VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
2017. gada 17. februārī (*)
Ārpuslīgumiskā atbildība – Prasības pieteikuma precizitāte – Noilgums – Pieņemamība – Pamattiesību hartas 47. pants – Saprātīgs lietas izspriešanas termiņš – Materiālais kaitējums – Procenti par nesamaksātā naudas soda summu – Bankas garantijas izdevumi – Cēloņsakarība
Lieta T‑40/15
Plásticos Españoles, SA (ASPLA), Torrelavega (Spānija),
Armando Álvarez, SA, Madride (Spānija),
ko sākotnēji pārstāvēja M. Troncoso Ferrer, C. Ruixó Claramunt un S. Moya Izquierdo, vēlāk – M. TroncosoFerrer un S. Moya Izquierdo, advokāti,
prasītājas,
pret
Eiropas Savienību Eiropas Savienības Tiesas personā, kuru sākotnēji pārstāvēja A. Placco, vēlāk – J. Inghelram, Á. Almendros Manzano un P. Giusta, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv P. van Nuffel, F. Castilla Contreras un C. Urraca Caviedes, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
prasībā, kas celta, pamatojoties uz LESD 268. pantu, un kurā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas prasītājām esot nodarīts sakarā ar to, cik ilgi Vispārējā tiesā tika izskatītas lietas, kurās taisīti 2011. gada 16. novembra spriedums ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedums Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673).
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs S. Papasavs [S. Papasavvas], tiesneši I. Labucka, E. Bieļūns [E. Bieliūnas] (referents), V. Kreišics [V. Kreuschitz] un Ī. S. Foresters [I. S. Forrester],
sekretārs H. Palasio Gonsaless [J. Palacio González], galvenais administrators,
ņemot vērā tiesvedības rakstveida daļu un 2016. gada 24. novembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2006. gada 24. februārī, prasītājas Plásticos Españoles, SA (ASPLA), no vienas puses, un Armando Álvarez, SA, no otras puses, katra iesniedza prasību par Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmumu C(2005) 4634, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [LESD 101. pantu] (Lieta COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi) (turpmāk tekstā – “Lēmums C(2005) 4634”). Prasības pieteikumos tās būtībā lūdza, lai Vispārējā tiesa šo lēmumu atceltu, ciktāl tas uz tām attiecas, vai pakārtoti – samazinātu tām uzliktā naudas soda apmēru.
2 2011. gada 16. novembra spriedumā ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedumā Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) Vispārējā tiesa šīs prasības noraidīja.
3 Ar 2012. gada 24. janvārī iesniegtajiem prasības pieteikumiemprasītājas iesniedza apelācijas sūdzības par 2011. gada 16. novembra spriedumu ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedumu Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673).
4 2014. gada 22. maija spriedumā ASPLA/Komisija (C‑35/12 P, EU:C:2014:348) un 2014. gada 22. maija spriedumā Armando Álvarez/Komisija (C‑36/12 P, EU:C:2014:349) Tiesa šīs apelācijas sūdzības noraidīja.
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
5 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 27. janvārī, prasītājas cēla šo prasību pret Eiropas Savienību Eiropas Savienības Tiesas vai Eiropas Komisijas personā.
6 Ar atsevišķiem dokumentiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti attiecīgi 2015. gada 9. un 21. aprīlī, Eiropas Savienības Tiesa un Komisija katra izvirzīja iebildi par nepieņemamību saskaņā ar Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 114. panta 1. punktu.
7 Ar 2015. gada 27. aprīļa rīkojumu trešās palātas priekšsēdētājs pēc Komisijas lūguma apturēja tiesvedību šajā lietā līdz galīga Tiesas nolēmuma pieņemšanai lietā C‑71/15 P Tiesa/Kendrion.
8 Ar 2015. gada 18. decembra rīkojumu lieta Tiesa/Kendrion (C‑71/15 P, nav publicēts, EU:C:2015:857) tika izslēgta no Tiesas reģistra.
9 Pēc tiesvedības atsākšanas šajā lietā 2016. gada 17. februārī Vispārējā tiesa šo lietu nodeva trešajai palātai paplašinātā sastāvā.
10 Prasītājām daļēji atsakoties no prasības, ar 2016. gada 4. marta rīkojumu lietā ASPLA un Armando Álvarez/Eiropas Savienība (T‑40/15, nav publicēts, EU:T:2016:133) Komisija tika izslēgta no šīs lietas kā Savienības pārstāve.
11 2016. gada 11. martā ar Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtu pieteikumu Komisija lūdza atļauju iestāties lietā Eiropas Savienības Tiesas prasījumu atbalstam.
12 2016. gada 14. martā Eiropas Savienības Tiesa iesniedza iebildumu rakstu.
13 2016. gada 4. aprīlī Vispārējā tiesa nolēma, ka otrreizēja procesuālo rakstu apmaiņa nav vajadzīga. Turklāt Vispārējās tiesas Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros tā aicināja Eiropas Savienības Tiesu norādīt, vai tā ir lūgusi un saņēmusi prasītāju un Komisijas atļauju, lai varētu iesniegt vairākus iebildumu raksta pielikumos esošos dokumentus, kas attiecas uz lietu, kurā taisīts 2011. gada 16. novembra spriedums ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) (turpmāk tekstā – “lieta T‑76/06”), un lietu, kurā taisīts 2011. gada 16. novembra spriedums Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) (turpmāk tekstā – “lieta T‑78/06”).
14 2016. gada 19. aprīlī Eiropas Savienības Tiesa atbildēja uz šā sprieduma 13. punktā minēto jautājumu. Tā lūdza Vispārējo tiesu atzīt galvenokārt, ka tai nav jālūdz un jāsaņem prasītāju un Komisijas atļauja, lai iesniegtu ar lietām T‑76/06 un T‑78/06 saistītos dokumentus, un pakārtoti – ka prasītājas un Komisija šo atļauju ir devušas netieši. Vēl pakārtotāk Eiropas Savienības Tiesa lūdza savu atbildi uzskatīt par pieteikumu tam, lai tiktu veikts procesa organizatoriskais pasākums, kura gaitā Vispārējā tiesa uzdotu šīs prasības ietvaros iesniegt lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiālos esošos dokumentus, konkrēti tos, kas pievienoti iebildumu rakstam.
15 2016. gada 25. aprīlī Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs nolēma, pirmkārt, izņemt no lietas materiāliem dokumentus, kas pievienoti šajā lietā iesniegtā iebildumu raksta pielikumos un attiecas uz lietām T‑76/06 un T‑78/06. Šis lēmums tika pamatots, no vienas puses, ar to, ka Eiropas Savienības Tiesa nebija nedz lūgusi, nedz saņēmusi lietu T‑76/06 un T‑78/06 dalībnieku atļauju iesniegt šos dokumentus, un, no otras puses, ar to, ka tā nebija lūgusi piekļuvi minēto lietu materiāliem saskaņā ar Reglamenta 38. panta 2. punktu. Otrkārt, Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs, pamatojoties uz Reglamenta 88. panta 3. punktu, nolēma aicināt prasītājas paust viedokli par lūgumu veikt procesa organizatorisko pasākumu, ko šā sprieduma 14. punktā minētajā 2016. gada 19. aprīļa atbildē pakārtotāk bija izteikusi Eiropas Savienības Tiesa.
16 Ar 2016. gada 28. aprīļa rīkojumu lietā ASPLA un Armando Álvarez/Eiropas Savienība (T‑40/15, nav publicēts) Vispārējās tiesas trešās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs apmierināja Komisijas lūgumu atļaut iestāties lietā Eiropas Savienības Tiesai prasījumu atbalstam un precizēja, ka Komisijai būs 1991. gada 2. maija Reglamenta 116. panta 6. punktā paredzētās tiesības.
17 2016. gada 2. maijā Vispārējā tiesa, pamatojoties uz prasītāju iesniegtu pienācīgi pamatotu pieteikumu, atļāva tām iesniegt replikas rakstu.
18 2016. gada 10. maijā prasītājas pauda viedokli par šā sprieduma 15. punktā minēto lūgumu veikt procesa organizatorisko pasākumu. Šajā ziņā tās norādīja, ka neiebilst pret to, ka Vispārējā tiesa, ja tā atzīst par vajadzīgu, veic minēto procesa organizatorisko pasākumu.
19 2016. gada 31. maijā Vispārējā tiesa konstatēja, ka, lai šo lietu ‑ ņemot vērā tās priekšmetu ‑ varētu sagatavot iztiesāšanai un izspriest, tai bija jāsaņem savā rīcībā lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiāli. Tādējādi Reglamenta 89. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa nolēma šīs lietas materiāliem pievienot lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiālus.
20 2016. gada 13. jūnijā prasītājas iesniedza replikas rakstu.
21 2016. gada 17. jūnijā Eiropas Savienības Tiesa lūdza tai izsniegt lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiālus.
22 2016. gada 25. jūlijā Eiropas Savienības Tiesa iesniedza atbildi uz repliku.
23 2016. gada 23. septembrī Vispārējā tiesa lūdza prasītājām atbildēt uz jautājumu un iesniegt vairākus dokumentus. Lūgto prasītājas izdarīja ar 2016. gada 10. oktobra vēstuli.
24 Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas mutiski uzdotajiem jautājumiem tika uzklausīti 2016. gada 24. novembra tiesas sēdē.
25 Ar Vispārējās tiesas kancelejā 2016. gada 6. decembrī iesniegto vēstuli prasītāju pārstāvis informēja šo tiesu par to, ka viņš bija pieļāvis kļūdu vienā no atbildēm uz mutiski uzdoto jautājumu, par ko tika izdarīta atzīme sēdes protokolā.
26 Ar 2016. gada 16. decembra rīkojumu tika atkārtoti sākta tiesvedības mutvārdu daļa. 2016. gada 19. decembrī šā sprieduma 25. punktā minētā prasītājas vēstule tika pievienota lietas materiāliem.
27 2016. gada 21. decembrī savus apsvērumus par šā sprieduma 25. punktā minēto vēstuli pauda Eiropas Savienības Tiesa.
28 2017. gada 9. janvārī tika pabeigta tiesvedības mutvārdu daļa.
