ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ
[MELCHIOR WATHELET] SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 15. maijā (1)
Lieta C‑331/13
Ilie Nicolae Nicula
pret
Administraţia Finanţelor Publice a Municipiului Sibiu,
Administraţia Fondului pentru Mediu
(Tribunalul Sibiu (Rumānija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Ar Savienības tiesībām nesaderīga nodokļa atmaksāšana – Atgūstamās summas ierobežošana grozījumu valsts tiesiskajā regulējumā dēļ
I – Ievads
1. Šī lieta iekļaujas tajā garajā Rumānijas lietu sarakstā, kas attiecas uz mehānisko transportlīdzekļu izraisīta piesārņojuma nodokļa saderību ar LESD 110. pantu (2). It īpaši tajā ir jautājums par to, vai Rumānijas nodokļu iestādes ir tiesīgas kā jaunu nodevu ar tādu pašu raksturu un priekšmetu, kas dēvēta par “vides zīmognodevu”, paturēt summu, kas iemaksāta kā piesārņojuma nodoklis, kurš nav saderīgs ar Savienības tiesībām.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
2. LESD 110. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis citu dalībvalstu ražojumiem tieši vai netieši neuzliek iekšējos nodokļus, kas lielāki par tiem, kas tieši vai netieši uzlikti līdzīgiem vietējiem ražojumiem.
Dalībvalstis turklāt neuzliek citu dalībvalstu ražojumiem tādus iekšējos nodokļus, kas netieši aizsargā citus ražojumus.”
3. Spriedumā Tatu (EU:C:2011:219) Tiesa šo pantu interpretēja tādējādi, ka “tam ir pretrunā situācija, kurā dalībvalsts ievieš piesārņojuma nodokli, kas ir piemērojams automašīnām brīdī, kad tās pirmo reizi tiek reģistrētas šajā dalībvalstī, ja šis fiskālais pasākums tiek veidots tā, ka tas padara neizdevīgu citā dalībvalstī nopirktu lietotu transportlīdzekļu laišanu apgrozībā minētajā dalībvalstī, nepadarot neizdevīgu tāda paša vecuma un nolietojuma lietotu transportlīdzekļu iegādi valsts tirgū” (3).
B – Rumānijas tiesības
4. Steidzamības kārtā pieņemtā valdības Rīkojuma Nr. 9/2013 par vides zīmognodevas ieviešanu mehāniskajiem transportlīdzekļiem (turpmāk tekstā – “OUG Nr. 9/2013”) 4. pantā noteikts:
“Zīmognodeva ir jāmaksā vienu reizi šādi:
a) kompetentās iestādes reģistros reģistrējot pirmā īpašnieka Rumānijā īpašuma tiesību iegūšanu uz transportlīdzekli un piešķirot reģistrācijas apliecību un reģistrācijas numuru;
b) pārreģistrējot valsts autoparkā transportlīdzekli gadījumā, kad, to izslēdzot no valsts autoparka reģistra, īpašniekam tika atlīdzināta zīmognodevas atlikusī vērtība [..];
c) tāda lietota transportlīdzekļa īpašumtiesību reģistrācijas brīdī, par kuru netika samaksāts nedz īpašais nodoklis, kas attiecas uz vieglajām automašīnām un mehāniskajiem transportlīdzekļiem, nedz piesārņojuma nodoklis par mehāniskajiem transportlīdzekļiem, nedz arī nodoklis par transportlīdzekļu piesārņojošo vielu emisiju atbilstoši to reģistrācijas brīdī spēkā esošajiem tiesību aktiem;
d) tāda lietota transportlīdzekļa īpašumtiesību reģistrēšanas brīdī, attiecībā uz kuru pastāv tiesas rīkojums atmaksāt nodokli vai reģistrēt, nemaksājot īpašo nodokli, kas attiecas uz vieglajām automašīnām un mehāniskajiem transportlīdzekļiem, piesārņojuma nodokli par mehāniskajiem transportlīdzekļiem vai nodokli par transportlīdzekļu piesārņojošo vielu emisiju.”
5. Šā steidzamības kārtā pieņemtā rīkojuma 12. panta 1. punktā paredzēts:
“Gadījumā, kad samaksātais īpašais nodoklis, kas attiecas uz vieglajām automašīnām un mehāniskajiem transportlīdzekļiem, piesārņojuma nodoklis par mehāniskajiem transportlīdzekļiem vai arī nodoklis par transportlīdzekļu piesārņojošo vielu emisiju ir lielāks nekā zīmognodeva, kas izriet no šo tiesību normu par vides zīmognodevu piemērošanas, ko aprēķina RON [Rumānijas lejās] saskaņā ar lietota transportlīdzekļa vai īpašumtiesību uz to reģistrācijas brīdī spēkā esošo likmi, starpību veidojošo summu var atlīdzināt tikai tai personai, kurai ir šī nodokļa samaksas pienākums, atbilstoši šā steidzamības kārtā pieņemtā rīkojuma īstenošanas metodoloģiskajā kārtībā paredzētajai procedūrai. Atmaksājamo starpību aprēķina pēc formulas, kas ir paredzēta šajā steidzamības kārtā pieņemtajā rīkojumā, izmantojot informāciju, kas tika ņemta vērā šī lietotā transportlīdzekļa vai tā īpašumtiesību reģistrācijas brīdī.”
III – Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
6. Ar steidzamības kārtā pieņemto valdības Rīkojumu Nr. 50/2008, ar kuru mehāniskajiem transportlīdzekļiem tiek noteikts piesārņojuma nodoklis (turpmāk tekstā – “OUG Nr. 50/2008”) un kas stājās spēkā 2008. gada 1. jūlijā, tika ieviests piesārņojuma nodoklis M1 līdz M3 un N1 līdz N3 kategoriju transportlīdzekļiem. Šis nodoklis jāmaksā pirmās mehāniskā transportlīdzekļa reģistrācijas brīdī Rumānijā, un tas jāmaksā par importētiem lietotiem mehāniskajiem transportlīdzekļiem.
