ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]
SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 6. septembrī (1)
Lieta C‑73/11 P
Frucona Košice a.s.
pret
Eiropas Komisiju
Apelācija – Konkurence – Valsts atbalsts – EKL 87. panta 1. punkts – Valsts atbalsta jēdziens – Privātā kreditora tirgus ekonomikā kritērijs – Nodokļa parāda daļēja norakstīšana mierizlīguma procedūrā – Mierizlīguma procedūras un maksātnespējas procesa priekšrocību un negatīvo seku izvērtējums – Maksātnespējas procesa nenoteiktība un ilgums – Slovākijas nodokļu iestādes rīcība attiecībā pret uzņēmumu Frucona Košice
I – Ievads
1. Šī apelācija sniedz Tiesai iespēju turpināt attīstīt tās valsts atbalsta tiesību judikatūru svarīgā aspektā. Ir jāpiepilda ar saturu privātā kreditora kritērijs, ar kura palīdzību tiek secināts, vai noteikti maksājuma atvieglojumi vai pat valsts iestāžu atteikšanās no prasījuma pret uzņēmumu ir neitrāla konkurences tiesību aspektā vai arī veido valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta (tagad – LESD 107. panta 1. punkts (2)) izpratnē. Atšķirībā no līdzīgā privātā ieguldītāja kritērija (3) privātā kreditora kritērijam līdz šim judikatūrā nav bijusi gandrīz nekāda nozīme. Tāpēc tas joprojām ir nenoteikts, pat “neskaidrs” (4).
2. Šajā lietā privātā kreditora problemātika rodas ar maksātnespējas procesu saistītas mierizlīguma procedūras kontekstā, kurā Slovākijas nodokļu iestāde 2004. gadā atteicās no prasījuma par akcīzes nodokļa parāda piedziņu no uzņēmuma Frucona Košice a.s. (turpmāk tekstā arī – “apelācijas sūdzības iesniedzēja”) 65 % apmērā. Eiropas Savienības Vispārējai tiesai piekrītot, Eiropas Komisija šo atteikšanos klasificēja kā valsts atbalstu, jo, pēc tās domām, Slovākijas nodokļu iestādes prasījumi Frucona maksātnespējas gadījumā varēja tikt apmierināti procentuāli lielākā apmērā nekā attiecīgā mierizlīguma gadījumā. Savukārt Frucona uzskata, ka maksātnespējas procesā vai nodokļu piedziņas procedūrā sagaidāmais Slovākijas nodokļu iestādes piedzenamā nodokļa apmērs nebūtu – vismaz ne acīmredzami – pārsniedzis 35 %, par kuriem tika panākta vienošanās mierizlīguma procedūrā.
3. Šajā ziņā strīds starp lietas dalībniekiem it īpaši ir par salīdzinoši neskaidro formulējumu, kuru Tiesa ir izmantojusi, aprakstot privātā kreditora kritēriju 1999. gadā spriedumā lietā DMT (5). Atbilstoši tam valsts iestāžu piešķirts maksājuma atvieglojums vienmēr ir jāuzskata par valsts atbalstu, ja uzņēmums, kas saņem labumu, ar atvieglojumu saistīto ekonomisko priekšrocību acīmredzami nebūtu saņēmis no privāta kreditora salīdzināmā situācijā. Kā parāda šī lieta, steidzami ir jāveic minētās judikatūras skaidrojums.
II – Tiesvedības priekšvēsture
4. Frucona ir saskaņā ar Slovākijas tiesībām dibināta sabiedrība, kura reģistrēta Košicē [Košice] (Slovākija). Sākotnēji tā ražoja alkoholiskos dzērienus, tādus pārtikas produktus kā konservēti augļi, dārzeņi un sulas, kā arī gāzētus un negāzētus dzērienus. Kad tai 2004. gada 6. martā akcīzes nodokļa parāda dēļ tika anulēta alkoholisko dzērienu ražošanas un apstrādes licence, tā turpināja tirgot cita uzņēmuma ražotos alkoholiskos dzērienus.
A – Valsts administratīvais process un tiesvedība
5. Tā kā Frucona nespēja samaksāt par 2004. gadu aprēķināto akcīzes nodokli, tika konstatētas uzņēmuma pārmērīgas parādsaistības Slovākijas likuma par maksātnespējas procesu un mierizlīguma procedūru izpratnē. Saistībā ar minēto Frucona 2004. gada 8. martā Košices apgabaltiesā [tribunal régional de Košice] iesniedza pieteikumu par mierizlīguma procedūras uzsākšanu. Uzņēmuma mierizlīguma priekšlikuma pamatā bija tā parādu kopsumma SKK 644,6 miljonu apmērā, un uzņēmuma mērķis bija visiem parastajiem kreditoriem un dažiem privileģētajiem kreditoriem samaksāt attiecīgi 35 % no parāda summas. Lielāko šo Frucona parādu daļu veidoja Slovākijas nodokļu iestādēm maksājamais akcīzes nodoklis.
6. Vēl pirms Košices apgabaltiesas apstiprinātā mierizlīguma Frucona vietējai nodokļu iestādei iesniedza vairākus pārbaudes ziņojumus, lai tā varētu novērtēt, vai iestādei visizdevīgākais bija mierizlīgums, maksātnespējas process tiesā vai nodokļu parāda piedziņa. Saistībā ar minēto Slovākijas nodokļu pārvalde 2004. gada 21. jūnijā Frucona uzņēmuma telpās veica revīziju uzņēmuma likvīdo aktīvu noskaidrošanai.
7. Lai gan Slovākijas nodokļu ģenerāldirekcija kompetento vietējo nodokļu iestādi aicināja noraidīt Frucona mierizlīguma priekšlikumu, jo tas Slovākijas Republikai esot neizdevīgs, vietējā nodokļu iestāde 2004. gada 9. jūlijā piekrita mierizlīguma priekšlikumam. Ar 2004. gada 14. jūlija lēmumu Košices apgabaltiesa apstiprināja mierizlīgumu, kurā bija paredzēts, ka Slovākijas nodokļu pārvaldes prasījumi tiek apmierināti 35 % apmērā, kas atbilda summai SSK 224,3 miljonu apmērā.
8. Vietējās nodokļu iestādes direktors 2004. gada 14. jūlijā tika atstādināts no dienesta un aizvietots. Vēlāk viņš tika apsūdzēts arī par krāpšanu un piesavināšanos, tomēr tika attaisnots visos apsūdzības punktos.
9. 2004. gada 20. oktobrī vietējā nodokļu iestāde paziņoja Frucona, ka mierizlīguma noteikumi ir netiešs valsts atbalsts, kam ir nepieciešama Komisijas atļauja.
10. Vietējās nodokļu iestādes augustā iesniegto apelācijas sūdzību par Košices apgabaltiesas 2004. gada 14. jūlija lēmumu par mierizlīguma apstiprināšanu Slovākijas Republikas Augstākā tiesa [Cour suprême de la République slovaque] ar 2004. gada 25. oktobra spriedumu noraidīja un atzina lēmumu par likumīgu un izpildāmu no 2004. gada 23. jūlija.
11. Atbilstoši mierizlīgumam Frucona 2004. gada 17. decembrī vietējai nodokļu iestādei samaksāja SKK 224,3 miljonus, kas atbilda 35 % no tās nodokļu parāda kopsummas.
12. Izmantojot speciālu tiesību aizsardzības līdzekli, Slovākijas Republikas Augstākā tiesa ar 2006. gada 27. aprīļa lēmumu daļēji atcēla Košices apgabaltiesas 2004. gada 14. jūlija lēmumu. Tādēļ Košices apgabaltiesa ar 2006. gada 18. augusta lēmumu Frucona nodokļu parādu vietējai nodokļu iestādei noteica SKK 640,4 miljonu apmērā, kas nozīmēja, ka 35 % likme tad atbilda SKK 224,1 miljonam.
