Lieta T‑138/07
Schindler Holding Ltd u.c.
pret
Eiropas Komisiju
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Liftu un eskalatoru ierīkošanas un apkopes tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Manipulācijas ar konkursiem – Tirgu sadale – Cenu noteikšana
Sprieduma kopsavilkums
1. Konkurence – Administratīvais process – Tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu – Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta nepiemērojamība
(EKL 81. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants)
2. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums un uzlikti naudas sodi – Krimināltiesisks raksturs – Neesamība
(EKL 81. un 229. pants; Regulas Nr. 1/2003 23. panta 5. punkts un 31. pants)
3. Konkurence – Administratīvais process – Komisijas lēmums, ar kuru konstatēts pārkāpums – Citu uzņēmumu, kas piedalījušies pārkāpumā, paziņojumu kā pierādīšanas līdzekļu izmantošana – Pieļaujamība – Nosacījumi
(EKL 81. un 82. pants)
4. Iestāžu akti – Paziņošana – Pārkāpumi – Sekas – Prasības celšanas termiņa apturēšana
(EKL 230. panta piektā daļa un 254. panta 3. punkts)
5. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitassabiedrības – Ekonomiska vienība – Novērtējuma kritēriji – Prezumpcija par mātessabiedrības īstenotu izšķirošu ietekmi uz tai pilnībā piederošām meitassabiedrībām
(EKL 81. pants; Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
6. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Atzīšana par vainojamu – Mātessabiedrība un meitassabiedrības – Prezumpcija par mātessabiedrības īstenotu izšķirošu ietekmi uz tai pilnībā piederošām meitassabiedrībām
(EKL 81. pants; Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
7. Savienības tiesības – Vispārējie tiesību principi – Tiesiskā noteiktība – Soda tiesiskums – Piemērojamība
8. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijai ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu piešķirtā rīcības brīvība – Soda tiesiskuma principa pārkāpums – Neesamība – Ar Pamatnostādnēm izdarīto grozījumu paredzamība
(EKL 229. pants; Padomes Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts un 31. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03 un Paziņojums 2002/C 45/03)
9. Konkurence – Savienības tiesību normas – Pārkāpumi – Naudas sodi – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda vispārējā līmeņa paaugstināšana
(Regulas Nr. 17 15. panta 2. punkts un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
10. Konkurence – Naudas sodi – No Līguma izrietoša Komisijas kompetence
(EKL 81. un 82. pants, 83. panta 1. punkts un 2. punkta a) un d) apakšpunkts, 202. panta trešais ievilkums un 211. panta pirmais ievilkums; Padomes Regula Nr. 17 un Regula Nr. 1/2003)
11. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai piemērošana – Krimināllikumu atpakaļejoša spēka aizlieguma principa pārkāpums – Neesamība
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
12. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Pamatnostādņu naudas sodu noteikšanai piemērošana – Pieļaujamība – Tiesiskās paļāvības aizsardzības, pārskatāmības un paredzamības principu pārkāpums – Neesamība
(Komisijas Paziņojums 1998/C 9/03)
13. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Paziņojuma par sadarbību piemērošana – Atpakaļejoša spēka aizlieguma un tiesiskās paļāvības aizsardzības principu pārkāpums – Neesamība
(Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)
14. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Naudas soda neuzlikšana vai samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību – Tiesību neapsūdzēt sevi un nevainīguma prezumpcijas un samērīguma principu pārkāpums – Neesamība – Komisijas rīcības brīvības robežu pārkāpšana, pieņemot paziņojumu par sadarbību – Neesamība
(EKL 81. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 18.–21. un 23. pants; Komisijas Paziņojuma 2002/C 45/03 11. un 23. punkts)
15. Savienības tiesības – Principi – Pamattiesības – Tiesības uz īpašumu – Ierobežojumi – Pieļaujamība
(EKL 81., 82. un 295. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
16. Konkurence – Naudas sodi – Pamatnostādnes naudas sodu noteikšanai – Juridiskā būtība
(Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
17. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Pienākums ņemt vērā konkrēto ietekmi uz tirgu – Neesamība – Kritērija par pārkāpuma raksturu noteicošā loma
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
18. Konkurence – Naudas sodi – Lēmums, ar ko uzliek naudas sodu – Pienākums norādīt pamatojumu – Piemērojamība
(EKL 253. pants; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
19. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Pienākums ņemt vērā tirgus lielumu – Neesamība
(Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkta otrās daļas trešais ievilkums)
20. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Pārkāpuma smagums – Uzņēmuma faktiskās ekonomiskās spējas radīt kaitējumu ņemšana vērā – Pienākums naudas soda apmēru noteikt samērīgi uzņēmuma lielumam – Neesamība – Naudas soda apmēra noteikšana atbilstoši aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījumam kategorijās – Nosacījumi – Pārbaude tiesā
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 1.A punkts)
21. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Pārkāpuma izbeigšana pirms Komisijas iejaukšanās – Smaga pārkāpuma gadījums – Izslēgšana
(EKL 81. pants; Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojuma 98/C 9/03 3. punkta trešais ievilkums)
22. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Atbildību mīkstinoši apstākļi – Komisijas pienākums ņemt vērā attiecīga uzņēmuma atbilstības konkurences tiesību normām nodrošināšanas programmu – Neesamība
(EKL 81. pants; Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 98/C 9/03)
23. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Naudas soda apmēra samazināšana par apsūdzētā uzņēmuma sadarbību
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)
24. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Kritēriji – Uzņēmuma nostāja administratīvajā procesā – Katra uzņēmuma, kurš bijis aizliegtās vienošanās dalībnieks, īstenotās sadarbības līmeņa novērtējums
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts; Komisijas Paziņojums 2002/C 45/03)
25. Konkurence – Naudas sodi – Apmērs – Noteikšana – Komisijai rezervētā rīcības brīvība – Robežas – Samērīguma principa ievērošana – Nosacījumi
(Padomes Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts)
1. Princips, saskaņā ar kuru jebkurai personai ir tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu, ir Savienības tiesību vispārējais princips, kas ir atkārtoti apstiprināts ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantu un garantēts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. pantā. Šis princips ir balstīts uz pamattiesībām, kas ir neatņemama sastāvdaļa no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, ņemot vērā dalībvalstu kopīgās konstitucionālās tradīcijas, kā arī norādes, ko īpaši sniegusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Lai gan, autonomi interpretējot jēdzienu “apsūdzība krimināllietā”, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas struktūras ir likušas pamatus tam, ka 6. panta daļa attiecībā uz krimināltiesībām tiek pakāpeniski paplašināta, attiecinot to uz nozarēm, kuras formāli neietilpst tradicionālajās krimināltiesību kategorijās, piemēram, naudas sodi, ko piespriež par konkurences tiesību pārkāpumu, tomēr attiecībā uz kategorijām, kas neietilpst krimināltiesību kodolā, garantijas, kas piedāvātas šīs normas daļā, kas attiecas uz krimināltiesībām, nav obligāti jāpiemēro visā stingrībā.
