VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)

2012. gada 27. septembrī (*)

Konkurence – Aizliegtas vienošanās – Nīderlandes ceļu seguma bitumena tirgus – Lēmums, ar kuru konstatēts EKL 81. panta pārkāpums – Nolīguma esamība un kvalifikācija – Konkurences ierobežojums – Pamatnostādnes par EKL 81. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem – Tiesības uz aizstāvību – Naudas sods – Atbildību pastiprinoši apstākļi – Aizsācēja un vadītāja loma – Sadarbības neesamība – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Tiesības uz advokāta palīdzību – Pilnvaru nepareiza izmantošana – Naudas sodu apmēra noteikšana – Pārkāpuma ilgums – Neierobežota kompetence

Lieta T‑357/06

Koninklijke Wegenbouw Stevin BV, Utrehta [Utrecht] (Nīderlande), ko sākotnēji pārstāvēja E. Pijnacker Hordijk un Y. de Vries, vēlāk – E. Pijnacker Hordijk un X. Reintjes, advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv A. Bouquet, A. Nijenhuis un F. Ronkes Agerbeek, pārstāvji, kuriem sākotnēji palīdzēja L. Gyselen, F. Tuytschaever un F. Wijckmans, vēlāk – L. Gyselen, advokāti,

atbildētāja,

galvenokārt par prasību atcelt Komisijas 2006. gada 13. septembra Lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (NL)), ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un pakārtoti par prasību samazināt prasītājai ar minēto lēmumu uzlikto naudas sodu.

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Jēgers [M. Jaeger], tiesneši N. Vāls [N. Wahl] un S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referente),

sekretārs J. Plingerss [J. Plingers], administrators,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 26. maija tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības rašanās fakti

I –  Prasītāja

1        Koninklijke Volker Wessels Stevin ir Nīderlandes būvniecības grupa, kurā ir apvienotas vairāk nekā simts komercdarbību veicošas sabiedrības. Mātessabiedrība, Koninklijke Volker Wessels Stevin NV (turpmāk tekstā – “KVWS”, ceļu būves jomā darbojas ar sabiedrības Volker Wessels Stevin Verkeersinfra BV un prasītājas – tās meitassabiedrības Koninklijke Wegenbouw Stevin BV, kurai ir uzticēta sarunu vešana par bitumenu un tā iegāde visas grupas vajadzībām, lai ražotu asfaltu Nīderlandē – starpniecību. Pārkāpuma laikposmā KVWS ar holdinga sabiedrību Volker Wessels Stevin Infra BV un Volker Wessels Stevin Verkeersinfra starpniecību piederēja viss prasītājas kapitāls.

II –  Administratīvais process

2        Ar 2002. gada 20. jūnija vēstuli sabiedrība British Petroleum (turpmāk tekstā – “BP”) informēja Eiropas Kopienu Komisiju par iespējamu aizliegtu vienošanos Nīderlandes ceļu seguma bitumena tirgū un iesniedza pieteikumu par atbrīvojumu no naudas soda atbilstoši Komisijas 2002. gada 19. februāra Paziņojumam par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu gadījumos (OV C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”).

3        2002. gada 1. oktobrī Komisija, iepriekš nebrīdinot, veica pārbaudes tostarp prasītājas telpās. Šīs pārbaudes gaitā prasītāja, pirmkārt, sagaidot savu ārējo advokātu ierašanos, atteicās ielaist Komisijas pārstāvjus ēkā un, otrkārt, atteica šiem darbiniekiem piekļuvi viena no saviem direktoriem birojam. Tādēļ Komisija, lai varētu veikt šo pārbaudi, lūdza valsts iestāžu palīdzību. Saistībā ar šiem notikumiem Komisijas darbinieki 2002. gada 3. oktobrī sastādīja divus protokolus, kas saistībā ar Komisijas 2004. gada 19. oktobrī piešķirto piekļuvi lietas materiāliem ir tikuši nodoti prasītājai.

4        2003. gada 30. jūnijā Komisija vairākām sabiedrībām, tostarp prasītājai, nosūtīja informācijas pieprasījumus, uz ko prasītāja atbildēja 2003. gada 12. septembrī. 2004. gada 10. februārī Komisija nosūtīja jaunu informācijas pieprasījumu, uz ko KVWS atbildēja 2004. gada 2. martā.

5        2003. gada 12. septembrī uzņēmums Kuwait Petroleum iesniedza paziņojuma par sadarbību piemērošanas pieteikumu, kuram bija pievienots uzņēmuma paziņojums. 2003. gada 10. oktobrī sabiedrība Shell Nederland Verkoopmaatschappij BV (turpmāk tekstā – “SNV”) tāpat iesniedza šādu pieteikumu, kuram bija pievienots uzņēmuma paziņojums un kāda bijušā pensionēta darbinieka paziņojums. Turklāt uzņēmumi Total un Nynas, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, lūdza, lai to atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumu tiktu ņemtas vērā paziņojuma par sadarbību kontekstā.

6        2004. gada 18. oktobrī Komisija uzsāka procesu un pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kurš 2004. gada 19. oktobrī tika nosūtīts vairākām sabiedrībām, tostarp KVWS, prasītājai un Volker Wessels Stevin Infra.

7        Pēc 2005. gada 15. un 16. jūnijā notikušās attiecīgo sabiedrību uzklausīšanas Nynas un Kuwait Petroleum attiecīgi 2005. gada 28. un 30. jūnijā sniedza precizējumus attiecībā uz noteiktiem paziņojumiem, kurus Komisija izmantoja paziņojumā par iebildumiem un kurus citas sabiedrības uzklausīšanā apstrīdēja; šie precizējumi tika nosūtīti visiem lietas dalībniekiem. Prasītāja uz šiem dokumentiem reaģēja 2005. gada 26. augustā. Tāpat 2005. gada 28. jūnijā tā atbildēja uz informācijas pieprasījumu, kas tika iesniegts saistībā ar Komisijas uzklausīšanā uzdotu mutvārdu jautājumu, un 2006. gada 24. maijā šī atbilde tika nosūtīta visiem lietas dalībniekiem. 2006. gada 25. janvārī Komisija visiem lietas dalībniekiem nosūtīja vēstuli, lai precizētu paziņojuma par iebildumiem rindkopu attiecībā uz cenu noteikšanu, uz ko prasītāja atbildēja 2006. gada 16. februārī. Visbeidzot, 2006. gada 24. maijā Komisija nosūtīja prasītājai visas citu uzņēmumu atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem rindkopas, kuras tā paredzēja izmantot kā pierādījumu pret prasītāju, un 2006. gada 12. jūnijā prasītāja par šiem dokumentiem sniedza savus apsvērumus.

III –  Apstrīdētais lēmums

8        2006. gada 13. septembrī Komisija pieņēma Lēmumu C(2006) 4090, galīgā redakcija, par procedūru saskaņā ar [EKL] 81. pantu (Lieta COMP/F/38.456 – Bitumens (NL)) (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura kopsavilkums ir publicēts 2007. gada 28. jūlija Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV L 196, 40. lpp.) un kurš prasītājai tika paziņots 2006. gada 25. septembrī.

9        Komisija norādīja, ka sabiedrības, kas ir apstrīdētā lēmuma adresātes, ir piedalījušās vienotā un turpinātā EKL 81. panta pārkāpumā, attiecīgajos laikposmos attiecībā uz ceļu seguma bitumena pārdošanu un iepirkšanu Nīderlandē regulāri kolektīvi nosakot bruto cenu, vienotu atlaidi no bruto cenas ceļu būvētājiem, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki (turpmāk tekstā – “lielie būvētāji” vai “W5”), un mazāka apmēra maksimālo atlaidi no bruto cenas citiem ceļu būvētājiem (turpmāk tekstā – “citi būvētāji” vai “mazie būvētāji”).

10      Prasītājai solidāri ar KVWS par to, ka laikposmā no 1994. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 15. aprīlim tās izdarīja šo pārkāpumu, tika uzlikts naudas sods EUR 27,36 miljonu apmērā.

11      Saistībā ar naudas sodu apmēra noteikšanu Komisija, ņemot vērā pārkāpuma raksturu, to kvalificēja kā sevišķi smagu, lai gan attiecīgais ģeogrāfiskais tirgus bija ierobežots (apstrīdētā lēmuma preambulas 316. apsvērums).

12      Lai ņemtu vērā katra aizliegtajā vienošanās iesaistītā uzņēmuma rīcības specifisko nozīmīgumu un tās reālo ietekmi uz konkurenci, Komisija nošķīra attiecīgos uzņēmumus atkarībā no to relatīva nozīmīguma konkrētajā tirgū, kas tika noteikts pēc to tirgus daļām, un iedalīja tos sešās kategorijās.

13      Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, Komisija prasītājai noteica sākumsummu EUR 9,5 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 322. apsvērums). Tā uzskatīja, ka, ņemot vērā Koninklijke Volker Wessels Stevin grupas lielumu un apgrozījumu, prasītājai nav jāpiemēro reizināšanas koeficients, lai nodrošinātu naudas soda preventīvo iedarbību (apstrīdētā lēmuma preambulas 323. apsvērums).

14      Saistībā ar pārkāpuma ilgumu Komisija uzskatīja, ka prasītāja ir izdarījusi ilgtermiņa pārkāpumu, jo tas ir ilgāks par pieciem gadiem, un konstatēja, ka kopējo ilgumu veido astoņu gadu laikposms no 1994. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 15. aprīlim, tādējādi paaugstinot sākumsummu par 80 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 326. apsvērums). Tādējādi atbilstoši pārkāpuma smagumam un ilgumam naudas soda pamatsumma attiecībā uz prasītāju tika noteikta EUR 17,1 miljonu apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 335. apsvērums).

15      Komisija attiecībā uz prasītāju piemēroja vairākus atbildību pastiprinošus apstākļus. Pirmkārt, tā uzskatīja, ka, tā kā prasītāja ir vainojama atteikumā sadarboties un mēģinājumos likt šķēršļus 2002. gada 1. oktobrī tās telpās veiktās pārbaudes laikā, tai ir jāpiemēro naudas soda pamatsummas palielinājums par 10 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 340. un 341. apsvērums). Otrkārt, tā uzskatīja, ka aizliegtajā vienošanās prasītājai ir bijusi aizsācējas un vadītājas loma, kas pamato vēl vienu naudas soda pamatsummas palielinājumu par 50 % (apstrīdētā lēmuma preambulas 342.–349. apsvērums).

16      Turklāt Komisija uzskatīja, ka attiecībā uz prasītāju nevar tikt piemērots neviens atbildību mīkstinošs apstāklis (apstrīdētā lēmuma preambulas 350.–360. apsvērums).

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

17      Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas [tolaik – Pirmās instances tiesa] kancelejā iesniegts 2006. gada 5. decembrī, prasītāja cēla šo prasību.

18      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un tās Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus iesniegt noteiktus dokumentus, kā arī uzdeva tiem jautājumus. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajā termiņā.

19      Lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem mutvārdu jautājumiem tika uzklausīti 2011. gada 26. maija tiesas sēdē.

20      Tā kā viens no sestās palātas locekļiem nevarēja izskatīt šo lietu, Vispārējās tiesas priekšsēdētājs, piemērojot Reglamenta 32. panta 3. punktu, norīkoja pats sevi, lai papildinātu palātu.

21      Ar 2011. gada 18. novembra rīkojumu Vispārējā tiesa (sestā palāta) tās jaunajā sastāvā atkārtoti uzsāka mutvārdu procesu un lietas dalībnieki tika informēti, ka tie no jauna tiks uzklausīti tiesas sēdē.

22      Attiecīgi ar 2011. gada 25. un 28. novembra vēstulēm prasītāja un Komisija paziņoja Vispārējai tiesai, ka tās atsakās no tiesībām tikt vēlreiz uzklausītām.

23      Līdz ar to Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nolēma pabeigt mutvārdu procesu.

24      Prasītājas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        galvenokārt – atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas ir piemērojams prasītājai;

–        pakārtoti – atcelt apstrīdētā lēmuma 2. pantu, ciktāl tas attiecas uz prasītāju, un būtiski samazināt prasītājai uzlikto naudas sodu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25      Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasību;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Juridiskais pamatojums

26      Prasītāja galvenokārt lūdz atcelt apstrīdēto lēmumu un pakārtoti – atcelt vai samazināt Komisijas tai minētajā lēmumā uzlikto naudas sodu.

I –  Par prasījumiem, kas ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu

A –  Ievada apsvērumi

27      Lai pamatotu savus prasījumus, kas ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, prasītāja izvirza trīs pamatus, no kuriem pirmais attiecas uz kļūdām faktos, otrais – uz kļūdām tiesību piemērošanā, novērtējot nosacījumus, kas ir vajadzīgi EKL 81. panta 1. punkta piemērošanai, un trešais – uz būtiskas formas prasības un tiesību uz aizstāvību, uz kurām tai esot tiesības atsaukties, pārkāpumu.

1.     Lietas dalībnieku argumenti

28      Prasītāja atgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, lai pierādītu EKL 81. panta pārkāpumu, ir jāsniedz precīzi un saskanīgi pierādījumi un ka šajā ziņā tiesai radušās šaubas ir jātulko par labu uzņēmumam (Vispārējās tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedums apvienotajās lietās T‑67/00, T‑68/00, T‑71/00 un T‑78/00 JFE Engineering u.c./Komisija, Krājums, II‑2501. lpp., 179. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑44/02 OP, T‑54/02 OP un T‑56/02 OP, T‑60/02 OP un T‑61/02 OP Dresdner Bank u.c./Komisija, Krājums, II‑3567. lpp., 60. un 62. punkts). Tā uzskata, ka šajā lietā, novērtējot pārkāpuma esamību un kvalificējot pārkāpuma raksturu, Komisija neesot ievērojusi šos principus. Sevišķi smagu pārkāpumu, ko ir izdarījuši bitumena piegādātāji (turpmāk tekstā – “piegādātāji”) un kuru veido aizliegta vienošanās par cenām un tirgus sadali, tā esot kļūdaini pielīdzinājusi vienkāršai lielo būvētāju izveidotai kopējas sarunu vešanas struktūrai, kuras mērķis esot bijis vienīgi atbildēt uz piegādātāju aizliegto vienošanos un panākt izdevīgākus iepirkšanas nosacījumus. Šī aizliegtās vienošanās funkcionēšanas kļūdaina vērtējuma dēļ Komisija esot piešķīrusi pārāk lielu nozīmi piegādātāju paziņojumiem un esot ignorējusi paziņojumā par iebildumiem norādītos pierādījumus, no kuriem daži esot datēti ar laiku, kas atbilst pārkāpuma laikposmam.

29      Komisija noraida prasītājas argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

30      Vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 2. panta noteikumiem un agrāko judikatūru (Tiesas 1998. gada 17. decembra spriedums lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 58. punkts, un 1999. gada 8. jūlija spriedums lietā C‑49/92 P Komisija/Anic Partecipazioni, I‑4125. lpp., 86. punkts) EKL 81. panta 1. punkta pārkāpums ir jāpierāda iestādei, kas to apgalvo, un tai ir jāuzrāda pierādījumi, ar kuriem var juridiski pietiekami pierādīt pārkāpumu veidojošo faktu esamību. Turklāt Savienības tiesa ir precizējusi, ka tiesai radušās šaubas ir jātulko par labu uzņēmumam – lēmuma, ar kuru ir konstatēts pārkāpums, adresātam (šajā ziņā skat. Tiesas 1978. gada 14. februāra spriedumu lietā 27/76 United Brands un United Brands Continental/Komisija, Recueil, 207. lpp., 265. punkts) un ka atbilstoši nevainīguma prezumpcijai tiesa tādējādi nevar secināt, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi attiecīgā pārkāpuma pastāvēšanu, ja par šo jautājumu tai vēl ir šaubas, tostarp saistībā ar prasību atcelt lēmumu, ar ko ir uzlikts naudas sods (iepriekš 28. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 177. punkts). Tomēr katram Komisijas iesniegtajam pierādījumam nav noteikti jāatbilst šiem kritērijiem attiecībā uz katru pārkāpuma aspektu. Pietiek, ja pierādījumu kopums, uz ko atsaucas iestāde, to novērtējot visaptveroši, atbilst šai prasībai (iepriekš 28. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās JFE Engineering u.c./Komisija, 180. punkts). Tādējādi, izskatot šo pirmo prasības pamatu, Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai Komisijas rīcībā bija pietiekami pierādījumi attiecībā uz faktu, kas veido EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, esamību.

31      Turklāt Tiesa ir precizējusi, ka, ja Komisijai ir izdevies savākt dokumentārus pierādījumus par apgalvoto pārkāpumu, kuri šķiet pietiekami, lai pierādītu pret konkurenci vērsta nolīguma esamību, nav nepieciešams pārbaudīt, vai apsūdzētais uzņēmums bija ekonomiski ieinteresēts attiecīgajā nolīgumā (Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑403/04 P un C‑405/04 P Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, Krājums, I‑729. lpp., 46. punkts). Tādējādi gadījumā, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka Komisija ir pierādījusi pret konkurenci vērsta nolīguma esamību, tai nebūtu jāatbild uz argumentiem attiecībā uz prasītājas ekonomisko interesi noslēgt aizliegto vienošanos.

32      Turklāt prasītāja norāda, ka Komisija esot vispārīgi piešķīrusi pārāk lielu nozīmi piegādātāju paziņojumiem un ka tā tādējādi esot ignorējusi noteiktus pierādījumus. Šajā ziņā ir jāprecizē, ka apstrīdētajā lēmumā Komisijai ir nevis jāpārbauda un jāatbild uz katru lietas dalībnieku administratīvajā procesā izteiktu apgalvojumu, bet atbilstoši EKL 253. panta noteikumiem ir skaidri un nepārprotami jāizklāsta savi argumenti, lai ļautu ieinteresētajām personām noskaidrot veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot savu pārbaudi. Šī pamatojuma prasība ir jāizvērtē, ņemot vērā konkrēta gadījuma apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto motīvu būtību un akta adresātu vai citu personu, kuras šis akts skar tieši un individuāli, iespējamo interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā būtu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojumā ir izpildītas EKL 253. panta prasības, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (Tiesas 1985. gada 13. marta spriedums apvienotajās lietās 296/82 un 318/82 Nīderlande un Leeuwarder Papierwarenfabriek/Komisija, Recueil, 809. lpp., 19. punkts; 1996. gada 29. februāra spriedums lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 86. punkts, un 1998. gada 2. aprīļa spriedums lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts).

B –  Kļūdas faktos

33      Prasītāja uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi sešas kļūdas faktos.

1.     Par pirmo kļūdu faktos attiecībā uz piegādātāju un lielo būvētāju interešu pretējā rakstura neievērošanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

34      Prasītāja uzsver, ka piegādātājiem un lielajiem būvētājiem esot diametrāli pretējas intereses, jo pirmie minētie cenšoties palielināt pārdošanas cenas un piesaistīt klientus, mēģinot nodrošināt otro minēto sadarbību. Tā uzskata, ka Komisija neesot pierādījusi, ka lielie būvētāji ar piegādātājiem būtu centušies sasniegt kopīgu mērķi. Tā atgādina, ka vairāki pierādījumi, tostarp 1995. gada 6. februāra SNV iekšēja piezīme, ļaujot noteikt, ka 1980. gados vienīgi piegādātāji bija izveidojuši aizliegtu vienošanos un ka tajā ir piedalījušies visi piegādātāji, un ka Komisija šos apstākļus neesot ņēmusi vērā. Tāpat tā uzskata, ka citi apstākļi ļaujot apstiprināt, ka piegādātāju izveidotā aizliegtā vienošanās ir provocējusi sadarbību starp lielajiem būvētājiem, ko Komisija turklāt neapstrīdot. Tā precizē, ka turpretim sadarbība starp lielajiem būvētājiem esot sākusies tikai 1990. gadu pirmajā pusē, kad asfalta ražošana Nīderlandē esot tikusi būtiski reorganizēta, kā rezultātā esot nozīmīgi samazinājies asfaltēšanas centrāļu skaits un esot radušās vairākiem lielajiem būvētājiem piederošās centrāles. Saskaņošanas sanāksmes ar piegādātājiem tāpat esot bijis nepieciešamais Nīderlandē notikušo tiesību aktu grozījumu rezultāts, kas ir novedis pie 1990. gadā notikušās noteikuma par izcelsmes sertifikātu, kurš būvētājiem esot bijis jāsaņem, iekļaušanas ceļu būves tehniskajā specifikācijā.

35      Turklāt tā pārmet Komisijai, ka, tiecoties pastiprināt savu teoriju, ka starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem pastāv divpusēja aizliegta vienošanās, tā esot atteikusies turpināt izmeklēšanu attiecībā uz tirgus sadales nolīgumiem, kas noslēgti starp piegādātājiem, lai gan paziņojumā par iebildumiem šajā ziņā esot tikušas iekļautas vairākas norādes un prasītāja pati saistībā ar šo apstākli esot sniegusi vairākus pierādījumus. Tāpat Komisija esot ignorējusi vairākas norādes attiecībā uz konfidenciālas informācijas saistībā ar ražošanas kapacitāšu izmantošanu, klientiem un cenām apmaiņu starp piegādātājiem, tāpat kā aizliegto vienošanos starp šiem piegādātājiem pastāvēšanu citās Eiropas valstīs. Visbeidzot, tā uzsver, ka lielie būvētāji nekad neesot organizējuši sadarbības nolīgumus citu izejvielu iepirkšanai.

36      Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

37      Prasītāja uzskata, ka Komisija neesot ņēmusi vērā apstākļus, kas ļauj noteikt, ka visi piegādātāji bija izveidojuši aizliegtu vienošanos 1980. gados, kamēr lielie būvētāji, uz šo apstākli reaģējot, tajā esot piedalījušies tikai 1990. gadu pirmajā pusē. Tostarp tā balstās uz 1995. gada 6. februāra SNV iekšējo piezīmi, ko Komisija ir ieguvusi pārbaudes laikā un pievienojusi administratīvajai lietai. Ir jākonstatē, ka no šā dokumenta izriet, ka SNV darbinieks ir veicis sintēzi attiecībā uz Nīderlandes ceļu būves tirgu, kurā viņš apraksta pārmērīgas kapacitātes tirgū situāciju un “karteļa pirmsākumus” laikā kopš 1980. gada. Tas arī piemin “Nabit”, kas ir bitumena uzņēmumu profesionāla organizācija, izveidošanu 1980. gadā – bitumena cenu nestabilitātes laikā, vēlāk projekta “Star”, kas ir aizliegtā vienošanās, ko veido pieci galvenie ceļu būvētāji un galvenie piegādātāji, izveidošanu, kurš tika izbeigts 1993. gadā, un, visbeidzot, faktu, ka lielie būvētāji 1995. gadā ir vēlējušies iegūt lielāku cenu stabilitāti, lai apjomi un tirgu sadale aptuveni atspoguļotu to situāciju 1993. gadā. Secinot, šajā dokumentā ir uzsvērts, ka atbildība par to, ka noteikti nolīgumi tikuši noslēgti, gulstoties gan uz publiskās varas iestādēm, gan lielajiem būvētājiem un piegādātājiem. Tomēr šis dokuments pats par sevi neļauj skaidri noteikt nedz to, vai kāda aizliegta vienošanās pastāvēja pirms 1994. gada, nedz arī to, vai piegādātāji ir uzspieduši aizliegto vienošanos lielajiem būvētājiem.

38      Turklāt ir jāņem vērā arī citi apstrīdētajā lēmumā minētie pierādījumi. Tādējādi 1995. gada 9. februāra iekšējā piezīmē, ko Komisija tāpat ir ieguvusi pārbaudes laikā un pievienojusi administratīvajai lietai, divi SNV darbinieki izklāsta Nīderlandes ceļu būves tirgū esošo situāciju un tostarp uzsver, ka pastāvot nolīgumi par cenām un tirgiem starp lielajiem būvētājiem, kas saņemot īpašu atlaidi, un piegādātājiem un tie kaitējot uzņēmumiem – līgumslēdzējiem un citiem būvētājiem. Šie darbinieki kvalificē situāciju kā “sadarbību starp diviem karteļiem” un ir pārliecināti, ka pastāvot Komisijas sankciju risks. Tie norāda, ka, sākot no 1992. gada, SNV esot mēģinājusi izbeigt šo situāciju, bet tas tai neesot izdevies, un izskata situācijas attīstības scenārijus un ar to saistītos riskus (sadarbības turpināšana un sadarbības daļēja vai pilnīga pārtraukšana). Šis dokuments apstiprina aizliegtās vienošanās divpusējo raksturu un savukārt atspēko prasītājas teoriju, ka pirms 1994. gada esot pastāvējusi vienīgi piegādātāju aizliegtā vienošanās, kas esot tikusi uzspiesta lielajiem būvētājiem. Turklāt sabiedrības Wintershall AG, kas ir ceļu seguma bitumena ražotāja un apstrīdētā lēmuma, ar kuru tai tika uzlikts naudas sods EUR 11,625 miljonu apmērā, adresāte, 1992. gada 20. februāra iekšējais ziņojums, ko Komisija ir ieguvusi pārbaudes laikā un pievienojusi administratīvajai lietai, parāda kontaktus starp SNV un prasītāju, jo šī pēdējā minētā ir lūgusi SNV kā “marketleader” [tirgus līderi] izteikt sadarbības starp piegādātājiem un W5 priekšlikumus, kuri atbilst iepirkumu monopolam. Dokumentā ir norādīts, ka, prasītājai 1992. gada 18. februārī apmeklējot Wintershall tās telpās, Wintershall tai norādīja, ka, ievērojot aizliegto vienošanos tiesības, šī iniciatīva ir problemātiska. Prasītāja mēģināja apšaubīt šā dokumenta ticamību, norādot, ka tai ar Wintershall esot bijuši tikai nedaudzi komerciāli kontakti un esot maz ticams, ka tā savam sarunu biedram būtu sniegusi tik konfidenciālu informāciju. Tomēr nešķiet loģiski, ka Wintershall pilnībā iekšējā 1992. gada protokolā būtu tīši norādījusi kļūdainu informāciju. Katrā ziņā vienīgi ar apstākli, ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, ka prasītājai ar Wintershall ir bijuši tikai nedaudzi komerciāli kontakti, nebūtu pietiekami, lai apšaubītu šā dokumenta pierādīšanas vērtību.

39      Vispārējā tiesa tādējādi uzskata, ka vairāki savstarpēji atbilstoši dokumenti, kas ir datēti ar laiku, kurš atbilst pārkāpuma laikposmam, vai ar laiku pirms pārkāpuma izdarīšanas, ļauj Komisijai uzskatīt, ka aizliegtās vienošanās pamati nav saskatāmi agrākā piegādātāju īstenotā aizliegtā vienošanās un ka šie pēdējie minētie to nav uzspieduši lielajiem būvētājiem.

40      Turklāt prasītāja pārmet Komisijai, ka, neraugoties uz vairākām paziņojumā par iebildumiem iekļautām norādēm, Komisija esot atteikusies turpināt izmeklēšanu attiecībā uz tirgus sadales nolīgumiem, kas Nīderlandē noslēgti starp piegādātājiem, regulāru konfidenciālas informācijas apmaiņu starp piegādātājiem saistībā ar ražošanas kapacitātes izmantošanu, klientiem un cenām un aizliegto vienošanos starp šiem piegādātājiem pastāvēšanu citās Eiropas valstīs.

41      Vispirms ir jāuzsver, ka, pirmkārt, citu iespējamu aizliegtu vienošanos starp piegādātājiem esamība nav nesaderīga ar divpusējas aizliegtās vienošanās starp šiem piegādātājiem un W5 esamības teoriju un ka, otrkārt, Komisija nav izslēgusi, ka lielie būvētāji ir piedalījušies citos nolīgumos ar piegādātājiem (paziņojuma par iebildumiem 174. un 175. punkts).

42      Turklāt šīs prasības kontekstā Komisijai nevar pārmest, ka apstrīdētajā lēmumā tā neesot iekļāvusi citus iespējamos nolīgumus. Šāds arguments, ja pieņemtu, ka tas ir pamatots, nevar ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu.

43      Katrā ziņā ir jāatgādina paziņojuma par iebildumiem kā iepriekšēja dokumenta raksturs, jo Savienības regulās definētā šā dokumenta funkcija ir informēt uzņēmumus par visiem nepieciešamajiem apstākļiem, lai tie pirms Komisijas galīgā lēmuma pieņemšanas varētu efektīvi īstenot savu aizstāvību (Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumi lietā T‑352/94 Mo och Domsjö/Komisija, Recueil, II‑1989. lpp., 63. punkts, un lietā T‑308/94 Cascades/Komisija, Recueil, II‑925. lpp., 42. punkts, un 2002. gada 28. februāra spriedums lietā T‑86/95 Compagnie générale maritime u.c./Komisija, Recueil, II‑1011. lpp., 442. punkts). Lai gan Komisijai savs galīgais lēmums tādējādi ir jābalsta vienīgi uz iebildumiem, par kuriem lietas dalībniekiem ir bijusi iespēja izteikt savus apsvērumus (Regulas Nr. 1/2003 27. panta 1. punkts), tai tomēr nav pienākuma pārņemt visus paziņojumā par iebildumiem minētos apstākļus, it īpaši tad, ja šie apstākļi tiktu uzskatīti par nepietiekamiem. Tādējādi lēmumam nav obligāti jābūt precīzai paziņojuma par iebildumiem kopijai (Tiesas 1980. gada 29. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 209/78 līdz 215/78 un 218/78 van Landewyck u.c./Komisija, Recueil, 3125. lpp., 68. punkts).

44      Saistībā ar prasītājas argumentu, ka aizliegtās vienošanās izveidošana 1990. gados no lielo būvētāju puses esot bijusi reakcija uz asfalta tirgus pārstrukturēšanu, ko esot veikušas Nīderlandes publiskās varas iestādes (izcelsmes sertifikāta iekļaušana ceļu būves līgumu tehniskajā specifikācijā, kas ir padarījusi sarežģītas jebkādas piegādātāja izmaiņas kalendāra gadā, asfaltēšanas centrāļu skaita samazināšana un vairākiem lieliem būvētājiem kopumā piederošo centrāļu ieviešana), ir jāuzsver, ka prasītāja nav norādījusi iemeslu, kādēļ šā valsts regulējuma attīstība būtu novedusi W5 pie aizliegtās vienošanās izveidošanas. Atbilstoši judikatūrai, ja nav imperatīvas tiesību normas, ar ko tiek uzdots īstenot pret konkurenci vērstu rīcību, attiecīgo tirgus dalībnieku autonomijas neesamību Komisija var secināt tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskanīgām norādēm, rodas iespaids, ka valsts iestādes tiem ir vienpusēji uzdevušas veikt šo rīcību, īstenojot nepārvaramu spiedienu, tādu kā draudi īstenot valsts pasākumus, kā rezultātā tirgus dalībnieki varētu ciest būtiskus zaudējumus (Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑66/99 Minoan Lines/Komisija, Recueil, II‑5515. lpp., 176.–179. punkts). Šajā lietā prasītāja nav norādījusi apstākļus, kas ļautu uzskatīt, ka rīcības, kas tai tiek pārmesta, pamatā būtu Nīderlandes valsts tiesību akti.

45      Visbeidzot, apstāklis, ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, ka lielie būvētāji nekad neesot organizējuši sadarbības nolīgumus citu izejvielu iepirkšanai, neietekmē šā pārkāpuma esamību.

46      Tādējādi ir jāsecina, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz piegādātāju interesēm un lielo būvētāju interesēm.