B – Administratīvais process Eiropas Komisijā
13. Eiropas Komisija šo lietu analizēja, pamatojoties uz tai 2004. gada 15. oktobrī iesniegtu sūdzību. Komisija 2005. gada 5. jūlijā uzsāka oficiālo izmeklēšanas procedūru atbilstoši EKL 88. panta 2. punktam (6). Šī procedūra noslēdzās ar 2006. gada 7. jūnija Lēmumu 2007/254/EK (7) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura 1. pantā Komisija secināja, ka Frucona mierizlīguma ceļā ir ticis piešķirts ar kopējo tirgu nesaderīgs valsts atbalsts SKK 416 515 990 apmērā. Šī paša lēmuma 2. pantā Slovākijas Republikai tika noteikts pienākums veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai nekavējoties un ar procentiem attiecīgo atbalstu atgūtu no tā saņēmēja.
C – Tiesvedība pirmajā instancē Eiropas Savienības Vispārējā tiesā
14. Frucona apstrīdēto lēmumu apstrīdēja Vispārējā tiesā 2007. gada 12. janvārī, ceļot prasību atcelt tiesību aktu atbilstoši EKL 230. panta ceturtajai daļai. Ar 2007. gada 11. oktobra rīkojumu St. Nicolaus‑trade a.s. tika atļauts iestāties lietā Vispārējās tiesas Reglamenta 116. panta 6. punkta izpratnē, lai atbalstītu Komisijas prasījumus.
15. Frucona prasība atcelt tiesību aktu pirmajā instancē tika noraidīta. Ar 2010. gada 7. decembra spriedumu (8) (turpmāk tekstā arī – “pārsūdzētais spriedums”) Vispārējā tiesa noraidīja prasību un piesprieda Frucona atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
III – Apelācijas tiesvedība Tiesā
16. Frucona Vispārējās tiesas spriedumu pārsūdzēja ar šo apelācijas sūdzību, ko tā iesniedza Tiesas kancelejā 2011. gada 17. februārī.
17. Apelācijas sūdzības iesniedzēja lūdz:
– atcelt Vispārējās tiesas 2010. gada 7. decembra spriedumu lietā T‑11/07, ciktāl tas attiecas uz ceturto un sesto apelācijas sūdzības iesniedzējas Vispārējā tiesā iesniegtās prasības pamatu;
– atzīt šos prasības pamatus par pamatotiem;
– nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā, lai tā izlemtu prasības 5.–9. pamatu, ciktāl tie attiecas uz nodokļu iekasēšanas procedūru;
– piespriest Komisijai atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesāšanās izdevumus.
18. Savukārt Komisijas prasījumi ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību un
– piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
19. St. Nicolaus‑trade kā vēl viena lietas dalībniece lūdz noraidīt apelācijas sūdzību, atstāt spēkā pārsūdzēto spriedumu un piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
20. Tiesa saņēma rakstveida apsvērumus par apelācijas sūdzību un 2012. gada 5. jūlija tiesas sēdē uzklausīja lietas dalībnieku mutvārdu apsvērumus.
IV – Vērtējums
21. Apelācijas sūdzībā Frucona neapskata visus jautājumus, kas bija pirmās instances tiesvedības priekšmets. Gluži otrādi, apelācijas sūdzības iesniedzēja īpaši iebilst pret pārsūdzētā sprieduma 88.–168. punktu un 212. punktu, atsaucoties uz diviem apelācijas pamatiem. Pirmkārt, Vispārējā tiesa, pārbaudot Komisijas veikto privātā kreditora kritērija piemērošanu, neesot piemērojusi pareizo juridisko kritēriju (šajā ziņā skat. uzreiz A sadaļu). Otrkārt, Vispārējā tiesa nepieļaujamā veidā esot mēģinājusi aizstāt Komisijas argumentāciju par privātā kreditora kritērija piemērošanu ar savējo un/vai acīmredzami nepareizi novērtējusi pierādījumus, kas attiecas uz šo kritēriju, tādējādi sagrozot pierādījumu skaidro nozīmi (šajā ziņā skat. tālāk B sadaļu).
A – Pirmais apelācijas pamats: juridiski priekšraksti privātā kreditora kritērija piemērošanai
22. Pirmā apelācijas pamata priekšmets ir juridiskie priekšraksti privātā kreditora kritērija piemērošanai. Frucona pārmet Vispārējai tiesai, ka tā, pārbaudot Komisijas veikto šī kritērija piemērošanu, nav izmantojusi pareizo juridisko kritēriju. Apelācijas sūdzības iesniedzēja attiecīgi iebilst, pirmkārt, pret pārsūdzētā sprieduma 89.–92. punktu un, otrkārt, 106.–121. punktu, kā arī – attiecīgā sprieduma 139.–142. punktu.
1) Pieņemamība
23. Komisija divos aspektos pauž šaubas par Frucona pirmajā apelācijas pamatā izvirzīto argumentu pieņemamību.
24. Vispirms Komisija iebilst, ka apelācijas sūdzībā dažās vietās ir ietvertas atsauces uz Frucona pirmajā instancē iesniegto prasības pieteikumu. Šāda norāžu tehnika neatbilstot Vispārējās tiesas Reglamenta 112. pantā ietvertajām prasībām.
25. Šajā ziņā ir jānorāda, ka atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam, lasot to kopā ar Tiesas Statūtu 58. panta pirmo daļu un Reglamenta 112. panta 1. punkta c) apakšpunktu, apelācijas sūdzībā precīzi ir jānorāda juridiskie argumenti, kas konkrēti pamato prasības pieteikumu, kurā lūgts atcelt pirmās instances spriedumu (9). Patiesi, vienkārša norāde uz citiem dokumentiem, pat ja – kā šajā gadījumā – tie ir pievienoti apelācijas sūdzībai kā pielikumi, neatbilst šīm prasībām (10).
26. Tomēr šajā gadījumā Frucona nav vienkārši norādījusi uz saviem pirmajā instancē izteiktajiem iebildumiem un argumentiem. Gluži otrādi, apelācijas sūdzības iesniedzēja apelācijas sūdzības pamattekstā ir atgādinājusi īpašos pirmajā instancē izteikto argumentu aspektus un tos pietiekami skaidri aprakstījusi. Uz attiecīgajām pirmajā instancē iesniegtā prasības pieteikuma teksta daļām tā ir norādījusi, tikai lai pierādītu savu apgalvojumu pareizību.
27. Tāpēc Komisijas kritikai par minēto nav nekāda pamata.
28. Turpinājumā Komisija apšauba tās apelācijas sūdzības daļas pieņemamību, kurā Frucona izsaka apsvērumus par vietējo ekspertu atzinumu par sagaidāmās atgūstamās summas apmēra maksātnespējas procesā nozīmi (11). Komisija norāda, ka šī teksta daļa neloģiski atrodas Frucona apsvērumu par pirmo apelācijas pamatu beigās, it īpaši pēc Frucona kopsavilkuma veidā formulētā pieteikuma (12), un tāpēc neesot skaidrs tās mērķis attiecībā uz pirmās instances sprieduma pārbaudi.
29. Arī šis Komisijas izteikums ir pilnīgi nepamatots, jo katra lietas dalībnieka paša ziņā ir, kā strukturizēt savus rakstveida paskaidrojumus Tiesā. Lai gan tas var šķist ne īpaši loģiski, rakstveida paskaidrojumos pēc sadaļas, kurā ir runa par apelācijas pamatu un kuras nosaukums ir “Kopsavilkums” (“Conclusion”), vēl sniegt citus paskaidrojumus par saturu. Tas nebūt nav jautājums par pieņemamību, bet gan vienīgi par lietderību, un tā izvērtējums ir jāveic katram lietas dalībniekam pašam. Problēma ar pieņemamību rodas vienīgi tad, ja starp lietas dalībnieka argumentiem un tā apelācijas sūdzībā izteiktajiem prasījumiem nepastāv acīmredzama kopsakarība un tādēļ Tiesa un citi lietas dalībnieki nevar par minēto sniegt lietderīgu viedokli. Tomēr konkrētajā lietā Frucona vairākās apelācijas sūdzības vietās ir pietiekami skaidri norādījusi, ka tā pārmet Vispārējai tiesai, ka tā nav veltījusi pietiekamu uzmanību eksperta atzinuma nozīmei saistībā ar privātā kreditora kritērija piemērošanu. Nešķiet, ka lietas dalībniekiem būtu bijušas kādas grūtības izteikties par attiecīgajiem argumentiem.
