Language of document : ECLI:EU:C:2017:136

ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2017. gada 16. februārī (1)

Lieta C129/16

Túrkevei Tejtermelő Kft.

pret

Országos Környezetvédelmi és Természetvédelmi Főfelügyelőség

(Szolnoki Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Šolnokas Administratīvo un darba lietu tiesa, Ungārija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Vide – Direktīva 2004/35 – Atbildība vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu – Direktīva 2008/98 – Atkritumi – “Piesārņotājs maksā” princips – Samērīgums – Nevainīguma prezumpcija – Nelikumīgas atkritumu sadedzināšanas izraisīts gaisa piesārņojums – Zemesgabala, uz kura ir noticis vides piesārņojums, īpašnieka un piesārņotāja solidāra atbildība






I –    Ievads

1.        No jauna (2) Tiesai ir jāprecizē “piesārņotājs maksā” principa sekas. Šoreiz runa ir par jautājumu, vai iznomāta zemesgabala īpašnieks var tikt sodīts par to, ka uz tā nelikumīgi ir sadedzināti atkritumi un viņš nav uzrādījis ne faktisko zemesgabala lietotāju, ne arī pierādījis, ka viņš nekādi nav atbildīgs par pārkāpumu.

2.        Lai gan valsts tiesa šo jautājumu uzdod, ņemot vērā Direktīvu par atbildību vides jomā (3), direktīva nav piemērojama jau tādēļ vien, ka tajā nav ietvertas tiesību normas par sankcijām. Sankcijas par atkritumu nelegālu dedzināšanu drīzāk ir atrodamas Atkritumu direktīvā (4). Arī tā balstās uz “piesārņotājs maksā” principu, un tajā expressis verbis ir pieprasītas efektīvas sankcijas pārkāpumu gadījumā. Un, tā kā runa ir par sankcijām, līdz ar “piesārņotājs maksā” principu ir jāanalizē arī samērīguma princips, kas sankciju piemērošanai nosaka robežas, kā arī nevainīguma prezumpcija.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

1)      Eiropas Savienības Pamattiesību harta

3.        Hartas 48. panta 1. punktā ir paredzēta nevainīguma prezumpcija:

“Ikvienu apsūdzēto uzskata par nevainīgu, kamēr vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu.”

4.        Soda likumības princips un samērīguma principa piemērojamība sankcijām izriet no Hartas 49. panta:

“1.      Nevienu nevar atzīt par vainīgu nodarījumā, kas ir darbība vai bezdarbība un ko tā izdarīšanas brīdī saskaņā ar attiecīgās valsts tiesībām vai starptautiskajām tiesībām neuzskata par noziedzīgu nodarījumu. [..]

2.      [..]

3.      Sodu smagums nedrīkst būt nesamērīgs ar noziedzīgā nodarījuma smagumu.”

2)      Direktīva par atbildību vides jomā

5.        Direktīvas par atbildību vides jomā 1. pantā ir noteikts tās priekšmets:

“Videi nodarītā kaitējuma novēršanai un atlīdzināšanai šīs direktīvas mērķis ir izveidot sistēmu atbildībai vides jomā, kuras pamatā ir princips – “piesārņotājs maksā”.”

6.        Kaitējuma videi jēdziens ir definēts Direktīvas par atbildību vides jomā 2. panta 1. punktā:

“Šajā direktīvā piemēro turpmāk minētās definīcijas:

1.      “Kaitējums videi”

a)      kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, kas ir jebkādi postījumi, kuriem ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz šādu biotopu vai sugu labvēlīga aizsardzības statusa sasniegšanu vai uzturēšanu. Šādas ietekmes būtiskums jānovērtē attiecībā pret pamatstāvokli, ņemot vērā I pielikumā noteiktos kritērijus.

Kaitējums aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem neietver iepriekš identificētu nelabvēlīgu ietekmi, kas radusies kāda uzņēmēja darbību rezultātā, ja šīs darbības nepārprotami atļāvušas attiecīgās iestādes saskaņā ar noteikumiem, kas īsteno Direktīvas 92/43/EEK 6. panta 3. un 4. punktu vai 16. pantu vai Direktīvas 79/409/EEK 9. pantu, vai – ja uz biotopiem un sugām neattiecas Kopienas tiesību akti – saskaņā ar līdzvērtīgiem noteikumiem valsts tiesību aktos dabas aizsardzības jomā;

b)      kaitējums ūdenim, kas ir jebkāds kaitējums, kam ir būtiska nelabvēlīga ietekme uz konkrēto ūdens objektu ekoloģisko, ķīmisko un/vai kvantitatīvo stāvokli un/vai ekoloģisko potenciālu, kā definēts Direktīvā 2000/60/EK, izņemot nelabvēlīgo ietekmi, uz ko attiecas minētās direktīvas 4. panta 7. punkts;

c)      kaitējums zemei, kas ir jebkāds zemes piesārņojums, kurš rada nopietnu risku tam, ka cilvēku veselība tiek nelabvēlīgi ietekmēta tādēļ, ka zemē, virs vai zem zemes tieši vai netieši tiek ievadītas vielas, preparāti, organismi vai mikroorganismi.”

7.        Kaitējuma videi jēdziens ir paskaidrots arī Direktīvas par atbildību vides jomā preambulas 4. apsvērumā:

“Kaitējums videi ietver arī kaitējumu, ko izraisījušas vielas, kas pārvietojas pa gaisu, ciktāl tās rada kaitējumu ūdenim, zemei vai aizsargājamajām sugām vai dabiskajiem biotopiem.”

3)      Atkritumu direktīva

8.        Atkritumu direktīvas preambulas 26. apsvērums attiecas uz “piesārņotājs maksā” principu:

“Princips, ka piesārņotājs maksā, ir pamatprincips gan Eiropas, gan starptautiskā mērogā. [..]”

