ĢENERĀLADVOKĀTA DAMASO RUISA‑HARABO KOLOMERA [DÁMASO RUIZ‑JARABO COLOMER] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 20. martā (1)
Apvienotās lietas C‑11/06 un C‑12/06
Rhiannon Morgan
pret
Bezirksregierung Köln
un
Iris Bucher
pret
Landrat des Kreises Düren
(Verwaltungsgericht Aachen (Vācija) lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Studentu brīva pārvietošanās – Nosacījumi atbalsta piešķiršanai izglītībai citās dalībvalstīs – Valsts mācību iestādes iepriekšējs apmeklējums vismaz vienu gadu – Pastāvīga uzturēšanās pierobežas apvidos
I – Ievads
1. Kāds Latīņamerikas jurists reiz teicis, ka ir trīs veidu tiesneši: amatnieki, īsteni roboti, kas ar roku palīdzību vien taisa spriedumus masveidā un rūpnieciskos daudzumos, neiedziļinoties cilvēciskos vai sociālos jautājumos; meistari, kas strādā ar rokām un smadzenēm, ievērojot tradicionālās interpretācijas metodes, kas tiem neizbēgami liek likumdevēja gribu īstenot tieši, un mākslinieki, kas ar roku, galvas un sirds palīdzību paver plašākus apvāršņus iedzīvotājiem, nenovēršoties nedz no realitātes, nedz konkrētajām situācijām (2).
2. Lai arī tiesas spriešanas darbam ir vajadzīgi tie visi, Tiesa, uzņemoties sev piešķirto lomu, allaž ir piederējusi pēdējai kategorijai, it īpaši brīžos, kad Kopienas rašanās pamatā esošo ideju neapturamā attīstība kļuvusi gausāka.
3. Pārvietošanās brīvība ir viena no šīm sākotnējām idejām, kas, attiekdamās uz mainīgu realitāti, ir pārtapusi pamatpostulātā ar mainīgu saturu, kas attīstās līdz ar sabiedrības vajadzību maiņu, transporta attīstību, apmaiņu pieaugumu un daudziem citiem faktoriem, kas sekmē personu un viņu ģimeņu pārvietošanos (3).
4. No šī kontekstā izriet Verwaltungsgericht Aachen (Āhenes Administratīvā tiesa, Vācija) prejudiciālie jautājumi, kas sniedz iespēju iedziļināties ar Eiropas studentu pārvietošanās brīvību un atbalstu izglītībai citās valstīs saistītajos jautājumos, īsi izklāstot kādu no šīs brīvības pamatelementiem.
5. Īsāk, runa ir par divām vācu jaunietēm, kam tika atteikts lūgtais atbalsts izglītībai Apvienotajā Karalistē un Nīderlandē; pirmajā gadījumā tāpēc, ka izglītība nav turpinājums Vācijā vismaz vienu gadu apgūtajai izglītībai; otrajā gadījumā tāpēc, ka trūkst pastāvīgas uzturēšanās pierobežas apvidū.
6. Jautājumu svarīguma dēļ pēc atbilstošo tiesību normu (II), lietu faktisko apstākļu un procesuālo posmu (III un IV) aprakstīšanas ir jāpievērš uzmanība studentu pārvietošanās (V), jāizklāsta judikatūra par abiem uzdoto jautājumu centrā esošajiem jautājumiem (VI) un jāizvērtē tādi dažādi mācību stipendiju būtiskie aspekti kā to raksturojums vai saistība ar pārvietošanās un pakalpojumu sniegšanas brīvībām (VII). Šo apsvērumu nolūks ir atbildēt uz uzdotajiem jautājumiem (VIII). Nobeigumā jākliedē bažas par mana ierosinājuma sekām (IX).
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Kopienu tiesības
7. Iesniedzējtiesa uzskata, ka tās izskatāmajās lietās ir nozīme EK līguma noteikumiem par Eiropas pilsonību un pārvietošanās brīvību (1); tiesiskā regulējuma aina tiek papildināta ar norādēm uz izglītību pašā EK līgumā (2) un atvasināto tiesību normām attiecībā uz studentiem (3).
1) Eiropas pilsonība un pārvietošanās brīvība
8. Ar EKL 17. panta 1. punktu ir izveidota “Savienības pilsonība”, savas darbības uzmanības centrā nostādot personu (4); “ikviena persona, kam ir kādas dalībvalsts pilsonība, ir Savienības pilsonis”; tādēļ šo īpašību nākas noteikt šo valstu tiesību aktos (5).
9. Savienības pilsoņiem saskaņā ar EKL 17. panta 2. punktā noteikto ir ar Līgumu piešķirtās tiesības un ar to uzliktie pienākumi. Konkrēti, [šis] statuss saskaņā ar EKL 18. pantu piešķir “tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs”, ievērojot Līgumā un atbilstošajās tiesību normās noteiktos ierobežojumus un nosacījumus.
10. Tā ietver arī tiesības piedalīties vēlēšanās (EKL 19. pants), uz aizsardzību ārvalstīs (EKL 20. pants), kā arī iesniegt sūdzības un lūgumrakstus (EKL 21. pants).
11. EKL 17. panta jēdziens vairākkārt ir izmantots (6) Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (7), kuras 45. panta 1. punktā paredzētas tiesības “brīvi pārvietoties un apmesties uz dzīvi dalībvalstu teritorijā”.
2) Kopienu pilnvaras attiecībā uz izglītību
12. Lai sasniegtu izvirzītos mērķus, Kopienas darbība saskaņā ar EKL 3. panta 1. punkta q) apakšpunktu paredz “veicināt kvalitatīvu izglītību un mācības, kā arī dalībvalstu kultūras uzplaukumu”.
13. Līguma trešās daļas XI sadaļas 3. nodaļa ir veltīta [tēmai] “Izglītība, arodmācības un jaunatne” un ietver EKL 149. pantu un EKL 150. pantu, kas 1992. gadā ieviesti ar Līgumu par Eiropas Savienību.
14. EKL 149. pantā noteikts, ka:
“1. Veicinot dalībvalstu sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstot un papildinot to rīcību, Kopiena sekmē pilnvērtīgās izglītības attīstību, pilnīgi respektējot dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju, kā arī kultūru un valodu dažādību.
2. Kopienas rīcības mērķi ir:
– attīstīt Eiropas dimensiju izglītībā, jo īpaši ar dalībvalstu valodu mācīšanu un popularizēšanu,
– veicināt studentu un mācībspēku mobilitāti, inter alia veicinot diplomu un mācību laika akadēmisku atzīšanu,
– sekmēt izglītības iestāžu sadarbību,
– attīstīt informācijas un pieredzes apmaiņu par jautājumiem, kas ir kopīgi dalībvalstu izglītības sistēmām,
– palīdzēt attīstīties jaunatnes apmaiņai un darbaudzinātāju apmaiņai,
– veicināt tālmācības attīstību.
[..]
4. Lai palīdzētu sasniegt šajā pantā minētos mērķus, Padome:
– saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru un apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju un Reģionu komiteju, paredz veicināšanas pasākumus, kas neietver dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu,
– pēc Komisijas priekšlikuma ar kvalificētu balsu vairākumu pieņem ieteikumus.”
15. Līdzīgā redakcijā ir izteikts EKL 150. pants par arodmācībām.
3) Atvasinātās tiesības
16. Pastāvot grupām, kam piemīt dažādas īpašības, neizbrīna tas, ka Kopiena tām velta īpašu uzmanību, kā tas darīts Padomes 1993. gada 29. oktobra Direktīvā 93/96/EEK par studentu uzturēšanās tiesībām (8).
17. Eiropas pilsonības iedibināšana atklāja vajadzību pielāgot noteikumus par pārvietošanās un uzturēšanās brīvībām, šo darbu paveicot, pieņemot Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/38/EK par Savienības pilsoņu un viņu ģimenes locekļu tiesībām brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā (9), ar kuru tika atcelta Direktīva 93/96.
18. Direktīvā 2004/38 ir regulētas tiesības ieceļot dalībvalstu teritorijā un izceļot no tās (4. un 5. pants), kā arī [tajā] uzturēties, izvirzot zināmas prasības, kas ir mainīgas atkarībā no tās ilguma: a) lai uzturētos uz laiku līdz trim mēnešiem, ir vajadzīga derīga personas apliecība vai pase (6. pants); b) lai uzturētos uz laiku no trīs mēnešiem līdz pieciem gadiem, tiem, kas reģistrējas valsts vai privātā mācību iestādē, ir jābūt visaptverošam veselības apdrošināšanas segumam uzņēmējā [uzņemošajā] dalībvalstī un pietiekamiem līdzekļiem, lai nekļūtu par minētās valsts sociālās palīdzības sistēmas slogu [7. panta 1. punkta c) apakšpunkts]; c) likumīgi uzturoties ilgāk nekā piecus gadus, tiek iegūtas tiesības, kas nav pakārtotas nevienam nosacījumam (16. pants).
