ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN] SECINĀJUMI,
sniegti 2012. gada 13. septembrī (1)
Lieta C‑547/10 P
Šveices Konfederācija
pret
Komisiju
Apelācija – Prasība atcelt tiesību aktu – Šveices Konfederācija – Pieņemamība – Tiesības celt prasību – Pārbaude pēc savas ierosmes – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu – Pēdējā minētā mērķi – Satiksmes tiesību apmaiņa – Regula (EEK) Nr. 2408/92 – Kopienas gaisa pārvadātāju piekļuve Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem – 8. un 9. pants – Piemērošanas joma – Komisijas kontroles pilnvaras – Satiksmes tiesību izmantošana – Lēmums 2004/12/EK – Vācijas pasākumi attiecībā uz lidmašīnu pietuvošanos Cīrihes lidostai – Principi, kas raksturīgi pakalpojumu sniegšanas brīvībai – Nediskriminācijas princips – Samērīgums
I – Ievads
1. Šveices Konfederācija savā apelācijas sūdzībā lūdz atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2010. gada 9. septembra spriedumu lietā Šveice/Komisija (2) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”). Vispārējā tiesa ir noraidījusi Šveices Konfederācijas prasību atcelt Lēmumu 2004/12/EK (3) par Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu (4) (turpmāk tekstā – “Nolīgums par gaisa transportu”) 18. panta 2. punkta pirmā teikuma un Padomes Regulas (EEK) Nr. 2408/92 (5) piemērošanu. Šajā lēmumā Eiropas Komisija ir uzskatījusi, ka Vācijas Federatīvā Republika var turpināt īstenot valsts pasākumus, uz kuriem attiecas aplūkojamais lēmums, lai noteiktu lidmašīnu nolaišanās un pacelšanās kārtību Cīrihes (Šveice) lidostā.
2. Šai lietai vairākos aspektos ir vēl nebijis raksturs. Pirmkārt, tā attiecas uz pirmo prasību atcelt tiesību aktu, kuru Šveices Konfederācija ir iesniegusi Savienības tiesās. Tātad šī lieta Tiesai dod iespēju pieņemt lēmumu jautājumā par to, vai trešās valstis, kurām ir īpaša juridiskā saikne ar Eiropas Savienību, var celt Savienības tiesās prasību par tiesību akta atcelšanu un, ja var, tad ar kādiem nosacījumiem. Tas ir jautājums, kas šajā lietā ir palicis neatbildēts, jo ne Tiesa (6), ne Vispārējā tiesa nav paudušas savu nostāju par Šveices Konfederācijas procesuālo statusu.
3. Otrkārt, šī lieta Tiesai dod iespēju interpretēt Nolīguma par gaisa transportu un regulas par piekļuvi noteikumus, kā arī lemt par šo aktu mijiedarbību. Faktiski jautājumi, kas izvirzīti Šveices Konfederācijas apelācijas sūdzībā, būtībā attiecas uz regulas par piekļuvi 8. un 9. panta attiecīgajām piemērošanas jomām, kā arī uz kontroles pilnvarām, kuras Komisijai ir saistībā ar šo regulu. Šī lieta arī vedina Tiesu minēto noteikumu materiālās normas interpretēt saistībā ar pakalpojumu sniegšanas brīvības, nediskriminēšanas un samērīguma principiem konkrētajā Nolīguma par gaisa transportu kontekstā.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Nolīgums par gaisa transportu
4. Nolīguma par gaisa transportu 1. pants ir formulēts šādi:
“1. Šajā Nolīgumā izstrādāti noteikumi, kas jāievēro Līgumslēdzējām pusēm civilās aviācijas jomā. Šie noteikumi neskar [ir piemērojami, neskarot] EK līguma noteikumus [..], kā arī saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem [attiecīgos Kopienas tiesību aktus], kas uzskaitīti šā Nolīguma pielikumā.
2. Šim mērķim šajā Nolīgumā izklāstītos noteikumus, kā arī regul[ās] un direktīv[ās], kas precizētas pielikumā, izklāstītos piemēro saskaņā ar šeit paredzētajiem nosacījumiem. Ciktāl tie pēc būtības [būtībā] ir identiski atbilstošajiem EK līguma noteikumiem un aktiem, kas pieņemti minētā Līguma piemērošanai, šie noteikumi, tos īstenojot un piemērojot, interpretējami saskaņā ar attiecīgajiem Tiesas un [..] Komisijas nolēmumiem un lēmumiem, kas pieņemti pirms šā Nolīguma parakstīšanas. Par nolēmumiem [lēmumiem] un lēmumiem [spriedumiem], kas pieņemti pēc šā Nolīguma parakstīšanas, paziņo Šveice[s Konfederācijai]. Pēc vienas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma Apvienotā komiteja izvērtē šādu vēlāko nolēmumu [lēmumu] un lēmumu [spriedumu] sekas, lai nodrošinātu šā Nolīguma pareizu darbību.”
5. Minētā nolīguma 2. pantā ir paredzēts, ka nolīguma noteikumus un tā pielikumu piemēro tādā apmērā, kādā tas attiecas uz gaisa pārvadājumiem vai jautājumiem, kas tieši saistīti ar gaisa pārvadājumiem, kā minēts šā nolīguma pielikumā.
6. Saskaņā ar šā paša nolīguma 3. pantu saistībā ar minētā nolīguma piemērošanu ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.
7. Šā nolīguma 15. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, ievērojot regulu par piekļuvi, Kopienas un Šveices gaisa pārvadātājiem tiek piešķirtas satiksmes tiesības starp jebkuru vietu Šveicē un jebkuru vietu Kopienā.
8. Šā nolīguma 18. panta 2. punktā ir noteikts:
“Gadījumos, kas var skart gaisa satiksmes pakalpojumus, kuri jāatļauj saskaņā ar [šā nolīguma] 3. nodaļu, Kopienas iestādes [iestādēm] bauda [ir] pilnvaras, kas tām piešķirtas, ievērojot to regulu un direktīvu noteikumus, kuru piemērošana ir noteikti apstiprināta [šā nolīguma] pielikumā. [..]”
9. Saskaņā ar tā paša nolīguma 19. panta 2. punktu, kad Kopienas iestādes rīkojas saskaņā ar pilnvarām, kādas tām piešķirtas ar šo nolīgumu, jautājumos, kas attiecas uz Šveices Konfederāciju un kas attiecas uz Šveices iestādēm vai uzņēmumiem, Šveices iestādes tiek informētas pilnībā un pirms galīgā lēmuma pieņemšanas tām tiek dota iespēja sniegt komentārus.
10. Saskaņā ar Nolīguma par gaisa transportu 20. pantu visi jautājumi par to lēmumu spēkā esamību, kurus Kopienas iestādes pieņēmušas, pamatojoties uz savām pilnvarām saskaņā ar šo nolīgumu, ir Tiesas ekskluzīvā kompetencē.
11. Saskaņā ar minētā nolīguma pielikuma nosacījumiem visos gadījumos, kad tiesību aktos, kas uzskaitīti šajā pielikumā, ir atsauce uz Eiropas Kopienas dalībvalstīm vai prasība par saistību ar tām, šajā nolīgumā šīs atsauces ir jāsaprot kā vienlīdz piemērojamas Šveices Konfederācijai vai kā prasības par saistību ar to. Cita starpā šajā pielikumā ir minēta arī regula par piekļuvi.
B – Regula par piekļuvi
12. Regulas par piekļuvi 2. panta f) apakšpunktā satiksmes tiesības šās regulas nolūkā ir definētas kā “gaisa pārvadātāja tiesības pārvadāt pasažierus, kravu un/vai pastu gaisa pārvadājumos starp divām Kopienas lidostām”.
13. Saskaņā ar minētās regulas 3. panta 1. punktu:
“Ievērojot šo regulu, attiecīgā[(-s)] dalībvalsts(-is) atļauj Kopienas gaisa pārvadātājiem izmantot [īstenot] satiksmes tiesības Kopienas teritorijas maršrutos.”
14. Saskaņā ar minētās regulas 8. panta noteikumiem:
“[..]
2. Satiksmes tiesību izmantošana [īstenošana] ir pakļauta publicētiem Kopienas, valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.
3. Pēc dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas Komisija pārbauda 1. un 2. punkta piemērošanu un viena mēneša laikā pēc lūguma saņemšanas un pēc apspriešanās ar 11. pantā minēto komiteju pieņem lēmumu, vai šī dalībvalsts drīkst turpināt attiecīgā pasākuma piemērošanu. Komisija savu lēmumu paziņo Padomei un dalībvalstīm.
[..]”
