ĢENERĀLADVOKĀTA MELHIORA VATELĒ [MELCHIOR WATHELET] SECINĀJUMI,
sniegti 2015. gada 10. septembrī (1)
Lieta C‑428/14
DHL Express (Italy) Srl,
DHL Global Forwarding (Italy) SpA
pret
Autorità Garante della Concorrenza e del mercato
(Consiglio di Stato (Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Konkurences politika – LESD 101. pants – Aizliegta vienošanās – Starptautisko kravu pārvadājumu nozare – Iecietība – Sadarbība starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm (VKI) – Eiropas Konkurences iestāžu tīkls (EKT) – EKT iecietības paraugprogramma – EKT iecietības paraugprogrammas saistošais raksturs VKI – Saistība starp Komisijai iesniegtu pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda un VKI iesniegtu pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu
I – Ievads
1. Šis Valsts padomes (Consiglio di Stato, Itālija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2014. gada 18. septembrī, attiecas uz LESD 101. panta un LES 4. panta 3. punkta, kā arī Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (2), 11. panta interpretāciju.
2. Šis lūgums ir iesniegts tiesvedībā starp DHL Express (Italy) Srl un DHL Global Forwarding (Italy) SpA (turpmāk tekstā kopā – “DHL”), kas ir Deutsche Post AG meitas uzņēmumi, un Autorità Garante della Concorrenza e del Mercato (Konkurences un tirgus uzraudzības iestāde, turpmāk tekstā – “Autorità”).
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Regula Nr. 1/2003
3. Regulas Nr. 1/2003 preambulas 15. apsvērumā ir noteikts:
“Komisijai un dalībvalstu konkurences iestādēm kopā jāizveido publisko iestāžu tīkls, kas ciešā sadarbībā piemēro Kopienas konkurences noteikumus. Minētajā nolūkā jāizveido informēšanas un konsultēšanās pasākumi. Turpmāko kārtību sadarbībai minētajā tīklā noteiks un pārskatīs Komisija, cieši sadarbojoties ar dalībvalstīm.”
4. Regulas Nr. 1/2003 11. pants “Sadarbība starp Komisiju un dalībvalstu konkurences iestādēm” ir formulēts šādi:
“1. Komisija un dalībvalstu konkurences iestādes ciešā sadarbībā piemēro Kopienas konkurences noteikumus.
2. Komisija dalībvalstu konkurences iestādēm pārsūta to svarīgāko dokumentu kopijas, ko tā savākusi, lai piemērotu 7., 8., 9. un 10. pantu un 29. panta 1. punktu. Komisija pēc dalībvalsts konkurences iestādes pieprasījuma tai sniedz citu to esošo dokumentu kopijas, kas vajadzīgi lietas izvērtēšanai.
3. Dalībvalstu konkurences iestādes, ja rīkojas saskaņā ar [EKL] 81. pantu vai 82. pantu, rakstiski informē Komisiju pirms vai bez kavēšanās pēc pirmā oficiālā izmeklēšanas pasākuma uzsākšanas. Šo informāciju var arī darīt pieejama citu dalībvalstu konkurences iestādēm.
4. Dalībvalstu konkurences iestādes ne vēlāk kā 30 dienas pirms tā lēmuma pieņemšanas, kas pieprasa pārkāpšanas pārtraukšanu vai kas pieņem saistības, vai kas atceļ grupālā atbrīvojuma regulu, informē Komisiju. Šajā nolūkā tās sniedz Komisijai lietas kopsavilkumu, paredzēto lēmumu vai, ja tāda nav, jebkādu citu dokumentu, kas norāda iecerēto rīcības gaitu. Šo informāciju var arī darīt pieejamu citu dalībvalstu konkurences iestādēm. Attiecīgā konkurences iestāde pēc Komisijas pieprasījuma dara Komisijai pieejamus citus dokumentus, ko tā glabā, un kas ir vajadzīgi lietas izvērtēšanai. Komisijai piegādāto informāciju var darīt pieejamu citu dalībvalstu konkurences iestādēm. Valstu konkurences iestādes var arī savā starpā apmainīties ar informāciju, kas vajadzīga tās lietas izvērtēšanai, ar ko tās nodarbojas saskaņā ar [EKL] 81. pantu vai 82. pantu.
5. Dalībvalstu konkurences iestādes var konsultēties ar Komisiju par jebkuru lietu, kas saistīta ar Kopienas tiesību aktu piemērošanu.
6. Lietas izskatīšanas uzsākšana, ko veic Komisija, lai pieņemtu lēmumu saskaņā ar III nodaļu, atbrīvo dalībvalstu konkurences iestādes no to kompetences piemērot [EKL] 81. un 82. pantu. Ja dalībvalsts konkurences iestāde jau darbojas lietā, Komisija uzsāk lietas izskatīšanu vienīgi pēc konsultēšanās ar šo valsts konkurences iestādi.”
B – Komisijas paziņojums par sadarbību Konkurences iestāžu tīklā (3)
5. Paziņojuma par sadarbību EKT 1. punktā ir paredzēts:
“Ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 [..] ir izveidota paralēlu kompetenču sistēma, kuras ietvaros [LESD 101. un 102. pantu] var piemērot gan Komisija, gan dalībvalstu konkurences iestādes [..]. Dalībvalstu konkurences iestādes un Komisija kopā veido publisko iestāžu tīklu: tās darbojas sabiedrības interesēs un cieši sadarbojas, lai aizsargātu konkurenci. Kā diskusiju un sadarbības forums, kura mērķis ir piemērot un īstenot Kopienas konkurences politiku, šis tīkls ir struktūra Eiropas konkurences iestāžu sadarbībai lietās, kurās tiek piemērots [LESD 101. un 102. pants], un tas ir pamats kopīgas konkurences kultūras radīšanai un uzturēšanai Eiropā. Šā tīkla nosaukums ir “Eiropas Konkurences tīkls” (EKT) [..].”
6. Šā paša paziņojuma 38. punktā ir noteikts:
“Tā kā Kopienas mērogā nepastāv pilnīgi saskaņota iecietības programmu sistēma, pieteikuma iesniegšana vienai iestādei par iecietības programmas piemērošanu nav uzskatāma par šāda pieteikuma iesniegšanu citai iestādei. Tāpēc pieteikuma iesniedzēja interesēs ir iesniegt pieteikumu par iecietības programmas piemērošanu visām konkurences iestādēm, kurām ir kompetence piemērot [LESD 101. pantu] tajā teritorijā, ko ir ietekmējis pārkāpums, un kuras var tikt uzskatītas par piemērotām veikt darbības šā pārkāpuma novēršanai. Ņemot vērā to, ka lielākajā daļā pastāvošo iecietības programmu būtisks ir laika faktors, pieteikuma iesniedzējiem ir arī jāapsver, vai būtu atbilstīgi iesniegt pieteikumus attiecīgajām iestādēm vienlaikus. Pieteikuma iesniedzēja ziņā ir veikt pasākumus, ko tas uzskata par piemērotiem, lai aizsargātu savas tiesības saistībā ar iespējamo lietas izskatīšanu šajās iestādēs.”
C – EKT Iecietības paraugprogramma
7. 2006. gadā EKT ietvaros tika pieņemta Iecietības paraugprogramma (turpmāk tekstā – “EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma”). Ar šo programmu, kas nav tikusi publicēta un kas ir pieejama tikai angļu, franču un vācu valodā, iespējams iepazīties Komisijas interneta vietnē (4). Tā tika pārskatīta 2012. gada novembrī (5) (turpmāk tekstā – “EKT 2012. gada iecietības paraugprogramma”), proti, pēc faktu rašanās pamatlietā, tostarp pēc strīdīgā Autorità lēmuma pieņemšanas.
8. EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 5. punktā, kas regulē atbrīvojumus no “1.A tipa” naudas sodiem, ir paredzēts:
“Konkurences iestāde atbrīvo uzņēmumu no naudas soda, ko tam citādi piemērotu, ja:
a) šis uzņēmums pirmais sniedz pierādījumus, par kuriem pieteikuma izvērtēšanas laikā konkurences iestāde uzskata, ka tie palīdzēs veikt mērķtiecīgas pārbaudes saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos;
b) pieteikuma iesniegšanas brīdī konkurences iestādei nav pietiekamu pierādījumu, lai tā varētu pieņemt lēmumu uzdot veikt pārbaudi vai iegūt tiesas rīkojumu pārbaudes veikšanai, vai ja tā vēl nav veikusi pārbaudi saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos un
c) ja ir izpildīti nosacījumi dalībai iecietības programmā.”
