Language of document : ECLI:EU:C:2018:1

ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET]

SECINĀJUMI,

sniegti 2018. gada 10. janvārī (1)

Lieta C266/16

Western Sahara Campaign UK,

The Queen

pret

Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs,

Secretary of State for Environment, Food and Rural Affairs

(High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Administratīva tiesa), Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Partnerības nolīgums zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti – Protokols, ar kuru nosaka zvejas iespējas, kas paredzētas nolīgumā – Tiesību akti, ar kuriem apstiprināta nolīguma un protokola noslēgšana – Regulas, ar kurām dalībvalstīm tiek iedalītas zvejas iespējas, kas noteiktas protokolā – Spēkā esamība, ņemot vērā LES 3. pantu un starptautiskās tiesības – Piemērošana Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem






Satura rādītājs


I. Ievads

II. Atbilstošās tiesību normas

A. Zivsaimniecības nolīgums

B. 2013. gada protokols

C. Regula Nr. 764/2006

D. Lēmums 2013/785/ES

E. Regula Nr. 1270/2013

III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

IV. Tiesvedība Tiesā

V. Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu

A. Par Tiesas kompetenci

B. Par lietas būtību

1. Ievada apsvērumi

2. Iespēja atsaukties uz starptautisko tiesību normām, lai apšaubītu apstrīdēto aktu spēkā esamību

a) Vispārējie principi

b) Par iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām, kas ir piemērojamas tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanai, kuru mērķis ir Rietumsahāras dabas resursu izmantošana

1) Tiesības uz pašnoteikšanos

i) Tiesības uz pašnoteikšanos ietilpst cilvēktiesībās

ii) Tiesības uz pašnoteikšanos kā vispārējo starptautisko tiesību, starptautisko līgumtiesību un “erga omnes” pienākumu princips

– Savienībai ir saistošas tiesības uz pašnoteikšanos

– Tiesības uz pašnoteikšanos ir starptautisko tiesību norma, kas satura ziņā ir beznosacījuma un pietiekami precīza

– Tiesību uz pašnoteikšanos raksturs un sistēma neliedz veikt apstrīdēto aktu pārbaudi tiesā

2) Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips

3) Starptautisko humanitāro tiesību normas, kas ir piemērojamas tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanā, kuru mērķis ir okupētas teritorijas dabas resursu izmantošana

3. Par Regulas Nr. 764/2006, Lēmuma 2013/785 un Regulas Nr. 1270/2013 spēkā esamību, kā arī par Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola saderību ar starptautisko tiesību normām, uz kurām var atsaukties un uz kurām ir atsauce LES 3. panta 5. punktā

a) Par Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos, kā arī pienākuma neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no šo tiesību pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā ievērošanu ar apstrīdētajiem aktiem

1) Par Rietumsahāras tautas brīvas gribas esamību ar apstrīdētajiem aktiem turpināt īstenot savu ekonomisko attīstību un rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem

2) Par pienākumu neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā

3) Vai starptautiskie nolīgumi, kuri ir piemērojami Rietumsahārai, varētu būt tikuši noslēgti ar Marokas Karalisti, pamatojoties uz citu statusu, nevis pamatojoties uz tās apgalvojumu par suverēno varu pār šo teritoriju?

i) Marokas Karaliste kā Rietumsahāras “de facto” pārvaldītājvara

ii) Marokas Karaliste kā Rietumsahāras okupētājvara

– Par starptautisko humanitāro tiesību piemērojamību Rietumsahārai

– Par militāras okupācijas esamību Rietumsahārā

– Par okupētājvaras tiesībspēju noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami okupētajai teritorijai, un par tiesiskuma nosacījumiem, kuri ir izvirzīti attiecībā uz šādu nolīgumu noslēgšanu

b) Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa un starptautisko humanitāro tiesību normu, kas ir piemērojamas okupētās teritorijas dabas resursu izmantošanai, ievērošana apstrīdētajos aktos

1) Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips

2) 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants

3) Par pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa un 1907. gada Hāgas noteikumu 55. panta ievērošanu apstrīdētajos aktos

c) Par neatzīšanas pienākuma ierobežojumiem

4. Kopsavilkums

VI. Par Padomes lūgumu uz laiku ierobežot konstatējuma par spēkā neesamību iedarbību

VII. Secinājumi


I.      Ievads

1.        Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Partnerattiecību nolīguma zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti (2) (turpmāk tekstā – “Zivsaimniecības nolīgums”), Protokola starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Zivsaimniecības nolīgumā (3) (turpmāk tekstā – “2013. gada protokols”), un Padomes 2013. gada 15. novembra Regulas (ES) Nr. 1270/2013 par zvejas iespēju iedalīšanu atbilstīgi 2013. gada protokolam (4) spēkā esamību, ciktāl ar tiem ir izveidota un īstenota Rietumsahāras jūras ūdeņu dzīvo resursu izmantošana, ko veic Eiropas Savienība un Marokas Karaliste.

2.        Runa ir par pirmo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību, kas attiecas uz starptautiskiem nolīgumiem, kurus noslēgusi Savienība, kā arī tiesību aktiem, kas saistīti ar to noslēgšanu. Šajā ziņā tajā ir uzdoti jauni tiesību jautājumi vienlaikus gan par Tiesas kompetenci lemt par Savienības noslēgtajiem starptautiskajiem nolīgumiem, gan par nosacījumiem, kuri ir jāizpilda privātpersonām, lai atsauktos uz starptautisko tiesību normām šo starptautisko nolīgumu spēkā esamības pārbaudes ietvaros, kā arī par šo normu interpretāciju. Tie ir jautājumi, kuriem ir primāra nozīme saistībā ar Savienības ārējās darbības pārbaudi tiesā un Rietumsahāras dekolonizācijas procesu, kas norisinās kopš 1960. gada.

3.        Protams, vairākām atbildēm, kas sniedzamas uz šiem jautājumiem, būs politiski atzarojumi. Tomēr, kā ir nospriedusi Starptautiskā tiesa, “fakts, ka juridiskais jautājums ietver arī politiskus aspektus, kā tas būtībā ir ar virkni jautājumu, kas tikko radušies starptautiskajā vidē”, nav pietiekams, lai tas zaudētu savu “juridiska jautājuma” raksturu un “vairs nebūtu Tiesas kompetencē, ko tai skaidri paredz tās statūti [..]”. Neatkarīgi no tā, kādi ir uzdotā jautājuma politiskie aspekti, Tiesa nevar noliegt, ka jautājumam, kurš liek tai veikt galvenokārt tiesas spriešanas uzdevumu, ir juridisks raksturs [..]” (5).

II.    Atbilstošās tiesību normas

A.      Zivsaimniecības nolīgums

4.        Zivsaimniecības nolīgums izriet no virknes nolīgumu, kuri kopš 1987. gada starp Savienību un Marokas Karalisti noslēgti zivsaimniecības nozarē. Tā noslēgšana Kopienas vārdā ir tikusi apstiprināta ar Regulu Nr. 764/2006. Saskaņā ar šīs regulas 17. pantu tas stājās spēkā 2007. gada 28. februārī (6).

5.        Kā tas izriet no šā zivsaimniecības nolīguma preambulas un tā 1. un 3. panta, ar šo nolīgumu tiek izveidotas partnerattiecības, kuru mērķis ir sekmēt Marokas Karalistes zivsaimniecības politikas efektīvu īstenošanu un, plašāk, sekmēt jūras ūdeņu dzīvo resursu saglabāšanu, kā arī ilgtspējīgu un atbildīgu izmantošanu, izmantojot noteikumus par ekonomisko, finansiālo, tehnisko un zinātnisko sadarbību starp pusēm, saskaņā ar nosacījumiem, ar kādiem zvejas kuģi ar Savienības dalībvalsts karogu piekļūst Marokas zvejas zonām, zvejas darbību kontroles kārtību šajās zonās, kā arī sadarbību starp zivsaimniecības nozares uzņēmumiem.

6.        2. pantā “Definīcijas” ir paredzēts šādi:

“Šajā nolīgumā, protokolā un pielikumā:

a)      “Marokas zvejas zona” ir ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības vai jurisdikcija;

[..].”

7.        5. pantā “Kopienas kuģu piekļuve Marokas zvejas zonām” ir noteikts:

“1.      Ar šo Maroka apņemas atļaut [Savienības] kuģiem veikt zvejas darbības tās zvejas zonās saskaņā ar šo nolīgumu, ietverot tam pievienoto protokolu un pielikumu.

[..]

4.      [Savienība] apņemas veikt visus attiecīgos pasākumus, kas vajadzīgi, lai nodrošinātu, ka tās kuģi ievēro šā nolīguma prasības un tiesību aktus par zveju Marokas jurisdikcijā ietilpstošajos ūdeņos saskaņā ar Apvienoto Nāciju Jūras tiesību konvenciju.”

8.        7. pantā “Finansiālais ieguldījums” ir noteikts:

“1.      [Savienība] piešķir Marokai finansiālu ieguldījumu saskaņā ar protokolā un pielikumos paredzētajiem noteikumiem un nosacījumiem. Šo ieguldījumu veido divi saistīti komponenti, proti:

a)      finansiāla kompensācija Kopienas kuģu piekļuvei Marokas zvejas zonām, neskarot nodevas, kas Kopienas kuģiem jāmaksā par zvejas licencēm;

b)      [Savienības] finansiāls atbalsts nacionālās zivsaimniecības politikas izveidošanai, kas balstīta uz atbildīgu zveju un ilgtspējīgu zivsaimniecības resursu izmantošanu Marokas ūdeņos.

2.      Šā panta 1. punkta b) apakšpunktā minēto finansiālā ieguldījuma komponentu nosaka, ņemot vērā mērķus, ko Puses, savstarpēji vienojoties, izvirza saskaņā ar protokolu un ko ir paredzēts sasniegt ar Marokas zivsaimniecības nozares politiku un ar tās īstenošanas gada un daudzgadu programmu.”

9.        11. pantā “Nolīguma darbības ģeogrāfiskais apgabals” ir paredzēts šādi:

“No vienas puses, šo nolīgumu piemēro teritorijām, kurās ir spēkā [LESD], saskaņā ar minētajā līgumā paredzētajiem nosacījumiem un, no otras puses, Marokas teritorijai un Marokas jurisdikcijā esošo ūdeņu teritorijai.”

10.      13. pantā “Domstarpību risināšana” ir paredzēts, ka “līgumslēdzējas puses savstarpēji apspriežas par katru domstarpību, kas skar šā nolīguma interpretāciju vai piemērošanu”.

11.      Saskaņā ar 16. pantu “protokols un pielikums ar tā papildinājumiem ir šā nolīguma sastāvdaļa”. Šis protokols, tā pielikums ar papildinājumiem ir tikuši noslēgti uz četriem gadiem (7). Tādējādi tie vairs nav spēkā, bet tie ir aizstāti ar 2013. gada protokolu un tā pielikumu ar tā papildinājumiem.

B.      2013. gada protokols

12.      2013. gada 18. novembrī Savienība un Marokas Karaliste parakstīja 2013. gada protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Zivsaimniecības nolīgumā. Tas stājās spēkā 2014. gada 15. jūlijā (8).

13.      Tā 1. pantā “Vispārīgie principi” ir noteikts šādi:

“Šis protokols un tā pielikumi un papildinājumi ir [..] [Zivsaimniecības nolīguma] neatņemama sastāvdaļa [..], kas ir daļa no [Asociācijas] nolīguma. [..]

Šā protokola īstenošana notiek saskaņā ar [..] tā paša nolīguma 2. pantu par demokrātijas principu un cilvēka pamattiesību ievērošanu.”

14.      2. pantā “Piemērošanas laikposms, ilgums un zvejas iespējas” ir paredzēts:

“Saskaņā ar zivsaimniecības nolīguma 5. pantu piešķirtās zvejas iespējas no protokola piemērošanas brīža un uz četriem gadiem ir noteiktas šim [protokolam] pievienotajā tabulā.

Panta pirmo daļu piemēro atbilstīgi šā protokola 4. un 5. panta noteikumiem.

[..]”

15.      Saskaņā ar 3. pantu “Finansiālais ieguldījums”:

“1.      Protokolā aplēstā gada kopējā vērtība sasniedz EUR 40 000 000 laikposmā, kas minēts 2. pantā. Minētajā kopsummā:

a)      EUR 30 000 000 ir finansiālais ieguldījums, kas paredzēts zivsaimniecības nolīguma 7. pantā, un to veido:

i)      EUR 16 000 000 finansiāla kompensācija par resursu pieejamību;

ii)      EUR 14 000 000 atbalsts Marokas zivsaimniecības nozares politikai;

b)      EUR 10 000 000 ir summa, ko veido maksa, kas kuģu īpašniekiem jāmaksā saskaņā ar zvejas licencēm, kuras izdotas, piemērojot zivsaimniecības nolīguma 6. pantu un saskaņā ar kārtību, kas paredzēta šā protokola pielikuma I nodaļas D un E punktā.

[..]

4.      Finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts 1. punkta a) apakšpunktā, iemaksā Marokas Karalistes Galvenajam kasierim kontā, kurš atvērts Marokas Karalistes Valsts kasē un kura rekvizītus paziņo Marokas iestādes.

5.      Atbilstīgi šā protokola 6. pantam finansiālā ieguldījuma izmantošana ir vienīgi Marokas iestāžu kompetencē.”

16.      6. pantā “Atbalsts Marokas zivsaimniecības nozares politikai” ir noteikts šādi:

“1.      Šā protokola 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā minētais finansiālais ieguldījums sekmē Marokas zivsaimniecības nozares politikas izstrādi un īstenošanu atbilstīgi zivsaimniecības nozares attīstības stratēģijai “Halieutis”.

2.      Maroka izmanto un pārvalda šo ieguldījumu, pamatojoties uz sasniedzamajiem mērķiem, kurus abas Puses nosaka, savstarpēji vienojoties Apvienotajā komitejā, un ar tiem saistītajām gada un daudzgadu programmām, kā arī saskaņā ar stratēģiju “Halieutis” un īstenojamo projektu gaidāmās ietekmes novērtējumu.

[..]

6.      Atkarībā no projektu rakstura un īstenošanas ilguma Maroka iesniedz Apvienotajā komitejā ziņojumu par pabeigto projektu īstenošanu, kuros izmantots šajā protokolā paredzētais nozares atbalsts, tostarp par gaidāmajiem ekonomiskajiem un sociālajiem ieguvumiem, jo īpaši par ietekmi uz nodarbinātību un investīcijām un par jebkuru citu kvantificējamu ietekmi, ko rada veiktie pasākumi, kā arī par to ģeogrāfisko sadalījumu. Šos datus izstrādā, pamatojoties uz rādītājiem, kurus sīkāk precizē Apvienotā komiteja.

7.      Turklāt pirms protokola darbības izbeigšanās Maroka iesniedz gala ziņojumu par šajā protokolā paredzētā nozares atbalsta izmantošanu, tostarp par iepriekšējos punktos minētajiem elementiem.

8.      Abas Puses veic nozares atbalsta izmantošanas uzraudzību, ja nepieciešams – arī pēc šā protokola darbības izbeigšanās, kā arī attiecīgajā gadījumā, ja tā darbība tiek apturēta saskaņā ar šajā protokolā paredzēto kārtību.

[..]”

C.      Regula Nr. 764/2006

17.      Saskaņā ar šīs regulas preambulas pirmo apsvērumu “[Savienība] un Marokas Karaliste pēc sarunām ir parafējusi Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē, ar ko [Savienības] zvejniekiem dod iespējas zvejot ūdeņos, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija”.

18.      Saskaņā ar tās 1. pantu “ar šo [Savienības] vārdā apstiprina [Zivsaimniecības nolīgumu]”.

D.      Lēmums 2013/785/ES

19.      Saskaņā ar šī lēmuma preambulas 2. apsvērumu “Savienība risināja sarunas ar Marokas Karalisti par jaunu protokolu, ar kuru Savienības kuģiem piešķir zvejas iespējas ūdeņos, kas attiecībā uz zveju ir Marokas Karalistes suverenitātē vai jurisdikcijā”.

20.      Saskaņā ar tā 1. pantu “Savienības vārdā apstiprina [2013. gada protokolu]”.

E.      Regula Nr. 1270/2013

21.      Saskaņā ar šīs regulas preambulas 2 apsvērumu “Savienība veda sarunas ar Marokas Karalisti par jaunu Partnerattiecību nolīguma protokolu, ar kuru piešķir Savienības kuģiem zvejas iespējas ūdeņos, kas attiecībā uz zveju ir Marokas Karalistes suverenitātē vai jurisdikcijā. Jaunais protokols tika parafēts 2013. gada 24. jūlijā”.

22.      Tās 1. panta 1. punktā atbilstīgi 2013. gada protokolam starp dalībvalstīm ir sadalītas zvejas iespējas. Saskaņā ar šo sadalījumu Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste saņem kvotu 4525 t apmērā rūpnieciskās pelaģiskās zvejas zonā.

III. Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi

23.      Western Sahara Campaign UK (turpmāk tekstā – “WSC”) ir brīvprātīga neatkarīga organizācija, kura ir reģistrēta Apvienotajā Karalistē un kuras mērķis ir veicināt Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos atzīšanu.

24.      Tā ir cēlusi divas saistītas prasības pret Commissioners for Her Majesty’s Revenue and Customs (Apvienotās Karalistes Nodokļu un muitas dienests) un Secretary of State for Environment, Food and Rural Affairs (vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs).

25.      Apvienotās Karalistes Nodokļu un muitas dienests ir atbildētāja pirmajā prasībā, ar kuru WSC apstrīd preferenciālo tarifu režīmu, kas piešķirts Rietumsahāras izcelsmes produktiem, kuri ir sertificēti kā produkti ar izcelsmi Marokas Karalistē. Vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs ir atbildētājs otrajā prasībā, kurā WSC apstrīd iespēju, ka ministrs, izmantojot apstrīdētos aktus, var izsniegt zvejas licences zvejai Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos.

26.      Šajās prasībās WSC apstrīd Eiropas un Vidusjūras reģiona valstu nolīguma, ar ko izveido asociāciju starp Eiropas Kopienām un to dalībvalstīm un Marokas Karalisti un kas parakstīts Briselē 1996. gada 26. februārī (OV 2000, L 70, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Asociācijas nolīgums”) un Zivsaimniecības nolīguma tiesiskumu, ciktāl tie ir piemērojami Rietumsahārai. WSC uzskata, ka šie nolīgumi nav spēkā, pamatojoties uz to, ka tie ir pretrunā Savienības tiesību vispārējiem principiem un LES 3. panta 5. punktam, ar kuru Savienībai ir noteikts pienākums ievērot starptautiskās tiesības. Šādā kontekstā WSC uzskata, ka ar minētajiem nolīgumiem, kuri noslēgti nelikumīgas okupācijas apstākļos, tiek pārkāptas vairākas starptautisko tiesību normas, īpaši Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pants, pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips un starptautisko humanitāro tiesību normas, kas ir piemērojamas militārai okupācijai.

27.      Apvienotās Karalistes Nodokļu un muitas dienests un vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs iebilst, ka WSC nav tiesību atsaukties uz starptautisko tiesību normām, lai apstrīdētu minēto nolīgumu spēkā esamību, un ka katrā ziņā tās celtās prasības, ar kurām Anglijas tiesās tiek apšaubīta Marokas Karalistes politika attiecībā uz Rietumsahāru, nevar tikt atrisinātas tiesas ceļā. Pēc būtības tie apgalvo, ka nekas minētajos nolīgumos neļaujot secināt, ka Savienība ir atzinusi vai sniegusi palīdzību starptautisko tiesību imperatīvo normu pārkāpšanā. Turklāt tie uzskata, ka fakts, ka Marokas Karaliste turpina okupēt Rietumsahāru, nerada šķērsli tam, lai ar to tiktu noslēgts nolīgums par šīs teritorijas dabas resursu izmantošanu, un ka katrā ziņā minēto nolīgumu līgumslēdzējas puses atzīst, ka labums no šīs izmantošanas ir jāgūst šīs teritorijas tautai.

28.      Šajā kontekstā High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Administratīva tiesa), Apvienotā Karaliste) uzskata, ka “[Savienības iestādēm] ne vienmēr ir tiesības būt vienaldzīgām attiecībā uz to, kur atrodas trešās valsts suverēnās robežas, īpaši tad, ja kāda cita valsts ir nelikumīgi okupējusi teritoriju” (9), pretējā gadījumā tiek pārkāpti Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principi un principi, kas ir saistoši Savienībai, neatkarīgi no plašās novērtējuma brīvības, kas Savienības iestādēm ir ārlietu jomā.

29.      Minētā tiesa uzskata, ka, pat ja Marokas Karaliste apgalvo, ka Rietumsahāra ir daļa no tās suverēnās teritorijas, šo pretenziju nav atzinusi ne starptautiskā sabiedrība kopumā, ne konkrēti Savienība. Gluži pretēji, iesniedzējtiesa uzskata, ka Marokas Karalistes klātbūtne ir okupācija, ko tā pat kvalificē kā “nepārtrauktu okupāciju” (10). Tādējādi jautājums esot par to, vai ir likumīgi tādai organizācijai kā Savienība, kas ievēro Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus, noslēgt ar trešo valsti nolīgumu attiecībā uz teritoriju, kas atrodas ārpus šīs valsts atzītajām robežām.

30.      Šajā ziņā minētā tiesa uzskata, ka, lai gan Savienības iestādes neesot pieļāvušas acīmredzamu kļūdu, secinot, ka Rietumsahāras teritorijas nepārtraukta okupācija, ko īsteno Marokas Karaliste, saistībā ar starptautiskajām tiesībām nerada šķērsli tam, ka tiek noslēgs jebkāds nolīgums par konkrētās teritorijas dabas resursu izmantošanu, rodas jautājums pēc būtības par to, vai attiecīgie specifiskie nolīgumi ir pretrunā noteiktiem starptautisko tiesību principiem un vai pietiekami ir ņemta vērā Rietumsahāras iedzīvotāju un tās atzīto pārstāvju griba.

31.      Kā uzskata minētā tiesa, pastāv argumenti, lai secinātu, ka Savienības iestādes ir pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot starptautiskās tiesības, tādējādi, ka minētie nolīgumi ir tikuši noslēgti, Marokas Karalistei neatzīstot savu pārvaldītājas varas statusu un neievērojot arī pienākumus, kuri izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta, kā arī pienākumu veicināt Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos.

32.      Šajos apstākļos High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Administratīva tiesa), Apvienotā Karaliste) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai [Asociācijas nolīguma] 9., 17. un 94. pantā un 4. protokolā atsauces uz “Maroku” nozīmē vienīgi Marokas suverēno teritoriju, ko ir atzinušas Apvienoto Nāciju Organizācija un Savienība, un tādējādi saskaņā ar Asociācijas nolīgumu ir aizliegts importēt ES produktus ar izcelsmi Rietumsahārā, nepiemērojot muitas nodevas?

2)      Ja saskaņā ar Asociācijas nolīgumu produktus ar izcelsmi Rietumsahārā drīkst importēt ES, nepiemērojot muitas nodevas, vai Asociācijas nolīgums ir spēkā, ņemot vērā [LES] 3. panta 5. punktā noteikto prasību veicināt attiecīgo starptautisko tiesību principu ievērošanu un ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus un to, kādā mērā Asociācijas nolīgums ir ticis noslēgts sahravi (Saharawi) tautas labā, tās vārdā, saskaņā ar tās gribu un/vai apspriežoties ar tās atzītajiem pārstāvjiem?

3)      Vai [Zivsaimniecības] nolīgums (kas tika apstiprināts un īstenots ar Regulu Nr. 764/2006, Lēmumu 2013/785 un Regulu Nr. 1270/2013) ir spēkā, ņemot vērā [LES] 3. panta 5. punktā noteikto prasību veicināt attiecīgo starptautisko tiesību principu ievērošanu un respektēt Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus un to, kādā mērā Zivsaimniecības nolīgums ir ticis noslēgts sahravi tautas labā, tās vārdā, saskaņā ar tās gribu un/vai apspriežoties ar tās atzītajiem pārstāvjiem?

4)      Vai prasītājam ir tiesības apstrīdēt ES tiesību aktu spēkā esamību, pamatojoties uz iespējamo ES izdarīto starptautisko tiesību pārkāpumu, it īpaši ņemot vērā:

a)      to, ka, lai arī prasītājam saskaņā ar valsts tiesībām ir tiesības celt prasību, lai apstrīdētu ES tiesību aktu spēkā esamību, tas neaizstāv nekādas tiesības saskaņā ar ES tiesību aktiem, un/vai

b)      lietā Case of the Monetary Gold Removed from Rome in 1943 (ICJ Reports 1954, 19. lpp.) noteikto principu, ka Starptautiskā Tiesa nedrīkst izdarīt secinājumus, kas apstrīd tādas valsts rīcību vai aizskar tādas valsts tiesības, kura nepiedalās tiesvedībā un nav piekritusi tam, ka tai būs saistoši šīs tiesas lēmumi?”

33.      Ar 2016. gada 23. novembra rīkojumu iesniedzējtiesa ir atļāvusi iestāties lietā Confédération marocaine de l’agriculture et du développement rural [Marokas Lauksaimniecības un lauku attīstības konfederācija] (Comader) kā tiesvedībā, kas tajā norisinās, ieinteresētajai pusei.

IV.    Tiesvedība Tiesā

34.      Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu Tiesas kancelejā tika iesniegts 2016. gada 13. maijā. Rakstveida apsvērumus iesniedza Spānijas, Francijas un Portugāles valdības, kā arī Padome un Eiropas Komisija.

35.      Ar 2017. gada 17. janvāra vēstuli Tiesa uzdeva jautājumu iesniedzējtiesai, lai noskaidrotu, vai, ņemot vērā 2016. gada 21. decembra spriedumu Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), iesniedzējtiesa vēlētos uzturēt vai atsaukt savu pirmo un otro prejudiciālo jautājumu.

36.      Ar 2017. gada 3. februāra vēstuli iesniedzējtiesa atsauca savu pirmo un otro prejudiciālo jautājumu, uzskatot, ka atbilde tai vairs nav nepieciešama.

37.      Ar 2017. gada 17. februāra vēstuli Tiesa aicināja pamatlietas puses, kā arī personas, kas iestājušās lietā Tiesā, paust viedokli par 2016. gada 21. decembra sprieduma Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) iespējamo ietekmi uz atbildi uz trešo prejudiciālo jautājumu un aicināja atbildēt uz virkni jautājumu trīs nedēļu laikā, ko WSC, Comader, Spānijas un Francijas valdības (11), kā arī Padome un Komisija ir izdarījušas.

38.      Tiesas sēde notika 2017. gada 6. septembrī, kuras laikā WSC, Comader, Spānijas un Francijas valdības, kā arī Padome un Komisija sniedza savus mutvārdu apsvērumus.

V.      Par trešo un ceturto prejudiciālo jautājumu

39.      Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai par Zivsaimniecības nolīguma, kāds tas ir ticis apstiprināts ar Regulu Nr. 764/2006 un īstenots ar 2013. gada protokolu (apstiprināts ar Lēmumu 2013/785), kā arī Regulas Nr. 1270/2013 spēkā esamību, ņemot vērā, pirmkārt, LES 3. panta 5. punktu, ar ko Savienībai ir noteikts pienākums “[veicināt] [..] starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu [..] [un respektēt] Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus”, un, otrkārt, par to, kādā mērā šis nolīgums ir ticis noslēgts sahravi tautas labā, tās vārdā, saskaņā ar tās gribu un/vai apspriežoties ar tās atzītajiem pārstāvjiem.

40.      Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa jautā Tiesai par iespējas atsaukties uz starptautiskajām tiesībām nosacījumiem Savienības tiesību aktu pārbaudes tiesā ietvaros, izmantojot lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību.

41.      Manuprāt, šie prejudiciālie jautājumi ir cieši saistīti un ir jāizvērtē kopā.

A.      Par Tiesas kompetenci

42.      Trešais prejudiciālais jautājums attiecas uz Zivsaimniecības nolīgumu (kas ir papildināts ar 2013. gada protokolu), un ar to Tiesa tiek aicināta lemt par šā starptautiskā nolīguma, kuru noslēgusi Savienība, spēkā esamību. Tomēr tajā ir veikta arī atsauce uz tiesību aktiem, kuri attiecas uz šā nolīguma apstiprināšanu un īstenošanu un kurus ir pieņēmusi Padome.

43.      Padome uzskata, ka Tiesas kompetencē nav sniegt prejudiciālu nolēmumu par Zivsaimniecības nolīguma spēkā esamību, jo kā starptautisks nolīgums tas neesot iestāžu tiesību akts LESD 267. panta pirmās daļas b) punkta izpratnē. Padomes uzskata, ka Savienības noslēgta starptautiska nolīguma spēkā esamība var tikt izvērtēta tikai pirms tā noslēgšanas, izmantojot ar LESD 218. panta 11. punktu izveidoto atzinuma procedūru. Padome, kurai pievienojas Komisija un Spānijas un Francijas valdības, pakārtoti uzskata, ka varētu domāt, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu patiesībā attiecas uz to tiesību aktu spēkā esamību, ar kuriem ir apstiprināta Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola noslēgšana, proti, Regulas Nr. 764/2006 un Lēmuma 2013/785 spēkā esamību.

44.      Manuprāt, šī iebilde par kompetences neesamību ir jānoraida šādu iemeslu dēļ.

45.      Saskaņā ar LESD 267. panta pirmās daļas b) punktu Tiesas kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus par “Savienības iestāžu [..] tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju”.

46.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru atbilstoši šai tiesību normai starptautisks nolīgums, kuru noslēgusi Savienība, ir uzskatāms, “ciktāl tas skar Savienību, par aktu, kuru pieņēmusi [Savienības] iestāde” LESD 267. panta izpratnē (12). Uz šā pamata Tiesai bieži ir bijusi iespēja prejudiciālā nolēmumā tiesvedībā interpretēt šādu Savienības noslēgtu nolīgumu (13), tostarp arī zivsaimniecības nolīguma (14), noteikumus.

47.      Turklāt, pēc Tiesas domām, prejudiciālā nolēmuma tiesvedība saistībā ar spēkā esamības pārbaudi ietver ikvienu iestāžu tiesību aktu “bez jebkādiem izņēmumiem” (15), jo LESD, “pirmkārt, ar tā 263. un 277. pantu un, otrkārt, ar tā 267. pantu, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi, to uzticot Savienības tiesai” (16).

48.      Neraugoties uz to, starptautiskie nolīgumi, kurus noslēgusi Savienība, vienlaikus ietilpst starptautisko tiesību sistēmā, jo tie ir noslēgti ar trešo valsti, un Savienības tiesību sistēmā.

49.      Ja starptautisko tiesību sistēmā starptautiska nolīguma spēkā neesamība var iestāties vienīgi atbilstoši kādam no iemesliem, kuri izsmeļoši uzskaitīti Vīnes Konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām, kas noslēgta Vīnē 1969. gada 23. maijā (17) (turpmāk tekstā – “Vīnes konvencija par līgumtiesībām”), 46.–53. pantā, no LESD 218. panta 11. punkta izriet, ka “[..] [Savienības noslēgta] nolīguma noteikumiem ir jābūt pilnībā saderīgiem ar [LES un LESD] noteikumiem, kā arī ar konstitucionālajiem principiem, kas no tiem izriet” (18).

50.      Lai maksimāli novērstu juridiskus un starptautiskās politikas sarežģījumus, kas ietvertu starptautiska nolīguma, kuru noslēgusi Savienība un kurš paliktu spēkā starptautiskajās tiesībās, nesaderību ar LES un LESD, minēto Līgumu autori ir radījuši preventīvo atzinuma procedūru, kas pašlaik ir paredzēta LESD 218. panta 11. punktā.

51.      Lai pamatotu savu kompetenci izvērtēt starptautisku nolīgumu saderību atzinuma procedūras ietvaros, Tiesa turklāt ir balstījusies uz faktu, ka šī kompetence katrā ziņā tai ir tikusi piešķirta ar LESD 258., 263. un 267. pantu. Proti, tā ir nospriedusi, ka “jautājums par to, vai noteikta nolīguma noslēgšana ietilpst vai neietilpst [Savienības] kompetencē un vai, vajadzības gadījumā, tās kompetence ir tikusi īstenota atbilstoši Līguma noteikumiem, principā [var] tikt iesniegts Tiesā vai nu tieši atbilstoši [LESD 258.] pantam vai [LESD 263.] pantam, vai izmantojot prejudiciāla nolēmuma tiesvedību” (19).

52.      Tātad Tiesas kompetencē ir izvērtēt “visus jautājumus, kas var izraisīt šaubas par [starptautiska] nolīguma materiāltiesisko vai formālo spēkā esamību saistībā ar [LES un LESD]” (20).

53.      Šajā ziņā, lai izvairītos no iepriekš minētajiem sarežģījumiem, ja Tiesa ir sniegusi negatīvu atzinumu par “paredzētā” starptautiskā nolīguma saderību ar LES un LESD, tas nevar stāties spēkā, ja vien tas iepriekš nav ticis grozīts (21). Katrā ziņā Tiesa varēs veikt ex post pārbaudi par nolīguma materiāltiesisko vai formālo saderību (22) ar LES un LESD, ja tajā tiks celta prasība atcelt tiesību aktu vai iesniegts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu par spēkā esamību.