7. Tiesa paziņoja, ka tāds nodoklis kā šis piesārņojuma nodoklis ir pretrunā LESD 110. pantam, jo tā “sekas [bija] tādas, ka citās dalībvalstīs nopirktu lietotu transportlīdzekļu importēšana un laišana apgrozībā Rumānijā tika padarīta neizdevīga” (4). Tā paša iemesla dēļ Tiesa nosprieda, ka tas pats attiecas arī uz tādu nodokli kā piesārņojuma nodoklis, kas noteikts ar Likumu Nr. 9/2012 (5), ar kuru 2012. gada 13. janvārī tika atcelts OUG Nr. 50/2008, pirms tas 2013. gada 15. martā tika atcelts ar OUG Nr. 9/2013.
8. 2009. gadā prasītājs I. N. Nicula iegādājās BMW 320i markas mehānisko transportlīdzekli, kas pirmo reizi tika reģistrēts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, proti, Vācijā. Lai šo automašīnu reģistrētu Rumānijā, prasītājs samaksāja OUG Nr. 50/2008 noteikto piesārņojuma nodokli RON 5153 (aptuveni EUR 1200) apmērā.
9. I. N. Nicula iesniedza Rumānijas nodokļu iestādēm lūgumu atlīdzināt šo summu un pēc tam, kad minētās iestādes šo lūgumu bija noraidījušas, cēla prasību Rumānijas tiesās.
10. Ar spriedumu administratīvajā lietā Nr. 1497/CA/2012 Tribunalul Sibiu [Sibiu apgabaltiesa] (Rumānija) apmierināja I. N. Nicula prasību pret Agenţia Fondului pentru Mediu [Vides fondu aģentūra] (nodokļa saņēmējs) un piesprieda atbildētājai atlīdzināt šo nodokli, jo, pamatojoties uz spriedumu Tatu (EU:C:2011:219), konstatēja piesārņojuma nodokļa nesaderību ar LESD 110. pantu un noraidīja prasību pret Administraţia Finanţelor Publice Sibiu [Sibiu Valsts līdzekļu administrāciju] (nodokļa iekasētājs).
11. Pēc apelācijas sūdzības par šo spriedumu celšanas 2013. gada 25. janvārī Curtea de Apel Alba‑Iulia [Alba‑Julija apelācijas tiesa] atcēla minēto spriedumu un nosūtīja lietu pirmās instances tiesai jauna sprieduma taisīšanai, attiecībā uz jauno nolēmumu šajā lietā norādot, ka šāda veida tiesvedībās par nodokļa, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības, atlīdzināšanu prasību var celt ne tikai pret nodokļa saņēmēju, bet arī pret tā iekasētāju.
12. Pēc tam, kad lieta otrreiz bija reģistrēta Tribunalul Sibiu jauna sprieduma taisīšanai, 2013. gada 15. martā stājās spēkā OUG Nr. 9/2013 par vides zīmognodevas ieviešanu.
13. Prasītāja konkrētajā situācijā, piemērojot OUG Nr. 9/2013, vides zīmognodevas apmērs par viņa automašīnu ir RON 8126,44, bet iepriekš samaksātais piesārņojuma nodoklis bija RON 5153.
14. Tomēr, piemērojot OUG Nr. 9/2013 12. panta 1. punktu, I. N. Nicula vairs nav tiesību saņemt piesārņojuma nodokļa un ar to saistīto procentu atmaksu, jo, tā kā vides zīmognodevas vērtība ir lielāka nekā viņa samaksātais piesārņojuma nodoklis, nodokļu un vides iestādes atbilstošo summu jau ir ieturējušas kā vides zīmognodevu.
15. Šādos apstākļos Tribunalul Sibiu nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17., 20. un 21. pantu, LESD 110. pantu, kā arī tiesiskās noteiktības un non reformatio in peius principus, kas abi ir noteikti [Savienības] tiesībās un Tiesas judikatūrā (spriedumi Belgocodex, C‑381/97, EU:C:1998:589, un Belbouab, 10/78, EU:C:1978:181), var interpretēt tādējādi, ka tiem pretrunā ir tādas tiesību normas kā tās, kas izriet no [OUG] Nr. 9/2013?”
IV – Tiesvedība Tiesā
16. Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika reģistrēts 2013. gada 18. jūnijā. Rakstveida apsvērumus iesniedza I. N. Nicula, Rumānijas valdība un Eiropas Komisija.
17. Ar 2013. gada 20. decembra vēstuli Rumānijas valdība lūdza nodot lietu izskatīšanai virspalātā. Atbilstīgi Tiesas statūtu 16. panta trešajai daļai Tiesa apmierināja šo lūgumu. Tiesas sēdē Rumānijas valdība pamatoja šo lūgumu ar nepieciešamību nodrošināt Tiesas judikatūras konsekvenci attiecībā uz importētu lietotu transportlīdzekļu aplikšanu ar nodokli.
18. Atbilstīgi Tiesas reglamenta 101. pantam Tiesa 2014. gada 14. februārī uzaicināja iesniedzējtiesu, vēlākais, līdz 2014. gada 5. martam sniegt paskaidrojumus par OUG Nr. 9/2013 piemērojamību pamatlietā. Iesniedzējtiesas atbildi Tiesa saņēma 2014. gada 4. martā.
19. Tiesas sēde notika 2014. gada 25. martā, kurā I. N. Nicula, Rumānijas valdība, kā arī Komisija izteica mutvārdu apsvērumus.
V – Analīze
A – Par pieņemamību
20. Rumānijas valdība uzskata, ka šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir nepieņemams, jo atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu pamatlietas izšķiršanai neesot noderīga. Rumānijas valdība uzskata, ka OUG Nr. 9/2013 nav piemērojams pamatlietai divu iemeslu dēļ.