15. Regulas 9. pantā ir noteikts:
“1. Ja pastāv nopietnas sastrēgumu un/vai vides problēmas, atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar šo pantu var ieviest nosacījumus satiksmes tiesību izmantošanai, tās ierobežot vai atteikt, jo īpaši, ja citi transporta veidi var nodrošināt apmierinošus apkalpošanas standartus.
2. Pasākums, ko dalībvalsts veic saskaņā ar 1. punktu:
– nav diskriminējošs attiecībā uz gaisa pārvadātāju valsts piederības vai identitātes datiem [valsts piederību vai identitāti],
[..]
– nav vairāk ierobežojošs, nekā ir vajadzīgs, lai atrisinātu problēmas.
3. Ja dalībvalsts uzskata, ka pasākums saskaņā ar 1. punktu ir jāveic, tā vismaz trīs mēnešus pirms šā pasākuma stāšanās spēkā par to informē pārējās dalībvalstis un Komisiju, iesniedzot pietiekamu šā pasākuma pamatojumu. [..]
4. Pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija izskata 1. punktā minēto pasākumu. [..]”
III – Tiesvedības priekšvēsture
16. Cīrihes lidosta atrodas Klotenā [Kloten], Cīrihes pilsētas ziemeļaustrumos, aptuveni 15 km uz dienvidaustrumiem no Šveices un Vācijas robežas. Ņemot vērā to, ka tuvumā ir Vācijas robeža, visām lidmašīnām, kas piezemējas Cīrihē no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, piezemējoties ir jāizmanto Vācijas gaisa telpa.
17. Sākotnēji Vācijas gaisa telpas izmantošana, lai ierastos Cīrihes lidostā un lai atstātu to, bija regulēta Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas 1984. gada 17. septembra divpusējā nolīgumā. Tomēr Vācijas Federatīvā Republika 2000. gada 22. martā lauza minēto nolīgumu no 2001. gada 31. maija tā īstenošanas problēmu dēļ. Abas valstis 2001. gada 18. oktobrī parakstīja jaunu nolīgumu, kas tomēr netika ratificēts.
18. Vācijas federālās aviācijas iestādes 2003. gada 15. janvārī publicēja 213. īstenošanas regulu Vācijas tiesiskajam regulējumam gaisa satiksmes jomā, nosakot lidmašīnu piezemēšanās un pacelšanās kārtību Cīrihes lidostā (turpmāk tekstā – “Piemērošanas regula”). Tajā no 2003. gada 18. janvāra bija paredzēti vairāki pietuvošanās Cīrihes lidostai ierobežojumi. Vācijas federālās iestādes 2003. gada 4. aprīlī publicēja pirmo regulu, ar ko izdarīti grozījumi Piemērošanas regulā, kuri stājās spēkā 2003. gada 17. aprīlī.
19. Vācijas Federatīvās Republikas noteiktie pasākumi būtībā paredzēja normālos meteoroloģiskos apstākļos liegt pārlidojumus zemā augstumā virs Vācijas teritorijas Šveices pierobežā darbdienās laikā no 21.00 līdz 7.00 un nedēļas nogalēs un svētku dienās laikā no 20.00 līdz 9.00, lai samazinātu troksni, kuram ir pakļauti vietējie iedzīvotāji. Tādējādi abi piezemēšanās no ziemeļiem veidi, kas līdz tam laikam bija visvairāk izmantotie lidmašīnu piezemēšanās veidi Cīrihes lidostā, šajās stundās vairs nebija iespējami.
20. Turklāt Piemērošanas regulā bija paredzēti vēl divi citi pasākumi trokšņa piesārņojuma samazināšanai Vācijas un Šveices robežas tuvumā. Pirmkārt, kas attiecas uz nolaišanos no austrumiem, tajā bija noteikti konkrēti minimālie lidojumu augstumi, kas bija jāievēro iepriekš minētajās stundās. Otrkārt, tajā bija paredzēts, ka, paceļoties ziemeļu virzienā, ierodoties Vācijas teritorijā, ir jāievēro minimālie lidojumu augstumi, kas noteikti atkarībā no pacelšanās brīža. Iepriekš minētajās stundās lidmašīnai vispirms bija jāizmet līkums pirms Vācijas robežas, lai Vācijas teritorijā ielidotu tikai pēc tam, kad ir sasniegts Piemērošanas regulā paredzētais minimālais [lidojuma] augstums.
21. Šveices Konfederācija 2003. gada 10. jūnijā iesniedza Komisijai lūgumu konstatēt, ka Vācijas Federatīvā Republika nedrīkst turpināt piemērot Piemērošanas regulu ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2003. gada 4. aprīļa pirmo grozījumu regulu, un ka Vācijas Federatīvajai Republikai ir jāaptur minētās regulas piemērošana līdz Komisijas lēmuma pieņemšanai.
22. Pēc vairākām vēstuļu apmaiņām ar Šveices un Vācijas iestādēm Komisija 2003. gada 14. oktobrī nosūtīja šīm iestādēm paziņojumu par iebildumiem, aicinot tās iesniegt savus apsvērumus. Pēc apsvērumu apmaiņas Komisija 2003. gada 27. oktobra vēstulē paziņoja lēmuma projektu, par kuru Šveices Konfederācija varēja sniegt savus apsvērumus konsultatīvās komitejas “Pieeja tirgum (gaisa transports)” sēdē 2003. gada 4. novembrī.
23. Komisija 2003. gada 5. decembrī pieņēma apstrīdēto lēmumu. Šā lēmuma 1. pantā ir noteikts, ka Vācijas Federatīvā Republika var turpināt piemērot Piemērošanas regulu, kurā izdarīti grozījumi ar 2003. gada 4. aprīļa pirmo grozījumu regulu. Saskaņā ar minētā lēmuma 2. pantu šis lēmums ir adresēts vienīgi Vācijas Federatīvajai Republikai.
IV – Tiesvedība Vispārējā tiesā, pārsūdzētais spriedums un tiesvedība Tiesā
24. Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 13. februārī, Šveices Konfederācija cēla prasību atcelt apstrīdēto lēmumu. Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 21. jūlija rīkojumu Vācijas Federatīvai Republikai tika atļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam šīs tiesvedības ietvaros.
25. Ar iepriekš minēto rīkojumu lietā Šveice/Komisija Tiesa lietu nodeva izskatīšanai Vispārējā tiesā, konstatējusi to, ka Vispārējās tiesas kompetencē ir lemt par Šveices Konfederācijas celto prasību neatkarīgi no tā, vai tiek pieņemts, ka Šveices Konfederācija ir jāpielīdzina dalībvalstij EK līguma 230. panta otrās daļas izpratnē vai ka tā ir jāpielīdzina juridiskai personai tā paša panta ceturtās daļas izpratnē (7).
26. Pēc lietas nodošanas Vispārējai tiesai pēdējā minētā ar 2006. gada 7. jūlija rīkojumu atļāva Landkreis Waldshut iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam (8).
27. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa noraidīja Šveices Konfederācijas iesniegto prasību, tomēr nelemjot par tās pieņemamību, minētā sprieduma 55. punktā secinot, ka “šīs lietas apstākļos nav jāizlemj jautājums par šīs prasības pieņemamību, jo tā katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota” (9).
28. Attiecībā uz lietas būtību Vispārējā tiesa nosprieda, ka Komisijai nevar pārmest to, ka tā:
– ir uzskatījusi, ka attiecīgie Vācijas pasākumi neietilpst regulas par piekļuvi 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā;
– izvērtējot šos pasākumus, nav ņēmusi vērā Cīrihes lidostas izmantotāja un tās apkārtnes iedzīvotāju tiesības Nolīguma par gaisa transportu kontekstā un saskaņā ar šās regulas 8. panta 3. punktu un
– ir nolēmusi, ka minētie pasākumi atbilst vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principiem.
29. Savā apelācijas sūdzībā, kas Tiesas kancelejā iesniegta 2010. gada 23. novembrī, Šveices Konfederācija lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu, atcelt apstrīdēto lēmumu un piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevums. Pakārtoti tā lūdz, lai lieta tiktu nosūtīta atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā un lai lēmums par tiesāšanās izdevumiem tiktu atlikts.
30. Savukārt Komisija lūdz Tiesu noraidīt apelācijas sūdzību un piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus šajā instancē. Landkreis Waldshut, tāpat kā Vācijas valdībai, būtībā ir tādi paši prasījumi. Turklāt Landkreis Waldshut pakārtoti lūdz Tiesu atcelt pārsūdzēto spriedumu un Šveices Konfederācijas prasību noraidīt kā nepieņemamu.