2.     Par otro kļūdu faktos attiecībā uz nolīgumu starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem saturu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

47      Prasītāja uzskata, ka Komisija esot kļūdaini novērtējusi starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem noslēgto nolīgumu saturu. Tātad, pirmkārt, vienīgi piegādātāji esot vienmēr bijuši ceļu seguma bitumena Nīderlandē bruto cenu (turpmāk tekstā – “bruto cenas”) paaugstināšanas iniciatori un lielajiem būvētājiem tikai vienu reizi, 2000. gada martā, esot izdevies apstrīdēt piegādātāju paziņoto paaugstinājumu. No vairākiem lietā esošajiem materiāliem, tostarp no Kuwait Petroleum un Nynas, kas ir bitumena piegādātājas un apstrīdētā lēmuma, ar kuru tām tika uzlikts naudas sods attiecīgi EUR 16,632 miljonu un EUR 13,5 miljonu apmērā, adresātes, paziņojumiem izrietot, ka piegādātāji vienmēr paši uzņēmās cenu paaugstināšanas iniciatīvu un sasauca lielos būvētājus, lai uzspiestu tiem šo paaugstināšanu. Otrkārt, piegādātāju W5 piešķirtā īpašā atlaide, ievērojot šo sabiedrību iepirkto bitumena daudzumu, tiekot uzskatīta par no komerciālā viedokļa attaisnotu, un individuālajās sarunās, ko katrs būvētājs veica ar katru piegādātāju, tā esot tikusi uzskatīta tikai par sākumpunktu. Treškārt, prasītāja atgādina, ka vairāki administratīvās lietas apstākļi ļaujot konstatēt, ka sarunās ar piegādātājiem mazie būvētāji rīkojas tāpat kā to nozīmīgāki konkurenti, prasot piešķirt viszemākās cenas, un ka W5 ir šaubījušies, ka piegādātāji tiem piešķir lielāku atlaidi. W5 reakcija, kad 2000. gadā tie atklāja, ka mazajiem būvētājiem tika piešķirta atlaide, kura ir līdzvērtīga to atlaidei, esot bijusi individuāli vai kolektīvi (bet tas tā esot noticis tikai vienu reizi) prasīt piegādātājiem piešķirt lielāku atlaidi. Katrā gadījumā prasītāja apstiprina, ka W5 neesot bijis nekādu līdzekļu, lai kontrolētu, ka piegādātāji izpilda savas saistības, vai pat tos sodītu gadījumā, ja mazajiem būvētājiem tie piešķir lielāku atlaidi. Ceturtkārt, prasītāja uzsver, ka Komisija sniedzot kļūdaini priekšstatu, ka W5 piešķirtā atlaide vienmēr ir bijusi lielākā, lai gan 2002. gadā tā esot atgriezusies 1994. gada līmenī un turpretim pārkāpuma laikposmā esot bijis novērojams pastāvīgs bruto cenas pieaugums.

48      Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

49      Pirmkārt, saistībā ar argumentu, ka vairāki dokumenti ļaujot noteikt, ka vienīgi piegādātāji ir bijuši bruto cenas paaugstināšanas iniciatori un ka W5 piešķirtā atlaide ir bijusi atkarīga tikai no iepērkamajiem daudzumiem, un ka lielie būvētāji turklāt varēja individuāli atkārtoti vest pārrunas par šo atlaidi ar katru piegādātāju, tāpat kā to darīja mazie būvētāji, ir jāuzsver nepieciešamība starp W5 un piegādātājiem noslēgtos nolīgumus ņemt vērā visaptveroši, jo tie vienlaikus attiecas uz bruto cenu, minimālo W5 piešķirto atlaidi un maksimālo mazajiem būvētājiem piemērojamo atlaidi.

50      Pirmām kārtām, vairāki apstrīdētajā lēmumā minētie dokumenti apstiprina nolīgumu par bruto cenu noslēgšanu starp divām pusēm, un piegādātāji nav vienpusēji noteikuši šo cenu un uzspieduši to lielajiem būvētājiem, kā to norāda prasītāja. Tādējādi sabiedrības Hollandsche Beton Groep (turpmāk tekstā – “HBG”), kas ir Nīderlandes ceļu būvētāja un apstrīdētā lēmuma, ar kuru tai tika uzlikts naudas sods EUR 7,2 miljonu apmērā, adresāte, 1994. gada 8. jūlija piezīmē ir minēti nolīgumi starp W5 un naftas sabiedrībām par bruto cenu līdz 1995. gada 1. janvārim (apstrīdētā lēmuma preambulas 94. apsvērums). Turklāt SNV 1995. gada 9. februāra iekšējā piezīmē tāpat ir minēti starp W5 un piegādātājiem noslēgti nolīgumi par cenām (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērums). Tāpat SNV 2000. gada 14. jūlija piezīmē ir iekļauta atsauce uz kolektīvajiem nolīgumiem par bruto cenu, kas 1995. gadā noslēgti starp piegādātājiem un W5 (apstrīdētā lēmuma preambulas 90. apsvērums). Turklāt prasītājas piezīmes attiecībā uz 1999. gada 12. marta un 14. septembra sanāksmēm parāda šīs saskaņošanas rezultātus attiecībā uz bruto cenu un W5 piešķirto atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. un 106. apsvērums). HBG 1999. un 2000. gada piezīmēs tāpat ir iekļauta atsauce uz nolīgumiem par cenas palielināšanu un kompensācijām, kā arī W5 noraidījumu attiecībā uz priekšlikumu, sākot no 2000. gada 1. aprīļa, paaugstināt piegādātāju cenas (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. un 110. apsvērums). HBG un prasītājas piezīmēs turklāt ir iekļauta atsauce uz 2001. gada 1. marta sanāksmi, kuras gaitā piegādātāji vēlējās samazināt bruto cenu, kamēr W5 deva priekšroku spēkā esošās bruto cenas saglabāšanai (apstrīdētā lēmuma preambulas 115. un 116. apsvērums). Visbeidzot, gan savā 2003. gada 12. septembra atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu, gan arī savā 2005. gada 20. maija atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja ir atzinusi, ka piegādātāji un W5 bija noslēguši nolīgumus, pamatojoties uz piegādātāju izteiktajiem bruto cenas priekšlikumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 97. apsvērums).

51      Ar prasītājas citētajiem Kuwait Petroleum 2003. gada 12. septembra, 1. oktobra un 9. oktobra un Nynas 2003. gada 2. oktobra paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvērums) nevar apstrīdēt secinājumu, ka piegādātāji nav vienpusēji noteikuši bruto cenu un uzspieduši to lielajiem būvētājiem. Šie paziņojumi ļauj vienīgi secināt par sagatavošanas sanāksmju starp piegādātājiem esamību, kurās šie pēdējie minētie vienojās par cenas priekšlikumiem, kas aizliegtās vienošanās sanāksmēs tika izteikti lielajiem būvētājiem.

52      Otrām kārtām, apstrīdētajā lēmumā ir iekļauta atsauce uz vairākiem dokumentiem, kas liecina, ka pārrunas starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem ir attiekušās arī uz W5 piešķirto atlaidi un citiem ceļu būvētājiem piešķirto maksimālo atlaidi. Tas tā ir, piemēram, prasītājas 2003. gada 12. septembra atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumu gadījumā, kurā prasītāja norādīja, ka sarunas starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem ir attiekušās gan uz “cenu skalām”, gan uz “standarta atlaidēm” (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums). Līdzīgi HBG 1994. gada 28. marta iekšējā piezīmē ir norādīta standarta cena, W5 piešķirtā atlaide un citiem būvētājiem piešķirtā maksimālā atlaide (apstrīdētā lēmuma preambulas 93. apsvērums). HBG 1994. gada 24. februāra iekšējā piezīme tāpat parāda nozīmi, ko lielie būvētāji piešķīra tam, lai iegūtu atlaidi, kas netika piešķirta mazajiem būvētājiem, un izvairītos no tā, lai atlaide tiktu piešķirta visiem būvētājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 95. apsvērums). Turklāt HBG 1999. gada 14. septembra iekšējā ziņojumā ir ietverts starp W5 un piegādātājiem noslēgtu 1999. gada nolīgumu par “paaugstinājumiem un kompensācijām” kopsavilkums (apstrīdētā lēmuma preambulas 107. apsvērums). Kuwait Petroleum 2003. gada 16. septembra atbildē uz Komisijas informācijas pieprasījumu tāpat ir norādīts, ka 1998. gada 27. marta saskaņošanas sanāksme ir devusi iespēju izskatīt bruto cenu un atlaides (apstrīdētā lēmuma preambulas 103. apsvērums). Prasītājas iekšējā piezīmē attiecībā uz 1999. gada 12. marta sanāksmi tāpat ir izdarīta atsauce uz bruto cenu un atlaidi, kas tikusi saskaņota attiecībā uz W5 (apstrīdētā lēmuma preambulas 104. apsvērums). Turklāt HBG un prasītājas piezīmēs ir izdarītas atsauces uz 2001. gada 1. marta sanāksmi, precizējot saskaņoto bruto cenu, W5 piešķirto atlaidi un citiem būvētājiem piešķirto atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 116. apsvērums). Prasītājas 2001. gada 23. maija iekšējā piezīmē, ko apstiprina tās 2003. gada 12. septembra atbilde uz informācijas pieprasījumu, tāpat ir norādīta bruto cena un W5 piešķirtā atlaide (apstrīdētā lēmuma preambulas 119. apsvērums). Savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja, citējot vienu no tās darbiniekiem, tāpat ir norādījusi, ka “standarta cenas palielinājumi neradīja problēmu, ciktāl tiem sekoja atlaides” (apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērums). Visbeidzot, SNV 1995. gada 9. februāra analīzē ir parādīta nozīme, kuru W5 piešķīra lielākas atlaides saņemšanai nekā tā, kura tiek piešķirta mazajiem būvētājiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 153. apsvērums).

53      Šie dažādie pierādījumi ļauj konstatēt, ka starp lielajiem būvētājiem un piegādātājiem noslēgtie nolīgumi vienlaikus attiecās uz bruto cenu un īpašo W5 piešķirto atlaidi. Ar apstākli, ja pieņemtu, ka tas ir pierādīts, ka šajās pārrunās starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem ir varējušas rasties domstarpības un konflikti attiecībā uz šo cenu un atlaižu līmeni, nepietiek, lai pierādītu prasītājas apgalvojumu, ka piegādātāji esot uzspieduši W5 bruto cenas paaugstinājumus.

54      Otrkārt, saistībā ar prasītājas argumentu, atbilstoši kuram W5 piešķirtā atlaide, ņemot vērā iepirktos daudzumus, esot bijusi komerciāli pamatota, ir jāizskata nevis kopējais daudzums, ko ir iepirkuši visi W5 dalībnieki, bet gan daudzumi, ko ir iepircis katrs W5 dalībnieks individuāli. Tātad no apstrīdētā lēmuma izriet, ka mazajiem būvētājiem netika piešķirta tāda pati atlaide kā W5 dalībniekiem, lai gan dažreiz tie individuāli iepirka nozīmīgākus bitumena daudzumus nekā W5 dalībnieki. Tādējādi 2002. gada 12. jūlijā veiktajā paziņojumā BP darbinieks ir norādījis, ka piegādātāji bieži neievēro ar W5 noslēgtos nolīgumus, piešķirot nozīmīgāku atlaidi noteiktiem mazajiem būvētājiem, kuri no tiem nopērk nozīmīgākus bitumena daudzumus. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 157. apsvērumā Komisija jau ir atbildējusi uz šo argumentu, tostarp uzsverot, pirmkārt, ka paši lielie būvētāji esot atzinuši, ka parasti tie ved pārrunas par papildu atlaidi atkarībā no individuāli iepirktiem daudzumiem, un, otrkārt, ka sankciju mehānisma esamība attiecībā uz gadījumu, ja mazajiem būvētājiem tiek piešķirta atlaide, kas ir lielāka par to, kura ir paredzēta nolīgumos (pat ņemot vērā, kā apstiprina prasītāja, ka šis mehānisms ir ticis izmantots tikai vienu reizi), ir papildu norāde tam, ka W5 piešķirtā atlaide nebija proporcionāla iepirktajiem daudzumiem. Turklāt no HBG 1999. gada 23. decembra iekšēja dokumenta izriet, ka saskaņošanas sanāksmēs W5 piešķirtā atlaide ir izskaidrojama “ar kopējiem daudzumiem un priekšrocību attiecībā pret tiem, kas nepiedal[ījās] sistēmā” (apstrīdētā lēmuma preambulas 108. apsvērums). Šie dažādie apstākļi, kā arī nozīme, ko W5 aizliegtās vienošanās sanāksmju laikā ir piešķīruši savas atlaides līmenim (skat. iepriekš 52. punktu), ļauj uzskatīt, ka prasītāja nav pierādījusi, ka W5 piešķirtā atlaide bija atkarīga no iepirktajiem daudzumiem.

55      Treškārt, ir jāprecizē, ka prasītāja nevar pamatoties uz apstākli, ka pārrunās ar piegādātājiem mazie būvētāji esot rīkojušies tādā pašā veidā kā to lielākie konkurenti, prasot piešķirt viszemākās cenas, jo, ņemot vērā konkurences tiesības, uzņēmuma, kas individuāli ved pārrunas par savām cenām ar piegādātāju, situācija atšķiras no tādu uzņēmumu situācijas, kas rīkojas kolektīvi.

56      Turklāt saistībā ar prasītājas apgalvojumu, atbilstoši kuram W5 neesot bijis nekādu līdzekļu, lai kontrolētu, ka piegādātāji izpilda savas saistības, ir jānorāda, ka vairāki saskanīgi pierādījumi ļauj konstatēt, ka attiecībā uz gadījumu, kad piegādātāji mazajiem būvētājiem piešķir atlaidi, kura ir lielāka par noteikto atlaidi, W5 bija izveidojuši sankciju mehānismu (skat. arī tālāk 94.–96. punktu). No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir pamatojusies uz vairākiem saskanīgiem apstākļiem, kas parāda individuālas vai – vismaz vienā gadījumā – kolektīvas finansiālās sankcijas, ko W5 piemēro piegādātājiem, kuri piešķir pārāk lielu atlaidi mazajiem būvētājiem, kā arī piegādātāja maiņu šādas atlaides atklāšanas gadījumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 82.–86. apsvērums). Tādējādi Wintershall 1996. gada 4. marta iekšējā ziņojumā attiecībā uz būvniecības sabiedrības Heijmans NV apmeklējumu ir norādīts uz šādām sankcijām saistībā ar 1995. gadu (apstrīdētā lēmuma preambulas 82. apsvērums). Līdzīgi HBG ziņojumā attiecībā uz 1999. gada 14. septembra saskaņošanu ir skarts jautājums par diviem mazajiem būvētājiem piešķirto nozīmīgo atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 83. apsvērums). Attiecībā uz 2000. gadu pati prasītāja, kā arī BP norāda uz kolektīvo naudas sodu, kas piegādātājiem tika uzlikts pēc Krekel, kas ir mazais būvētājs, piešķirtās atlaides atklāšanas (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums). Kuwait Petroleum un BP savos paziņojumos tāpat ir apstiprinājušas sankciju mehānismu, ko piemēro attiecībā uz gadījumu, kad atklājas, ka mazajam būvētājam tiek piešķirta pārāk nozīmīga atlaide (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. un 86. apsvērums). SNV 1995. gada 9. februāra iekšējā ziņojumā tāpat ir minēti draudi samazināt bitumena pasūtījumus gadījumā, ja būvētājiem, kas nav W5 dalībnieki, tiek izteikti konkurētspējīgi piedāvājumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums). Visbeidzot, dokumentā attiecībā uz 2001. gada 4. maija saskaņošanu prasītāja tāpat ir minējusi naudas sodu, kas Nynas tika uzlikts tās cenu politikas dēļ (apstrīdētā lēmuma preambulas 117. apsvērums), ko Kuwait Petroleum ir apstiprinājusi savā 2003. gada 12. decembra paziņojumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 118. apsvērums).

57      Ceturtkārt, kas attiecas uz prasītājas argumentu, ka pārkāpuma laikposmā bitumena cena esot pastāvīgi pieaugusi, kamēr W5 piešķirtā atlaide 2002. gadā esot atradusies 1994. gada līmenī, tam trūkst faktiskā pamata. No apstrīdētā lēmuma 1. pielikuma izriet, ka no 1994. līdz 2002. gadam bruto cena ir bijusi lielā mērā mainīga un nav sistemātiski pieaugusi, jo regulāri ir bijuši novērojami pazeminājumi. Kas attiecas uz W5 piešķirtās īpašās atlaides attīstību, no apstrīdētā lēmuma preambulas 93.–125. apsvērumā minētajiem dokumentiem izriet, ka tā pamatā ir sekojusi bruto cenas paaugstinājumiem un tātad laikposmā no 1998. līdz 2000. gadam tā ir pastāvīgi pieaugusi, 2002. gadā sasniedzot līmenī, kas ir tuvs 1994. gadam (60 Nīderlandes guldeņu (NGL) 2002. gadā, 50 NGL 1994. gadā). Tādējādi prasītāja nevar apgalvot, ka W5 piešķirtā atlaide bija kļuvusi proporcionāli mazāk nozīmīga nekā bruto cenas paaugstinājumi.

58      No visa iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem noslēgto nolīgumu saturu Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā un šis otrais arguments ir jānoraida.

3.     Par trešo kļūdu faktos attiecībā uz lielo būvētāju intereses aizliegtajā vienošanās kļūdainu vērtējumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

59      Prasītāja uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā saistībā ar W5 interesi aizliegtajā vienošanās. Apstrīdētajā lēmumā Komisija, pirmkārt, esot noraidījusi paziņojumā par iebildumiem iekļauto teoriju, atbilstoši kurai W5 esot bijuši ieinteresēti saglabāt mākslīgi augstu bruto cenu, un, otrkārt, esot prezentējusi jaunu teoriju. Atbilstoši Komisijas, kas ir balstījusies uz SNV 1995. gada 6. februāra piezīmi, viedoklim W5 locekļi esot bijuši ieinteresēti, lai bitumena cenas vienlaicīgi un būtiski pieaugtu, lai liktu pieaugt bezpeļņas organizācijas, kurai ir uzticēts publicēt ceļu seguma bitumena cenas, izveidotajam indeksam, bet tie arī esot guvuši labumu no bitumena cenu samazināšanas ar nosacījumu, ka tā ir progresīva un izstiepta laikā. Šāda samazināšanās neesot izraisījusi attiecīgā indeksa samazināšanos un tiem esot ļāvusi nepārnest šo samazināšanos uz uzņēmumiem – līgumslēdzējiem. Prasītāja, katrā ziņā apstiprinot, ka tai neesot detalizētu zināšanu par šā indeksa noteikšanas kārtību, norāda, ka zina, ka šis indekss katru mēnesi tiekot pārskatīts, pamatojoties uz datiem par visām iepirkuma cenām, kurus par indeksa noteikšanu atbildīgā iestāde tieši un individuāli savācot no noteikta asfaltēšanas centrāļu skaita, un ka tā esot konstatējusi, ka šā indeksa faktiskā attīstība neļaujot apstiprināt Komisijas teoriju. Tāpat tā norāda, ka 2000. gada 12. aprīļa sanāksmē lielie būvētāji neesot iebilduši pret bitumena bruto cenas samazināšanu, bet pēc to mēģinājuma pamest saskaņošanas sanāksmes ar piegādātājiem, tie lielajiem būvētājiem esot draudējuši vienlaicīgi samazināt bruto cenu un tiem piešķirto atlaidi, pret ko tie esot iebilduši. Turklāt tas pats fenomens esot atkārtojies 2001. gada martā. Turklāt tā uzsver, ka cenu paaugstināšana, kas notiek ceļu būvniecības sezonā, būvētājiem radot vienīgi neērtības, jo vienīgi uz 5 % no ceļu darbiem attiecoties zaudējumu saistībā ar izejvielu cenu izmaiņām atlīdzības noteikums. Turklāt tā precizē, ka dažreiz būvētājam esot iespējams pārnest šo bitumena cenas paaugstināšanu apstākļos, kad nav specifiska noteikuma, bet šī iespēja esot bijusi piemērojama visiem būvētājiem, ieskaitot mazos būvētājus. Visbeidzot, tā norāda, ka ceļu būvniecības sezonas sākumā notiekošā cenas paaugstināšana esot varējusi tikt pārnesta vienkāršāk un visi būvētāji tādējādi esot bijuši ieinteresēti cenu stabilitātē šajā sezonā, lai gan piegādātāji vēlējās katrā brīdī palielināt savas cenas.

60      Komisija noraida visus prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

61      Savienības tiesa jau ir uzskatījusi, ka vienas un tās pašas aizliegtās vienošanās dalībniekiem var būt ekonomiski papildinošas intereses (Vispārējās tiesas 2006. gada 13. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑217/03 un T‑245/03 FNCBV u.c./Komisija, Krājums, II‑4987. lpp., 322. punkts). Šajā lietā Komisija uzskatīja, ka gan piegādātājiem, gan arī W5 ir bijusi kopīgā interese nolīgumu attiecībā uz bruto cenu un atlaidēm pastāvēšanā, jo to sekas ir bijušas konkurences ierobežošana piegādātāju un lielo būvētāju segmentā. Prasītāja uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz W5 mērķi, kas esot bijis nevis kaitēt galapatērētājam, bet ierobežot piegādātāju uzspiesto cenu paaugstinājumu sekas.

62      Vispirms, ir jāatgādina, kā ir minēts iepriekš 31. punktā, ka, ja Komisijai ir izdevies savākt dokumentārus pierādījumus par apgalvoto pārkāpumu, kuri šķiet pietiekami, lai pierādītu pret konkurenci vērstas vienošanās esamību, nav nepieciešams pārbaudīt, vai apsūdzētais uzņēmums bija ekonomiski ieinteresēts attiecīgajos nolīgumos (iepriekš 31. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Sumitomo Metal Industries un Nippon Steel/Komisija, 46. punkts). Tādējādi jautājumu par W5 mērķa kļūdainu vērtējumu Vispārējā tiesa izskata tikai papildu kārtībā.

63      Vispirms, pamatojoties uz apstākļiem, par kuriem lietas dalībnieki ir vienisprātis, ir īsumā jāatgādina, kā darbojas Centrum voor regelgeving en onderzoek in de grond‑, water‑ en wegenbouw en de Verkeerstechniek (CROW, Regulatīvais un izpētes centrs civilās inženierijas un satiksmes jomā), bezpeļņas organizācija, kurai kopš 1970. gadiem tostarp bija uzticēts uzdevums ik mēnesi publicēt ceļu seguma bitumena cenas (apstrīdētā lēmuma preambulas 25. un 26. apsvērums).

64      Līdz 1995. gada 1. novembrim CROW veiktā bitumena cenas publicēšana notika, iepriekš konsultējoties ar asfalta ražotājiem. Pēc šā datuma aprēķinu veica CBS (Centrālais statistikas birojs) – valsts iestāde –, pamatojoties uz tirgus pētījumu attiecībā uz vairākām asfaltēšanas centrālēm, t.i., pirms iespējamas būvētājiem piešķirtās atlaides piemērošanas, un šis CROW publicējamais cenu indekss (turpmāk tekstā – “CROW indekss”) kalpoja par atsauci ilgtermiņa ceļu būves darījumiem, kuri ietvēra risku noregulēšanas noteikumu. Attiecībā uz šiem darījumiem gadījumā, ja CROW indekss pieaug virs noteiktas robežas, uzņēmumiem – līgumslēdzējiem bija pienākums atlīdzināt būvētāju zaudējumus. Turpretim, ja CROW indekss pazeminās zem noteiktas robežas, būvētājiem bija pienākums atlīdzināt uzņēmumu – līgumslēdzēju zaudējumus. No tā izriet, ka būvētājiem cenu paaugstināšana nebija neizdevīga, ciktāl cenas pieauga vienlaicīgi, liekot tātad pieaugt CROW indeksam. Turpretim būvētāji nebija ieinteresēti cenas samazināšanā, kuras gadījumā, ja tā izraisīja CROW indeksa samazināšanos, tiem bija pienākums atlīdzināt saviem līgumpartneriem cenas starpību.

65      Prasītāja, katrā ziņā norādot, ka tai precīzi nav zināms CROW indeksa aprēķina mehānisms, ir iesniegusi Vispārējai tiesai dokumentu, kas atspoguļo šā indeksa faktisko attīstību laikposmā starp 1997. un 2005. gadu, uzskatot, ka tas atspēkojot apstrīdētā lēmuma preambulas 25. un 26. apsvērumā Komisijas izklāstīto teoriju, ka savas cenas piegādātāji palielināja vienlaicīgi un būtiski un tās samazināja tikai ļoti pakāpeniski. Šis dokuments tomēr nesniedz nekādas norādes par jautājumu, vai cenas pieauga vienlaicīgi un samazinājās savstarpēji nesaistīti. Tas vienīgi ļauj konstatēt, ka laikposmā no 1997. līdz 2005. gadam, izņemot laikposmu no 1998. gada februāra līdz 1999. gada aprīlim, CROW indekss attiecībā uz bitumena cenu ir pastāvīgi pieaudzis. Turklāt apstrīdētā lēmuma 1. pielikums apstiprina, ka visā pārkāpuma laikposmā ceļu seguma bitumena bruto cena ir pieaugusi par NGL 253. Tātad Vispārējā tiesa uzskata, ka šā indeksa funkcionēšanas pārbaude atbalsta Komisijas paskaidrojumu, saskaņā ar kuru, runājot par līgumiem, kuros ir ietverts risku noregulēšanas noteikums, cenu paaugstināšanās gadījumā būvētājiem neradās neizdevīgas sekas, [taču] tie turpretim nav bijuši ieinteresēti cenu samazināšanā. Tomēr, lai novērtētu W5 interesi aizliegtajā vienošanās, nav nepieciešamības noteikt precīzu šā indeksa aprēķina mehānismu, par kuru lietas dalībniekiem ir domstarpības.

66      Turklāt prasītāja apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka lielie būvētāji esot iebilduši pret bitumena bruto cenas samazināšanu 2000. un 2001. gadā. Tomēr no prasītājas darbinieka 2000. gada 12. aprīļa aizliegtās vienošanās sanāksmē izdarītajām piezīmēm, uz kurām Komisija atsaucas apstrīdētā lēmuma preambulas 111. apsvērumā, izriet, ka lielie būvētāji bija satraukti par bruto cenas samazināšanos, kas tiem dārgi izmaksātu CROW indeksa samazināšanās dēļ. Prasītāja norāda, ka šis dokuments esot jāievieto tā kontekstā, t.i., ka lielie būvētāji esot norādījuši piegādātājiem, ka tie vēlas pamest aizliegto vienošanos, uz ko piegādātāji esot atbildējuši ar draudiem radikāli samazināt bruto cenu, kā arī lielajiem būvētājiem piešķirto īpašo atlaidi. Šis apgalvojums tomēr nav pamatots ne ar vienu pierādījumu un katrā ziņā nedod pamatu pieņemt, ka, uzskatot, ka lielie būvētāji nevēlējās pieļaut nedz bitumena cenas, nedz arī to īpašās atlaides samazināšanos, Komisija būtu pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

67      Attiecībā uz 2001. gadu Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 115. un 116. apsvērumā ir norādījusi, ka no HBG un prasītājas dokumentiem izriet, ka ar kaimiņvalstīm pastāvošās cenas starpības dēļ piegādātāji vēlējās samazināt bruto cenu, kamēr W5 piedāvāja saglabāt bruto cenu un palielināt to atlaidi, un ka beigās tika nolemts nelielā mērā samazināt bruto cenu (? NGL 20) un saglabāt atlaidi augstā līmenī (NGL 80). Šajā ziņā prasītāja uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi kļūdu faktu vērtējumā, jo no šiem dokumentiem izrietot, ka piegādātāji vēlējās saglabāt cenu līmeni pēc atlaides piemērošanas, bet paredzēja samazināt bruto cenu, kā arī to atlaidi. Tomēr ir jāuzsver, ka Komisija šos dokumentus ir izmantojusi, lai konstatētu, ka lielie būvētāji nebija ieinteresēti nedz bruto cenas, nedz arī to īpašās atlaides samazināšanā, un ka tie tātad nebija vienkārši piegādātāju rīcības upuri.

68      Turklāt, norādot, ka zaudējumu atlīdzības saistībā ar izejvielu cenu izmaiņām noteikums esot iekļauts vienīgi 5 % no publiskā iepirkuma līgumiem, prasītāja mēģina minimizēt CROW indeksa nozīmi. Komisija precizē, ka atbilstoši cita būvētāja – W5 dalībnieka viedoklim šāds noteikums esot iekļauts 10–15 % no publiskā iepirkuma līgumiem. Katrā ziņā Vispārējā tiesa norāda, ka no daudziem dokumentiem izriet, ka šis jautājums ir bijis aizliegtās vienošanās sanāksmēs notikušo diskusiju priekšmets (apstrīdētā lēmuma preambulas 94. (HBG 1994. gada 8. jūlija piezīme), 101. (BP 1996. gada iekšējā piezīme), 107. (HBG 1999. gada 14. septembra ziņojums), 111. (prasītājas 2000. gada 12. aprīļa piezīmes) un 115. (HBG 2001. gada 16. februāra piezīmes) apsvērums), kas, lai kāds arī nebūtu attiecīgo publiskā iepirkuma līgumu skaits, ļauj to uzskatīt par pārrunu centrālo elementu. Turklāt savā 2003. gada 12. septembra atbildē uz 2003. gada 30. jūnija informācijas pieprasījumu prasītāja pati atsaucas uz šo noteikumu veidu, norādot, ka īpašā atlaide tai esot bijusi piešķirta par darbiem, attiecībā uz kuriem līgumiski neesot bijusi saskaņota nekāda bitumena cenas pieauguma gadījumā maksājamā kompensācija.

69      Turklāt prasītāja norāda, pirmkārt, ka, lai gan dažreiz būvētājam esot bijis iespējams pārnest bitumena cenas pieaugumu uz uzņēmumu – līgumslēdzēju apstākļos, kad nav riska noregulēšanas noteikuma, šī iespēja esot bijusi piemērojama visiem būvētājiem, ieskaitot mazos būvētājus, un, otrkārt, ka visi būvētāji esot varējuši vienkāršāk pārnest [ceļu būvniecības] sezonas sākumā notiekošo cenas paaugumu un ka visi būvētāji tādējādi esot bijuši ieinteresēti cenu stabilitātē šajā sezonā. Tomēr, lai apšaubītu Komisijas vērtējumu attiecībā uz W5 interesi aizliegtajā vienošanās, šis arguments nebūtu pietiekams. Ņemot vērā konkurences tiesības, ir jānosaka atšķirība starp, pirmkārt, pārrunām, kas starp diviem uzņēmumiem notiek divpusēji, un, otrkārt, kolektīvajiem nolīgumiem par cenām un īpašajām atlaidēm, kuri tiek noslēgti kolektīvi. Apstāklis, saskaņā ar kuru mazie būvētāji tāpat ir bijuši ieinteresēti ceļu būvniecības sezonas sākumā notiekošajās cenas izmaiņās, nav pietiekams, lai neitralizētu lielākas W5 piešķirtās atlaides negatīvo iespaidu no konkurences tiesību normu aspekta.

70      Visbeidzot, ir jāuzsver, ka savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja pati ir norādījusi, ka bruto cenu palielināšanu W5 dalībnieki varēja akceptēt ar nosacījumu, ka tie saņem lielāku atlaidi nekā mazie būvētāji (apstrīdētā lēmuma preambulas 149. apsvērums).

