ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,
sniegti 2007. gada 8. martā (1)
Lieta C‑467/05
Giovanni Dell’Orto
(Tribunale di Milano (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2001/220/TI – Direktīva 2004/80 – Cietušā jēdziens – Nelikumīgi iegūto līdzekļu atdošana
I – Ievads
1. Izskatāmajā lietā jānoskaidro, vai Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmums 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā (2) kopā ar Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem (3) pieprasa, lai nelikumīgi piesavinātie naudas līdzekļi kriminālprocesa ietvaros tiktu atdoti cietušajai akciju sabiedrībai. It īpaši jānoskaidro, vai Pamatlēmumā iekļautais cietušā jēdziens, pretēji 1. panta a) punkta definīcijai, attiecas ne tikai uz fiziskām personām, bet ir attiecināms arī uz juridiskām personām. Tiktāl iesniedzējtiesa balstās uz Direktīvu, kurā nav definēts cietušā jēdziens.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Eiropas Savienības un Eiropas Kopienu tiesības
2. Atbilstoši Pamatlēmuma 2001/220 1. panta a) punktam cietušā jēdziens apzīmē “fizisku personu, kam nodarīts kaitējums, tostarp fizisks vai morāls kaitējums, morālas ciešanas vai mantisks kaitējums, ko tieši izraisījusi darbība vai bezdarbība, kas ir kādas dalībvalsts krimināltiesību pārkāpums”.
3. 2. panta 1. punktā vispārīgi formulēta cietušā interešu ievērošana:
“Katra dalībvalsts nodrošina, lai cietušajiem būtu reāla un atbilstoša loma tās krimināltiesību sistēmā. Tā turpina pielikt visas pūles, lai nodrošinātu, ka pret cietušajiem procesa laikā izturas ar pienācīgu cieņu un atzīst cietušo tiesības un likumīgās intereses, jo īpaši kriminālprocesā.”
4. Pamatlēmuma 9. pantā noteiktas tiesības uz kompensāciju kriminālprocesā:
“1. Katra dalībvalsts nodrošina, lai noziedzīgās darbībās cietušajiem būtu tiesības saprātīgā laika posmā saņemt lēmumu par kompensāciju no apsūdzētā kriminālprocesā, izņemot atsevišķus gadījumus, kad valsts tiesību aktos paredzēts, ka kompensācija piešķirama citā veidā.
2. [..]
3. Ja vien tas nav steidzami vajadzīgs kriminālprocesa nolūkā, cietušajiem piederošo atgūstamo īpašumu, kas konfiscēts kriminālprocesa gaitā, atdod viņiem bez kavēšanās.”
5. Pamatlēmuma septītajā apsvērumā sniegts skaidrojums par saistību ar civilprocesu:
“Pasākumi, lai palīdzētu cietušajiem, un jo īpaši noteikumi par kompensāciju un izlīgumu neattiecas uz risinājumiem, ko panāk civilprocesa kārtībā.”
6. Direktīva 2004/80 regulē jautājumus par kompensāciju noziegumos cietušajiem, ko piešķir valsts. Tajā ir iekļauti noteikumi, kuriem jāatvieglo kompensāciju saņemšana pārrobežu gadījumos. Abos pirmajos pantos ir noteikti būtiskākie pamatprincipi:
“1. pants
Tiesības iesniegt prasību dalībvalstī, kurā ir pastāvīgā dzīvesvieta
Dalībvalstis nodrošina to, ka tad, ja tīšs, vardarbīgs noziegums izdarīts dalībvalstī, kas nav dalībvalsts, kurā kompensācijas prasītājs pastāvīgi dzīvo, tad prasītājam ir tiesības prasību iesniegt kādai iestādei vai citai struktūrai pēdējā dalībvalstī.
2. pants
Atbildība par kompensācijas maksāšanu
Kompensāciju maksā tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras teritorijā izdarīts noziegums.”
7. Komisijas sākotnējais priekšlikums par kompensācijas noteikumu saskaņošanu neguva atbalstu. Tomēr sestajā apsvērumā noteikts šādi:
“Noziegumos cietušajiem Eiropas Savienībā jābūt tiesībām uz taisnīgu un samērīgu kompensāciju par nodarītajiem kaitējumiem neatkarīgi no tā, kurā Eiropas Kopienas vietā noziegums izdarīts.”
8. Šajā sakarā Direktīvas 2004/80 12. pantā paredzēts:
“1. Šīs direktīvas noteikumi par kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos ir piemērojami, pamatojoties uz dalībvalstu to kompensāciju sistēmām, kuras izmaksā to attiecīgajā teritorijā tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem.
2. Visas dalībvalstis nodrošina to, ka to tiesību normās ir paredzēta tāda to teritorijā izdarītos tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem izmaksājamo kompensāciju sistēma, kura garantē taisnīgu un samērīgu kompensāciju cietušajiem.”
9. 17. panta a) punktā tiek uzsvērts, ka tiktāl, ciktāl šādi noteikumi nav pretrunā šai direktīvai, minētā direktīva dalībvalstīm neliedz ieviest vai paturēt spēkā labvēlīgākus noteikumus noziegumos cietušo vai citu noziegumos skartu personu labā.
B – Itālijas tiesības
10. Šķiet, ka Itālija nav skaidri transponējusi Pamatlēmuma 2001/220 1. panta a) punktā iekļauto cietušā definīciju.
11. Itālijas codice di procedura penale [Kriminālprocesa kodekss] 262. un 263. pantā noteikta kārtība, kādā tiek atdotas kriminālprocesā arestētas mantas. Par šādu atdošanu pamatā var lemt tikai krimināltiesas tiesnesis. Tomēr, ja par īpašumu pastāv strīds, tiesnesis norāda, ka šis strīds ir risināms kompetentajā civillietu tiesā.
12. Turklāt Itālijas codice di procedura penale 74. un turpmākajos pantos, kā arī 538. un turpmākajos pantos paredzēta kārtība, kādā tiek izlemts jautājums par kriminālprocesā cietušā tiesībām uz kaitējuma kompensāciju.
III – Fakti un prejudiciālie jautājumi
13. Pamatojoties uz prokuroru vienošanās lēmumu, ar 1999. gada 4. maija spriedumu Džovanni Delorto [Giovanni Dell'Orto] kopā ar citiem apsūdzētajiem tika sodīts ar brīvības atņemšanu uz gadu un sešiem mēnešiem nosacīti un naudas sodu par noziegumiem, kas saistīti ar nepatiesu ziņu sniegšanu par sabiedrībām, tostarp par noziegumiem saistībā ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu slēpšanu vainu pastiprinošos apstākļos un politisko partiju nelikumīgu finansēšanu no SAIPEMSpA. līdzekļiem. Šis spriedums jau ir stājies spēkā.
14. Vēl pirmstiesas procedūras laikā Delorto no konta ārzemēs uz Itāliju pārskaitīja naudas summu EUR 1 064 069,78 apmērā, kas, pēc iesniedzējtiesas sniegtajām ziņām, ir nelikumīgi iegūti līdzekļi un vēl joprojām ir SAIPEM īpašums. Drošības apsvērumu dēļ konts Itālijā tika arestēts.