54.      No iepriekš minētā izriet, ka Tiesas kompetencē ir pārbaudīt Padomes tiesību akta, ar kuru ir apstiprināta starptautiska nolīguma noslēgšana, spēkā esamību (23), kas ietver šā lēmuma iekšējā tiesiskuma pārbaudi saistībā ar attiecīgo nolīgumu (24). Šajā kontekstā Tiesa var pārbaudīt Padomes tiesību akta tiesiskumu (ietverot starptautiska nolīguma, kura noslēgšana ar to tiek apstiprināta, noteikumus) attiecībā pret LES un LESD, kā arī konstitucionālajiem principiem, kas no tiem izriet, proti, pamattiesību (25) un starptautisko tiesību (26) ievērošanu atbilstoši LES 3. panta 5. punktam.

55.      Līdz ar to Tiesas kompetencē ir atcelt (prasības atcelt tiesību aktu gadījumā) vai atzīt par spēkā neesošu (lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu gadījumā) Padomes lēmumu, ar kuru ir apstiprināta attiecīgā starptautiskā nolīguma noslēgšana (27), un atzīt šā nolīguma nesaderību ar LES un LESD, kā arī ar konstitucionālajiem principiem, kas no tiem izriet.

56.      Šādā gadījumā starptautiskais nolīgums turpina būt saistošs līgumslēdzējām pusēm starptautiskajās tiesībās, un Savienības iestādēm ir jānovērš nesaderības starp šo nolīgumu un LES un LESD, kā arī konstitucionālajiem principiem, kas no tiem izriet (28). Ja nesaderību novēršana izrādās neiespējama, tām nolīgums ir jādenonsē vai no tā ir jāizstājas (29) atbilstoši procedūrai, kas paredzēta Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 56. pantā un 65.–68. pantā (30) un – šajā gadījumā – Zivsaimniecības nolīguma 14. pantā. Šajā ziņā var tikt vilktas paralēles ar LESD 351. pantu, kurā tāda pati situācija ir paredzēta attiecībā uz līgumiem, kurus noslēgušas dalībvalstis pirms to pievienošanās Savienībai.

57.      Visbeidzot, ir jāprecizē, ka principam, kuru Starptautiskā Tiesa minējusi lietā par monetāro zeltu, kas izvests no Romas 1943. gadā (31), un uz kuru ir atsauce ceturtajā prejudiciālajā jautājumā, ka minētā tiesa nevar īstenot savu kompetenci, lai atrisinātu strīdu starp divām valstīm, tad, ja, lai to izdarītu, tai ir jāizvērtē tādas trešās valsts rīcība, kura nav tiesvedības dalībniece (32), kā to apgalvo Padome un Komisija, nav nozīmes šajā gadījumā. Proti, šis princips, kas ir ietverts Starptautiskās Tiesas Statūtos, nepastāv Eiropas Savienības Tiesas statūtos un katrā ziņā nevar pastāvēt Savienības tiesībās, jo ar to automātiski tiktu izslēgta iespēja pārbaudīt Savienības noslēgtu starptautisku nolīgumu saderību ar LES un LESD bez trešās valsts, kura ir parakstījusi nolīgumu ar Savienību, piedalīšanās tiesvedībā Tiesā.

58.      Ņemot vērā šos apsvērumus, ar prejudiciālajiem jautājumiem tiek mēģināts noskaidrot:

–        Regulas Nr. 764/2006, jo ar to ir apstiprināts Zivsaimniecības nolīgums, “ar ko [Savienības] zvejniekiem dod iespējas zvejot ūdeņos, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija” (33), spēkā esamību;

–        Lēmuma 2013/785, jo ar to ir apstiprināts 2013. gada protokols, “ar kuru Savienības kuģiem piešķir zvejas iespējas ūdeņos, kas attiecībā uz zveju ir Marokas Karalistes suverenitātē vai jurisdikcijā” (34), un ar to nosaka finansiālo ieguldījumu par šo izmantošanu, spēkā esamību;

–        Regulas Nr. 1270/2013, jo ar to dalībvalstīm tiek iedalītas zvejas iespējas atbilstīgi 2013. gada protokolam, spēkā esamību un

–        Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola saderību ar LES un LESD, kā arī ar konstitucionālajiem principiem, kuri no tiem izriet, īpaši ar pamattiesību aizsardzību un starptautisko tiesību ievērošanu, kas attiecībā uz Savienības ārējo darbību noteikta LES 3. panta 5. punktā.

59.      Turpinājumā uz šo tiesību aktu kopumu es atsaukšos kā uz “apstrīdētajiem aktiem”.

B.      Par lietas būtību

1.      Ievada apsvērumi

60.      Gan pamatlietas dalībnieki, gan personas, kas iestājušās lietā Tiesā, uzskata, ka apstrīdētie akti ir piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem. Tomēr šis konstatējums neizriet acīmredzami no šā nolīguma un šā protokola formulējuma. Proti, nevienā to noteikumā skaidri nav minēta Rietumsahāra.

61.      Tādēļ vispirms ir jāizvērtē, vai apstrīdētie akti ir piemērojami Rietumsahārai, jo pretējā gadījumā to spēkā esamība nevarētu tikt apstrīdēta, ņemot vērā normas, kuras ir norādījusi iesniedzējtiesa un WSC (35).

62.      Manuprāt, ar Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola interpretāciju atbilstoši līgumu iztulkošanas noteikumiem, kuri minēti Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 31. pantā, nonāktu pie secinājuma, ka tie patiešām ir piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem turpmāk minēto iemeslu dēļ.

63.      Atbilstīgi šīs konvencijas 31. panta 1. punktam “līgums tulkojams godprātīgi saskaņā ar parasto nozīmi, kāda piešķirama līguma noteikumiem kopumā un atbilstoši tā objektam un mērķim”. Atbilstīgi tā 2. punktam “līguma iztulkošanas nolūkos līdz ar tekstu, ieskaitot preambulu un pielikumu, izmantojama arī [..] jebkura vienošanās, kas attiecas uz līgumu, kas veikta dalībnieku starpā sakarā ar līguma noslēgšanu.” Šis konteksts tādējādi ietver arī 2006. gada protokolu, kurš vairs nav spēkā, bet kura saturs attiecībā uz Zivsaimniecības nolīguma piemērošanas jomu būtībā bija identisks 2013. gada protokolam.

64.      Šīs konvencijas 31. panta 3. punkts kopā ar tekstu liek ievērot tostarp “jebkur[u] vēlāk[u] vienošanos starp dalībniekiem attiecībā uz līguma iztulkošanu vai tā noteikumu piemērošanu”. Tādēļ, lai interpretētu Zivsaimniecības nolīguma piemērošanas jomu, ir jāņem vērā atbilstīgie 2013. gada protokola noteikumi.

65.      Šajā gadījumā atbilstīgi Zivsaimniecības nolīguma 11. pantam attiecībā uz Marokas Karalisti to piemēro “Marokas teritorijai un Marokas jurisdikcijā esošo ūdeņu teritorijai”. Šā nolīguma 2. panta a) punktā jēdziens “Marokas zvejas zona”, kurā tiek veikta šajā nolīgumā paredzētā zivsaimniecības izmantošana, ir definēts kā “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverēnās tiesības vai jurisdikcija” (36).

66.      Šie jēdzieni ir paskaidroti 2013. gada protokola 2. un 4. papildinājumā. Pēc Tiesas lūguma Komisija ir iesniegusi sešas kartes, kas parāda zvejas zonu apmēru atbilstīgi ar specifikācijām, kuras sniegtas šajos papildinājumos:

Image not found

67.      Kā izriet no šīm kartēm, zvejas zona Nr. 3 (3. kat. – mazapjoma zveja dienvidos) sniedzas uz dienvidiem no 30°40’00”N paralēles un tālāk par 3 jūras jūdzēm, zvejas zona Nr. 4 (4. kat. – dziļūdens zveja) sniedzas uz dienvidiem no 29°N paralēles un 200 m no izobātas traleriem un 12 jūras jūdžu attālumā kuģiem zvejai ar āķu jedām, zvejas zona Nr. 5 (5. kat. – tunzivju zveja) aptver visu Marokai piederošo Atlantijas okeāna zonu tālāk par 3 jūras jūdzēm, izņemot aizsargājamo apgabalu uz austrumiem no līnijas, kas savieno punktus 33°30′N/7°35′W un 35°48′N/6°20′W, un zvejas zona Nr. 6 (6. kat. – rūpnieciskā pelaģiskā zveja) sniedzas uz dienvidiem no 29°N paralēles un aiz 15 jūras jūdzēm saldētājtraleriem un aiz 8 jūras jūdzēm RSW tipa kuģiem (37).

68.      Attiecībā uz šo pēdējo minēto zvejas zonu no Zivsaimniecības nolīgumā paredzētās trešās Apvienotās komitejas sanāksmes protokola, kura notika 2008. gada 17. un 18. martā Briselē, izriet, ka Savienība un Marokas Karaliste ir vienojušās, ka darbība šajā zonā var tikt veikta vienīgi uz dienvidiem no 26°07’N paralēles. Proti, 2013. gada protokola pielikuma III nodaļa, kā arī šā pielikuma 4. papildinājums ļauj Marokas Karalistei vienpusēji grozīt šīs ģeogrāfiskās koordinātas ar nosacījumu, ka visi grozījumi tiek paziņoti Komisijai vienu mēnesi iepriekš.

69.      Šo zvejas zonu dienvidu robeža nav precizēta ne Zivsaimniecības nolīgumā, ne 2013. gada protokolā (38). Ņemot vērā, ka robeža starp Rietumsahāru un Marokas Karalisti atrodas uz 27°42’N paralēles (PointeStafford) (39), ar vēlāk noslēgto nolīgumu starp Savienību un Marokas Karalisti vienīgi zvejas zona Nr. 6 skaidri iekļauj Rietumsahārai piegulošos ūdeņus. Tomēr Komisijas iesniegtajās kartēs ir redzams, ka zvejas zonas Nr. 3 līdz Nr. 5 sniedzas līdz jūras robežai starp Mauritānijas Islāma Republiku un Rietumsahāru, tādējādi aptverot tai piegulošos ūdeņus.

70.      Turklāt nozveju daudzumi, kurus norādījusi Komisija tiesas sēdē, attiecībā uz katru zvejas zonu apstiprina, ka Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols gandrīz tikai un vienīgi attiecas uz Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem (40). Saskaņā ar Komisijas datiem nozvejas, kas iegūtas tikai vienā zvejas zonā Nr. 6, ir aptuveni 91,5 % no kopējās nozvejas, kas iegūta Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola ietvaros. Tas skaidri parāda, ka Zivsaimniecības protokola un 2013. gada protokola piemērošana Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem ir tieši tas, ko puses ir vēlējušās jau iesākumā.

71.      Attiecībā uz Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola piemērošanu sauszemei 2013. gada protokola 3. panta 1. punkta a) apakšpunkta ii) punktā ir paredzēts, ka daļa finansiālā ieguldījuma, ko Savienība maksā Marokas Karalistei un kas ir 14 miljoni EUR, tiek maksāta kā atbalsts Marokas Karalistes zivsaimniecības nozares politikai, kas, pēc Padomes un Komisijas domām, ietver investīcijas infrastruktūrā, kuras tiek veiktas Rietumsahāras teritorijā. Turklāt 2013. gada protokola pielikuma X nodaļā ir paredzēts, ka viena daļa nozvejas ir jāizkrauj Marokas ostās, kas, pēc Padomes un Komisijas domām, ietver Rietumsahāras ostas. Visbeidzot, Padome un Komisija uzskata, ka Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols ir jāizmanto Rietumsahāras tautas labā, kas pats par sevi veido šā nolīguma un šā protokola piemērošanu sauszemei.

72.      Otrkārt, konstatējumu, ka Zivsaimniecības nolīgums ir piemērojams Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem, pamato tā izcelsmes vēsture. Proti, kā norāda Komisija, Zivsaimniecības nolīguma izcelsme ir saistīta ar zivsaimniecības nolīgumiem, kurus ar Marokas Karalisti bija noslēgusi Spānijas Karaliste pirms savas pievienošanās Savienībai (41) un kuros Rietumsahārai piegulošie ūdeņi bija apzīmēti kā Marokas jurisdikcijā esoši ūdeņi (42). Tāpat norādīšu, ka attiecībā uz zivsaimniecības nolīgumiem, kuri tikuši noslēgti starp Savienību un Marokas Karalisti kopš 1988. gada, jau ir tikušas ierosinātas vairākas lietas saistībā ar zveju Rietumsahāras piekrastes ūdeņos (43). Šādā ziņā es uzskatu, ka Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols kā to priekšgājēji tikai pārņem un turpina Spānijas Karalistes zvejas darbības, kas jau norisinājās Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos, pirms šī dalībvalsts kļuva par Savienības dalībvalsti.

73.      Treškārt un visbeidzot, šīs konvencijas 31. panta 4. punktā ir piešķirta būtiska nozīme pušu nodomiem, precizējot, ka “noteikumam tiek piešķirta īpaša nozīme gadījumā, ja ir noteikts, ka dalībniekiem bijis tāds nodoms”. Manuprāt, Savienības un Marokas Karalistes nodoms bija tāds, lai Zivsaimniecības nolīgums būtu piemērojams Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem kā Marokas suverenitātē vai jurisdikcijā esošiem ūdeņiem. 1976. gadā atbilstoši Konvencijai par valsts robežas iezīmēšanu starp Mauritānijas Islāma Republiku un Marokas Karalisti, kas noslēgta Rabātā 1976. gada 14. aprīlī (44), Marokas Karaliste anektēja Rietumsahāras daļu, kura atrodas uz ziemeļiem no taisnas līnijas, kas sākas no Atlantijas okeāna piekrastes un 24°N paralēles krustošanās punkta un sniedzas līdz 23°N paralēles un 13°W meridiāna krustošanās punktam (45). 1979. gadā Marokas Karalistes īstenotā Rietumsahāras aneksija tika papildināta, pievienojot Rietumsahāras dienvidu daļu (46), kas ar šo konvenciju bija piešķirta Mauritānijas Islāma Republikai. Tādējādi Marokas Karaliste uzskata, ka Rietumsahāra ietilpst tās suverēnā varā un ka tādēļ tai piegulošie ūdeņi ietilpst Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola piemērošanas jomā.

74.      Kas attiecas uz Savienību, vairāku dalībvalstu paziņojumos, kas sniegti Padomē 2013. gada protokola apstiprināšanas laikā, skaidri ir norādīts, ka gan šis protokols, gan Zivsaimniecības nolīgums ir piemērojami Rietumsahārai (47). Turklāt tieši tas bija iemesls tam, kādēļ, kā paskaidro iesniedzējtiesa un Komisija, Eiropas Parlaments pirmajā brīdī bija bloķējis atkārtotas pārrunas par protokolu, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Zivsaimniecības nolīgumā. Tieši šā paša iemesla dēļ Dānijas Karaliste un Zviedrijas Karaliste balsoja pret šā protokola noslēgšanas apstiprināšanu, Nīderlandes Karaliste (48), Somijas Republika un Apvienotā Karaliste atturējās un Vācijas Federatīvā Republika, Īrija, kā arī Austrijas Republika izteica savas ierunas (49).

75.      Šādā kontekstā pretēji Asociācijas nolīgumam, par ko bija 2016. gada 21. decembra spriedums Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), man šķiet, ka pušu nodoms ir acīmredzami pierādīts: Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols ir piemērojami Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem. Tādēļ Tiesai ir jāpārbauda, vai šis nodoms, kas īstenots ar apstrīdētajiem aktiem, ietekmē to likumību, ņemot vērā LES 3. panta 5. punktu un starptautisko tiesību normas, uz kurām atsaukusies WSC.

2.      Iespēja atsaukties uz starptautisko tiesību normām, lai apšaubītu apstrīdēto aktu spēkā esamību

a)      Vispārējie principi

76.      WSC argumentācija būtībā ir vērsta uz to, lai apšaubītu apstrīdētos aktus divos aspektos. Pirmkārt, WSC apgalvo, ka Savienība nevar ar Marokas Karalisti likumīgi noslēgt nolīgumus, kuri ir piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem. Otrkārt, pat ja pieņemtu, ka Savienība var likumīgi noslēgt līdzīgus nolīgumus, WSC apgalvo, ka apstrīdētie akti attiecībā uz to saturu nav spēkā, ņemot vērā LES 3. panta 5. punktu un starptautiskās tiesības. Savas argumentācijas pamatošanai WSC norāda uz vairākām starptautisko tiesību normām, īpaši tautu pašnoteikšanās tiesībām, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pantu, pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principu un starptautiskajām humanitārajām tiesībām, ciktāl šīs normas attiecas uz tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanu, kuri ir piemērojami okupētām teritorijām un to dabas resursu izmantošanai. Tiesas sēdē tā ir precizējusi, ka apstrīdēto aktu spēkā esamību saistībā ar starptautiskajām jūras tiesībām tā neapstrīd.

77.      Šajā kontekstā, pamatojoties uz 2011. gada 21. decembra spriedumā Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) minētajiem principiem, vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs, Comader, Spānijas, Francijas un Portugāles valdības, Padome, kā arī Komisija apstrīd WSC iespēju atsaukties uz šīm starptautisko tiesību normām.

78.      Ir jāatgādina, ka – saskaņā ar 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 51.–55. punktu – attiecībā uz iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām ir izvirzīti šādi nosacījumi: Savienībai ir jābūt saistošām šīm tiesību normām, to saturam ir jābūt bez nosacījumiem un pietiekami precīzam, un, visbeidzot, to raksturs un sistēma nedrīkst liegt veikt apstrīdētā akta pārbaudi tiesā.

79.      Saskaņā ar 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 101.–103. punktu un 107. punktu attiecībā uz iespēju atsaukties uz starptautisko paražu tiesību normām ir izvirzīti šādi nosacījumi: ar tām ir jābūt iespējai apšaubīt Savienības kompetenci pieņemt apstrīdēto aktu un attiecīgajam aktam ir jābūt tādam, kas varētu skart tiesības, kuras privātpersonai izriet no Savienības tiesībām, vai jāspēj radīt tai ar šīm tiesībām saistītus pienākumus.

80.      Manuprāt, lai gan privātpersonām ir jāatbilst zināmiem nosacījumiem, lai varētu atsaukties uz starptautisko tiesību normām Savienības tiesību aktu pārbaudes tiesā ietvaros, šajā spriedumā minētie principi nav automātiski piemērojami izskatāmajai lietai. Proti, šie principi attiecas uz vienpusēju un pilnībā iekšēju atvasināto tiesību aktu (regulas, direktīvas utt.) pārbaudi tiesā (50), bet izskatāmajā lietā, kā norāda Komisija (51), ir uzdots atšķirīgs jautājums par tāda starptautiska nolīguma spēkā esamību, kuru Savienība noslēgusi, izmantojot tiesību aktu, ar kuru tiek apstiprināta tā noslēgšana (atvasinātās līgumtiesības) (52).

81.      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) locekles statuss ir paredzēts valstīm (53). Nebūdama ANO locekle, Savienība nav Starptautiskās Tiesas Statūtu dalībniece, kā tas attiecībā uz ANO loceklēm ir paredzēts Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 93. pantā. Turklāt Starptautiskās Tiesas Statūtu 34. pantā iespēja uzstāties tajā ir paredzēta tikai valstīm.

82.      No tā izriet, ka Savienības ārējās darbības pārbaude neietilpst nevienas starptautiskas tiesas kompetencē, pat ne Starptautiskās Tiesas kompetencē. Tādēļ, pat ja ar tās darbību tiktu pārkāptas starptautisko tiesību imperatīvās normas Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 53. panta vai starptautisko paražu tiesību pienākumu – sauktu par “erga omnes” pienākumiem (54) – izpratnē, lemt par līdzīgu pārkāpumu nebūtu nevienas starptautiskas tiesas kompetencē.

83.      Tomēr daži starptautiskie nolīgumi ļauj Savienībai “pakļaut[ies] ar šiem nolīgumiem izveidotas vai izraudzītas tiesas nolēmumiem attiecībā uz šo nolīgumu noteikumu interpretāciju un piemērošanu”, kas ir iespēja, kura tai ir atzīta Tiesas judikatūrā (55).

84.      Tas tā nav Zivsaimniecības nolīguma gadījumā, kura 13. pantā “Domstarpību risināšana” ir paredzēts, ka “līgumslēdzējas puses savstarpēji apspriežas par katru domstarpību, kas skar šā nolīguma interpretāciju vai piemērošanu”. Tā kā nav tikusi izveidota neatkarīga un objektīva tiesa, kuras kompetencē ir atrisināt iespējamās domstarpības, kas radušās saistībā ar Zivsaimniecības nolīgumu, to risinājums ir atkarīgs no līgumslēdzēju pušu labās gribas, jo katra no tām tādējādi var viegli to bloķēt (56).

85.      Tādējādi, ja tādēļ, ka nav izveidota šāda tiesa, Tiesa ir vienīgā, kuras kompetencē ir kontrolēt Savienības ārējo darbību un pārbaudīt, vai šī darbība veicina “starptautisko tiesību normu stingru ievērošanu [..] [un] Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principu [ievērošanu]” (57), nav pārsteidzoši, ka tā ir nospriedusi, ka “[Savienības] iestādēm piešķirtās kompetences starptautiskajā jomā īstenošana nevar tikt izslēgta no spēkā esamības pārbaudes, ko īsteno tiesa” (58).

86.      Šajā kontekstā, lai gan privātpersonām ir jāizpilda noteikti nosacījumi, lai varētu atsaukties uz starptautiskajām tiesībām, apstrīdot Savienības noslēgta starptautiska nolīguma saderību ar LES 3. panta 5. punktu, šie nosacījumi nevar būt tādi, kas padara Savienības ārējās darbības efektīvu pārbaudi tiesā praktiski neiespējamu.

87.      Taču, manuprāt, tas tā būtu tad, ja principi, kas minēti 2011. gada 21. decembra spriedumā Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864), tiktu piemēroti tādi, kādi tie ir, apstrīdēto aktu spēkā esamības pārbaudei.

88.      Proti, dažas no šajā lietā norādītajām starptautisko tiesību normām vienlaikus ir gan paražu tiesību normas, gan līgumtiesību normas, jo tās ir tikušas kodificētas vairākos starptautiskos līgumos un konvencijās, bet dažas citas, piemēram, tiesības uz pašnoteikšanos, ir vispārējo starptautisko tiesību sastāvdaļa (59) un šajā ziņā neietilpst vienīgi starptautiskajās līgumtiesībās vai paražu tiesībās, iespēju uz kurām atsaukties Tiesa ir izskatījusi 2011. gada 21. decembra spriedumā Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864).

89.      Turklāt, ja tieši ar mērķi pēc savas ierosmes neizslēgt iespēju atsaukties uz starptautisko paražu tiesību normām Tiesa ir noteikusi atsaukšanās iespējas nosacījumus, kuri atšķiras no nosacījumiem, lai atsauktos uz starptautiskajām līgumtiesībām, šim pašam mērķim būtu pretrunā tas, kā to ierosina vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs, Spānijas, Francijas un Portugāles valdības, kā arī Padome un Komisija, ka iespēja atsaukties uz vispārējo starptautisko tiesību normām tiek pakļauta iespējas atsaukties uz starptautisko paražu tiesību normām nosacījumiem gadījumā, ja ir izpildīti atsaukšanās iespējas nosacījumi, kuri ir minēti attiecībā uz starptautisko līgumtiesību normām.

90.      Līdzīgs risinājums automātiski izslēgtu iespēju privātpersonām atsaukties uz starptautisko tiesību normām, kas tomēr ir būtiskas, piemēram, uz vispārējo starptautisko tiesību imperatīvajām normām vai starptautisko tiesību pienākumiem, sauktiem par erga omnes pienākumiem, šādu iemeslu dēļ.

91.      Vispirms saskaņā ar pirmo nosacījumu no iespējas atsaukties uz starptautisko paražu tiesību normām nosacījumiem, kuru ir norādījusi Tiesa gadījumā, ja apstrīdētais akts ir vienpusējs un pilnībā iekšējs atvasināto tiesību akts, ar norādītajām normām ir jāspēj apšaubīt Savienības kompetenci pieņemt šo tiesību aktu. Atgādināšu, ka lietā, kurā tika taisīts 2011. gada 21. decembra spriedums Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864), kā arī lietās, kurās ir pieņemti šā sprieduma 107. punktā minētie spriedumi, tika apstrīdēta Savienības kompetence pieņemt apstrīdēto aktu, par kuru ticis apgalvots, ka tam ir ārpusteritoriāla iedarbība.

92.      Izskatāmajā lietā neviens neapstrīd Savienības kompetenci (60) noslēgt Zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada protokolu vai pieņemt Regulu Nr. 764/2006, Lēmumu 2013/785 un Regulu Nr. 1270/2013. Gluži pretēji, WSC apstrīd Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola saderību ar Savienības primārajām tiesībām, kā arī Regulas Nr. 764/2006, Lēmuma 2013/785 un Regulas Nr. 1270/2013 iekšējo tiesiskumu. Būtu absurdi ierobežot apstrīdēto aktu pārbaudi tikai ar vienu jautājumu par Savienības kompetenci un pēc savas ierosmes izslēgt to satura pārbaudi attiecībā pret visbūtiskākajām starptautisko tiesību normām, kuras ir norādītas izskatāmajā lietā.

93.      Turpinot – iespējas atsaukties uz starptautisko paražu tiesību normām otrā nosacījuma piemērošana tādā lietā, kāda ir izskatāmā lieta, ir vēl problemātiskāka. Atbilstoši šim nosacījumam – apstrīdētajam aktam ir jābūt tādam, kas spētu ietekmēt tiesības, kuras privātpersonai izriet no Savienības tiesībām, vai radīt tai ar šīm tiesībām saistītus pienākumus (61).

94.      Šajā gadījumā ar apstrīdētajiem aktiem tiek piešķirtas tiesības un pienākumi vienīgi Savienībai un Marokas Karalistei. Proti, šajos tiesību aktos nesaredzu nevienu tiesību normu, kas potenciāli radītu tiesības vai pienākumus citām privātpersonām (tomēr es par to šaubos), nevis Savienības kuģu īpašniekiem, kuru kuģiem ir zvejas licence, kas izdota Zivsaimniecības nolīguma ietvaros. Tādējādi, pat ja pieņemtu, ka kāda privātpersonu kategorija varētu aizsākt apstrīdēto aktu pārbaudi tiesā saskaņā ar šo nosacījumu, to veidotu vienīgi personas, kuras gūst labumu no Zivsaimniecības nolīguma un kurām tādējādi nav nekādas intereses to apstrīdēt tiesā.

95.      Visbeidzot, kādēļ ierobežot pārbaudi tiesā ar to, “vai, pieņemot attiecīgo aktu, Savienības iestādes saistībā ar šo principu piemērošanas nosacījumiem nav pieļāvušas acīmredzamu kļūdu vērtējumā” (62), ja šo principu “precizitātes pakāpe [ir] tāda pati kā starptautiskā nolīguma tiesību normām” (63) to kodificēšanas dēļ?

96.      Izdarot secinājumu šajā jautājumā, uzskatu, ka starptautisku nolīgumu, kurus noslēgusi Savienība, kā arī Savienības tiesību aktu, ar kuriem tiek apstiprināti vai īstenoti līdzīgi nolīgumi, pārbaudes tiesā ietvaros attiecībā uz iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām, protams, ir jābūt izvirzītiem noteiktiem nosacījumiem, bet neatkarīgi no to formālās piederības vienam vai vairākiem starptautisko tiesību avotiem saskaņā ar klasifikāciju, kas veikta Starptautiskās Tiesas Statūtu 38. panta 1. punktā. Šie nosacījumi ir minēti 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 53.–55. punktā, un saskaņā ar tiem Savienībai ir jābūt saistošai norādītajai normai, kuras saturam ir jābūt bez nosacījumiem un pietiekami precīzam un, visbeidzot, kuras raksturs un sistēma neliedz veikt apstrīdētā akta pārbaudi tiesā.

97.      Tieši, atsaucoties uz šiem principiem, izvērtēšu iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām, kuras ir norādījusi WSC un kuras ir būtiskas izskatāmajā lietā.

b)      Par iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām, kas ir piemērojamas tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanai, kuru mērķis ir Rietumsahāras dabas resursu izmantošana

98.      Ar apstrīdētajiem aktiem Savienība ar Marokas Karalisti ir noslēgusi un īstenojusi starptautisku nolīgumu, kurā ir paredzēta Rietumsahāras zivsaimniecības resursu izmantošana, ko īsteno Savienība. Šajā kontekstā izvērtēšu iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām, ar kurām varētu tikt apšaubīta gan starptautiska nolīguma, kas ir piemērojams Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem, noslēgšana ar Marokas Karalisti, gan šīs teritorijas dabas resursu izmantošana. Šādi rīkojoties, ņemšu vērā to, ka Marokas Karaliste uzskata sevi par Rietumsahāras suverēnu, ka no Savienības iestāžu viedokļa Marokas Karaliste ir Rietumsahāras de facto pārvaldītājvara un, kā uzskata iesniedzējtiesa un WSC, tā ir Rietumsahāras okupētājvara.

1)      Tiesības uz pašnoteikšanos

i)      Tiesības uz pašnoteikšanos ietilpst cilvēktiesībās

99.      Vispirms, es uzskatu, ka tiesības uz pašnoteikšanos nav pakļautas nosacījumiem par iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām, jo tās ir cilvēktiesību sastāvdaļa.

100. Kā Tiesa ir nospriedusi 2008. gada 3. septembra sprieduma Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461) 284. un 285. punktā, atbilstība cilvēktiesībām ir Savienības tiesību aktu likumības priekšnoteikums un Savienības tiesību sistēmā nav pieļaujami pasākumi, kas nav saderīgi ar to ievērošanu. Tādējādi pienākumi, kurus uzliek starptautisks nolīgums, nevar radīt sekas, kas pārkāpj LES un LESD konstitucionālos principus, piemēram, LES 3. panta 5. punktu un LES 21. pantu, kuros noteikts, ka Savienības ārējā darbībā ir jāievēro cilvēktiesības. Tādējādi Tiesai ir jānodrošina šī ievērošana pilnīgas tiesību aizsardzības līdzekļu sistēmas, kas paredzēta LES un LESD, ietvaros.

101. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai “pamattiesības ir neatņemama vispārīgo tiesību principu – kuru ievērošanu nodrošina Tiesa – sastāvdaļa. Šajā nolūkā Tiesa vadās no dalībvalstīm kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, kā arī norādēm, ko sniedz cilvēktiesību aizsardzības jomā noslēgtie starptautiskie nolīgumi, kuru izstrādē dalībvalstis ir piedalījušās vai kuriem tās ir pievienojušās” (64).

102. Visas dalībvalstis (un Marokas Karaliste) ir Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (ICESCR) (65) un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (ICCPR) (66), kuri parakstīti Ņujorkā 1966. gada 16. decembrī, dalībvalstis, un to kopīgajā 1. pantā ir noteikts šādi:

“1.      Visām tautām ir pašnoteikšanās tiesības. Pamatojoties uz šīm tiesībām, tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi nodrošina savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

2.      Visas tautas savu mērķu sasniegšanai var brīvi rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem, nepārkāpjot nekādas saistības, kas izriet no starptautiskās ekonomiskās sadarbības, kura balstās uz savstarpēja izdevīguma principu, un no starptautiskajām tiesībām. Nevienai tautai nekādā gadījumā nedrīkst atņemt tai piederošos eksistences līdzekļus.

3.      Visām šā pakta dalībvalstīm, arī tām, kas ir atbildīgas par nepastāvīgo un aizbilstamo teritoriju pārvaldīšanu, saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principiem jāsekmē pašnoteikšanās tiesību īstenošana un jācienī šīs tiesības” (67).

103. Turklāt 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta VIII sadaļā “Tautu līdztiesība un tautu pašnoteikšanās tiesības”, uz kuru ir atsauce LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā un kura puses ir visas dalībvalstis, tiesības uz pašnoteikšanos ir nostiprinātas, izmantojot gandrīz identisku formulējumu ICESCR un ICCPR kopīgā 1. panta formulējumam. Šajā sadaļā ir noteikts šādi:

“Dalībvalstis ievēro tautu līdztiesību un pašnoteikšanās tiesības, vienmēr rīkojoties saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu mērķiem un principiem un atbilstošajām starptautisko tiesību normām, tostarp tām, kuras attiecas uz valstu teritoriālo integritāti.

Saskaņā ar tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principu visām tautām vienmēr ir tiesības brīvi noteikt savu iekšējo un ārējo politisko statusu, kad un kā tās to vēlas, bez ārējas iejaukšanās, un pēc saviem ieskatiem īstenot savu politisko, ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

Iesaistītās valstis no jauna apstiprina vispārējo nozīmi tam, ka tautas ievēro un efektīvi īsteno tautu līdztiesību un pašnoteikšanās tiesības draudzīgu attiecību attīstībai starp tām, tāpat kā starp visām valstīm; tās arī atgādina, cik svarīgi ir novērst ikvienu šā principa pārkāpumu neatkarīgi no formas, kādā tas ir izdarīts.”