9. No EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas Paskaidrojošo piezīmju 2. punkta izriet, ka “iecietības programmu mērķis ir palīdzēt konkurences iestādēm atklāt un izbeigt karteļu darbības un sodīt karteļu dalībniekus. Konkurences iestādes uzskata, ka brīvprātīga palīdzība iepriekš minētajos nolūkos ir būtiska, lai nodrošinātu atsevišķu dalībvalstu un visa kopējā tirgus labklājību, un tas zināmos gadījumos var attaisnot vai nu atbrīvošanu no naudas soda (1.A un 1.B tips), vai naudas soda samazināšanu (2. tips)”.
10. EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22.–25. punktā ir regulēti “pieteikumu kopsavilkumi 1.A tipa lietās”.
11. EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktā ir paredzēts, ka “gadījumos, kad Komisija ir “īpaši piemērota”, lai izskatītu lietu saskaņā ar paziņojuma par sadarbību EKT 14. punktu, uzņēmums, kas vai nu jau ir iesniedzis Komisijai pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, vai arī grasās šādu pieteikumu iesniegt, var iesniegt pieteikuma kopsavilkumu jebkurai valsts konkurences iestādei, kuru šis uzņēmums uzskata par “piemērotu” saskaņā ar paziņojumu par sadarbību EKT. Pieteikuma kopsavilkumā jābūt īsi izklāstītām šādām ziņām:
– pieteikumu sniedzošā uzņēmuma nosaukums un adrese;
– citi iespējamās aizliegtās vienošanās dalībnieki;
– skartais/‑tie produkti;
– ietekmētā/‑ās ģeogrāfiskās teritorijas;
– ilgums;
– iespējamās aizliegtās vienošanās raksturs;
– dalībvalsts/‑tis, kurās, iespējams, atrodas pierādījumi, un
– ziņas par jebkādiem pieteikumiem par iecietību, kas jau ir iesniegti vai kas tiks iesniegti saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos”.
12. EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 24. punktā ir paredzēts, ka, “ja valsts konkurences iestāde, kas saņēmusi pieteikuma kopsavilkumu, izlemj pieprasīt papildu ziņas, uzņēmumam nekavējoties jāsniedz šīs ziņas. Ja valsts konkurences iestāde izlemj rīkoties saistībā ar attiecīgo lietu, tā nosaka termiņu, līdz kuram uzņēmumam ir jāiesniedz visas būtiskās ziņas un pierādījumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu vajadzīgo pierādījumu līmeni. Ja uzņēmums to paveic valsts konkurences iestādes noteiktajā termiņā, tiek uzskatīts, ka šī informācija ir iesniegta dienā, kurā tika iesniegts pieteikuma kopsavilkums.”
D – Valsts tiesības
13. 2007. gada 15. februārī Autorità izdeva paziņojumu par atbrīvojumu no naudas sodiem un to apmēra samazināšanu (turpmāk tekstā – “Autorità paziņojums”) saskaņā ar Likuma Nr. 287/90 15. pantu (Communicazione sulla non imposizione e sulla riduzione delle sanzioni ai sensi dell’articolo 15 della legge 287/90), kas ietver valsts iecietības programmu.
14. Šīs programmas 16. pantā “Pieteikuma kopsavilkums” ir paredzēts:
“Ja Komisija ir labāk piemērota, lai izskatītu lietu un vadītu procedūru, uzņēmums, kas jau ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai pieteikumu nolūkā panākt naudas soda neuzlikšanu, ja tas uzskata, ka iestādei arī ir iespējas iestāties konkrētajā lietā, var iesniegt iestādei līdzīgu pieteikumu piemērot iecietības programmu t.s. “kopsavilkuma” formā. Saskaņā ar paziņojuma par sadarbību EKT 14. [punktu] Komisija ir īpaši piemērota, ja viens nolīgums vai darbība vai vairāki nolīgumi vai darbības, tostarp līdzīgu nolīgumu vai darbību tīkli, ietekmē konkurenci vairāk nekā trijās dalībvalstīs.”
15. Šīs programmas 17. pantā ir noteikts, ka “Pieteikuma par iecietību kopsavilkumā, kas tiek iesniegts ar mērķi panākt naudas soda neuzlikšanu, jānorāda vismaz:
a) iesniedzēja uzņēmuma nosaukums un adrese;
b) citu uzņēmumu nosaukumi un adreses, kas piedalās aizliegtās vienošanās darbībā;
c) konkrētās aizliegtās vienošanās apraksts, tostarp:
– aizliegtās vienošanās rakstura apraksts;
– aizliegtās vienošanās pamatā esošās preces un pakalpojumi, tās ģeogrāfiskais tvērums un tās ilgums;
d) tās dalībvalstis, kurās drošticami varētu tikt iegūti pārkāpuma pierādījumi;
e) informācija par citiem pieteikumiem par iecietību, ko uzņēmums jau iesniedzis vai grasās iesniegt citām ar šo pašu pārkāpumu saistībā esošām konkurences iestādēm.”
16. Saskaņā ar šīs programmas 18. pantu “pēc uzņēmuma pieprasījuma iestāde izsniedz izziņu, kas apstiprina pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas datumu un laiku un informē to, ja vēl principā ir iespējams piešķirt atbrīvojumu no naudas soda par konkrēto aizliegto vienošanos. Ja iestāde uzskata, ka ir lietderīgi pieprasīt papildu ziņas, tā nosaka termiņu, kādā uzņēmumam šīs ziņas ir jāiesniedz. Ja iestāde izlemj rīkoties konkrētajā gadījumā, tā nosaka termiņu, kādā galīgi sagatavojams pieteikums iecietības programmas piemērošanai un kādā uzņēmumam jāiesniedz 3. punktā minētās ziņas un pierādījumi. Ja pieteikums tiek galīgi sagatavots iestādes noteiktajā termiņā, tas uzskatāms par kopumā saņemtu pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas datumā [..]”.
III – Pamatlietas fakti un prejudiciālie jautājumi
17. 2007. gada 5. jūnijā DHL iesniedza Eiropas Komisijai marķējuma pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda saskaņā ar tās paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (6), konkrētajā gadījumā par aizliegtu vienošanos pretrunā LESD 101. pantam starptautisko kravu pārvadājumu nozarē jūras, gaisa un sauszemes pārvadājumu segmentos (7).
18. 2007. gada 24. septembrī Komisija piešķīra DHL nosacītu atbrīvojumu no naudas soda attiecībā uz visu starptautisko kravas pārvadājumu nozari, proti, uz jūras, gaisa un sauszemes segmentiem.
19. 2007. gada 20. decembrī DHL vērsa Komisijas uzmanību uz vairākiem faktiem saistībā ar uzņēmumu rīcību starptautisko kravu sauszemes pārvadājumos Itālijā.
20. Tomēr vēlāk Komisija izlēma turpināt izmeklēšanu tikai daļā no aizliegtās vienošanās, proti, starptautisko kravu pārvadājumu gaisa segmentā. Ar 2012. gada 28. marta lēmumu tā konstatēja, ka vairāki uzņēmumi vairākus gadus ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā starptautisko kravu pārvadājumu gaisa segmentā, pārkāpjot LESD 101. pantu (8). Tā secināja, ka Deutsche Post AG grupa ir bijis pirmais uzņēmums, kas iesniedzis ziņas un pierādījumus, kuri atbilst tās paziņojuma par iecietību 8. punkta a) apakšpunktam, un tam par konkrētajiem pārkāpumiem uzliekamā naudas soda apmērs tika samazināts par 100 %.
21. Paralēli 2007. gada 12. jūlijā DHL iesniedza Autorità pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu saskaņā ar Autorità paziņojuma 16. pantu. Tā sniedza informāciju par rīcību starptautisko kravu pārvadājumu nozarē.
22. No lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka, pēc Autorità un lietā iestājušos personu, proti, Agility Logistics Srl (turpmāk tekstā – “Agility”) un Schenker Italiana SpA, kas ir Deutsche Bahn AG meitas sabiedrība (turpmāk tekstā – “Schenker”), ieskata, DHL iesniegtais pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkums neattiecās uz starptautisko kravu pārvadājumu sauszemes segmentu.