15. Spriedumā netika lemts par arestēto naudas summu. Pamatojoties uz SAIPEM iesniegumu, 1999. gada 3. decembrī tika pieņemts rīkojums par arestētās naudas summu izmaksāšanu. Naudas summa, kas atradās kontā, 1999. gada 10. decembrī tika noņemta un konts tika slēgts.
16. Iesniedzējtiesa nesniedz informāciju, kura tiesa pieņēma Delorto notiesājošu spriedumu un nolēma izmaksāt arestēto naudas summu, tomēr šķiet, ka šos lēmumus tā ir pieņēmusi pati.
17. 2001. gada 8. novembrī Corte di Cassazione [Itālijas Kasācijas tiesa] atcēla šo lēmumu, jo arestētās naudas atmaksa nebija prokuroru vienošanās lēmuma priekšmets, tādēļ lēmumu par naudas atmaksu nevarēja pieņemt kriminālprocesa ietvaros.
18. Pēc vairākiem nolēmumiem pirms sprieduma pasludināšanas iesniedzējtiesai tagad kā kompetentajai tiesai jālemj par turpmākiem pasākumiem attiecībā uz naudas summu, par ko ir strīds šajā lietā. Lai sagatavotu šādu lēmumu, tā Tiesai uzdod šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai – saskaņā ar 1. un turpmākajiem pantiem Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem vai citām Kopienu tiesību normām – Pamatlēmuma 2001/220/TI 2. un 9. pants principā ir piemērojams jebkurā kriminālprocesā jebkurai personai, kuru ir ietekmējis noziedzīgs nodarījums?
2) Vai – saskaņā ar 1. un turpmākajiem pantiem Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvā 2004/80 par kompensāciju noziegumos cietušajiem vai citām Kopienu tiesību normām – Pamatlēmuma 2001/220 2. un 9. pants, veicot kriminālprocesuālas darbības galīgā sprieduma izpildei (un līdz ar to arī taisot spriedumu atbilstoši [..] [prokuroru vienošanās lēmumam] (4)), ir piemērojams jebkurai personai, kuru ir ietekmējis noziedzīgs nodarījums?”
19. Lietā piedalās Delorto, Īrija, Nīderlande, Austrija, Apvienotā Karaliste un Komisija.
IV – Vērtējums
20. Iesniedzējtiesa lūdz interpretēt Pamatlēmumu 2001/220, ņemot vērā Direktīvu 2004/80. Tā atbilstoši Tiesas atzinumam spriedumā lietā Pupino par to, ka atbilstīgas interpretācijas princips attiecas arī uz pamatlēmumiem, vēlas savu valsts tiesību interpretāciju veikt, cik vien iespējams ņemot vērā pamatlēmuma tekstu un mērķi, lai tādējādi sasniegtu pamatlēmumā paredzēto rezultātu un līdz ar to izpildītu LES [Līguma par Eiropas Savienību] 34. panta 2. punkta b) apakšpunkta prasības (5). Iesniedzējtiesa pamata lietā acīmredzami cer uz pamatlēmuma pilnvarojumu izlemt jautājumu par arestētās naudas summas izsniegšanu SAIPEM.
A – Par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību
21. Apvienotā Karaliste uzskata, ka lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu nav pieņemams. Iesniedzējtiesa atsaucas uz EKL 234. pantu, tomēr lūdz interpretēt pamatlēmuma noteikumus, t.i., LES 34. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēta tiesību akta noteikumus. Tomēr lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par ES tiesību interpretāciju var iesniegt tikai saskaņā ar LES 35. panta 1. punktu. Īrijai ir līdzīgs viedoklis, tomēr tā uzskata, ka iesniedzējtiesas pieļauto kļūdu var labot, ņemot vērā, ka attiecīgs lūgums atbilstoši LES 35. panta noteikumiem būtu pieņemams.
22. Īrija jau tiesas sēdē uzsvēra, ka, protams, nav iespējams, aizbildinoties ar prejudiciālu jautājumu uzdošanu par Kopienu tiesībām atbilstoši EKL 234. panta noteikumiem, Tiesai faktiski uzdot jautājumus par ES tiesību interpretāciju, kas ir pieņemami tikai, pamatojoties uz LES 35. pantā minētajiem papildus nosacījumiem. Tomēr, ņemot vērā vēl izskatāmo abu tiesību sistēmu savstarpējo ietekmi, jautājums par to, cik lielā mērā drīkst atsaukties uz ES tiesībām, uzdodot prejudiciālus jautājumus par Kopienu tiesībām, varētu izvirzīt praksē grūti atbildamus nodalīšanas jautājumus. Tomēr izskatāmajā lietā nav jālemj par šiem jautājumiem.
23. Apvienotās Karalistes argumenti pret attiecīgā lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību katrā ziņā nepārliecina. Tiesa jau ir atzinusi, ka atbilstoši LES 46. panta b) punktam EK, EOTK un EAEK līgumu normas par Tiesas kompetenci un tās īstenošanu, to skaitā EKL 234. pants, ir piemērojamas Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļas normām ar LES 35. pantā paredzētajiem nosacījumiem. No tā izriet, ka EKL 234. pantā paredzētā sistēma attiecas uz Tiesas kompetenci prejudiciālo nolēmumu jomā saistībā ar LES 35. pantu ar nosacījumiem, kas paredzēti minētajā normā (6).
24. Tādēļ arī prejudiciālo jautājumu uzdošana par ES tiesībām, atbilstoši LES 35. pantam, principā ir lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu EKL 234. panta nozīmē. Tam, cik skaidri valsts tiesa min šos noteikumus, nav izšķirošas nozīmes jautājumā par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pieņemamību. Tā drīzāk ir atkarīga no attiecīgo nosacījumu ievērošanas, kas saistībā ar jautājumiem par ES tiesībām it īpaši noteikti LES 35. pantā.
25. Īpaši jau Apvienotā Karaliste un Īrija par svarīgāko LES 35. panta nosacījumu uzskata to, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāatzīst Tiesas kompetence sniegt prejudiciālus nolēmumus par ES tiesībām. Tomēr neviena no abām dalībvalstīm nav nākusi klajā ar šādu deklarāciju. Īrija arī atzīst, ka izskatāmajā lietā ir skaidrs, ka iesniedzējtiesai ir tiesības uzdot prejudiciālus jautājumus. Itālija deklarācijā, kas stājās spēkā 1999. gada 1. maijā – dienā, kad stājās spēkā Amsterdamas Līgums, – norādīja, ka atzīst Tiesas kompetenci jautājumu izskatīšanā par LES 35. pantā minēto tiesību aktu spēkā esamību un interpretāciju saskaņā ar tā paša panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem noteikumiem (7).
26. Turpmākajā lietas gaitā dažādas valdības izsaka šaubas par lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu nozīmi saistībā ar strīda pamata lietā atrisinājumu.
