VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (astotā palāta)
2011. gada 16. jūnijā (*)
Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgus Beļģijā – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Cenu noteikšana – Tirgus sadale – Manipulācijas ar publisko iepirkumu procedūrām – Vienots un turpināts pārkāpums – Pierādīšanas pienākums
Lieta T‑210/08
Verhuizingen Coppens NV, Bīrbēka [Bierbeek] (Beļģija), ko pārstāv J. Steiks [J. Stuyck] un I. Būlenss [I. Buelens], avocats,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bukē [A. Bouquet] un S. Noe [S. Noë], pārstāvji,
atbildētāja,
par lūgumu atcelt Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmumu C(2008) 926, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.543 – Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi), kā arī, pakārtoti, atcelt vai samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu.
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
šādā sastāvā: tiesneši S. Papasavs [S. Papasavvas], kas veic priekšsēdētāja pienākumus, N. Vāls [N. Wahl] un A. Ditrihs [A. Dittrich] (referents),
sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 5. maija tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Fakti
Strīda priekšmets
1 Atbilstoši Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmumam C (2008) 926, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.543 – Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi) (turpmāk tekstā – “lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2009. gada 11. augusta Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV C 188, 16. lpp.), Verhuizingen Coppens NV ir bijusi tādas aizliegtas vienošanās starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū Beļģijā dalībniece, kura attiecās uz tiešu un netiešu cenu noteikšanu, tirgus sadali un manipulāciju ar procedūrām piedāvājumu iesniegšanai. Eiropas Kopienu Komisija norāda, ka aizliegtā vienošanās ir pastāvējusi gandrīz 19 gadus (no 1984. gada oktobra līdz 2003. gada septembrim). Tās dalībnieki ir noteikuši cenas, iesnieguši klientiem viltotas tāmes (t.s. “viltus tāmes”) un viens otram atlīdzinājuši par noraidītajiem piedāvājumiem ar finansiālo kompensāciju sistēmas palīdzību (turpmāk tekstā – “komisijas maksa”).
Prasītāja
2 Prasītājas priekšgājēju pirms aptuveni 30 gadiem nodibināja D. Kopenss [D. Coppens]. Šajā sabiedrībā tās izveidošanas brīdī 1998. gada maijā ieguldījumu natūrā deva Verhuizingen Coppens (turpmāk tekstā – “Coppens”). Saskaņā ar lēmumu Kopenss pieņem visus lēmumus attiecībā uz sabiedrību. Pirms 1998. gada maija viņš to darīja kā tās vienīgais īpašnieks, un kopš 1998. gada maija viņš to dara kā rīkotājdirektors. 2006. gada 31. decembrī finanšu gada laikā Coppens konsolidētais vispasaules apgrozījums bija EUR 1 046 318.
Administratīvais process
3 Atbilstoši lēmumā teiktajam Komisija procesu uzsāka pēc savas iniciatīvas, jo tās rīcībā bija informācija, kas norādīja uz to, ka dažas Beļģijas sabiedrības, kas darbojās pārcelšanās jomā, piedalās nolīgumos, uz kuriem varēja attiekties EKL 81. pantā paredzētais aizliegums.
4 Tādējādi, pamatojoties uz Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17 – Pirmās regulas par [EKL 81.] un [82.] panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.) 14. panta 3. punktu, 2003. gada septembrī Allied Arthur Pierre NV, Interdean NV, Transworld International NV un Ziegler SA tika veiktas pārbaudes. Pēc šīm pārbaudēm Allied Arthur Pierre iesniedza lūgumu par atbrīvojuma piešķiršanu vai naudas soda samazināšanu atbilstoši Komisijas Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “2002. gada paziņojums par sadarbību”). Allied Arthur Pierre atzina savu dalību nolīgumos par komisijas maksām un viltus tāmēm, uzskaitīja iesaistītos konkurentus, tostarp vienu konkurentu, par kuru Komisijas dienestiem iepriekš nebija zināms, un iesniedza dokumentus, kuri apstiprināja tās mutvārdu paziņojumus.