B – Vācijas tiesību akti
19. Atbalsts izglītībai ir paredzēts Bundesgesetz über individuelle Förderung der Ausbildung (Federālais Likums par individuālu atbalstu izglītībai; turpmāk tekstā – “BAföG”) (10). [Likuma] 4. pantā ir noteikta teritoriālā piemērojamība, to piešķirot tikai par studijām valstī, lai arī ar dažiem izņēmumiem, kas noteikti 5. un 6. pantā.
20. Likuma 5. panta 1. punkts ir veltīts studijām, šķērsojot robežu:
“8. panta 1. punktā minētie studenti saņem atbalstu izglītībai, ja tie ik dienu pārvietojas no savas pastāvīgās dzīvesvietas Vācijas teritorijā uz kādu mācību iestādi ārvalstī. Šā likuma izpratnē pastāvīga dzīvesvieta ir vieta, kur attiecīgās personas interešu centrs atrodas ne tikai īslaicīgi [..]; par pastāvīgu dzīvesvietu neuzskata vietu, kur persona atrodas vienīgi mācību dēļ.”
21. Likuma 5. panta 2. punkts attiecas uz studijām ārvalstīs:
“Atbalstu izglītībai saņem studenti, kam Vācijā ir pastāvīga dzīvesvieta un kas studē kādā ārvalstīs esošā izglītības iestādē, un kam ir pietiekamas valodas zināšanas, ja:
1) šīs studijas uzlabo attiecīgās personas izglītību un ja vismaz daļu no šīs izglītības laika var atzīt par prasīto vai parasto izglītības ilgumu;
2) starptautiskās sadarbības starp Vācijas un ārvalsts izglītības iestādēm ietvaros vienu izglītību, kuru tās sniedz kopā, var pārmaiņus piedāvāt Vācijas vai ārvalsts izglītības iestāde;
3) students iegūst izglītību kādā no Eiropas Savienības dalībvalsts mācību iestādēm pēc tam, kad viņš ir apmeklējis Vācijas izglītības iestādi vismaz vienu gadu;
[..].”
22. Likuma 6. pants ļauj rīkoties īpašos gadījumos:
“Vācijas pilsoņi Pamatlikuma izpratnē, kuru pastāvīgā dzīvesvieta atrodas ārvalstī, kurā tie apmeklē izglītības iestādi, vai no šīs dzīvesvietas dodoties uz kādu kaimiņvalsti, var saņemt atbalstu, kad to attaisno konkrētā gadījuma apstākļi. [..]”
23. Likuma 8. panta 1. punktā ir ierobežots BAföG piemērošanas subjektu loks, nosakot, ka:
“Atbalsts izglītībai tiek piešķirts:
1) Vācijas pilsoņiem Pamatlikuma izpratnē;
[..]
8) studentiem, kuriem kā laulātajam vai bērnam atbilstoši Freizügigkeitsgesetz/EU (Likuma par Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos) 3. pantu ir tiesības ieceļot un uzturēties Vācijā vai kuriem šādas tiesības nepiekrīt kā bērnam tāpēc, ka viņi ir sasnieguši 21 gada vecumu un neatrodas vecāku vai sava laulātā apgādībā;
9) studentiem, kas ir kādas citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai kādas citas Eiropas Ekonomikas zonas līguma dalībvalsts pilsoņi un kuriem Vācijā bija darbs pirms studiju uzsākšanas, ja vien pastāv saikne starp veikto darbību un apgūstamās izglītības saturu [..].”
III – Fakti un pamata lietas
A – Lieta C‑11/06
24. Morgana [Morgan] ir dzimusi 1983. gadā Vācijā, valstī, kuras pilsone viņa ir un kurā viņa ieguva vidusskolas izglītību. Pēc Abitur (augstskolas iestājpārbaudījumu) nokārtošanas viņa devās uz Lielbritāniju, vienu gadu strādājot par bērnaukli.
25. Kopš 2004. gada 20. septembra viņa studē praktisko ģenētiku University of the West of England, Bristolē. Britu iestādes ir atzinušas viņas migrējošās darba ņēmējas statusu un piešķīrušas viņai pabalstu uzturēšanas izdevumu segšanai (11).
26. Pirms apmešanās Apvienotajā Karalistē 2004. gada augustā viņa lūdza atbalstu, ko Bezirksregierung Köln (Ķelnes Reģionālā pārvalde) ar 2004. gada 25. augusta lēmumu atteica, pamatojoties uz to, ka viņa neatbilst BAföG 5. panta 2. punkta nosacījumiem, to apstiprinot citā, 2005. gada 3. februāra lēmumā, kurā tika atzīts, ka nav piemērojams arī BAföG 6. pants saistībā ar 5. panta 1. punktu.
27. Šis administratīvais lēmums tika apstrīdēts tiesas ceļā Verwaltungsgericht Aachen; šis lēmums ir lietas C‑11/06 pamatā.
B – Lieta C‑12/06
28. 1983. gadā dzimusī Vācijas pilsone Būhere [Bucher] dzīvoja ar saviem vecākiem Bonnā līdz 2003. gada 1. jūlijam, kad ar savu partneri pārcēlās uz dzīvi Dīrenē [Düren] (12).
29. Kopš 2003. gada 1. jūlija viņa apgūst ergoterapiju Hogeschool Zuyd de Heerlen (13) (Nīderlande).
30. 2004. gada 28. janvārī viņa lūdza atbalstu, ko Landrat des KreisesDüren (Dīrenes rajona padomes priekšsēdētājs) 2004. gada 7. jūlijā atteica, uzskatot, ka nav izpildīti BAföG 5. panta 1. punkta nosacījumi, jo dzīvesvieta tika nomainīta vienīgi studiju nolūkā, un Bezirksregierung Köln to apstiprināja 2004. gada 16. novembrī.
31. Atteikums tika apstrīdēts Verwaltungsgericht Aachen ar pieteikumu tiesai, kas ir lietas C‑12/06 pamatā.
IV – Prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
32. Uzskatot, ka, lai arī prasītāju prasījumi nav pamatoti nedz ar BAföG 5. pantu, nedz 6. pantu, varētu atsaukties uz Kopienu tiesību normām, Verwaltungsgericht Aachen ir apturējusi abas tiesvedības un Tiesai uzdevusi šādus jautājumus:
“1) Vai brīva pārvietošanās, ko Savienības pilsoņiem nodrošina EKL 17. un 18. pants, nepieļauj, ka tādā kā izskatāmajā lietā dalībvalsts atsaka savam pilsonim atbalstu izglītībai pilnas izglītības ieguvei citā dalībvalstī ar pamatojumu, ka šīs studijas nav vismaz viena gada studiju valsts teritorijā turpinājums?
2) Vai brīva pārvietošanās, ko Savienības pilsoņiem nodrošina EKL 17. un 18. pants, nepieļauj, ka tādā kā izskatāmajā lietā dalībvalsts atsaka savam pilsonim, kurš kā “robežas šķērsotājs” ir ieguvis izglītību kaimiņu dalībvalstī, atbalstu izglītībai ar pamatojumu, ka viņš valsts pierobežas teritorijā uzturas vienīgi studiju dēļ un ka šī uzturēšanās vieta nav viņa pastāvīgā dzīvesvieta?”
33. Pirmais jautājums abām lietām ir kopīgs, savukārt otrais attiecas tikai uz Būheri.
34. Ar 2006. gada 16. marta rīkojumu Tiesas priekšsēdētājs lietas C‑11/06 un C‑12/06 apvienoja to objektīvās saistības dēļ.
35. Rakstveida apsvērumus Tiesas Statūtu 23. pantā noteiktajā termiņā iesniedza Bezirksregierung Köln, Landrat des Kreises de Düren, Vācijas, Austrijas, Somijas, Itālijas, Nīderlandes, Apvienotās Karalistes un Zviedrijas valdības, kā arī Komisija.
36. 2007. gada 30. janvārī notikušajā tiesas sēdē savu mutvārdu apsvērumu paušanai piedalījās Morganas, Būheres, Vācijas, Nīderlandes, Austrijas, Apvienotās Karalistes un Komisijas pārstāvji.