104. Tādējādi tiesības uz pašnoteikšanos ir cilvēktiesības, kas ir tikušas atzītas vairākās starptautiskās organizācijās un vairākos starptautiskos dokumentos, kā arī doktrīnā (68). Kā uzskata Starptautiskā Tiesa, šo tiesību ieguvējas ir tautas, kas vēl nav sasniegušas pilnīgu pašpārvaldi ANO Statūtu 73. panta izpratnē un tās, kas vēl ir ārvalstu pakļautībā (subjugation (69)), dominancē vai ekspluatācijā (70).

ii)    Tiesības uz pašnoteikšanos kā vispārējo starptautisko tiesību, starptautisko līgumtiesību un “erga omnes” pienākumu princips

105. Katrā ziņā kā vispārējo starptautisko tiesību norma (71) un erga omnes pienākums (72), kas ir kodificēts vairākos starptautiskajos līgumtiesību (73) dokumentos, tiesības uz pašnoteikšanos atbilst atsaukšanās iespējas kritērijiem, kuri ir minēti šo secinājumu 96. punktā, proti, tās ir saistošas Savienībai, to saturs ir bez nosacījumiem un pietiekami precīzs, un to raksturs un sistēma neliedz veikt apstrīdēto aktu pārbaudi tiesā.

–       Savienībai ir saistošas tiesības uz pašnoteikšanos

106. Kā Tiesa ir nospriedusi 2016. gada 21. decembra spriedumā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), Savienībai ir saistošas tiesības uz pašnoteikšanos, kas ir erga omnes piemērojamas tiesības, kā arī viens no starptautisko tiesību galvenajiem principiem (74). Tādējādi “šis princips ietilpst starptautisko tiesību normās, kuras piemērojamas attiecībās starp Savienību un Marokas Karalisti” (75).

107. Proti, tiesības uz pašnoteikšanos ir nostiprinātas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 1. panta 2. punktā (76). Tomēr LES 3. panta 5. punktā, 21. panta 1. punktā, 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktā, 23. pantā un LESD 205. pantā Savienībai ir noteikts pienākums ievērot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu principus. 13. deklarācijā par kopējo ārpolitiku un drošības politiku, kas pievienota 2007. gada 13. decembrī parakstīto Lisabonas līgumu pieņēmušās starpvaldību konferences nobeiguma aktam, ir noteikts, ka “Eiropas Savienībai un tās dalībvalstīm vēl aizvien būs saistoši Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu noteikumi” (77).

108. Turklāt tiesības uz pašnoteikšanos ir norādītas starp Helsinku Nobeiguma akta principiem, uz kuriem ir atsauce LES 21. panta 2. punkta c) apakšpunktā (78).

109. Visbeidzot, kā tas izriet no 2013. gada protokola 1. panta, tā īstenošana ir pakļauta demokrātijas principu un cilvēka pamattiesību ievērošanai, kas ietver tautu tiesību uz pašnoteikšanos ievērošanu.

–       Tiesības uz pašnoteikšanos ir starptautisko tiesību norma, kas satura ziņā ir beznosacījuma un pietiekami precīza

110. Kā Tiesa ir nospriedusi 2011. gada 21. decembra sprieduma Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864) 55. punktā, “[šis] nosacījums ir izpildīts tad, ja norādītā tiesību norma paredz skaidru un precīzu pienākumu, kurš tā izpildes vai seku ziņā nav atkarīgs no jebkāda tālāka akta pieņemšanas”.

111. Kā to parāda 90., 92. un 93. punkts 2016. gada 21. decembra spriedumā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), kurā Tiesa ir piemērojusi šīs tiesības attiecībā uz Rietumsahāru un tās tautu, nepaužot nekādas šaubas par to saturu vai piemērojamību, tiesības uz pašnoteikšanos atbilst šim nosacījumam.

112. Tas, ka Starptautiskā Tiesa ir nospriedusi, ka Izraēlas veikta sienas celtniecība Jordānas Rietumkrastā ir palestīniešu tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpums, jo tā atbilstot de facto aneksijai (79), parāda, ka runa ir par tiesībām, kuru saturs ir pietiekami skaidrs un precīzs piemērošanai.

113. Proti, to saturs ir pietiekami detalizēti izklāstīts vairākos dokumentos.

114. Šajā ziņā Starptautiskā Tiesa ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 1. panta 2. punktu ir pamatojusi to, ka pastāv “tiesības uz neatkarību teritoriju, kurām nav savas pārvaldes, tautu labā un to tautu labā, kuras ir ārvalstu pakļautībā, dominancē vai ekspluatācijā” (80).

115. Šo tiesību saturs ir precizēts ICESCR un ICCPR (81) kopīgajā 1. pantā, un to īstenošanas nosacījumi detalizēti ir izklāstīti vairākās ANO Ģenerālās Asamblejas rezolūcijās, īpaši Rezolūcijās 1514 (XV), 1541 (XV) un 2625 (XXV), uz kurām bieži ir atsaukusies Starptautiskā Tiesa (82).

116. Šajā ziņā Rezolūcijā 1514 (XV) ir atzīts šādi:

“1.      Tautu pakļaušana ārvalstu pakļautībai, dominancei un ekspluatācijai ir cilvēka pamattiesību liegšana, ir pretrunā Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un apdraud pasaules miera un sadarbības pamatu.

2.      Visām tautām ir tiesības uz brīvu pašnoteikšanos; saskaņā ar šīm tiesībām tās brīvi nosaka savu politisko statusu un brīvi īsteno savu ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

[..]

4.      Ir jāizbeidz jebkādas bruņotas darbības un jebkādi represīvi pasākumi, kas vērsti pret pakļautām tautām, lai ļautu šīm tautām mierīgi un brīvi īstenot savas tiesības uz pilnīgu neatkarību, un ir jāievēro to valsts teritorijas integritāte.

[..]”

117. Rezolūcijā 1541 (XV) ir noteikti principi, kas ir jāievēro pārvaldītājām valstīm, izpildot savus pienākumus, kuri izriet no Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta. Ir jāatzīmē, ka VI princips paredz to, ka tiek uzskatīts, ka tiesības uz pašnoteikšanos ir tikušas īstenotas tad, kad neautonoma teritorija, kļūst par neatkarīgu un suverēnu valsti vai brīvi pievienojas neatkarīgai valstij, vai tad, kad tā integrējas neatkarīgā valstī.

118. Attiecībā uz integrāciju neatkarīgā valstī IX principa b) punktā ir paredzēts, ka “integrācijai ir jāizriet no vēlēšanās, kuru brīvi ir izteikuši teritorijas iedzīvotāji, pilnībā apzinoties sava statusa maiņu, apspriešanai notiekot atbilstoši demokrātiskām un plaši izplatītām metodēm, kuras tiek piemērotas objektīvi un pamatojas uz pieaugušo vispārējām vēlēšanu tiesībām. [ANO] varēs kontrolēt šo metožu piemērošanu, kad tā to uzskatīs par nepieciešamu”.

119. Visbeidzot, Rezolūcijā 2625 (XXV) ir ietverta “Deklarācija par starptautisko tiesību principiem, kas attiecas uz draudzīgām attiecībām un sadarbību starp valstīm atbilstīgi ANO Statūtiem”. Attiecībā uz “tautu līdztiesības un pašnoteikšanās principu” šajā rezolūcijā visām valstīm ir noteikts “pienākums kopā ar citām valstīm vai atsevišķi veicināt tautu līdztiesības un pašnoteikšanās tiesību principa īstenošanu atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu noteikumiem”.

120. Tāpat tajā valstīm ir noteikts “pienākums atturēties izmantot jebkādu piespiedu līdzekli, kas iepriekš minētajām tautām, īstenojot minēto principu, atņemtu tiesības uz pašnoteikšanos, brīvību un neatkarību”.

121. Attiecībā konkrētāk uz tādām neautonomām teritorijām kā Rietumsahāra šajā rezolūcijā ir paredzēts, ka tām “ir atsevišķs un atšķirīgs statuss no tās valsts teritorijas statusa, kura šo teritoriju pārvalda; šis atsevišķais un atšķirīgais statuss atbilstīgi [Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem] pastāv tik ilgi, līdz [..] neautonomas teritorijas tauta atbilstoši ANO Statūtiem, īpaši to mērķiem un principiem, īsteno tiesības uz pašnoteikšanos” (83).

122. Visbeidzot, tās vispārējos noteikumos Rezolūcijā 2625 (XXV) ir atzīts, ka “Statūtu principi, kuri ir ietverti šajā deklarācijā, ir starptautisko tiesību pamatprincipi, un tādēļ visām valstīm, rīkojoties starptautiskā līmenī, tiek pieprasīts ievērot šos principus un attīstīt savas savstarpējās attiecības, pamatojoties uz minēto principu precīzu ievērošanu”.

123. No iepriekš minētā izriet, ka tiesības uz pašnoteikšanos to izpildes vai seku ziņā nav atkarīgas no jebkāda vēlāka akta pieņemšanas.

124. Šajā gadījumā, kā to ir nospriedusi Starptautiskā Tiesa un Tiesa, Rietumsahāras tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos (84).

–       Tiesību uz pašnoteikšanos raksturs un sistēma neliedz veikt apstrīdēto aktu pārbaudi tiesā

125. 2016. gada 21. decembra sprieduma Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) 89. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka “[tiesības uz pašnoteikšanos] Vispārējai tiesai bija jāņem vērā” saistībā ar Front Polisario celto prasību atcelt Asociācijas nolīgumu. No tā izriet, ka šo tiesību raksturs un sistēma neliedz veikt Savienības tiesību aktu pārbaudi tiesā.

126. Proti, Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 103. pantā ir noteikts, ka “gadījumā, ja Apvienoto Nāciju Dalībvalsts pienākumi saskaņā ar šiem statūtiem izrādīsies pretrunā ar jebkāda cita starptautiska nolīguma pienākumiem, lielāks spēks ir pienākumiem, kas noteikti šajos statūtos”.

127. Turklāt Starptautiskā Tiesa uzskata, ka “tautu tiesības uz pašnoteikšanos [..] ir erga omnes piemērojamas tiesības” (85). Tas nozīmē, ka “šādi pienākumi pēc savas būtības “attiecas uz visām valstīm” un, “ņemot vērā attiecīgo tiesību nozīmību, visas valstis var tikt uzskatītas par tādām, kurām ir juridiska interese, lai šīs tiesības tiktu aizsargātas”” (86). Šajā ziņā Starptautiskā Tiesa ir lēmusi, ka “visām valstīm ir pienākums neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no [erga omnes pienākuma neizpildes]. Tām ir arī pienākums nesniegt atbalstu vai palīdzību, lai saglabātu situāciju, ko radījis šis [pārkāpums]”. Turklāt visām valstīm, ievērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtus un starptautiskās tiesības, ir jānodrošina, lai tiktu izskausti šķēršļi, kuri izriet no [pārkāpuma], [attiecīgās] tautas [kas šajā gadījumā ir Palestīnas tauta] tiesību uz pašnoteikšanos īstenošanai” (87).

128. Visbeidzot, tiesības uz pašnoteikšanos bieži tiek norādītas kā starptautisko tiesību imperatīva norma, kuras pārkāpums var izraisīt starptautiska līguma spēkā neesamību atbilstoši Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 53. pantam (88). Ir jāuzsver, ka konsultatīvā atzinuma procedūras laikā Starptautiskajā Tiesā Rietumsahāras lietā Spānijas Karaliste ir atzinusi, ka tiesības uz pašnoteikšanos pašas par sevi ir starptautisko tiesību imperatīva norma (89), lai gan Marokas Karaliste imperatīvas normas statusu ir atzinusi dekolonizācijas principam, kura nosacījums ir pašnoteikšanās (90).

129. No tā izriet, ka, nebūt neliedzot veikt pārbaudi tiesā, tiesību uz pašnoteikšanos sistēma un raksturs liek Tiesai pārbaudīt, vai ar apstrīdētajiem aktiem Savienība ir ievērojusi šīs tiesības, nav atzinusi prettiesisku situāciju, kas izriet no šo tiesību pārkāpuma, un nav sniegusi atbalstu vai palīdzību šādas situācijas saglabāšanā (91).

2)      Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips

130. Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips garantē suverēnas tiesības katrai valstij un katrai tautai brīvi rīkoties ar tās teritorijā esošajām dabas bagātībām un resursiem, valsts attīstības un savas tautas labklājības interesēs (92). Tas ir starptautisko paražu tiesību princips (93), kas kā tāds ir saistošs Savienībai.

131. Kā to norādījis ANO ģenerālsekretāra vietnieks juridiskajos jautājumos, juridiskais padomnieks Hans Corell savā 2002. gada 29. janvāra vēstulē, kas adresēta ANO Drošības padomes priekšsēdētājam, “[pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa] tvērums un precīzas tiesiskās sekas vēl aizvien ir apspriežamas” (94).

132. Proti, viņa juridiskais atzinums apliecina šīs grūtības, jo tajā ir izmantoti dažādi termini, lai raksturotu to, kas ir dabas resursu izmantošana neautonomas teritorijas tautas labā. Proti, tajā ir runāts par izmantošanu, kas netiek veikta, “neievērojot [neautonomas teritorijas] iedzīvotāju vajadzības un intereses, tiem negūstot no tās labumu” (95), vai izmantošanu “[neautonomu teritoriju] tautu labā, to vārdā vai apspriežoties ar to pārstāvjiem” (96), un ir secināts, ka izmantošana nevar tikt veikta, “neievērojot [neautonomas teritorijas] tautas intereses un gribu” (97).

133. Lai arī tā, neraugoties uz terminoloģiskām atšķirībām, nav apšaubāms, ka dabas resursu izmantošana vismaz ir jāveic neautonomas teritorijas tautas labā, kas ir pietiekami, lai piešķirtu šim pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa kritērijam pietiekami skaidru un precīzu raksturu.

134. Ar to arī var pamatot apstrīdēto aktu pārbaudi tiesā. Proti, Parlaments sākotnēji bija bloķējis protokola, kas galu galā tika noslēgts 2013. gadā, pieņemšanu, uzskatot, ka tajā nebija paredzētas pietiekamas garantijas, lai nodrošinātu, ka Rietumsahāras dabas resursu izmantošana zivsaimniecības jomā, ko veic Savienības kuģi, tiek veikta šīs teritorijas tautas labā. Turklāt Padome un Komisija atzīst, ka kritērijs par labumu Rietumsahāras tautai, ir viens no nolīgumu, kuri noslēgti starp Savienību un Marokas Karalisti un kuri attiecas uz šo teritoriju, tiesiskuma nosacījumiem.

3)      Starptautisko humanitāro tiesību normas, kas ir piemērojamas tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanā, kuru mērķis ir okupētas teritorijas dabas resursu izmantošana

135. Iesniedzējtiesa, WSC, kā arī Apvienotās Karalistes Nodokļu un muitas dienests un vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs uzskata, ka Marokas Karalistes klātbūtne Rietumsahārā ir okupācija (98).

136. Šajā ziņā norādīšu, ka jautājums par to, vai Marokas Karaliste ir Rietumsahāras okupētājvara un vai tā ir noslēgusi Zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada protokolu šajā statusā, ir starptautisko tiesību interpretācijas jautājums, uz kuru nosacījumi par iespēju atsaukties uz tām Savienības tiesībās neattiecas.

137. Tomēr, ja Marokas Karaliste ir Rietumsahāras okupētājvara (jautājums, pie kura es atgriezīšos vēlāk (99)), starptautisko humanitāro tiesību normām, kuras ir kodificētas 1907. gada 18. oktobra Hāgas Konvencijai par sauszemes kara likumiem un paražām pievienotajos noteikumos (turpmāk tekstā – “1907. gada Hāgas noteikumi”) un 1949. gada 12. augusta Ženēvas Konvencijā par civiliedzīvotāju aizsardzību kara laikā (turpmāk tekstā – “Ženēvas IV konvencija”) un kuri attiecas uz okupētajai teritorijai piemērojamu starptautisku nolīgumu noslēgšanu (1907. gada Hāgas noteikumu 43. pants un Ženēvas IV konvencijas 64. panta otrā daļa) un šīs teritorijas dabas resursu izmantošanu (1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants), ir jābūt tādām, uz kurām var atsaukties.

138. Proti, tātad šīs tiesību normas atbilst iespējas atsaukties uz starptautiskajām tiesībām kritērijiem, kuri ir minēti šo secinājumu 96. punktā.

139. Pirmkārt, 1907. gada Hāgas noteikumu un Ženēvas IV konvencijas normas veido nepārkāpjamus un erga omnes piemērojamus starptautisko paražu tiesību principus (100), un kā tādas tās ir saistošas Savienībai.

140. Otrkārt, to saturs ir pietiekami precīzs un bez nosacījumiem, jo pienākumi, kuri ar tām ir noteikti okupētājai valstij, to izpildes vai seku ziņā nav atkarīgi no jebkāda vēlāka akta pieņemšanas.

141. Treškārt un visbeidzot, to raksturs un sistēma kā nepārkāpjamām normām neliedz veikt apstrīdēto aktu, īpaši Regulas Nr. 764/2006, Lēmuma 2013/785 un Regulas Nr. 1270/2013, pārbaudi tiesā, jo ar tiem ir apstiprināta un īstenota Rietumsahāras dabas resursu izmantošana, par kuru ir panākta vienošanās starp Savienību un Marokas Karalisti. Tomēr Savienībai ir pienākums neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no šo tiesību normu pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību tādas situācijas saglabāšanai, kas radīta ar šo pārkāpumu (101).

142. Noteicis starptautisko tiesību normas, uz kurām var atsaukties, tagad izvērtēšu apstrīdēto aktu saderību ar šīm normām.

3.      Par Regulas Nr. 764/2006, Lēmuma 2013/785 un Regulas Nr. 1270/2013 spēkā esamību, kā arī par Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola saderību ar starptautisko tiesību normām, uz kurām var atsaukties un uz kurām ir atsauce LES 3. panta 5. punktā

a)      Par Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos, kā arī pienākuma neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no šo tiesību pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā ievērošanu ar apstrīdētajiem aktiem

143. 2016. gada 21. decembra spriedumā Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) Tiesa ir nospriedusi, ka Asociācijas nolīgums, kurš noslēgts starp Savienību un Marokas Karalisti un kurš saskaņā ar tā formulējumu ir piemērojams “Marokas Karalistes teritorijai”, nav piemērojams Rietumsahāras teritorijai, jo šāda piemērošana būtu nesaderīga ar šīs teritorijas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, kā arī ar Vīnes konvencijas par līgumu tiesībām 29. pantu (līgumu darbības aptvertā teritorija) un 34. pantu (līgumu relatīvās iedarbības princips, saskaņā ar kuru līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešajām valstīm bez to piekrišanas) (102).

144. Padome un Komisija uzskata, ka izskatāmā lieta ir jānošķir no lietas, kurā pieņemts 2016. gada 21. decembra spriedums Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), jo pretēji Asociācijas nolīgumam Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols ir piemērojami Rietumsahārai. Proti, atbilstoši tam, kā šo spriedumu iztulkojusi Padome un Komisija, problēma saistībā ar Asociācijas nolīgumu bija tajā, ka tas tika piemērots Rietumsahārai, nebūdams tai juridiski piemērojams, jo šāda piemērošana būtu pretrunā šīs teritorijas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, kā arī Vīnes konvencijas par līgumu tiesībām 29. pantam (līgumu darbības aptvertā teritorija) un 34. pantam (līgumu relatīvās iedarbības princips, saskaņā ar kuru līgumi nedrīkst ne uzlikt pienākumus, ne piešķirt tiesības attiecībā uz trešajām valstīm bez to piekrišanas). Pamatojoties tieši uz šo argumentāciju, ar risinājumu, kuru ir paredzējusi Padome un Komisija, lai Asociācijas nolīguma piemērošanu Rietumsahārai padarītu atbilstošu 2016. gada 21. decembra spriedumam Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973), tiktu paplašināta Savienības un Marokas Karalistes nolīguma vēstuļu apmaiņas veidā darbības joma, lai skaidri ietvertu Rietumsahāru.

145. Šī argumentācija mani nepārliecina. Ja ar Marokas Karalisti noslēgta starptautiska nolīguma piemērošana Rietumsahārai, kas skaidri neietilpst tā teritoriālajā piemērošanas jomā, ir nesaderīga ar šīs teritorijas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos, tas a fortiori tāpat būtu attiecībā uz starptautisku nolīgumu, kurš, tāpat kā Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols, ir piemērojams Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem (103) un ar kuru Savienībai (104) ir atļauta Rietumsahāras zivsaimniecības resursu izmantošana.

146. Šis arguments a fortiori man šķiet pietiekams, lai konstatētu Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpumu. Pilnības labad vēlos piebilst, ka ar apstrīdētajiem aktiem netiek ievērotas Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos, jo tie neatbilst ne tam, ka brīvi tiek turpināts īstenot tās ekonomisko attīstību, ne tam, ka notiek brīva rīkošanās ar tās dabas bagātībām un resursiem (105), un ka katrā ziņā, pat ja ar tiem pašiem par sevi netiktu pārkāptas tiesības uz pašnoteikšanos, ar tiem netiek ievērots Savienības pienākums neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā (106).

1)      Par Rietumsahāras tautas brīvas gribas esamību ar apstrīdētajiem aktiem turpināt īstenot savu ekonomisko attīstību un rīkoties ar savām dabas bagātībām un resursiem

147. To, ka šāda griba nepastāv, manuprāt, apliecina šādi fakti (107), kuru būtību WSC ir norādījusi iesniedzējtiesā un kurus šī pēdējā minētā ir atgādinājusi (108).

148. ANO Ģenerālā asambleja 1966. gada 20. decembrī pieņēma Rezolūciju 2229 (XXI) par Ifni un Spānijas Sahāras jautājumu, kurā tā “no jauna apstiprin[āj]a Spānijas Sahāras [..] tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos” un aicināja Spānijas Karalisti kā pārvaldītājvaru, cik vien ātri iespējams, noteikt “referenduma organizēšanas kārtību, kuru var[ētu] rīkot [ANO] paspārnē, lai ļautu teritorijas pirmiedzīvotājiem brīvi izmantot savas tiesības uz pašnoteikšanos”.

149. Spānijas Karaliste 1974. gada 20. augustā informēja ANO par to, ka tā piedāvā ANO paspārnē organizēt referendumu Rietumsahārā (109).

150. 1975. gadā maijā, lai arī bija radušās grūtības, ANO apmeklējuma misija Rietumsahārā “pēc uzturēšanās šajā teritorijā ir varējusi secināt, ka Rietumsahāras iedzīvotāju lielākā daļa ir par neatkarību” (110).

151. Starptautiskā Tiesa pēc ANO Ģenerālās asamblejas lūguma 1975. gada 16. oktobrī Rietumsahāras dekolonizācijas pasākumu ietvaros sniedza konsultatīvo atzinumu, saskaņā ar kuru, pirmkārt, Rietumsahāra nebija bezsaimnieka teritorija (terra nullius), kad to kolonizēja Spānijas Karaliste, un, otrkārt, pat ja noteikti elementi liecina, ka Spānijas kolonizācijas laikā ir pastāvējušas juridiskas uzticības saites starp Marokas sultānu un dažām ciltīm, kas apdzīvoja Rietumsahāras teritoriju, tie neļauj konstatēt teritoriālās suverenitātes saikni starp Rietumsahāras teritoriju un Marokas Karalisti (111). Tādējādi Tiesa nav konstatējusi tādu tiesisku attiecību esamību, kas varētu grozīt ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 1514 (XV) piemērošanu attiecībā uz Rietumsahāras dekolonizāciju un, konkrētāk, attiecībā uz pašnoteikšanās principa piemērošanu, pateicoties teritorijas iedzīvotāju brīvas un autentiskas gribas izpausmei (112).

152. Marokas karalis savā runā, ko viņš teica minētā konsultatīvā atzinuma publicēšanas dienā, “apgalvoja, ka “visa pasaule [bija] atzinusi, ka [Rietum]sahāra pieder Marokas Karalistei” un ka tai neatliek nekas cits kā vien “mierīgi pārņemt šo teritoriju””, šajā nolūkā aicinot organizēt gājienu, kas pulcētu 350 000 cilvēku, sauktu par “Zaļo gājienu” (113).

153. ANO Drošības padome, kurā bija vērsusies Spānijas Karaliste, lūdza ANO ģenerālsekretāru K. Valdheimu [K. Waldheim] izstrādāt ziņojumu par apspriešanās ar iesaistītajām pusēm, īpaši ar Marokas Karalisti, rezultātiem (114).

154. Viņa tēze, kas aprakstīta šajā ziņojumā, bija tāda, ka referendums nav nepieciešams, jo Starptautiskā Tiesa ir atzinusi vēsturisku uzticības saišu pastāvēšanu starp Marokas sultānu un ciltīm, kas tradicionāli apdzīvojušas Rietumsahāras teritoriju, un ka katrā ziņā “teritorijas iedzīvotāji faktiski jau bija īstenojuši savas tiesības uz pašnoteikšanos un bija atbalstījuši teritorijas atdošanu Marokai”, un visnesenākais pierādījums tam bija “uzticības zvērests, kuru Marokas karalim sahravi cilšu vārdā izteicis [Khatri Ould Said a Ould El Jomaini], kurš ir Djemââ [Vecajo padomes] priekšsēdētājs [(115)]”, ceremonijā kas bija notikusi 1975. gada 4. novembrī Agādīras pilī (116).

155. Pēc Spānijas Karalistes protestiem pret Zaļo gājienu ANO Drošības padome 1975. gada 6. novembrī pieņēma Rezolūciju 380 (1975) par Rietumsahāru, kurā tā “iz[teica] nožēlu par paziņotā gājiena rīkošanu” un “piepras[īj]a Marokas [Karalistei] nekavējoties atsaukt visus [šā] gājiena dalībniekus no Rietumsahāras teritorijas”. Marokas Karaliste izpildīja šo prasību dažas dienas vēlāk.

156. Zaļā gājiena izraisītās krīzes laikā Spānijas Karaliste, Marokas Karaliste un Mauritānijas Islāma Republika iesaistījās trīspusējās sarunās, kuru rezultātā 1975. gada 14. novembrī tika pieņemta Spānijas, Marokas un Mauritānijas principiāla deklarācija par Rietumsahāras jautājumu (117) (turpmāk tekstā – “Madrides nolīgums”). Atbilstīgi šim nolīgumam “Spānija nekavējoties izveido[šot] pagaidu administrāciju [Rietumsahāras] teritorijā, kurā piedalīsies Maroka un Mauritānija, sadarbojoties ar Djemââ, un kurai [tikšot] nodota atbildība un pilnvaras, [kas tai šajā teritorijā bijušas kā pārvaldītājvarai]”, kas ir ticis izdarīts.

157. Minētajā nolīgumā bija arī paredzēts, ka “Spānijas klātbūtne pilnībā [tikšot] izbeigta līdz 1976. gada 28. februārim” un ka “Rietumsahāras iedzīvotāju viedoklis, kas izteikts ar Djemââ starpniecību, [tikšot] respektēts”.

158. Vēlāk atklājās, ka minētajam nolīgumam bija pievienota virkne nolīgumu starp šīm trim valstīm, kuri formāli nosaukti par “sarunu dokumentiem” un kuru mērķis bija noregulēt atsevišķus Rietumsahāras pārvaldes nodošanas ekonomiskus aspektus, īpaši zvejas tiesības šai teritorijai piegulošajos ūdeņos (118). Šo nolīgumu esamību, kā arī to, ka tie attiecās uz zvejniecību, ir apstiprinājis Spānijas Karalistes ārlietu ministrs Oreja Aguirre parlamenta debašu laikā par 1977. gada zivsaimniecības nolīguma starp Spānijas Karalisti un Marokas Karalisti ratifikāciju (119). Viņš uzskatīja, ka runa bija par “vadlīnijām [vai] norādēm” (120).

159. Nolīguma par zvejas tiesībām Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos esamība, kā arī tas, ka par tā pastāvēšanu nav ticis paziņots ANO ģenerālsekretāram, ir apstiprināts arī Amerikas Savienoto valsts sekretāra diplomātiskajā sarakstē (121).

160. 67 Djemââ locekļi, tostarp tā priekšsēdētāja vietnieks, kuri 1975. gada 28. novembrī tikās El Guelta Zemmur (Rietumsahāra), vienprātīgi atzina, ka Djemââ, tā kā to nav demokrātiski ievēlējusi Rietumsahāras tauta, nevarot izlemt par tās pašnoteikšanos. Viņi vienprātīgi izlēma par tās darbības galīgu izbeigšanu (122).

161. 1975. gada 10. decembrī ANO Ģenerālajā asamblejā tika balsots par divām rezolūcijām Rietumsahāras jautājumā, kuru saturs nav identisks (123), jo nebija vienprātības par secinājumiem, kas ir izdarāmi no Madrides nolīguma. Šajā ziņā Rezolūcijā 3458 A (XXX) nav veikta neviena atsauce uz šo nolīgumu un ir atsauce uz Spānijas Karalisti kā Rietumsahāras “pārvaldītājvaru” (124), savukārt Rezolūcijā 3458 B (XXX) “ir ņemts vērā” (125) šis nolīgums un ir veikta atsauce nevis uz pārvaldītājvaru, bet uz “1975. gada 14. novembra Madrides nolīguma līgumslēdzējām pusēm” (126) un “pagaidu administrāciju” (127).

162. Tomēr ir jāatzīmē, ka no 144 valstīm, kuras piedalījās Ģenerālās asamblejas 2435. plenārsēdē, 88 valstis ir balsojušas par Rezolūciju 3458 A (XXX), neviena valsts nav bijusi pret to, 41 valsts ir atturējusies un 15 nav balsojušas. Savienības pašreizējās dalībvalstis ir balsojušas par šo rezolūciju, izņemot Portugāles Republiku un Spānijas Karalisti, kuras ir atturējušās, kā arī Maltas Republiku, kas nav balsojusi. Marokas Karaliste arī nav balsojusi.

163. Vēl vairāk apšaubītā Rezolūcija 3458 B (XXX) ir tikusi apstiprināta, tikai 56 valstīm balsojot par šo rezolūciju, lai gan 42 valstis ir balsojušas pret to, 34 ir atturējušās un 12 nav balsojušas. Tikai 11 no Savienības pašreizējām dalībvalstīm ir balsojušas par šo rezolūciju (128), 10 ir balsojušas pret to (129), 6 valstis ir atturējušās (130), un viena valsts nav balsojusi (131). Marokas Karaliste ir balsojusi par rezolūciju.

164. Neraugoties uz atšķirībām abās rezolūcijās, tajās ir “no jauna apstiprin[ātas] [Rietum]sahāras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos” (132) saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 1514 (XV), un tām kopīgs ir tas, ka šīs tiesības ir jāīsteno brīvi (133).

165. Turklāt Rezolūcijā 3458 A (XXX) ir paredzēts, ka tiesības uz pašnoteikšanos ir jāīsteno “[ANO] uzraudzībā”, un ir “lūgts ģenerālsekretāram, kas rīkojas, apspriežoties ar Spānijas valdību kā pārvaldītājvaru, [..] pieņemt visus vajadzīgos noteikumus pašnoteikšanās akta uzraudzībai” (134).

166. Līdzīgi Rezolūcijā 3458 B (XXX) ir paredzēts, ka Rietumsahāras tauta īsteno savas tiesības uz pašnoteikšanos, “izmantojot brīvu apspriešanos, kas organizēta, iesaistoties [ANO] pārstāvim, kuru iecēlis ģenerālsekretārs” (135).

167. No 1975. gada beigām Spānijas Karaliste uzsāka savas administrācijas atsaukšanu no Rietumsahāras. Kamēr Spānijas karaspēks atkāpās, Marokas un Mauritānijas spēki ienāca Rietumsahāras teritorijā. Atsevišķās vietās notika bruņotas sadursmes starp to spēkiem un Front populaire pour la libération de la saguiaelhamra et du rio de oro (Front Polisario) (Polisario fronte) spēkiem (136).

168. 1976. gada februāra preses konferences laikā Zviedrijas vēstnieks ANO un ANO ģenerālsekretāra īpašais sūtnis Rietumsahārā Olof Rydbeck paziņoja, ka “tāda, kāda [bija] militārā situācija [Rietumsahārā], padar[īja] jēgpilno apspriešanos ar Rietumsahāras tautu par ļoti grūtu, pat neiespējamu” (137).

169. Savā 1976. gada 25. februāra memorandā, kas adresēts ANO ģenerālsekretāram, Spānijas Karaliste viņu informēja, ka no nākamās dienas (1976. gada 26. februāra) tā ir izlēmusi pilnībā izbeigt savu klātbūtni Rietumsahārā un ka šajā dienā tika sasaukta Djemââ apspriede, kuras laikā Spānijas pārvaldītājs, rīkojoties kā pagaidu administrācijas loceklis, to esot informējis par šo lēmumu (138).

