ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 14. septembrī (1)
Lieta C‑372/16
Soha Sahyouni
pret
Raja Mamisch
(Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Tiesas kompetence – Regula (ES) Nr. 1259/2010 – Ciešāka sadarbība to tiesību aktu jomā, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai – Piemērošanas joma – 1. pants – Privātas laulības šķiršanas, kuru reģistrējusi reliģiska iestāde trešajā valstī, atzīšana – 10. pants – Piemērojamo ārvalstu tiesību aktu izslēgšana – Pieeja diskriminējošai laulības šķiršanai atkarībā no laulāto dzimumpiederības – Diskriminējošā rakstura pārbaude in abstracto – Iespējamas diskriminētā laulātā piekrišanas ietekmes neesamība
I. Ievads
1. Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2010. gada 20. decembra Regulu (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai (2), tas ir instruments, kura noteikumi nekad vēl nav bijuši Tiesas padziļinātas analīzes objekts.
2. Šis lūgums ir turpinājums iepriekšējam lūgumam, kuru iesniedza minētā tiesa un kurš ir saistīts ar to pašu pamatlietu, kas attiecas uz tiesvedību, lai panāktu, ka Vācijā tiek atzīts lēmums šķirt laulību, ko pieņēmusi reliģiska iestāde Sīrijā. Šis pirmais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu bija pamats lietā Sahyouni (C‑281/15) (3) 2016. gada 12. maijā izdotajam rīkojumam, kurā Tiesa pasludināja, ka pieņemt lēmumu acīmredzami nav tās kompetencē (4).
3. Iesniedzējtiesa no jauna vēršas Tiesā, lai tai iesniegtu vairākus prejudiciālus jautājumus saistībā ar Regulu Nr. 1259/2010. Pirms to analīzes vispirms būs jānosaka, vai Tiesas kompetencē patiešām ir atbildēt uz šiem jautājumiem, neraugoties uz to, ka laulības šķiršanas pasludināšanas trešā valstī – kā šajā pamatlietā – atzīšana neietilpst minētās regulas piemērošanas jomā, ņemot vērā to, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka Vācijas atbilstīgās tiesību normas šo Savienības tiesību aktu ļauj piemērot šādās situācijās.
4. Ar pirmo jautājumu Tiesai tiek lūgts noteikt, vai Regulas Nr. 1259/2010 normas attiecas uz laulību šķiršanu, kura ir klasificējama kā “privāta” šķiršanās tajā ziņā, ka tās pamatā ir nevis tiesas vai kādas citas valsts iestādes konstitutīvs lēmums, bet gan laulāto vienpusējas vai savstarpējas gribas pasludināšana, iespējams, ar tīri deklaratīvu ārvalstu iestādes atbalstu.
5. Pārējie jautājumi, kas ir iesniegti pakārtoti, attiecas uz šīs regulas 10. pantu, ar kuru ir atļauts tos tiesību aktus, kas principā būtu jāpiemēro, aizstāt ar tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas tiesa, ja tiesību akts, kas principā būtu jāpiemēro, rada diskrimināciju laulāto starpā viņu dzimuma dēļ. Šajā ziņā Tiesai vispirms tiek jautāts par to, vai šādas diskriminējošas ietekmes novērtēšana būtu jāveic in abstracto vai in concreto. Gadījumā, ja tiktu nolemts, ka šī novērtēšana ir jāveic, ņemot vērā konkrētas lietas apstākļus, Tiesai pēc tam būs jānosaka, vai šī piekrišana laulības šķiršanai, kuru, iespējams, devis diskriminētais laulātais, tomēr ļauj piemērot diskriminējošo ārvalstu tiesību aktu.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Savienības tiesības
6. Regula Nr. 1259/2010 ir piemērojama tikai tajās dalībvalstīs, kuras piedalās ciešākā sadarbībā to tiesību aktu jomā, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, kas izriet no šī instrumenta (5).
7. Tās preambulas 9. apsvērumā ir norādīts, ka Regulai Nr. 1259/2010 “iesaistītajās dalībvalstīs būtu jānodrošina skaidrs un vispusīgs tiesiskais regulējums attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, jāsniedz pilsoņiem pienācīgs rezultāts tiesiskās noteiktības, paredzamības un elastības ziņā, kā arī jānovērš tādas situācijas rašanās, kad viens no laulātajiem ceļ laulības šķiršanas prasību, pirms to izdarījis otrs, lai nodrošinātu, ka tiesvedību reglamentē konkrēti tiesību akti, kurus viņš vai viņa uzskata par savām interesēm labvēlīgākiem”.
8. Atbilstīgi minētās regulas preambulas 10. apsvērumam “[šīs regulas] materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saskaņā ar [Padomes 2003. gada 27. novembra] Regulu (EK) Nr. 2201/2003 [par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību un par Regulas (EK) Nr. 1347/2000 atcelšanu (6)]”. Ir pievienota piebilde, ka Regula Nr. 1259/2010 “būtu jāpiemēro tikai attiecībā uz laulības saišu saraušanu vai iziršanu” un ka “tiesību akti, ko nosaka ar šīs regulas kolīziju normām, būtu jāpiemēro kā pamats laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai”.
9. Šīs regulas preambulas 24. apsvērumā ir norādīts, ka “konkrētās situācijās, piemēram, gadījumos, kad piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu vai nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai, pamatojoties uz dzimumu, tomēr būtu jāpiemēro tās tiesas valsts tiesību akti, kurā celta prasība. Tomēr tam nevajadzētu skart sabiedriskās kārtības klauzulu”.
10. Tās 1. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Regulu Nr. 1259/2010 piemēro “laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai tiesību normu kolīziju situācijās”.
11. Atbilstīgi šīs regulas 4. pantam “Universāla piemērošana” “ar šo regulu norādītos tiesību aktus piemēro neatkarīgi no tā, vai tie ir vai nav iesaistītās dalībvalsts tiesību akti”.
12. Minētās regulas 8. pantā ir noteikti piemērojamie tiesību akti, ja puses nav izdarījušas izvēli saskaņā ar 5. pantu, par kritērijiem noteiktos apstākļos izmantojot piesaistes faktoru hierarhiju – laulāto pastāvīgo dzīvesvietu tad, kad tiek celta prasība tiesā, vai, ja šis faktors netiek izmantots, laulāto pēdējo pastāvīgo dzīvesvietu, vai, ja tas netiek piemērots, viņu kopējo valstspiederību, vai, ja tas netiek piemērots, tiesas, kurā celta prasība, atrašanās vietu.
13. Atbilstīgi Regulas Nr. 1259/2010 10. pantam “Tās valsts tiesību piemērošana, kurā atrodas tiesa” – “ja saskaņā ar 5. vai 8. pantu piemērojamie tiesību akti neparedz laulības šķiršanu vai, pamatojoties uz dzimumu, nepiešķir vienam laulātajam vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai, piemēro tās valsts tiesību aktus, kurā atrodas tiesa”.
14. Tās pašas regulas 12. pantā “Sabiedriskā kārtība” ir paredzēts, ka “ar šo regulu norādīto tiesību aktu kāda noteikuma piemērošanu var atteikt tikai tad, ja šāda piemērošana acīmredzami nav saderīga ar sabiedrisko kārtību valstī, kur atrodas attiecīgā tiesa”.
B. Vācijas tiesības
1. FamFG
15. Gesetz über das Verfahren in Familiensachen und in den Angelegenheiten der freiwilligen Gerichtsbarkeit (7) (Likums par tiesvedību ģimenes lietās un bezstrīdus tiesvedības lietās, turpmāk tekstā – “FamFG”) 107. pantā “Ārvalstu nolēmumu atzīšana laulības lietās” ir noteikts:
“1) Ārvalstīs pieņemtie lēmumi, ar kuriem [..] tiek šķirta laulība ar laulības saišu saglabāšanu vai to nesaglabāšanu [..], tiek atzīti tikai tad, ja federālās zemes tieslietu administrācija ir konstatējusi, ka ir izpildīti atzīšanas nosacījumi. [..]
[..]
6) Ja federālās zemes tieslietu administrācija konstatē, ka atzīšanas nosacījumi ir izpildīti, laulātais, kurš nav iesniedzis pieteikumu, var lūgt Oberlandesgericht pieņemt lēmumu.[..]
7) Kompetence piekrīt Oberlandesgericht civillietu tiesu palātai, kuras darbības iecirknī atrodas federālās zemes tieslietu administrācijas birojs. [..]”
16. FamFG 109. panta “Izslēgšana no atzīšanas” 1. panta 4. punktā ir paredzēts, ka “ārvalstīs pieņemta lēmuma atzīšana nenotiek, [..] ja [šīs] [..] atzīšanas rezultāts ir acīmredzami nesaderīgs ar galvenajiem Vācijas tiesību principiem, it īpaši, ja tas nav saderīgs ar pamattiesībām”. Atbilstīgi šā paša panta 5. punktam nav veicama nekāda ārvalstīs pieņemta lēmuma likumības pārbaude.