30. Tāpēc par pirmā apelācijas pamata pieņemamību kopumā nepastāv nekādas šaubas.
2) Pamatotība
31. Apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Vispārējā tiesa ir nepareizi konstatējusi valsts atbalsta esamību (13). Pirmkārt, Vispārējā tiesa savas pārbaudes sākumā esot nepareizi atspoguļojusi attiecīgo judikatūru par privātā kreditora kritēriju, un, otrkārt, tā esot nepareizi piemērojusi privātā kreditora kritēriju.
a) Par to, ka Vispārējā tiesa esot nepareizi atspoguļojusi attiecīgo judikatūru
32. Pārmetot Vispārējai tiesai, ka tā pārbaudi ir sākusi ar nepareizu attiecīgās judikatūras par privātā kreditora kritēriju atspoguļošanu, Frucona galu galā norāda uz pamatotības trūkumu pārsūdzētajā spriedumā.
33. Šis iebildums neiztur rūpīgu pārbaudi.
34. Pienākums pienācīgi pamatot pirmās instances tiesas spriedumus izriet no Tiesas Statūtu 36. panta kopā ar 53. panta 1. punktu. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru sprieduma pamatojumam ir jāļauj skaidri un nepārprotami konstatēt Vispārējās tiesas apsvērumus, lai ieinteresētās personas varētu izprast argumentus, uz kuriem balstīts Vispārējās tiesas nolēmums, un lai Tiesa varētu veikt savas kontroles funkcijas (14).
35. Noteikti var būt noderīgi, ja Vispārējā tiesa savu apsvērumu par noteiktu prasības pamatu sākumā atspoguļo attiecīgo judikatūru un vajadzības gadījumā to analizē. Taču tas galu galā ir jautājums par lietderību, kura vērtējumā Vispārējai tiesai ir piešķirama plaša rīcības brīvība.
36. Visbeidzot, attiecībā uz pamatošanas pienākumu svarīgi ir tikai tas, vai pārsūdzētais spriedums ir formulēts saprotami, vai tajā ir analizēti visi prasītājas norādītie iebildumi (15) un vai Vispārējās tiesas lēmuma pamatojums ir pietiekami skaidrs neatkarīgi no tā, vai un kā Vispārējā tiesa šajā ziņā expressis verbis ir atsaukusies uz agrāko judikatūru.
37. Pārsūdzētais spriedums pilnībā atbilst šīm prasībām, ko pierāda arī tas, ka Frucona mērķtiecīgi un precīzi varēja izsecināt kļūdas tiesību piemērošanā, kas, pēc tās domām, ir pieļautas attiecīgajā spriedumā.
38. Patiesībā Frucona ne tik daudz uztrauc pārsūdzētā sprieduma pamatojums, kā tā saturs. Tā pareizību es vairāk analizēšu turpinājumā.
b) Par saturiski nepareizo interpretāciju un nepareizo privātā kreditora kritērija piemērošanu
39. Apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Vispārējā tiesa šajā lietā ir saturiski nepareizi interpretējusi un turklāt nepareizi piemērojusi privātā kreditora kritēriju. Pēc tās domām, Vispārējā tiesa ir nepareizi secinājusi, ka, vietējai Slovākijas nodokļu iestādei atsakoties no prasījuma, Frucona vienlaikus saņēma valsts atbalstu (16).
i) Privātā kreditora kritērija saturs
40. Vispirms Frucona norāda, ka tāda valsts iestāžu rīcība kā vietējās Slovākijas nodokļu iestādes apstrīdētā atteikšanās no prasījuma varētu tikt uzskatīta par valsts atbalstu tikai tad, ja no tās izrietošā priekšrocība attiecīgajam uzņēmumam būtu “acīmredzami labvēlīgāka” (17) nekā priekšrocība, ko salīdzināmos apstākļos piešķirtu privātais kreditors. Apelācijas sūdzības iesniedzēja iebilst, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi juridisku kļūdu, iztirzājot tikai to, vai “labums”, ko no mierizlīguma guva Slovākijas Republikas Nodokļu administrācija, “bija lielāks” par labumu, ko šī administrācija būtu varējusi gūt likvidācijas ar tiesas nolēmumu procedūras vai nodokļu piedziņas procedūras rezultātā (18), un vai maksātnespējas process “būtu izdevīgāks” nekā mierizlīguma procedūra (19), tā vietā nemeklējot “acīmredzamu priekšrocību”.
41. Saskaņā ar Tiesas pastāvīgo judikatūru pasākums tiek kvalificēts kā valsts atbalsts Līgumu izpratnē, ja tas atbilst visiem četriem EKL 87. panta 1. punktā (tagad – LESD 107. panta 1. punkts) ietvertajiem vienlaikus izpildāmiem nosacījumiem. Pirmkārt, jāpastāv valsts iejaukšanās vai valsts līdzekļu piesaistīšanas faktam, otrkārt, pasākumam jāvar iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, treškārt, tam jāsniedz priekšrocības tās saņēmējam un, ceturtkārt, tam jārada vai jādraud radīt konkurences izkropļojumus (20).
42. Tas, ka nodokļu pasākumi var radīt delikātas problēmas attiecībā uz valsts atbalsta tiesībām, ir jau vairākkārt izskanējis pagātnē pie dažādiem lietas apstākļiem (21), un to pierāda arī šī lieta.
43. Šajā lietā strīds ir par to, vai Frucona, pamatojoties uz vietējās nodokļu iestādes atteikšanos no tās prasījuma par nodokļa parāda piedziņu 65 % apmērā mierizlīguma procedūrā, ir tikusi piešķirta priekšrocība EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Tas ir atkarīgs no tā, vai uzņēmums, kas saņem labumu, šādi ir saņēmis finansiālu atvieglojumu, ko tas nebūtu saņēmis parastos tirgus apstākļos (22).
44. Vērtējot šo jautājumu, nozīme ir salīdzinājumam ar privātu kreditoru, kas vēlas iegūt summu, ko tam parādā ir parādnieks (23). Šāds privāts kreditors, ja tas darbojas atbilstoši tirgus apstākļiem, rīkosies tā, lai palielinātu savu peļņu un samazinātu iespējamos zaudējumus. Attiecīgi tas uzņēmumam, kas gūst labumu, piešķirs atvieglojumus parāda nolīdzināšanai tikai tad, ja un ciktāl, raugoties no ekonomiskā viedokļa, tas tam šķitīs izdevīgi vai vismaz pamatoti.
45. Par privātā kreditora kritēriju Tiesa savu viedokli precīzāk ir paudusi it īpaši spriedumā lietā DMT. Attiecīgā sprieduma rezolutīvajā daļā tā ir atzinusi, ka maksājuma atvieglojumi attiecībā uz sociālās nodrošināšanas iemaksām, ko iestāde, kura ir atbildīga par to iekasēšanu, izmantojot rīcības brīvību, piešķir uzņēmumam, ir uzskatāmi par valsts atbalstu, ja uzņēmums, ņemot vērā minētās sniegtās finansiālās priekšrocības nozīmi, šādus atvieglojumus acīmredzami nebūtu saņēmis no privāta kreditora, kas attiecībā uz to atrodas tādā pašā situācijā kā par iekasēšanu atbildīgā iestāde (24).
46. Kopš tā laika apstākļa vārds “acīmredzami” rada neskaidrību. Šo neskaidrību pastiprina arī tas, ka Tiesa minēto formulējumu sprieduma lietā DMT motīvu daļā izmanto nedaudz mainītā formā: atbilstoši tam pieņēmums par valsts atbalstu var tikt izteikts, ja uzņēmumam, kas gūst labumu, piešķirtie maksājuma atvieglojumi ir “acīmredzami lielāki” nekā tie, ko šim uzņēmumam būtu piešķīris privāts kreditors (25).
47. Turpinājumā es izklāstīšu, ka jēdziens “acīmredzami” sprieduma lietā DMT izpratnē neievieš kvantitatīvu elementu attiecībā uz privātā kreditora kritēriju un to nevar saprast kā atbalstu piešķirošo valsts iestāžu zināma veida rīcības brīvību. Gluži pretēji, jēdziens “acīmredzami” ietver – gan pārprotamu – norādi uz vērtēšanas kritēriju, kas ir jāpiemēro valsts tiesām un Komisijai kā konkurences uzraudzības iestādei, piemērojot privātā kreditora kritēriju.