170. Spānijas Karaliste 1976. gada 26. februārī pilnībā izbeidza savu klātbūtni Rietumsahāras teritorijā un ar šajā pašā dienā datētu vēstuli, kas adresēta ANO ģenerālsekretāram, sevi uzskatīja “par atbrīvotu no jebkādas starptautiskas atbildības par [Rietumsahāras] pārvaldīšanu, izbeidzot piedalīties pagaidu administrācijā, kas ir tikusi ieviesta Rietumsahārā” (139), un apgalvoja, ka “Rietumsahāras dekolonizācija tiks pabeigta tad, kad Rietumsahāras iedzīvotāji varēs darīt zināmu savu viedokli pienācīgi” (140).

171. Tajā pašā dienā, neraugoties uz darbības izbeigšanu, par kuru bija izlēmuši tās 67 locekļi, Djemââ apstiprināja “[Rietumsahāras] reintegrāciju Marokā un Mauritānijā” un “tādējādi izteica Rietumsahāras iedzīvotāju un visu cilšu, kuru veidojums un autentisks un leģitīms pārstāvis tā ir, vienprātīgu viedokli” (141). No Marokas Karalistes viedokļa šis lēmums ir Madrides nolīguma noteikuma, ka “Rietumsahāras iedzīvotāju viedoklis, kas izteikts ar Djemââ starpniecību, tiks respektēts”, konkretizācija.

172. Runājot par šo Djemââ sanāksmi, ne Spānijas Karaliste, ne ANO to nav atzinusi kā Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos īstenošanu atbilstoši ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijām 3458 A un B (XXX) (142).

173. Saskaņā ar 1975. gada 25. februāra memorandu, ko Spānijas Karaliste ir adresējusi ANO ģenerālsekretāram, “šajā apspriedē [nenotiks] apspriešanās ar tautu, kas kā tāda ir paredzēta 1975. gada 14. novembra Madrides nolīgumā un Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā 3458 B (XXX), ja vien netiks izpildīti nepieciešamie nosacījumi, tostarp īpaši [ANO] pārstāvja, kuru iecēlis [ģenerālsekretārs] saskaņā ar iepriekš minētās rezolūcijas 4. punktu, klātbūtne” (143).

174. Savā atbildē uz Spānijas Karalistes 1975. gada 25. februāra memorandu ANO ģenerālsekretārs atgādināja Rezolūcijas 3458 A (XXX) 7. un 8. punktu, kā arī Rezolūcijas 3458 B (XXX) 4. punktu un secināja šādi:

“Atbilstīgi iepriekš minētajiem punktiem ir skaidrs, ka ne Spānijas valdība kā pārvaldītājvara, ne pagaidu administrācija, kuras locekle ir [Spānijas Karaliste], nav veikušas nepieciešamos pasākumus, lai Rietumsahāras iedzīvotājiem nodrošinātu tiesību uz pašnoteikšanos īstenošanu. Tādēļ, pat ja laiks to būtu ļāvis un būtu tikuši sniegti nepieciešamie paskaidrojumi par Djemââ sanāksmi, par kuru Jūs vakar man devāt zināt, ka Jūsu valdība nebija par to informēta, manis iecelta [ANO] pārstāvja klātbūtne šajā sanāksmē pati par sevi neveidotu iepriekš minēto Ģenerālās asamblejas rezolūciju piemērošanu.” (144)

175. Marokas Karaliste 1976. gada 14. aprīlī noslēdza līgumu ar Mauritānijas Islāma Republiku par Rietumsahāras teritorijas sadalīšanu (145) un formāli anektēja provinces, kuras tai tika piešķirtas ar šo līgumu (146).

176. Pa to laiku šajā reģionā izcēlās bruņots konflikts starp Marokas Karalisti, Mauritānijas Islāma Republiku un Front Polisario.

177. 1979. gada maijā Mauritānijas Islāma Republika informēja ANO ģenerālsekretāru, ka tā ir gatava piemērot ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 3458 A (XXX) un 3458 B (XXX) noteikumus un izpētīt veidus un līdzekļus, lai panāktu to, ka Rietumsahārā tiek īstenotas tiesības uz pašnoteikšanos (147). Tomēr “kopš 1978. gada jūlija Marokas valdība vairākkārt [bija] paziņojusi, ka tā nenodošot ne vienu no “savām atgūtajām Sahāras provincēm” un ka tā nepiekritīšot minivalsts, kuru kontrolē Front [Polisario], izveidei Rietumsahāras Mauritānijas sektorā” (148).

178. Mauritānijas Islāma Republika 1979. gada 10. augustā noslēdza vienošanos par mieru ar Front Polisario, saskaņā ar kuru tā atteicās no jebkādām teritoriālajām pretenzijām uz Rietumsahāru (149). Marokas Karaliste nekavējoties pārņēma kontroli teritorijā, ko bija atstājuši Mauritānijas spēki (150), un īstenoja aneksiju (151).

179. ANO Ģenerālā asambleja 1979. gada 21. novembrī pieņēma Rezolūciju 34/37 par Rietumsahāras jautājumu, kurā tā “no jauna apliecin[āj]a Rietumsahāras tautas neatņemamās tiesības uz pašnoteikšanos un neatkarību saskaņā ar [ANO] [s]tatūtiem [..] un tās Rezolūcijas 1514 (XV) mērķiem”, tā “pau[da] dziļu nožēlu par situācijas pasliktināšanos, kas ir sekas Marokas ilgstošajai Rietumsahāras okupācijai”, “lūdz[a] arī Marokas Karalisti nekavējoties iesaistīties miera procesa attīstībā un pārtraukt Rietumsahāras teritorijas okupāciju” un “šajā ziņā tā ieteica, lai [Front Polisario], kas pārstāv Rietumsahāras tautu, pilnībā piedalās visos taisnīga, ilgstoša un galīga politiska Rietumsahāras jautājuma risinājuma meklējumos atbilstīgi [ANO] rezolūcijām un deklarācijām [..]” (152).

180. Bruņotais konflikts starp Marokas Karalisti un Front Polisario turpinājās, līdz 1988. gada 30. augustā puses principā piekrita noregulējuma priekšlikumiem, kurus izteica ANO ģenerālsekretārs un kuri tostarp paredzēja uguns pārtraukšanas pasludināšanu, kā arī pašnoteikšanās referenduma organizēšanu, ko kontrolētu ANO (153).

181. Kopš tā laika nekāds progress, kas ļautu Rietumsahāras tautai īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos, nav ticis panākts. Kā norāda ANO ģenerālsekretārs savā pēdējā ziņojumā par Rietumsahāru, “grūtības [risinājuma meklējumos] rodas galvenokārt no viedokļu un interpretācijas atšķirības starp pusēm attiecībā uz konflikta vēsturi un ar to saistītajiem dokumentiem. Maroka turpina apgalvot, ka Rietumsahāra jau ir daļa no valsts teritorijas un ka sarunas var attiekties tikai uz priekšlikumu par autonomu statusu, uz kuru attiecas Marokas suverenitāte, un Alžīrijai ir jāpiedalās šajās sarunās. Front Polisario apgalvo, ka, tā kā Ģenerālā asambleja Rietumsahāru ir definējusi kā neautonomu teritoriju, pirmiedzīvotājiem ir jāizlemj sava nākotne tāda referenduma ietvaros, kurā neatkarība būtu iespējamā izvēle, ka visi kādas no pusēm izvirzītie priekšlikumi un idejas ir apspriežami un ka tikai Marokai un tai pašai ir jāpiedalās sarunās” (154).

182. No visiem šiem faktiem izriet, ka tā vietā, lai varētu īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos atbilstīgi norādēm, kuras sniegusi Starptautiskā Tiesa savā konsultatīvajā atzinumā par Rietumsahāru (155), Rietumsahāras tautai līdz šim brīdim ir tikusi liegta pat iespēja īstenot šīs tiesības atbilstīgi ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijās 1514 (XV), 1541 (XV), 2625 (XXV) un 3458 A un B (XXX) paredzētajiem nosacījumiem, izmantojot virkni pasākumu, kuri ir izraisījuši Rietumsahāras teritorijas sadalīšanu 1976. gadā un tās aneksiju 1976. un 1979. gadā. Fakts, ka daži no šiem pasākumiem ir piedēvējami vairākām valstīm, nekādi nemazina šīs tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma pastāvēšanu un smagumu.

183. Turklāt, lai gan šajās rezolūcijās ir paredzēts, ka tiesības uz pašnoteikšanos ietver brīvu izvēli starp trim iespējām (156), proti, neatkarību (157), apvienošanos ar citu neatkarīgu valsti un integrāciju neatkarīgā valstī, kā arī referenduma organizēšanu (158) (apspriešanās ar Djemââ vietā), Marokas Karaliste ir veikusi Rietumsahāras integrāciju savā teritorijā ar sadalīšanu un aneksiju bez apspriešanās ar Rietumsahāras tautu un ANO uzraudzības.

184. Šajā ziņā tāda uzticības zvēresta nodošana Marokas karalim, kuru sahravi cilšu vārdā 1975. gada 4. novembrī paveicis Djemââ priekšsēdētājs, un 1976. gada 26. februāra Djemââ sanāksme, ko nav atzinusi ANO un Spānijas Karaliste kā Rietumsahāras pārvaldītājvara un tās pagaidu administrācijas locekle, nav apspriešanās ar Rietumsahāras tautu attiecībā uz pašnoteikšanos, kas pieprasīta ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijās 1514 (XV), 1541 (XV), 2625 (XXV) un 3458 A un B (XXX).

185. No iepriekš minētā izriet, ka Rietumsahāra ir tikusi integrēta Marokas Karalistē un šīs teritorijas tauta nav varējusi brīvi izteikt savu gribu šajā ziņā. Tā kā Zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada protokolu Marokas Karaliste ir noslēgusi, pamatojoties uz Rietumsahāras vienpusēju integrāciju savā teritorijā un apgalvojumu par tās suverēno varu pār šo teritoriju, ir skaidrs, ka Rietumsahāras tauta nav brīvi rīkojusies ar saviem dabas resursiem, kā tas noteikts ICESCR un ICCPR kopīgajā 1. pantā, ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 1514 (XV) 2. punktā un 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta VII sadaļā.

186. Tādējādi ar Rietumsahārai piegulošo ūdeņu zivsaimniecības izmantošanu, kas ir ieviesta un īstenota ar apstrīdētajiem aktiem, netiek ievērotas šis teritorijas tautas tiesības uz pašnoteikšanos (159).

2)      Par pienākumu neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā

187. Pat ja Tiesa nospriestu, ka ar apstrīdētajiem aktiem pašiem par sevi netiek pārkāptas Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos un ka šo tiesību pārkāpums ir piedēvējams nevis Savienībai, bet tikai un vienīgi Marokas Karalistei, ar apstrīdētajiem aktiem tomēr netiktu ievērots Savienības pienākums neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā (160).

188. Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols, kā izriet no to formulējuma, aptver Rietumsahāru un tai piegulošos ūdeņus kā nolīgums, kas būtu piemērojams vienīgi teritorijā, kuru starptautiskā kopiena ir atzinusi par Marokas Karalistes suverēno teritoriju.

189. Šajā ziņā ir jāuzsver, kā ir nospriedusi Starptautiskās Justīcijas Pastāvīgā palāta, ka “iespēja uzņemties starptautiskas saistības tieši ir valsts suverenitātes atribūts” (161) teritorijā, uz kuru attiecas šīs saistības.

190. Tas pats sakāms arī par starptautiskiem nolīgumiem, kuri attiecas uz jūru. Proti, saskaņā ar Starptautiskās Tiesas pastāvīgo judikatūru “tiesības uz jūru izriet no piekrastes valsts suverēnās varas pār sauszemi, kas ir princips, ko var rezumēt šādi – “sauszeme dominē pār jūru” [..]. Tādējādi tieši zemes teritoriālā situācija ir jāņem vērā kā atskaites punkts, lai noteiktu piekrastes valsts tiesības uz jūru” (162).

191. Starptautiskā Tiesa arī uzskata, ka “ir iedibināts, ka “valsts statuss [..] saistībā ar ekskluzīvo ekonomisko zonu pamatojas uz principu, ka sauszeme dominē pār jūru krasta un piekrastes izvirzījumu dēļ” [..]. Kā minētā tiesa ir nospriedusi [..], “sauszeme ir tās varas juridiskais avots, ko valsts var īstenot jūras turpinājumos” [..]” (163).

192. Tādējādi, ja sauszeme dominē pār jūru, nav šaubu, kā to apgalvo Comader, ka Marokas Karaliste ir noslēgusi Zivsaimniecības nolīgumu, sevi uzskatot par Rietumsahāras suverēno varu, kam ir tādas tiesības un pienākumi attiecībā pret šai teritorijai piegulošajiem ūdeņiem, kādi starptautiskajās tiesībās piešķirti piekrastes valstij (164). Proti, kā to paziņojis karalis Mohameds VI [Mohammed VI] saistībā ar Zaļā gājiena 39. gadadienu, “es saku “nē” mēģinājumam, kura mērķis ir grozīt šā reģionālā konflikta būtību, parādot to kā dekolonizācijas lietu. Proti, Maroka savā Sahārā nekad nav bijusi okupācijas vara vai pārvaldītājvara. Tā drīzāk īsteno suverēnās varas atribūtus pār savu zemi” (165).

193. Tādēļ ir jānoraida Padomes un Komisijas arguments, ka, atsaucoties uz “ūdeņiem, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija”, apstrīdētajos aktos nav atzīts apgalvojums par Marokas Karalistes suverēno varu pār Rietumsahāras teritoriju un suverenitāti vai jurisdikciju, ko šī valsts apgalvo īstenojam šai teritorijai piegulošajos ūdeņos.

194. Pirmkārt, sarunas un tāda starptautiska nolīguma noslēgšana ar Marokas Karalisti, kurš ir piemērojams Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem, paši par sevi ir Rietumsahāras integrācijas (166), to anektējot 1976. un 1979. gadā Marokas Karalistē, de jure atzīšana, kas nozīmē, ka tiek atzīta tās suverēnā vara pār šo teritoriju, iekšējiem ūdeņiem un Rietumsahāras teritoriālo jūru, kā arī suverēnās tiesības un jurisdikcija, kas starptautiskajās tiesībās piešķirtas piekrastes valstij attiecībā uz jūras rajoniem, kuri atrodas aiz tās teritoriālās jūras robežas.

195. Atgādināšu, ka Austrumtimoras lietā starp Portugāles Republiku (kā pārvaldītājvaru, kuru no Austrumtimoras izraidīja Indonēzijas Republika) un Austrālijas Commonwealth [Savienību] (kā trešo valsti, kas ar Indonēzijas Republiku bija noslēgusi starptautisku nolīgumu, kurš piemērojams Austrumtimorai) Austrālijas Commonwealth uzskatīja, ka sarunu uzsākšana 1989. gada līguma par Timor Gap noslēgšanai” nozīmē[ja] to, ka Austrālija de jureatzīst Austrumtimoras integrāciju Indonēzijā” (167).

196. Faktu, ka kādai teritorijai un tās jūras rajoniem piemērojams zivsaimniecības nolīgums var kalpot par pierādījumu suverenitātes atzīšanai, parāda pati Rietumsahāras vēsture. Šajā ziņā atgādināšu, ka Marokas Karaliste kā savas suverēnās varas pār Rietumsahāru pierādījumu bija iesniegusi starptautiskus nolīgumus, kurus tā noslēgusi ar vairākām valstīm, īpaši tirdzniecības un zivsaimniecības nolīgumus, kuri ar Spānijas Karalisti noslēgti kopš 1767. gada (168).

197. Tomēr, kā ir nospriedusi Starptautiskā Tiesa, tādas teritorijas anektēšana, kuras tautai ir tiesības uz pašnoteikšanos, lai gan šī tauta šīs tiesības vēl nav izmantojusi, ir pienākuma ievērot šīs tiesības pārkāpums (169). Tādēļ trešā puse pārkāpj savu pienākumu neatzīt prettiesisku situāciju, kas izriet no šo tiesību pārkāpuma, ar starptautiska nolīguma noslēgšanu de jure atzīstot šādas teritorijas anektēšanu.

198. Otrkārt, ar formulējumu “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija” nepietiek, lai izslēgtu Marokas Karalistes suverēnās varas Rietumsahārā de jure atzīšanu divu galveno iemeslu dēļ.

199. Pirmais iemesls ir tāds, ka Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols nav piemērojami vienīgi Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem, bet ir piemērojami arī tās teritorijai (170). Šajā ziņā ar formulējuma “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija” izmantošanu nevar izslēgt Marokas Karalistes suverēnās varas pār Rietumsahāru de jure atzīšanu un tādējādi šīs teritorijas tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpumu.

200. Otrais iemesls attiecas uz Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola piemērošanu Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem. Pretēji tam, ko apgalvo Komisija, vārdkopa “Marokas jurisdikcijā esošie ūdeņi” (171), kas ir pārņemts no zivsaimniecības nolīgumiem, kuri starp Spānijas Karalisti un Marokas Karalisti noslēgti pirms Spānijas Karalistes pievienošanās Savienībai, neļauj identificēt Rietumsahārai piegulošos ūdeņus, neatzīstot suverēnās tiesības un jurisdikciju, ko Marokas Karaliste apgalvo īstenojam šajos ūdeņos kā piekrastes valsts (172). Tāpat kā princips, ka sauszeme dominē pār jūru, suverēnās varas pār sauszemi atzīšana nozīmē suverēno tiesību attiecībā uz jūru atzīšanu un otrādi.

201. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka zivsaimniecības nolīgumi, kurus noslēgušas Spānijas Karaliste un Marokas Karaliste, ir datēti pirms Savienības (173), tās dalībvalstu un Marokas Karalistes ratificētās Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvencijas, kas parakstīta 1982. gada 10. decembrī Montegobejā (174) (turpmāk tekstā – “ANOJTK”), savukārt šajā lietā aplūkotais Zivsaimniecības nolīgums ir ticis parakstīts un ratificēts, pamatojoties uz šo konvenciju, kurai “attiecībā uz Dalībvalstīm ir lielāks juridiskais spēks nekā 1958. gada 29. aprīļa Ženēvas konvencij[ām] par Jūras tiesībām” (175).

202. Konvencijā par zvejniecību un dzīvo resursu saglabāšanu atklātajā jūrā un Konvencijā par atklāto jūru, kuras pieņemtas Ženēvā 1958. gada 29. aprīlī, nebija paredzētas tiesības valstīm izveidot ekskluzīvo ekonomisko zonu (EEZ), tomēr šīs pēdējās minētās konvencijas 2. pantā bija paredzēts, ka neviena valsts nevar pakļaut atklāto jūru savai suverenitātei un ka atklātās jūras brīvība ietver sevī zvejniecības brīvību. Turklāt saskaņā ar tās 6. pantu atklātās jūras kuģi atrodas to karoga valsts ekskluzīvajā jurisdikcijā.

203. Šis juridiskais konteksts, kurā formulējumam “Marokas jurisdikcijā esošie ūdeņi” (“aguas bajo jurisdiccíon marroqui”) bija jēga, starp Savienību un Marokas Karalisti vairs ne tikai nepastāv, bet ir arī aizstāts ar ANOJTK. Tādējādi frāze “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija” ir jāvērtē tā tiesiskā režīma gaismā, kas ir izveidots ar ANOJTK, ar kuru starptautiskajās tiesībās ir nostiprināts EEZ jēdziens, kas valstu praksē jau pastāvēja.

204. Šādu Zivsaimniecības nolīguma interpretāciju ANOJTK gaismā apstiprina gan Zivsaimniecības nolīguma preambulas otrais apsvērums (176), gan šā nolīguma 5. panta 4. punkts, kurā ir atsauce uz Marokas tiesību aktiem, “kas regulē zveju Marokas jurisdikcijā ietilpstošajos ūdeņos saskaņā ar [ANOJTK]”.

205. Tomēr atbilstoši ANOJTK kādas valsts iekšējie ūdeņi un tās teritoriālā jūra ir ūdeņi, kas ir tās suverenitātē (177), savukārt EEZ ietilpst piekrastes valsts “jurisdikcijā” (178). Šajā ziņā frāzes “ūdeņos, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija”, kas ir izmantota apstrīdētajos aktos, pirmā daļa attiecas uz Marokas Karalistes iekšējiem ūdeņiem un teritoriālo jūru (ūdeņi, uz kuriem attiecas tās suverenitāte), savukārt otrā daļa attiecas uz EEZ (ūdeņi, uz kuriem attiecas tās jurisdikcija).

206. Tomēr, kā atzīst Komisija tās atbilžu uz Tiesas rakstveida jautājumiem 14. punktā, atšķirībā no EEZ, ko noteikusi Sahāras Arābu Demokrātiskā Republika (struktūra, kuru nav atzinusi Savienība un tās dalībvalstis), pašreizējā Marokas EEZ, ko Marokas Karaliste noteikusi 1981. gadā pat pirms ANOJTK ratificēšanas, neietver Rietumsahārai piegulošos ūdeņus, kuri ir norādīti Zivsaimniecības nolīguma zvejas zonās Nr. 3. līdz Nr. 6 (179), kas ir iemesls, kura dēļ Marokas Karalistes Valdības padome 2017. gada 6. jūlijā turklāt pieņēma Likuma Nr. 38‑17 projektu, ar ko groza un papildina Likumu Nr. 1‑18, ar kuru ievieš 200 jūras jūdžu ekskluzīvo ekonomisko zonu Marokas un Rietumsahāras piekrastēs (180).

207. Šajos apstākļos zvejniecībai “Marokas jurisdikcijā ietilpstošajos ūdeņos atbilstoši [ANOJTK]” (181) būtu jābeidzas uz 27°42’N paralēles, kas ir gan pašreizējās Marokas EEZ ārējā robeža (182), gan robeža starp Marokas Karalisti un Rietumsahāru (183). Tomēr zvejas zonas Nr. 3 līdz Nr. 6 galvenokārt aptver ūdeņus uz dienvidiem no šīs robežas, kuri ir pieguloši Rietumsahārai.

208. Kā atzīst Komisija, zvejniecība EEZ ir piekrastes valsts suverēnas tiesības (184). Tādēļ, noslēdzot Zivsaimniecības nolīgumu par ūdeņiem, kuri veido Rietumsahāras EEZ, Savienība de jure atzīst, ka attiecībā uz šiem ūdeņiem Marokas Karaliste īsteno suverēnas tiesības.

209. Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, formulējumi “jurisdikcijā esošie ūdeņi” un “ūdeņi, uz kuriem attiecas suverenitāte un jurisdikcija” nav specifiski saistīti ar apstrīdētajiem aktiem, kas ļautu uzskatīt, ka tie attiecas uz konkrēto Rietumsahāras situāciju. Gluži pretēji – runa ir par Savienības noslēgto zivsaimniecības nolīgumu piemērošanas jomas klasiskiem aprakstiem (185), un šajā ziņā tie tikpat labi attiecas uz trešās valsts iekšējiem ūdeņiem un teritoriālo jūru (ūdeņi, uz kuriem attiecas tās suverenitāte), kā arī uz EEZ (ūdeņi, uz kuriem attiecas tās jurisdikcija).

210. Tādēļ, pretēji tam, ko apgalvo Padome un Komisija, ar vārdkopas “ūdeņi, uz kuriem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija” izmantošanu tiek atzīts, ka Marokas Karaliste īsteno suverēnas tiesības pār Rietumsahāru un tai piegulošajiem ūdeņiem. Šī atzīšana kļūs vēl skaidrāka, stājoties spēkā Likuma Nr. 38‑17 projektam, ar kuru Marokas Karaliste būs izveidojusi EEZ Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos.

211. Turklāt ar apstrīdētajiem aktiem Savienība ir sniegusi atbalstu un palīdzību nelikumīgas situācijas, kas izriet no Rietumsahāras tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma, saglabāšanā. Šis atbalsts izpaužas kā ekonomiskie ieguvumi (konkrēti, finansiālais ieguldījums), kas ar Zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada protokolu tiek piešķirti Marokas Karalistei (186).

212. Ņemot vērā to, ka apgalvojums par Marokas suverēno varu pār Rietumsahāru izriet no šīs teritorijas tautas tiesību uz pašnoteikšanos pārkāpuma to iemeslu dēļ, kurus esmu norādījis šo secinājumu 147.–186. punktā, Savienība nav izpildījusi savu pienākumu neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no tā, ka Marokas Karaliste ir pārkāpusi Rietumsahāras tautas tiesības uz pašnoteikšanos, kā arī nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā (187). Tādēļ, tā kā Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols ir piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem, tie ir nesaderīgi ar LES 3. panta 5. punktu, 21. panta 1. punkta pirmo daļu, 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, 23. pantu un LESD 205. pantu, kuros Savienībai ir noteikts pienākums, ka ar tās ārējo darbību tiek aizsargātas cilvēktiesības un stingri ievērotas starptautiskās tiesības.

213. Tādējādi Regula Nr. 764/2006, Lēmums 2013/785 un Regula Nr. 1270/2013 ir pretrunā LES 3. panta 5. punktam, 21. panta 1. punkta pirmajai daļai, 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktam, 23. pantam un LESD 205. pantam, jo ar tiem ir apstiprināta un īstenota Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola piemērošana Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem.

3)      Vai starptautiskie nolīgumi, kuri ir piemērojami Rietumsahārai, varētu būt tikuši noslēgti ar Marokas Karalisti, pamatojoties uz citu statusu, nevis pamatojoties uz tās apgalvojumu par suverēno varu pār šo teritoriju?

214. Iepriekš izklāstītā analīze ir veikta, pamatojoties uz Marokas Karalistes apgalvojumu par tās suverēno varu pār Rietumsahāru, kas tai esot ļāvusi ar Savienību noslēgt Zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada protokolu.

215. Tomēr, kā tiesas sēdē to ir norādījusi Comader, lai kāds arī būtu Marokas Karalistes skatījums uz šo jautājumu, tā pieņem, ka Savienībai un tās dalībvalstīm varētu būt atšķirīgs skatījums.

216. Tādēļ es izpētīšu jautājumu par to, vai Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola noslēgšanu varētu izskaidrot, pamatojoties uz citu statusu, kas Marokas Karalistei varētu būt attiecībā uz Rietumsahāru, kas tai piešķirtu to, ko Komisija tiesas sēdē ir nosaukusi par “pilnvarām slēgt līgumus” (treatymaking power), uzliekot saistības Rietumsahāras neautonomai teritorijai.

217. Šajā ziņā Francijas valdība, Komisija un Padome apgalvo, ka Marokas Karaliste ir Rietumsahāras “de facto pārvaldītājvara”, kas tai ļaujot noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem, nepārkāpjot tās tautas tiesības uz pašnoteikšanos.

218. Turpretī WSC apgalvo, ka, tā kā Marokas Karaliste ir Rietumsahāras okupētājvara (188), tā nevar noslēgt nevienu starptautisku nolīgumu, kas ir piemērojams Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem.

219. Spānijas un Portugāles valdības nav paudušas nostāju šajā jautājumā; Spānijas valdība ir tikai norādījusi, ka Marokas Karaliste nav Rietumsahāras okupētājvara, tomēr neprecizējot, kādā statusā tad tā varētu noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami šai teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem.

220. Šis jautājums par tāda juridiskā pamata esamību starptautiskajās tiesībās, kas ļautu Savienībai ar Marokas Karalisti noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem, ir starptautisko tiesību interpretācijas jautājums, kuram iespējas atsaukties uz starptautiskajām tiesībām nosacījumi nav piemērojami.

i)      Marokas Karaliste kā Rietumsahāras “de facto” pārvaldītājvara

221. Manuprāt, ir jānoraida Francijas valdības, Padomes un Komisijas apgalvojums, ka Marokas Karaliste ir Rietumsahāras “de facto pārvaldītāja valsts”. Ir jāuzsver, ka ne Spānijas valdība, ne Portugāles valdība nelieto šo formulējumu.

222. No Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta izriet, ka ar jēdzienu “pārvaldītājvara” ir jāsaprot “Apvienoto Nāciju Organizācijas [dalībvalstis], kuras ir atbildīgas vai uzņemas atbildību par [..] [neautonomu] teritoriju [..] pārvaldi”. Marokas Karaliste nebija atbildīga par Rietumsahāras pārvaldi laikā, kad tā 1956. gadā pievienojās ANO, un tā nekad nav uzņēmusies šādu atbildību, jo tā uzskata sevi par šīs teritorijas suverēnu (189).

223. Turklāt jēdziens “de facto pārvaldītājvara” nepastāv starptautiskajās tiesībās, un to pirmo reizi ir izmantojusi Komisija atbildē, kuru Savienības Augstā pārstāve ārlietās un drošības politikas jautājumos, Komisijas priekšsēdētāja vietniece Catherine Ashton, sniegusi Komisijas vārdā uz Parlamenta jautājumiem E‑001004/11, P‑001023/11 un E‑002315/11 (190).

224. Proti, Padome un Komisija nav varējušas sniegt nevienu citu piemēru, kurā šis jēdziens ir ticis izmantots, lai aprakstītu attiecības starp valsti un neautonomu teritoriju. Šajā ziņā ir jāuzsver, ka tālaika un ļoti līdzīgā Austrumtimoras aneksijas gadījumā, ko veikusi Indonēzijas Republika, de facto pārvaldītājvaras jēdziens nav ticis izmantots, lai aprakstītu šīs valsts statusu attiecībā pret Austrumtimoru. Gluži pretēji – Starptautiskā Tiesa Indonēzijas Republikas militāro iejaukšanos Austrumtimorā ir kvalificējusi kā okupāciju (191).

225. Ar faktu, ka saskaņā ar Madrides nolīgumu Marokas Karaliste ir kļuvusi par Rietumsahāras pagaidu administrācijas locekli, arī tai nevarētu tikt piešķirts tādas pārvaldītājvaras statuss, kura varētu noslēgt Rietumsahārai piemērojamus starptautiskus nolīgumus, nepārkāpjot šīs teritorijas tautas tiesības uz pašnoteikšanos. Proti, pirmkārt, Madrides nolīguma tiesiskums ir ticis spēcīgi apstrīdēts (192), ko apstiprina fakts, ka Rezolūciju 3458 B (XXX), kurā ir ņemts vērā minētais nolīgums, ir apstiprinājušas tikai 56 valstis, savukārt vairākas Savienības dalībvalstis ir balsojušas pret to vai ir atturējušās (193). Otrkārt, kā izriet no ANO Rezolūcijas 3458 B (XXX) 4. punkta, Ģenerālā asambleja ir ņēmusi vērā Madrides nolīgumu un pagaidu administrācijas esamību tikai tiktāl, ciktāl ir ticis uzskatīts, ka šai administrācijai ir jāveic visi vajadzīgie pasākumi, lai ļautu Rietumsahāras tautai īstenot savas tiesības uz pašnoteikšanos. Šajā ziņā pat valstis, kas ir balsojušas par šo rezolūciju, tostarp dalībvalstis, neatzīst Marokas Karalistei administrējošās varas pilnvaras, bet atzīst faktu, ka Marokas Karaliste ir pakļāvusi Rietumsahāru savai “administratīvai kontrolei” (administrative control) (194). Šādā kontekstā starptautisku nolīgumu un vēl jo vairāk nolīgumu par Rietumsahāras dabas resursu izmantošanu, piemēram, Zivsaimniecības nolīguma, noslēgšana stingri pārsniedz pat visplašāko interpretāciju, kas varētu tikt sniegta attiecībā uz Rietumsahāras pagaidu administrācijai, kuras locekle bija Marokas Karaliste, piešķirtajām pilnvarām.

226. Katrā ziņā vienīgi ANO Ģenerālā asambleja teritoriju atzīst par neautonomu un attiecīgi identificē tās pārvaldītājvaru (195).

227. Abi piemēri, kurus sniegusi Komisija un kuri attiecās uz Kokosu (Kīlinga) salām un Jaungvinejas rietumu daļu (196), apstiprina šo ANO Ģenerālās asamblejas privileģēto lomu. Kokosu (Kīlinga) salu gadījumā Apvienotā Karaliste bija svītrojusi šīs salas no Singapūras kolonijas un nodevusi Austrālijas Commonwealth pārvaldībā (197). Pat ja attiecībā uz šo nodošanu ANO Ģenerālā asambleja nebija sniegusi iepriekšēju atļauju, Austrālijas Commonwealth turpināja Apvienotās Karalistes praksi sniegt ANO informāciju, kas paredzēta Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta e) punktā, no 1957. gada (198), un Ģenerālā asambleja pēc tam ir apstiprinājusi šo nodošanu, neautonomo teritoriju sarakstā norādot Austrālijas Savienību kā Kokosu (Kīlinga) salu pārvaldītājvaru (199).