2. EGBGB
17. Einführungsgesetz zum Bürgerlichen Gesetzbuch (Vācijas Civilkodeksa ievadlikums, turpmāk tekstā – “EGBGB”) 17. panta 1. punkts – redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 28. janvārim, – bija formulēts šādi: “uz laulības šķiršanu attiecas tiesības, ko piemēro laulības vispārējām sekām lūguma šķirt laulību iesniegšanas laikā. Ja laulības saišu saraušana nav iespējama atbilstīgi šīm tiesībām, uz laulības šķiršanu attiecas Vācijas tiesības, ja laulātajam, kurš lūdz šķirt laulību, ir Vācijas pilsonība vai viņš ir bijis Vācijas pilsonis laulības noslēgšanas dienā”.
18. Pēc grozījumiem, kas ieviesti ar 2013. gada 23. janvāra likumu (8), iepriekš minētais tiesību normu kolīzijas noteikums tika pārskatīts tādējādi, ka EGBGB 17. panta 1. punktā no tā laika ir minēts, ka “laulības šķiršanas mantiskās sekas, ko neregulē citas šīs sadaļas tiesību normas, nosaka saskaņā ar tiesībām, kas piemērojamas laulības šķiršanai atbilstīgi Regulai (ES) Nr. 1259/2010”.
III. Tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
19. Kā norādīts Tiesas 2016. gada 12. maijā izdotajā rīkojumā lietā Sahyouni (C‑281/15) (9), Raja Mamisch k‑gs un Soha Sahyouni k‑dze bija stājušies laulībā 1999. gada 27. maijā Homsas rajona Islāma tiesā (Sīrija). Viņi abi ir Sīrijas pilsoņi kopš dzimšanas, un viņiem ir Vācijas pilsonība, kuru R. Mamisch ir ieguvis naturalizācijas kārtībā, bet S. Sahyouni ieguvusi pēc laulības noslēgšanas. Līdz 2003. gadam viņi dzīvoja Vācijā, pēc tam pārcēlās uz Sīriju, vēlāk dzīvojuši gan Vācijā, gan Kuveitā, gan Libānā. Pašlaik viņi atkal dzīvo Vācijā dažādās dzīvesvietās.
20. 2013. gada 19. maijā R. Mamisch paziņoja, ka viņš vēlas šķirties no savas sievas, un viņa pārstāvis reliģiskajā Latakijas Šariata tiesā (Sīrija) izteica laulības šķiršanas paziņojumu. 2013. gada 20. maijā šī tiesa konstatēja laulības šķiršanu.
21. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka 2013. gada 12. septembrī S. Sahyouni iesniedza pašas parakstītu paziņojumu par pabalsta maksājuma saņemšanu, uz kuru viņai bija tiesības saskaņā ar reliģiskajiem likumiem, proti, kopā 20 000 ASV dolāru (USD) (aptuveni EUR 15 000 (10)), kas bija formulēts šādi: “[..] es esmu saņēmusi visus pabalstus, kuri man ir jāsaņem saskaņā ar laulības līgumu un vienpusēju laulības šķiršanu, un tādējādi atbrīvoju viņu no visām saistībām attiecībā pret mani, kuras izriet no laulības līguma un Latakijas Šariata tiesas 2013. gada 20. maijā izdotā laulības šķiršanas rīkojuma Nr. 1276 [..]”.
22. 2013. gada 30. oktobrī R. Mamisch iesniedza pieteikumu atzīt Sīrijā pasludināto laulības šķiršanas spriedumu. Ar 2013. gada 5. novembra lēmumu Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) priekšsēdētājs apmierināja šo pieteikumu un konstatēja, ka ir izpildīti likumā paredzētie nosacījumi, lai atzītu šo spriedumu par laulības šķiršanu.
23. 2014. gada 18. februārī S. Sahyouni prasīja atcelt minēto lēmumu un atzīt, ka nav izpildīti nosacījumi attiecībā uz laulības šķiršanas atzīšanu.
24. Ar 2014. gada 8. aprīļa lēmumu Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) priekšsēdētājs S. Sahyouni pieteikumu noraidīja. Lēmuma pamatojumā šis tiesnesis ir norādījis, ka, pēc viņa domām, attiecīgās laulības šķiršanas atzīšana esot reglamentēta Regulā Nr. 1259/2010, kura ir piemērojama arī privātajām laulību šķiršanām. Nepastāvot piemērojamo tiesību aktu likumīgai izvēlei un tā kā laulātajiem neesot bijusi kopīga pastāvīgā dzīvesvieta gadu pirms laulības šķiršanas, piemērojamie tiesību akti esot nosakāmi saskaņā ar minētās regulas 8. panta c) punktu. Ja abiem laulātajiem ir dubultpilsonība, noteicošais kritērijs esot faktiskā pilsonība Vācijas tiesību izpratnē (11), kas laulības šķiršanas brīdī esot bijusi Sīrijas pilsonība. Visbeidzot, viņš norādīja, ka sabiedriskā kārtība Regulas Nr. 1259/2010 12. panta izpratnē nav šķērslis Sīrijā pieņemtā lēmuma par laulības šķiršanu atzīšanai, jo laulātā a posteriori esot pieņēmusi konkrēto laulības šķiršanas veidu, paziņojot, ka viņa pieņem turpmākās kompensācijas, un ka, neraugoties uz iespējamo diskrimināciju, šajos apstākļos tas neesot pretrunā arī šīs regulas 10. pantam.
25. S. Sahyouni cēla prasību par šo noraidošo lēmumu. Ar 2015. gada 2. jūnija rīkojumu Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdeva Tiesai dažādus prejudiciālos jautājumus par Regulas Nr. 1259/2010 interpretāciju.
26. Ar 2016. gada 12. maija rīkojumu lietā Sahyouni (C‑281/15) (12) Tiesa paziņoja, ka atbildes uz šiem jautājumiem acīmredzami neietilpst tās kompetencē, pamatojot ar to, ka Regula Nr. 1259/2010 nav piemērojama tāda lēmuma par laulības šķiršanu atzīšanai, kas jau ir pasludināts trešā valstī, un ka iesniedzējtiesa nav norādījusi nekādus apstākļus, lai pierādītu, ka minētās regulas noteikumi ar valsts tiesību normām būtu padarīti tieši un bez nosacījumiem piemērojami šādās situācijās. Tā tomēr uzsvēra, ka šī tiesa saglabā iespēju atkārtoti lūgt sniegt prejudiciālu nolēmumu, ja tā varētu norādīt Tiesai visus apstākļus, kas ļautu tai pieņemt nolēmumu.
27. Šajā kontekstā ar 2016. gada 29. jūnija lēmumu, kas Tiesas kancelejā saņemts 2016. gada 6. jūlijā, Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Regulas Nr. 1259/2010] piemērošanas joma, kas definēta šīs regulas 1. pantā, aptver arī privātas laulības šķiršanas gadījumus, šajā gadījumā, – pamatojoties uz viena laulātā vienpusēju paziņojumu reliģiskā tiesā Sīrijā saskaņā ar šariata likumiem?
2) Ja atbilde uz [pirmo jautājumu] ir apstiprinoša, vai, piemērojot Regulu [Nr. 1259/2010], [izvērtējuma atbilstoši] tās 10. pantam kontekstā privātas laulības šķiršanas gadījumos:
a) ir in abstracto jābalstās uz salīdzinājumu, no kura izriet, ka saskaņā ar 8. pantu piemērojamās tiesības gan piešķir pieeju laulības šķiršanai arī otrajam laulātajam, tomēr šī laulības šķiršana, ņemot vērā otra laulātā dzimumu, ir pakļauta citiem procesuāliem un materiāltiesiskajiem nosacījumiem nekā pirmā laulātā pieeja laulības šķiršanai, vai arī
b) šī noteikuma piemērojamība ir atkarīga no tā, vai ārvalsts tiesību akta, kurš in abstracto ir diskriminējošs, piemērošana šajā gadījumā ir diskriminējoša arī in concreto?
3) Ja atbilde uz [otrā jautājuma b) punktu] ir apstiprinoša, vai tas, ka diskriminētais laulātais piekrīt laulības šķiršanai, tostarp piekrītot saņemt par to kompensāciju, ir pamats šīs tiesību normas nepiemērošanai?”
28. Šajā tiesvedībā rakstveida apsvērumus ir iesniegušas Vācijas, Beļģijas, Francijas, Ungārijas un Portugāles valdības, kā arī Eiropas Komisija. 2017. gada 31. maija tiesas sēdē R. Mamisch, Vācijas un Ungārijas valdības, kā arī Komisija sniedza mutvārdu apsvērumus.
IV. Vērtējums
29. Ņemot vērā šajā ziņā izteiktos iebildumus, pirms Tiesai iesniegto jautājumu vērtēšanas ir jāpārbauda, vai tā ir kompetenta sniegt atbildes šajā tiesvedībā, pretēji tam, kas tika konstatēts attiecībā uz iepriekšējo iesniedzējtiesas lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu saistībā ar to pašu pamatlietu.