V – Studentu pārvietošanās
A – Vēsturiska konstante
37. Lai arī Tomass Mors [Thomas More] uzskata, ka, izglītojoties savā valodā, “sajūtas un noskaņojumus var uztvert labāk nekā jebkurā citā valodā” (14), tieksme pēc zināšanām mudina meklēt avotus, mācoties no tiem, kam ir plašākas zināšanas, neņemot vērā viņu atrašanās vietu un izteiksmes valodu. Šī interese visos laikmetos izraisa novērojamu skolnieku plūsmu pie mācībspēkiem.
38. Antīkās pasaules visdažādāko tautu pārstāvjus piesaistošo centru starpā jāmin Platona Akadēmija, Aristoteļa Likejs (Lyceum) vai Pitagora un Aleksandrijas skolas, pēdējo no kurām izveidoja Ptolemajs Soters (Πτολεμαῖος Σωτήρ) III gadsimtā pirms Kristus un tajā sevi spoži apliecināja Eiklīds (Εὐκλείδης).
39. Sākot ar IX gadsimtu, līdz ar mūku dzīves uzplaukumu klosteros un abatijās tika izveidotas mācību telpas mūku izglītošanai un daudzviet tika atvēlētas piebūves telpas, lai uzņemtu citus mācekļus (Džerova [Jarrow], Korka [Cork], Korbija [Corbie], Rišeno [Richenau], Montekasino [Montecassino]…). Līdztekus tam bīskapi un kanoniķi katedrāļu paspārnē dibināja bīskapiju skolas (Reimsa, Šartra [Chartres], Ķelne, Mainca, Vīne, Ljēža [Liège]…). Šī parādība nav sveša arī arābu kultūrai, tā kā, piemēram, Bagdādē un Kordovā [Córdoba] tika uzceltas mācību telpas, kas apgādātas ar bagātīgām bibliotēkām un astronomijas observatorijām.
40. Ap XII gadsimtu mācīšanu uzsāka vairākas ar baznīcas skolām nesaistītas personas. Šādi radās doma par universitātēm, kas atvērtas dažādu tautību studentiem un mācībspēkiem, kas ar latīņu valodas kā lingua franca palīdzību centās sazināties un nodot zināšanas. Pirmā tika izveidota Boloņā, bet vēlāk tās izplatījās visā Eiropā (Parīze, Palensija, Oksforda, Monpeljē, Salamanka…) (15).
41. Universitāte radīja apjomīgu sabiedrības mobilitāti. Tika uzņemti augstmaņu, vidusšķiras pārstāvju, tirgoņu, amatnieku un zemnieku bērni, ekonomiskās grūtības pārvarot ar stipendiju un prebendu palīdzību. Tomēr sākotnējo ekumenismu mazināja nācijvalstu rašanās un reliģiskās cīņas.
42. Tā Huans Luiss Vivess [Juan Luis Vives] (1492–1540) savu darbību izvērsa Valensijas Universitātē, Parīzes Sorbonā, Brigē [Brugge/Bruges], Lēvenē [Leuven/Louvain] un Oksfordā; Migels Servets [Miguel Servet] (1511–1553) studēja tiesību zinātnes Tulūzā, medicīnu Parīzē un Monpeljē, kā arī teoloģiju Lēvenē; Deivids Hjūms [David Hume] (1711–1776) studēja literatūru un filozofiju Reimsā un Anžū (Anjou), lai pēc divu gadu ilgas uzturēšanās Parīzē atgrieztos Skotijā, kur viņš noraidīja saņemto profesūras piedāvājumu; Kārlis Markss [Karl Marx] (1818–1883) izglītojās Bonnas Universitātē, bet dzīvoja Parīzē, Briselē un Londonā, kur viņam bija pamatīga intelektuāla ietekme.
43. Šo zinību ceļotāju starpā Roterdamas Erasmam [Desiderius Erasmus Roterodamus] (1469–1536) pienākas goda vieta. Viņš studēja Parīzes Universitātē, pasniedza privātstundas Skotijas karaļa Džeimsa II [James II of Scotland] bērnam, ieguva doktora grādu teoloģijā Boloņā, noraidot pāvesta Leona X aicinājumu palikt Romā. Viņš devās uz Angliju, kur viņu laipni uzņēma Henrijs VIII [Henry VIII] un kur viņš saistījās ar Džonu Koletu [John Colet] un Tomasu Moru. Nodarbojās ar pētniecību kā nozīmēts teoloģijas profesors Kembridžā [Cambridge]. Viņš strādāja Aldo Manucio [Aldus Manutius] izdevniecībā Venēcijā. Tostarp viņš izpelnījās Spānijā valdošā imperatora Kārļa V [Karl V, CharlesV , Carlos V] cieņu, kurš to iecēla par Flandrijas padomnieku (16). Kādu laiku viņš uzturējās Freiburgā un pēc tam pārcēlās uz dzīvi Bāzelē, lai nodarbotos ar savu darbu publicēšanu (17). Viņa dzīve liek aizsapņoties mūsdienās, aptverot, ka Viduslaiku nogalē Eiropā nebija robežu intelektuālajai dzīvei un to nebija sadrumstalojušas valodu atšķirības, kas, nenoliedzot tām piemītošo kultūras vērtību, noplicina domu apmaiņu un virzību uz ciešāku un apņēmības pilnāku šā kontinenta tautu saliedētību. Erasma leģenda pavīd kā cerību stars, lai pārvarētu šos šķēršļus (18).
B – Modernās rūpes
44. Mūsdienu sabiedrības reibinošo attīstību pavada pieaugošais pieprasījums pēc augsta līmeņa izglītības, tās specializācija un pieaugoša apziņa par tās svarīgumu nākotnes veidošanā. Visur sastopamas līdzīgas grūtības un izaicinājumi saistībā ar finansējumu, kvalitāti, nosacījumu vienlīdzību, personāla kvalifikāciju, absolventu darba iespējām vai starptautiskās sadarbības labumu sadalījumu.
45. Šajā sakarā jāmin tā saucamais “Boloņas process”, kas aizsākās ar četrdesmit ministru 1999. gada 19. jūnija deklarāciju (19) nolūkā līdz 2010. gadam izveidot Eiropas augstākās izglītības telpu (20), kurā pakāpeniski notiek virzība uz virkni tādu mērķu sasniegšanu kā, piemēram, studentu pārvietošanās, kam joprojām ir liela nozīme, neņemot vērā augsto komunikācijas iespēju līmeni, kas sasniegts ar informācijas tīklu palīdzību.
46. Ar Boloņas procesu saistīti daudzi dokumenti, ko Kopienu iestādes pieņēmušas attiecībā uz studentu pārvietošanos (21), tā kā saistībā ar iespēju strādāt un vēlāk integrēties jebkuras Savienības valsts struktūrās, pastāvot ļoti mudinošām iespējām, ir pieaudzis pieteikumu skaits dažāda ilguma mācībām ārpus izcelsmes vietas valsts. Šīs apmaiņas, lai arī būdamas saistītas ar draudiem kaitēt daudzveidībai, forsēt mācību komercializēšanu un mudināt “smadzeņu” aizplūšanu, nāk par labu gan tiem, kas pārvietojas, gan sabiedrībai, kas tos uzņem, gan tai, no kuras tie dodas prom.
47. Pārvietošanās turklāt rada cita veida problēmas – galvenokārt valodu vai pielāgošanās (22), pārvaldes un finanšu (23) ziņā. No naudas tēriņiem mācību maksas, ikmēneša maksājumu un uzturēšanās izdevumu vai mājvietas izmaksu segšanai izrietošās grūtības tiek mēģināts atvieglot ar atbalstu izglītībai, kam ir trejāda izcelsme: privāta, valsts vai Eiropas. Pirmos maksā privātpersonas pēc saviem ieskatiem; otros nodrošina vietējos, reģionālos vai valsts mēroga pasākumos saskaņā ar noteiktiem principiem kā, piemēram, par objektīvumu un vienlīdzību; pēdējie tiek organizēti ar Kopienu pasākumu palīdzību, kuru starpā izceļas programmas “Erasmus”, kas aizsākta 1987. gadā un pašreiz ietverta “Sócrates” (24), un “Leonardo da Vinci”, kas uzsākta 1994. gadā, lai veicinātu arodmācības.
48. Morganas un Būheres lietās tiek diskutēts par valsts tiesību aktos paredzēto atbalstu, lai arī triju finansēšanas sistēmu saderību nosaka katras no tām noteikumi, jo, tā kā tās parasti nesedz visus izdevumus (25), bieži vien tiek pieļauts saņemt vairākas no tām vienlaicīgi.
VI – Judikatūra par atbalstu izglītībai un pārvietošanās brīvību
49. Lai atbildētu Verwaltungsgericht Aachen, ir jāpārskata judikatūra par divām uzdotajos prejudiciālajos jautājumos iezīmētajām problēmām.
