Lieta C‑583/11 P

Inuit Tapiriit Kanatami u.c.

pret

Eiropas Parlaments un Eiropas Savienības Padome

Apelācija – Regula (EK) Nr. 1007/2009 – Tirdzniecība ar izstrādājumiem no roņiem – Šo izstrādājumu ievešanas un tirdzniecības ierobežojumi – Prasība atcelt tiesību aktu – Pieņemamība – Fizisku vai juridisku personu tiesības celt prasību – LESD 263. panta ceturtā daļa – Jēdziens “reglamentējoši akti” – Leģislatīvi akti – Pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2013. gada 3. oktobra spriedums

1.        Apelācija – Pamati – Vispārējā tiesā izvirzīto pamatu un argumentu vienkārša atkārtošana – Nepieņemamība – Vispārējās tiesas veiktas Kopienu tiesību interpretācijas vai piemērošanas apstrīdēšana – Pieņemamība

(LESD 256. panta 1. punkta otrā daļa; Tiesas statūtu 58. panta pirmā daļa; Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta a) apakšpunkts)

2.        Eiropas Savienības tiesības – Interpretācija – Metodes  – Gramatiska, sistēmiska un teleoloģiska interpretācija – Atsaukšanās uz tiesību normas izstrādāšanas vēsturi – Pieļaujamība

3.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Reglamentējoša akta jēdziens LESD 263. panta ceturtās daļas izpratnē – Jebkurš vispārpiemērojams akts, izņemot leģislatīvus aktus

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

4.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas vai juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Regula Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem – Prasītāju individuālas skaršanas neesamība – Nepieņemamība

(LESD 263. panta ceturtā daļa; Eiropas Parlamenta un Padomes Regula Nr. 1007/2009)

5.        Prasība atcelt tiesību aktu – Fiziskas un juridiskas personas – Tiesību akti, kas šīs personas skar tieši un individuāli – Kumulatīva rakstura nosacījumi – Prasības nepieņemamība viena no šiem nosacījumiem neizpildes gadījumā

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

6.        Apelācija – Pamati – Nepietiekams vai pretrunīgs pamatojums – Pienākuma norādīt pamatojumu apjoms – Vispārējās tiesas izmantots netiešs pamatojums – Pieļaujamība – Nosacījumi

(LESD 263. panta ceturtā daļa)

7.        Pamattiesības – Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā – Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaude – Noteikumi – Šo tiesību aizsardzība Savienības tiesā vai valstu tiesās atkarībā no apstrīdētā tiesību akta juridiskā rakstura – Iespēja celt prasību atcelt tiesību aktu vai iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu spēkā esamības izvērtēšanai

(LES 19. panta 1. punkts; LESD 263. panta ceturtā daļa, LESD 267. un 277. pants; Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pants un 52. panta 7. punkts)

1.        No LESD 256. panta 1. punkta otrās daļas, Eiropas Savienības Tiesas statūtu 58. panta pirmās daļas un Tiesas Reglamenta 168. panta 1. punkta d) apakšpunkta izriet, ka apelācijas sūdzībā precīzi jānorāda tās sprieduma apstrīdētās daļas, kuru atcelšana tiek pieprasīta, kā arī juridiskie argumenti, kas konkrēti izvirzīti apelācijas sūdzības pamatošanai. Apelācijas sūdzība, kas tikai burtiski atkārto vai reproducē pamatus un argumentus, kuri iepriekš iesniegti Vispārējā tiesā, tostarp tādus, kas balstīti uz faktiem, ko šī tiesa skaidri noraidījusi, neatbilst šai prasībai par pamatojuma sniegšanu, kas izriet no šiem noteikumiem.

Tomēr, ja apelācijas sūdzības iesniedzējs apstrīd to, kā Vispārējā tiesa ir interpretējusi vai piemērojusi Savienības tiesības, tad pirmajā instancē izskatītos tiesību jautājumus var no jauna izskatīt apelācijas tiesvedībā. Ja apelācijas sūdzības iesniedzējs nevarētu šādā veidā pamatot savu apelāciju ar pamatiem un argumentiem, kas jau tikuši izmantoti Vispārējā tiesā, minētais apelācijas process daļēji zaudētu savu jēgu.