A. Par Tiesas kompetenci
30. Es uzreiz norādu, ka, manuprāt, atbilstoši Tiesas judikatūrai, saskaņā ar kuru tās kompetences pamatā var būt tas, ka valsts tiesības tās Savienības tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, padara piemērojamas pamatlietā, Tiesas rīcībā ir pietiekama informācija, lai pieņemtu nolēmumu par tai uzdotajiem jautājumiem šajā tiesvedībā.
1. Par secinājumiem, kas jāizdara no Tiesas judikatūras
31. Vispirms jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka atbilstības pieņēmums, kas saistīts ar jautājumiem, kurus valsts tiesa uzdod prejudiciālā nolēmuma sniegšanai saistībā ar pašas noteikto tiesisko regulējumu un faktiskajiem apstākļiem, var tikt noraidīts tikai īpašos gadījumos (13). Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu noraidīšana it īpaši var būt pamatota, ja ir acīmredzams, ka Savienības tiesības lietas apstākļiem nav piemērojamas ne tieši, ne netieši (14).
32. Šajā gadījumā, kā to Tiesa ir konstatējusi 2016. gada 12. maija rīkojumā lietā Sahyouni (C‑281/15) (15), pamatlieta neietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, jo ne Regula Nr. 1259/2010, ne Regula Nr. 2201/2003, ne arī kāds cits Savienības tiesību akts nav piemērojams tādā pamatlietā, kuras priekšmets ir dalībvalstī atzīt trešās valsts reliģiskās iestādes pasludinātu laulības šķiršanu.
33. It īpaši attiecībā uz Regulu Nr. 1259/2010 (16), uz kuras noteikumiem tieši attiecas lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu šajā lietā, Tiesa ir norādījusi, ka šajā regulā ir noteikti tikai to tiesību normu kolīzijas noteikumi, kas ir piemērojamas iesaistītajās dalībvalstīs (17) laulības šķiršanas un laulāto atšķiršanas jomā, un tajā nav reglamentēta pasludinātā lēmuma par laulības šķiršanu atzīšana (18).
34. Tādējādi, ievērojot principus, kas ir noteikti spriedumā Dzodzi (19) un kuri ir precizēti turpmākajā judikatūrā (20), tikai tad, ja iesniedzējtiesa ir pietiekami pierādījusi Regulas Nr. 1259/2010 piemērojamību saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību normām, kurā tā atrodas, tā tiesību strīda situācijā, kuru tā izskata, Tiesa būs kompetenta lemt par iesniedzējtiesas iesniegtajiem jautājumiem, neraugoties uz to, ka minētais strīds tieši neiekļaujas šīs regulas piemērošanas jomā.
35. Šajā ziņā es atgādinu (21), ka Tiesa var atzīt, ka tās kompetencē ir atbildēt uz tai uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem arī tad, ja Savienības tiesību normas, kuru interpretācija ir lūgta, nav piemērojamas faktiem pamatlietā, gadījumā, ja ar valsts tiesību aktu tiek panākts, ka minētās tiesību normas ir padarītas tieši un bez nosacījumiem piemērojamas. Ja risinājumi, kuri valsts tiesību aktos ir sniegti situācijām, uz kurām neattiecas aplūkotā Savienības tiesību akta piemērošanas joma, atbilst tiem, kādi ir paredzēti minētajā tiesību aktā, Savienības interesēs noteikti ir tas, lai, nepieļaujot turpmākas interpretācijas atšķirības, normas, kuras ir pārņemtas no šā tiesību akta, tiktu interpretētas vienveidīgi. Tāpēc Tiesa ir aicināta pārbaudīt, vai pastāv pietiekami precīzas norādes, lai varētu konstatēt šo atsauci uz Savienības tiesībām, ņemot vērā informāciju, kas šim nolūkam ir sniegta lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu (22).
36. No šīs judikatūras izriet arī, ka pat tad, ja tiesību aktos, ar kuriem valsts tiesībās ir transponēta direktīva, Savienības tiesību normas, par kurām ir uzdoti prejudiciālie jautājumi, nav pārņemtas burtiski, prejudiciāla nolēmuma pieņemšana var būt Tiesas kompetencē, ja lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir atzīts, ka jebkura Tiesas sniegta šo tiesību normu interpretācija būs saistoša, lai iesniedzējtiesa varētu atrisināt pamatlietu (23). Noteicoši ir tas, ka iesniedzējtiesa uzskata, ka jēdzieni, kas minēti valsts tiesībās, faktiski ir jāinterpretē tieši tāpat kā analogi Savienības tiesību jēdzieni un ka šajā ziņā tai ir saistošs tas, kā minētos jēdzienus interpretē Tiesa (24).
37. Atbilstīgi Tiesas Reglamenta 94. panta prasībām iesniedzējtiesai ir Tiesai jānorāda, kādā ziņā strīds, ko tā izskata, ir saistīts ar Savienības tiesību normām, uz kurām attiecas tās lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas prasīto interpretāciju padara par vajadzīgu šā strīda atrisināšanai (25). Saistībā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu tikai dalībvalstu tiesām, nevis Tiesai ir jānosaka to valsts tiesību normu mērķis un saturs, kas piemērojamas pamatlietā, kā arī veids, kādā tās ir jāīsteno, tādēļ Tiesu saista viedoklis, kuru šajā ziņā ir izteikusi iesniedzējtiesa (26).
38. It īpaši gadījumā, ja Savienības tiesības ar valsts tiesību normām ir padarītas piemērojamas, tikai valsts tiesai ir jāizvērtē precīzs šīs atsauces uz Savienības tiesībām apjoms. Ja tā uzskata, ka Savienības tiesību normu saturs ir piemērojams – šīs tiešās un beznosacījumu atsauces dēļ – situācijai, uz kuru neattiecas minētās tiesību normas, kuras ir tās lietas pamatā, kas tai ir iesniegta, šai tiesai ir pamats iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ievērojot nosacījumus, kas paredzēti LESD 267. pantā (27). Tomēr Tiesa parasti pārliecinās, ka Savienības tiesību normas, kā tā tās ir interpretējusi, ir padarītas piemērojamas bez iespējas valsts tiesai tās neievērot (28) un ka šāda normu piemērošanas paplašināšana nav pretrunā Savienības likumdevēja nepārprotamajai gribai (29).
39. Lai apstiprinātu, ka dalībvalsts kompetentās iestādes tik tiešām ir nolēmušas piemērot vienādu attieksmi attiecībā uz situācijām, uz kurām neattiecas konkrētais Savienības tiesību akts, un situācijām, kuras tajā ir reglamentētas, Tiesa ņem vērā ne tikai valsts noteikumu saturu, bet arī papildu apstākļus, piemēram, attiecīgās likumdošanas preambulu un paskaidrojuma rakstu (30). Šajā ziņā Tiesa ņem vērā gan lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu (31), gan visus tai iesniegtos apsvērumus, it īpaši tās dalībvalsts valdības formulēto viedokli, kuras tiesību sistēma ir iesaistīta, lai arī galīgā valsts tiesību satura izvērtēšana paliek iesniedzējtiesas ziņā (32).
40. Ņemot vērā šīs atziņas, ir jāizvērtē, vai Tiesas rīcībā ir informācija, kas būtu pietiekama, lai paziņotu par savu kompetenci šajā lietā, pretēji tam, ko tā konstatēja attiecībā uz iepriekšējo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas iesniegts saistībā ar to pašu pamatlietu (33).
2. Par pietiekamas saistības ar Savienības tiesībām esamību
41. Beļģijas un Ungārijas valdības apgalvo, ka Tiesai nav kompetences, pamatojot ar to, ka no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu neizriet, ka Vācijas tiesību sistēmā būtu tieša un beznosacījumu atsauce uz Regulu Nr. 1259/2010, ja ārvalstī pasludinātas privātas laulības šķiršanas atzīšana ir pieprasīta Vācijā. Tiesas sēdes laikā Komisija precizēja atzinumu, kuru tā iesākumā bija formulējusi līdzīgi, ņemot vērā Vācijas valdības iesniegtos skaidrojumus šajā pašā tiesvedībā.
42. Gan R. Mamisch, gan Vācijas, Francijas un Portugāles valdības savukārt uzskata, ka Vācijas tiesības padara šo regulu piemērojamu tiesvedībā, kāda ir šajā pamatlietā, un ka atbilstīgi iepriekš tekstā minētajai judikatūrai Tiesa tātad ir kompetenta atbildēt uz jautājumiem, kurus ir uzdevusi iesniedzējtiesa. Tāds ir arī mans viedoklis.
43. Ir taisnība, ka iesniedzējtiesa neprecizē, kura ir tā Vācijas tiesību norma, kas – pēc tās domām – noved pie nepieciešamības privātas laulības šķiršanas, kas notikusi ārvalstīs, “atzīšanā” piemērot Regulu Nr. 1259/2010, kas praksē nozīmē šīs laulības šķiršanas spēkā esamības pārbaudi, ņemot vērā likumu, kurš ir identificēts kā tāds, kuram jāreglamentē šī laulības šķiršana, lai tai būtu tiesiskas sekas Vācijā (34). Tomēr nav šaubu, ka iesniedzējtiesa ir vienīgā tiesa, kuras kompetencē ir valsts tiesību interpretācija (35). Tā nepārprotami norāda, ka Vācijas tiesību aktos tiesību normu kolīzijas noteikumi, kuri noteikti minētajā regulā, saistībā ar strīdu, kas tai jāizskata, ir padarīti piemērojami iepriekš minētās judikatūras izpratnē (36). Turklāt šo apgalvojumu nepārprotami apstiprina norādījumi, kurus Vācijas valdība šajā lietā ir sniegusi saistībā ar valsts tiesisko regulējumu.