71      No visa iepriekš minētā izriet, ka piegādātājiem un W5 ir bijusi kopīgā interese nolīgumu par bruto cenu un atlaidēm pastāvēšanā, un ka lielo būvētāju interesi izskaidro gan risku noregulēšanas noteikumu mehānisms publiskā iepirkuma līgumos, gan arī tiem piešķirtā īpašā atlaide, kas tiem nodrošināja konkurences priekšrocību attiecībā pret mazajiem būvētājiem publiskā iepirkuma līgumu iegūšanā. Tādējādi attiecībā uz W5 interesi aizliegtajā vienošanās Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

4.     Par ceturto kļūdu faktos attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmes uz konkurenci ceļu būves tirgū neesamību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

72      Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot uzskatījusi, ka ceļu būves uzņēmumiem bitumena cena esot ļoti svarīgs izmaksu faktors, lai gan savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem tā esot norādījusi, ka bitumena iepirkšanas izmaksas veidojot vienīgi aptuveni 1,5 % no ceļu būves uzņēmuma kopējiem izdevumiem un ka citi būvētāji – W5 dalībnieki Komisijai šo skaitli esot apstiprinājuši. Tā kā ar W5 piešķirto īpašo atlaidi saistītās cenu atšķirības veidojot vienīgi 1 %, tā pieņem, ka šo nepareizo apstiprinājumu Komisija ir saglabājusi tikai tam, lai parādītu aizliegtās vienošanās divpusējo raksturu. Turklāt tā uzskata, ka fakts, ka lielie būvētāji pieprasa nozīmīgu atlaidi, esot vienīgi to iepirkumu stratēģijas daļa un neesot konkurences ierobežošanas instruments. Visbeidzot, tā uzskata, ka Komisija nevarot sniegt pierādījumu tiesvedības stadijā.

73      Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

74      Vispirms ir jāatgādina, ka vērtējumā, vai uz nolīgumu attiecas EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, šā nolīguma pret konkurenci vērstais mērķis un pret konkurenci vērstās sekas, ir nevis kumulatīvi, bet gan alternatīvi nosacījumi. Šā nosacījuma alternatīvas raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā nolīguma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Tomēr gadījumos, kad nolīguma satura analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas, un, lai uz nolīgumu attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, no kura izriet, ka konkurences ir tikusi būtiski nepieļauta, ierobežota vai izkropļota. Turklāt, ja nolīgumam piemīt pret konkurenci vērsts mērķis, nav vajadzības izskatīt tā sekas (Tiesas 2009. gada 6. oktobra spriedums apvienotajās lietās C‑501/06 P, C‑513/06 P, C‑515/06 P un C‑519/06 P GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija u.c., Krājums, I‑9291. lpp., 55. punkts). Tādējādi šajā lietā Komisijai bija vienīgi jāpierāda, ka nolīgumu mērķis ir bijis nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci, un tai nebija jāpierāda minēto nolīgumu konkrētās pret konkurenci vērstās sekas.

75      No apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka nolīgumi, ar kuriem tika noteikta bitumena bruto cena, W5 piešķirtā īpašā minimālā atlaide, kā arī mazajiem būvētājiem piešķirtā maksimālā atlaide, bija vērsti uz to, lai kaitētu konkurencei ceļu būves nozarē, un tādējādi, lai novērtētu, vai minētajiem nolīgumiem ir piemērojams EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, to konkrēto seku ņemšana vērā nebija vajadzīga (preambulas 155.?160. apsvērums). Tātad Komisija preambulas 79.?86. un 169.?174. apsvērumā minēto nolīgumu sekas ir izskatījusi tikai papildu kārtībā.

76      Prasītāja, tostarp bitumena iepirkuma cenas nelielās daļas kopējās ceļu darbu izmaksās (1,5 %) dēļ, uzskata, ka Komisija, novērtējot aizliegtās vienošanās ietekmi ceļu būves tirgū, esot pieļāvusi kļūdu. Komisija apšauba šo skaitli, norādot, ka prasītāja esot izmantojusi ļoti ekstensīvu aprēķina metodi un ka Nīderlandes statistikas biroja publiskajā dokumentā 2006. gadā esot tikusi uzsvērta bitumena cenas ietekme uz ceļu darbu izmaksām. Prasītāja apstrīd šā dokumenta kā pierādījuma pieņemamību, jo tas esot ticis sniegts tikai tiesvedības stadijā.

77      Nepastāvot vajadzībai spriest par šā dokumenta pieņemamību, ir pietiekami konstatēt, ka šajā lietā Komisija ir pamatojusies uz citiem apstākļiem, lai konstatētu, ka W5 piešķirtajai īpašajai atlaidei ir bijusi ietekme uz konkurenci ceļu būves nozarē. Apstrīdētajā lēmumā, skaitļos neizsakot bitumena izmaksu daļu ceļu būves [izmaksās], tā tomēr ir norādījusi, ka “attiecībā uz W5 absolūtais bitumena neto cenas līmenis ir bijis mazāk svarīgs nekā fakts, ka tiem ir bijusi relatīvā priekšrocība, salīdzinot ar ceļu būvētājiem, kas nebija W5 dalībnieki”, jo šī relatīvā priekšrocība “tiem ir devusi iespēju iegūt tiesības slēgt līgumus publiskā iepirkuma procedūrā attiecībā uz darbiem, kas prasa relatīvi lielu bitumena patēriņu” (apstrīdētā lēmuma preambulas 70. un 153. apsvērums). Šis apgalvojums balstās uz vairākiem saskanīgiem administratīvās lietas dokumentiem. Pirmkārt, atbildot uz paziņojumu par iebildumiem, prasītāja tādējādi ir norādījusi, ka “bitumena neto cenas tātad [bija] atbilstošas individuālo ceļu būvētāju faktiskajām bitumena iegūšanas izmaksām” un ka “attiecībā uz šiem pēdējiem minētajiem šīs cenas tātad [bija] izejas punkts vienas asfalta tonnas kā ceļu būves darbu sastāvdaļas iegūšanas izmaksu aprēķinā”. Otrkārt, savā 1995. gada 9. februāra iekšējā piezīmē SNV bija norādījusi, ka W5 “piešķīra lielu nozīmi iespējai iegūt viszemākās iepirkuma cenas, salīdzinot ar konkurentiem”, un absolūtais cenu līmenis bija daudz mazāk nozīmīgs. Treškārt, savā 2003. gada 9. oktobra paziņojumā Kuwait Petroleum precizēja, ka lielie būvētāji varēja zināt, vai piegādātājs ir pārkāpis aizliegtās vienošanās nolīgumus, piešķirot lielāku atlaidi mazajam būvētājam, pateicoties Cobouw, kas ir Nīderlandes laikraksts, kurā ir uzskaitīti uzaicinājumi iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā un līgumu slēgšanas tiesību piešķiršanas rezultāti Nīderlandes būvniecības nozarē (apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvērums). Visbeidzot, 2001. gada 31. oktobrī sastādītajā protokolā par Van Kessel – maza būvētāja – apmeklējumu, Veba – piegādātājs – ir apstiprinājis, ka šim būvētājam vissvarīgākā ir bijusi nevis absolūtā cena, bet gan iespēja iegūt viszemāko iespējamo cenu.

78      Vispārējā tiesa tādējādi uzskata, ka šie apstākļi ļauj konstatēt, ka W5 piešķirtajai īpašajai atlaidei ir bijusi ietekme uz konkurenci ceļu būves nozarē, un nav vajadzības spriest par bitumena izmaksu konkrēto daļu kopējās ceļu darbu izmaksās.

79      Prasītāja turklāt uzskata, ka fakts, ka lielie būvētāji ir prasījuši lielāku atlaidi, esot vienīgi daļa no to iepirkumu stratēģijas, kura esot bijusi efektīva, bet neesot bijusi konkurences ierobežošanas instruments. Tomēr ir jāatgādina, ka atbilstoši konkurences tiesībām kolektīvi nolīgumi par cenām un īpašām atlaidēm principā ir aizliegti un, pretēji vienkāršām komerciālām sarunām, ko divpusējā kārtībā veic divi uzņēmumi, nav uzskatāmi par vienkāršas komerciālas stratēģijas daļu.

80      No iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmi uz ceļu būves tirgu.

5.     Par piekto kļūdu faktos attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu: aizliegtās vienošanās izcelsme un attīstība laikā un sankciju mehānisms

a)     Lietas dalībnieku argumenti

81      Prasītāja uzskata, ka Komisija esot pieļāvusi trīs kļūdas faktos attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu.

82      Pirmkārt, lai gan vairāki saskanīgi piegādātāju (BP, Kuwait Petroleum un Nynas) paziņojumi, kā arī viens prasītājas iekšējais dokuments apstiprinot, ka vienīgi piegādātāji ir bijuši aizliegtās vienošanās iniciatori, Komisija esot izvēlējusies apstrīdētajā lēmumā citēt pretējos SNV paziņojumus.

83      Otrkārt, Komisija esot nepareizi novērtējusi aizliegtās vienošanās attīstību laikā. Tātad starp W5 un piegādātājiem neesot bijis nekādu diskusiju pirms 1996. gada, kas esot datums, sākot ar kuru esot notikušas sanāksmes, kuras esot bijušas tikai formālas, jo tās neesot atšķīrušās no divpusējām sarunām starp piegādātāju un individuālu pircēju, tostarp no sarunām, kuras esot vedis katrs mazais būvētājs. Vienīgi, sākot no 1999. gada, situācija esot mainījusies, jo bitumena cenu straujas attīstības un nozīmīgas mazajiem būvētājiem piešķirtās atlaides atklāšanas dēļ W5 esot uzskatījuši par lietderīgu pirms katras sanāksmes ar piegādātājiem izstrādāt kopēju nostāju.

84      Treškārt, Komisija esot nepareizi novērtējusi lielo būvētāju lomu sankciju mehānisma piemērošanā. Šie pēdējie minētie esot tikai vienu reizi 2000. gada aprīlī pieprasījuši piešķirt kolektīvu papildu atlaidi pēc tam, kad esot tikusi atklāta mazajiem būvētājiem piešķirtā nozīmīgā atlaide. Šajā gadījumā sabiedrība ExxonMobil, kuru Komisija tomēr neesot uzskatījusi par aizliegtās vienošanās dalībnieci, tāpat esot piešķīrusi papildu atlaidi W5. Komisija nevarot norādīt ne uz vienu apstākli, kas ļautu pierādīt, ka sankciju mehānisms tiktu piemērots kādā citā gadījumā. Turklāt vairāki Komisijas lietā esoši apstākļi ļaujot konstatēt, ka arī mazie būvētāji ir prasījuši tiem piešķirt viszemākās cenas tirgū pēc atlaides piemērošanas.

85      Komisija noraida visus šos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

86      Saistībā ar pirmo argumentu attiecībā uz aizliegtās vienošanās izcelsmes pierādījumiem Komisija, lai aizliegtās vienošanās izcelsmi attiecinātu kopīgi uz piegādātājiem un lielajiem būvētājiem, ir pamatojusies uz vairākiem saskanīgiem dokumentiem. Vispirms ir jāatgādina, ka apstrīdētā lēmuma preambulas 70. apsvērumā minētie piegādātāju paziņojumi, uz kuriem vēlas atsaukties prasītāja, attiecas tikai uz piegādātāju sagatavošanas sanāksmēm un tie nesniedz nekādus apstākļus saistībā ar aizliegtās vienošanās izcelsmi.

87      Turpretim vairāki dokumenti, kas ir datēti ar aizliegtās vienošanās sākotnējo laikposmu, ļauj apstiprināt Komisijas tēzi, ka W5, tāpat kā piegādātāji, bija ieinteresēti aizliegtās vienošanās izveidošanā. SNV 1995. gada 6. februāra iekšējā piezīmē ir norādīts uz lielo būvētāju satraukumu bitumena cenu nestabilitātes 1994. gadā dēļ, kas “apdraudēja CROW cenu un līgumu noslēgšanu”. Turklāt aizliegtās vienošanās divpusējo raksturu apstiprina SNV 1995. gada 9. februāra iekšējā piezīme, kurā tā ir kvalificēta kā “sadarbība starp diviem karteļiem”. Līdzīgi Wintershall 1992. gada 20. februāra ziņojumā ir minēts fakts, ka prasītāja ir uzņēmusi kontaktus ar SNV, lai lūgtu tai izteikt priekšlikumus par nākotnes sadarbības starp piegādātājiem un W5 iespēju. Visbeidzot, 1994. gada 8. jūlija iekšējā piezīmē HBG izteica savu satraukumu par piegādātāju lēmumu nepildīt 1994. gada martā noslēgtos nolīgumus.

88      Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir pamatoti apgalvojusi, ka šie dokumenti ļauj uzskatīt, ka aizliegtās vienošanās izveidošanas pamatā ir bijuši W5 kopīgi ar piegādātājiem. Ar prasītājas iekšējā sekretariāta instrukcijām, uz kurām šī pēdējā minētā vēlas atsaukties, kurās ir norādīts, ka lielo būvētāju saskaņošanas ar piegādātājiem iniciatīvas pamatā esot SNV, un kuras drīzāk skar aizliegtās vienošanās vadītāja identitātes jautājumu, pašām par sevi nevar apšaubīt no iepriekš minēto dokumentu izskatīšanas izdarīto secinājumu.

89      Otrā argumenta kontekstā prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot kļūdaini novērtējusi aizliegtās vienošanās attīstību laikā. Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka vairāki saskanīgi pierādījumi ļauj apstiprināt pārkāpuma esamību un attīstību laikposmā no 1994. līdz 2002. gadam (preambulas 93.?126. apsvērums).

90      Tātad attiecībā uz 1994. un 1995. gadu Komisija ir norādījusi apstākļus, kas pierāda nolīgumu starp piegādātājiem un W5 esamību, kā arī šo nolīgumu īstenošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 93.?99. apsvērums).

91      Turklāt no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai gan nolīgumu noslēgšanas mehānisms 1996. gadā tika grozīts tādējādi, ka SNV un prasītāja, sākot no šā datuma, vairs nebija pilnvarotas vienas pašas noslēgt nolīgumu attiecībā uz visiem aizliegtās vienošanās dalībniekiem, šīs organizatoriskās izmaiņas tomēr nav ietekmējušas aizliegtās vienošanās apstākļus (preambulas 100. apsvērums).

92      Līdzīgi neviens apstāklis nedod pamatu uzskatīt, ka 1999. gadā aizliegtās vienošanās sanāksmju raksturs tiktu grozīts un, tostarp, ka, vienīgi sākot no šā datuma, lielie būvētāji būtu sanākuši, lai sagatavotu sanāksmes ar piegādātājiem. Tādējādi tostarp no prasītājas 2003. gada 12. septembra atbildes uz informācijas pieprasījumu izriet, ka nekavējoties pirms (vai pēc) saskaņošanas ar piegādātājiem W5 dalībnieki ir sanākuši, lai kolektīvi sagatavotu (vai novērtētu) saskaņošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 72. apsvērums). Vairāki piegādātāji tāpat ir apstiprinājuši, ka lielie būvētāji ir sanākuši pirms aizliegtās vienošanās sanāksmes, lai to sagatavotu (apstrīdētā lēmuma preambulas 73.?75. apsvērums). Turklāt apstāklis, ka, sākot no 1999. gada, attiecības starp divām aizliegtās vienošanās grupām esot kļuvušas saspringtākas, neietekmē šo sanāksmju kvalifikāciju no konkurences tiesību viedokļa. Visbeidzot, prasītājas arguments, kurš ir vērsts uz to, lai pirmajos aizliegtās vienošanās gados notikušās sanāksmes kvalificētu kā vienkāršas divpusējas diskusijas starp piegādātājiem un pircējiem, ir jānoraida, jo kolektīvus nolīgumus par cenām un īpašām atlaidēm, kuri tiek noslēgti kolektīvi, nevar salīdzināt ar komerciālām divu uzņēmumu savstarpēji veiktām pārrunām.

93      Trešā argumenta kontekstā prasītāja uzskata, ka Komisija esot pārvērtējusi lomu, kāda W5 ir bijusi sankciju mehānismā, jo šis mehānisms esot ticis iedarbināts tikai vienu reizi 2000. gadā. Tā turklāt uzskata, ka W5 regulārie draudi nomainīt piegādātāju esot komerciāla rīcība, kas ir identiska tai, kuru īstenojot mazie būvētāji.

94      Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir pamatoti balstījusies uz vairākiem saskanīgiem apstākļiem, kas apstiprina individuālas vai, vismaz vienā gadījumā, kolektīvas finansiālās sankcijas, ko W5 piemēroja attiecībā uz piegādātājiem, kuri piešķir pārāk lielu atlaidi mazajiem būvētājiem, kā arī piegādātāju maiņu šādas atlaides atklāšanas gadījumā. Wintershall 1996. gada 4. marta iekšējā ziņojumā attiecībā uz Heijmans apmeklējumu ir minētas šīs sankcijas 1995. gadam (apstrīdētā lēmuma preambulas 82. apsvērums). Līdzīgi HBG ziņojumā attiecībā uz 1999. gada 14. septembra saskaņošanu ir iekļauti jautājumi attiecībā uz diviem mazajiem būvētājiem piešķirto nozīmīgo atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 83. apsvērums). Attiecībā uz 2000. gadu pati prasītāja, kā arī BP atzīst kolektīvo naudas sodu, kas piegādātājiem tika uzlikts Krekel – mazajam būvētājam – piešķirtas atlaides atklāšanas rezultātā (apstrīdētā lēmuma preambulas 84. apsvērums). Savos 2003. gada 9. oktobra paziņojumos Kuwait Petroleum tāpat ir apstiprinājusi šo sankciju mehānismu (apstrīdētā lēmuma preambulas 85. apsvērums). Tāpat BP, atbildot uz informācijas pieprasījumu, 2003. gada 16. septembrī ir paziņojusi, ka 2002. gadā prasītāja atteicās no piegādēm, ko veica Veba, pēc tam, kad tā bija atklājusi mazajam būvētājam piešķirtu nozīmīgu atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums). SNV 1995. gada 9. februāra iekšējā piezīmē tāpat ir minēti draudi samazināt bitumena piegādes gadījumā, ja lieliem būvētājiem, kas nav W5 dalībnieki, tiks sniegti konkurētspējīgi piedāvājumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums). Savā 2003. gada 12. septembra paziņojumā Kuwait Petroleum ir apstiprinājusi, ka, ja piegādātājs mazajam būvētājam piešķīra atlaidi, kas ir lielāka par noteikto atlaidi, W5 draudēja vairs neveikt iepirkumus no šā piegādātāja (apstrīdētā lēmuma preambulas 86. apsvērums). Visbeidzot, dokumentā attiecībā uz 2001. gada 4. maija saskaņošanu prasītāja tāpat ir minējusi Nynas tā cenu politikas dēļ uzlikto naudas sodu (apstrīdētā lēmuma preambulas 117. apsvērums), ko Kuwait Petroleum ir apstiprinājusi savā 2003. gada 12. septembra paziņojumā (apstrīdētā lēmuma preambulas 118. apsvērums). Ar to, ka Nynas, rakstveidā atbildot uz noteiktiem Komisijas jautājumiem, ir norādījusi, ka kolektīva sankcija esot tikusi piemērota tikai vienu reizi, nepietiek, lai noliegtu attiecībā uz to piemērotās individuālās sankcijas esamību.

95      Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisija ir varējusi pamatoti uzskatīt, ka šajos dokumentos ir iekļauta precīza atsauce uz kolektīvā naudas soda mehānismu, ko W5 uzlika piegādātājiem 2000. gadā. Turklāt šie dokumenti kopumā parāda, ka attiecībā uz aizliegtās vienošanās nolīgumu neievērošanas gadījumu visā tās darbības laikā pastāvēja individuāls un kolektīvs sankciju mehānisms. Sankcijas veidoja vai nu iepirkumu pārtraukšana no piegādātāja, kas ir pārkāpis minētos nolīgumus, vai arī naudas soda uzlikšana piegādātājam – pārkāpējam vai visiem piegādātājiem kopumā.

96      Tādējādi no visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā attiecībā uz aizliegtās vienošanās izcelsmi, tās attīstību laikā un sankciju mehānismu.

6.     Par sesto kļūdu faktos attiecībā uz ExxonMobil lomu aizliegtajā vienošanās

a)     Lietas dalībnieku argumenti

97      Prasītāja uzskata, ka Komisija, apstrīdētajā lēmumā neiekļaujot nevienu atsauci uz ExxonMobil, kamēr paziņojumā par iebildumiem tā esot uzskatījusi, ka ExxonMobil pilnībā sekoja aizliegtās vienošanās nolīgumiem, par kuriem tā tika regulāri informēta, esot pieļāvusi kļūdu faktos. Piemēram, kā parādot paziņojums par kredītu, ko ExxonMobil esot nosūtījusi prasītājai 2000. gada 15. novembrī, ExxonMobil esot uzņēmusies būtisku daļu no papildu atlaides, kas 2000. gada aprīlī sankcijas izpildes veidā tika piešķirta W5. Šis apstāklis esot svarīgs, lai saprastu aizliegtās vienošanās, kura aptvēra visus piegādātājus, funkcionēšanu.

98      Komisija atgādina, ka tās rīcībā neesot bijis pietiekamu pierādījumu, lai konstatētu ExxonMobil dalību aizliegtajā vienošanās.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

99      Šķiet, ka prasītājas izvirzītais arguments ir neiedarbīgs, jo, pat pieņemot, ka tas ir pamatots, tas nevarētu ietekmēt apstrīdētā lēmuma tiesiskumu tiktāl, ciktāl tas skar prasītāju (Vispārējās tiesas 1996. gada 5. jūnija spriedums lietā T‑75/95 Günzler Aluminium/Komisija, Recueil, II‑497. lpp., 55. punkts; 1997. gada 27. februāra spriedums lietā T‑106/95 FFSA u.c./Komisija, Recueil, II‑229. lpp., 199. punkts, un 2002. gada 14. maija spriedums lietā T‑126/99 Graphischer Maschinenbau/Komisija, Recueil, II‑2427. lpp., 49. punkts). Ja pieņemtu, ka pastāv pietiekami ExxonMobil dalības aizliegtajā vienošanās pierādījumi, ar šo apstākli nepietiktu nedz tam, lai apstrīdētu pārkāpuma esamību, nedz arī tam, lai apstrīdētu prasītājas dalību šajā pārkāpumā. Ja tiktu konstatēts, ka ExxonMobil arī ir piedalījusies aizliegtajā vienošanās un tādējādi ka visi tirgū esošie piegādātāji ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās, tas negrozītu Komisijas vērtējumu attiecībā uz faktu, kas veido EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu, esamību, vai prasītājas dalību šajā pārkāpumā.

100    Tādējādi šis arguments un tātad visi prasītājas argumenti, ar kuriem tiek apgalvots, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pieļāvusi kļūdas faktos, kuri ir izvirzīti, lai pamatotu tās prasījumus attiecībā uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu, ir jānoraida.

C –  Kļūdas tiesību piemērošanā

1.     Ievada piezīmes

101    Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot pieļāvusi piecas kļūdas faktu juridiskajā kvalifikācijā saistībā ar EKL 81. pantu. Tā tostarp uzsver, ka Komisija esot izrādījusi vairāk uzmanības attiecībā uz īpašo W5 piešķirto atlaidi nekā attiecībā uz aizliegto vienošanos par cenām un tirgus sadali, ko ir izveidojuši vienīgi piegādātāji.

102    Šim argumentam trūkst faktiskā pamatojuma. No apstrīdētā lēmuma preambulas 155.?159. apsvēruma izriet, ka Komisija saistībā ar EKL 81. panta 1. punktu ir izskatījusi dažādus nolīgumu elementus (cenu noteikšana, vienotā W5 piešķirtā atlaide, citiem būvētājiem piešķirtā mazāka apmēra atlaide), nedodot priekšrocību kādam elementam uz cita elementa rēķina.

2.     Par pirmo kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz lielo būvētāju nepiedalīšanos piegādātāju aizliegtajā vienošanās

a)     Lietas dalībnieku argumenti

103    Prasītāja uzskata, ka, novērtējot lielo būvētāju rīcību saistībā ar EKL 81. pantu, Komisija tiem esot kļūdaini pieskaitījusi visu darbību, ko veica piegādātāji. Vienīgi ar apstākli, ka tie neesot iesnieguši sūdzību par piegādātājiem konkurences iestādē, nepietiekot, lai tos padarītu par pārkāpuma autoriem.

104    Komisija atgādina, ka piegādātāju un lielo būvētāju intereses pietiekami pārklājoties, lai būtu pamats abu šo grupu pret konkurenci vērstai darbībai.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

105    Vispārējā tiesa atgādina, ka starp W5 un piegādātājiem noslēgtie nolīgumi ir jāņem vērā visaptveroši, jo tie vienlaikus attiecas uz bruto cenu, W5 piešķirto minimālo atlaidi un mazajiem būvētājiem piemērojamo maksimālo atlaidi (skat. iepriekš 44.?53. punktu), un ka Komisija ir pamatoti varējusi veikt šo nolīgumu visaptverošo vērtējumu, lai tos kvalificētu saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta noteikumiem. Šo nolīgumu visaptverošo vērtējumu tomēr nevar pielīdzināt piegādātāju darbības attiecināšanai uz lielajiem būvētājiem.

3.     Par otro kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz aizliegtās vienošanās pret konkurenci vērstā mērķa neesamību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

106    Prasītāja uzskata, ka Komisija neesot pierādījusi, ka W5 rīcībai būtu pret konkurenci vērsts mērķis, kas kaitētu gala patērētājiem.

107    Pirmkārt, Savienības tiesa esot nospriedusi, ka, lai gan nolīgums, kas ir vērsts uz paralēlās tirdzniecības ierobežošanu, principā ir uzskatāms par tādu, kura mērķis ir konkurences ierobežošana, tas tā ir tiktāl, ciktāl var prezumēt, ka ar to galapatērētājiem tiek atņemtas to priekšrocības (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑168/01 GlaxoSmithKline Services/Komisija, Krājums, II‑2969. lpp., 121. punkts). Taču vienīgais W5 mērķis esot bijis iegūt pēc iespējas izdevīgāku atlaidi, kas esot bijis iespējams, balstoties uz visu W5 dalībnieku iepirkumu apjomu, un kas galu galā esot devis labumu galapatērētājiem.

108    Otrkārt, prasītāja uzsver, ka centieniem nodrošināt iepirkumu cenu stabilitāti kā tādiem neesot konkurences ierobežošanas mērķa.

109    Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

110    Ir jāatgādina, ka, lai uz nolīgumu attiektos EKL 81. panta 1. punktā paredzētais aizliegums, tam ir jābūt tādam, kura “mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū”. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šā nosacījuma alternatīvais raksturs, uz ko norāda saikļa “vai” lietojums, liek vispirms ņemt vērā nolīguma mērķi, ievērojot ekonomisko kontekstu, kurā tas ir piemērojams. Tomēr gadījumos, kad šā nolīguma noteikumu analīze neatklāj pietiekamu kaitīguma konkurencei pakāpi, ir jāpārbauda tā sekas, un, lai uz to attiektos aizliegums, jābūt izpildītam nosacījumu kopumam, no kuriem izriet, ka konkurence būtiskā veidā ir tikusi nepieļauta, ierobežota vai izkropļota (Tiesas 1966. gada 30. jūnija spriedums lietā 56/65 LTM, Recueil, 337., 359. lpp. un 2008. gada 20. novembra spriedums lietā C‑209/07 Beef Industry Development Society un Barry Brothers, Krājums, I‑8637. lpp., 15. punkts; Vispārējās tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedums lietā T‑450/05 Peugeot un Peugeot Nederland/Komisija, Krājums, II‑2533. lpp., 43. punkts). Lai novērtētu, vai nolīgums ir aizliegts ar EKL 81. panta 1. punktu, tā konkrēto seku vērā ņemšana tātad ir lieka, ja ir redzams, ka tā mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū (Tiesas 1966. gada 13. jūlija spriedums apvienotajās lietās 56/64 un 58/64 Consten un Grundig/Komisija, Recueil, 429., 496. lpp., un 2006. gada 21. septembra spriedums lietā C‑105/04 P Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied/Komisija, Krājums, I‑8725. lpp., 125. punkts). Šis novērtējums jāveic, ņemot vērā nolīguma saturu, kā arī tā ekonomisko kontekstu (Tiesas 1984. gada 28. marta spriedums apvienotajās lietās 29/83 un 30/83 CRAM un Rheinzink/Komisija, Recueil, 1679. lpp., 26. punkts; 2006. gada 6. aprīļa spriedums lietā C‑551/03 P General Motors/Komisija, Krājums, I‑3173. lpp., 66. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Beef Industry Development Society un Barry Brothers, 16. punkts). Visbeidzot, šī analīzes metode ir piemērojama vispārīgi un nav ierobežota ar kādu nolīgumu kategoriju (Vispārējās tiesas 2006. gada 2. maija spriedums lietā T‑328/03 O2 (Germany)/Komisija, Krājums, II‑1231. lpp., 67. punkts).

111    Prasītāja nevar balstīties uz iepriekš 107. punktā minēto spriedumu lietā GlaxoSmithKline Services/Komisija (121. punkts), jo atbilstoši Tiesas viedoklim “EKL 81. pants, kā arī pārējās Līgumā iekļautās konkurences tiesību normas ir paredzētas, ne vien lai aizsargātu konkurentu vai patērētāju intereses, bet arī lai aizsargātu tirgus struktūru un līdz ar to konkurenci pašu par sevi”, un “tādējādi nolīguma pret konkurenci vērsta mērķa konstatēšanu nevar pakārtot tam, ka galapatērētājiem tiktu atņemtas efektīvas konkurences priekšrocības piedāvājuma vai cenu ziņā” (iepriekš 74. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās GlaxoSmithKline Services u.c./Komisija, 62.?64. punkts). Atbildot uz Vispārējās tiesas sēdē uzdotajiem jautājumiem, prasītāja pati ir atzinusi, ka, ievērojot šo judikatūru, šim argumentam ir maz izredžu būt nozīmīgam.

112    Šajā lietā ir jānosaka, vai attiecīgajiem nolīgumiem ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis.

113    EKL 81. panta 1. punktā par aizliegtu nolīgumu ir tieši atzīta situācija, kad ar to “tieši vai netieši nosaka iepirkuma vai pārdošanas cenas vai kādus citus tirdzniecības nosacījumus” un “līdzvērtīgos darījumos ar dažādiem tirdzniecības partneriem piemēro atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus”. No šā sprieduma 49.?58. punkta izriet, ka šajā lietā nolīgumu mērķis ir, pirmkārt, noteikt bitumena iepirkuma un pārdošanas cenu un, otrkārt, piešķirt preferenciālo atlaidi W5 dalībniekiem. Tādējādi jau ar pašu šo nolīgumu raksturu pietiek, lai uzskatītu, ka to mērķis ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū.

114    Prasītājas arguments, saskaņā ar kuru šo nolīgumu mērķis esot bijis panākt iepirkuma cenu stabilitāti, nav pietiekams, lai apstrīdētu šo secinājumu. Ir jāatgādina, ka šie nolīgumi ir jāaplūko kopumā un katrā ziņā tiekšanās pēc cenu stabilitātes neatšķiras no iepirkuma cenu noteikšanas (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑329/01 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, II‑3255. lpp., 197. punkts).

115    Vispārējā tiesa uzskata, ka no visa iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir juridiski pietiekami pierādījusi, ka W5 dalībnieku un piegādātāju rīcībai ir bijis pret konkurenci vērsts mērķis.

4.     Par trešo kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz Komisijas atteikumu piemērot EKL 81. panta 3. punktu un Pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem

a)     Lietas dalībnieku argumenti

116    Prasītāja norāda, ka, uzskatot, ka W5 kolektīvo pārrunu par atlaidi veikšanas faktu nevar kvalificēt kā “kolektīvos iepirkumus” EKL 81. panta 3. punkta izpratnē, kas esot atļauti Pamatnostādnēs par [EKL] 81. panta piemērojamību horizontālās sadarbības nolīgumiem (OV 2001, C 3, 2. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem”), Komisija esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā.