– Kvantitatīva elementa neesamība
48. Virspusēji vērtējot, vārda “acīmredzami” lietošana spriedumā lietā DMT (26) varētu likt secināt, ka runa ir par kvantitatīvu elementu un ka valsts atbalsts var tikt konstatēts tikai tad, ja uzņēmums, kas gūst labumu, saņem priekšrocību, kas vērtības vai apmēra ziņā ir “acīmredzami labvēlīgāka” par to, ko līdzīgos apstākļos būtu piešķīris privāts kreditors (27).
49. Tomēr tiesas sēdē Tiesā visi lietas dalībnieki bija vienisprātis, ka apstākļa vārda “acīmredzami” lietošana spriedumā lietā DMT neievieš kvantitatīvu elementu attiecībā uz privātā kreditora kritēriju un it īpaši nevar tikt pārprasta kā norāde uz minimālu atšķirību starp valsts iestāžu piešķirto un no privāta kreditora sagaidāmo priekšrocību.
50. Patiesi, Savienības tiesu uzdevums nav tiesību tālākveidošanas ceļā papildināt EKL 87. panta 1. punktā (tagad – LESD 107. panta 1. punkts) ietverto valsts atbalsta jēdzienu ar Līgumu likumdevēja neparedzētu ietekmes apmēra slieksni. Šādā veidā Tiesa sevi pakļautu pārmetumiem, ka tā iejaucas Savienības likumdevēja uzdevumos, kuram vienīgajam ir pienākums atbilstoši EKL 89. pantam (LESD 109. pants) ar īstenošanas regulām piešķirt tādus grupu atvieglojumus kā attiecīgais de minimis atbalsts (28). Neskaidra būtu arī saistība starp šo rakstīto de minimis atbalsta tiesisko regulējumu un iespējamu nerakstītu ietekmes apmēra slieksni atbilstoši tiesnešu tiesībām. Turklāt nerakstīts ietekmes apmēra slieksnis radītu būtisku tiesisko nedrošību. Tāpēc priekšrocības veids un apmērs, piemērojot privātā kreditora kritēriju, labākajā gadījumā var tikt izmantots kā norāde visu konkrētā gadījuma apstākļu kopējā vērtējumā (29).
51. Tāpēc Vispārējā tiesa konkrētajā gadījumā pilnīgi pareizi secināja, ka priekšrocība valsts atbalsta tiesību nozīmē var tikt konstatēta pat tad, ja, piemērojot privātā kreditora kritēriju, aprēķinātie skaitļi ir tuvu viens otram (30). Tas vien, ka šajā gadījumā sagaidāmais minimālais ienākums vietējai nodokļu iestādei no maksātnespējas procesa SKK 225,5 miljonu apmērā bija novērtējams tikai kā nedaudz lielāks (31) nekā mierizlīguma procedūrā faktiski samaksātā summa SKK 224,3 miljonu apmērā (32), jau sākotnēji neizslēdz, ka Frucona no valsts iestādēm tomēr ir saņēmusi finansiālu priekšrocību, ko tā acīmredzami nebūtu saņēmusi no privātā kreditora līdzīgos apstākļos.
– Valsts iestāžu rīcības brīvības neesamība
52. Frucona, šķiet, jēdziena “acīmredzami” lietošanu spriedumā lietā DMT (33) saprot kā kaut kāda veida rīcības brīvības izpausmi, kam, šķiet, esot jāpienākas valsts iestādēm. Tā, piemēram, Frucona uzsver risinājumu “diapazonu”, kas parasti ir tirgus apstākļos darbojošos kreditoru rīcībā attiecībās ar to parādniekiem. Kamēr publiskais kreditors nav izlēmis izmantot risinājumu, kas ir ārpus šī diapazona, pēc Frucona domām, nevar būt runa par priekšrocību valsts atbalsta tiesību izpratnē. Tikai tad, ja publiskais kreditors īsteno pasākumu, kuru saprātīgs privātais kreditors acīmredzami nebūtu izvēlējies, pēc Frucona domām, var konstatēt priekšrocību atbalsta tiesību izpratnē.
53. Tomēr arī šis viedoklis ir kļūdains. Ciktāl secināms, Tiesa valsts atbalsta jomā vēl nekad nav atzinusi kaut kāda veida rīcības brīvību, kuras apstākļos Komisija vai valstu tiesas varētu tikai ierobežotā veidā kontrolēt dalībvalstu iestāžu pasākumus attiecībā uz Līgumos ietvertajām konkurences tiesību normām.
54. Gluži pretēji, EKL 87. un 88. pantā (tagad – LESD 107. un 108. pants) ir paredzēta visaptveroša valsts atbalsta kontrole no Komisijas kā ES konkurences uzraudzības iestādes puses. Ja valsts iestādēm ir šaubas par to, vai uz saistībā ar uzņēmumiem veiktajiem pasākumiem attiecas valsts atbalsta aizliegums, tās var preventīvos nolūkos par šiem pasākumiem paziņot Komisijai.
55. Rīcības brīvības atzīšana daudzajām valsts iestādēm, kas valsts, reģionālā un vietējā līmenī Eiropas Savienībā piešķir valsts atbalstu, būtiski vājinātu EKL 87. panta 1. punktā (LESD 107. panta 1. punkts) nostiprināto valsts atbalsta aizliegumu, kas ir Savienības tiesību pamatprincips, kam savukārt ir būtiska nozīme iekšējā tirgus darbībā. Pastāvētu būtisks risks, ka zustu Komisijas īstenotās atbalsta uzraudzības efektivitāte un ciestu vienotā Eiropas konkurences tiesību normu interpretācija un piemērošana dalībvalstīs. Šādā veidā tiktu būtiski apšaubīts galvenais mērķis nodrošināt vienādus konkurences nosacījumus visiem uzņēmumiem, kas darbojas iekšējā tirgū (“level playing field”) (34).
56. Neraugoties uz minēto, ir jāņem vērā, ka privātā kreditora kritērijs un privātā ieguldītāja kritērijs ir viens ar otru cieši saistīti. Ar abiem kritērijiem var secināt, vai uzņēmums tam valsts iestāžu piešķirtu finansiālu priekšrocību būtu varējis saņemt arī normālos tirgus apstākļos. Galu galā abi kritēriji ir vienas un tās pašas medaļas divas puses. Attiecīgi Tiesai, tos interpretējot un piemērojot, būtu jāievēro saskaņotība un jāņem vērā, ka tā līdz šim – ciktāl secināms – privātā ieguldītāja kritēriju nav vājinājusi, atzīstot dalībvalstu rīcības brīvību.
– Komisijas un valstu tiesu rīcības brīvība
57. Patiesībā Tiesa spriedumā lietā DMT, izmantojot apstākļa vārdu “acīmredzami”, ir tikai – gan ļoti neskaidri – atgādinājusi par rīcības brīvību, kas ir Komisijai un valstu tiesām (35), kad tās, piemērojot privātā kreditora kritēriju, pārbauda, vai valsts iestāžu pasākumi nav valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta (tagad – LESD 107. panta 1. punkts) izpratnē.
58. Privātā kreditora kritērijs – tāpat kā ar to cieši saistītā privātā ieguldītāja kritērijs – palīdz noteikt, vai uzņēmums, kas saņem labumu, tādu pašu labumu kā to, kas ir nodots tā rīcībā no valsts līdzekļiem, varētu saņemt no privātpersonas apstākļos, kas atbilst parastiem tirgus apstākļiem (36). Tātad ir jānoskaidro, kā saprātīgs privātais kreditors, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, būtu rīkojies ar publisko kreditoru salīdzināmā situācijā.
59. Administratīvajā procesā saskaņā ar EKL 88. panta 2. vai 3. punktu (tagad – LESD 108. panta 2. vai 3. punkts) šis vērtējums ir jāveic Komisijai, un, to darot, tai ir jāņem vērā visi lēmuma pieņemšanai svarīgie konkrētā gadījuma apstākļi un nepieciešamības gadījumā ir jālūdz attiecīgajai dalībvalstij tai sniegt visu būtisko informāciju (37).