(sal. ar 51. un 52. punktu)
2. Komisijas lēmumiem, ar ko piemēro naudas sodus par konkurences tiesību pārkāpumiem, nav krimināltiesiska rakstura. Tādējādi process, kurā Komisija pieņem lēmumu, ar ko konstatē pārkāpumu un piemēro naudas sodus un kas vēlāk var tikt pārbaudīts Savienības tiesā, atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 1. punkta prasībām. Lai gan, protams, Komisija nav tiesa minētās konvencijas 6. panta izpratnē, tai tomēr ir pienākums administratīvā procesa laikā ievērot vispārējos Savienības tiesību principus.
Turklāt pārbaude, ko Savienības tiesa veic attiecībā uz Komisijas lēmumiem, nodrošina to, ka tiek izpildītas prasības attiecībā uz lietas taisnīgu izskatīšanu, kas noteikta minētās konvencijas 6. panta 1. punktā. Šajā ziņā attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt iespējai jebkuru lēmumu, kas šādā veidā attiecībā pret to pieņemts, pārsūdzēt tiesu iestādē, kurai ir pilna piekritība un kurai it īpaši ir kompetence faktiski un juridiski katrā punktā grozīt pieņemto lēmumu. Kad Savienības tiesa pārbauda lēmuma, ar ko konstatēts EKL 81. panta pārkāpums, tiesiskumu, prasītāji tai var lūgt izsmeļoši pārbaudīt gan faktu konstatējumu pēc būtības, gan Komisijas veikto šo faktu juridisko vērtējumu. Turklāt attiecībā uz naudas sodiem tai ir neierobežota kompetence atbilstoši EKL 229. pantam un Regulas Nr. 1/2003 31. pantam.
(sal. ar 53.–56. punktu)
3. Neviena Savienības tiesību norma vai vispārējs tiesību princips neaizliedz Komisijai attiecībā pret kādu uzņēmumu atsaukties uz citu uzņēmumu paziņojumiem. Pretējā gadījumā Komisijas pienākums pierādīt darbības, ar ko pārkāpts EKL 81. un 82. pants, būtu neiespējams un nesavienojams ar šo noteikumu pareizas piemērošanas uzraudzības uzdevumu, kurš tai ir noteikts ar Līgumu. Tomēr uzņēmuma, kas ir apsūdzēts par piedalīšanos aizliegtajā vienošanās, paziņojumu, kura pareizību apstrīd vairāki apsūdzētie uzņēmumi, nevar uzskatīt par tādu, kas pietiekami pierāda attiecīgos faktus, ja tas nav atbalstīts ar citiem pierādījumiem.
(sal. ar 57. punktu)
4. Pieļautie pārkāpumi lēmuma paziņošanas procedūrā neskar pašu tiesību aktu un tātad nevar padarīt to spēkā neesošu. Šādi pārkāpumi zināmos apstākļos var vienīgi būt šķērslis tam, ka sākas EKL 230. panta piektajā daļā paredzētais termiņš prasības celšanai. Tas tā nav gadījumā, ja prasītājs ir neapstrīdami zinājis lēmuma saturu un izmantojis tiesības iesniegt prasību minētajā pantā paredzētajā termiņā.
(sal. ar 61. punktu)
5. Meitassabiedrības rīcībā var vainot mātessabiedrību tostarp tad, ja – lai gan tā ir atsevišķa juridiska persona – šī meitassabiedrība savu rīcību tirgū nenosaka patstāvīgi, bet gan galvenokārt pilda mātessabiedrības dotus norādījumus, ievērojot īpaši ekonomiskās, organizatoriskās un juridiskās saites, kas apvieno šīs abas juridiskās vienības. Proti, šādā situācijā mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir vienas ekonomiskas vienības daļas un tātad veido vienu uzņēmumu. Tādējādi tas, ka mātessabiedrība un tās meitassabiedrība ir viens uzņēmums EKL 81. panta izpratnē, ļauj Komisijai adresēt mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru tiek uzlikts naudas sods, un netiek prasīts pierādīt pēdējās personisku līdzdalību pārkāpumā.
Īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder viss tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāls, pirmkārt, šī mātessabiedrība var īstenot izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības rīcību un, otrkārt, pastāv atspēkojama prezumpcija, ka minētā mātessabiedrība faktiski īsteno izšķirošu ietekmi uz tās meitassabiedrības rīcību.
Šādos apstākļos pietiek ar to, ka Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, lai prezumētu, ka pēdējā minētā īsteno izšķirošu ietekmi uz šīs meitassabiedrības komercdarbības politiku. Tādējādi Komisija varēs uzskatīt mātessabiedrību par solidāri atbildīgu par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien šī mātessabiedrība, kurai ir jāatspēko šī prezumpcija, neiesniedz pietiekamus pierādījumus, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū patstāvīgi.
(sal. ar 69.–72. un 82. punktu)
6. Īpašajā gadījumā, kad mātessabiedrībai pieder viss tās meitassabiedrības, kas ir izdarījusi Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, kapitāls, lai mātessabiedrību vainotu tās meitassabiedrības pārkāpjošā rīcībā, nav vajadzīgi pierādījumi par to, ka mātessabiedrība ietekmē savas meitassabiedrības politiku konkrētā jomā, uz ko ir bijis vērsts pārkāpums. Savukārt organizatoriskās, ekonomiskās un juridiskās saites starp mātessabiedrību un tās meitassabiedrību var parādīt, ka pastāv mātessabiedrības ietekme uz meitassabiedrības stratēģiju, un tādējādi attaisnot to, ka tās abas tiek uzskatītas par vienotu ekonomisku vienību. Tātad, ja Komisija pierāda, ka viss meitassabiedrības kapitāls pieder tās mātessabiedrībai, tā var saukt mātessabiedrību pie solidāras atbildības par tās meitassabiedrībai uzliktā naudas soda samaksu, ja vien mātessabiedrība nepierāda, ka tās meitassabiedrība rīkojas tirgū patstāvīgi. Komisijas tiesības adresēt sabiedrību grupas mātessabiedrībai lēmumu, ar kuru uzliek naudas sodus, izriet nevis no tā, ka mātessabiedrība būtu pamudinājusi savu meitassabiedrību izdarīt pārkāpumu, vai – vēl jo mazāk – no mātessabiedrības dalības minētajā pārkāpumā, bet gan no apstākļa, ka tās veido vienu uzņēmumu EKL 81. panta izpratnē.