23. Turpretim, pēc DHL ieskata, tās 2007. gada 12. jūlija pieteikuma kopsavilkums attiecās uz visā starptautisko kravu pārvadājumu pakalpojumu tirgū novērotām nelikumībām. DHL tostarp norādīja, ka, lai gan bija tiesa, ka šajā pieteikuma kopsavilkumā nebija ietverti konkrēti un specifiski piemēri novērotai rīcībai tieši attiecībā uz sauszemes kravu pārvadājumiem, tas tā bija tikai tā iemesla dēļ, ka šādi piemēri vēl nebija atklāti.
24. 2008. gada 23. jūnijā DHL iesniedza Autorità papildu pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kas bija sagatavots kopsavilkuma veidā un kas papildināja sākotnēji 2007. gada 12. jūlijā Autorità iesniegto pieteikumu. Pēc DHL ieskata, “šis pieteikums visādā ziņā un visos nolūkos ir tikai 2007. gada 12. jūlija pieteikuma papildinājums, jo tajā norādītā cita rīcība nav uzskatāma par atsevišķu pārkāpumu, uz ko neattiecas sākotnējais paziņojums, un tā ir vienīgi citāda jau paziņoto pārkāpumu izpausme, un Komisija to ir ņēmusi vērā, piemērojot uzņēmumam iecietības programmu”.
25. 2007. gada 5. novembrī Deutsche Bahn AG savā un savu meitasuzņēmumu, tostarp Schenker, vārdā iesniedza Komisijai pieteikumu par iecietību, kurā tika minēta rīcība saistībā ar jūras kravu pārvadājumiem. Šis pieteikums pēc tam tika papildināts 2007. gada 19. novembrī, kad Deutsche Bahn AG/Schenker iesniedza Komisijai informāciju attiecībā uz aizliegto vienošanos Itālijā starp sauszemes kravu pārvadātājiem.
26. 2007. gada 12. decembrī Schenker iesniedza Autorità pieteikuma iecietības programmas piemērošanai kopsavilkumu, sniedzot informāciju attiecībā uz aizliegto vienošanos Itālijā starp kravu sauszemes pārvadātājiem.
27. 2007. gada 20. novembrī Agility uzņēmumu grupas, kurai tā pieder, vārdā iesniedza Komisijai pieteikuma kopsavilkumu par naudas soda apmēra samazināšanu.
28. 2008. gada 12. maijā Agility Logistics International BV, grupas, kurai pieder Agility, mātesuzņēmums, tāpat savu meitasuzņēmumu, tostarp Agility, vārdā mutiski iesniedza Autorità pieteikuma iecietības programmas piemērošanai kopsavilkumu.
29. Ar 2011. gada 15. jūnija lēmumu lietā Nr. I722 – Starptautiskā loģistika (lēmums Nr. 22521, turpmāk tekstā – “strīdīgais lēmums”) Autorità nolēma, ka vairāki uzņēmumi, to vidū DHL, Schenker un Agility Logistics International BV, pārkāpjot LESD 101. pantu, ir piedalījušies aizliegtās vienošanās darbībā starptautisko sauszemes kravu pārvadājumu pakalpojumu nozarē no un uz Itāliju.
30. Strīdīgajā lēmumā Autorità atzina Schenker par pirmo sabiedrību, kas ir lūgusi atbrīvojumu no naudas soda Itālijā attiecībā uz sauszemes kravu pārvadājumiem. Atbilstoši valsts iecietības programmai šī sabiedrība netika sodīta ne ar kādu naudas sodu. Turpretim DHL un Agility tika sodītas ar naudas sodu, kas attiecīgi tika samazināts līdz 49 % un 50 % no sākotnējā apmēra.
31. Autorità uzskatīja, ka savā 2007. gada 12. jūlija pieteikumā iecietības programmas piemērošanai DHL ir lūgusi piemērot atbrīvojumu no naudas soda tikai attiecībā uz starptautisko kravu gaisa un jūras pārvadājumiem un ka pieteikumu attiecībā uz sauszemes kravu pārvadājumiem DHL iesniegusi tikai 2008. gada 23. jūnijā.
32. Ar prasību, kas celta Lacio Administratīvajā apgabaltiesā (Tribunale amministrativo regionale per il Lazio, Itālija, turpmāk tekstā – “TAR”), DHL pārsūdzēja šo lēmumu, lūdzot to daļēji atcelt, ciktāl ar šo lēmumu tai nebija piešķirta pirmā vieta rindā attiecībā uz valsts iecietības programmas piemērošanu un līdz ar to atbrīvojums no naudas soda. Pakārtoti DHL lūdza samazināt ar šo lēmumu uzliktā naudas soda apmēru.
33. Pēc DHL ieskata, Komisijai iesniegts pieteikums un Autorità iesniegts pieteikuma kopsavilkums ir jāizskata kopā kā vienots pieteikums, ņemot vērā procedūru savstarpējo saistību, kas ietekmē prioritātes kārtību pieteikumu iecietības programmas piemērošanai iesniegšanai, kura balstīta uz prioritāti laika ziņā saistībā ar katru pārkāpumu. Ar attiecīgi 2011. gada 18. un 23. jūnijā iesniegtajām pretprasībām Schenker un Agility norādīja uz to, ka DHL iekļaušana iecietības programmā ir nelikumīga. Pēc Schenker un Agility ieskata, DHL esot bijusi jāizslēdz no iecietības programmas sakarā ar to, ka tā pārkāpusi savu pienākumu sadarboties ar Autorità.
34. TAR noraidīja DHL celto prasību, atzīstot Komisijas un Autorità iecietības programmu autonomijas un neatkarības principa esamību. Par TAR spriedumu DHL iesniedza apelācijas sūdzību Valsts Padomē [Consiglio di Stato].
35. Valsts Padome uzskata par nepieciešamu vērsties pie Tiesas, lai noskaidrotu EKT 2006. un 2012. gada iecietības paraugprogrammu saistošu vai nesaistošu raksturu valstu konkurences iestādēm (turpmāk tekstā – “VKI”) un it īpaši to, vai spriedumā Pfleiderer (C‑360/09, EU:C:2011:389) Tiesas iedibinātais princips, ka šī programma nav juridiski saistoša valsts tiesām, ir attiecināms arī uz VKI. Tā arī vēlas noskaidrot iespējamu juridiskas saiknes esamību starp Komisijai iesniegtu pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda un VKI iesniegtu pieteikuma kopsavilkumu. Visbeidzot iesniedzējtiesa jautā par Autorità rīcības likumīgumu laikā pirms EKT 2012. gada iecietības paraugprogrammas publicēšanas sakarā ar to, ka tā atļāva uzņēmumiem, kas bija iesnieguši Komisijai pieteikumus par naudas soda samazināšanu, iesniegt pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumus.
