Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (trešā palāta paplašinātā sastāvā) 2017. gada 10. janvāra spriedumu lietā T-577/14 Gascogne Sack Deutschland un Gascogne/Eiropas Savienība 2017. gada 17. martā iesniedza Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa

(lieta C-138/17 P)

Tiesvedības valoda – franču

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Savienība, kuru pārstāv Eiropas Savienības Tiesa (pārstāvji – J. Inghelram un Á.M. Almendros Manzano)

Pārējie lietas dalībnieki: Gascogne Sack Deutschland GmbH, Gascogne, Eiropas Komisija

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:

atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 1) punktu;

noraidīt kā nepamatotu Gascogne Sack Deutschland un Gascogne pirmajā instancē formulēto pieteikumu, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt summu EUR 187 571 apmērā kā, iespējams, nodarīto zaudējumu par papildu bankas garantijas maksājumiem, kas pārsniedz saprātīgu sprieduma taisīšanas termiņu;

piespriest Gascogne Sack Deutschland un Gascogne atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Savas apelācijas sūdzības pamatojumam tās iesniedzēja norāda trīs pamatus.

Pirmais pamats ir par pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot cēloņsakarības jēdzienu, jo Vispārējā tiesa ir nospriedusi, ka sprieduma taisīšanas saprātīga termiņa pārkāpums ir bijis noteicošais materiālā kaitējuma, ko veido bankas garantijas izmaksu maksājums, iemesls, lai gan saskaņā ar pastāvīgo judikatūru uzņēmuma paša izvēle nemaksāt naudas sodu, kamēr norisinās tiesvedība Savienības tiesā, ir noteicošais iemesls šādu izmaksu maksājumam.

Otrais pamats ir par pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot kaitējuma jēdzienu, jo Vispārējā tiesa atteicās piemērot apgalvotajam materiālajam kaitējumam saistībā ar bankas garantijas izmaksām tos pašus nosacījumus, kurus tā bija formulējusi attiecībā uz iespējamo materiālo kaitējumu saistībā ar procentu par naudas soda summu samaksu, proti, ka prasītājām pirmajā instancē bija jāpierāda, ka finanšu slogs saistībā ar šo pēdējo maksājumu bija lielāks nekā priekšrocība, kuru tās varēja gūt no naudas soda nesamaksāšanas.

Trešais pamats ir par pieļauto kļūdu tiesību piemērošanā, nosakot periodu, kurā apgalvotais materiālais kaitējums ir radies, kā arī par pamatojuma neesamību, jo Vispārējā tiesa, nepaskaidrojot iemeslu, ir uzskatījusi, ka laikposms, kurā apgalvotais materiālais kaitējums, ko veido bankas garantijas izmaksu samaksa, ir radies, var atšķirties no tā perioda, kurā tā konstatēja, ka pastāvējusi prettiesiska rīcība, kas, iespējams, izraisījusi šo kaitējumu.

____________