117    Tā vispirms uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tās rīcību esot izvērtējusi vienīgi atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, nevis atbilstoši Pamatnostādnēm par horizontālās sadarbības nolīgumiem, kuras Komisija katrā ziņā esot interpretējusi pārāk šauri. Tomēr šīs pamatnostādnes prasītājai esot piemērojamas, jo tās attiecoties uz pircēju rīcību to pašu pārdošanas tirgū un Komisija neesot konstatējusi, ka W5 būtu piedalījušies bruto cenas noteikšanā ar piegādātājiem. Tātad šajā lietā W5 esot izveidojuši saskaņošanas sistēmu, kas ir paredzēta, lai iegūtu visizdevīgāko iepirkuma cenu galapatērētāju interesēs, kas esot līdzvērtīgi kopīgo iepirkumu organizācijai.

118    Turklāt, prasītājas darbību analizējot atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, Komisija esot pieļāvusi vairākas kļūdas vērtējumā. Vispirms Komisija esot noteikusi kļūdainas paralēles starp kopīga iepirkuma un kopīgas pārdošanas jēdzieniem, kamēr ar EKL 81. pantu esot aizliegts tikai pēdējais minētais. Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisijai esot bijusi jāveic lielo būvētāju tirgus spējas analīze, lai pārbaudītu, vai tie faktiski varēja ierobežot konkurenci, ņemot vērā faktu, ka mazajiem būvētājiem esot sistemātiski izdevies iegūt atlaidi, kas ir lielāka par W5 piešķirto atlaidi.

119    Turklāt prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 157. apsvērumu, kurā Komisija norāda, ka W5 dalībnieki individuāli ne vienmēr iepirka daudzumus, kas ir lielāki par kāda mazā būvētāja iepirktajiem daudzumiem. Tā uzskata, ka šis apgalvojums nebalstoties ne uz vienu pierādījumu, jo Komisija no mazajiem būvētājiem neesot lūgusi datus attiecībā uz to iepirkumiem, un ka tas esot tikai vienkāršs pieņēmums. Katrā ziņā īpašu komerciālu iemeslu dēļ piegādātājs varot gan piešķirt lielāku atlaidi sabiedrībai, kas iepērk mazākus apjomus, tostarp tad, ja šai sabiedrībai ir liels iepirkumu potenciāls. Līdzīgi fakts, ka W5 pārrunas ar piegādātājiem bija vērstas tikai uz minimālās kolektīvās atlaides piešķiršanu, kas turpmāk varēja tikt individuāli palielināta, parādot, ka W5 darbība ir bijusi atbilstoša konkurences tiesībām.

120    Visbeidzot, prasītāja apstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 313. apsvērumu, kurā Komisija apstiprina, ka lielie būvētāji ierobežo savstarpējo konkurenci, jo katrs lielais būvētājs esot divpusēji vedis pārrunas ar piegādātāju par savas atlaides summu. Turklāt atbilstoši Tiesas judikatūrai (Tiesas 2000. gada 12. septembra spriedums apvienotajās lietās no C‑180/98 līdz C‑184/98 Pavlov u.c., Recueil, I‑6451. lpp., 92. un nākamie punkti) regulējums, kas ierobežojošas sekas rada tikai attiecībā uz vienu izmaksu faktoru, kurš turklāt ir mazsvarīgs, neradot būtisku konkurences ierobežojumu. Attiecībā uz izskatāmo lietu prasītāja atgādina, ka bitumens veidojot vienīgi 1,5 % no ceļu būves uzņēmuma kopējiem izdevumiem.

121    Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

122    Ievadam Vispārējā tiesa atgādina, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka uzņēmumiem, kas vēlas, lai tiem tiktu piemērots atbrīvojums atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, uz dokumentāru pierādījumu pamata ir jāpierāda, ka atbrīvojuma piemērošana ir pamatota. Aplūkojot no šīs perspektīvas, Komisijai nevar pārmest, ka tā nav piedāvājusi citus risinājumus, ne norādījusi, kādus apstākļus tā uzskatītu par tādiem, kas pamato atbrīvojuma piešķiršanu (Tiesas 1984. gada 17. janvāra spriedums apvienotajās lietās 43/82 un 63/82 VBVB un VBBB/Komisija, Recueil, 19. lpp., 52. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑191/98 un no T‑212/98 līdz T‑214/98 Atlantic Container Line u.c./Komisija, Recueil, II‑3275. lpp., 220. punkts). Komisijai tās pienākuma norādīt pamatojumu kontekstā ir vienīgi jāmin faktiskie un tiesiskie apstākļi, kuri ir bijuši lēmuma par lūguma piemērot atbrīvojumu noraidīšanu pamatā, un prasītāja nevar prasīt, lai Komisija iztirzā visus faktiskos un tiesiskos jautājumus, kurus prasītāja ir izvirzījusi administratīvajā procesā (Vispārējās tiesas 1995. gada 21. februāra spriedums lietā T‑29/92 SPO u.c./Komisija, Recueil, II‑289. lpp., 262. un 263. punkts). No tā izriet, ka prasītājai ir jāpierāda, ka, atsakoties tai piešķirt atbrīvojumu atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā vai faktos.

123    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 162.?168. apsvērumā ir izklāstījusi iemeslus, kuru dēļ tā nolēma, ka W5 dalība nolīgumos nav uzskatāma par kolektīviem iepirkumiem Pamatnostādņu par horizontālās sadarbības nolīgumiem izpratnē. Apstrīdētā lēmuma preambulas 163. apsvērumā Komisija ir atgādinājusi, ka šo tiesību normu mērķis esot nevis vispārīgi atļaut horizontālās sadarbības nolīgumus, bet gan izklāstīt principus, kas ļauj tos izvērtēt atbilstoši EKL 81. panta noteikumiem, jo šādi nolīgumi varot radīt konkurences problēmas. Šajā lietā apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērumā tā precizē, ka attiecīgo nolīgumu mērķis esot bijis konkurences ierobežošana un tie ir radījuši sekas uzņēmumiem, kas tajos nepiedalījās (cenu noteikšana visiem Nīderlandes būvētājiem un atlaides maksimālās robežas noteikšana mazajiem būvētājiem). Turklāt un katrā ziņā, kā Komisija ir pamatoti norādījusi apstrīdētā lēmuma preambulas 166. apsvērumā, W5, īstenojot šīs pārrunas ar piegādātājiem, kuru mērķis ir bijis vienīgi noteikt cenas un atlaides, nav veikuši iepirkumus, un tā ir rīcība, kura Pamatnostādņu par horizontālās sadarbības nolīgumiem 124. punktā ir kvalificēta kā nomaskēta aizliegtā vienošanās. Turklāt ir jāuzsver, ka šos nolīgumus W5 noslēdza ar pārdevēju grupu, kas tāpat veica koluzīvu rīcību. Visbeidzot, EKL 81. panta 3. punkta noteikumi katrā ziņā nav piemērojami, jo saskaņā ar Pamatnostādņu par horizontālās sadarbības nolīgumiem 133. punktu iepirkumu nolīgumiem nevar piemērot atbrīvojumu, ja ar tiem tiek uzlikti ierobežojumi, kuri nav nepieciešami ar šiem nolīgumiem sniedzamo saimniecisko priekšrocību nodrošināšanai. Šajā lietā ar attiecīgajiem nolīgumiem mazajiem būvētājiem tika uzlikti tādi ierobežojumi ierobežotas atlaides formā, kuri attiecas uz trešajām personām un nav nepieciešami paredzamo saimniecisko priekšrocību nodrošināšanai.

124    Pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, no iepriekš minētā izriet, ka Komisija ir nevis aprobežojusies ar prasītājas darbības vērtējumu vienīgi atbilstoši EKL 81. panta 3. punktam, bet gan ir ņēmusi vērā arī Pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem.

125    Turklāt prasītāja norāda, ka, uzskatot, ka ar Pamatnostādnēm par horizontālās sadarbības nolīgumiem ir nevis atļauta kāda konkrēta darbība, bet gan ir izklāstīti principi, atbilstoši kuriem šādi nolīgumi tiek izvērtēti saistībā ar EKL 81. panta noteikumiem, Komisija ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Tomēr no pamatnostādņu 1. punkta skaidri izriet, ka to mērķis ir izklāstīt “horizontālās sadarbības nolīgumu novērtēšanas princip[us] saskaņā ar Līguma 81. pantu”. Tādējādi šajā jautājumā Komisija nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.

126    Turklāt prasītāja uzskata, ka, pielīdzinot kopējo iepirkšanu kopējai pārdošanai, lai gan ar Pamatnostādnēm par horizontālās sadarbības nolīgumiem esot aizliegta tikai pēdējā minētā darbība, Komisija esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvērumā tā arī esot pievienojusi nosacījumu, saskaņā ar kuru pircējiem ir uzlikts pienākums darboties tirgū autonomi, lai gan Pamatnostādnēs par horizontālās sadarbības nolīgumiem šāds nosacījums neesot noteikts. Tomēr no apstrīdētā lēmuma preambulas 159. apsvēruma, kas attiecas nevis uz EKL 81. panta 3. punktu, bet gan uz EKL 81. panta 1. punktu, izriet, ka Komisija ir aprobežojusies ar atbildi uz noteiktu uzņēmumu administratīvajā procesā izvirzīto argumentu attiecībā uz Nīderlandes tirgus īpatnībām un ka tā nebija paredzējusi interpretēt Pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.

127    Prasītāja tāpat pārmet Komisijai, ka tā neesot veikusi W5 dalībnieku tirgus spējas analīzi, lai noteiktu, vai tie varēja faktiski ierobežot konkurenci. Tomēr Komisija pamatoti uzskata, ka tai neesot bijusi jāveic šāda analīze, jo runa esot bijusi nevis par sadarbības nolīgumu, ar kuru pircēji paredzēja izveidot pretsvaru pārdevējiem, bet starp abām grupām noslēgtu kolektīvu aizliegto vienošanos par cenām. Turklāt no apstrīdētā lēmuma preambulas 24. apsvēruma izriet, ka Komisija ievadam ir precizējusi, ka W5 dalībniekiem piederēja 36 no 51 2002. gadā Nīderlandē pastāvošās asfaltēšanas centrāles, tas ir, vairāk par 70 % no šīm centrālēm. Turklāt ir jānorāda, ka atbilstoši Pamatnostādņu par horizontālās sadarbības nolīgumiem 18. punkta noteikumiem nav jāpārbauda nolīgumu, kuru mērķis ir konkurences ierobežošana, izmantojot cenu noteikšanu, izlaides ierobežošanu vai tirgu vai pircēju sadalīšanu, faktiskā ietekme uz konkurenci un tirgu, jo tiek prezumēts, ka šie nolīgumi negatīvi ietekmē tirgu. Tā kā Komisija ir uzskatījusi, ka attiecīgie nolīgumi pēc sava rakstura bija vērsti uz konkurences ierobežošanu (apstrīdētā lēmuma preambulas 165. apsvērums), tai tādējādi nebija vajadzības veikt W5 dalībnieku tirgus spējas padziļinātu analīzi.

128    Turklāt prasītāja uzskata, ka Komisija, kad tā, neizvirzot nevienu pierādījumu, ir apgalvojusi, ka W5 dalībnieki individuāli ne vienmēr iepirka daudzumus, kas ir lielāki par kāda mazā būvētāja iepirktajiem daudzumiem, esot pieļāvusi kļūdu faktos. Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, lai uzskatītu, ka W5 piešķirtā atlaide nebija saistīta ar šo dalībnieku iepirkumu apjomiem un tiem piešķirtā īpašā atlaide bija paredzēta, lai kaitētu citiem būvētājiem (skat. iepriekš 50. un 51. punktu), Komisija ir balstījusies uz vairākiem pierādījumiem. Turklāt apstāklis, ka katrs W5 dalībnieks līdzās kolektīvajai atlaidei mēģināja iegūt no iepirktajiem daudzumiem atkarīgu papildu atlaidi, ir papildu norāde, ka kolektīvā atlaide nebija saistīta ar W5 iepirkumu apjomiem.

129    Visbeidzot, prasītāja apstrīd Komisijas apgalvojumu, ka nolīgumu mērķis esot bijis konkurences ierobežošana (apstrīdētā lēmuma preambulas 166. un 313. apsvērums). Tā uzskata, ka šie nolīgumi, pirmkārt, neesot ierobežojuši konkurenci starp W5 dalībniekiem un, otrkārt, neesot ierobežojuši konkurenci starp būvētāju kopumu, jo bitumens veidojot vienīgi 1,5 % no šo uzņēmumu kopējiem izdevumiem. Tomēr no apstrīdētā lēmuma izriet, ka, kopīgi ar piegādātājiem, kuri sedza 80 % no tirgus, nosakot bruto cenu un atlaidi attiecībā uz visiem to nākotnes iepirkumiem, W5 dalībnieki ir ierobežojuši konkurenci, kas starp tiem varēja pastāvēt. Turklāt, lai gan īpašajā gadījumā attiecībā uz regulējumu, ar kuru tika noteikta obligātā piesaiste papildu pensijas sistēmai, Tiesa ir varējusi konstatēt, ka tā neietekmē konkurenci (iepriekš 120. punktā minētais spriedums lietā Pavlov u.c. 95. punkts), Komisija pilnības labad jau ir pareizi atzinusi, ka šajā lietā, ņemot vērā ceļu būves nozarē pastāvošo uzaicinājumu iesniegt piedāvājumu publiskā iepirkuma procedūrā mehānismu, W5 piešķirtajai īpašajai atlaidei ir bijusi ietekme uz konkurenci ceļu būves jomā (skat. iepriekš 69.?73. punktu).

130    No visa iepriekš minētā izriet, ka, atsakoties uzskatīt, ka W5 dalība nolīgumos veidoja “kolektīvos iepirkumus” EKL 81. panta 3. punkta izpratnē, kuri ir atļauti ar Pamatnostādnēm par horizontālās sadarbības nolīgumiem, Komisija nav pieļāvusi nevienu kļūdu tiesību piemērošanā vai faktu juridiskajā kvalifikācijā.

5.     Par ceturto kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz konkrētā tirgus neprecīzu definīciju un lielo būvētāju stāvokļa tirgū kļūdainu vērtējumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

131    Prasītāja uzskata, ka, konkrēto tirgu saistībā ar W5 stāvokļa vērtējumu definējot pārāk ierobežoti, Komisija esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā. Tādējādi, sekojot piegādātāju aizstāvētajam viedoklim, Komisija savu konkrētā tirgus vērtējumu esot ierobežojusi ar vienīgo mērķi pierādīt, ka lielajiem būvētājiem iepirkumu ziņā piederēja tirgus daļa 49,5 % apmērā (apstrīdētā lēmuma preambulas 29. apsvērums). Prasītāja atgādina, ka iebildumiem pret Komisijas izmantoto tirgus definīciju nevarot piešķirt patstāvīgu nozīmi attiecībā pret iebildumiem saistībā ar kaitējumu konkurencei (Vispārējās tiesas 2003. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās T‑5/00 un T‑6/00 Nederlandse Federatieve Vereniging voor de Groothandel op Elektrotechnisch Gebied un Technische Unie/Komisija, Recueil, II‑5761. lpp., 123. punkts).

132    Tātad, pirmkārt, tā uzskata, ka Komisija neesot sniegusi pietiekamus argumentus, kas ļautu izslēgt industriālo bitumenu no konkrētā tirgus, tostarp nenorādot, ka nepastāvēja atbilstošs aizstājošais piedāvājums.

133    Otrkārt, tā apstrīd Komisijas lēmumu ģeogrāfiski ierobežot konkrēto tirgu ar Nīderlandi. Pārkāpuma laikposmā vienīgi Kuwait Petroleum esot vēl ražojusi bitumena produktu Nīderlandē, kamēr citi piegādātāji Nīderlandē pārdodamo bitumenu esot importējuši no Beļģijas un Vācijas un tiem esot piederējusi strukturēta pārdošanas organizācija Beniluksa līmenī. Tātad Komisija esot ignorējusi skaidras norādes uz piegādātāju pārrobežu saskaņošanas pastāvēšanu. Līdzīgi tā bez iemesla esot noraidījusi vairāku lielo būvētāju saskaņotos apgalvojumus, atbilstoši kuriem piegādātāji Nīderlandes bitumena tirgu esot izolējuši no citiem tirgiem un tie lielajiem būvētājiem neesot devuši iespēju veikt iepirkumus ārvalstīs (apstrīdētā lēmuma preambulas 174. apsvērums). Tomēr, ja konkrētā tirgus definīcijā Komisija būtu ņēmusi vērā Beļģiju un Vācijas rietumu daļu, W5 piederošā tirgus daļa būtu bijusi mazāk par 15 %. Pamatnostādnēs par horizontālās sadarbības nolīgumiem esot norādīts, ka, ja vairāki uzņēmumi kopīgi veic iepirkumus, tiem nav tirgus spējas, ja to kopējā tirgus daļa ir zemāka par 15 %.

134    Komisija noraida visus prasītājas izvirzītos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

135    Piemērojot EKL 81. pantu, Komisijai ir jānosaka, vai attiecīgas saskaņotas darbības var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai to mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū. Lietas dalībnieki iebilst pret šā Komisijai uzliktā pienākuma apjomu un Komisijas apstrīdētajā lēmumā izmantoto konkrētā tirgus definīciju.

136    Saskaņā ar judikatūru konkrētā tirgus definīcijas saistībā ar EKL 81. panta 1. punkta piemērošanu vienīgais mērķis ir noteikt, vai attiecīgais nolīgums var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm un vai tā mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū (Tiesas 2006. gada 16. februāra rīkojums lietā C‑111/04 P Adriatica di Navigazione/Komisija, 31. punkts, un ģenerāladvokāta Mengoci [Mengozzi] secinājumi lietā, kurā tika pieņemts Tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedums C‑511/06 Archer Daniels Midland/Komisija, Krājums, I‑5843. un I‑5848. lpp., 196. un 197. punkts).

137    Turklāt, kā Vispārējā tiesa jau ir precizējusi savā judikatūrā, pienākums lēmumā, kas ir pieņemts, piemērojot EKL 81. pantu, norobežot konkrēto tirgu nav absolūts un Komisijai tas ir uzlikts tikai tad, ja, neveicot šādu norobežošanu, nav iespējams noteikt, vai aizliegtā vienošanās var iespaidot tirdzniecību starp dalībvalstīm, un tās mērķis vai sekas ir nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci kopējā tirgū (Vispārējās tiesas 2000. gada 6. jūlija spriedums lietā T‑62/98 Volkswagen/Komisija, Recueil, II‑2707. lpp., 230. punkts; 2004. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑44/00 Mannesmannröhren-Werke/Komisija, Krājums, II‑2223. lpp., 132. punkts, un 2005. gada 25. oktobra spriedums lietā T‑38/02 Groupe Danone/Komisija, Krājums, II‑4407. lpp., 99. punkts).

138    Konkrētā tirgus definīcija šķiet nepieciešama, lai pārbaudītu, vai noteiktā situācijā EKL 81. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētais nosacījums, lai atzītu par nepiemērojamu šā panta 1. punktu, ir izpildīts (šajā ziņā skat. Komisijas Paziņojumu par jēdziena “konkrētais tirgus” definīciju Kopienas konkurences tiesībās (OV 1997, C 372, 5. lpp.) un Vispārējās tiesas 2003. gada 19. marta spriedumu lietā T‑213/00 CMA CGM u.c./Komisija (Recueil, II‑913. lpp., 226. punkts)), taču tā nav nepieciešama, lai pārbaudītu, vai trīs pārējie EKL 81. panta 3. punktā paredzētie nosacījumi ir izpildīti (iepriekš minētais spriedums lietā CMA CGM u.c./Komisija, 226. punkts).

139    Šajā lietā, pirmkārt, ir jāatzīmē, ka Komisija ir pamatoti atteikusies piemērot EKL 81. panta 3. punkta, tostarp EKL 81. panta 3. punkta b) apakšpunkta, noteikumus (skat. iepriekš 122.?130. punktu). Otrkārt, lai gan prasītāja norāda, ka Komisijas izmantotā konkrētā tirgus kļūdainā definīcija esot iespaidojusi W5 dalībnieku tirgus spējas vērtējumu, kas patiesībā esot daudz mazāka nekā spēja, kura tiem ir tikusi piedēvēta, tā tomēr neapstrīd, ka attiecīgie nolīgumi varēja ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm un to mērķis ir bijis vismaz stabilizēt iepirkuma cenas, kas, kā ir ticis pierādīts (skat. iepriekš 113.?115. punktu), šajā lietā ir radījis konkurences kopējā tirgū ierobežošanas vai izkropļošanas sekas. Tādējādi Komisijas veiktajai EKL 81. panta piemērošanai šajā lietā nebija vajadzīga iepriekšēja konkrētā tirgus definīcija un tā ir varējusi aprobežoties ar atsauci uz preci, uz ko attiecās aizliegtā vienošanās, kā arī attiecīgo teritoriju.

140    Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā neesot sniegusi pietiekamus argumentus, lai izslēgtu industriālo bitumenu no konkrētā tirgus, tostarp nenorādot, ka nepastāvēja attiecīgais aizstājošais piedāvājums. Ņemot vērā, ka Komisijai nav bijis uzlikts pienākums sniegt tirgus definīciju, šajā jautājumā nevar konstatēt nekādu pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu (iepriekš 137. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 99. punkts).

141    Prasītāja turklāt norāda, ka Komisija esot kļūdaini ierobežojusi konkrētā tirgus ģeogrāfisko definīciju ar Nīderlandi, lai gan tikai viens naftas uzņēmums ražojot bitumenu Nīderlandes teritorijā, citi piegādātāji savu bitumenu importējot no Vācijas vai Beļģijas un dažiem no tiem esot pārdošanas organizācija Beniluksa valstīs. Tomēr no apstrīdētā lēmuma preambulas 27. un 28. apsvēruma izriet, ka Komisija ir ņēmusi vērā šos faktiskos elementus un tā tomēr ir norādījusi, ka, ievērojot valsts kvalitātes prasības, risku noregulēšanas mehānismu un asfaltēšanas centrāļu piederības struktūru, bitumena pārdošana tiek veikta pilnībā vienas valsts līmenī.

142    Turklāt norādes, kuras prasītāja ir sniegusi, lai apstiprinātu tēzi par aizliegtās vienošanās esamību Beļģijā, pašas par sevi nav pietiekamas, lai pierādītu, ka konkrētā tirgus definīcijā Komisija būtu pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā. Katrā ziņā šīs norādes Komisija apstrīdētajā lēmumā ir ņēmusi vērā. Runa ir par, pirmkārt, 1994. gada 4. marta ar roku rakstītu Kuwait Petroleum protokolu attiecībā uz starp piegādātājiem (Nynas, Klöckner, SNV, BP, Smid & Hollander un Kuwait Petroleum) notikušo saskaņošanu, kurā ir norādīta nepieciešamība “pacelt cenas līmeni Beļģijā”. Otrkārt, runa ir par dokumentiem, kas parāda, ka SNV piederēja strukturēta pārdošanas organizācija Beniluksa līmenī, no 1993. līdz 1998. gadam vienam un tam pašam menedžerim uzticot bitumena pārdošanu Beniluksa valstīs, tāpat kā ExxonMobil gadījumā, kur pārdošanas organizācijas Nīderlandē un Beļģijā pārvaldīja vienas un tās pašas personas.

143    No visa iepriekš minētā izriet, ka, definējot konkrēto tirgu, Komisija nav pieļāvusi nedz kļūdu tiesību piemērošanā, nedz arī kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā.

6.     Par ceturto kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz ceļu būves lejupējā tirgū radītas netiešas ietekmes neesamību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

144    Atbilstoši prasītājas viedoklim Komisija, uzskatot, ka attiecīgie nolīgumi ir radījuši netiešu ietekmi ceļu būves lejupējā tirgū, esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā. Tā atgādina, ka, izņemot retos ceļu būves gadījumus, kuros ir paredzēta vienīgi ļoti lielu asfalta daudzumu piegāde (mazāk par 10 % no visiem ceļu būves darbiem), attiecībā uz kuriem būvētāji katrā ziņā varot veikt pārrunas par papildu atlaidi, bitumena iepirkuma izmaksas veidojot tikai minimālu ceļu būves uzņēmumu Nīderlandē apgrozījuma daļu. Turklāt Komisija neesot ar aprēķinu pamatojusi savu apgalvojumu, ka minimāla bitumena iepirkuma cenas starpība varēja būt noteicošs apstāklis tiesību slēgt līgumus publiskā iepirkuma procedūrā iegūšanā. Pie tam Komisija neesot pierādījusi, ka bruto cenas līmenis Nīderlandē būtu augstāks par cenu līmenī ārvalstīs. Dati attiecībā uz cenu izmaiņām vairākās valstīs faktiski esot tikuši dzēsti no piegādātāju sniegto dokumentu nekonfidenciālās versijas, un vairāki dokumenti parādot, ka cenu līmenis Nīderlandē bija salīdzināms ar kaimiņvalstu cenu līmeni.

145    Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

146    Prasītāja vispirms norāda, ka Komisija neesot pierādījusi, ka bitumena cena, kura atbilstot tikai nenozīmīgai ceļu darbu izmaksu daļai, var radīt ietekmi uz konkurenci, radot netiešu ietekmi uz lejupējo ceļu būves tirgu. Tomēr ir jāatgādina, ka atbilstoši šā sprieduma 74.?79. un 110.?115. punktam nolīgumu mērķis bija nepieļaut, ierobežot vai izkropļot konkurenci. Tādējādi Komisijai nebija jāpierāda minēto nolīgumu konkrētas pret konkurenci vērstas sekas.

147    Prasītāja turklāt Komisijai pārmet, ka tā neesot pietiekami pierādījusi, ka pārkāpuma laikposmā bruto cenas līmenis Nīderlandē bija augstāks par bruto cenas līmeni kaimiņvalstīs. Tomēr no apstrīdētā lēmuma (preambulas 174. apsvērums) izriet, ka Komisija ir balstījusies uz vairākiem pārbaudes laikā iegūtajiem dokumentiem, tostarp SNV 1995. gada 9. februāra iekšējo piezīmi, kas parāda noteiktas un no pirmā acu uzmetiena nepamatotas cenas atšķirības starp Nīderlandi un kaimiņvalstīm, kā arī Kuwait Petroleum 2003. gada 9. oktobra paziņojumu, kurā tāpat ir minēta cenas starpība starp Nīderlandi un kaimiņvalstīm. Komisija ir pamatojusies arī uz prasītājas telpās izņemtajām piezīmēm attiecībā uz 2000. gada 12. aprīlī un 2002. gada 29. janvārī notikušo saskaņošanu. Attiecībā uz 2000. gadu šajās piezīmēs ir minēts, ka neto cenu līmenis Nīderlandē bija par NLG 25 augstāks par cenu līmeni Beļģijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 111. apsvērums). Līdzīgi attiecībā uz 2002. gadu šīs piezīmes parāda, ka neto cena Nīderlandē bija EUR 183, salīdzinot ar EUR 162 Vācijā un Beļģijā un EUR 158 Francijā (apstrīdētā lēmuma preambulas 123. apsvērums). Šie saskanīgie pierādījumi šķiet pietiekami, lai noteiktu, ka Nīderlandē pastāvēja augstāks bruto cenas līmenis nekā kaimiņvalstīs.

148    Turklāt, lai gan prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot padarījusi par konfidenciāliem piegādātāju sniegtos datus attiecībā uz cenu attīstību vairākās valstīs, ir jāuzsver, ka, tā kā kaimiņvalstīs nekādas pret konkurenci vērstas darbības nav tikušas konstatētas, piegādātāji bija tiesīgi informāciju attiecībā uz šajās valstīs nosakāmajām cenām kvalificēt kā komercnoslēpumu.

149    No iepriekš minētā izriet, ka, uzskatot, ka attiecīgajiem nolīgumiem ir bijusi netieša ietekme uz lejupējo ceļu būves tirgu, Komisija nav pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā.

150    Tādējādi visi prasītājas argumenti saistībā ar Komisijas apstrīdētajā lēmumā pieļautajām kļūdām tiesību piemērošanā, kuri tikuši izvirzīti, lai pamatotu prasījumus attiecībā uz minētā lēmuma atcelšanu, ir jānoraida.

D –  Par būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

151    Trešais un pēdējais pamats, ko prasītāja ir izvirzījusi, lai pamatotu savus prasījumus atcelt tiesību aktu, attiecas uz Komisijas pieļauto būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, jo tā prasītājai neesot paziņojusi visas pārējo uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem.

152    Prasītāja uzskata, ka vienīgi to atbilžu rindkopu paziņošana, uz kurām Komisija paredzēja tieši pamatoties savā lēmumā, šajā ziņā esot nepietiekama. Tā uzskata, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās horizontālo un vertikālo raksturu un Komisijas labvēlīgo nostāju attiecībā pret piegādātājiem, visu atbilžu paziņošana esot bijusi īpaši nepieciešama. Visbeidzot, tā uzsver, ka Komisija nevarot viena pati noteikt tās atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, kuriem ir jāpiešķir piekļuve.

153    Komisija noraida visus prasītājas izvirzītos argumentus.

2.     Vispārējās tiesas vērtējums

154    No lietas materiāliem izriet, ka 2006. gada 24. maijā Komisija prasītājai paziņoja izvilkumus no citu uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, uz kuriem kā uz pierādījumiem tā paredzēja pamatoties apstrīdētajā lēmumā. 2006. gada 12. jūnijā prasītāja par šiem dokumentiem izteica apsvērumus un lūdza piešķirt piekļuvi visām citu uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, bet Komisija šo lūgumu nav apmierinājusi.

a)     Vispārīgie principi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kuri ir vēlāki par paziņojumu par iebildumiem

155    Regulas Nr. 1/2003 27. panta 2. punktā ir noteikts:

“Tiesas procesos pilnībā respektē attiecīgo pušu aizstāvības tiesības. Tās ir tiesīgas piekļūt Komisijas lietas materiāliem, [ievērojot tomēr] uzņēmumu likumīgās intereses savu komercnoslēpumu aizsargāšanā. Tiesības piekļūt lietas materiāliem neattiecas uz Komisijas vai dalībvalstu konkurences iestāžu slepenu informāciju un iekšējiem dokumentiem.”

156    Paziņojuma par noteikumiem attiecībā uz piekļuvi Komisijas lietas materiāliem, ievērojot [EKL] 81. un [EKL] 82. pantu, EEZ līguma 53., 54. un 57. pantu un Padomes Regulu (EK) Nr. 139/2004 (OV 2005, C 325, 7. lpp.), 8. punktā Komisija “Komisijas lietas materiālus” definē kā “visus dokumentus, kuri ir iesniegti Komisijas Konkurences ģenerāldirektorātam vai kurus tas ir saņēmis [sagatavojis] un/vai apkopojis izmeklēšanas rezultātā”. Šā paziņojuma 27. punktā Komisija ir norādījusi:

“Piekļuve lietas materiāliem tiks piešķirta pēc pieprasījuma un parasti vienu reizi pēc Komisijas iebildumu paziņošanas pusēm, lai ievērotu vienlīdzības principu un aizsargātu tiesības uz aizstāvību. Parasti netiks piešķirta piekļuve citu pušu atbildēm uz Komisijas iebildumiem.

Administratīvā procesa vēlākā posmā pusei tiks piešķirta piekļuve dokumentiem, kuri saņemti pēc iebildumu paziņošanas, kur šādi dokumenti var saturēt jaunus pierādījumus, kā apsūdzoša tā arī attaisnojoša rakstura, attiecībā uz apgalvojumiem pret konkrēto pusi Komisijas izvirzītajos iebildumos. Īpaši [tas tā ir] gadījumos, kad Komisija gatavojas pamatoties uz jauniem pierādījumiem.”

