Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (astotā palāta) 2011. gada 24. marta spriedumu lietā T-375/06 Viega GmbH & Co. KG/Eiropas Komisija 2011. gada 3. jūnijā iesniedza Viega GmbH & Co. KG
(lieta C-276/11)
Tiesvedības valoda - vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Viega GmbH & Co. KG (pārstāvji - J. Burrichter, T. Mäger un M. Röhrig, Rechtsanwälte)
Otrs lietas dalībnieks: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, kurā tas apelācijas sūdzības iesniedzējai ir nelabvēlīgs;
atcelt Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006)4180, galīgā redakcija, par procedūru atbilstoši EKL 81. pantam un EEZ līguma 53. pantam (Lieta COMP/F-1/38.121 - Veidgabali) tiktāl, ciktāl tas attiecas uz apelācijas sūdzības iesniedzēju;
pakārtoti, atcelt vai samazināt ar šī lēmuma 2. panta j) punktu apelācijas sūdzības iesniedzējai piespriesto naudas sodu;
pakārtoti, attiecībā uz 1. un 2. punktā minētajiem prasījumiem lietu nodot atpakaļ Vispārējā tiesā;
atbildētājai pamata tiesvedībā piespriest atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus.
Pamati un galvenie argumenti
Šī apelācijas sūdzība ir vērsta pret Vispārējās tiesas spriedumu, ar kuru tika noraidīta pret Komisijas 2006. gada 20. septembra Lēmumu C(2006)410, galīgā redakcija, par procedūru atbilstoši EKL 81. pantam un EEZ līguma 53. pantam (Lieta COMP/F-1/38.121 - Veidgabali) vērstā prasība.
Savas apelācijas sūdzības atbalstam tās iesniedzēja min šādus pamatus:
Vispārējās tiesa neesot ievērojusi apelācijas sūdzības iesniedzējas tiesības tikt uzklausītai, kā arī principus par pierādījumu sniegšanu un pamatošanas pienākumu attiecībā uz pieņemto lēmumu. Pārsūdzētais spriedums esot balstīts uz pamatojumu par apelācijas sūdzības iesniedzēju kā aizliegtas vienošanās dalībnieci, galvenokārt ņemot vērā viena vienīga liecinieka ar roku rakstītas piezīmes un galvenā liecinieka paskaidrojumus, neiedziļinoties apelācijas sūdzības iesniedzējas teiktajā saistībā ar šiem dokumentiem. Apelācijas sūdzības iesniedzēja esot acīmredzami apšaubījusi dokumentu pareizību (liecinieks neesot piedalījies sanāksmē Vācijā un nepārvaldot vācu valodu).
Vispārējai tiesai esot vajadzējis savākt pierādījumus par liecinieka un galvenā liecinieka piezīmju pareizību. Tā kā Vispārējā tiesa šīs piezīmes un galvenā liecinieka paskaidrojumus, neievācot pierādījumus par to pareizību, ir izmantojusi kā pierādījumus, tā esot pārkāpusi principu par pierādījumu sniegšanu.
Ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts EKL 81. panta 1. punkts, jo Vispārējā tiesa esot atzinusi, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja ir bijusi "pret konkurenci vērstas" sanāksmes 1999. gada 30. aprīlī dalībniece. Turklāt ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkts, jo šī līdzdalība sanāksmē esot tikusi ņemtā vērā, aprēķinot soda naudu. Saistībā ar šo sanāksmi Vispārējās tiesa tikai konstatējot, ka pierādījumi "drīzāk" liecinot par konkurencei pretēju nekā ar konkurenci saderīgu mērķi. Līdz ar to Vispārējā tiesa neesot ievērojusi pašas izraudzītu pierādījumu kritēriju, kas prasa drošu un nešaubīgu pārkāpuma pierādīšanu.
1999. gada 30. aprīļa pret konkurenci vērstās sanāksmes būtības atzinums ietekmējot piespriestās soda naudas apjomu. Šīs sanāksmes fakta iekļaušana kalpojot par pierādījumu tam, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja bijusi aizliegtās vienošanās dalībniece. Uz šī pamata apelācijas sūdzības iesniedzējas apgrozījums veidgabalu ar uzmavu (pressfittings) sektorā, nosakot pamatsummu soda naudas aprēķināšanai, esot vienpadsmit reizes augstāks.
Attiecībā uz veidgabalu ar uzmavu apgrozījuma iekļaušanu spriedumā turklāt trūkstot pamatojuma un tas ir pretrunā jebkādiem loģikas likumiem. Naudas soda piespriešana 50 miljonu EUR apmērā pārsūdzētajā spriedumā esot pamatota ar divām nepilnām teikuma daļām un atzīta bez jebkādas pierādījumu izvērtēšanas. Vispārējā tiesa arī pieņemot, ka apelācijas sūdzības iesniedzēja esot piedalījusies aizliegtas vienošanās tikšanās 1999. gada 30. aprīļa sanāksmē saistībā ar veidgabaliem ar uzmavu, lai gan tai pat laikā Vispārējā tiesa esot konstatējusi, ka vēl līdz 2000. gada jūlijam konkurentu starpā esot norisinājušās debates, vai veidgabaliem ar uzmavu (attiecībā uz kuriem apelācijas sūdzības iesniedzējai ir monopoltiesības) vispār būtu jābūt aizliegtas vienošanās objektam.
Visbeidzot, ar pārsūdzēto spriedumu esot pārkāpts samērīguma princips. Komisija -ko arī apstiprinājusi Vispārējā tiesa - Pamatnostādnes naudas soda apmēra aprēķināšanai esot piemērojusi šādi: vispirms pamata summa esot noteikta, ņemot vērā veidgabalu ar uzmavu apgrozījumu, lai gan veidgabali ar uzmavu jau saskaņā ar Vispārējās tiesas atzīto bija varējuši būt aizliegtas vienošanās priekšmets tikai 2000. un 2001. gadā. Tālāk, pamatojoties uz apgalvoto apelācijas sūdzības iesniedzējas kopējo līdzdalības aizliegtās vienošanās laiku (deviņi gadi un trīs mēneši), pamata summa tikusi paaugstināta par 90 %. Tā kā veidgabalu ar uzmavu apgrozījums ir ņemts vērā attiecībā uz visu pārkāpuma laiku un nevis uz pēdējo vienu gadu un trim mēnešiem, tad naudas soda noteikšana neesot saderīga ar samērīguma principu.
____________