21. Pirmkārt, Rumānijas valdība uzskata, ka ārpustiesas procedūra saistībā ar iespējamās starpības starp nodokļiem, kas samaksāti atbilstīgi pirms OUG Nr. 9/2013 pieņemtajiem normatīvajiem aktiem, un ar šā steidzamības kārtā pieņemtā rīkojuma 12. pantā ieviesto vides zīmognodevu, atlīdzināšanu nekādā veidā neattiecas uz iesniedzējtiesu un nav piemērojama pamatlietā.
22. Rumānijas valdība uzskata, ka šī ārpustiesas procedūra, kas saistīta ar atmaksāšanu, netraucē iesniedzējtiesai izdot rīkojumu par visas I. N. Nicula par piesārņojuma nodokli samaksātās summas atmaksāšanu.
23. Otrkārt, Rumānijas valdība uzskata, ka atbilstīgi principam “tempus regit actum” OUG Nr. 9/2013, kas stājās spēkā 2013. gada 15. martā, nav piemērojams lūgumam atmaksāt I. N. Nicula 2009. gadā samaksāto piesārņojuma nodokli. Tāpēc iesniedzējtiesai nebūtu jāuzskata, ka šā steidzamības kārtā pieņemtā rīkojuma 12. pants tai ir saistošs.
24. Ņemot vērā šos argumentus, Tiesa lūdza iesniedzējtiesai paust nostāju par OUG Nr. 9/2013 un it īpaši tā 12. panta piemērojamību pamatlietā.
25. Ar atbildi, kas Tiesā reģistrēta 2014. gada 13. martā, iesniedzējtiesa apstiprināja OUG Nr. 9/2013 12. panta piemērojamību pamatlietā. Pēc iesniedzējtiesas domām, šā steidzamības kārtā pieņemtā rīkojuma interpretācijai, ko izvirzījusi valdība, nav nekāda juridiska pamata un tā atņem minētā rīkojuma 12. pantam jēgu.
26. Atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai “[LESD 267.] pantā noteiktās procedūras ietvaros, kuras pamatā ir skaidra funkciju sadale starp valsts tiesām un Tiesu, jebkurš lietas faktu vērtējums ir valsts tiesas kompetencē. Tāpat valsts tiesa, kura iztiesā prāvu un kurai jāuzņemas atbildība par pieņemamo tiesas nolēmumu, ir tā, kas, ņemot vērā lietas īpatnības, var noteikt, cik lielā mērā vajadzīgs ir prejudiciālais nolēmums, lai šī tiesa taisītu spriedumu, un cik atbilstīgi ir Tiesai uzdotie jautājumi. Tātad gadījumā, ja uzdotie jautājumi skar [Savienības] tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir pienākums pieņemt nolēmumu” (6).
27. Tā kā iesniedzējtiesa ir apstiprinājusi OUG Nr. 9/2013 piemērojamību pamatlietā, ir jānoraida Rumānijas valdības iebildumi par šā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību.
B – Par lietas būtību
28. Ar savu jautājumu tiesa vēlas uzzināt, vai tādi noteikumi kā OUG Nr. 9/2013 noteikumi atbilst LESD 110. pantam, vienlīdzības likuma priekšā principam un nediskriminācijas principam, kas paredzēti Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 20. un 21. pantā, tiesībām uz īpašumu, kas ierakstītas šīs Hartas 17. pantā, kā arī tiesiskās drošības un likuma atpakaļejoša spēka aizlieguma principam un non reformatio in peius principam.
1) Šajā gadījumā piemērojamie Savienības tiesību principi vai noteikumi
29. I. N. Nicula iebilduma būtība ir, ka ar OUG Nr. 9/2013 12. pantu tiek turpināta ar piesārņojuma nodokli ieviestā diskriminācija starp Rumānijā importētiem lietotiem transportlīdzekļiem un tiem, kas jau ir Rumānijas tirgū un par kuriem tādēļ nav jāmaksā piesārņojuma nodoklis. Pēc manām domām, tāpēc –kā norādīts lietās Tatu (EU:C:2011:219), Nisipeanu (EU:C:2011:466), Druţu (EU:C:2011:478), Micşa (EU:C:2011:479), Vijulan (EU:C:2011:477) un Câmpean un Ciocoiu (EU:C:2014:229) – piemērojamie noteikumi ir LESD 110. pants, ar kuru aizliegti diskriminējoši nodokļi, kā arī princips, atbilstīgi kuram jebkāds nodoklis, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības un it īpaši LESD 110. panta prasības, ir jāatmaksā nodokļu maksātājam.
30. Atbilstīgi Hartas 52. panta 2. punktam “šajā Hartā atzītās tiesības, kuras ir paredzētas Līgumos, izmanto saskaņā ar noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem”. Tāpēc Tiesai, interpretējot Savienības tiesības, nav jāskata citu Hartā ietverto noteikumu un principu piemērojamība lietā. Tas pats attiecas uz citiem vispārējiem principiem, ko minējusi iesniedzējtiesa, kas tomēr varētu atsaukties uz šiem noteikumiem saistībā, piemēram, ar OUG Nr. 9/2013 atbilstības Konstitūcijai Rumānijas tiesībās vērtēšanu.
2) Tiesai iesniegtie argumenti
31. I. N. Nicula uzskata, ka, nosakot jaunu piesārņojuma nodokli, ko dēvē par “vides zīmognodevu”, un ļaujot Rumānijas nodokļu iestādēm atmaksāt nodokļu maksātājam tikai starpību starp zīmognodevas summu un to, kas samaksāta kā piesārņojuma nodoklis, OUG Nr. 9/2013 mērķis tostarp ir bloķēt visas darbības visu to piesārņojuma nodokļu veidu atmaksāšanas panākšanai, kas pastāvēja pirms vides zīmognodevas.