A – Atbalsts izglītībai
50. Tiesa jau citkārt ir iztirzājusi jautājumus par dažāda veida atbalstiem, kas pieprasīti saistībā ar mācību uzsākšanu, apgūšanu vai pabeigšanu. Līdz šim izspriestajās lietās pretenzijas ir tikušas vērstas gan pret uzņemošo, gan izcelsmes vietas dalībvalsti, taču vienmēr pēc tam, kad jau ir notikusi pārcelšanās, savukārt Morgana un Būhere izcelsmes vietas valstij pieteikumu nosūtīja, neizceļojot no tās. Lai arī, kā ticis uzsvērts vairumā sniegto apsvērumu, šis apstāklis liedz novērtēt nevienlīdzīgumu attieksmē pret Vācijas un citu dalībvalstu pilsoņiem, apgalvojumus, kas šajā gadījumā var izrādīties noderīgi, nevar sākt aplūkot, neņemot talkā esošo judikatūru.
51. Ar šajā lietā skartajiem jautājumiem saistītos aspektus iztirzājušo spriedumu starpā būtu jāizceļ tie, kas taisīti lietās Grzelczyk (26), D’Hoop (27) un Bidar (28), kas turklāt arī attiecas uz Savienības pilsonību un tādējādi ir vērtīgi norāžu ziņā.
52. Agrākajā spriedumā lietā Gravier (29) tika noteikts, ka uzņemšanas vai mācību maksas vai nodevu maksāšanas pienākuma uzlikšana citu dalībvalstu studentiem, šim nosacījumam pakārtojot pieeju arodmācībai, ir Līgumā aizliegta diskriminācija pilsonības dēļ (26. punkts). Ar tādu pašu nostāju spriedumā lietā Blaizot (30) tika konstatēta nevienlīdzīga attieksme, “iekasējot papildu uzņemšanas maksu no citu dalībvalstu studentiem, kas vēlas uzsākt šo mācību kursu”, jo “universitātes studijas veterinārmedicīnā ietilpst arodmācību jēdzienā” (24. punkts).
53. Drīz vien pēc tam šī judikatūra tika precizēta spriedumos lietās Lair (31) un Brown (32), kuros atbalsts “izglītībai vajadzīgās iestājmaksas un citu, it īpaši mācību maksas, segšanai” tika nodalīts no tā, kas paredzēts “uzturēšanās izdevumu segšanai un mācībām”, nosakot, ka Līgums attiecas tikai uz pirmo no tiem (sprieduma lietā Lair 14.–16. punkts un sprieduma lietā Brown 17.–19. punkts). Līguma par Eiropas Savienību ieviesto jauninājumu (33) un Direktīvas 93/96 pieņemšanas rezultātā pēc sprieduma lietā Grzelczyk šādu nodalījumu var neņemt vērā.
1) Spriedums lietā Grzelczyk
54. Francijas pilsonis Gržeļčiks [Grzelczyk] studēja fizisko izglītību Université Catholique de Louvain‑la‑Neuve (Beļģija), sedzot mācību un uzturēšanās izdevumus. Ceturtā, proti, pēdējā, gada sākumā viņš lūdza minimex – iztikas līdzekļu minimumu, bet tas viņam tika atteikts tāpēc, ka viņš nebija Beļģijas pilsonis.
55. Tiesa atgādināja, ka spriedumā lietā Hoeckx (34)minimex ir ticis atzīts par “sociālo priekšrocību Regulas Nr. 1612/68 izpratnē” (35) (27. punkts), kā arī norādīja uz izmaiņām piemērojamajā valsts regulējumā (28. punkts), saskaņā ar kuru students ar Beļģijas pilsonību, kas, nebūdams darba ņēmējs Regulas Nr. 1612/68 izpratnē, atrastos tādos pašos apstākļos kā Gržeļčiks, būtu atbildis atbalsta saņemšanai izvirzītajām prasībām, un tādēļ tika uzskatāmi parādīta “diskriminācija, kas balstīta vienīgi uz pilsonību” (29. punkts), ko “principā” aizliedz EK līguma 6. pants (jaunajā redakcijā ar grozījumiem – EKL 12. pants), lasot “saistībā ar [..] noteikumiem par Savienības pilsonību, lai noteiktu tā piemērošanas jomu” (30. punkts).
56. Izklāstot vairākus apsvērumus jautājumā par minēto Eiropas Savienības pilsonību (31.–33. punkts) un paturot spēkā spriedumos lietās Lair un Brown iedibināto judikatūru (34. un 35. punkts), atšķirīgas attieksmes aizliegumu tā saistīja ar “tiesībām brīvi pārvietoties un dzīvot [uzturēties] dalībvalstīs”, kas ierobežotas Direktīvā 93/96, uzsverot pieprasīto finansiālo maksātspēju, no kā, ņemot vērā “studentu uzturēšanās īpatnības”, iezīmēja tās atšķirības no Direktīvas 90/364 un Direktīvas 90/365 (37.–44. punkts) (36), uzsverot situāciju mainīgumu (45. punkts).
2) Spriedums lietā D’Hoop
57. Beļģijas pilsone D’Hopa [D’Hoop] Francijā saņēma vidusskolas izglītības atestātu, ko atzina iestādes viņas izcelsmes vietas valstī, kurā viņa iestājās universitātē. Pēc tam viņa lūdza gaidīšanas pabalstu, kas ir finansiāls pabalsts ar tiesībām piedalīties darbā iekārtošanās programmās un paredzēts jauniešiem, kas meklē savu pirmo darbavietu. Tas viņai tika atteikts tāpēc, ka vidusskolas izglītība nav iegūta Beļģijas vidusskolā.
58. Lai arī gaidīšanas pabalsti ir sociāla priekšrocība Regulas Nr. 1612/68 izpratnē (37), lietas apstākļi liedza lietā piemērot minēto regulu un EKL 48. pantu (17.–20. punkts) un tādēļ Tiesa savas pārdomas vērsa uz jautājumu par tolaik izvērtējamo Savienības pilsonību (23.–26. punkts), kas nozīmēja, ka ar tiesībām uz brīvu pārvietošanos nesaderīgi būtu personai “dalībvalstī, kuras pilsone tā ir, saņemot mazāk labvēlīgu attieksmi nekā tā būtu baudījusi, ja nebūtu izmantojusi Līgumā pārvietošanās brīvības kontekstā, paredzētās iespējas” (30. un 31. punkts); šis izvērtējums ir it īpaši svarīgs “izglītības jomā” (32. punkts).
59. Balstoties uz šiem postulātiem, tā norādīja uz atšķirīgu attieksmi “pret Beļģijas pilsoņiem, kas vidusskolas izglītību pilnībā apguvuši Beļģijā, un tiem, kas, izmantodami savu pārvietošanās brīvību, savu [..] atestātu saņēmuši citā dalībvalstī” (33. punkts), pēdējiem minētajiem ieņemot neizdevīgāku stāvokli (34. punkts). Tomēr diskrimināciju varētu attaisnot ar objektīviem, ar attiecīgo personu pilsonību nesaistītiem apsvērumiem, kas ir samērīgi ar likumīgo mērķi, bet aplūkotajā gadījumā, ja arī bija likumīgi, ka “valsts likumdevējs vēlas nodrošināt, ka pastāv faktiska saikne starp minēto pabalstu lūdzēju un attiecīgo ģeogrāfisko darba tirgu”, nosacījums attiecībā uz izglītības atestāta izdošanas vietu vien ir “pārāk vispārīgs un izslēdzošs” (36.–39. punkts).
3) Spriedums lietā Bidar
60. Francijas pilsonis Bidārs [Bidar] pārcēlās uz Apvienoto Karalisti un tur pabeidza vidusskolu. Lai uzsāktu mācības augstskolā, viņš lūdza attiecīgo finansējumu London Borough of Ealing [Londonas pilsētas Īlingas rajonam], kas piešķīra atbalstu studiju maksas segšanai, bet atteica aizdevumu uzturēšanās izdevumu segšanai tāpēc, ka viņš “pastāvīgi neuzturējās” minētajā valstī.
61. Spriedumā nācās pārbaudīt, vai ar atbalsta atteikumu tika pārkāpts Līgums, konkrēti, EKL 12. pants, un tādēļ tika atgādināta pastāvīgā judikatūra par šo noteikumu un par EKL 18. pantu, kā arī izsekots judikatūras un Kopienu tiesību attīstībai (28.–41. punkts), lai apgalvotu, ka tāda Eiropas Savienības pilsoņa, kas likumīgi uzturas citā dalībvalstī, stāvoklis ietilpst Līguma piemērošanas jomā EKL 12. panta pirmās daļas nozīmē saistībā ar atbalsta saņemšanu, ko piešķir studentiem – vai tas būtu subsidēta aizdevuma, vai stipendijas veidā – un kas paredzēts uzturēšanās izdevumu segšanai (42. punkts), kas tika apstiprināts, atsaucoties uz Direktīvu 2004/38 (43. punkts).