157    Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai tiesību uz aizstāvību ievērošana visos procesos, kuros var tikt piemērotas sankcijas, it īpaši naudas sods vai periodisks soda maksājums, ir Savienības tiesību pamatprincips, kas ir jāievēro pat tad, ja runa ir par administratīvā rakstura procesu (Tiesas 1979. gada 13. februāra spriedums lietā 85/76 Hoffmann-La Roche/Komisija, Recueil, 461. lpp., 9. punkts, un 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑176/99 P ARBED/Komisija, Recueil, I‑10687. lpp., 19. punkts). Šajā ziņā Regulā Nr. 1/2003 ir paredzēts nosūtīt lietas dalībniekiem paziņojumu par iebildumiem, kurā skaidrā veidā jādara zināmi visi būtiskie fakti, uz kuriem Komisija balstās šajā procesa stadijā. Šāds paziņojums par iebildumiem ir procesuālā garantija, ar ko piemēro Savienības tiesību pamatprincipu, kurš nosaka, ka tiesības uz aizstāvību ir jāievēro jebkurā procesā (šajā ziņā skat. Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑322/07 P, C‑327/07 P un C‑338/07 P Papierfabrik August Koehler u.c./Komisija, Krājums, I‑7191. lpp., 34. un 35. punkts).

158    Ir jāatgādina, ka piekļuves lietas materiāliem konkurences lietās mērķis tostarp ir ļaut paziņojuma par iebildumiem adresātiem gūt informāciju par Komisijas lietā esošajiem pierādījumiem, lai tie varētu lietderīgi izteikt savu nostāju par secinājumiem, pie kuriem Komisija, pamatojoties uz šiem pierādījumiem, ir nonākusi savā paziņojumā par iebildumiem. Piekļuve lietas materiāliem tātad ir viena no procesuālajām garantijām, kuras ir paredzētas tiesību uz aizstāvību aizsardzībai un it īpaši tiesību tikt uzklausītam faktiskās īstenošanas nodrošināšanai (skat. iepriekš 122. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 334. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesības uz piekļuvi lietas materiāliem nozīmē, ka Komisija dod attiecīgajam uzņēmumam iespēju izskatīt visus izmeklēšanas lietā esošos dokumentus, kuriem var būt nozīme saistībā ar tā aizstāvību (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑199/99 Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 125. punkts, un Vispārējās tiesas 1995. gada 29. jūnija spriedumu lietā T‑30/91 Solvay/Komisija, Recueil, II‑1775. lpp., 81. punkts). Šajos dokumentos ir ietverti gan apsūdzoši, gan arī attaisnojoši dokumenti, izņemot citu uzņēmumu komercnoslēpumus, Komisijas iekšējos dokumentus un citu konfidenciālu informāciju (iepriekš 157. punktā minētais spriedums lietā Hoffmann-La Roche/Komisija, 9. un 11. punkts, un 2004. gada 7. janvāra spriedums apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 68. punkts).

159    Saskaņā ar judikatūru tikai administratīvā procesa posma, kurš balstīts uz sacīkstes principu, sākumā attiecīgais uzņēmums ar paziņojumu par iebildumiem tiek informēts par visiem būtiskajiem apstākļiem, uz kuriem Komisija balstās šajā procedūras stadijā. Līdz ar to citu lietas dalībnieku atbilde uz paziņojumu par iebildumiem principā netiek ietverta to izmeklēšanas lietas materiālu dokumentu kopumā, kuros var ieskatīties lietas dalībnieki (Vispārējās tiesas 2009. gada 30. septembra spriedums lietā T‑161/05 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑3555. lpp., 163. punkts). Tomēr, ja EKL 81. panta 1. punkta piemērošanas procesā Komisija, lai pierādītu pārkāpuma esamību, paredz pamatoties uz atbildes uz paziņojumu par iebildumiem rindkopu vai šādai atbildei pievienotu dokumentu, citiem šajā procesā iesaistītajiem lietas dalībniekiem jābūt iespējai izteikt savu viedokli par šādu pierādījumu (skat. Vispārējās tiesas 2000. gada 15. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑25/95, T‑26/95, no T‑30/95 līdz T‑32/95, no T‑34/95 līdz T‑39/95, no T‑42/95 līdz T‑46/95, T‑48/95, no T‑50/95 līdz T‑65/95, no T‑68/95 līdz T‑71/95, T‑87/95, T‑88/95, T‑103/95 un T‑104/95 Cimenteries CBR u.c./Komisija, saukts par “Ciments”, Recueil, II‑491. lpp., 386. punkts, un 2006. gada 27. septembra spriedumu lietā T‑314/01 Avebe/Komisija, Krājums, II‑3085. lpp., 50. punkts un tajā minētā judikatūra).

160    Turklāt saskaņā ar judikatūru attiecībā uz piekļuvi administratīvajai lietai pirms paziņojuma par iebildumiem dokumenta nepaziņošana tiesību uz aizstāvību pārkāpumu veido tikai tad, ja attiecīgais uzņēmums pierāda, pirmkārt, ka Komisija uz šo dokumentu ir balstījusies, lai pamatotu savu iebildumu saistībā ar pārkāpuma esamību (Tiesas 1983. gada 9. novembra spriedums lietā 322/81 Nederlandsche Banden-Industrie-Michelin/Komisija, Recueil, 3461. lpp., 7. un 9. punkts, un iepriekš 158. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71. punkts), un, otrkārt, ka šo iebildumu varēja pierādīt, pamatojoties vienīgi uz minēto dokumentu (Tiesas 1983. gada 25. oktobra spriedums lietā 107/82 AEG‑Telefunken/Komisija, Recueil, 3151. lpp., 24.?30. punkts, un iepriekš 158. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 71. punkts; iepriekš 158. punktā minētais spriedums lietā Solvay/Komisija, 58. punkts). Šajā ziņā Tiesa nosaka atšķirību starp apsūdzošiem un attaisnojošiem dokumentiem. Ja runa ir par apsūdzošu dokumentu, attiecīgajam uzņēmumam ir jāpierāda, ka, ja šis dokuments tiktu noraidīts, rezultāts, pie kura ir nonākusi Komisija, būtu bijis atšķirīgs. Turpretim saistībā ar attaisnojoša dokumenta nepaziņošanu attiecīgajam uzņēmumam ir vienīgi jāpierāda, ka tā neatklāšana ir varējusi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu par sliktu šim uzņēmumam (šajā ziņā skat. iepriekš 158. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 73. un 74. punkts). Šī atšķirība ir piemērojama arī attiecībā uz dokumentiem, kas ir vēlāki par paziņojumu par iebildumiem (Vispārējās tiesas 2006. gada 27. septembra spriedums lietā T‑43/02 Jungbunzlauer/Komisija, Krājums, II‑3435. lpp., 351.?359. punkts).

161    Turklāt ir jāprecizē, ka citu uzņēmumu atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem sistemātiska nepaziņošana nav pretēja tiesību uz aizstāvību ievērošanas principam. Kā ir atgādināts iepriekš, šis princips nozīmē, ka administratīvā procesā Komisijai attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāatklāj visi fakti, apstākļi vai dokumenti, uz kuriem tā pamatojas, lai uzņēmumi varētu lietderīgi paziņot savu viedokli attiecībā uz apgalvojamo faktu un apstākļu patiesumu un atbilstību un attiecībā uz Komisijas šo apgalvojumu pamatojumam izmantotajiem dokumentiem.

162    Visbeidzot, prasītāja nevar pamatoties uz judikatūru, atbilstoši kurai Komisija, kas paziņo iebildumus un pieņem lēmumu, ar kuru tiek piemērota sankcija, nevar viena pati noteikt dokumentus, kas ir lietderīgi attiecīgā uzņēmuma aizstāvībai (iepriekš 158. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 126. punkts; iepriekš 158. punktā minētais spriedums lietā Solvay/Komisija, 81. un 83. punkts, un iepriekš 122. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Atlantic Container Line u.c./Komisija, 339. punkts). Šo apsvērumu attiecībā uz Komisijas izveidotajā lietā ietilpstošajiem dokumentiem nevar piemērot atbildēm, ko citi attiecīgie lietas dalībnieki snieguši uz Komisijas paziņotajiem iebildumiem.

b)     Piemērošana šajā lietā

163    Šajā lietā prasītāja uzskata, ka tai esot bijusi jāpiešķir piekļuve visām citu uzņēmumu atbildēm uz paziņojumu par iebildumiem, kuras esot varējušas ietvert attaisnojošus apstākļus.

164    Ir jāatgādina, ka prasītājai ir jāsniedz sākotnējais pierādījums tam, ka to neatklāšana ir varējusi ietekmēt procesa norisi un Komisijas lēmuma saturu par sliktu prasītājai. Tomēr prasītāja ir aprobežojusies ar vispārīgu, ļoti nekonkrētu un pilnībā spekulatīvu norādi, ka, ņemot vērā aizliegtās vienošanās horizontālo un vertikālo raksturu un Komisijas iespējamo labvēlīgo nostāju attiecībā pret piegādātājiem, citu uzņēmumu atbildes uz paziņojumu par iebildumiem tai esot varējušas sniegt attaisnojošus elementus, un nav sniegusi nevienu konkrētu norādi, kas šajā ziņā būtu sākotnējais pierādījums.

165    Turklāt, kā uzsver Komisija, aizliegtā vienošanās ir maz ticams, ka kāda sabiedrība sniedz norādes, kuras varētu minimizēt citas sabiedrības lomu aizliegtajā vienošanās, pat ja šajā lietā fakts, ka aizliegtā vienošanās ir tikusi organizēta starp divām grupām ar potenciāli atšķirīgām interesēm, izskaidro, ka katrai grupai ir bijusi tendence minimizēt savu lomu aizliegtajā vienošanās, kaitējot citai grupai. Katrā ziņā atbilstoši judikatūrai tas vien, ka citi uzņēmumi savās atbildēs uz paziņojumu par iebildumiem varētu būt snieguši tos pašus argumentus kā prasītāja, nevarētu būt attaisnojošs elements (iepriekš 160. punktā minētais spriedums lietā Jungbunzlauer/Komisija, 353.?356. punkts). Tātad prasītāja nav sniegusi nevienu sākotnējo pierādījumu par citu sabiedrību atbilžu uz paziņojumu par iebildumiem iespējamas paziņošanas lietderīgumu.

166    Tādējādi ir jāsecina, ka, atsakoties prasītājai paziņot visas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem, Komisija nav pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību.

167    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasības pieteikumā iekļautie prasījumi attiecībā uz tiesību akta atcelšanu ir jānoraida.

II –  Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu

168    Lai pamatotu savus prasījumus attiecībā uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu, prasītāja izvirza divus pamatus attiecībā uz, pirmkārt, kļūdām faktos un tiesību piemērošanā, aprēķinot naudas soda pamatsummu, un, otrkārt, kļūdām faktos un tiesību piemērošanā, kā arī tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus.

169    Ievadam ir jāuzsver, ka prasījumu attiecībā uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu kontekstā prasītāja, šķiet, lūdz Vispārējo tiesu īstenot savu neierobežoto kompetenci gandrīz vienīgi kļūdu faktos un tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi, labošanai. Izņemot iebildumu attiecībā uz naudas soda palielinājuma atteikuma sadarboties dēļ nesamērīgo raksturu, šķiet, ka neviens izvirzīto pamatu pamatojumam izteiktais arguments neprasa Vispārējai tiesai īstenot savu neierobežoto kompetenci, lai aizstātu Komisijas vērtējumu ar savu vērtējumu. Tādējādi šajā lietā Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai minētās kļūdas ir pierādītas, un attiecīgajā gadījumā ir jāīsteno savas neierobežotās kompetences pilnvaras, lai tās vajadzības gadījumā labotu.

170    Pakārtoti ir jāprecizē, kā ir norādīts iepriekš, ka, lai gan šķiet, ka no prasījumiem attiecībā uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu izriet, ka prasītāja prasa, lai Vispārējās tiesas savu neierobežoto kompetenci izmantotu gandrīz vienīgi saistībā ar Komisijas argumentācijas kļūdaina rakstura vērtējumu, Vispārējā tiesa uzskata, ka prasītājas minēto prasījumu pamatojumam izvirzītie argumenti katrā ziņā nav pamats izteikt no Komisija vērtējuma atšķirīgu vērtējumu.

A –  Par naudas soda pamatsummas noteikšanu

171    Pirmais pamats ir balstīts uz kļūdām faktos un tiesību piemērošanā, ko Komisija esot pieļāvusi naudas soda pamatsummas noteikšanā. Prasītāja uzskata, ka tai uzliktā naudas soda pamatsumma (EUR 17,1 miljoni) esot pārāk augsta četru iemeslu dēļ.

1.     Par pārkāpuma kvalificēšanu par sevišķi smagu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

172    Pirmkārt, prasītāja norāda, ka Komisija esot kļūdaini kvalificējusi W5 dalībnieku rīcību kā sevišķi smagu pārkāpumu, lai gan kolektīvās pārrunas par augstāku pirkuma brīdī iespējamo atlaidi, kuras esot bijušas vērstas uz to, lai izradītu pretestību attiecībā uz aizliegto vienošanos, kas noslēgta starp piegādātājiem, par cenām un tirgus sadali, nevarot aplūkot tādā pašā veidā kā minēto starp piegādātājiem noslēgto aizliegto vienošanos par cenām un tirgus sadali. Tādējādi W5 dalībnieku rīcības smagums Komisijai esot jāvērtē atšķirīgi, proti, veicot attiecīgās rīcības faktiskās negatīvās ietekmes uz konkurenci analīzi. Turklāt Komisijai esot jāpamato savs apgalvojums, ka lielajiem būvētājiem esot bijis jāzina, ka to darbības ierobežo konkurenci, un jākonstatē, ka šī darbība, tāpat kā iespējamā bitumena cenu Nīderlandē mākslīgā paaugstināšana, mazos būvētājus nostāda neizdevīgā stāvoklī. Visbeidzot, tā atgādina, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija esot pati atzinusi, ka slepenās vienošanās attiecas tikai uz piegādātājiem, nevis lielajiem būvētājiem, kas, šķiet, esot bijuši maz norūpējušies par savu kontaktu slēpšanu. Tādējādi uzaicinājumi uz sanāksmēm esot notikuši, izmantojot tās sekretariātu, un, ņemot vērā pārrunu rezultātu īsumu un formāla nolīguma neesamību, noslēdzoties šīm sanāksmēm, neesot ticis sastādīts protokols.

173    Secinot prasītāja uzskata, ka atbilstoši Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un [EOTKL] 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai”), attiecīgo pārkāpumu varot kvalificēt, augstākais, kā sīkāku pārkāpumu, kas atbilstot maksimālajai pamatsummai EUR 1 miljona apmērā.

174    Komisija noraida visus prasītājas izvirzītos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

175    Atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 1. punktam pamatsummu nosaka, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu; turklāt, novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, konkrētā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjoms. Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai tātad ir noteikta atšķirība starp sīkākiem pārkāpumiem (parasti vertikāla rakstura ierobežojumi, kuru mērķis ir tirdzniecības ierobežošana, bet kuriem ir ierobežota ietekme uz tirgu), smagiem pārkāpumiem (horizontāli vai vertikāli ierobežojumi, kuri tiek piemēroti stingrāk un kuriem ir lielāka ietekme uz kopējo tirgu) un sevišķi smagiem pārkāpumiem (horizontāli ierobežojumi, piemēram, cenu karteļi un tirgus sadales kvotas, vai citāda prakse, kas apdraud iekšējā tirgus pienācīgu darbību).

176    Ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pārkāpuma smagums tiek noteikts, ņemot vērā vairākus apstākļus, tādus kā lietas īpašie apstākļi, tās konteksts un naudas sodu preventīvā iedarbība, attiecībā uz kuriem Komisijai ir plaša rīcības brīvība (Tiesas 2005. gada 28. jūnija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 241. punkts, un 2007. gada 10. maija spriedums lietā C‑328/05 P SGL Carbon/Komisija, Krājums, I‑3921. lpp., 43. punkts; Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedums lietā T‑69/04 Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, Krājums, II‑2567. lpp., 153. punkts). Turklāt saskaņā ar judikatūru, nosakot naudas soda apmēru, ir jāņem vērā visi apstākļi, kas pēc sava rakstura ietilpst pārkāpumu smaguma vērtējumā, tādi kā tostarp katra dalībnieka loma pārkāpumā un risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem (Tiesas 1983. gada 7. jūnija spriedums apvienotajās lietās no 100/80 līdz 103/80 Musique Diffusion française u.c./Komisija, Recueil, 1825. lpp., 120. un 129. punkts, un 1983. gada 8. novembra spriedums apvienotajās lietās no 96/82 līdz 102/82, 104/82, 105/82, 108/82 un 110/82 IAZ International Belgium u.c./Komisija, Recueil, 3369. lpp., 52. punkts; Vispārējās tiesas 2005. gada 27. jūlija spriedums apvienotajās lietās no T‑49/02 līdz T‑51/02 Brasserie nationale u.c./Komisija, Krājums, II‑3033. lpp., 168.–183. punkts). Ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, ir jāizvērtē katra uzņēmuma dalības relatīvais smagums (Tiesas 1999. gada 8. jūlija spriedumi lietā C‑51/92 P Hercules Chemicals/Komisija, Recueil, I‑4235. lpp., 110. punkts, un lietā C‑235/92 P Montecatini/Komisija, Recueil, I‑4539. lpp., 207. punkts).

177    Savienības tiesa tāpat ir atzinusi, ka horizontālas aizliegtās vienošanās cenu jomā vai nolīgumi, kuru mērķis tostarp ir klientu sadale vai kopējā tirgus sadale, pēc sava rakstura ir kvalificējamas kā sevišķi smagi pārkāpumi (Vispārējās tiesas 1998. gada 15. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komisija, Recueil, II‑3141. lpp., 136. punkts; iepriekš 137. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 147. punkts, un 2008. gada 8. jūlija spriedums lietā T‑53/03 BPB/Komisija, Krājums, II‑1333. lpp., 279. punkts). Šie nolīgumi, jau pamatojoties uz tiem piemītošo raksturu, var tikt kvalificēti kā sevišķi smagi, un nav nepieciešams, lai šādu darbību raksturotu īpaša ģeogrāfiskā platība vai ietekme (iepriekš 176. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie nationale u.c./Komisija, 178. punkts). Savukārt horizontālu aizliegto vienošanos, kas attiecas uz visu dalībvalsts teritoriju un kuras mērķis ir tirgus sadale un kopējā tirgus sadale, nevar kvalificēt kā sīkāku pārkāpumu Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai izpratnē (iepriekš 176. pantā minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie nationale u.c./Komisija, 181. punkts). Tātad pretēji tam, ko norāda prasītāja, lai Komisija varētu novērtēt pārkāpuma smagumu, konstatējot, ka ar nolīgumiem mazie būvētāji tika nostādīti neizdevīgā stāvoklī un tika mākslīgi paaugstināts bruto cenas līmenis Nīderlandē, tai nav bijusi jāveic attiecīgās darbības faktiskās negatīvās ietekmes uz konkurenci analīze.

178    Šajā lietā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 312.–317. apsvērumā ir uzskatījusi, ka prasītāja esot pieļāvusi sevišķi smagu EKL 81. panta 1. punkta pārkāpumu. Tā ir uzsvērusi, ka pārkāpums, ko veido tieša vai netieša iepirkuma vai pārdošanas cenu noteikšana un atšķirīgu nosacījumu līdzvērtīgos darījumos ar tirdzniecības partneriem piemērošana, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus, esot pieskaitāms tādiem pārkāpumiem, kas pēc sava rakstura ir sevišķi smagi. Turklāt tā ir norādījusi, ka divām pārkāpumā iesaistītajām grupām esot bijis jāapzinās aizliegtās vienošanās prettiesiskais raksturs, jo W5 dalībnieki citus būvētājus esot tīši nostādījuši neizdevīgos konkurences apstākļos. Šajā ziņā noslēgto nolīgumu slepenība esot papildu pierādījums, ka dalībnieki apzinājās to prettiesisko raksturu.

179    Ir jānorāda, ka prasītāja neapstrīd apstrīdētā lēmuma preambulas 312. apsvērumā minētos apstākļus, t.i., ka aizliegtā vienošanās bija vērsta uz to, lai tieši vai netieši noteiktu iepirkuma vai pārdošanas cenas un līdzvērtīgos darījumos ar tirdzniecības partneriem piemērotu atšķirīgus nosacījumus, tādējādi radot tiem neizdevīgus konkurences apstākļus. Taču Komisijas šādā veidā aprakstītais mehānisms ir attiecināms uz vissmagākajām kaitējuma konkurencei formām. Prasītāja aprobežojas ar mēģinājumu noteikt atšķirību starp vairākiem rīcības veidiem vienas uz tās pašas aizliegtās vienošanās ietvaros, argumentējot, ka Komisijai esot bijis jāveic atsevišķs piegādātāju rīcības un lielo būvētāju rīcības vērtējums, jo pirmie minētie esot vainojami aizliegtajā vienošanās par cenām, kamēr otrie minētie esot vienīgi veduši pārrunas par kolektīvu atlaidi no iepirkuma cenas. Kā Vispārējā tiesa jau ir norādījusi iepriekš (skat. iepriekš 49.–58. punktu), starp W5 un piegādātājiem noslēgtie nolīgumi tomēr ir jāņem vērā visaptveroši, jo tie vienlaikus attiecas uz bruto cenu, minimālo W5 piešķirto atlaidi un maksimālo maziem būvētājiem piemērojamo atlaidi. Tādējādi ar prasītājas šajā lietā norādītajiem apstākļiem Komisijas veiktā pārkāpuma smaguma vērtējuma spēkā esamību nevar apšaubīt. No tā izriet, ka Komisijas secinājumu, atbilstoši kuram attiecīgie nolīgumi un saskaņošana jau pēc sava rakstura ir sevišķi smags pārkāpums, nevar efektīvi apstrīdēt.

180    Prasītāja uzskata, ka Komisijai esot bijis jāpamato savs apstrīdētā lēmuma preambulas 313. apsvērumā iekļautais vērtējums, ka lielajiem būvētājiem ir bijis jāzina, ka to darbība ierobežo konkurenci. Turklāt tā uzskata, ka lielajiem būvētājiem šie nolīgumi neesot bijuši konfidenciāli. Savienības tiesa jau ir konstatējusi, ka, nosakot pārkāpuma smagumu, Komisija varēja likumīgi ņemt vērā faktu, ka uzņēmumi bija ļoti piesardzīgi, lai izvairītos no aizliegtās vienošanās atklāšanas (iepriekš 176. punktā minētais spriedums lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 154. punkts). Šajā lietā Komisija ir norādījusi, ka W5 ir īstenojuši arī slepenas vienošanās, tostarp nenosūtot rakstveida uzaicinājumus uz saskaņošanas sanāksmēm un nesastādot par tām nekādus protokolus. Katrā ziņā no apstrīdētā lēmuma preambulas 313. apsvēruma formulējuma izriet, ka tajā minētajiem apstākļiem ir bijis pakārtots raksturs salīdzinājumā ar tiem, kas uzskaitīti apstrīdētā lēmuma preambulas 312. apsvērumā. Šādos apstākļos, pat pieņemot, ka prasītājas iebildumi attiecībā uz aizliegtās vienošanās slepenā rakstura un tās prettiesiskā rakstura apzināšanos ņemšanu vērā varētu tikt uzskatīti par pamatotiem, ar tiem nevarētu apstrīdēt Komisijas vērtējumu attiecībā uz pārkāpuma raksturu, kāds izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 312. apsvērumā minētajiem atbilstošajiem un pietiekamajiem argumentiem (šajā ziņā skat. iepriekš 176. punktā minēto spriedumu lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 157. punkts).

181    No visa iepriekš minētā izriet, ka saistībā ar prasītājas izdarītā pārkāpuma sevišķi smago raksturu Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā. Tādējādi prasītājas prasījumi, kas ir vērsti uz to, lai aizliegtā vienošanās tiktu kvalificēta kā sīkāks pārkāpums, ir jānoraida (iepriekš 176. pantā minētais spriedums apvienotajās lietās Brasserie nationale u.c./Komisija, 181. punkts).

2.     Par aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu kļūdainu vērtējumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

182    Otrkārt, prasītāja pārmet Komisijai, ka, nosakot naudas soda pamatsummu, tā neesot noteikusi aizliegtās vienošanās ietekmi uz konkrēto tirgu.

183    Komisija uzskata, ka tai nav bijusi jāņem vērā aizliegtās vienošanās konkrētā ietekme uz konkrēto tirgu.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

184    Apstrīdētā lēmuma preambulas 314. apsvērumā Komisija norāda, ka pārkāpuma smaguma un naudas soda apmēra noteikšana neesot atkarīga no aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu. Tā precizē, ka informācijas par bitumena cenas attīstību nolīgumu neesamības gadījumā trūkuma dēļ neesot iespējams noteikt aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi, bet tā varot aprobežoties ar aizliegtās vienošanās ietekmes iespējamības aplēsēm. Šim nolūkam tā ir uzsvērusi, ka noslēgtie nolīgumi faktiski esot tikuši īstenoti, ieskaitot preferenciālās atlaides piemērošanu vienīgi W5 dalībniekiem un sankciju mehānisma piemērošanu nolīgumu neizpildes gadījumā, kas tātad radot mākslīgus tirgus apstākļus. Turklāt tā ir norādījusi, ka bruto cenas līmenis Nīderlandē esot augstāks par kaimiņvalstīs pastāvošo cenas līmeni un W5 piešķirtajai īpašajai atlaidei esot varējusi būt noteicoša loma publiskā iepirkuma līgumu iegūšanā.

185    Atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 1. punktam naudas soda pamatsummu nosaka, “ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, [turklāt], novērtējot pārkāpuma smagumu, jāņem vērā tā raksturs, faktiskā ietekme uz tirgu gadījumos, kad to iespējams noteikt, un konkrētā ģeogrāfiskā tirgus apjoms”.

186    Savienības tiesa ir apstiprinājusi, ka Komisijai nav pienākuma noteikt pārkāpuma konkrēto ietekmi uz tirgu, jo jautājums, kādā mērā konkurences ierobežojums radīja tirgus cenu, kas ir augstāka par to cenu, kura būtu pastāvējusi aizliegtās vienošanās neesamības gadījumā, naudas sodu līmeņa noteikšanā nav noteicošs kritērijs (iepriekš 176. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. un 129. punkts, un 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑286/98 P Stora Kopparbergs Bergslags/Komisija, Recueil, I‑9925. lpp., 68.–77. punkts; skat. arī Vispārējās tiesas 2010. gada 19. maija spriedumu lietā T‑25/05 KME Germany u.c./Komisija, Krājumā nav publicēts, 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

187    Tiesa tātad ir atgādinājusi, ka no Pamatnostādnēm naudas soda noteikšanai izriet, ka pārkāpuma raksturs var būt pietiekams, lai pārkāpumu kvalificētu kā “sevišķi smagu”, turklāt neatkarīgi no tā konkrētās ietekmes uz tirgu un tā ģeogrāfiskā apjoma (skat. šā sprieduma 177. punktu un Tiesas 2009. gada 24. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑125/07 P, C‑133/07 P, C‑135/07 P un C‑137/07 P Erste Group Bank u.c./Komisija, Krājums, I‑8681. lpp., 103. punkts). Šo secinājumu apstiprina fakts, ka, kamēr “smagu” pārkāpumu aprakstā ir tieši minēta ietekme uz tirgu un ietekme uz plašām kopējā tirgus teritorijām, “sevišķi smagu” pārkāpumu aprakstā turpretim nav minēta neviena prasība attiecībā uz konkrēto ietekmi uz tirgu, ne ietekmes radīšana īpašā ģeogrāfiskā zonā (iepriekš 137. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 150. punkts). Tiesa tāpat ir atgādinājusi, ka no Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 1.A punkta pirmās daļas izriet, ka šī ietekme ir jāņem vērā tikai tad, ja to var noteikt (iepriekš 136. punktā minētais Tiesas 2009. gada 9. jūlija spriedums lietā Archer Daniels Midland/Komisija, 125. punkts, un Tiesas 2009. gada 3. septembra spriedums lietā C‑534/07 P Prym un Prym Consumer/Komisija, Krājums, I‑7415. lpp., 74. punkts).

188    Šajā lietā, ņemot vērā attiecīgā pārkāpuma raksturu un to, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir precizējusi, ka pārkāpuma konkrēto ietekmi nevar noteikt (preambulas 314. un 316. apsvērums), Komisijai nebija pienākuma veikt šīs konkrētās ietekmes uz tirgu vērtējumu, lai kvalificētu pārkāpumu kā sevišķi smagu.

189    Turklāt saskaņā ar judikatūru, ja Komisija naudas soda aprēķināšanai uzskata par piemērotu ņemt vērā šo fakultatīvo elementu, kas ir pārkāpuma konkrētā ietekme uz tirgu, ja to var noteikt, tā nevar aprobežoties vienkārši ar pieņēmumu, bet tai ir jāspēj sniegt konkrētas, ticamas un pietiekamas pazīmes, kas ļauj novērtēt, kāda faktiskā ietekme pārkāpumam ir varējusi būt uz konkurenci minētajā tirgū, jo šā elementa papildu ņemšana vērā ļauj Komisijai palielināt naudas soda sākumsummu, pārsniedzot minimālo, Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai fiksēto iespējamo summu EUR 20 miljonu apmērā un nepārsniedzot vienīgi 10 % no attiecīgā uzņēmuma kopējā apgrozījuma iepriekšējā uzņēmējdarbības gadā maksimālo robežu, kas Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktā ir noteikta kopējam naudas soda apmēram (iepriekš 187. punktā minētais spriedums lietā Prym un Prym Consumer/Komisija, 81. un 82. punkts).

190    Tomēr, tā kā šajā lietā Komisija apstrīdētajā lēmumā ir skaidri norādījusi, ka pārkāpuma konkrētā ietekme nav nosakāma un tādējādi pārkāpuma smaguma un naudas soda apmēra noteikšanā tā nav iekļaujama, tai nevar pārmest, ka preambulas apsvērumā attiecībā uz aizliegtās vienošanās konkrēto ietekmi uz tirgu tā ir precizējusi, ka attiecīgie nolīgumi ir tikuši īstenoti. Līdzīgi nav jāpārbauda, vai citas tās sniegtās norādes ir pietiekamas, lai konstatētu faktisko ietekmi, kas pārkāpumam ir varējusi būt attiecībā uz konkurenci minētajā tirgū.

3.     Par sākumsummas nesamērīgo raksturu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

191    Treškārt, prasītāja uzskata, ka tās naudas soda sākumsumma EUR 9,5 miljonu apmērā, ņemot vērā tās iepirkumu apjomu, kas 2001. gadā esot bijis EUR 7,7 miljoni, esot acīmredzami nesamērīga. Komisija tostarp neesot ņēmusi vērā to, ka attiecībā uz lielajiem būvētājiem aizliegtā vienošanās bija saistīta nevis ar pārdošanas cenu, bet ar iepirkuma cenu, un ka šī iepirkuma cena atspoguļoja tikai minimālo ražošanas izmaksu daļu, attiecībā uz kurām tā esot guvusi neto maržu pirms aplikšanas ar nodokļiem tikai mazāk par 5 %. Turklāt Komisijai esot bijis jāņem vērā tas, ka šo savu iepirkuma izmaksu samazināšanos tā esot pārnesusi uz saviem klientiem izteiktajiem piedāvājumiem.

192    Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

193    Atbilstoši Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 1.A punkta sestās daļas noteikumiem gadījumā, ja pārkāpumā iesaistīti vairāki uzņēmumi, atsevišķos gadījumos var būt vajadzība izsvērt piemērojamā naudas soda summas, kas noteiktas katras kategorijas ietvaros, “lai ņemtu vērā [..] katra uzņēmuma [pārkāpjošās rīcības īpatsvaru un tādējādi] reālo ietekmi uz konkurenci, īpaši gadījumos, kad uzņēmumi, kuri izdarījuši viena veida konkurences pārkāpumus, būtiski atšķiras pēc apjoma [lieluma]”. Septītajā daļā ir precizēts, ka, “ja apstākļi prasa, [..] vienlīdzīga soda [par vienu un to pašu rīcību] principu var īstenot, piemērojot attiecīgajiem uzņēmumiem dažād[us] [naudas sodus], [turklāt] šo diferenciāciju neveic ar aritmētisku aprēķinu palīdzību”.