27. Tiesa, piemērojot LES 35. pantam judikatūru, kas skar EKL 234. pantu, jautājumā par nolēmuma nepieciešamību atzīst, ka atbilstības prezumpciju, kas piemīt valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Savienības tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas [prejudiciālie] jautājumi, nav nekāda sakara ar faktisko situāciju vai pamata prāvas priekšmetu, vai arī gadījumos, kad izvirzītā problēma ir hipotētiska vai kad Tiesai nav zināmi faktiskie vai juridiskie apstākļi, kas nepieciešami, lai sniegtu noderīgu atbildi uz uzdotajiem jautājumiem. Izņemot minētos gadījumus, Tiesai principā ir pienākums izskatīt prejudiciālus jautājumus par LES 35. panta 1. punktā minēto aktu interpretāciju (8).
28. Nīderlandes valdība apgalvo, ka lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav norādīta informācija par to, kādi Itālijas tiesību noteikumi jāinterpretē atbilstoši pamatlēmumam. Ņemot vērā, ka pamatlēmumu nevar tieši piemērot, lūgumā ir jānorāda attiecīgā informācija.
29. No pastāvīgās judikatūras izriet, ka sakarā ar nepieciešamību sniegt tādu Kopienu tiesību interpretāciju, kas būtu noderīga valsts tiesai, iesniedzējtiesai ir jādefinē tās uzdoto jautājumu faktiskais un tiesiskais konteksts vai vismaz jāizskaidro faktiskie apstākļi, ar kuriem šie jautājumi ir pamatoti. Šim [faktisko un tiesisko apstākļu] aprakstam turklāt ir jāsniedz iespēja arī citu dalībvalstu valdībām un citām ieinteresētajām personām iesniegt to apsvērumus saskaņā ar Tiesas Statūtu 23. pantu. Šajā sakarā ir jāņem vērā, ka ieinteresētajām personām tiek nosūtīts tikai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu (9).
30. Tādēļ iesniedzējtiesai jādefinē tiesiskais konteksts tiktāl, ciktāl tas ir nepieciešams, lai sniegtu noderīgu atbildi uz uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem. Turpretī tai nav jāpierāda, ka vēlamā atbilstīgā interpretācija faktiski ir iespējama. Spriedumā lietā Pupino noteikts, ka lūgums [sniegt prejudiciālu nolēmumu] nekļūst nepieņemams tikai tādēļ, ka pastāv šaubas par pamatlēmumam atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas iespējamību, bet gan tādēļ, ka acīmredzami neiespējama ir pati interpretācija. Valsts tiesai minētajā lietā ir jāpārliecinās, ka atbilstīga valsts tiesību interpretācija ir iespējama (10). Šāda nostāja ir arī loģiska, jo Tiesas uzdevums lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu ietvaros nav interpretēt valsts tiesības, tostarp arī interpretēt tās atbilstoši Savienības vai Kopienu tiesībām.
31. Tādējādi, iespējams, būtu lietderīgi vairāk uzzināt par noteikumiem, kurus iesniedzējtiesa grib interpretēt atbilstoši pamatlēmumam (11), tomēr atbilstošas informācijas trūkums neliedz sniegt noderīgu atbildi uz prejudiciālajiem jautājumiem.
32. Austrijas valdība pat sper soli tālāk nekā Nīderlandes valdība, apgalvojot, ka atbilstoši Itālijas tiesību normām sodu izpildes procesā nevar lemt par cietušā civilprasībām. Tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu esot hipotētisks. Tomēr arī šo iebildumu nevar pieņemt, jo tajā nav nekādas norādes, kas pamatotu acīmredzamas šaubas par pamatlēmumam atbilstīgas valsts tiesību interpretācijas iespējamību.
33. Lielāka nozīme ir Īrijas valdības izteiktajām šaubām par to, ka Pamatlēmums 2001/220 laika ziņā var juridiski ietekmēt pamata prāvu. Delorto tika notiesāts 1999. gada 4. maijā, strīdu izraisījušās naudas summas drošības apsvērumu dēļ tika arestētas jau 1997. gada 29. decembrī, bet to apgalvotā piesavināšanās vai izšķērdēšana ir notikusi vēl agrāk. Turpretī attiecīgo pamatlēmuma noteikumu transponēšanas termiņš beidzās tikai 2002. gada 22. martā, bet Direktīvas 2004/80 gadījumā – attiecīgi tikai 2005. gada 1. jūlijā vai 2006. gada 1. janvārī. Tādēļ, ja pamatlēmums laika ziņā nevar juridiski ietekmēt apgalvoto nelikumīgi iegūto līdzekļu atdošanu, tad nav iespējama pamatlēmumam atbilstīga valsts tiesību interpretācija un lūgumam sniegt prejudiciālu nolēmumu nav nozīmes pamata prāvā.
34. Tomēr saskaņā ar maniem secinājumiem lietā Pupino atbilstīgu interpretāciju nevar liegt arī tas, ka attiecīgie nodarījumi ir izdarīti pirms pamatlēmuma pieņemšanas. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru attiecībā uz procesuālo tiesību normām principā ir jāvadās pēc tā, ka procesuālo tiesību normas piemēro visās lietās, kas ir izskatīšanā brīdī, kad [šīs normas] stājas spēkā (12). Ir acīmredzami, ka arī Tiesa jautājumu par piemērojamību laikā neuzskata par šķērsli pamatlēmumam atbilstīgai interpretācijai, jo tā šo jautājumu spriedumā lietā Pupino nav izvirzījusi. Līdzīgi kā lietā Pupino arī pamata lietā tiek skarti procesuālie jautājumi, proti, par tiesas kompetenci izlemt, vai kriminālprocesa laikā arestētos skaidras naudas līdzekļus bankā var izmaksāt cietušajam uzņēmumam. Ņemot vērā iepriekš minēto, Īrija tiesas sēdē atteicās no savām šaubām.
35. Tā kā izskatāmajā lietā vēl ir jāpieņem lēmumi, pamata prāvā ratione temporis var piemērot Pamatlēmumu 2001/220.
36. Pēdējās šaubas par lūguma [sniegt prejudiciālu nolēmumu] nozīmi attiecas uz Pamatlēmuma 2001/220 likumību. Ja pamatlēmums ir nelikumīgs un līdz ar to nav piemērojams, tad tas nevar noteikt saistības veikt pamatlēmumam atbilstīgu interpretāciju un prejudiciālajiem jautājumiem par interpretāciju nav nozīmes pamata prāvā.
37. Šajā sakarā vēlos atgādināt, ka savos secinājumos lietā Pupino es izteicu šaubas par pamatlēmuma juridisko pamatojumu, tomēr nonācu pie secinājuma, ka Tiesai pēc savas ierosmes nav jāizskata šīs šaubas, jo katrā ziņā tās nav būtiskas (13). Vismaz šķiet, ka pamatlēmuma pieņemšana, balstoties uz izvēlēto juridisko pamatojumu, ir attaisnojama. Līdz ar to Tiesa spriedumā lietā Pupino nelēma par šo jautājumu. Ņemot vērā, ka arī izskatāmajā lietā ne iesniedzējtiesa, ne lietas dalībnieki neizvirza jautājumu par pamatlēmuma juridisko pamatojumu, nav iemesla izskatāmajā lietā tam no jauna pievērsties.