9.        Atkritumu direktīvas 36. pants attiecas uz tiesību aktos atkritumu jomā noteikto prasību izpildes nodrošināšanu:

“1.      Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai aizliegtu atkritumu izmešanu, izgāšanu un nekontrolētu apsaimniekošanu.

2.      Dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šos noteikumus īsteno. Noteiktās sankcijas ir efektīvas, samērīgas un preventīvas.”

B –    Ungārijas tiesības

10.      Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu piemērojamās Ungārijas tiesību normas ir izklāstītas šādi.

11.      Saskaņā ar 1995. évi LIII. törvény a környezet védelmének általános szabályairól (1995. gada likums Nr. LIII par vispārējām tiesību normām vides aizsardzības jomā) 102. § 1. punktu atbildība par kaitējumu vai draudiem videi – ja vien nav pierādījumu par pretējo – solidāri ir jāuzņemas personām, kuras pēc kaitējuma vai draudu videi rašanās ir zemesgabala, uz kura ir noticis kaitējums videi vai ir tikusi veikta darbība, kas rada draudus videi, attiecīgais īpašnieks un valdītājs (lietotājs). Saskaņā ar 102. § 2. punktu īpašnieks nav solidāri atbildīgs, ja tas norāda faktisko zemesgabala lietotāju un nešaubīgi pierāda, ka viņš nav atbildīgs.

12.      Saskaņā ar 306/2010. (XII. 23.) kormányrendelet a levegő védelméről (valdības 2010. gada 23. decembra Dekrēts Nr. 306/2010 par gaisa kvalitātes aizsardzību) 27. § 2. punktu ir aizliegta tāda atkritumu sadedzināšana atklātā vietā vai iekārtās, kas nenotiek atbilstoši tiesību aktiem, kuros ir paredzēti atkritumu sadedzināšanas noteikumi; šis aizliegums neattiecas uz mājsaimniecību papīra atkritumu vai par nekaitīgiem atzītu neapstrādātu koka atkritumu sadedzināšanu iekārtās mājas apstākļos. Par atkritumu dedzināšanu atklātās vietās uzskatāma atkritumu degšana, ko izraisījuši jebkādi, izņemot dabiskus, iemesli.

13.      Saskaņā ar šī valdības dekrēta 34. § 1. punktu, ja vien nav noteikts citādi, Vides aizsardzības iestāde, lai aizsargātu gaisa kvalitāti, uzliek naudas sodu fiziskai vai juridiskai personai vai struktūrai, kurai nav juridiskas personas statusa, ja tās ir pārkāpušas gaisa kvalitātes aizsardzības tiesību normas, un vienlaikus nosaka pienākumu pārtraukt prettiesisko darbību vai bezdarbību.

14.      Atbilstoši Ungārijas sniegtajai informācijai tiesības atkritumu jomā ir reglamentētas citos Ungārijas tiesību aktos, proti, 2012. évi CLXXXV. törvény ahulladékról (2012. gada likums CLXXXV par atkritumu apsaimniekošanu) un 271/2001. (XII. 21.) Korm. rendelet a hulladékgazdálkodási bírság mértékéről, valamint kiszabásának és megállapításának módjáról (valdības 2001. gada 21. decembra Dekrēts Nr. 271/2001 par soda lielumu saistībā ar atkritumu apsaimniekošanu un tā uzlikšanas un aprēķināšanas noteikumiem).

III – Fakti un lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu

15.      2014. gada 2. jūlijā Muitas un finanšu iestāde paziņoja zemākajai Vides aizsardzības iestādei, ka Turkevē [Túrkeve] Túrkevei Tejtermelő Kft. (turpmāk tekstā – “TTK”) iekārtā esot tikuši sadedzināti sadzīves atkritumi.

16.      Vides aizsardzības iestādes darbinieki veica zemesgabala vizuālu pārbaudi un sastādīja šīs pārbaudes protokolu. Šajā protokolā tika konstatēts, ka katrā no trim uzglabāšanas silosiem atrodas sadedzināti 30–40 m³ sadzīves atkritumu, kuri satur konservu bundžas un citus metāla atkritumus. Turklāt bez uzglabāšanas silosiem teritorijā 5x5 metru platībā esot bijuši atrodami arī atkritumu sadedzināšanas metāla atlikumi.

17.      Ierodoties apskates vietā, inspektori teritorijā, kurā atradās iekārta, atrada trīs kravas mašīnas, kuras bija paredzētas tieši metāla atkritumu sadedzināšanas atlikumu aizvešanai. Šo kravas mašīnu šoferi norādīja Budapeštā reģistrētu komercsabiedrību kā transportlīdzekļu īpašnieci. Saskaņā ar transportlīdzekļu vadītāju liecībām informāciju par vietu, uz kuru metāla atkritumi ir transportējami, viņi saņemtu tikai pēc tam, kad būtu tos iekrāvuši mašīnās.

18.      Zemākā līmeņa Vides aizsardzības iestāde konstatēja, ka TTK zemesgabalu atbilstoši tās 2014. gada 12. jūlija paziņojumam kopš 2014. gada 15. marta iznomāja personai, kura nomira 2014. gada 1. aprīlī. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverta informācija par to, vai ir noskaidroti šīs personas mantinieki vai personas, kuras ir atbildīgas par atkritumu sadedzināšanu.

19.      Zemākā līmeņa iestāde TTK uzlika naudas sodu 500 000 Ungārijas forintu (HUF) (atbilst apmēram EUR 1650) apmērā, lai aizsargātu gaisa kvalitāti, un naudas soda uzlikšanu pamatoja ar TTK īpašumtiesībām.

20.      Pamatojoties uz TTK sūdzību, Országos Környezetvédelmi és Természetvédelmi Főfelügyelőség (Valsts vides un dabas aizsardzības ģenerālinspekcija) apstiprināja zemākā līmeņa iestādes lēmumu.