Apstāklis, ka mātessabiedrība nav devusi savām meitassabiedrībām norādījumus, ar kuriem būtu atļauts vai mudināts sazināties, pārkāpjot EKL 81. pantu, un ka tā nav zinājusi par šādu saziņu, nevar pierādīt šo meitassabiedrību autonomiju. Fakts, ka meitassabiedrības ir piedalījušās atsevišķos, dažāda rakstura pārkāpumos četrās dažādās valstīs, arī nevar atspēkot atbildības prezumpciju, ja Komisija nav pamatojusies uz iespējamu paralēlismu starp konstatētajiem pārkāpumiem, lai sauktu mātessabiedrību pie atbildības par tā meitassabiedrību rīcību. Tāpat apstāklis, ka mātessabiedrība ir pieņēmusi uzvedības kodeksu, lai novērstu to, ka tās meitassabiedrības pārkāpj konkurences tiesības un ar to saistītas pamatnostādnes, pirmkārt, nekādi nemaina attiecībā uz šo mātessabiedrību konstatēto pārkāpuma faktu un, otrkārt, ar to nevar pierādīt, ka minētās meitassabiedrības patstāvīgi noteica savu komercdarbības politiku. Gluži pretēji, minētā kodeksa īstenošana drīzāk liek domāt par mātessabiedrības faktisku kontroli pār tās meitassabiedrību komercdarbības politiku.
(sal. ar 82., 85., 87. un 88. punktu)
7. Soda tiesiskuma princips nenovēršami izriet no tāda Savienības tiesību vispārējā principa kā tiesiskās noteiktības princips, saskaņā ar kuru jebkuram Savienības tiesiskajam regulējumam, it īpaši, ja tas nosaka vai ļauj noteikt sodu, ir jābūt skaidram un precīzam, lai attiecīgajām personām nepārprotami būtu zināmas no tā izrietošās tiesības un pienākumi un lai tās varētu veikt atbilstošus pasākumus.
Soda tiesiskuma princips – kas ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kuri izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām – ir nostiprināts arī dažādos starptautiskos līgumos, tostarp Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā.
Šis princips nozīmē, ka likumā ir skaidri jādefinē pārkāpumi un par tiem paredzētie sodi. Šis nosacījums ir izpildīts tad, ja attiecīgā persona no atbilstošās tiesību normas formulējuma, vajadzības gadījumā izmantojot tiesu sniegto normas interpretāciju, var zināt, par kādām darbībām vai bezdarbību tai iestāsies kriminālatbildība. Turklāt saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru likuma skaidrība tiek novērtēta ne tikai pēc attiecīgās normas formulējuma, bet arī pēc precizējumiem, kas sniegti pastāvīgajā un publicētajā judikatūrā.
Šis princips attiecas gan uz krimināltiesiska rakstura normām, gan uz īpašiem administratīviem instrumentiem, ar ko ir noteikti administratīvi sodi vai ar ko ir ļauts tos noteikt. Tas attiecas ne tikai uz normām, kurās noteikts pārkāpuma sastāvs, bet arī uz normām, kurās paredzētas sekas, ko rada pirmo minēto normu pārkāpums.
Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. panta 1. punktu normām, saskaņā ar kurām ir uzlikti šie sodi, nav jābūt tik precīzām, lai sekas, kas varētu rasties šo normu pārkāpuma rezultātā, būtu paredzamas ar absolūtu pārliecību. Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tas, ka likums piešķir rīcības brīvību, pats par sevi nav pretrunā paredzamības prasībai, ja vien šādas rīcības brīvības apjoms un izmantošanas kārtība, ņemot vērā attiecīgo leģitīmo mērķi, ir pietiekami skaidri definēti, lai indivīdam nodrošinātu atbilstošu aizsardzību pret patvaļu. Šajā ziņā papildus paša likuma tekstam Eiropas Cilvēktiesību tiesa ņem vērā to, vai izmantotie neskaidrie jēdzieni nav precizēti pastāvīgajā un publicētajā judikatūrā.
(sal. ar 95.–97. un 99. punktu)
8. Attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta tiesiskumu saistībā ar soda tiesiskuma principu – Savienības likumdevējs nav piešķīris Komisijai pārmērīgu vai patvaļīgu rīcības brīvību attiecībā uz naudas sodu noteikšanu par konkurences tiesību normu pārkāpumiem.
Pirmkārt, šī tiesību norma ierobežo minētās rīcības brīvības izmantošanu, nosakot objektīvus kritērijus, kas Komisijai ir jāievēro. Šajā ziņā, no vienas puses, iespējamajam piemērojamam naudas soda apmēram ir skaitlisks un absolūts maksimālais apmērs, kas ir aprēķināts atbilstoši katram uzņēmumam, par katru pārkāpumu, tādējādi, ka naudas soda maksimālais apmērs, ko var uzlikt konkrētajam uzņēmumam, ir iepriekš nosakāms. No otras puses, saskaņā ar šo normu Komisijai katrā atsevišķā gadījumā naudas sodi ir jānosaka, papildus pārkāpuma smagumam ņemot vērā tā ilgumu.
Otrkārt, īstenojot savu rīcības brīvību attiecībā uz naudas sodiem, kas uzlikti atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam, Komisijai ir jāievēro vispārējie tiesību principi, it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principi.
Treškārt, lai nodrošinātu Komisijas darbības paredzamību un pārskatāmību, rīcības brīvības īstenošanā Komisiju ierobežo arī uzvedības normas, ko tā sev noteikusi Paziņojumā par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos un Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu. Šajā ziņā minētajā paziņojumā un minētajās pamatnostādnēs, no vienas puses, ir paredzētas uzvedības normas, no kurām Komisija nevar atteikties, jo citādi tā tiktu sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu, un, no otras puses, tās nodrošina konkrētajiem uzņēmumiem tiesisko noteiktību, nosakot metodiku, kuru sev par saistošu atzinusi Komisija attiecībā uz apmēra noteikšanu naudas sodiem, kuri uzlikti saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu.
Turklāt ar to, ka Komisija pieņēma minētās pamatnostādnes un pēc tam – Pamatnostādnes naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu, tiktāl, ciktāl Komisija tās pieņēma saskaņā ar Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajiem noteikumiem, tika vienīgi precizētas Komisijas rīcības brīvības īstenošanas robežas, kas jau paredzētas minētajās normās, un no to pieņemšanas nevar secināt, ka Savienības likumdevējs sākotnēji nebija pietiekami noteicis Komisijas kompetences robežas attiecīgajā jomā.
