ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JAN MAZÁK] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 7. decembrī (1)
Lieta C‑375/09
Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów
pret
Tele2 Polska sp. zoo, tagad – Netia SA w Warszawie
(Sąd Najwyższy (Polija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Konkurence – Regula (EK) Nr. 1/2003 – Nepiemērojamības konstatācija – Dalībvalstu procesuālā autonomija – Valsts konkurences iestāžu pilnvaras pieņemt lēmumu, ka LESD 102. pants nav piemērojams uzņēmuma darbībai
1. Šajā lietā Sąd Najwyższy (Polijas Augstākā tiesa) lūdz interpretēt Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 (2) 5. pantu. Lieta ir saistīta ar dalībvalstu procesuālās autonomijas ierobežojumiem saistībā ar Kopienas konkurences tiesību (tagad – Eiropas Savienības (ES) konkurences tiesības) piemērošanas sistēmu atbilstoši Regulai Nr. 1/2003, ar kuru ir aizstāta agrākā sistēma, kas darbojās saskaņā ar Padomes Regulu Nr. 17 (3). Lietā ir jāizvērtē kārtība, kādā valsts konkurences iestāde (turpmāk tekstā – “VKI”) var izbeigt administratīvo procesu, kurā, piemērojot ES konkurences tiesības paralēli valsts konkurences tiesībām, tā secina, ka kāda uzņēmuma darbība nepārkāpj LESD 102. pantā paredzēto aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli.
I – Atbilstošais tiesiskais regulējums
A – ES tiesiskais regulējums
2. Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 5. pantu dalībvalstu VKI ir jāpiešķir pilnvaras piemērot LESD 101. un 102. pantu konkrētās lietās. Regulas 5. pantā ir noteikts šādi:
“Šim nolūkam tās [VKI] pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata var pieņemt lēmumus, ar kur[iem]:
– pieprasa izbeigt pārkāpumu,
– nosaka pagaidu pasākumus,
– pieņem saistības,
– uzliek soda naudas, periodiskus soda maksājumus vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valstu tiesību aktos.
Ja, pamatojoties uz konkurences iestāžu rīcībā esošo informāciju, netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi, tās līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.” (Mans izcēlums.)
3. Regulas Nr. 1/2003 10. pantā ir noteikts – ja ES sabiedrības intereses, kas ir saistītas ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu, paredz tādu vajadzību, Eiropas Komisija pēc savas iniciatīvas var ar lēmumu konstatēt, ka LESD 101. pants nav piemērojams attiecībā uz līgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību, jo LESD 101. panta 1. punkta nosacījumi nav izpildīti vai LESD 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. Komisija līdzīgi var veikt šādu konstatāciju ar atsauci uz LESD 102. pantu.
4. Komisijas Paziņojumā par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā (4) ir noteikts, ka “Komisija ir visatbilstošākā, ja viens vai vairāki līgumi vai [saskaņotas] darbības [..] ietekmē konkurenci vairāk nekā trīs dalībvalstīs” (14. punkts), kā arī “turklāt Komisija ir visatbilstošākā, lai izskatītu lietu, ja tā ir cieši saistīta ar citām [ES] tiesību normām, kuru piemērošana ir ekskluzīvā Komisijas kompetencē vai ko Komisija var piemērot efektīvāk, kā arī, ja [ES] interesēs ir Komisijas lēmuma pieņemšana, lai attīstītu [ES] konkurences politiku, kad radies jauns konkurences jautājums, vai lai nodrošinātu efektīvu tiesību normu piemērošanu” (15. punkts).
B – Valsts tiesiskais regulējums
5. Polijas Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību (5) 11. pantā, redakcijā, kas bija piemērojama lietas faktisko apstākļu rašanās brīdī, bija noteikts:
“1. [Polijas VKI] pieņem lēmumu, ar kuru tiek noteikts, ka rīcība neierobežo konkurenci, ja tā nekonstatē 5. un 8. pantā noteikto aizliegumu pārkāpumu.
2. [Polijas VKI] pieņem lēmumu atbilstoši 1. punktam pat tad, ja vienošanās atbilst 7. panta 1. punkta prasībām, bet tam nav piemērojami Ministru padomes noteikumi atbilstoši 7. pantam.
3. Pienākums pierādīt 2. punktā minētos apstākļus ir uzņēmumam vai uzņēmumu grupai.”
II – Fakti un uzdotie jautājumi
6. Telekomunikacja Polska S.A. tika turēta aizdomās par Polijas Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību 8. panta, kā arī par LESD 102. panta pārkāpumu (6). Lietas izskatīšanas rezultātā VKI secināja, ka rīcība nav uzskatāma par ļaunprātīgu izmantošanu un atbilstoši valsts tiesību aktiem pieņēma lēmumu, ka uzņēmuma rīcība nav ierobežojusi konkurenci, savukārt attiecībā uz LESD 102. pantu Polijas VKI secināja, ka tās rīcībai nav pamata. Trešā persona – Tele2 Polska sp. zoo, tagad – Netia SA w Warszawie, cēla prasību par šo lēmumu. Sąd Okręgowy – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Apgabaltiesa – Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības tiesa) ar spriedumu, kuru vēlāk atstāja spēkā Sąd Apelacyjny w Warszawie, atcēla apstrīdēto lēmumu, nosakot, ka Polijas VKI vajadzēja pieņemt konstatējošu lēmumu, norādot, ka nav konstatēta ierobežojoša darbība LESD 102. panta izpratnē, jo tā šādu lēmumu bija pieņēmusi saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
7. Polijas VKI iesniedza kasācijas sūdzību, apgalvojot, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants ir noteikums, ar kuru tiek paredzēta VKI kompetence, ierobežojot to lemšanas iespējas, un atbilstoši šim noteikumam tām nav pilnvaru šāda lēmuma pieņemšanai. Tā vietā Polijas VKI pieņēma lēmumu, izbeidzot lietu citādā veidā, nepieņemot lēmumu pēc būtības. Regulas 5. pantā ir uzskaitīti četri lēmumu pēc būtības veidi un nobeigumā ir paredzēts procesuāla rakstura lēmums: VKI “līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata”. Komisijai ir tiesības pieņemt lēmumu, nosakot, ka LESD 102. pants nav piemērojams noteiktai uzņēmuma darbībai, bet VKI šādu tiesību nav.