29 Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– piespriest Eiropas Savienības Tiesai atlīdzināt Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otrās daļas pārkāpuma rezultātā tām nodarīto kaitējumu, samaksājot atlīdzinājumu EUR 3 495 038,66 apmērā, šai summai pieskaitot kompensācijas un nokavējuma procentus atbilstoši Eiropas Centrālas bankas (ECB) kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem, par laiku no prasības iesniegšanas dienas;
– piespriest Eiropas Savienības Tiesai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
30 Eiropas Savienības Tiesas, kuru atbalsta Komisija, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– galvenokārt atzīt prasību par nepieņemamu vai – gadījumā, ja tas netiek darīts, – par daļēji nepieņemamu, ciktāl tā attiecas uz kaitējumu, kas esot radies līdz 2010. gada 27. janvārim;
– pakārtoti prasību par it kā nodarītā materiālā kaitējuma atlīdzināšanu noraidīt kā nedibinātu;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
31 Eiropas Savienības Tiesa izvirza divas iebildes par nepieņemamību, no kurām pirmā ir par prasības pieteikuma neskaidrību un neprecīzumu un otrā – par apgalvotā materiālā kaitējuma atlīdzinājuma prasības noilgumu.
Par galvenokārt izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasības pieteikuma neskaidrību un neprecīzumu
32 Eiropas Savienības Tiesa apgalvo, ka prasība ir atzīstama par nepieņemamu kopumā tāpēc, ka prasības pieteikums ir neskaidrs un neprecīzs jautājumā par ASPLA un Armando Álvarez individuāli nodarīto kaitējumu.
33 Šajā ziņā jāatgādina, ka atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta pirmajai daļai, to lasot kopsakarā ar minēto statūtu 53. panta pirmo daļu un 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ikvienā prasības pieteikumā ir jābūt norādei par strīda priekšmetu un izvirzīto pamatu kopsavilkumam. Šai norādei ir jābūt pietiekami skaidrai un precīzai, lai atbildētājs varētu sagatavot savu aizstāvību un Vispārējā tiesa lemt par prasību attiecīgā gadījumā bez vajadzības pamatoties uz kādu citu informāciju. Lai garantētu tiesisko noteiktību un pareizu tiesvedības norisi, prasības pieņemamībai ir nepieciešams, lai būtiskie faktiskie un tiesiskie apstākļi, uz kuriem tā ir balstīta, kaut kopsavilkuma veidā, bet saskanīgi un saprotami izrietētu no paša prasības pieteikuma formulējuma. Konkrētāk, lai izpildītu šīs prasības, prasības pieteikumā, ar kuru tiek lūgts atlīdzināt Savienības iestādes it kā nodarītos zaudējumus, ir jābūt norādītai informācijai, kas ļauj identificēt prasītāja attiecīgajai iestādei pārmesto rīcību, iemeslus, kādēļ tas uzskata, ka pastāv cēloņsakarība starp šo rīcību un tam it kā nodarīto kaitējumu, kā arī šā kaitējuma raksturu un apjomu (skat. spriedumu, 2015. gada 7. oktobris, Accorinti u.c./ECB, T‑79/13, EU:T:2015:756, 53. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Šajā lietā pirmām kārtām patiešām, kā norāda Eiropas Savienības Tiesa, prasības pieteikuma prasījumos ir ietverta prasība atlīdzināt kaitējumu, kas novērtēts vispārīgi.
35 Tomēr no prasības pieteikuma noformējuma un tam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka prasību ir vienlaikus cēlušas gan ASPLA, gan Armando Álvarez. Turklāt prasības pieteikumā izklāstītajos prasījumos, lasot tos šā pieteikuma gaismā, tiek lūgts atlīdzināt materiālo kaitējumu, kas prasītājām esot nodarīts ar to, ka neesot izpildītas prasības ievērot saprātīgu lietas izspriešanas termiņu (turpmāk tekstā – “saprātīgs lietas izspriešanas termiņš”) lietās T‑76/06 un T‑78/06, kurās bija iesaistītas attiecīgi ASPLA un Armando Álvarez.
36 Turklāt jautājumā par katrai no prasītājām nodarītā kaitējuma identificēšanu jānorāda, ka tas ir izlemjams, izvērtējot pierādījumus, ko tās iesniegušas, un tātad tas darāms saistībā ar šīs prasības dibinātības izvērtējumu. Kā šajā ziņā no lietas materiāliem izriet, ka prasītājas ir iesniegušas informāciju, kas vajadzīga, lai varētu identificēt katrai no tām nodarīto kaitējumu.
37 Otrām kārtām patiešām ir tā, ka prasītājas, no vienas puses, apgalvo, ka tiesvedības ilgums lietās T‑76/06 un T‑78/06 attiecīgi par 24 mēnešiem un 28 mēnešiem ir pārsniedzis saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, jo tiesas sēdes rīkošanas datums katrā no šīm lietām tām esot bijis paziņots nevis divus gadus pēc Komisijas atbildes uz repliku iesniegšanas, proti, attiecīgi 2009. gada 12. februārī un 2008. gada 6. oktobrī, bet gan tikai 2011. gada 14. janvārī.
38 No otras puses, prasītājas apgalvo, ka saprātīgs izspriešanas termiņš lietās T‑76/06 un T‑78/06 ir caurmērā pārsniegts 25,5 mēnešu garumā, un sev nodarīto kaitējumu novērtē, pamatojoties uz vienkāršu prorata aprēķinu, kas balstīts uz visām summām, ko tās esot samaksājušas lietās T‑76/06 un T‑78/06, kā arī lietās, kurās taisīti 2014. gada 22. maija spriedums ASPLA/Komisija (C‑35/12 P, EU:C:2014:348) un 2014. gada 22. maija spriedums Armando Álvarez/Komisija (C‑36/12 P, EU:C:2014:349), notiekošās tiesvedības gaitā.
39 Tomēr jānorāda, ka iebildumu rakstā Eiropas Savienības Tiesa izvirza iebildi par nepieņemamību noilguma dēļ. Turklāt tā apstrīd gan to, ka būtu izdarīts apgalvotais saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums, gan šāda pārkāpuma apjomu. Tā apstrīd arī gan apgalvotā kaitējuma esamību, gan tā apmēru. Tā arīdzan apgalvo, ka neesot arī cēloņsakarības. Visbeidzot tiesas sēdē Eiropas Savienības Tiesa bija gatava paust viedokli par prasītāju atbildi uz kādu Vispārējās tiesas rakstiski uzdoto jautājumu, kurā tās norādīja datumu, no kura esot sācies tām katrā no lietām T‑76/06 un T‑78/06 nodarītais kaitējums.
40 No tā izriet, ka prasītājas ir iesniegušas informāciju, kas vajadzīga, lai varētu identificēt katrai no tām nodarīto kaitējumu, un ka Eiropas Savienības Tiesai bija izdevība izklāstīt savus aizstāvības argumentus tostarp arī mutvārdu paskaidrojumu uzklausīšanai rīkotās tiesas sēdes gaitā. Šī informācija arīdzan ļauj Vispārējai tiesai izspriest lietu.
41 Tāpēc pirmā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par pakārtoti izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar apgalvotā materiālā kaitējuma atlīdzināšanas prasības noilgumu
42 Eiropas Savienības Tiesa apgalvo, ka prasība ir nepieņemama tāpēc, ka tajā tiek lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas nodarīts vairāk nekā piecus gadus pirms šīs prasības iesniegšanas, proti, pirms 2010. gada 27. janvāra.
43 Šajā ziņā jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā, kas tiesvedībai Vispārējā tiesā ir piemērojams saskaņā ar šo statūtu 53. panta pirmo daļu, ir paredzēts:
“Lietas pret Savienību sakarā ar ārpuslīgumu saistībām nevar ierosināt, ja pagājuši pieci gadi pēc notikuma, kas ļāvis lietu ierosināt. Noilguma termiņu pārtrauc, ja Tiesā ir ierosināta lieta vai ja pirms šādas lietas cietusī puse iesniegusi lūgumu attiecīgajai Savienības iestādei [..].”
44 No judikatūras izriet, ka noilguma uzdevums ir saskaņot cietušās personas tiesību aizsardzību ar tiesiskās noteiktības principu. Noilguma termiņa ilgums ir ticis noteikts, galvenokārt ņemot vērā laiku, kas personai, kura uzskata sevi par cietušo, ir nepieciešams, lai iegūtu piemērotu informāciju iespējamās prasības celšanai un pārbaudītu faktus, uz kuriem varētu atsaukties šādas prasības pamatošanai (spriedums, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 33. punkts un tajā minētā judikatūra; skat. šajā ziņā rīkojumu, 18. jūlijs, Autosalone Ispra dei Fratelli Rossi/Komisija, C‑136/01 P, EU:C:2002:458, 28. punkts).
45 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka noilguma termiņš sāk ritēt, līdzko ir izpildīti nosacījumi, kuriem ir pakārtots atlīdzināšanas pienākums (skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 34. punkts un tajā minētā judikatūra).
46 Nenoliedzami, ka Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pants ir jāinterpretē tādējādi, lai noilgums nebūtu izmantojams kā pamatojums pret zaudējumus cietušās personas prasību, ja šī persona tikai ar novēlošanos uzzināja par šā zaudējuma cēloni un tāpēc tai nebija pienācīgi ilgs laiks, lai pirms noilguma termiņa iestāšanās iesniegtu prasības pieteikumu vai lūgumu. Tomēr nosacījumus, kuriem ir pakārtots LESD 340. panta otrajā daļā noteiktais pienākums atlīdzināt zaudējumus, un attiecīgi noteikumus par noilgumu, kas nosaka prasības par minēto zaudējumu atlīdzību, var pamatot tikai un vienīgi ar objektīviem kritērijiem (skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 35. un 36. punkts un tajos minētā judikatūra).