36. Šādos apstākļos Valsts Padome ir nolēmusi apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“Vai LESD 101. pants, LES 4. panta 3. punkts un Regulas Nr. 1/2003 11. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka:
i) tādā lietā kā pamatlietā VKI savā praksē nevar atkāpties no instrumentiem, kuri paredzēti un pieņemti Eiropas konkurences tīklā, it īpaši no Iecietības paraugprogrammas, jo pretējā gadījumā tās nonāktu pretrunā Eiropas Savienības Tiesas nolemtajam sprieduma lietā [Pfleiderer (C‑360/09, EU:C:2011:389)] 21. un 22. punktā;
ii) starp galveno pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kuru uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai, un pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkumu, kuru uzņēmums ir iesniedzis VKI attiecībā uz to pašu aizliegto vienošanos, pastāv tāda juridiska saikne, ka VKI – neraugoties uz to, kas paredzēts Komisijas paziņojuma par sadarbību konkurences iestāžu tīklā 38. punktā, – ir pienākums saskaņā ar 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktu (kurš 2012. gada iecietības paraugprogrammā ir kļuvis par 24. punktu) un ar to saistītās Paskaidrojošās piezīmes Nr. 45 (kas 2012. gada iecietības paraugprogrammā ir kļuvusi par Paskaidrojošo piezīmi Nr. 49): a) izvērtēt pieteikuma kopsavilkumu, ņemot vērā galveno pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, ar nosacījumu, ka pieteikuma kopsavilkumā precīzi ir atspoguļots galvenā pieteikuma saturs; b) pakārtoti – ja VKI uzskata, ka saņemtajam pieteikuma kopsavilkumam ir ierobežotāka materiālā piemērošanas joma nekā galvenajā tā paša uzņēmuma iesniegtajā pieteikumā, attiecībā uz kuru Komisija šim uzņēmumam ir piešķīrusi nosacītu atbrīvojumu no naudas soda, – sazināties ar Komisiju vai pašu uzņēmumu, lai noskaidrotu, vai pēc pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas tas savā iekšējā izmeklēšanā ir identificējis konkrētus un īpašus rīcības piemērus segmentā, uz kuru eventuāli attiecas galvenais pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, bet ne pieteikuma kopsavilkums;
iii) saskaņā ar 2006. gada iecietības paraugprogrammas 3. un 22.–24. punktu un Paskaidrojošām piezīmēm Nr. 8, 41, 45 un 46, ņemot vērā ar 2012. gada iecietības paraugprogrammas 24.–26. punktu un ar Paskaidrojošajām piezīmēm Nr. 44 un 49 ieviestos labojumus, VKI, kura pamatlietas faktu norises laikā piemēroja pamatlietā aprakstīto iecietības programmu, attiecībā uz konkrēto slepeno aizliegto vienošanos, saistībā ar kuru pirmais uzņēmums ir iesniedzis vai grasījās iesniegt Komisijai galveno pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, varētu leģitīmi saņemt: a) tikai šī uzņēmuma iesniegto pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkumu vai b) arī citus pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkumus, kurus iesnieguši citi uzņēmumi, kuri vispirms Komisijai ir iesnieguši “nepieņemamu” pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda vai pieteikumu par naudas soda samazināšanu, it īpaši, ja šo pēdējo minēto uzņēmumu galvenie pieteikumi tika iesniegti pēc tam, kad pirmajam uzņēmumam tika piešķirts nosacīts atbrīvojums no naudas soda?”
IV – Tiesvedība Tiesā
37. Rakstveida apsvērumus ir iesniegušas DHL, Schenker, Agility, Itālijas, Vācijas, Francijas, Austrijas, Apvienotās Karalistes valdības un Komisija. Izņemot Vācijas un Austrijas valdības, tās visas sniedza mutvārdu apsvērumus tiesas sēdē, kas notika 2015. gada 9. jūlijā.
A – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
38. Ar savu pirmo prejudiciālo jautājumu iesniedzējtiesa, atsaucoties uz sprieduma lietā Pfleiderer (C‑360/09, EU:C:2011:389) 21. un 22. punktu, pēc būtības vaicā, vai EKT akti, tostarp tā 2006. gada iecietības paraugprogramma, ir saistoši VKI vai arī tās var atturēties piemērot EKT noteiktos un pieņemtos instrumentus (9).
39. Visi lietas dalībnieki, izņemot DHL, uzskata, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma nav saistoša VKI.
40. Jāatgādina, ka sprieduma Pfleiderer (C‑360/09, EU:C:2011:389) 22. punktā Tiesa ir nospriedusi, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma nav saistoša dalībvalstu tiesām (10). Tiesa arī atzina, ka, lai gan Komisijas paziņojumi, pirmkārt, par sadarbību EKT (11) un, otrkārt, par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (12) var ietekmēt VKI praksi (13), tomēr ne LES noteikumos par konkurenci, ne Regulā Nr. 1/2003 nav paredzēti kopīgi noteikumi par iecietības programmām (14).
41. Es uzskatu, ka EKT akti, tostarp tā 2006. gada iecietības paraugprogramma, nav saistoši arī VKI.
42. Vispirms jāatzīmē, ka saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 35. panta 1. punkta noteikumiem LESD 101. un 102. panta piemērošanai dalībvalstu “norīkotās [VKI] var arī būt tiesas”. Tas nozīmē, ka saskaņā ar spriedumu Pfleiderer (C‑360/09, EU:C:2011:389) EKT akti, tostarp tā 2006. gada iecietības paraugprogramma, nav saistoši tām VKI, kas ir dalībvalstu tiesas. Regulas Nr. 1/2003 5. pantā, kas regulē VKI kompetenci, ir paredzēts, ka tām ir kompetence piemērot LESD 101. un 102. pantu, un ir uzskaitīti lēmumi, kādus tās var pieņemt. Ņemot vērā, ka šī tiesību norma neparedz nekādu VKI dalījumu atkarībā no to administratīvā vai tiesas rakstura, es uzskatu, ka būtu neloģiski, ja EKT akti būtu saistoši administratīvajām VKI, bet ne VKI ar tiesas raksturu.
43. Turklāt no paziņojuma par sadarbību EKT 1. punkta skaidri izriet, ka šis tīkls ir diskusiju un sadarbības forums Savienības konkurences politikas piemērošanai un tas it īpaši ir ietvars, kurā iekļaujas Eiropas konkurences iestāžu sadarbība lietās, kurās tiek piemērots LESD 101. un 102. pants. No tā izriet, ka EKT, kas nav apveltīts ar likumdošanas pilnvarām, nevar pieņemt aktus, kas ir saistoši VKI. Tādējādi šīs pēdējās var atturēties piemērot EKT definētos un pieņemtos instrumentus (15).
44. Šajā ziņā fakts, ka VKI būtu formāls pienākums (16) ievērot paziņojumā par sadarbību EKT ietvertos principus, nemaina ne tā diskusiju un sadarbības foruma raksturu, ne tā aktu nesaistošo raksturu. Turklāt konkrētāk attiecībā uz EKT iecietības paraugprogrammu jau pat no tās nosaukuma kā “parauga” programmai un no tās satura izriet, ka tai ir tīri programmatisks raksturs (17). Proti, EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas norādītais mērķis ir mudināt VKI to ņemt vērā, kad attiecīgā gadījumā tiek ieviesta valsts iecietības programma (18), tomēr neparedzot pienākumu pie tās pieturēties (19). Citiem vārdiem, EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas mērķis ir ar “soft‑law” līdzekļiem veicināt brīvprātīgu dalībvalstu iespējamo iecietības programmu konkurences jomā saskaņošanu (20).
45. Turklāt VKI nav pienākuma ieviest iecietības programmas ne saskaņā ar LESD 101. pantu, ne ar Regulu Nr. 1/2003, ne ar to lojālas sadarbības pienākumu atbilstoši LES 4. panta 3. punktam. Taču, ja dalībvalsts ievieš iecietības programmu (21) – kas ir vai nav balstīta uz EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammu – tai ir jāievēro Savienības tiesības un jāgādā, lai tās pieņemtās vai piemērojamās tiesību normas netraucē efektīvi piemērot LESD 101. un 102. pantu (22).
46. Visbeidzot saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 51. panta 1. punktu Hartas noteikumi attiecas uz dalībvalstīm gadījumos, kad tās piemēro Savienības tiesības. Tas nozīmē, ka gadījumos, kad dalībvalstis, tostarp to VKI, īsteno LESD 101. un 102. pantu, tām ir saistoši Hartas noteikumi un Savienības tiesību vispārējie principi. Līdz ar to gadījumā, kad kāda VKI pieņem iecietības programmu, kas principā var radīt juridiskas sekas, tai ir jāievēro Savienības tiesību vispārējie principi, to skaitā nediskriminācijas, samērīguma, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības (23) un labas pārvaldības principi (24).
47. No iepriekš minētā izriet, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma nav saistoša VKI. Tomēr gadījumā, kad dalībvalsts pieņem iecietības programmu – kas ir vai nav balstīta uz EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammu – tai ir jāievēro Savienības tiesības un, konkrēti konkurences tiesību jomā, jāgādā, lai tās pieņemtās vai piemērotās tiesību normas netraucē efektīvi piemērot LESD 101. un 102. pantu. Turklāt dalībvalstīm, tostarp to VKI, gadījumos, kad tās īsteno LESD 101. un 102. pantu, ir saistoša Harta un Savienības tiesību vispārējie principi. Līdz ar to gadījumā, kad kāda VKI pieņem iecietības programmu, kas principā var radīt juridiskas sekas, šai programmai ir jāatbilst Hartai un Savienības tiesību vispārējiem principiem, to skaitā nediskriminācijas, samērīguma, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un labas pārvaldības principiem.
