Prasība, kas celta 2014. gada 26. jūnijā – Kendrion/Eiropas Savienības Tiesa

(lieta T-479/14)

Tiesvedības valoda – holandiešu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Kendrion NV (Zeist, Nīderlande) (pārstāvji – P. Glazener un T. Ottervanger, advocaten)

Atbildētāja: Eiropas Savienības Tiesa

Prasītājas prasījumi:

Prasītāja lūdz piespriest Eiropas Savienībai

atlīdzināt materiālos zaudējumus EUR 2 308 463,98 apmērā vai vismaz tādā apmērā, kādu Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu;

atlīdzināt nemateriālos zaudējumus EUR 11 050 000 apmērā vai, pakārtoti, vismaz EUR 1 700 000 apmērā vai arī, vēl pakārtoti, vismaz apmērā, par ko vienojušies lietas dalībnieki atbilstoši noteikumiem, kuri jānosaka Vispārējai tiesai, vai arī vismaz tādā apmērā, kādu Vispārējā tiesa uzskata par atbilstošu;

papildus tam – atbilstošos nokavējuma procentus apmērā, kuru Vispārējā tiesa atzīs par atbilstošu, sākot no 2013. gada 26. novembra;

atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

Pamati un galvenie argumenti

Ar 2013. gada 26. novembra spriedumu lietā Kendrion/Komisija (C-50/12 P, EU:C:2013:771) Tiesa konstatēja Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punkta pārkāpumu tiesvedībā Vispārējā tiesā lietā T-54/06 Kendrion/Komisija, kura attiecās uz prasību atcelt Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, kā arī uz prasītājai piespriestā naudas soda atcelšanu vai, pakārtoti, samazināšanu.

Tiesa cita starpā esot konstatējusi, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta 2. punktā noteikto pienākumu neizpilde ir sodāma ar Vispārējā tiesā celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, jo šāda prasība ir efektīvs tiesību aizsardzības līdzeklis.

Prasītāja norāda, ka Tiesa minētajā spriedumā jau bija nolēmusi, ka ir izpildīti nosacījumi, lai to kvalificētu par pietiekami būtisku tādas tiesību normas pārkāpumu, kura piešķir tiesības privātpersonām.

Turpinājumā prasītāja norāda, ka tiesvedība ilga piecus gadus un deviņus mēnešus, savukārt tā uzskata, ka atbilstošs ilgums būtu divi gadi un seši mēneši, un tādējādi atbilstošais ilgums ir pārsniegts par trim gadiem un trim mēnešiem. Ja lieta būtu izspriesta atbilstošā termiņā, spriedums būtu pasludināts 2010. gada 26. augustā, nevis 2013. gada 26. novembrī.Materiālie zaudējumi, kas tai radušies nesamērīgi ilgās tiesvedības dēļ, esot papildu finansiālais slogs, kas tai bija jāuzņemas attiecīgajā laika posmā. Šajos zaudējumos ietilpst procenti, kas aprēķināti par Komisijas uzlikto naudas sodu EUR 34 000 000 apmērā, un izmaksas saistībā ar bankas garantiju naudas soda un procentu samaksai. Šī summa būtu samazinājusies par summu, kas atbilst naudas soda un procentu maksājumiem Savienībai, kādi tie būtu bijuši 2010. gada 26. augustā, ja Tiesa spriedumu būtu pasludinājusi minētajā datumā.Kā atlīdzību par nemateriālajiem zaudējumiem, kas prasītājai radušies pārmērīgi ilgās tiesvedības dēļ, par katru gadu, kas pārsniedz tiesvedības Vispārējā tiesā atbilstošo ilgumu, tā prasa atbilstošu atlīdzību 10 % no naudas soda apmērā un par nepilno gadu – atbilstošo daļu no šiem 10 %. Šāda atlī

dzība tiekot prasīta, jo Komisija lēmuma pieņemšanas brīdī naudas sodu par katru pārkāpuma turpināšanas gadu palielināja par 10 %.Pakārtoti prasītāja prasa nemateriālos zaudējumus atlīdzināt 5 % no naudas soda apmērā. Šī summa atbilstot atlīdzībai, kādu Tiesa ir atzinusi par atbilstošu līdzīgos gadījumos saistībā ar ievērojamu tiesvedības ilguma pārsniegšanu, izskatot lietas par naudas sodiem procedūrās par aizliegtu vienošanos.