62. Turpinājumā tajā tika sīki iztirzāti EKL 18. panta noteikumi, kuros izdarīta atsauce uz ierobežojumiem, kas noteikti Līgumā un tiesību aktos tā piemērošanai, kuru starpā bija Direktīva 93/96, kuras 3. pantā studentiem, kas izmanto uzturēšanās tiesības, bija liegtas tiesības saņemt stipendiju uzturēšanās izdevumu segšanai (44. punkts). Tika noteikts, ka, saskaņā ar spriedumu lietā Grzelczyk, neiespējamība tiesības uz atbalstu uzturēšanās izdevumu segšanai balstīt uz direktīvu (45. punkts) neliedz atsaukties uz EKL 12. pantu (46. punkts).
63. Atzīstot EKL 12. panta piemērojamību, tajā tika izvērtēts jautājums par atbalsta saņemšanai izvirzīto prasību objektivitāti. Bet tika konstatēts, ka tiesību aktos izvirzītās prasības par to, lai tie “pastāvīgi uzturas” Apvienotajā Karalistē, var būt nelabvēlīgas “galvenokārt citu dalībvalstu pilsoņiem”, jo tās “vieglāk ir izpildīt valsts pilsoņiem” (50.–53. punkts). Tomēr atšķirīga attieksme varētu būt attaisnota, priekšroku dodot “studentiem, kas ir pierādījuši zināmu integrācijas pakāpi” (54.–57. punkts), kam pietiek ar pierādījumu par uzturēšanos “zināmu laiku [..] uzņemošajā dalībvalstī” (59. punkts), jo stāvoklis nav “salīdzināms ar stāvokli, kādā atrodas persona, kas piesakās uz gaidīšanas pabalstu [..] vai uz darba meklēšanas pabalstu” (58. punkts). No iepriekš izklāstītā tika secināts, ka attiecīgie Apvienotās Karalistes noteikumi ir nesaderīgi ar EKL 12. pantu (60.–63. punkts).
B – Pārvietošanās brīvība
64. Arvien biežāk Tiesai tiek lūgts noteikt Eiropas Savienības pilsonības un tās ietverto tiesību aprises.
65. Spriedumā lietā Grzelczyk tika norādīts uz šī statusa nozīmīgumu, kas ir paredzēts pārtapt par “dalībvalstu pilsoņu pamata statusu” (31. punkts) (38), kas pamatīgi pieņēmies spēkā līdz ar diskriminācijas aizliegumu EKL 12. pantā, uz ko sprieduma lietā Martínez Sala (39) rezultātā var atsaukties ikviens, kam ir Kopienu pase, visās situācijās, “kas ietilpst Savienības Kopienu tiesību ratione materiae piemērošanas jomā” (63. punkts), lai arī neietverot tikai un vienīgi dalībvalstu iekšējas lietas (40).
66. Skarto situāciju loks ietver ar pārvietošanās un uzturēšanās (41) ar pamatbrīvību izmantošanu saistītos gadījumus. Tādēļ vienlīdzīga attieksme bieži vien ir saistīta ar brīvu pārvietošanos, iestājoties pret uzņemošo valsti – spriedumi lietās Grzelczyk un Bidar – vai izcelsmes vietas valsti – spriedums lietā D’Hoop, šajā pēdējā gadījumā saistībā ar tāda tiesiskā regulējuma nesaderību, kas ir nelabvēlīgs savas valsts iedzīvotājiem, kas izmantojuši savas tiesības (42).
67. Vienlaicīga atsaukšanās uz diskriminācijas aizliegumu un pārvietošanās brīvību kopīgi netraucē šo principu pamatotībai, kas novērtējama pati par sevi (43). Tā spriedumā lietā Baumbast un R (44) tika noteikts, ka EKL 18. pantam ir tieša iedarbība (45) tāpēc, ka tas ir “skaidra un precīza Līguma norma” (84. punkts) (46), ievērojot to, ka pārvietošanās – gluži tāpat kā uzturēšanās – brīvība “ir galvenās Eiropas Savienības pilsonības tiesības” (47).
68. Arī spriedumā lietā Grzelczyk tika atgādināts, ka iepriekš minētajām brīvībām ir noteikti ierobežojumi (37. punkts), kas izriet, pirmkārt, no paša Līguma un tiesību aktiem tā piemērošanai, tādējādi, ka speciālas normas – ja tādas ir – aizstāj EKL 18. pantu (48); pārējos gadījumos ierobežojumu, kā, piemēram, prasības par faktisku saikni starp personu un valsti (49), likumība ir atkarīga no tā, vai tie ir objektīvi, neatkarīgi no skarto personu pilsonības un samērīgi (50).
VII – Atbalsta mācībām citā dalībvalstī būtiskie aspekti
69. Pabeidzot šo uz šīm lietām visvairāk attiecināmo Tiesas spriedumu pārskatu, būtu jāiztirzā citi prejudiciālo jautājumu pamatā esošie aspekti, kas iezīmē to juridiskās aprises: atbalsta mācībām ārvalstīs juridiskā daba un īpatnības (A); atsaukšanās uz pārvietošanās brīvību esošajos lietu apstākļos (B); un atsaukšanās uz pakalpojumu sniegšanas brīvību (C).
A – Izglītībai ārvalstīs paredzētā atbalsta raksturojums
70. Kā jau esmu norādījis, atbalsts izglītībai ir ļoti dažāds, jo palīdz pārvarēt visdažādākā veida grūtības. Tādējādi dažkārt tas tieši saistīts ar izglītību, sedzot uzņemšanas vai ikmēneša mācību maksas izdevumus, savukārt, citreiz – netieši, atvieglojot grāmatu vai citu materiālu iegādes, transporta vai uzturēšanās izdevumu radīto nastu.
71. Vispārīgi ņemot, jēdziens “atbalsts izglītībai” aptver visus atbalstus, ko sniedz personām, kuras vēlas uzsākt studijas vai studē, lai veicinātu savu izaugsmi izglītības, kultūras, profesionālā vai zinātniskā ziņā, kā arī akadēmisku grādu iegūšanai.
72. Ir notikušas diskusijas par šajā jomā valsts iestāžu veiktās darbības raksturu, it īpaši par to, vai tā ir valsts pakalpojums vai veicināšana. Pirmajā gadījumā valsts iestādes sniedz iedzīvotājiem pakalpojumus, otrajā – tos mudina vērst savu darbību atbilstoši vispārējām interesēm (51).
73. Atbilde ir atkarīga no katra konkrētā atbalsta formas, izsverot tā pamatu un mērķus. Obligātās izglītības līmeņos suverēnās varas iedzīvotājiem nodrošina zināmā līmeņa sagatavotību, un tāpēc tur vērojams izteikts pakalpojuma elements.
74. Turpretim augstākos līmeņos valstu iestādēm ir jānodrošina nevis tiesības uz izglītību, bet gan vienlīdzība šo tiesību izmantošanā, novēršot diskrimināciju finansiālu iemeslu dēļ; tās turklāt mēģina sekmēt zināšanu paplašināšanos un nodrošināt tās, kam priekšroku dod pretendents vai kas ir noderīgas sabiedrībai. Šim mērķim tās liek lietā veicināšanas pasākumus, izmantojot tiešos atbalstus – stipendiju – un netiešos – atbrīvojumu no mācību maksas, pakalpojuma elementam novirzoties otrajā plānā.
75. Jauni faktori ir vērojami gadījumā, kad students savai valstij lūdz atspaidu, it īpaši finanšu rakstura grūtībās, lai mācītos ārvalstīs. Tādējādi iepriekš jau minētie mobilitātes un pārvietošanās brīvības jēdzieni atklājas īpašā pārrobežu, proti, Eiropas dimensijā.
76. Stipendija netiek nedz “eksportēta” no izcelsmes vietas valsts uz uzņemošo, nedz arī pirmā valsts, kā to uzskata Komisija, atbalsta pārvietošanās brīvību. Katrs atbalsts tiek piešķirts ar konkrētiem nosacījumiem personai, kam paredzēts mācīties noteiktā teritorijā, nemainot mācību kursus un nepārceļoties citviet, ja vien tas nav paredzēts noteikumos par šādām izmaiņām. Savukārt gadījumos ar atbalstu izglītībai ārvalstīs, “eksportēšana” ir neatņemama sastāvdaļa, jo tas tiek lūgts, lai segtu citās valstīs radušos izmaksu kopumu.