21.      Iesaistītās iestādes paskaidroja, ka, sadedzinot atkritumus atklātā vietā, izdalās cilvēka veselībai un videi kaitīgas vielas; tas radot draudus videi. Par draudiem videi atbildīgā persona esot iekārtas īpašnieks. Valsts ģenerālinspekcija norādīja, ka iekārtas, kurā tika sadedzināti atkritumi, īpašniece ir prasītāja un ka saskaņā ar Likumu par vides aizsardzību attiecīgie zemesgabala īpašnieki un valdītāji ir solidāri atbildīgi, izņemot gadījumus, kad īpašnieks nešaubīgi var pierādīt, ka viņš nav atbildīgs. Ņemot vērā, ka nekustamā īpašuma nomnieks ir miris, zemākā līmeņa iestāde īstenoja procesuālās darbības, lai noskaidrotu faktus, un turklāt uzskatīja, ka pastāv apvērstais pierādīšanas pienākums un ka prasītājai ir jāpierāda, ka tā nav atbildīga.

22.      Par to TTK cēla prasību, un kompetentā tiesa Tiesai uzdod šādus jautājumus:

“1)      Vai LESD 191. pantam un Direktīvas par atbildību vides jomā normām ir pretrunā valsts tiesiskais regulējums, ar kuru – pārsniedzot principu “piesārņotājs maksā” – administratīvajai vides aizsardzības iestādei atbildību par videi nodarītā kaitējuma atlīdzināšanu ir ļauts īpašā veidā uzlikt īpašniekam, iepriekš neizvērtējot pēc būtības jautājumu par to, vai pastāv cēloņsakarība starp šīs personas (komercsabiedrība) rīcību un piesārņošanas procesu?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noraidoša un ja – ievērojot, ka runa ir par gaisa piesārņojumu, – nebūtu jāatlīdzina kaitējums videi, vai naudas soda uzlikšana saistībā ar gaisa kvalitātes aizsardzību var tikt pamatota, atsaucoties uz dalībvalsts tiesisko regulējumu, kas ir stingrāks nekā Direktīvas par atbildību vides jomā 16. pantā un LESD 193. pantā paredzētais, vai arī šis stingrākais tiesiskais regulējums nevar pamatot naudas soda, kam ir vienīgi sankcijas raksturs, uzlikšanu īpašniekam, kurš nav atbildīgs par piesārņojumu?

23.      Par šiem abiem jautājumiem un vēl vienu Tiesas jautājumu par to, kāda nozīme ir Atkritumu direktīvai, rakstveidā viedokli izteica Valsts vides un dabas aizsardzības ģenerālinspekcija, Ungārija, kā arī Eiropas Komisija.

IV – Juridiskais vērtējums

24.      Lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu mērķis ir uzzināt, vai atbilstoši LESD 191. panta 2. punktā nostiprinātajam “piesārņotājs maksā” principam ir atļauts piemērot sankciju tāda iznomāta zemesgabala īpašniekam, uz kura ir tikuši nelikumīgi sadedzināti atkritumi, nepierādot cēloņsakarību starp tā rīcību un pārkāpumu.

25.      Šajā ziņā valsts tiesa pareizi pieņem, ka “piesārņotājs maksā” princips var tikt piemērots tikai kopsakarā ar sekundārajās tiesībās ietvertu konkretizējošu tiesību normu (5). Taču tā nepareizi šo konkretizējošo tiesību normu meklē Direktīvā par atbildību vides jomā (par to A sadaļā). Saistībā ar pamatlietu tā drīzāk ir atrodama Atkritumu direktīvā (par to B sadaļā). Šajā sakarā ir jāanalizē principa “piesārņotājs maksā” sekas, kā arī samērīguma princips un nevainīguma prezumpcija. Nobeigumā ir jāaplūko otrais jautājums, kas ir saistīts ar dalībvalstu kompetenci noteikt stingrākus aizsargpasākumus (par to C sadaļā).

A –    Par Direktīvu par atbildību vides jomā

26.      Pamatlietā gaisa kvalitātes aizsardzības nolūkos tika piemērota sankcija par nelikumīgu atkritumu sadedzināšanu. Taču Komisija pareizi uzsver, ka Direktīvā par atbildību vides jomā nav paredzēta sankciju piemērošana nedz par tiesību aktu vides jomā pārkāpumiem, nedz kaitējuma gaisa kvalitātei nodarīšanu.

27.      Direktīvas par atbildību vides jomā mērķis saskaņā ar tās 1. pantu ir videi nodarītā kaitējuma novēršanai un atlīdzināšanai izveidot sistēmu atbildībai vides jomā, kuras pamatā ir princips – “piesārņotājs maksā”.

28.      Lai gan būtībā būtu iespējams likuma tiesību normas par atbildību vides jomā, kuru mērķis ir novērst un atlīdzināt videi nodarīto kaitējumu, attiecināt arī uz sankciju piemērošanu par pārkāpumiem, Direktīvā par atbildību vides jomā tas nav paredzēts. Tajā ir tikai paredzēts pienākums attiecībā uz kaitējumu videi veikt novēršanas un atlīdzināšanas pasākumus, kā arī ir reglamentēta atbildība saistībā ar šādu pasākumu izmaksām.

29.      Turklāt kaitējuma videi jēdziens saskaņā ar Direktīvas par atbildību vides jomā 2. panta pirmo daļu neattiecas uz kaitējumu gaisa kvalitātei. Tajā šis jēdziens drīzāk ir attiecināts tikai uz kaitējumu aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, ūdenim vai zemei.

30.      Preambulas 4. apsvērumā gan ir precizēts, ka kaitējums videi ietver arī kaitējumu, ko izraisījušas vielas, kas pārvietojas pa gaisu, ciktāl tās rada kaitējumu ūdenim, zemei vai aizsargājamajām sugām vai dabiskajiem biotopiem. Taču pamatlietā nekas neliecina par šādām sekām.