60. Lai novērtētu saprātīga privātā kreditora, kas darbojas tirgus apstākļos, rīcību, ir jāveic sarežģīts ekonomiskais vērtējums (38), kas noteikti būs saistīts ar lielu nenoteiktību, jo runa vienmēr var būt tikai par hipotētiska privātā kreditora iespējamās rīcības vērtējumu. Tādēļ spriedumā lietā DMT Tiesas lietotajam apstākļa vārdam “acīmredzami” tādā gadījumā kā šajā ir nozīme tikai tad, ja tas tiek uzskatīts par tādas rīcības brīvības apzīmējumu, kura pieder Komisijai, vērtējot hipotētiska privātā kreditora iespējamo rīcību.
61. Ja, ņemot vērā attiecīgā gadījuma konkrētos apstākļus, ir iespējami dažādi privātā kreditora, kas darbojas tirgus ekonomikas apstākļos, rīcības veidi – piemēram, tam, kā šajā gadījumā var būt iespēja slēgt mierizlīgumu vai savu parādnieku iesaistīt maksātnespējas procesā (39) –, ir rūpīgi jāizsver, kurš no šiem privātā kreditora rīcības veidiem būtu bijis visiespējamākais, nepastāvot attiecībā uz minēto kaut kāda veida labumu sniegušās valsts iestādes rīcības brīvībai (40).
62. Atšķirībā no, piemēram, krimināltiesiska vai līdzīga procesa šajā situācijā par pamatu nav jāizmanto paaugstināts iespējamības standarts. Tātad nav īpaši nepieciešams, lai analizējamā privātā kreditora rīcība būtu “acīmredzama” tādā ziņā, lai tā būtu uzskatāma par “ļoti iespējamu” vai “īpaši iespējamu”, vai pat būtu paredzama “bez saprātīgām šaubām”. Tas tā ir tāpēc, ka privātā kreditora kritērijs tiek piemērots administratīvā vai civiltiesiskā procesā vai nu Komisijas atbalsta kontroles procedūrā, vai arī valstu tiesās (41), kura mērķis ir efektīvi veicināt Savienības tiesībās noteiktā valsts atbalsta aizlieguma atbilstoši EKL 87. panta 1. punktam (LESD 107. panta 1. punkts) īstenošanu un droši novērst iespējamos riskus konkurencei iekšējā tirgū. Tāpēc šādu procedūru gadījumos slieksnis attiecībā uz rīcību, kas vērsta pret labumiem, kurus valsts iestādes piešķir noteiktiem uzņēmumiem, ir jānosaka salīdzinoši zemāks. Attiecīgi tādā gadījumā kā šajā vajadzētu pietikt ar secinājumu, ka noteikts privātā kreditora izturēšanās veids (piemēram, uzstāšana uz maksātnespējas procesa izmantošanu), ņemot vērā attiecīgā gadījuma konkrētos apstākļus, būtu bijis vairāk iespējams nekā cits (piemēram, daļēja atteikšanās no nenokārtotiem prasījumiem mierizlīgumā) (42).
63. Tādēļ Vispārējā tiesa pareizi pārsūdzētajā spriedumā ir vienkārši uzdevusi jautājumu, vai šajā gadījumā Slovākijas Republikas nodokļu pārvaldei maksātnespējas process vai nodokļu piedziņas procedūra “būtu bijusi izdevīgāka” par ar Frucona noslēgto mierizlīgumu (43) un vai Komisija šajā ziņā apstrīdētajā lēmumā nav pieļāvusi acīmredzamas kļūdas vērtējumā.
64. Ņemot vērā minēto, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā būtu saturiski nepareizi sapratusi privātā kreditora kritēriju vai apstrīdētā Komisijas lēmuma pārbaudē izmantojusi nepareizos kritērijus.
ii) Tiesas kontrole attiecībā uz privātā kreditora kritērija piemērošanu
65. Attiecībā uz privātā kreditora kritērija konkrētu piemērošanu Frucona Vispārējai tiesai pārmet, ka tā konkrētajā gadījumā ir tikai salīdzinājusi maksātnespējas procesa un mierizlīguma procedūras attiecīgās ex post priekšrocības un negatīvās sekas, raugoties no Komisijas perspektīvas, nevis veikusi vērtējumu, raugoties no privātā kreditora ex ante perspektīvas. Vispārējā tiesa it īpaši neesot pietiekami ņēmusi vērā Komisijai iesniegtos atzinumus par iespējama maksātnespējas procesa ilgumu, kuriem, pēc Frucona domām, būtu bijusi būtiska nozīme saprātīga privātā kreditora lēmuma pieņemšanā.
– Par nepieciešamību veikt novērtējumu no ex ante perspektīvas
66. Nav vispār strīda par to, ka tas, vai uzņēmums, kas saņem labumu, to pašu labumu, ko tam ir piešķīrusi valsts iestāde, būtu varējis iegūt arī normālos tirgus apstākļos, ir jāvērtē, raugoties no saprātīga privātā kreditora viedokļa (44). To darot, ir jāizmanto informācija, kāda attiecīgās priekšrocības piešķiršanas brīdī būtu bijusi šāda privātā kreditora rīcībā. Tāpēc nozīme, kā Frucona pareizi norāda, ir vērtējumam no ex ante perspektīvas.
67. Tieši raugoties no šī viedokļa, Vispārējā tiesa ir pārbaudījusi apstrīdētā Komisijas lēmuma likumību. Pārsūdzētajā spriedumā tiek norādīts uz apstākļiem, kurus par pamatu būtu ņēmis privātais kreditors, lai izsvērtu maksātnespējas procesa priekšrocības iepretim ienākumiem no mierizlīguma, par kuru ir vienojusies Frucona un vietējā nodokļu iestāde. It īpaši Vispārējā tiesa rūpīgi pārbauda jautājumu, “vai visoptimistiskākais privātais kreditors būtu izvēlējies [tiesā noslēgta mierizlīguma ietvaros] saņemt SKK 225 miljonus 2004. gada decembrī, nevis, iespējams, [maksātnespējas procesā] saņemt līdz pat SKK 239 miljoniem termiņā, kas ietilpst starp “ātrāk par vidējo” un septiņiem gadiem” (45).
68. Tādēļ nevar nopietni apšaubīt, ka Vispārējā tiesa, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību, par pamatu ir ņēmusi ex ante perspektīvu.
– Par iespējama maksātnespējas procesa ilgumu
69. Apelācijas sūdzības iesniedzēja pārmet Vispārējai tiesai arī to, ka tā nav pietiekami pārbaudījusi, vai Komisija ir vērtējusi tai administratīvajā procesā iesniegto atzinumu par iespējama maksātnespējas procesa ilgumu un ir piešķīrusi nepieciešamo nozīmi no tā izrietošai informācijai, arī ņemot vērā pieredzi ar maksātnespējas procesiem attiecībā uz citām Slovākijas spirta rūpnīcām. Frucona vairākkārt uzsver, ka šajā ziņā runa ir par tiesību jautājumu.
70. Valsts atbalsta jēdzienam, kā tas ir definēts primārajās tiesībās, tiešām ir juridisks raksturs un tas ir interpretējams saskaņā ar objektīviem elementiem. Tādēļ Savienības tiesai ir pienākums, ņemot vērā gan konkrētos tajā izskatāmās lietas apstākļus, gan Komisijas veiktā novērtējuma tehnisko vai sarežģīto raksturu, pilnīgi pārbaudīt to, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta (tagad LESD 107. panta 1. punkts) piemērošanas jomā (46).
71. Šī tiesas veiktā kontrole ir attiecināma arī uz privātā kreditora kritērija piemērošanu, tātad tāda juridiska kritērija piemērošanu, uz kuru pamatojoties Komisija nosaka, vai un ciktāl valsts iestāžu piešķirtie maksājuma atvieglojumi uzņēmumam konkrētajā gadījumā ir kvalificējami kā priekšrocība valsts atbalsta tiesību izpratnē (47).
72. Kā jau minēts, piemērojot privātā kreditora kritēriju tāpat kā ar to saistīto privātā ieguldītāja kritēriju, ir jāveic visu konkrētā gadījuma apstākļu visaptverošs vērtējums, ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts sniegto informāciju un arī jebkuru citu konkrētajam gadījumam svarīgu norādi (48).
73. Ja kā šajā gadījumā ir jānoskaidro, vai privātais kreditors būtu izvēlējies tiesā noslēgtu mierizlīgumu vai drīzāk būtu savu parādnieku iesaistījis maksātnespējas procesā, parasti par konkrētā gadījuma apstākļiem, kas ir svarīgi izvērtējuma veikšanai, tiek uzskatīts arī iespējamā maksātnespējas procesa ilgums.