(sal. ar 46. un 47. punktu)

2.        Skat. nolēmuma tekstu.

(sal. ar 50. punktu)

3.        LESD 263. panta pirmajā daļā ir norādīti Savienības tiesību akti, par kuriem Savienības tiesā var celt prasību atcelt tiesību aktu, proti, pirmkārt, leģislatīvi akti un, otrkārt, citi saistoši tiesību akti, kuru mērķis ir radīt tiesiskas sekas attiecībā uz trešajām personām un kuri var būt individuāli vai vispārpiemērojami akti.

Savukārt attiecībā uz fizisku un juridisku personu tiesībām celt prasību LESD 263. panta ceturtās daļas pirmajās divās daļās ir paredzēti visi Savienības tiesību akti, kuri rada juridiski saistošas sekas. Šajos noteikumos ietvertais tiesību akta jēdziens līdz ar to ietver vispārpiemērojamus aktus, kas ir vai nu leģislatīvi akti, vai cita veida akti, un individuālus aktus.

Ar Lisabonas līgumu LESD 263. panta ceturtajai daļai tika pievienota trešā daļa, ar kuru tika mīkstināti fizisko un juridisko personu celto prasību atcelt tiesību aktus pieņemamības nosacījumi. Ar šo daļu, uz fizisko un juridisko personu celto prasību atcelt tiesību aktus pieņemamību neattiecinot nosacījumu par individuālu skaršanu, kas ir paredzēts šā noteikuma otrajā daļā, tika paredzēta šāda iespēja celt prasību par reglamentējošiem aktiem, kas nav saistīti ar īstenošanas pasākumiem un kas tieši skar prasītāju.

Attiecībā uz jēdzienu “reglamentējoši akti” no LESD 263. panta ceturtās daļas trešās daļas izriet, ka tam ir ierobežotāka piemērojamība nekā jēdzienam “tiesību akti”, kas LESD 263. panta ceturtās daļas pirmajā un otrajā daļā ir izmantots, lai apzīmētu cita veida pasākumus, kuru atcelšanu var lūgt fiziskās un juridiskās personas. Šis pirmais minētais jēdziens nevar attiekties uz visiem vispārpiemērojamiem aktiem, bet ir attiecināms uz ierobežotāku šāda veida tiesību aktu kategoriju. Ar pretēju interpretāciju tiktu atņemta jēga nošķīrumam, kas LESD 263. panta ceturtās daļas otrajā un trešajā daļā ir paredzēts attiecībā uz jēdzieniem “tiesību akti” un “reglamentējoši akti”.

Tāpat no Līguma projekta par Konstitūciju Eiropai III‑365. panta 4. punkta travaux préparatoires izriet, ka, kaut arī EKL 230. panta ceturtās daļas grozījumu mērķis bija paplašināt prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamības nosacījumus attiecībā uz fiziskām un juridiskām personām, EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi, kas ir attiecināmi uz leģislatīviem aktiem, tomēr nebija jāgroza. Līdz ar to termina “reglamentējoši akti” izmantošana šā noteikuma grozījumu projektā ļāva apzīmēt to aktu kategoriju, par kuriem turpmāk varēs celt prasību par tiesību akta atcelšanu ar mazāk stingriem nosacījumiem nekā iepriekš, tajā pašā laikā saglabājot ierobežotu pieeju attiecībā uz privātpersonu celtajām prasībām par leģislatīviem aktiem, saistībā ar ko joprojām ir piemērojams nosacījums par “tiešu un individuālu skaršanu”.

Šādos apstākļos – EKL 230. panta ceturtajā daļā paredzēto fizisko un juridisko personu tiesību celt prasību grozījumu mērķis bija ļaut šīm personām celt prasību par vispārpiemērojamu aktu, izņemot leģislatīvus aktus, atcelšanu ar ne tik stingriem nosacījumiem.

