ĢENERĀLADVOKĀTA PEDRO KRUSA VILJALONA
[PEDRO CRUZ VILLALÓN] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 14. aprīlī (1)
Lieta C‑70/10
Scarlet Extended SA
pret
Société belge des auteurs compositeurs et éditeurs (Sabam),
piedaloties
Belgian Entertainement Association Video ASBL (BEA Video),
Belgian Entertainement Association Music ASBL (BEA Music),
Internet Service Provider Association ASBL (ISPA)
(cour d’appel de Bruxelles (Beļģija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Informācijas sabiedrība – Intelektuālā īpašuma tiesības – Direktīva 2004/48/EK – Autortiesības un blakustiesības – Direktīva 2001/29/EK – Nelikumīga lejupielāde internetā – Datu apmaiņa, izmantojot “peer‑to‑peer” programmas – Elektronisko komunikāciju filtrēšanas sistēma – Datu apmaiņas, ar ko tiek pārkāptas intelektuālā īpašuma tiesības, bloķēšanas mehānisms – Tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību – Personas datu aizsardzība – Hartas 7. un 8. pants – ECPAK 8. pants – Direktīva 95/46/EK – Direktīva 2002/58/EK – Sakaru konfidencialitāte – Tiesības uz vārda brīvību – Hartas 11. pants – ECPAK 10. pants – Starpnieku pakalpojumu sniedzēju atbildība – Vispārējs informācijas pārraudzības pienākums – Direktīva 2000/31/EK – Tiesiskums – Tiesību un brīvību ierobežojumi, kas “paredzēti likumā” – Likuma kvalitāte – Tiesību prioritāte
Satura rādītājs
I –IevadsI – 4
II –Atbilstošās tiesību normasI – 6
A –Eiropas Savienības tiesībasI – 6
1)Tiesiskais regulējums par intelektuālā īpašuma aizsardzībuI – 7
a)Direktīva 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībāI – 7
b)Direktīva 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanuI – 7
2)Tiesiskais regulējums par personas datu aizsardzībuI – 8
a)Direktīva 95/46 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apritiI – 8
b)Direktīva 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarēI – 8
3)Tiesiskais regulējums par elektronisko tirdzniecību – Direktīva 2000/31I – 9
B –Valsts tiesībasI – 9
III –Pamata tiesvedības rašanās fakti un prejudiciālie jautājumiI – 10
A –Fakti un pamata lietaI – 10
B –Prejudiciālie jautājumiI – 12
C –Tiesvedība TiesāI – 13
IV –AnalīzeI – 13
A –Ievada apsvērumiI – 13
1)Pirmā jautājuma pārformulēšana – ECPAK un HartaI – 13
2)Atbildes struktūraI – 15
3)Četru posmu pieejaI – 16
B –Prasītais pasākums (izbeigšanas rīkojums) un pieprasītā “sistēma” (filtrēšana un bloķēšana)I – 17
1)Filtrēšanas un bloķēšanas sistēmaI – 17
a)“Filtrēšanas” mehānismsI – 17
b)“Bloķēšanas” mehānismsI – 19
2)Rīkojumā ietvertā pasākuma iezīmesI – 19
a)“bez ierobežojuma laikā” – pasākuma ratione temporis piemērošanas jomaI – 20
b)“visi – gan saņemtie, gan nosūtīto elektroniskie paziņojumi” – pasākuma ratione materiae piemērošanas jomaI – 20
c)“attiecībā uz visiem klientiem” – pasākuma ratione personae piemērošanas jomaI – 20
d)“in abstracto un preventīvi” – prasītā pasākuma preventīvā un atturošā funkcijaI – 22
e)“izmaksas pilnībā sedz šis IPN” – ar prasītā pasākuma izpildi saistītās izmaksasI – 22
3)StarpsecinājumsI – 22
C –Pasākuma kvalificēšana, ņemot vērā direktīvas un Hartas 7., 8. un 11. pantu – “ierobežojums” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnēI – 24
1)“it īpaši interpretējot tās attiecībā uz Hartas 7. un 8. pantu” – par privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzībuI – 26
a)Personas datu aizsardzība (Hartas 8. pants)I – 27
b)Elektroniskās saziņas neaizskaramība (Hartas 7. pants)I – 29
2)“it īpaši interpretējot tās attiecībā uz Hartas 11. pantu” – par vārda brīvības un tiesību uz informāciju garantēšanuI – 30
3)StarpsecinājumsI – 31
D –Par Hartā atzīto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežojumu nosacījumiem un it īpaši nosacījumu attiecībā uz “likuma kvalitāti” (Hartas 52. panta 1. punkts)I – 31
E –“pamatojoties vienīgi uz likuma normu” – valsts tiesību normu izvērtējums, ņemot vērā nosacījumu par “likuma kvalitāti” (Hartas 52. panta 1. punkts)I – 37
V –SecinājumiI – 40
I – Ievads
1. Šī lieta ļauj Tiesai izspriest jautājumu par autortiesību un blakustiesību aizskārumiem internetā, par aizsargātu darbu nelikumīgu lejupielādi – parādību, kas parasti tiek dēvēta par muzikālu, kinematogrāfisku, audiovizuālu un arī literāru darbu “pirātismu” –, un uzzināt par šo tiesību īpašnieku un viņu tiesību pārņēmēju cīņu pret šo starptautiski izplatījušos “sērgu” (2). Precīzāk, Tiesai tiek lūgts lemt par pilnīgi jaunu jautājumu, proti, par atsevišķu tādu pirātisma apkarošanas tehnisko pasākumu dzīvotspēju, kas no Eiropas Savienības tiesību viedokļa, lai gan to uzticamība nav pilnībā pierādīta un tos pastāvīgi ietekmē tehnoloģiju un prakses attīstība, tomēr tiek uzskatīti par adekvātu iespējamo atbildi uz intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumiem, kas katru dienu tiek izdarīti “tīmeklī”.
2. Tiesai uzdotajos prejudiciālajos jautājumos šajā lietā ir lūgts sniegt gan sarežģīta atvasināto tiesību aktu noteikumu kopuma, gan primāro tiesību aktu, proti, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (3), normu interpretāciju, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (4). Tomēr ir uzreiz jānorāda, ka nevar būt ne runas par to, ka šajos secinājumos tiks izskatīti visi juridiskie un tehnisko problēmu jautājumi (5), kas izvirzīti saistībā ar attiecīgajiem pasākumiem. Pamatojoties uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu formulējumu, kā arī jēdzieniem, kurus tā izmanto, izklāstot pamata lietas juridisko un faktisko situāciju, es mēģināšu sniegt iesniedzējtiesai vajadzīgo atbildi, koncentrējoties uz visbūtiskākajiem aspektiem.
3. Šajā sakarā Tiesai galvenokārt tiek lūgts konkrēti norādīt iesniedzējtiesai, vai no Eiropas Savienības tiesību viedokļa valsts tiesai ir atļauts pieņemt tādu pasākumu, kāds ir prasīts pamata lietā, uzdodot interneta piekļuves nodrošinātājam (6) ieviest elektronisko komunikāciju [sakaru] filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu. Tomēr, tā kā prasītā pasākuma apjoms saistībā ar šo IPN pilnībā atšķiras no tā apjoma saistībā ar šī IPN pakalpojumu izmantotājiem un plašākā nozīmē – interneta lietotājiem, ir jāņem vērā šī divkāršā perspektīva, lai gan uzdotais jautājums ir it īpaši vērsts uz lietotāju tiesībām.
4. Tāpat uzreiz ir arī jāprecizē, ka šī lieta atšķiras no lietas, kurā tika pasludināts spriedums lietā Promusicae (7), lai gan atbilstošās tiesību normas un vispārējie apstākļi neapšaubāmi ir līdzīgi. Kaut arī šajā lietā, tāpat kā iepriekš minētajā lietā Promusicae, ir jāsaskaņo dažādu pamattiesību aizsardzības prasības, abas lietas tomēr ir atšķirīgas, kā to uzsver pati iesniedzējtiesa, izslēdzot to, ka spriedumā lietā Promusicae gūtās atziņas, it īpaši tajā definētais tiesību taisnīga līdzsvara princips, ir pietiekami, lai tā varētu pieņemt nolēmumu. Lietā Promusicae tiesas procesa gaitā IPN tika pieprasīts atklāt personu, kuras noteica pēc to IP (8) adreses un pievienošanās laika un datuma, identitāti un fizisko adresi. Tātad lieta attiecās uz zināmu un identificētu datu komunikāciju tiesas procesā. Savukārt šajā pamata lietā ir prasīts, lai interneta piekļuves nodrošinātājs izveido elektronisko sakaru filtrēšanas sistēmu un elektronisko datņu, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības, bloķēšanas sistēmu. Prasītais pasākums nav a posteriori pasākums attiecībā uz uzreiz konstatētu autortiesību vai blakustiesību aizskārumu, bet gan a priori pasākums, lai izvairītos no šāda aizskāruma un, precīzāk, lai ieviestu tādu sistēmu, kas preventīvi rada šķērsli jebkādiem turpmākiem intelektuālā īpašuma tiesību aizskārumiem (9) saskaņā ar kārtību, kurā, kā mēs to redzēsim, ir daudzas neskaidrības.
5. Kad tas ir precizēts, tomēr būs nepieciešams attiecīgo pamata lietas apstākļu izvērtējums galvenokārt no pamattiesību viedokļa.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Eiropas Savienības tiesības
6. Tiesai būtībā tiek uzdots jautājums par to, kā interpretēt Direktīvas 2001/29/EK (10) un 2004/48/EK (11), kuras attiecas uz intelektuālā īpašuma aizsardzību, Direktīvas 95/46/EK (12) un 2002/58/EK (13), kuras attiecas uz personas datu aizsardzību, kā arī Direktīvu 2000/31/EK (14) par elektronisko tirdzniecību, starp kurām pastāv sarežģītas saiknes. Ņemot vērā šo sarežģītību, lietai atbilstošajās tiesību normās tiks iztirzāti tikai tie noteikumi, kas ir vajadzīgi, lai izprastu pamata lietu.
1) Tiesiskais regulējums par intelektuālā īpašuma aizsardzību
a) Direktīva 2001/29 par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā
7. Direktīvas 2001/29 8. pantā ar virsrakstu “Sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir noteikts:
“1. Dalībvalstis paredz atbilstīgas sankcijas un tiesiskās aizsardzības līdzekļus attiecībā uz šajā direktīvā izklāstīto tiesību un saistību pārkāpumiem un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu šo sankciju un tiesiskās aizsardzības līdzekļu piemērošanu. Tādējādi paredzētajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.
2. Katra dalībvalsts pieņem vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu to, ka tiesību subjekti, kuru intereses ir skārušas attiecīgās valsts teritorijā veiktas nelikumīgas darbības, var celt prasību par zaudējumu atlīdzību un/vai pieprasīt rīkojumu vajadzības gadījumā uzlikt arestu nelikumīgajam materiālam, kā arī 6. panta 2. punktā minētajām ierīcēm, produktiem vai komponentiem.