194    Apstrīdētā lēmuma preambulas 318.–322. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, lai ņemtu vērā katra uzņēmuma prettiesiskās rīcības specifisko nozīmīgumu un tās reālo ietekmi uz konkurenci, tā nošķīra attiecīgos uzņēmumus atkarībā no to relatīvā nozīmīguma konkrētajā tirgū. Ņemot vērā aizliegtās vienošanās, kura attiecas uz vienas un tās pašas preces pārdevējiem un pircējiem vienas un tās pašas darbības nozares ietvaros, īpašo raksturu, tā šo uzņēmumu relatīvo nozīmīgumu noteica atbilstoši to tirgus daļām, kuras tika aprēķinātas, pamatojoties uz ceļu seguma bitumena pārdošanas vērtību, ciktāl runa ir par piegādātājiem, vai pamatojoties uz ceļu seguma bitumena iepirkuma vērtību, ciktāl runa ir par būvētājiem, 2001. gadā, kas ir pēdējais pilnais pārkāpuma gads. Šādi Komisija uzņēmumus ir iedalījusi sešās kategorijās un ievietoja prasītāju trešajā kategorijā, kurā ir iekļautas tirgus daļas no 12,4 % līdz 13,5 %, attiecībā uz prasītāju iegūstot sākumsummu EUR 9,5 miljonu apmērā. Turklāt apstrīdētā lēmuma preambulas 317. apsvērumā tā ir norādījusi, ka, lai gan par sevišķi smagiem pārkāpumiem var uzlikt naudas sodu vairāk nekā EUR 20 miljonu apmērā, tā, ņemot vērā, ka pārkāpums bija ierobežots ar tikai vienā dalībvalstī pārdoto ceļu seguma bitumenu, šā tirgus salīdzinoši nelielo vērtību (EUR 62 miljoni 2001. gadā) un lielo dalībnieku skaitu, šo summu ir noteikusi tikai EUR 15 miljonu apmērā.

195    Savienības tiesa jau ir norādījusi, ka Regulas Nr. 1/2003 kontekstā Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru, ir rīcības brīvība naudas sodu noteikšanā, lai virzītu uzņēmumu rīcību uz konkurences tiesību normu ievērošanu, un ka Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai, ņemot vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu, uzliktā naudas soda apmērs ir samērīgs, un ir jāizvērtē pārkāpuma smagums attiecībā pret prasītāja norādītajiem apstākļiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑368/00 General Motors Nederland un Opel Nederland/Komisija, Recueil, II‑4491. lpp., 189. punkts).

196    Savienības tiesa turklāt ir precizējusi, ka, lai arī Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai nav paredzēts, ka naudas sodu apmērs aprēķināms atkarībā no kopējā apgrozījuma vai konkrētā apgrozījuma, tās neliedz, nosakot naudas soda apmēru, šādus apgrozījumus ņemt vērā, lai ievērotu Savienības tiesību vispārējos principus un ja attiecīgajos apstākļos tas ir nepieciešams, un ka Komisija tātad var attiecīgos uzņēmumus iedalīt vairākās kategorijās atkarībā no katra uzņēmuma preču, uz kurām attiecas process, apgrozījuma (šajā ziņā skat. iepriekš 176. punktā minēto spriedumu lietā Schunk un Schunk Kohlenstoff-Technik/Komisija, 176. un 177. punkts). Līdzīgi Komisija attiecīgos uzņēmumus var iedalīt atkarībā no to nozīmīguma tirgū, ko aizliegtās vienošanās starp pārdevējiem un pircējiem gadījumā var noteikt atbilstoši to tirgus daļām, kuras aprēķina, pamatojoties uz attiecīgās pārdošanas vai iepirkšanas apjomu.

197    Šī metode, saskaņā ar kuru aizliegtās vienošanās dalībnieki tiek iedalīti kategorijās, lai piemērotu diferencētu pieeju naudas sodu sākumsummu noteikšanas stadijā, un kuras princips judikatūrā ir atzīts par tiesisku, lai gan ar to tiek ignorēts vienas kategorijas uzņēmumu dažādais lielums, izraisa paušālas sākumsummas noteikšanu vienai kategorijai piederošajiem uzņēmumiem. Tātad Komisija tostarp var attiecīgos uzņēmumus iedalīt vairākās kategorijās, par pamatu ņemot, piemēram, 5 % vai 10 % tirgus daļu soļus. Tomēr Savienības tiesa uzsver, ka, veicot šādu iedalījumu kategorijās, ir jāievēro vienlīdzīgas attieksmes princips un naudas sodu apmēram ir jābūt vismaz samērīgam, ievērojot apstākļus, kas ņemti vērā, novērtējot pārkāpuma smagumu, un Savienības tiesa aprobežojas ar pārbaudi, ka šis sadalījums ir saskanīgs un objektīvi pamatots (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 8. oktobra spriedumu lietā T‑68/04 SGL Carbon/Komisija, Krājums, II‑2511. lpp., 62.–70. punkts, un iepriekš 159. punktā minēto spriedumu lietā Hoechst/Komisija, 123. un 124. punkts).

198    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Komisijai, naudas sodu apmēru nosakot atkarībā no konkrētā pārkāpuma smaguma un ilguma, naudas sods, kā ir atgādināts Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 1.A punkta sestajā daļā, nav jāaprēķina, par pamatu ņemot summas, kas balstītas uz attiecīgo uzņēmumu apgrozījumu. Līdzīgi, runājot par aizliegto vienošanos starp pārdevējiem un pircējiem, tai nav pienākuma šo aprēķinu veikt, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu veiktās pārdošanas vai iepirkšanas vērtību. Kaut arī ir taisnība, ka Komisijai ir atļauts ņemt vērā konkrētā uzņēmuma apgrozījumu vai – aizliegtās vienošanās starp pārdevējiem un pircējiem gadījumā – attiecīgas preces pārdošanas vai iepirkšanas vērtību, tomēr šim apgrozījumam nevajadzētu piešķirt nesamērīgu nozīmi salīdzinājumā ar citiem vērtējuma elementiem. Komisija tātad saglabā zināmu rīcības brīvību attiecībā uz iespēju izsvērt naudas sodus, ņemot vērā katra uzņēmuma lielumu. Tādējādi Komisijai, nosakot naudas sodu apmēru, ja naudas sodi tiek uzlikti vairākiem uzņēmumiem, kas iesaistīti vienā pārkāpumā, nav jānodrošina, ka galējās naudas sodu summas atspoguļo konkrēto uzņēmumu starpā pastāvošās atšķirības attiecībā uz to kopējo apgrozījumu (Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums lietā C‑407/04 P Dalmine/Komisija, Krājums, I‑829. lpp., 141.–144. punkts), attiecībā uz to apgrozījumu attiecīgas preces tirgū (Vispārējās tiesas 2005. gada 29. novembra spriedums lietā T‑62/02 Union Pigments/Komisija, Krājums, II‑5057. lpp., 159. punkts) vai – aizliegtās vienošanās starp pārdevējiem un pircējiem gadījumā – attiecībā uz to veiktās pārdošanas vai iepirkšanas konkrētajā tirgū apmēru.

199    Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tam, ka Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai norādītā aprēķina metode nebalstās uz attiecīgo uzņēmumu veiktās pārdošanas vai iepirkšanas vērtību un tādēļ pieļauj, ka saistībā ar attiecību starp to veiktās pārdošanas vai iepirkšanas vērtību un tiem uzlikto naudas sodu apmēru starp uzņēmumiem rodas atšķirības, attiecībā uz vērtējumu, vai Komisija ir pārkāpusi samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes, kā arī sodu individualitātes principus, nav nozīmes (Vispārējās tiesas 2009. gada 6. maija spriedums lietā T‑116/04 Wieland-Werke/Komisija, Krājums, II‑1087. lpp., 86. un 87. punkts).

200    Tādējādi šajā lietā Vispārējai tiesai ir vienīgi jāpārbauda, vai Komisijas veiktā uzņēmumu iedalīšana ir bijusi saskanīga un objektīvi pamatota. Apstrīdētā lēmuma preambulas 29. un 320. apsvērumā Komisija ir norādījusi, ka, tā kā šī lieta attiecas uz aizliegto vienošanos starp vienas un tās pašas preces pārdevējiem un pircējiem vienas un tās pašas darbības nozares ietvaros, ir jāizveido tikai viena klasifikācija atkarībā no attiecīgās preces apgrozījuma. Tādējādi, lai gan attiecībā uz lielajiem būvētājiem aizliegtā vienošanās bija saistīta ar iepirkuma cenu un attiecībā uz piegādātājiem – pārdošanas cenu, Komisija, nepārkāpjot savus saskanīguma un objektīvas pamatotības pienākumus, varēja izveidot tikai vienu klasifikāciju atkarībā no attiecīgās preces pārdošanas vai iepirkšanas vērtības. Visbeidzot, no iepriekš izklāstītās judikatūras izriet, ka Komisijai nebija pienākuma ņemt vērā apstākļus, ja pieņemtu, ka tie ir pierādīti, ka prasītāja savu aizliegtās vienošanās dēļ notikušo iepirkuma izmaksu samazināšanos esot pārnesusi uz saviem klientiem izteiktajiem piedāvājumiem un ka bitumena iepirkuma cena esot atspoguļojusi tikai minimālu tās ražošanas izmaksu daļu.

4.     Par kļūdainu pārkāpuma ilguma vērtējumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

201    Ceturtkārt un pēdējokārt prasītāja uzskata, ka tā esot piedalījusies pārkāpumā, agrākais, sākot no 1996. gada, nevis no 1994. gada. Tā uzskata, ka pārrunas par kolektīvo minimālo atlaidi nevarot uzskatīt par konkurenci ierobežojošu nolīgumu un ka Komisija neesot nedz pierādījusi kādas citas pārrunu formas esamību līdz 1996. gadam, nedz arī to, ka prasītāja būtu noslēgusi nolīgumus, lai ar piegādātājiem noteiktu maksimālo mazajiem būvētājiem piešķiramo atlaidi. Tā vienīgi pieļauj, ka vienā gadījumā 2000. gadā lielie būvētāji esot kolektīvi vienojušies ar piegādātājiem par papildu atlaidi, jo prakse esot parādījusi, ka šie pēdējie minētie lielajiem būvētājiem nebija piešķīruši nekādu faktisku ar to iepirkumu apjomu saistītu atlaidi.

202    Komisija noraida prasītājas argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

203    Atbilstoši apstrīdētā lēmuma preambulas 326. apsvērumam Komisija uzskata, ka prasītāja esot piedalījusies pārkāpumā no 1994. gada 1. aprīļa līdz 2002. gada 15. aprīlim. Prasītāja uzskata, ka, lielo būvētāju rīcību nenodalot no piegādātāju rīcības, kamēr tikai šie pēdējie minētie esot izveidojuši aizliegto vienošanos pirms 1996. gada, Komisija esot pieļāvusi kļūdu faktos.

204    Tomēr no vairākiem lietā esošajiem materiāliem izriet, ka lielie būvētāji ir piedalījušies aizliegtajā vienošanās pirms 1996. gada un tā jau ir attiekusies uz W5 piešķirto īpašo atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 175.?178. apsvērums). Tādējādi divos HBG [telpās] 1994. gada 28. martā un 8. jūlijā izņemtos dokumentos ir minēti nolīgumi starp W5 un piegādātājiem par bruto cenu līdz 1995. gada 1. janvārim, kā arī par W5 piešķirto īpašo atlaidi (apstrīdētā lēmuma preambulas 93. un 94. apsvērums). Turklāt divās SNV 1995. gada 6. un 9. februāra iekšējās piezīmēs tāpat ir minēti nolīgumi par cenām un starp W5 un piegādātājiem saskaņotajām īpašajām atlaidēm (apstrīdētā lēmuma preambulas 89. apsvērums). Visbeidzot, savā atbildē uz paziņojumu par iebildumiem prasītāja tāpat ir norādījusi, ka šajā laikposmā jau bija notikusi atsevišķa W5 saskaņošana (apstrīdētā lēmuma preambulas 177. apsvērums).

205    Prasītāja turklāt apstrīd mazajiem būvētājiem piešķirtās atlaides augstākās robežas pastāvēšanu konkrēti pirms 1996. gada. Tomēr, kā jau ir minēts iepriekš 52. punktā, vairāki dokumenti parāda tās esamību aizliegtās vienošanās pārrunās kopš 1994. gada: piegādātāju paziņojumi (apstrīdētā lēmuma preambulas 50., 53., 54. un 82.?86. apsvērums), ar pārkāpuma laikposmu datēti dokumenti (apstrīdētā lēmuma preambulas 82.?85., 93., 95., 108., 115., 116. un 153. apsvērums) un prasītājas atbildes uz Komisijas informācijas pieprasījumu un uz paziņojumu par iebildumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 72., 97. un 119. apsvērums).

206    Tādējādi šis arguments tāpat ir jānoraida.

207    Izdarot secinājumu, pamats attiecībā uz kļūdu faktos un tiesību piemērošanā saistībā ar naudas soda pamatsummas aprēķinu ir jānoraida.

B –  Par atbildību pastiprinošiem apstākļiem

208    Otrais pamats attiecas uz kļūdu faktos un tiesību piemērošanā un prasītājas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ņemot vērā atbildību pastiprinošus apstākļus. Prasītāja pārmet Komisijai, ka tā esot nepamatoti palielinājusi naudas soda apmēru, pamatojoties, pirmkārt, uz tās sadarbības neesamību pārbaudes laikā un, otrkārt, tās kā aizliegtās vienošanās aizsācējas un vadītājas lomu.

1.     Par atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz atteikumu sadarboties pārbaudes laikā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

209    Prasītāja uzskata, ka Komisijas lēmums palielināt tās naudas soda pamatsummu par 10 % tā iemesla dēļ, ka Komisijas 2002. gada 1. oktobrī veiktās pārbaudes laikā tā ir atteikusies sadarboties un ka šīs pārbaudes laikā tā ir mēģinājusi likt šķēršļus, esot apstrīdams četru iemeslu dēļ.

210    Pirmkārt, Komisija, prasītājai paziņojumā par iebildumiem nenorādot, ka šie incidenti tiks ņemti vērā naudas soda aprēķinā, esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Kaut gan Komisija divus attiecīgos incidentus ir minējusi procesam veltītajā paziņojuma par iebildumiem daļā, tomēr nekas prasītājai neesot devis iespēju secināt, ka Komisija šos faktiskos apstākļus paredzēja ņemt vērā naudas soda aprēķinā, jo atbildību pastiprinošajiem apstākļiem veltītajā paziņojuma par iebildumiem daļā par tiem neesot bijusi izdarīta neviena norāde. Turklāt prasītāja norāda, ka tā neesot varējusi uzzināt par šajā ziņā pastāvošo Komisijas praksi, izmantojot citās lietās sagatavotos paziņojumus par iebildumiem, jo runa neesot par publiskajiem dokumentiem.

211    Otrkārt, [secinājums par] atteikumu sadarboties esot pēc būtības nepamatots, jo neesot ticis konstatēts neviens Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmās regulas par [EKL 81. panta] un [EKL 82. panta] īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), kura ir atcelta un aizstāta ar Regulu Nr. 1/2003, 15. panta 1. punkta vai lēmuma veikt pārbaudi, kas pieņemts, piemērojot šīs regulas 14. panta 3. punktu (turpmāk tekstā – “lēmums veikt pārbaudi”), pārkāpums. Tādējādi no pirmā atteikuma protokola izrietot, ka prasītājas direktora sekretāre lūdza Komisijas inspektorus pirms iekļūšanas telpās sagaidīt prasītājas ārējo advokātu ierašanos. Tomēr šie inspektori esot atteikušies tai piešķirt jebkādu termiņu un esot nekavējoties izmantojuši policijas spēkus un ar spēku panākuši pieeju birojiem, pat neuzdodot jautājumu par iespējamu iekšēja jurista esamību, kurš varētu tos uzņemt un palīdzēt. Pretēji tam, ko norāda Komisija, šis incidents neesot ildzis vairāk par 20 minūtēm. Turklāt Komisija, prasītājai nepiešķirot saprātīgu termiņu juridiskās palīdzības nodrošināšanai, jo pārbaudes veikšanas vietā tai neesot bijis klāt neviens iekšējais jurists, esot pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Otrajā protokolā esot konstatēts prasītājas ārējo advokātu atteikums piešķirt inspektoriem pieeju viena no tās direktoriem, kurš atradās prombūtnē, birojam, jo advokāti esot uzskatījuši, ka šajā birojā nav neviena dokumenta attiecībā uz bitumenu un ka Komisijas mandāts nav devis tiesības tam piekļūt. Komisija norāda, ka tai esot vajadzējis lūgt Nīderlandes konkurences iestādes palīdzību, kura esot uzņēmusi kontaktus ar policijas iestādi, lai varētu piekļūt šim birojam. Tomēr prasītāja uzskata, ka šis protokols neatspoguļo realitāti. Lai gan sākotnēji advokāti esot atteikuši pieeju birojam, tomēr pēc īsa laika tie ir devuši savu piekrišanu, kas tādējādi esot nevis mēģinājums likt šķēršļus izmeklēšanai, bet tikai maznozīmīgs incidents. Tāpat protokolā neesot norādīts, ka šajā īsajā laika brīdī kāds būtu iekļuvis minētajā birojā un ka pierādīšanas līdzekļi būtu varējuši pazust. Visbeidzot, prasītāja uzsver, ka divi protokoli, kas tikuši sastādīti 2002. gada 3. oktobrī, t.i., pēc minētajām pārbaudēm, tai ir tikuši paziņoti piekļuves lietas materiāliem kontekstā un tādējādi tā neesot varējusi savlaicīgi izteikt savus apsvērumus, kas esot pareizas tiesvedības principa pārkāpums.

212    Treškārt, naudas soda palielināšana par atteikumu sadarboties esot pretrunā Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta noteikumiem, kuri faktu rašanās laikā esot bijuši spēkā un kuros attiecībā uz gadījumu, ja uzņēmums nepilda lēmumu veikt pārbaudi, esot bijis paredzēts maksimālais naudas sods EUR 5000 apmērā. Tātad prasītāja uzskata, ka Komisija neesot varējusi pamatoties uz Pamatnostādnēm naudas soda noteikšanai, lai atkāptos no šīs tiesību normas, un ka, vēloties tai uzlikt šādu palielinājumu, par pamatu ņemot Regulas Nr. 1/2003 noteikumus, tā esot pieļāvusi pilnvaru ļaunprātīgu izmantošanu.

213    Ceturtkārt un pēdējokārt, atteikuma sadarboties dēļ veiktais naudas soda palielinājums par EUR 1,71 miljonu, ņemot vērā Komisijas sastādītajos protokolos aprakstītos faktus, esot nesamērīgs.

214    Komisija noraida visus prasītājas izvirzītos argumentus.

b)     Vispārējās tiesas vērtējums

215    No apstrīdētā lēmuma un it īpaši no tā preambulas 32., 340. un 341. apsvēruma izriet, ka 2002. gada 1. oktobrī Komisija ir veikusi pārbaudes, tostarp prasītājas telpās, un ka šīs pārbaudes laikā prasītāja, pirmkārt, sagaidot savu ārējo advokātu ierašanos, ir atteikusies ielaist ēkā Komisijas pārstāvjus un, otrkārt, ir atteikusi šiem darbiniekiem piekļuvi viena no savu direktoru birojam. Tādēļ Komisija, lai varētu veikt šo pārbaudi, lūdza policijas iestāžu palīdzību. Saistībā ar šiem notikumiem Komisijas darbinieki 2002. gada 3. oktobrī ir sastādījuši divus protokolus, kas saistībā ar Komisijas 2004. gada 19. oktobrī piešķirto piekļuvi lietas materiāliem ir tikuši nodoti prasītājai. Prasītāja izvirza četrus argumentus, lai apstrīdētu Komisijas lēmumu šā iemesla dēļ palielināt prasītājas naudas soda pamatsummu par 10 %.

 Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas ir saistīts ar paziņojuma par iebildumiem saturu

216    Pirmkārt, prasītāja uzskata, ka, tai paziņojumā par iebildumiem nenorādot, ka tās naudas sods šā atteikuma sadarboties dēļ var tikt palielināts, Komisija neesot ievērojusi tās tiesības uz aizstāvību. Tomēr no paziņojuma par iebildumiem izriet, ka procesam veltītajā daļā Komisija ir minējusi abus atteikuma sadarboties gadījumus, precizējot, ka tie veidojot 2002. gada 26. septembra lēmuma veikt pārbaudi 1. panta pārkāpumu (85. punkts). Turklāt korektīvajiem pasākumiem veltītajā paziņojuma par iebildumiem daļā Komisija ir atgādinājusi naudas sodu noteikšanu regulējošos principus, precizējot, ka tai tostarp ir jāņem vērā iespējami atbildību mīkstinoši vai pastiprinoši apstākli; citi precizējumi nav norādīti (361. punkts).

217    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, ja Komisija paziņojumā par iebildumiem ir skaidri norādījusi, ka tā pārbaudīs, vai attiecīgajiem uzņēmumiem ir uzliekams naudas sods, un ja tā norāda galvenos faktiskos un tiesiskos apstākļus, uz kuru pamata var tikt uzlikts naudas sods, piemēram, apgalvotā pārkāpuma smagumu un ilgumu un to, ka pārkāpums ir izdarīts tīši vai aiz neuzmanības, tā ir izpildījusi savu pienākumu ievērot uzņēmumu tiesības tikt uzklausītiem. Šādi rīkojoties, Komisija tiem sniedz informāciju, kas nepieciešama, lai aizstāvētos ne tikai pret pārkāpuma konstatēšanu, bet arī pret naudas soda uzlikšanu (iepriekš 176. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 21. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑31/99 ABB Asea Brown Boveri/Komisija, Recueil, II‑1881. lpp., 78. punkts). Attiecībā uz naudas sodu apmēra noteikšanu attiecīgo uzņēmumu tiesības uz aizstāvību pret Komisiju ir nodrošinātas tādējādi, ka tie var izteikt savus apsvērumus par pārkāpuma ilgumu, smagumu un to, cik lielā mērā bija paredzams, ka pārkāpums ir vērsts pret konkurenci. Turklāt attiecībā uz naudas soda apmēra noteikšanu uzņēmumu rīcībā ir papildu garantijas, jo Vispārējai tiesai ir neierobežota kompetence veikt pārbaudi un saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 31. pantu tā tostarp var atcelt naudas sodu vai samazināt tā apmēru (Vispārējās tiesas 1994. gada 6. oktobra spriedums lietā T‑83/91 Tetra Pak/Komisija, Recueil, II‑755. lpp., 235. punkts; šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā ABB Asea Brown Boveri/Komisija, 79. punkts). Savienības tiesa no tā ir secinājusi, ka Komisija, nesniedzot citus precizējumus, paziņojumā par iebildumiem ir varējusi aprobežoties ar norādi, ka tā ir ņēmusi vērā katra uzņēmuma individuālo lomu, ko tas ieņēma attiecīgajos nolīgumos, un ka naudas soda apmērs atspoguļo iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus, ievērojot, ka Pamatnostādnēs naudas soda noteikšanai ir precizēti apstākļi, ko var uzskatīt par atbildību pastiprinošiem (iepriekš 137. punktā minētais spriedums lietā Groupe Danone/Komisija, 50.?56. punkts).

218    Šajā lietā Komisija saskaņā ar iepriekš minēto judikatūru paziņojumā par iebildumiem (357.–362. punkts) ir īpaši norādījusi savu nodomu uzlikt uzņēmumiem, kas bija šā paziņojuma adresāti, naudas sodus un faktiskos un tiesiskos apstākļus, ko tā ir ņems vērā, nosakot prasītājai uzliekamā naudas soda apmēru, un tādējādi šajā ziņā prasītājas tiesības tikt uzklausītai ir ievērotas. It sevišķi attiecībā uz atbildību pastiprinošu apstākli par atteikumu sadarboties izmeklēšanas gaitā, kas attiecināts uz prasītāju, jānorāda, pirmkārt, ka Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai to min kā atbildību pastiprinoša apstākļa piemēru un, otrkārt, ka paziņojumā par iebildumiem Komisija ir norādījusi, ka tā ņems vērā katra uzņēmuma individuālo lomu, ko tas ieņēma attiecīgajos nolīgumos, un ka naudas soda apmērs atspoguļos iespējamos atbildību pastiprinošos vai mīkstinošos apstākļus (361. punkts). Prasītāja tātad nevarēja ignorēt, ka Komisija varētu ņemt vērā šo atbildību pastiprinošo apstākli, ja tā nonāktu pie secinājuma, ka tā piemērošanas nosacījumi ir izpildīti. Tādējādi Komisija nav pārkāpusi prasītājas tiesības uz aizstāvību.

 Par kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā

219    Otrkārt, prasītāja uzskata, ka Komisija, divus attiecīgos incidentus kvalificējot kā atteikumu pakļauties lēmumam veikt pārbaudi minētās pārbaudes laikā spēkā esošās Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē, esot pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā. Prasītāja uzskata, ka, lai aizsargātu savas tiesības uz aizstāvību, tai esot bijušas tiesības prasīt Komisijai neveikt pārbaudi, pirms ir ieradušies tās ārējie advokāti, un katrā ziņā Komisijas inspektori esot varējuši ļoti ātri uzsākt paredzēto pārbaudi.

–       Par pirmo incidentu

220    No lietas materiāliem izriet, ka 2002. gada 1. oktobrī plkst. 9.30 Komisijas inspektori un Nīderlandes konkurences iestādes ierēdņi ir ieradušies prasītājas biroja Utrehtā [Utrecht] pieņemšanas telpā un ir uzrādījuši Komisijas lēmumu, ar kuru prasītājai ir izdots rīkojums pakļauties lēmumam veikt pārbaudi. Tomēr direktora sekretāre tiem ir atteikusi piekļuvi ēkai, lūdzot apakšstāvā esošajā gaidīšanas telpā sagaidīt prasītājas ārējo advokātu ierašanos, un šī piekļuve tiem tika piešķirta tikai pēc atbilstoši Komisijas inspektoru lūgumam Nīderlandes konkurences iestādes ierēdņu izsauktās policijas ierašanās. Komisija ir uzskatījusi, ka šis atteikums esot izraisījis 47 minūšu kavējumu. Prasītāja uzskata, ka tai esot bijušas tiesības prasīt Komisijai sagaidīt savu advokātu, kuru kabinets atradās Hāgā [La Haye] (Nīderlandē), t.i., 60 km attālumā, ierašanos, jo tās uzņēmumā neesot bijis iekšējā jurista.

221    Vispārējā tiesa norāda, ka prasītāja aprobežojas ar apgalvojumu, ka tai esot bijušas tiesības prasīt Komisijai, lai pirms paredzētās pārbaudes uzsākšanas tā sagaidītu prasītājas ārējo advokātu, kas ir specializējušies konkurences tiesībās, ierašanos, šajā ziņā nepamatojoties ne uz vienu konkrētu Eiropas Savienības tiesību vai Nīderlandes tiesību normu.

222    Ir taisnība, ka Savienības tiesa jau ir nospriedusi, ka vienīgi tiesību uz aizstāvību izmantošana nevar tikt uzskatīta par atteikumu sadarboties Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē (Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑9/99 HFB u.c./Komisija, Recueil, II‑1487. lpp., 478. punkts, kas šajā jautājumā ir apstiprināts ar iepriekš 176. pantā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 353. punkts).

223    Turklāt saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu juridiskais princips ir vispārējs Savienības tiesību princips, kas izriet no pamattiesībām un ir pamatots arī ar Romā 1950. gada 4. novembrī parakstīto Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – “ECPAK”), it īpaši ar tās 6. pantu. Tāpēc, kad prasītāja atsaucas uz šādu principu, var uzskatīt, ka tā netieši atsaucas uz ECPAK (ģenerāladvokāta Hēlhuda [Geellhoed] secinājumi lietā, kurā tika pieņemts Tiesas 2007. gada 25. janvāra spriedums C‑411/04 P Salzgitter Mannesmann/Komisija, Krājums, I‑959. un I‑962. lpp., 45.?49. punkts).

224    Tādējādi Vispārējai tiesai uz šo iebildumu ir jāatbild, pārbaudot, vai Komisija šajā lietā ir ievērojusi procesuālās garantijas, kuras izriet no vispārējiem Savienības tiesību un ECPAK principiem. Turklāt ir jāņem vērā Nicā 2000. gada 7. decembrī pasludinātās Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV C 364, 1. lpp.), kura, lai gan apstrīdētā lēmuma pieņemšanas brīdī tai nav bijis ar primārajām tiesībām salīdzināmas juridiski saistošās iedarbības, kā tiesību interpretācijas avots sniedz ar Savienības tiesībām garantēto pamattiesību skaidrojumu, 47. panta pirmā un otrā daļa un 48. panta 2. punkts (Tiesas 2006. gada 27. jūnija spriedums lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts, un 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts).

225    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka atbilstoši ECPAK 6. panta 3. punkta c) apakšpunktam “ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir tiesīb[as] [..] aizstāvēt sevi pašam vai saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību” un ka saskaņā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. panta otro daļu “ikvienai personai ir tiesības saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību”.

226    Vispirms Vispārējā tiesa norāda, ka nedz pārbaudes veikšanas datumā spēkā esošajā Regulā Nr. 17, nedz Regulā Nr. 1/2003, nedz arī Komisijas 2004. gada 7. aprīļa Regulā (EK) Nr. 773/2004 par lietas izskatīšanu saskaņā ar [EKL] 81. un [EKL] 82. pantu, ko vada Komisija (OV L 123, 18. lpp.), nav iekļautas tiesību normas attiecībā uz advokāta klātbūtni pārbaudes laikā.

227    Turklāt ir jāprecizē, ka tiesību uz aizstāvību īstenošana galvenokārt tiek veikta tiesu vai administratīvo procesu, kas ir vērsti uz to, lai izbeigtu pārkāpumu vai konstatētu tiesisku neatbilstību, kontekstā. Turpretim pārbaudes procedūra, par kuru ir runa Regulas Nr. 17 14. pantā, ir vērsta nevis uz to, lai izbeigtu pārkāpumu vai konstatētu tiesisku neatbilstību, bet gan tās mērķis ir vienīgi dot Komisijai iespēju savākt dokumentāciju, kas ir nepieciešama, lai pārbaudītu noteiktas faktiskas un tiesiskas situācijas esamību un apjomu. Tikai tad, ja Komisija uzskata, ka šādi apkopotie vērtējuma apstākļi pamato lēmuma, ar kuru tiek konstatēts pārkāpums, pieņemšanu, attiecīgajam uzņēmumam pirms šāda lēmuma pieņemšanas jābūt uzklausītam, piemērojot Regulas Nr. 17 19. panta 1. punktu. Tieši šī būtiskā atšķirība starp lēmumiem, ko pieņem, noslēdzoties šādam procesam, un lēmumiem veikt pārbaudi izskaidro 19. panta 1. punkta, kurā, uzskaitot lēmumus, kurus Komisija var pieņemt tikai pēc tam, kad tā ieinteresētajām personām ir devusi iespēju īstenot savas tiesības uz aizstāvību, nav minēts šīs regulas 14. panta 3. punktā paredzētais lēmums, regulatīvo saturu (šajā ziņā skat. Tiesas 1980. gada 26. jūnija spriedumu lietā 136/79 National Panasonic/Komisija, Recueil, 2033. lpp., 21. punkts).

