Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2017. gada 16. oktobrī iesniedza Giudice di pace di Roma (Itālija) – Pina Cipollone/Ministero della Giustizia

(lieta C-600/17)

Tiesvedības valoda – itāļu

Iesniedzējtiesa

Giudice di pace di Roma

Pamatlietas puses

Prasītāja: Pina Cipollone

Atbildētāja: Ministero della Giustizia

Prejudiciālie jautājumi

Vai, strādājot savā amatā, prasītāja miertiesnese ietilpst jēdzienā “noteikta laika darba ņēmējs” Direktīvas 2003/88 ¹ 1. panta 3. punkta un 7. panta izpratnē, lasot tos kopsakarā ar Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70 ² , 2. klauzulu un Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 31. panta 2. punktu?

Vai – gadījumā, ja uz 1. jautājumu atbildams apstiprinoši – Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, 4. klauzulas piemērošanas kontekstā parastais jeb t.s. “togato” [proti, kvalificēts un amatā patstāvīgi iecelts] tiesnesis var tikt uzskatīts par pastāvīgu darba ņēmēju, kas ir salīdzināms ar noteikta laika darba ņēmēju miertiesnesi?

Vai – gadījumā, ja uz 2. jautājumu atbildams apstiprinoši – parasto tiesnešu pieņemšanas pastāvīgā darbā procedūras atšķirība no atlases procedūrām, kas likumā noteiktas miertiesnešu pieņemšanai darbā uz noteiktu termiņu, ir objektīvs iemesls Pamatnolīguma par darbu uz noteiktu laiku, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70, 4. klauzulas 1. un/vai 4. punkta izpratnē, lai attaisnotu, ka – “dzīvajās tiesībās”, kas rodamas Corte di Cassazione Apvienotās palātas spriedumā Nr. 13721/2017 un Consiglio di Stato 2017. gada 8. aprīļa atzinumā Nr. 464/2017 – miertiesnešiem, kā tas ir uz noteiktu laiku nodarbinātās prasītājas gadījumā, netiek piemēroti tādi paši darba nosacījumi kā salīdzināmajiem uz nenoteiktu laiku nodarbinātajiem parastajiem tiesnešiem, kā arī lai attaisnotu, ka netiek veikti minētā pamatnolīguma, kas ieviests ar Direktīvu 1999/70/EK, 5. klauzulā minētie preventīvie un soda pasākumi uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu ļaunprātīgas izmantošanas izskaušanai un netiek pieņemtas šo pasākumu īstenošanai vajadzīgās valsts tiesību normas, jo Itālijas tiesiskajā regulējumā, pat ne konstitucionālajā, nav tiesību normu, kas leģitimētu vai nu diskrimināciju darba nosacījumu ziņā, vai absolūtu aizliegumu pārvērst miertiesnešu darba tiesiskās attiecības pastāvīgās darba attiecībās, ņemot vērā arīdzan valsts leģislatīvo precedentu (Likumu Nr. 217/1974), kurā jau bija paredzēts pielīdzināt goda tiesnešu (konkrēti vice pretori onorari jeb lietas pirmajā instancē vienpersoniski izskatošo tiesnešu vietnieku) darba nosacījumus un pārvērst viņu darba tiesiskās attiecības pastāvīgās?

Vai – lai kā arī būtu atbildams uz pārējiem jautājumiem - tādā situācijā kā pamatlietā aplūkotā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktam un Eiropas Savienības tiesībās rodamajam neatkarīgas un objektīvas tiesas jēdzienam ir pretrunā, ka miertiesnesis – kurš in abstracto ir ieinteresēts lietas izspriešanā par labu prasītājai, kuras vienīgā nodarbošanās ir tieši tādu pašu tiesneša amata pienākumu pildīšana – varētu aizstāt tiesu, kuras piekritībā Itālijā ir izspriest darba strīdus vispār vai strīdus, kuros iesaistīti parastie tiesneši un kas izriet no tā, ka augstākās instances tiesa – Corte di Cassazione Apvienotā palāta – ir atteikusies nodrošināt pieprasīto un Eiropas Savienības tiesībās aizsargāto tiesību aizsardzību, šādi liekot tiesai, kuras piekritībā loģiski būtu izskatīt šo jautājumu (proti, Tribunale del lavoro [darba lietu tiesai] vai Tribunale amministrativo regionale [reģionālajai administratīvajai tiesai]) pēc pieprasījuma noliegt, ka lieta ir tās piekritībā vai pakļautībā, lai arī pašas šīs tiesības – proti, samaksa par ikgadējo atvaļinājumu, kas tiek prasīta prasībā – izriet no Eiropas Savienības tiesībām, kas ir saistošas Itālijas valsts tiesībām un pārākas pār tām? Gadījumā ja Tiesa konstatētu Hartas 47. panta pārkāpumu, tiek turklāt lūgts norādīt, kādi tiesībaizsardzības līdzekļi valsts tiesībās ir izmantojami, lai novērstu to, ka Savienības primāro tiesību normas pārkāpuma gadījumā valsts tiesību sistēmā tiek pilnībā liegta iespēja izskatāmās lietas apstākļos aizsargāt pamattiesības, kas Savienības tiesībās tiek garantētas.

____________

¹     Eiropas Parlamenta un Padomes 2003. gada 4. novembra Direktīva 2003/88/EK par konkrētiem darba laika organizēšanas aspektiem (OV 2003, L 299, 9. lpp.).

²     Padomes 1999. gada 28. jūnija Direktīva 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (OV 1999, L 175, 43. lpp.).