47 Turklāt pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka, nosakot prasības par Savienības ārpuslīgumisko atbildību noilguma termiņa sākuma brīdi, nevar tikt ņemts vērā zaudējumus cietušās personas subjektīvais vērtējums par zaudējumu īstumu (skat. spriedumu, 2012. gada 8. novembris, Evropaïki Dynamiki/Komisija, C‑469/11 P, EU:C:2012:705, 37. punkts un tajā minētā judikatūra; spriedumu, 2013. gada 28. februāris, Inalca un Cremonini/Komisija, C‑460/09 P, EU:C:2013:111, 70. punkts).
48 Šajā gadījumā jāuzsver, ka “fakts, kura dēļ” ir celta šī “prasība pret Savienību”, ir procesuāls pārkāpums, kas esot izdarīts, Savienības tiesai neievērojot saprātīgu lietas izspriešanas termiņu. Tāpēc šis apstāklis ir jāņem vērā, nosakot Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā noteiktā noilguma termiņa sākuma brīdi. Konkrēti noilguma termiņš nevar sākt ritēt dienā, kamēr aizskārumu izraisošais fakts turpinās, un šā noilguma ritējuma sākuma brīdis ir jānosaka dienā, kad aizskārumu izraisošais fakts ir pilnībā konkretizējies.
49 Tādējādi specifiskajā gadījumā ar kaitējuma atlīdzinājuma prasību, kurā lūgts atlīdzināt kaitējumu, kas esot nodarīts ar to, ka iespējami nav ticis ievērots saprātīgs lietas izspriešanas termiņš, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā paredzētā piecu gadu noilguma termiņa ritējuma sākuma brīdis – gadījumā, kad strīdīgais lietas izspriešanas termiņš ir pabeigts ar lēmumu, – ir jānosaka ar minētā lēmuma pieņemšanas dienu. Proti, tas ir saskaņā ar objektīviem kritērijiem nešaubīgi noteikts datums. Ar to tiek garantēta tiesiskās noteiktības principa ievērošana un nodrošināta prasītāju tiesību aizsardzības iespēja.
50 Šajā lietā prasītājas lūdz atlīdzināt kaitējumu, kas tām esot nodarīts lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas ilguma dēļ. Šo lietu izskatīšana tika pabeigta ar 2011. gada 16. novembra spriedumu ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedumu Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673). Tāpēc noilguma termiņa ritējums ir sācies no 2011. gada 16. novembra.
51 Turklāt, iesniedzot prasību šajā lietā, prasītājas ir pārtraukušas noilguma termiņa ritējumu 2015. gada 27. janvārī, proti, pirms Eiropas Savienības Tiesas statūtu 46. pantā noteiktā piecu gadu termiņa beigām. Tāpēc šai prasībai nav iestājies noilgums.
52 Ņemot vērā iepriekš izklāstīto, otrā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.
Par lietas būtību
53 Saskaņā ar LESD 340. panta otro daļu ārpuslīgumiskās atbildības jomā Savienība saskaņā ar vispārējiem tiesību principiem, kas kopīgi visu dalībvalstu tiesību sistēmām, novērš jebkādu kaitējumu, ko, pildot savus pienākumus, radījušas tās iestādes vai to darbinieki.
54 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka no LESD 340. panta otrās daļas izriet, ka Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanās un tiesību uz nodarītā kaitējuma atlīdzību izmantošana ir atkarīgas no tā, vai ir izpildīti visi nosacījumi, proti, iestādēm pārmestās rīcības prettiesiskums, zaudējumu reālums un cēloņsakarības starp šo rīcību un apgalvoto kaitējumu esamība (spriedumi, 1982. gada 29. septembris, Oleifici Mediterranei/CEE, 26/81, EU:C:1982:318, 16. punkts, un 2008. gada 9. septembris, FIAMM u.c./Padome un Komisija, C‑120/06 P un C‑121/06 P, EU:C:2008:476, 106. punkts).
55 Ja nav izpildīts kāds no šiem nosacījumiem, prasība jānoraida kopumā un nav jāpārbauda, vai ir izpildīti pārējie Savienības ārpuslīgumiskās atbildības nosacījumi (spriedums, 1999. gada 14. oktobris, Atlanta/Eiropas Kopiena, C‑104/97 P, EU:C:1999:498, 65. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 1994. gada 15. septembris, KYDEP/Padome un Komisija, C‑146/91, EU:C:1994:329, 81. punkts). Turklāt Savienības tiesai šie nosacījumi nav jāizvērtē kādā noteiktā secībā (spriedums, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 42. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 1999. gada 9. septembris, Lucaccioni/Komisija, C‑257/98 P, EU:C:1999:402, 13. punkts).
56 Šajā lietā, pirmkārt, prasītājas apgalvo, ka ar tiesvedības ilgumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 ir pārkāpts saprātīgs lietas izspriešanas termiņš. Otrkārt, tās apgalvo, ka ar šo pārkāpumu tām ir nodarīts kaitējums, kas ir jāatlīdzina.
Par apgalvoto lietu T‑76/06 un T‑78/06 saprātīga izspriešanas termiņa pārkāpumu
57 Prasītājas apgalvo, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 notikušās tiesvedības ilgumā nav ievērots saprātīgs lietas izspriešanas termiņš un tas esot pietiekami būtisks tādas tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām tiek piešķirtas tiesības. Konkrēti tās apgalvo, ka šā pārkāpuma esamību uzskatāmi parāda 2013. gada 26. novembra spriedums Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) un 2013. gada 26. novembra spriedums Groupe Gascogne/Komisija (C‑58/12 P, EU:C:2013:770). Tās piebilst, ka lietas T‑76/06 un T‑78/06, no vienas puses, un lietas, kurās taisīti 2011. gada 16. novembra spriedums Kendrion/Komisija (T‑54/06, nav publicēts, EU:T:2011:667), 2011. gada 16. novembra spriedums Groupe Gascogne/Komisija (T‑72/06, nav publicēts, EU:T:2011:671) un 2011. gada 16. novembra spriedums Sachsa Verpackung/Komisija (T‑79/06, nav publicēts, EU:T:2011:674), no otras puses, bija par vienu un to pašu priekšmetu (viens un tas pats Komisijas lēmums), tām bija raksturīgi salīdzināmi faktiskie apstākļi un pamats (viens un tas pats kartelis) un tajās bija vērojami identiski vai gaužām līdzīgi procesuālie apstākļi.
58 Tās apgalvo, ka tiesvedības mutvārdu daļa lietās T‑76/06 un T‑78/06 būtu bijusi jāuzsāk divu gadu laikā no brīža, kad Komisija iesniedza atbildi uz repliku, proti, attiecīgi 2009. gada 12. februārī un 2008. gada 6. oktobrī. Taču tiesas sēdes rīkošanas datums tām esot ticis paziņots tikai 2011. gada 14. janvārī. No šā apstākļa tās secina, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 notikušās tiesvedības attiecīgi par 24 mēnešiem un par 28 mēnešiem pārsniedza saprātīgu lietas izspriešanas termiņu.
59 Eiropas Savienības Tiesa šos apgalvojumus apstrīd. Proti, pirmkārt, šo prasību izskatīt esot tikai Vispārējās tiesas kompetencē un neesot iespējams uz lietām T‑76/06 un T‑78/06 attiecināt to, ko Tiesa izsecinājusi 2013. gada 26. novembra spriedumā Kendrion/Komisija (C‑50/12 P, EU:C:2013:771) un 2013. gada 26. novembra spriedumā Gascogne/Komisija (C‑58/12 P, EU:C:2013:770). Otrkārt, laikposms no tiesvedības rakstveida daļas līdz tiesvedības mutvārdu daļas uzsākšanai lietās T‑76/06 un T‑78/06 tikai par attiecīgi 17 mēnešiem un 21 mēnesi esot pārsniedzis šā tiesvedības posma vidējo ilgumu, kas laikā no 2007. līdz 2010. gadam novērots Vispārējā tiesā saistībā ar konkurences tiesību piemērošanu izskatītajās lietās. Turklāt tiesvedības kopējais ilgums lietās T‑76/06 un T‑78/06 esot tikai par 15 mēnešiem pārsniedzis tiesvedību vidējo ilgumu, kas laikā no 2006. līdz 2015. gadam novērots Vispārējā tiesā saistībā ar konkurences tiesību piemērošanu izskatītajās lietās. Treškārt, lietas T‑76/06 un T‑78/06 esot kvalificējamas kā komplicētas. Ceturtkārt, esot jāņem vērā, ka Eiropas Savienības Tiesa strādā tik daudzvalodīgā vidē, kāda nav sastopama nekur citviet Eiropā vai pat pasaulē. Turklāt piecpadsmit lietās, kas attiecas uz prasībām, kuras celtas par Lēmumu C(2005) 4634, esot lietotas sešas dažādas valodas. Piektkārt, esot jāņem vērā tiesnešu amata pilnvaru laika ierobežotība un viena no abu strīdīgo lietu izskatošās tiesu palātas tiesnešiem ilgstošā slimošana. Sestkārt, lietu T‑76/06 un T‑78/06 iekavējuma uzkrāšanās esot notikusi ne gluži atrauti no prasītāju izturēšanās.
60 Šajā ziņā jāuzsver, ka Pamattiesību hartas 47. panta otrajā daļā tostarp noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz taisnīgu, atklātu un laikus veiktu lietas izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā, tiesību aktos noteiktā tiesā”.
61 Šīs tiesības, kuru pastāvēšana vēl pirms Pamattiesību hartas stāšanās spēkā bija apstiprināta kā vispārējs Savienības tiesību princips, ir atzītas par piemērojamām arī saistībā ar Komisijas lēmuma pārsūdzību tiesā (skat. spriedumu, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 178. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 tiesvedība sākās 2006. gada 24. februārī, kad Vispārējās tiesas kancelejā katra no prasītājām iesniedza prasības pieteikumu, un beidzās līdz ar 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanu. Tādējādi tiesvedība katrā no šīm lietās ilga aptuveni 5 gadus un 9 mēnešus.
63 Taču, rūpīgi izvērtējot lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiālus, ir redzams, ka tiesvedības ilgums katrā no tām nav attaisnojams ne ar kādiem šīm lietām piemītošajiem īpašajiem apstākļiem.