(sal. ar 52., 54. un 60. punktu)

4.        Ar Lisabonas līgumu nav grozīts nosacījuma par individuālu skaršanu ar tiesību aktu, kura atcelšana tiek lūgta atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai, saturs. Saskaņā ar to fiziskas vai juridiskas personas atbilst individuālas skaršanas nosacījumam tikai tad, ja apstrīdētais akts tās skar tām raksturīgu īpašu pazīmju dēļ vai tādu faktisko apstākļu dēļ, kas tās atšķir no visām citām personām, un tādējādi tās individualizē tieši tāpat kā lēmuma adresātu. Šajos apstākļos Regulā Nr. 1007/2009 par tirdzniecību ar izstrādājumiem no roņiem paredzētais aizliegums laist tirgū no roņiem iegūtus izstrādājumus ir formulēts vispārīgi un ir piemērojams pilnīgi visiem saimnieciskās darbības subjektiem, kuri ietilpst tās piemērošanas jomā.

(sal. ar 71. un 73. punktu)

5.        Fiziska vai juridiska persona atbilstoši LESD 263. panta ceturtajai daļai var celt prasību atcelt tiesību aktu, kas nav nedz tai adresēts akts, nedz reglamentējošs akts, tikai tad, ja šis akts to skar ne vien tieši, bet arī individuāli. Līdz ar to, tā kā nosacījumi par tiešu un individuālu skaršanu ar tiesību aktu, kura atcelšana tiek lūgta, ir kumulatīvi, tas, ka prasītājs neatbilst vienam no šiem nosacījumiem, nozīmē, ka prasība atcelt tiesību aktu, ko tas ir cēlis attiecībā uz šo tiesību aktu, ir atzīstama par nepieņemamu.

(sal. ar 75. un 76. punktu)

6.        Vispārējai tiesai nav pienākuma sniegt izsmeļošu un detalizētu visas lietas dalībnieku sniegtās argumentācijas izklāstu. Vispārējās tiesas pamatojums var tikt izteikts netieši ar nosacījumu, ka tas ļauj ieinteresētajām personām zināt iemeslus, kuru dēļ ir tikuši pieņemti attiecīgie pasākumi, un kompetentajai tiesai uzskatīt, ka tās rīcībā ir pietiekama informācija pārbaudes veikšanai.

To, ka Vispārējā tiesa nav tieši minējusi apelācijas sūdzības iesniedzēju norādītos noteikumus un nav detalizēti izvērtējusi visu to argumentāciju, nevar uzskatīt par pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi. Tas pats attiecas uz to, ka Vispārējā tiesa ir secinājusi, ka tā nevar neņemt vērā nosacījumus, ar kādiem var tikt celta prasība par regulu un kas ir tieši paredzēti LESD 263. panta ceturtajā daļā, kaut arī tā ir veikusi gramatisku, vēsturisku un teleoloģisku šā noteikuma interpretāciju. Ja Vispārējā tiesa izvērtē LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētā jēdziena “reglamentējoši akti” piemērojamību, veicot tradicionālu interpretāciju saskaņā ar Savienības tiesībās atzītajām interpretācijas metodēm, šāda pieeja neietekmē to, ka minētais jēdziens ir LESD 263. panta ceturtajā daļā tieši paredzēts pieņemamības nosacījums, kuram ir jāatbilst fizisku un juridisku personu celtajām prasībām par tiesību akta atcelšanu, un nenozīmē, ka Vispārējās tiesas pamatojums ir pretrunīgs.

(sal. ar 82.–84. punktu)

7.        Par Savienības tiesību sistēmas ievērošanu, kā tas izriet no LES 19. panta 1. punkta, rūpējas Tiesa un dalībvalstu tiesas. Turklāt Savienība ir tiesiska Savienība, kurā to iestāžu aktu atbilstība tostarp Līgumiem, vispārīgiem tiesību principiem, kā arī pamattiesībām tiek pārbaudīta.