228    Savienības tiesa tomēr uzskata, ka ir jānovērš tas, ka iepriekšējas izmeklēšanas procesa kontekstā un tostarp pārbaudes, kurai var būt noteicoša loma uzņēmumu rīcības, uz kuras pamata iestājas to atbildība, prettiesiskā rakstura pierādījumu konstatēšanā, gaitā tiesībām uz aizstāvību tiek nodarīts nelabojams kaitējums. Tādējādi, lai gan noteiktas tiesības uz aizstāvību skar tikai uz sacīkstes principu balstītas procedūras, kas norisinās pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas, citas tiesības, piemēram, tiesības uz juridisko palīdzību un sarakstes starp advokātu un klientu konfidencialitātes nodrošināšanu, ko Tiesa ir atzinusi 1982. gada 18. maija spriedumā lietā 155/79 AM & S Europe (Recueil, 1575. lpp.), ir jāievēro iepriekšējas izmeklēšanas stadijā (Tiesas 1989. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 15. un 16. punkts; 1989. gada 17. oktobra spriedums lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija, Recueil, 3137. lpp., 27. punkts, un spriedums apvienotajās lietās no 97/87 līdz 99/87 Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, Recueil, 3165. lpp., 12. un 13. punkts).

229    Katrā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa krimināltiesību jomā ir atzinusi, ka, lai gan ar ECPAK 6. pantu parasti tiek prasīts, lai jau sākotnējā policijas nopratināšanas stadijā persona, pret kuru uzsākts kriminālprocess, varētu izmantot advokāta palīdzību, šīs tiesības atbilstošu iemeslu dēļ tomēr var tikt ierobežotas, un katrā konkrētajā gadījumā izlemjamais jautājums ir tas, vai, ņemot vērā procesu kopumā, ar šādiem ierobežojumiem minētajai personai ir tikušas atņemtas tiesības uz taisnīgu procesu (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1996. gada 8. februāra spriedumu lietā Murray pret Apvienoto Karalisti, Recueil des arrêts et décisions, 1996. gads, 63. punkts).

230    Saistībā ar Regulas Nr. 17 14. panta noteikumiem ir jānodrošina, ka tiesību uz aizstāvību ievērošana neapdraud pārbaudes lietderīgu iedarbību, lai Komisija varētu īstenot savu uzdevumu sargāt Līguma tiesību normu konkurences jomā ievērošanu (Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑59/99 Ventouris/Komisija, Recueil, II‑5257. lpp., 122. punkts). Tiesa tātad ir atzinusi, ka pilnvaras veikt pārbaudi bez iepriekšēja paziņojuma nav uzskatāmas par uzņēmumu pamattiesību pārkāpumu, jo ar Regulas Nr. 17 14. pantu Komisijai piešķirto pilnvaru mērķis ir ļaut tai izpildīt Komisijai ar EK līgumu paredzēto uzdevumu nodrošināt konkurences tiesību normu ievērošanu kopējā tirgū, izvairīties no tā, ka konkurence tiek izkropļota, kas rada negatīvas sekas vispārīgajām interesēm, individuāliem uzņēmumiem un patērētājiem, un dot savu ieguldījumu ar līgumu paredzētās konkurences kārtības saglabāšanā, kuras ievērošana ir uzņēmumu pienākums (iepriekš 227. punktā minētais spriedums lietā National Panasonic/Komisija, 20. punkts).

231    Šo iemeslu dēļ ir nepieciešams savstarpēji izsvērt vispārējos Savienības tiesību principus attiecībā uz tiesībām uz aizstāvību un Komisijas pārbaudes pilnvaru lietderīgo iedarbību, novēršot attiecīgo dokumentu iespējamo iznīcināšanu vai slēpšanu.

232    Tādējādi Vispārējā tiesa uzskata, ka uzņēmuma ārēja advokāta vai iekšēja jurista klātesamība, Komisijai veicot pārbaudi, ir iespējama, bet ārēja advokāta vai iekšēja jurista klātesamība nav uzskatāma par pārbaudes tiesiskuma nosacījumu. Tātad, ja uzņēmums to vēlas, tostarp tad, ja pārbaudes veikšanas vietā tā rīcībā nav jurista, tas var telefoniski lūgt advokāta palīdzību un aicināt advokātu pēc iespējas īsākajā laikā ierasties minētajā vietā. Lai šo tiesību uz advokāta palīdzību īstenošana neapdraudētu labu pārbaudes norisi, personām, kurām ir uzticēta pārbaudes veikšana, ir jāspēj nekavējoties iekļūt visās uzņēmuma telpās, paziņot tam lēmumu veikt pārbaudi un ieņemt birojus pēc savas izvēles, negaidot, kad uzņēmums būs sazinājies ar savu advokātu. Personām, kurām ir uzticēta pārbaudes veikšana, tāpat ir jāspēj kontrolēt uzņēmuma telefonisko un elektronisko saziņu, lai tostarp izvairītos no tā, ka šis uzņēmums sazinās ar citiem uzņēmumiem, uz kuriem tāpat ir vērsts lēmums veikt pārbaudi. Turklāt termiņš, kas Komisijai ir jāpiešķir uzņēmumam, lai tas varētu sazināties ar savu advokātu, un pirms kura tā neuzsāk skatīt grāmatas un citus dokumentus, kopēt tos, uzlikt zīmogus telpām vai dokumentiem vai prasīt sniegt mutvārdu paskaidrojumus ikvienam uzņēmuma personāla pārstāvim vai dalībniekam, ir atkarīgs no katra konkrētā gadījuma īpašajiem apstākļiem un katrā ziņā var būt tikai ļoti ierobežots un strikti samazināts līdz minimumam.

233    Šajā lietā, atsakoties apmierināt prasītājas lūgumu uzgaidāmajā telpā sagaidīt tās ārējo advokātu ierašanos, pirms tā piešķir Komisijai atļauju iekļūt prasītājas telpās, tostarp tās ģenerāldirektora birojā, Komisija nav pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Tādējādi prasītājas atteikums piešķirt Komisijas inspektoriem piekļuvi savai ēkai pirms prasītājas advokātu ierašanās, kurš ir radījis pārbaudes darbību 47 minūšu kavējumu, ir jākvalificē kā atteikums pakļauties lēmumam veikt pārbaudi Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunkta izpratnē.

–       Par otro incidentu

234    Prasītāja uzskata, ka 2002. gada 1. oktobra pēcpusdienā notikušais incidents neesot bijis atteikums pakļauties lēmumam veikt pārbaudi, jo tas esot bijis ļoti īss un tādējādi neesot izraisījis nekādu dokumentu iznīcināšanas vai slēpšanas risku.

235    Tomēr no Komisijas sniegtajiem dokumentiem izriet, ka 2002. gada 1. oktobra pēcpusdienā prasītājas ārējie advokāti, kad tie bija ieradušies uz vietas, ir atteikuši Komisijai piekļuvi viena no direktoriem birojam, pamatojot ar to, ka tajā neesot neviena ar bitumenu saistīta dokumenta, kamēr pēc Komisijas lūguma Nīderlandes konkurences iestādes ierēdņi nebija uzņēmusi kontaktus ar policiju. Komisijas sastādītajā protokolā nav norādīts precīzais šo diskusiju radītais kavējums. Tomēr ar Komisijas 2002. gada 26. septembra lēmumu veikt pārbaudi inspektori bija pilnvaroti parastajā biroju darba laikā iekļūt visās uzņēmuma telpās, zemes īpašumā un transportlīdzekļos un pārbaudīt visas uzņēmuma grāmatas un dokumentus.

236    Atbilstoši judikatūrai uzņēmumiem ir pienākums izrādīt aktīvu sadarbību attiecībā uz iepriekšējas izmeklēšanas procesa ietvaros veiktajiem izmeklēšanas pasākumiem (iepriekš 158. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 65., 207. un 208. punkts).

237    Turklāt gan Regulas Nr. 17 mērķis, gan saskaņā ar tās 14. pantu Komisijas amatpersonām piešķirto pilnvaru uzskaitījums liecina, ka izmeklēšanas apjoms var būt ļoti plašs. Šajā ziņā tiesībām iekļūt visās uzņēmumu telpās, zemes īpašumā un transportlīdzekļos ir īpaša nozīme, jo šīs tiesības ir paredzētas, lai ļautu Komisijai iegūt pierādījumus par konkurences tiesību normu pārkāpumiem vietās, kurās tie parasti ir konstatējami, proti, uzņēmumu komercdarbības telpās (iepriekš 228. punktā minētais 1989. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 26. punkts).

238    Savienības tiesa tāpat ir uzsvērusi, ka savas pārbaudes pilnvaras Komisija var īstenot visās uzņēmuma, uz ko attiecas tās pieņemtais lēmums, komercdarbības telpās, katrā ziņā ievērojot tiesības uz aizstāvību (šajā ziņā skat. iepriekš 228. punktā minēto 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 14. un 15. punkts), kā arī ar īpašuma aizsardzību saistītās tiesības (skat. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 16. aprīļa spriedumu lietā Colas Est u.c. pret Franciju, Recueil des arrêts et décisions, 2002. gads, 40. un 41. punkts; Tiesas 2002. gada 22. oktobra spriedumu lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 29. punkts, un Tiesas 2005. gada 17. novembra rīkojumu lietā C‑121/04 P Minoan Lines/Komisija, Krājumā nav publicēts, 37. punkts). Turklāt Komisija, nevis ieinteresētais uzņēmums vai trešā persona, izlemj, vai dokuments tai ir vai nav iesniedzams (iepriekš 228. punktā minētais spriedums lietā AM & S Europe/Komisija, 17. punkts).

239    Tādējādi jau fakts vien, ka prasītājas advokāti sākotnēji atteicās piešķirt Komisijai piekļuvi viena no to direktoriem birojam, ir pietiekams, lai uzskatītu, ka prasītāja ir atteikusies pilnībā pakļauties lēmumam veikt pārbaudi, un Komisijai nav jāpierāda, ka ar šo atteikumu radītais kavējums ir varējis izraisīt dokumentu iznīcināšanu vai slēpšanu.

240    No visa iepriekš minētā izriet, ka, abus incidentus kvalificējot kā atteikumu pakļauties lēmumam veikt pārbaudi, Komisija nav pieļāvusi kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā.

 Par labas pārvaldības principu

241    Visbeidzot, prasītāja pārmet Komisijai, ka, protokolus sastādot tikai pēc pārbaudes un paziņojot tos prasītājai tikai piekļuves lietas materiāliem kontekstā, tas ir, pēc paziņojuma par iebildumiem, tādējādi neļaujot tai savlaicīgi norādīt savus iespējamos apsvērumus, Komisija esot pārkāpusi labas pārvaldības principu.

242    Tomēr ir jānorāda, ka ne ar vienu tiesību normu Komisijai nav uzlikts pienākums kādā konkrētā termiņā sastādīt protokolu par atteikumu pakļauties lēmumam veikt pārbaudi, ne arī kādā īpašā termiņā nodot šo dokumentu attiecīgajam uzņēmumam. Savienības tiesa uzskata, ka ar labas pārvaldības principu nevar padarīt par pienākumu rīcību, ko par pienākumu nav uzskatījis likumdevējs (šajā ziņā skat. Tiesas 1992. gada 31. marta spriedumu lietā C‑255/90 P Burban/Parlaments, Recueil, I‑2253. lpp., 20. punkts).

243    Vispārējā tiesa uzsver, ka katrā ziņā tad, kad pēc paziņojuma par iebildumiem nosūtīšanas Komisija prasītājai piešķīra piekļuvi lietas materiāliem, tai ir bijusi iespēja reaģēt uz abu šo protokolu saturu, taču tā šo iespēju nav izmantojusi.

 Par Regulas Nr. 17 15. panta noteikumu pārkāpumu

244    Treškārt, prasītāja uzskata, ka, tā kā faktu rašanās laikā spēkā esot bijusi tikai Regula Nr. 17, Komisijai neesot bijušas tiesības piemērot nedz Regulas Nr. 1/2003 noteikumus, kas neesot bijuši spēkā, nedz arī Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, kuros nevarot būt iekļautas atkāpes no Regulas Nr. 17 tiesību normām. Tādējādi Komisija esot nepareizi izmantojusi pilnvaras.

245    Ar Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu Komisijai ir paredzēta iespēja katram uzņēmumam, kas nepakļaujas lēmumam veikt pārbaudi, uzlikt naudas sodu, kura maksimālais apmērs ir EUR 5000, un ar tās pašas regulas 15. panta 2. punktu tā ir pilnvarota uzņēmumiem, kas izdara EKL 81. panta 1. punkta noteikumu pārkāpumu, uzlikt naudas sodus, kuru apmērs var būt līdz 10 % no to apgrozījuma un kurus aprēķina atkarībā no pārkāpuma smaguma un ilguma. Tādējādi ar Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu Komisijai ir ļauts uzlikt uzņēmumam naudas sodu par atteikumu sadarboties, veicot pārbaudi, lai gan šāds EKL 81. panta pārkāpums nav konstatēts. Pretēji tam, ko norāda prasītāja, pirms Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai stāšanās spēkā Komisijai ne ar vienu Regulas Nr. 17 tiesību normu tātad nebija aizliegts sankciju par atteikumu sadarboties pārbaudes laikā piemērot, nosakot atbilstoši minētās regulas 15. panta 2. punktam uzliktā naudas soda kopējo apmēru, nevis uzlikt uzņēmumam atsevišķu naudas sodu, pamatojoties uz regulas teksta 15. panta 1. punkta c) apakšpunktu.

246    Saskaņā ar judikatūru (skat., piemēram, Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa, Recueil, I‑4023. lpp., 24. punkts) pilnvaru nepareiza izmantošana ir notikusi tad, ja Savienības iestāžu pieņemts akts ir vērsts vienīgi vai vismaz galvenokārt uz to, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuru sasniegšanu ir norādīts, vai lai izvairītos no procedūras, kas Līgumā ir īpaši paredzēta, lai nodrošinātos pret attiecīgā gadījuma apstākļiem. Tādējādi Savienības tiesa uzskata, ka akta pieņemšanā pilnvaru nepareiza izmantošana ir notikusi tikai tad, ja, pamatojoties uz objektīvām, atbilstošām un saskanīgām norādēm, ir jāsecina, ka tas ir vienīgi vai vismaz galvenokārt vērsts uz to, lai sasniegtu citus mērķus, nevis tos, uz kuru sasniegšanu ir norādīts (skat. Tiesas 2004. gada 11. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑186/02 P un C‑188/02 P Ramondín u.c./Komisija, Krājums, I‑10653. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

247    Tādējādi ir jānosaka, vai, kā norāda prasītāja, Komisijas Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai, kurās ir tieši paredzēta Komisijas iespēja atteikumu sadarboties vai mēģinājumu likt šķēršļus izmeklēšanas procesa gaitā ņemt vērā kā atbildību pastiprinošus apstākļus naudas soda noteikšanā, pieņemšanas mērķis galvenokārt bija apiet Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzēto EUR 5000 maksimālo robežu.

248    Savienības tiesa jau ir norādījusi, ka ar Regulu Nr. 17 Komisijai naudas sodu noteikšanā bija piešķirta būtiska rīcības brīvība. Tādējādi to, ka pēdējā minētā ar Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai palīdzību ir ieviesusi jaunu naudas sodu aprēķina metodi, kas noteiktajos gadījumos var izraisīt naudas sodu summas palielinājumu, tomēr nepārsniedzot šajā regula paredzēto maksimālo robežu, nevar uzskatīt par Regulas Nr. 17 15. pantā tiesiski paredzēto naudas sodu palielināšanu ar atpakaļejošu spēku, kas būtu pretrunā tiesiskuma un tiesiskās noteiktības principiem (iepriekš 176. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 252., 254., 258., 260., 261. un 267. punkts, un Vispārējās tiesas 2002. gada 20. marta spriedums lietā T‑23/99 LR AF 1998/Komisija, Recueil, II‑1705. lpp., 235. punkts).

249    Turklāt Savienības tiesa ir precizējusi, ka, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktā kritēriji, kurus Komisija var ņemt vērā, lai noteiktu naudas soda apmēru, nav uzskaitīti ierobežoti, uzņēmuma rīcība administratīvā procesa gaitā, tostarp atteikums sadarboties vai mēģinājums likt šķēršļus izmeklēšanas procesa gaitā, var būt daļa no apstākļiem, kuri, veicot šādu noteikšanu, ir jāņem vērā (Tiesas 1990. gada 11. janvāra spriedums lietā C‑277/87 Sandoz prodotti farmaceutici/Komisija, Recueil, I‑45. lpp., un 2000. gada 16. novembra spriedums lietā C‑298/98 P Finnboard/Komisija, Recueil, I‑10157. lpp., 56. punkts; iepriekš 222. punktā iepriekš minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 474. un 475. punkts, kas šajā jautājumā ir apstiprināts ar iepriekš 176. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Dansk Rørindustri u.c./Komisija, 351. punkts).

250    No visa iepriekš minētā izriet, ka prasītāja nav pierādījusi, ka Pamatnostādnes naudas soda noteikšanai, ciktāl tajās ir tieši paredzēta Komisijas iespēja atteikumu sadarboties vai mēģinājumu likt šķēršļus izmeklēšanas procesa gaitā ņemt vērā kā atbildību pastiprinošus apstākļus naudas soda noteikšanā, tika pieņemtas ar galveno mērķi izvairīties no Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktā paredzētās sankciju procedūras un tostarp maksimālās robežas EUR 5000 apmērā.

251    Izdarot secinājumu, Vispārējā tiesa uzskata, ka Komisijai šajā lietā ir bijusi iespēja sankciju par atteikumu sadarboties piemērot, vai nu atbilstoši Regulas Nr. 17 15. panta 1. punkta c) apakšpunktam uzliekot attiecīgajam uzņēmumam naudas sodu, kura maksimālais apmērs ir EUR 5000, vai arī, nosakot uzņēmumam atbilstoši šīs pašas regulas 15. panta 2. punktam (tagad – Komisijas lēmuma pieņemšanas brīdī spēkā esošās Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkts) uzliekamā naudas soda apmēru, ņemot vērā atbildību pastiprinošo apstākli saistībā ar atteikumu sadarboties izmeklēšanas procesa gaitā, un ka apgalvotā pilnvaru nepareizā izmantošana nav pierādīta.

 Par naudas soda palielinājuma sadarbības atteikuma dēļ nesamērīgo raksturu

252    Ceturtkārt un pēdējokārt, prasītāja uzskata, ka naudas soda pamatsummas palielinājums par 10 %, kas atbilst EUR 1,71 miljonam, kuru Komisija ir piemērojusi atteikuma sadarboties dēļ, katrā ziņā esot nesamērīgs, ievērojot protokolos aprakstītos faktus.

253    Ir jāatgādina, ka naudas sodi ir Komisijas konkurences politikas līdzeklis un tādēļ tai, nosakot naudas sodu apmēru, ir jābūt rīcības brīvībai, lai virzītu uzņēmumu rīcību uz konkurences tiesību normu ievērošanu (Vispārējās tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedums lietā T‑150/89 Martinelli/Komisija, Recueil, II‑1165. lpp., 59. punkts; 1996. gada 11. decembra spriedums lietā T‑49/95 Van Megen Sports/Komisija, Recueil, II‑1799. lpp., 53. punkts, un 1997. gada 21. oktobra spriedums lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 127. punkts). Tomēr Vispārējai tiesai ir jāpārbauda, vai uzliktā naudas soda summa ir samērīga, ņemot vērā pārkāpuma ilgumu un citus pārkāpuma smaguma vērtējumā iekļaujamos apstākļus, tādus kā ietekme, ko uzņēmums var īstenot tirgū, peļņa, ko tas var gūt no savām darbībām, attiecīgo izpildījumu apjoms un vērtība un pārkāpuma Savienības mērķiem radītais risks (iepriekš 176. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Musique Diffusion française u.c./Komisija, 120. un 129. punkts).

254    Pat ja Komisiju nesaista tās agrākā prakse, Vispārējai tiesai, vērtējot prasītājai uzliktā naudas soda palielinājuma samērīgo vai nesamērīgo raksturu, var būt lietderīgi noskaidrot Komisijas citiem uzņēmumiem šā paša iemesla dēļ piemērotos palielinājumus. Nevar izslēgt, ka Vispārējā tiesa, piemērojot savas neierobežotās kompetences pilnvaras, varētu uzskatīt par nepieciešamu paaugstināt minēto palielinājumu. Tātad tā pati 10 % likme ir tikusi piemērota arī trīs citās lietās, kurās Komisija uzņēmumiem ir piemērojusi sankcijas, izmantojot īpašo naudas soda palielinājumu atteikuma sadarboties dēļ. Lietā, kas tiek saukta “Grieķu prāmji”, šis palielinājums tika piemērots uzņēmumam, kas informēja citus uzņēmumus ? aizliegtās vienošanās dalībniekus par atbildēm, kuras tas bija sniedzis uz informācijas pieprasījumu, un ieteica tiem grozīt to cenas (iepriekš 44. punktā minētais spriedums lietā Minoan Lines/Komisija, 335.?339. punkts). Lietā Nintendo šis palielinājums tika piemērots uzņēmumam, kas bija sniedzis nepatiesu atbildi uz informācijas pieprasījumu (Komisijas 2002. gada 30. oktobra Lēmums COMP/35.706 – PO Nintendo Distribution (OV 2003, L 255, 33. lpp.)). Visbeidzot, lietā, kas tiek saukta “Rūpnieciskie maisi” (Komisijas 2005. gada 30. novembra Lēmums COMP/F/38.354 – Rūpnieciskie maisi), ar šādu palielinājumu tika sodīts uzņēmums, kurā viens no darbiniekiem bija iznīcinājis inspektora pārbaudē atlasītu dokumentu, un [palielinājums tika piemērots], lai gan uzņēmums pēc tam nosūtīja Komisijai šā dokumenta kopiju.

255    Šajā lietā Vispārējā tiesa uzskata, ka, ņemot vērā prasītājas Komisijas pārbaudes darbībām radīto traucējumu samērā īso laiku, tiesai nav jāizmanto savas neierobežotās kompetences pilnvaras, lai paaugstinātu Komisijas šajā lietā piemēroto palielinājumu. Turklāt, ņemot vērā, pirmkārt, prasītājas rīcību pārbaudes laikā un tās šķēršļu likšanas mēģinājumu atkārtoto raksturu tās pašas dienas ietvaros un, otrkārt, pārbaužu kā instrumenta, kas Komisijai ir nepieciešams, lai varētu īstenot savu uzdevumu sargāt Līguma tiesību normu konkurences jomā ievērošanu, nozīmīgumu (iepriekš 230. punktā minētais spriedums lietā Ventouris/Komisija, 122. punkts), kā arī nepieciešamību virzīt uzņēmumu rīcību uz konkurences tiesību normu ievērošanu, šis naudas soda apmēra palielinājums par 10 % nešķiet nesamērīgs.

256    Tādējādi prasītājas arguments ir jānoraida.

2.     Par aizsācējas un vadītājas lomu

a)     Par aizsācējas lomu

 Lietas dalībnieku argumenti

257    Prasītāja uzskata, ka, tai kopīgi ar SNV piešķirot aizliegtās vienošanās aizsācējas lomu, Komisija esot pieļāvusi kļūdas faktos, kas esot pamats tai šā apstākļa dēļ piemērotā naudas soda palielinājuma par 50 % pilnīgai vai daļējai atcelšanai. Saskaņā ar judikatūru šo kvalifikāciju varot piemērot tikai uzņēmumam, kas ir pārliecinājis vai mudinājis citus uzņēmumus izveidot aizliegto vienošanos vai tādai pievienoties (Vispārējās tiesas 2006. gada 15. marta spriedums lietā T‑15/02 BASF/Komisija, Krājums, II‑497. lpp., 316. un 321. punkts). Šajā lietā Komisija esot pamatojusies uz diviem apstākļiem, kas neesot pietiekami, lai prasītājai piešķirtu aizliegtās vienošanās aizsācējas lomu, kamēr SNV, augstākais, esot izmantojusi prasītājas pakalpojumus, lai kontaktētos ar citiem W5 ceļu būvētājiem.

258    Pirmkārt, Komisija esot pamatojusies uz kādu prasītājas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem rindkopu, neņemot vērā tās kontekstu. Šis dokuments vienīgi ļaujot konstatēt, ka 1993. gadā SNV prasītājai ir izteikusi cenas piedāvājumu, par kuru tā ir ziņojusi nākamajā W5 sanāksmē, un ar to nepietiekot, lai konstatētu, ka prasītāja būtu piedāvājusi W5 to akceptēt.

259    Otrkārt, Komisija esot izmantojusi Wintershall 1992. gada 20. februāra ziņojumu, kurā esot norādīts, ka prasītāja tai ir paziņojusi, ka tā ir uzņēmusi kontaktus ar SNV, lai lūgtu tai izteikt sadarbības starp piegādātājiem un W5 piedāvājumus, un ka SNV tai tātad ir sniegusi īpašas W5 piemērojamās atlaides piedāvājumu 1993. gadam. Tomēr šis dokuments esot pretrunā SNV 1995. gada iekšējai piezīmei, tas neatbilstot prasītājas darbinieka, uz kuru tajā ir ietverta atsauce, atmiņām un tā saturs esot mazticams, jo Wintershall esot sabiedrība, kura uztur maz kontaktu ar prasītāju.

260    Katrā ziņā Komisija nevarot pamatoties uz vienīgo ar 1992. gadu, t.i., laiku pirms aizliegtās vienošanās sākuma, datēto apstākli, kuru neapstiprinot neviens cits apstāklis lietas materiālos, lai konstatētu prasītājas aizliegtās vienošanās aizsācējas lomu.

261    Komisija atgādina, ka judikatūrā esot noteikta atšķirība starp aizsācēja un vadītāja lomu un ka, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka saistībā ar vienu no šīm lomām pierādījumi ir nepietiekami, tā tomēr varot saglabāt naudas soda palielinājumu par 50 % (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 342.?349. punkts). Saistībā ar aizliegtās vienošanās aizsācēja lomu judikatūrā turklāt esot norādīts, ka attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt pārliecinājušam vai mudinājušam citus uzņēmumus izveidot aizliegto vienošanos vai tādai pievienoties (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 321. punkts). Šajā lietā Komisija norāda, ka esot balstījusies uz diviem dokumentiem, no kuriem izrietot, ka prasītāja ir mudinājusi citus uzņēmumus izveidot aizliegtu vienošanās, kā lielākais ceļu būvētājs uzņemoties iniciatīvu nodibināt kontaktus ar SNV – vislielāko piegādātāju –, lai tai lūgtu izteikt priekšlikumus attiecībā uz sadarbības starp abām grupām iespēju, un pēc tam SNV izteikto priekšlikumu attiecībā uz īpašo atlaidi izklāstot citiem W5 uzņēmumiem. Prasītājas darbinieka 2005. gada jūnijā saistībā ar atbildi uz paziņojumu par iebildumiem izteiktais paziņojums, ka tas nekad neesot uzņēmies saskaņošanas iniciatīvu, tādējādi esot pretrunā sabiedrības Wintershall attiecībā uz tikšanos ar šo pašu darbinieku sastādītajam ziņojumam. Komisija uzsver, ka Wintershall 1992. gada dokuments, kurā ir minēta nākotnes sadarbība, savukārt atbilstot faktam, ka aizliegtās vienošanās sākums ir 1993. gads, kā to parādot tostarp prasītājas atbilde uz paziņojumu par iebildumiem, kurā ir minētas diskusijas ar SNV attiecībā uz īpašu W5 kopš 1993. gada piešķirtu atlaidi.

 Vispārējās tiesas vērtējums

262    Ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, tad, nosakot sodu apmēru, ir jāizskata katra no tiem līdzdalības relatīvais smagums (Tiesas 1975. gada 16. decembra spriedums apvienotajās lietās no 40/73 līdz 48/73, 50/73, no 54/73 līdz 56/73, 111/73, 113/73 un 114/73 Suiker Unie u.c./Komisija, Recueil, 1663. lpp., 623. punkts, un iepriekš 158. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Aalborg Portland u.c./Komisija, 92. punkts), kas it īpaši nozīmē, ka ir jāizvērtē to attiecīgās lomas pārkāpumā laikā, kad tie tajā piedalījās (iepriekš 30. punktā minētais spriedums lietā Komisija/Anic Partecipazioni, 150. punkts, un Vispārējās tiesas 1991. gada 17. decembra spriedums lietā T‑6/89 Enichem Anic/Komisija, Recueil, II‑1623. lpp., 264. punkts).

263    No tā cita starpā izriet, ka viena vai vairāku uzņēmumu aizsācēja vai vadītāja loma aizliegtās vienošanās ietvaros ir jāņem vērā saistībā ar naudas soda apmēra noteikšanu, jo uzņēmumiem, kam ir bijusi šāda loma, šā iemesla dēļ ir jābūt īpašai atbildībai salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1998. gada 14. maija spriedumu lietā T‑347/94 Mayr‑Melnhof/Komisija, Recueil, II‑1751. lpp., 291. punkts, un 2004. gada 29. aprīļa spriedumu apvienotajās lietās T‑236/01, T‑239/01, no T‑244/01 līdz T‑246/01, T‑251/01 un T‑252/01 Tokai Carbon u.c./Komisija, Recueil, II‑1181. lpp., 301. punkts).

264    Saskaņā ar norādītajiem principiem Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 2. punktā ar virsrakstu “Atbildību pastiprinoši apstākļi” ir sniegts neizsmeļošs tādu apstākļu uzskaitījums, kuru dēļ var tikt palielināta naudas soda pamatsumma un kuru starpā ir minēta arī “pārkāpuma [vadītāja] vai [aizsācēja] loma” (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 280.?282. punkts).

265    Ir jānorāda, ka, lai uzņēmumu varētu kvalificēt kā aizliegtās vienošanās aizsācēju, tam ir jāpārliecina vai jāmudina citi uzņēmumi izveidot aizliegto vienošanos vai tādai pievienoties. Savukārt nepietiek tikai būt vienam no aizliegtās vienošanās dibinātājiem. Šāda kvalifikācija attiecas vienīgi uz uzņēmumu, kas attiecīgajā gadījumā ir uzņēmies iniciatīvu, piemēram, otram uzņēmumam izsakot priekšlikumu par koluzījas iespējamību vai mēģinot to pārliecināt par šāda priekšlikuma īstenošanu (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 321. punkts). Savienības tiesa tomēr neprasa no Komisijas, lai tās rīcībā būtu apstākļi attiecībā uz aizliegtās vienošanās elementu izstrādāšanu vai plānošanu. Visbeidzot, tā ir norādījusi, ka aizsācēja loma ir saistīta ar aizliegtās vienošanās izveidošanas vai paplašināšanas brīdi (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 316. punkts), kas ļauj pieņemt, ka vienas aizliegtās vienošanās ietvaros aizsācēja loma vienlaikus var būt vairākiem uzņēmumiem.

266    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma preambulas 342. apsvēruma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka uz prasītāju saistībā ar tās aizliegtās vienošanās aizsācējas lomu gulstas īpaša atbildība. Tā ir atgādinājusi, ka par aizliegtās vienošanās aizsācēju judikatūrā tiek kvalificēts uzņēmums, kas ir pārliecinājis vai mudinājis citus uzņēmumus izveidot aizliegto vienošanos vai tādai pievienoties (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 321. punkts). Šajā ziņā tā ir pamatojusies uz trim dokumentiem, kas parāda iniciatīvas, kuras Komisija uzskatīja par tādām, kas ir aizliegtās vienošanās pamatā, jo tās ir kalpojušas tam, lai pārliecinātu citus uzņēmumus izveidot aizliegto vienošanos. Atbilstoši apstrīdētajam lēmumam šie dokumenti ļauj noteikt, pirmkārt, ka prasītāja ir piedāvājusi SNV izteikt sadarbības starp piegādātājiem un W5 priekšlikumus un, otrkārt, ka prasītāja SNV izteikto īpašās atlaides priekšlikumu pēc tam ir nodevusi citiem būvētājiem. Runa ir par prasītājas atbildes uz paziņojuma par iebildumiem izvilkumu, HBG 1994. gada 8. jūlija piezīmi un Wintershall 1992. gada 20. februāra iekšējo ziņojumu.