77. Līdz ar to šis atbalsts, lai dotos uz ārvalstīm, ir priekšrocības, attiecībā uz kurām valstij ir plašāka diskrecionāra vara nekā gadījumā, ja tas būtu pakalpojums, un tam ir starptautisks aspekts.
78. Ar šo modeli tiek apieta pastāvīgās judikatūras par aplikšanu ar nodokļiem dzīvesvietas maiņas gadījumā piemērošana, kurā noteikts, ka “Līgums negarantē Savienības pilsonim to, ka viņa darbības pārcelšana uz citu dalībvalsti, nevis to, kurā viņš dzīvoja līdz tam, neietekmēs šo jomu” (52). Šie gadījumi nav pielīdzināmi pamata lietās esošajiem, jo tie ne vien kalpo atšķirīgiem mērķiem, bet arī pirmajā noteicošais ir pienākums veikt maksājumus valsts kasē, savukārt otrajos no šīs kases tiek saņemti maksājumi.
B – Atsaukšanās uz brīvas pārvietošanās tiesībām
79. Vairākos šai Tiesai sniegtajos rakstveida apsvērumos tiek apgalvots, ka dalībvalstu piešķirtais atbalsts izglītībai neietilpstot Eiropas Savienības kompetencē. Neskarot Kopienu kompetencē esošos jautājumus, EKL 18. pantā paredzētajām tiesībām nebūtu sakara ar šo prejudiciālo jautājumu faktiskajiem lietas apstākļiem, un iesniedzējtiesai nebūtu nekas jāatbild, jo Morganas un Būheres lietas esot izspriežamas saskaņā ar Vācijas tiesību normām.
80. Šiem apgalvojumiem nepiekrītu. Lai tos atspēkotu, pietiek ar diviem savstarpēji papildinošiem argumentiem par pārvietošanās brīvību kā tādu un par kompetenci attiecībā uz izglītību.
1) Pārvietošanās brīvības būtība
81. Pirmkārt, uz Kopienu pārvietošanās brīvību attiecībā pret valsti var atsaukties tās pavalstnieki. EKL 17. pantā ir skaidri noteikts, ka Savienības pilsonība ir ikvienam, kam ir “kādas dalībvalsts pilsonība” (53), iegūstot līdz ar šādu statusu piešķirtās tiesības (54).
82. Agrākos secinājumos esmu izklāstījis savu nostāju jautājumā par pārvietošanās brīvības patstāvīgumu. Atkārtoju, ka “Savienības pilsonības izveidošana līdz ar tai piesaistīto pilsoņu pārvietošanās brīvību visu dalībvalstu teritorijā atspoguļo vērā ņemamu attīstību kvalitatīvā izteiksmē, jo tā nošķir šo brīvību no tās funkcionālajiem vai instrumentālajiem elementiem (saikne ar ekonomisku darbību vai iekšējā tirgus izveidi) un paceļ to līdz patiesi neatkarīgu autonomu un patstāvīgu tiesību līmenim, kas ir neatņemama Savienības pilsoņu politiskā statusa sastāvdaļa” (55).
83. Nesenajā, iepriekš minētajā spriedumā lietā Tas‑Hagen un Tas šī tēze tika izmantota, lai noskaidrotu, vai EKL 18. panta piesaukšanai ir vajadzīga ne vien brīvas pārvietošanās tiesību izmantošana, bet arī saistība ar kādu Kopienu [kompetencē esošu] jomu.
84. Nīderlandes pilsoņi Tasa‑Hāgena [Tas‑Hagen] un Tass [Tas] lūdza Nīderlandes iestādēm karā cietušajām civilpersonām paredzētos atbalstus, kas viņiem tika atteikti tāpēc, ka to pieprasīšanas laikā viņi dzīvojuši Spānijā.
85. Minētajā lietā sniegto secinājumu 27.–43. punktā ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] pārliecinoši pierāda, ka tas apstāklis, ka lūguma priekšmets tiek regulēts Kopienu tiesībās vai kalpo tās mērķiem, ir vienīgi “papildu faktors” konkrētā gadījuma izvērtējumam un nekādā ziņā nav nosacījums EKL 18. panta piemērojamībai.
86. Šī nostāja tika atbalstīta spriedumā, atzīstot, ka tobrīd lūgtā kompensācija “ietilpst dalībvalstu kompetencē” (21. punkts), tomēr atgādinot, ka tā ir jāīsteno atbilstoši “Līguma normām, kas ikvienam Savienības pilsonim piešķir tiesības brīvi pārvietoties un dzīvot dalībvalstu teritorijā” (22. punkts). Tajā tika piebilsts, ka, lai arī Savienības pilsonības mērķis nav piemērot Līgumu iekšējās lietās, tā kā savu Kopienas tiesību sistēmā atzīto tiesību izmantošana ir ietekmējusi viņu tiesības saņemt atbalstu atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam, nevar uzskatīt, ka šāda situācija ir tikai iekšēja lieta, kas nekādi nav saistīta ar Kopienu tiesībām (28. punkts).
87. Tomēr šī judikatūra nebūtu jāaprobežo tikai ar gadījumiem, kad pārvietošanās ir jau notikusi, jo tā attiecas arī uz tiem gadījumiem, kuros pārvietošanās tiek liegta vai tiek likts atturēties no tās, atbalstu paredzot izglītībai citās dalībvalstīs; šādā veidā attiecībā uz atsaukšanos uz EKL 18. pantu kļūst skaidra vajadzīgā saistība Kopienu.
88. Lēmums par atbalsta sniegšanu izglītībai ārvalstīs Eiropas Kopienu tiesībās ir jāļauj pieņemt dalībvalstīm, bet gadījumā, kad tās to dara, ir svarīgi, lai nosacījumi, kas izvirzīti to saņemšanai, pārmērīgi neierobežotu pārvietošanās brīvību.
2) Kompetences izglītības jomā
89. Kopiena veicina kvalitatīvu izglītību un mācības [EKL 3. panta 1. punkta q) apakšpunkts], aicinot dalībvalstis uz sadarbību un vajadzības gadījumā atbalstot un papildinot to rīcību, pilnīgi respektējot dalībvalstu atbildību par mācību saturu un izglītības sistēmu organizāciju (EKL 149. panta 1. punkts), un tās mērķi ir veicināt “studentu [..] mobilitāti” un palīdzēt “attīstīties jaunatnes apmaiņai” (EKL 149. panta 2. punkts). Kopienu iejaukšanās mērķu sasniegšanai izmantojamie līdzekļi ir iedalāmi “veicināšanas pasākumos”, kas neietver dalībvalstu normatīvo aktu saskaņošanu, un “ieteikumos” (EKL 149. panta 4. punkts) (56).
90. No šīm norādēm secinu, ka Kopienu dalībvalstīm ir izņēmuma tiesības regulēt mācību pamatjautājumus, tomēr ne visu, kas attiecas uz šo jomu.
91. Izglītība aptver vairākus tās pamatbūtību veidojošus aspektus kā, piemēram, mācību programmas un sistēmas organizācija, kuru noteikšana, precizēšana un apjoma noteikšana ir jānosaka valstu likumdevējiem, Kopienu iestādēm uzņemoties vienīgi padomdevējas un veicināšanas funkcijas. Atbilstoši šai nostājai Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 14. pantā pasludinātas ikvienas personas tiesības “uz izglītību, kā arī uz pieeju arodmācībām” (1. punkts), kas ietver [tiesības] “saņemt bezmaksas obligāto izglītību” (2. punkts), uz to izmantošanu regulējošajiem valstu likumiem, atsaucoties vienīgi saistībā ar brīvību dibināt mācību iestādes, kā arī vecāku tiesībām nodrošināt savu bērnu audzināšanu un izglītību saskaņā ar savu reliģisko, filozofisko un pedagoģisko pārliecību (3. punkts) (57).
92. Tomēr ir arī papildu aspekti, kas dažādā mērā saistīti ar Kopienas brīvībām un principiem. Pie tādiem pieder atbalsts izglītības uzsākšanai vai turpināšanai, pilnveidojot paņēmienus, prasmes un spējas darba veikšanai, bez tiešas saistības ar iepriekš minēto pamatbūtību. Šajos gadījumos Kopienu tiesību sistēmai ir lielāka ietekme.
93. Nepiekrītu Austrijas valdības apgalvojumam par to, ka stipendijas ietilpstot izglītības saturā, jo minētais saturs aptver mācību programmas, mācību priekšmetus, apgūstamās tēmas, sniegtās zināšanas un līdzekļus to nodrošināšanai. Tās neietilpst arī izglītības sistēmas organizēšanā, kas aptver materiālos un cilvēkresursus, kā arī funkciju sadali gan vienu, gan otru starpā, par minētās sistēmas “saglabāšanu vai uzlabošanu” rūpējoties dalībvalstīm (58).