8. Iesniedzējtiesa uzskata, pirmkārt, ka šī lieta attiecas uz VKI procesuālās autonomijas ierobežojumiem un ka VKI nebūtu jāļauj pieņemt lēmumu, ar kuru tiktu noteikts, ka darbības nav ierobežojušas konkurenci, jo šāda veida lēmums nav uzskaitīts starp tiem lēmumu veidiem, kas ir minēti Regulas Nr. 1/2003 5. panta otrajā daļā. Otrkārt, iesniedzējtiesa uzskata, ka Regulas Nr. 1/2003 5. panta pēdējais teikums kopsakarā ar 5. panta otro daļu un citiem regulas noteikumiem tomēr varētu tikt interpretēts tādējādi, ka ar to VKI ir atļauts pieņemt attiecīgajam lēmumam atbilstošu lēmumu. Ņemot vērā minēto, iesniedzējtiesa ir pieņēmusi lēmumu apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus jautājumus:
“1) Vai [Regulas Nr. 1/2003] 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka [VKI] nevar pieņemt lēmumu, nosakot, ka rīcība neierobežo konkurenci [LESD 102.] panta izpratnē, ja tā, noslēdzot attiecīgo procedūru, konstatē, ka uzņēmums nav pārkāpis aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli šī Līguma noteikuma izpratnē?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai situācijā, ja atbilstoši valsts konkurences tiesībām [VKI] drīkst beigt procedūru saistībā ar aizliegtu vienošanos – ja būtu jākonstatē, ka uzņēmuma darbība nepārkāpj [LESD 102.] pantu –, tikai pieņemot lēmumu, nosakot, ka darbība neierobežo konkurenci, [Regulas Nr. 1/2003] [..] 5. panta [pēdējais] teikums ir jāinterpretē tādējādi, ka tas ir tiešs juridisks pamats [VKI] pieņemt lēmumu, saskaņā ar kuru “rīcībai no [tās] puses nav pamata”?”
9. Polijas (7) un Čehijas valdība, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde ir iesniegušas rakstveida apsvērumus. 2010. gada 21. septembra tiesas sēdē visi šie lietas dalībnieki, izņemot Čehijas valdību, sniedza mutvārdu apsvērumus.
III – Analīze
A – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
10. Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde galvenokārt norāda, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants neļauj [VKI] pieņemt konstatējošu lēmumu par LESD 101. un 102. panta nepiemērojamību. Šādas tiesības ir tikai Komisijai. Inter alia, ja VKI tiktu ļauts atzīt, ka LESD 101. un 102. pants nav piemērojams – tiktāl, ciktāl var tikt nodrošināts, ka uzņēmuma rīcība ir likumīga –, tas ne tikai prasītu būtiskus administratīvos resursus, bet varētu arī mazināt no darbībām, kuras tās uzskata par prettiesiskām, cietušo vēlmi celt individuālas prasības pret pārkāpuma izdarītāju un tādējādi [vēlmi] nodrošināt ES konkurences tiesību civiltiesisko piemērošanu (savukārt Regulas Nr. 1/2003 mērķis ir veicināt civiltiesisko piemērošanu). Otrā jautājuma kontekstā Komisija apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants ir tieši piemērojams. EBTA Uzraudzības iestāde apgalvo, ka situācijā, par kādu ir jālemj iesniedzējtiesai, kur tiek uzskatīts, ka nosacījumi, lai pieņemtu lēmumu par [darbības] aizliegumu, nav izpildīti, ar Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktu un 5. pantu VKI ir noteikts pienākums piemērot LESD 102. pantu, izbeidzot tās administratīvo procesu, konstatējot, ka rīcībai no tās puses nav pamata.
11. Polijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pantā ir izsmeļoši uzskaitītas VKI pilnvaras. 5. panta pēdējais teikums nav pamats konstatējoša lēmuma pieņemšanai, nosakot, ka nav notikušas [konkurenci] ierobežojošas darbības. Atbildot uz otro jautājumu, Polijas valdība norāda, ka pasākums, ar kuru VKI izbeidz procesu saistībā ar iespējamo konkurences tiesību pārkāpumu, kad tā ir konstatējusi, ka rīcībai no tās puses nav pamata, būtu pieņemams kā procesuāls lēmums, ar ko izbeidz lietu bez nepieciešamības lemt par tās būtību.
12. Pretēji pārējiem lietas dalībniekiem, Čehijas valdība apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants neļauj VKI pieņemt lēmumu, ar kuru konstatēts, ka nav notikušas [konkurenci] ierobežojošas darbības. Regulā Nr. 1/2003 nav noteikta hierarhija starp Komisiju un VKI, to attiecību pamatā ir horizontāla sadarbība. Situācija, kad VKI būtu pilnvaras pieņemt lēmumu, konstatējot LESD 102. panta pārkāpumu, bet tai nebūtu pilnvaru konstatēt, ka pārkāpums nav noticis, būtu pretrunā Regulas Nr. 1/2003 5. panta mērķim. Čehijas valdība norāda, ka attiecīgie Polijas Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību noteikumi neapdraud nevienu no LESD 101. un 102. panta mērķiem.
B – Analīze
Ievada apsvērumi saistībā ar jauno piemērošanas “likumīgā izņēmuma” sistēmu
13. Ar Regulu Nr. 1/2003 (8), sauktu arī par “Modernizācijas regulu”, tika ieviestas būtiskas izmaiņas ES konkurences tiesību piemērošanā. Citu jaunievedumu starpā ir atcelts pienākums paziņot Komisijai par vienošanos, lai saņemtu atbrīvojumu atbilstoši pašreizējā LESD 101. panta 3. punkta noteikumiem (9), un tas ir aizstāts ar likumīgā izņēmuma sistēmu (10) – un šobrīd VKI tāpat kā valsts tiesas ir daudz vairāk iesaistītas ES konkurences tiesību piemērošanā (11).