64 Pirmām kārtām jānorāda, ka lietas T‑76/06 un T‑78/06 bija par strīdiem jautājumā par konkurences noteikumu pārkāpuma esamību un ka judikatūras atziņa ir tāda, ka tiesiskās noteiktības pamatprasība, kas jāsaņem saimnieciskās darbības subjektiem, kā arī mērķis nodrošināt, ka iekšējā tirgū konkurence netiek izkropļota, ir būtiskas intereses ne tikai pašai prasītajai un tās konkurentiem, bet arī trešajām personām tāpēc, ka tiek skarts liels skaits personu un finansiālu interešu (spriedums, 2009. gada 16. jūlijs, Der Grüne Punkt – Duales System Deutschland/Komisija, C‑385/07 P, EU:C:2009:456, 186. punkts).
65 Otrām kārtām jākonstatē, ka lietā T‑76/06 aptuveni 3 gadus un 10 mēnešus jeb 46 mēnešus ilgs laiks ir pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām, kas notika brīdī, kad 2007. gada 16. februārī tika iesniegta Komisijas atbilde uz repliku, līdz tiesvedības rakstveida daļas sākšanai 2010. gada 23. novembrī. Turklāt lietā T‑78/06 aptuveni 4 gadus un 2 mēnešus jeb 50 mēnešus ilgs laiks ir pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām 2006. gada 9. oktobrī līdz tiesvedības rakstveida daļas sākšanai 2010. gada 23. novembrī.
66 Šajā laikā tika tostarp veikta lietas dalībnieku argumentu rezumēšana, lietu sagatavošana iztiesāšanai, strīdu faktisko apstākļu un tiesisko aspektu izvērtēšana un tiesvedības mutvārdu daļas sagatavošana. Tādējādi šā laikposma ilgums ir atkarīgs konkrēti no strīda komplicētības, kā arī no lietas dalībnieku izturēšanās un procesuālo jautājumu rašanās.
67 Savukārt par strīda komplicētību vispirms jāatgādina, ka lietas T‑76/06 un T‑78/06 bija par prasībām, kas celtas par kādu Komisijas lēmumu par LESD 101. panta piemērošanas procedūru.
68 Taču, kā izriet no lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiāliem, prasības saistībā ar to, kā Komisija piemēro konkurences tiesības, ir komplicētākas par citu veidu lietām, ņemot vērā tostarp apstrīdētā lēmuma garumu, lietas materiālu apjomu un vajadzību sīki izvērtēt daudzus un sarežģītus faktus, kas bieži vien ir izkaisīti gan laikā, gan telpā.
69 Tādējādi 15 mēnešus ilgs laikposms no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākšanai principā ir pienācīgs ilgums, kādā izskatāmas ar konkurences tiesību piemērošanu saistītās lietas, par kādām uzskatāmas arī lietas T‑76/06 un T‑78/06.
70 Bez tam ir jāņem vērā apstāklis, ka par Lēmumu C(2005) 4634 bija iesniegtas vairākas prasības.
71 Proti, prasības, kas ir celtas par vienu un to pašu lēmumu, ko Komisija pieņēmusi, piemērodama Savienības konkurences tiesības, principā ir jāizskata līdztekus, un tas darāms pat tad, ja šīs prasības nav apvienotas. Šo līdztekus veicamo izskatīšanu attaisno tostarp minēto prasību saistība, kā arī vajadzība nodrošināt saskaņotību šo prasību izvērtējumā un atbildē uz tām.
72 Tādējādi saistīto lietu līdztekus veicamas izskatīšanas vajadzības dēļ var attaisnot no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tās mutvārdu daļas sākumam pagājušā laikposma paildzināšanu par vienu mēnesi saistībā ar katru jaunu saistīto lietu.
73 Šajā gadījumā par Lēmumu C(2005) 4634 bija iesniegtas piecpadsmit prasības. Tomēr, no vienas puses, viena prasītāja attiecās no prasības par šo lēmumu (rīkojums, 2006. gada 6. jūlijs, Cofira‑Sac/Komisija, T‑43/06, nav publicēts, EU:T:2006:192). No otras puses, divās no prasībām, kas celtas par Lēmumu C(2005) 4634, tika pasludināti 2010. gada 13. septembra spriedums Trioplast Wittenheim/Komisija (T‑26/06, nav publicēts, EU:T:2010:387) un 2010. gada 13. septembra spriedums Trioplast Industrier/Komisija (T‑40/06, EU:T:2010:388).
74 Šajos apstākļos tas, ka tika izskatītas vēl divpadsmit lietas prasībās, kas celtas par Lēmumu C(2005) 4634, attaisnoja to, ka lietā T‑76/06 un lietā T‑78/06 tiesvedība paildzinājās par 11 mēnešiem.
75 Līdz ar to 26 mēnešu (15 mēnešu plus 11 mēnešu) ilgais laikposms no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam principā bija pienācīgs, lai varētu izskatīt katru no lietām T‑76/06 un T‑78/06.
76 Jautājumā par lietas dalībnieku izturēšanos un procesuālo jautājumu rašanos lietās T‑76/06 un T‑78/06 jākonstatē, ka laikposmu, kas pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam, nevienā no šīm lietām nekādi neiespaidoja nedz šāda izturēšanās, nedz šādu jautājumu rašanās.
77 Visbeidzot jāņem vērā apstāklis, ka Lēmumā C(2005) 4634 Komisija bija prasītājām uzlikusi naudas sodu kopīgi un solidāri, pamatojoties uz to, ka Armando Álvarez piederēja 98,6 % ASPLA kapitāla, un uz to, ka tika prezumēts, ka pirmā no šīm sabiedrībām bija īstenojusi izšķirošu ietekmi pār otru. Tieši tāpēc prasībā, ko Armando Álvarez iesniedza lietā T‑78/06, tā lūdz atcelt Lēmumu C(2005) 4634, ciktāl tajā šis uzņēmums tika saukts pie atbildības par minētajā lēmumā konstatēto pārkāpumu.
78 No tā izriet, ka lietas T‑76/06 un T‑78/06 bija ārkārtīgi cieši saistītas un ka šī saikne attaisnoja, ka lieta T‑78/06 tika izvērtēta kopīgi un vienā ritmā ar lietu T‑76/06. Tātad, lai arī tiesvedības rakstveida daļa lietā T‑78/06 tika noslēgta četrus mēnešus agrāk nekā tiesvedības rakstveida daļa lietā T‑76/06, tiesvedības mutvārdu daļa lietā T‑78/06 nevarēja tikt uzsākta pirms tiesvedības mutvārdu daļas uzsākšanas lietā T‑76/06.
79 Turklāt, kā redzams lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiālos, šīs lietas izskatošā tiesu palāta 2010. gada 23. novembrī pauda savu labvēlīgo nostāju jautājumā par minēto lietu apvienošanu tiesvedības mutvārdu daļai, ja vien lietas dalībnieki katrā no šīm lietām savos apsvērumos neuzskatītu citādi. Savos apsvērumos jautājumā par iespējamu lietu T‑76/06 un T‑78/06 apvienošanu katra no prasītājām paskaidroja, ka nesaskata nevienu šķērsli šādai apvienošanai, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka šādi varētu tikt sekmēta tiesvedības efektivitāte. Tomēr, tā kā pret šādu apvienošanu iebilda Komisija, rīkojums par tās izdarīšanu galu galā netika izdots.
80 Tāpēc ārkārtīgi ciešā saikne starp lietu T‑76/06 un lietu T‑78/06 attaisnoja no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam pagājušā laikposma pagarināšanu par vēl četriem mēnešiem lietā T‑78/06.
81 Līdz ar to, ievērojot lietām T‑76/06 un T‑78/06 piemītošos īpašos apstākļus, 46 mēnešus ilgais laikposms, kas pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam lietā T‑76/06, kā arī 50 mēnešus ilgais laikposms, kas pagājis no tiesvedības rakstveida daļas beigām līdz tiesvedības mutvārdu daļas sākumam lietā T‑78/06, liecina par 20 mēnešu ilgu neattaisnota bezdarbīguma laikposmu katrā no šīm abām lietām.
82 Trešām kārtām lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiālu izvērtējumā nav atklājies neviens apstāklis, kas ļautu secināt neattaisnota bezdarbīguma laikposma esamību, no vienas puses, no prasības pieteikumu iesniegšanas dienas līdz atbilžu uz repliku iesniegšanas dienai un, no otras puses, no tiesvedības mutvārdu daļas sākšanas līdz 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanai.
83 No tā izriet, ka ar tiesvedību, kas tika rīkota lietās T‑76/06 un T‑78/06 un kas noslēdzās ar 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanu, ir pārkāpta Pamattiesību hartas 47. panta otrā daļa, jo ilgums par 20 mēnešiem pārsniedza saprātīgu lietas izspriešanas termiņu, un tas savukārt ir pietiekami būtisks tādas Savienības tiesību normas pārkāpums, ar kuru privātpersonām tiek piešķirtas tiesības.
Par apgalvoto materiālo kaitējumu un varbūtējo cēloņsakarību
84 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir tāda, ka zaudējumiem, par kuriem tiek lūgts atlīdzinājums prasībā par Savienības ārpuslīgumisko atbildību, ir jābūt reāliem un droši zināmiem, un šis apstāklis ir jāpierāda prasītājam (skat. spriedumu, 2006. gada 9. novembris, Agraz u.c./Komisija, C‑243/05 P, EU:C:2006:708, 27. punkts un tajā minētā judikatūra). Prasītājam ir jāiesniedz pārliecinoši pierādījumi gan par tā apgalvotā kaitējuma esamību, gan par tā apmēru (skat. spriedumu, 1997. gada 16. septembris, BlackspurDIY u.c./Padome un Komisija, C‑362/95 P, EU:C:1997:401, 31. punkts un tajā minētā judikatūra).