3. Dalībvalstis nodrošina to, ka tiesību subjekti var pieprasīt rīkojumu pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”
b) Direktīva 2004/48 par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu
8. Direktīvas 2004/48 9. panta 1. punkta a) apakšpunktā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka tiesu iestādes pēc prasītāja lūguma var:
a) attiecībā uz iespējamo pārkāpēju izdot iepriekšēju izpildrakstu [izdot rīkojumu par pagaidu noregulējumu], lai novērstu iespējamus intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumus vai lai uz pagaidu laiku aizliegtu iespējamo tiesību pārkāpumu turpināšanu, attiecīgā gadījumā, ja to paredz valsts tiesību akti, iekasējot regulāru kavējuma naudu, vai lai šādas rīcības turpināšanu pieļautu tikai tad, ja ir sniegta garantija, kas paredzēta kompensācijas nodrošināšanai tiesību īpašniekam; iepriekšēju izpildrakstu [rīkojumu par pagaidu noregulējumu] saskaņā ar tādiem pašiem nosacījumiem var izdot arī attiecībā uz starpnieku, kura pakalpojumus izmanto trešā persona, lai pārkāptu intelektuālā īpašuma tiesības; noteikumi par izpildrakstiem [rīkojumu par pagaidu noregulējumu], kas attiecas uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto autortiesību vai blakustiesību pārkāpšanai, ir paredzēti Direktīvā 2001/29/EK.”
9. Direktīvas 2004/48 11. pantā ar virsrakstu “Tiesiskās aizsardzības līdzekļi” ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka, ja tiesa ir pieņēmusi [no]lēmumu, kurā konstatēts intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpums, tiesu iestādes var attiecībā uz pārkāpēju izdot izpildrakstu [rīkojumu], lai aizliegtu turpināt pārkāpuma darbības. Ja attiecīgās valsts tiesību akti to paredz, par nepakļaušanos izpildrakstā [rīkojumā] noteiktajam attiecīgā gadījumā ir jāmaksā regulāra kavējuma nauda, lai nodrošinātu izpildraksta [rīkojuma] izpildi. Dalībvalstis nodrošina arī to, ka tiesību īpašnieki var lūgt piemērot tiesiskās aizsardzības līdzekļus pret starpniekiem, kuru pakalpojumus izmanto trešā persona intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpšanai, neskarot Direktīvas 2001/29/EK 8. panta 3. punktu.”
2) Tiesiskais regulējums par personas datu aizsardzību
a) Direktīva 95/46 par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti
10. Direktīvas 95/46 13. panta 1. punkta g) apakšpunktā ir noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu 6. panta 1. punktā, 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. pantā un 21. pantā paredzēto pienākumu un tiesību jomu, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams aizsargpasākums:
[..]
g) datu subjekta aizsardzībai vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”
b) Direktīva 2002/58 par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē
11. Direktīvas 2002/58 5. panta 1. punktā, kas attiecas uz komunikāciju konfidencialitāti, ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu konfidencialitāti ar publisko komunikāciju tīkla un publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumiem, ievērojot valsts tiesību aktus. Īpaši tās aizliedz komunikāciju un saistītās informācijas par datu plūsmu noklausīšanos, ierakstīšanu, uzglabāšanu vai cita veida aizturēšanu vai pārraudzību personām, kas nav lietotāji, bez attiecīgo lietotāju piekrišanas, izņemot gadījumus, kad to darīt ir ar likumu atļauts saskaņā ar 15. panta 1 punktu. Šis punkts neliedz tehnisko uzglabāšanu, kas nepieciešama komunikāciju pārsūtīšanai, neierobežojot konfidencialitātes principu.”
12. Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, kurā paredzēta atsevišķu Direktīvas 95/46/EK noteikumu piemērošana, noteikts:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tiem, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”
3) Tiesiskais regulējums par elektronisko tirdzniecību – Direktīva 2000/31
13. Direktīvas 2000/31 15. pantā, kas noslēdz 4. iedaļu attiecībā uz starpnieku pakalpojumu sniedzēju saistībām, ietverot vispārēju pārraudzīšanas saistību neesamības principu, ir noteikts:
“1. Dalībvalstis neuzliek vispārējas saistības pakalpojuma sniedzējiem, piedāvājot 12., 13. un 14. pantā minētos pakalpojumus, pārraudzīt informāciju, ko tie pārraida vai uzglabā, kā arī neuzliek pienākumu aktīvi meklēt faktus un apstākļus, kas norāda uz nelegālu darbību.
2. Dalībvalstis var paredzēt pienākumu informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem nekavējoties informēt kompetentās valsts iestādes par iespējamām veiktajām nelegālajām darbībām vai informāciju, ko sniedz pakalpojumu sniedzēju pakalpojumu saņēmēji, vai pienākumu kompetentajām iestādēm pēc to pieprasījuma darīt zināmu informāciju, kas ļauj noteikt tos pakalpojumu saņēmējus, ar kuriem pakalpojumu sniedzējiem ir glabāšanas līgumi.”
B – Valsts tiesības
14. 1994. gada 30. jūnija Likuma par autortiesībām un blakustiesībām (15), kas grozīts ar 2007. gada 10. maija likumu, nodrošinot Direktīvas 2001/29 8. panta 3. punkta un Direktīvas 2004/48 11. panta transponēšanu, 87. panta 1. punktā noteikts:
“1. Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs un komerctiesas priekšsēdētājs [..] konstatē un izdod rīkojumu izbeigt jebkādu autortiesību vai blakustiesību aizskārumu.
Viņi var arī izdot rīkojumu izbeigt rīcību attiecībā pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”
III – Pamata tiesvedības rašanās fakti un prejudiciālie jautājumi
A – Fakti un pamata lieta
15. Ar 2004. gada 24. jūnija lūgumrakstu Société belge des auteurs compositeurs et éditeurs (Sabam) lūdza Tribunal de première instance de Bruxelles [Beļģijas pirmās instances tiesas] priekšsēdētājam, kurš pieņem lēmumu par pagaidu noregulējumu, vērsties pret IPN Scarlet Extended SA (16) saistībā ar pārkāpuma izbeigšanu 1994. gada 30. jūnija Beļģijas Autortiesību un blakustiesību likuma [Loi relative au droit d’auteur et aux droits voisins] ietvaros.
16. Sabam norādīja, ka Scarlet kā IPN ir ideālā pozīcijā, lai veiktu pasākumus nolūkā panākt, ka tiek izbeigti IPN klientu, interneta lietotāju, izdarītie autortiesību pārkāpumi, jo tie nelikumīgi lejupielādē tās katalogā ietvertos darbus, izmantojot “peer‑to‑peer” programmas un neiegādājoties [attiecīgās] tiesības, kas ir prakse, no kuras Scarlet gūstot labumu, jo tādējādi varot palielināt datu plūsmas apjomu un tātad pieprasījumu pēc tās pakalpojumiem.
17. Vispirms Sabam prasīja konstatēt, ka autortiesības ir pārkāptas attiecībā uz tās krājumā ietilpstošiem muzikālajiem darbiem, it īpaši attiecībā uz reproducēšanas tiesībām un publiskas pārraides tiesībām, kas izrietot no neatļautas elektronisku mūzikas datņu apmaiņas, kas īstenota, izmantojot Scarlet pakalpojumus un “peer‑to‑peer” programmas.
18. Pēc tam Sabam prasīja, lai Scarlet tiktu piespriests izbeigt šos pārkāpumus, padarot neiespējamu vai apturot to, ka Scarlet klienti jebkādā veidā sūta vai saņem datnes, kurās ietverts muzikāls darbs, bez tiesību pārņēmēju atļaujas, izmantojot “peer‑to‑peer” programmas, pretējā gadījumā piespriežot tai kavējuma naudu.
19. Visbeidzot Sabam prasīja, lai Scarlet astoņu dienu laikā no sprieduma paziņošanas darītu tai zināmu to pasākumu aprakstu, kurus veiks, lai ievērotu nolēmumu, publicējot savas interneta vietnes sākumlapā attiecīgo tekstu, kā arī publicējot minēto spriedumu divos dienas laikrakstos un vienā nedēļas laikrakstā pēc savas izvēles, pretējā gadījumā piespriežot tai kavējuma naudu.
20. Ar 2004. gada 26. novembra spriedumu [Tribunal de première instance de Bruxelles] priekšsēdētājs konstatēja, ka pastāv Sabam norādītie autortiesību pārkāpumi. Tomēr, pirms turpināt lemt par lūgumu izbeigt [pārkāpumus], viņš iecēla ekspertu, kura uzdevums bija pārbaudīt, vai Sabam ierosinātie tehniskie risinājumi ir tehniski īstenojami, vai ar tiem var filtrēt vienīgi elektronisko datņu nelikumīgo apmaiņu, vai pastāv citas darbības, ar ko varētu kontrolēt “peer‑to‑peer” izmantošanu un noteikt paredzēto pasākumu izmaksas.
21. Izraudzītais eksperts iesniedza savu atzinumu 2007. gada 29. janvārī, un tā secinājumi, kas ietverti iesniedzējtiesas nolēmumā, ir šādi:
“1. “Peer‑to‑peer” tīkls ir pārskatāms līdzeklis, kā dalīties ar saturu; tas ir neatkarīgs, decentralizēts un tam ir paplašinātas meklēšanas un lejupielādēšanas funkcijas.
2. Ar visiem risinājumiem, izņemot Audible Magic ierosināto risinājumu, ir mēģināts nepieļaut “peer‑to‑peer” tīklu izmantošanu neatkarīgi no informācijas satura, ko nodod ar tiem.
3. Turklāt “peer‑to‑peer” lietojumprogrammas filtrēšanas risinājumu nepārtrauktība vidējā (2–3 gadu) termiņā nekādi nenodrošina pieaugošā šifrēšanas izmantošana šī veida lietojumprogrammā.
4. Tādējādi sabiedrības Audible Magic ierosinātais risinājums ir vienīgais, kas precīzi atbilst minētajām problēmām. Tomēr šis risinājums, kas galvenokārt paredzēts izglītošanai, pēc būtības nav tik ietilpīgs, lai atbilstu IPN datu plūsmas apjomam. Tāpēc norāde uz šo paņēmienu saistībā ar IPN rada lielas iegādes un lietošanas izmaksas, lai kompensētu minēto nepietiekamo ietilpību.
5. Šīs izmaksas ir jāsalīdzina ar laika posmu, kurā minētais risinājums darbosies, jo iepriekš minētā šifrēšana arī padara šo risinājumu neefektīvu saistībā ar tranzīta filtrēšanu.
6. Iekšējās izmeklēšanas metodes, kas izmantotas “peer‑to‑peer” tīkla iekšienē, ir sarežģītāk piemērot, bet tās sniedz labākus rezultātus. Šīs metodes a priori ir vērstas tikai uz datu apmaiņu sodāmo daļu, un tajās ir iespējams ņemt vērā apstākļus, kādos šīs apmaiņas notiek.
7. Turklāt šīs metodes nepakļaujas šifrēšanai vai acīmredzami tai pakļaujas, un, manuprāt, tās ir labākais vidēja un ilgtermiņa ieguldījums, lai nodrošinātu autortiesību ievērošanu, vienlaikus ievērojot visu personu tiesības.”