5 Atbilstoši Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 18. pantam pret konkurenci vērstajos nolīgumos iesaistītajiem uzņēmumiem, to konkurentiem, kā arī vienai profesionālajai organizācijai tika nosūtīti vairāki rakstveida informācijas pieprasījumi. 2006. gada 18. oktobrī tika pieņemts un vairākām sabiedrībām nosūtīts paziņojums par iebildumiem. Visi adresāti uz to atbildēja. To pārstāvji, izņemot Amertranseuro, Stichting Administratiekantoor Portielje, Team Relocations Ltd un Trans Euro Ltd pārstāvjus, atsaucās uz savām tiesībām uz piekļuvi Komisijas lietas materiālos esošajiem dokumentiem, kuriem varēja piekļūt vienīgi Komisijas telpās. Piekļuve tiem tika piešķirta laikā no 2006. gada 6. līdz 29. novembrim. Uzklausīšana notika 2007. gada 22. martā.
6 2008. gada 11. martā Komisija pieņēma lēmumu.
Lēmums
7 Komisija apgalvo, ka lēmuma adresāti, tostarp prasītāja, ir bijuši aizliegtas vienošanās starptautisko pārcelšanās pakalpojumu jomā Beļģijā dalībnieki vai ir par to atbildīgi. Aizliegtās vienošanās dalībnieki ir noteikuši cenas, sadalījuši klientus un veikuši manipulācijas ar piedāvājumu iesniegšanu vismaz laikā no 1984. līdz 2003. gadam. Tādējādi tie ir īstenojuši vienotu un turpinātu EKL 81. panta pārkāpumu.
8 Atbilstoši Komisijas teiktajam attiecīgie pakalpojumi ietver gan fizisko personu –privātpersonu vai uzņēmumu vai citu publisku iestāžu darbinieku – īpašuma pārvadāšanu, gan uzņēmumu vai publisko iestāžu īpašuma pārvadāšanu. Šo pārvadājumu raksturiezīme bija tā, ka vai nu to sākumpunkts, vai galamērķis bija Beļģijā. Ņemot vērā arī to, ka attiecīgās starptautiskās pārcelšanās sabiedrības visas atrodas Beļģijā un aizliegtās vienošanās darbības norisinās Beļģijā, Komisija uzskatīja, ka aizliegtās vienošanās ģeogrāfiskais centrs atradās Beļģijā.
9 Aizliegtās vienošanās dalībnieku kopējo apgrozījumu starptautisko pārcelšanās pakalpojumu jomā Beļģijā Komisija novērtēja EUR 41 miljona apmērā attiecībā uz 2002. gadu. Tā kā Komisija šīs nozares lielumu novērtēja aptuveni EUR 83 miljonu apmērā, tad attiecīgo uzņēmumu kopējā tirgus daļa tika noteikta aptuveni 50 %.
10 Komisija norāda, ka aizliegtās vienošanās mērķis bija tostarp noteikt un uzturēt augstas cenas un vienlaicīgi vai secīgi sadalīt tirgu dažādos veidos, tādos kā vienošanās par cenām, vienošanās par tirgus sadali ar viltotu tāmju (viltus tāmes) palīdzību un vienošanās par finansiālām kompensācijām par noraidītiem piedāvājumiem vai atturēšanos iesniegt piedāvājumus (komisijas maksa).
11 Komisija uzskata, ka laikā no 1984. gada līdz 90. gadu sākumam aizliegtās vienošanās pamatā bija tostarp rakstveida vienošanās par cenu noteikšanu. Vienlaicīgi tika ieviestas komisijas maksas un viltus tāmes. Komisijas maksa bija galīgās cenas, kas bija jāmaksā patērētājam, nesaņemot ekvivalentu pakalpojumu, apslēpts elements. Tā bija naudas summa, kura pārcelšanās sabiedrībai, kura bija ieguvusi līguma slēgšanas tiesības, bija jāmaksā konkurentiem, kuri nebija ieguvuši līguma slēgšanas tiesības, neatkarīgi no tā, vai šie konkurenti arī bija iesnieguši piedāvājumu vai bija no tā atturējušies. Tādējādi runa ir par zināma veida finansiālu kompensāciju pārcelšanās sabiedrībām, kuras nebija ieguvušas līguma par starptautisku pārcelšanos slēgšanas tiesības. Aizliegtās vienošanās dalībnieki bija viens otram izrakstījuši rēķinus par komisijas maksām par noraidītajiem piedāvājumiem vai piedāvājumiem, kurus tie bija atturējušies iesniegt, norādīdami fiktīvus pakalpojumus, un šo komisijas maksu summa tika iekļauta klientu rēķinos. Komisija apgalvo, ka šī prakse ir uzskatāma par netiešu cenu noteikšanu starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā.