31. Šveices Konfederācija, Landkreis Waldshut, Vācijas valdība un Komisija tika pārstāvētas tiesas sēdē 2012. gada 26. aprīlī.
V – Analīze
A – Par Nolīguma par gaisa transportu raksturu
32. Vispirms ir jāatgādina, ka Tiesai vairākas reizes ir bijusi iespēja interpretēt citu divpusējo nolīgumu, kas noslēgts starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju, proti, par personu brīvu pārvietošanos (10). Principi, kas pausti judikatūrā, kura attiecas uz minētā divpusējā nolīguma interpretāciju, ir noderīgi arī šajā lietā.
33. Šajā judikatūrā Tiesa ir norādījusi, ka EK un Šveices nolīgumi, kuru starpā ir arī Nolīgums par gaisa transportu, tika parakstīti pēc tam, kad Šveice noraidīja Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu (11) un tādējādi nepiekrita projektam par integrētas ekonomikas kopumu ar vienotu tirgu, kas pamatots ar kopīgiem noteikumiem tā dalībnieku starpā, bet izvēlējās konkrētās jomās panākt divpusējas vienošanās ar Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm (12).
34. Šā iemesla dēļ Tiesa secināja, ka Šveices Konfederācija netika pievienojusies iekšējam tirgum un ka tādējādi Savienības tiesību noteikumu attiecībā uz šo tirgu interpretācija automātiski nevar tikt pārnesta uz nolīguma interpretāciju, izņemot šajā ziņā pašā nolīgumā īpaši iekļautus noteikumus (13).
35. Attiecībā uz Nolīguma par gaisa transportu interpretāciju ir jāuzsver, ka runa ir par starptautisku līgumu, kurš noslēgts starp Eiropas Kopienu un trešo valsti un kurš jāinterpretē ne tikai saskaņā ar noteikumiem, kas tajā ietverti, bet arī ņemot vērā tā mērķus (14).
36. Tāpat kā gadījumā ar Nolīgumu par personu brīvu pārvietošanos – tajā nav paredzētas visas vienotā tirgus brīvības, un arī pievienošanās Savienībai perspektīva tajā nav minēta. Tādēļ minētais nolīgums ir jāinterpretē kā klasisks starptautiskais nolīgums, proti, ņemot vērā vienīgi nolīguma tekstu un mērķi, tomēr, kā tas paredzēts Vīnes konvencijā, precizējot, ka, interpretējot atvasināto tiesību nosacījumus, kas piemērojami šā nolīguma ietvaros saskaņā ar tā 1. panta 2. punktu, ir jāņem vērā vienīgi judikatūra, kas pieņemta pirms nolīguma parakstīšanas.
37. Ņemot vērā šās lietas vēl nebijušo raksturu, pirms pamatu, kurus Šveices Konfederācija izvirzīja savas apelācijas sūdzības atbalstam, izvērtēšanas analizēšu tās iesniegtās prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību. Te tostarp runa ir par to, kāds ir Šveices Konfederācijas procesuālais statuss šajā lietā, un, vēl precīzāk, ir jānosaka, vai pēdējā minētā ir pielīdzināma dalībvalstij vai juridiskai personai saskaņā ar ratione temporis piemērojamo primāro tiesību attiecīgo noteikumu, proti, EKL 230. panta ceturto daļu (15).
B – Par Šveices Konfederācijas celtās prasības atcelt tiesību aktu pieņemamību
1) Landkreis Waldshut pretapelācijas sūdzības pieņemamība
38. Šajā lietā Landkreis Waldshut, iesniedzot savu pretapelāciju, pakārtoti izvirza iebildumu par Šveices Konfederācijas celtās prasības par tiesību akta atcelšanu nepieņemamību sakarā ar to, ka tai nav tiesību celt prasību. Šāda prasījuma pieņemamību Šveices Konfederācija ir apstrīdējusi saskaņā ar Tiesas Reglamenta 117. panta 2. punktu.
39. Ir jānorāda, ka tāpat kā apelācijas gadījumā arī pretapelācijas sūdzības iesniedzēja interese iesniegt sūdzību paredz, ka lietas dalībniekam, kas to ir iesniedzis, minētās pretapelācijas iznākums var dot labvēlīgu rezultātu (16). Šajā lietā pirmajā instancē Landkreis Waldshut bija labvēlīgs rezultāts. Tādēļ tas, ka Vispārējā tiesa nav izskatījusi jautājumu par Šveices Konfederācijas prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību, nekādi neietekmēja personas, kas iestājusies lietā, tiesības.
40. Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personai, kas iestājusies lietā, nav tiesību izvirzīt iebildi par nepieņemamību, kura nav tikusi formulēta atbildētājas puses prasījumos (17). Tā kā Komisija, būdama atbildētāja pirmajā instancē, nav norādījusi uz Šveices Konfederācijas prasības nepieņemamību un, tieši pretēji, ir tikai lūgusi apelācijas sūdzību noraidīt pēc būtības, uzskatu, ka Landkreis Waldshut nav tiesību izvirzīt attiecīgo iebildi par nepieņemamību, tādēļ Tiesai nav jāvērtē tā norādītie pamati šajā ziņā.
2) Nepieciešamība pēc savas ierosmes izvērtēt tiesības celt prasību
41. EKL 230. pants tika iecerēts, lai stingri ierobežotu prasību par tiesību akta atcelšanu pieņemamību (18). Faktiski tiesības celt prasību, tāpat kā citi absolūtie nepieņemamības pamati, ir procedūras nosacījums, kura neizpildes gadījumā tiesa nav kompetenta lietu izskatīt pēc būtības (19).
42. Ir jāuzsver, ka saskaņā ar Tiesas Reglamenta 92. panta 2. punktu Tiesa jebkurā laikā pēc savas ierosmes var pieņemt lēmumu par to, vai pastāv kāds absolūts šķērslis tiesas procesam. Ja prasītāja tiesības celt prasību tiek apstrīdētas saskaņā ar absolūtu pamatu attiecībā uz EKL 230. pantā noteikto pieņemamības nosacījumu neievērošanu, Tiesa saskaņā ar tās Reglamenta 56. pantu var un tai pat ir pienākums lemt par šo pamatu (20).
43. Šajā lietā Vispārējā tiesa, lai pamatotu savu pieeju, nelemjot par prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību, ir balstījusies uz judikatūru iepriekš minētajā lietā “Boehringer”, tomēr nekādā veidā nepamatojot, kādēļ šajā gadījumā ir piemērojama tieši šī judikatūra (21).
44. Attiecībā uz šo pieeju, izvairoties no jautājuma par prasības atcelt tiesību aktu pieņemamības izvērtēšanas, mani apsvērumi ir norādīti turpmāk.
45. Iespēja pēc savas iniciatīvas jebkurā brīdī pieņemt lēmumu par absolūtu šķērsli tiesas procesam saskaņā ar Reglamenta 92. panta 2. punktu, manuprāt, neļauj secināt, ka Savienības tiesa var patvaļīgi atturēties no lēmuma pieņemšanas. Šādu pieeju var attaisnot vienīgi ārkārtas apstākļu pastāvēšana (22).
46. Vēlos uzsvērt, ka tad, ja tiesa noraida prasību pēc būtības arī tad, ja kāds lietas dalībnieks izvirza iebildi par nepieņemamību, šāda rīcība apvērš pārsūdzības parastās izvērtēšanas kārtību (23). Tādēļ šāda metode drīkst būt vienīgi ierobežots izņēmums vispārēja noteikuma piemērošanā, ar kuru nosaka, ka izvērtējums par prasības pieņemamību ir jāveic pirms izvērtējuma pēc būtības.
47. Šāds izņēmums ir interpretējams ļoti šauri. Faktiski tiesiskās noteiktības, pareizas tiesvedības un lietas dalībnieku vienlīdzības labad uzskatu, ka šādu apvēršanu – un a fortiori absolūta šķēršļa tiesas procesam neizvērtēšanu – var pamatot vienīgi stingri noteiktās situācijās un balstoties uz atbilstīgiem un pārredzamiem kritērijiem, un tās īstenošana ir jāpamato katrā atsevišķā gadījumā.
48. Kā zināms, judikatūrā ir minēti divu veidu iemesli, kādēļ neveikt prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamības izvērtēšanu – saistībā ar procesuālo ekonomiju un saistībā ar pareizu tiesvedību (24).
49. Ja prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamība rada šaubas, procesuālā ekonomija, kam ir nozīme ātras tiesvedības nodrošināšanā, kopumā man nešķiet pietiekams iemesls, lai pamatotu to, ka netiek izvērtēts absolūts šķērslis tiesas procesam. Gluži pretēji, loģiski spriežot, ņemot vērā procesuālās ekonomijas principu, pirms lēmuma pieņemšanas pēc būtības vispirms būtu jāizskata prasības pieņemamība, ja vien runa nav par acīmredzami nepamatotu prasību.