94. Tiesa Līguma piemērošanas jomā ir ietvērusi pieejas arodmācībai nosacījumus (59), kas ietver augstāko un universitātes izglītību (60).
95. Ar studentiem piešķiramo atbalstu tiek novērsti šķēršļi, galvenokārt finansiāla rakstura, kas liedz iegūt izglītību, un tādēļ tie klasificējami kā “pieejas nosacījumi”, šim apgalvojumam esot vienlīdz spēkā arī gadījumā, kad mērķis ir nevis uzsākt, bet gan turpināt izglītības iegūšanu.
96. Tādēļ mācībām paredzētā atbalsta joma nav vienīgi valstu likumdevēju ekskluzīvā pārziņā, bet gan tieši iesaista Kopienu noteikumus (61). Tomēr pat gadījumā, ja šis regulējums ietilptu valstīm izglītības jomā esošo pilnvaru lokā, būtu jāievēro Kopienu tiesības (62), garantējot to pamatprincipus kā, piemēram, principu par pārvietošanās brīvību.
C – Atsaukšanās uz pakalpojumu sniegšanas brīvību
97. Rīkojumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu un tiesvedībā piedalošos lietas dalībnieku sniegtajos apsvērumos prejudiciālie jautājumi ir izvērtēti no Eiropas pilsoņu pārvietošanās brīvības viedokļa, ievērojot stāvokli, kurā atrodas prasītājas pamata lietās. Tomēr uzskatu, ka uzmanība jāpievērš arī vēl citam aspektam.
98. Morganas un Būheres gadījumos šķēršļi izglītības iegūšanai ārpus viņu izcelsmes vietas valsts ne vien sašaurina studentu iespēju klāstu, bet arī ietekmē mācību iestādes, mazinot to iespējas piesaistīt ārvalstu studentus.
99. Rodas fenomens, kas līdzīgs gadījumam ar pacientu, kas vēlas saņemt medicīnisko aprūpi ārvalsts klīnikā. Ārstniecības pakalpojumu sniegšanas brīvībā Tiesa ietvēra, no vienas puses, personu, kurām ir jāsaņem medicīniska aprūpe, brīvību doties uz citu dalībvalsti, lai tur saņemtu attiecīgo aprūpi (63), un, no otras puses, maksas medicīnas ārstniecības pakalpojumus (64).
100. Lai arī izglītības pakalpojumi atšķiras no ārstniecības pakalpojumiem, nekas neliedz atkārtot argumentus, kas pamato EKL 49. panta un turpmāko pantu piemērošanu, to īpašās dabas dēļ neliedzot uz tiem attiecināt Līguma normas (65). Tā kā universitātes piedāvā maksas izglītību, jebkurš šķērslis nokļūšanai līdz mācību telpām ir uzskatāms par minētās Kopienu brīvības ierobežojumu.
101. Pakalpojuma EKL 50. panta izpratnē neatņemama sastāvdaļa ir pretizpildījums, par kura esamību šajā gadījumā nevajadzētu būt šaubām, jo attiecīgajai personai parasti ir pienākums maksāt uzņemšanas vai mācību maksu, jo bezmaksas izglītība parasti tiek nodrošināta tikai pamatlīmeņos. Atsevišķi gadījumi uzskatāmi par izņēmumiem un nav pretrunā izklāstītajam.
102. Tādēļ EKL 49. pants varētu būt piemērojams, ja iesniedzējtiesas jautājumu uzmanības centrā tiku nostādītas skolas, kurās ir vēlme mācīties, neliedzot atzīt ieinteresēto personu kā Kopienu pilsoņu tiesības uz brīvu pārvietošanos, kas saskaņā ar judikatūru ņemamas vērā īpašo EKL 39. pantā, EKL 43. pantā un EKL 49. pantā noteikto tiesību neesamības gadījumā (66).
103. Tomēr, lai Verwaltungsgericht Aachen jautājumus izvērtētu no pakalpojumu sniegšanas brīvības viedokļa, ir vajadzīga šobrīd nezināmā informācija par ārvalstu mācību iestādēm (67).
VIII – Prejudiciālo jautājumu izvērtējums
A – Pirmais prejudiciālais jautājums
104. Iepriekš izklāstītais norāda uz to, ka Morganai un Būherei, kā ikvienam citam Savienības pilsonim, ir tiesības brīvi pārvietoties no savas izcelsmes vietas valsts uz citām dalībvalstīm, lai izglītotos.
105. Ar pirmo prejudiciālo jautājumu, kas abās pamata lietās ir vienāds, tiek izteikta vēlme noskaidrot, vai šī brīvība liedz atteikt atbalstu izglītībai citā dalībvalstī, pamatojoties uz to, ka izglītība nav turpinājums izcelsmes vietas valstī vismaz vienu gadu ilgām mācībām (BAföG 5. panta 2. punkta 3. apakšpunkts). Līdz ar to ir jānosaka, vai ir bijis šķērslis minētajai pamatbrīvībai, pēc tam atkarībā no gūtajiem secinājumiem izvērtējot, vai tas ir attaisnots un samērīgs ar sasniedzamo mērķi.
1) Ierobežojuma esamība
106. BAföG neliedz doties uz citām Savienības valstīm, lai iegūtu kvalifikāciju, bet atbalsta piešķiršanu pakārto nosacījumam par to, ka mācībām jābūt vismaz vienu gadu ilgu mācību Vācijas mācību iestādē turpinājumam. Šāds nosacījums rada divas vērā ņemamas problēmas.
107. Pirmkārt, tādējādi netiek ņemtas vērā izglītības jomā esošās atšķirības, kas izriet no to iekļaušanas dalībvalstu kompetencē saskaņā ar EKL 149. pantu un EKL 150. pantu, tādējādi, ka saskaņošanas neesamības dēļ dažādās mācību iestādēs iegūtā izglītība ir atšķirīga. Prasība par mācību turpināšanu ierobežo izvēli, jo attur uzsākt noteiktas mācības izvēlētajā valstī. Rīkojumos par prejudiciālo jautājumu uzdošanu norādītas specialitātes, kam nav attiecīgas atbilsmes Vācijā; šādos apstākļos ieinteresētajai personai nākas izdarīt izvēli starp vēlamajām mācībām vai un atbalstu (68), šādu viedokli apstiprinot arī Itālijas valdībai (69).
108. Otrkārt, gada garumā apmeklējot noteiktu mācību iestādi, tiek nodibinātas personiskās, ekonomiskās un cita veida attiecības, kas apgrūtina aizceļošanu, jo ērtības labad ir vēlams palikt tur, kur persona ir jau iekārtojusies, un ir aizsākusies zināmas pieredzes gūšana.
109. Šie faktori, kā atzīmē iesniedzējtiesa, attur no iestāšanās Kopienu citu dalībvalstu universitātēs, lai iegūtu pilnu izglītību, atsakoties no finanšu priekšrocībām, kas tiek piešķirtas tiem, kas vienādos apstākļos paliek izcelsmes vietas teritorijā.
110. Tādējādi tiek pierādīts šķērslis studentu brīvībai doties uz mācību iestādēm ārpus valsts.
2) Ierobežojuma pamatotība un samērīgums
111. Nīderlande un Somija apgalvo, ka, ja tiktu konstatēts EKL 18. pantā paredzēto tiesību ierobežojums, tam būtu tāds likumīgs mērķis kā izvairīšanās no pārmērīga finanšu sloga, kur pasākuma samērīguma izvērtēšana ir jāveic valsts tiesai.
112. Tiesai nevajadzētu pieņemt šo nostāju un norobežoties no izvērtējuma, jo tās rīcībā ir pietiekama informācija, lai sniegtu pilnīgu atbildi, kas turklāt novērstu turpmāku prejudiciālu jautājumu uzdošanu (70).
113. Lai attaisnotu šķērsli mācību finansēšanai Eiropas Savienības valstīs, ir izklāstīti divi būtiski argumenti. No vienas puses, vajadzība pēc faktiskas saiknes starp attiecīgo personu un viņas izcelsmes vietu, no otras puses, budžeta nepietiekamība.