22. Pamatojoties uz šo eksperta atzinumu, Tribunal de première instance de Bruxelles priekšsēdētājs 2007. gada 29. jūnijā pasludināja otru spriedumu, ar kuru viņš piesprieda Scarlet izbeigt 2004. gada 26. novembra spriedumā konstatētos autortiesību pārkāpumus, padarot neiespējamu to, ka tās klienti, izmantojot “peer‑to‑peer” programmu, jebkādā veidā sūta vai saņem elektroniskās datnes, kurās ietverts muzikāls darbs no Sabam krājuma, pretējā gadījumā piespriežot kavējuma naudu EUR 2500 apmērā par katru dienu, kurā Scarlet neievēros šo spriedumu, kopš brīža, kad beigsies sešu mēnešu termiņš.
23. 2007. gada 6. septembrī Scarlet iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Cour d’appel de Bruxelles.
24. Turklāt Scarlet ar 2007. gada 7. decembra lūgumrakstu vērsās pie Tribunal de première instance de Bruxelles priekšsēdētāja ar lūgumu atcelt vai vismaz apturēt tai noteiktos kavējuma naudas maksājumus. Scarlet norādīja, ka tai nav materiālas iespējas un iespējas laika ziņā izpildīt rīkojumu par [pārkāpuma] izbeigšanu, jo Audible Magic sistēma nedarbojas un nav pierādīts, ka interneta piekļuves nodrošinātājs tehniski varētu efektīvi īstenot “peer‑to‑peer” datu plūsmas bloķēšanu un filtrēšanu.
25. Tribunal de première instance de Bruxelles priekšsēdētājs ar 2008. gada 22. oktobra nolēmumu šo lūgumu noraidīja, uzskatot, ka apelācijas devolutīvā iedarbība liedz lietas dalībniekiem no jauna aizstāvēt šo lietu šajā tiesā. Atzīstot, ka Audible Magic risinājumu nevarēja sekmīgi īstenot, viņš tomēr secināja, ka Scarlet nebija izmēģinājusi citus bloķēšanas un filtrēšanas risinājumus un ka tātad nav pierādījusi to, ka izbeigšanas rīkojumu nebija iespējams ievērot. Tomēr tas apturēja kavējuma naudu līdz 2008. gada 31. oktobrim, lai ļautu Scarlet meklēt citus risinājumus.
B – Prejudiciālie jautājumi
26. Šādos apstākļos Cour d’appel de Bruxelles nolēma apturēt lietas izskatīšanu un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Direktīvas 2001/29 un 2004/48, lasot kopā ar Direktīvām 95/46, 2000/31 un 2002/58, it īpaši interpretējot tās attiecībā uz Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 10. pantu, ļauj dalībvalstīm atļaut valsts tiesai, kurā notiek tiesvedība, pēc būtības un pamatojoties vienīgi uz likumu normu, kurā ir paredzēts, ka “[valsts tiesa] var arī izdot pārkāpuma izbeigšanas rīkojumu attiecībā pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”, piespriest interneta piekļuves nodrošinātājam (saīsināti – IPN) attiecībā uz visiem klientiem in abstracto un preventīvi izveidot visu – gan saņemto, gan nosūtīto – elektronisko komunikāciju, kas tiek sūtītas, izmantojot tā pakalpojumus, it īpaši izmantojot peer‑to‑peer programmas, filtrēšanas sistēmu, kuras izmaksas pilnībā sedz šis IPN, un bez ierobežojuma laikā, lai tā tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķēt šo datņu pārsūtīšanu vai nu pieprasījuma laikā, vai tās sūtot?
2) Ja atbilde uz [pirmo] jautājumu ir apstiprinoša, vai šīs direktīvas nosaka valsts tiesai, kurā ir iesniegts lūgums par rīkojumu attiecībā pret starpnieku, kura pakalpojumus trešās personas izmanto, lai pārkāptu autortiesības, pienākumu piemērot samērīguma principu, ja tai ir jālemj par prasītā pasākuma efektivitāti un preventīvo iedarbību?”
C – Tiesvedība Tiesā
27. Scarlet, Sabam kopā ar Belgian Entertainement Association Video (BEA Video) un Belgian Entertainement Association Video (BEA Music), kā arī Internet Service Provider Association (ISPA) un Beļģijas Karaliste, Čehijas Republika, Nīderlandes Karaliste, Polijas Republika, Somijas Republika un Eiropas Komisija iesniedza rakstveida apsvērumus.
28. Tiesas sēdē, kas notika 2011. gada 13. janvārī, Tiesa uzklausīja Scarlet, Sabam, ISPA pārstāvjus, kā arī Beļģijas Karalistes, Čehijas Republikas, Itālijas Republikas, Nīderlandes Karalistes, Polijas Republikas pārstāvjus un Eiropas Komisijas pārstāvi.
IV – Analīze
A – Ievada apsvērumi
1) Pirmā jautājuma pārformulēšana – ECPAK un Harta
29. Iesniedzējtiesa norāda, ka tās pirmais jautājums ir par to, kā interpretēt vairākas atvasinātās Eiropas Savienības tiesību normas “attiecībā uz ECPAK 8. un 10. pantu”. Šādi tā var droši pamatoties uz LES 6. panta 3. punktu, saskaņā ar kuru “pamattiesības, kas garantētas [ECPAK] [..], ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats”. Tomēr šajā sakarā jāsniedz ievada apsvērumi, kas palīdzēs precīzāk pārformulēt jautājumu.
30. Vispirms tā paša LES 6. panta 1. punkta pirmajā daļā sākumā ir precizēts, ka Hartai ir “tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem”, kā Tiesa to uzsvēra savos pēdējos judikatūras paraugos (17). Tā kā Hartā, kas turklāt ir primārā, izklāstītajām tiesībām, brīvībām un principiem pašiem par sevi ir juridisks spēks, nav vairs nepieciešams izmantot iepriekš minētos principus ar nosacījumu, ka pirmie var tikt pieņemti par otrajiem. Tas ir pirmais apstāklis, kas liecina, ka jautājums ir jāizskata, ņemot vērā Hartas normas, nevis ECPAK normas, ceteris paribus (18).
31. Tālāk Hartas 52. panta 3. punktā ir paredzēts, ka, “ciktāl [tajā] ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECPAK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām”, precizējot, ka “[šis] noteikums neliedz Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību” (19). Taču pamata lietas apstākļos ECPAK 8. pantā garantētās tiesības 52. panta 3. punkta izpratnē “atbilst” tiesībām, kas garantētas Hartas 7. pantā (“privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība”) un 8. pantā (“personas datu aizsardzība”), tāpat arī ECPAK 10. pantā garantētās tiesības “atbilst” tiesībām, kas garantētas Hartas 11. pantā (“vārda un informācijas brīvība”), lai gan ir atšķirības attiecīgi izmantotajos formulējumos un jēdzienos (20).
32. Visbeidzot ir jānorāda, ka ECPAK tiesību normas, kas šajā gadījumā ir tās 8. panta 2. punkts un 10. panta 2. punkts, atļaujot garantēto tiesību un brīvību ierobežojošus pasākumus, arī atbilst Hartas horizontālajai tiesību normai, kas attiecas uz visām tajā garantētajām tiesībām un brīvībām, proti, tās 52. panta 1. punktam ar nosaukumu “Tiesību un principu piemērošana un interpretēšana”, lai gan šīs tiesību normas formulējums nedaudz atšķiras.
33. Šajā pēdējā tiesību normā “visi [..] atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumi” ir pakļauti virknei nosacījumu. Pats jēdziens “ierobežojumi” savukārt atbilstu ECPAK 8. pantā izmantotajam jēdzienam “iejaukšanās” [“ingérence”] un ECPAK 10. pantā izmantotajam jēdzienam “ierobežojums” [“restriction”], un tie ir noteikumi, kas ietver vairākus nosacījumus, kuri lielā mērā atbilst Hartas 52. panta 1. punktā noteiktajiem nosacījumiem un kuru Eiropas Cilvēktiesību tiesas sniegtā interpretācija Tiesai ir jāņem vērā (21). Tomēr, ciktāl šie nosacījumi atšķirsies, ir skaidrs, ka būs jāsniedz Hartas noteikumu autonoma interpretācija (22).
34. Tādēļ, ņemot vērā iepriekš izklāstītās iebildes, es ierosinu mainīt iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, aizstājot norādi uz ECPAK 8. un 10. pantu ar atsauci uz “Hartas 7., 8. un 11. pantu, skatot tos kopā ar tās 52. panta 1. punktu, kas interpretēti, ciktāl nepieciešams, ņemot vērā ECPAK 8. un 10. pantu”.
2) Atbildes struktūra
35. Scarlet un ISPA, kā arī Beļģijas, Čehijas, Itālijas, Nīderlandes, Polijas un Somijas valdības kopumā uzskata, ka saskaņā ar atbilstošo noteikumu vērtējumu pēc būtības, bet izmantojot atšķirīgas pieejas problēmai Eiropas Savienības tiesības liedz pieņemt tādu pasākumu, kāds ir prasītais pasākums. Savukārt Komisija uzskata, ka, lai arī attiecīgās direktīvas pašas par sevi neliedz izveidot prasīto filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, tās ieviešanas konkrētie nosacījumi tomēr neatbilst samērīguma principam. Tādēļ tā uzskata, ka būtībā tā ir valsts pirmās instances tiesa, kura nav ievērojusi no samērīguma principa izrietošās prasības, bet tai nav nekādu iebildumu pret pašām valsts tiesību normām.
36. Protams, šajā ziņā ir jāatgādina, ka Hartas 52. panta 1. punktā ir prasīts, lai ikviens tiesību un brīvību ierobežojums tiktu skatīts, ievērojot citu nosacījumu starpā arī samērīguma principu. Nav nekādu šaubu, ka samērīguma principa ievērošana ir vajadzīga, ja jautājums par ierobežojumu šīs normas izpratnē tiek uzdots ne tikai tad, kad tiesa to piemēro in concreto, kas ir otrā jautājuma priekšmets, bet arī pirms sniegts likumdevēja formulējums, proti, in abstracto definēšanas posmā. Manuprāt, par šo problēmas aspektu Komisijas argumenti ir nepilnīgi.
37. Katrā ziņā nav šaubu, ka, lai gan pats “likums” ir jāpakļauj samērīguma pārbaudei, to var veikt tikai tad, ja attiecīgajā gadījumā ir konstatēts, ka minētais likums “pastāv”. Šajā ziņā nav nejauši, ka Hartas 52. panta 1. punkta pirmais nosacījums attiecībā uz visiem tajā atzīto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežojumiem ir tāds, ka ierobežojums “ir paredzēts tiesību aktos [likumā]”. Taču izrādās, ka iesniedzējtiesa, uzdodot jautājumu par to, vai attiecīgo pasākumu var pieņemt, “pamatojoties vienīgi uz [tās minēto] likuma normu”, vispirms lūdz izvērtēt šo pirmo nosacījumu. Manuprāt, šis jautājuma aspekts ir būtisks un primārs (23). Ja nav “likuma” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, faktiski nebūtu jāizskata nākamie nosacījumi, kuri attiecas uz visiem Hartā atzītajiem tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem un it īpaši samērīguma nosacījumu. Lai gan Tiesai reti ir bijusi iespēja atbildēt uz jautājumu par šo nosacījumu (24), tas tomēr ir kopīgs ECPAK 8. un 10. pantam, un ilgākā laika posmā tā ir bijusi pamatā plašai Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai, uz kuru es īpaši atsaukšos, lai sniegtu pilnīgu un pārliecinošu atbildi iesniedzējtiesai.