32. Turklāt I. N. Nicula uzskata, ka vides zīmognodeva pati par sevi nav atbilstīga LESD 110. pantam, jo tā rada diskrimināciju starp:
– citā dalībvalstī, kas nav Rumānija, iegādāta transportlīdzekļa īpašniekiem, kā I. N. Nicula, kas samaksājuši piesārņojuma nodokli, transportlīdzekli reģistrējot Rumānijā, un nav to vēl atguvuši, kuriem vides zīmognodeva tiek nekavējoties piemērota, ieturot daļu vai visu iepriekš nomaksāto nodokli, no vienas puses, un
– tiem transportlīdzekļu īpašniekiem, kuru transportlīdzekļi jau ir reģistrēti Rumānijā un kuriem vides zīmognodeva jāmaksā tikai tad, ja tie pārreģistrē īpašuma tiesību nodošanu trešajai personai, no otras puses.
33. I. N. Nicula piebilst, ka vides zīmognodeva arī ir diskriminējošs nodokļu slogs tajā nozīmē, ka OUG Nr. 9/2013 nenodrošina to, ka nodokļa summa par lietotiem transportlīdzekļiem, kas importēti no citas dalībvalsts, nepārsniedz atlikušo nodokļa summu, kas ietverta līdzīgu Rumānijā jau reģistrētu transportlīdzekļu vērtībā.
34. Rumānijas valdība uzsver, ka OUG Nr. 9/2013 pilnībā ievēroti noteikumi, kas pasludināti spriedumā Tatu (EU:C:2011:219). Tā uzskata, ka vides zīmognodevas pamatā ir objektīvi un pārskatāmi kritēriji, piemēram, motora darba tilpums un Euro piesārņojuma norma vai CO2 emisijas no transportlīdzekļa. Turklāt tās summā tiekot pienācīgi ņemta vērā lietotā transportlīdzekļa reālā tirgus vērtība, ko aprēķina brīdī, kad transportlīdzeklis tiek laists tirgū, un to varot apstrīdēt administratīvā vai tiesas ceļā, lai pierādītu lielāku amortizāciju nekā tā, kas noteikta, piemērojot fiksēto amortizācijas skalu. Tādējādi Rumānijas valdība apgalvo, ka importētajiem transportlīdzekļiem noteiktā vides zīmognodeva nepārsniedz atlikušā nodokļa summu, kas ietverta Rumānijā jau reģistrētu līdzīgu lietotu mehānisko transportlīdzekļu vērtībā.
35. Rumānijas valdība arī atgādina, ka vides zīmognodevas samaksa ir obligāta un tā jāmaksā īpašumtiesību uz transportlīdzekli, kas jau atradies valsts autoparkā pirms minētās zīmognodevas parādīšanās, pirmās pārreģistrācijas brīdī, tostarp par transportlīdzekļiem, par kuriem iepriekšējie piesārņojuma nodokļi nav tikuši iekasēti, kā prasīts spriedumos Tatu (EU:C:2011:219) un Nisipeanu (EU:C:2011:466).
36. Tāpēc Rumānijas valdība secināja, ka tāds valsts tiesību akts kā OUG Nr. 9/2013 nav pretrunā LESD 110. pantam.
37. Komisija uzskata, ka ar OUG Nr. 9/2013 ieviestais režīms ir pretrunā LESD 110. pantam, jo to piemēro ar atpakaļejošu spēku ar nodokli apliekamiem notikumiem, kas risinājušies pirms OUG Nr. 9/2013 stāšanās spēkā, un tāpēc turpina diskriminējošo praksi, ko Tiesa konstatējusi spriedumā Tatu (EU:C:2011:219).
3) Vērtējums
38. Uzreiz jāatgādina, ka atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai tiesības uz to nodokļu atmaksāšanu, kas iekasēti dalībvalstī, pārkāpjot Savienības tiesības, izriet no tiesībām, kas attiecīgajām personām piešķirtas šādus nodokļus aizliedzošajās Savienības tiesību normās, un ir to papildinājums. Tādējādi dalībvalsts pienākums principā ir atmaksāt nodokļus, kas ir iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības (7). Turklāt, ja dalībvalsts ir iekasējusi nodokļus, pārkāpjot Savienības tiesības, personām ir tiesības ne vien uz šādā veidā iekasēta nodokļa atmaksu, bet arī uz attiecīgajiem procentiem, sākot ar nodokļa samaksas brīdi (8).
39. Šim noteikumam ir tikai viens izņēmums, proti, nodokļa pārnešana uz citiem subjektiem (9), un, tā kā tas nav reglamentēts Savienības tiesībās, tam ir jāatbilst valsts procesuālajiem noteikumiem, kuriem jāatbilst līdzvērtības un efektivitātes principiem (10).
40. Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka visās tā versijās OUG Nr. 50/2008 ir ieviesis nodokļu režīmu, kas attur no citās valstīs iegādātu lietotu mehānisko transportlīdzekļu reģistrēšanas Rumānijā, kas tādējādi ir pretrunā LESD 110. pantam (11).
41. Tāpēc Rumānijai ir jāatmaksā I. N. Nicula piesārņojuma nodoklis.
42. Ņemot vērā iepriekš norādīto, dalībvalstis ir tiesīgas noteikt jaunus nodokļus transportlīdzekļiem tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar vides politiku vai vispārējo politiku, pieņemot jaunas tiesību normas, ja vien šādu nodokļu noteikšana neattur no citu dalībvalstu izcelsmes preču importēšanas, atbalstot valsts preces, un tādējādi nepārkāpj LESD 110. panta prasības (12).
43. Tāpēc šķiet, ka it īpaši pēc sprieduma Tatu (EU:C:2011:219) Rumānijas iestādēm, lai izpildītu savus pienākumus, kas izriet no Savienības tiesībām, patiesībā bija jāizvēlas viena no divām iespējām: vai nu atcelt piesārņojuma nodokli un atmaksāt tām personām, kuras tās jau samaksājušas, kā šo nodokli iekasētās summas, nākotnē ieviešot vai arī neieviešot jaunu nodokli, kas atbilstu LESD 110. pantam, vai arī saglabāt piesārņojuma nodokli (neatkarīgi no tā nosaukuma), taču to nekavējoties pieprasīt arī no tādu lietotu automašīnu īpašniekiem, kas jau ir reģistrēti Rumānijā.