12 Šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki sadarbojās arī attiecībā uz viltus tāmju iesniegšanu, kas klientiem, t.i., darba devējiem, kuri samaksāja pārcelšanās izdevumus, lika maldīgi domāt, ka viņi varēja izvēlēties atbilstoši kritērijiem, kuru pamatā ir konkurence. Viltus tāme ir fiktīva tāme, ko klientam vai personai, kura pārceļas, iesniedz pārcelšanās sabiedrība, kurai nav nodoma šo pārcelšanos veikt. Lai iesniegtu viltus tāmi, pārcelšanās sabiedrība, kura vēlējās saņemt līguma slēgšanas tiesības (turpmāk tekstā – “pieprasītāja sabiedrība”), noorganizēja, ka iestāde vai uzņēmums vai nu tieši, vai netieši ar tās personas starpniecību, kurai bija jāpārceļas, saņem vairākas tāmes. Šai nolūkā pieprasītāja sabiedrība saviem konkurentiem norādīja cenas, apdrošināšanas likmes un uzglabāšanas izmaksas, kādas tiem bija jānorāda par pakalpojumu. Šī cena, kas bija augstāka par pieprasītājas sabiedrības piedāvāto, tika norādīta viltus tāmē. Saskaņā ar Komisijas teikto, tā kā darba devējs parasti izvēlas pārcelšanās sabiedrību, kura piedāvā viszemāko cenu, tai pašā starptautiskā pārvadāšanā iesaistītās sabiedrības principā zināja iepriekš, kura no tām iegūs tiesības noslēgt līgumu par šo pārcelšanos.
13 Turklāt Komisija norāda, ka pieprasītājas sabiedrības prasītā cena varēja būt augstāka, nekā tā citādi būtu bijusi, jo tajā pašā pārvadāšanā iesaistītās sabiedrības bija iesniegušas viltus tāmes, kurās bija ietverta pieprasītājas sabiedrības norādītā cena. Kā piemēru Komisija lēmuma 233. apsvērumā min Allied Arthur Pierre 1997. gada 11. jūlija iekšējo elektronisko vēstuli, kurā norādīts: “Klients ir pieprasījis divas [viltus tāmes], tādējādi mēs varam prasīt augstāku cenu.” Tādējādi Komisija apgalvo, ka viltus tāmju iesniegšana klientiem bija manipulēšana ar uzaicinājuma iesniegt piedāvājumus procedūru tādā veidā, ka visos piedāvājumos norādītās cenas bija apzināti augstākas nekā pieprasītājas sabiedrības norādītā cena un katrā ziņā augstākas, nekā tās būtu bijušas konkurences apstākļos.
14 Komisija apgalvo, ka šāda kārtība bija noteikta līdz pat 2003. gadam. Pēc tās domām, šo komplekso darbību mērķis bija viens – noteikt cenas, sadalīt tirgu un tādējādi izkropļot konkurenci.
15 Noslēgumā Komisija pieņēma lēmuma rezolutīvo daļu, kuras 1. pantā noteikts:
“Šādi uzņēmumi pārkāpa [EKL] 81. panta 1. punkta noteikumus, tieši vai netieši nosakot cenas starptautiskajiem pārcelšanās pakalpojumiem Beļģijā, savā starpā sadalot šā tirgus daļu un manipulējot ar piedāvājumu pieteikumu iesniegšanas procedūru šādos periodos:
[..]
i) [Coppens] no 1992. gada 13. oktobra līdz 2003. gada 29. jūlijam;
[..].” [Neoficiāls tulkojums]
16 Līdz ar to ar lēmuma 2. panta k) punktu Komisija prasītājai uzlika EUR 104 000 naudas sodu.
17 Lai aprēķinātu naudas soda apmēru, Komisija izmantoja metodoloģiju, kas aprakstīta Pamatnostādnēs naudas soda aprēķināšanai, piemērojot Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta a) apakšpunktu (OV 2006, C 210, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “2006. gada pamatnostādnes”).