44. Rīkojuma motīvu daļā iesniedzējtiesa attiecībā uz ārvalstīs pasludinātu laulības šķiršanu atzīšanu Vācijā norāda uz atšķirībām starp tām, kas pasludinātas, izmantojot tiesas vai citas valsts iestādes konstitutīvu lēmumu, un tām, kuras kvalificētas kā privātās laulību šķiršanas, kuru pamatā ir vienpusējas vai pušu savstarpējas gribas izpausme, lai arī šīs laulības šķiršanas, iespējams, ir notikušas, līdzdarbojoties ārvalstu iestādei, bet kura ir tikai deklaratīva, piemēram, reģistrējot laulības šķiršanu (37).
45. Tā izklāsta, ka saistībā ar Vācijas tiesu praksi procesuāla rakstura normas, kas norādītas FamFG 107. pantā (38), ir piemērojamas šo divu kategoriju laulības šķiršanu atzīšanā. Savukārt attiecībā uz materiāltiesisko regulējumu esot vispārpieņemts, lai arī šis atzinums nav vienprātīgs, ka to privāto laulības šķiršanu izskatīšana, kuru atzīšana ir prasīta, Vācijas tiesām ir jāveic nevis saskaņā ar FamFG 109. pantu (39), kā tas ir attiecībā uz laulību šķiršanām, kuras pasludinājusi publiska iestāde, bet gan atbilstīgi normām, kas noteiktas Regulā Nr. 1259/2010 (40).
46. Iesniedzējtiesa uzskata, ka šī tēze esot pareiza, jo neesot iedomājams Vācijā lemt par trešo valstu pilsoņu laulības šķiršanu atbilstīgi noteikumiem, kuri atšķirtos no tiem, kas piemērojami jau ārvalstīs pasludinātas laulības šķiršanas atzīšanai. Turklāt, ja Regulas Nr. 1259/2010 piemērošana attiecībā uz privātām laulības šķiršanām būtu izslēgta, Vācijas tiesību aktos pastāvētu tiesiskais vakuums, ko nav vēlējies Vācijas likumdevējs, kurš 2013. gadā svītroja iepriekšējo tiesību normu kolīzijām piemērojamo noteikumu, it īpaši to, kas piemērojams ārvalstīs pasludinātas privātas laulību šķiršanas atzīšanai (41), kas bija norādīts EGBGB 17. panta 1. punktā (42), jo šis likumdevējs to uzskatīja par novecojušu tieši šīs regulas pastāvēšanas dēļ.
47. Šajā ziņā Vācijas valdība paskaidro, ka tādu laulības šķiršanu, kuras ir ārvalstu tiesas vai citas valsts iestādes konstitutīva lēmuma rezultāts, atzīšana Vācijā nav pakļauta šāda lēmuma likumības pārbaudei (43), – saistībā ar to tiek pārbaudīta tikai procesuālā kārtība (44)FamFG (45) 109. pantā noteikto prasību ievērošanai. Turpretī privātās laulības šķiršanas (46) Vācijā tiek pieļautas tikai pēc to spēkā esamības pārbaudes (47), kura jāveic, ņemot vērā attiecīgo tiesību normu kolīzijas noteikumos (48) minētās valsts materiāltiesiskos noteikumus, proti, turpmāk – Regulas Nr. 1259/2010 noteikumus.
48. Šī valdība precizē, ka Vācijas likumdevējs faktiski ir atcēlis tiesību normu kolīzijas noteikumus, kas bija paredzēti EGBGB iepriekšējā 17. panta 1. punktā, jo pēc Regulas Nr. 1259/2010 stāšanās spēkā tas ir uzskatījis, ka laulības izbeigšanai piemērojamā tiesību norma būtu jānosaka, par pamatu ņemot tikai šīs regulas noteikumus, ievērojot tās 4. pantā paredzēto universālo iedarbību. Turklāt, kā skaidri norādīts Vācijas valdības rakstveida apsvērumos citētajos parlamenta darbos (49), valsts likumdevējs par pamatu ir ņēmis principu, ka Regula Nr. 1259/2010 ir piemērojama arī privātām laulības šķiršanām. No šiem pieņēmumiem izriet, ka Vācijas tiesībās vairs nav autonoma tiesību aktu kolīzijas noteikuma, lai noteiktu tiesību aktus, kas piemērojami tādai laulības šķiršanai, kāda ir pamatlietā.
49. Tieši apzinātas Vācijas tiesību aktu kolīzijas noteikumu atcelšanas dēļ, kas ļāva noteikt ārvalstīs pasludināto privāto laulības šķiršanu likumības novērtēšanai piemērojamos tiesību aktus (50), pirmkārt, Regulas Nr. 1259/2010 piemērošana šāda veida procedūrām tika padarīta nepieciešama Vācijas tiesībās atbilstīgi valsts likumdevēja nodomam, kā arī saskaņā ar nenoliedzami izplatītu valsts tiesu praksi (51) un, otrkārt, Tiesas sniegtā saistoša šīs regulas noteikumu interpretācija ir nepieciešama, lai izspriestu pamatlietu atbilstīgi iesniedzējtiesas sniegtajam novērtējumam.
50. Turklāt es uzsveru, ka postulāts, ko pieņēmis Vācijas likumdevējs saistībā ar minētās regulas materiālo piemērošanu, acīmredzami nav pretrunā Savienības likumdevēja skaidri izteiktajai gribai, kā tas bija citās lietās (52). Pat ja šis postulāts, manuprāt (53), patiesībā nav pienācīgi pamatots, šai kļūdai nav nozīmes attiecībā uz Tiesas kompetences novērtēšanu, kas ir novērtēšana, kur pietiek ar to, ka atsauce valsts tiesībās uz Savienības tiesībām pastāv apstākļos, kas minēti iepriekš tekstā.
51. Ņemot vērā visus šos elementus, nekādi nav acīmredzams (54), ka Savienības tiesību normas, kuru interpretācija tiek lūgta, nevarētu tikt piemērotas, konkrētajā gadījumā – netieši (55), saistībā ar strīdu, kas iesniedzējtiesai ir jāizskata. Tā kā manā skatījumā nosacījumi, kuri ir paredzēti iepriekš minētajā judikatūrā (56), ir izpildīti, es uzskatu, ka Tiesas kompetence šajā tiesvedībā ir pamatota.
B. Par iespējamu privātu laulības šķiršanu iekļaušanu Regulas Nr. 1259/2010 piemērošanas jomā (pirmais jautājums)
52. Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā lūdz Tiesu paust viedokli par to, vai laulību šķiršanas, kurās valsts iestāde – tiesa vai kāds cits publisko funkciju izpildītājs – nav pasludinājusi nekādu konstitutīvu lēmumu, ietilpst Regulas Nr. 1259/2010 materiālās piemērošanas jomā.
53. Iesākumā es norādīju, ka var rasties šaubas par šā prejudiciālā jautājuma atbilstību, ņemot vērā, ka iepriekš tekstā (57) norādīto iemeslu dēļ Regulas Nr. 1259/2010 noteikumi pamatlietā ir piemērojami tikai tiešas atsauces uz šo regulu rezultātā, kas veikta Vācijas tiesībās, lai noteiktu tiesību aktus, kuri piemērojami saistībā ar tiesvedībām par ārvalstīs pasludinātu privātu laulību šķiršanu atzīšanu. Varētu uzskatīt, ka Tiesai lūgtā nostāja attiecībā uz šīs regulas darbības jomu nav nepieciešama šā strīda atrisināšanai, jo Vācijas tiesībās ir noteikts, ka šajā regulā katrā ziņā ir reglamentētas šādas tiesvedības.
54. Tomēr, manuprāt, ir reāla interese, lai Tiesa sniegtu atbildi uz uzdoto jautājumu, lai saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru (58) tiktu nodrošināta jēdziena “laulības šķiršana” vienāda interpretācija Regulas Nr. 1259/2010 izpratnē un tātad – vienāda tās piemērošana visu iesaistīto dalībvalstu tiesību sistēmās. Šajā konkrētajā gadījumā, ja Tiesa uz to sniegtu noraidošu atbildi, ko es domāju ierosināt, Vācijas iestādes konkrēti tiktu aicinātas – kā Vācijas valdība to pieļāva tiesas sēdes laikā –, ciktāl tas ir nepieciešams, pieņemt valsts tiesību normas.