3) Četru posmu pieeja
38. Cour d’appel de Bruxelles savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu formulēja divu jautājumu veidā, no kuriem otrais jautājums, vai valsts tiesai ir jāievēro samērīguma princips, ir iesniegts tikai pakārtoti gadījumā, ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši. Šajā ziņā var norādīt, ka, tā kā es sliecos uzskatīt, ka uz pirmo jautājumu ir jāsniedz noraidoša atbilde, nebūs vajadzības izskatīt otro jautājumu (25).
39. Tādējādi jau pats pirmā prejudiciālā jautājuma formulējums, kas ir sevišķi plašs un precīzs, man ļaus izvērst savu argumentāciju, tieši pamatojoties uz šajā jautājumā ietvertajiem dažādajiem apstākļiem. Tālab es sniegšu savus argumentus četros posmos.
40. Pirmkārt, būs detalizēti jāpievērš uzmanība pasākuma, kuru lūdza pieņemt iesniedzējtiesai, raksturam un iezīmēm, vai, precīzāk, šajā gadījumā apstiprināt vai noraidīt apelāciju par filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas izveidi, nošķirot prasītā pasākuma iezīmes, proti, pašu izbeigšanas rīkojumu un tā saturu. Jau šī pasākuma analīzei būtu jāļauj sniegt principiālu atbildi uz uzdoto jautājumu vismaz no Scarlet tiesību un interešu viedokļa. Tomēr, tā kā galvenokārt ir pieprasīts sniegt atbildi uz uzdoto jautājumu, ņemot vērā Scarlet pakalpojumu izmantotāju un plašākā mērā interneta lietotāju pamattiesības, vērtējums būs jāveic detalizētāk šādā skatījumā.
41. Otrkārt, pamatojoties uz šo analīzi, būs iespējams prasīto pasākumu izvērtēt atbilstoši dažādām pieminētajām direktīvām un it īpaši atbilstošajām Hartas normām, kas vajadzības gadījumā tiks interpretētas saskaņā ar attiecīgajām ECPAK tiesību normām, kuras norādījusi iesniedzējtiesa. Padziļināta attiecīgā pasākuma analīze ļaus izskatīt pasākumu atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktā paredzēto tiesību un brīvību ierobežojumiem.
42. Tā kā šis pasākums, kā vēlāk tiks konstatēts, ir Hartā atzīto tiesību un brīvību īstenošanas “ierobežojums” tās 52. panta 1. punkta izpratnē, treškārt, būs jāizvērtē, kādos apstākļos šis pasākums būtu pieļaujams, uzmanību pievēršot prasībai, ka ierobežojumiem ir jābūt “paredzētiem likumā”. Ņemot vērā prejudiciālā jautājuma formulējumu un lai sniegtu pārliecinošu atbildi, nebūtu vajadzīgs izskatīt pasākumu saistībā ar citiem šajā normā paredzētajiem nosacījumiem.
43. Ņemot vērā šos apsvērumus, treškārt un beidzot, tiks izskatīts jautājums par to, vai no Scarlet pakalpojumu izmantotāju un plašākā mērā no interneta lietotāju viedokļa var pieņemt tādu pasākumu, kāds ir prasītais pasākums, pamatojoties vienīgi uz iesniedzējtiesas norādītajām valsts tiesībās paredzētajām normām.
B – Prasītais pasākums (izbeigšanas rīkojums) un pieprasītā “sistēma” (filtrēšana un bloķēšana)
44. Attiecībā uz šo aspektu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai dalībvalsts tiesai ir atļauts “piespriest [IPN] in abstracto un preventīvi attiecībā uz visiem klientiem [..] izveidot visu – gan saņemto, gan nosūtīto – elektronisko komunikāciju, kas tiek sūtītas, izmantojot tā pakalpojumus, it īpaši izmantojot [“peer‑to‑peer”] programmas, filtrēšanas sistēmu, kuras izmaksas pilnībā sedz šis IPN – un bez ierobežojuma laikā, lai tā tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķēt šo datņu pārsūtīšanu vai nu pieprasījuma laikā, vai jau to nosūtīšanas brīdī”, un tas viss – izbeigšanas rīkojuma veidā.
45. Pamatojoties uz šajā jautājuma daļā izmantotajiem jēdzieniem un formulējumiem, es izskatīšu gan pašas filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas iezīmes, gan rīkojumā prasītā pasākuma iezīmes.
1) Filtrēšanas un bloķēšanas sistēma
46. “Sistēma”, kas ir jāizveido, ir divkārša. Pirmkārt, tai ir jānodrošina visu datu paziņošanas, kas tiek sūtīti, izmantojot Scarlet tīklu, filtrēšana, lai atklātu vai – ja vēlaties – izolētu to paziņošanu, kas pārkāpj autortiesības (26). Izmantojot šo filtrēšanu, otrkārt, sistēmai ir jānodrošina tādas paziņošanas bloķēšana, kas tiešām pārkāpj autortiesības, vai nu “pieprasījuma laikā”, vai “jau to nosūtīšanas brīdī” (27). Ciktāl filtrēšanas sistēmas efektivitātes priekšnosacījums ir bloķēšanas mehānisma efektivitāte, šie abi procesi, lai gan tie ir cieši saistīti, ir ļoti atšķirīgi, un tātad to sekas ir dažādas.
a) “Filtrēšanas” mehānisms
47. Iesniedzējtiesa norāda, ka prasītais pasākums noteiktu Scarlet vispirms attiecībā uz visiem klientiem izveidot visu – gan saņemto, gan nosūtīto elektronisko paziņojumu, kas tiek sūtīti, izmantojot tās pakalpojumus – it īpaši “peer‑to‑peer” komunikāciju, filtrēšanas sistēmu. Tā precizē, ka šīs filtrēšanas mērķis ir “[..] identificēt tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko [Sabam] ir tiesības”.
48. Pārbaudes priekšmets ir definēts precīzi – ļaut filtrēt gan saņemtos, gan nosūtītos elektroniskos paziņojumus, kas tiek sūtīti, izmantojot Scarlet pakalpojumus. Šai filtrēšanai pašai jāspēj identificēt Scarlet pakalpojumu izmantotāju nosūtītās un saņemtās “elektroniskās datnes”, kuras varētu pārkāpt autortiesības vai blakustiesības. Tātad ieviešamā pārbaude, kas tādējādi ietver filtrēšanas posmu un identificēšanas posmu, ir galvenokārt vērtējama pēc sasniedzamajiem rezultātiem nolūkā bloķēt atklātās datnes, kas pārkāpj intelektuālā īpašuma tiesības. Tai ir arī jāspēj pielāgoties tehnoloģiju attīstībai. Lai tā būtu efektīva, tai vienlaikus ir jābūt sistemātiskai, universālai un tādai, kas attīstās (28).
49. Ir jānorāda, ka ne iesniedzējtiesa, ne Sabam nesniedz ne vismazāko norādi ne par konkrētu kārtību, saskaņā ar kuru šo pārbaudi var veikt vai ir jāveic, ne par filtrēšanas paņēmieniem, ne arī attiecībā uz datņu, kuras var uzskatīt par pirātiskām, identificēšanas procesiem (29). It īpaši Tiesas rīcībā nav neviena precizējuma ne saistībā ar veicamās pārbaudes intensitāti, ne to, cik tā ir detalizēta.
50. Lai arī ir jāatgādina, ka nevis Tiesas, bet iesniedzējtiesas kompetencē ir vērtēt šī jautājuma tehniskos aspektus (30), tomēr ir jāprecizē, ka veicamās filtrēšanas veidam acīmredzami nav juridiskas ietekmes (31).
b) “Bloķēšanas” mehānisms
51. Iesniedzējtiesa norāda, ka bloķēšanas mehānismam jāspēj sākt darboties vai nu “[datu] nosūtīšanas brīdī”, vai “[to] pieprasījuma laikā”, bet tā nesniedz nevienu papildu precizējumu saistībā ar šāda mehānisma modus operandi. Sabam uzsver, ka izmantoto mehānismu galvenokārt vērtē pēc tā lietderības, tā spējas “padar[īt] neiespējamu to, ka [Scarlet] klienti, izmantojot “peer‑to‑peer” programmu, jebkādā veidā sūta vai saņem elektroniskās datnes, kurās ietverts muzikāls darbs no Sabam krājuma”. Tā precizē, ka ar šī mehānisma palīdzību tiek aizkavēta atsevišķas informācijas pārraidīšana, nosūtot tā saukto pārtraukuma ziņu “time out”, kas norāda, ka nav iespējams veikt pārraidi.
52. Faktiski (32) ir neiespējami konkrēti aprakstīt šādas filtrēšanas sistēmas un bloķēšanas mehānisma konkrēto darbības veidu modus operandi, kādus prasītajā pasākumā ir noteikts izveidot. Prasītās filtrēšanas piemērošanas joma, proti, vienlaikus gan personas, uz kurām attiecas pārbaudes, gan komunikācijas, ko ietekmē pārbaudes, gan arī veicamās pārbaudes intensitāte, ir vienlaikus ļoti vispārīga un daļēji neskaidra. Līdz ar to nevar a priori noteikt nedz tās konkrēto ietekmi uz datu apmaiņām, nedz tās kopējās saimnieciskās izmaksas, it īpaši ierīkošanas un uzturēšanas izmaksas.
2) Rīkojumā ietvertā pasākuma iezīmes
53. Aprakstītais pieprasītās filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas veids un tā galvenās iezīmes tiešā veidā ietekmē iesniedzējtiesai pieprasītā pasākuma raksturu. Ieviešamās sistēmas ļoti vispārīgā piemērošanas joma nosaka to, ka rīkojuma veidā pieprasītā pasākuma ratione personae un ratione materiae piemērošanas joma nenovēršami ir vispārīga, tāpat kā ratione temporis piemērošanas joma, kā to precizē iesniedzējtiesa.
54. Prasītajam pasākumam ir arī citas iezīmes, kuras ir būtiski uzsvērt. Tas, pirmkārt, preventīvi uzliktu Scarlet pienākumu sasniegt konkrētu rezultātu, pretējā gadījumā paredzot kavējuma naudu, un, otrkārt, noteiktu tai segt filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas ierīkošanas izmaksas. Tādējādi šo pasākumu raksturo arī tā galvenais mērķis, kas ir deleģēt IPN juridisku un ekonomisku atbildību cīņā pret pirātisku darbu nelikumīgu lejupielādi internetā. Izskatīsim šīs iezīmes detalizētāk.
a) “bez ierobežojuma laikā” – pasākuma ratione temporis piemērošanas joma
55. Iesniedzējtiesa precizē, ka pasākums ir pieprasīts “bez ierobežojuma laikā”. Savukārt Sabam savos rakstveida apsvērumos apstiprināja, ka prasītajam rīkojumam vajadzēja attiekties tikai uz tādu ierobežojumu laikā, kas ir saistīts ar pašu autortiesību ilgumu. Tā arī uzsver, ka pasākumam ir jāattīstās, to pielāgojot tehnoloģiju attīstībai un tātad to attiecīgi mainot.
