ĢENERĀLADVOKĀTA JANA MAZAKA [JÁN MAZÁK] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 23. septembrī (1)
Lieta C‑388/07
The Incorporated Trustees of the National Council on Ageing (Age Concern England)
pret
Secretary of State for Business, Enterprise and Regulatory Reform
(High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court) (Apvienotā Karaliste) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Padomes Direktīva 2000/78/EK – 6. panta 1. punkts – Diskriminācija vecuma dēļ – Obligāta pensionēšanās – Valsts tiesiskais regulējums, kas ļauj atbrīvot darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, ja atbrīvošanas iemesls ir pensionēšanās – Pamatojums
I – Ievads
1. Saskaņā ar 2007. gada 24. jūlija lūgumu (2)High Court of Justice (England & Wales), Queen’s Bench Division (Administrative Court, Apvienotā Karaliste) ir uzdevusi Eiropas Kopienu Tiesai vairākus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai par 2000. gada 27. novembra Padomes Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (3), interpretāciju. Uzdodama jautājumus, High Court būtībā vēlas noskaidrot, vai šī direktīva liedz valsts tiesiskā regulējuma, kura mērķis ir transponēt direktīvas normas par diskrimināciju vecuma dēļ, ieviešanu, ļaujot darba devējiem noteiktos apstākļos likt obligāti pensionēties darbiniekiem, kuri ir sasnieguši 65 gadu un lielāku vecumu.
2. Šis jautājums ir radies saistībā ar Incorporated Trustees of the National Council on Ageing (Age Concern England) (turpmāk tekstā – “Age Concern England”) celto prasību pret Secretary of State for Business, Enterprise and Regulatory Reform, kurā Age ConcernEngland apstrīd šī tiesiskā regulējuma likumību.
3. Šajā lietā, kura papildus spriedumiem lietās Mangold (4), Lindorfer (5), Palacios de la Villa (6) un Bartsch (7) papildinās judikatūru par diskrimināciju vecuma dēļ, Tiesa tiek lūgta izskaidrot dalībvalstu pienākumus attiecībā uz Direktīvas 2000/78 2. pantā noteikto diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu, it īpaši precizitāti, ar kādu šis aizliegums ir jātransponē valsts tiesību aktos.
II – Tiesiskais regulējums
A – Kopienu tiesiskais regulējums
4. Direktīva 2000/78 tika pieņemta, pamatojoties uz EKL 13. pantu. Direktīvas preambulas pirmajā, četrpadsmitajā un divdesmit piektajā apsvērumā ir paredzēts:
“(1) Saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. pantu Eiropas Savienība ir dibināta uz visām dalībvalstīm kopīgiem brīvības, demokrātijas, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošanas un tiesiskuma principiem un tā ievēro pamattiesības, ko garantē Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstīm kopīgām konstitucionālajām tradīcijām, kuras ir Kopienas tiesību vispārīgie principi.
[..]
(14) Šī direktīva neierobežo valstu noteikumus, kuros noteikts pensijas vecums.
[..]
(25) Vecuma diskriminācijas aizliegums ir nozīmīgs solis, lai sasniegtu nodarbinātības pamatnostādnēs izvirzītos mērķus un veicinātu darbaspēka dažādību. Tomēr zināmos apstākļos atšķirīgu attieksmi saistībā ar vecumu var attaisnot, tādēļ ir vajadzīgi īpaši noteikumi, kas var mainīties atkarībā no situācijas dalībvalstīs. Tādēļ ir svarīgi nošķirt atšķirīgo attieksmi, kas ir attaisnota, konkrēti, ar likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un diskrimināciju, kura jāaizliedz.
[..]”
5. Direktīvas 2000/78 1. pantā ir noteikts, ka:
“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, šīs direktīvas mērķis [..] ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”
6. 2. pantā, kurā definēts diskriminācijas jēdziens, ir paredzēts:
“1. Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.