55. Šādu privāta rakstura laulības saišu saraušanas iespējamā aptvēruma ar minēto regulu problēma šajā gadījumā ir izvirzīta attiecībā uz musulmaņu tradīcijā veidotu tiesību sistēmu – Sīrijas tiesību sistēmu –, kurā ir pieļauts, ka laulības saites tiek sarautas ar laulātā gribas aktu, kam seko vienkārša reģistrācija vai tāds lēmums, kuram ir tikai deklaratīvas sekas un ko pieņem reliģiska iestāde. Tomēr šīs problēmas parasti rodas attiecībā uz visu veidu laulības šķiršanām, kas panāktas bez valsts iestādes konstitutīvas līdzdalības un kurās ir vienpusējas vai pušu kopējas gribas izpausme.
56. Savos apsvērumos R. Mamisch, kā arī Francijas un Vācijas valdības pauž uzskatu, ka privātās laulības šķiršanas ir jāreglamentē ar Regulas Nr. 1259/2010 noteikumiem vismaz pie tādiem nosacījumiem, kādi ir šajā pamatlietā (59). Turpretī Beļģijas, Ungārijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija apgalvo pretējo, kas ir arī mans viedoklis, šādu iemeslu dēļ.
57. Vispirms, var konstatēt, ka Regulas Nr.1259/2010 noteikumu, it īpaši tās 1. panta, kas attiecas uz šā instrumenta piemērošanas jomu, formulējums nesniedz noderīgas norādes, lai atbildētu uz prejudiciālo jautājumu, jo “laulības šķiršanas” jēdziens tur nekādi nav definēts.
58. Atbilstīgi Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka, ja Savienības tiesību aktā nav atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem, lai definētu īpašu jēdzienu, kā tas ir šajā gadījumā, tad šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, ko Tiesa mēģina izdarīt, ņemot vērā attiecīgā regulējuma vispārējo struktūru, mērķus un rašanās vēsturi (60).
59. Attiecībā uz Regulas Nr. 1259/2010 vispārējo struktūruR. Mamisch un Vācijas valdība uzskata, ka privāto laulību šķiršanu izslēgšana no tās materiālās piemērošanas jomas neizrietot no sistemātiska minētās regulas noteikumu kopuma aplūkošanas. Es nepiekrītu viņu vērtējumam.
60. Šāda veida laulības šķiršanas, protams, nav nepārprotami izslēgtas no minētās jomas, pretēji cita veida laulības saišu saraušanai, kas ir laulības atzīšana par neesošu (61). Tomēr daudzos Regulas Nr. 1259/2010 noteikumos galvenā vieta ir atvēlēta tādas “tiesas” rīcībai, kāda plaši ir minēta tās 3. panta 2. punktā (62), un tādas “tiesvedības”, kuras mērķis ir laulības saišu saraušana vai iziršana (63), esamībai. Tas, manuprāt, drīzāk norāda uz to, ka Savienības likumdevējam bija nodoms aptvert laulības šķiršanas minētās regulas izpratnē tikai tādu lēmumu kontekstā, kuras pieņēmušas publiska rakstura iestādes, kas ir kompetentas šajā jomā (64).
61. Es precizēju, ka šajā ziņā noteicošais nav tas, ka šis likumdevējs Regulā Nr. 1259/2010 ir iekļāvis noteikumus, kas minēti tās 10. pantā, kuri ļauj tiesai, kurā celta prasība, noraidīt diskriminējošas ārvalstu tiesību normas piemērošanu, ja šajā tiesību norma ir paredzēta atšķirīga laulāto pieeja laulības šķiršanai, pamatojoties uz dzimumu (65). Nevar izslēgt, ka šāda tiesību norma ir piemērojama saistībā ar publiska rakstura, nevis privāta rakstura laulības šķiršanu, kā tas ir šīs tiesvedības gadījumā.
62. Attiecībā uz mērķiem, kas izvirzīti Regulā Nr. 1259/2010, Francijas un Vācijas valdības apgalvo, ka minētās regulas piemērošanas joma ir jāskata plaši, pamatojot ar to, ka sava universālā rakstura dēļ šim instrumentam būtu jāreglamentē visas iespējamās laulības šķiršanas situācijas atbilstīgi iespējami piemērojamām materiāltiesībām. Taisnība, ka atbilstīgi tās 4. pantam jebkuras tiesību sistēmas tiesību akti – nevis tikai iesaistīto dalībvalstu tiesību akti – atbilstīgi šai regulai (66) ir piemērojami un ka dažās valstu, kuras nav Savienības dalībvalstis, tiesību sistēmās ir sastopamas dažādu veidu privātās laulības šķiršanas. Tomēr es uzskatu, ka šie apsvērumi, ņemot vērā ne vien iepriekš tekstā minētos argumentus, bet arī papildu apstākļus, kas saistīti ar tās rašanās vēsturi, nav noteicošie attiecībā uz to laulības šķiršanas veidu loku, uz kuriem attiecas Regula Nr. 1259/2010.
63. Tāpat kā Beļģijas, Ungārijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija, es uzskatu, ka saistībā ar Regulas Nr. 1259/2010 interpretāciju to ciešo saišu dēļ, kas vēsturiski pastāv starp šiem diviem tiesību aktiem (67), lai arī viens attiecas uz tiesu jurisdikciju kolīzijām, bet otrs – uz tiesību normu kolīzijām, būtu jāņem vērā Regulas Nr. 2201/2003 saturs. Atbilstīgi Regulas Nr. 1259/2010 preambulas 10. apsvēruma pirmajam teikumam “šīs regulas materiāltiesiskajai darbības jomai un noteikumiem vajadzētu būt saskaņā ar Regulu (EK) Nr. 2201/2003”, un arī citos šīs pirmās regulas noteikumos skaidri norādīta saistība ar šo regulu (68).
64. Visas ieinteresētās personas, kuras līdz šim iesniegušas savus rakstveida apsvērumus, ir atzinušas, ka termins “laulības šķiršana”, kas izmantots Regulā Nr. 2201/2003, neaptver privātas laulības šķiršanas, paturot prātā, ka tajā ir reglamentēta tikai dalībvalstu tiesu jurisdikcija (69), kā arī lēmumu, ko tās pieņēmušas, atzīšana un izpilde, it īpaši laulības šķiršanas jomā (70). Identiskais termins, kas norādīts Regulā Nr. 1259/2010, manuprāt, lai nodrošinātu saskaņu ar šo saistīto tiesību aktu, ko ir vēlējies Savienības likumdevējs, būtu jāinterpretē tajā pašā nozīmē, lai lēmumi, kurus izdod nevalstiskas iestādes, neietilptu šo divu instrumentu piemērošanas jomā.
65. To sagatavošanas darbu izpēte, kuru rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1259/2010, tieši nesniedz pārliecinošas norādes šajā lietā, jo es neatradu neko, kas liecinātu, ka privātu laulības šķiršanu jautājums būtu īpaši minēts. Tomēr šis klusums, man šķiet – kā uzsver Ungārijas valdība un Komisija –, atklāj, ka minētās regulas pieņemšanas laikā Savienības likumdevējam prātā bija tikai tās situācijas, kurās laulības šķiršanu pasludina valsts tiesa vai cita valsts iestāde. Netiek apstrīdēts – kā to citstarp norādījis Vācijas Parlaments (71) –, ka šajā laikā ciešākā sadarbībā to tiesību aktu jomā, kas piemērojami laulības lietās, iesaistīto dalībvalstu tiesību sistēmās (72) tikai publiska rakstura iestādes varēja pieņemt lēmumus, kuriem bija juridisks spēks šajā jomā (73).
66. Ciktāl privāta rakstura laulības šķiršanu eventuālā iekļaušana vēl acīmredzot nav bijusi apspriešanas priekšmets sarunās, kas noritēja pirms Regulas Nr. 1259/2010 pieņemšanas, un citu iepriekš minēto iemeslu dēļ (74) es uzskatu, ka Tiesa nevar paust viedokli tajā ziņā, lai šāda veida laulības šķiršanas tiktu iekļautas minētās regulas piemērošanas jomā. Lēmumu veikt šādu iekļaušanu var pieņemt tikai Savienības likumdevējs, ja tas pēc oficiālām debatēm un padziļinātas konkrētas tās ietekmes analīzes, kas šādai iekļaušanai varētu būt, ņemot vērā dažādas iesaistīto dalībvalstu tiesību sistēmas (75) un iespējamo privāto laulību veidu īpatnības, to uzskatītu par atbilstošu.
67. Tādējādi es uzskatu, ka Regula Nr. 1259/2010 ir jāinterpretē tādējādi, ka privātas laulības šķiršanas, proti, tās, kuras pasludinātas bez tiesas vai valsts iestādes konstitutīvas iesaistīšanās, neietilpst tās piemērošanas jomā.
C. Par Regulas Nr. 1259/2010 10. panta piemērošanas kārtību nevienlīdzīgas pieejas laulības šķiršanai gadījumos (otrais un trešais jautājums)
68. Šie jautājumi ir uzdoti un analizējami tikai pakārtoti. Gan otrais jautājums, kas sadalīts divās daļās, gan trešais jautājums, kas nepārprotami ir saistīts ar pēdējo daļu, attiecas uz Regulas Nr. 1259/2010 10. panta interpretāciju, ar kuru izņēmuma gadījumā ir atļauts piemērot tās valsts, kurā atrodas tiesa, tiesību aktus, ja ārvalsts tiesību aktā, kas principā būtu piemērojams atbilstīgi citiem šīs regulas noteikumiem, nav pieļauta nekāda laulības šķiršana (76), vai paredzēts, ka pieeja laulāto atšķiršanai vai laulības šķiršanai ir atšķirīga atkarībā no laulāto piederības vienam vai otram dzimumam (77).