31.      Turklāt atkritumu nelikumīga sadedzināšana pati par sevi nav kaitējums videi Direktīvas par atbildību vides jomā izpratnē.

32.      Līdz ar to Direktīva par atbildību vides jomā nav piemērojama pamatlietā, un tāpēc tā nevar arī tikt izmantota kā arguments, lai piemērotu “piesārņotājs maksā” principu saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu.

B –    Par tiesību aktiem atkritumu jomā

33.      Taču no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka apstrīdētā sankcija tika piemērota par atkritumu nelikumīgu sadedzināšanu.

34.      Lai gan Ungārija uzsver, ka sankcija balstās uz tiesisko regulējumu par gaisa kvalitātes aizsardzību, taču, tā kā tā ir saistīta ar atkritumu apglabāšanu un Atkritumu direktīvas mērķis saskaņā ar tās 13. panta a) punktu ir arī gaisa kvalitātes aizsardzība, piemērotais Ungārijas sankciju tiesiskais regulējums ir jāuzskata par Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punkta īstenošanu. Šajā pēdējā minētajā tiesību normā ir noteikts, ka dalībvalstis paredz noteikumus par sankcijām, kas piemērojamas par šīs direktīvas noteikumu pārkāpumiem, un veic visus vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka šie noteikumi tiek īstenoti. Noteiktajām sankcijām ir jābūt efektīvām, samērīgām un preventīvām.

35.      Līdz ar to Tiesai lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu būtu jāanalizē, ņemot vērā tiesību aktus atkritumu jomā. Tas tādēļ, ka ar LESD 267. pantu iedibinātajā sadarbības starp valstu tiesām un Tiesu procedūrā Tiesai ir jāsniedz valsts tiesai noderīga atbilde, kas ļautu izlemt tās izskatīšanā esošo lietu. Šajā nolūkā Tiesai vajadzības gadījumā ir jāpārformulē tai iesniegtie jautājumi. Turklāt Tiesai var nākties ņemt vērā Savienības tiesību normas, uz kurām valsts tiesa sava jautājuma izklāstā nav atsaukusies (6).

36.      Tādēļ es turpinājumā vispirms noteikšu principus, kas ir jāņem vērā, piemērojot sankcijas saskaņā ar Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktu. Pēc tam būs jāprecizē, kā tiek pamatota sankciju piemērošana TTK pamatlietā, proti, uz atspēkojamu prezumpciju par tās solidāru atbildību par pārkāpumiem. Galu galā būs jānosaka šīs prezumpcijas robežas, ņemot vērā iepriekš minētos principus.

1)      Par sankciju piemērošanas pamatiem, ņemot vērā Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktu

37.      Tāpat kā Direktīva par atbildību vides jomā arī Atkritumu direktīva expressis verbis ir balstīta uz “piesārņotājs maksā” principu. Kamēr preambulas 1. apsvērumā un 14. pantā tas ir minēts tikai saistībā ar atkritumu apsaimniekošanas izmaksām, preambulas 26. apsvērumā vispārīgi ir uzsvērta tā kā pamatprincipa nozīme Eiropas un starptautiskā mērogā.

38.      Turklāt Savienības likumdevējam, pieņemot tiesību normas vides jomā, atbilstoši LESD 191. panta 2. punktam vienmēr ir jāīsteno “piesārņotājs maksā” princips. Atkritumu direktīva ir šāds tiesiskais regulējums, jo tā tika balstīta uz EKL 175. panta 1. punktu (tagad – LESD 192. panta 1. punkts). Līdz ar to šī direktīva ir jāinterpretē, ņemot vērā “piesārņotājs maksā” principu.

39.      Atbilstoši minētajam arī Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktā paredzētais pienākums piemērot sankcijas par pārkāpumiem ir jāinterpretē tādējādi, ka tiek īstenots “piesārņotājs maksā” princips.

40.      Sankciju piemērošanas pienākums saskaņā ar Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktu ir cieši saistīts ar pienākumu saskaņā ar 36. panta 1. punktu aizliegt atkritumu izmešanu, izgāšanu un nekontrolētu apsaimniekošanu. No minētā izriet pienākums apglabāt vai reģenerēt atkritumus saskaņā ar 15. panta 1. punktu, kas parasti ir sākotnējam atkritumu radītājam vai atkritumu īpašniekam (7). Šai personai atbilstoši “piesārņotājs maksā” principam saskaņā ar 14. pantu ir jāsedz atkritumu apglabāšanas izmaksas, un turklāt Tiesa ir uzsvērusi, ka ar minēto ir domāta persona, kas ir radījusi atkritumus (8).

41.      Tādēļ Tiesa ir konstatējusi, ka “piesārņotājs maksā” principam LESD 191. panta 2. punkta pirmās daļas un Atkritumu direktīvas 15. panta izpratnē nebūtu jēgas, ja personas, kas iesaistītas atkritumu radīšanā, tiktu atbrīvotas no tādiem to finansiālajiem pienākumiem, kādi paredzēti direktīvā (9).

42.      Šim apsvērumam par atkritumu radītāju atbildību par izmaksām ir nozīme arī saistībā ar pienākumu piemērot sankcijas par pārkāpumiem. Sankcija ir jāpiemēro personai, kas ir izdarījusi pārkāpumu. Tādēļ dalībvalstīm ir jāveic piemēroti pasākumi, lai noteiktu šīs personas un tām piemērotu sankcijas. Pamatlietā šajā ziņā galvenokārt varētu būt runa par personām, kuras ir veikušas vai ir devušas rīkojumu veikt pārkāpumus, kā arī, iespējams, par personu, kuras faktiskā valdījumā atradās zemesgabals pārkāpumu izdarīšanas brīdī, iespējams, mirušā nomnieka mantiniekiem.