56. Līdz ar to prasītais pasākums noteiktu Scarlet un, kā mēs to redzēsim, plašākā mērā IPN kopumā vienlaikus pastāvīgu un nepārtrauktu pienākumu pētīt, pārbaudīt, izveidot un atjaunot filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kas tiek vērtēta atbilstoši tās rezultātu efektivitātei, ņemot vērā intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības mērķi.
b) “visi – gan saņemtie, gan nosūtīto elektroniskie paziņojumi” – pasākuma ratione materiae piemērošanas joma
57. Attiecībā uz paziņojumiem, kuri tiek filtrēti un vajadzības gadījumā bloķēti, kā mēs to redzējām, nav norādīta nekāda specifikācija. Nav iespējams noteikt, vai pārbaudēm ir jāattiecas uz visiem paziņojumiem vai tikai uz tiem, kas tiek veikti, izmantojot “peer‑to‑peer” programmu, tomēr šķiet, ka ieviešamajai pārbaudei, lai sasniegtu efektīvu rezultātu, ir jābūt vienlaikus sistemātiskai un universālai.
58. Līdz ar to prasītais pasākums, kas izteikts kā vienkāršs rīkojums, kurš adresēts IPN saistībā ar civilo tiesvedību attiecībā uz intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumi konstatēšanu un soda sankcijām par šo pārkāpumu, kā arī kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem, faktiski nozīmē pastāvīgas un nepārtrauktas visu elektronisko paziņojumu, kas tiek sūtīti, izmantojot minētā IPN pakalpojumus, sistemātiskas un universālas filtrēšanas sistēmas izveidi.
c) “attiecībā uz visiem klientiem” – pasākuma ratione personae piemērošanas joma
59. Ieviešamās sistēmas uzdevums, kas ir tieši saistīts ar komunikāciju filtrēšanas kontroles universālumu, ir aptvert ne tikai IPN abonentu rīcību, bet visu attiecīgā IPN pakalpojumu lietotāju rīcību. Kā to precizēja Sabam savos rakstveida apsvērumos, nav svarīgi, vai tas ir IPN klienta sūtīts paziņojums vai viņam paredzēts paziņojums. Lai sistēma būtu efektīva, tai ir jādarbojas, ievērojot paša prejudiciālā jautājuma formulējumu, lai gan attiecīgās personas, kas izdara autortiesību pārkāpumus, nav iepriekš zināmas un neatkarīgi no jebkādām līgumattiecībām starp minētajām personām un IPN.
60. Ieviešamajai sistēmai ir jāspēj bloķēt jebkura interneta lietotāja, Scarlet abonenta, sūtījumu jebkuram citam interneta lietotājam, vai nu tas būtu Scarlet abonents, vai nē, visas datnes, kuras varētu apdraudēt tiesības, kuru pārvaldību, apkopošanu un aizsardzību nodrošina Sabam. Tomēr tai ir arī jāspēj bloķēt visas datnes, kuras var apdraudēt autortiesības un kuras saņem visi interneta lietotāji, Scarlet abonenti, no citiem interneta lietotājiem, vai nu tie būtu Scarlet abonenti, vai nē. Sistēmai jāspēj bloķēt visas datnes, kurās identificējams saturs no Sabam krājuma, pirms konkrētais autortiesību pārkāpums ir ticis identificēts.
61. Ir arī obligāti jāuzsver vēl viens prasītā pasākuma ļoti plašās piemērojamības aspekts. Lai gan ir skaidrs, ka strīds pamata lietā ir vienīgi starp Sabam un Scarlet, tomēr no rīkojuma par prejudiciālā jautājuma uzdošanu un dažādu lietas dalībnieku rakstveida apsvērumiem izriet, ka strīda iespaids katrā ziņā ir plašāks nekā pamata lietas dalībnieku intereses. Strīda risinājums pamata lietā nenovēršami tiks attiecināts un vispārināts ne tikai attiecībā uz visiem IPN, bet arī plašāk uz citiem nozīmīgiem dalībniekiem, kuri ir saistīti ar internetu (33), ne tikai dalībvalstī, kuras tiesa uzdod prejudiciālus jautājumus, bet visās dalībvalstīs un pat ārpus tām (34). Tas, ko iesniedzējtiesa būtībā jautā Tiesai, kā es to jau esmu uzsvēris, ir norādīt, vai Eiropas Savienības tiesības liedz tiesai pieņemt tādu pasākumu, kāds ir prasītais pasākums, un plašākā nozīmē, vai tā liedz tiesību īpašniekiem aktīvāk cīnīties pret nelikumīgu lejupielādi, palielinot šāda veida prasību skaitu visās dalībvalstīs un ārpus tām (35).
62. Līdz ar to prasītajam pasākumam, kas sniegts kā rīkojums un adresēts konkrētai juridiskai personai, nosakot, ka tai ir jāizveido filtrēšanas un bloķēšanas sistēma, patiesībā būs ilgstoša ietekme uz nenoteiktu skaitu juridisko un fizisko personu, uz IPN un interneta lietotājiem, informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem un minēto pakalpojumu lietotājiem.
d) “in abstracto un preventīvi” – prasītā pasākuma preventīvā un atturošā funkcija
63. Iesniedzējtiesa norāda, ka tai tika lūgts noteikt Scarlet prasīto pasākumu “in abstracto” un “preventīvi”, tomēr neprecizējot, ko tas tieši nozīmē. Tomēr var pieņemt, ka prasītā pasākuma mērķis nav uzlikt IPN pienākumu rīkoties, pamatojoties uz iesniedzējtiesas in concreto konstatētu faktisku vai iespējamu risku attiecībā uz autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu saistībā ar civilo tiesvedību. Tādējādi šis pēdējais ir iecerēts kā vienlaikus preventīvs un atturošs pasākums (36).
e) “izmaksas pilnībā sedz šis IPN” – ar prasītā pasākuma izpildi saistītās izmaksas
64. Visbeidzot iesniedzējtiesa precizē, ka prasītās filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas izveide ir jāsamaksā interneta piekļuves nodrošinātājam. No šī viedokļa attiecīgais pasākums nozīmē to, ka Scarlet tiek uzlikts pienākums segt izmaksas, kuras noteikti nav mazas, saistībā ar civilās tiesvedības ierosināšanu, ko parasti, lai panāktu tiesību pārkāpumu konstatēšanu, soda sankcijas un attiecīgā gadījumā kompensāciju par minēto tiesību aizskārumiem maksā autortiesību vai blakustiesību īpašnieki vai to tiesību pārņēmēji.
65. Attiecīgā pasākuma tiešā ekonomiskā ietekme (37) nav tikusi nekādā veidā vērtēta un to faktiski nevar novērtēt (38), turklāt to vēl var palielināt ar prasīto pasākumu saistītās kavējuma naudas un it īpaši prasība noteikt kavējuma naudu par filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas ieviešanas kavējumiem.
3) Starpsecinājums
66. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītais pasākums, nosakot IPN pienākumu izveidot iepriekš aprakstīto filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, faktiski ir jauns vispārējs “pienākums”, kuru ar laiku būs pastāvīgi jāuzņemas visiem IPN. Pašam pasākumam nav raksturīga konkrētība un individuāla pieeja, kas parasti tiek sagaidīta no ikvienas atbildes vai reakcijas uz uzvedību, kas, domājams, ir specifiska un noteikta. Atbildot uz vairāk vai mazāk individuāliem intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem, iesniedzējtiesai tiek prasīts noteikt pasākumu, kas, es atkārtoju, jau pēc sava rakstura no jebkura aspekta – indivīda, telpas un laika – var būt vienīgi vispārējs.
67. Te vēlos norādīt, ka no šāda viedokļa un ja iesniedzējtiesas jautājums būtu jāizskata, ievērojot tikai Scarlet tiesības un intereses, piemērojot tiesiskuma principu tā vispārējā nozīmē, uz to varētu atbildēt noraidoši. Kā Tiesa to uzsvēra savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Hoechst/Komisija (39), “publiskās varas iejaukšanās gadījumiem fiziskas vai juridiskas personas privātās darbības sfērā ir jābūt juridiskajam pamatam, un tie ir jāpamato ar iemesliem, kas paredzēti likumā”. Šī aizsardzības prasība, kas ir atzīts Eiropas Savienības tiesību vispārējs princips, ir tiesiskuma principa un tiesiskās drošības principa, kas paši izriet no tiesiskuma idejas (40), nenovēršamas sekas. Tādējādi Tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka tiesiskās drošības princips prasa, lai tiesiskais regulējums, uzliekot tādu pienākumu nodokļu maksātājiem (41), kas izraisa privātpersonām nelabvēlīgas sekas (42), vai nosakot ierobežojošus pasākumus, kuri būtiski ietekmē konkrētu personu tiesības un brīvības (43), būtu skaidrs un precīzs, lai ieinteresētās personas varētu nepārprotami zināt savas tiesības un pienākumus un spētu atbilstoši rīkoties (44). Taču, kā es to detalizēti parādīšu tālāk (45), pievēršot uzmanību Scarlet pakalpojumu izmantotājiem un plašākā mērā interneta lietotājiem, valsts tiesību norma, uz kuru pamatojoties var tikt pieņemts tāds pienākums, kāds ir noteikts Scarlet, neatbilst šīm prasībām.
68. Jāpiebilst, ka, ievērojot tieši Komisijas pamatoti atbalstīto pieeju, ir samērā skaidrs, ka nav ievērots samērīgums starp apstrīdēto intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumu un prasīto pasākumu. Tomēr tas, manuprāt, nav galvenais uzdotais jautājums. Jautājums ir par to, vai jauno “pienākumu” izveidot tādu filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kurai piemīt iepriekš aprakstītās iezīmes, ņemot vērā tās ietekmi uz minēto IPN pakalpojumu izmantotāju, proti, interneta lietotāju, pamattiesībām, var noteikt IPN rīkojuma veidā un ar tādu juridisko pamatojumu, kas man vēl ir jāizvērtē.
C – Pasākuma kvalificēšana, ņemot vērā direktīvas un Hartas 7., 8. un 11. pantu – “ierobežojums” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē
69. Prejudiciālais jautājums ir par Tiesas sniegto “Direktīvu 2001/29 un 2004/48, lasot kopā ar Direktīvām 95/46, 2000/31 un 2002/58, interpretāciju, it īpaši interpretējot tās attiecībā uz [Hartas 7., 8., 11. pantu un 52. panta 1. punktu]”. Būtībā ir jānosaka, vai, ņemot vērā pašreizējos valsts tiesību aktus, šis normatīvo aktu kopums, kurā ietilpst gan primārie, gan atvasinātie tiesību akti, dod valsts tiesām iespēju ar rīkojumu noteikt tādu pasākumu, kāds ir iepriekš aprakstītais pasākums. Tomēr pamata lieta galvenokārt ir jāizskata, ņemot vērā primārās tiesības, savukārt [uz lietu] tieši attiecināmās interpretētās atvasinātās tiesības un Hartas 7., 8. un 11. pantā garantētās tiesības un brīvības, kā mēs to redzēsim, ir jāizskata atkarībā no konkrētā pasākuma. Par apgalvojumu ir jāsniedz daži ievada apsvērumi.