14. ES konkurences tiesību piemērošanas decentralizācija ir plašāka par vienkāršas prasības izvirzīšanu VKI un valsts tiesām piemērot LESD 101. un 102. pantu. Regulā Nr. 1/2003 ir paredzēti vismaz trīs atšķirīgi mehānismi, lai nodrošinātu decentralizācijas atbilstošu īstenošanu: i) pilnvaru piešķiršana VKI un valsts tiesām, kas attiecīgi samazina Komisijas tiešās funkcijas tiesību normu piemērošanā (12); ii) VKI un valsts tiesu pienākums piemērot LESD 101. un 102. pantu sistēmas, ar kuru ir noteiktas ES un valsts tiesību aktu attiecības, ietvaros; un visbeidzot – iii) noteikumi, kas paredz VKI un valsts tiesu sadarbības un darbības kontroles atvieglošanu, lai nodrošinātu vienveidīgu un viendabīgu ES konkurences tiesību piemērošanu (13). Kā redzams no turpmāk minētā, no VKI (un valsts tiesu) būtiskās lomas jaunās sistēmas darbības nodrošināšanā izriet, ka saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003 tām ir piemērojami stingri noteikumi gan attiecībā uz tām piešķirtajām pilnvarām, gan šo pilnvaru izlietošanu (14).
Par pirmo jautājumu
15. Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai ar Regulas Nr. 1/2003 5. pantu VKI ir aizliegts pieņemt negatīvu lēmumu par lietas būtību, piemērojot LESD 102. pantu.
16. Kā EBTA Uzraudzības iestāde pareizi norāda, principā jautājumi, kas ir uzdoti tikai par LESD 102. pantu, vienlīdz būtu jāattiecina uz VKI kompetenci pieņemt negatīvus lēmumus pēc būtības atbilstoši LESD 101. pantam. Manuprāt, tādējādi atbildes uz iesniegtajiem jautājumiem būtu jāattiecina gan uz LESD 101. pantu, gan 102. pantu.
17. Iesniedzējtiesa uzskata, ka nav šaubu par to, ka saskaņā ar valsts konkurences tiesībām pieņemts lēmums (15), ar kuru ir konstatēts, ka attiecīgas darbības neierobežo konkurenci, neietilpst to lēmumu kategorijā, kas ir uzskaitīti Regulas Nr. 1/2003 5. panta otrajā teikumā.
18. Tomēr iesniedzējtiesa šaubās, vai Polijas VKI var pieņemt šādu lēmumu atbilstoši LESD 102. pantam, ņemot vērā, ka gadījumos, kad neizpildās pārkāpuma konstatēšanai nepieciešamie nosacījumi, Regulas Nr. 1/2003 5. pantā VKI ir piešķirtas pilnvaras lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.
19. Pirmkārt, ir nepieciešams izvērtēt attiecīgos Regulas Nr. 1/2003 noteikumus. Atbilstoši šīs regulas 3. pantam (16) VKI ir pienākums piemērot LESD 101. un 102. pantu, ja uzņēmuma darbība, par kuru ir aizdomas, ka ar to varētu pārkāpt valsts konkurences tiesībās paredzētus aizliegumus, var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm. Regulā Nr. 1/2003 ir paredzēts, ka tādā gadījumā VKI piemēro LESD 101. un 102. pantu saskaņā ar savas dalībvalsts procesuālajiem noteikumiem un valstīm vajadzības gadījumā ir pienākums papildināt valsts tiesību aktus, lai tos pielāgotu jaunajai sistēmai (17).
20. Attiecībā uz šo vispārējo principu Tiesa spriedumā lietā Otto (18) noteica, ka “[LESD 101. un 102. panta] piemērošanu no valsts iestāžu puses principā regulē valstu procesuālie noteikumi. Līdz ar to valsts tiesību aktos ir jānosaka atbilstoši procesuālie noteikumi, lai nodrošinātu iesaistīto personu aizstāvības tiesības, tomēr ievērojot [ES] tiesības un, it īpaši, to pamatprincipus. Šādi nodrošināšanas [instrumenti] var atšķirties no tiem, kas ir piemērojami [ES] procesos”.
21. Turklāt Regulas Nr. 1/2003 5. pantā ir paredzēts, ka VKI ir pilnvaras piemērot LESD 101. un 102. pantu atsevišķos gadījumos un šim nolūkam tās pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata “var” pieņemt lēmumus, ar kuru: i) pieprasa izbeigt pārkāpumu, ii) nosaka pagaidu pasākumus, iii) pieņem saistības, un iv) uzliek naudas sodu, periodiskus soda maksājumus vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valstu tiesību aktos. Visbeidzot, tajā ir noteikts, ka, ja, pamatojoties uz to rīcībā esošo informāciju, netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi, VKI līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.
22. Līdz ar to rodas jautājums, vai to lēmumu uzskaitījums, ko VKI var pieņemt (norādīts Regulas Nr. 1/2003 5. pantā), ir izsmeļošs. Polijas valdība un Komisija uzskata, ka uzskaitījums patiešām ir izsmeļošs, izskatās, ka šāds viedoklis ir atbalstīts arī juridiskajā literatūrā (19).
23. Katrā ziņā, stingri vērtējot, pietiek norādīt, ka 5. pants nav izsmeļošs kaut vai tiktāl, ciktāl tā nav vienīgā Regulas Nr. 1/2003 norma, atbilstoši kurai VKI var pieņemt lēmumus: ir arī 29. panta 2. punkts (“Atsaukšana individuālos gadījumos”), atbilstoši kuram VKI ir pilnvaras noteiktos apstākļos atsaukt labumu, kurš gūts Atsevišķu kategoriju atbrīvojuma regulas (turpmāk tekstā – “AKAR”) ietvaros (20).