43.      Izdarot secinājumu no pretējā, ar “piesārņotājs maksā” principu nebūtu saderīga sankciju piemērošana personām par pārkāpumiem, par kuriem tās nav atbildīgas (10). Tas arī nebūtu nepieciešams un tādējādi nebūtu saderīgs ar samērīguma principu (11), kas ir jāievēro Savienības tiesību īstenošanā (12). Šis princips saskaņā ar Hartas 49. panta 3. punktu attiecas uz soda smagumu (13), un uz to tieši ir norādīts arī Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punkta otrajā teikumā.

44.      Tā kā runa ir par sankciju, nozīme ir arī vēl citiem principiem, proti, soda samērīgumam, nulla poena sine lege, saskaņā ar Hartas 49. panta 1. punkta pirmo teikumu un nevainīguma prezumpcijai, kas ir nostiprināta Hartas 48. panta 1. punktā. Nevainīguma prezumpcija ietver arī vainas principu, nulla poena sine culpa, atbilstoši kuram ir jākonstatē vaina, tātad atbildība par pārkāpumu (14).

45.      Taču ir jāņem vērā arī tas, ka samērīguma un “piesārņotājs maksā” principu konkretizācija vispārīgi (15), it īpaši sankciju piemērošanas par pārkāpumiem jomā (16), ir dalībvalstu uzdevums un tādēļ tām parasti ir plaša rīcības brīvība. Šīs rīcības brīvības pārbaude šajā ziņā galvenokārt ir valstu tiesu uzdevums.

2)      Par pārmetuma precizēšanu

46.      Lai konstatētu zemesgabala īpašnieka atbildību par citu personu darbībām uz iznomāta zemesgabala, varētu tikt pārbaudīti vairāki krimināltiesiskas līdzdalības veidi nodarījumā. Šajā ziņā varētu būt runa, piemēram, par līdzdalību, uzkūdīšanu, atbalstīšanu, kā arī – atkarībā no nodarījuma – par soda mīkstināšanu vai sadalīšanu. Taču nekas neliecina par to, ka pamatlietā šajā ziņā ir izdarīti nepieciešamie konstatējumi.

47.      Drīzāk sankcija ir balstīta tikai uz to, ka TTK ir zemesgabala īpašniece, taču tā neesot nedz norādījusi uz zemesgabala faktisko lietotāju, nedz nešaubīgi pierādījusi, ka tā nav atbildīga par pārkāpumiem.

48.      Šajā ziņā vispirms valsts tiesai ir jāpārliecinās, vai Ungārijas tiesību aktos patiešām atbilstoši soda likumības principam saskaņā ar Hartas 49. panta 1. punkta pirmo teikumu ir noteikta attiecīgā zemesgabala īpašnieka atbildība.

49.      Proti, kā norādīts arī lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, šķiet, ka tajā norādītajai tiesību normai, 1995. gada Likuma Nr. LIII par vispārējām tiesību normām vides aizsardzības jomā 102. § 1. punktam, nebūt nav jābūt šādai iedarbībai. Atbilstoši tai par kaitējumu vai apdraudējumu videi solidāri atbildīgs ir jebkurš, kurš pēc kaitējuma nodarīšanas ir attiecīgā zemesgabala īpašnieks vai valdītājs (lietotājs) vai par tādu kļūst.

50.      Šie īpašnieku un lietotāju, kas par tādiem kļūs nākotnē, jēdzieni attiecas arī uz personām, kuras nav nekādi atbildīgas par iespējamiem iepriekš izdarītiem tiesību normu pārkāpumiem. Minētais, ņemot vērā kaitējuma atlīdzināšanu vai riska novēršanu un pārkāpjot ar Direktīvas par atbildību vides jomā tiesisko regulējumu nospraustās robežas, varētu būt pieļaujams ar konkrētiem nosacījumiem (17). Taču šajā gadījumā runa nav par kaitējuma vai apdraudējuma videi novēršanu, bet gan par sankciju piemērošanu par pārkāpumu.

51.      Taču, atbildot uz šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, ir jāpieņem, ka Ungārijas tiesību aktos zemesgabala īpašniekam ir paredzēta ar sankcijām aizsargāta atbildība par pārkāpumiem, kas tiek izdarīti uz zemesgabala, ja tas nenorāda uz faktisko zemesgabala lietotāju un nešaubīgi nepierāda, ka viņš nav atbildīgs.

52.      Līdz ar to sankcija ir balstīta uz atspēkojamu prezumpciju.

3)      Par atspēkojamu prezumpciju pieļaujamību

53.      Par tāda sankciju pamatojuma pieļaujamību, kurā ir norāde uz atspēkojamu prezumpciju, norādes ir atrodamas ECT judikatūrā par nevainīguma prezumpciju saskaņā ar ECPAK 6. panta 2. punktu. Atbilstoši šim principam krimināllikumos ietvertās faktu vai tiesību prezumpcijas ir samērīgi jāierobežo, ņemot vērā izskatāmās lietas nopietnību un saglabājot tiesības uz aizstāvību (18). Tiesa ņem vērā šo judikatūru (19).

54.      Zemesgabala īpašnieka solidārā līdzatbildība par zemesgabala lietotāja rīcību balstās uz diviem pamatiem, proti, pirmkārt, uz pamatoto pieņēmumu, ka īpašnieks šo rīcību vismaz pacieš vai pat atļauj, un, otrkārt, uz pienācīgas rūpības pienākumiem (20), kas ir saistīti ar viņa īpašumu. Valsts ģenerālinspekcija pēdējos minētos pienākumus savā argumentācijā apzīmē ar principu “bonus et diligens pater familias”.