44. Tā vietā, lai izvēlētos vienu no šīm iespējām, Rumānijas valdība ar OUG Nr. 9/2013 patiesībā izvēlējās režīmu, ar kuru visiem transportlīdzekļiem – importētiem vai nē – uzliek jaunu nodokli, sākot ar citu datumu nākotnē, vienlaikus nodokļu iestādēm atļaujot saglabāt nelegāli iekasētās summas kā piesārņojuma nodokli līdz brīdim, kad nākamo reizi tiks pārreģistrētas īpašumtiesības uz konkrēto transportlīdzekli, kas rada pienākumu samaksāt vides zīmognodevu.
45. Proti, kā apgalvo iesniedzējtiesa, OUG Nr. 9/2013 12. pants ierobežo saskaņā ar OUG Nr. 50/2008 iekasētā piesārņojuma nodokļa atgūšanu tikai starpības apmērā starp vides zīmognodevas un piesārņojuma nodokļa summām. Iepriekš samaksātā summa tādējādi ir ieturēta kā vides zīmognodeva, turpretī par tiem transportlīdzekļiem, kas OUG Nr. 50/2008 spēkā stāšanās brīdī jau bija reģistrēti Rumānijā un par kuriem tāpēc šis nodoklis nebija jāmaksā, vides zīmognodeva jāmaksā tikai nākamajā reizē, pārreģistrējot īpašumtiesības uz šiem transportlīdzekļiem.
46. Rodas tātad jautājums par to, vai dalībvalsts var atteikties atmaksāt nodokli, kas ir pretrunā Savienības tiesībām, ieviešot jaunu nodokli, kas, iespējams, iekasējams nākotnē, un ar tādu juridisko pamatu, kas ļauj nodokļu iestādēm paturēt summu, kas iekasēta ar nodokli, kas ir pasludināts par Savienības tiesībām pretrunā esošu, līdz brīdim, kad jaunais nodoklis kļūst iekasējams, ja šo abu nodokļu ieskaits notiek tajā pašā brīdī.
47. Šajā kontekstā, pat ja šī lieta attiecas uz piesārņojuma nodokļa atmaksāšanu, nevis uz vides zīmognodevas noteikšanu, jāpārbauda, vai OUG Nr. 9/2013 4. pantā, ko skata kopā ar 12. pantu, ar kuriem atliek piesārņojuma nodokļa atmaksāšanu līdz datumam, kad vides zīmognodeva kļūst iekasējama, un ja piesārņojuma nodokļa summa pārsniedz šīs zīmognodevas summu, tiek ievērots pienākums atmaksāt tos nodokļus, kas iekasēti, pārkāpjot Savienības tiesības, vienlaikus izskaužot diskrimināciju, kas aizliegta ar LESD 110. pantu un kuru ieviesa ar OUG Nr. 50/2008. Lai arī tiesas sēdē I. N. Nicula un Rumānijas valdība plaši apsprieda vides zīmognodevas aprēķina metodi, šī lieta attiecas tikai uz piesārņojuma nodokļa atmaksāšanu. Vides zīmognodevas aprēķina metodes saderība ar LESD 110. pantu nav prejudiciālā jautājuma daļa.
a) Tiesas judikatūras par importētiem lietotiem transportlīdzekļiem saskanība
48. Tiesas sēdē Rumānijas valdība pamatoja savu lūgumu nodot lietu izskatīšanai virspalātā, apgalvojot, ka nav saskaņas starp spriedumu Nádasdi un Németh (13), no vienas puses, un spriedumiem Tatu (14) un Nisipeanu (15), no otras puses.
49. Pēc šīs pašas valdības domām, nav iespējams noteikt atbilstību starp spriedumu Nádasdi un Németh, kurā tiesa nosprieda, ka “[nesen Ungārijā importētu lietotu transportlīdzekļu] salīdzinājums ar lietotiem transportlīdzekļiem, kas Ungārijā nodoti ekspluatācijā pirms likuma par reģistrācijas nodevu stāšanās spēkā, nav atbilstošs” (16), un spriedumiem Tatu un Nisipeanu, kuros Tiesa pārbaudīja piesārņojuma nodokļa neitralitāti attiecībā uz importētiem lietotiem transportlīdzekļiem un līdzīgiem lietotiem transportlīdzekļiem, kas valsts teritorijā tikuši reģistrēti pirms OUG Nr. 50/2008 stāšanās spēkā (17).
50. Jāatgādina, ka atšķirībā no lietām Nádasdi un Németh, Tatu un Nisipeanu šī lieta attiecas uz prasību atmaksāt nodokli, kurš pasludināts par nesaderīgu ar LESD 110. pantu, nevis uz vides zīmognodevas saderību ar šo pantu. Tāpēc jautājums par Tiesas judikatūras vienotību, ko izvirzīja Rumānijas valdība, nerodas, jo atsauces spriedumi par attiecīgo piesārņojuma nodokli šajā lietā neapstrīdami ir spriedumi Tatu un Nisipeanu, kas ir pasludināti daudz vēlāk par spriedumu Nádasdi un Németh.
b) Tāda noteikuma kā tas, kas paredzēts OUG Nr. 9/2013 4. pantā, saderība ar LESD 110. pantu
51. Ir skaidrs, ka LESD 110. panta pirmā daļa nosaka pilnīgu iekšējo nodokļu neitralitāti attiecībā uz ražojumu, kas jau atrodas valsts tirgū, un līdzīgu importētu ražojumu konkurenci (18).