74. To Vispārējā tiesa nekādā gadījumā nav aizmirsusi, gluži pretēji, tā, pārbaudot apstrīdētā lēmuma likumību, ir sīki vērtējusi iespējama maksātnespējas procesa ilguma aspektu, vērtējot arī konkrētus apstrīdētā lēmuma apsvērumus (49).
75. Pārsūdzētajā spriedumā expressis verbis tiek analizēts Frucona pirmajā instancē izteiktais iebildums, ka Komisija “nav ņ[ēmusi] vērā [maksātnespējas] procedūras ilgum[u] Slovākijā un trešo personu ziņojum[us] šajā ziņā”; Vispārējā tiesa secina, ka Komisijai “nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā šo jautājumu un [Frucona] nostāju šajā ziņā” (50).
76. Tāpēc būtu grūti Vispārējai tiesai pārmest, ka tā nav pievērsusi uzmanību maksātnespējas procesa ilguma aspektam, īstenojot Komisijas veiktās privātā kreditora kritērija piemērošanas pārbaudi tiesā.
77. Tomēr Frucona uzskata, ka Vispārējā tiesa nav pietiekami pārbaudījusi, vai Komisija, piemērojot privātā kreditora kritēriju apstrīdētajā lēmumā, pietiekamu uzmanību ir veltījusi iespējama maksātnespējas procesa ilgumam.
78. Šajā ziņā ir jānorāda, ka pareiza konkrētā gadījuma dažādo aspektu, uz kuriem pamatojoties privātais kreditors būtu veidojis savu viedokli, izsvēršana ir nevis tiesību, bet gan faktu jautājums, uz kuru atbilde katrā gadījumā var ļoti atšķirties un attiecībā uz kuru vienmēr ir jāveic sarežģīts ekonomisks novērtējums, kuram Komisijai, kā zināms, ir plaša rīcības brīvība (51).
79. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesas pārbaudei attiecībā uz Komisijas tiesību aktu, kas ietver šādu sarežģītu ekonomisku faktoru novērtējumu, ir jāietver tikai tas, vai ir ievēroti procesuālie un pamatojumam prasītie noteikumi, vai ir pareizi konstatēti lēmuma pamatā esošie faktiskie apstākļi, vai nav acīmredzamas kļūdas šo faktu vērtējumā un vai nav notikusi nepareiza pilnvaru izmantošana (52).
80. Atšķirībā no karteļu lietām Savienības tiesām saistībā ar Komisijas lēmumiem valsts atbalsta jomā, kuriem ir tikai administratīvi tiesisks raksturs un kuros nav ietvertas sankcijas, nav neierobežotas jurisdikcijas (LESD 261. pants). Tādēļ Vispārējā tiesa nevar aizstāt Komisijas veikto ekonomisko novērtējumu ar savējo (53).
81. Vispārējā tiesa pareizi ir ievērojusi tieši šīs jurisdikcijas robežas, pārbaudot apstrīdēto lēmumu pirmajā instancē saistībā ar iespējama maksātnespējas procesa ilgumu un pēc sīkas Frucona argumentu analīzes secinot, ka Komisija nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā (54).
82. Noteikti, ka, vērtējot sīkāk, var būt atšķirīgi viedokļi par to, vai Komisijas un Vispārējās tiesas dažādu lietas apstākļu elementu vērtējums konkrētajā gadījumā ir pārliecinošs. To arī parādīja spraigās diskusijas starp lietas dalībniekiem tiesas sēdē un to atbildes uz Tiesas mutvārdu jautājumiem. It īpaši līdz pēdējam brīdim strīdīgi palika jautājumi par to, kāds būtu bijis paredzamais iespējama maksātnespējas procesa ilgums konkrētajā gadījumā (55), cik lielu nozīmi privātais kreditors lēmuma pieņemšanā būtu piešķīris ar to saistītām šaubām (56), cik ticami bija Komisijai šajā ziņā iesniegtie atzinumi (57) un kādus papildu ienākumus privātais kreditors varēja iegūt maksātnespējas procesā, salīdzinot ar vietējā nodokļu iestādē noslēgto mierizlīgumu, arī ņemot vērā mierizlīguma summas procentus (58).
83. Tomēr, lai uzskatītu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nepietiek tikai ar viedokli, kas ir atšķirīgs no Komisijas viedokļa. Proti, ja faktu un pierādījumu kopums ļauj izdarīt atšķirīgus pamatotus vērtējumus, no juridiskā viedokļa nevar iebilst pret to, ka Komisija ir izvēlējusies vienu no tiem, pat ja tas nav vērtējums, kuram priekšroku dod lietas dalībnieks, Vispārējā tiesa vai Tiesa. Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā tikai tad, ja šīs iestādes secinājumi nav pieņemami, ņemot vērā faktu un pierādījumu kopumu, t.i., ja nevar konstatēt saprātīgu pamatojumu (59).
84. Attiecīgi no Vispārējās tiesas konkrētajā gadījumā nevarēja prasīt, lai tā attiecībā uz nenoteiktību un iespējama maksātnespējas procesa ilguma izsvēršanu Komisijas vērtējumu aizstātu ar savu lietas apstākļu vērtējumu. Tieši būtu nepareizi, ja Tiesa kā apelācijas instance Vispārējās tiesas vai Komisijas vērtējumu par nenoteiktību un iespējama maksātnespējas ilgumu aizstātu ar savējo.
85. Taču apelācijas sūdzības iesniedzēja ar izteikumu par iespējama maksātnespējas procesa ilgumu un ex ante perspektīvu patiesībā tieši to vēlas panākt – kā aizsegu izmantojot šķietamus tiesību jautājumus, tā galu galā aicina Tiesu Vispārējās tiesas un Komisijas vērtējumu aizstāt ar savu lietas apstākļu vērtējumu. Tiesai, ja vien tā negrib būtiski paplašināt savu kompetenci apelācijas tiesvedībā, no šāda mēģinājuma būtu jāatturas.
86. Ņemot vērā minēto, Frucona iebildumi par privātā kreditora kritērija piemērošanas pārbaudi tiesā nav pamatoti.
3) Starpsecinājumi
87. Tāpēc pirmais Frucona norādītais apelācijas pamats kopumā gan ir pieņemams, taču nav pamatots.
B – Otrais apelācijas pamats – ka Vispārējā tiesa ir uzlabojusi Komisijas pamatojumu un sagrozījusi pierādījumus
88. Otrajam apelācijas pamatam ir četras daļas. Tās attiecas uz Vispārējās tiesas apsvērumiem par maksātnespējas procesa izmaksām (60), maksātnespējas procesa ilgumu (61), apgalvotu Komisijas piesardzību lietas apstākļu vērtējumā (62) un apgalvotu pēc maksātnespējas procesa īstenošanas atlikušā parāda nozīmi (63).
89. Visās četrās šī apelācijas pamata daļās Frucona iebilst, ka Vispārējā tiesa nepieņemamā veidā ir aizstājusi Komisijas vērtējumu ar savu argumentāciju un savu lietas apstākļu ekonomisko vērtējumu. “Arī vai pakārtoti” (64)Frucona norāda, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz acīmredzami nepareizu esošo pierādījumu vērtējumu. Tā kā tāpēc uzdotie tiesību jautājumi par visām četrām šī otrā apelācijas pamata daļām ir ļoti līdzīgi, ir ieteicams tos attiecīgi iztirzāt kopā.
90. Ciktāl Komisija atkal vispirms iebilst par atsaucēm uz prasības pieteikumu pirmajā instancē, ar kurām Frucona ir papildinājusi savu izklāstu apelācijas sūdzībā, šis iebildums ir noraidāms to pašu iemeslu dēļ, kurus jau esmu izklāstījusi saistībā ar pirmo apelācijas pamatu (65).
1) Par to, ka Vispārējā tiesa esot Komisijas argumentāciju aizstājusi ar savējo
91. Vispirms Frucona norāda, ka Vispārējā tiesa ir vairākkārt Komisijas vērtējumu aizstājusi ar savu argumentāciju un savu lietas apstākļu ekonomisko vērtējumu, tādējādi pieļaujot kļūdu tiesību vērtējumā.