50. Es atzīstu, ka tad, ja tiesa lemj pēc būtības, tās spriedums, protams, var nodrošināt lielāku tiesisko noteiktību valsts iestādēm un Eiropas pilsoņiem un novērst turpmākas tiesvedības. Tomēr pareiza tiesvedība pēc būtības neaprobežojas tikai ar tiesību jautājumiem, bet attiecas arī to pašu iemeslu dēļ uz procesuālās kārtības jautājumiem, un it īpaši uz jautājumiem par pieņemamību.
51. Faktiski nopietns arguments, kas pamato pieņemamības izvērtēšanu, ir tieši saistīts ar pareizas tiesvedības un procesuālās ekonomijas principiem. Lai nodrošinātu šo principu ievērošanu, faktiski pēc iespējas ātrāk ir jānosaka lietas dalībnieku tiesības celt prasību. Šis arguments man šķiet vēl atbilstīgāks attiecībā uz īpašo prasītāju kategoriju, proti, trešām valstīm, kuras ir noslēgušas nolīgumus ar Savienību un kurām bieži var būt interese apstrīdēt Savienības iestāžu lēmumus (25).
52. Es uzskatu, ka šādi interpretētas procesuālās normas saskaņā ar pieeju, kas paredzēta, lai garantētu efektīvu tiesisko aizsardzību, ieņem būtisku vietu likumīgā procesu organizēšanā un norisē. To ievērošana nodrošina vienlīdzīgu attieksmi pret lietas dalībniekiem un procesa objektivitāti (26). Katrā ziņā absolūtie nosacījumi par pieņemamību ir jāpiemēro skaidri, lai izvairītos radīt iespaidu, ka tiesības celt prasību ir pieņemamības nosacījums, kas nav sistemātiski pieprasāms attiecībā uz visām personām.
53. Es uzskatu, ka vienkāršs Vispārējās tiesas secinājums, ka “šīs lietas apstākļos nav jāizlemj jautājums par šīs prasības pieņemamību”, neatbilst pārredzamības un pamatojuma kritērijiem (27). Vēl jo vairāk tas tā ir, ņemot vērā iepriekš minēto Tiesas rīkojumu, ar kuru jautājums ir ticis skaidri izvirzīts.
54. Tā kā Vispārējā tiesa nav izteikusies šajā jautājumā, ņemot vērā izteiktās šaubas par Šveices Konfederācijas tiesībām celt prasību un to, ka jautājums, kas šoreiz ir uzdots attiecībā uz Šveices Konfederāciju, ir jautājums, ko var uzdot arī par citām trešām valstīm, kuras ir noslēgušas nolīgumus ar Savienību, uzskatu, ka šajā lietā ir jāizvērtē Šveices Konfederācijas tiesības celt prasību (28).
3) Pieņemamības nosacījumi, kas šajā lietā ir piemērojami attiecībā uz Šveices Konfederāciju
a) Par Šveices Konfederācijas pielīdzināšanu dalībvalstij EKL 230. panta otrās daļas nolūkā
55. Šveices Konfederācija primāri apgalvo, ka tai ir tiesības celt prasību tiesā kā personai, kas parakstījusi Nolīgumu par gaisa transportu. Tā uzskata, ka šādas tiesības loģiski izriet no minētā nolīguma 20. panta, kurā ir paredzēta Tiesas ekskluzīva kompetence izvērtēt Kopienas iestāžu, balstoties uz to kompetencēm saskaņā ar šo nolīgumu, pieņemto lēmumu spēkā esamību. Starp šiem lēmumiem ir arī tie, kas pieņemti Nolīguma par gaisa transportu piemērošanas ietvaros un tādēļ Šveices Konfederācijai ir saistoši.
56. Tomēr es šai nostājai nepiekrītu. Lai nonāktu pie šāda secinājuma, ir jāatgādina, pirmkārt, Tiesas judikatūra šajā jautājumā un, otrkārt, Nolīguma par gaisa transportu īpašais konteksts.
57. Ir skaidrs, ka dalībvalstis saskaņā ar EKL 230. panta otro daļu atrodas privileģētā situācijā, jo tām nav jāpierāda ne sava interese celt prasību, ne tiesības celt prasību attiecībā uz visiem tiesību aktiem, kuri var tikt pārsūdzēti. Šī privilēģija vienmēr tiek interpretēta ļoti šauri.
58. Kā Tiesa to ir norādījusi, atzīstot pretējo, tiktu apdraudēts Līgumos noteiktais institucionālais līdzsvars, kas tostarp nosaka apstākļus, kādos dalībvalstis, proti, valstis, kuras noslēgušas līgumus par dibināšanu un līgumus par pievienošanos, piedalās Savienības iestāžu darbībā. Tas nozīmē, ka Savienībā nevar ietilpt lielāks dalībvalstu skaits par to valstu skaitu, kas to veido (29).
59. No tā es secinu, ka Šveices Konfederācijas izvēlētais divpusējās sadarbības veids šo valsti nepadara par vienlīdzīgu dalībvalstīm attiecībā uz minēto valstu procesuālo statusu un, kā tas izriet no iepriekš minētās judikatūras attiecībā uz personu brīvu pārvietošanos, nevar izraisīt situāciju, kad šim “à la carte” veidam būtu tādas pašas priekšrocības, kādas ir, pievienojoties Savienībai.
60. Turklāt Nolīguma par gaisa transportu saturā nav arī nostiprināta interpretācija, ar kuru pielīdzināmības princips attiektos arī uz dalībvalstu procesuālajām privilēģijām, kas paredzētas Līgumos. Faktiski minētajā nolīgumā nav noteikuma par Šveices Konfederācijas vispārīgu pielīdzināšanu dalībvalstīm Savienības vispārējo tiesību nolūkā. Gluži pretēji, kā tas izriet no nolīguma pielikuma, šāda pielīdzināšana notiek vienīgi nolīguma nolūkos un lai piemērotu regulas un direktīvas, kas uzskaitītas minētajā pielikumā, un nevis Savienības primāro tiesību vispārējas piemērošanas nolūkā.
61. Šajā ziņā atgādinu, ka saskaņā ar šo pielikumu katrā ziņā visos gadījumos, kad minētajā pielikumā uzskaitītajos tiesību aktos ir atsauce uz dalībvalstīm vai ir prasīta saikne ar tām, šīs atsauces attiecas arī uz Šveices Konfederāciju. Man jāuzstāj uz to, ka minētā pielīdzināšana nevar attiekties arī uz privileģēta procesuālā statusa piemērošanu, kas pielīdzināms dalībvalstu statusam saskaņā ar EKL 230. panta otro daļu (30).
62. Šo interpretāciju pastiprina ne tikai fakts, ka nolīgumā nav iekļauts skaidrs noteikums attiecībā uz to, bet arī minētā nolīguma mērķis, kas norādīts 1. pantā. Atgādinu, ka saskaņā ar pēdējo minēto nolīguma mērķis ir noteikt normas, kuras līgumslēdzējām pusēm ir jāievēro civilās aviācijas jomā. Tajā pašā pantā ir precizēts, ka nolīguma noteikumi ir piemērojami, neskarot EKL paredzētos noteikumus. Starp tiem ir noteikumi par prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamību, uz kuriem attiecas privileģētie nosacījumi, kas ir piemērojami dalībvalstīm saskaņā ar EKL 230. panta otro daļu.
63. Apvērstas interpretācijas, kas pārsniegtu minētā nolīguma formulējumu, un tas notiktu veidā, kuru iepriekš minētā Tiesas judikatūra skaidri aizliedz, dēļ Šveices Konfederācijai tiktu piešķirtas tiesības celt prasību tiesā, lai apstrīdētu visus lēmumus, kurus Savienības iestādes ir pieņēmušas saistībā ar Nolīguma par gaisa transportu materiālās piemērošanas jomu. Turklāt šāds risinājums būtu pretrunā arī paša Nolīguma par gaisa transportu formulējumam, un it īpaši nolīguma 1. panta 1. punktam, kurā ir paredzēts garantēt Savienības lēmumu pieņemšanas autonomiju. Tāpat tas ir attiecībā uz tā paša nolīguma 1. panta 2. punktu, kas līgumslēdzējām pusēm dod iespēju vērsties Apvienotajā komitejā, un nolīguma 19. panta 2. punktu, kurā noteikts, ka Šveices Konfederācijai ir jābūt pilnībā informētai par Kopienas iestāžu rīcību, kas ietekmē tās intereses.