70. Ir jāatgādina, ka jautājumā minētās direktīvas ir atbilstošās tiesību normas prasītā pasākuma pieņemšanai (46), vieniem uzskatot, ka tās atļauj vai neliek šķēršļus šādai pieņemšanai, citiem, gluži pretēji, uzskatot, ka tās neļauj, pat liedz to pieņemt (47). Šajās direktīvās ir vairāk vai mazāk izvērsta atsauce uz ECPAK un tagad Hartā garantētajām pamattiesībām (48). Tiesa savā spriedumā lietā Promusicae nosprieda, ka dalībvalstīm, transponējot un piemērojot šīs direktīvas, ir jānodrošina taisnīgs līdzsvars starp pamattiesībām un tiesībām, kas garantētas šajās direktīvās.
71. Kā zināms, Hartas 7., 8., un 11. pants attiecīgi garantē tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, tiesības uz personas datu aizsardzību un tiesības uz vārda un informācijas brīvību. Nav vajadzības uzsvērt, ka šajā lietā tiek aplūkotas citas pamattiesības, it īpaši tiesības uz īpašumu, kas garantētas Hartas 17. panta 1. punktā, un jo sevišķi tiesības uz intelektuālā īpašuma aizsardzību, kas garantētas Hartas 17. panta 2. punktā un kuru pārkāpšana notiek masveidā, veicot saistībā ar nelikumīgu lejupielādi internetā, neapšaubāmi ir šīs lietas pamatā. Tomēr, ņemot vērā lūgto pasākumu un filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kā arī uzdotā prejudiciālā jautājuma formulējumu, galvenās tiesības, uz kurām attiecas šis jautājums, ir Hartas 7., 8. un 11. pantā garantētās tiesības, jo tiesības uz īpašumu uz to attiecas tikai sekundāri, ciktāl sistēma ir jāizveido tikai uz IPN rēķina (49).
72. Tādēļ tagad ir jāaplūko jautājums par to, vai prasīto pasākumu var kvalificēt kā tiesību un brīvību “ierobežojumu” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, skatot to kopā ar ECPAK 8. panta 2. punktu un 10. panta 2. punktu. Ja minēto pasākumu būtu jākvalificē kā šādu ierobežojumu (50), tad būtu jānodrošina, lai tas atbilst dažādiem nosacījumiem, kas paredzēti šajās tiesību normās.
1) “it īpaši interpretējot tās attiecībā uz Hartas 7. un 8. pantu” – par privātās dzīves neaizskaramību un tiesībām uz personas datu aizsardzību
73. Prasītais pasākums ir jāizskata secīgi, pirmkārt, kā tiesību uz personas datu aizsardzību un, otrkārt, kā tiesību uz saziņas konfidencialitāti iespējams ierobežojums. Vispārīgā veidā, kā to dažreiz ir konstatējusi Komisija (51), iespēja palikt anonīmam ir būtiska, ja ir vēlēšanās aizsargāt pamattiesības uz privāto dzīvi kibertelpā. Tomēr ir skaidri redzams, ka Direktīvas 95/46 un 2002/58 ir jāinterpretē saskaņā ar Hartas 7. un 8. pantu (52), vajadzības gadījumā skatot tos kopā ar ECPAK 8. pantu (53), jo saikne, kas vieno tiesības uz personas datu aizsardzību (Hartas 8. pants) un prasītās filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas ierīkošanu, ir daudz neskaidrāka (54).
a) Personas datu aizsardzība (Hartas 8. pants)
74. Ir zināmas grūtības konkrēti izvērtēt, kā filtrēšanas un bloķēšanas sistēma ietekmē tiesības uz personas datu aizsardzību. Pirmā problēma ir saistīta ar attiecīgo personas datu identificēšanu, jo, izņemot datus, kas attiecas uz “IP adresēm” (55), tie nav skaidri identificējami. Sabam atbalstītā tehnoloģiskā neitralitāte faktiski nozīmē to, ka nav iespējams a priori noteikt, vai ieviešamā sistēma ietver personas datu apstrādi. Nav iespējams a fortiori secināt, vai tās dēļ notiek IP adrešu vākšana un atšifrēšana.
75. Otra problēma ir saistīta ar grūtībām noteikt, vai IP adreses ir personas dati. Līdz šim Tiesa ir izspriedusi tikai gadījumus, kuros ir apstrīdēti konkrēti dati, kas ir saistīti ar IP adresēm (56). Savukārt tai vēl nekad nav bijusi iespēja vērtēt, vai IP adresi var uzskatīt par personas datiem (57).
76. Savukārt Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam bija iespēja norādīt (58), ka “interneta lietotāju rīcības uzraudzība un viņu IP adrešu vākšana ir iejaukšanās viņu tiesībās uz privātās dzīves un sarakstes neaizskaramību” (59). Darba grupa personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi, kas izveidota ar Direktīvu 95/46 (60), arī uzskata, ka IP adreses neapšaubāmi ir personas dati minētās direktīvas 2. panta a) punkta izpratnē (61).
77. Šie viedokļi atbilst juridiskajai realitātei, kas izriet no Direktīvas 2006/24/EK 5. panta (62), kurā interneta piekļuves nodrošinātājiem ir noteikts pienākums saglabāt noteiktus datus smagu noziegumu atklāšanas, izmeklēšanas un kriminālvajāšanas nolūkā. Pirmkārt, tie ir “dati, kuri nepieciešami, lai izsekotu un identificētu paziņojuma avotu”, un tas ir abonenta vai interneta lietotāja, kuram ir piešķirta interneta protokola IP adrese, vārds un adrese, un, otrkārt, tie ir dati, kas nepieciešami, lai noteiktu “interneta piekļuves pakalpojuma pieteikuma un atteikuma datumu un laiku, pamatojoties uz noteiktu laika zonu, kopā ar IP [..] dinamisko vai statisko adresi, kuru komunikācijai piešķīris interneta piekļuves pakalpojumu sniedzējs”.
78. Šādā skatījumā IP adrese var tikt uzskatīta par personas datiem, ciktāl tā var palīdzēt identificēt personu, atsaucoties uz identifikācijas numuru vai jebkādu citu personai raksturīgu informāciju (63).
79. Tādējādi uzdotais jautājums nav tik daudz saistīts ar to, kāds ir IP adrešu juridiskais statuss, bet drīzāk, lai noteiktu, kādos apstākļos un kādiem mērķiem tās var apkopot, kādos apstākļos var veikt to atšifrēšanu un personas datu apstrādi, kas no tā izriet, vai arī kādos apstākļos var pieprasīt veikt šo adrešu vākšanu un atšifrēšanu (64).
80. Šeit ir jāatceras, ka filtrēšanas un bloķēšanas sistēma, kāda tā ir pieprasīta, lai gan ir iepriekš minētās neskaidrības attiecībā uz tehnoloģiju, nešaubīgi var skart tiesības uz personas datu aizsardzību (65) tādā mērā, lai varētu to kvalificēt kā ierobežojumu Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē.
b) Elektroniskās saziņas neaizskaramība (Hartas 7. pants)
81. Tāda elektronisko paziņojumu filtrēšanas sistēmas ieviešana, kāda ir prasītā sistēma, ietekmē arī tiesības uz korespondences neaizskaramību un plašākā nozīmē tiesības uz saziņas neaizskaramību, kas garantētas Hartas 7. pantā (66), kā tas ir interpretēts saskaņā ar ECPAK 8. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas atbilstošo judikatūru.
82. Eiropas Cilvēktiesību tiesai vēl nav bijusi iespēja spriest nedz par konkrētu elektroniskās saziņas kontroles pasākumu saderību ar ECPAK, nedz a fortiori – par tādu filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kāda ir prasītā sistēma. Tomēr var uzskatīt, ka, ņemot vērā judikatūru par telefonsarunu noklausīšanos (67), šādi pasākumi būtu iejaukšanās ECPAK 8. panta izpratnē. Turklāt tai bija iespēja atzīt, ka personas datu vākšana un saglabāšana bez personas piekrišanas attiecībā uz telefona, elektroniskā pasta un interneta izmantošanu nozīmētu “iejaukšanos” attiecīgās personas tiesībās uz privātās dzīves un korespondences neaizskaramību ECPAK 8. panta izpratnē (68).
83. Savukārt Direktīvas 2002/58 (69) 5. pants definē un garantē tādas saziņas konfidencialitāti, ko veic publisko komunikāciju [sakaru] tīklā vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju [sakaru] pakalpojumu sniedzēji, kā arī ar to saistītās datu plūsmas konfidencialitāti. Šis noteikums it īpaši dalībvalstīm uzliek pienākumu aizliegt jebkāda veida komunikāciju pārraudzību un aizturēšanu, izņemot ar likumu atļautos gadījumos saskaņā ar minētās direktīvas 15. pantu. Šī pēdējā norma ļauj dalībvalstīm pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu tiesības uz saziņas konfidencialitāti, ja šāds ierobežojums ir vajadzīgs, lai nodrošinātu tostarp novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu. Visiem pasākumiem, kurus var pieņemt šajā sakarā, katrā ziņā ir jābūt “saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārīgajiem principiem, tostarp tiem, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”
2) “it īpaši interpretējot tās attiecībā uz Hartas 11. pantu” – par vārda brīvības un tiesību uz informāciju garantēšanu
84. Hartas 11. pantu, kurā ir garantētas ne tikai tiesības izplatīt informāciju, bet arī tiesības to saņemt (70), protams, piemēro arī internetam (71). Kā to uzsvēra Eiropas Cilvēktiesību tiesa, “pateicoties interneta pieejamībai un tā spējai saglabāt un izplatīt lielus datu apjomus, interneta vietnes sniedz lielu ieguldījumu, lai uzlabotu sabiedrības piekļuvi aktualitātēm un lai vispār atvieglotu informācijas izplatīšanu” (72).
85. Kā to uzsvēra Scarlet, nav šaubu, ka tādas filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas ieviešana, kāda ir prasītā sistēma, un it īpaši bloķēšanas mehānisma ieviešana var ietvert visu elektronisko paziņojumu, kas tiek sūtīti, izmantojot IPN pakalpojumus, kontroli, un tas būtībā ir “ierobežojums” ECPAK 10. panta izpratnē attiecībā uz saziņas brīvību, kas nostiprināta Hartas 11. panta 1. punktā (73), lai arī kādi nebūtu tehniskie noteikumi, saskaņā ar kuriem šo saziņas kontroli īsteno praktiski, lai kāds nebūtu veiktās kontroles apjoms un dziļums un lai kāda nebūtu faktiski veiktās kontroles efektivitāte un uzticamība, kas, kā es to jau uzsvēru iepriekš, izraisa jautājumus.
86. Kā to norādīja Scarlet, kombinētā filtrēšanas un bloķēšanas sistēma nenovēršami ietekmēs ar likumu atļautu darbu apriti un tādējādi ietekmēs Hartas 11. pantā garantētās tiesības kaut vai tāpēc, ka attiecīgās komunikācijas likumīgais vai nelikumīgais raksturs, kas ir atkarīgs no apstrīdēto autortiesību apmēra, dažādās valstīs atšķiras un tādējādi nav tehniski kontrolējams. Tomēr, cik zināms, neviena filtrēšanas un bloķēšanas sistēma nevar Hartas 11. panta un 52. panta 1. punkta prasībām atbilstošā veidā garantēt vienīgi tādu datņu apmaiņu bloķēšanu, kas ir identificētas kā nelikumīgas.