38. Tādēļ lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams.
B – Par prejudiciālajiem jautājumiem
39. Lai atbildētu uz iesniedzējtiesas uzdotajiem jautājumiem par Pamatlēmuma 2001/220 interpretāciju, ņemot vērā Direktīvu 2004/80, sākotnēji jāizskata jautājums par tiesību aktu savstarpējās ietekmes iespējām un robežām, pamatojoties uz EK līgumu un uz Līgumu par Eiropas Savienību (par to turpmāk – 1. daļā). Ņemot vērā iegūtos rezultātus, attiecīgi ir jāinterpretē pamatlēmums (par to turpmāk – 2. un 3. daļā).
1) Par saikni starp Savienības tiesībām un Kopienu tiesībām attiecībā uz interpretāciju
40. It īpaši Īrija un Apvienotā Karaliste iebilst pret to, ka atbilstoši Eiropas Savienības tiesību normām pieņemta pamatlēmuma interpretācijā jāņem vērā atbilstoši Kopienu tiesību normām (vēlākā laika posmā) pieņemta direktīva. Tās ir divas dažādas tiesību sistēmas, kas skaidri jānošķir viena no otras. Vismaz daļēji šis viedoklis balstās uz labiem pamatiem. Tomēr šo viedokli nevar atbalstīt pilnībā.
41. Sākumā jānorāda, ka interpretācijas ietvaros jebkāda savstarpējā ietekme var būt tikai tad, ja eksistē attiecīgas interpretācijas robežas. Contra legem [jeb pozitīvajām tiesībām pretēja] interpretācija praktiski nav savienojama ar tiesiskās drošības principu (14).
42. It īpaši Apvienotā Karaliste uzsver, ka, pat pastāvot interpretācijas robežām, Līguma par Eiropas Savienību un EK līguma dažādās kompetences nepieļauj interpretācijas ceļā pārnest vienas tiesību sistēmas noteikumus uz otru, jo otrajā tiesību sistēmā tiem nav juridiskā pamata. Proti, katrai interpretācijai jāņem vērā interpretējamā tiesību akta juridiskais pamats, un tādēļ tās gaitā nedrīkst iegūt rezultātu, kas vairs nav saderīgs ar šo juridisko pamatu.
43. It īpaši tas attiecas uz Kopienu tiesību noteikumu pārņemšanu Savienības tiesībās, jo Līgums par Eiropas Savienību atbilstoši tā 47. pantam neiespaido EK līgumu. Tādēļ Tiesa uzskata par pienākumu nodrošināt, lai tiesību akti, uz kuriem saskaņā ar Padomes viedokli attiecas Līgums par Eiropas Savienību, neskartu pilnvaras, ko EK līguma normas piešķir Kopienai (15).
44. Ja šīs robežas tiek ievērotas, tad noteikumu apmaiņa starp Kopienu tiesībām un Savienības tiesībām ir noteikta jau pašos Līgumos. Savienība un Kopiena pastāv līdzās kā dažādas, tomēr integrētas tiesību sistēmas (16). LES 1. panta trešajā daļā ir noteikts, ka Savienības pamatā ir Eiropas Kopienas. Atbilstoši LES 3. panta pirmajai daļai Savienībā ir vienota organizatoriska sistēma, kas nodrošina darbības konsekvenci un nepārtrauktību, lai sasniegtu tās mērķus, reizē respektējot un paplašinot acquis communautaire. Turklāt EKL 61. panta a) un e) punktā paredzēts, ka pasākumi, kas paredzēti EK līguma IV sadaļā, kopā ar pasākumiem, kas noteikti LES VI sadaļā, radīs telpu, kurā valda brīvība, drošība un tiesiskums.
45. Tādēļ spriedumā lietā Pupino Tiesa atzīst par pilnībā saprotamu, ka Līguma par Eiropas Savienību autori uzskatīja par lietderīgu saistībā ar minētā līguma VI sadaļu ietvert norādes uz juridiskiem instrumentiem, kam ir tāda pati iedarbība kā EK līgumā paredzētajiem instrumentiem, lai efektīvi veicinātu Savienības mērķu sasniegšanu (17). Līdzīgi tas ir spēkā arī attiecībā uz Eiropas Savienības likumdošanas darbību. Likumdošanas tehniku, risinājumus un pieeju, kas sevi ir apliecinājusi Kopienu atvasinātajās tiesībās, var piemērot arī Savienības tiesību aktos.
46. Tādēļ no Kopienu tiesībām pārņemtajiem elementiem Savienības tiesībās principā ir jāpiešķir tāds pats saturs, kāds tiem ir Kopienu tiesībās. Tomēr šis noteikums ir spēkā tikai tiktāl, ciktāl to pieļauj Savienības tiesību īpašais raksturs, kas, piemēram, neparedz pamatlēmumu tiešu iedarbību. Arī saskanīgas interpretācijas rezultātā nedrīkst pazust Līgumos noteiktā atšķirība starp pārvalstiskajām Kopienu tiesībām un Savienības tiesībām, kas vairāk orientētas uz tradicionālajām starptautiskajām tiesībām.
47. Turklāt zināmos apstākļos stingrā likumdošanas kompetenču nošķiršana prasa, lai tiktu pieņemti Savienības un Kopienu tiesību akti, kas viens otru papildina. Piemēram, Šengenas konvenciju attiecībā uz Šengenas informācijas sistēmu groza paralēli tiesību akti, kas balstās uz EKL 66. pantu un LES 30. panta 1. punkta a) un b) apakšpunktu, 31. panta a) un b) punktu, kā arī 34. panta 2. punkta c) apakšpunktu (18). Šādi tiesību akti jāinterpretē atbilstoši to kopējam mērķim tādējādi, lai tie funkcionētu saskanīgi. Šajā sakarā it īpaši jāsniedz vienota definīciju interpretācija.
48. Pretēji Īrijas viedoklim, iespējams, tieši šādos gadījumos vienas tiesību sistēmas agrāk pieņemts tiesību akts jāinterpretē, ņemot vērā otras tiesību sistēmas vēlāk pieņemto tiesību aktu. Šajā situācijā var būt arī pretēja nepieciešamība interpretēt vēlāk pieņemto tiesību aktu, ņemot vērā agrāk pieņemtās tiesību normas, kuras šim aktam jāpapildina.
49. No iepriekš minētā izriet, ka Savienības tiesību aktus ir iespējams interpretēt, ņemot vērā Kopienu tiesības, tomēr šeit jāievēro robežas, kuras nosaka atšķirības starp Savienību un Kopienu – it īpaši attiecībā uz to pilnvarām un pieejamajiem rīcības veidiem.