64. Tātad ar to vien, ka Šveices Konfederācija ir līgumslēdzēja puse, nepietiek, lai tai būtu tiesības celt prasību un lai to varētu pielīdzināt dalībvalstij EKL 230. panta otrās daļas izpratnē.
b) Par Šveices Konfederācijas tiesībām celt prasību saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu
i) Līgumslēdzējas puses statuss, kas pamato tiesības celt prasību
65. Lai Šveices Konfederācijai būtu tiesības celt prasību tiesā saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu, apstrīdētajam Komisijas lēmumam, kura adresāte ir Vācijas Federatīvā Republika, tā ir jāskar tieši (31) un individuāli (32).
66. Nolīguma par gaisa transportu 20. pantā Tiesai ir piešķirta ekskluzīva kompetence lemt par Kopienas iestāžu, pamatojoties uz to kompetencēm saskaņā ar minēto nolīgumu, pieņemto lēmumu spēkā esamību.
67. Šajā lietā runa ir par prasību atcelt tiesību aktu, kuru Šveices Konfederācija ir cēlusi par lēmumu, ko Komisija ir pieņēmusi, pamatojoties uz Nolīguma par gaisa transportu 15. pantu un 18. panta 2. punktu un regulas par piekļuvi 8. panta 3. punktu. Tātad runa ir par lēmumu Nolīguma par gaisa transportu 20. panta izpratnē.
68. Šveices Konfederācijas loma administratīvajā procesā Komisijā ir noteikta nolīguma 19. panta 2. punktā. Šajā noteikumā ir precizēts, ka, ja Kopienas iestādes pieņem lēmumus, kuri ietekmē Šveices Konfederācijas intereses un kuri attiecas uz Šveices iestādēm vai uzņēmumiem, Šveices iestādes tiek pilnībā informētas par to un tām ir iespēja izteikt savus apsvērumus pirms galīgā lēmuma pieņemšanas. Nolīguma 20. pants ir piemērojams tikai tad, kad lēmums jau ir pieņemts, nododot Tiesas kompetencē izvērtēt Komisijas pieņemtā lēmuma spēkā esamību.
69. Tieši tāds ir Šveices Konfederācijas apstrīdētā lēmuma gadījums. Faktiski apstrīdētais lēmums ietekmē pašu Šveices Konfederāciju, ņemot vērā regulas par piekļuvi 8. un 9. pantu, kuru piemērošanai, atbilstoši Nolīguma par gaisa transportu pielikumam, Šveices Konfederācija tiek pielīdzināta dalībvalstij.
70. Tomēr nolīguma 20. pantā netiek regulēti Tiesā celtās prasības par tiesību akta atcelšanu pieņemamības nosacījumi. Tā kā šajā ziņā nepastāv skaidrs noteikums, minētos nosacījumus nosaka saskaņā ar nolīguma 1. panta 1. punktu, piemērojot atbilstošos EK līguma noteikumus.
71. Lai varētu vērsties Tiesā, nepietiek vien ar to, ka Šveices Konfederācija sūdzas par nolīguma 2. un 3. nodaļas pārkāpumu. Tātad Šveices Konfederācijas iespējamās tiesības celt prasību, lai Vispārējā tiesā celtu šo prasību atcelt tiesību aktu par apstrīdēto Komisijas lēmumu, kurš nav tai adresēts, ir jāizvērtē saskaņā ar EKL 230. panta ceturto daļu.
ii) Šveices Konfederācijas tieša un individuāla skaršana
72. EKL 230. panta ceturtajā daļā īpaša nozīme ir piešķirta mērķim garantēt atbilstīgu tiesisko aizsardzību visām fiziskām un juridiskām personām, kuras tieši un individuāli skar Kopienas iestāžu pieņemti tiesību akti, kas nav tām adresēti.
73. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesības celt prasību ir jāatzīst vienīgi atbilstoši šim mērķim, un tādējādi jādod iespēja celt prasību tiesā visām personām, kas atbilst visiem paredzētajiem objektīvajiem nosacījumiem, t.i., ka tām ir vajadzīgais juridiskais statuss un apstrīdētais tiesību akts tās skar tieši un individuāli (33).
74. Attiecībā uz pirmo nosacījumu par tiešu skaršanu atgādinu, ka ar to ir saistīta dubulta prasība, proti, pirmkārt, ka apstrīdētais lēmums tieši ietekmē prasītāja juridisko statusu un, otrkārt, ka tas neatstāj lēmuma adresātam nekādu rīcības brīvību (34).
75. Attiecībā uz pirmo kritēriju par tiešu saikni ar to, ka tiek grozīta prasītāja juridiskā situācija, no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, piemērojot regulas par piekļuvi 8. panta 2. punktu, Vācijas Federatīvā Republika var turpināt piemērot attiecīgos pasākumus. Apstrīdētais Komisijas lēmums, kas ir saistošs citām dalībvalstīm, kā arī Šveices Konfederācijai, tādējādi apliecina šo pasākumu pieņemamību un tādēļ groza minēto valstu situāciju. Attiecībā uz otru kritēriju saistībā ar to, ka nepastāv rīcības brīvība, secinu, ka to ir grūti piemērot gadījumam, kas minēts regulas 8. panta 3. punktā. No regulas piemērošanas viedokļa tas nozīmē, ka Komisijas nostāja ir galīga. Šāda nostāja apliecina situāciju, kas Šveices Konfederāciju skar tieši (35). Tātad abi nosacījumi par tiešu skaršanu ir ievēroti.
76. Attiecībā uz individuālo skaršanu Šveices Konfederācija kā valsts, kas ir līgumslēdzēja puse, varēja uzskatīt, ka nolīguma varbūtējs pārkāpums varēja ietekmēt tās juridisko situāciju (36). Tomēr, kā es to norādīju jau iepriekš, apgalvojums par nolīguma pārkāpumu nav pietiekams, lai celtu prasību Tiesā saskaņā ar nolīguma 20. pantu. Tomēr uzskatu, ka Komisijas pieņemtais apstrīdētais lēmums Šveices Konfederāciju skar individuāli.
77. Pirmkārt, prasītāja, kurš nav apstrīdētā lēmuma adresāts, piedalīšanās procesā ir būtisks fakts, izvērtējot iespēju, ka lēmums to skar individuāli (37). Šveices Konfederācija ne tikai iesniedza sākotnējo sūdzību, kuras dēļ tika uzsākta izvērtēšanas procedūra regulas par piekļuvi 8. panta 3. punkta izpratnē, bet šās procedūras laikā arī tika uzklausīti tās apsvērumi saskaņā ar Nolīguma par gaisa transportu 19. panta 2. punktu.
78. Otrkārt, lēmumu, kas pieņemti saskaņā ar regulas par piekļuvi 8. un 9. pantu, adresāti var būt vienīgi dalībvalstis (38). Saskaņā ar regulas par piekļuvi 8. panta 3. punktu jebkura dalībvalsts var vērsties Komisijā un pēdējai minētai savs lēmums ir jāpaziņo visām pārējām dalībvalstīm. Tās pašas regulas 9. panta 3. punktā paredzētās procedūras kontekstā visu dalībvalstu iesaistīšana ir vēl acīmredzamāka, jo dalībvalstij, kura paredz veikt pasākumus, ir jāinformē ne tikai Komisija, bet arī citas dalībvalstis. Uzsveru, ka, ņemot vērā nolīguma pielikuma saturu, kurā ir paredzēts Šveices Konfederāciju pielīdzināt dalībvalstij gadījumos, kad regulā par piekļuvi ir atsauce uz minētajām valstīm, Šveices Konfederācija tām tiek pielīdzināta minētās regulas 8. un 9. panta piemērošanas nolūkā.
79. Precizēju, ka no minētās regulas 8. un 9. panta skaidri izriet, ka satiksmes tiesību īstenošanas pārvaldība interesē ne tikai valsti, kas ir veikusi pasākumu, kā arī valstis, uz kurām attiecas gaisa maršruta izmantošana (39) regulas par piekļuvi izpratnē, bet arī visas pārējās dalībvalstis. Šī regula piešķir piekļuvi gaisa pārvadājumu pakalpojumiem, kādēļ visas dalībvalstis – un saskaņā ar Nolīgumu par gaisa transportu arī Šveices Konfederācija – ir ieinteresētas saistībā ar tādu noteikumu piemērošanu, kuri varētu ierobežot to satiksmes tiesību īstenošanu regulas par piekļuvi izpratnē.