85 Pastāvīgās judikatūras atziņa ir arī tāda, ka LESD 340. panta otrajā daļā izvirzītais nosacījums par cēloņsakarību attiecas uz pietiekami tiešas cēloniskās saiknes esamību starp iestāžu rīcību un zaudējumiem (spriedumi, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 53. punkts, un 2005. gada 14. decembris, Beamglow/Parlaments u.c., T‑383/00, EU:T:2005:453, 193. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 1979. gada 4. oktobris, Dumortier u.c./Padome, 64/76, 113/76, 167/78, 239/78, 27/79, 28/79 un 45/79, EU:C:1979:223, 21. punkts). Prasītājam ir jāsniedz pierādījumi, ka starp pārmesto rīcību un apgalvoto kaitējumu pastāv cēloņsakarība (skat. spriedumu, 1998. gada 30. septembris, Coldiretti u.c./Padome un Komisija, T‑149/96, EU:T:1998:228, 101. punkts un tajā minētā judikatūra).
86 Šajā gadījumā, pirmkārt, prasītājas prasības pieteikumā apgalvo, ka tām ir nodarīts materiāls kaitējums, kas izpaužas kā zaudējumi, kuri radušies, gan maksājot caurmērā 25,5 mēnešu ilgā tiesvedības paildzinājuma laikā procentus par tām Lēmumā C(2005) 4634 uzliktā naudas soda summu (turpmāk tekstā – “procenti par naudas soda summu”), gan maksājot šā paša paildzinājuma laikā izdevumus saistībā ar bankas garantijām, ko tās bija noformējušas, lai uzreiz nebūtu jāmaksā naudas soda summa (turpmāk tekstā – “bankas garantijas izdevumi”). Šis kaitējums esot jānovērtē, veicot vienkāršu prorata aprēķinu, balstoties uz bankas garantijas izdevumiem, kas samaksāti laikā no 2006. gada 20. februāra līdz 2014. gada 1. augustam, kā arī procentiem par naudas soda summu, kas samaksāti laikā no 2006. gada 15. marta līdz 2014. gada 22. jūlijam.
87 Otrkārt, prasītājas apgalvo, ka cēloņsakarība starp apgalvoto kaitējumu un varbūtējo saprātīga lietas izspriešanas termiņa neievērošanu ir acīmredzama. Proti, ja lietas T‑76/06 un T‑78/06 būtu izspriestas saprātīgā termiņā, prasītājām nebūtu bijis 25,5 mēnešu garumā jāmaksā procenti par naudas soda summu un bankas garantijas izdevumi.
88 Eiropas Savienības Tiesa pirmām kārtām neatzīst prasītāju apgalvojumus jautājumā par materiālo kaitējumu, kas tām esot nodarīts.
89 Galvenokārt tā apgalvo, ka procenti par naudas soda summu un bankas garantijas izdevumi nav kvalificējami kā kaitējums. Proti, no vienas puses, procenti par naudas soda summu esot kompensācija par to, ka Komisijai nebija iespējas savā rīcībā saņemt summu, kuru tā bija tiesīga saņemt, un, ja prasītājām tiktu piešķirts atlīdzinājums šo procentu summai līdzvērtīgā apmērā, tās nepamatoti iedzīvotos. No otras puses, bankas garantijas izdevumi esot maksājums, kuru prasītājas ir brīvprātīgi uzņēmušās kā pretizpildījumu par tām doto iespēju uzreiz nemaksāt naudas soda summu. Tādējādi, ciktāl, samaksājot šo maksājumu, tika saņemta kāda priekšrocība, neesot nekāda pamata uzskatīt, ka būtu nodarīts kaitējums stricto sensu.
90 Pakārtoti Eiropas Savienības Tiesa apgalvo, ka metode, ko prasītājas izmantojušas, lai aprēķinātu tām it kā nodarīto materiālo kaitējumu, nav pareiza un neļauj novērtēt šā kaitējuma apmēru. No vienas puses, ar tādu proporcionālu aprēķinu kā prasītāju veiktais neesot iespējams aprēķināt to izmaksu daļu, kas attiecināmas uz neattaisnotajam iekavējumam atbilstošo laikposmu. No otras puses, faktori, ko prasītājas ir izmantojušas, lai novērtētu sev nodarītā kaitējuma apmēru, neesot tādi, ar kuriem tās varētu aprēķināt hipotētisko kaitējumu, kas izriet no apgalvotā lietu T‑76/06 un T‑78/06 tiesvedības iekavējuma. Proti, lai novērtētu hipotētisko kaitējumu, kas tām esot nodarīts tiesvedības neattaisnotā iekavējuma dēļ, būtu jāsalīdzina izmaksas, kas tām faktiski bija jāsedz, lai samaksātu naudas sodu, un hipotētiskie izdevumi, kas tām būtu bijuši, ja tiesvedība nebūtu bijusi iekavēta un tās būtu samaksājušas naudas sodu agrāk. Taču esot ļoti iespējams, ka zināmos apstākļos uzņēmumam ir izdevīgāk atlikt naudas soda samaksu, pat ja šīs atliktās samaksas dēļ tam rodas pienākums maksāt papildu procentus pēc fiksētas likmes, kāda ir Komisijas noteiktā 3,56 % likme. Atbildē uz repliku Eiropas Savienības Tiesa piebilst, ka atliktā samaksa jau pēc savas būtības rada priekšrocību un ka minētā priekšrocība šajā gadījumā eksistē.
91 Otrām kārtām Eiropas Savienības Tiesa apgalvo, ka apgalvotais materiālais kaitējums bankas garantijas izdevumu un ar naudas soda summu saistīto procentu samaksas formā nav pietiekami tieši cēloniski saistīts ar apgalvoto saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu. Proti, šis materiālais kaitējums izrietot no pašu prasītāju izvēles nepildīt savu pienākumu samaksāt naudas sodu Lēmumā C(2005) 4634 atvēlētajā termiņā, lai arī šis lēmums ir izpildu dokuments. Prasītāju izvēle esot izdarīta brīdī, kad tās nolēma noformēt bankas garantiju, kā arī pastāvējusi visā laikposmā, kamēr tās minēto garantiju paturēja spēkā.
– Ievadapsvērumi
92 Jāuzsver, ka Lēmuma C(2005) 4634 2. pantā bija paredzēts, ka šajā lēmumā uzliktie nauda sodi ir jāsamaksā trīs mēnešu laikā no tā izsniegšanas brīža. Pamatojoties uz Komisijas 2002. gada 23. decembra Regulas (EK, Euratom) Nr. 2342/2002, ar ko paredz īstenošanas kārtību Padomes Regulai (EK, Euratom) Nr. 1605/2002 par Finanšu regulu, ko piemēro Eiropas Kopienu vispārējam budžetam (OV 2002, L 357, 1. lpp.), 86. pantu, šā lēmuma 2. pantā tika precizēts, ka šā trīs mēnešu termiņa beigās automātiski būs jāmaksā procenti atbilstoši Eiropas Centrālās bankas savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, kura ir spēkā minētā lēmuma pieņemšanas mēneša pirmajā dienā, to palielinot par trīsarpus procentpunktiem, proti, 5,56 % likmei.
93 Atbilstoši LESD 299. panta pirmajai daļai Lēmums C(2005) 4634 bija izpildu dokuments, jo tā 2. pantā prasītājām bija uzliktas finansiālas saistības. Turklāt prasības celšana par šā lēmuma atcelšanu saskaņā ar LESD 263. pantu nebija pamats, lai apšaubītu minētā lēmuma izpildāmību, jo LESD 278. pantā ir noteikts, ka lietas izskatīšana Eiropas Savienības Tiesā neaptur attiecīgā akta piemērošanu.
94 Izsniegdama Lēmumu C(2005) 4634 prasītājām, Komisija tām norādīja, ka gadījumā, ja tās celtu prasību Vispārējā tiesā vai Tiesā, lietas izskatīšanas laikā netiks veikti nekādi piedziņas pasākumi, ja vien līdz samaksas termiņa beigām tiks izpildīti divi nosacījumi. Saskaņā ar Regulas Nr. 2342/2002 86. panta 5. punktu šie divi nosacījumi bija šādi: pirmkārt, par Komisijas prasījumu ir jāaprēķina procenti no tā samaksas termiņa beigām pēc likmes 3,56 %, otrkārt, līdz samaksas termiņa beigām ir jāiesniedz bankas garantija, kas Komisijai ir pieņemama un ar kuru nodrošināti gan parāds, gan šā parāda procenti vai palielinājums.
95 Savos šajā lietā iesniegtajos dokumentos prasītājas paskaidro, ka tās bija nolēmušas uzreiz nemaksāt tām uzliktā naudas soda summu un noformēt bankas garantiju, izmantojot Komisijas tām piedāvāto iespēju un maksājot procentus atbilstoši 3,56 % likmei.
96 Tieši šo apsvērumu gaismā ir jāizvērtē apgalvotais materiālais kaitējums un varbūtējā cēloņsakarība starp šo kaitējumu un saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06.
– Par procentiem, kas maksāti par naudas soda summu
97 Pirmkārt, no prasītāju iesniegtajiem dokumentiem un to pārstāvja mutiski sniegtajiem paskaidrojumiem, kas fiksēti tiesas sēdes protokolā, izriet, ka tieši Armando Álvarez 2014. gada 22. jūlijā pilnā apmērā samaksāja par naudas soda summu maksājamos procentus, kuru samaksai lietās T‑76/06 un T‑78/06 notiekošās tiesvedības laikā bija iestājies termiņš.
98 No tā izriet, ka ASPLA acīmredzami nav nodarīts personisks kaitējums, kas būtu radies no procentu samaksas par naudas soda summu laikposmā, kas atbilst saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārsniegumam lietās T‑76/06 un T‑78/06.
99 Otrām kārtām jautājumā par kaitējumu, kas esot nodarīts Armando Álvarez, ir jākonstatē, ka, saskaņā ar LESD 299. panta pirmo daļu, lasot to kopsakarā ar LESD 278. pantu, kas minēti šā sprieduma 93. punktā, ar Lēmumu C(2005) 4634 uzliktā naudas soda summa bija jāmaksā Komisijai, neraugoties uz to, ka bija iesniegta prasība par minētā lēmuma atcelšanu. Tādējādi par naudas soda summu maksājamie procenti, kuru likme bija 3,56 %, ir jākvalificē kā nokavējuma procenti.