Ceturtkārt, saskaņā ar EKL 229. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu Savienības tiesai ir neierobežota kompetence lemt par prasībām, kas celtas par Komisijas lēmumiem, ar ko uzliek naudas sodu, un tādējādi tā var gan atcelt šos lēmumus, gan arī atcelt, samazināt vai palielināt uzlikto naudas sodu. Tādējādi uz Komisijas zināmo un pieejamo administratīvo praksi pilnībā attiecas Savienības tiesas pārbaude. Šī pārbaude ir ļāvusi pastāvīgā un publicētā judikatūrā precizēt nenoteiktus jēdzienus, kuri varētu būt ietverti Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā, pēc tam – Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā. Tādējādi apdomīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt naudas soda, kas nosakāms par tā attiecīgu rīcību, aprēķina metodi un lieluma kārtu. Tas, ka šis uzņēmējs nevar iepriekš precīzi zināt naudas sodu līmeni, ko Komisija noteiks katrā atsevišķā gadījumā, nav uzskatāms par soda tiesiskuma principa pārkāpumu.
(sal. ar 101., 102. un 105.–108. punktu)
9. Saistībā ar naudas sodu līmeņa palielināšanu pēc Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, pieņemšanas – Komisija var jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu līmeni, ja tas ir nepieciešams efektīvai Savienības konkurences tiesību normu piemērošanai, un tādējādi var uzskatīt, ka šādas izmaiņas administratīvajā praksē objektīvi attaisno mērķis vispārīgi novērst Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumus. Naudas sodu līmeņa palielināšanu pašu par sevi nevar uzskatīt par prettiesisku no soda tiesiskuma principa aspekta, ja nav pārkāptas atļautās robežas, kas noteiktas Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā.
(sal. ar 112. punktu)
10. Attiecībā uz Komisijas kompetenci uzlikt naudas sodus par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem – nevar uzskatīt, ka pilnvaras uzlikt šādus naudas sodus sākotnēji bija Padomei, kas tās nodevusi vai kuru īstenošanu tā deleģējusi Komisijai EKL 202. panta trešā ievilkuma izpratnē. Saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, 83. panta 1. punktu un 2. punkta a) un d) apakšpunktu, un 202. panta trešo ievilkumu šīs pilnvaras ir saistītas ar attiecīgajām Komisijas funkcijām uzraudzīt Savienības tiesību piemērošanu, un šīs funkcijas attiecībā uz EKL 81. un 82. panta piemērošanu ir precizētas, nostiprinātas un formāli izklāstītas Regulā Nr. 17 un Regulā Nr. 1/2003. Pilnvaras uzlikt naudas sodus, kuras ar šīm regulām piešķirtas Komisijai, tādējādi izriet no pašā Līgumā paredzētā, un to mērķis ir ļaut efektīvi īstenot minētajos pantos paredzētos aizliegumus.
(sal. ar 115. punktu)
11. Krimināllikumu atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, kas nostiprināts Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 7. pantā, ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas jāievēro, uzliekot naudas sodus par konkurences tiesību normu pārkāpumu, un kas paredz, ka piespriestie sodi atbilst sodiem, kas bija paredzēti pārkāpuma izdarīšanas laikā. Uz tādu pamatnostādņu pieņemšanu, kas var grozīt Komisijas vispārējo konkurences politiku naudas sodu jomā, principā var attiekties atpakaļejoša spēka aizlieguma principa piemērošana.
Saistībā ar atpakaļejoša spēka aizlieguma principa ievērošanu Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu – naudas sodu līmeņa palielināšana atbilst Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētajiem noteikumiem, ciktāl pamatnostādņu 5. punkta a) apakšpunktā ir skaidri paredzēts, ka uzliktie naudas sodi nekādā gadījumā nedrīkst pārsniegt minētajās normās paredzēto augstāko robežu 10 % apjomā no apgrozījuma.
Minēto pamatnostādņu principiāls jauninājums ir tāds, ka par aprēķinu sākumpunktu ir jāpieņem pamatsumma, kas noteikta, pamatojoties uz šajā ziņā paredzētām kategorijām, kuras atspoguļo dažādās pārkāpumu smaguma pakāpes, bet kurām pašām nav nekāda sakara ar attiecīgo apgrozījumu. Tādējādi šī metode galvenokārt ir balstīta uz naudas sodu tarifikāciju, kaut arī tā ir relatīva un elastīga.
Fakts, ka iepriekš Komisija konkrētu veidu pārkāpumiem ir piemērojusi konkrēta līmeņa naudas sodus, nevar Komisijai liegt šo līmeni palielināt Regulā Nr. 17 un Regulā Nr. 1/2003 norādītajās robežās, ja tas nepieciešams, lai nodrošinātu Savienības konkurences politikas īstenošanu. Tieši pretēji, lai efektīvi piemērotu Savienības konkurences tiesību normas, Komisijai ir jābūt iespējai jebkurā brīdī pielāgot naudas sodu līmeni šīs politikas vajadzībām.
No tā izriet, ka uzņēmumi, kas iesaistīti administratīvajā procesā, kura rezultātā varētu tikt uzlikts naudas sods, nevar tiesiski paļauties nedz uz to, ka Komisija nepārsniegs iepriekš piemēroto naudas sodu līmeni, nedz arī uz šo naudas sodu aprēķina metodi. Tādējādi minētajiem uzņēmumiem ir jāņem vērā iespēja, ka Komisija jebkurā brīdī var nolemt palielināt naudas sodu līmeni salīdzinājumā ar to naudas sodu līmeni, kas piemērots iepriekš.
Līdz ar to ar minētajām pamatnostādnēm nav pārkāpts atpakaļejoša spēka aizlieguma princips tiktāl, ciktāl tās esot izraisījušas tādu naudas sodu piemērošanu, kas ir lielāki nekā tie, kuri tika piemēroti iepriekš, vai ka esot pārsniegtas paredzamības robežas. Pamatnostādnes un it īpaši tajās paredzētā jaunā naudas sodu aprēķina metode, ja pieņemtu, ka ar to tika palielināts piemēroto naudas sodu līmenis, bija saprātīgi paredzami.