80. Tādējādi procedūrās, kas paredzētas minētās regulas 8. un 9. pantā, turpmākie posmi attiecas uz visām dalībvalstīm, kuru statusam ir pielīdzināma arī Šveices Konfederācija. Tostarp runa ir par iespēju vērsties Komisijā un saņemt paziņojumu par tās lēmumu. Faktiski iepriekš minētajos pantos ir noteikts, ka Komisijas kompetencē ir pieņemt lēmumus, kuri ir saistoši dalībvalstīm un, paplašinot, arī Šveices Konfederācijai.
81. Šajā lietā apstrīdētais lēmums tādējādi attiecas uz Šveices Konfederācijas juridisko situāciju tās Nolīguma par gaisa transportu līgumslēdzējas puses īpašību dēļ un tādēļ kopā ar apstrīdētā lēmuma materiālo priekšmetu atšķir to no visām citām personām.
82. Šās lietas konkrētajos apstākļos, ņemot vērā Nolīguma par gaisa transportu un regulas par piekļuvi 8. un 9. panta īpašo kontekstu, es no tā secinu, ka Komisijas pieņemtais strīdīgais lēmums Šveices Konfederāciju skar tieši un individuāli EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē.
83. Tātad Šveices Konfederācijai ir tiesības pieprasīt apstrīdētā Komisijas lēmuma atcelšanu.
C – Par Šveices Konfederācijas norādītajiem apelācijas sūdzības pamatiem
1) Ievada apsvērumi
84. Pamatojot savu apelācijas sūdzību, Šveices Konfederācija izvirza sešus pamatus par procesuālo noteikumu pārkāpumu, kā arī saistībā ar lietas būtību. Precīzāk, runa ir par pamatiem, kas saistīti ar regulas par piekļuvi 9. panta 1. punkta, Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu un regulas par piekļuvi 8. panta 3. punkta kļūdainu interpretāciju, kā arī pakalpojumu sniegšanas brīvības, samērīguma un nediskriminācijas principu un noteikumu attiecībā uz pierādīšanas pienākumu pārkāpumu.
85. Ņemot vērā to, ka apelācijas pamati pārklājas, pēc dažām ievada piezīmēm es tos izskatīšu, vispirms analizējot regulas par piekļuvi 8. un 9. panta attiecīgās piemērošanas jomas un tad – Komisijas kontroles pilnvaras, kas izriet no regulas par piekļuvi 8. panta. Visbeidzot es pievērsīšos Šveices Konfederācijas pretenzijām par to, ka Vispārējā tiesa nav ņēmusi vērā noteikumus par pierādīšanas pienākumu.
86. Nolīgums par gaisa transportu šajā lietā veido īpašu kontekstu. Pat tad, ja gaisa pārvadājumu nozarē Šveices Konfederācijas iekļaušanās Savienības iekšējā tirgū ir daudz dziļāka nekā nozarēs, uz kurām attiecas pārējie seši nolīgumu paketē iekļautie akti, kas noslēgti ar Šveices Konfederāciju (40), tas nemazina to, ka, ja attiecīgajā nolīgumā nav iekļauts skaidrs noteikums attiecībā uz to, mērķis garantēt brīvu pakalpojumu sniegšanu tajā nav paredzēts un ka tā mērķis ir tikai paredzēt normas, kuras piemērojamas civilajai aviācijai un it īpaši attiecībā uz šo lietu satiksmes tiesību apmaiņai saskaņā ar minētajā nolīgumā paredzētajiem nosacījumiem (41).
87. Tomēr attiecībā uz atvasināto tiesību interpretēšanu nolīguma kontekstā neuzskatu, ka šā akta pielikumā minēto atvasināto tiesību noteikumi būtu jāinterpretē citādāk nekā situācijās, kas attiecas vienīgi uz Savienību. Tomēr šādas pieejas attiecināšanu uz atvasināto tiesību materiālo normu interpretāciju nevar pieņemt gadījumā, ja to interpretācija izriet no judikatūras, kas radusies pēc Nolīguma par gaisa transportu parakstīšanas un kas attiecas uz Savienības tiesību vispārējiem principiem, pat primāro tiesību normām.
2) Regulas par piekļuvi 8. un 9. panta piemērošanas jomas
88. Apelācijas sūdzības pirmais un otrais pamats attiecas uz regulas par piekļuvi 9. panta interpretāciju. Būtībā Šveices Konfederācija apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir kļūdaini interpretējusi un piemērojusi regulas par piekļuvi 9. pantu un ka, šādi rīkojoties, tā ir arī kļūdaini interpretējusi un piemērojusi Komisijas pienākumu norādīt pamatojumu.
89. Nepiekrītu šim viedoklim, ņemot vērā regulas par piekļuvi 8. un 9. panta attiecīgās piemērošanas jomas.
90. Attiecībā uz apelācijas sūdzības pirmo pamatu par to, ka ir kļūdaini piemērots minētās regulas 9. panta 1. punkts, ir jāatgādina, kā to norādīja Vispārējā tiesa, ka saskaņā ar minētās regulas 8. panta 2. punktu satiksmes tiesību tās pašas regulas 2. panta f) apakšpunkta izpratnē īstenošana ir pakļauta valsts darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.
91. Turklāt attiecībā uz regulas par piekļuvi 9. panta piemērošanas jomu – tajā, kā to pareizi norāda Vispārējā tiesa, ir paredzēta konkrētāka darbības noteikumu kategorija, kas piemērojama satiksmes tiesību īstenošanai, proti, darbības noteikumi, kuri paredz nosacījumus, kas ierobežo vai atsaka satiksmes tiesību īstenošanu. Tātad regulas par piekļuvi 9. pantā paredzēti ir vienīgi tie pasākumi, kas paredz vismaz nosacītu vai daļēju satiksmes tiesību īstenošanas aizliegumu vai daļēju aizliegumu īstenot satiksmes tiesības.
92. Šveices Konfederācijas argumenti saistībā ar to, ka attiecīgie Vācijas pasākumi ir uzskatāmi par tādiem, kas ir regulas par piekļuvi 9. pantā paredzētie ierobežojumi, nav pārliecinoši.
93. Šajā lietā Vispārējā tiesa ir skaidri izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ attiecīgie Vācijas pasākumi to piemērošanas laikposmā nekādi nenozīmē kaut kāda veida aizliegumu šķērsot Vācijas gaisa telpu lidojumiem no Cīrihes lidostas vai uz to.
94. Šajā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka būtībā pasākums tikai noteiktos laikposmos aizliedz lidojumus nelielā augstumā virs Vācijas teritorijas Šveices robežas tuvumā, atļaujot lidojumus pāri tai pašai teritorijai lielākā augstumā. Būtībā tas nozīmē vienkāršas attiecīgo lidojumu trajektorijas izmaiņas, neierobežojot satiksmes tiesību īstenošanu regulas par piekļuvi 9. panta izpratnē.
95. Turklāt Vispārējā tiesa ir skaidri konstatējusi, ka tādu izmantošanas normu pastāvēšana, kuras attiecas tostarp uz vides aizsardzību un kuras ir jāievēro, lai tiktu atļauta satiksmes tiesību īstenošana regulas par piekļuvi izpratnē, nav līdzvērtīga nosacījuma vai ierobežojuma noteikšanai šo tiesību īstenošanai minētās regulas 9. panta 1. punkta izpratnē. Ja tā būtu, tad regulas 8. panta 2. punktam nebūtu nekādas jēgas, jo saskaņā ar šādu pieņēmumu visi darbības noteikumi ietilptu minētās regulas 9. panta piemērošanas jomā.
96. Ņemot vērā šos apsvērumus, apelācijas sūdzības pirmais pamats ir jānoraida.
97. Tāpat ir jānoraida apelācijas sūdzības otrais pamats saistībā ar Komisijas pienākuma norādīt pamatojumu saskaņā ar EKL 253. pantu kļūdainu interpretāciju. Šajā ziņā pietiek vien norādīt, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pamatojums ir jāpielāgo attiecīgā akta būtībai un ka Komisijas lēmumā ir jāparādās skaidram tā pamatojumam tā, lai ieinteresētās personas zinātu īstenotā pasākuma pamatojumu un kompetentā tiesa varētu īstenot tā kontroli. Lai izpildītu šo prasību, nav jāizklāsta visi paredzamie pamati un detalizēti jānorāda un jāizvērtē visi fakti (42).