B – Par otro prejudiciālo jautājumu
48. Otrais iesniedzējtiesas jautājums ir par juridiskas saiknes esamību vai neesamību “starp galveno pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda, kuru uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai, un pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkumu, kuru uzņēmums ir iesniedzis attiecībā uz to pašu aizliegto vienošanos” (25).
1) Par otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšjautājuma pieņemamību
49. Ar otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšjautājumu iesniedzējtiesa konkrētāk vēlas noskaidrot, vai VKI iesniegts pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkumu ir jāvērtē kopsakarā ar Komisijai iesniegtu pieteikumu, ar nosacījumu, ka “pieteikuma kopsavilkumā precīzi ir atspoguļots galvenā pieteikuma saturs” (26), kas iesniegts Komisijai.
50. Francijas valdība uzskata, ka otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšjautājums ir hipotētisks un tātad – nepieņemams. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un no lietas materiāliem izrietot, ka pamatlietā DHL pieteikuma par atbrīvojumu no naudas soda kopsavilkums, ko tā iesniegusi Autorità, precīzi neatspoguļo tās Komisijai iesniegtā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda saturu.
51. Uz jautājumiem par Savienības tiesību interpretāciju, ko valsts tiesa uzdevusi pašas noteiktajos tiesiskā regulējuma un faktisko apstākļu, kuru precizitāte Tiesai nav jāpārbauda, ietvaros, attiecas atbilstības pieņēmums. Tiesas atteikums atbildēt uz valsts tiesas iesniegtu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu ir iespējams tikai tad, ja ir acīmredzams, ka prasītajai Savienības tiesību normu interpretācijai nav nekādas saiknes ar pamatlietas faktiem vai priekšmetu, ja jautājums ir tikai hipotētisks vai arī ja Tiesas rīcībā nav vajadzīgo faktisko un juridisko elementu, lai lietderīgi atbildētu uz tai uzdotajiem jautājumiem (27).
52. No lietas materiāliem izriet, ka 2007. gada 5. jūnijā DHL iesniedza Komisijai marķējuma pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda par Savienības konkurences noteikumu pārkāpumiem starptautisko kravu pārvadājumu jūras, gaisa un sauszemes segmentos, kamēr atbilstoši strīdīgajam lēmumam DHL 2007. gada 12. jūlijā Autorità iesniegtais pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkums attiecās vienīgi uz starptautiskajiem gaisa un jūras kravu pārvadājumiem un neattiecās uz starptautisko kravas pārvadājumu sauszemes segmentu.
53. Saskaņā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu DHL ir uzsvērusi, ka tās 2007. gada 12. jūlijā Autorità iesniegtajā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumā specifiski un konkrēti nelikumīgas rīcības piemēri sauszemes segmentā Itālijā nav norādīti vienīgi tā iemesla dēļ, ka šajā datumā tādi vēl nebija atklāti. Neskatoties uz to, pēc DHL ieskata, tās pieteikuma kopsavilkuma saturs Autorità esot bijis jāinterpretē, ņemot vērā tā saistību ar Komisijai iesniegto pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda.
54. Pamatlietas cēlonis, vismaz daļēji, ir šīs atšķirības starp DHL Komisijai iesniegtā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda tvērumu un – saskaņā ar strīdīgo lēmumu – DHL Autorità iesniegtā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkuma tvērumu, kā arī Komisijas lēmums turpināt aizliegtās vienošanās izmeklēšanu tikai tās daļā par starptautiskajiem gaisa kravu pārvadājumu pakalpojumiem.
55. Pēc mana ieskata, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu skaidri neizriet, ka Itālijas tiesas būtu galīgi noskaidrojušas šo atšķirību faktu vērtējumā. Turklāt Tiesas sēdē 2015. gada 9. jūlijā Itālijas valdība atzina, ka apelācijas tiesvedībā iesniedzējtiesai ir neierobežota kompetence. Līdz ar to es uzskatu, ka otrā prejudiciālā jautājuma a) apakšjautājumā lūgtā Savienības tiesību interpretācija iesniedzējtiesai ir nozīmīga.
2) Par lietas būtību
56. Pēc mana ieskata, uz otrā prejudiciālā jautājuma a) un b) apakšjautājumiem ir lietderīgi atbildēt kopā.
57. DHL uzsver, ka pieteikuma kopsavilkums būtībā ir “pielikums” un galvenā Komisijai iesniedzamā pieteikuma nostiprināšana valsts līmenī. Pēc tās ieskata, vērtējot pieteikuma kopsavilkumu atrauti no tā vispārējā konteksta, kurā tas iekļaujas, kā to ir izdarījusi Autorità strīdīgajā lēmumā, notiek tā jēgas sagrozīšana. Tā kā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumam nav jābūt nekam vairāk kā īsam Komisijai paziņotās aizliegtās vienošanās aprakstam, DHL uzsver, ka tas ir jāvērtē kontekstā ar galveno pieteikumu, ar nosacījumu, ka tajā pareizi atspoguļots galvenā pieteikuma saturs. DHL neapgalvo, ka gan formāli, gan pēc būtības tās pieteikuma kopsavilkums valsts līmenī un tās galvenais pieteikums Savienības līmenī ir identiski; acīmredzami esot runa par diviem atsevišķiem, taču cieši saistītiem pieteikumiem pēc to rakstura, ņemot vērā, ka pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkums var pastāvēt, tikai pastāvot galvenajam pieteikumam atbrīvojumam no naudas soda.
58. Tāpat kā visi pārējie lietas dalībnieki, kuri ir iesnieguši apsvērumus, es nepiekrītu DHL nostājai.
a) Valsts tiesības
59. Vēlreiz jāuzsver, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma, tostarp tās 22. punkts, nav saistoša VKI un ka no Savienības tiesībām dalībvalstīm neizriet pienākums izveidot iecietības pieteikumu kopsavilkumu sistēmu. Tomēr gadījumos, kad kāda VKI izveido pieteikumu kopsavilkumu sistēmu, tai saskaņā ar manu atbildi uz pirmo jautājumu ir jāievēro Savienības tiesības, it īpaši LESD 101. pants, Hartas noteikumi un Savienības tiesību vispārējie principi.
60. No Tiesas rīcībā esošajiem lietas materiāliem izriet, ka Autorità ir izveidojusi pieteikumu kopsavilkumu sistēmu iecietības piemērošanai, kas lielā mērā ir balstīta uz EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammu, tostarp tās 22. punktu (28). Turklāt, šķiet – kas gan ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka Autorità paziņojuma 17. pantā tostarp ir paredzēts, ka iecietības lūdzējam ir jānorāda “preces un pakalpojumi, kurus ietekmē aizliegtā vienošanās, tās ģeogrāfiskais tvērums un tās ilgums”.
61. Tāpat, šķiet – kas gan arī ir jāpārbauda iesniedzējtiesai –, ka Autorità paziņojums neuzliek Autorità pienākumu “sazināties ar Komisiju vai pašu uzņēmumu, lai noskaidrotu, vai laikā pēc pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas tas savā iekšējā izmeklēšanā ir identificējis konkrētus un īpašus rīcības piemērus segmentā, uz kuru eventuāli attiecas galvenais pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, bet ne pieteikuma kopsavilkums” (29).
62. Tomēr iesniedzējtiesu it īpaši interesē tas, vai Savienības tiesības paredz VKI pienākumu izvērtēt tai iesniegto pieteikuma par iecietību kopsavilkumu, ņemot vērā Komisijai iesniegto pieteikumu par iecietību “par to pašu aizliegto vienošanos”, un noteiktos gadījumos sazināties ar Komisiju vai pašu uzņēmumu.
b) Paziņojuma par sadarbību EKT 38. punkts
63. Saskaņā ar manu atbildi uz pirmo jautājumu bez tā, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma nav juridiski saistoša VKI, no paziņojuma par sadarbību EKT 38. punkta skaidri izriet, ka, tā kā Savienībā nepastāv centralizēta un vienota iecietības sistēma, Komisijai adresēts pieteikums par iecietību nevar tikt uzskatīts par pieteikumu, kas adresēts VKI (30).