3) Starpsecinājums
87. No iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka prasītais pasākums, nosakot izveidot tādu elektronisko komunikāciju filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kā aprakstīts iepriekš, var nelabvēlīgi ietekmēt Hartas aizsargāto, jau iepriekš izvērtēto, tiesību un brīvību īstenošanu, un tātad attiecībā uz Scarlet pakalpojumu izmantotājiem un plašākā mērā interneta lietotājiem šis pasākums ir jākvalificē kā “ierobežojums” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē (74). Taču lietotāju pamattiesību īstenošanas ierobežojumi, ko radītu šādas filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas ieviešana, ir pieļaujami vienīgi tad, ja tie atbilst zināmam skaitam nosacījumu, kurus tagad ir jāizskata.
D – Par Hartā atzīto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežojumu nosacījumiem un it īpaši nosacījumu attiecībā uz “likuma kvalitāti” (Hartas 52. panta 1. punkts)
88. Hartā ir paredzēti nosacījumi, kuriem ir pakļauti visu tajā atzīto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežojumi, tāpat kā ECPAK ir definēti nosacījumi, kuri ir jāievēro, lai it īpaši iejaukšanos tiesībās uz privāto dzīvi vai vārda izteiksmes brīvības ierobežojumu varētu uzskatīt par likumīgiem.
89. Tā Hartas 52. pantā ir atsauce uz “vajadzību aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”, kā arī nepieciešamība ikviena šāda veida pasākuma gadījumā ievērot “vispārējas nozīmes mērķus”, kā arī to, lai tie atbilstu samērīguma principam. Lai gan intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzība noteikti ir vispārējas nozīmes mērķis, ko apstiprina Direktīvas 2001/29 un 2004/48, tad prasītās filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas galvenais pamatojums pamata lietas apstākļos ir vajadzība “aizsargāt citu personu tiesības un brīvības”. “Vajadzība aizsargāt” autortiesību vai blakustiesību īpašnieku “tiesības” ir šīs lietas pamatā un ir galvenais iemesls Sabam ierosinātajai civilajai tiesvedībai pret Scarlet.
90. Šeit ir stingri jāuzsver, un ir svarīgi to neaizmirst, ka tiesības uz īpašumu ir garantētas Hartas 17. panta otrajā punktā, kurā ir skaidri precizēts, ka “intelektuālais īpašums tiek aizsargāts”. Tāpat ir jāatgādina, ka Tiesa iepriekš ir pasludinājusi īpašuma tiesības par pamattiesībām, kas ir tiesību vispārīgo principu sastāvdaļa (75), un ir atzinusi, ka autortiesības ir īpašuma tiesību sastāvdaļa (76). Direktīvu 2001/29 un 2004/48 (77) mērķis ir nodrošināt augstu intelektuālā īpašuma aizsardzības līmeni. Turklāt saskaņā ar atkārtoto Komisijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru intelektuālais īpašums neapstrīdami pats par sevi ir aizsargāts ar ECPAK 1. protokola 1. pantu (78).
91. Visbeidzot Tiesa norādīja, ka autortiesību galvenais loģiskais pamats ir piešķirt jaunrades darbu un oriģināldarbu radītājam ekskluzīvas tiesības izmantot šos darbus (79). Tādējādi autortiesībām un blakustiesībām piemīt ekonomisks raksturs, jo tās piešķir tiesības komerciāli izmantot aizsargāta darba laišanu apgrozībā, tostarp piešķirto licenču veidā, par tām saņemot autoratlīdzību (80).
92. Tādēļ es pilnīgi piekrītu tam, ka pastāv “vajadzība aizsargāt [..] tiesības” Hartas 52. panta 1. punkta izpratnē, kas varētu tiesiski pieļaut citus tiesību un brīvību “ierobežojumus” šīs pašas tiesību normas izpratnē.
93. Pēc šīs precizēšanas ir jānorāda, ka nav detalizēti jāizskata visi Hartā atzīto tiesību un brīvību ierobežojumu pieļaujamības nosacījumi, lai sniegtu iesniedzējtiesai pilnu atbildi uz tās jautājumu. Iesniedzējtiesa konkrēti jautā, vai tiesību un brīvību īstenošanas ierobežojumu, kas, ņemot vērā šo izklāstu, ir prasītās filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas izveide, var noteikt, “pamatojoties vienīgi uz likuma normu”, proti, 1994. gada 30. jūnija Likuma par autortiesībām un blakustiesībām 87. panta 1. punktu, kuru tā turklāt piemin pilnībā. Šis prejudiciālā jautājuma aspekts nosaka to, ka prioritāri ir jāizskata pirmais Hartas 52. panta 1. punktā definētais nosacījums, ka ierobežojumiem ir jābūt “paredzētiem likumā”, kas ir burtiski tāds pats kā ECPAK 8. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā, un šis nosacījums tiks izskatīts saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas atbilstošajiem nolēmumiem, kuros interpretētas šīs abas pēdējās tiesību normas, kuru sakarā, kā es to jau esmu norādījis, laika gaitā ir izveidojusies īpaši plaša judikatūra, un tā man ļaus iezīmēt šī nosacījuma aprises.
94. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atkārtoti atzinusi, ka ECPAK noteikumi, attiecinot uz iejaukšanos tiesību īstenošanā vai tās garantēto brīvību izmantošanas ierobežojumu nosacījumu, ka tiem “ir jābūt paredzētiem likumā” (81), nozīmē ne vien to, ka pasākumam ir likumisks pamats, kam ir “pamatojums iekšējās tiesībās”, bet, atkārtojot Tiesas izmantoto formulējumu, nosaka arī “attiecīgā likuma kvalitātes” (82) prasības. Šim “likumam” ir jābūt “pietiekami pieejamam un paredzamam, proti, jābūt formulētam pietiekami precīzi, lai ļautu atbildētājam rīkoties, vajadzības gadījumā saņemot profesionālus padomus”, “paredzēt tā sekas attiecībā uz pašu” (83) un ļautu “lietas apstākļos saprātīgi paredzēt, kādas sekas attiecīgais akts varētu radīt” (84).
95. Tātad “likumam” ir jābūt pietiekami skaidram (85) un paredzamam attiecībā uz piemērojamo pasākumu nozīmi un raksturu (86), un tam ir pietiekami skaidri jādefinē iespējamās iejaukšanās apjoms un kārtība ECPAK garantētajās tiesībās un brīvībās (87). Likums, kas piešķir rīcības brīvību, pats par sevi nav pretrunā šai prasībai, ja vien šādas iespējamās iejaukšanās apmērs un kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēts, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu (88). Tādējādi likumam, piešķirot rīcības brīvību, ir jānosaka tās apjoms (89).
96. Līdz ar to ierobežojums būtu pieļaujams tikai tad, ja tam ir valsts iekšējās tiesībās paredzēts juridisks pamats, kuram ir jābūt pieejamam, skaidram un paredzamam (90), un visi šie nosacījumi izriet no tiesiskuma idejas (91). No šīs prasības par tiesiskuma nozīmi izriet (92), ka ieinteresētajai personai ir jānodrošina likuma pieejamība un paredzamība (93).
97. Nosacījums, kurā paredzēts, ka visiem ierobežojumiem ir jābūt “paredzētiem likumā”, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru nozīmē to, ka valsts iestādes amatpersonu darbības nevar pārkāpt robežas, kas iepriekš noteiktas tiesību normās, un tas “paredz noteiktas prasības, kurām jāatbilst gan pašām tiesību normām, gan procedūrām, kas paredzētas, lai šīs tiesību normas faktiski tiktu ievērotas” (94).
98. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir arī atzinusi, ka likuma paredzamības un pieejamības jēdziena apjoms lielā mērā ir atkarīgs no attiecīgā teksta satura, no jomas, uz kuru tas attiecas, kā arī no adresātu skaita un satura (95). Likuma paredzamība nav pretrunā tam, ka attiecīgā persona ir spiesta izmantot profesionālus padomus, lai lietā pastāvošajos apstākļos saprātīgi novērtētu, kādas sekas attiecīgais akts varētu radīt (96). Šo gadījumu it īpaši var attiecināt uz profesionāļiem, kas pieraduši, ka, veicot savus pienākumus, viņiem jārīkojas ar lielu piesardzību.
99. Visbeidzot Eiropas Cilvēktiesību tiesai bija iespēja precizēt, ka jēdziens “likums” jāsaprot ne tikai tā formālā nozīmē, bet arī tā “materiālā” nozīmē; šādā izpratnē likums ietver gan “rakstītās tiesības”, gan “nerakstītās tiesības”, kā arī “tiesības, kas izstrādātas” tiesās (97). It īpaši no šāda viedokļa attiecīgā gadījumā var būt nepieciešams ņemt vērā judikatūru. “Pastāvīgā judikatūra”, kura ir publicēta un ir pieejama un kuru ievēro zemāko instanču tiesas, noteiktos apstākļos pat papildina tiesību normu un to skaidro, lai šī norma kļūtu paredzama (98).
100. Noslēgumā jāpiebilst, ka Hartā, tāpat kā ECPAK ir pieļauta iespēja ierobežot tajā garantēto tiesību un brīvību īstenošanu, tā pieļauj iejaukšanos šajās tiesībās vai brīvību ierobežošanu ar nosacījumu, ka tas ir “paredzēts likumā”. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, galvenokārt pamatojoties uz tiesiskuma principu, kas nostiprināts ECPAK preambulā, un izmantojot šo izteicienu un galvenokārt jēdzienu “likuma kvalitāte” (99), ir izstrādājusi veselu doktrīnu, saskaņā ar kuru visiem ierobežojumiem vai visiem iejaukšanās gadījumiem ir jābūt paredzētiem likumā vismaz šī jēdziena materiālajā nozīmē, un tas ir jāizdara pietiekami precīzi, ņemot vērā mērķi, proti, atbilstoši minimālām prasībām. Šī judikatūra ir jāņem vērā Tiesai, interpretējot Hartas atbilstošo tiesību normu apjomu.
E – “pamatojoties vienīgi uz likuma normu” – valsts tiesību normu izvērtējums, ņemot vērā nosacījumu par “likuma kvalitāti” (Hartas 52. panta 1. punkts)
101. Nonākot šajā mana izvērtējuma posmā, ir atlicis atbildēt tikai uz jautājumu, vai juridiskais pamats, kuru iesniedzējtiesa ir identificējusi dalībvalsts tiesību sistēmā, no IPN pakalpojumu izmantotāju un plašākā mērā interneta lietotāju viedokļa, pēc savas būtības var būt “likums”, kāds ir prasīts Hartā, iepriekš izskatītās Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras, kas attiecīgajā gadījumā pielāgota Eiropas Savienības tiesību sistēmas īpašajām iezīmēm, izpratnē.