228. Attiecībā uz Jaungvinejas rietumu daļu, kuras pārvaldītājvara bija Nīderlandes Karaliste, pretēji tam, ko norāda Komisija, šīs teritorijas nodošana, kuru īstenojusi Nīderlandes Karaliste, Apvienoto Nāciju Organizācijas Pagaidu izpildvarai un tā – Indonēzijas Republikai, ir tikusi īstenota, izmantojot starptautisku līgumu, kas ir stājies spēkā tikai pēc tam, kad to ir apstiprinājusi ANO Ģenerālā asambleja (200).

229. Šajā gadījumā, lai gan kopš 1960. gada ANO Ģenerālā asambleja Rietumsahāru ir atzinusi par neautonomu teritoriju (201), tā nekad nav atzinusi pārvaldītājvaras (de jure vai de facto) statusu Marokas Karalistei un pat vēl šobrīd turpina norādīt Spānijas Karalisti kā pārvaldītājvaru savā neautonomu teritoriju un pārvaldītājvaru sarakstā (202).

230. Šo secinājumu apstiprina 2002. gada 29. janvāra vēstule, kuru ANO ģenerālsekretāra vietnieks juridiskajos jautājumos, juridiskais padomnieks Hans Corell, ir nosūtījis Drošības padomes priekšsēdētājam un saskaņā ar kuru “Madrides nolīgumā nebija paredzēta ne suverēnas varas pār teritoriju nodošana, ne arī kādai no tā parakstītājām valstīm piešķirts pārvaldītājvaras statuss, proti, statuss, ko turklāt Spānija nevarēja vienpusēji nodot” (203). Turklāt, lai gan viņš ir norādījis, ka “Maroka viena pati pārvalda Rietumsahāras teritoriju kopš [1976. gada]”, kas ir neapstrīdams fakts, viņš piebilst, ka “tomēr Maroka kā pārvaldītājvara nav ietverta ANO neautonomu teritoriju sarakstā un tādēļ tā nesniedz informāciju par teritoriju atbilstīgi Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta e) punktam” (204).

231. Pārējā daļā ģenerālsekretāra vietnieks juridiskajos jautājumos pēc analoģijas ir analizējis to lēmumu tiesiskumu, kurus esot pieņēmušas Marokas iestādes, attiecībā uz līgumu piedāvājumu un parakstīšanu par Rietumsahāras minerālresursu izpēti, kas noslēgti ar privātām ārvalstu sabiedrībām, pamatojoties uz principiem, kuri piemērojami pārvaldītājvaras pilnvarām un atbildībai par darbībām, kas attiecas uz neautonomu teritoriju minerālresursiem (205). Šo analoģiju ar tiesisko režīmu, kas ir piemērojams pārvaldītājvarām, viņš ir pamatojis ar ideju, ka, tā kā Rietumsahāra ir neautonoma teritorija un šis režīms pastāv tās tautas labā, Marokas Karalistei vismaz būtu jāpilda tādi paši pienākumi, kādi ir pārvaldītājvarai.

232. Tomēr šī vēstule nekādi nevarētu kalpot kā pamats, lai pierādītu jēdziena “de facto pārvaldītājvara” esamību starptautiskajās tiesībās, īpaši jautājumā par starptautisku nolīgumu noslēgšanu, kas atšķirībā no līgumu parakstīšanas ar privātām sabiedrībām ir “suverenitātes atribūts” (206).

233. Visbeidzot, ir jānorāda, ka pārvaldītājvaras tiesībspēja noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami neautonomai teritorijai un kuri ir saistīti ar tautu tiesību, tostarp tiesību uz pašnoteikšanos un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principu, būtiskiem elementiem, ir ierobežota no brīža, kad “[nacionālās atbrīvošanās kustības] darbībai ir starptautisks tvērums” (207). Tādēļ, pat ja Marokas Karalistei tiktu atzīts pārvaldītājvaras statuss, tās tiesībspēja noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami Rietumsahārai, būtu “ierobežota” (208).

ii)    Marokas Karaliste kā Rietumsahāras okupētājvara

234. Iesniedzējtiesa un WSC uzskata, ka Marokas Karaliste ir okupējusi Rietumsahāru. Tomēr pretēji iesniedzējtiesai WSC uzskata, ka Marokas Karaliste kā okupētājvara nekādā gadījumā nevar noslēgt ar Savienību starptautisku nolīgumu, kurš ir piemērojams Rietumsahārai un tai piegulošajiem ūdeņiem.

235. Attiecībā uz Savienības iestādēm – Padomes un Komisijas nostājas ir būtiski atšķirīgas. Proti, Padome kategoriski noliedz starptautisko tiesību normu, kuras attiecas uz militārām okupācijām, piemērošanu Rietumsahārai, savukārt Komisija to neizslēdz, apgalvojot, ka tiesiskie režīmi, kuri ir piemērojami pārvaldītājvarām un okupētājvarām, nav savstarpēji izslēdzoši.

236. Nepiekrītu WSC apgalvojumam, jo zināmos apstākļos okupētājvara valsts var noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami okupētajai teritorijai. Vai tas tā ir šajā gadījumā?

–       Par starptautisko humanitāro tiesību piemērojamību Rietumsahārai

237. Starptautisko humanitāro tiesību (vai bruņotu konfliktu tiesību) normas, kas ir būtiskas turpmākajai analīzei, ir 1907. gada Hāgas noteikumu 42. un 43. pants, Ženēvas IV konvencijas 2. un 64. pants un 1. panta 4. punkts pirmajā 1977. gada 8. jūnija papildprotokolā pie 1949. gada 12. augusta Ženēvas konvencijām, kas attiecas uz starptautisku bruņotu konfliktu upuru aizsardzību (209) (turpmāk tekstā – “I papildprotokols”) (210).

238. Uzreiz ir jānorāda, kā ir nospriedusi Starptautiskā Tiesa, ka “[starptautisko humanitāro tiesību pamatnormas, tostarp 1907. gada Hāgas noteikumi] turklāt ir saistošas visām valstīm, kuras ir vai nav ratificējušas līgumiskos instrumentus, kuros tās ir izteiktas, jo tās veido starptautisko paražu tiesību nepārkāpjamus principus” (211) un “iekļauj pienākumus, kuriem būtībā ir erga omnes raksturs” (212).

239. Proti, atbilstīgi IV Ženēvas konvencijas 1. pantam, kas ir četru Ženēvas konvenciju kopīgs noteikums, “Augstās Līgumslēdzējas valstis apņemas jebkuros apstākļos ievērot un likt ievērot šo Konvenciju” (213).

240. Kā uzskata Starptautiskā Tiesa, “no šā noteikuma izriet pienākums katrai šīs konvencijas līgumslēdzējai valstij neatkarīgi no tā, vai tā piedalās vai nepiedalās konkrētā konfliktā, likt ievērot attiecīgo dokumentu prasības” (214).

241. Šajā ziņā atbilstoši LES 3. panta 5. punktam, rīkojoties, stingri ievērojot starptautiskās tiesības, Savienībai ir pienākums neatzīt prettiesisku situāciju, kas izriet no šo normu pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā (215).

242. Ženēvas IV konvencija ir piemērojama, ja ir izpildīti divi nosacījumi, proti, ir bruņots konflikts (ir vai nav atzīts kara stāvoklis) un šis konflikts ir izcēlies starp divām līgumslēdzējām valstīm (216). Kā uzskata Starptautiskā Tiesa, “2. panta otrās daļas mērķis nav ierobežot konvencijas piemērošanas jomu, kas tādējādi noteikta 2. panta pirmajā daļā, izslēdzot no šīs piemērošanas jomas teritorijas, uz kurām neattiektos kādas līgumslēdzējas valsts suverenitāte. Tās mērķis ir tikai precizēt, ka, pat ja konflikta laikā veiktā okupācija ir norisinājusies, nesastopot militāru pretestību, konvencija vēl aizvien ir piemērojama” (217).

243. Turklāt saskaņā ar I papildprotokola 1. panta 4. punktu četru 1949. gada Ženēvas konvenciju piemērošana attiecas uz “bruņotiem konfliktiem, kuros tautas, izmantojot tiesības uz pašnoteikšanos, [..] cīnās pret koloniālo kundzību un ārzemju okupāciju” (218). Tas tā ir ar Rietumsahāras tautu, kura vēl nav īstenojusi šīs tiesības un atrodas dekolonizācijas procesā (219).

244. No iepriekš minētā izriet, ka bruņots konflikts, kurš no 1976. līdz 1988. gadam norisinājās Rietumsahārā, ir starptautisks bruņots konflikts, kas 1907. gada Hāgas noteikumus padara par piemērojamiem Rietumsahārai.

–       Par militāras okupācijas esamību Rietumsahārā

245. Šajā kontekstā ir jāizvērtē, vai Marokas Karalistes klātbūtne Rietumsahārā ir okupācija 1907. gada Hāgas konvencijas noteikumu 42. panta izpratnē, ko Savienība nedrīkst atzīt vai kam tā nedrīkst sniegt atbalstu vai palīdzību. Saskaņā ar šo noteikumu “teritorija tiek uzskatīta par okupētu, ja tā faktiski atrodas ienaidnieka armijas pārvaldībā”.

246. Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka okupācijas esamība ir fakta jautājums (220). Iesniedzējtiesa, kā arī Apvienotās Karalistes Nodokļu un muitas dienests un vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministrs uzskata, ka Maroka ir okupējusi Rietumsahāru (221), kas ir apstiprināts ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā 34/37 (222), uz kuru ir atsaukusies Tiesa 2016. gada 21. decembra sprieduma Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) 35. un 105. punktā.

247. Turklāt Marokas okupācijas esamība Rietumsahārā ir plaši atzīta (223), un to ir atzinis arī Hans Corell (224), kurš kā ANO ģenerālsekretāra vietnieks juridiskajos jautājumos, juridiskais padomnieks, tika sniedzis juridisku konsultāciju par Marokas iestāžu pieņemtā lēmuma attiecībā uz līguma par Rietumsahāras minerālresursu izpēti noslēgšanu ar ārvalstu sabiedrībām tiesiskumu (225).

248. Visbeidzot, kā uzskata Starptautiskā Tiesa, lai noskaidrotu, vai “valsts, kuras militārie spēki atrodas kādas citas valsts teritorijā intervences dēļ, ir “okupētājvara” jus in bello izpratnē, [ir jāizvērtē], vai pastāv pietiekami pierādījumi, kas apliecina, ka attiecīgajās teritorijās valsts, kas ir intervences izdarītāja, faktiski ir iedibinājusi un īstenojusi [ienaidnieka armijas] varu” (226).

249. Tas nepārprotami attiecas uz vislielāko Rietumsahāras daļu, kas sniedzas uz rietumiem no Marokas armijas uzceltās un uzraudzītās smilšu sienas un kas atrodas Marokas Karalistes pārvaldībā kopš tās īstenotās aneksijas divos posmos (1976. un 1979. gadā (227)). Kopš tā laika Marokas Karaliste to strukturēti ir pārvaldījusi (228) bez Rietumsahāras tautas piekrišanas, kura vēl nav īstenojusi savas tiesības uz pašnoteikšanos (229).

250. Turklāt ir jāatzīmē, ka okupācijas esamība neaprobežojas ar kontinentālo teritoriju, bet attiecas arī uz iekšējiem ūdeņiem un teritoriālo jūru (230). Tā kā EEZ neietilpst piekrastes valsts suverenitātē, okupācija uz to neattiecas, bet piekrastes teritorijas okupētājvara, proti, šajā gadījumā Marokas Karaliste, šajā zonā var īstenot jurisdikciju, kas jūras tiesībās piešķirta piekrastes teritorijai (231).

–       Par okupētājvaras tiesībspēju noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami okupētajai teritorijai, un par tiesiskuma nosacījumiem, kuri ir izvirzīti attiecībā uz šādu nolīgumu noslēgšanu

251. Attiecībā uz okupētājvaras tiesībspēju noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami okupētajai teritorijai, ir jāatzīmē, ka no 1907. gada Hāgas noteikumu 43. panta (232) un Ženēvas IV konvencijas 64. panta otrās daļas (233) izriet, ka okupētājvara var pasludināt likumus, lai nodrošinātu okupētās teritorijas sabiedrisko dzīvi un uzturētu okupētās teritorijas pārvaldīšanu (234). Kā to norāda Komisija, šīs juridiskās pilnvaras, kuras ir okupētājvarai šajā okupētajā teritorijā, ietver tiesībspēju noslēgt starptautiskus nolīgumus, kuri ir piemērojami minētajai teritorijai (235). Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka Starptautiskā Tiesa pēc savas ierosmes nav izslēgusi iespēju trešām valstīm noslēgt okupētajai neautonomai teritorijai piemērojamus starptautiskus nolīgumus tikai ar pārvaldītājvaru, kas vairs nepilda savu uzdevumu militārās iejaukšanās dēļ (236).

252. Tomēr, noslēdzot starptautisko nolīgumu, kas ir piemērojams okupētajai teritorijai, okupētājvarai ir jārīkojas okupētājas valsts statusā, nevis kā okupētās teritorijas suverēnam (237), jo okupētās teritorijas aneksija ir stingri aizliegta (238).

253. Šajā ziņā, piemēram, Šveices Konfederācija ar Koalīcijas pagaidu pārvaldi (239), kas skaidri rīkojās Irākas Republikas vārdā, noslēdza nolīgumu par eksporta risku garantiju (240), uzskatot, ka “okupētājvalstij ir juridiskas pilnvaras valstī, kuru tā ir okupējusi (1907. gada Hāgas noteikumu 43. pants), [kas] tostarp nozīmē, ka okupētāja valsts var pasludināt likumus vai noslēgt starptautiskus nolīgumus okupētās valsts vārdā” (241). Šī prakse tika atbalstīta ANO Drošības padomes 2003. gada 23. maija Rezolūcijā 1483 (2003) (242) un 2003. gada 16. oktobra Rezolūcijā 1511 (2003) (243).

254. No šā pamatlīguma formulējuma skaidri izriet, ka tas ir ticis noslēgts nevis ar Irākas Republikas okupētājvarām, bet ar Koalīcijas pagaidu pārvaldi, kura “saskaņā ar kara likumiem un paražām [..] uz laiku [bija] valsts pārvaldes spēks Irākā” (244). Tādēļ šeit nepastāvēja jautājums par to, ka Šveices Konfederācija ir atzinusi nelikumīgu situāciju, kas izriet no nepārkāpjamu starptautisko paražu tiesību normu, kuras ietver erga omnes pienākumus, pārkāpuma.

255. Šajā gadījumā Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola formulējumā nav skaidri norādīts, ka ar Marokas Karalisti tie ir tikuši noslēgti tās Rietumsahāras okupētājvaras statusā. Gluži pretēji – šķiet, ka Marokas Karaliste ir noslēgusi šos nolīgumus kā Rietumsahāras suverēns. Tādēļ pretēji tam, ko apgalvo Komisija savu apsvērumu 139. punktā, 1907. gada Hāgas noteikumu 43. pants un Ženēvas IV konvencijas 64. panta otrā daļa nepieļauj Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola noslēgšanu tādā formā un veidā, kādā tie ir tikuši noslēgti, pat ja Marokas Karaliste būtu jāuzskata par Rietumsahāras okupētājvaru.

b)      Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa un starptautisko humanitāro tiesību normu, kas ir piemērojamas okupētās teritorijas dabas resursu izmantošanai, ievērošana apstrīdētajos aktos

1)      Pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips

256. Rietumsahāras teritorija ir neautonoma teritorija, kurā norisinās dekolonizācijas process. Šajā ziņā uz dabas bagātību izmantošanu attiecas Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. pants un pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem paražu princips (245). Turklāt ANOJTK III rezolūcijā, kas pievienota Apvienoto Nāciju Organizācijas Trešās konferences par jūras tiesībām Nobeiguma aktam, ir paredzēts, ka “teritorijas, kuras tauta nav ieguvusi pilnīgu neatkarību vai kādu citu Apvienoto Nāciju Organizācijas atzītu pašpārvaldes statusu, vai teritorijas, kurā pastāv koloniāla kundzība, gadījumā [ANOJTK] paredzētie noteikumi par tiesībām vai interesēm tiek piemēroti šīs teritorijas tautas labā, lai veicinātu tās labklājību un attīstību”.

257. Šajā kontekstā labums no teritorijas, kurai nav savas pārvaldes, dabas resursu izmantošanas, ietverot šai teritorijai piegulošo ūdeņu zivsaimniecības izmantošanu, ir jāgūst šīs teritorijas tautai (246).

2)      1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants

258. Marokas Karalistei, tā kā tā ir Rietumsahāras okupētājvara (247), ir saistošs 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants, kas attiecas uz okupētās valsts publiskā īpašuma izmantošanu. Šajā pantā ir noteikts, ka “okupētājvara sevi uzskata tikai par pārvaldnieku un lietojuma tiesību subjektu attiecībā uz sabiedriskajām ēkām, nekustamo īpašumu, mežiem un lauku saimniecībām, kas pieder ienaidnieka valstij un atrodas okupētajā valstī. Tai ir jāaizsargā šo īpašumu vērtība un tos jāpārvalda atbilstoši lietojuma tiesību normām”.

259. Tāpat kā Komisija es uzskatu, ka 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants arī var tikt piemērots jūras teritoriju, kuras atrodas okupētās teritorijas piekrastē, zivju krājumu izmantošanai.

260. Lietojuma tiesības ir tiesības lietot lietas (jus utendi), kas pieder citam, un saņemt labumu no tām (jus fruendi), nemainot to būtību (248). Tas nozīmē, ka okupētājvara nevar atsavināt okupētās valsts publisko īpašumu, bet tā var to lietot, saņemt un pārdot no tā gūtos labumus, kā arī izmantot ieņēmumus, kas radīti ar rīkošanos ar labumiem no šīs lietošanas, ņemot vērā tomēr, lai ar šo lietošanu netiktu velti izšķērdēta, samazināta vai iznīcināta attiecīgā īpašuma ekonomiskā vērtība, vai tā nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams vai ierasts (249).

261. 55. panta formulējumā nav paredzēts īpašs ierobežojums attiecībā uz rīkošanās ar labumiem, kuri gūti no publiskā īpašuma lietošanas, mērķiem (250). Tomēr ir nospriests, ka “[1907. gada Hāgas noteikumu] 53., 55. un 56. pants attiecībā uz publisko īpašumu skaidri parāda, ka saskaņā ar kara likumiem okupētās valsts ekonomikai [ir] jāsedz [tikai] okupācijas izmaksas [..]; turklāt tās tai ir jāsedz tikai tad, ja to var saprātīgi nodrošināt” (251).

262. Turklāt publiskā īpašuma izmantošana, lai apmierinātu okupētās teritorijas tautas vajadzības, ir atļauta ar 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pantu, īpaši saistībā ar ilgstošu okupāciju (252).

263. Tādējādi Irākas okupācijas laikā Amerikas Savienotās Valstis, Apvienotā Karaliste un koalīcijas dalībnieki nekavējoties pieņēma to, ka “Irākas nafta tiek aizsargāta un izmantota Irākas tautas labā” (253), un saskaņā ar ANO Drošības padomes Rezolūcijas 1483 (2003) 20. punktu izveidoja Irākas Attīstības fondu (254), lai tajā iemaksātu visus ieņēmumus no pārdošanas, kas saistīta ar Irākas naftas, naftas produktu un dabasgāzes eksportu, gaidot pārstāvnieciskas Irākas valdības, ko ir atzinusi starptautiskā kopiena, izveidošanu.

3)      Par pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principa un 1907. gada Hāgas noteikumu 55. panta ievērošanu apstrīdētajos aktos

264. Vispirms ir jānorāda, ka starptautiskās humanitārās tiesības, tostarp 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants, ir lex specialis attiecībā pret citām starptautisko tiesību normām, ietverot cilvēktiesības, kas arī var tikt piemērotas tajā pašā faktu kontekstā (255).

265. Protams, attiecībā uz pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principu Starptautiskā Tiesa ir nospriedusi, ka “nekas neliecina [..], ka tas [būtu] piemērojams konkrētā atsevišķu dabas resursu izlaupīšanas un izmantošanas gadījumā, ko īstenojuši valsts, kas militāri iejaukusies kādas citas valsts teritorijā, armijas dalībnieki” (256).

266. Tomēr izskatāmā lieta ir nevis par dabas resursu izlaupīšanu un izmantošanu, ko īstenojuši atsevišķi armijas dalībnieki, bet gan par oficiālu un sistemātisku zivsaimniecības resursu izmantošanas politiku (257), ko Marokas Karaliste un Savienība kopīgi ir ieviesušas.

267. Šajā ziņā uz dažām situācijām var attiekties vienīgi starptautiskās humanitārās tiesības; uz citām var attiekties vienīgi tiesības, kuras ir piemērojamas neautonomu teritoriju dabas resursu lietošanai; visbeidzot, uz citām situācijām vienlaikus var attiekties abas šīs starptautisko tiesību jomas (258).

268. Kā norāda Komisija savu atbilžu uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem 43. punktā, tiesiskie režīmi, kuri ir piemērojami neautonomām teritorijām un okupētajām teritorijām, nav savstarpēji izslēdzoši. Turklāt attiecībā uz izskatāmo lietu pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips un 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants sakrīt vienā jautājumā, proti, jautājumā par to, ka Rietumsahāras (kā neautonomas teritorijas un okupētas teritorijas) dabas resursu lietošana nevar tikt veikta Marokas Karalistes ekonomikas labā (klāt pie okupācijas izmaksām, ciktāl Rietumsahāra saprātīgi var tās nodrošināt), bet ir jāveic Rietumsahāras tautas labā.

269. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka gan Padome, gan Komisija ir vienisprātis par to, ka labums no zvejas zonu, kuras atrodas Rietumsahāras piekrastē, izmantošanas ir jāgūst šīs teritorijas tautai, vienlaikus uzskatot, ka gan Zivsaimniecības nolīguma, gan 2013. gada protokola noteikumi ir tādi, kas var garantēt, lai tas tā patiešām būtu.

270. Es šim apgalvojumam nepiekrītu turpmāk minēto iemeslu dēļ.

271. Jānorāda, ka Zivsaimniecības nolīgumā ir paredzēta zivju krājumu ilgtspējīga izmantošana (angļu valodā “sustainable exploitation”) (259) un ka šajā izpratnē tā neizraisa šī resursa izsīkšanu. Šajā ziņā sākotnēji šķiet, ka Zivsaimniecības nolīgums atbilst gan lietojuma tiesību normām, uz kurām ir atsauce 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pantā (260), gan pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem principam. Proti, Rietumsahārai piegulošo ūdeņu izmantošanu, ar kuru zivju krājumi izsīktu, nevar uzskatīt par tādu, kas notiek šīs teritorijas tautas labā.

272. Tomēr no Regulas Nr. 764/2006 2. panta, zvejas zonu Nr. 3 līdz Nr. 6 tehnisko datu lapām (261) un informācijas, ko sniegusi Komisija tiesas sēdē (262), izriet, ka lielākā daļa izmantošanas, kas paredzēta Zivsaimniecības nolīgumā un 2013. gada protokolā, attiecas gandrīz tikai uz Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem. Proti, nozvejas, kas iegūtas tikai vienā zvejas zonā Nr. 6 (kura aptver tikai Rietumsahārai piegulošos ūdeņus), ir aptuveni 91,5 % no kopējās nozvejas, kas iegūta ar Zivsaimniecības nolīgumu un 2013. gada protokolu ieviestās zivsaimniecības izmantošanas ietvaros.

273. Tādējādi, ja Zivsaimniecības nolīgums tiek piemērots gandrīz tikai attiecībā uz Rietumsahāru un tai piegulošajiem ūdeņiem, no tā izriet, ka finansiālais ieguldījums, ko Savienība maksā Marokas Karalistei saskaņā ar Zivsaimniecības nolīguma 7. pantu, kā tam piekrīt Padome un Komisija, tāpat būtu jāizmanto gandrīz tikai Rietumsahāras tautas labā (izņemot, ja tas tiek izmantots, lai segtu okupācijas izmaksas, ciktāl šī teritorija saprātīgi var tās nodrošināt (263)).

274. Tomēr 2013. gada protokola 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka ikgadējais finansiālais ieguldījums 40 miljonu EUR apmērā ir sadalīts divās sadaļās – viena daļa 30 miljonu EUR apmērā, ko maksā saskaņā ar Zivsaimniecības nolīguma 7. pantu (16 miljoni EUR kā finansiāla kompensācija par resursu pieejamību un 14 miljoni EUR kā atbalsts Marokas zivsaimniecības nozares politikai), un otra daļa10 miljonu EUR apmērā, kas atbilst summai, kuru veido maksa, kas Eiropas kuģu īpašniekiem jāmaksā saskaņā ar zvejas licencēm, kuras izdotas, piemērojot Zivsaimniecības nolīguma 6. pantu.

275. Atbilstoši 2013. gada protokola 3. panta 4. punktam šo ieguldījumu iemaksā Marokas Karalistes Galvenajam kasierim kontā, kurš atvērts Marokas Karalistes Valsts kasē (lai gan Irākas okupācijas gadījumā ieņēmumi no naftas pārdošanas tika iemaksāti Irākas Attīstības fondā).

276. Attiecībā uz ikgadējā finansiālā ieguldījuma izmantošanu 2013. gada protokola 3. panta 5. punktā un 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka ikgadējais finansiālais ieguldījums 40 miljonu EUR apmērā ir vienīgi Marokas iestāžu kompetencē, bet, runājot par 14 miljoniem EUR (atbalsts Marokas zivsaimniecības nozares politikai), ar šiem pantiem ir izveidots uzraudzības un vadības mehānisms attiecībā uz to, kā Marokas iestādes tos izmanto, kuru Savienība īsteno Apvienotajā komitejā.

277. Tomēr atbilstīgi 2013. gada protokola 5. panta 6. punktam šis mehānisms ļauj veikt tikai vispārēju uzraudzību “par [Zivsaimniecības nolīguma] gaidāmajiem ekonomiskajiem un sociālajiem ieguvumiem, jo īpaši par ietekmi uz nodarbinātību un investīcijām un par jebkuru citu kvantificējamu ietekmi, ko rada veiktie pasākumi, kā arī par to ģeogrāfisko sadalījumu”.

278. Komisija uzskata, ka šis uzraudzības mehānisms tai ir ļāvis pārliecināties, ka attiecībā uz 2013. gada protokola spēkā esamības laikposmu (no 2014. līdz 2018. gadam) EUR 54 miljoni ir tikuši vai tiks izmantoti jaunās paaudzes noliktavu, telpu zvejniekiem, kā arī labiekārtotu akvakultūras izkraušanas punktu būvniecībai un ka aptuveni 80 % no projektiem, kuri finansēti, izmantojot šo atbalstu, atrodas Rietumsahārā.

279. Manuprāt, no šiem elementiem izriet, ka ne Zivsaimniecības nolīgumā, ne 2013. gada protokolā nav ietvertas juridiskas garantijas, kas ir nepieciešamas, lai zivsaimniecības izmantošana atbilstu kritērija par labumu Rietumsahāras tautai prasībām.

280. Pirmkārt, 2013. gada protokolā nav noteiktas saistības, kas liktu Marokas Karalistei finansiālo ieguldījumu, kuru maksā Savienība, izmantot Rietumsahāras tautas labā proporcionāli to nozveju daudzumiem, kas iegūtas Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos. Gluži pretēji, lai gan 91,5 % nozveju ir iegūtas tikai vienā Rietumsahārai piegulošo ūdeņu zvejas zonā Nr. 6 (kurā ir vienīgi Rietumsahārai piegulošie ūdeņi), vienīgi uz 35 % no finansiālā ieguldījuma (14 miljoni EUR no 40 miljoniem EUR) attiecas uzraudzības mehānisms, kas ieviests ar 2013. gada protokola 6. pantu.

281. Otrkārt, nav pierādījumu, ka 14 miljoni EUR patiešām tiktu izmantoti Rietumsahāras tautas labā. Gluži pretēji, Komisijas sniegtā informācija liecina, ka no 160 miljoniem EUR, kas izmaksājami četru gadu laikposmā (no 2014. līdz 2018. gadam), tikai 54 miljoni EUR (proti, 33,75 %) ir tikuši izmantoti projektu attīstībai, no kuriem 80 % atrodas Rietumsahārā.

282. Treškārt, fakts, ka 80 % no projektiem, kuros ir izmantoti šie 54 miljoni EUR, ir Rietumsahārā, pats par sevi neko nenozīmē. Svarīgi ir zināt tās daļas apjomu no šīs summas 54 miljonu EUR apmērā, kas ir piešķirta projektu, kuri atrodas Rietumsahārā, finansēšanai, bet Komisija nav sniegusi šādu informāciju.

283. Visbeidzot, jānorāda, ka Ženēvas IV konvencijas 49. panta 6. punktā ir aizliegts okupētājvarai “pārvietot daļu tās civiliedzīvotāju uz teritoriju, ko tā ir okupējusi” (264). Tomēr Zivsaimniecības nolīgumā un 2013. gada protokolā nav paredzēta neviena norma, kas liktu Marokas Karalistei piešķirtā finansiālā ieguldījuma daļu, kas atbilst to zvejas zonu zivsaimnieciskai izmantošanai, kuras atrodas Rietumsahāras piekrastē, to darīt tādējādi, lai labumu īpaši gūtu “sahravi tauta, kuras izcelsme ir Rietumsahārā” (265), jeb “šīs teritorijas izcelsmes Rietumsahāras iedzīvotāji” (266).

284. Piemēram, zvejas zonas Nr. 6 (rūpnieciskā pelaģiskā zveja) tehnisko datu lapā ir paredzēts pienākums uz Savienības kuģiem nodarbināt 2 līdz 6 “Marokas jūrniekus” atkarībā no kuģa tilpības (267), lai gan šī zvejas zona attiecas tikai un vienīgi uz Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem.

285. Tādēļ uzskatu, ka ar Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola noteikumiem netiek dota nekāda garantija, ka Rietumsahārai piegulošo ūdeņu zivsaimniecības izmantošana tiek veikta šīs teritorijas tautas labā. Šajā ziņā ar apstrīdētajiem aktiem netiek ievērots ne pastāvīgas suverēnas varas pār dabas resursiem princips (268), ne 1907. gada Hāgas noteikumu 55. pants, ne arī Savienības pienākums neatzīt prettiesisku situāciju, kas izriet no šo noteikumu pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā.

286. No iepriekš minētā izriet, ka Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols, ciktāl tie ir piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem, ir nesaderīgi ar LES 3. panta 5. punktu, 21. panta 1. punkta pirmo daļu, 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, 23. pantu un LESD 205. pantu, kuros Savienībai ir noteikts pienākums tās ārējā darbībā stingri ievērot starptautiskās tiesības.

287. Regula Nr. 764/2006, Lēmums 2013/785 un Regula Nr. 1270/2013 ir pretrunā LES 3. panta 5. punktam, 21. panta 1. punkta pirmajai daļai, 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktam, 23. pantam un LESD 205. pantam, ciktāl ar tiem ir apstiprināta un īstenota Zivsaimniecības nolīguma un 2013. gada protokola ieviešana Rietumsahāras teritorijā un tai piegulošajos ūdeņos.

c)      Par neatzīšanas pienākuma ierobežojumiem

288. Šajā ziņā tiesas sēdē gan Comader, gan Komisija ir apgalvojušas, ka pienākums neatzīt prettiesisku situāciju, kas izriet no starptautisko tiesību erga omnes normu pārkāpuma, un pienākums nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā nevar būt pamats, lai aizliegtu tādu starptautisku nolīgumu noslēgšanu, kuri veicina Rietumsahāras tautas ekonomisko attīstību, jo šāds aizliegums galu galā tai kaitētu.

289. Tādējādi tās atsaucas uz konsultatīvā atzinuma par Namībiju (269) 125. punktu, kurā Starptautiskā Tiesa ir nospriedusi, ka “Dienvidāfrikas pārvaldes neatzīšanas teritorijā rezultātā Namībijas tautai nedrīkstētu atņemt priekšrocības, kuras tā var gūt no starptautiskās sadarbības” (270).

290. Manuprāt šim neatzīšanas pienākuma ierobežojumam izskatāmajā lietā nav nekādas nozīmes.

291. Pirmkārt, Komisija jau ir mēģinājusi izmantot šo pašu konsultatīvā atzinuma par Namībiju 125. punktu, lai attaisnotu to, ka Apvienotās Karalistes muitas iestādes bija pieņēmušas okupētās Kipras teritorijas izcelsmes lauksaimniecības produktu pārvadājumu sertifikātus, kurus bija izdevusi “Ziemeļkipras Turku Republika”, proti, struktūra, ko nav atzinusi Savienība un tās dalībvalstis (271). Tomēr Tiesa ir noraidījusi šo pieeju, nospriežot, ka nekāda analoģija nevar tikt izmantota starp Namībijas situāciju un militāro okupāciju, kas turpina pastāvēt Ziemeļkiprā (272). Manuprāt, tas pats attiecas uz izskatāmo situāciju.