100 Turklāt jānorāda, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 notikušās tiesvedības laikā Armando Álvarez nesamaksāja nedz naudas soda summu, nedz nokavējuma procentus. Tādējādi minētajās lietās notiekošās tiesvedības laikā Armando Álvarez rīcībā bija summa, kas atbilst šā naudas soda summai kopā ar nokavējuma procentiem.
101 Taču prasītājas nesniedz pierādījumus tam, ka laikposmā, kas atbilst saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārsniegumam, Armando Álvarez vēlāk Komisijai samaksāto nokavējuma procentu apmērs bija lielāks par priekšrocību, ko šī sabiedrība varēja baudīt tāpēc, ka tās rīcībā bija naudas soda apmēram kopā ar nokavējuma procentiem līdzvērtīga summa. Citiem vārdiem sakot, prasītājas nepierāda, ka procenti par naudas soda summu, kas bija jāmaksā par laiku, kurš atbilst saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārsniegumam, bija lielāki nekā priekšrocība, ko Armando Álvarez varēja gūt, nemaksājot naudas sodu kopā ar procentiem, kas bija jāmaksā dienā, kad notika saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums, un procentus, kuru samaksai bija iestājies termiņš laikā, kamēr šis pārkāpums turpinājās.
102 No tā izriet, ka prasītājas nepierāda, ka laikā, kas atbilst saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārsniegumam, Armando Álvarez bija radušies reāli un droši zināmi zaudējumi saistībā ar nokavējuma procentu samaksu par naudas soda, kas uzlikts ar Lēmumu C(2005) 4634, summu.
103 Tāpēc prasība atlīdzināt kaitējumu, kas esot radies, prasītājām samaksājot papildu procentus par naudas soda summu, ir jānoraida bez vajadzības izvērtēt jautājumu par apgalvoto cēloņsakarības esamību.
– Par bankas garantijas izdevumu samaksu
104 Pirmām kārtām jautājumā par kaitējumu no lietas materiāliem izriet, no vienas puses, ka ASPLA noformēja bankas garantiju par summu EUR 10 731 000 kopā ar procentiem un, no otras puses, ka Armando Álvarez noformēja vairākas bankas garantijas četrās dažādās bankās par kopsummu EUR 31 269 000 kopā ar procentiem. Turklāt lietas materiālos ir redzams, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 notiekošās tiesvedības laikā katra no prasītājām bankas garantijas izdevumus samaksāja ikceturkšņa komisijas maksu formā.
105 Tādējādi, ievērojot lietas materiālos esošo informāciju, jāuzskata, ka katra prasītāja pierāda, ka tai personīgi ir nodarīts reāls un droši zināms kaitējums, kas izpaužas kā zaudējums, kas ciests, samaksājot bankas garantijas izdevumus laikā, kas atbilst saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārsniegumam.
106 Otrām kārtām jautājumā par cēloņsakarību jānorāda, no vienas puses, ka gadījumā, ja lietās T‑76/06 un T‑78/06 notikusī tiesvedība nebūtu pārsniegusi saprātīga lietas izspriešanas termiņu, prasītājām nebūtu bijuši jāmaksā bankas garantijas izdevumi šim pārsniegumam atbilstošajā laikposmā.
107 Tādējādi ir cēloņsakarība starp saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 un tā kaitējuma rašanos, kas nodarīts prasītājām un izpaužas kā zaudējums, kurš ciests, katrai no tām samaksājot bankas garantijas izdevumus laikā, kas atbilst šā saprātīgā lietas izspriešanas termiņa pārsniegumam.
108 No otras puses, jāuzsver, ka kaitējuma pamatcēlonim noteikti ir jābūt pārmestajai rīcībai (rīkojums, 2011. gada 31. marts, Mauerhofer/Komisija, C‑433/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:204, 127. punkts, un spriedums, 2006. gada 10. maijs, Galileo International Technology u.c./Komisija, T‑279/03, EU:T:2006:121, 130. punkts; šajā ziņā skat. arī spriedumu, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 61. punkts). Citiem vārdiem sakot, pat tad, ja pastāv iespēja, ka iestādēm ir saistība ar kaitējumu, kuru ir lūgts atlīdzināt, minētā saistība varētu būt pārāk attāla, ņemot vērā atbildību, kas ir citām personām, attiecīgā gadījumā – prasītājam (spriedums, 2010. gada 18. marts, Trubowest Handel un Makarov/Padome un Komisija, C‑419/08 P, EU:C:2010:147, 59. punkts, un rīkojums, 2011. gada 31. marts, Mauerhofer/Komisija, C‑433/10 P, nav publicēts, EU:C:2011:204, 132. punkts).
109 Turklāt ir jau nospriests, ka kaitējums, kas bankas garantijas izdevumu formā esot nodarīts kādai sabiedrībai, kas sodīta ar kādu Komisijas lēmumu, kuru vēlāk atcēlusi Vispārējā tiesa, tieši neizriet no šā lēmuma prettiesiskuma, jo šis kaitējums izriet no pašas šīs sabiedrības izvēles noformēt bankas garantiju, lai nepildītu pienākumu samaksāt naudas sodu strīdīgajā lēmumā atvēlētajā termiņā (šajā ziņā skat. spriedumu, 2005. gada 21. aprīlis, Holcim (Deutschland)/Komisija, T‑28/03, EU:T:2005:139, 123. punkts, un rīkojumu, 2007. gada 12. decembris, Atlantic Container Line u.c./Komisija, T‑113/04, nav publicēts, EU:T:2007:377, 38. punkts).
110 Tomēr šajā gadījumā jāuzsver, ka, pirmkārt, 2006. gada februārī, proti, tad, kad prasītājas iesniedza prasību, un tad, kad tās noformēja attiecīgi vienu vai vairākas bankas garantijas, saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums nebija paredzams. Prasītājas varēja arīdzan tiesiski paļauties, ka to attiecīgā prasība tiks izskatīta saprātīgā termiņā.
111 Otrkārt, saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārsniegums ir noticis pēc prasītāju sākotnējās izvēles noformēt bankas garantijas.
112 Tādējādi šīs lietas faktiskie apstākļi būtiski atšķiras no tiem, kas tika konstatēti šā sprieduma 109. punktā minētajos 2005. gada 21. aprīļa spriedumā Holcim (Deutschland)/Komisija (T‑28/03, EU:T:2005:139) un 2007. gada 12. decembra rīkojumā Atlantic Container Line u.c./Komisija (T‑113/04, nav publicēts, EU:T:2007:377). Tāpēc – pretēji tam, ko apgalvo Eiropas Savienības Tiesa, – nav iespējams, ka saikni starp saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārsniegumu un bankas garantijas izdevumu samaksu šim pārsniegumam atbilstošajā laikposmā būtu pārrāvusi prasītāju sākotnējā izvēle ar Lēmumu C(2005) 4634 uzlikto naudas sodu nemaksāt uzreiz un noformēt bankas garantiju.
113 No tā izriet, ka ir pietiekami tieša cēloņsakarība starp saprātīga lietu T‑76/06 un T‑78/06 izspriešanas termiņa pārkāpumu un zaudējumiem, ko prasītājas cietušas, maksājot bankas garantijas izdevumus šā termiņa pārsniegumam atbilstošajā laikposmā.
114 Trešām kārtām vispirms jāatgādina, ka prasītājas piesauc saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu vienīgi lietās T‑76/06 un T‑78/06. Tātad tās neapgalvo, ka saprātīgs lietas izspriešanas termiņš būtu pārkāpts tā dēļ, cik ilgi kopumā ilga tiesvedība lietā T‑76/06 kopā ar lietu, kurā tika taisīts 2014. gada 22. maija spriedums ASPLA/Komisija (C‑35/12 P, EU:C:2014:348), un lietā T‑78/06 kopā ar lietu, kurā tikai taisīts 2014. gada 22. maija spriedums Armando Álvarez/Komisija (C‑36/12 P, EU:C:2014:349).
115 Tādējādi šajā gadījumā tika vienīgi konstatēts, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 notikušajā tiesvedībā bija pārkāpts saprātīgs lietas izspriešanas termiņš (skat. šā sprieduma 83. punktu).
116 Turklāt saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums lietās T‑76/06 un T‑78/06 beidzās līdz ar 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanu.
117 Tādējādi kopš 2011. gada 16. novembra prasītājas varēja konstatēt gan saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpuma esamību lietās T‑76/06 un T‑78/06, gan kaitējumu, kas tām nodarīts saistībā ar bankas garantijas izdevumu samaksu minētā termiņa pārsniegumam atbilstošajā laikposmā.
118 Visbeidzot Lēmums C(2005) 4634, kurā prasītājām bija uzlikts naudas sods, kļuva galīgs tikai 2014. gada 22. maijā un Komisijas piedāvātā iespēja noformēt bankas garantiju minētajā dienā beidzās tāpēc, ka prasītājas izvēlējās iesniegt apelācijas sūdzību par 2011. gada 16. novembra spriedumu ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedumu Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673).
119 No tā izriet, ka bankas garantijas izdevumu maksāšana pēc tam, kad tika pasludināti 2011. gada 16. novembra spriedums ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedums Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673), ar kuriem tika izbeigts saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums lietās T‑76/06 un T‑78/06, nav pietiekami tiešā cēloņsakarībā ar šo pārkāpumu, jo šo izdevumu maksāšana izriet no prasītāju personiskas un autonomas izvēles, kas izdarīta pēc šā pārkāpuma, nemaksāt naudas sodu, nelūgt apturēt Lēmuma C(2005) 4634 izpildi un iesniegt apelācijas sūdzību par iepriekš minētajiem spriedumiem.
120 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka ir pietiekami tieša cēloņsakarība starp, no vienas puses, saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 un, no otras puses, kaitējumu, kas nodarīts prasītājām līdz 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanai un kas izpaužas kā bankas garantijas izdevumu maksāšana šā saprātīgā termiņa pārsniegumam atbilstošajā laikposmā.