69. Šie divi jautājumi attiecas uz minētā 10. panta piemērošanas kārtību, pirmkārt, saistībā ar veidu – abstraktu vai konkrētu –, kādā jāanalizē diskriminācija, kuru rada minētais ārvalstu likums, un, otrkārt, saistībā ar nozīmi, kāda piešķirama iespējamajai diskriminētā laulātā piekrišanai nevienlīdzīgajai laulības šķiršanai.
1. Par pieejas laulības šķiršanai diskriminējošā rakstura in abstracto analīzi atbilstīgi Regulas Nr. 1259/2010 10. pantam
70. Otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots, tikai pieņemot, ka Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši un tādējādi nospriestu, ka uz privātās laulības šķiršanu, kāda ir pamatlietā, attiecas Regulas Nr. 1259/2010 materiālās piemērošanas joma. Ņemot vērā noraidošu atbildi, kuru es iesaku sniegt uz iepriekšējo jautājumu, es uzskatu, ka uz otro jautājumu nebūs jāatbild (78). Tomēr pilnīguma labad es izklāstīšu dažus apsvērumus par šo tēmu.
71. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai Regulas Nr. 1259/2010 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tās valsts tiesību aktu piemērošanai, kurā atrodas tiesa, kas tajā paredzēta, ir jānotiek tad, kad ārvalstu tiesību akts, kas būtu jāpiemēro atbilstīgi šīs regulas 5. vai 8. pantam (79), rada diskrimināciju laulāto starpā in abstracto – ņemot vērā šā pēdējā tiesību akta saturu – neatkarīgi no tā, vai šie tiesību akti in concreto ir diskriminējoši vai nav, ņemot vērā konkrētos apstākļus (80).
72. Vācijas valdība iesaka šo 10. pantu interpretēt tā, ka ārvalstīs pasludinātas privātas laulības šķiršanas spēkā esamības pārbaudes gaitā tās tiesas tiesības, kura veic šo pārbaudi, ir piemērojamas tikai tad, ja konkrētā gadījumā diskrimināciju, kaitējot vienam no laulātajiem, ir izraisījuši piemērojamie ārvalstu tiesību akti. R. Mamisch piekrīt šim viedoklim.
73. Francijas, Ungārijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija turpretī uzskata, ka pietiek, ja ārvalstu tiesību aktu diskriminējošā rakstura pārbaude minētā 10. panta piemērošanai tiek veikta in abstracto, nepievēršot īpašu vērību attiecīgo personu situācijas specifikai, un tāds, ņemot vērā visus turpmāk izklāstītos iemeslus. ir arī mans viedoklis.
74. Pirmkārt, es uzskatu, ka šādā interpretācijā tiek ievērots gan Regulas Nr. 1259/2010 10. pants, gan tās preambulas 24. apsvērums.
75. Protams, minētajā 10. pantā nav sniegti skaidri norādījumi par to, kā jānovērtē, vai ārvalstu tiesību akti, kuri principā būtu piemērojami, nav nelabvēlīgi vienam no laulātajiem tā dzimumpiederības dēļ. Tomēr, kā uzskata iesniedzējtiesa, minētajā pantā nav nekādas norādes, no kuras izrietētu, ka ar tās valsts tiesību aktu, kurā atrodas tiesa, tiesību akts, kurā paredzēta nevienlīdzīga pieeja laulības šķiršanai, varētu tikt izslēgts tikai tad, ja šim tiesību aktam būtu diskriminējošas sekas konkrētajā lietā. Kā uzsver Francijas valdība, no tā formulējuma – gluži otrādi – izriet, ka, lai iesaistītās dalībvalsts tiesa varētu noraidīt piemērojamo ārvalstu tiesību aktu, pietiek ar to, ka tas ir diskriminējošs sava satura dēļ.
76. Es uzskatu, ka tēze, kuru aizstāv iesniedzējtiesa, kā arī R. Mamisch un Vācijas valdība, ievērojot Regulas Nr. 1259/2010 preambulas 24. apsvēruma saturu, nav pietiekami pamatota. Iespējams, ka minētā apsvēruma formulējums tā vācu valodas redakcijā izraisa neskaidrības, jo ievada izteikumam “dažās situācijās” tūlīt seko vārdi ar nozīmi “kurās piemērojamais tiesību akts [..] nesniedz [..] vienlīdzīgu pieeju laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai” (81). Manis izceltie vienojošie vārdi varētu ļaut domāt, ka jāanalizē konkrēta šā tiesību akta ietekme uz laulāto īpašo situāciju (82).
77. Tomēr citās valodu redakcijās pieņemtais formulējums nav šādu neskaidrību avots (83). Par pamatu ņemot šīs pēdējās minētās valodu redakcijas, kā arī ņemot vērā Regulas Nr. 1259/2010 sagatavošanas darbus (84), es uzskatu, ka minētā sākotnējā formulējuma izmantošana vienkārši norāda uz situācijām, kuras ir aprakstītas 10. pantā, lai, kā to apstiprina Komisija, definētu tos gadījumus, uz kurām šis pants attiecas, un ka šis formulējums nav jāsaprot kā tāds, kas atspoguļo likumdevēja gribu ierobežot šā noteikuma piemērošanu, to attiecinot tikai uz laulību šķiršanām, kurās minētā diskriminācija ir notikusi in concreto.
78. Katrā ziņā atbilstīgi pastāvīgajai judikatūrai izmantotais formulējums vienā no Savienības tiesību normas valodu redakcijām nevar būt vienīgais pamats šīs tiesību normas interpretācijai vai tai nevar piešķirt prioritāti salīdzinājumā ar pārējo valodu redakcijām. Tik tiešām, nepieciešamība piemērot un tātad vienādi interpretēt Savienības tiesību aktu izslēdz to, ka tas tiek aplūkots izolēti vienā no tā redakcijām. Tādēļ, ja Savienības tiesību teksts dažādu valodu redakcijās atšķiras, attiecīgās normas piemērošanas joma ir jānovērtē saistībā ar tā tiesiskā regulējuma vispārējo sistēmu un mērķi, kuras elements tā ir (85).
79. Otrkārt, interpretāciju, kuru es piedāvāju Tiesai pieņemt, manuprāt, pamato Regulas Nr. 1259/2010 vispārējā sistēma. Precīzāk, minētās regulas 10. pants ir jāinterpretē tās 12. panta, kurā ir ļauts nepiemērot saskaņā ar šo instrumentu noteiktā tiesību akta noteikumus, ja šis tiesību akts ir acīmredzami nesaderīgs ar sabiedrisko kārtību valstī, kur atrodas attiecīgā tiesa, kontekstā, kā arī tās preambulas 25. apsvēruma, kas attiecas uz šā 12. panta saturu, kontekstā (86).
80. Šajā ziņā R. Mamisch un Vācijas valdība apgalvo, ka, ciktāl tas esot atkāpe no tiesību normām, kas nosaka principā piemērojamo likumu, un ir iepriekš minētā sabiedriskās kārtības vispārējā izņēmuma īpaša izpausme, Regulas Nr. 1259/2010 10. pants esot jāinterpretē šauri, no kā izrietot, ka diskriminācijas pastāvēšana jāmeklē katrā gadījumā atsevišķi, vismaz saistībā ar jau ārvalstīs notikušas laulības šķiršanas spēkā esamības pārbaudi (87).
81. Es savukārt, tāpat kā Ungārijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija, uzskatu, ka nav atbilstīgi sākt ierobežojošu Regulas Nr. 1259/2010 10. panta piemērošanas jomas interpretāciju, izmantojot “teleoloģisku redukciju” atbilstīgi iesniedzējtiesas lietotajiem terminiem, kas izraisītu to, ka no ārvalstu tiesību aktiem tiktu prasīts, lai tie būtu diskriminējoši ne vien to satura, bet arī to konkrētās ietekmes dēļ.
82. Gan šo noteikumu formulējuma, gan to gara salīdzinājums pierāda, ka 10. pants nav uzlūkojams par vienkāršu sabiedriskās kārtības nosacījuma, kas noteikts minētās regulas 12. pantā (88), paveidu, lai arī šie noteikumi ir papildinoši (89). 10. pants, ņemot vērā, ka ar to ir atļauts pilnībā noraidīt visus ārvalstu tiesību aktus, nevis tikai likt šķēršļus kādam atsevišķam “noteikumam”, kas tiktu atzīts par tādu, kurš nav savietojams ar sabiedrisko kārtību valstī, kurā atrodas tiesa, kā tas paredzēts 12. pantā, tiešām ir formulēts plašāk. Turklāt, pretēji 12. pantam, ar kuru valsts tiesām ir piešķirta brīvība pēc saviem ieskatiem novērtēt apdraudējumu sabiedriskajai kārtībai, 10. pantā ir nevis noteikta šāda rīcības brīvība (90), bet tas attiecas uz gandrīz automātisku piemērošanu, ja tiesa, kurā iesniegta prasība, konstatē, ka tajā minētie nosacījumi patiešām ir izpildīti (91).