24. Kā pareizi norāda iesniedzējtiesa, ja VKI pēc tiesvedības, kuras ietvaros ES konkurences noteikumi un valsts konkurences noteikumi ir jāpiemēro paralēli, pabeigšanas konstatē, ka izmeklētā uzņēmuma darbība nepārkāpj dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, VKI, ievērojot procesuālās autonomijas principu, visos gadījumos ir jāpieņem lēmums atbilstoši valsts tiesību aktiem. Polijas tiesību sistēmas ietvaros šāds atbilstošs lēmums būtu lēmums saskaņā ar Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību 11. pantu, konstatējot, ka darbība neierobežo konkurenci.
25. Tomēr ir svarīgi uzsvērt, ka procesuālās autonomijas princips var tikt ierobežots kaut vai tā iemesla dēļ, lai sasniegtu vienu no Regulas Nr. 1/2003 mērķiem, tas ir, vienveidīgu LESD 101. un 102. panta piemērošanu visās dalībvalstīs (Regulas Nr. 1/2003 preambulas 1. apsvērums). Manuprāt, Regulas Nr. 1/2003 5. pants, kurā ir uzskaitīti to lēmumu veidi, ko VKI var pieņemt, ir uzskatāms par šādu ierobežojumu.
26. Lai arī ir acīmredzami, ka ar Regulu Nr. 1/2003 netiek īstenota valstu procesuālo tiesību harmonizācija (21), ir jāņem vērā fakts, ka ES līmenī ir regulēti vairāki svarīgi jautājumi, īpaši to lēmumu saturs, ko var pieņemt VKI.
27. Manuprāt, ja ES likumdevējs būtu paredzējis VKI tiesības pieņemt lēmumu, ka rīcība neierobežo konkurenci (kā tas ir paredzēts Polijas Likumā par konkurenci un patērētāju aizsardzību), Regulas Nr. 1/2003 5. pantā ietvertajā lēmumu sarakstā (vai vismaz citā regulas daļā, kā tas ir attiecībā uz 29. panta 2. punkta lēmumu) šāds lēmuma veids būtu nepārprotami un tieši uzskaitīts. Šis arguments ir vēl jo svarīgāks arī tā iemesla dēļ, ka ES likumdevējs apzinājās tieši šo problēmu un šis jautājums pat bija strīda priekšmets likumdošanas procesā, kā rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1/2003 (skat. tālāk 39.–41. punktu).
28. To, ka VKI nav pilnvaru pieņemt šādu lēmumu, apliecina arī Komisijas priekšlikuma Paskaidrojošais paziņojums. Šajā dokumentā Komisija uzsver, ka “priekšlikums paredz, ka [VKI] piemēros [LESD 101. un 102. pantu] atbilstoši attiecīgajiem valsts procesuālajiem noteikumiem. Reformas īstenošanai nav nepieciešams uzsākt pilnīgu valstu procesuālās likumdošanas harmonizāciju [(22)]. Tajā pašā laikā [ES] līmenī ir nepieciešams regulēt ierobežotu skaitu aspektu, kas tieši ietekmē piedāvātās sistēmas atbilstošu funkcionēšanu”. Komisija piebilst, ka, “lai nodrošinātu pilnīgu un efektīvu tieši piemērojamās atbrīvojuma sistēmas īstenošanu, ir nepieciešams noteikt to lēmumu saturu, ko [VKI] var pieņemt, piemērojot [LESD 101. un 102. pantu] (skat. Regulas projekta 5. pantu). Nevienai konkurences iestādei, kas darbojas EKT ietvaros, nevar tikt piešķirtas pilnvaras pieņemt lēmumu pēc būtības par atbrīvojumu, piemērojot [ES] konkurences noteikumus”.
29. Kā pareizi norādījusi EBTA Uzraudzības iestāde, lai arī Regula Nr. 1/2003 piešķir VKI pilnvaras pieņemt “pozitīvus” lēmumus pēc būtības (23), tā tajā pašā laikā acīmredzami nelīdzsvaro šo kompetenci pārtraukt pārkāpumu, piemērojot (arī) LESD 102. pantu, piešķirot VKI pilnvaras pieņemt “negatīvus” lēmumus pēc būtības. Ne 5. pants, ne arī kāds cits Regulas Nr. 1/2003 noteikums nepiešķir VKI tiešu kompetenci formāli lemt par to, ka konkrētajā lietā nav noticis LESD 102. panta pārkāpums. Tā vietā ir skaidrs, ka VKI ir tiesības tikai pieņemt lēmumu, ka “rīcībai no to puses nav pamata” (skat. Regulas Nr. 1/2003 5. panta pēdējo teikumu).
30. Uzskatu (līdzīgi kā Polijas valdība, Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde), ka jebkuras citas interpretācijas rezultātā pastāvētu risks nonākt situācijās, kurās, piemērojot ne bis in idem principu, negatīvs VKI lēmums varētu atturēt Komisiju vai citas VKI vēlāk konstatēt LESD 101. panta pārkāpumu (24).
31. Var norādīt, ka šādu VKI kompetences ierobežojumu esamība attiecībā uz negatīviem lēmumiem visdrīzāk arī atbilst Komisijas lēmumu pieņemšanas praksei. Ja atsevišķos konkurences noteikumu pārkāpumu gadījumos Komisijas izmeklēšana nav sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai atbilstoši pierādītu, ka ir noticis ES konkurences tiesību pārkāpums, Komisija lietu slēdz, nepieņemot ne nelabvēlīgu lēmumu pēc būtības, ne arī izdodot lietas dalībniekiem, kuri tiek turēti aizdomās par iespējamu pārkāpuma izdarīšanu, adresētu pamatotu lēmumu (25).
32. Turklāt iesniedzējtiesa pareizi atsaucas uz sistēmisku Regulas Nr. 1/2003 interpretāciju. 5. pants ir ietverts šīs regulas II nodaļā, kuras nosaukums ir “Pilnvaras”. Šīs nodaļas 4. pants attiecas uz Komisijas pilnvarām, 5. pants – uz VKI pilnvarām un 6. pants – uz valsts tiesu pilnvarām. Ar 4. un 6. pantu vienkārši vispārējā veidā ir apstiprinātas Komisijas un valsts tiesu pilnvaras saskaņā ar LESD 101. un 102. pantu, savukārt ar 5. pantu ir ierobežota VKI kompetence LESD 101. un 102. panta piemērošanā un tieši noteikts, kā VKI ir jāpiemēro LESD 101. un 102. pants atsevišķiem gadījumiem (tas ir, kāda veida lēmumi tām ir jāpieņem) (26).