52. Tāpēc noteikti ir jāpārbauda, vai OUG Nr. 9/2013 4. pants pakļauj tam pašam nodoklim importētus lietotus transportlīdzekļus un lietotus transportlīdzekļus, kas Rumānijā reģistrēti pirms OUG Nr. 50/2008 stāšanās spēkā un tāpēc bija atbrīvoti no piesārņojuma nodokļa.
53. Es uzskatu, ka šā 4. panta c) un d) punkta formulējumā nav diskriminācijas, kas konstatēta spriedumā Tatu (EU:C:2011:219), jo lietotie transportlīdzekļi, kas Rumānijā reģistrēti pirms OUG Nr. 50/2008 stāšanās spēkā un kuri tādējādi bija atbrīvoti no piesārņojuma nodevas, ir pakļauti jaunam nodoklim tieši tāpat kā lietotie transportlīdzekļi, attiecībā uz kuriem Rumānijas tiesa pēc sprieduma Tatu izdeva rīkojumu vai nu atmaksāt piesārņojuma nodokli, vai veikt reģistrāciju, nemaksājot piesārņojuma nodokli.
54. Papildus tam, ka vides zīmognodeva principā ir piemērojama abām iepriekš minētajām kategorijām, tā arī ir iekasējama tajā pašā brīdī, proti, nākamās īpašuma tiesību pārreģistrācijas laikā.
55. Šā vērtējuma rezultātam vajadzētu būt, ka I. N. Nicula tiek atmaksāts piesārņojuma nodoklis, kas nav saderīgs ar Savienības tiesībām, jo jauno vides zīmognodevu tam eventuāli var piemērot tikai, nākamajā reizē pārreģistrējot īpašuma tiesības uz viņa transportlīdzekli.
56. Tā kā iesniedzējtiesa uzskata, ka OUG Nr. 9/2013 12. pants ir piemērojams arī šajā tiesvedībā, jāpārbauda arī tāda noteikuma saderība ar Savienības tiesībām kā tas, kas noteikts šajā pantā un kurā paredzēts, ka piesārņojuma nodokli (ko šajā gadījumā samaksājis I. N. Nicula) var viņam atlīdzināt, ja un ciktāl tas ir lielāks par vides zīmognodevu, kas būtu jāmaksā par attiecīgo transportlīdzekli.
c) Tāda noteikuma kā tas, kāds paredzēts OUG Nr. 9/2013 12. pantā, saderība ar LESD 110. pantu un pienākumu atlīdzināt nodokli, kas iekasēts, pārkāpjot Savienības tiesības
57. Jāatgādina, ka diskriminācija, kas ieviesta ar OUG Nr. 50/2008, izpaudās faktā, ka piesārņojuma nodokļa “rezultāts [bija] tas, ka importētie lietotie transportlīdzekļi, kam ir raksturīgs liels vecums un nolietojums, [tika] [..] aplikti ar nodokli, kas [varēja] sasniegt 30 % no to tirgus vērtības, bet līdzīgiem transportlīdzekļiem, kas tiek pārdoti valsts lietotu transportlīdzekļu tirgū, [netika] uzlikts šāds nodokļu slogs” (19). Tas bija pamats, lai Tiesa nospriestu, ka līdz ar piesārņojuma nodokļa uzlikšanu “citās dalībvalstīs nopirktu lietotu transportlīdzekļu importēšana un laišana apgrozībā Rumānijā [tika] padarīta neizdevīga” (20).
58. Pēc Rumānijas valdības domām, Rumānija ir izpildījusi spriedumos Tatu (EU:C:2011:219) un Nisipeanu (EU:C:2011:466) paredzēto, pieņemot OUG Nr. 9/2013 4. panta c) punktu, vides zīmognodevas piemērošanu – kopš nākamās transportlīdzekļa īpašnieka maiņas – attiecinot arī uz Rumānijā jau reģistrētiem transportlīdzekļiem, par kuriem nebija jāmaksā piesārņojuma nodoklis.
59. Es, gluži pretēji, uzskatu, ka šā steidzamības kārtā pieņemtā rīkojuma 12. pants (ko Rumānijas valdība uzskatīja par tādu, kas šajā tiesvedībā nav piemērojams) (21) neļauj novērst diskrimināciju, ko radījuši iepriekšējie tiesību akti.
60. Proti, šā panta iedarbība ir tāda, ka nodokļu iestādes var paturēt summu, kas jau iekasēta kā piesārņojuma nodoklis, līdz eventuālas īpašumtiesību uz attiecīgo transportlīdzekli pārreģistrācijas brīdim. Tas notiek, neņemot vērā procentus, kas būtu jāatmaksā personām, kas samaksājušas piesārņojuma nodokli, un neparedzot nedz nodokļa atmaksāšanas, nedz ar to saistīto procentu samaksāšanas mehānismu gadījumā, ja turpmāk nenotiktu īpašumtiesību pārreģistrēšana uz šo transportlīdzekli.
61. Kā norāda I. N. Nicula, īpašumtiesību pārreģistrācija uz lietotu transportlīdzekli, kas jau bijis reģistrēts Rumānijā brīdī, kad stājās spēkā OUG Nr. 50/2008, vai – kā I. N. Nicula transportlīdzeklis – ir ticis importēts tad, kad šis steidzamības kārtā pieņemtais rīkojums bija spēkā, nekādā veidā nav droša, jo liela daļa šo transportlīdzekļu var būt ļoti veci. Tas pats rezultāts ir iespējams, ja attiecīgais transportlīdzeklis tiek nozagts vai iznīcināts.