Šim mērķim ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 263. un 277. pantu, no vienas puses, un tā 267. pantu, no otras puses, ir izveidota pilnīga tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt Savienības tiesību aktu tiesiskuma pārbaudi, to uzticot Savienības tiesai. Līdz ar to fiziskas vai juridiskas personas, kas LESD 263. panta ceturtajā daļā minēto pieņemamības nosacījumu dēļ nevar tieši apstrīdēt vispārpiemērojamus Savienības tiesību aktus, ir aizsargātas pret šo aktu piemērošanu attiecībā uz tām. Ja minēto tiesību aktu ieviešana ir Savienības iestāžu ziņā, šīs personas var celt tiešu prasību Savienības tiesā par piemērošanas aktiem, ievērojot LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētos nosacījumus, un atbilstoši LESD 277. pantam – savas prasības pamatošanai atsaukties uz attiecīgā vispārīgā tiesību akta prettiesiskumu. Ja šī ieviešana ir dalībvalstu ziņā, tās var norādīt uz attiecīgā Savienības tiesību akta spēkā neesamību valsts tiesās un likt tām atbilstoši LESD 267. pantam šajā ziņā vērsties Tiesā ar prejudiciāliem jautājumiem.

No tā izriet, ka prejudiciālo nolēmumu lūgumi spēkā esamības izvērtēšanai, tāpat kā prasības atcelt tiesību aktu, ir Savienības tiesību aktu pārbaudes metode.

Ņemot vērā Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā paredzēto aizsardzību, šā panta mērķis nav grozīt Līgumos paredzēto pārbaudes tiesā sistēmu, it īpaši noteikumus par Savienības tiesā celto tiešo prasību pieņemamību. Līdz ar to LESD 263. panta ceturtajā daļā paredzētie pieņemamības nosacījumi ir jāinterpretē, ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, tomēr neizslēdzot minētajā līgumā tieši paredzētos nosacījumus. Attiecībā uz valstu tiesu lomu valstu tiesas sadarbībā ar Tiesu pilda tām kopīgi uzticētu uzdevumu, lai nodrošinātu, ka Līgumu piemērošanā un interpretēšanā tiek ievērots tiesiskums. Līdz ar to dalībvalstīm ir jāizveido tāda tiesību aizsardzības līdzekļu un procedūru sistēma, kas nodrošina tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā ievērošanu; tas ir pienākums, kas ir atkārtoti apstiprināts Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrajā daļā.

Attiecībā uz tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas ir jāparedz dalībvalstīm, lai gan ar Līgumu par Eiropas Savienības darbību ir ieviestas vairākas tiešās prasības, ko attiecīgā gadījumā fiziskas un juridiskas personas var celt Savienības tiesās, nedz Līgumā par Eiropas Savienības darbību, nedz Līguma par Eiropas Savienību 19. pantā nav paredzēts, ka Savienības tiesību ievērošanas nodrošināšanai valstu tiesās ir jārada jauni tiesību aizsardzības līdzekļi papildus tiem, kas jau ir pieejami valstu tiesībās. Citādi būtu tikai tādā gadījumā, ja no attiecīgās valsts tiesību sistēmas kopumā izrietētu, ka nepastāv tiesību aizsardzības līdzekļi, kurus izmantojot varētu kaut vai pakārtoti nodrošināt to tiesību aizsardzību, kuras attiecīgajām personām izriet no Savienības tiesībām, vai arī ja vienīgā attiecīgo personu iespēja piekļūt tiesai būtu izdarīt tiesību pārkāpumu.

Turklāt Hartas 47. pantā paredzētā aizsardzība nepieprasa, lai attiecīgajai personai attiecībā uz Savienības leģislatīvajiem aktiem būtu beznosacījuma tiesības celt prasību atcelt tiesību aktu tieši Savienības tiesā. Nedz šīs pamattiesības, nedz Līguma par Eiropas Savienību 19. panta 1. punkta otrā daļa neparedz, ka attiecīgajai personai ir jābūt tiesībām celt prasību par šādiem tiesību aktiem galvenokārt valstu tiesās.

(sal. ar 90.–93., 95., 97.–101. un 103.–106. punktu)