83. Regulas Nr. 1259/2010 preambula apstiprina šo analīzi, jo tās 25. apsvērumā ir precizēts, ka tiesa, kurā iesniegta prasība, var izmantot 12. pantā paredzēto izņēmumu “atteikties piemērot konkrētajam gadījumam kādu ārvalstu tiesību aktu noteikumu, ja tas būtu acīmredzami pretrunā tiesas atrašanās valsts sabiedriskajai kārtībai” (92), tātad attiecībā uz konkrētu šā tiesību akta ietekmi konkrētajā gadījumā, lai gan tās preambulas 24. apsvērumā, kas attiecas uz 10. pantu, nav līdzvērtīga formulējuma (93).
84. Treškārt un galvenokārt, tēze, kuru es aizstāvu, manuprāt, pilnībā atbilst īpašajam tās tiesību normas mērķim, kuras interpretācija ir lūgta. Man šķiet, ka Regulas Nr. 1259/2010 10. panta mērķis ir aizsargāt tik būtiskas tiesības, proti, tiesības šķirt laulību ar vienlīdzīgiem nosacījumiem sievietēm un vīriešiem, ka tās nav iespējams ierobežot, pat ne atbilstīgi tiesību aktam, kas principā ir piemērojams laulības saišu izbeigšanai, neatkarīgi no tā, vai šis tiesību akts ir noteikts pēc attiecīgo personu gribas vai citu minētās regulas noteikumu ietekmē (94). Tiesības uz attieksmi bez jebkādas diskriminācijas, it īpaši dzimuma dēļ, – kā uzsver Portugāles valdība – ir viena no pamattiesībām, kas noteiktas gan līgumos, gan Hartas 21. pantā (95).
85. Ņemot vērā Regulas Nr. 1259/2010 preambulas 30. apsvērumu (96) un tos darbus, kuru rezultātā ir pieņemts šis tiesību instruments (97), es piekrītu Ungārijas valdības un Komisijas viedoklim, atbilstīgi kuram Savienības likumdevējs ir uzskatījis, ka diskriminācija, kas minēta tās 10. pantā, proti, tā, kuras pamatā ir laulātā dzimumpiederība, ir tik smaga, ka tā ir jānoraida pilnībā, neparedzot nekādas izņēmumu iespējas katrā noteiktā gadījumā, kad visi tiesību akti citos gadījumos paliek piemērojami (98). Ja, pamatojot ar to, ka in absctracto diskriminētajam laulātajam nav kaitēts in concreto, tiktu pieļauts, ka diskriminējošam ārvalstu tiesību aktam ir ietekme iesaistītās dalībvalsts teritorijā, šis mērķis nevarētu tikt sasniegts.
86. Ceturtkārt, šādā gadījumā ar regulējumu, kura elements ir Regulas Nr. 1259/2010 10. pants, izvirzīto mērķu sasniegšana, manuprāt, būtu apdraudēta. No tās preambulas 9., 21., 22. un 29. apsvēruma izriet, ka minētās regulas mērķis ir saskaņot tiesību aktu kolīziju normas laulības šķiršanas un laulāto atšķiršanas jomā, lai stiprinātu tiesisko noteiktību, paredzamību un elastību, vienlaikus novēršot labvēlīgākās tiesas izvēles risku starptautiskās tiesvedībās par laulības šķiršanu, un tādējādi atvieglot personu brīvu pārvietošanos Savienībā (99). Ja šajā 10. pantā paredzētās atkāpes piemērošana būtu atkarīga no valsts kompetentās tiesas veikta in concreto novērtējuma, vispārējie iepriekš minētie mērķi nebūtu sasniegti, jo nobeigumā piemērojamais tiesību akts tiktu noteikts pēc kazuistiskas analīzes, nevis sistēmiski – droši un paredzami.
87. Visbeidzot, interpretācija, kuru esatbalstu, atbilst funkcionālas dabas apsvērumiem. Šajā ziņā es atgādinu, ka parasti Regulas Nr. 1259/2010 priekšmets ir laulību šķiršanai piemērojamā likuma noteikšana situācijās, kurās ir starptautisks elements, kad kādas iesaistītas dalībvalsts tiesā ir iesniegta prasība šķirt laulību (100), nevis prasība atzīt jau pieņemtu lēmumu šķirt laulību, kā šajā gadījumā izriet no Vācijas tiesību normu piemērošanas. Kā norāda Francijas valdība, šā instrumenta parastas piemērošanas gadījumā laulības šķiršana, iespējams, nav pasludināta vai konstatēta un vairumā gadījumu būs grūti vai pat neiespējami šajā sākuma posmā noteikt, vai norādītā tiesību akta piemērošanai atbilstīgi šīs regulas 5. vai 8. pantam būs diskriminējoša iedarbība in concreto viena laulātā dzimumpiederības dēļ attiecībā uz pieeju laulības šķiršanai.
88. Lai atrisinātu šo problēmu, es uzskatu, ka ir neiespējami sekot virzībai, ko iesaka iesniedzējtiesa un Vācijas valdība, saskaņā ar kuru īpaša pieeja varētu tikt pieņemta “vismaz” tad, kad tiesai iesniegta prasība – kā pamatlietā – pārbaudīt ārvalstī jau pasludinātas laulības šķiršanas spēkā esamību, un šī tiesa varētu retrospektīvi skatīt konkrēto situāciju. Pēc manām domām, ņemot vērā nepieciešamību objektīvi, vispārēji un vienveidīgi interpretēt šo Savienības tiesību normu (101), nav pieļaujama Regulas Nr. 1259/2010 10. panta interpretācijas mainīšana atkarībā no tā, vai lietas izskatīšana attiecas uz prasību šķirt laulību, kas ir parasts šīs regulas piemērošanas gadījums, kad pietiktu ar to, ka pastāv abstrakta diskriminācija, vai uz lēmuma šķirt laulību atzīšanu, kas ir tās piemērošanas gadījums, kurš izriet no Vācijas tiesību aktiem un kurā būtu jākonstatē konkrēta diskriminācija.
89. Nobeigumā, pēc manām domām, uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr.1259/2010 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tās valsts tiesības, kurā atrodas tiesa, ir jāpiemēro, ja ārvalsts tiesību akts, kas būtu piemērojams atbilstīgi šīs regulas 5. vai 8. pantam, tā satura dēļ rada diskrimināciju in abstracto, nevis tikai tad, kad šis pēdējais minētais tiesību akts, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus, rada diskrimināciju in concreto.
2. Par diskriminētā laulātā iespējamās piekrišanas ietekmes attiecībā uz Regulas Nr. 1259/2010 10. panta piemērošanu neesamību
90. Trešais jautājums ir iesniegts tikai gadījumam, ja Tiesa, atbildot uz otro jautājumu, nospriestu, ka ir jāizvēlas tajā paredzētā otrā iespēja, proti, lex fori atkāpes iedarbības atbilstīgi Regulas Nr. 1259/2010 10. pantam priekšnoteikums ir tāds, ka principā izvēlētā ārvalsts tiesību akta piemērošana konkrētajā gadījumā būtu diskriminējoša vienam no laulātajiem. Tā kā es iesaku uz otro jautājumu sniegt pretēju atbildi, es uzskatu, ka Tiesai nebūs jāpauž viedoklis par trešo jautājumu. Tomēr es pakārtoti izteikšu dažus ar to saistītus apsvērumus.
91. Ar savu pēdējo jautājumu iesniedzējtiesa lūdz Tiesu noteikt, vai apstāklis, ka diskriminētais laulātais ir piekritis laulības šķiršanai, tostarp pieņemot kompensējošus pabalstus, ļauj šajā gadījumā nepiemērot tiesību normu, kas paredzēta Regulas Nr. 1259/2010 10. pantā. Šī tiesa norāda, ka, ja ir pienācīgi konstatēta tā laulātā piekrišana, kuram teorētiski ir nodarīts kaitējums (102), tā sliecoties nepiemērot minēto normu, tāpēc esot piemērojams likums, kas norādīts šīs regulas 5. vai 8. pantā. Tā atsaucas uz Vācijas judikatūru tajā ziņā, ka Sīrijas tiesību akta piemērošanas gadījumā tas konkrētā gadījumā būtu novērtējams saistībā ar sabiedrisko kārtību Vācijā.
92. Vācijas valdība piekrīt šim vērtējumam, jo tā uzskata, ka dažos atsevišķos gadījumos diskriminācijas varētu nebūt minētā 10. panta izpratnē, ja laulātais, kurš in abstracto ir diskriminēts piemērojamajā tiesību aktā, atbilstīgi citiem Regulas Nr. 1259/2010 noteikumiem ir paziņojis, ka piekrīt laulības šķiršanai, ja šī piekrišana ir sniegta brīvi un tā, ka tas var tikt nešaubīgi konstatēts; iesniedzējtiesai tas būtu jāpārbauda, ņemot vērā konkrētā gadījuma apstākļus (103). R. Mamisch tiesas sēdē pauda līdzīgu viedokli (104).