Process un lietas dalībnieku prasījumi
18 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2008. gada 4. jūnijā, prasītāja cēla šo prasību.
19 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (astotā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2010. gada 5. maija tiesas sēdē.
20 Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt lēmuma 1. pantu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– atcelt lēmuma 2. pantu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju;
– pakārtoti, būtiski samazināt nosakāmo naudassodu un noteikt to apmērā, kas atbilst, augstākais, 10 % no tās apgrozījuma starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū;
– katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
21 Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasību noraidīt;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
22 Prasītāja izvirza divus galvenos pamatus un vienu pakārtotu pamatu, kas vērsts uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu.
23 Pirmais pamats ir par EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu.
24 Šo pamatu veido trīs daļas. Pirmkārt, prasītāja, atsaukdamās uz savu ierobežoto lomu, apstrīd atzinumu, ka tā ir bijusi kompleksas aizliegtās vienošanās dalībniece. Otrkārt, tā apšauba tās dalības aizliegtā vienošanās ilguma noteikšanu. Treškārt, tā pārmet Komisijai, ka tā nav novērtējusi tās dalības relatīvo nozīmīgumu.
Lietas dalībnieku argumenti
25 Attiecībā uz pamata pirmo daļu prasītāja uzsver, ka tai tiek pārmesta vienīgi viltus tāmju sastādīšana. Lēmuma 296. apsvērumā Komisija ir skaidri atzinusi, ka Coppens ir vienīgais uzņēmums, kas nav piedalījies nolīgumā par komisijas maksām. Komisija arī nav pierādījusi, ka prasītājai bija zināms par šo pēdējo minēto nolīgumu. Tādējādi lēmuma 345. apsvērumā Komisijas izdarītais secinājums, ka prasītāja piedalījusies visās attiecīgajās darbībās, ir nepareizs. Turklāt prasītāja apgalvo, ka nolīgumiem par viltus tāmēm pašiem par sevi nav konkurenci ierobežojošs mērķis vai ietekme. Prasītājai nav iespējams pazīt visus savus konkurentus, kuriem klients varēja pieprasīt tāmi, un tādējādi prasītāja nevarēja zināt, vai tā varēja pieprasīt augstākas cenas. Tādējādi prasītāja reāli sniedza pārcelšanās pakalpojumus vienīgi aptuveni 23 % no gadījumiem, kad tā bija pārējiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem pieprasījusi viltus tāmes.
26 Replikā prasītāja, lai apšaubītu EKL 81. panta piemērojamību, atsaucas arī uz Tiesas 1966. gada 30. jūnija spriedumu lietā 56/65 LTM (Recueil, 337. lpp.), 1969. gada 9. jūlija spriedumu lietā 5/69 Völk (Recueil, 295. lpp.) un 1991. gada 28. februāra spriedumu lietā C‑234/89 Delimitis (Recueil, I‑935. lpp.).
27 Komisija apgalvo, ka nav nozīmes tam, vai konkurenci izkropļo viltus tāmes vai komisijas maksas, jo abos gadījumos ir runa par konkurences izkropļošanu, kas parasti rada cenu paaugstināšanos klientiem. Tas nozīmējot, ka dažādas aizliegtās vienošanās formas varētu tikt uzskatītas par vienotu un turpinātu EKL 81. panta pārkāpumu. Komisija norāda, ka prasītāja nenoliedz, ka tai bija zināms par nolīguma par komisijas maksām pastāvēšanu. Uz šajā lietā konstatēto pārkāpumu neattiecas de minimis noteikumus, jo dalībnieku, tos kopā ņemot, stāvoklis starptautisko pārcelšanās pakalpojumu tirgū bija ļoti būtisks.