2) Par cietušā jēdzienu
50. Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai par cietušajiem Pamatlēmuma 2001/220 nozīmē var uzskatīt arī juridiskas personas. Tas ir svarīgs jautājums, jo visi attiecīgie pamatlēmuma noteikumi, it īpaši 2. un 9. pants, darbojas tikai cietušo labā. Tomēr turpinājumā parādīšu, ka pieņēmums, ka juridiskās personas varētu uzskatīt par cietušajiem pamatlēmuma nozīmē, nav pareizs, arī ņemot vērā Direktīvu 2004/80.
a) Par Pamatlēmumu 2001/220
51. Visi lietas dalībnieki uzsver, ka SAIPEM nav uzskatāms par cietušo Pamatlēmuma 2001/220 1. panta a) punkta definīcijas nozīmē, jo saskaņā ar šo definīciju cietušā jēdziens attiecas tikai uz fiziskām personām.
52. Īrija un Komisija pamatoti uzsver, ka šīs definīcijas rašanās vēsture neļauj piemērot to juridiskām personām. Jau sākotnēji bija paredzēts attiecināt šo definīciju uz fiziskām personām, jo tas atbilda Portugāles izteiktajai iniciatīvai pamatlēmuma sakarā. Komisija norāda, ka arī tās paziņojums par cietušajiem noziedzīgos nodarījumos (19), kas tika sagatavots pirms minētās iniciatīvas, attiecās tikai uz fiziskām personām. Padome likumdošanas procesā gan pārbaudīja iespēju iekļaut tajā juridiskas personas (20), tomēr galarezultātā cietušā definīcija netika paplašināta.
53. Šī rašanās vēsture ir pretrunā arī Īrijas kā iespējamam izteiktajam viedoklim, ka aiz juridiskas personas stāvošās fiziskas personas ir jāuzskata par cietušām noziedzīgā nodarījumā, kas izdarīts pret juridisko personu. Ja būtu jāaizsargā arī šie netieši cietušie, tad konsekventāk būtu atzīt par cietušajiem arī juridiskas personas. Turklāt pamata prāvā neizskata netieši cietušu fizisko personu prasības, bet gan tieši cietušas juridiskas personas prasības. Tādēļ nav aktuāls jautājums, vai netiešs kaitējums var pamatot cietušā statusu Pamatlēmuma 2001/220 nozīmē.
54. Tomēr fizisku personu, kas stāv aiz juridiskas personas, vērā ņemšana vājina vēl vienu Apvienotās Karalistes iebildumu pret cietušā jēdziena attiecināšanu uz juridiskām personām. Minētā dalībvalsts apgalvo, ka LES 29. pantā noteiktais mērķis nodrošināt pilsoņiem augstu aizsardzības līmeni teritorijā, kur valda brīvība, drošība un tiesiskums, nepieciešamības dēļ ir attiecināts uz fiziskām personām. Tomēr tas nevar Eiropas Savienības likumdevēju aizkavēt aizsargāt juridiskas personas līdzīgi kā fiziskas personas, jo arī noziedzība pret juridiskām personām gala rezultātā ietekmē fiziskas personas, t.i., to īpašniekus vai darba ņēmējus. Turklāt arī šī noziedzība var ietekmēt pilsoņu subjektīvo drošības sajūtu.
55. Neskatoties uz Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļas galveno mērķi, Pamatlēmuma 2001/220 sašaurinātais cietušā jēdziens katrā ziņā atbilst pārējiem tā noteikumiem un atbilstošajiem mērķiem.
56. Pārējos pamatlēmuma noteikumus gan principā varētu daļēji piemērot arī juridiskām personām, ja tās būtu jāuzskata par cietušajiem, tomēr, kā to pamatoti uzsver Austrija, daži pamatlēmuma elementi darbojas tikai fizisku personu labā. Jau Pamatlēmuma 2001/220 1. panta a) punktā kā piemērs minētie kaitējumi, kas nodarīti cietušajam – fizisks vai morāls kaitējums, morālas ciešanas vai mantisks kaitējums – pārsvarā skar tikai fiziskas personas. Jāpiemin arī 2. panta 1. punkts. Atbilstoši tam pret cietušajiem procesa laikā jāizturas ar pienācīgu cieņu. Attiecībā uz juridiskām personām ir grūti attiecināt arī 2. panta 2. punkta noteikumu par cietušo, kas ir sevišķi neaizsargāti, īpašo aizsardzību. Līdzīgi juridiskām personām nevar piemērot 8. panta noteikumus par cietušā un viņa ģimenes locekļu aizsardzību.
57. Pamatojums juridisku personu iekļaušanai cietušā jēdzienā varētu būt tikai tajā gadījumā, ja to neiekļaušana neatbilstu pārākām tiesību normām, t.i., it īpaši Īrijas pieminētajām pamattiesībām, kuras atbilstoši LES 6. panta 2. punktam ievēro Savienība. Šajā sakarā rodas jautājums, vai dažādā attieksme pret fiziskām un juridiskām personām atbilst vispārējam vienlīdzības principam. Tas nosaka, ka līdzīgās situācijās nevar piemērot atšķirīgus noteikumus un dažādās situācijās nevar piemērot vienādus noteikumus, ja vien tādai pieejai nav objektīva attaisnojuma (21).
58. Tomēr Eiropas Savienības likumdevējs, arī ievērojot vienlīdzības principu, drīkst aprobežoties tikai ar noteikumu pieņemšanu attiecībā uz fiziskām personām. Noziedzīgo nodarījumu rezultātā kaitējumu var nodarīt arī juridiskām personām, tomēr jau cietušā definīcija Pamatlēmuma 2001/220 1. panta a) punktā parāda, ka fiziskām personām nodarītais kaitējums bieži neaprobežojas ar materiāliem zaudējumiem, bet gan fiziskās vai morālās neaizskaramības, kā arī morālo ciešanu dēļ var sasniegt pilnīgi citas dimensijas nekā tas ir juridisko personu gadījumā. Turklāt fiziskām personām kriminālprocesā bieži vien vairāk ir nepieciešama aizsardzība nekā juridiskām personām, kas regulāri saņem profesionālu palīdzību. Tie ir objektīvie iemesli īpašajai attieksmei pret fiziskām personām, kas ir cietušas noziedzīga nodarījuma rezultātā.
59. Turklāt jānorāda, ka, ciktāl arī juridiskām personām kriminālprocesā ir nepieciešama aizsardzība, pamatlēmums neaizliedz dalībvalstīm īstenot pašām savus pasākumus (22).
60. Tādējādi jāsecina, ka, arī ņemot vērā pamattiesības, Pamatlēmumā 2001/220 nekas neliecina par nepieciešamību paplašināt cietušā definīciju, attiecinot to arī uz juridiskām personām.
b) Par Direktīvu 2004/80
61. Sākotnēji kopā ar Apvienoto Karalisti jānorāda uz to, ka, neskatoties uz cietušā jēdziena interpretāciju, izskatāmajā lietā nevar piemērot Direktīvu 2004/80. Direktīvā nav paredzēts piešķirt kompensāciju tikai tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem, turpretī nauda, par ko ir strīds izskatāmajā lietā, tika iegūta piesavināšanās vai izšķērdēšanas ceļā. Turklāt noziegums pamatā, ja ne vienīgi, tika izdarīts dalībvalstī, kurā bija reģistrēta cietušā – SAIPEM – juridiskā adrese. Turpretim direktīvas noteikumi nosaka kompensācijas saņemšanas kārtību gadījumos, kad noziegums izdarīts citā dalībvalstī. Visbeidzot, direktīva ļauj dalībvalstīm attiecināt noteikumus par kompensācijas saņemšanu tikai uz prasītājiem, kuriem kaitējumi nodarīti noziegumos, kas izdarīti pēc 2005. gada 30. jūnija; turpretī izskatāmajā lietā noziegums tika izdarīts apmēram desmit gadus agrāk.