(sal. ar 118., 119., 123.–128. un 133. punktu)
12. Komisija ir publicējusi Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, un tajās paredzējusi aprēķina metodi – ko sev atzinusi par saistošu katrā atsevišķā gadījumā –, lai nodrošinātu pārskatāmību un lai palielinātu attiecīgo uzņēmumu tiesisko noteiktību. Pieņemot šādas uzvedības normas un ar to publikāciju paziņojot, ka turpmāk tā šīs normas piemēros gadījumos, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst atteikties no šīm normām, jo citādi tā attiecīgā gadījumā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips un tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Pamatnostādnēs vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodika, kuru Komisija atzinusi sev par saistošu attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu, un tādējādi šīs pamatnostādnes nodrošina uzņēmumu tiesisko noteiktību. Otrkārt, apdomīgs uzņēmējs, vajadzības gadījumā saņemot juridisku konsultāciju, var pietiekami precīzi paredzēt naudas soda, kas nosakāms par tā attiecīgu rīcību, aprēķina metodi un lieluma kārtu. Ir taisnība, ka uzņēmējs, ņemot vērā šīs pamatnostādnes, nevar paredzēt precīzo apmēru naudas sodam, ko Komisija tam piemēros katrā atsevišķā gadījumā. Tomēr to pārkāpumu smaguma dēļ, par kuriem Komisija ir jāpiemēro sods, mērķis – apkarot pārkāpumus un atturēt no tiem – attaisno to, ka uzņēmumiem netiek dota iespēja novērtēt ieguvumus, kādi tiem būs, piedaloties pārkāpumā, jau iepriekš ņemot vērā tā naudas soda apmēru, kurš tiem tiktu piemērots par šo prettiesisko rīcību.
(sal. ar 135., 136., 201. un 202. punktu)
13. Ar apstākli, ka, nosakot par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem uzlikto naudas sodu apmēru, tiek ņemts vērā Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos, nav pārkāpts ne atpakaļejoša spēka aizlieguma princips, ne arī tiesiskās paļāvības aizsardzības princips. Proti, pirmais no šiem diviem principiem neliedz piemērot pamatnostādnes, ar kurām hipotētiski tiek palielināts naudas sodu līmenis, ar nosacījumu, ka politika, kura ar tām tiek īstenota, ir saprātīgi paredzama. Saistībā ar otro principu – saimnieciskās darbības subjekti nevar tiesiski paļauties uz to, ka saglabāsies esošā situācija, jo iestādes šo situāciju var mainīt saistībā ar savu rīcības brīvību.
(sal. ar 143. un 144. punktu)
14. Lai gan ir taisnība, ka atbilstoši vispārējiem Savienības tiesību principiem, kuru neatņemama sastāvdaļa ir pamattiesības un saskaņā ar kuriem jāinterpretē visi Savienības tiesību akti, uzņēmumiem ir tiesības neatzīt Komisijai savu dalību konkurences tiesību normu pārkāpumā, Komisijai tomēr nav liegts, nosakot naudas soda apmēru, ņemt vērā palīdzību, ko kāds uzņēmums ir sniedzis tai pēc savas iniciatīvas, lai konstatētu pārkāpuma esamību. Šajā ziņā attiecīgā uzņēmuma sadarbība atbilstoši Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos ir tikai brīvprātīga. Uzņēmums nekādi netiek piespiests sniegt pierādījumus attiecībā uz iespējamo aizliegto vienošanos. Tātad sadarbības pakāpe, kādu uzņēmums vēlas piedāvāt administratīvā procesa laikā, ir atkarīga vienīgi no uzņēmuma brīvas izvēles un tā nekādā ziņā netiek uzspiesta ar Paziņojumu par sadarbību. Turklāt nevienā šī paziņojuma normā nav prasīts, lai attiecīgais uzņēmums neapstrīdētu vai nelabotu cita uzņēmuma norādītus kļūdainus faktus.
Tāpat ar šo paziņojumu nav pārkāpts in dubio pro reo princips vai nevainīguma prezumpcijas princips, kāds tas izriet tostarp no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6. panta 2. punkta un kas arī ir daļa no pamattiesībām, kuras saskaņā ar Tiesas judikatūru – kas turklāt apstiprināta LES 6. panta 2. punktā, kā arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 48. pantā – ir atzītas Savienības tiesību sistēmā. Proti, attiecīgā uzņēmuma sadarbība atbilstoši minētajam paziņojumam, pirmkārt, ir tikai brīvprātīga un nenozīmē uzņēmumam nekādu pienākumu sniegt pierādījumus un, otrkārt, neietekmē Komisijas, kurai ir jāpierāda konstatētie pārkāpumi, pienākumu sniegt juridiski pietiekamus pierādījumus tam, ka pastāv apstākļi, kas veido pārkāpumu. Šim nolūkam, nepārkāpdama nevainīguma prezumpcijas principu, Komisija var pamatoties ne tikai uz dokumentiem, ko tā ieguvusi, veicot pārbaudes atbilstoši Regulai Nr. 17 un Regulai Nr. 1/2003, vai ko tā saņēmusi atbildēs uz informācijas pieprasījumiem atbilstoši minētajām regulām, bet arī uz pierādījumiem, ko uzņēmums tai brīvprātīgi iesniedzis atbilstoši šim paziņojumam.
Tāpat ar Paziņojumu par sadarbību nav pārkāpts samērīguma princips. Šis paziņojums, šķiet, ir atbilstošs un vajadzīgs instruments, lai pierādītu slepenu horizontālo aizliegto vienošanos esamību un tātad virzītu uzņēmumu rīcību uz konkurences tiesību normu ievērošanu. Lai gan Regulas Nr. 1/2003 18.–21. punktā paredzētie instrumenti, proti, informācijas pieprasījumi un pārbaudes, ir vajadzīgi pasākumi lietu izskatīšanā par konkurences tiesību pārkāpumiem, slepenās aizliegtās vienošanās bieži vien ir grūti atklāt un izmeklēt, ja attiecīgie uzņēmumi nesadarbojas. Tādējādi aizliegtas vienošanās dalībnieku, kurš vēlas izbeigt savu dalību tajā, no informācijas sniegšanas Komisijai var atturēt lielais naudas sods, kas tam var tikt piespriests. Paredzot, ka uzņēmumiem, kuri Komisijai sniedz pierādījumus par horizontālas aizliegtās vienošanās esamību, tiek piešķirts atbrīvojums no naudas sodiem vai būtisks naudas soda samazinājums, Paziņojums par sadarbību ir vērsts uz to, lai nodrošinātu, ka šāds dalībnieks neatsakās no nodoma informēt Komisiju par aizliegtas vienošanās esamību.