102. Sākšu, atgādinot attiecīgās valsts tiesību normas burtisko formulējumu, kas šajā gadījumā ir 1994. gada 30. jūnija Likuma par autortiesībām un blakustiesībām 87. panta 1. punkts, kuru iesniedzējtiesa ir pilnībā pārņēmusi savā prejudiciālajā jautājumā: “[Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs un komerctiesas priekšsēdētājs] var arī izdot izbeigšanas izpildrakstu [rīkojumu] attiecībā uz starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības.”
103. Pēc šī precizējuma nav šaubu, ka Beļģijas tiesībās ir juridiskais pamats, lai civilprocesā, kas ierosināts, lai noteiktu, sodītu un kompensētu autortiesību vai blakustiesību pārkāpumu, pieņemtu tādu izbeigšanas rīkojumu kā pamata lietā attiecībā uz tādu IPN kā Scarlet, lai nodrošinātu faktisku minētā pārkāpuma izbeigšanu. Tomēr iesniedzējtiesas jautājumā izvirzītā problēma ir nevis par to, vai Beļģijas kompetentā tiesa vispār var pieņemt izbeigšanas rīkojumu šādos apstākļos un šādā nolūkā, bet vai tā var, ņemot vērā prasības, kas izriet no “likuma kvalitātes” ECPAK un tagad arī Hartas izpratnē, piespriest tāda veida pasākumu, kāds šajā gadījumā ir prasītais pasākums, pamatojoties uz šīm pilnvarām izdot rīkojumu.
104. Šādā skatījumā vispirms ir jānorāda mani sākotnējie apsvērumi par “prasītā pasākuma” iezīmēm un visbeidzot tā “raksturu”.
105. Kā redzējām iepriekš, no Scarlet un IPN viedokļa pienākums vienīgi uz sava rēķina izveidot tādu filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kāda ir attiecīgā sistēma, pirmkārt, ir tik specifisks un, otrkārt, tik “jauns” jeb negaidīts, ka šis pienākums ir pieļaujams tikai ar nosacījumu, ka tas ir skaidri, savlaicīgi, saprotami un precīzi paredzēts “likumā” Hartas izpratnē. Taču diez vai var uzskatīt, ka, pieņemot prasīto pasākumu, kas pamatots ar attiecīgo valsts tiesību normu, valsts kompetentā tiesa būtu iekļāvusies robežās, kas skaidri, savlaicīgi, saprotami un precīzi definētas “likumā”, it īpaši, ja ņem vērā Direktīvas 2000/31 15. pantu (100). No Scarlet viedokļa bija grūti paredzēt, ka Beļģijas tiesa pieņems šāda veida pasākumu (101), un, ņemot vērā tā iespējamās ekonomiskās sekas, tas robežojas jau ar patvaļu.
106. No Scarlet pakalpojumu izmantotāju un plašākā mērā interneta lietotāju viedokļa prasītā filtrēšanas sistēma, neatkarīgi no tās konkrētajiem darbības noteikumiem, ir piemērojama sistemātiski, universāli, pastāvīgi un nepārtraukti, bet tās ieviešana nesniedz nekādas konkrētas garantijas nedz attiecībā uz personas datu aizsardzību, nedz it īpaši garantijas attiecībā uz saziņas konfidencialitāti. Turklāt neatkarīgi arī no konkrētiem darbības nosacījumiem ir jāizveido bloķēšanas mehānisms, lai gan nav skaidri paredzēta iespēja attiecīgajām personām, proti, interneta lietotājiem, iebilst ne pret atbilstošās datnes bloķēšanu, ne arī apstrīdēt šīs bloķēšanas pamatotību.
107. Ir grūti pieņemt pretējo, zinot, ka attiecīgā valsts likuma mērķis nekādā ziņā nav atļaut kompetentajām valsts tiesām pieņemt pasākumu par visu IPN abonentu, kas darbojas valsts teritorijā, elektronisko komunikāciju filtrēšanu.
108. Tādēļ ir jāsecina, ka attiecīgo valsts tiesību normu, ņemot vērā Hartas 7., 8. un 11. pantu un it īpaši “likuma kvalitātes” un plašāk tiesiskuma prasības, nevar uzskatīt par pietiekamu juridisku pamatu, lai varētu izdot izbeigšanas rīkojumu, ar kuru tiek noteikts pieņemt pasākumu un noteikt tādas filtrēšanas un bloķēšanas sistēmas izveidi, kāda ir prasīta pamata lietā.
109. Turklāt no “likuma” “materiālā” jēdziena viedokļa ir arī jāsecina, ka nekādā veidā nav konstatēts, ka pastāvētu plaša Beļģijas tiesu judikatūra, kurā būtu atkārtoti skaidrota un precizēta attiecīgās valsts tiesību normas interpretācija un piemērošana atbilstoši Eiropas Savienības un ECPAK tiesībām prasītā pasākuma izpratnē un kas tādējādi ļautu secināt, ka tiek ievērota prasība par likuma paredzamību (102).
110. Ņemot vērā iepriekš izdarītos secinājumus, nav vajadzības izskatīt Eiropas Savienības tiesību (103) ietekmi uz valsts juridiskā pamata “kvalitāti”. Šajā sakarā ģenerāladvokāte J. Kokote [Kokott] iepriekš minētās lietas Promusicae (104) secinājumos uzsvēra, ka “līdzsvars starp attiecīgajiem pamattiesību jautājumiem ir jāpanāk vispirms Kopienu likumdevējam” un ka “dalībvalstīm ir pienākums to ņemt vērā, izmantojot atlikušo kompetenci direktīvu transponēšanas gaitā”.
111. Tādējādi, ņemot vērā iepriekš izvērtētās tiesiskuma prasības, rodas īpaši delikāts jautājums par Savienības un dalībvalstu “atbildību” gadījumā, ja direktīvas kopā ar valsts transponēšanas pasākumiem piemēro, nosakot “ierobežojumu” kādām Hartā garantētām tiesībām vai tajā atzītām brīvībām. Tomēr iesniedzējtiesas uzdotā jautājuma formulējums, kurš nepārprotami ir vērsts uz valsts tiesību normām, ar kurām tiek transponēta Direktīvas 2001/29 un 2004/48 par intelektuālā īpašuma aizsardzību, man ļauj šo jautājumu pagaidām neizskatīt, jo iepriekš tika konstatēts, ka nevienā no attiecīgajām direktīvām nav noteikts pienākums ieviest tādu filtrēšanas un bloķēšanas sistēmu, kāda ir prasīta pamata lietā.
112. Visbeidzot ideja par to, ka attiecīgās direktīvas, it īpaši Direktīva 200/31, būtu jāinterpretē, tās aktualizējot, ņemot vērā tehnoloģiju attīstību un interneta lietošanu, šādos apstākļos ir jānoraida. Ja prasība par paredzamību acīmredzot nerada pilnīgu pārliecību, kā to ir atkārtoti atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa (105), pieeja, kurā tiek aizstāvēta dokumentu “inovatīva” interpretācija, nevar kompensēt jebkāda valsts juridiskā pamata, kurā būtu skaidri norādīta elektronisko komunikāciju filtrēšanas un bloķēšanas sistēma, neesamību. Savienības tiesību un it īpaši Direktīvas 2001/31 15. panta interpretācija tādā veidā, ka tā ļautu vai neliegtu pieņemt tādu pasākumu, kāds ir prasītais pasākums, neatbilstu “likuma kvalitātes” prasībām un būtu pretrunā tiesiskās drošības (106) un tiesiskās paļāvības aizsardzības principam.
113. Es vēlētos sniegt dažus noslēguma apsvērumus. Hartā, tāpat kā ECPAK, nosakot, lai visi tiesību un brīvību “ierobežojumi” (vai “iejaukšanās” gadījumi) tiktu “paredzēti likumā”, ļoti specifiskā veidā ir norādīts uz likuma funkciju, proti, tiesību funkciju kā tranquillitas publica avotu, un tas notiek mums ļoti būtiskā jomā. Harta vēlas ne tikai to, lai likums “pastāvētu pirms” visiem tiesību un brīvību ierobežojumiem, bet arī to, lai šis ierobežojums respektētu tā “saturu”, kas praktiski nozīmē nenovēršamu likumdevēja iejaukšanos, definējot robežu starp tiesību ierobežojumu un šī satura parasti nepārkāpjamās robežas. Tāpat Hartā ir prasīts, lai visos tajā atzītajos tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumos tiktu ievērots samērīguma princips un tie atbilstu nepieciešamības principam, kā arī vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Eiropas Savienība, vai atbilstu vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības. Ņemot vērā visus šos nosacījumus, atkārtoti jānorāda, ka, manuprāt, trūkst paša “likuma”, ar “likumu” saprotot “nospriestas” tiesības, proti, demokrātiski leģitīmas tiesības. Pietiktu ar vienu likumu parlamentārā izpratnē, lai varētu turpināt izskatīt citus Hartas 52. panta 1. punktā paredzētos nosacījumus. Šajā ziņā varētu apgalvot, ka Hartas 52. panta 1. punktā ir ietverta netieša prasība par “nospriestu” likumu atbilstoši publisko debašu intensitātei. Šeit tomēr ir apstrīdēta skaidra likuma – “iepriekš gūto tiesību” – prasība. Konstatējot, ka šajā gadījumā pēdējās nav nodrošinātas, var sniegt atbildi uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu.
114. Noslēgumā es ierosinu Tiesai uz Cour d’appel de Bruxelles uzdoto pirmo prejudiciālo jautājumu atbildēt noraidoši un līdz ar to norādīt, ka nav jāsniedz atbilde uz otro jautājumu, kas ir uzdots pakārtoti.
V – Secinājumi
115. Noslēgumā es ierosinu uz Cour d’appel de Bruxelles uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 22. maija Direktīva 2001/29/EK par dažu autortiesību un blakustiesību aspektu saskaņošanu informācijas sabiedrībā un Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīva 2004/48/EK par intelektuālā īpašuma tiesību piemērošanu, skatot kopā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvu 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti, Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīvu 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē un Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvu 2000/31/EK par dažiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību, iekšējā tirgū (“Direktīva par elektronisko tirdzniecību”), interpretējot tās saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8., 11. pantu un 52. panta 1. punktu, ņemot vērā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. un 10. pantu, ir jāinterpretē tādējādi, ka tās liedz valsts tiesai, pamatojoties vienīgi uz likuma normu, kurā ir paredzēts, ka “[kompetentās tiesas] var arī izdot izbeigšanas rīkojumu attiecībā pret starpniekiem, kuru pakalpojumus trešā persona izmanto, lai pārkāptu autortiesības vai blakustiesības”, pieņemt pasākumu, ar kuru nosaka “[interneta piekļuves nodrošinātājam] attiecībā uz visiem klientiem in abstracto un preventīvi izveidot visu – gan saņemto, gan nosūtīto – elektronisko paziņojumu, kas tiek sūtīti, izmantojot tā pakalpojumus, it īpaši izmantojot peer‑to‑peer programmas, filtrēšanas sistēmu, kuras izmaksas pilnībā sedz šis [pēdējais] un bez ierobežojuma laikā, lai tā tīklā identificētu tādu elektronisko datņu apriti, kurās ir muzikāls, kinematogrāfisks vai audiovizuāls darbs, uz ko, kā apgalvo lūguma iesniedzējs, tam ir tiesības, un pēc tam bloķēt šo datņu pārsūtīšanu vai nu pieprasījuma laikā, vai to nosūtīšanas brīdī.