98. No pārsūdzētā sprieduma skaidri izriet, ka Vispārējā tiesa, balstoties uz apstrīdētajā lēmumā izvirzītajiem pamatiem, varēja īstenot kontroli. Faktiski, kā Vispārējā tiesa to ir konstatējusi, šajā lēmumā ir skaidri norādīti pamati – gan materiāli, gan procesuāli, kuru dēļ Komisija uzskata, ka attiecīgie Vācijas pasākumi ir jāizvērtē, ņemot vērā regulas par piekļuvi 8. pantu, nevis tās pašas regulas 9. pantu (43).
99. Arī Šveices Konfederācijas arguments saistībā, pirmkārt, ar to, ka Komisija tiesvedības laikā ir aizstājusi pamatus, un, otrkārt, to, ka Vispārējā tiesa, iespējams, ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, ciktāl tā nav pieņēmusi Šveices Konfederācijas argumentus par to, ka Komisija ir aizstājusi pamatus, arī nav pārliecinošs. Faktiski pamatu aizstāšanas jēdzienu nevar saprast kā tādu, kurā ir iekļauta jebkura Komisijas reakcija uz pretējās puses lietas dalībnieka argumentiem Vispārējā tiesā, ņemot vērā to, kā Vispārējā tiesa to ir pamatoti norādījusi, ka strīdīgajā lēmumā jau ir skaidri norādīti iemesli, kuru dēļ Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgie Vācijas pasākumi neietilpst regulas par piekļuvi 9. panta 1. punkta piemērošanas jomā.
3) Komisijas kontroles pilnvaras saskaņā ar regulu par piekļuvi
100. Apelācijas sūdzības trešais, ceturtais un sestais pamats būtībā attiecas uz regulas par piekļuvi 8. panta 3. punkta interpretāciju un piemērošanu Nolīguma par gaisa transportu ietvaros. Sestais pamats, kas attiecas uz attiecīgo Vācijas pasākumu samērīguma izvērtēšanas precīziem aspektiem, ir cieši saistīts ar ceturto pamatu, uz kuru tajā ir atsauce. Tādēļ, ja ceturtais pamats tiek noraidīts, kā es to iesaku, tāpat ir jādara arī ar sesto pamatu.
101. Šveices Konfederācijas argumenti, ka Vispārējā tiesa esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, interpretējot un piemērojot regulas par piekļuvi 8. pantu, nav pārliecinoši. Gluži pretēji, šie trīs apelācijas sūdzības pamati balstās uz kļūdainu pieņēmumu attiecībā uz kompetencēm, kādas Komisijai ir saskaņā ar regulu par piekļuvi Nolīguma par gaisa transportu ietvaros.
a) Par mijiedarbību starp Nolīgumu par gaisa transportu un regulu par piekļuvi
102. Vispirms ir jāatgādina, ka Komisijas pilnvaras, kas izriet no regulas par piekļuvi 8. panta 3. punkta, saistībā ar to, kā tā izvērtē Vācijas pasākumus Nolīguma par gaisa transportu kontekstā, ir jāinterpretē, pilnībā ņemot vērā attiecīgo aktu tekstu un mērķus.
103. Nolīgumā par gaisa transportu ir paredzēts nodrošināt satiksmes tiesību apmaiņu starp Kopienas un Šveices gaisa pārvadātājiem ar nosacījumiem, kas definēti šajā pašā aktā. It īpaši no šā nolīguma 15. panta 1. punkta izriet, ka tas ir paredzēts nevis lai piešķirtu absolūtas satiksmes tiesības, bet gan ņemot vērā regulu par piekļuvi. Savukārt šī regula paredz atļaut gaisa pārvadātājiem piekļuvi, lai Kopienā nodrošinātu regulārus gaisa transporta pakalpojumus. Citiem vārdiem sakot, tā regulē satiksmes tiesību piešķiršanu aviācijas uzņēmumiem.
104. Tomēr satiksmes tiesību piešķiršana šās regulas izpratnē ir pakļauta nosacījumiem, un it īpaši tiem, kas izriet no tās 8. panta 2. punkta. Tādējādi satiksmes tiesību, kas piešķirtas saskaņā ar šo regulu, īstenošana ir atkarīga no valsts darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.
105. Kā Vispārējā tiesa to ir pareizi konstatējusi, Nolīguma par gaisa transportu noteikumi nevar paplašināt regulas par piekļuvi piemērošanas jomu, jo tie ir piemērojami attiecībām starp līgumslēdzējām pusēm. Citiem vārdiem sakot, minēto regulu nav paredzēts piemērot situācijās, kuras regulē šis nolīgums un kuras neietilpst minētās regulas piemērošanas jomā tīri Kopienas kontekstā (44).
106. Nolīguma par gaisa transportu 2. panta saturs šajā jautājumā neko nemaina. Protams, šajā pantā ir paredzēts, ka nolīguma pielikumā ietvertie noteikumi ir piemērojami, ciktāl tie attiecas uz gaisa pārvadājumiem vai jautājumiem, kas tieši saistīti ar gaisa pārvadājumiem. Tomēr, kā Vispārējā tiesa to ir norādījusi pārsūdzētajā spriedumā, šis noteikums nosaka un ierobežo vienīgi minētajā pielikumā uzskaitīto noteikumu piemērošanas jomu, izslēdzot iespēju šos noteikumus piemērot nolīguma ietvaros gadījumos, kas neattiecas ne uz gaisa pārvadājumiem, ne jautājumiem, kuri ar to cieši saistīti. Šis ierobežojums, pretēji Šveices Konfederācijas apgalvojumam, nekādā veidā neierobežo regulas par piekļuvi, kas regulē tikai satiksmes tiesību piešķiršanu gaisa pārvadātājiem, materiālās piemērošanas jomu (45).
107. Tādēļ Komisijas kontroles pilnvaras, kuras izriet no minētās regulas, ir ierobežotas atbilstoši izvērtējumam, kas veikts saskaņā ar nolīguma 18. panta 2. punktu, kurš ierobežo Komisijas pilnvaras saistībā ar nolīgumu gadījumos, kuri varētu attiekties uz gaisa pārvadājuma pakalpojumiem, un regulas par piekļuvi 8. panta 3. punktu, līdz izvērtējumam, kas attiecas uz pasākumu ietekmi uz satiksmes tiesību īstenošanu.
108. Precīzāk, Komisija tiek aicināta pārbaudīt, vai šie pasākumi attiecībā uz satiksmes tiesību īstenošanu ir pieņemti tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali, nediskriminējot gaisa pārvadātājus. Tātad, izvērtējot Vācijas pasākumus saskaņā ar Nolīguma par gaisa transportu 18. panta 2. punktu un regulas par piekļuvi 8. panta 3. punktu, lidostas izmantotāja un apkārtnes iedzīvotāju intereses netiek ņemtas vērā.
b) Par principiem, kas raksturīgi pakalpojumu sniegšanas brīvībai
109. Apelācijas sūdzības trešajā pamatā Šveices Konfederācija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir kļūdaini interpretējusi regulas par piekļuvi 8. panta 3. punktu, nepārbaudot apstrīdētā lēmuma atbilstību pakalpojumu sniegšanas brīvības un samērīguma principiem.
110. Izvērtēšanas kritēriji, uz kuriem Šveices Konfederācija atsaucas šajā apelācijas sūdzības pamatā, un it īpaši tie, kas balstās uz vispārējiem pakalpojumu sniegšanas brīvības un samērīguma principiem, ir noteikti Kopienas kontekstā (46). Tā kā Nolīgumā par gaisa transportu nav skaidras atsauces uz šiem principiem, Komisijai nebija pienākums šos principus ņemt vērā, šajā kontekstā izvērtējot apstrīdētos pasākumus, jo Nolīgumā par gaisa transportu nebija atbilstoša pamatojuma.
111. Kā es jau vairākkārt esmu uzsvēris, Nolīguma par gaisa transportu noslēgšana nenozīmēja automātisku Kopienu tiesību piemērošanu kopumā attiecībā uz Šveices Konfederāciju. Gluži pretēji, izvēloties divpusējus nolīgumus, Šveices Konfederācija ir skaidri izvēlējusies ceļu, kas neatļauj tikpat plašu piedalīšanos iekšējā tirgū, kāda tā būtu, pamatojoties uz pievienošanos Savienībai vai Eiropas Ekonomikas zonai. Nolīguma, it īpaši tā 1. un 3. panta, formulējums skaidri norāda uz to, ka tā mērķis nav bijis šajā jomā piemērot ne pakalpojumu sniegšanas brīvību, kāda tā ir paredzēta EKL 49. un 51. pantā, ne samērīguma principu attiecībā uz Šveices Konfederāciju. No tā izriet, ka Komisijai nav pienākuma pārbaudīt, vai attiecīgie Vācijas pasākumi atbilst vispārējiem pakalpojumu sniegšanas brīvības principiem, un it īpaši samērīguma principam.