33. Manuprāt, iepriekšējos punktos ierosinātā Regulas Nr. 1/2003 5. panta gramatiskā interpretācija ne tikai ir samērā skaidra, bet to arī atbalsta citi šīs regulas noteikumi. Ir svarīgi 5. panta tekstu salīdzināt ar 10. panta tekstu.
34. Saskaņā ar 10. pantu, kura nosaukums ir “Nepiemērojamības konstatācija”, ja ES sabiedriskās intereses, kas saistītas ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu, nosaka tādu vajadzību, Komisija pēc savas iniciatīvas var ar lēmumu konstatēt, ka LESD 101. pants nav piemērojams attiecībā uz [no]līgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību, jo LESD 101. panta 1. punkta nosacījumi nav izpildīti vai LESD 101. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti. Komisija līdzīgi var veikt šādu konstatāciju ar atsauci uz LESD 102. pantu (27). Lēmumi, kas pieņemti atbilstoši 10. pantam, ir būtiski, lai varētu tikt nodrošināta vienveidīga ES konkurences tiesību piemērošana, seku dēļ, kādas tie rada citām [konkurences tiesību] piemērošanas institūcijām (28).
35. Jāsecina, ka ar Regulu Nr. 1/2003 ES likumdevējs Komisijai ir piešķīris ekskluzīvu kompetenci pieņemt nelabvēlīgus lēmumus pēc būtības (lēmumus par nepiemērojamību).
36. Šāda interpretācija ir atbalstīta arī Regulas Nr. 1/2003 preambulas 14. apsvērumā, kur ir noteikts, ka izņēmuma gadījumos, ja Eiropas Savienības [sabiedrības] intereses to pieprasa, var būt arī lietderīgi Komisijai pieņemt konstatējoša rakstura lēmumu, ar ko konstatē, ka aizliegums LESD 101. vai 102. pantā, lai precizētu tiesību aktus un nodrošinātu vienotu to piemērošanu visā Kopienā, [it] īpaši neattiecas uz jauniem līgumu vai darbību veidiem, kas nav atrunāti pastāvošajā tiesu praksē un administratīvajā praksē. Prasību, lai šis lēmums tiktu izmantots tikai izņēmuma gadījumos, visdrīzāk pamato viens no Regulas Nr. 1/2003 mērķiem – nodrošināt pāreju uz pašnovērtējuma veikšanu (29).
37. Turklāt Regulā Nr. 1/2003 Komisijai tika noteikts pienākums sagatavot ziņojumu par Regulas Nr. 1/2003 piemērošanu līdz 2009. gada 1. maijam, tas ir, piecus gadus pēc tās stāšanās spēkā. Šim ziņojumam pievienotajā darba dokumentā (30) Komisija norāda, ka tā vēl nav pieņēmusi nevienu lēmumu atbilstoši 10. pantam, un to apstiprina arī tiesas sēde 2010. gada septembrī. Turklāt termina “[ES] sabiedriskās intereses” lietošana šajā pantā izslēdz iespēju, ka šādus lēmumus varētu likumīgi pieņemt atsevišķu uzņēmumu interesēs, un tas ir darīts ar mērķi, lai novērstu, ka šis instruments tiek izmantots iepriekšējā sistēmā paredzētā lēmuma par atbrīvojumu aizstāšanai. 10. pants ir paredzēts izņēmuma gadījumiem un ir domāts, lai to varētu izmantot tiesību normu izskaidrošanai un to vienveidīgas piemērošanas visā Eiropas Savienībā nodrošināšanai (31), un konkrēti: i) lai “labotu” VKI pieeju vai ii) dotu mājienu EKT par pieeju atsevišķu lietu izskatīšanā. Interesanti, ka Komisija ziņojumā skaidro, ka praksē šādas ex ante metodes vienveidības nodrošināšanai lielā mērā ir aizstājuši EKT tālejošie centieni nodrošināt vienveidīgu ES konkurences noteikumu piemērošanu. Laikā, kad tika pieņemta Regula Nr. 1/2003, acīmredzot nebija iespējams paredzēt, ka EKT kļūs pat tik veiksmīgu forumu vispārējās politikas jautājumu apspriešanai. Līdz ar to Komisijai nav bijis iemesla izmantot 10. pantu, jo tā izmantošana līdz šim nav bijusi nepieciešama.
38. Manuprāt, ES likumdevējs ar nodomu un tieši ir norādījis, ka lēmumus, kas nosaka, ka darbības ir likumīgas, var pieņemt: i) tikai Komisija, ii) ja to prasa ES sabiedriskā interese un tikai saistībā ar LESD 101. un 102. panta piemērošanu, iii) kad Komisija darbojas ex officio un iv) tikai izņēmuma gadījumos (32).
39. Šajā saistībā būtu interesanti apskatīt Komisijas 1999. gada 28. aprīļa Balto grāmatu par [EKL] 81. un 82. panta piemērošanas modernizāciju, kas bija pirmsākums Regulā Nr. 1/2003 paredzētās modernizācijas uzsākšanai (33). Baltajā grāmatā, kas tapa Komisijas iekšējo diskusiju rezultātā, kuras tika uzsāktas 1997. gadā nelielas darba grupas ietvaros, kas aplūkoja problēmas saistībā ar Regulā Nr. 17 paredzēto paziņošanas sistēmu, pirmo reizi tika ierosināta “nepiemērojamības konstatācija” (34). Komisija saņēma daudz ierosinājumus saistībā ar Balto grāmatu un visbeidzot 2000. gadā iesniedza savu priekšlikumu.