– Par nodarītā materiālā kaitējuma novērtējumu
121 Pirmām kārtām jāatgādina, ka tiesvedības ilgums lietās T‑76/06 un T‑78/06 par 20 mēnešiem pārsniedza saprātīga lietas izspriešanas termiņu katrā no šīm lietām (skat. šā sprieduma 83. punktu).
122 Otrām kārtām šā sprieduma 116.–120. punktā ir konstatēts, ka saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpums lietās T‑76/06 un T‑78/06 beidzās 2011. gada 16. novembrī un ka ir pietiekami tieša cēloņsakarība starp, no vienas puses, saprātīga izspriešanas termiņa pārkāpumu lietās T‑76/06 un T‑78/06 un, no otras puses, kaitējumu, kas prasītājām nodarīts “līdz” 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanai.
123 Tādējādi saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārsniegums lietās T‑76/06 un T‑78/06 notika 20 mēnešus pirms 2011. gada 16. novembra sprieduma ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra sprieduma Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673) pasludināšanas, proti, 2010. gada 16. martā, un materiālais kaitējums prasītājām ir nodarīts kopš šā datuma.
124 Atbildot uz kādu Vispārējās tiesas rakstiski uzdoto jautājumu, prasītājas 2016. gada 10. oktobra vēstulē paskaidroja, ka kaitējumu tās sākušas ciest divus gadus pēc tam, kad Komisija iesniedza atbildi uz repliku, proti, 2008. gada 6. oktobrī lietā T‑78/06 un 2009. gada 12. februārī lietā T‑76/06.
125 Turklāt, lai arī Vispārējās tiesas šajā ziņā neiztaujātas, 2016. gada 10. oktobra atbildē prasītājas piebilda, ka tām nodarītais kaitējums ir beidzies līdz ar tiesas sēdes datuma paziņošanu lietās T‑76/06 un T‑78/06.
126 Visbeidzot no attiecīgajiem lietu T‑76/06 un T‑78/06 materiāliem izriet, ka tiesas sēdes datums katrā no šīm lietām prasītājām tika paziņots 2011. gada 14. janvārī.
127 Taču no tiesvedību Savienības tiesās reglamentējošajām tiesību normām, konkrēti Eiropas Savienības Tiesas statūtu 21. panta un Vispārējās tiesas 1991. gada 2. maija Reglamenta 44. panta 1. punkta, izriet, ka strīda priekšmetu principā nosaka un tā apmēru ierobežo lietas dalībnieki un ka Savienības tiesa nevar lemt ultra petita (spriedumi, 2013. gada 10. decembris, Komisija/Īrija u.c., C‑272/12 P, EU:C:2013:812, 27. punkts, un 2014. gada 3. jūlijs, Electrabel/Komisija, C‑84/13 P, nav publicēts, EU:C:2014:2040, 49. punkts).
128 Tādējādi Vispārējā tiesa nedrīkst novirzīties no prasītāju prasītā un pēc savas ierosmes nolemt atlīdzināt kaitējumu, kas tām nodarīts pēc 2011. gada 14. janvāra, proti, laikposmā, kas hronoloģiski atšķiras no tā, kura laikā tās apgalvo esam cietušas kaitējumu.
129 Tāpēc šajā gadījumā kaitējums, kas var tikt atlīdzināts, atbilst bankas garantijas izdevumiem, ko prasītājas samaksājušas laikā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim.
130 Trešām kārtām no prasītāju iesniegtajiem dokumentiem izriet, ka bankas garantijas izdevumus tās ir maksājušas reizi ceturksnī.
131 Lietas materiālos ir redzams, ka laikposmā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim ASPLA ir samaksājusi šādus ikceturkšņa bankas garantijas izdevumus:
Ceturkšņi | Summa ceturksnī | Mēneši | Izdevumi (EUR) |
20.2.2010.–19.5.2010. | 12 259,43 | 2 | 8 172,95 |
20.5.2010.–19.8.2010. | 12 259,43 | 3 | 12 259,43 |
20.8.2010.–19.11.2010. | 12 259,43 | 3 | 12 259,43 |
20.11.2010.–19.2.2011. | 12 259,43 | 3 | 12 259,43 |
|
| Kopā | 44 951,24 |
132 Tādējādi bankas garantijas izdevumi, ko ASPLA ir samaksājusi laikposmā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim, atbilst summai EUR 44 951,24 apmērā.
133 Turklāt lietas materiālos ir redzams, ka laikposmā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim Armando Álvarez ir samaksājusi šādus ikceturkšņa bankas garantijas izdevumus:
| Ceturkšņi | Summa ceturksnī | Mēneši | Izdevumi (EUR) |
| 21.2.2010.–20.5.2010. | 6 109,09 | 2 | 4 072,73 |
Banka A | 21.5.2010.–20.8.2010. | 6 156,34 | 3 | 6 156,34 |
| 21.8.2010.–28.11.2010. | 6 203,59 | 3 | 6 203,59 |
| 29.11.2010.–20.2.2011. | 6 290,57 | 3 | 6 290,57 |
|
|
|
| 22 723,23 |
|
|
|
|
|
| 22.2.2010.–21.5.2010. | 6 000,00 | 2 | 4 000,00 |
Banka B | 22.5.2010.–21.8.2010. | 6 000,00 | 3 | 6 000,00 |
| 22.8.2010.–21.11.2010. | 6 000,00 | 3 | 6 000,00 |
| 22.11.2010.–21.2.2011. | 6 000,00 | 3 | 6 000,00 |
|
|
|
| 22 000,00 |
|
|
|
|
|
| 22.2.2010.–21.5.2010. | 5 839,91 | 2 | 3 893,27 |
Banka C | 21.5.2010.–23.8.2010. | 5 839,91 | 3 | 5 839,91 |
| 23.8.2010.–22.11.2010. | 5 839,91 | 3 | 5 839,91 |
| 22.11.2010.–21.2.2011. | 5 839,91 | 3 | 5 839,91 |
|
|
|
| 21 413,00 |
|
|
|
|
|
| 16.2.2010.–15.5.2010. | 12 075,34 | 2 | 8 050,23 |
Banka D | 16.5.2010.–15.8.2010. | 12 180,34 | 3 | 12 180,34 |
| 16.8.2010.–15.11.2010. | 12 285,34 | 3 | 12 285,34 |
| 16.11.2010.–15.2.2011. | 12 390,34 | 3 | 12 390,34 |
|
|
|
| 44 906,25 |
|
|
|
|
|
|
|
| Kopā | 111 042,48 |
134 Tādējādi bankas garantijas izdevumi, ko Armando Álvarez ir samaksājusi laikposmā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim, atbilst summai EUR 111 042,48 apmērā.
135 Ievērojot iepriekš izklāstīto, ir jāpiespriež atlīdzinājums EUR 44 951,24 apmērā ASPLA labā un atlīdzinājums EUR 111 042,48 apmērā Armando Álvarez labā par materiālo kaitējumu, kas tām nodarīts ar saprātīga lietas izspriešanas termiņa pārkāpumu attiecīgi lietās T‑76/06 un T‑78/06 un kas izpaužas kā papildu bankas garantijas izdevumu samaksa.
– Par procentiem
136 Kā izriet no prasītāju prasījumu pirmās daļas, tās lūdz Vispārējo tiesu pieskaitīt atlīdzinājuma summai, ko tā iespējami piespriedīs to labā, kompensācijas un nokavējuma procentus atbilstoši ECB savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem, par laiku no prasības iesniegšanas dienas.
137 Tālab kompensācijas procenti ir jānošķir no nokavējuma procentiem (spriedums, 2000. gada 27. janvāris, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:2000:38, 55. punkts).
138 Pirmām kārtām jautājumā par kompensācijas procentiem jāatgādina, ka nevar neņemt vērā nelabvēlīgās sekas, kas radušās saistībā ar laikposmu no kaitējumu izraisījušā notikuma brīža līdz atlīdzinājuma aprēķinam, jo ir jāņem vērā naudas vērtības samazināšanās (šajā ziņā skat. spriedumus, 1994. gada 3. februāris, Grifoni/Komisija, C‑308/87, EU:C:1994:38, 40. punkts, un 2005. gada 13. jūlijs, Camar/Padome un Komisija, T‑260/97, EU:T:2005:283, 138. punkts). Kompensācijas procentu mērķis ir kompensēt par laiku, kas pagājis līdz kaitējuma apmēra novērtējumam tiesā, neatkarīgi no jebkāda kavējuma, kurā ir vainojams parādnieks (spriedums, 2015. gada 12. februāris, Komisija/IPK International, C‑336/13 P, EU:C:2015:83, 37. punkts).
139 Laikposma, par kuru rodas tiesības veikt šo naudas vērtības pārvērtēšanu, beigām principā ir jāatbilst dienai, kad tiek pasludināts spriedums, kurā ir konstatēts pienākums atlīdzināt prasītājam nodarīto kaitējumu (šajā ziņā skat. spriedumus, 1992. gada 19. maijs, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:1992:217, 35. punkts; 2005. gada 13. jūlijs, Camar/Padome un Komisija, T‑260/97, EU:T:2005:283, 142. un 143. punkts, un 2008. gada 26. novembris, Agraz u.c./Komisija, T‑285/03, nav publicēts, EU:T:2008:526, 54. un 55. punkts).
140 Šajā gadījumā jautājumā par atlīdzinājumu, kas pienākas katrai no prasītājām par tām attiecīgi nodarīto materiālo kaitējumu, no šā sprieduma 138. punktā minētās judikatūras izriet, ka prasītājas būtu tiesīgas lūgt šim atlīdzinājumam pieskaitīt kompensācijas procentus par laiku kopš 2010. gada 16. marta.
141 Tomēr pirmajā prasījumu daļā prasītājas – kā tās norādījušas 2016. gada 6. decembra vēstulē – lūdz atlīdzinājuma, uz kuru tās var pretendēt, summai pieskaitīt kompensācijas procentus “par laiku no prasības iesniegšanas dienas” šajā lietā, proti, no 2015. gada 27. janvāra.