92. Tiešām Tiesa un Vispārējā tiesa, izlemjot prasību atcelt tiesību aktu, nekādā gadījumā nevar aizstāt apstrīdētā tiesību akta autora pamatojumu ar savējo (66). Šādā veidā izpaužas prasības atcelt tiesību aktu kasācijas raksturs. Tas galu galā balstās uz institucionālā līdzsvara principu, kas ir raksturīgs Eiropas Savienības struktūrai un darbībai. Institucionālā līdzsvara saglabāšana prasa, lai katra iestāde savas pilnvaras īstenotu, ievērojot pārējo iestāžu pilnvaras (67).
93. No minētā izriet, ka Savienības tiesa Savienības tiesību aktu, kas ir balstīts uz nepareiziem vai pat pretlikumīgiem pamatiem, nedrīkst argumentēt ar pilnīgi citiem pamatiem un pēc tam atstāt spēkā. Tas tā ir tāpēc, ka ārpus neierobežotās jurisdikcijas (LESD 261. pants) piemērošanas jomas Savienības tiesa nevar pārtaisīt apstrīdēto tiesību aktu, bet gan tikai to atcelt, ja un ciktāl prasība atcelt tiesību aktu ir pamatota (LESD 264. panta pirmā daļa) (68). Pēc tam attiecīgajām Savienības iestādēm vai struktūrām ir jāveic vajadzīgie pasākumi, kas izriet no sprieduma par akta spēkā neesamību (LESD 266. panta pirmā daļa).
94. Tomēr nekas nekavē Savienības tiesu intensīvi pārbaudīt attiecīgā prasības iesniedzēja norādīto prasības pamatu un argumentu pamatotību un tos sīki izvērtēt (69). Gluži pretēji: saskaņā ar LESD 264. panta pirmo daļu šāda pārbaude pat ir nepieciešama, jo tikai (pieņemama un) pamatota prasība atcelt tiesību aktu var būt pamats apstrīdētā Savienības tiesību akta atcelšanai.
95. Tieši šādu pārbaudi Vispārējā tiesa ir veikusi konkrētajā gadījumā – tā Frucona kritizētajās sprieduma daļās ir rūpīgi analizējusi Frucona prasībā atcelt tiesību aktu norādītos iebildumus un argumentus, kā arī Komisijas aizstāvības argumentus šajā ziņā. Šajā ziņā Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka neviens no Frucona iebildumiem un neviens no Frucona norādītajiem argumentiem nepamato apstrīdētā lēmuma atzīšanu par spēkā neesošu (70).
96. Vispārējā tiesa nekādā gadījumā šajā lietā nav uzskatījusi Komisijas apstrīdētajā lēmumā norādītos pamatus par nepareiziem vai nelikumīgiem un tos nav aizstājusi ar atšķirīgu argumentāciju. Vispārējā tiesa nav, piemēram, secinājusi, ka apstrīdētais lēmums būtu atstājams spēkā citu, nevis Komisijas norādīto pamatu dēļ. Gluži pretēji, pārsūdzētais spriedums balstās uz to, ka apstrīdētais lēmums ar visu argumentāciju, neraugoties uz nenoliedzamām kļūdām, (vēl) iztur juridisku pārbaudi.
97. Vispārējā tiesa Komisijas apstrīdētajā lēmumā norādītos pamatus attiecībā uz pieņēmumu par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē ir labojusi tikai vienā vietā – tā ir konstatējusi Komisijas pieļautu kļūdu aprēķinos attiecībā uz vērā ņemamām iespējama maksātnespējas procesa izmaksām. Tādēļ tā apstrīdētajā lēmumā izteikto vērtējumu par sagaidāmo minimālo ienākumu publiskajam kreditoram iespējama maksātnespējas procesa gadījumā ir labojusi no SKK 239 miljoniem uz SKK 225,5 miljoniem un šo laboto skaitli ir turpmāk izmantojusi par pamatu Frucona argumentu izvērtējumā (71).
98. Šajā ziņā ir jānorāda, ka Vispārējā tiesa, izskatot prasību atcelt tiesību aktu, var interpretēt apstrīdētā tiesību akta pamatojumu tādā veidā, kas atšķiras no šī tiesību akta autora sniegtā pamatojuma, un atsevišķos apstākļos var pat noraidīt akta autora sniegto formālo pamatojumu, ja to pamato materiāltiesiski apsvērumi (72).
99. Konkrētajā gadījumā Komisijas pieļautajā kļūdā aprēķinos Vispārējā tiesa saskatīja materiāltiesisku apsvērumu, lai precīzi atkāptos no apsvērumiem, ar kuriem Komisija apstrīdētajā lēmumā pamatoja valsts atbalsta pastāvēšanu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
100. Šāda atkāpšanās no apstrīdētā lēmuma pamatojuma – arī ņemot vērā Savienības tiesas lomu tiesvedībā par prasību atcelt tiesību aktu (73) – bija pamatota, jo tai nebija būtiskas ietekmes uz Komisijas secinājumu (valsts atbalsta pastāvēšana EKL 87. panta 1. punkta izpratnē) juridisko pareizību. Turpretim apstrīdētā lēmuma atcelšana būtu pilnīgi nesamērīga ar konstatētās kļūdas aprēķinos nozīmi un sekām.
101. Aprēķinātie skaitļi gan bija ļoti līdzīgi viens otram, jo Slovākijas nodokļu iestādes sagaidāmais minimālais ienākums, kas saistīts ar iespējamu maksātnespējas procesu, pēc kļūdas aprēķinos labošanas bija vairs tikai SKK 225,5 miljoni. Kā norāda Vispārējā tiesa, šī izlabotā summa ir “gandrīz līdzvērtīga” summai SKK 224,3 miljonu apmērā, ko Frucona faktiski samaksāja vietējai nodokļu iestādei, slēdzot mierizlīgumu. Tomēr summa SKK 225,5 miljonu apmērā, kuras gadījumā turklāt runa bija tikai par ārkārtīgi piesardzīgu vērtējumu, bija par SKK 1,2 miljoniem lielāka nekā vietējās nodokļu iestādes faktiski iekasētā summa SKK 224,3 miljonu apmērā (74).
102. Vispārējā tiesa, ņemot vērā šos lietas apstākļus, pareizi secināja, ka Komisija nav pieļāvusi būtisku kļūdu vērtējumā, aizstāvot viedokli, ka ieņēmumi no prasītājas aktīvu pārdošanas maksātnespējas procedūras ietvaros, atskaitot no tās ar to saistītās izmaksas, būtu bijuši lielāki nekā summa, ko Slovākijas iestādes saņēma mierizlīguma dēļ (75).
103. Ņemot vērā Komisijas plašo rīcības brīvību sarežģītu ekonomisko vērtējumu veikšanā (76), Vispārējā tiesa šajā brīdī nevarēja pārmest Komisijai acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Secinājums, ka saprātīgs privātais kreditors tirgus ekonomikas apstākļos drīzāk būtu izšķīries par maksātnespējas procesu ar sagaidāmu minimālo ieņēmumu SKK 225,5 miljonu apmērā, nevis samierinājies ar tūlītēju maksājumu SKK 224,3 miljonu apmērā, bija vismaz labi pamatojams. Atšķirībā no Frucona viedokļa, ņemot vērā īpašos konkrētā gadījuma apstākļus, kurus Vispārējā tiesa turklāt ir sīki iztirzājusi (77), nebija noteikti jāpieņem, ka privātais kreditors iespējama ar maksātnespējas procesu saistīta laika zuduma dēļ drīzāk būtu izlēmis par tūlītēju maksājumu SKK 224,3 miljonu apmērā un atteikšanos no pārējā parāda, nevis par prasījumu apmierināšanas no bankrota aktīviem.
104. Šajā ziņā ir arī jāatgādina, ka judikatūrā izmantotais tādu atvieglojumu kritērijs, kurus uzņēmums, kas saņem labumu, “acīmredzami” nebūtu saņēmis no privāta kreditora salīdzināmos apstākļos, nav jāsaprot kā kvantitatīvs kritērijs (78). Gluži pretēji, pietiek, ja apstrīdētajā lēmumā prezumētā privātā kreditora rīcība (proti, uzstāšana uz maksātnespējas procesu) salīdzināmā situācijā, ņemot vērā Komisijas rīcības brīvību, varētu tikt uzskatīta par iespējamāku nekā publiskā kreditora rīcība (proti, atteikšanās no 65 % savu prasījumu mierizlīguma procedūrā). Šajā gadījumā nepastāv paaugstinātas prasības attiecībā uz iespējamību (79).