40. Baltajā grāmatā bija ietverts ieteikums, ka Komisijai vairs nevajadzētu būt tiesībām pieņemt lēmumus par atbrīvojumu atbilstoši EK līguma 81. panta 3. punktam, tomēr vienlaicīgi tika ierosināts, ka Komisijai ir jābūt tiesībām pieņemt “lēmumus konkrētās lietās, ar kuriem netiek konstatēts pārkāpums”, ar pamatojumu, ka, “ja darījums rada jaunu problēmjautājumu, var pastāvēt nepieciešamība nodrošināt tirgu ar vadlīnijām par Komisijas pieeju noteiktiem tirgus ierobežojumiem. Šāda veida pozitīvus lēmumus tādējādi varētu pieņemt izņēmuma gadījumos, sabiedriskās intereses vārdā [..], tiem būtu konstatējošs raksturs un tādas pašas tiesiskās sekas, kādas šobrīd ir negatīva apstiprinājuma lēmumiem”. Daļa no dalībvalstīm izteica bažas, ka pastāv risks, ka šādi pozitīvi lēmumi pavērs ceļu paziņošanas sistēmas atkārtotai ieviešanai, jo tos ir grūti saskaņot ar likumīgā izņēmuma sistēmu. Cita dalībvalstu grupa ierosināja, ka arī VKI vajadzētu piešķirt pilnvaras pieņemt šādus pozitīvus lēmumus (35).
41. Vērtējot šos jautājumus, Paskaidrojošajā ziņojumā, kas pievienots priekšlikumam, lēmumi par nepiemērojamību tika pamatoti tādējādi, ka “tieši piemērojamā izņēmuma sistēmā Komisijas galvenās funkcijas būs pieņemt lēmumus par pārkāpumiem un attīstīt konkurences politiku, kā arī nodrošināt vienveidīgu noteikumu piemērošanu, izmantojot tādus vispārīgus līdzekļus kā kategoriju atbrīvojumu regulas un vadlīnijas”. Dokumentā tika norādīts, ka lēmumi par nepiemērojamību “var tikt pieņemti tikai pēc Komisijas pašas iniciatīvas un [ES] sabiedrisko interešu vārdā. Šie nosacījumi nodrošina, ka lēmumi par nepiemērojamības konstatāciju nevar tikt pieņemti pēc uzņēmumu pieprasījuma. Tāda iespējamība būtiski apdraudētu reformas galveno mērķi, [(36)] kas paredz koncentrēt visu konkurences iestāžu darbības uz aizliegtu darbību pārtraukšanu. Decentralizētajā sistēmā Komisijai kā Līguma ievērošanas nodrošinātājai un centrālajai iestādei ir īpaša loma konkurences politikas izveidošanā un [LESD 101. un 102. panta] vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā visā iekšējā tirgū. Šī mērķa īstenošanai ir nepieciešams piešķirt Komisijai pilnvaras pieņemt pozitīvus lēmumus, ja [ES] sabiedriskās intereses to prasa. Šī kompetence atļauj Komisijai pieņemt lēmumu par nepiemērojamības konstatāciju, it īpaši attiecībā uz jauniem līgumu veidiem vai darbībām, vai jautājumiem, kas nav izskaidroti esošajā tiesu judikatūrā un administratīvajā praksē”.
42. Manis piedāvāto attiecīgo normu interpretāciju atbalsta arī apsvērumi, kas izteikti nesenos ģenerāladvokātu secinājumos, kā arī ES judikatūrā.
43. Pirmkārt, savos secinājumos lietā T‑Mobile Netherlands u.c. (37) ģenerāladvokāte Kokote [Kokott] uzsvēra, cik pēc Regulas Nr. 1/2003 pieņemšanas ir būtiski nodrošināt vienveidīgu ES konkurences noteikumu piemērošanu: “Kopš 2004. gada 1. maija [(38)] [LESD 101. un 102. panta] konkurences noteikumi tiek piemēroti decentralizētā sistēmā, kas lielā mērā balstīta uz [VKI] un tiesu līdzdarbību [(39)]. [Šādos apstākļos] izšķirošā nozīme ir tam, ka konkurences noteikumu vienotā piemērošana [Eiropas Savienībā] paliek nodrošināta. Ja, īstenojot konkurences noteikumus atbilstoši [LESD 101. un 102. pantam], rastos pārāk lielas novirzes [VKI] un tiesu starpā, tas būtu pretrunā ne vien fundamentālajam mērķim nodrošināt vienādus konkurences nosacījumus uzņēmumiem Eiropas iekšējā tirgū, bet arī rūpēm par patērētāju interešu vienotu aizsardzību visā [Eiropas Savienībā]. Tāpēc [LESD 101. un 102. panta] vienveidīgās piemērošanas mērķis [ir galvenais Regulas Nr. 1/2003 mērķis].”
44. Otrkārt, ģenerāladvokāts Mengoci lietā X (40) norādīja, ka “saskaņotības jēdziens vai, precīzāk, izteiciens “saskaņota piemērošana” [šķiet] ir pietiekami elastīgs, lai Regulas Nr. 1/2003 15. panta 3. punkta pirmās daļas trešajā teikumā paredzētā mehānisma piemērošanas jomā varētu iekļaut situācijas, kurās dalībvalsts tiesa traucētu vai varētu traucēt [LESD 101. vai 102. panta] vienādai vai pat [efektīvai] piemērošanai [..]. Šāda pieeja varētu būt vēl jo atbilstošāka tādēļ, ka Regulas Nr. 1/2003 mērķi ir nodrošināt LESD 101. un 102. panta vienādu un efektīvu piemērošanu, [..] šo mērķu kontekstā Komisijai, ņemot vērā tai ar [ES] tiesībām uzticēto pārraudzības uzdevumu [(41)], ir svarīga loma [(42)]. [..] pārejai no EKL 81. un 82. panta ļoti centralizētas piemērošanas, kas pastāvēja saskaņā ar [Regulu Nr. 17], uz [ES] konkurences normu decentralizētu īstenošanu, kas ieviesta ar Regulu Nr. 1/2003, ir jāievieš attiecīgi mehānismi, kuri var nodrošināt [LESD 101. un 102. panta] [“patiesu”], “efektīvu”, “vienādu” un/vai “saskaņotu” piemērošanu atkarībā no dažādajiem [terminiem], kas izmantoti Regulā Nr. 1/2003 [..]. Ir arī skaidrs, ka šo mehānismu vidū ir arī tie, kas attiecas uz sadarbību starp dalībvalstu tiesām, no vienas puses, un Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm, no otras puses, un kas paredzēti Regulas Nr. 1/2003 15. pantā”.