142 Tāpēc kompensācijas procenti, kuri pieskaitāmi atlīdzinājumam, kas katrai no prasītājam pienākas par tām attiecīgi nodarīto materiālo kaitējumu, ir aprēķināmi par laiku no 2015. gada 27. janvāra, kā to lūdz prasītājas.
143 Turklāt prasītājas, lai arī atsaukdamās uz ciestajiem zaudējumiem, nesniedz nevienu pierādījumu tam, ka bankas garantijas izdevumi, ko ASPLA samaksājusi laikā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim, kā arī bankas garantijas izdevumi, ko Armando Álvarez samaksājusi laikā no 2010. gada 16. marta līdz 2011. gada 14. janvārim, būtu varējuši radīt procentus, kuru likme atbilstu ECB savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem (šajā ziņā skat. spriedumus, 2000. gada 27. janvāris, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:2000:38, 219. punkts, un 2008. gada 26. novembris, Agraz u.c./Komisija, T‑285/03, nav publicēts, EU:T:2008:526, 49. punkts).
144 Tādējādi prasītājas nevar pretendēt uz to, lai tiktu piemēroti kompensācijas procenti, kas aprēķināti atbilstoši ECB savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem.
145 Savukārt naudas vērtības samazināšanās laikā ir atspoguļota ikgadējās inflācijas likmē, ko Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) par attiecīgo laikposmu konstatē prasītāju reģistrācijas vietas dalībvalstī (šajā ziņā skat. spriedumus, 2000. gada 27. janvāris, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:2000:38, 220. un 221. punkts; 2005. gada 13. jūlijs, Camar/Padome un Komisija, T‑260/97, EU:T:2005:283, 139. punkts, un 2008. gada 26. novembris, Agraz u.c./Komisija, T‑285/03, nav publicēts, EU:T:2008:526, 50. punkts).
146 Līdz ar to atlīdzinājumam, kas katrai no prasītājām pienākas par tām attiecīgi nodarīto materiālo kaitējumu, pieskaitāmo kompensācijas procentu likme atbilst ikgadējās inflācijas likmei, ko Eurostat konstatē dalībvalstī, kur šīs sabiedrības ir reģistrētas. Šie kompensācijas procenti prasītāju prasījuma robežās tiks piemēroti par laikposmu no 2015. gada 27. janvāra līdz dienai, kad attiecībā uz katru no prasītājām tiks pasludināts šis spriedums.
147 Otrām kārtām jautājumā par nokavējuma procentiem no judikatūras izriet, ka pienākums maksāt šos procentus principā rodas kopš kaitējuma atlīdzināšanas pienākumu konstatējošā sprieduma (šajā ziņā skat. spriedumu, 1990. gada 26. jūnijs, Sofrimport/Komisija, C‑152/88, EU:C:1990:259, 32. punkts un tajā minētā judikatūra).
148 Nosakot nokavējuma procentu likmi, pieklājas ņemt vērā Komisijas 2012. gada 29. oktobra Deleģētās regulas (ES) Nr. 1268/2012 par Eiropas Parlamenta un Padomes Regulas (ES, Euratom) Nr. 966/2012 par finanšu noteikumiem, ko piemēro Savienības vispārējam budžetam, piemērošanas noteikumiem (OV 2012, L 362, 1. lpp.) 83. panta 2. punkta b) apakšpunktu un 111. panta 4. punkta a) apakšpunktu. Šajās tiesību normās ir noteikts, ka procentu likme par termiņā nesamaksātajiem prasījumiem, likme, ko Eiropas Centrālā banka piemēro savām kapitāla refinansēšanas operācijām, kas publicēta Eiropas Savienības Oficiālā Vēstneša C sērijā, kura ir spēkā tā mēneša pirmajā kalendārajā dienā, kurā ir atmaksas termiņš, palielinot šo likmi par trīsarpus procentpunktiem.
149 Šajā gadījumā ir uzskatāms, ka šā sprieduma 135. punktā minētajiem atlīdzinājumiem, tostarp kompensācijas procentiem, kuri pieskaitāmi atlīdzinājumam, kas pienākas par katrai no prasītājām nodarīto materiālo kaitējumu, ir pieskaitāmi nokavējuma procenti par laiku no šā sprieduma pasludināšanas līdz pilnīgai samaksai.
150 Turklāt šī palielinājuma likme ir jānosaka prasītāju prasījuma robežās (šajā ziņā skat. spriedumus, 1992. gada 19. maijs, Mulder u.c./Padome un Komisija, C‑104/89 un C‑37/90, EU:C:1992:217, 35. punkts, un 2007. gada 8. maijs, Citymo/Komisija, T‑271/04, EU:T:2007:128, 184. punkts).
151 Tātad nokavējuma procentu likme atbildīs ECB savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem, kā to lūdz prasītājas.
– Secinājums par atlīdzinājumu apmēru un procentiem
152 Ievērojot visu iepriekš izklāstīto, šī prasība ir jāapmierina daļā, kurā tiek lūgts atlīdzināt materiālo kaitējumu, kas prasītājām ir nodarīts ar to, ka lietās T‑76/06 un T‑78/06 ir pārkāpts lietas saprātīgs izspriešanas termiņš.
153 Atlīdzinājums, kas pienākas ASPLA par materiālo kaitējumu, kurš tai nodarīts papildu bankas garantijas izdevumu samaksas dēļ, ir EUR 44 951,24 apmērā, tam pieskaitot kompensācijas procentus par laiku no 2015. gada 27. janvāra līdz šā sprieduma pasludināšanai, kas aprēķināmi atbilstoši ikgadējās inflācijas likmei, ko Eurostat konstatē dalībvalstī, kurā šī sabiedrība ir reģistrēta.
154 Atlīdzinājums, kas pienākas Armando Álvarez par materiālo kaitējumu, kas tai nodarīts papildu bankas garantijas izdevumu samaksas dēļ, ir EUR 111 042,48 apmērā, tam pieskaitot kompensācijas procentus par laiku no 2015. gada 27. janvāra līdz šā sprieduma pasludināšanai, kas aprēķināmi atbilstoši ikgadējās inflācijas likmei, ko Eurostat konstatē dalībvalstī, kurā šī sabiedrība ir reģistrēta.
155 Šā sprieduma 153. un 154. punktā minēto atlīdzinājumu summai, tostarp kompensācijas procentiem, kuri pieskaitāmi atlīdzinājumam, kas katrai no prasītājām pienākas par tai attiecīgi nodarīto materiālo kaitējumu, ir pieskaitāmi nokavējuma procenti atbilstoši šā sprieduma 149. un 151. punktā izklāstītajiem nosacījumiem.
156 Pārējā daļā prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
157 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 3. punktam, ja lietas dalībniekiem spriedums ir daļēji labvēlīgs un daļēji nelabvēlīgs, katrs lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats. Tomēr Vispārējā tiesa, ja to pamato lietas apstākļi, var nolemt, ka lietas dalībnieks papildus saviem tiesāšanās izdevumiem atlīdzina daļu no pretējās puses tiesāšanās izdevumiem.
158 Šajā gadījumā prasītājas ir saņēmušas apmierinājumu daļā, kas attiecas uz to prasījumiem par lietas būtību. Tomēr spriedums tām ir krietni vien nelabvēlīgs jautājumā par to atlīdzinājuma prasību. Šajos apstākļos un ievērojot visus lietas apstākļus, jānolemj, ka katrs no lietas dalībnieks sedz savus tiesāšanās izdevumus pats.
159 Saskaņā ar Reglamenta 138. panta 1. punktu dalībvalstis un iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Jānolemj, ka Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (trešā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) piespriest Eiropas Savienībai Eiropas Savienības Tiesas personā samaksāt atlīdzinājumu EUR 44 951,24 apmērā Plásticos Españoles, SA (ASPLA) un atlīdzinājumu EUR 111 042,48 apmērā Armando Álvarez, SA par materiālo kaitējumu, kas katrai no šīm sabiedrībām nodarīts ar to, ka ir pārkāpts saprātīgs lietas izspriešanas termiņš lietās, kurās taisīti 2011. gada 16. novembra spriedums ASPLA/Komisija (T‑76/06, nav publicēts, EU:T:2011:672) un 2011. gada 16. novembra spriedums Álvarez/Komisija (T‑78/06, nav publicēts, EU:T:2011:673); Katram no šiem atlīdzinājumiem tiks pierēķināti kompensācijas procenti par laiku no 2015. gada 27. janvāra līdz šā sprieduma pasludināšanai, kas aprēķināmi atbilstoši ikgadējās inflācijas likmei, ko par attiecīgo laikposmu Eurostat (Eiropas Savienības Statistikas birojs) konstatē dalībvalstī, kurā šīs sabiedrības ir reģistrētas;
2) katram no iepriekš 1) punktā minētajiem atlīdzinājumiem tiks pieskaitīti nokavējuma procenti par laiku no šā sprieduma pasludināšanas līdz pilnīgai samaksai, kas aprēķināti atbilstoši Eiropas Centrālas bankas (ECB) savām kapitāla refinansēšanas operācijām piemērotajai likmei, to palielinot par diviem procentpunktiem;
3) pārējā daļā prasību noraidīt;
4) gan ASPLA un Armando Álvarez, gan Savienība Eiropas Savienības Tiesas personā sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas;
5) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Papasavvas | Labucka | Bieliūnas |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2017. gada 17. februārī.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
Juridiskais pamatojums
Par pieņemamību
Par galvenokārt izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar prasības pieteikuma neskaidrību un neprecīzumu
Par pakārtoti izvirzīto iebildi par nepieņemamību saistībā ar apgalvotā materiālā kaitējuma atlīdzināšanas prasības noilgumu
Par lietas būtību
Par apgalvoto lietu T 76/06 un T78/06 saprātīga izspriešanas termiņa pārkāpumu
Par apgalvoto materiālo kaitējumu un varbūtējo cēloņsakarību
– Ievadapsvērumi
– Par procentiem, kas maksāti par naudas soda summu
– Par bankas garantijas izdevumu samaksu
– Par nodarītā materiālā kaitējuma novērtējumu
– Par procentiem
– Secinājums par atlīdzinājumu apmēru un procentiem
Par tiesāšanās izdevumiem