Language of document : ECLI:EU:C:2014:238

Apvienotās lietas C‑293/12 un C‑594/12

Digital Rights Ireland Ltd

pret

Minister for Communications, Marine and Natural Resources u.c.

un

Kärntner Landesregierung u.c.

(High Court (Īrija) un Verfassungsgerichtshof lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Elektroniskās komunikācijas – Direktīva 2006/24/EK – Publiski pieejami elektronisko komunikāciju pakalpojumi vai publiski pieejami komunikāciju tīkli – Tādu datu saglabāšana, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar šādu pakalpojumu sniegšanu – Spēkā esamība – Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7., 8. un 11. pants

Kopsavilkums – Tiesas (virspalāta) 2014.  gada 8. aprīļa spriedums

1.        Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Privātās dzīves neaizskaramība – Personas datu aizsardzība – Tādu datu saglabāšana, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu –Direktīva 2006/24 – Pakalpojumu sniedzēju pienākums saglabāt noteiktus datus to iespējamai nodošanai valsts iestādēm – Iejaukšanās Hartas 7. un 8. panta nozīmē

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas 2006/24 3., 4., 5., 6. un 8. pants)

2.        Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Hartā nostiprināto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežošana – Nosacījumi – Tādu datu saglabāšana, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu – Direktīva 2006/24 – Pakalpojumu sniedzēju pienākums saglabāt noteiktus datus to iespējamai nodošanai valsts iestādēm – Pamattiesību būtības aizskārums – Neesamība – Mērķis aizsargāt valsts drošību

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2006/24)

3.        Pamattiesības – Eiropas Savienības Pamattiesību harta – Hartā nostiprināto tiesību un brīvību īstenošanas ierobežošana – Nosacījumi – Tādu datu saglabāšana, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu – Direktīva 2006/24 – Pakalpojumu sniedzēju pienākums saglabāt noteiktus datus to iespējamai nodošanai valsts iestādēm – Samērīguma principa pārkāpums

(Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pants un 52. panta 1. punkts; Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva2006/24)

1.        Direktīvas 2006/24 par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58 3. un 6. pantā paredzētais komunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoru pienākums noteiktu laiku saglabāt datus par personas privāto dzīvi un saziņu, kādi tie paredzēti šīs direktīvas 5. pantā, pats par sevi veido iejaukšanos Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās. Turklāt arī Direktīvas 2006/24 4. un 8. pants, kuros paredzēta kompetento valsts iestāžu piekļuve datiem, ir iejaukšanās Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās.

Tāpat Direktīva 2006/24 veido iejaukšanos Hartas 8. pantā garantētajās pamattiesībās uz personas datu aizsardzību, jo tajā paredzēta personas datu apstrāde.

Šī iejaukšanās ir plaša un tādējādi uzskatāma par īpaši būtisku. Turklāt apstāklis, ka datu saglabāšana un to vēlāka izmantošana notiek, abonentu vai reģistrēto lietotāju par to neinformējot, var attiecīgajām personām radīt sajūtu, ka viņu privātā dzīve tiek pastāvīgi uzraudzīta.

(sal. ar 34. un 37. punktu)

2.        Atbilstoši Hartas 52. panta 1. punktam visiem tajā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība un, ievērojot samērīguma principu, ierobežojumus šīm tiesībām un brīvībām drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.

Pirmkārt, kaut arī ar Direktīvu 2006/24 par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58 prasītā datu saglabāšana ir īpaši būtiska iejaukšanās pamattiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību un citās Hartas 7. pantā nostiprinātajās tiesībās, tā nav tāda, kas aizskartu minēto būtību, jo, kā izriet no šīs direktīvas 1. panta 2. punkta, tā neļauj uzzināt pašu elektronisko komunikāciju saturu. Šī datu saglabāšana arī nav tāda, kas aizskartu Hartas 8. pantā nostiprināto pamattiesību uz personas datu aizsardzību būtību, tādēļ, ka Direktīvas 2006/24 7. pantā paredzēts noteikums par datu aizsardzību un drošību.

Otrkārt, Direktīvas 2006/24 materiālais mērķis, kā izriet no tās 1. panta 1. punkta, ir nodrošināt, lai šie dati būtu pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem. Tādējādi šīs direktīvas materiālais mērķis ir sekmēt cīņu pret smagiem noziegumiem un galu galā – sabiedrības drošību. Tādējādi datu saglabāšana, lai kompetentajām valsts iestādēm ļautu tiem iespējami piekļūt, kāda tā paredzēta Direktīvā 2006/24, patiešām atbilst vispārējo interešu mērķim.