62. Tomēr Direktīva 2004/80 ir jāskata plašākā kontekstā ar Pamatlēmumu 2001/220, jo arī tās mērķis ir cietušo aizsardzība un preambulas piektajā apsvērumā tā skaidri atsaucas uz pamatlēmumu. Komisija secina, ka abi tiesību akti viens otru papildina, vismaz attiecībā uz to mērķi aizsargāt cietušos.
63. Apvienotā Karaliste un Komisija pareizi uzsver, ka abiem tiesību aktiem tomēr ir dažādi priekšmeti, proti, no vienas puses, pamatlēmuma priekšmets, ciktāl tam šajā lietā ir nozīme, ir kompensācija no apsūdzētā, un, no otras puses, direktīvas priekšmets ir kompensācija no valsts.
64. Tādēļ starp abiem tiesību aktiem nav ciešas papildinošas saiknes. To darbībai nav obligāti, lai cietušā jēdziens tiktu vienveidīgi interpretēts, tas drīzāk ir sistēmas interesēs. Vienveidīgā interpretācija it īpaši varētu atvieglot [direktīvas] transponēšanu un praktisko piemērošanu dalībvalstīs. Jau nelielā nozīme, kāda tiek piešķirta saskaņotai interpretācijai, ļauj vispār apšaubīt Direktīvas 2004/80 piemērotību, piemēram, pēc analoģijas, pamatot Pamatlēmumā 2001/220 iekļautā cietušā jēdziena paplašinātu interpretāciju.
65. Pamatlēmumā 2001/220 iekļautā cietušā jēdziena paplašināta interpretācija, pamatojoties uz Direktīvu 2004/80, nav nepieciešama arī tādēļ, ka no direktīvas skaidri neizriet, ka tā par cietušajiem uzskata juridiskas personas.
66. Pretēji Pamatlēmumam 2001/220, Direktīvā 2004/80 nav skaidras cietušā definīcijas. To izskaidro direktīvas rašanās vēsture. Komisijas priekšlikuma direktīvai par kompensāciju noziedzībā cietušajiem mērķis bija ne tikai atvieglot cietušajiem kompensācijas saņemšanu pārrobežu gadījumos, bet arī radīt kopīgus obligātos standartus attiecībā uz kompensāciju cietušajiem. Šajā sakarā priekšlikumā bija iekļauta cietušā definīcija, kas attiecās tikai uz fiziskām personām un skāra personas veselībai un dzīvībai nodarīto kaitējumu (23).
67. Tomēr Padome noraidīja priekšlikumu saskaņot kompensāciju piešķiršanu cietušajiem (24). Direktīvā vienīgais noteikums par tiesībām saņemt kompensāciju ir Direktīvas 2004/80 12. pants, kurā paredzēts, ka dalībvalstis garantē taisnīgu un samērīgu kompensāciju tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem. Turklāt no 2. panta izriet, ka kompensāciju maksā dalībvalsts kompetentā iestāde.
68. Atbilstoši savam formulējumam Direktīvas 2004/80 12. pants var attiekties arī uz juridiskām personām kā cietušajiem, jo arī tām citas dalībvalsts teritorijā izdarītu tīšu, vardarbīgu noziegumu rezultātā var tikt nodarīts kaitējums (25). Tādējādi nav izslēgts, ka Kopienu likumdevējs ir paplašinājis cietušo statusu ieguvušo personu loku, pārsniedzot Komisijas priekšlikumā direktīvai formulētos sākotnējos mērķus.
69. Tomēr Nīderlandes, Austrijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija pārstāv viedokli, ka par tīšos, vardarbīgos noziegumos cietušajiem Direktīvas 2004/80 nozīmē var uzskatīt tikai fiziskas personas. Tās apgalvo, ka cietušā statusa attiecināšana tikai uz fiziskām personām izriet no preambulas pirmajā apsvērumā minētā mērķa atcelt šķēršļus brīvai personu kustībai un pakalpojumu apritei, no preambulas otrajā apsvērumā minētā sprieduma Kovena [Cowan] lietā (26), kas prasa garantēt fizisko personu aizsardzību, kā arī no preambulas piektajā apsvērumā minētās atsauces uz Pamatlēmumu 2001/220, kas par iespējamiem cietušajiem definē tikai fiziskas personas. Turklāt Padome, noraidot Komisijas priekšlikumu par saskaņošanu, droši vien neplānoja paplašināt cietušo statusu ieguvušo personu loku, pārsniedzot Komisijas priekšlikuma ietvarus un attiecinot to arī uz juridiskām personām.
70. No iepriekš minētā izriet, ka Direktīvas 2004/80 teksts gan pieļauj piemērot cietušā jēdzienu gan attiecībā uz fiziskām, gan juridiskām personām, tomēr pastāv virkne iemeslu, lai to attiecinātu tikai uz fiziskām personām. Izskatāmajā lietā nepastāvot vajadzībai galīgi noteikt cietušā definīcijas piemērojamību direktīvā, tā katrā ziņā nevar ietekmēt Pamatlēmumā 2001/220 ietvertā cietušā jēdziena paplašināšanu ārpus definīcijas formulējumam.
71. Arī iesniedzējtiesas minētais Direktīvas 2004/80 17. pants nevar pamatot cietušā jēdziena attiecināšanu uz juridiskajām personām. Austrija, Itālija, Nīderlande, Apvienotā Karaliste un Komisija pamatoti norāda, ka šis noteikums paver dalībvalstīm iespēju pieņemt labvēlīgākas valsts tiesību normas. Tādēļ dalībvalstis par cietušajiem drīkst uzskatīt arī juridiskas personas. Tomēr no iepriekš minētā neizriet, ka dalībvalstīm ir pienākums to darīt.
72. Tādēļ par cietušajiem Pamatlēmuma 2001/220 nozīmē, arī ņemot vērā Direktīvu 2004/80, ir uzskatāmas tikai fiziskas personas.
3) Par Pamatlēmuma 2001/220 9. panta piemērošanu kriminālsoda izpildes procedūrā
73. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai cietušā tiesības, kas noteiktas Pamatlēmuma 2001/220 2. un 9. pantā, vēl var piemērot arī kriminālsoda izpildes procedūras laikā. Ņemot vērā, ka atbilde uz pirmo jautājumu izskatāmajā lietā neattiecas ne uz vienu cietušo pamatlēmuma nozīmē, daži lietas dalībnieki uzskata, ka šis ir tīri hipotētiskas dabas jautājums.