Vispārējās tiesas vērtējums
28 Attiecībā uz šī pamata pirmo daļu nav strīda, ka prasītājas aktīva dalība aizliegtajā vienošanās aprobežojās ar viltus tāmju izveidošanu (skat. lēmuma 173. un 296. apsvērumu). Saskaņā ar Komisijas atzīto Coppens ir vienīgais uzņēmums, kurš nepiedalījās nolīgumā par komisijas maksām.
29 Prasītāja tomēr apstrīd, ka tā būtu piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā. Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru uzņēmums, kas ar savu rīcību ir piedalījies daudzveidīgā konkurences tiesību pārkāpumā, atbilstoši EKL 81. panta 1. punktā sniegtajai nolīguma vai saskaņotas prakses ar mērķi, kas ir vērsts pret konkurenci, definīcijai, ja šī rīcība ir vērsta uz pārkāpuma īstenošanu kopumā, var būt atbildīgs arī par citu uzņēmumu rīcību šī paša pārkāpuma ietvaros par to laikposmu, kad tas piedalījās pārkāpumā, ja tiek konstatēts, ka minētais uzņēmums zināja par citu uzņēmumu prettiesisko rīcību vai ka tas varēja to loģiski paredzēt un bija gatavs uzņemties risku (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, Recueil, I‑4125. lpp., 87. un 203. punkts). Tādējādi, lai atzītu, ka uzņēmums ir atbildīgs par vienotu un turpinātu pārkāpumu, tiek prasīts, lai tam būtu zināms (kas ir pierādīts vai prezumēts) par citu pārkāpuma dalībnieku pārkāpjošo rīcību.
30 Turklāt jānorāda, ka ar to vien, ka nolīguma, kurā uzņēmums ir piedalījies, mērķis sakrīt ar globālas aizliegtās vienošanās mērķi, nepietiek, lai sauktu uzņēmumu pie atbildības par to, ka tas ir bijis globālās aizliegtās vienošanās dalībnieks. Tikai gadījumā, ja šis uzņēmums zināja vai tam vajadzēja zināt, ka, šādi rīkojoties, tas iesaistījās globālajā aizliegtās vienošanās īstenošanā, tā dalību attiecīgajā nolīgumā var uzskatīt par pievienošanos šai globālajai aizliegtajai vienošanās (Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑28/99 Sigma Tecnologie/Komisija, Recueil, II‑1845. lpp., 45. punkts).
31 Taču jāatzīst, ka Komisija nav pierādījusi, ka prasītājai, kad tā piedalījās nolīgumā par viltus tāmēm, bija zināms par pārējo uzņēmumu pret konkurenci vērstu rīcību attiecībā uz komisijas maksām vai ka tā loģiski varēja to paredzēt. Patiesībā Komisija skaidri atzīst, ka attiecībā uz to, vai prasītājai ir bijis zināms par pārējo dalībnieku pārkāpjošo rīcību, lēmums nav balstīts uz konkrētiem pierādījumiem. Tā apgalvo, ka prasītāja nenoliedz, ka tai bija zināms par nolīgumu par komisijas maksām un ka tā nav norādījusi, ciktāl tā bija informēta par pārējo pārkāpuma dalībnieku rīcību. Tomēr prasītājai nekādā ziņā nav pienākuma pēc savas iniciatīvas norādīt, ciktāl tā bija informēta par pārējo pārkāpuma dalībnieku rīcību, jo pierādīšanas pienākums ir Komisijai. Tai ir jāsniedz pierādījumi par šo faktu, pirms prasītāja var to apstrīdēt. Turklāt tiesas sēdē prasītāja pēc Vispārējās tiesas lūguma skaidri uzsvēra, ka tai nebija zināms par nolīgumiem par komisijas maksām. Tādējādi Komisija nav izpildījusi savu pierādīšanas pienākumu.
32 Šādos apstākļos Komisija nevarēja uzskatīt, ka prasītāja bija piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā.