292. Otrkārt, neatzīšanas pienākuma ierobežojums, ko ir noteikusi Starptautiskā Tiesa sava konsultatīvā atzinuma par Namībiju 125. punktā, lai Namībijas tautai neatņemtu priekšrocības, kuras tā varējusi gūt no starptautiskās sadarbības, nevarētu pamatot starptautiskās tirdzniecības nolīgumu noslēgšanu. Pirmkārt, līdzīgu nolīgumu noslēgšana bija ietverta neatzīšanas pienākumā (273). Otrkārt, to priekšrocību piemēri, kuras Namībijas tautai bija jāturpina saņemt, nebūt neietver starptautiskās tirdzniecības nolīgumus. Proti, Starptautiskās Tiesas sniegtie piemēri attiecas uz dzimšanas, laulības vai nāves gadījumu reģistrāciju, “kuru sekas varētu tikt neņemtas vērā, vienīgi kaitējot teritorijas iedzīvotājiem” (274).

4.      Kopsavilkums

293. No iepriekš minētā izriet, ka ar apstrīdētajiem aktiem, kuri ir piemērojami Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem, ciktāl uz tiem attiecas Marokas Karalistes suverenitāte vai jurisdikcija, tiek pārkāpts Savienības pienākums ievērot šīs teritorijas tautas tiesības uz pašnoteikšanos, kā arī tās pienākums neatzīt nelikumīgu situāciju, kas izriet no šo tiesību pārkāpuma, un nesniegt atbalstu vai palīdzību šīs situācijas saglabāšanā. Turklāt attiecībā uz Rietumsahāras dabas resursu izmantošanu ar apstrīdētajiem aktiem nav ieviestas garantijas, kas ir nepieciešamas, lai nodrošinātu, ka šī izmantošana tiek veikta šīs teritorijas tautas labā.

VI.    Par Padomes lūgumu uz laiku ierobežot konstatējuma par spēkā neesamību iedarbību

294. Padome ir lūgusi Tiesu “uz laiku ierobežot konstatējuma par [Regulas Nr. 764/2006, Lēmuma 2013/785/ES un Regulas Nr. 1270/2013] spēkā neesamību iedarbību tā, lai ļautu Savienībai noteikt pasākumus, kas tai jāveic atbilstoši pienākumiem, kuri tai ir uzlikti saskaņā ar starptautiskajām tiesībām” (275).

295. Nesniedzot šī lūguma papildu pamatojumu, ar šo Padome lūdz saglabāt apstrīdēto aktu iedarbību uz ierobežotu laikposmu, kā tas, piemēram, ir ticis izdarīts 2008. gada 3. septembra spriedumā Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461) (276). Tomēr ir jāuzsver, ka 2013. gada protokola, kurš ir Zivsaimniecības nolīguma sastāvdaļa (277) un kurš ir nepieciešams tā īstenošanai, darbības termiņš beigsies 2018. gada 14. jūlijā (278). Tā kā laikposms starp šī sprieduma pasludināšanas dienu 2018. gadā un šī protokola darbības beigām ir īpaši īss, neesmu pārliecināts, ka apstrīdēto aktu iedarbības saglabāšanai būtu jēga. Katrā ziņā iemesli, kuri ir pamatojuši apstrīdētā tiesību akta iedarbības saglabāšanu uz trīs mēnešiem lietā, kurā tika taisīts 2008. gada 3. septembra spriedums Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461) (279), šajā gadījumā nepastāv.

VII. Secinājumi

296. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es ierosinu vispirms atbildēt uz High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Augstā tiesa (Anglija un Velsa), Karaļnama kompetences lietu departaments (Administratīva tiesa) uzdoto ceturto prejudiciālo jautājumu un pēc tam uz trešo prejudiciālo jautājumu šādi:

1.      a) Starptautisku nolīgumu, kurus noslēgusi Eiropas Savienība, kā arī Savienības tiesību aktu, ar kuriem ir apstiprināti vai īstenoti līdzīgi nolīgumi, pārbaudes tiesā ietvaros attiecībā uz iespēju atsaukties uz starptautisko tiesību normām neatkarīgi no to piederības vienam vai vairākiem starptautisko tiesību avotiem ir izvirzīti šādi nosacījumi: Savienībai ir jābūt saistošai norādītajai normai, tās saturam ir jābūt bez nosacījumiem un pietiekami precīzam, un, visbeidzot, tās raksturs un sistēma nedrīkst liegt veikt apstrīdēto aktu pārbaudi tiesā.

b) Starptautiskās Tiesas lietā par monetāro zeltu, kas izvests no Romas 1943. gadā, norādītais princips, ka tā nevar īstenot savu jurisdikciju attiecībā uz valsti, kas nav dalībniece tajā notiekošajā tiesvedībā, bez tās piekrišanas, nav piemērojams starptautisku nolīgumu, kurus noslēgusi Eiropas Savienība, kā arī Savienības tiesību aktu, ar kuriem ir apstiprināti vai īstenoti līdzīgi nolīgumi, pārbaudei tiesā.

2.      a) Partnerattiecību nolīgums zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti un Protokols starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti par zvejas iespējām un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts šajā nolīgumā, ir nesaderīgi ar LES 3. panta 5. punktu, 21. panta 1. punkta pirmo daļu, 21. panta 2. punkta b) apakšpunktu, 23. pantu un LESD 205. pantu, jo tie tiek piemēroti Rietumsahāras teritorijai un tai piegulošajiem ūdeņiem.

b) Padomes 2006. gada 22. maija Regula (EK) Nr. 764/2006 par to, lai noslēgtu Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti, Padomes 2013. gada 16. decembra Lēmums 2013/785/ES par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu protokolu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, un Padomes 2013. gada 15. novembra Regula (ES) Nr. 1270/2013 par zvejas iespēju iedalīšanu atbilstīgi Protokolam starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, nav spēkā.

c) Regulas Nr. 764/2006, Lēmuma 2013/785 un Regulas Nr. 1270/2013 spēkā neesamība neļauj apšaubīt zvejas darbības, kuras tiek veiktas uz ziemeļiem no 27°42’N paralēles.


1      Oriģinālvaloda – franču.


2      OV 2006, L 141, 4. lpp. Šā nolīguma noslēgšana ir tikusi apstiprināta ar Padomes 2006. gada 22. maija Regulu (EK) Nr. 764/2006 par to, lai noslēgtu Partnerattiecību nolīgumu zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti (OV 2006, L 141, 1. lpp.).


3      OV 2013, L 328, 2. lpp. Šā protokola noslēgšana ir tikusi apstiprināta ar Padomes 2013. gada 16. decembra Lēmumu 2013/785/ES par to, lai Eiropas Savienības vārdā noslēgtu protokolu starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti, ar kuru nosaka zvejas iespējas un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Marokas Karalisti (OV 2013, L 349, 1. lpp.).


4      OV 2013, L 328, 40. lpp.


5      Konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 41. punkts).


6      Skat. OV 2007, L 78, 31. lpp.


7      Skat. 1. panta 1. punktu Protokolā par zvejas iespējām un finansiālo ieguldījumu, kas paredzēts Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Marokas Karalisti (OV 2006, L 141, 9. lpp.).


8      OV 2014, L 228, 1. lpp.


9      Skat. 2015. gada 19. oktobra spriedumu lietā Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin), 39. punkts. Runa ir par iesniedzējtiesas spriedumu, ar kuru tā ir pamatojusi savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu.


10      Skat. spriedumu, 2015. gada 19. oktobris, Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin), 40., 43., 48. un 49. punkts.


11      Francijas valdībai tika piešķirts vienu nedēļu ilgs termiņa pagarinājums.


12      Spriedums, 1974. gada 30. aprīlis, Haegeman (181/73, EU:C:1974:41, 4. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 1987. gada 30. septembris, Demirel (12/86, EU:C:1987:400, 7. punkts); 1999. gada 15. jūnijs, Andersson un WåkeråsAndersson (C‑321/97, EU:C:1999:307, 26. punkts), un 2010. gada 25. februāris, Brita (C‑386/08, EU:C:2010:91, 39. punkts).


13      Skat. visnesenāko spriedumu, 2017. gada 28. marts, Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236, 108.–117. punkts).


14      Skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, Ahlström u.c. (C‑565/13, EU:C:2014:2273).


15      Skat. spriedumu, 1989. gada 13. decembris, Grimaldi (C‑322/88, EU:C:1989:646, 8. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumus, 2006. gada 11. maijs, Friesland Coberco Dairy Foods (C‑11/05, EU:C:2006:312, 36. punkts), un 2017. gada 13. jūnijs, Florescu u.c. (C‑258/14, EU:C:2017:448, 30. punkts).


16      Spriedums, 2017. gada 28. marts, Rosneft (C‑72/15, EU:C:2017:236, 66. punkts un tajā minētā judikatūra). Mans izcēlums.


17      Recueil des traités des Nations unies, 1155. sēj., 331. lpp.


18      Skat. Atzinumu 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs (EU:C:2017:592, 67. punkts).


19      Atzinums 1/75 (ESAO izpratne par zemo izmaksu standartu), 1975. gada 11. novembris (EU:C:1975:145).


20      Atzinums 1/15 (ES un Kanādas PDR nolīgums), 2017. gada 26. jūlijs (EU:C:2017:592, 70. punkts).


21      Skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 309. punkts), un LESD 218. panta 11. punktu.


22      Es runāju par “saderību”, nevis par “spēkā neesamību”, lai novērstu sajaukšanas iespēju ar līgumu spēkā neesamības iemesliem, kuri izsmeļoši uzskaitīti Vīnes konvencijas par līgumtiesībām 46.–53. pantā.


23      Skat. spriedumu, 1994. gada 9. augusts, Francija/Komisija (C‑327/91, EU:C:1994:305, 13.–17. punkts), kurā Tiesa ir nospriedusi, ka prasībai atcelt tiesību aktu, ko iesniegusi Francijas Republika, bija jāattiecas uz tiesību aktu, ar kuru Komisija bija atļāvusi noslēgt attiecīgo starptautisko nolīgumu, nevis uz šo nolīgumu.


24      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 289. punkts), kurā ir atsauce uz spriedumu, 1998. gada 10. marts, Vācija/Padome (C‑122/95, EU:C:1998:94).


25      Skat. spriedumu, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 283., 284., 289., 304., 308., 316. un 326. punkts).


26      Skat. LES 3. panta 5. punktu un spriedumu, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).


27      Skat. Etienne, J., “L’accord de pêche CE‑Maroc: quels remèdes juridictionnels européens à quelle illicéité internationale?”, Revue belge de droit international, 2010, 77.–107. lpp., īpaši 104. un 105. lpp.


28      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2008. gada 22. decembris, Régie Networks (C‑333/07, EU:C:2008:764, 124. punkts un tajā minētā judikatūra).


29      Šajā nozīmē skat. spriedumus, 1999. gada 14. septembris, Komisija/Beļģija (C‑170/98, EU:C:1999:411, 42. punkts), kā arī 2000. gada 4. jūlijs, Komisija/Portugāle (C‑84/98, EU:C:2000:359, 40. punkts).


30      Šajā procedūrā ir paredzēts paziņojums par dokumentu, kura mērķis ir pasludināt līgumu par spēkā neesošu vai izstāties no tā. Ja ir izteikts iebildums no jebkura cita dalībnieka puses un ja dalībnieki nevar vienoties par risinājumu, ir paredzēts strīdu nodot izskatīšanai Starptautiskajā Tiesā vai ad hoc šķīrējtiesā. Tas pats attiecas arī uz Vīnes Konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām starp valstīm un starptautiskām organizācijām vai starp starptautiskām organizācijām, kura noslēgta Vīnē 1986. gada 21. martā un kura tomēr vēl nav stājusies spēkā (skat. tās 65.–68. pantu). Tā kā starptautiskas organizācijas nevar vērsties Starptautiskajā Tiesā, šajā konvencijā ir paredzēts, ka vēršanās šajā tiesā var notikt ar konsultējoša slēdziena procedūru, kas izveidota ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 96. pantu. Ja ANO Ģenerālā asambleja vai tās Drošības padome noraida pieprasījumu uzsākt šo procedūru, strīds var tikt iesniegts tiesvedībai šķīrējtiesā.


31      CIJ Recueil 1954, 19. lpp.


32      Kā Starptautiskā Tiesa ir atgādinājusi, “viens no [tās] statūtu pamatprincipiem ir tāds, ka tā nevar izskatīt strīdu starp valstīm, ja tās nav piekritušas tās jurisdikcijai” (spriedums Austrumtimora (Portugāle pret Austrāliju) (CIJ Recueil 1995, 90. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra)).


33      Skat. Regulas Nr. 764/2006 preambulas pirmo apsvērumu un 1. pantu.


34      Skat. Lēmuma 2013/785 preambulas 2. apsvērumu un 1. pantu.


35      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973).


36      Skat. arī Regulas Nr. 764/2006 preambulas 1. apsvērumu.


37      Skat. 2013. gada protokola pielikuma 2. papildinājumu.


38      Skat. 2013. gada protokola pielikuma 4. papildinājumu.


39      Skat. Bennafla, K., “Illusion cartographique au Nord, barrière de sable à l’Est: les frontières mouvantes du Sahara occidental”, L’Espace politique, 2013, 212. punkts, kas ir pieejams tīmekļa vietnē http://espacepolitique.revues.org/2644.


40      Komisija norāda, ka iegūtā nozveja starp sešām zvejas zonām, kas noteiktas Zivsaimniecības nolīgumā un 2013. gada protokolā, ir sadalāma šādi: 1138 tonnas zvejas zonā Nr. 1, 406 tonnas zvejas zonā Nr. 2, 191 tonna zvejas zonā Nr. 3, 5035 tonnas zvejas zonā Nr. 4, 234 tonnas zvejas zonā Nr. 5 un 75 686 tonnas zvejas zonā Nr. 6. Pat ja visām nozvejotajām tonnām nav vienāda vērtība, ir acīmredzams, ka Zivsaimniecības nolīgums un 2013. gada protokols tiek piemēroti gandrīz vienīgi attiecībā uz Rietumsahārai piegulošajiem ūdeņiem.


41      Tiešas saiknes pastāvēšana starp pamatlietā aplūkoto Zivsaimniecības nolīgumu un zivsaimniecības nolīgumiem, kuri ir noslēgti starp Spānijas Karalisti un Marokas Karalisti, ir apstiprināta ar Aktu par Spānijas Karalistes un Portugāles Republikas pievienošanās noteikumiem un Līgumu pielāgojumiem (OV 1985, L 302, 23. lpp.), kura “[..] 167. panta 3. punkts un 354. panta 3. punkts, ciktāl tajos ir atsauce uz zvejas darbībām, nosaka Padomei saglabāt zvejas darbības, ko bija veikusi Spānija un Portugāle, pamatojoties uz zivsaimniecības nolīgumiem, kurus tās bija noslēgušas pirms pievienošanās [Savienībai]” (spriedums, 1995. gada 8. marts, HANSAFisch/Komisija, T‑493/93, EU:T:1995:47, 37. punkts).


42      Skat. Nolīgumu par sadarbību jūras zvejniecības nozarē starp Spānijas Karalistes valdību un Marokas Karalistes valdību, kas parakstīts Rabātā 1977. gada 17. februārī (kas nekad nav stājies spēkā), un Pārejas nolīguma protokolu jūras zvejniecības nozarē, kas parakstīts Rabātā 1979. gada 29. jūnijā (1979. gada 22. oktobra BOE Nr. 253, 24551. lpp.), kuros ir norādīta zvejas zona uz dienvidiem no Noun zemesraga (šis zemesrags atrodas uz 29°N paralēles, kas atbilst bāzes līnijai attiecībā uz Zivsaimniecības nolīguma zvejas zonām Nr. 4 un Nr. 6) un šī zona ir kvalificēta kā Marokas jurisdikcijā esošie ūdeņi (“aguas bajo jurisdiccíon marroqui”). Skat. arī 1983. gada 1. augusta Nolīgumu par sadarbību jūras zvejniecības nozarē starp Spānijas Karalisti un Marokas Karalisti (1983. gada 11. oktobra BOE Nr. 243, 27588. lpp.), kura 1. pantā ir veikta atsauce uz Marokas jurisdikcijā esošajiem ūdeņiem (“aguas bajo jurisdicción marroqui”). Tāpat tā II pielikumā ir nošķirtas divas zvejas zonas – viena uz ziemeļiem no Noun zemesraga un viena uz dienvidiem no tā. Uz dienvidiem esošā nosedz Rietumsahārai piegulošos ūdeņus.


43      Skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, Ahlström u.c. (C‑565/13, EU:C:2014:2273, 17. punkts). Skat. arī rīkojumu, 1999. gada 30. aprīlis, Pescados Congelados Jogamar/Komisija (T‑311/97, EU:T:1999:89, 6. punkts) par kāda Spānijas kuģu īpašnieka zvejas kuģi, kuru bija aizturējis Marokas patruļkuģis un novirzījis uz Rietumsahārā esošās El Aaiun pilsētas ostu.


44      Skat. 1976. gada 6. augusta dahir [Karalisko dekrētu] par likumu Nr. 1‑76‑468, ar ko groza 1959. gada 2. decembra dahir Nr. 1‑59‑351 par Karalistes administratīvo iedalījumu, Bulletin officiel du Royaume du Maroc, Nr. 3328, 914. lpp.


45      Skat. Konvenciju par valsts robežas iezīmēšanu starp Mauritānijas Islāma Republiku un Marokas Karalisti, kas parakstīta Rabātā 1976. gada 14. aprīlī, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1976, 15. sēj., 848. un 849. lpp., un 1976. gada 16. aprīļa dahir Nr. 1‑76‑380 par šīs konvencijas ratifikāciju un publicēšanu, Bulletin officiel du Royaume du Maroc, Nr. 3311‑bis, 499. lpp.


46      Skat. 1979. gada 14. augusta dahir Nr. 2‑79‑430, ar kuru grozīts un papildināts 1. un 2. pants 1959. gada 2. decembra dahir Nr. 1‑59‑351 par Karalistes administratīvo iedalījumu, Bulletin officiel du Royaume du Maroc, Nr. 3485, 489. lpp.


47      Pieejami Padomes tīmekļa vietnē (http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=EN&f=ST%2015723 %202013 %20ADD%201).


48      Kā uzskata Nīderlandes Karaliste, “2013. gada protokolā nav tiešas atsauces uz Rietumsahāru, bet ļauj to piemērot Rietumsahārai piegulošajām jūras teritorijām, kas neietilpst ne Marokas Karalistes suverenitātē, ne jurisdikcijā” (“The protocol does not explicitly refer to [..] Western Sahara, but allows for its application to maritime areas adjacent to [..] Western Sahara that are not under the sovereignty or jurisdiction of [the Kingdom of] Morocco”). Skat. Nīderlandes Karalistes deklarāciju Padomes 2013. gada 14. novembra dokumentā 15723/13 Add 1, kas pieejams Padomes tīmekļa vietnē http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=EN&f=ST%2015723%202013%20ADD%201. Mans izcēlums.


49      Skat. deklarācijas Padomes 2013. gada 14. novembra dokumentā 15723/13 Add 1, kas ir pieejams Padomes tīmekļa vietnē http://register.consilium.europa.eu/doc/srv?l=EN&f=ST%2015723 %202013 %20ADD%201.


50      Skat. 48., 74., 84., 102. punktu 2011. gada 21. decembra spriedumā Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864), kurā Tiesa ir lēmusi par “tiesiskumu”, “spēkā neesamību” vai “Savienības tiesību akta, piemēram, Direktīvas 2008/101, spēkā esamību”. Mans izcēlums.


51      Skat. tās atbilžu uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem 23. un 24. punktu.


52      Šajā nozīmē skat. nošķīrumu starp starptautisko nolīgumu, kurus noslēgusi Savienība, spēkā esamības pārbaudi (ietverot arī pārbaudi attiecībā uz starptautiskajām tiesībām, uz kurām ir atsauce LES 3. panta 5. punktā) un Savienības iekšējo tiesību aktu spēkā esamības pārbaudi, ņemot vērā starptautiskās tiesības, kas veikts Lenaerts, K., Maselis, I., un Gutman, K. darbā EU Procedural Law, Oksforda: Oxford University Press, 2014, 10.05. un 10.08. punkts.


53      Skat. Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 3.–6. pantu.


54      Attiecībā uz erga omnes pienākumu jēdzienu skat. 2004. gada 9. jūlija Konsultatīvo atzinumu par sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskajām sekām (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 155. punkts). Tāpat šo jēdzienu Tiesa ir atzinusi 2016. gada 21. decembra sprieduma Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973) 88. punktā.


55      Atzinums 2/15 (Brīvās tirdzniecības nolīgums ar Singapūru), 2017. gada 16. maijs (EU:C:2017:376, 298. punkts un tajā minētā judikatūra).


56      Šajā nozīmē skat. rīkojumu, 1999. gada 30. aprīlis, Pescados Congelados Jogamar/Komisija (T‑311/97, EU:T:1999:89, 12. punkts): “Ar 1997. gada 29. jūlija vēstuli, kā arī sanāksmes laikā, kas notika tajā pašā dienā starp Komisijas delegācijas pilnvaroto lietvedi Rabātā Gallimore k‑gu un Marokas Zivsaimniecības ministrijas ģenerālsekretāru Rhanmi k‑gu, [Savienības] iestādes sasauca Apvienotās komitejas, kas paredzēta [1996. gada ES un Marokas zivsaimniecības] nolīguma 10. pantā, ārkārtas sesiju. Šis uzaicinājums ir ticis atkārtots vairākkārt. Tomēr Marokas iestādes katru reizi uzaicinājumu noraidīja, uzskatot, ka nav noticis nolīguma pārkāpums”. Mans izcēlums.


57      LES 3. panta 5. punkts. Mans izcēlums. Skat. arī LES 21. panta 1. punkta pirmo daļu, 21. panta 2. punkta b) un c) apakšpunktu, 23. pantu un LESD 205. pantu. Tiesa ir nospriedusi, ka šīs tiesību normas, nebūt nebūdamas programmatiskas, tostarp nosaka, ka cilvēktiesības un starptautiskās tiesības “ir jāievēro attiecībā uz jebkuru Savienības darbību, tostarp KĀDP” (skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūnijs, Parlaments/Padome, C‑263/14, EU:C:2016:435, 47. punkts).


58      Spriedums, 1994. gada 9. augusts, Francija/Komisija (C‑327/91, EU:C:1994:305, 16. punkts).


59      Skat. Kosovas neatkarības vienpusējas pasludināšanas atbilstība starptautiskajām tiesībām, Konsultatīvs atzinums (CIJ Recueil 2010), 403. lpp., 79. punkts.


60      Attiecībā uz ļoti elastīgu šī nosacījuma interpretāciju, kura tomēr nav īsti atbalstīta minētā sprieduma 107. punkta formulējumā, skat. Lenaerts, K., “Direct applicability and direct effect of international law in the EU legal order”, publicēts Govaere, I., Lannon, E., van Elsuwege, P., un Adam, S. (izd.), The European Union in the World:Essays in Honour of Marc Maresceau, Leide: Brill, 2013, 45.–64. lpp., īpaši 61. lpp.


61      Kritērijs ļoti atgādina locus standi un kritēriju par interesi celt prasību, kas lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu kontekstā, manuprāt, būtu jāizvērtē tikai attiecībā uz valsts tiesībām.


62      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864, 110. punkts).


63      Spriedums, 2011. gada 21. decembris, Air Transport Association of America u.c. (C‑366/10, EU:C:2011:864, 110. punkts).


64      Spriedums, 2008. gada 3. septembris, Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (C‑402/05 P un C‑415/05 P, EU:C:2008:461, 283. punkts un tajā minētā judikatūra). Mans izcēlums. Fakts, ka Eiropas Savienības Pamattiesību harta 2009. gadā ir kļuvusi obligāta, neizslēdz atsauces uz visām dalībvalstīm saistošiem starptautiskiem instrumentiem nozīmi.


65      Recueil des traités des Nations unies, 993. sēj., 3. lpp.


66      Recueil des traités des Nations unies, 999. sēj. 171. lpp.


67      Mans izcēlums.


68      Skat. 1. punktu Deklarācijā par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām, kas apstiprināta ar ANO Ģenerālās Asamblejas 1960. gada 20. decembra rezolūciju 1514 (XV); Dienvidslāvijas miera Eiropas konferences Arbitrāžas komisijas (ko veido Robert Badinter, Francijas Konstitucionālās padomes priekšsēdētājs, Roman Herzog, Bundesverfassungsgericht (Federālā konstitucionālā tiesa, Vācija) priekšsēdētājs, Aldo Corasaniti, Corte costituzionale (Konstitucionālā tiesa, Itālija) priekšsēdētājs, Francisco Tomás y Valiente, Tribunal Constitucional (Konstitucionālā tiesa, Spānija) priekšsēdētājs, un Irène Pétry (Beļģijas Arbitrāžas tiesas priekšsēdētāja)) atzinumu Nr. 2, 1993, International Law Reports, 92. sēj., 168. un 169. lpp., 2. un 3. punkts; Gros‑Espiell, H., Le droit à l’autodétermination: Application des résolutions de l’ONU, 1980, E/CN.4/Sub.2/405/Rev.1., 57. punkts); Doehring, K., “Self‑Determination”, publicēts Simma, B. (red.), The Charter of the United Nations: A Commentary, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2002, 1. sēj., 48.–53. lpp.; Dobelle, J.‑F., “Article 1, paragraphe 2”, publicēts Cot, J.‑P., Pellet, A., un Forteau, M., La Charte des Nations unies: commentaire article par article, 3. izd., Parīze: Economica, 2005, 337.–356. lpp., īpaši 340.–341. lpp.; Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 51. lpp.; Saxer, U., Die international Steuerung der Selbstbestimmung und der Staatssentstehung, Heidelberga: Springer, 2010, 238.–249. lpp.; Oeter, S., “Self‑Determination”, publicēts Simma, B., Khan, D.‑E., Nolte, G., un Paulus, A. (red.), The Charter of the United Nations: A Commentary, 3. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, I sēj., 313.–333. lpp., īpaši 322. lpp.; Crawford, J., “Third Party Obligations with respect to Israeli Settlements in the Occupied Palestinian Territories”, 2012. gada 24. janvāra juridiskais atzinums, 26. punkts, pieejams tīmekļa vietnē (https://www.tuc.org.uk/sites/default/files/tucfiles/LegalOpinionIsraeliSettlements.pdf).


69      Iespējams, no angļu vārda “subjugation”.


70      Skat. Kosovas neatkarības vienpusējas pasludināšanas atbilstība starptautiskajām tiesībām, Konsultatīvs atzinums (CIJ Recueil 2010, 403. lpp., 79. punkts un tajā minētā judikatūra).


71      Skat. konsultatīvo atzinumu “Kosovas neatkarības vienpusējas pasludināšanas atbilstība starptautiskajām tiesībām” (CIJ Recueil 2010, 403. lpp., 79. punkts).


72      Skat. spriedumu Austrumtimora (Portugāle pret Austrāliju), CIJ Recueil 1995, 90. lpp., 29. punkts, un konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 88. un 156. punkts).


73      Skat., piemēram, ANO Statūtu 1. panta 2. punktu un ICESCR un ICCPR kopīgo 1. pantu.


74      Šā sprieduma 88. punkts.


75      Šā sprieduma 89. punkts.


76      “Apvienoto Nāciju Organizācijas mērķi ir: [..] attīstīt draudzīgas attiecības starp nācijām, pamatojoties uz nāciju līdztiesības un pašnoteikšanās principa respektēšanu, kā arī veikt citus attiecīgus pasākumus vispārējā miera nostiprināšanai; [..]”. Mans izcēlums.


77      Mans izcēlums. Īpašības vārda “saistoši” lietošana ir būtiska, jo Savienība nav Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu dalībvalsts.


78      Skat. VIII sadaļu “Tautu līdztiesība un tautu pašnoteikšanās tiesības”.


79      Skat. konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 121. un 122. punkts).


80      Skat. konsultatīvo atzinumu “Kosovas neatkarības vienpusējas pasludināšanas atbilstība starptautiskajām tiesībām” (CIJ Recueil 2010, 403. lpp., 79. punkts un tajā minētā judikatūra).


81      Skat. šo secinājumu 102. un 103. punktu, kā arī konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 88. punkts).


82      Skat. konsultatīvo atzinumu “Juridiskās sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā (Dienvidrietumu Āfrika), neraugoties uz Drošības padomes Rezolūciju 276 (1970)” (CIJ Recueil 1971, 16. lpp., 52. punkts), konsultatīvo atzinumu “Rietumsahāra” (CIJ Recueil 1975, 12. lpp., 55.–58. punkts) un konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (Recueil 2004, 136. lpp., 88. punkts). Šajā nozīmē skat. arī Oeter, S., “Self‑Determination”, publicēts Simma, B., Khan, D.‑E., Nolte, G., un Paulus, A. (red.), The Charter of the United Nations:A Commentary, 3. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, I sēj., 313.–333. lpp., īpaši 320. un 321. lpp., un Dobelle, J.‑F., “Article 1, paragraphe 2”, publicēts Cot, J.‑P., Pellet, A., un Forteau, M., La Charte des Nations unies:commentaire article par article, 3. izd., Parīze: Economica, 2005, 337.–356. lpp.


83      Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973, 90.–92. punkts).


84      Skat. konsultatīvo atzinumu “Rietumsahāra” (CIJ Recueil 1975, 12. lpp.) un spriedumu, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973).


85      Skat. spriedumu Austrumtimora (Portugāle pret Austrāliju) (CIJ Recueil 1995), 90. lpp., 29. punkts, un konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 88. un 156. punkts).


86      Konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 155. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu, Barcelona Traction, Light and Power Company, Limited, otrais posms (CIJ Recueil 1970, 32. lpp., 33. punkts).


87      Konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 159. punkts). Manuprāt, šis neatzīšanas pienākums kā tāds ir starptautisko tiesību princips, kas atbilst šo secinājumu 96. punktā uzskaitītajiem atsaukšanās iespējas kritērijiem.


88      Skat. Corte suprema di cassazione (Kasācijas tiesa, Itālija) 1985. gada 25. jūnija spriedumu Nr. 1981 lietā Yasser Arafat, Rivista di Diritto Internazionale, 1986, 885.–889. lpp.; Bundesverfassungsgericht (Federālā Konstitucionālā tiesa, Vācija) 2004. gada 26. oktobra rīkojumu 2 BvR 955/00, 1038/01, 97. punkts; priekšsēdētāja vietnieka F. Ammoun individuālo atzinumu “Juridiskās sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā (Dienvidrietumāfrika), neraugoties uz Drošības padomes Rezolūciju 276 (1970)” – konsultatīvais atzinums (CIJ Recueil 1971, 16. lpp., 77. un 78. punkts); Starptautisko tiesību komisija “Projet d’articles sur le droit des traités et commentaires [Līgumu tiesību pantu projekts un komentāri]”, Annuaire de la Commission du droit international, 1966, II sēj., 270. lpp. (248. lpp. angļu valodas versijā); Starptautisko tiesību komisija “Projet d’articles sur la responsabilité de l’État pour fait internationalement illicite et commentaires [Pantu par valsts atbildību par apzināti prettiesisku darbību projekts un komentāri]”, Annuaire de la Commission du droit international, 2001, II sēj., otrā daļa, 91. lpp. (85. lpp. angļu valodas versijā); Nīderlandes Karalistes rakstveida izklāsta 3.2. punktu “Kosovas neatkarības vienpusējas pasludināšanas atbilstība starptautiskajām tiesībām” – konsultatīvais atzinums (CIJ Recueil 2010, 403. lpp.); Cassese, A., SelfDetermination of Peoples:A Legal Reappraisal, Kembridža: Cambridge University Press, 2005, 133. un 136. lpp.; Raić, D., Statehood and the Law of SelfDetermination, Alfena: Kluwer Law International, 2012, 218. un 219. lpp.; Oeter, S., “Self‑Determination”, publicēts Simma, B., Khan, D.‑E., Nolte, G., un Paulus, A. (red.), The Charter of the United Nations:A Commentary, 3. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, I sēj., 313.–333. lpp., 316. lpp.


89      Skat. CIJMémoires, Rietumsahāra, I sēj, 207. lpp., 344. punkts.


90      Skat. CIJMémoires, Rietumsahāra, V sēj., 179. lpp.. Marokas Karaliste ir uzstājusi uz savas teritorijas integritāti, lai pamatotu savas pretenzijas uz Rietumsahāras teritoriju, bet Starptautiskā Tiesa ir noraidījusi tās apgalvojumu, nospriežot, ka Rietumsahāras tautai pilnībā ir tiesības uz pašnoteikšanos.


91      Starptautiskās Tiesa judikatūra, kas minēta šo secinājumu 127. punktā, attiecas arī uz valstu pienākumu nodrošināt, ka tiek izskausti šķēršļi kādas tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanai. Nav nepieciešams, lai es uz to šeit atsauktos.


92      Skat. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 1803 (XVII).


93      Skat. spriedumu, Bruņoto spēku darbības Kongo teritorijā (Kongo Demokrātiskā Republika pret Ugandu) (CIJ Recueil 2005, 168. lpp., 244. punkts).


94      S/2002/161, 14. punkts.


95      S/2002/161, 14. punkts.


96      S/2002/161, 24. punkts.


97      S/2002/161, 25. punkts.


98      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 27., 44.1. un 47.4. punktu, kā arī 40., 43., 48. un 49. punktu 2015. gada 19. oktobra spriedumā lietā Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin).