64. No minētā izriet, ka Savienības konkurences tiesībās nepastāv “vienota uzskaite” (jeb “vienas pieturas aģentūra”) ne pieteikumu par iecietību izskatīšanai, ne arī automātiskai šo pieteikumu apmaiņai starp VKI un Komisiju saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 11. pantu, kā to 2015. gada 9. jūlija tiesas sēdē norādīja Komisija.
65. Lai aizstāvētu savu pozīciju iespējamā procedūrā, ko uzsāktu šīs iestādes, pieteikuma iesniedzējam ir jālūdz iecietība visās konkurences iestādēs, kurām ir kompetence piemērot LED 101. pantu pārkāpuma skartajā teritorijā un kuras var tikt uzskatītas par piemērotām, lai rīkotos šā pārkāpuma novēršanai. Proti, “pieteikuma iesniedzēja ziņā ir veikt pasākumus, ko tas uzskata par piemērotiem, lai aizsargātu savas tiesības saistībā ar iespējamo lietas izskatīšanu šajās iestādēs” (31).
66. Līdz ar to paziņojuma par sadarbību EKT 38. punkts paredz dažādo Komisijas un VKI iecietības programmu un ar tām saistīto pieteikumu autonomijas un neatkarības principu.
c) EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 1. un 22. punkts un EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas Paskaidrojošo piezīmju 45. punkts
67. Vispirms norādāms, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 1. punktā ir paredzēts, ka “Komisijas un valstu konkurences iestāžu paralēlās kompetences sistēmā vienai iestādei iesniegtu pieteikumu par iecietību neuzskata par citai iestādei iesniegtu pieteikumu. Tāpēc uzņēmuma interesēs ir iesniegt pieteikumu par iecietību visām tām konkurences iestādēm, kas ir pilnvarotas piemērot [LESD 101. pantu] teritorijā, uz kuru attiecas pārkāpums, un kas ir piemērotas, lai veiktu atbilstošās darbības saistībā ar šo pārkāpumu” (32).
68. Tā kā sakarā ar pieteikuma iesniedzēja pienākumu lūgt iecietību visām kompetentajām konkurences iestādēm var tikt iesniegti daudzi paralēli pieteikumi par iecietību, EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktā ir paredzēts vienots pieteikumu kopsavilkumu modelis, lai atvieglotu nastu, ko šie daudzie pieteikumi rada uzņēmumiem un VKI (33).
69. EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktā arī ir paredzēts, ka gadījumā, kad uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, tas kodolīgā formā var iesniegt pieteikuma kopsavilkumu, kas ietver norādītās ziņas, ikvienai VKI, ko šis uzņēmums uzskata par “piemērotu” rīkoties. “Iesniedzot pieteikuma kopsavilkumu, uzņēmums aizsargā savu vietu to pieteikumu rindā, kas saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos tiek iesniegti kompetentajai konkurences iestādei.” (34)
70. Turklāt EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktā ir ietverts ziņu, kādas “ir” (35) jāietver pieteikuma kopsavilkumā, uzskaitījums. Norādāms, ka šis uzskaitījums iekļauj ziņas par konkrētās aizliegtās vienošanās apjomu un “ziņas par pieteikumiem par iecietību, kas jau ir vai varētu tikt iesniegti saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos”.
71. No EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas Paskaidrojošo piezīmju 45. punkta izriet, ka šo ziņu mērķis ir ļaut VKI izlemt, pirmkārt, vai tai ir jārīkojas konkrētajā lietā un, otrkārt, vai sniegtā informācija ļauj konkurences iestādei noskaidrot, vai uzņēmums atrodas “1.A tipa” (36) situācijā, kas paredzēta EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 5. punktā.
72. Taču, lai arī pieteikuma kopsavilkuma iesniegšana VKI paredz agrāku vai vēlāku pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda iesniegšanu Komisijai (37) un lai arī EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammā ir paredzēts (pagaidu) atvieglojums attiecībā uz tām ziņām un pierādījumiem, kas uzņēmumam jāiesniedz VKI, šī programma tomēr neparedz nekādu juridisku saikni starp Komisijai iesniedzamo pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda un VKI iesniedzamo pieteikuma kopsavilkumu (38).
73. Proti, Komisijai iesniedzamais pieteikums un VKI iesniedzamais pieteikuma kopsavilkums ir autonomi pieteikumi, jo no EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punkta un no pieteikuma iesniedzējam uzliktā ziņu sniegšanas, it īpaši par konkrēto/‑tajiem produktu/‑tiem un ietekmēto/‑ajām teritoriju/‑ām, pienākuma skaidri izriet, ka tas ir tikai paša pieteikuma iesniedzēja pienākums pareizi noformulēt sava pieteikuma kopsavilkuma tvērumu.
74. Līdz ar to, lai arī pieteikuma kopsavilkumā sniedzamā informācija, it īpaši par konkrētā pārkāpuma apjomu, protams, ir samazināta, tai ir jābūt pietiekami precīzai, lai nodrošinātu pieteikuma iesniedzēja aizsardzību un viņa vietu ienākošo pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda rindā gadījumā, ja, kā tas ir pamatlietā, Komisija pieņem lēmumu nerīkoties uz tai iesniegtā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda pamata. Šajā ziņā jāuzsver, ka gadījumā, ja pieteikuma kopsavilkumā norādītās aizliegtās vienošanās apjoms nav pietiekami precīzs, pieteikuma iesniedzējs riskē zaudēt savu vietu VKI ienākošo pieteikumu par iecietību rindā, kā tas saskaņā ar apstrīdēto lēmumu, šķiet, ir DHL gadījumā (39).
75. Tātad neatkarīgi no tā, vai VKI iesniegtais pieteikuma kopsavilkums precīzi atspoguļo Komisijai iesniegto pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, VKI nav pienākuma izvērtēt pieteikuma kopsavilkumu kontekstā ar Komisijai iesniegto pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, un tas tā ir pat tad, ja atbilstoši EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktam VKI rīcībā ir ziņas par citiem pieteikumiem par iecietību, kas attiecas uz to pašu aizliegto vienošanos.
76. Proti, lai gan EKT ietvaros Komisija un VKI var apmainīties ar savākto informāciju (40), tajā skaitā par pieteikumiem par iecietību (41), tajos gadījumos, kad VKI uzskata, ka pieteikuma kopsavilkums ir ar šaurāku materiālo piemērošanas jomu nekā šā paša uzņēmuma Komisijai iesniegtais pieteikums, tai nav pienākuma (42) “sazināties ar Komisiju vai pašu uzņēmumu, lai noskaidrotu, vai pēc pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas tas savā iekšējā izmeklēšanā ir identificējis konkrētus un īpašus rīcības piemērus segmentā, uz kuru eventuāli attiecas galvenais pieteikums par atbrīvojumu no naudas soda, bet ne pieteikuma kopsavilkums” (43).
77. Es, tāpat kā Austrijas valdība, uzskatu, ka VKI pienākums pārbaudīt pieteikuma kopsavilkumu Komisijā “nonāktu pretrunā EKT apvienojušos iestāžu paustajam nodomam neizveidot “vienas pieturas aģentūru” pieteikumiem par iecietību Eiropas Savienībā un panākt katras iecietības programmas autonomiju”. Pēc mana ieskata, fakts, ka saskaņā ar EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktu pieteikuma iesniedzējam, iesniedzot savu pieteikuma kopsavilkumu, ir jāsniedz “ziņas par jebkādiem pieteikumiem par iecietību, kas jau ir iesniegti vai kas tiks iesniegti saistībā ar iespējamo aizliegto vienošanos”, neuzliek VKI pienākumu pārbaudīt pieteikuma kopsavilkumu Komisijā.
78. Turklāt šāda VKI pienākuma noteikšana sazināties ar Komisiju vai konkrēto uzņēmumu otrajā prejudiciālajā jautājumā norādītajos apstākļos nonāktu pretrunā ne vien ar iecietības programmu autonomijas un neatkarības principu Savienības iekšienē, bet tas arī radītu risku, ka tiek nepamatoti mīkstināts pieteikumu par iecietību iesniedzēju sadarbības pienākums, kas ir viens no iecietības sistēmas balstiem. Es arī uzskatu, ka jebkāda šā sadarbošanās pienākuma neizpildes rezultātā pastāv risks, ka tiek ietekmēta pieteikumu par iecietību ienākšanas kārtība, kas līdz ar to var radīt kaitējumu citiem iecietības lūdzējiem saistībā ar šo pašu aizliegto vienošanos, tādējādi pārkāpjot Savienības tiesību vispārējos principus, tostarp nediskriminācijas, samērīguma, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un labas pārvaldības principus.
d) EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 13. un 24. punkts
79. Ir skaidrs, ka Komisijas un VKI iecietības programmu efektivitāte galvenokārt ir balstīta uz EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 13. punkta 2. apakšpunktā noteikto iecietības lūdzēja pienākumu “patiesi, pilnīgi un pastāvīgi sadarboties no brīža, kad pieteikums iesniegts konkurences iestādē, līdz lietas pabeigšanai” (44).