(sal. ar 38.–41. un 44. punktu)

3.        Direktīva 2006/24 par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58 nav spēkā.

Cīņa pret smagiem noziegumiem, tostarp pret organizēto noziedzību un terorismu, patiešām ir sabiedrības drošības garantēšanai noteicoša un tās efektivitāte var lielā mērā būt atkarīga no moderno izmeklēšanas tehniku izmantošanas. Tomēr šāds vispārējo interešu mērķis, lai cik būtisks tas būtu, pats par sevi nevar attaisnot to, ka tāds datu saglabāšanas pasākums kā ar Direktīvu 2006/24 noteiktais tiek uzskatīts par nepieciešamu šīs cīņas īstenošanai.

Personas datu aizsardzība, kas izriet no Hartas 8. panta 1. punktā skaidri izteiktā pienākuma, ir īpaši nozīmīga tās 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību. Tādējādi attiecīgajā Savienības tiesiskajā regulējumā jāparedz skaidri un precīzi noteikumi, kas reglamentētu attiecīgā pasākuma apjomu un piemērošanu un noteiktu minimālas prasības tādējādi, lai personām, kuru dati tikuši saglabāti, būtu pietiekamas garantijas, kas ļautu to personas datus efektīvi aizsargāt pret ļaunprātīgas izmantošanas risku, kā arī pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi šiem datiem un to nelikumīgu izmantošanu.

Direktīva 2006/24 attiecas uz visu veidu elektronisko komunikāciju, kuras izmantošana ir ļoti izplatīta un kuras nozīme ikviena ikdienas dzīvē pieaug,. un attiecas uz visiem abonentiem un reģistrētajiem lietotājiem. Tādējādi tā rada iejaukšanos gandrīz visu Eiropas iedzīvotāju pamattiesībās.

Pirmkārt, Direktīva 2006/24 vispārīgā veidā aptver visas personas un visus elektroniskās komunikācijas līdzekļus, kā arī visu informāciju par datu plūsmu bez kādām atšķirībām, ierobežojumiem vai izņēmumiem saistībā ar mērķi cīnīties pret smagiem noziegumiem.

Otrkārt, Direktīvā 2006/24 nav paredzēti nekādi objektīvi kritēriji, kas ļautu ierobežot kompetento valsts iestāžu piekļuvi datiem un to vēlāku izmantošanu tādu noziegumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas vai kriminālvajāšanas mērķiem, kuri, ņemot vērā iejaukšanās Hartas 7. un 8. pantā garantētajās pamattiesībās apjomu un būtiskumu, varētu tikt uzskatīti par pietiekami smagiem, lai attaisnotu šādu iejaukšanos. Turklāt attiecībā uz kompetento valsts iestāžu piekļuvi datiem un to vēlāku izmantošanu Direktīvā 2006/24 nav ietverti atbilstošie materiālie un procesuālie nosacījumi.

Treškārt, Direktīvas 2006/24 6. pantā paredzēts pienākums datus saglabāt vismaz sešus mēnešus, nenosakot nekādas atšķirības starp šīs direktīvas datu kategorijām atkarībā no to iespējamā noderīguma izvirzītā mērķa sasniegšanai vai personām, uz kurām tie attiecas. Turklāt nav precizēts, ka saglabāšanas ilguma noteikšanai jābūt pamatotai ar objektīviem kritērijiem, lai nodrošinātu, ka tā ir ierobežota ar absolūti nepieciešamo.

Tādējādi Direktīva 2006/24 Savienības tiesību sistēmā rada plaša apjoma un īpaši būtisku iejaukšanos šajās pamattiesībās un šī iejaukšanās nav precīzi reglamentēta ar tiesību normām, kas ļautu nodrošināt, lai tā patiešām būtu ierobežota ar absolūti nepieciešamo.

Visbeidzot, Direktīvā 2006/24 nav paredzētas pietiekamas garantijas, tādas kā Hartas 8. pantā prasītās, kas ļautu nodrošināt saglabāto datu efektīvu aizsardzību pret ļaunprātīgas izmantošanas risku, kā arī pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi šiem datiem un to nelikumīgu izmantošanu.

No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka, pieņemot Direktīvu 2006/24 par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58, Savienības likumdevējs ir pārsniedzis samērīguma principa ievērošanas noteiktās robežas, ņemot vērā Hartas 7. un 8. pantu un 52. panta 1. punktu.

(sal. ar 51., 53., 54., 56., 57., 60., 61., 63.–66. un 69. punktu un rezolutīvo daļu)