112. Šajā gadījumā Vispārējā tiesa nav skaidri pieņēmusi nostāju jautājumā par to, vai minētie principi šajā lietā ir piemērojami vai ne. Tomēr tā veica apstrīdētā lēmuma izvērtēšanu, ņemot to vērā, un ir nospriedusi, ka attiecīgie pasākumi nekādā veidā nepārkāpj minētos principus.
113. Tā kā šie principi tomēr nav piemērojami attiecīgo Vācijas pasākumu izvērtēšanas gadījumā, apelācijas sūdzības pamats saistībā ar pārsūdzētā sprieduma motivāciju attiecībā uz iespējamu pakalpojumu sniegšanas brīvības pārkāpumu nav tāds, kura dēļ pēdējais minētais būtu atceļams (47).
114. Ņemot vērā šos apsvērumus, apelācijas sūdzības trešais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.
c) Par nediskriminācijas principu
115. Attiecībā uz apelācijas sūdzības ceturto pamatu, kurā Šveices Konfederācija Vispārējai tiesai pārmet, ka tā ir pārkāpusi nediskriminācijas principu, ir jānorāda, ka kontroles pilnvaru ierobežojums neietekmē Vācijas pasākumu izvērtēšanu no nediskriminācijas principa viedokļa. Tas izriet no Nolīguma par gaisa transportu 1. panta 2. punkta un 3. panta teksta kopsakarā, kurā ir skaidri aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ. Tomēr, kā es to jau iepriekš esmu norādījis, Komisijas kontroles pilnvaras neattiecas uz to, ka būtu jāņem vērā Cīrihes lidostas tuvumā dzīvojošo šveiciešu un lidostas izmantotāju intereses.
116. Attiecībā uz nediskriminācijas principa piemērošanu saistībā ar gaisa pārvadātājiem, un it īpaši saistībā ar uzņēmumu Swiss, kurš Cīrihes lidostu izmanto kā centrālo lidostu (48), es uzskatu, ka Vispārējai tiesai šajā kontekstā nevar pārmest nekādu kļūdu tiesību piemērošanā.
117. Vispārējā tiesa vispirms atgādināja, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru nediskriminācijas princips aizliedz ne tikai acīmredzamu diskrimināciju pilsonības dēļ vai juridiskās adreses dēļ attiecībā uz sabiedrībām, bet arī jebkura veida slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus atšķiršanas kritērijus, noved pie tāda paša rezultāta (49).
118. Pamatojoties uz iepriekš minēto judikatūru, tā turklāt norādīja, ka, lai gan attiecīgie Vācijas pasākumi esot noveduši pie tādiem pašiem rezultātiem, kādi būtu diskriminācijai pilsonības dēļ attiecībā uz Šveices gaisa pārvadātājiem, un it īpaši Swiss, jo tas Cīrihes lidostu izmanto kā savu bāzes lidostu, vēl nepieciešams, lai minētos pasākumus nepamatotu objektīvi apstākļi un lai tie nebūtu samērīgi ar to mērķi.
119. Pēc tam Vispārējā tiesa novērtēja faktus un attiecībā uz pirmo kritēriju par apstrīdēto pasākumu likumīgo mērķi lēma, ka šajā lietā minētās judikatūras izpratnē pastāv objektīvi apstākļi, kas attaisno Piemērošanas regulas pieņemšanu, it īpaši saistībā ar trokšņa piesārņojuma samazināšanu Vācijas tūrisma reģionā.
120. Attiecībā uz otro kritēriju saistībā ar attiecīgo pasākumu samērīgumu Vispārējā tiesa vispirms detalizēti izvērtēja tai iesniegtos pierādījumus. Tā it īpaši norādīja, ka dalībvalstīm ir tiesības noteikt pasākumus, kuru mērķis ir samazināt trokšņa piesārņojumu zemāk par noteiktajām robežvērtībām, un ka, ņemot vērā to, ka tai nav nekādas varas pār Cīrihes lidostas izmantošanu, Vācijas Federatīvajai Republikai nebija citu iespēju panākt vēlamo mērķi. Saskaņā ar šo analīzi tā secināja, ka, tā kā nav pierādījumu par to, ka Cīrihes lidostai pastāv vai varētu pastāvēt būtiskas neērtības un ka pastāv mazāk apgrūtinoši pasākumi, kas ļautu panākt Piemērošanas regulā paredzēto mērķi samazināt trokšņa piesārņojumu, attiecīgie Vācijas pasākumi ir uzskatāmi par samērīgiem sasniedzamajam mērķim.
121. Atgādinu, ka šāds vērtējums, izņemot, ja ir sagrozīti Vispārējā tiesā iesniegtie pierādījumi, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei (50). Tomēr ir jānorāda, ka sagrozīšanai ir skaidri jāparādās lietas materiālos, lai nebūtu jāveic jauna faktu un pierādījumu izvērtēšana (51).
122. Šajā gadījumā, ņemot vērā Šveices Konfederācijas iesniegtos argumentus, saskaņā ar kuriem tā būtībā vēlas apstrīdēt Vispārējās tiesas veikto faktu novērtējumu, nav skaidri redzams, ka Vispārējās tiesas veiktajos konstatējumos ir tādas neprecizitātes, kuru dēļ būtu jāveic Tiesas kontrole.
123. Attiecībā uz pārējo uzskatu, ka pretēja secinājuma rezultāts būtu tāds, ka visas darbības normas, kuru mērķis ir garantēt drošību, vides aizsardzību vai laika nišu sadali, automātiski būtu diskriminējošas, ciktāl šādi pasākumi biežāk attiecas uz gaisa pārvadātājiem, kuri attiecīgo lidostu izmanto kā bāzes lidostu. Šāda nediskriminācijas principa interpretācija 8. panta 2. punktam atņemtu tā lietderīgo iedarbību.
124. Ņemot vērā šos apsvērumus, apelācijas sūdzības ceturtais pamats ir jānoraida.
125. Visbeidzot, apelācijas sūdzības sestais pamats attiecas uz Vispārējās tiesas veiktā izvērtējuma saistībā ar attiecīgo Vācijas pasākumu samērīgumu precīzu aspektu. Šajā pamatā Šveices Konfederācija pārmet Vispārējai tiesai to, ka tā esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, izslēdzot iespēju, ka pastāv mazāk apgrūtinoši pasākumi. Ņemot vērā manu analīzi par apelācijas sūdzības ceturto pamatu un manu ieteikumu to noraidīt, uzskatu, ka arī sestais pamats nav tāds, kura dēļ varētu atcelt pārsūdzēto spriedumu, un ka tādēļ šis pamats ir jānoraida kā neefektīvs.
4) Normas saistībā ar pierādīšanas pienākumu
126. Savā apelācijas sūdzības piektajā pamatā par normu par pierādīšanas pienākumu patvaļīgo interpretāciju Šveices Konfederācija vienīgi kārtējo reizi atkārto savu argumentāciju attiecībā uz kļūdu tiesību piemērošanā, kuru Vispārējā tiesa esot pieļāvusi, izvērtējot attiecīgos Vācijas pasākumus, ņemot vērā nediskriminācijas principu. Tādēļ, ņemot vērā atbildi, kuru sniedzu attiecībā uz ceturto pamatu, uzskatu, ka Šveices Konfederācijas argumentāciju uzreiz var noraidīt.
127. Katrā ziņā personai, kura vēlas tiesā atsaukties uz savām tiesībām, ir jāpierāda tie faktiskie apstākļi, ar kuriem tā pamato savus iebildumus. Tādēļ es uzskatu, ka Vispārējā tiesa ir pareizi piemērojusi noteikumus par pierādīšanas pienākumu, uzskatot, ka Šveices Konfederācijai būtu jāpierāda, ka Piemērošanas regula nav nepieciešams un samērīgs pasākums, lai sasniegtu tās paredzētos mērķus. Tā kā šāda pierādījuma nebija, Vispārējā tiesa veica faktu novērtējumu, tādēļ tā secināja, ka mazāk apgrūtinošu pasākumu pastāvēšana nav pierādīta.
128. Tā kā Šveices Konfederācija nav pierādījusi, ka pastāv kāda sagrozīšana, kas ierosinātu Tiesas kontroli, apelācijas sūdzības piektais pamats ir jānoraida.
VI – Secinājumi
129. Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, iesaku Tiesai:
– noraidīt Šveices Konfederācijas iesniegto apelācijas sūdzību,
– piespriest Šveices Konfederācijai segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus un
– piespriest Vācijas Federatīvajai Republikai un Landkreis Waldshut segt savus tiesāšanās izdevumus.