99      Skat. šo secinājumu 234.–255. punktu.


100      Skat. šo secinājumu 238. punktu.


101      Skat. šo secinājumu 127. punktu.


102      Skat. 87., 92., 93., 97., 106.–108., 114., 116., 123. un 125. punktu.


103      Skat. šo secinājumu 60.–74. punktu.


104      Šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 9. oktobris, Ahlström u.c. (C‑565/13, EU:C:2014:2273, 33. punkts).


105      Skat. ICESCR un ICCPR kopīgo 1. pantu, ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 1514 (XV) 2. punktu un 1975. gada Helsinku Nobeiguma akta VIII sadaļu.


106      Skat. konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 159. punkts).


107      Attiecībā uz faktu izklāstu pilnībā skat. “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” [Īpašās komitejas, kuras uzdevums ir izpētīt situāciju attiecībā uz Deklarācijas par neatkarības piešķiršanu koloniālajām zemēm un tautām piemērošanu, ziņojumu] (A/31/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, II sēj., 203.–225. lpp.; “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/31/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1980, II sēj., 105.–117. lpp.


108      Skat. 12.–18. punktu 2015. gada 19. oktobra spriedumā lietā Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin).


109      Marokas Karaliste ideju par referendumu neuzņēma ar entuziasmu. Personiskas sarunas laikā ar Amerikas Savienoto Valstu sekretāru H. Kissindžeru [H. Kissinger] Marokas karalis Hassans II [Hassan II] viņam paziņoja šādi: “Es teicu [Spānijas ārlietu ministram], ka es piekrītu, ka Spānija paliek, bet es nepiekrītu tam, ka Rietumsahāra kļūst neatkarīga. Es dodu priekšroku Spānijas klātbūtnei, nevis 30 000 personu pašnoteikšanās [tiesībām].” H. Kissindžers atbildēja: “[Alžīrijas prezidents] man vakar jautāja, ko es domāju par to, un es teicu – pašnoteikšanās 30 000–40 000 personu, kuras pat nezina, kur viņas dzīvo?” Skat. sarunas memorandu (Rabāta, 1974. gada 15. oktobris, plkst. 13.15.), publicēts Burton, M. F., Foreign Relations of the United States, 1969–1976, Vašingtona: United States Government Printing Office, 2014, E‑9. sēj., 1. daļa (Documents sur l’Afrique du Nord, 1973.–1976. gads), 258.–261. lpp., īpaši 258. lpp.


110      Skat. Apvienoto Nāciju Organizācijas apmeklējuma misijas Rietumsahārā 1975. gada 10. oktobra ziņojumu, kas publicēts “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/10023/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, III sēj., 12.–133. lpp., 229. punkts.


111      Skat. konsultatīvo atzinumu “Rietumsahāra” (CIJ Recueil 1975, 12. lpp., 162. punkts).


112      Skat. konsultatīvo atzinumu “Rietumsahāra” (CIJ Recueil 1975, 12. lpp., 162. punkts).


113      Skat. 30. punktu spriedumā, 2016. gada 21. decembris, Padome/Front Polisario (C‑104/16 P, EU:C:2016:973).


114      Skat. ANO Drošības padomes 1975. gada 2. novembra Rezolūciju 379 (1975).


115      Djemââ, ko 1967. gadā izveidojusi Spānijas administrācija, bija padomdevēja struktūra, kuru veidoja 103 locekļi, tostarp svarīgāko pilsētu mēri, 40 cilšu vadoņi (šeihi), 40 ģimeņu grupu pārstāvji un 16 profesionālo grupu pārstāvji. Skat. ANO apmeklējuma misijas Rietumsahārā 1975. gada 10. oktobra ziņojumu, kas publicēts “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/10023/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, III sēj., 12.–133. lpp., 126.–142. punkts.


116      Skat. ģenerālsekretāra 1975. gada 8. novembra ziņojumu, piemērojot Rezolūciju 379 (1975) par situāciju attiecībā uz Rietumsahāru (S/11874), 17. punkts. Skat. arī Drošības padomes 1854. sēdes, kas notika 1975. gada 6. novembrī, protokolu (S/PV.1854), 47. un 48. punkts.


117      Recueil des traités des Nations unies,988. sēj., 259. lpp.


118      Saskaņā ar šo nolīgumu noteikumiem Spānijas, Marokas un Mauritānijas delegācijas vienojās par zvejas tiesību atzīšanu uz 20 gadiem Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos 800 Spānijas kuģiem atbilstoši tādiem pašiem nosacījumiem kā tie, kas bija pastāvējuši 1975. gada 14. novembrī. Skat. Cortes, Diario de sesiones del Congreso de los diputados, 1978, Nr. 15, 498. lpp. (Partido Socialista Obrero Español deputāta un pēc tam Eiropas Komisijas priekšsēdētāja vietnieka un pagaidu priekšsēdētāja Manuel Marín González runa). Šajā nozīmē skat. arī Dessaints, J., “Chronique politique Maroc”, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1975, 14. sēj., 457.–476. lpp., īpaši 463. lpp.; Alemany Torres, F., “Acuerdo de pesca con Marruecos”, El País, 1978. gada 8. februāris.


119      Skat. Cortes, Diario de sesiones del Congreso de los diputados, 1978, Nr. 15, 522. un 546. lpp.


120      Skat. Cortes, Diario de sesiones del Congreso de los diputados, 1978, Nr. 15, 546. lpp.


121      Skat. vēstnieka W. Stabler 1975. gada 15. novembra telegrammu ministram H. Kissindžeram 1975MADRID08029 (“[ministrs Esteban] Herrera arī teica, ka ar Maroku un Mauritāniju ir tikuši izstrādāti “pamatnolīgumi” citās nozīmīgās jomās: [..] par zvejas tiesībām”); ministra H. Kissindžera 1975. gada 21. novembra telegrammu 1975STATE276309 Amerikas Savienoto Valstu Pastāvīgajai misijai ANO (“[kā teica Marokas vēstnieks Abdelhadi Boutaleb,] nolīguma kopiju tā parakstītāji iesniegs [ANO] ģenerālsekretāram K. Valdheimam, bet iesniegtajā versijā nebūs ietverti papildu nolīgumi, kuros Spānijai piešķirtas zvejas tiesības Rietumsahāras ūdeņos un noteikta Spānijas dalība 35 % apmērā fosfātu raktuvēs”). Diplomātiskās telegrammas ir pieejamas tīmekļa vietnē https://wikileaks.org/.


122      Skat. “El Guelta (Rietumsahāra) vēsturiskais dokuments, kuru 1975. gada 28. novembrī parakstījuši 67 Rietumsahāras Ģenerālās asamblejas locekļi, 3 sahravi tautas locekļi Cortes (Spānijas parlaments), citu Djemââ locekļu pārstāvji un vairāk nekā 60 sahravi cilšu šeihi un ievērojamas personas”, kas pievienots 1975. gada 9. decembra vēstulei, kuru Alžīrijas pastāvīgais pārstāvis ANO adresējis ANO ģenerālsekretāram (S/11902).


123      Skat. 1975. gada 10. decembra Rezolūcijas 3458 A un B (XXX).


124      Skat. šīs rezolūcijas 8. punktu.


125      Skat. šīs rezolūcijas 1. punktu.


126      Skat. šīs rezolūcijas 3. punktu.


127      Skat. šīs rezolūcijas 4. punktu.


128      Deviņas tālaika dalībvalstis un Spānijas Karaliste, un Maltas Republika.


129      Bulgārijas Republika, Kipras Republika, Polijas Republika, Čehijas Republika un Slovākijas Republika, kuras tolaik veidoja Čehoslovākiju, kā arī Slovēnijas Republika un Horvātijas Republika (kā Dienvidslāvijas federālās valstis) un Igaunija, Latvijas Republika un Lietuvas Republika (kā PSRS feder[ācijas republikas]).


130      Grieķijas Republika, Ungārija, Austrijas Republika, Portugāles Republika, Somija un Zviedrijas Karaliste.


131      Rumānija.


132      Rezolūcijas 3458 A (XXX) 1. punkts. Šajā nozīmē skat. arī Rezolūcijas 3458 B (XXX) 2. punktu.


133      Skat. Rezolūcijas 3458 A (XXX) 7. punktu un Rezolūcijas 3458 B (XXX) 4. punktu.


134      Skat. šīs rezolūcijas 7. un 8. punktu.


135      Skat. šīs rezolūcijas 4. punktu.


136      Skat. “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/31/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, II sēj., 203.–225. lpp., 44. punkts; Dessaints, J., “Chronique politique Maroc”, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1975, 14. sēj., 457.–476. lpp., īpaši 464. lpp.


137      Skat. Keesing’s Record of World Events, 1976. gada 13. februāris, 27746. lpp.


138      “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/31/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, II sēj., 203.–225. lpp., 45. punkts.


139      Izrādās, tas nav pilnīgi precīzi. Spānijas Karaliste turpina faktiski pārvaldīt Rietumsahāras gaisa telpu, kas ietilpst Kanāriju salu “lidojumu informācijas rajona” [Flight Information Region (FIR)] “OCE” sektorā. Skat. kartes, kas publicētas ENAIRE tīmekļa vietnē (http://www.enaire.es/csee/ccurl/130/603/fir_canarias.swf).


140      1976. gada 26. februāra vēstule, kuru Spānijas pastāvīgais pārstāvis ANO adresējis ģenerālsekretāram (S/11997).


141      1976. gada 27. februāra priekšlikums, par kuru balsojusi Djemââ, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1976, 15. sēj., 847. un 848. lpp.. Ar savu paziņojumu ANO ģenerālsekretāram Djemââ priekšsēdētājs Khatri Ould Said a Ould El Jomaini viņam paziņoja, ka “Rietumsahāras Djemââ šodien, ceturtdienā, 1976. gada 26. februārī, tiekoties ārkārtas sesijā El Aaiun, vienprātīgi ir apstiprinājusi Sahāras teritorijas reintegrāciju Marokā un Mauritānijā atbilstoši vēsturiskajai īstenībai un saitēm, kas vienmēr ir vienojušas Rietumsahāras iedzīvotājus ar šīm abām valstīm”. Skat. “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/31/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, II sēj., 203.–225. lpp., 51. punkts.


142      Kā pauda ASV valsts sekretārs Cyrus Vance, “Valdheims [man] teica, ka [..] karalis Hassans uzskata, ka problēma ir tikusi atrisināta un pašnoteikšanās kritērijs ir ticis izpildīts, konsultējoties ar sahravi sapulci. Tomēr ne Spānija, ne Alžīrija tam nepiekrīt, norādot, ka [karalis] Hassans ir konsultējies vienīgi ar Marokas ielikteņu sapulces atliekām [a rump assembly of Moroccan stooges]”. Skat. valsts sekretāra C. Vance telegrammu ASV vēstniecībai Marokā 1977. gada 20. maijā, kas publicēta Burton, M. F., Foreign Relations of the United States, 1977–1980, Vašingtona: United States Government Printing Office, 2017, XVII sējums, 3. daļa (Documents sur l’Afrique du Nord), 507. un 508. lpp., īpaši 508. lpp.


143      Šis pats jautājums no jauna ir ticis izvirzīts Spānijas parlamenta debatēs par 1977. gada zivsaimniecības nolīguma starp Spānijas Karalisti un Marokas Karalisti ratificēšanu, kuru laikā Spānijas Karalistes ārlietu ministrs Oreja Aguirre ir apstiprinājis, ka Spānija neatzīst Marokas Karalistes suverēno varu pār Rietumsahāru un ka Rietumsahāras dekolonizācijas process netiks pabeigts līdz brīdim, kamēr tauta, kuras izcelsme ir šajā teritorijā, nebūs īstenojusi savas tiesības uz pašnoteikšanos saskaņā ar ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 1514 (XV). Skat. Cortes, Diario de sesiones del Congreso de los diputados, 1978, Nr. 15, 522. un 523. lpp.. Šajā nozīmē skat. arī “Contestacíon del Gobierno a la pregunta formulada por don Gregorio Lopez Raimundo, del Grupo Parlamentario Mixto del, sobre política espanola hacia el Sahara”, Boletin oficial de las Cortes generales, D sērija, 1983. gada 23. septembris, 223. un 224. lpp.


144      “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/31/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, II sēj., 203.–225. lpp., 46. punkts.


145      Skat. Konvenciju par valsts robežas iezīmēšanu starp Mauritānijas Islāma Republiku un Marokas Karalisti, kas parakstīta Rabātā 1976. gada 14. aprīlī, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1976, 15. sēj., 848. un 849. lpp.


146      Skat. šo secinājumu 73. punktu un tajā minētos dokumentus. 1976. gada 14. aprīlī Marokas Karaliste un Mauritānijas Islāma Republika parakstīja Nolīgumu par sadarbību Sahāras atgūto teritoriju attīstīšanai (Annuaire de l’Afrique du Nord, 1976, 15. sēj., 849. un 850. lpp.), kurā bija paredzēta Mauritānijas Islāma Republikas līdzdalība sabiedrības Fos Bucraâ (kas izmantoja Rietumsahāras fosfātus) pamatkapitālā un sadarbība zvejniecības jomā.


147      Skat. 1979. gada 23. maija vēstuli, kuru Mauritānijas pastāvīgās misijas ANO pilnvarotais pagaidu lietvedis adresējis ANO ģenerālsekretāram (A/34/276).


148      “Rapport du comité spécial chargé d’étudier la situation en ce qui concerne l’application de la déclaration sur l’octroi de l’indépendance aux pays et aux peuples coloniaux” (A/34/23/Rev.1), Documents officiels de l’Assemblée générale, 1977, II sēj., 105.–117. lpp., 32. punkts. Saskaņā ar šo ziņojumu “karalis Hassans II paziņoja, ka “izmantotais miera risinājums nedrīkst [..] izraisīt ārvalsts izveidi, kas atrodas starp Maroku un Mauritāniju”” (32. punkts).


149      Skat. Mauritānijas un Rietumsahāras nolīgumu, kas parakstīts Alžīrā 1979. gada 10. augustā un kas pievienots 1979. gada 18. augusta vēstulei, kuru Mauritānijas Islāma Republikas pastāvīgais pārstāvis ANO adresējis ANO ģenerālsekretāram (A/34/427).


150      Skat. Hodges, T., “The Western Sahara”, Čikāga: Chicago Review Press, 1984, 12. lpp.


151      Skat. šo secinājumu 73. punktu un tajā minētos dokumentus.


152      85 valstis balsoja par šo rezolūciju, 6 – pret, 41 valsts ir atturējusies un 20 – nav balsojušas. Savienības pašreizējās dalībvalstis ir balsojušas par to vai atturējušās. Šajā nozīmē skat. arī ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 35/19 3. punktu (88 valstis ir balsojušas par šo rezolūciju, 8 – pret, 43 valstis ir atturējušās, un 15 valstis nav balsojušas).


153      Skat. ANO Drošības padomes 1988. gada 20. septembra Rezolūciju 621 (1988) un ANO Ģenerālās asamblejas 1988. gada 22. novembra Rezolūciju 43/33.


154      ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 10. aprīļa ziņojums par situāciju Rietumsahārā (S/2017/307), 82 punkts.


155      Ar interesi norādīšu, ka Nīderlandes vēstnieks Peter van Walsum, ANO īpašais sūtnis Rietumsahārā (2005.–2008. g.), pēc pilnvaru termiņa beigām ir atzinis, ka, “pamatojoties uz Starptautiskās Tiesas konsultatīvo atzinumu, Front Polisario ir visspēcīgākā pozīcija starptautiskajās tiesībās”. Skat. Van Walsum, P., “The question of Western Sahara”, 2012. gada 16. decembris, un “The question of Western Sahara (II)”, 2013. gada 7. februāris, kuri ir publicēti viņa tīmekļa vietnē http://www.petervanwalsum.com/the‑question‑of‑western‑sahara/.


156      Skat. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 1541 (XV) VI principu.


157      Skat. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 1541 (XV) 3. un 4. punktu; Bedjaoui, M., “Article 73”, publicēts Cot, J.‑P., Pellet, A., un Forteau, M., La Charte des Nations unies:commentaire article par article, 3. izd., Parīze: Economica, 2005, 1751.–1767. lpp., īpaši 1761. lpp.; Fastenrath, U., “Chapter XI Declaration Regarding Non‑self‑governing Territories”, publicēts Simma, B., Khan, D.‑E., Nolte, G., un Paulus, A. (red.), The Charter of the United Nations:A Commentary, 3. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, II sēj., 1829.–1839. lpp., īpaši 1834. un 1835. lpp.


158      Skat. ANO Drošības padomes Rezolūciju 2351 (2017), kurā “[ir] atgādin[āt]a[s] un no jauna apstiprin[āt]a[s] visas iepriekšējās tās rezolūcijas par Rietumsahāru” un “nolemts pagarināt [Apvienoto Nāciju Organizācijas misijas referenduma organizēšanai Rietumsahārā (MINURSO)] pilnvaru laiku”. Šajā nozīmē skat. arī ANO Ģenerālās asamblejas 1966. gada 20. decembra Rezolūcijas 2229 (XXI) 4. un 5. punktu; ANO Drošības padomes 1988. gada 20. septembra Rezolūcijas 621 (1988) 2. punktu, kā arī ANO Ģenerālās asamblejas 1988. gada 22. novembra Rezolūciju 43/33.


159      Skat. Crawford, J., “Third Party Obligations with respect to Israeli Settlements in the Occupied Palestinian Territories”, 2012. gada 24. janvāra juridiskais atzinums, 131. punkts, kas ir pieejams tīmekļa vietnē (https://www.tuc.org.uk/sites/default/files/tucfiles/LegalOpinionIsraeliSettlements.pdf).


160      Skat. konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 159. punkts).


161      Spriedums lietā par tvaikoni Wimbledon (Apvienotā Karaliste u.c. pret Vāciju), 1923. gada 17. augusts (CPJI, A sērija, Nr. 1, 25. lpp.).


162      Spriedums Jūras robežu noteikšana un teritoriālie jautājumi starp Kataru un Bahreinu, par lietas būtību (CIJ Recueil 2001, 40. lpp., 185. punkts). Šajā nozīmē skat. arī spriedumu Ziemeļu jūras kontinentālais šelfs (CIJ Recueil 1969, 3. lpp., 96. punkts); spriedumu Egejas jūras kontinentālais šelfs (CIJ Recueil 1978, 3. lpp., 86. punkts); spriedumu Jūras robežu noteikšana Melnajā jūrā (Rumānija pret Ukrainu) (CIJ Recueil 2009, 61. lpp., 77. punkts), kā arī spriedumu Teritoriālās un jūrlietu domstarpības (Nikaragva pret Kolumbiju) (CIJ Recueil 2012, 624. lpp., 140. punkts).


163      Spriedums Teritoriālās un jūrlietu domstarpības (Nikaragva pret Kolumbiju) (CIJ Recueil 2012, 624. lpp., 140. punkts un tajā minētā judikatūra).


164      Šajā nozīmē skat. šo secinājumu 73. punktu un tajā minētos Marokas tiesību aktus.


165      Viņa Majestātes karaļa Mohameda VI runa 2014. gada 6. novembrī saistībā ar Zaļā gājiena 39. gadadienu, kas ir pieejama tīmekļa vietnē (http://www.sahara.gov.ma/blog/messages‑royaux/discours‑de‑sa‑majeste‑le‑roi‑mohammed‑vi‑a-loccasion‑du‑39eme‑anniversaire‑de‑la‑marche‑verte/).


166      Tādā nozīmē, kāda šim terminam ir tiesību uz pašnoteikšanos īstenošanas kontekstā. Skat. VI, VIII un IX principu, kas ir jāievēro ANO dalībvalstīm, lai noteiktu, vai tām ir piemērojams Apvienoto Nāciju Organizācijas 73. panta e) punktā paredzētais pienākums sniegt informāciju, un kas ir apstiprināti ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijā 1541 (XV) (skat. šo secinājumu 117. un 118. punktu).


167      Skat. spriedumu Austrumtimora (Portugāle pret Austrāliju), CIJ Recueil 1995, 90. lpp., 17. punkts (mans izcēlums). Skat. arī Austrālijas Commonwealth iebildumu raksta, kas iesniegts šajā lietā, 69. punktu. Starptautiskā Tiesa nelēma par šo lietu pēc būtības, nospriežot, ka, tā kā tiesvedībā nepiedalās Indonēzijas Republika, tā nevar īstenot savu kompetenci.


168      Skat. konsultatīvo atzinumu “Rietumsahāra” (CIJ Recueil 1975, 12. lpp., 108.–127. punkts, īpaši 109., 110., 113. un 121. punkts).


169      Skat konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 121. un 122. punkts).


170      Skat. šo secinājumu 71. punktu.


171      Zivsaimniecības nolīguma 11. pants.


172      Skat. Cortes, Diario de sesiones del Congreso de los diputados, 1978, Nr. 15, 523., 546. un 547. lpp. (ārlietu ministra Oreja Aguirre runa) saistībā ar Nolīgumu par sadarbību jūras zvejniecības nozarē starp Marokas Karalistes valdību un Spānijas Karalistes valdību, kas parakstīts Rabātā 1977. gada 17. februārī, un “Contestacíon del Gobierno a la pregunta formulada por don Gregorio Lopez Raimundo, del Grupo Parlamentario Mixto del, sobre política espanola hacia el Sahara”, Boletin oficial de las Cortes generales, D sērija, 1983. gada 23. septembris, 224. lpp., par visiem zivsaimniecības nolīgumiem, kuri līdz tam laikam noslēgti starp Spānijas Karalisti un Marokas Karalisti.


173      Skat. Padomes 1998. gada 23. marta Lēmumu 98/392/EK (OV 1998, L 179, 1. lpp.).


174      Recueil des traités des Nations unies, 1834. sēj., 3. lpp.


175      Skat. ANOJTK 311. panta 1. punktu. Ženēvas konvencijas par jūras tiesībām ir Konvencija par teritoriālo jūru un piegulošo zonu, kas pieņemta Ženēvā 1958. gada 29. aprīlī (Recueil des traités des Nations unies, 516. sēj., 205. lpp.), Konvencija par atklāto jūru, kas pieņemta Ženēvā 1958. gada 29. aprīlī (Recueil des traités des Nations unies, 450. sēj., 11. lpp.), Konvencija par zvejniecību un dzīvo resursu saglabāšanu atklātā jūrā, kas pieņemta Ženēvā 1958. gada 29. aprīlī (Recueil des traités des Nations unies, 559. sēj., 258. lpp.), un Konvencija par kontinentālo šelfu, kas pieņemta Ženēvā 1958. gada 29. aprīlī (Recueil des traités des Nations unies, 499. sēj., 311. lpp.).


176      “Ņemot vērā Apvienoto Nāciju Organizācijas Jūras tiesību konvenciju”.


177      Skat. ANOJTK 2. panta 1. punktu, kurā noteikts, ka “piekrastes valsts suverenitāte izplatās aiz sauszemes teritorijas un iekšējo ūdeņu robežas, bet arhipelāga valstu gadījumā – tās arhipelāga ūdeņiem, piegulošajā jūras joslā, kuru sauc par teritoriālo jūru”.


178      Skat. ANOJTK 55. pantu, kurā noteikts, ka “[EEZ] ir rajons, kas atrodas aiz teritoriālās jūras un ir piegulošs tai, kuram piemērojams [minētās konvencijas 55.–75. pantā] noteiktais īpašais tiesiskais režīms, saskaņā ar kuru piekrastes valsts tiesības un jurisdikciju, un citu valstu tiesības un brīvības regulē šīs konvencijas atbilstošie noteikumi”. Mans izcēlums.


179      Skat. 8. un 9. pantu 1981. gada 8. aprīļa dahir Nr. 1‑81‑179 par Likuma Nr. 1‑81 pasludināšanu, ar kuru ievieš 200 jūras jūdžu ekskluzīvo ekonomisko zonu Marokas un Rietumsahāras piekrastēs, Bulletin officiel du Royaume du Maroc, Nr. 3575, 232. lpp., un 4. pantu 1975. gada 21. jūlija Dekrētā Nr. 2‑75‑311, ar ko nosaka līču noslēdzošās līnijas Marokas piekrastē un Marokas teritoriālo ūdeņu un ekskluzīvās zvejas zonas robežas ģeogrāfiskās koordinātas, Bulletin officiel du Royaume du Maroc, Nr. 3276, 996. lpp. Atbilstīgi šiem noteikumiem Marokas EEZ nesniedzas uz dienvidiem no Juby zemesraga/PointeStafford, kas atbilst robežai starp Marokas Karalisti un Rietumsahāru.


180      Skat. “Domaine maritime: Le Conseil de gouvernement adopte deux projets de lois”, publicēts 2017. gada 7. jūlija Huffington Post Maroc un ir pieejams tīmekļa vietnē http://www.huffpostmaghreb.com/2017/07/07/loi‑domaine‑maritime-_n_17422798.html. Kā uzskata Marokas Karalistes ārlietu un starptautiskās sadarbības ministrs, EEZ izveide Rietumsahāras piekrastē bija nepieciešama, lai “nostiprinātu Marokas juridisko aizbildnību pār šiem ūdeņiem un lai stātos ceļā visiem apgalvojumiem, ar kuriem tiek apšaubīta karalistes suverenitāte attiecībā uz šo telpu”.


181      Skat. Zivsaimniecības nolīguma 5. panta 4. punktu.


182      Skat. 179. zemsvītras piezīmi.


183      Šajā ziņā es nesaprotu, kāpēc Savienība maksā Marokas Karalistei vairākus miljonus euro gadā kā finansiālo ieguldījumu, lai varētu zvejot Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos, attiecībā uz kuriem Maroka nav izveidojusi nevienu jūras zonu un arī, protams, ne EEZ, lai gan dokumentos, kurus tā ir iesniegusi ANO atbilstoši ANOJTK 75. panta 2. punktam, Marokas jūras teritorijās nav ietverti Rietumsahārai piegulošie ūdeņi.


184      Skat. ANOJTK 56. panta 1. punkta a) apakšpunktu (“piekrastes valstij [EEZ] ir [..] suverēnas tiesības izpētīt un izmantot, saglabāt un rīkoties ar dabas resursiem, kā dzīvajiem, tā arī nedzīvajiem, ūdeņos, kas sedz jūras dibenu, jūras dibenā un tās dzīlēs [..]”). Mans izcēlums.


185      Skat., piemēram, 5. panta 4. punktu Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Seišelu Salu Republiku (OV 2006, L 290, 2. lpp.); 2. panta a) punktu un 11. pantu Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Mauritānijas Islāma Republiku (OV 2006, L 343, 4. lpp.); 2. panta a) punktu un 11. pantu Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Kopienu un Gvinejas‑Bisavas Republiku laika posmam no 2007. gada 16. jūnija līdz 2011. gada 15. jūnijam (OV 2007, L 342, 5. lpp.); 2. panta c) punktu Partnerattiecību nolīgumā zivsaimniecības nozarē starp Kotdivuāras Republiku un Eiropas Kopienu (OV 2008, L 48, 41. lpp.); 1. panta f) punktu Partnerattiecību nolīgumā ilgtspējīgas zivsaimniecības nozarē starp Eiropas Savienību un Senegālas Republiku (OV 2014, L 304, 3. lpp.).


186      Skat. Zivsaimniecības nolīguma 7. pantu, kā arī 2013. gada protokola 3. panta 1., 4. un 5. punktu un 6. pantu. Šajās tiesību normās nav nodrošināts tas, lai finansiālais ieguldījums tiktu izmantots Rietumsahāras tautas labā samērīgi tās nozvejas daudzumam, kas iegūts Rietumsahārai piegulošajos ūdeņos. Skat. šo secinājumu 271.–285. punktu.


187      Skat. Milano, E., “The New Fisheries Partnership Agreement between the EC and Morocco: Fishing too South?”, Anuario español de derecho internacional, 2006, 22. sēj., 413.–457. lpp., īpaši 442.–447. lpp., un Dawidowicz, M., “Trading Fish or Human Rights in Western Sahara? Self‑Determination, Non‑Recognition and the EC‑Morocco Fisheries Agreement”, publicēts French, D. (red.), Statehood, SelfDetermination and Minorities:Reconciling Tradition and Modernity in International Law, Kembridža: Cambridge University Press, 2013, 250.–276. lpp.


188      Iesniedzējtiesa piekrīt šim vērtējumam. Tas pats attiecas uz Apvienotās Karalistes Nodokļu un muitas dienestu un vides, pārtikas un lauksaimniecības lietu ministru. Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 27. un 44.1. punktu, 47.4. punktu, kā arī 40., 43, 48. un 49. punktu 2015. gada 19. oktobra spriedumā Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin). Komisija neizslēdz, ka Marokas Karaliste varētu tikt uzskatīta par Rietumsahāras okupētājvaru. Skat. tās atbilžu uz Tiesas rakstveida jautājumiem 43. punktu.


189      Skat. šo secinājumu 192. punktu. Skat. Milano, E., “The New Fisheries Partnership Agreement between the EC and Morocco: Fishing too South?”, Anuario español de derecho internacional, 2006, 22. sēj., 413.–457. lpp., īpaši 430. lpp.


190      OV 2011, C 286 E, 1. lpp. Saskaņā ar šo atbildi “atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas nostājai šajā jautājumā, kurai ES pievienojas, Rietumsahāra tiek uzskatīta par “neautonomu teritoriju”, un Maroka ir tās de facto pārvaldītājvara”.


191      Skat. spriedumu Austrumtimora (Portugāle pret Austrāliju), CIJ Recueil 1995, 90. lpp. 13. punkts. Šajā lietā Portugāles Republika apgalvoja, ka, neraugoties uz to, ka Indonēzijas Republika bija okupējusi Austrumtimoru, Austrālijas Commonwealth varēja noslēgt starptautisku līgumu, kas ir piemērojams Austrumtimorai, tikai ar Portugāles Republiku, ņemot vērā tās pārvaldītājvaras statusu attiecībā uz šo teritoriju. Tāpēc nav pārsteidzoši, ka savos rakstveida apsvērumos izskatāmās lietas ietvaros Portugāles valdība nav ieņēmusi nostāju par apstrīdēto aktu spēkā esamību, vienīgi norādījusi, ka par to spēkā esamība nevar spriest, ņemot vērā LES 3. panta 5. punktu, un ka starptautisko tiesību normas, kuras ir izvirzījusi WSC, nav tādas, uz kurām var atsaukties. Tā nav arī ne atbildējusi uz jautājumiem, ko tai ir adresējusi Tiesa, ne arī piedalījusies tiesas sēdē.


192      Skat. 2015. gada 19. oktobra spriedumu lietā Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin), 40. punkts, un ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 3458 A (XXX), kurā nav minēts šis nolīgums un ir atsauce uz Spānijas Karalisti kā pārvaldītājvaru. Šajā nozīmē skat. arī Brownlie, I., African Boundaries:a Legal and Diplomatic Encyclopaedia, Londona: C. Hurst & Company, 1979, 149.–158. lpp., saskaņā ar kuru “1976. gadā Spānija nodeva Spānijas Sahāras teritoriju Marokai un Mauritānijai un tika organizēta sadalīšana [..] Ņemot vērā, ka sadalīšanas pasākuma tiesiskums ir apšaubīts un tam trūkst juridiska pamata, ir vērts pievērst uzmanību Rietumsahāras robežām” (149. lpp.) (“In 1976 Spain transferred the territorry of Spanish Sahara to Morocco and Mauritania and a partition was arranged [..] Since the legitimacy of the partition arrangement is in question and lacks a legal basis, the frontiers of Western Sahara merit examination”). Pēc šī paša autora domām, “tik ilgi, kamēr politiskā situācija neattīstās, ir riskanti pieņemt notikušu faktu (ja tas tā ir), ko radījušas Spānija, Maroka un Mauritānija. Tam, ka citas valstis šo iznākumu neatzīst, ir pamats starptautiskajās tiesībās” (157. lpp.) (“Until the political situation evolves further, it is unsafe to accept the fait accompli (if that is what it is) arranged by Spain, Morocco and Mauritania. Nonrecognition of the outcome by other States has a basis in International Law”). Visbeidzot, skat. Soroeta Liceras, J., “La posicíon de la Unión Europea en el conflicto del Sahara Occidental, una muestra palpable (más) de la primacía de sus intereses económicos y políticos sobre la promoción de la democracia y de los derechos humānos”, Revista de Derecho Comunitario Europeo, 2009, 34. sēj., 823.–864. lpp., 832. lpp., un Saul, B., “The Status of Western Sahara as Occupied Territory under International Humanitarian Law and the Exploitation of Natural Resources”, Sydney Law School Legal Studies Research Paper, Nr. 15/81 (2015. gada septembris), 18. lpp.


193      Skat. šo secinājumu 163. punktu. Turpretī Rezolūciju 3458 A (XXX), kurā nav atzīts Madrides nolīgums, ir apstiprinājušas 88 valstis, neviena valsts nav balsojusi pret to, un Eiropas Savienības pašreizējās dalībvalstis ir balsojušas par šo rezolūciju, izņemot Spānijas Karalisti un Portugāles Republiku, kuras ir atturējušās, kā arī Maltas Republiku, kas nav balsojusi.