2. Šā panta 1. punktā:
a) uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;
b) pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:
i) šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai vai
ii) attiecībā uz personām, kam ir konkrēta invaliditāte, darba devējam vai jebkurai personai vai organizācijai, uz kuru attiecas šī direktīva, saskaņā ar valsts tiesību aktiem jāveic atbilstīgi pasākumi, kas atbilst 5. pantā noteiktajiem principiem, lai novērstu trūkumus, ko paredz minētais noteikums, kritērijs vai prakse.
[..]”
7. 6. pantā paredzēts attaisnojums dažādai attieksmei, kuras pamatā ir cilvēka vecums:
“1. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.
Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:
a) to, ka nosaka īpašus nosacījumus darba un profesionālās izglītības iespējām, nodarbinātības un profesijas nosacījumus, tostarp atlaišanas un atalgošanas nosacījumus jauniešiem, vecākiem strādniekiem un personām, kuru apgādībā ir citas personas, lai veicinātu viņu profesionālo integrāciju vai nodrošinātu aizsardzību;
b) to, ka nosaka minimālos nosacījumus attiecībā uz vecumu, profesionālo pieredzi vai darba stāžu, lai iegūtu darbu vai konkrētas ar to saistītas priekšrocības;
c) to, ka nosaka maksimālo vecumu pieņemšanai darbā, pamatojoties uz izglītības prasībām attiecīgajam amatam vai uz vajadzību pēc saprātīga darba laikposma pirms pensijas.
2. Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”
B – Valsts tiesiskais regulējums
8. Lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ir norādīts, ka līdz 2006. gada 1. oktobrim Apvienotajā Karalistē nebija spēkā normatīvie akti, ar kuriem aizliegtu diskrimināciju vecuma dēļ attiecībā uz darbā pieņemšanu un nodarbināšanu. Darba devēji varēja atlaist darbiniekus, kuri bija sasnieguši parasto darba devēja [noteikto] pensionēšanās vecumu vai, ja tāds nepastāvēja, 65 gadu vecumu. Employment Rights Act 1996 (1996. gada Likums par darbinieku tiesībām, turpmāk tekstā – “1996. gada likums”) 109. un 156. pantā bija paredzēts, ka darbinieki šajā gadījumā nevarēja pieprasīt nekādu atlaišanas pabalstu.
9. 2006. gada 3. aprīlī Apvienotā Karaliste transponēja Direktīvu 2000/78, ieviešot Employment Equality (Age) Regulations 2006, SI 1031/2006 (2006. gada noteikumi par vienlīdzību darbā, turpmāk tekstā – “Noteikumi”).
10. Noteikumu 3. pantā ir definēta tiešas un netiešas diskriminācijas vecuma dēļ būtība valsts tiesību izpratnē. Tā redakcija ir šāda:
“1) Šajos Noteikumos persona (“A”) diskriminē citu personu (“B”) ja,
a) pamatojoties uz B vecumu, A izturas pret B sliktāk nekā viņš izturas vai varētu izturēties pret citām personām, vai
b) A piemēro B normu, kritēriju vai praksi, kuru viņš piemēro vai varētu piemērot vienādi personām, kas nav tajā pašā vecuma grupā kā B, bet
i) kas nostāda vai varētu nostādīt personas, kas ir tādā pašā vecuma grupā kā B, īpaši nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām un
ii) kas nostāda B šādā nelabvēlīgā situācijā,
un A nevar pierādīt, ka attiecīgi attieksme vai norma, kritērijs vai prakse ir samērīgs līdzeklis leģitīma mērķa sasniegšanai.”
11. Kā izņēmums Noteikumu 30. pantā ir paredzēts:
“1) Šie noteikumi attiecas uz 1996. gada likuma 230. panta 1. punktā minētiem darbiniekiem, personām, kas atrodas Karaliskajā dienestā, House of Commons personāla locekļiem un House of Lords personāla locekļiem.
2) 2. un 3. punktā minētais neliek uzskatīt par nelikumīgu tādas 65 gadu un lielāku vecumu sasniegušas personas atlaišanu, uz kuru attiecas šis noteikums, ja atlaišanas iemesls ir pensionēšanās.