80. Proti, saskaņā ar šīs programmas 24. punktu uzņēmumam, kas ir iesniedzis pieteikuma kopsavilkumu, pēc VKI pieprasījuma ir jāiesniedz papildu ziņas un, ja šī pēdējā “izlemj rīkoties saistībā ar šo lietu [..], pieteikuma iesniedzējam ir jāiesniedz visas ziņas un pierādījumi, kas nepieciešami, lai nodrošinātu nepieciešamo pierādījumu līmeni”.
81. Tādējādi es pievienojos Francijas valdības sniegtajiem apsvērumiem tiesas sēdē, ka tas ir vienīgi paša pieteikuma kopsavilkumu iesniegušā uzņēmuma ziņā darīt zināmu VKI visu ar tā pieteikumu saistīto noderīgo informāciju. Tomēr informācija, kas tiek iesniegta pēc pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas, nevar mainīt šā pieteikuma materiālo jomu, piemēram, pievienojot tai jaunu segmentu (45), attiecībā uz kuru uzņēmums tādējādi nevarēs izmantot to pašu kārtas numuru ienākošo pieteikumu par iecietību secībā, kā attiecībā uz pieteikuma kopsavilkumā norādītajiem segmentiem.
82. No iepriekš minētā izriet, ka starp pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, ko uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai, un pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu, ko tas ir iesniedzis VKI saistībā ar to pašu aizliegto vienošanos, Savienības tiesībās nav paredzēta nekāda juridiska saikne, kas noteiktu, ka atbilstoši EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktam un EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas Paskaidrojošo piezīmju 45. punktam VKI ir pienākums izvērtēt tai iesniegto pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu, ņemot vērā pieteikumu, kas ir vai tiks iesniegts Komisijai, vai sazināties ar Komisiju vai pašu uzņēmumu, lai noskaidrotu, vai laikā pēc pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas šis pēdējais nav konstatējis konkrētus un specifiskus rīcības piemērus segmentā, kas šķietami ir aptverts ar Komisijai iesniegto pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, bet ne ar pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu.
C – Par trešo prejudiciālo jautājumu
83. Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammu VKI, piemērojot savu valsts iecietības programmu, saistībā ar aizliegtu vienošanos, par kuru pirmais uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, var pieņemt pieteikuma par iecietību kopsavilkumu vienīgi no šā uzņēmuma vai arī tā var pieņemt pieteikumus arī no citiem uzņēmumiem.
1) Par pieņemamību
84. Itālijas un Austrijas valdības uzskata, ka trešais iesniedzējtiesas uzdotais prejudiciālais jautājums ir nepieņemams, jo tas attiecas nevis uz Savienības tiesību, bet gan uz valsts tiesību interpretāciju, proti, uz Autorità ieviestās iecietības programmas tvērumu. Savukārt Schenker uzskata, ka trešais jautājums ir nepieņemams, ja Tiesa secina, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma nav saistoša.
85. Es uzskatu, ka trešais jautājums ir pieņemams. Jāatgādina, ka LESD 267. pantā paredzētās procedūras ietvaros Tiesa nevar lemt ne par valsts tiesību interpretāciju, ne novērtēt to ietekmi, jo šis uzdevums ir iesniedzējtiesas vai attiecīgā gadījumā kompetento valsts tiesu ekskluzīvā kompetencē. Es uzskatu, ka jau no paša trešā jautājuma formulējuma, lietas materiāliem un Tiesā notikušajām debatēm izriet, ka trešais jautājums attiecas uz Savienības tiesību interpretāciju, neskatoties uz to, ka šajā jautājumā ir norāde arī uz valsts tiesībām, proti, valsts iecietības programmu. Tātad izskatāmajā lietā Tiesai sava pārbaude ir jāierobežo ar Savienības tiesību normām, sniedzot interpretāciju, kas būtu noderīga iesniedzējtiesai. Turklāt fakts, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma, pēc mana ieskata, nav saistoša, pamatlietā nekavē piemērot citas Savienības tiesību normas.
2) Par lietas būtību
86. Manuprāt, trešais jautājums ir radies tādēļ, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22.–25. punktā ir regulēta pieteikumu kopsavilkumu iesniegšana VKI tikai “1.A tipa” lietās un gadījumos, kad uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda (46). No tā izriet, ka šī programma neattiecas uz pieteikumu kopsavilkumiem, tostarp gadījumos, kad uzņēmums lūdz Komisijai un/vai VKI vienīgi samazināt naudas sodu. Taču ar EKT 2012. gada iecietības paraugprogrammu šajā jautājumā ir ievērojami paplašināts to gadījumu skaits, kuros VKI iespējams iesniegt pieteikuma kopsavilkumu (47).
87. Šajā ziņā, pēc DHL ieskata, Autorità paziņojuma 16. pants ļauj iesniegt pieteikuma kopsavilkumu vienīgi tādam uzņēmumam, kas jau ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai pieteikumu nolūkā panākt naudas soda neuzlikšanu. Tā uzskata, ka no šīs tiesību normas izriet, ka vienīgais atļautais pieteikuma kopsavilkuma veids ir pieteikums atbrīvojumam no naudas soda un ka pie pamatlietas apstākļiem Schenker un Agility pieteikumu kopsavilkumi neatbilda šim nosacījumam, un tātad savu pozīciju valsts līmenī tās nevarēja aizsargāt, iesniedzot pieteikumu kopsavilkumus Autorità. DHL piebilst, ka, ņemot vērā, ka tā iesniedza Komisijai pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, “citi uzņēmumi, kas savu sadarbību Komisijai piedāvāja vēlāk – konkrētajā gadījumā Schenker un Agility –, savu pozīciju valsts līmenī eventuāli varēja aizsargāt vienīgi, iesniedzot konkrētajai VKI galvenos pieteikumus par naudas sodu samazināšanu, ņemot vērā, ka [..] tajā brīdī šādu samazinājumu nevarēja lūgt kopsavilkuma formā. No tā tātad izriet, ka Schenker un Agility iesniegtie parastie pieteikumi Autorità par iecietību ir pareizi datējami ar attiecīgo pieteikumu kopsavilkumu papildināšanas dienu, proti, attiecīgi ar 2009. gada 11. jūniju attiecībā uz Schenker un ar 2010. gada 11. janvāri attiecībā uz Agility. Abos gadījumos šis datums ir vēlāks par 2008. gada 23. jūniju, dienu, kad DHL iesniedza papildu pieteikuma kopsavilkumu, kas, pēc Autorità ieskata, bija pirmais un vienīgais pieteikums par labvēlības izrādīšanu no apelācijas sūdzības iesniedzējam pamatlietā saistībā ar starptautisko kravu pārvadājumu sauszemes segmentu” (48).
88. Jāatgādina, ka nedz EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma, nedz arī EKT 2012. gada iecietības paraugprogramma nav saistošas VKI. Turklāt, lai gan ir tiesa, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammā pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkuma iesniegšana ir paredzēta vienīgi “1.A tipa” lietās, no EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 3. punkta skaidri izriet, ka savas programmas ietvaros VKI “var” īstenot labvēlīgāku pieeju pret uzņēmumiem, kas lūdz izrādīt iecietību.
89. Tātad es uzskatu, ka savā iecietības programmā VKI var paredzēt pieteikumu kopsavilkumu sistēmu, kas nav balstīta ne uz EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammu, ne uz EKT 2012. gada iecietības paraugprogrammu, taču ar nosacījumu, ka šī sistēma atbilst Savienības tiesību vispārējiem principiem, tostarp nediskriminācijas, samērīguma, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un labas pārvaldības principiem.