267    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma preambulas 342. apsvērumā, atsaucoties uz tā preambulas 175. apsvērumu, Komisija ir pamatojusies uz HBG, kas ir cita liela būvētāja, 1994. gada 8. jūlija piezīmi, kurā ir iekļauta atsauce uz 1994. gada martā starp W5, ko pārstāvēja prasītāja, un piegādātājiem, ko pārstāvēja SNV, noslēgtajiem nolīgumiem, kas ir stājušies spēkā 1994. gada 1. aprīlī, kā arī uz baumām, kurās bija minēta iespēja, ka piegādātāji, iespējams, neievēro minētos nolīgumus, un nepieciešamību šajā sakarā kontaktēties ar prasītājas darbinieku. Šajā dokumentā tāpat ir norādīts, ka prasītāja W5 vārdā ir vedusi pārrunas par nolīgumiem ar SNV un ka cita liela būvētāja prasītāju uzskatīja par W5 ietvaros labāko esošo sarunu vedēju aizliegtās vienošanās darbības traucējumu risināšanai. Lai gan šis dokuments ļauj uzskatīt, ka prasītāja ir bijusi viena no aizliegtās vienošanās dibinātājām, tomēr ar to nepietiek, lai atbilstoši iepriekš 265. punktā minētajai judikatūrai pierādītu, ka prasītāja ir pārliecinājusi vai mudinājusi citus uzņēmumus pievienoties aizliegtās vienošanās dalībnieku skaitam.

268    Otrkārt, Komisija ir balstījusies uz prasītājas atbildes uz paziņojumu par iebildumiem izvilkumu (apstrīdētā lēmuma preambulas 97. un 177. apsvērums), kurā prasītāja pati norāda uz 1993. gadā ar SNV notikušo diskusiju attiecībā uz W5 piešķirto īpašo atlaidi esamību un informācijas saistībā ar šo atlaidi prasītājas veikto paziņošanu citiem W5 dalībniekiem. Tomēr ir jāuzsver, ka, paziņojot šo informāciju citiem W5 dalībniekiem, prasītāja ne obligāti ir vēlējusies pārliecināt vai mudināt citus uzņēmumus pievienoties aizliegtās vienošanās dalībnieku skaitam.

269    Visbeidzot, treškārt, Komisija ir izmantojusi Wintershall 1992. gada 20. februāra iekšējo ziņojumu. Šis dokuments, kas ir sastādīts pēc prasītājas darbinieka, kurš pēc tam regulāri piedalījās aizliegtās vienošanās sanāksmēs, 1992. gada 18. februārī notikušā Wintershall apmeklējuma, parāda, ka prasītāja SNV kā “marketleader” [“tirgus līderei”] ir lūgusi izteikt sadarbības starp piegādātājiem un W5 priekšlikumus, kuri bija atbilstoši iepirkumu monopolam. Dokumentā ir norādīts, ka šā apmeklējuma laikā Wintershall ir norādījusi prasītājai, ka no aizliegtās vienošanās tiesību viedokļa šī iniciatīva ir problemātiska.

270    Prasītāja ir mēģinājusi apstrīdēt šā dokumenta pierādīšanas spēku, uzsverot, ka tas esot pretrunā SNV 1995. gada iekšējai piezīmei, kurā esot norādīts, ka tā viena pati ir uzņēmusies iniciatīvu nodibināt kontaktus ar W5, ka tas neatbilstot prasītājas darbinieka, uz kuru dokumentā ir ietverta atsauce, atmiņām un ka tā saturs esot apšaubāms, jo esot mazticams, ka tā savam sarunu biedram būtu sniegusi tik konfidenciālu informāciju. Tomēr Vispārējā tiesa uzskata, ka šis dokuments ir ticams, jo šķiet maz iespējams, ka Wintershall būtu tīši norādījusi kļūdainu informāciju pilnībā iekšējā protokolā, kas sagatavots 1992. gadā, t.i., in tempore non suspecto. Turklāt pretēji tam, ko norāda prasītāja, SNV 1995. gada 6. februāra iekšējā piezīme neļauj apstiprināt, ka aizliegtās vienošanās pamatā būtu vienīgi piegādātāji (skat. iepriekš 37. punktu).

271    Tomēr apstāklis, ka Komisija uzskata, ka aizliegtā vienošanās tika uzsākta tikai 1994. gada 1. aprīlī, samazina šā dokumenta pierādīšanas spēku saistībā ar prasītājas kā aizsācējas kvalifikāciju, jo tas ir ticis sastādīts vairāk nekā divus gadus pirms šā datuma. Tādējādi tikai ar šo dokumentu nepietiek, lai šajā lietā secinātu, ka prasītājai attiecīgajā pārkāpumā ir bijusi aizsācējas loma.

272    No visa iepriekš minētā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā norādītais Komisijas vērtējums, ka prasītājai attiecīgajā pārkāpumā esot bijusi aizsācējas loma, jo tā esot piedāvājusi SNV izteikt sadarbības starp piegādātājiem un W5 priekšlikumus un SNV izteikto īpašās atlaides priekšlikumu esot paziņojusi citiem būvētājiem, ir nepietiekami pamatots.

273    Tā kā, lai pierādītu prasītājas aizsācējas lomu pārkāpumā, Komisija Vispārējai tiesai nav iesniegusi nevienu papildu pierādījumu saistībā ar apstrīdētā lēmuma preambulas 342. apsvērumā norādītajiem apstākļiem, Vispārējās tiesas pārbaude tiks koncentrēta uz prasītājas vadītājas lomu šajā pašā pārkāpumā.

b)     Par vadītājas lomu

 Lietas dalībnieku argumenti

274    Prasītāja uzskata, ka Komisija tai esot piešķīrusi aizliegtās vienošanās vadītājas lomu, lai gan šajā ziņā neesot neviena pierādījuma. Tomēr, lai konstatētu, ka uzņēmumam ir bijusi vadītāja loma, Savienības tiesa prasot pierādīt, ka tas ir veicis konkrētas darbības, kuras ir bijušas būtisks koluzīvas vienošanās īstenošanas dzinējspēks, kas to tādējādi skaidri atšķir no citiem nolīguma dalībniekiem (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 374. punkts).

275    Šajā lietā Komisija, lai uzskatītu, ka prasītāja ir bijusi aizliegtās vienošanās vadītāja, esot pamatojusies uz četriem apstākļiem: tās lomu pirmajos aizliegtās vienošanās darbības gados – 1994. un 1995. gadā –, lielo būvētāju vārdā vedot pārrunas ar piegādātājiem; to, ka prasītāja, sākot no 1996. gada, esot uzņēmusies aizliegtās vienošanās sanāksmju starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem organizēšanas iniciatīvu; to, ka tā esot atvieglojusi šo sanāksmju norisi, ļaujot izmantot savas telpas, un, visbeidzot, to, ka šajās sanāksmēs tai ir bijusi priekšsēdētājas loma. Prasītāja uzskata, ka neviens no šiem apstākļiem neesot pamatots.

276    Pirmkārt, savu apgalvojumu, ka no 1994. līdz 1996. gadam prasītāja lielo būvētāju vārdā ir noslēgusi nolīgumus ar SNV, Komisija esot balstījusi vienīgi uz sabiedrības HBG telpās izņemtu piezīmi, kura tomēr ietverot vienīgi baumas, kuras turklāt esot vēlāk izrādījušas nepamatotas, jo 1994. gada decembrī piegādātāji savas cenas esot paaugstinājuši. Turklāt viens no tās darbiniekiem šīs baumas savā paziņojumā esot apstrīdējis un HBG piezīmes autors aizliegtās vienošanās sanāksmēs nekad neesot piedalījies.

277    Otrkārt, Komisijas apgalvojums, ka, sākot ar 1996. gadu, prasītāja esot uzņēmusies aizliegtās vienošanās sanāksmju starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem organizēšanas iniciatīvu, balstoties vienīgi uz SNV un Kuwait Petroleum saistībā ar to mēģinājumiem gūt labumu no paziņojuma par sadarbību veiktajiem paziņojumiem, kuri esot pretrunā viens otram un turklāt neatbilstot vairākiem lietā esošajiem dokumentiem, tādiem kā prasītājas direkcijas sekretariāta instrukcijas. Tā uzskata, ka vairāki dokumenti ļaujot apstiprināt, ka SNV ir vienmēr uzņēmusies šo sanāksmju organizēšanas iniciatīvu.

278    Treškārt, Komisija nevarot uzskatīt, ka fakts, ka prasītāja regulāri esot ļāvusi izmantot savas ēkas, lai noturētu aizliegtās vienošanās sanāksmes, nozīmē, ka tai ir bijusi īpaša loma. Pirmkārt, šo apstākli izskaidrojot tās biroju izdevīgais centrālais izvietojums, un, otrkārt, sanāksmes dažreiz esot notikušas citās vietās. Turklāt Komisija neesot varējusi pamatoties uz sabiedrības Heijmans prasītājai nosūtītu vēstuli, kurā tā sūdzas par saskaņošanas trūkumiem, organizējot 2001. gada 16. februāra sanāksmi, jo šī vēstule esot tikai informācijas apmaiņa starp Heijmans darbinieku un viņa priekšteci, kas kopš attiecīgā laika strādāja pie prasītājas.

279    Ceturtkārt un pēdējokārt, prasītāja uzskata, ka apgalvojums, ka aizliegtās vienošanās sanāksmēs tā esot pildījusi priekšsēdētājas lomu, balstoties tikai uz Kuwait Petroleum darbinieka tendenciozu paziņojumu, kas esot veikts paziņojuma par sadarbību kontekstā un kura saturu prasītāja apstrīdot. Tā uzsver, ka šim paziņojumam, to aplūkojot izolēti, nevarot piešķirt nekādu pierādīšanas spēku, jo vairāk tāpēc, ka tas ietverot kļūdainus apstākļus, un ka Komisija turklāt nevarot atsaukties uz cita Kuwait Petroleum darbinieka paziņojumu, kurš nekad neesot tieši piedalījies ar bitumenu saistītajā saskaņošanā.

280    Komisija noraida prasītājas argumentus.

 Vispārējās tiesas vērtējums

281    Saskaņā ar iedibināto judikatūru, ja pārkāpumu ir izdarījuši vairāki uzņēmumi, naudas sodu apmēra noteikšanas kontekstā ir jākonstatē attiecīgās lomas, kas tiem pārkāpumā ir bijušas to dalības šajā pārkāpumā laikposmā (iepriekš 30. punktā minētais spriedums lietā Komisija/AnicPartepazioni, 150. punkts, un iepriekš 262. punktā minētais spriedums lietā Enichem Anic/Komisija, 264. punkts). No tā it īpaši izriet, ka “līdera” (vadītāja) loma, ko saistībā ar aizliegto vienošanos ir uzņēmies viens vai vairāki uzņēmumi, ir jāņem vērā naudas soda apmēra aprēķināšanā, jo uzņēmumiem, kuri šādu lomu ir īstenojuši, šā iemesla dēļ ir jāuzņemas arī īpaša atbildība salīdzinājumā ar pārējiem uzņēmumiem (iepriekš 249. punktā minētais spriedums lietā Finnboard/Komisija, 45. punkts).

282    Saskaņā ar norādītajiem principiem Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 2. punktā ar virsrakstu “Atbildību pastiprinoši apstākļi” ir sniegts neizsmeļošs tādu apstākļu uzskaitījums, kuru dēļ var tikt palielināta naudas soda pamatsumma un kuru starpā ir minēta arī “pārkāpuma [vadītāja] vai [aizsācēja] loma” (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 280.–282. punkts).

283    Lai tas tiktu kvalificēts kā aizliegtās vienošanās vadītājs, attiecīgajam uzņēmumam ir jābūt parādījušam būtisku aizliegtās vienošanās dzinējspēku vai tam ir jābūt bijušai īpašai un konkrētai atbildībai par tās darbību. Šis apstāklis ir jāizvērtē visaptveroši, ņemot vērā konkrētā gadījuma kontekstu (iepriekš 257. punktā minētais Vispārējās tiesas spriedums lietā BASF/Komisija, 299., 300., 373. un 374. punkts, un Vispārējās tiesas 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā T‑410/03 Hoechst/Komisija, Krājums, II‑881. lpp., 423. punkts). Minētais apstāklis var tikt tostarp izsecināts no tā, ka uzņēmums ar konkrētām iniciatīvām ir spontāni sniedzis fundamentālu virzītājspēku aizliegtajai vienošanās (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 348., 370.–375. un 427. punkts, un iepriekš minētais 2008. gada 18. jūnija spriedums lietā Hoechst/Komisija, 426. punkts). Tas arī var tikt izsecināts no norāžu kopuma, kas atklāj uzņēmuma apņēmību nodrošināt aizliegtās vienošanās stabilitāti un sekmīgumu (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 351. punkts).

284    Tas tā ir tad, ja uzņēmums aizliegtās vienošanās sanāksmēs ir piedalījies cita uzņēmuma vārdā, kurš tajās nav piedalījies, un šim otrajam uzņēmumam ir paziņojis minēto sanāksmju rezultātus (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 439. punkts). Tas ir tāpat, ja ir izrādījies, ka minētajam uzņēmumam ir bijusi centrālā loma aizliegtās vienošanās konkrētajā funkcionēšanā, piemēram, organizējot daudzas sanāksmes, savācot un izplatot informāciju aizliegtās vienošanās ietvaros un visbiežāk paužot priekšlikumus par aizliegtās vienošanās funkcionēšanu (šajā ziņā skat. iepriekš 176. punktā minēto spriedumu lietā IAZ International Belgium u.c./Komisija, 57. un 58. punkts, un iepriekš 257. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 404., 439. un 461. punkts).

285    Turklāt tas, ka uzņēmums aktīvi rūpējas par aizliegtās vienošanās ietvaros noslēgto nolīgumu ievērošanu, ir šā uzņēmuma vadītāja lomas noteicošā pazīme (iepriekš 222. punktā minētais spriedums lietā HFB u.c./Komisija, 577. punkts).

286    Turpretim tas, ka uzņēmums izdara spiedienu vai pat diktē citu aizliegtās vienošanās dalībnieku rīcību, nav obligāts nosacījums, lai šādu uzņēmumu kvalificētu par aizliegtās vienošanās vadītāju (iepriekš 257. punktā minētais spriedums lietā BASF/Komisija, 374. punkts). Uzņēmuma stāvoklis tirgū vai tā rīcībā esošie resursi arī nevar būt par pārkāpuma vadītāja lomas norādēm, pat ja tās ir daļa no konteksta, kurā šādas norādes ir jāizvērtē (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2003. gada 9. jūlija spriedumu lietā T‑224/00 Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, Krājums, II‑2597. lpp., 241. punkts, un iepriekš 257. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 299. punkts).

287    Visbeidzot, ir jāatgādina, ka Vispārējā tiesa jau ir spriedusi, ka Komisija var uzskatīt, ka vairākiem uzņēmumiem var būt aizliegtās vienošanās vadītāja loma (iepriekš 286. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 239. punkts).

288    Tādējādi Vispārējai tiesai, ņemot vērā iepriekš atgādinātos principus, ir jānovērtē, vai Komisija ir sniegusi pietiekamus pierādījumus, lai konstatētu, ka prasītājai ir bijusi aizliegtās vienošanās vadītājas loma.

289    Šajā lietā no apstrīdētā lēmuma izriet, ka Komisija ir uzskatījusi, ka SNV piegādātāju grupas ietvaros un prasītājai W5 grupas ietvaros to attiecīgās aizliegtās vienošanās “līderes” lomas dēļ, kura tām esot bijusi visā tās darbības laikā, ir uzliekama īpaša atbildība (apstrīdēta lēmuma preambulas 343.–349. apsvērums). Lai secinātu, ka prasītājai pārkāpumā ir bijusi vadītāja loma, Komisija tātad ir ņēmusi vērā četrus būtiskus apstākļus: 1994. un 1995. gadā tā esot nodibinājusi kontaktus ar SNV, kas esot ļāvis izveidot aizliegto vienošanos; sākot no 1996. gada, SNV esot uzņēmusi kontaktus ar prasītāju saistībā ar cenas grozījumiem un šī pēdējā minētā pēc tam esot aicinājusi citus lielos būvētājus uz sanāksmi; prasītāja esot bieži organizējusi W5 sagatavojošās sanāksmes un aizliegtās vienošanās sanāksmes, tā esot nosūtījusi uzaicinājumus, un tās esot notikušas tās telpās; tā esot paudusi lielo būvētāju viedokli un esot vedusi pārrunas sanāksmēs ar piegādātājiem. Lai nonāktu pie šā secinājuma, Komisija ir pamatojusies uz vairākiem ar aizliegtās vienošanās laiku datētiem un vēlākiem dokumentiem. Prasītāja uzskata, ka neviens no šiem apstākļiem neesot pamatots.

290    Komisija uzskatīja, ka 1994. un 1995. gadā notikušajās pārrunās ar piegādātājiem prasītājai esot bijusi izšķirošā loma, šajā ziņā pamatojoties uz HBG 1994. gada 8. jūlija piezīmi.

291    No šā iekšējā HBG dokumenta izriet, ka attiecībā uz 1994. gadu starp W5, ko ir pārstāvējis prasītājas darbinieks, un naftas sabiedrībām, ko ir pārstāvējusi SNV, ticis noslēgts nolīgums, bet naftas sabiedrības, neievērojot šo nolīgumu, vēlējās paaugstināt savas cenas un HBG saistībā ar šo gadījumu ir vēlējusies nodibināt kontaktus ar šo pašu prasītājas darbinieku. Lai gan var rasties iespaids, ka šis dokuments ietver baumas attiecībā uz naftas sabiedrību lēmumu paaugstināt savas cenas, tomēr tajā ir skaidri izdarīta atsauce uz nolīguma, kas ir noslēgts ar SNV un prasītājas starpniecību, esamību un uz HBG vēršanos pie prasītājas, kas tātad ir nopietna norāde uz tās kā aizliegtās vienošanās vadītājas lomu.

292    Turklāt prasītājas arguments, ka HBG piezīmes autors nekad neesot piedalījies aizliegtās vienošanās sanāksmē, ir jānoraida, jo Savienības tiesa uzskata, ka fakts, ka informācija ir tikusi iegūta pastarpināti, neietekmē tās pierādīšanas vērtību (Vispārējās tiesas 1992. gada 10. marta spriedums lietā T‑11/89 Shell/Komisija, Recueil, II‑757. lpp., 86. punkts) un ka atbilstoši vispārīgiem noteikumiem pierādīšanas jomā liela nozīme ir jāpiešķir tam, ka dokumenti ir tikuši sastādīti tiešā saistībā ar attiecīgajām sanāksmēm un acīmredzami netika domāts par to, ka tie varētu kļūt zināmi nepiederīgām trešajām personām (tiesneša Vesterdorfa [Vesterdorf], kas pildīja ģenerāladvokāta pienākumus, secinājumi lietā, kurā tika pieņemts Vispārējās tiesas 1991. gada 24. oktobra spriedums T‑1/89 Rhône-Poulenc/Komisija, Recueil, II‑867. un II‑869. lpp.). Šajā lietā HBG piezīmes autors bija atbildīgs par bitumena iepirkumiem HBG vajadzībām un strādāja ciešā sadarbībā ar personu, kas tieši piedalījās saskaņošanā ar W5 un vēlāk – aizliegtās vienošanās sanāksmēs. Tādējādi šīm faktu rašanās laikā rakstītajām piezīmēm ir ievērojams pierādīšanas spēks.

293    Turklāt Komisija, balstoties uz SNV un Kuwait Petroleum paziņojumiem, ir uzskatījusi, ka, sākot no 1996. gada, prasītāja kopīgi ar SNV esot uzņēmusies aizliegtās vienošanās sanāksmju organizēšanas iniciatīvu. No šiem paziņojumiem (SNV 2003. gada 10. oktobra un Kuwait Petroleum 2003. gada 9. oktobra paziņojums, apstrīdētā lēmuma preambulas 344. apsvērums) izriet, ka SNV prasītāja bija jāinformē par visiem cenas grozījumiem un ka šie divi uzņēmumi tikās, lai izlemtu, vai ir vajadzīga aizliegtās vienošanās sanāksme.

294    Dokumenti, uz kuriem prasītāja pamatojas, lai atspēkotu šos paziņojumus, neļauj apstrīdēt Komisijas secinājumu, ka prasītājai ir bijusi vadītājas loma. Runa ir par SNV 1995. gada 6. februāra iekšējo piezīmi, apstrīdētā lēmuma preambulas 110. apsvērumu attiecībā uz SNV prasītājai izteikto lūgumu organizēt saskaņošanu 2000. gada 28. martā un prasītājas direkcijas sekretariāta 2002. gada 1. oktobra iekšējām instrukcijām, kurās ir norādīts, ka SNV uzņēmās aizliegtās vienošanās sanāksmju iniciatīvu (apstrīdētā lēmuma preambulas 345. apsvērums). Taču, kā ir izklāstīts iepriekš 37. punktā, SNV 1995. gada 6. februāra piezīme neļauj noteikt, vai piegādātāji ir uzspieduši aizliegto vienošanos lielajiem būvētājiem. Turklāt apstāklis, ka SNV ir lūgusi noturēt aizliegtās vienošanās sanāksmi 2000. gadā un ka prasītājas iekšējā dokumentā 2002. gadā ir minēts, ka SNV uzņēmās sanāksmju iniciatīvu, nav pietiekams, lai atspēkotu Komisijas konstatējumu, ka aizliegtās vienošanās sanāksmes tika organizētas kontaktu starp SNV un prasītāju rezultātā. Ir jāatgādina, ka šī aizliegtā vienošanās ir divpusēja un ka Savienības tiesa uzskata, ka vadītāja lomu Komisija var piešķirt vairākiem uzņēmumiem – aizliegtās vienošanās dalībniekiem (iepriekš 286. punktā minētais spriedums lietā Archer Daniels Midland un Archer Daniels Midland Ingredients/Komisija, 299.–301. punkts).

295    Turklāt Komisija, lai piešķirtu prasītājai vadītājas lomu, ir ņēmusi vērā, ka prasītāja ir regulāri ļāvusi izmantot savas ēkas aizliegtās vienošanās sanāksmju noturēšanai. Šajā ziņā tā ir pamatojusies uz Kuwait Petroleum 2003. gada 16. septembra atbildi uz informācijas pieprasījumu, Kuwait Petroleum 2003. gada 9. oktobra paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 345. apsvērums), prasītājas nosūtītajiem uzaicinājumiem saistībā ar 2000. gada 28. marta aizliegtās vienošanās sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 110. apsvērums, kurā ir iekļauta atsauce uz prasītājas sabiedrībām SNV, NBM, HWZ, Ballast Nedam, Dura Vermeer un Heijmans 2000. gada 16. un 21. martā nosūtītajiem faksa ziņojumiem), kā arī Heijmans prasītājai nosūtītu vēstuli, kurā tā sūdzas par saskaņošanas trūkumiem, organizējot 2001. gada 16. februāra sanāksmi (apstrīdētā lēmuma preambulas 346. apsvērums).

296    Tomēr prasītāja uzskata, ka aizliegtās vienošanās sanāksmes dažas reizes esot notikušas tās telpās to centrālā izvietojuma dēļ un ka Komisija nevarot izmantot kā pierādījumu Heijmans darbinieka vēstuli. Lai kāds arī būtu konteksts, kurā Heijmans prasītājai ir izteikusi savu sūdzību, ir jākonstatē, ka tā ir ievērojams prasītājas vadītājas lomas aizliegtās vienošanās sanāksmju organizēšanā pierādījums, kas ir vērtējams, ievērojot citus Komisijas citētos saskanīgos dokumentus. Turklāt prasītāja, lai minimizētu savu lomu aizliegtajā vienošanās, nevar atsaukties tikai uz tās telpu ģeogrāfiski centrālo izvietojumu.

297    Visbeidzot, Komisija, pamatojoties uz divu Kuwait Petroleum darbinieku 2003. gada 1. oktobra paziņojumiem (apstrīdētā lēmuma preambulas 346. un 347. apsvērums), ir uzskatījusi, ka līdz 2000. gadam notikušajās aizliegtās vienošanās sanāksmēs prasītāja esot pildījusi priekšsēdētājas funkcijas. Prasītāja apstrīd šo paziņojumu, kuri turklāt ietverot vairākas kļūdas un no kuriem viena autors esot darbinieks, kas nekad nav tieši piedalījies aizliegtās vienošanās sanāksmēs, spēkā esamību.

298    Tomēr ir jāatzīmē, ka šie divi paziņojumi ir saskanīgi un ka Kuwait Petroleum bitumena direktora, kas ir piedalījies aizliegtās vienošanās sanāksmēs, asistents ir piedalījies vismaz sagatavojošajās sanāksmēs starp piegādātājiem un tātad bija cieši saistīts ar aizliegtās vienošanās sanāksmēm. Kā pamatoti uzsver Komisija, tāpat ir jāņem vērā, ka Kuwait Petroleum nav bijusi nekāda interese pārspīlēt prasītājas lomu aizliegtās vienošanās sanāksmju norisē.

299    Visi iepriekš minētie apsvērumi liek Vispārējai tiesai secināt, ka Komisija ir sniegusi vairākus saskanīgus pierādījumus, kas, tos aplūkojot kopumā, ļauj uzskatīt, ka prasītāja, nodibinot kontaktus ar SNV, kas ir ļāvuši izveidot aizliegto vienošanos, pēc kontaktiem ar SNV aicinot, sākot no 1996. gada, citus lielos būvētājus uz sanāksmi, organizējot vairākas aizliegtās vienošanās sanāksmes savās telpās un paužot W5 viedokli aizliegtās vienošanās sanāksmju gaitā, ir bijusi būtisks aizliegtās vienošanās dzinējspēks, kas to ļauj kvalificēt kā vadītāju.

300    Tādējādi, uz loģisku un savstarpēji atbilstošu norāžu kopuma pamata secinot, ka prasītāja pārkāpumā ir uzņēmusies vadītājas lomu, Komisija nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā.

3.     Secinājums attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem

301    No šā sprieduma 262.–273. punkta izriet, ka Komisija nav juridiski pietiekami pierādījusi, ka prasītājai attiecīgajā pārkāpumā ir bijusi aizsācējas loma. Tādējādi saistībā ar prasītājas lomas attiecīgajā pārkāpumā vērtējumu Vispārējai tiesai ir jāīsteno savas neierobežotās kompetences pilnvaras. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saistībā ar Pamatnostādņu naudas soda noteikšanai 2. punkta trešajā ievilkumā minētajiem atbildību pastiprinošajiem apstākļiem Komisija ir piemērojusi prasītājai naudas soda pamatsummas vienotu palielinājumu par 50 %.

302    Turklāt ir jāatgādina, ka, lai gan Savienības tiesa nosaka atšķirību starp aizsācēja un vadītāja lomām, tā tomēr uzskata, ka, pat ja Komisijas sniegtie pierādījumi saistībā ar vienu no šīm lomām ir nepietiekami, tomēr tā, īstenojot savas neierobežotās kompetences pilnvaras, var saglabāt Komisijas paredzēto naudas soda palielinājumu (saistībā ar vienīgi vadītāja lomas saglabāšanu skat. iepriekš 257. punktā minēto spriedumu lietā BASF/Komisija, 354. punkts).

303    Vispārējā tiesa uzskata, ka šajā lietā, ņemot vērā prasītājas vadītājas lomas nozīmīgumu, kā tas ir pierādīts iepriekš 281.–300. punktā, minētais palielinājums nav jāsamazina. Proti, no šīs analīzes cita starpā izriet, ka prasītāja ir bijusi aizliegtās vienošanās izveidošanas pamatā, ka, sākot no 1996. gada, tā ir organizējusi W5 sagatavojošās sanāksmes, kā arī aizliegtās vienošanās sanāksmes, kuras ir notikušas tās telpās, un ka, visbeidzot, tā visu W5 vārdā veda pārrunas sanāksmēs ar piegādātājiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

304    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Koninklijke Wegenbouw Stevin BV atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Jaeger Wahl Soldevila Fragoso

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 27. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības rašanās fakti

I –  Prasītāja

II –  Administratīvais process

III –  Apstrīdētais lēmums

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

I –  Par prasījumiem, kas ir vērsti uz apstrīdētā lēmuma atcelšanu

A –  Ievada apsvērumi

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

B –  Kļūdas faktos

1.  Par pirmo kļūdu faktos attiecībā uz piegādātāju un lielo būvētāju interešu pretējā rakstura neievērošanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par otro kļūdu faktos attiecībā uz nolīgumu starp piegādātājiem un lielajiem būvētājiem saturu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par trešo kļūdu faktos attiecībā uz lielo būvētāju intereses aizliegtajā vienošanās kļūdainu vērtējumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par ceturto kļūdu faktos attiecībā uz aizliegtās vienošanās ietekmes uz konkurenci ceļu būves tirgū neesamību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

5.  Par piekto kļūdu faktos attiecībā uz aizliegtās vienošanās funkcionēšanu: aizliegtās vienošanās izcelsme un attīstība laikā un sankciju mehānisms

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

6.  Par sesto kļūdu faktos attiecībā uz ExxonMobil lomu aizliegtajā vienošanās

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

C –  Kļūdas tiesību piemērošanā

1.  Ievada piezīmes

2.  Par pirmo kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz lielo būvētāju nepiedalīšanos piegādātāju aizliegtajā vienošanās

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par otro kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz aizliegtās vienošanās pret konkurenci vērstā mērķa neesamību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par trešo kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz Komisijas atteikumu piemērot EKL 81. panta 3. punktu un Pamatnostādnes par horizontālās sadarbības nolīgumiem

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

5.  Par ceturto kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz konkrētā tirgus neprecīzu definīciju un lielo būvētāju stāvokļa tirgū kļūdainu vērtējumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

6.  Par ceturto kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā attiecībā uz ceļu būves lejupējā tirgū radītas netiešas ietekmes neesamību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

D –  Par būtisku formas prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Vispārējās tiesas vērtējums

a)  Vispārīgie principi attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kuri ir vēlāki par paziņojumu par iebildumiem

b)  Piemērošana šajā lietā

II –  Par prasījumiem attiecībā uz naudas soda atcelšanu vai samazināšanu

A –  Par naudas soda pamatsummas noteikšanu

1.  Par pārkāpuma kvalificēšanu par sevišķi smagu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

2.  Par aizliegtās vienošanās ietekmes uz tirgu kļūdainu vērtējumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Par sākumsummas nesamērīgo raksturu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

4.  Par kļūdainu pārkāpuma ilguma vērtējumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

B –  Par atbildību pastiprinošiem apstākļiem

1.  Par atbildību pastiprinošu apstākli attiecībā uz atteikumu sadarboties pārbaudes laikā

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Vispārējās tiesas vērtējums

Par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, kas ir saistīts ar paziņojuma par iebildumiem saturu

Par kļūdu faktu juridiskajā kvalifikācijā

–  Par pirmo incidentu

–  Par otro incidentu

Par labas pārvaldības principu

Par Regulas Nr. 17 15. panta noteikumu pārkāpumu

Par naudas soda palielinājuma sadarbības atteikuma dēļ nesamērīgo raksturu

2.  Par aizsācējas un vadītājas lomu

a)  Par aizsācējas lomu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

b)  Par vadītājas lomu

Lietas dalībnieku argumenti

Vispārējās tiesas vērtējums

3.  Secinājums attiecībā uz atbildību pastiprinošiem apstākļiem

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – holandiešu.