3) Šajos noteikumos, neskatoties uz atlaišanas iemeslu, pensionēšanos nosaka saskaņā ar 1996. gada likuma 98.ZA–98.ZF sadaļu.”
12. Saskaņā ar iesniedzējtiesas teikto 30. pants rada situāciju, ka darbinieks, kas sasniedzis vai pārsniedzis 65 gadu vecumu, saskaņā ar valsts tiesībām nav tiesīgs lūgt atzīt savu atlaišanu par nelikumīgu diskrimināciju vecuma dēļ gadījumā, ja “atlaišanas iemesls ir pensionēšanās”.
13. Tas, vai tas tā ir vai nav, ir atkarīgs no Noteikumu 8. pielikumā minēto kritēriju piemērošanas. Šie kritēriji atšķiras atkarībā no tā, vai darbinieks ir sasniedzis 65 gadu vai lielāku vecumu, vai darbinieks ir sasniedzis parasto pensionēšanās vecumu un vai darba devējs ir ievērojis Noteikumu 6. pielikumā noteikto procedūru.
14. Tādējādi saskaņā ar 6. pielikumu darba devējam, kurš apgalvo, ka “atlaišanas iemesls ir pensionēšanās”, lai atsauktos uz 30. pantu, sešu mēnešu un viena gada laikā pirms paredzamā atlaišanas datuma ir jāiesniedz darbiniekam paziņojums par darbinieka tiesībām iesniegt lūgumu viņu neatlaist pensionēšanās dēļ. Šajā gadījumā darbiniekam ir tiesības formāli izteikt lūgumu viņu neatlaist pensionēšanās dēļ, kuru darba devējam ir jāizskata saskaņā ar 6. pielikumā noteikto kārtību. Tomēr darba devējam nav pienākuma šādu lūgumu apmierināt.
15. Noteikumu 7. panta 4. punkts papildina 30. pantu, ļaujot darba devējiem pieļaut diskrimināciju pret personām, kas sasniegušas 65 gadu un lielāku vecumu, vecuma dēļ attiecībā uz pieņemšanu darbā, bet 30. pants varētu tikt attiecināts uz personu, ja tā tiktu pieņemta darbā. 7. pantā ir paredzēts, ka:
“1. Darba devējam saistībā ar viņa kā darba devēja statusu Apvienotajā Karalistē esošā uzņēmumā ir aizliegts diskriminēt personu:
a) darbībās, ko viņš veic, lai noteiktu, kam piedāvāt darbu;
b) [..]
c) atsakot piedāvāt vai apzināti nepiedāvājot darbu.
[..]
4. Ievērojot 5. punkta noteikumus, l. punkta a) un c) apakšpunkts neattiecas uz personu:
a) kuras vecums pārsniedz darba devēja parasto pensionēšanās vecumu vai, ja darba devējam nav noteikts parastais pensionēšanās vecums, 65 gadu vai lielāku vecumu; vai
b) kura sešu mēnešu laikā no pieteikuma darba devējam iesniegšanas dienas varētu sasniegt darba devēja parasto pensionēšanās vecumu vai, ja darba devējam nav noteikts parastais pensionēšanās vecums, 65 gadu vecumu.
5. 4. punkts attiecas tikai uz personu, uz kuru, ja darba devējs viņu pieņemtu darbā, attiecas 30. pants (izņēmumi pensionēšanās gadījumā).
[..]
8. 4. punktā “parastais pensionēšanās vecums” ir 65 gadi vai vairāk, kas atbilst 1996. gada likuma 98.ZH sadaļai.”
III – Faktiskie apstākļi, process un prejudiciālie jautājumi
16. Prasītāja pamata lietā, Incorporated Trustees of the National Council on Ageing(Age Concern England), ir labdarības organizācija, kuras mērķis ir veicināt vecāku cilvēku labklājību. Savā prasībā Age Concern England lūdz atzīt par spēkā neesošiem Noteikumu 3., 7. un 30. pantu, jo ar tiem nepareizi transponēta Direktīva 2000/78.