90. Savos rakstveida apsvērumos Itālijas valdība ir norādījusi (49), ka pamatlietas faktu rašanās laikā Autorità iecietības programmā tieši nebija paredzēta Autorità iespēja “pieņemt pieteikuma kopsavilkumu, kas iesniegts pēc galvenā pieteikuma vienkārši par soda samazināšanu”. Tomēr tā uzskata, ka tas nav bijis pretrunā ne ar vienu Savienības tiesību principu vai tiesību aktu, ievērojot to, ka EKT 2006. gada iecietības paraugprogramma nav juridiski saistošs dokuments VKI, un to, ka katrā ziņā tieši šajā programmā pašā ir izteikta vēlamība pēc visplašākās uzņēmumu dalības iecietības sistēmā (50).
91. Pēc DHL ieskata, Autorità paziņojuma 16. punkts “faktu rašanās laikā bija skaidrs un ļāva iesniegt pieteikuma kopsavilkumu uzņēmumam, kas jau ir iesniedzis vai grasās iesniegt Komisijai pieteikumu nolūkā panākt naudas soda neuzlikšanu”. Tā uzskata, ka “tas, ka, nepastāvot [Autorità] paziņojuma 16. punktā paredzētajiem nosacījumiem, [Autorità] pieņēma Schenker un Agility kopsavilkumu formā iesniegtos pieteikumus atbrīvojumam no naudas soda, bija [..] atklāts procedūras pārkāpums [..]. 2007. gada decembrī, kad Schenker iesniedza savu pieteikuma kopsavilkumu, Komisija jau trīs mēnešus iepriekš bija piešķīrusi DHL nosacītu atbrīvojumu no naudas soda (attiecībā uz trīs konkrētā tirgus segmentiem). [..] Iztrūkstot pieteikuma kopsavilkuma pamatnosacījumam, par to nevarēja būt ne mazāko interpretācijas šaubu, un Schenker un Agility pieteikumi nebija pieņemami” (51).
92. Savukārt Schenker uzskata, ka atbilstoši savam paziņojumam Autorità varēja pieņemt pieteikuma kopsavilkumu no uzņēmumiem, kas bija iesnieguši Komisijai pieteikumu par naudas sodu samazināšanu. Tā uzskata, ka vienīgais Autorità paziņojuma 16. punktā paredzētais nosacījums, kas ratione temporis bija piemērojams pamatlietā, bija, ka uzņēmumam, kas vēlējās iesniegt pieteikuma par iecietību “kopsavilkumu”, bija jābūt “[..] jau iesniegušam vai jāgrasās iesniegt pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda Komisijai [..]”. “Tā kā ikviens uzņēmums, kas vēl nav iesniedzis Komisijai pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, pēc definīcijas nevar zināt, vai tas būs “pirmais hronoloģiskā secībā” sakarā ar pārkāpumu, par ko tas plāno ziņot (tas ir, ja tā pieteikums atbrīvojumam no naudas soda tiks “pieņemts”), tam, ka saistībā ar to pašu pārkāpumu cits uzņēmums jau ir lūdzis atbrīvojumu no naudas soda Komisijai, un/vai tam, ka tas jau ir saņēmis atbilstošu nosacītu atbrīvojumu no naudas soda, nav nozīmes un tas nevar nelabvēlīgi ietekmēt konkrētā uzņēmuma tiesības [Autorità] (vai citā VKI) arī iesniegt pieteikumu par iecietību “kopsavilkuma” formā” (52).
93. Agility piebilst, ka “no valsts iecietības programmas formulējuma ir viegli izsecināt Autorità iespēju saņemt vairākus pieteikumu kopsavilkumus. Valsts regulējuma 16. punktā un [EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktā] ir paredzēta uzņēmuma, “kas ir iesniedzis vai grasās iesniegt pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda Komisijai”, iespēja iesniegt pieteikuma kopsavilkumu. Tā kā tas ir vienkārši nolūks iesniegt pieteikumu par iecietību (un nevis tā faktiska iesniegšana), kas ir svarīgs, un tā kā šis nolūks laikā ir agrāks par brīdi, kad uzņēmums uzzina par savu vietu rindā (un par paredzamo nosacīto atbrīvojumu no naudas soda), [EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punkta un Autorità paziņojuma 16. punkta] formulējums acīmredzami atzīst, ka vairāki uzņēmumi atrodas tādā pašā situācijā, kādēļ to attiecīgie pieteikumu kopsavilkumi ir pieņemami” (53).
94. Lai gan ir skaidrs, ka valsts tiesību normu iespējamā pieņemšana iecietības jomā un to piemērošana ir dalībvalstu kompetencē un ka pret uzņēmumiem, kas lūdz izrādīt iecietību, savu iecietības programmu ietvaros tās var īstenot labvēlīgāku attieksmi, nekā tas ir paredzēts EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammā, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Savienības tiesības, it īpaši LESD 101. pants, Hartas noteikumi un Savienības tiesību vispārējie principi (54), tomēr no Tiesai iesniegtajiem apsvērumiem izriet reāla neskaidrība par Autorità paziņojuma nozīmi un tvērumu.
95. Līdz ar to iesniedzējtiesai ir jānoskaidro šā paziņojuma nozīme un tvērums, lai pārbaudītu, vai no tā Autorità patiešām ir atkāpusies, un attiecīgā gadījumā – vai tā, šādi rīkojoties, ir pārkāpusi Savienības tiesības, it īpaši vispārējos tiesību principus. Šajā ziņā pamatlietā iesniedzējtiesai tostarp ir jāpārbauda, vai pret visiem iecietības lūdzējiem ir ievērota vienlīdzīga attieksme un to tiesības uz labu pārvaldību un vai ir tikusi aizsargāta tiesiskā paļāvība.
V – Secinājumi
96. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es iesaku Tiesai uz Valsts Padomes uzdotajiem prejudiciāliem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Eiropas Konkurences tīkla (EKT) 2006. gada iecietības paraugprogramma nav saistoša dalībvalstu konkurences iestādēm (VKI). Tomēr gadījumā, kad dalībvalsts pieņem iecietības programmu – kas ir vai nav balstīta uz EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammu –, tai ir jāievēro Savienības tiesības un, konkrēti konkurences tiesību jomā, jāgādā, lai tās pieņemtās vai piemērotās tiesību normas netraucē efektīvi piemērot LESD 101. un 102. pantu. Turklāt dalībvalstīm, tostarp to VKI, gadījumos, kad tās īsteno LESD 101. un 102. pantu, ir saistošas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas tiesību normas un Savienības tiesību vispārējie principi. Līdz ar to gadījumā, kad kāda VKI pieņem iecietības programmu, kas principā var radīt juridiskas sekas, šai programmai ir jāatbilst Hartai un Savienības tiesību vispārējiem principiem, to skaitā nediskriminācijas, samērīguma, tiesiskās noteiktības, tiesiskās paļāvības aizsardzības un labas pārvaldības principiem;
2) starp pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, ko uzņēmums ir iesniedzis vai grasās iesniegt Eiropas Komisijai, un pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu, ko tas ir iesniedzis VKI saistībā ar to pašu aizliegto vienošanos, Savienības tiesībās nav paredzēta nekāda juridiska saikne, kas noteiktu, ka atbilstoši EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas 22. punktam un EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammas Paskaidrojošo piezīmju 45. punktam VKI ir pienākums izvērtēt tai iesniegto pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu, ņemot vērā pieteikumu, kas ir vai tiks iesniegts Komisijai, vai sazināties ar Komisiju vai pašu uzņēmumu, lai noskaidrotu, vai laikā pēc pieteikuma kopsavilkuma iesniegšanas šis pēdējais nav konstatējis konkrētus un specifiskus rīcības piemērus segmentā, kas šķietami ir aptverts ar Komisijai iesniegto pieteikumu atbrīvojumam no naudas soda, bet ne ar pieteikuma atbrīvojumam no naudas soda kopsavilkumu;
3) pret uzņēmumiem, kas lūdz izrādīt iecietību, dalībvalstis savu iecietības programmu ietvaros var īstenot labvēlīgāku attieksmi, nekā tas ir paredzēts EKT 2006. gada iecietības paraugprogrammā, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas Savienības tiesības, it īpaši LESD 101. pants, Hartas noteikumi un Savienības tiesību vispārējie principi.