Visbeidzot, Paziņojumā par sadarbību paredzot sev uzvedības normas, kuras paredzētas kā vadlīnijas, kas būtu jāievēro, tai īstenojot savu rīcības brīvību naudas sodu noteikšanas jomā, lai tostarp ņemtu vērā uzņēmumu rīcību administratīvā procesa laikā un tādējādi labāk nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi pret attiecīgajiem uzņēmumiem, Komisija nav pārsniegusi pilnvaras, kas tai izriet no Regulas Nr. 1/2003. Proti, Komisijai ir tiesības, bet ne pienākums piemērot naudas sodu uzņēmumam, kas izdarījis EKL 81. panta pārkāpumu. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punktā nav izsmeļoši uzskaitīti kritēriji, kurus Komisija var ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru. Tātad uzņēmuma rīcība administratīvā procesa laikā var būt viens no apstākļiem, kas jāņem vērā, nosakot naudas soda apmēru.
(sal. ar 149., 150., 153., 155., 160., 162., 163., 168., 169., 171. un 174.–176. punktu)
15. Kopienas kompetence ir jāīsteno, ievērojot starptautiskās tiesības. Tiesības uz īpašumu ir ne tikai aizsargātas ar starptautiskajām tiesībām, bet tās ir arī viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem. Tomēr starptautisko tiesību pārākums pār Savienības tiesībām neattiecas uz primārajām tiesībām un it īpaši uz vispārējiem principiem, kuros ietilpst pamattiesības. Šajā ziņā tiesības uz īpašumu nav absolūtas, bet ir jāņem vērā saistībā ar to funkciju sabiedrībā. Tādējādi tiesību uz īpašumu izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Kopienas vispārējo interešu mērķiem un attiecībā uz izvirzīto mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraudētu pašu tādā veidā garantēto tiesību būtību. Ņemot vērā, ka EKL 81. un 82. panta piemērošana ir viens no Kopienu sabiedrības interešu aspektiem, saskaņā ar šiem pantiem tiesību uz īpašumu izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi, ar nosacījumu, ka tie nav nesamērīgi un neapdraud pašu šo tiesību būtību.
(sal. ar 187.–190. punktu)
16. Lai gan Pamatnostādnes sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nevar kvalificēt kā tiesību normas, kas administrācijai jebkurā gadījumā ir jāievēro, tajās tomēr ir paredzēta uzvedības norma, kurā norādīta prakse, kas jāievēro un no kuras katrā atsevišķā gadījumā pārvaldes iestāde nevar atkāpties, nenorādīdama iemeslus, kuri būtu saderīgi ar vienlīdzīgas attieksmes principu. Pieņemot šādas uzvedības normas un ar to publikāciju paziņojot, ka turpmāk tā šīs normas piemēros gadījumos, uz kuriem tās attiecas, Komisija pati ierobežo savas rīcības brīvības īstenošanu un nedrīkst atteikties no šīm normām, jo citādi tā attiecīgā gadījumā varētu tikt sodīta par tādu vispārējo tiesību principu kā vienlīdzīgas attieksmes princips vai tiesiskās paļāvības aizsardzības princips pārkāpumu. Turklāt minētajās pamatnostādnēs vispārīgi un abstrakti ir noteikta metodika, kuru Komisija atzinusi sev par saistošu attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu, un tādējādi šīs pamatnostādnes nodrošina uzņēmumu tiesisko noteiktību.
(sal. ar 200.–202. punktu)
17. Savienības konkurences tiesību pārkāpumu smagums jānoskaidro, pamatojoties uz ļoti daudziem apstākļiem, tostarp, piemēram, konkrētajiem lietas apstākļiem, tās kontekstu un naudas sodu preventīvo iedarbību, kaut arī nav izstrādāts saistošs vai izsmeļošs to kritēriju saraksts, kuri būtu obligāti jāņem vērā.
Saskaņā ar Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 1.A punkta pirmo daļu Komisijai, novērtējot pārkāpuma smagumu, pārbaude par pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu ir jāveic tikai tad, ja izrādās, ka šo ietekmi ir iespējams noteikt. Lai novērtētu šo ietekmi, Komisijai par atskaites punktu jāpieņem konkurence, kāda parastos apstākļos būtu pastāvējusi, ja pārkāpums nebūtu bijis izdarīts. Tātad, ja prasītāji nepierāda, ka aizliegto vienošanos konkrēto ietekmi būtu bijis iespējams noteikt, Komisijai nav pienākuma, novērtējot pārkāpumu smagumu, ņemt vērā to konkrēto ietekmi. Pret konkurenci vērstas prakses iedarbība nav noteicošais kritērijs, novērtējot pārkāpuma smagumu. Apstākļiem, kas attiecas uz nodomu, var būt lielāka nozīme nekā apstākļiem, kuri attiecas uz minēto iedarbību, it īpaši, ja jautājums ir par ļoti smagiem pārkāpumiem, piemēram, tirgu sadali. Tādējādi, lai pārkāpumus tostarp varētu atzīt par “sevišķi smagiem”, galvenā nozīme ir pārkāpuma raksturam. No minētajās pamatnostādnēs iekļautā sevišķi smagu pārkāpumu apraksta izriet, ka nolīgumi vai saskaņotas darbības, kuru mērķis tostarp ir tirgu sadale, var, pamatojoties uz to atbilstošo raksturu vien, tikt kvalificēti kā “sevišķi smagi” pārkāpumi; šādai rīcībai nav jābūt saistītai ar īpašu ietekmi vai ģeogrāfisko apjomu, un pārkāpumu konkrētās ietekmes neņemšana vērā nevar izraisīt nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu.
Šajos apstākļos neatkarīgi no, iespējams, dažādās aizliegto vienošanos struktūras, jau paša Komisijas lēmumā konstatēto pārkāpumu rakstura dēļ tie ietilpst vissmagākajos EKL 81. panta pārkāpumos, jo to priekšmets ir slepena kolūzija starp konkurentiem, lai savstarpēji sadalītu tirgus vai iesaldētu tirgus daļas, savstarpēji sadalot jaunu liftu un/vai eskalatoru pārdošanas un ierīkošanas projektus, un lai nekonkurētu attiecībā uz liftu un eskalatoru apkopi un modernizāciju. Papildus būtiskiem konkurences izkropļojumiem, ko rada šādas aizliegtas vienošanās, tās izraisa šo tirgu nodalīšanu tiktāl, ciktāl tās uzliek dalībniekiem pienākumu ievērot dažādu tirgu sadalījumu, kuri bieži vien ir nodalīti atbilstoši valstu robežām, tādējādi radot šķēršļus Līguma galvenajam mērķim – Kopienas tirgus integrācijai. Tādējādi šāda veida pārkāpumi, it īpaši, ja jautājums ir par horizontālām aizliegtajām vienošanām, ir kvalificēti kā īpaši smagi vai acīmredzami pārkāpumi.