17. It īpaši tā apgalvo, ka 30. pants un 7. panta 4. un 5. punkts ietilpst Direktīvas 2000/78 un tajā noteiktā diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma piemērošanas jomā un ka ar šīs direktīvas 6. panta 1. punktu dalībvalstīm netiek ļauts ieviest vispārēju attaisnojumu tiešai diskriminācijai vecuma dēļ, kā tas paredzēts Noteikumu 3. pantā. Tas pieļauj dalībvalstīm ieviest tikai īpašas normas, uzskaitot nelabvēlīgas attieksmes vecuma dēļ veidus, kurus diskriminētājs var pamatot, ja tie ir samērīgi likumīga mērķa sasniegšanai. Age Concern England tālāk apgalvo, ka objektīva pamatojuma kritērijs saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. pantu būtiski atšķiras no šīs direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā paredzētā pamatojuma un ka šajā lietā minētajos apstākļos objektīva pamatojuma kritērijs netiek ievērots.
18. Apvienotās Karalistes iestādes apstrīd šo viedokli un apgalvo, ka apstrīdētie Noteikumu panti nav ietverti Direktīvā 2000/78 un ka tie katrā ziņā atbilst šīs direktīvas 6. pantam.
19. Ņemot vērā šo priekšvēsturi, High Court apturēja tiesvedību un uzdeva Tiesai šādus jautājumus prejudiciāla nolēmuma sniegšanai:
“Saistībā ar [..] Direktīvu 2000/78 [..]:
[Runājot par] valstu noteiktajiem pensionēšanās vecumiem un direktīvas piemērošanas [jomu:]
1) Vai Direktīvas piemērošanas jomā ietilpst valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām darba devējiem ir ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, pensionēšanās dēļ?
2) Vai Direktīvas piemērošanas jomā ietilpst valsts tiesību normas, saskaņā ar kurām darba devējiem ir ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, pensionēšanās dēļ, ja šīs tiesību normas pieņemtas pēc tam, kad pieņemta Direktīva?
3) Ņemot vērā atbildes uz 1) un 2) jautājumu,
– vai 1996. gada likuma 109. pants un 156. pants, un
– Noteikumu 30. un 7. pants, aplūkojot tos kopā ar Noteikumu 8. un 6. pielikumu,
ir valsts tiesību normas, kurās noteikti pensionēšanās vecumi direktīvas preambulas 14. apsvēruma izpratnē?
[Runājot par] tiešas diskriminācijas vecuma dēļ definīciju[, it īpaši par tās pamatojumu:]
4) Vai Direktīvas 6. panta 1. punkts dalībvalstīm dod tiesības pieņemt tiesību aktus, nosakot, ka atšķirīga attieksme vecuma dēļ nav diskriminācija, ja ir noteikts, ka tā ir samērīgs līdzeklis likumīga mērķa sasniegšanā, vai arī ar 6. panta 1. punktu dalībvalstīm tiek noteikts pienākums noteikt atšķirīgas attieksmes veidus, kas varētu būt šādi pamatoti, izstrādājot sarakstu vai veicot citu pasākumu, kas formas un satura ziņā ir līdzīgs 6. panta 1. punktam?
[Runājot par] kritērijiem tiešas un netiešas diskriminācijas pamatojumam[:]
5) Vai ir – un, ja ir, tad kāda – būtiska praktiska atšķirība starp direktīvas 2. panta 2. punktā noteiktajiem pamatojuma kritērijiem saistībā ar netiešu diskrimināciju un direktīvas 6. panta 1. punktā noteiktajiem pamatojuma kritērijiem saistībā ar tiešu diskrimināciju vecuma dēļ?”
IV – Juridiskais pamatojums
A – Ievada piezīmes
20. Neskatoties uz to, ka spriedums pamata lietā – kā to savā prasībā norādījusi Age Concern England – var būt ļoti svarīgs saistībā ar Apvienotās Karalistes pensionēšanās sistēmu un būtiski ietekmēt ievērojamu skaitu prāvu par obligāto pensionēšanos, kas tiek izskatītas Apvienotās Karalistes valsts tiesās, šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu apjoms faktiski ir relatīvi ierobežots.