194      Skat., piemēram, Burton, M. F., Foreign Relations of the United States, 1977–1980, Vašingtona: United States Government Printing Office, 2017, XVII sējums, 3. daļa (Documents sur l’Afrique du Nord), 90., 371., 372. un 575. lpp.


195      Skat. Bedjaoui, M., “Article 73”, publicēts Cot, J.‑P., Pellet, A., un Forteau, M., La Charte des Nations unies:commentaire article par article, 3. izd., Parīze: Economica, 2005, 1751.–1767. lpp., īpaši 1763. lpp.; Fastenrath, U., “Chapter XI Declaration Regarding Non‑self‑governing Territories”, publicēts Simma, B., Khan, D.‑E., Nolte, G., un Paulus, A. (red.), The Charter of the United Nations:A Commentary, 3. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, II sēj., 1829.–1839. lpp., īpaši 1836. lpp. Šajā nozīmē skat. arī ANO Ģenerālās asamblejas 1953. gada 27. novembra Rezolūcijas 742 (VIII) 3. punktu.


196      Skat. Komisijas atbilžu uz Tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem 57. punktu.


197      Skat. 1955. gada likumu par Kokosu salām (Cocos Islands Act 1955) un Padomes 1955. gada rīkojumu par Kokosu salām (Cocos Islands Order in Council 1955, SI 1955/1642). Šajā nozīmē skat. Kerr, A., A Federation in These Seas, Attorney General’s Department of the Commonwealth of Australia, 2009, 271.–273. lpp. un 308.–310. lpp.; Spagnolo, B., The Continuity of Legal Systems in Theory and Practice, Oksforda: Hart Publishing, 2015, 62. lpp.


198      Skat. Répertoire de la pratique suivie par les organes des Nations unies, papildinājums Nr. 2 (1955–1959), 3. sēj., 6. punkts.


199      Skat. Répertoire de la pratique suivie par les organes des Nations unies, papildinājums Nr. 3 (1959–1966), 3. sēj., 215. punkts. Šajā nozīmē skat. arī ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 39/30, kurā ir atsauce uz Austrālijas Commonwealth kā pārvaldītājvaru.


200      Skat. I un XXVII pantu Indonēzijas Republikas un Nīderlandes Karalistes Nolīgumā par Jaungvinejas rietumu daļu (Rietumu Iriāna), kas parakstīts ANO mītnē Ņujorkā 1962. gada 15. augustā, Recueil des traités des Nations unies, 437. sēj., 274. lpp.. Šajā nozīmē skat. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 1752 (XVII).


201      Skat. Répertoire de la pratique suivie par les organes des Nations unies, papildinājums Nr. 3 (1959–1966), 3. sēj., 52.–55. punkts.


202      Skat. ANO ģenerālsekretāra 2017. gada 3. februāra ziņojumu saistībā ar informāciju par paziņotajām neautonomajām teritorijām, piemērojot Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 73. panta e) punktu (A72/62).


203      S/2002/161, 6. punkts.


204      S/2002/161, 7. punkts.


205      S/2002/161, 8. un 21. punkts.


206      Spriedums lietā par tvaikoni Wimbledon (Apvienotā Karaliste u.c. pret Vāciju), 1923. gada 17. augusts (CPJI A sērija, Nr. 1, 25. lpp.).


207      Skat. 1989. gada 31. jūlija spriedumu lietā par jūras robežas noteikšanu starp Gvineju‑Bisavu un Senegālu, Recueil des sentences arbitrales, XX sēj., 119.–213. lpp., 51. un 52. punkts. Šā sprieduma spēkā esamību ir apstiprinājusi Starptautiskā Tiesa (skat. šķīrējtiesas 1989. gada 31. jūlija spriedumu, CIJ Recueil 1991, 53. punkts). Kā uzskatīja šķīrējtiesa, nacionālās atbrīvošanās kustības darbībām “ir iedarbība starptautiskā līmenī no brīža, kad teritoriālās valsts institucionālajā vidē tās veido anormālu notikumu, kas šai valstij liek veikt ārkārtas pasākumus, proti, ja, lai kontrolētu vai censtos kontrolēt notikumus, tai ir jāizmanto līdzekļi, kas nav tie, kuri parasti tiek izmantoti, lai risinātu neregulārus nemierus”. Bruņots konflikts, kas izcēlās starp Front Polisario un Marokas un Mauritānijas armijām, liecina, ka šis kritērijs ir izpildīts.


208      Skat. lietu par jūras robežas noteikšanu starp Gvineju‑Bisavu un Senegālu, 1989. gada 31. jūlija spriedums, Recueil des sentences arbitrales, XX sēj., 119.–213. lpp., 52. punkts.


209      Recueil des traités des Nations unies, 1125. sēj., 3. lpp.


210      Katrā ziņā šie noteikumi atbilst atsaukšanās iespējas kritērijiem, kuri ir minēti šo secinājumu 96. punktā, to pašu iemeslu dēļ kā tie, kuri ir sniegti šo secinājumu 139. punktā.


211      Konsultatīvais atzinums “Kodolieroču izmantošanas draudu vai izmantošanas likumība” (CIJ Recueil 1996, 226. lpp., 79. punkts). Šajā nozīmē skat. arī Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla 1946. gada 1. oktobra spriedumu lietā Amerikas Savienotās Valstis u.c. pret Goering u.c., publicēts Trial of the Major War Criminals before the International Military Tribunal (Nuremberg, 14 November 1945 – 1 October 1946), 1947, 171.–341. lpp., īpaši 253. un 254. lpp.; konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 89. un 157. punkts).


212      Konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 157. punkts).


213      Mans izcēlums. Visas Savienības dalībvalstis un Marokas Karaliste ir šo konvenciju un I papildprotokola dalībnieces. Turklāt ar 2015. gada 23. jūnija vienpusēju deklarāciju, kura iesniegta Šveices Federālajai padomei, kas ir Ženēvas konvenciju depozitāre, un kura ir tikusi paziņota šo konvenciju līgumslēdzējām valstīm, Front Polisario ir apņēmusies četras 1949. gada Ženēvas konvencijas un 1977. gada I papildprotokolu piemērot attiecībā uz konfliktu starp to un Marokas Karalisti.


214      Konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 158. punkts).


215      Skat. šo secinājumu 127. punktu.


216      Skat. šīs konvencijas 2. pantu, kā arī konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 95. punkts).


217      Konsultatīvais atzinums “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 95. punkts).


218      I papildprotokola 1. panta 4. punkts un Starptautiskā Sarkanā Krusta Komitejas (SSKK) 1987. gada komentāri, 114. punkts. Šajā nozīmē skat. arī Roberts, A., “What is military occupation?”, British Yearbook of International Law, 1985, 55. sēj., 249.–305. lpp., īpaši 254. un 255. lpp.


219      Skat. David, É., Principes de droit des conflits armés, 5. izd., Brisele: Bruylant, 2012, 189. un 190. lpp.; Milanovic, M., “The Applicability of the Conventions to “Transnational” and “Mixed” Conflicts”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 27.–50. lpp., 43. punkts; Saul, B., “The Status of Western Sahara as Occupied Territory under International Humanitarian Law and the Exploitation of Natural Resources”, Sydney Law School Legal Studies Research Paper, Nr. 15/81, 2015. gada septembris, 5. un 6. lpp.


220      Skat. Starptautiskā bijušās Dienvidslāvijas kara noziegumu tribunāla pirmās instances palātas 2003. gada 31. marta spriedumu lietā Le Procureur/Mladen Naletilić un Vinko Martinović (Nr. IT‑98‑34‑T), 211. punkts; Stato maggiore della difesa, Manuale di diritto umanitario, 1991, I sēj., 32. punkts; Federal Ministry of Defence of the Federal Republic of Germany, Humanitarian Law in Armed Conflicts Manual, 1992, 526. punkts; Cabinet du Juge‑Avocat général du Canada, Law of Armed Conflict, 2001, 1203(1). punkts; UK Ministry of Defence, The Manual of the Law of Armed Conflict, Oksforda: Oxford University Press, 2004, 11.2. punkts; Ministerio de defensa, El derecho de los conflictos armados, 2. izd., Madride: Centro Geográfico del Ejército, 2007, I sēj., 2.–20. lpp.; U.S. Department of Defense, Law of War Manual, 2015, 744. lpp.; Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 42. lpp., 96. punkts; Sassòli, M., “The Concept and the Beginning of Occupation”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1389.–1419. lpp., 8. punkts.


221      Skat. lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu 27., 44.1. un 47.4. punktu, kā arī 40., 43., 48. un 49. punktu 2015. gada 19. oktobra spriedumā lietā Western Sahara Campaign UK, R (on the application of) pret HM Revenue and Customs [2015] EWHC 2898 (Admin).


222      Skat. 5. un 6. punktu. 85 valstis ir balsojušas par šo rezolūciju, 6 – pret to, 41 valsts ir atturējusies, un 20 valstis nav balsojušas. Savienības pašreizējās dalībvalstis ir balsojušas par šo rezolūciju vai ir atturējušās. Šajā nozīmē skat. arī ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūciju 35/19.


223      It īpaši skat. Roberts, A., “What is military occupation?”, British Yearbook of International Law, 1985, 55. sēj., 249.–305. lpp., īpaši 280. un 281. lpp.; Gasser, H. P., “The Conflict in Western Sahara – An Unresolved Issue from the Decolonization Period”, Yearbook of International Humanitarian Law, 2002, 5. sēj., 375.–380. lpp., īpaši 379. lpp.; Arai‑Takahashi, Y., The Law of Occupation:Continuity and Change of International Humanitarian Law, and its Interaction with International Human Rights Law, Hāga: Martinus Nijhoff, 2009, 140. lpp.; Chinkin, C., “Laws of occupation”, publicēts Botha, N., Olivier, M., un van Tonder, D. (red.), Multilateralism and International Law with Western Sahara as a Case Study, Pretorija: VerLoren van Themaat Centre, 2010, 197.–221. lpp., īpaši 197.–200. lpp.; Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 171. lpp.; Fastenrath, U., “Chapter XI Declaration Regarding Non‑self‑governing Territories”, publicēts Simma, B., Khan, D.‑E., Nolte, G., un Paulus, A. (red.), The Charter of the United Nations:A Commentary, 3. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, II sēj., 1829.–1839. lpp., īpaši 1837. lpp.; Koutroulis, V., “The application of international humanitarian law and international human rights law in prolonged occupation: only a matter of time?”, International Review of the Red Cross, 2012, 94. sēj., 165.–205. lpp., īpaši 171. lpp.; David, É., Principes de droit des conflits armés, 5. izd., Brisele: Bruylant, 2012, 192. lpp.; Ruiz Miguel, C., “La responsabilité internationale et les droits de l’homme: le cas du Sahara occidental”, Cahiers de la recherche sur les droits fondamentaux, 2013, 11. sēj., 105.–130. lpp., īpaši 107. lpp.; Dawidowicz, M., “Trading Fish or Human Rights in Western Sahara? Self‑Determination, Non‑Recognition and the EC‑Morocco Fisheries Agreement”, publicēts French, D. (red.), Statehood, SelfDetermination and Minorities:Reconciling Tradition and Modernity in International Law, Kembridža: Cambridge University Press, 2013, 250.–276. lpp.; Bothe, M., “The Administration of Occupied Territory”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1455.–1484. lpp., īpaši 1459. lpp.; Kontorovich, E., “Economic Dealings with Occupied Territories”, Columbia Journal of Transnational Law, 2015, 53. sēj., 584.–637. lpp., īpaši 611. un 612. lpp.; Saul, B., “The Status of Western Sahara as Occupied Territory under International Humanitarian Law and the Exploitation of Natural Resources”, Sydney Law School Legal Studies Research Paper Nr. 15/81 (2015. gada septembris). Skat. arī High Court of South Africa (Dienvidāfrikas Augstā tiesa) 2017. gada 15. jūnija spriedumu lietā Nr. 1487/17, The Saharawi Arab Democratic Republic and Front Polisario/The Owner and charterers of the MV “NM Cherry Blossom”, 29. punkts.


224      Skat. Corell, H., “Western Sahara – status and resources”, New Routes, 2010, 15. sēj., 10.–13. lpp., īpaši 11. lpp.


225      Skat. 2002. gada 29. janvāra vēstuli, kuru ANO ģenerālsekretāra vietnieks juridiskajos jautājumos, juridiskais padomnieks, ir adresējis Drošības padomes priekšsēdētājam (S/2002/161).


226      Skat. spriedumu Bruņoto spēku darbības Kongo teritorijā (Kongo Demokrātiskā Republika pret Ugandu) (CIJ Recueil 2005, 168. lpp., 173. punkts). Atbilstīgi I papildprotokola 1. panta 4. punktam šis pats princips attiecas uz neautonomu teritoriju okupāciju.


227      Atgādināšu, ka 1979. gada 14. augustā Mauritānijas Islāma Republika atstāja Rietumsahāras teritoriju pēc tam, kad bija parakstījusi vienošanos par mieru ar Front Polisario. Tajā pašā dienā Marokas Karaliste anektēja Rietumsahāras daļu, ko sākotnēji bija okupējusi Mauritānijas Islāma Republika. Šī pēdējā minētā atzina šo “okupāciju, izmantojot spēku” sava premjerministra 1979. gada 14. augusta paziņojumā, kas pievienots 1979. gada 18. augusta vēstulei, kuru Mauritānijas Islāma Republikas pastāvīgais pārstāvis ANO adresējis ANO ģenerālsekretāram (A/34/427).


228      Attiecībā uz detalizētu ziņojumu par Rietumsahāras nodošanu Marokas pārvaldībā skat. Dessaints, J., “Chronique politique Maroc”, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1975, 14. sēj., 457.–476. lpp., īpaši 463.–465. lpp.; Santucci, J.-C., “Chronique politique Maroc”, Annuaire de l’Afrique du Nord, 1976, 15. sēj., 357.–379. lpp., īpaši 359.–361. lpp.


229      Uzsvēršu arī, ka, pat ja Madrides nolīgums tiktu uzskatīts par spēkā esošu, ar to nekādi netiktu atļauta Marokas militārā klātbūtne Rietumsahāras teritorijā bez tās tautas piekrišanas, proti, piekrišanas, kas nekad nav tikusi dota.


230      Skat. Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 47. un 48. lpp.; Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 55. lpp.; Sassòli, M., “The Concept and the Beginning of Occupation”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1389.–1419. lpp., 15. punkts.


231      Skat. Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 55. lpp.


232      “Tā kā likumīgās varas pilnvaras faktiski ir pārņēmusi okupētāja valsts, tā veic visus pasākumus, kuri ir no tās atkarīgi, lai cik vien iespējams atjaunotu un nodrošinātu kārtību un sabiedrisko dzīvi, ievērojot, ja nav absolūtu šķēršļu, valstī spēkā esošos likumus”.


233      “Tomēr okupētāja valsts drīkst pakļaut okupētās teritorijas iedzīvotājus noteikumiem, kas ir svarīgi, lai okupētāja valsts varētu pildīt savus pienākumus, kādus tai uzliek šī konvencija, uzturēt kārtībā teritorijas pārvaldīšanu un nodrošināt okupētājas valsts drošību, okupācijas bruņoto spēku un administrācijas locekļu un īpašuma drošību un arī to izmantojamo objektu un komunikāciju līniju drošību”.


234      Skat. Sassòli, M., “Legislation and Maintenance of Public Order and Civil Life by Occupying Powers”, European Journal of International Law, 2005, 16. sēj., 661.–694. lpp.; Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 115. un 116. lpp.; Arai‑Takahashi, Y., The Law of Occupation:Continuity and Change of International Humanitarian Law, and its Interaction with International Human Rights Law, Hāga: Martinus Nijhoff, 2009, 120. un121. lpp.


235      Skat. Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 83.–86. lpp.; Bothe, M., “The Administration of Occupied Territory”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1455.–1484. lpp., 98. punkts.


236      Skat. spriedumu Austrumtimora (Portugāle pret Austrāliju) (CIJ Recueil 1995, 90. lpp., 13. un 32. punkts). Lai gan Starptautiskā Tiesa nav īstenojusi savu kompetenci šajā lietā, tas tā bija tāpēc, ka tai būtu bijis jālemj par Austrumtimoras iekļaušanas Indonēzijas Republikā likumību. Tomēr tas nav kavējis tai Indonēzijas militāro iejaukšanos kvalificēt par okupāciju (skat. sprieduma 13. punktu), kas turklāt ir fakta jautājums (skat. šo secinājumu 246. punktu).


237      Skat. Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 85. lpp.; Bothe, M., “The Administration of Occupied Territory”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1455.–1484. lpp., 98. punkts.


238      Skat. I papildprotokola 4. pantu; Ženēvas IV konvencijas 47. pantu; 1925. gada 18. aprīļa spriedumu lietā saistībā ar Osmaņu valsts parādu (Bulgārija, Irāka, Palestīna, Transjordānija, Grieķija, Itālija un Turcija), Recueil des sentences arbitrales, 1. sēj., 529.–614. lpp., īpaši 555. lpp.; Kara tribunāla Nr. 1 1948. gada 10. marta spriedumu lietā RuSHA (Amerikas Savienotās Valstis pret Greifelt u.c.), Trials of War Criminals before the Nuremberg Military Tribunals, Vašingtona: U.S. Government Printing Office, 1950, V sēj., 154. lpp.; Oppenheim, L., “The Legal Relations between an Occupying Power and the Inhabitants”, Law Quarterly Review, 1917, 33. sēj., 363. lpp., 364. lpp.; Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 49.–51. lpp.; David, É., Principes de droit des conflits armés, 5. izd., Brisele: Bruylant, 2012, 582. un 583. lpp.; Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 85. lpp.; Bothe, M., “The Administration of Occupied Territory”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1455.–1484. lpp., 10. punkts.


239      Runa ir par okupācijas varu, kuru Amerikas Savienotās Valstis un tās koalīcija izveidoja Irākā, lai pārvaldītu valsti 2003. un 2004. gadā.


240      Skat. Pamatnolīgumu starp Koalīcijas pagaidu pārvaldi (“Pārvalde”), kura saskaņā ar kara likumiem un paražām, kā arī atbilstošajām Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes rezolūcijām, īpaši Rezolūciju 1483 (2003), uz laiku ir valsts pārvaldes spēks Irākā, Trade Bank of Iraq (TBI), kas izveidota saskaņā ar Pārvaldes Noteikumiem Nr. 20, un Bureau pour la garantie contre les risques à l’exportation [Garantijas pret eksporta riskiem biroju] (GRE), kas rīkojas Šveices Konfederācijas vārdā, kurš parakstīts Romā 2003. gada 5. decembrī, Recueil systématique du droit fédéral, 0.946.144.32.


241      Šveices Konfederācijas Starptautisko publisko tiesību direkcijas 2003. gada 15. decembra paziņojums, kas ir iekļauts Ferraro, T. (izd.), CIRC ekspertu ziņojums “Occupation and other forms of administration of foreign territory”, 2012, 59. lpp. Šajā nozīmē skat. arī Caflisch, L., “La pratique suisse en matière de droit international public 2003”, Revue suisse de droit international et de droit européen, 2004, 5. sēj., 661.–719. lpp., īpaši 663. un 664. lpp.


242      Skat. 4. punktu, kurā Drošības padome “saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtiem un atbilstošajiem starptautisko tiesību noteikumiem [pieprasīja] [Koalīcijas pagaidu] pārvaldei veicināt Irākas iedzīvotāju labklājību, nodrošinot efektīvu teritorijas pārvaldi, tostarp palīdzot atjaunot drošību un stabilitāti, un radīt apstākļus, kas ļauj Irākas tautai brīvi noteikt savu politisko nākotni”. Mans izcēlums.


243      Skat. 1. punktu, kurā Drošības padome “[no jauna apstiprināja] Irākas teritoriālo suverenitāti un integritāti un šajā kontekstā [uzsvēra], ka Koalīcijas pagaidu pārvalde (Pārvalde),ievērojot piemērojamās starptautiskās tiesības, uz laiku īstenoatbildību, pilnvaras un pienākumus, kuri ir atzīti un minēti Rezolūcijā 1483 (2003), līdz brīdim, kad Irākas tauta izveido starptautiski atzītu pārstāvniecisku valdību, kas uzņemas Pārvaldes pienākumus”. Mans izcēlums.


244      Skat. pamatnolīguma nosaukumu (Recueil systématique du droit fédéral, 0.946.144.32).


245      Skat. spriedumu Bruņoto spēku darbības Kongo teritorijā (Kongo Demokrātiskā Republika pret Ugandu) (CIJ Recueil 2005, 168. lpp., 244. punkts).


246      Skat. šo secinājumu 130.–134. punktu.


247      Skat. šo secinājumu 245.–249. punktu.


248      Skat. “Iustiniani Institutiones”, II grāmata, IV nodaļa “(De usu fructu), principium”, publicēts Krueger, P. (red.), Corpus Iuris Civilis, Berlīne: Weidmann, 1889, I sēj.; U.S. Department of State, “Memorandum of Law on Israel’s right to develop new oil field in Sinai and the Gulf of Suez”, 1976. gada 1. oktobris, International Law Materials, 1977, 16. sēj., 733.–753. lpp., īpaši 736. lpp.; Ministry of Foreign Affairs of Israel, “Memorandum of Law on the Right to develop new oil fields in Sinai and the Gulf of Suez”, 1977. gada 1. augusts, International Law Materials, 1978, 17. sēj., 432.–444. lpp., 2. punkts; Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 214. lpp.; Van Engeland, A., “Protection of Public Property”, publicēts Clapham, A., Gaeta, P., un Sassòli, M. (red.), The 1949 Geneva Conventions:A commentary, Oksforda: Oxford University Press, 2015, 1535.–1550. lpp., 20.–22. punkts.


249      Skat. Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 215. lpp.; Cabinet du Juge‑Avocat général du Canada, Law of Armed Conflict, 2001, 1243. punkts; UK Ministry of Defence, The Manual of the Law of Armed Conflict, Oksforda: Oxford University Press, 2004, 11.86. punkts; U.S. Department of Defense, Law of War Manual, 2015, 793. lpp.


250      Skat. Ministry of Foreign Affairs of Israel, “Memorandum of Law on the Right to develop new oil fields in Sinai and the Gulf of Suez”, 1977. gada 1. augusts, International Law Materials, 1978, 17. sēj., 432.–444. lpp., 12. punkts; Cassese, A., “Powers and Duties of an Occupant in Relation to Land and Natural Resources”, publicēts Cassese, A., Gaeta, P., un Zappalà, S. (red.), The Human Dimension of International Law:Selected Papers of Antonio Cassese, 2008, Oksforda: Oxford University Press, 250.–271. lpp., īpaši 258. lpp.; Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 217. lpp.


251      Nirnbergas Starptautiskā kara tribunāla 1946. gada 1. oktobra spriedums lietā Amerikas Savienotās Valstis u.c. pret Goering u.c., publicēts Trial of the Major War Criminals before the International Military Tribunal (Nuremberg, 14 November 1945 – 1 October 1946), 1947, 171.–341. lpp., īpaši 239. lpp. Šajā nozīmē skat. arī U.S. Department of State, “Memorandum of Law on Israel’s right to develop new oil field in Sinai and the Gulf of Suez”, 1976. gada 1. oktobris, International Law Materials, 1977, 16. sēj., 733.–753. lpp., īpaši 743. lpp.; Ministry of Foreign Affairs of Israel, “Memorandum of Law on the Right to develop new oil fields in Sinai and the Gulf of Suez”, 1977. gada 1. augusts, International Law Materials, 1978, 17. sēj., 432.–444. lpp., īpaši 437. lpp.


252      Skat. U.S. Department of State, “Memorandum of Law on Israel’s right to develop new oil field in Sinai and the Gulf of Suez”, 1976. gada 1. oktobris, International Law Materials, 1977, 16. sēj., 733.–753. lpp., īpaši 743.–745. lpp.; Cassese, A., “Powers and Duties of an Occupant in Relation to Land and Natural Resources”, publicēts Cassese, A., Gaeta, P., un Zappalà, S. (red.), The Human Dimension of International Law:Selected Papers of Antonio Cassese, 2008, Oksforda: Oxford University Press, 250.–271. lpp., īpaši 257. un 261. lpp.; Benvenisti, E., The International Law of Occupation, 2. izd., Oksforda: Oxford University Press, 2012, 82. lpp.


253      Skat. 2003. gada 8. maija vēstuli, ko Amerikas Savienoto Valstu un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotās Karalistes pastāvīgie pārstāvji Apvienoto Nāciju Organizācijā adresējuši Drošības padomes priekšsēdētājam (S/2003/538).


254      Skat. Koalīcijas pagaidu pārvaldes 2003. gada 15. jūnija Noteikumus Nr. 2 par Irākas Attīstības fondu.


255      Skat. konsultatīvo atzinumu “Kodolieroču izmantošanas draudu vai izmantošanas likumība” (CIJ Recueil 1996, 226. lpp., 25. punkts), konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 105. un 106. punkts).


256      Spriedums Bruņoto spēku darbības Kongo teritorijā (Kongo Demokrātiskā Republika pret Ugandu) (CIJ Recueil 2005, 168. lpp., 244. punkts).


257      Šajā nozīmē skat. Dinstein, Y., The International Law of Belligerent Occupation, Kembridža: Cambridge University Press, 2009, 219. un 220. lpp.


258      Skat. konsultatīvo atzinumu “Sienas uzbūvēšanas okupētajā Palestīnas teritorijā juridiskās sekas” (CIJ Recueil 2004, 136. lpp., 106. punkts); spriedumu Bruņoto spēku darbības Kongo teritorijā (Kongo Demokrātiskā Republika pret Ugandu) (CIJ Recueil 2005, 168. lpp., 216., 217. un 220. punkts).


259      Skat. Zivsaimniecības nolīguma preambulu, kā arī 1. pantu, 3. panta 1. punktu, 4., 8. un 9. pantu. Šajā nozīmē skat. arī 2013. gada protokola 4. un 5. pantu.


260      Skat. šo secinājumu 258. un 260. punktu.


261      Šīs datu lapas ir atrodamas Zivsaimniecības nolīguma pielikuma 2. papildinājumā. Saskaņā ar Zivsaimniecības nolīguma 16. pantu pielikums kopā ar tā papildinājumiem ir šā nolīguma sastāvdaļa.


262      Skat. šo secinājumu 70. punktu.


263      Skat. šo secinājumu 261. punktu. Lietas materiālos šajā ziņā nav informācijas, jo, uzskatot, ka Marokas Karaliste ir Rietumsahāras “de facto pārvaldītājvara”, Savienības iestādes šādu jautājumu nav uzdevušas.


264      Šāda pārvietošana ir I papildprotokola smags pārkāpums (skat. šā protokola 85. panta 4. punkta a) apakšpunktu), kā arī kara noziegums (Starptautiskās Krimināltiesas Romas statūtu 8. panta 2. punkta b) apakšpunkta viii) punkts, Recueil des traités des Nations unies, 2187. sēj., 3. lpp.). Jānorāda, ka Marokas Karaliste ir parakstījusi Romas statūtus, bet nav tos ratificējusi.


265      Skat. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 3458 A (XXX) 7. punktu.


266      Skat. ANO Ģenerālās asamblejas Rezolūcijas 3458 B (XXX) 2. un 4. punktu.


267      Skat. 2013. gada protokola pielikuma 2. papildinājumu.


268      Skat. Milano, E., “The New Fisheries Partnership Agreement between the EC and Morocco: Fishing too South?”, Anuario español de derecho internacional, 2006, 22. sēj., 413.–457. lpp., īpaši 435.–442. lpp.; Soroeta Liceras, J., “La posicíon de la Unión Europea en el conflicto del Sahara Occidental, una muestra palpable (más) de la primacía de sus intereses económicos y políticos sobre la promoción de la democracia y de los derechos humānos”, Revista de Derecho Comunitario Europeo, 2009, 34. sēj., 823.–864. lpp., īpaši 829.–837. lpp. un 844.–847. lpp.; Corell, H., “The legality of exploring and exploiting natural resources in Western Sahara”, publicēts Botha, N., Olivier, M., un van Tonder, D. (red.), Multilateralism and International Law with Western Sahara as a Case Study, VerLoren van Themaat Centre, Pretorija, 2010, 231.–247. lpp., ip. 242. lpp.; Etienne, J., “L’accord de pêche CE‑Maroc: quels remèdes juridictionnels européens à quelle illicéité internationale”, Revue belge de droit international, 2010, 77.–107. lpp., 86.–88. lpp.; Saul, B., “The Status of Western Sahara as Occupied Territory under International Humanitarian Law and the Exploitation of Natural Resources”, Sydney Law School Legal Studies Research Paper, Nr. 15/81 (2015. gada septembris), 29.–31. lpp. Šajā nozīmē skat. arī “Āfrikas Savienības Juridiskā padomnieka biroja juridisko atzinumu par to lēmumu tiesiskumu, kurus pieņēmušas Marokas iestādes vai jebkura cita valsts, valstu grupa, ārvalstu uzņēmums vai cita struktūra attiecībā uz atjaunojamo vai neatjaunojamo dabas resursu izpēti vai izmantošanu vai jebkuru citu saimniecisko darbību Rietumsahārā, ievērojot starptautiskās tiesības, īpaši ANO rezolūcijas un Āfrikas vienotības organizācijas un Āfrikas Savienības lēmumus”, kas pievienots 2015. gada 9. oktobra vēstulei, kuru Zimbabves pastāvīgais pārstāvis ANO adresējis Drošības padomes priekšsēdētājam (S/2015/786).


269      1970. gadā Dienvidāfrika vēl nebija atsaukusi savu pārvaldi no Namībijas, neraugoties uz to, ka ANO Ģenerālā asambleja bija izbeigusi savas pilnvaras šajā teritorijā, kuras tai bija piešķīrusi Tautu Savienība, kas pati tiešā veidā bija uzņēmusies atbildību pārvaldīt Namībiju, un to, ka ANO Drošības padome bija pieprasījusi Dienvidāfrikai nekavējoties atsaukt savu pārvaldi no Namībijas. Ir jāatgādina, ka tāpat kā savā teritorijā Dienvidāfrika Namībijā bija ieviesusi aparteīda režīmu. Šo iemeslu dēļ Drošības padome savā Rezolūcijā 276 (1970) atzina, ka “Dienvidāfrikas iestāžu nepārtraukta klātbūtne Namībijā ir nelikumīga, un tādēļ visi pasākumi, kurus veic Dienvidāfrikas valdība Namībijas vārdā vai kuri uz to attiecas, pēc pilnvaru termiņa beigām ir nelikumīgi” (2. punkts). Tā arī pieprasīja “visām valstīm, īpaši tām, kurām ir ekonomiskas un citas intereses Namībijā, atturēties no jebkādām attiecībām ar Dienvidāfrikas valdību, kas nav saderīgas ar šīs rezolūcijas 2. punktu” (5. punkts). Pēc tam Drošības padome Starptautiskajai Tiesai iesniedza jautājumu par to, kādas būtu sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā, neraugoties uz Rezolūciju 276 (1970).


270      Konsultatīvais atzinums “Juridiskās sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā (Dienvidrietumāfrika), neraugoties uz Drošības padomes Rezolūciju 276 (1970)” (CIJ Recueil 1971, 16. lpp.).


271      Skat. spriedumu, 1994. gada 5. jūlijs, Anastasiou u.c. (C‑432/92, EU:C:1994:277, 35. punkts).


272      Skat. spriedumu, 1994. gada 5. jūlijs, Anastasiou u.c. (C‑432/92, EU:C:1994:277, 49. punkts).


273      Skat. konsultatīvo atzinumu “Juridiskās sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā (Dienvidrietumāfrika), neraugoties uz Drošības padomes Rezolūciju 276 (1970)” (CIJ Recueil 1971, 16. lpp., 125. punkts.).


274      Skat. konsultatīvo atzinumu “Juridiskās sekas valstīm saistībā ar Dienvidāfrikas nepārtrauktu klātbūtni Namībijā (Dienvidrietumāfrika), neraugoties uz Drošības padomes Rezolūciju 276 (1970)” (CIJ Recueil 1971, 16. lpp., 124. punkts.).


275      Skat. tās rakstveida apsvērumu 59. punktu.


276      Skat. šī sprieduma 373.–376. punktu.


277      Skat. Zivsaimniecības nolīguma 16. pantu un 2013. gada protokola 1. panta pirmo daļu.


278      Skat. 2013. gada protokola 2. panta pirmo daļu.


279      Skat. šī sprieduma 373. un 374. punktu. Tiesa ir atsaukusies uz risku, ka ierobežojošu pasākumu subjekti veic pasākumus, lai izvairītos no tā, ka tiem vēlreiz varētu tikt piemērota naudas līdzekļu iesaldēšana, kā arī no iespējas, ka, neskatoties uz tās spriedumā konstatētajiem procesuālajiem pārkāpumiem, ierobežojošu pasākumu uzlikšana prasītājiem var izrādīties pamatota.