105. Tāpēc kopumā Frucona pirmais šajā otrajā apelācijas pamatā izvirzītais iebildums nav pamatots.
2) Par pierādījumu sagrozīšanu
106. Noslēgumā ir jāpārbauda Frucona otrais šī otrā apelācijas pamata iebildums, kas ir veltīts pārmetumam par pierādījumu sagrozīšanu.
a) Pieņemamība
107. Principā pierādījumu sagrozīšana ir tiesību jautājums, kuru Tiesa var pieņemamā kārtā risināt apelācijas tiesvedības ietvaros. Atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam, Tiesas Statūtu 51. panta pirmajai daļai un Tiesas Reglamenta 112. panta 1. punkta pirmās daļas c) apakšpunktam, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apgalvo, ka Vispārējā tiesā ir notikusi pierādījumu sagrozīšana, tam ir precīzi jānorāda uz faktiem, kurus šī tiesa ir sagrozījusi, un jāpierāda kļūdas analīzē, kuras tā ieskatā varētu būt likušas Vispārējai tiesai pieļaut šādu pierādījumu sagrozīšanu (80).
108. Šīs augstās prasības Frucona savā apelācijas sūdzībā nav ievērojusi. Lai gan tā ir plaši paskaidrojusi, kāpēc tā uzskata par nepareizu Vispārējās tiesas izklāstu par maksātnespējas procesa izmaksām, par maksātnespējas procesa ilgumu, par apgalvoto Komisijas piesardzību lietas apstākļu pārbaudē un par apgalvoto atlikušā parāda pēc maksātnespējas procesa veikšanas nozīmi, trūkst precīzu norāžu par to, kādu konkrētu pierādījumu būtu sagrozījusi Vispārējā tiesa un kāda precīzi būtu attiecīgā pieļautā kļūda vērtējumā. Lielākoties Frucona tikai vispārīgi katras savu apsvērumu par otro apelācijas pamatu iedaļas beigās ar vienu vienīgu teikumu vai pat tikai ar pusteikumu apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir balstījusies uz “acīmredzamu sagrozījumu” vai “acīmredzami nepareizu konkrēto pierādījumu vērtējumu”.
109. Šādos apstākļos es uzskatu, ka iebildums par pierādījumu sagrozīšanu jau ir celts nepieņemamā veidā.
b) Pamatotība
110. Pat ja šo iebildumu vēlētos uzskatīt par pieņemamu, tas katrā ziņā būtu nepamatots.
111. Apelācijas sūdzības iesniedzēja gan ir vairākās lapaspusēs izklāstījusi, kāpēc tā uzskata par nepārliecinošu Vispārējās tiesas izklāstu par maksātnespējas procesa izmaksām, par maksātnespējas procesa ilgumu, par apgalvoto Komisijas piesardzību lietas apstākļu pārbaudē un par apgalvoto atlikušā parāda pēc maksātnespējas procesa veikšanas nozīmi.
112. Taču minētajam nav nozīmes, ja runa ir par pierādījumu sagrozīšanu. Proti, pierādījumu sagrozīšana ir notikusi tad, ja, neiesniedzot jaunus pierādījumus, jau iesniegto pierādījumu vērtējums ir acīmredzami kļūdains (81). Citiem vārdiem sakot, pierādījumu vērtējumam pārsūdzētajā spriedumā ir jābūt pilnīgi nepamatotam un Vispārējās tiesas pieļautai kļūdai vērtējumā ir jābūt pilnīgi nepamatotai. Ja esošie pierādījumi pieļauj vairākas interpretācijas, kā tas bieži būs sarežģītu ekonomisko apstākļu gadījumā, Vispārējai tiesai nevar pārmest, ka tā ir izvēlējusies vienu no tām, arī ja apelācijas sūdzības iesniedzējs vai pat Tiesa uzskata, ka priekšroka ir dodama citai interpretācijai.
113. Var būt atšķirīgi viedokļi par to, vai konkrētajā gadījumā Vispārējās tiesas izklāsts par maksātnespējas procesa izmaksām, par Komisijas piesardzību lietas apstākļu pārbaudē un par atlikušā parāda pēc maksātnespējas procesa veikšanas nozīmi ir pārliecinošs. Taču acīmredzami nepareizi Vispārējās tiesas no konkrētajiem pierādījumiem izdarītie secinājumi nav.
114. Tas pats attiecas uz rakstveida procesā un tiesas sēdē Tiesā iztirzāto jautājumu, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir analizējusi maksātnespējas procesa ilgumu. Saskaņā ar Vispārējās tiesas viedokli “Komisijai nevar pārmest, ka tā nav ņēmusi vērā šo jautājumu un [Frucona] nostāju šajā ziņā” (82). Turpretim Frucona īpaši uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā netiek runāts par maksātnespējas procesa ilgumu, un šajā ziņā pārmet Vispārējai tiesai attiecīgā lēmuma sagrozīšanu.
115. Šis pārmetums nav pamatots. Lai gan no apstrīdētā lēmuma tiešām expressis verbis nevar izsecināt, vai Komisija ir analizējusi maksātnespējas procesa ilgumu un kādā veidā tā ir ņēmusi vērā šo jautājumu, piemērojot privātā kreditora kritēriju, no šīs neminēšanas apstrīdētajā lēmumā vien – pretēji Frucona viedoklim – nevar nepārprotami secināt, ka Komisija nebūtu ņēmusi vērā maksātnespējas procesa ilguma problemātiku. Apstrīdētais lēmums šajā aspektā ir brīvi interpretējams. Tādēļ par acīmredzami nepareizu nevar uzskatīt to, ja Vispārējā tiesa – atšķirībā no apelācijas sūdzības iesniedzējas – secina, ka Komisija ir analizējusi minēto problemātiku un Frucona par to pausto viedokli. Tā tas vēl jo vairāk ir tāpēc, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 40. un 54. apsvērumā, uz kuriem expressis verbis atsaucās Vispārējā tiesa (83), ir skaidras norādes uz to, ka Komisijai šī problemātika vismaz bija zināma. Taču iespējams, ka Komisija šo problemātiku, ņemot vērā šīs lietas konkrētos apstākļus (84), neuzskatīja par izšķirošu un tādēļ atturējās no sīkākiem apsvērumiem lēmuma pamatojumā par iespējama maksātnespējas procesa ilgumu (85).
116. Rezumējot – man rodas iespaids, ka Frucona, izmantojot kā aizsegu iebildumu par pierādījumu sagrozīšanu, patiesībā vēlas, lai Tiesa no jauna vērtētu Vispārējās tiesas pirmās instances tiesvedībā izvērtētos lietas apstākļus un pierādījumus. Tomēr šāda rīcība nav saderīga ar apelācijas tiesvedības raksturu, kurā Tiesai atbilstoši LESD 256. panta 1. punktam ir tikai jāpārbauda tiesību jautājumi (86).
117. Ņemot vērā minēto, iebildums par pierādījumu sagrozīšanu ir ne vien nepieņemams, bet arī nepamatots.
3) Starpsecinājumi
118. Tāpēc kopumā arī otrais Frucona minētais apelācijas sūdzības pamats ir pilnībā noraidāms.
V – Tiesāšanās izdevumi
119. Ja atbilstoši manam ierosinājumam apelācijas sūdzība šajā lietā tiks noraidīta, Tiesa lems par tiesāšanās izdevumiem (Reglamenta 122. panta 1. punkts), kā precīza kārtība izriet no Reglamenta 69. panta, lasot to kopā ar 118. pantu.
120. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Frucona spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija, kā arī St. Nicolaus‑trade kā vēl viena lietas dalībniece attiecīgi ir iesniegušas attiecīgus lūgumus, ir jāpiespriež Frucona atlīdzināt to tiesāšanās izdevumus.
VI – Secinājumi
121. Pamatojoties uz iepriekš izklāstītajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai pieņemt šādu nolēmumu:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Frucona Košice a.s. atlīdzina tiesāšanās izdevumus.