(sal. ar 198., 214., 215., 221.–223., 234., 235. un 254. punktu)
18. Runājot par Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts Savienības konkurences tiesību normu pārkāpums un uzlikti naudas sodi, tādas būtiskas formālas prasības kā pienākums norādīt pamatojumu ir izpildītas, ja Komisija savā lēmumā ir norādījusi vērtējuma elementus, kas ļāvuši tai izvērtēt pārkāpuma smagumu un ilgumu, un Komisijai lēmumā nav jāsniedz sīkāks izklāsts vai ar naudas soda aprēķiniem saistītie skaitliskie dati. Ja apstrīdētajā lēmumā Komisija ir izklāstījusi to, ka naudas sodu sākumsummas ir noteiktas, ņemot vērā pārkāpumu raksturu un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjomu, un ka tā analizējusi pārkāpumu smagumu attiecībā pret pārkāpumu dalībnieku īpašībām, saistībā ar katru pārkāpumu pret attiecīgajiem uzņēmumiem izturoties atšķirīgi, atkarībā no to apgrozījuma saistībā ar precēm, kas ir aizliegtās vienošanās priekšmets, tajā valstī, uz kuru attiecas pārkāpums, tad vērtējuma elementi, kas ļāvuši Komisijai izvērtēt konstatēto pārkāpumu smagumu un ilgumu, ir pietiekami izklāstīti apstrīdētajā lēmumā atbilstoši EKL 253. pantam.
(sal. ar 203., 240. un 243.–245. punktu)
19. Runājot par Komisijas lēmumiem, ar kuriem konstatēts Savienības konkurences tiesību normu pārkāpums un uzlikti naudas sodi, konkrētā tirgus lielums principā nav obligāts elements, bet ir tikai būtisks elements citu elementu vidū pārkāpuma smaguma noteikšanai, un turklāt Komisijai nav pienākuma norobežot konkrēto tirgu vai izvērtēt tā lielumu, ja attiecīgajam pārkāpumam ir pret konkurenci vērsts mērķis. Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs tiktu aprēķināts atkarībā no kopējā apgrozījuma vai apgrozījuma, ko uzņēmumi guvuši konkrētajā tirgū. Tomēr minētās pamatnostādnes naudas soda apmēra noteikšanā arī neliedz ņemt vērā šādu apgrozījumu, lai tiktu ievēroti vispārējie Savienības tiesību principi un ja to prasa lietas apstākļi.
Tādēļ par Luksemburgā izdarīto pārkāpumu noteiktās naudas sodu sākumsummas, kas atbilst pusei no minimālā sliekšņa EUR 20 miljonu apmērā, kurš pamatnostādnēs parasti ir paredzēts par sevišķi smagu pārkāpumu, nav jāuzskata par pārmērīgām.
(sal. ar 247. un 248. punktu)
20. Aprēķinot atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktam uzlikto naudas sodu apmēru, diferencēta pieeja attiecīgajiem uzņēmumiem ir raksturīga to pilnvaru izmantošanai, kas Komisijai ir piešķirtas saskaņā ar šo normu. Saistībā ar savu rīcības brīvību Komisijai ir jāindividualizē sods atkarībā no attiecīgo uzņēmumu rīcības un raksturīgajām īpašībām, lai katrā atsevišķā gadījumā nodrošinātu Savienības konkurences tiesību normu pilnīgu efektivitāti. Tādējādi saskaņā ar Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, par konkrēta smaguma pārkāpumiem, ja pārkāpumā iesaistīti vairāki uzņēmumi – piemēram, karteļi –, var būt nepieciešams izsvērt vispārīgo sākumsummu, lai noteiktu konkrētu sākumsummu, ņemot vērā katra uzņēmuma īpatsvaru un tādējādi katra uzņēmuma pārkāpjošās rīcības reālo ietekmi uz konkurenci, it īpaši gadījumos, kad uzņēmumi, kuri izdarījuši vienāda rakstura pārkāpumus, būtiski atšķiras pēc mēroga. It īpaši jāņem vērā pārkāpuma izdarītāju faktiskā ekonomiskā spēja radīt būtisku kaitējumu pārējiem tirgus dalībniekiem, tostarp patērētājiem.
Turklāt Savienības tiesībās nav vispārpiemērojama principa, saskaņā ar kuru sodam jābūt samērīgam ar uzņēmuma nozīmīgumu preču, kuras ir pārkāpuma priekšmets, tirgū.
Visbeidzot, saistībā ar pārkāpuma smaguma izvērtēšanu atbilstoši aizliegtās vienošanās dalībnieku iedalījumam kategorijās – lai pārbaudītu, vai šis iedalījums atbilst vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem, Savienības tiesai, pārbaudot Komisijai šajā jautājumā piešķirtās rīcības brīvības izmantošanas tiesiskumu, ir vienīgi jāpārbauda, vai šis iedalījums ir viendabīgs un objektīvi pamatots. Turklāt saskaņā ar iepriekš minētajām pamatnostādnēm naudas sodu noteikšanai principa, ka par līdzvērtīgu pārkāpumu tiek noteikts līdzvērtīgs sods, piemērošanas rezultātā attiecīgajiem uzņēmumiem var tikt noteiktas dažādas soda summas, šo diferenciāciju neveicot ar aritmētisku aprēķinu palīdzību.
(sal. ar 255.–258., 263. un 265. punktu)
21. Atbildību mīkstinošu apstākli saskaņā ar Pamatnostādņu sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, 3. punkta trešo ievilkumu nevar konstatēt, ja pārkāpums jau ir beidzies pirms dienas, kad pirmoreiz iejaukusies Komisija. Pēc šīs tiesību normas loģikas atbildību mīkstinošs apstāklis var tikt konstatēts tikai tad, ja Komisija ar savu iejaukšanos ir mudinājusi attiecīgos uzņēmumus pārtraukt pret konkurenci vērsto rīcību. Šīs tiesību normas mērķis ir veicināt to, ka uzņēmumi nekavējoties pārtrauc pret konkurenci vērsto rīcību, tiklīdz Komisija šajā sakarā sāk izmeklēšanu, un līdz ar to naudas soda samazinājums par to nevar tikt piemērots gadījumā, ja pārkāpums jau ir beidzies pirms dienas, kad Komisija ir pirmoreiz iejaukusies. Samazinājuma piemērošana šādos apstākļos pārklātos ar pārkāpumu ilguma ņemšanu vērā naudas sodu apmēra aprēķināšanā.