62. Tāpēc, kā norāda Komisija, vides zīmognodeva nav piemērojama vienādi visiem darījumiem, kas veikti OUG Nr. 50/2008 piemērošanas laikposmā. Pat ja tā ir piemērojama lietotiem transportlīdzekļiem, kuri jau bija reģistrēti Rumānijā un kuri tāpēc bija atbrīvoti no piesārņojuma nodokļa, tā būs jāmaksā tikai, pirmo reizi pārreģistrējot īpašumtiesības uz šo transportlīdzekli pēc OUG Nr. 9/2013 stāšanās spēkā, savukārt 12. pants ļauj nodokļu iestādēm neatmaksāt kopš OUG Nr. 50/2008 stāšanās spēkā par importētiem lietotiem transportlīdzekļiem – pārkāpjot LESD 110. panta prasības – jau iekasētā piesārņojuma nodokļa summu.
63. Rumānijas valdība mēģina attaisnot šo atšķirīgo attieksmi, apgalvojot, ka zināma atšķirīga attieksme pret līdzīgām situācijām ir raksturīga likumdošanas pasākumiem, ar kuriem atjauno tiesiskumu pēc Tiesas sprieduma, kurā pasludināta kādas valsts tiesību normas neatbilstība Savienības tiesībām. Es nepiekrītu šādai nostājai, kas apdraud Savienības tiesību piemērošanas efektivitāti un vienotību. Gluži otrādi, pēc tam, kad Tiesa ir konstatējusi Savienības tiesību pārkāpumu, dalībvalstīm ir jānovērš šis pārkāpums un jālikvidē visas tā sekas.
64. Tāpēc es – tāpat kā Komisija – uzskatu, ka OUG Nr. 9/2013 12. pants nav saderīgs ar LESD 110. pantu un ar to netiek izpildīts Rumānijas pienākums atmaksāt piesārņojuma nodokli, kas iekasēts, pārkāpjot šo pašu Līguma pantu.
65. Šādos apstākļos piesārņojuma nodokļa summa un ar to saistītie procenti ir jāatmaksā I. N. Nicula.
66. Tāpēc uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu jāatbild, ka LESD 110. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam ir pretrunā valsts transportlīdzekļiem uzliekamo nodokļu sistēma, kāda noteikta ar OUG Nr. 9/2013 4. un 12. pantu.
C – Par šā sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu
67. Ja Tiesa nospriestu, ka tāda nodokļu sistēma kā šajā lietā ir nesaderīga ar LESD 110. pantu, Rumānijas valdība lūdz Tiesu ierobežot tās sprieduma iedarbību laikā.
1) Rumānijas valdības argumenti
68. Rumānijas valdība apgalvo, ka, izveidojot šo nodokļu sistēmu, tā, vēloties ievērot spriedumus Tatu (EU:C:2011:219) un Nisipeanu (EU:C:2011:466), ir rīkojusies labticīgi. Tā piebilst, ka iekasēto summu atmaksāšana izraisītu nopietnus sarežģījumus Rumānijas valstij.
69. Tiesas sēdē Rumānijas valdība uzsvēra, ka kopējā iekasētā summa, pamatojoties uz OUG Nr. 9/2013 (22), esot RON 3 288 565 944 (aptuveni EUR 750 miljoni). Pēc valdības pašas aplēsēm procenti par šo summu pārsniegtu RON 1 583 545 688 (aptuveni EUR 360 miljonus), kas kopējo summu, kas apgrūtinātu Rumānijas budžetu, palielinātu līdz aptuveni EUR 1,1 miljardam. Pēc Rumānijas valdības domām, šī summa atbilstu 36,5 % no deficīta, kas paredzēts 2013. gada budžetā, un tās atmaksāšana varētu apdraudēt tās programmas un projektus, kas paredzēti vides aizsardzībai.
70. Turklāt – uzsver Rumānijas valdība – Rumānijas budžetā 2013. gadam ir paredzēts deficīts EUR 2,97 miljardu apmērā un iekasēto summu un ar tām saistīto procentu atmaksāšana palielinātu budžeta deficītu par 0,8 %, kas apdraudētu ar Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldību ekonomiskajā un monetārajā savienībā Rumānijai noteiktā pienākuma – pēc iespējas samazināt budžeta deficītu – izpildi.
71. Tiesas sēdes laikā I. N. Nicula apstrīdēja Rumānijas valdības iesniegtos skaitļus, pamatojoties uz skaitļiem, ko publicējusi Administraţia Fondului pentru Mediu [Vides fonda administrācija] un atbilstīgi kuriem summa, kas vides zīmognodevas veidā saņemta 2013. gadā pēc OUG Nr. 9/2013 stāšanās spēkā, bija RON 730 miljoni, nevis RON 3 288 565 944. I. N. Nicula apstrīd arī procentu summu RON 1 583 545 688, taču nesniedz nekādus alternatīvus skaitļus. Pēc viņa domām, kopējā atmaksājamā summa ir tikai 0,83 % no Rumānijas budžeta 2013. gadam.
72. Savā replikā Rumānijas valdība nav apstrīdējusi I. N. Nicula norādītos skaitļus.
2) Vērtējums
73. Uzreiz jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Savienības tiesību normas interpretācija, ko sniedz Tiesa LESD 267. pantā noteiktās kompetences ietvaros, izskaidro un precizē šīs tiesību normas jēgu un apjomu, kādā tā ir jāsaprot un jāpiemēro vai kādā to būtu bijis jāsaprot un jāpiemēro no tās spēkā stāšanās brīža. No tā izriet, ka šādi interpretētu normu tiesnesis var piemērot pat tiesiskajās attiecībās, kas radušās un ir konstatētas jau pirms sprieduma saistībā ar lūgumu sniegt interpretāciju pasludināšanas, ja turklāt ir izpildīti nosacījumi, kas ļauj vērsties kompetentajās tiesu iestādēs ar strīdu, kas saistīts ar minētās normas piemērošanu (23).