93. Turpretī Francijas, Ungārijas un Portugāles valdības, kā arī Komisija atbalsta pretēju tēzi, kas ir arī mana nostāja, šādu iemeslu dēļ.
94. Pirmkārt, – tāpat kā Komisija – es uzsveru, ka Regulas Nr. 1259/2010 10. panta formulējumā nav nekādas atkāpes, kas ļautu iesaistīto dalībvalstu tiesām noraidīt izņēmumu, kurš norādīts šajā noteikumā, gadījumā, kad principā piemērojama tāda ārvalstu tiesību akta īstenošana, kas, iespējams, pēc sava rakstura ir diskriminējošs, praksē nerada nekādu kaitējumu diskriminētajam laulātajam.
95. Turklāt no minētā 10. panta formulējuma, kā arī no Regulas Nr. 1259/2010 preambulas 24. apsvēruma izriet, ka diskriminācijas faktors, kas pamato lex fori atkāpes piemērošanu, ir ”vienlīdzīg[as] pieej[as] laulības šķiršanai vai laulāto atšķiršanai” neesamība (105). Francijas valdība pamatoti uzsver, ka nebūtu jājauc viena laulātā piekrišana laulības šķiršanas procesa sekām, no vienas puses, un tas, ka šis pats laulātais pieņem laulības šķiršanas principu, no otras puses (106). Es uzskatu, ka tikai šis pēdējais minētais gadījums atbilst formulējumam, kas izmantots iepriekš minētajos noteikumos. Man šķiet, ka šo analīzi apstiprina tas, ka minētā regula attiecas tikai uz pašu laulības šķiršanu, jo no tās piemērošanas jomas nepārprotami ir izslēgtas tiesiskās problēmas, kuras rodas nevis laulības šķiršanas procedūras sākumā, bet drīzāk tās gaitā vai pat tās noslēgumā, piemēram, laulības mantiskās sekas vai uzturēšanas saistības (107).
96. Tādējādi man šķiet, ka trešā prejudiciālā jautājuma pamatā ir kļūdaina premisa tajā ziņā, ka tā norāda uz diskriminētā laulātā “piekrišanu laulības šķiršanai, tostarppiekrītot par to saņemt kompensējošus pabalstus” (108). Šajā formulējumā – manuprāt, nepareizi – konkrētu no laulības šķiršanas izrietošu pierādītu seku pieņemšana (109) ir pielīdzināta iespējamai pašas laulības šķiršanas principa pieņemšanai (110), lai gan šie abi minētie notikumi ir notikuši divos ļoti atšķirīgos laulības šķiršanas posmos (111).
97. Šajā ziņā pamatlietā apstāklis, ka S. Sahoyouni kundze ir iebildusi pret lēmumu, ar kuru ir pieļauta Sīrijā pasludinātas laulības šķiršanas atzīšana Vācijā (112), šķiet, norāda uz to, ka, neraugoties uz tekstu, atbilstīgi kuram viņa paziņoja, ka piekrīt kompensējošajiem pabalstiem, ko iemaksājis viņas vīrs, viņa nevēlējās piekrist pašai laulības šķiršanai.
98. Protams, principā tikai tā tiesa, kura izskata šo strīdu, var spriest par to faktisko apstākļu novērtēšanu, kuri ir vienas puses iespējami sniegtā piekrišana un tās joma. Tomēr es uzskatu, ka ir jāpaskaidro šai tiesai elementi, kuri tai būtu jāņem vērā, piemērojot Regulas Nr. 1259/2010 10. pantu, kas tai būtu jādara (113).
99. Katrā ziņā, pat ja tiktu pieņemts, ka diskriminētās laulātās piekrišanu laulības šķiršanai šī tiesa uzskata par pierādītu, šis konstatējums nevar būt pamats, lai nepiemērotu tiesību normu, kas noteikta minētajā pantā.
100. Otrkārt, iesniedzējtiesas plānotā pieeja tās pēdējā prejudiciālajā jautājumā nav saderīga ar mērķiem, kuri noteikti Regulā Nr. 1259/2010, it īpaši tās 10. pantā.
101. Šajā ziņā Komisija savos rakstveida un mutvārdu apsvērumos norāda, ka normai, kas norādīta šajā 10. pantā, ir aizsardzības funkcija diskriminētā laulātā labā, jo tā ir puse, kura atrodas vājākā situācijā, un ka šī funkcija būtu apdraudēta, ja minētā norma būtu fakultatīva. Pastāvētu risks, ka šī puse piekristu atteikties no tās valsts tiesību aktu piemērošanas, kurā atrodas tiesa, iespējams, pat nezinot, ka tā šai pusei ir labvēlīgāka (114).
102. No sagatavošanas darbiem, kuru rezultātā tika pieņemta Regula Nr. 1259/2010, izriet, ka ar šo instrumentu noteiktā pušu gribas autonomija, nosakot speciālas garantijas, tika ierobežota, gan lai panāktu “Eiropas Savienības kopīgo vērtību” ievērošanu (115), gan aizstāvētu vājāko no laulātajiem (116). Atkāpes noteikumam, kas paredzēts tās 10. pantā, nebūtu lietderīgas iedarbības un iepriekš minētie mērķi nebūtu sasniegti, ja diskriminētais laulātais varētu piekrist zaudēt tā labvēlīgo ietekmi, piekrītot būt par nevienlīdzīgas laulības šķiršanas priekšmetu viņa laulātā noteikto ierobežojumu dēļ, viņa paša gribas izkļūt no konflikta situācijas dēļ vai vienkārši tāpēc, ka viņš nezina savas tiesības.
103. Treškārt, sistēmas pētījums, kurā iekļaujas Regulas Nr. 1259/201010. pants, nostiprina gan gramatisko, gan teleoloģisko interpretāciju, ko es iesaku pieņemt. Ar šo pantutiek garantēts tajā ietverto prasību pārākums gan pār laulāto izvēlētajiem tiesību aktiem saskaņā ar minētās regulas 5. pantu, gan pār tiesību aktu, kas atbilstīgi tās 8. pantam ir jāpiemēro, ja laulātie nav veikuši izvēli. Kā norādīja Komisija, 10. pants ir piemērojams, tiklīdz tā objektīvie piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, un tas ļauj piešķirt prioritāti tās valsts tiesību aktiem, kurā atrodas tiesa, pat tad, ja puses būtu nepārprotami izvēlējušās diskriminējošos tiesību aktus. No tā izriet, ka norma, kas paredzēta minētajā pantā, kuras pamatā ir par pamatvērtībām uzskatītas vērtības, ir obligāta, un tātad ar Savienības likumdevēja gribu tā nav tikusi iekļauta jomā, kurā attiecīgās personas var brīvi rīkoties ar savām tiesībām (117).
104. Tādējādi es uzskatu, ka, ja tiek pierādīts, ka laulātais, kurš ir diskriminēts dzimuma dēļ, – atbilstīgi Regulas Nr. 1259/2010 5. vai 8. pantam piemērojamo tiesību aktu rezultātā – ir piekritis laulības šķiršanai, šīs piekrišanas rezultāts nevar būt atbilstīgi minētās regulas 10. pantam noteikto tās valsts tiesību aktu, kurā atrodas tiesa, piemērošanas atteikums, ja ir ievēroti šī pēdējā minētā panta nosacījumi. Citiem vārdiem, pēc manām domām, ja Tiesa paustu savu viedokli par šo pakārtoto lūgumu, uz trešo prejudiciālo jautājumu būtu sniedzama noraidoša atbilde.
V. Secinājumi
105. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht München (Federālās zemes Augstākā tiesa Minhenē) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2010. gada 20. decembra Regulas (ES) Nr. 1259/2010, ar kuru īsteno ciešāku sadarbību attiecībā uz tiesību aktiem, kas piemērojami laulības šķiršanai un laulāto atšķiršanai, noteikumi, it īpaši tās 1. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs regulas piemērošanas joma neattiecas uz laulības šķiršanām, kuras ir pasludinātas bez tiesas vai citas valsts iestādes konstitutīva lēmuma, piemēram, tādu laulības šķiršanu, kas ir notikusi laulātā vienpusēja paziņojuma, kurš ir reģistrēts reliģiskā tiesā, rezultātā;
2) pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa lemtu, ka šādas privāta rakstura laulības šķiršanas ietilpst Regulas Nr. 1259/2010 piemērošanas jomā, tās 10. pants būtu jāinterpretē tādējādi, pirmkārt, ka tās valsts tiesību akti, kurā atrodas tiesa, ir jāpiemēro, ja ārvalsts tiesību akti, kas ir noteikti atbilstīgi šīs regulas 5. vai 8. pantam, in abstracto rada diskrimināciju laulāto dzimumpiederības dēļ, un, otrkārt, ka apstāklis, ka diskriminētais laulātais, iespējams, būtu piekritis laulības šķiršanai, neietekmē minētā panta piemērojamību.