(sal. ar 274. punktu)
22. Tas, ka uzņēmums, kas izdarījis Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, pieņem atbilstības nodrošināšanas programmu, nerada Komisijai pienākumu šī apstākļa dēļ piešķirt tam naudas soda samazinājumu. Turklāt, lai gan, protams, ir svarīgi, ka uzņēmums veic pasākumus, lai novērstu, ka tā darbinieki turpmāk izdara jaunus Savienības konkurences tiesību pārkāpumus, šādu pasākumu veikšana tomēr nemaina konstatēto pārkāpuma faktu. Tādējādi Komisijai nav pienākuma šo apstākli uzskatīt par atbildību mīkstinošu apstākli, it īpaši, ja apstrīdētajā lēmumā konstatētie pārkāpumi ir acīmredzams EKL 81. panta pārkāpums.
(sal. ar 282. punktu)
23. Paziņojums par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos ir instruments, kura mērķis, ievērojot tiesību normas ar augstāku spēku, ir precizēt kritērijus, kurus Komisija paredz piemērot, īstenojot savu rīcības brīvību par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem uzlikto naudas sodu apmēra noteikšanā. Tādējādi Komisija pati ir ierobežojusi šo rīcības brīvību, bet šis fakts nav pretrunā tam, ka Komisijai ir saglabājusies būtiska rīcības brīvība.
Tādējādi Komisijai ir plaša rīcības brīvība, izvērtējot, vai pierādījumi, ko sniedzis uzņēmums, kurš paudis vēlmi, lai tam tiktu piemērots Paziņojums par sadarbību, rada būtisku pievienoto vērtību minētā paziņojuma 21. punkta izpratnē.
Tāpat Komisijai pēc tam, kad tā konstatējusi, ka pierādījumiem ir būtiska pievienotā vērtība Paziņojuma par sadarbību 21. punkta izpratnē, ir rīcības brīvība, nosakot precīzu naudas soda samazinājuma līmeni, kāds piešķirams attiecīgajam uzņēmumam. Paziņojuma par sadarbību 23. punkta b) apakšpunkta pirmajā daļā ir paredzētas kategorijas saistībā ar naudas soda samazinājumu dažādajām norādīto uzņēmumu kategorijām. Ņemot vērā šo rīcības brīvību, Savienības tiesa var veikt pārbaudi tikai attiecībā uz acīmredzamu šīs rīcības brīvības robežu pārsniegšanu.
Tādējādi Komisija nav acīmredzami pārsniegusi savu rīcības brīvību, uzskatīdama, ka paziņojumam, kurš zināmā mērā tikai apstiprina jau Komisijas rīcībā esošu paziņojumu, nav būtiskas pievienotās vērtības, jo šāds paziņojums būtiski neatvieglo tās uzdevumu un attiecīgi nav pietiekams, lai pamatotu naudas soda apmēra samazināšanu par sadarbību.
(sal. ar 295., 296., 298.–300., 309. un 311. punktu)
24. Komisija, izvērtējot aizliegtās vienošanās dalībnieku sadarbību administratīvajā procesā, nedrīkst neievērot vienlīdzīgas attieksmes principu. Ja dažādu uzņēmumu, kuriem uzlikti naudas sodi par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumu, situācija nav salīdzināma, Komisija nav izdarījusi vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu, piešķirot naudas sodu apmēra samazinājumus noteiktiem uzņēmumiem atkarībā no to attiecīgās sadarbības pievienotās vērtības un atsakot šādu samazinājumu kādam citam uzņēmumam atbilstoši Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos. Šajā ziņā novērtējums par sadarbības pievienoto vērtību tiek veikts atkarībā no pierādījumiem, kas jau ir Komisijas rīcībā. Tātad, ja uzņēmums sniedz pierādījumus, kas nav izšķiroši, lai pierādītu aizliegtās vienošanās esamību, bet tikai palielina Komisijas spēju pierādīt pārkāpumu, apstiprinot jau tās rīcībā esošos pierādījumus, vai ja šāds uzņēmums iesniedz Komisijai pierādījumus ar būtisku pievienoto vērtību tikai vairākus mēnešus pēc citu uzņēmumu paziņojumiem un katrā ziņā neiesniedz tābrīža dokumentāros pierādījumus, Komisija acīmredzami nepārsniedz savas rīcības brīvības robežas, nosakot šādam uzņēmumam procentuāli ļoti nelielu naudas soda samazinājumu.
(sal. ar 313., 315., 319., 335., 336., 344. un 347. punktu)
25. Runājot par samērīguma principa ievērošanu par Savienības konkurences tiesību normu pārkāpumiem uzlikto naudas sodu apmēra noteikšanā, šādi naudas sodi nedrīkst būt nesamērīgi ar sasniedzamajiem mērķiem, proti, ar konkurences tiesību normu ievērošanu, un uzņēmumam par pārkāpumu konkurences jomā uzliktā naudas soda apmēram ir jābūt samērīgam ar pārkāpumu, novērtējot to kopumā un tostarp ņemot vērā tā smagumu. Turklāt, nosakot naudas sodu apmēru, Komisija var pamatoti ņemt vērā nepieciešamību nodrošināt naudas sodiem pietiekami preventīvu iedarbību.
Šajā ziņā, pirmkārt, aizliegtās vienošanās, ko galvenokārt veido slepena kolūzija starp konkurentiem, kura vērsta uz to, lai savstarpēji sadalītu tirgus vai iesaldētu tirgus daļas, savstarpēji sadalot jaunu liftu un/vai eskalatoru pārdošanas un ierīkošanas projektus, un lai nekonkurētu attiecībā uz liftu un eskalatoru apkopi un modernizāciju, ir pārkāpumi, kas jau paša to rakstura dēļ ietilpst vissmagākajos EKL 81. panta pārkāpumos.
Otrkārt, aprēķinot naudas sodu apmēru, Komisija tostarp var ņemt vērā ekonomiskās vienības, kura rīkojas uzņēmuma statusā EKL 81. panta izpratnē, lielumu un ekonomisko varu. Tomēr attiecīgais uzņēmums, kurš jāņem vērā, nav katra meitassabiedrība, kas piedalījusies pārkāpumā, bet mātessabiedrības un tās meitassabiedrības. Treškārt, saistībā ar naudas sodu samērīgumu attiecībā pret minēto ekonomisko vienību lielumu un ekonomisko varu – Komisijai ir saistoša Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā paredzētā augstākā robeža 10 % apmērā, kuras mērķis ir novērst to, ka naudas sodi ir nesamērīgi attiecībā pret uzņēmuma nozīmīgumu. Kopējo naudas sodu summu, kas atbilst aptuveni 2 % no attiecīgā uzņēmuma konsolidētā apgrozījuma finanšu gadā pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, nevar uzskatīt par nesamērīgu attiecībā pret šī uzņēmuma lielumu.
(sal. ar 367.–370. punktu)