74. Tomēr Tiesa, pamatojoties uz EKL 234. pantu, vairākas reizes ir atzinusi savu kompetenci lemt par prejudiciāliem jautājumiem, kas attiecas uz Kopienu tiesību normām situācijās, kur pamata prāvas fakti ir ārpus Kopienu tiesību piemērošanas jomas, bet kur šīs tiesību normas ir piemērojamas vai nu saskaņā ar valsts tiesībām vai arī ar Līguma noteikumiem (27). Tam būtu jāattiecas arī uz Savienības tiesību noteikumiem.
75. Izskatāmajā lietā nevar izslēgt, ka Itālijas tiesībās principā tiek piemērots plašāk formulēts cietušā jēdziens, kā rezultātā arī attiecībā uz juridiskām personām var tikt piemērotas procedūras, kas ir paredzētas fiziskām personām situācijās, kad tās vēlas īstenot savas cietušā tiesības. To apliecina arī fakts, ka Itālija nav skaidri transponējusi Pamatlēmuma 2001/220 1. panta a) punktā iekļauto cietušā jēdzienu (28) un arī attiecīgajos Itālijas tiesību noteikumos, šķiet, netiek izmantots īpašs cietušā jēdziens (29).
76. Ja Itālijas tiesībās ir paredzēta vienota šo noteikumu piemērošana neatkarīgi no tā, vai cietušie ir fiziskas vai juridiskas personas, tādā gadījumā iesniedzējtiesai var būt noderīgi zināt, kādas ir pamatlēmuma prasības attiecībā uz izpildes procedūru. Tādējādi Tiesai būtu jāatbild arī uz šo jautājumu.
77. Satura ziņā šis jautājums attiecas uz pamatlēmuma 9. panta 1. un 3. punkta interpretāciju, kuros noteikta kārtība, kādā cietušajiem tiek piešķirta kompensācija un atdots viņiem piederošais īpašums.
78. Iesniedzējtiesa acīmredzami uzskata, ka izskatāmajā lietā cietušajam ir jāatdod viņam piederošais īpašums. Šajā sakarā 9. panta 3. punktā paredzēts, ka, ja vien tas nav steidzami vajadzīgs kriminālprocesā, cietušajiem piederošo atgūstamo īpašumu, kas konfiscēts kriminālprocesa gaitā, atdod viņiem bez kavēšanās.
79. Ņemot vērā, ka runa ir par naudas atdošanu, kas, domājams, bezskaidras naudas veidā tika pārskaitīta uz noziedzīgā nodarījuma izdarītāja kontu, šķiet, tomēr iespējams, ka šī nauda, pretēji iesniedzējtiesas skaidrojumam, nav palikusi SAIPEM īpašumā. Tādējādi nebūtu jāatstāj novārtā jautājums par iespēju cietušajam saņemt kompensāciju. Šajā sakarā dalībvalstis saskaņā ar Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 1. punktu nodrošina, lai noziedzīgās darbībās cietušajiem būtu tiesības saprātīgā laika posmā saņemt lēmumu par kompensāciju no apsūdzētā kriminālprocesā, izņemot atsevišķus gadījumus, kad valsts tiesību aktos paredzēts, ka kompensācija piešķirama citā veidā. Šajā gadījumā nav pilnībā jānoskaidro, uz kādiem prasību veidiem attiecas kompensācijas jēdziens. Tomēr ir acīmredzams, ka tas attiecas uz materiālas dabas zaudējumiem, it īpaši ņemot vērā, ka 1. panta a) punktā kā piemērs cietušajam nodarītam kaitējumam skaidri minēts mantisks kaitējums.
80. Atšķirībā no pirmā jautājuma Direktīva 2004/80 neietekmē interpretāciju. Tas atbilst direktīvas priekšmetam – valsts nodrošinātai kompensācijai cietušajiem, atsakoties no detalizētas saskaņošanas. Tādēļ direktīvā nav noteikumu par kompensāciju no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja vai par arestētās mantas atdošanu cietušajam. Tā arī neattiecas uz kriminālprocesu, jo parasti par valsts kompensāciju cietušajiem tiek lemts atsevišķā procedūrā saskaņā ar publisko tiesību noteikumiem.
a) Par kompensāciju
81. Jautājumā par kompensāciju dalībvalstis saskaņā ar Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 1. punktu nodrošina, lai noziedzīgās darbībās cietušajiem būtu tiesības saprātīgā laika posmā saņemt lēmumu par kompensāciju no apsūdzētā kriminālprocesā, izņemot atsevišķus gadījumus, kad valsts tiesību aktos paredzēts, ka kompensācija piešķirama citā veidā.
82. Atbilstoši šim noteikumam cietušajiem ir jāpiešķir tiesības kriminālprocesa ietvaros saņemt lēmumu par kompensāciju no apsūdzētā. Tomēr attiecībā uz šo kārtību ir viens nosacījums. Atsevišķos gadījumos dalībvalstis var paredzēt kompensācijas piešķiršanu citā veidā. Tas tomēr nenozīmē, ka dalībvalstīm ir pilnīga rīcības brīvība, nosakot kārtību kompensācijas piešķiršanai cietušajiem, bet gan tikai to, ka atsevišķos gadījumos kompensācija var tikt piešķirta citā veidā. Parasti cietušajiem jābūt iespējai saņemt lēmumu kriminālprocesa ietvaros.
83. Kriminālprocesa un lēmuma par kompensāciju sasaistes mērķis ir pasargāt cietušo no vēl vienas tiesvedības sloga un ar to saistītajiem riskiem. Ja kriminālprocess noskaidro konkrētus jautājumus vai arī bez lielām grūtībām var tos noskaidrot, tad cietušajiem Pamatlēmuma 2001/220 2. panta 1. punkta nozīmē tiek atzītas viņu likumīgās intereses, ja krimināltiesa, balstoties uz šiem konstatējumiem, nekavējoties pieņem attiecīgus lēmumus.
84. Pamata prāvā šis mērķis būtu izpildīts, ja jau spriedumā krimināllietā būtu iespēju robežās izlemts par kompensāciju SAIPEM.
85. Tomēr Komisija pamatoti uzsver, ka Pamatlēmumā 2001/220 nav noteikts, ka lēmums jāiekļauj dalībvalsts kriminālprocesā. Tādēļ pamatlēmums varētu pieļaut, ka tiesa vispirms izlemj par soda mēru un turpmākajā procesā, pamatojoties uz kriminālprocesa konstatējumiem, pieņem lēmumu par kompensāciju no noziedzīgā nodarījuma izdarītāja. Turklāt katrā ziņā jānodrošina, lai šis nākošais lēmums tiktu pieņemts saprātīgā laika posmā, kā tas noteikts 9. panta 1. punktā.
86. Kā to it īpaši uzsver Nīderlande, ņemot vērā, ka Pamatlēmumā 2001/220 nav skaidra regulējuma, tas, vai šāds risinājums faktiski ir iespējams, ir atkarīgs no valsts tiesību normām. Ja pēc likumpārkāpēja notiesāšanas valsts tiesību normas, arī interpretējot tās pamatlēmuma kontekstā, vairs nepieļauj pieņemt lēmumu par kompensāciju, tad tiesām šie lēmumi ir jāpieņem vai nu pirms vai pēc sprieduma krimināllietā, atkarībā no tā, kā šajā sakarā noteikts valsts tiesībās.