55.      Šis dubultais pamats, it īpaši ņemot vērā dalībvalstu rīcības brīvību, šķiet saderīgs ar “piesārņotājs maksā” principu, samērīguma principu un nevainīguma prezumpciju. Tas tādēļ, ka Atkritumu direktīvas pārkāpums pamatlietā bija iespējams tikai tādēļ, ka TTK neizmantoja tās kā īpašnieces tiesības, lai novērstu šos pārkāpumus.

56.      Taču līdz ar šādas prezumpcijas pamatojumu ir jāuzsver tiesības uz aizstāvību. Apsūdzētajai personai ir jābūt iespējai atspēkot pret to izmantoto prezumpciju (21).

57.      Ungārija uzsver, ka īpašnieks saskaņā ar Likuma LIII 102 § 2. punktu ir atbrīvots no solidārās atbildības, ja viņš norāda faktisko zemesgabala lietotāju un nešaubīgi pierāda, ka viņš pats nav atbildīgs.

58.      Pamatlietā valsts ģenerālinspekcija secina, ka TTK nav izpildījusi nevienu no abām prasībām un tādēļ nav atspēkojusi prezumpciju par tās atbildību. Tās norādītais nomnieks nevarēja faktiski lietot zemesgabalu, jo viņš ir miris, un TTK arī nav nešaubīgi pierādījusi, ka tā nav atbildīga par pārkāpumiem uz zemesgabala.

59.      Valsts ģenerālinspekcija uzskata šo secinājumu par pamatotu, jo tas izrietot no zemesgabala īpašniekam noteikto pienācīgas rūpības pienākumu pārkāpuma. TTK ilgāku laiku neesot interesējusies, kas notiek uz tās zemesgabala.

60.      Taču pienācīgas rūpības pienākumiem ir jābūt samērīgiem un it īpaši tādiem, kuru izpilde ir iespējama (22). Tas tādēļ, ka saskaņā ar samērīguma principu pasākumam ir jābūt “piemērotam, nepieciešamam un samērīgam ar izvirzīto mērķi” (23). Iespējamības prasība šajā ziņā izriet no šīs pārbaudes trešā posma, proti, vai pasākums, šajā gadījumā – pienācīgas rūpības pienākums, ir samērīgs ar tā mērķi, precīzāk, ir tam atbilstīgs.

61.      Un tāpat arī uz šādiem pienācīgas rūpības pienākumiem balstītas prezumpcijas atspēkošanai ir jābūt iespējamai.

62.      Tādēļ kompetentajām Ungārijas tiesām kritiski ir jāpārbauda, vai pamatlietā patiešām ir iespējams izpildīt zemesgabala īpašnieka atbildības prezumpcijas atspēkošanai izvirzītās prasības.

63.      Pamatlietā it īpaši ir strīdīgi, vai TTK vispār varēja darīt vairāk nekā norādīt tās nomniekus. Tas tādēļ, ka, noslēdzot nomas līgumu, zemesgabals vairs nebija tās tiešā faktiskā valdījumā. Kopš tā brīža nomnieka pienākums bija novērst likuma pārkāpumus uz zemesgabala. Turpretim nav acīmredzams, kā TTK būtu varējusi novērst pārkāpumus.

64.      Nepastāvot citām norādēm, iznomātas iekārtas īpašniecei arī nebūt nav regulāri jāpārbauda, kas notiek iekārtā. Ja nedz Ungārijas tiesību aktos, nedz nomas līgumā nav paredzēti citi noteikumi, šādas pārbaudes bieži varētu būt pretrunā jau nomnieka tiesībām.

65.      Šķiet, ka no nomnieka nāves kā tādas nebūt nav jāsecina papildu pienācīgas rūpības un pārbaudes pienākumi. Tas tādēļ, ka ir jāpieņem, ka vispirms viņa mantinieki iestājas tiesībās un pienākumos, kas izriet no nomas līguma. Turklāt lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietvertas nekādas norādes par to, ka TTK bija jāzina par nomnieka nāvi.

66.      Pamatlietā varētu būt saskatāmi izmeklēšanas aspekti, kas attaisno plašākus pienācīgas rūpības pienākumus un tāpēc augstākas īpašnieka atbildības prezumpcijas atspēkošanai izvirzītas prasības. Šajā nolūkā varētu tikt analizēts jautājums, vai un, vajadzības gadījumā, kas turpināja maksāt nomas maksu. Nozīme varētu būt arī nomnieka mantiniekiem. Iespējams, ka ir konstatējamas pat norādes uz to, ka TTK nomas attiecības ir dibinājusi tikai formas pēc un/vai apzināti ar fiktīvu personu. Taču lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu nav ietverta attiecīga informācija.

67.      Gadījumā, ja valsts tiesa, neraugoties uz visu minēto, secinātu, ka TTK nav atspēkojusi tās atbildības prezumpciju, galu galā papildus ir jānorāda, ka arī sankcijai ir jābūt samērīgai, t.i., it īpaši atbilstīgai. Tātad tai ir jāatbilst individuālās līdzdalības [pārkāpuma] izraisīšanā vai pienācīgas rūpības pienākuma pārkāpuma būtiskumam. Parasti zemesgabala īpašnieka pienācīgas rūpības pienākumu pārkāpumam saistībā ar iznomāta zemesgabala faktiskā lietotāja rīcību nebūs tāda pati nozīme kā tiesību normu atkritumu jomā tiešam pārkāpumam. Tādēļ arī iespējamas solidāras atbildības gadījumā ir aizliegts zemesgabala īpašniekam vienkārši piemērot sankciju par tiesību aktos atkritumu jomā paredzētu pārkāpumu.