74. Atsaucoties uz Tiesas pastāvīgo judikatūru, es savos secinājumos lietā T‑Mobile Austria norādīju: “Tiesa tikai izņēmuma kārtā, piemērojot Savienības tiesību sistēmai raksturīgo vispārējo tiesiskās noteiktības principu, var ierobežot iespēju visām ieinteresētajām personām atsaukties uz tiesību normu, kuru tā ir interpretējusi, lai apstrīdētu labā ticībā nodibinātas tiesiskās attiecības. Lai varētu pieņemt lēmumu par šādu ierobežojumu, ir jāievēro divi pamata nosacījumi, proti, labas ticības esamība ieinteresēto personu vidū un nopietnu traucējumu rašanās risks.” (24)
75. Manuprāt, šajā gadījumā nav konstatējams neviens no šiem elementiem.
76. Attiecībā uz labticības elementu Rumānijas valdība norāda, ka OUG Nr. 9/2013 tika pieņemts, lai nodrošinātu to pienākumu izpildi, kas Rumānijai uzlikti ar LESD 110. pantu, kā to Tiesa ir interpretējusi spriedumos Tatu (EU:C:2011:219) un Nisipeanu (EU:C:2011:466).
77. Tomēr, ieviešot atšķirīgu piemērojamību importētiem transportlīdzekļiem un transportlīdzekļiem, kuri jau ir reģistrēti Rumānijā, OUG Nr. 9/2013 turpina – to iemeslu dēļ, kurus es jau norādīju šo secinājumu 59.–64. punktā – diskrimināciju, kas iesākumā ieviesta ar OUG Nr. 50/2008, ko Rumānijas valdība nevar nezināt.
78. Ja labticības kritērijs nav izpildīts, “nav jāpārbauda, vai ir izpildīts otrs [..] kritērijs par būtisku traucējumu rašanās risku” (25). Tiesai katram gadījumam es tomēr turpmāk tekstā norādu dažus pārdomu elementus par šo otro kritēriju.
79. Vispirms jāatgādina, ka Rumānijas valdība jau bija lūgusi ierobežot sprieduma Nisipeanu (EU:C:2011:466) iedarbību laikā. Šajā sakarā Tiesa nosprieda, ka “finansiālās sekas, kas dalībvalstij var rasties saistībā ar prejudiciālu nolēmumu, nav pietiekams pamats ierobežot minētā sprieduma iedarbību laikā [..]. Dalībvalstij, kura prasa šādu ierobežošanu, Tiesā jāiesniedz kvantitatīvi dati, kas apliecina nopietnu ekonomisku seku risku [..]” (26).
80. Rumānijas valdības lūgums tika noraidīts, jo, “ja nav precīzāku kvantitatīvu datu, kas ļauj secināt, ka Rumānijas ekonomikai šā lēmuma sekas var radīt nopietnu kaitējumu, nosacījumu par nopietnu sarežģījumu risku nevar uzskatīt par pierādītu” (27).
81. Manuprāt, Rumānijas valdības norādītajiem skaitļiem un lietas dalībnieku nesaskaņām par aplēsēm nav nozīmes, jo šī lieta attiecas nevis uz to summu atmaksāšanu, kas iekasētas saistībā ar OUG Nr. 9/2013, bet uz to summu atgūšanu, kas iekasētas saistībā ar iepriekšējiem tiesību aktiem, konkrēti – OUG Nr. 50/2008. Tā kā nav precīzu kvantitatīvu datu, kas ļauj secināt, ka šis spriedums izraisīs nopietnus traucējumus Rumānijas ekonomikā, es uzskatu, ka – tāpat kā lietā Nisipeanu (EU:C:2011:466) – nosacījums par nopietniem traucējumiem nav pierādīts.
82. Katrā ziņā, ka jau es norādīju šo secinājumu 43. punktā, pēc sprieduma Tatu (EU:C:2011:219) Rumānijas valdībai bija izvēle vai nu likvidēt piesārņojuma nodokli un personām, kas to jau bija samaksājušas, atmaksāt par šo nodokli iekasētās summas, vai arī saglabāt piesārņojuma nodokli (neatkarīgi no tā nosaukuma), bet ātri un neatliekami to pieprasīt no to lietoto transportlīdzekļu vadītājiem, kuri jau ir reģistrēti Rumānijā un tādēļ bija atbrīvoti no piesārņojuma nodokļa.
83. Tā kā, pieņemot OUG Nr. 9/2013, Rumānijas valdība izvēlējās saglabāt piesārņojuma nodokli vides zīmognodevas veidā, lai izvairītos no sarežģījumiem budžetā un novērstu ar OUG Nr. 50/2008 ieviesto diskrimināciju, bija pietiekami iekasēt vides zīmognodevu par lietotiem transportlīdzekļiem, kuri jau bija reģistrēti Rumānijā un kuriem nebija jāmaksā piesārņojuma nodoklis, to iekasējot tūlīt, nevis nākamās īpašumtiesību uz šiem transportlīdzekļiem pārreģistrācijas laikā.
84. Tāpēc, pat ja pašreizējā režīmā I. N. Nicula ir tiesības uz piesārņojuma nodokļa, ko viņš samaksāja 2009. gadā, atmaksāšanu, Rumānija var izvairīties no jebkādiem riskiem attiecībā uz budžetu, izdarot grozījumus OUG Nr. 9/2013 tā, lai vides zīmognodeva būtu jāmaksā tādu lietotu transportlīdzekļu vadītājiem, kuri jau bija reģistrēti Rumānijā, kad stājās spēkā OUG Nr. 50/2008, un kuri tolaik bija atbrīvoti no piesārņojuma nodokļa.
85. No šiem apsvērumiem iziet, ka šā sprieduma iedarbība laikā nav jāierobežo.
VI – Secinājumi
86. Tāpēc es iesaku Tiesai uz Tribunalul Sibiu iesniegto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
LESD 110. pants jāinterpretē tādējādi, ka tam pretrunā ir tāds valsts transportlīdzekļu nodokļu režīms kā tas, kas ieviests ar steidzamības kārtā pieņemtā valdības Rīkojuma Nr. 9/2013 par vides zīmognodevas ieviešanu mehāniskajiem transportlīdzekļiem 4. un 12. pantu.