87. Turklāt uzskatu par neiespējamu pieprasīt, lai visas kriminālsoda izpildes procedūras laikā tiktu uzturēta prasība pieņemt lēmumu par kompensācijas piešķiršanu cietušajam. Pretējā gadījumā pastāvētu risks, ka šādas prasības tiek celtas vēl vairākus gadus pēc tam, kad tiesa pabeigusi izskatīt attiecīgo krimināllietu. Neņemot vērā iespējamo noilgumu, šāda situācija būtu ne tikai pretrunā Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 1. punktā noteiktajām tiesībām saprātīgā laika posmā saņemt lēmumu, bet arī neatbilstu noteiktajam mērķim. Tiktu zaudētas priekšrocības, ko nodrošina vienas un tās pašas tiesas vienlaicīgs vai vismaz drīzā laikā pieņemts lēmums par sodu un kompensāciju.
88. Vienlaicīgi šī situācija bieži attiektos uz prāvām, kurās pamatlēmums nebija jāievēro ne tiesvedības laikā, kā rezultātā tika pieņemts notiesājošs spriedums, ne arī paša sprieduma pieņemšanas laikā. Šīs situācijas atspoguļojumam var kalpot izskatāmā lieta: notiesājošais spriedums tika pieņemts 1999. gadā, tātad laikā, kad pamatlēmuma vēl nebija. Tādēļ tas vēl nevarēja kompetentajai tiesai uzlikt pienākumu, pieņemot notiesājošu spriedumu, izlemt arī par tiesībām saņemt kompensāciju vai noskaidrot varbūtējos vajadzīgos faktus. Ja šādos gadījumos līdz šim netika pieņemts lēmums par kompensāciju, tad arī nevar cerēt, ka šādam gaidāmajam lēmumam varētu dot priekšroku salīdzinājumā ar lēmumu civillietā.
89. No iepriekš minētā izriet, ka Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 1. punkts neaizliedz saprātīgā laika posmā pieņemt lēmumu par kompensāciju cietušajam kriminālsoda izpildes procedūrā, tomēr neuzliek par pienākumu to darīt.
b) Par īpašuma atdošanu
90. Jautājumā par īpašuma atdošanu noteicošais ir Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 3. punkts. Tajā noteikts, ka, ja vien tas nav steidzami vajadzīgs kriminālprocesā, cietušajiem piederošo atgūstamo īpašumu, kas konfiscēts kriminālprocesa gaitā, atdod viņiem bez kavēšanās.
91. Atšķirībā no Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 1. punkta noteikuma par kompensāciju šajā noteikumā nav paredzēts, ka būtu jāpieņem lēmums par cietušajam piederošo īpašumu. Līdz ar to Komisija uzskata, ka minēto noteikumu var piemērot tikai gadījumā, ja nav strīda par īpašuma tiesībām. Līdzīgi Austrijas valdībai arī Komisija uzskata, ka strīds par īpašuma tiesībām turklāt ir civiltiesiska rakstura strīds, tādēļ atbilstoši preambulas septītā apsvēruma noteikumiem pamatlēmums uz to neattiecas.
92. Komisija un Austrija, atsaucoties uz Pamatlēmuma 2001/220 preambulas septīto apsvērumu, neņem vērā, ka tajā ir norāde uz civillietām, bet nevis uz civiltiesībām. Ja pamatlēmums neaizskartu civiltiesiskus jautājumus, tas būtu pretrunā 9. panta 1. punktā paredzētajam lēmumam par kompensāciju no apsūdzētā. Tas tādēļ, ka lēmums par kompensāciju no apsūdzētā parasti pēc savas būtības ir civiltiesiska rakstura lēmums.
93. Tomēr, neskatoties uz to, ir taisnība, ka Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 3. punktā nav paredzēts, ka saistībā ar īpašumu jāpieņem kāds lēmums. Tādēļ šis noteikums principā attiecas uz īpašuma atdošanu, par ko nav strīda, piemēram, cietušā lietām, kuras tika arestētas kā pierādījumi. Īrijas valdība pilnīgi pamatoti uzsver, ka Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 3. punkts tādējādi tikai konkretizē pamattiesības uz īpašumu.
94. Turklāt ne jau katrs īpašuma tiesību apstrīdējums var aizkavēt paredzēto īpašuma atdošanu. Proti, ja kriminālprocesā šī procesa vajadzībām ir pieņemta galīgā konstatācija, kam pieder īpašums, piemēram, zagtas mantas gadījumā, lai varētu notiesāt par zādzību, tad šādai konstatācijai jābūt noteicošai arī īpašuma atdošanas gadījumā. Tikai šāda pieeja atbilst Pamatlēmuma 2001/220 2. panta 1. punkta prasībai atzīt cietušo likumīgās intereses kriminālprocesā. Faktu konstatācijai, kas ir pietiekama, lai notiesātu noziedzīgā nodarījuma izdarītāju, jābūt spēkā arī gadījumā, kad ir jālemj par cietušajam piederoša īpašuma atdošanu.
95. Turpretī cietušais nevar prasīt atdot strīdīgo īpašumu, ja kriminālprocesa gaitā nav pieņemtas atbilstošas konstatācijas. Tādējādi dalībvalstis var izlemt atstāt strīdus par īpašumu civillietu tiesu kompetencē. Rodas tikai jautājums, ciktāl Pamatlēmums 2001/220 uzliek tiesai par pienākumu pieņemt atbilstošas konstatācijas, ja tās nav obligāti nepieciešamas, lai pabeigtu kriminālprocesu. Tomēr izskatāmajā lietā šim jautājumam nav nozīmes, jo visas iespējamās konstatācijas tika pieņemtas jau tad, kad Delorto tika notiesāts, vai arī tās katrā ziņā tagad vairs nevar pieņemt.
96. Tādēļ ir jāatzīst, ka atbilstoši Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 3. punktam cietušajiem bez kavēšanās jāatdod arestētā manta, ja par cietušā īpašumtiesībām nav strīdu vai arī attiecībā uz to kriminālprocesā ir pieņemta galīgā konstatācija.
V – Secinājumi
97. Līdz ar to iesaku Tiesai uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:
1) par cietušajiem Padomes 2001. gada 15. marta Pamatlēmuma 2001/220/TI par cietušo statusu kriminālprocesā nozīmē, arī ņemot vērā Padomes 2004. gada 29. aprīļa Direktīvu 2004/80/EK par kompensāciju noziegumos cietušajiem, ir uzskatāmas tikai fiziskās personas;
2) Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 1. punkts neaizliedz saprātīgā laika posmā pieņemt lēmumu par kompensāciju cietušajam kriminālsoda izpildes procedūrā, tomēr neuzliek par pienākumu to darīt;
3) atbilstoši Pamatlēmuma 2001/220 9. panta 3. punktam cietušajiem bez kavēšanās jāatdod arestētā manta, ja par cietušā īpašumtiesībām nav strīdu vai arī attiecībā uz to kriminālprocesā ir pieņemta galīgā konstatācija.