45. Treškārt, līdzīgi argumenti jau ir uzsvērti ES judikatūrā (43).
46. Jānorāda, ka īpašais Regulas Nr. 1/2003 10. panta statuss pastāv arī tā iemesla dēļ, ka, atšķirībā no šīs regulas 5. panta, 10. panta mērķis nav aplūkot atsevišķas lietas izskatīšanas procesa pabeigšanu. Tā vietā šī panta mērķis ir ļaut Komisijai koncentrēties uz jauniem ES konkurences tiesību jautājumiem, kas nav saistīti ar kādas konkrētas lietas izskatīšanu.
47. No Regulas Nr. 1/2003 teksta ir skaidrs, ka, lai arī pamata doma ir tāda, ka Komisijai un VKI ir paralēla (44) kompetence un tām kopīgi ir jāveido sadarbības tīkls ES konkurences noteikumu piemērošanai, cieši sadarbojoties, Komisijas stāvoklis joprojām ir nošķirts no VKI, piešķirot Komisijai pilnvaras pieņemt lēmumus par nepiemērojamību saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 10. pantu (45), turklāt šīs regulas 11. panta 6. punktā ietvertais noteikums, saskaņā ar kuru lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, atbrīvo VKI no to kompetences izskatīt to pašu lietu, kā arī šīs regulas 16. panta 2. punkta noteikums, saskaņā ar kuru VKI nav tiesīgas pieņemt lēmumu, kas ir pretrunā agrākam Komisijas lēmumam par to pašu nolīgumu vai darbību. Visas šīs trīs atšķirības norāda uz Komisijas īpašo lomu tiesību aktu izskaidrošanā un to vienveidīgas piemērošanas nodrošināšanā visā ES, kā tas ir paredzēts LESD 105. panta 1. punktā (agrāk – EKL 85. panta 1. punkts) (46).
48. Es (tāpat kā Polijas valdība un Komisija) uzskatu, ka arguments, ka VKI nav pilnvaru pieņemt lēmumus par nepiemērojamību, atbilst mērķim nodrošināt vienveidīgu ES konkurences tiesību piemērošanu, un to apstiprina arī fakts, ka nepiemērojamības konstatācija nav ietverta lēmumu veidos, kas ir uzskaitīti Regulas Nr. 1/2003 11. panta 4. punktā, ar ko ir noteikts, ka pirms lēmuma pieņemšanas VKI ir jāinformē Komisija (nav šaubu, ka informēšanas pienākums attiecas tikai uz tiem 11. panta 4. punktā minētajiem lēmumiem, kas var ietekmēt vienveidīgu ES konkurences tiesību piemērošanu) (47). Pretējā gadījumā Komisijai nebūtu nekādu iespēju nodrošināt vienveidīgu ES konkurences tiesību piemērošanu un/vai procesa uzsākšanu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. panta 6. punktu (48) gadījumā, ja pastāv risks par nevienveidīgu ES konkurences tiesību piemērošanu.
49. Manuprāt, no iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants ir uzskatāms par kompromisu, kam ES likumdevējs piekritis pēc ilgstoša likumdošanas procesa.
50. Manis veiktā analīze skaidri parāda, ka VKI nav tiesību pieņemt lēmumus par nepiemērojamību LESD 101. un 102. panta izpratnē (49). Nav nozīmes faktam, ka valstu procesuālajos tiesību aktos ir atļauta negatīvu lēmumu pieņemšana par valsts konkurences tiesību pārkāpumiem. Procesuālās autonomijas princips nepadara tiesisku valsts konkurences iestāžu pilnvaru paplašināšanu attiecībā uz lēmumiem, ko tās var pieņemt atbilstoši Regulai Nr. 1/2003.
51. Es piekrītu iesniedzējtiesai, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka vārdi “lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata” skaidri norāda uz tāda lēmuma pieņemšanu, kas atšķiras no lēmuma, ar kuru ir konstatēts, ka nav noticis LESD 102. panta pārkāpums. Kā redzējām, ES likumdevējs ar nodomu nav nodrošinājis iespēju VKI pieņemt lēmumus, konstatējot, ka nav noticis LESD 102. panta pārkāpums. Arī Paskaidrojošajā ziņojumā, ar kuru ir papildināts priekšlikums Regulai Nr. 1/2003, attiecībā uz VKI kompetenci ir skaidri norādīts, ka tādās lietās kā šī, kurā VKI ir konstatējusi, ka uzņēmuma darbības nepārkāpj LESD 102. pantu, tā var “izbeigt lietas izskatīšanu” vai “noraidīt sūdzību” ar lēmumu, ka tās rīcībai nav pamata (priekšlikuma 16. lpp.) un ka “nevienai [VKI], kas darbojas tīkla ietvaros, piemērojot ES konkurences noteikumus, nav pilnvaru pieņemt saistošus lēmumus par nepiemērojamību” (12. lpp.).
52. No iepriekš minētā izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants ir interpretējams tādējādi, ka VKI nav pilnvaru pieņemt lēmumu par to, ka uzņēmuma darbība neierobežo konkurenci atbilstoši LESD 102. pantam lietā, kur tā, pabeidzot lietas izskatīšanu, ir konstatējusi, ka uzņēmums nav pārkāpis dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu atbilstoši šim Līguma noteikumam.
Par otro jautājumu
53. Uzdodot otro jautājumu, iesniedzējtiesa pēc būtības jautā, vai Regulas Nr. 1/2003 5. panta pēdējais teikums var būt tiesisks pamats, lai VKI pārtrauktu lietas izskatīšanu ar lēmumu, ka nav pamata tās rīcībai situācijā, par kādu ir jālemj iesniedzējtiesai, kad negatīva lēmuma pieņemšana pēc būtības ir paredzēta tikai valsts tiesību aktos.