68.      Rezumējot ir jākonstatē, ka Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktam, “piesārņotājs maksā” principam saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu, kā arī samērīga soda principam saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu un nevainīguma prezumpcijai saskaņā ar Hartas 48. panta 1. punktu nav pretrunā atbilstīgu sankciju piemērošana iznomāta zemesgabala īpašniekam, kas balstās uz likumā noteikto prezumpciju, ka viņš kopā ar faktisko zemesgabala lietotāju ir atbildīgs par tiesību normu atkritumu jomā pārkāpumu, ja būtībā ir iespējams šo prezumpciju atspēkot ar iegūstamu informāciju.

C –    Par stingrāku aizsardzības noteikumu koncepciju

69.      Otrais jautājums par dalībvalstu tiesībām pieņemt stingrākus aizsardzības noteikumus ir uzdots tikai gadījumam, ja sankciju piemērošana zemesgabala īpašniekam būtu pretrunā “piesārņotājs maksā” principam.

70.      Tas nevar tikt izslēgts, ja saskaņā ar Ungārijas tiesību aktiem būtu iespējams uzlikt sodu īpašniekam, lai gan viņš ir sniedzis visu iespējamo informāciju, lai atspēkotu tā iespējamo atbildību, vai ja sods būtu nesamērīgs. Lai gan Atkritumu direktīvā, pretēji Direktīvai par atbildību vides jomā, nav ietverta patstāvīga tiesību norma par stingrākiem dalībvalstu pasākumiem, saskaņā ar LESD 193. pantu tādas tiesību normas kā Atkritumu direktīva neliedz atsevišķām dalībvalstīm saglabāt vai veikt stingrākus aizsargpasākumus.

71.      Tiesa jau reiz ir nospriedusi, ka samērīguma princips nav piemērojams attiecībā uz stingrākiem dalībvalstu aizsargpasākumiem (24). No minētā varētu tikt secināts, ka sodi, kas nav paredzēti Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktā, ir attaisnoti ar LESD 193. pantu.

72.      Taču kompetenci noteikt stingrākus aizsargpasākumus katrā gadījumā ierobežo attiecīgā Savienības tiesiskā regulējuma mērķis, kuru dalībvalstis nevar neņemt vērā (25). Atkritumu direktīvas 36. panta 2. punktā expressis verbis ir paredzēts, ka sankcijām par tiesību normu atkritumu jomā pārkāpumiem ir jābūt samērīgām. “Stingrāki” sankciju noteikumi, kas balstās uz neizpildāmām prasībām vai kuros tiek pieprasīti nesamērīgi sodi, ar minēto nebūtu saderīgi.

73.      Tādēļ dalībvalstis nevar izmantot LESD 193. pantu kā pamatu, lai piemērotu tādas sankcijas par tiesību normu atkritumu jomā pārkāpumiem, kas pamatojas uz neizpildāmām prasībām vai nav samērīgas.

V –    Secinājumi

74.      Tādējādi ierosinu uz lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbildēt šādi:

1)      Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu nav piemērojama nedz attiecībā uz sankciju piemērošanu par vides tiesībās paredzētu pienākumu neizpildi, nedz attiecībā uz gaisa piesārņojumu, kas nenodara kaitējumu aizsargājamajām sugām un dabiskajiem biotopiem, ūdenim vai zemei;

2)      Direktīvas 2008/98/EK par atkritumiem 36. panta 2. punktam, “piesārņotājs maksā” principam saskaņā ar LESD 191. panta 2. punktu, kā arī samērīga soda principam saskaņā ar Pamattiesību hartas 49. panta 3. punktu un nevainīguma prezumpcijai saskaņā ar Hartas 48. panta 1. punktu nav pretrunā atbilstīgu sankciju piemērošana iznomāta zemesgabala īpašniekam, kas balstās uz prezumpciju, ka viņš kopā ar faktisko zemesgabala lietotāju ir atbildīgs par tiesību normu atkritumu jomā pārkāpumu, ja būtībā ir iespējams šo prezumpciju atspēkot ar iegūstamu informāciju;

3)      dalībvalstis nevar izmantot LESD 193. pantu kā pamatu, lai piemērotu tādas sankcijas par tiesību normu atkritumu jomā pārkāpumiem, kas pamatojas uz neizpildāmām prasībām vai nav samērīgas.


1 –      Oriģinālvaloda – vācu.


2 –      Skat. spriedumus, 1999. gada 29. aprīlis, Standley u.c. (C‑293/97, EU:C:1999:215); 2004. gada 7. septembris, Van de Walle u.c. (C‑1/03, EU:C:2004:490); 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer (C‑188/07, EU:C:2008:359); 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c. (C‑254/08, EU:C:2009:479); 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑378/08, EU:C:2010:126, kā arī C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127), un 2015. gada 4. marts, Fipa Group u.c. (C‑534/13, EU:C:2015:140).


3 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 21. aprīļa Direktīva 2004/35/EK par atbildību vides jomā attiecībā uz videi nodarītā kaitējuma novēršanu un atlīdzināšanu (OV 2004, L 143, 56. lpp.).


4 –      Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 19. novembra Direktīva 2008/98/EK par atkritumiem un par dažu direktīvu atcelšanu (OV 2008, L 312, 3. lpp.).


5 –      Skat. spriedumus, 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑378/08, EU:C:2010:126, 46. punkts), un ERG u.c. (C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 39. punkts), kā arī 2015. gada 4. marts, Fipa Group u.c. (C‑534/13, EU:C:2015:140, 42. punkts).


6 –      Kā pēdējos skat. spriedumus, 2015. gada 11. februāris, Marktgemeinde Straßwalchen u.c. (C‑531/13, EU:C:2015:79, 37. punkts), un 2016. gada 13. oktobris, M. un S. (C‑303/15, EU:C:2016:771, 16. punkts). Skat. arī spriedumu, 2013. gada 26. septembris, Texdata Software (C‑418/11, EU:C:2013:588, 43.–46. punkts).