33 Attiecībā uz sekām, kādas izriet no šī secinājuma, jānorāda, ka tam, ka lēmuma rezolutīvajā daļā nav pieminēts pārkāpuma vienotais un turpinātais raksturs, nav nozīmes. Pirmkārt, jānorāda, ka Komisijas lēmumu pieņemšanas prakse šajā jautājumā nav vienveidīga. Lai gan Komisija ir skaidri atzinusi pārkāpuma vienoto un turpināto raksturu dažu savu lēmumu rezolutīvajā daļā (skat., piemēram, Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta Nr. COMP/F-1/38.121 – Fitingi), kura kopsavilkums publicēts 2007. gada 27. oktobra Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 283, 63. lpp.)), tā to nav darījusi citos lēmumos, tādos kā [strīdīgais] lēmums. Taču atcelšanas piemērojamība nevar būt atkarīga no Komisijas izvēles šo secinājumu ietvert vai neietvert lēmuma rezolutīvajā daļā.
34 Otrkārt, jāatgādina, ka tiesību akta rezolutīvā daļa ir neatdalāma no tā pamatojuma un ka tādēļ tiesību aktu, ja nepieciešams, interpretē, ņemot vērā pamatojumu, kura dēļ tas tika pieņemts (skat. Vispārējās tiesas 2007. gada 30. aprīļa rīkojumu lietā T‑387/04 EnBW Energie Baden‑Württemberg/Komisija, Krājums, II‑1195. lpp., 127. punkts un tajā minētā judikatūra). Lai gan tikai lēmuma rezolutīvā daļa var radīt tiesiskas sekas, tomēr lēmuma pamatojuma daļā izteikto vērtējumu likumību var pārbaudīt Kopienu tiesa tiktāl, ciktāl šie vērtējumi kā nelabvēlīga akta pamatojums ir nepieciešamais pamats šī tiesību akta rezolutīvajai daļai vai ja šis pamatojums var mainīt attiecīgā akta rezolutīvajā daļā pieņemtā lēmuma būtību (skat. Vispārējās tiesas 2009. gada 1. jūlija spriedumu apvienotajās lietās no T‑81/07 līdz T‑83/07 KG Holding u.c./Komisija, Krājums, II‑2411. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
35 No lēmuma pamatojuma un tostarp no tā 307. un 345. apsvēruma skaidri izriet, ka Komisija prasītāju uzskata par vainīgu tās apgalvotajā dalībā vienotā un turpinātā pārkāpumā. Turklāt tas, ka, neraugoties uz prasītājas ierobežoto dalību, Komisija, lai ņemtu vērā pārkāpuma, kurā prasītāja piedalījās, smagumu, izmantoja 17 % no pārdošanas apjoma likmi, proti, vienoto likmi, kas tika piemērota visiem attiecīgajiem uzņēmumiem, var tikt izskaidrots vienīgi ar to, ka Komisija uzskatīja, ka prasītāja ir piedalījusies vienotā un turpinātā pārkāpumā. Visbeidzot, šis pārkāpuma raksturs, šķiet, ietekmējis arī dalības pārkāpumā vērtējumu (skat. lēmuma 380. apsvērumu un šodien pasludināto Vispārējās tiesas spriedumu lietā T‑208/08 Gosselin/Komisija, Krājums, II‑0000. lpp., 167. punkts).
36 Tādējādi, lai gan dalība viltus tāmju sistēmā pati par sevi var būt EKL 81. panta pārkāpums, par kuru var uzlikt naudas sodu, lēmuma 1. panta i) punkts un 2. panta k) punkts jāatceļ, kā to lūdz prasītāja.
37 Ņemot vērā iepriekš minēto, nav jāpārbauda ne pārējās šā pamata daļas, ne pārējie prasītājas izvirzītie argumenti.
Par tiesāšanās izdevumiem
38 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar prasītājas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (astotā palāta)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2008. gada 11. marta Lēmuma C(2008) 926, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu (Lieta COMP/38.543 – Starptautiskie pārcelšanās pakalpojumi) 1. panta i) punktu un 2. panta k) punktu;
2) Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2011. gada 16. jūnijā.
[Paraksti]