54. Iepriekš es norādīju, ka gan lietā Otto (50), gan lietā GT‑Link (51) Tiesa nolēma, ka “[LESD 102. panta] piemērošanu no valsts konkurences iestāžu puses principa regulē valsts procesuālie noteikumi”. Tomēr lietā Otto Tiesa papildus norādīja, ka, “ievērojot [ES] tiesības un it īpaši to pamatprincipus, valsts tiesībās ir jānosaka piemēroti procesuālie noteikumi, kas nodrošina [..] iesaistīto personu tiesības uz aizstāvību. Šādas garantijas var atšķirties no tām, kuras ir piemērotas [ES] procedūrās (52)”.
55. Tātad Komisija un EBTA Uzraudzības iestāde pareizi argumentē, ka situācijā, par kādu ir jālemj iesniedzējtiesai, kur nosacījumi, lai pieņemtu lēmumu par pārkāpumu, nav izpildīti, Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktā un 5. pantā VKI ir noteikts pienākums piemērot LESD 102. pantu, pārtraucot administratīvo procesu, konstatējot, ka rīcībai no to puses nav pamata. Ņemot vērā pirmā jautājuma apsvērumus, ka, ievērojot nepieciešamību nodrošināt vienveidīgu ES konkurences noteikumu piemērošanu visā Savienībā, fakts, ka valstu konkurences tiesībās VKI (vēl) nav tieši pilnvarotas pieņemt šādu lēmumu, nemaina dalībvalstu pienākumus atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 3. panta 1. punktam un 5. pantam (53).
56. Pirmkārt, Regula Nr. 1/2003 tāpat kā citas regulas ir tieši piemērojama visu dalībvalstu tiesību sistēmās (54). Otrkārt, pārākuma princips (55) uzliek iesniedzējtiesai pienākumu nepiemērot valsts tiesību aktus, kas ir pretrunā ES tiesību aktiem, un tai vietā piemērot ES tiesību aktus. Judikatūrā ir norādīts, ka valsts tiesai, kuras uzdevums ir saskaņā ar savu kompetenci piemērot Kopienas tiesību normas, ir pienākums nodrošināt šo normu pilnīgu iedarbību, vajadzības gadījumā pēc savas iniciatīvas nepiemērojot pretrunīgu valsts tiesību normu, pat ja tā ir pieņemta vēlāk, un tiesai nav jāprasa vai jāgaida, lai pirms tam šāda norma tiktu atcelta ar likumdošanas vai citiem konstitucionāliem līdzekļiem (56). Kā EBTA Uzraudzības iestāde ir pareizi norādījusi, tas pats pienākums mutatis mutandis attiecas uz VKI, kurām arī ir pienākums nepiemērot valsts noteikumus, kas ir pretrunā ES tiesību aktiem.
57. Turklāt ir loģiski, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pantam ir jābūt tieši piemērojamam, jo tas kopš 2004. gada 1. maija piešķir visām attiecīgajām VKI tiesības pieņemt lēmumus bez nepieciešamības sagaidīt 5. panta ieviešanu valsts tiesību aktos (57).
58. Visbeidzot, norādot uz dažiem konkrētiem piemēriem, varu minēt, ka Vācijas, Itālijas un Beļģijas VKI jau tieši piemēro Regulu Nr. 1/2003. Pirmkārt, Bundeskartellamt [Federālais karteļu birojs], pamatojās uz Regulas Nr. 1/2003 5. pantu, jau pirms stājās spēkā 7. grozījumi Vācijas Konkurences likumā (58). Otrkārt, Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato [Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde] tieši piemēroja regulas 5. pantu un pieņēma lēmumu, nosakot pagaidu noregulējumu, kas lēmuma pieņemšanas laikā Itālijas likumdošanā nebija paredzēts (59). Šo lēmumu 2005. gada 6. decembrī apstiprināja TAR del Lazio [Lacio Administratīvā tiesa]. Visbeidzot, Conseil de la concurrence [Konkurences padome] uzskatīja, ka tai ir jābūt tiesībām izmantot piemērošanas pilnvaras pat tādu valsts noteikumu neesamības gadījumā, ar kuriem tai tiktu piešķirtas šīs pilnvaras, un neņemot vērā valsts noteikumus par pretējo. Tāda nostāja bija attiecībā uz tiesībām uzņemties saistības, kas ir viens no lēmuma veidiem, kas uzskaitīts 5. pantā, bet nav noteikts Beļģijas tiesību aktos. Ņemot vērā Regulas Nr. 1/2003 tiešo efektu, Conseil de la concurrence secināja, ka tai piemīt “9. panta” pilnvaras (60).
59. No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka Regulas Nr. 1/2003 5. pants ir tieši piemērojams un ka VKI var pārtraukt lietas izskatīšanu, pieņemot procesuālu lēmumu, ka rīcībai no tās puses nav pamata.
IV – Secinājumi
60. Tādējādi es uzskatu, ka Tiesai uz Sąd Najwyższy uzdotajiem jautājumiem ir jāsniedz šādas atbildes:
1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (tagad – LESD 101. un 102. pants), 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka dalībvalsts konkurences iestādei nav pilnvaru pieņemt lēmumu, ka rīcība neierobežo konkurenci LESD 102. panta izpratnē, ja tā, noslēdzot attiecīgo procedūru, uzskata, ka uzņēmums nav pārkāpis aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo atbilstoši šim Līguma noteikumam;
2) situācijā, kad, ņemot vērā dalībvalsts konkurences iestādes rīcībā esošo informāciju, nav izpildīti nosacījumi, lai pieņemtu lēmumu par pārkāpuma konstatēšanu Regulas Nr. 1/2003 5. panta pirmā teikuma izpratnē, šī konkurences iestāde var izbeigt tās administratīvo procedūru ar lēmumu, ka rīcībai no tās puses nav pamata.