7 –      Spriedums, 2004. gada 7. septembris, Van de Walle u.c. (C‑1/03, EU:C:2004:490, 56. punkts).


8 –      Spriedumi, 2004. gada 7. septembris, Van de Walle u.c. (C‑1/03, EU:C:2004:490, 58. punkts), un 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer (C‑188/07, EU:C:2008:359, 71. punkts).


9 –      Spriedums, 2008. gada 24. jūnijs, Commune de Mesquer (C‑188/07, EU:C:2008:359, 72. punkts).


10 –      Skat. spriedumu, 1999. gada 29. aprīlis, Standley u.c. (C‑293/97, EU:C:1999:215, 51. punkts).


11 –      Spriedums, 1999. gada 29. aprīlis, Standley u.c. (C‑293/97, EU:C:1999:215, 51. un 52. punkts).


12 –      Spriedums, 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 86. punkts).


13 –      Skat. spriedumu, 2016. gada 28. jūlijs, JZ (C‑294/16 PPU, EU:C:2016:610, 42. punkts).


14 –      Skat. spriedumus, 1987. gada 18. novembris, Maizena u.c. (137/85, EU:C:1987:493, 15. punkts), un 2002. gada 11. jūlijs, Käserei Champignon Hofmeister (C‑210/00, EU:C:2002:440, 35. un 44. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietā Schenker u.c. (C‑681/11, EU:C:2013:126, 40. un 41. punkts).


15 –      Spriedumi, 2009. gada 16. jūlijs, Futura Immobiliare u.c. (C‑254/08, EU:C:2009:479, 48., 52. un 55. punkts), un 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑378/08, EU:C:2010:126, 55. punkts).


16 –      Spriedums, 2007. gada 23. oktobris, Komisija/Padome (C‑440/05, EU:C:2007:625, 70. punkts), skat. arī LES 83. panta 2. punktu.


17 –      Skat. manus secinājumus lietās Fipa Group u.c. (C‑534/13, EU:C:2014:2393, 60. un 61. punkts), kā arī ERG u.c. (C‑378/08, kā arī C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2009:650, 130.–138. punkts).


18 –      ECT spriedumi, 1998. gada 7. oktobris, Salabiaku pret Franciju (10519/83, CE:ECHR:1988:1007JUD001051983, 28. punkts); 1992. gada 25. septembris, Pham Hoang pret Franciju (13191/87, CE:ECHR:1992:0925JUD001319187, 33. punkts), un 2004. gada 30. marts, Radio France u.c. pret Franciju (53984/00, CE:ECHR:2004:0330JUD005398400, 24. punkts).


19 –      Spriedums, 2009. gada 23. decembris, Spector Photo Group un Van Raemdonck (C‑45/08, EU:C:2009:806, 43. punkts). Skat. jau spriedumu, 1990. gada 10. jūlijs, Hansen (C‑326/88, EU:C:1990:291, 19. punkts).


20 –      Skat. ECT spriedumu, 2004. gada 30. marts, Radio France u.c. pret Franciju (53984/00, CE:ECHR:2004:0330JUD005398400, 24. punkts).


21 –      Spriedums, 2009. gada 23. decembris, Spector Photo Group un Van Raemdonck (C‑45/08, EU:C:2009:806, 44. punkts). Skat. arī spriedumus, 2009. gada 16. jūlijs, Rubach (C‑344/08, EU:C:2009:482, 33. punkts); 2013. gada 8. maijs, Eni/Komisija (C‑508/11 P, EU:C:2013:289, 50. punkts); 2015. gada 5. marts, Komisija u.c./Versalis u.c. (C‑93/13 P un C‑123/13 P, EU:C:2015:150, 46. punkts), un 2016. gada 21. janvāris, Eturas u.c. (C‑74/14, EU:C:2016:42, 41. punkts).


22 –      Šajā ziņā skat. spriedumus, 2011. gada 21. decembris, Vlaamse Oliemaatschappij, C‑499/10, EU:C:2011:871, 24.–26. punkts), un 2016. gada 2. jūnijs, Kapnoviomichania Karelia (C‑81/15, EU:C:2016:398, 50., 52. un 53. punkts).


23 –      Skat. manus secinājumus lietā G4S Secure Solutions (C‑157/15, EU:C:2016:382, 98. punkts), kuros ir ņemts vērā Francijas Conseil constitutionnel [Konstitucionālās padomes] 2015. gada 22. decembra Lēmums Nr. 2015‑527 QPC (FR:CC:2015:2015.527.QPC, 4. un 12. punkts) un 2016. gada 19. februāra Lēmums Nr. 2016‑536 QPC (FR:CC:2016:2016.536.QPC, 3. un 10. punkts); līdzīgi Conseil d’État [Valsts padomes] 2011. gada 26. oktobra spriedums Nr. 317827 (FR:CEASS:2011:317827.20111026); skat. arī Vācijas Bundesverfassungsgericht [Federālo Konstitucionālo tiesu], BVerfGE 120, 274, 318. un 319. lpp. (DE:BVerfG:2008:rs20080227.1bvr037007, 218. punkts).


24 –      Spriedums, 2005. gada 14. aprīlis, Deponiezweckverband Eiterköpfe (C‑6/03, EU:C:2005:222, 63. punkts). Taču skat. spriedumu, 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 66. un 86. punkts).


25 –      Spriedumi, 2010. gada 9. marts, ERG u.c. (C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 66. punkts); 2011. gada 21. jūlijs, Azienda Agro-Zootecnica Franchini un Eolica di Altamura (C‑2/10, EU:C:2011:502, 50. punkts), un 2015. gada 26. februāris, ŠKO-Energo (C‑43/14, EU:C:2015:120, 25. punkts). Skat. arī manus secinājumus lietās ERG u.c. (C‑378/08, kā arī C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2009:650, 96.–115. punkts).