114. Mani izbrīna veids, kādā tiek formulēta prasība par saikni starp subjektu un atbalstu piešķirošo valsti. Nevis tāpēc, ka es par nevajadzīgu uzskatītu piesaistes pierādīšanu, bet gan tāpēc, ka tā ir acīmredzama, jo piesaiste mācību programmām, kam nav pilnīgi nekāda sakara ar teritoriju, tiek pieprasīta no attiecīgās valsts pilsoņiem. Piekrītu domai, ko pauž Verwaltungsgericht Aachen, brīdinot par to, ka integrācijas pakāpe nosakāma pēc pastāvīgās dzīvesvietas valstī līdz mācību uzsākšanai citā valstī, uz kuru dzīvesvieta tiek pārcelta tikai uz mācību laiku (71).
115. Personas saistīšana ar valsti, ņemot vērā mācību uzsākšanas brīdi, ievērojami apdraud šo pamatbrīvību, jo tādējādi tiek pārvērtēta šā pirmā posma nozīme un nedz pienācīgi tiek atspoguļota saiknes reāluma un faktiskuma pakāpe, nedz arī, pretēji tam, kā uzskata Zviedrijas valdība, tā tiek pastiprināta. Pastāv citas, ar minēto brīvību saderīgākas alternatīvas kā, piemēram, tā, kas īstenota Somijā, nosakot prasību par vismaz divu gadu ilgu uzturēšanos valstī piecu gadu laika periodā pirms izbraukšanas no valsts (72).
116. Attiecībā uz aizbildinājumiem par finanšu apsvērumiem nav šaubu par valsts līdzekļu trūkumu sabiedrības interešu apmierināšanai. Tas, ka mācībām ārpus valsts jābūt turpinājumam tām, kas vismaz vienu gadu apgūtas tās teritorijā, nešķiet izrietam no kāda ekonomiska iemesla; šādiem iemesliem drīzāk būtu nozīme, atbalstu piešķirot tiem, kas uzrāda labākas sekmes un spējas, šādā veidā pieejamos līdzekļus sadalot to personu starpā, kas ir visspējīgākās izmantot piedāvātās iespējas (73).
117. Šo argumentāciju neietekmē atsaukšanās uz Direktīvām 93/96 un 2004/38 (74), jo tajās tiek regulēta studentu uzturēšanās uzņemošajā valstī, kas neattiecas uz pamata lietām, kurās netiek apspriests jautājums par ieceļošanu vai uzturēšanos valstī, kas nav izcelsmes vietas valsts.
B – Otrais prejudiciālais jautājums
118. Būheres gadījumā rīkojums par prejudiciālo jautājumu uzdošanu ir papildināts ar otru jautājumu par to, vai ar pārvietošanās brīvību ir saderīgs atbalsta atteikums migrējošiem studentiem tāpēc, ka tā nav viņu pastāvīgā dzīvesvieta, bet gan izvēlēta vienīgi izglītības nolūkā (BAföG 5. panta 1. punkts).
119. Noteikuma par valsts mācību iestāžu apmeklējumu iepriekšējā mācību gadā atcelšana tādējādi attiektos tikai uz studentiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijas teritorijas tuvumā, līdz ar to pārvietošanās brīvības ziņā nelabvēlīgākā stāvoklī nostādot tos, kas, nolūkā uzcītīgāk apmeklēt mācību nodarbības kaimiņvalstī, pārceļas uz kaimiņos esošajiem apvidiem.
120. No Vācijas valdības paskaidrojumiem saprotu, ka reģionālās politikas apsvērumi iesaka veikt līdzsvarojošos pasākumus attiecībā uz kaitējumu, kas nodarīts iedzīvotājiem, kas – kā to norāda Itālijas valdība – dažkārt nejaušības pēc dzīvo netālu no citas valsts un uzskata, ka robežas traucē viņu spējai izvēlēties mācību iestādes savas dzīvesvietas tuvumā. Nav pieļaujama kādas citas personu kategorijas izslēgšana.
121. Pamata lietā ir pietiekami ar uzturēšanās vietas saikni. Neapstrīdu to, ka par Būheres dzīvesvietu uzskatāma Dīrenē esošā, kas būtu jānoskaidro valsts tiesai, bet gan prasību par to, ka tai jābūt “pastāvīgai”. Atzīstu Verwaltungsgericht Aachen bažas par to, ka attiecīgās personas pastāvīgā dzīvesvieta gan mācību uzsākšanas laikā, gan visa mācību kursa laikā ir Vācijā (75), kas liecina par saikni ar valsts izglītības sistēmu.
122. Pastāv citi, krietni vien taisnīgāki un vienlaikus pārvietošanās brīvību mazāk ierobežojoši, līdzekļi kā, piemēram, atbalsta izvērtēšana, ņemot vērā sekmes mācībās.
IX – Rezumējums
123. No iepriekš izklāstītā secinu, ka Vācijai, tāpat kā jebkurai citai dalībvalstij, nav no Kopienu tiesībām izrietoša pienākuma sniegt atbalstu izglītībai ārpus valsts; tai piekrīt plaša diskrecionāra vara attiecībā uz tā piešķiršanu un, attiecīgajā gadījumā, tās pakārtošanu nosacījumiem. Taču to esamības gadījumā tiem ir jāatbilst Kopienu tiesībām.
124. BAföG 5. panta 1. punktā un 2. punkta 3. apakšpunktā šādi atbalsti tiek regulēti, tos attiecīgi pakārtojot tam, ka mācībām ir jābūt turpinājumam tām, kas apgūtas vismaz vienu gadu Vācijas skolā, un tam, ka vērā ņemama ir tikai pastāvīga dzīvesvieta pierobežā, abām šīm prasībām kavējot studentu brīvu pārvietošanos tādējādi, ka tie tiek atturēti no šīs brīvības izmantošanas, kas tādējādi nav samērīgi sasniedzamajiem mērķiem.
125. Tomēr šajās tiesvedībās sniegtajos apsvērumos paustas aizdomas par izvērstās tēzes sekām, jo, kā secinājumos lietā Hartmann (76) ļoti trāpīgi izklāsta ģenerāladvokāts Hēlhuds [Geelhoed], “jebkāda izvēle doties uz citu dalībvalsti nozīmē, ka, ņemot vērā starp attiecīgajām dalībvalstīm pastāvošās likumdošanas atšķirības, [..] radīsies zināmas neizdevīgas, kā arī jaunas – izdevīgākas – sekas. Pašam Kopienu pilsonim lēmuma pieņemšanas gaitā ir jāizsver šie par un pret, bet, to darot, nevajadzētu cerēt, ka būs iespējams saņemt kādu sociālo priekšrocību, kas šī pilsoņa izcelsmes dalībvalstī tiek piešķirta citādu politisku apsvērumu dēļ [..], kas ir pilnībā atkarīga no attiecīgo priekšrocību rakstura. [..] Nedrīkst aizmirst, ka, pārceļot dzīvesvietu uz citu dalībvalsti, uzņemošajā dalībvalstī var rasties cita veida tiesības [..], [un, tā kā dalībvalstīm ir pienākums nepiemērot ierobežojumus attiecībā uz to pilsoņiem, kuri vēlas pārcelties uz dzīvi citā dalībvalstī, tām tāpat arī nav pienākuma [atalgot] sekmēt to aizbraukšanu” (86. punkts).
126. Bet, neņemot vērā mācības, Kopienu dalībvalstīs paredzētā valsts atbalsta īpatnējai struktūrai, ja Tiesa uzņemtos šo secinājumu sākumā minētā tiesneša – mākslinieka lomu un, ņemot vērā izklāstītos apsvērumus, atzītu šādu atbalstu Eiropas dimensiju, netrūktu līdzekļu, lai labotu un novērstu traucējošās sekas, kādas, iespējams, varētu rasties.
127. Pirmkārt, pašos valstu tiesību aktos par atbalstu ir paredzēti likumīgi un samērīgi ierobežojumi, kas balstīti uz ekonomiskiem apsvērumiem vai sekmēm novērš nesaderības (77) un liedz netaisnīgu iedzīvošanos (78).
128. Otrkārt, Tiesas judikatūra pieļauj likumīgi modulēt studentu pārvietošanās brīvības veicināšanas pasākumus, apstiprinot, ka Kopienu tiesību sistēma nepieļauj tiesību ļaunprātīgu izmantošanu šajā jomā (79).
X – Secinājumi
129. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Verwaltungsgericht Aachen prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt, nosakot, ka:
EKL 18. pantā noteiktā pārvietošanās brīvība ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nepieļauj tādus valsts tiesību aktus par atbalstu izglītībai citās Eiropas Kopienas dalībvalstīs, kas: a) to pakārto nosacījumam, ka izglītībai ir jābūt izglītības vismaz vienu gadu atbalstu piešķirošās valsts izglītības iestādē turpinājumam, un b) to liedz gadījumā, ja studenti attiecīgās šīs valsts pierobežas apvidos dzīvo izglītības nolūkos.