21. It īpaši High Court of Justice savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu tīšuprāt ir atturējusies lūgt Tiesu spriest par pamata prāvā apskatītā valsts tiesiskā regulējuma, saskaņā ar kuru darba devējiem ir ļauts atlaist 65 gadu vai lielāku vecumu sasniegušus darbiniekus pensionēšanās dēļ, atbilstību Direktīvai 2000/78. Tādējādi iesniedzējtiesa nav iesniegusi Tiesai nekādu būtisku informāciju, lai tā varētu izvērtēt, vai šos noteikumus var attaisnot ar Direktīvas 6. panta 1. punktu; tāpat arī šīs lietas dalībnieki nav apskatījuši iespējamos ar valsts tiesisko regulējumu sasniedzamos mērķus vai šo pasākumu samērīgumu.
22. Kā to pareizi norādījusi Apvienotās Karalistes valdība un Komisija, High Court ir drīzāk uzdevusi Tiesai diezgan specifiskus jautājumus, kuru mērķis ir ļaut iesniedzējtiesai atbrīvoties it īpaši no dažiem Age Concern England uzdotajiem jautājumiem un pašai izvērtēt Noteikumu atbilstību Direktīvai 2000/78.
23. Iesniedzējtiesa it īpaši savā 1), 2) un 3) jautājumā, kurus es uzskatu par lietderīgu apskatīt visus kopā, vaicā, vai šāds tiesiskais regulējums ietilpst šīs direktīvas piemērošanas jomā. Uz šo jautājumu var viegli atbildēt, ņemot vērā Tiesas spriedumu lietā Palacios de la Villa (8).
24. Atlikušie divi jautājumi ir cieši saistīti tādēļ, ka tie abi attiecas uz Direktīvas 6. panta interpretāciju un tāda kā pamata lietā apskatītais tiesiskā regulējuma atbilstību šim pantam. It īpaši iesniedzējtiesa vispirms vēlas uzzināt, vai ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu dalībvalstīm tiek uzlikts pienākums noteikt atšķirīgas attieksmes veidus, kas varētu būt pamatoti saskaņā ar 6. pantu. Otrkārt, tā vēlas uzzināt kritērijus tiešas diskriminācijas vecuma dēļ pamatojumam.
25. Tomēr ir jāatceras, ka Tiesa, kura tiek aicināta sniegt valsts tiesai noderīgas atbildes, var sniegt tai norādes sprieduma pieņemšanai, ciktāl lietā esošie dokumenti un Tiesai iesniegtie rakstveida un mutvārdu paskaidrojumi ļauj to darīt (9).
B – Valsts noteiktie pensionēšanās vecumi un Direktīvas piemērošanas joma (1), 2) un 3) jautājums)
26. Ar 1), 2) un 3) jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai tāds valsts tiesiskais regulējums par pensionēšanās vecumu kā Noteikumi, saskaņā ar kuriem tiek ļauts atlaist 65 gadu vai lielāku vecumu sasniegušu personu, ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā.
1) Lietas dalībnieku apsvērumi
27. Šajā prāvā rakstveida apsvērumus ir iesniegusi Age Concern England, Apvienotās Karalistes un Itālijas valdības, kā arī Komisija. Izņemot Itālijas valdību, šie lietas dalībnieki piedalījās arī 2008. gada 2. jūlija tiesas sēdē.
28. Visi lietas dalībnieki būtībā ir vienisprātis, ka no sprieduma lietā Palacios de la Villa (10) ir skaidrs, ka tāds valsts tiesiskais regulējums par pensionēšanās vecumu kā Noteikumi ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā. Itālijas valdība tomēr piebilst, ka tiktāl, ciktāl 3) jautājums ir jāsaprot kā tāds, kas attiecas uz valsts tiesiskā regulējuma normas interpretāciju, tas ir jāatzīst par nepieņemamu.
2) Vērtējums
29. Direktīvas 2000/78 mērķis ir izveidot vispārēju režīmu, lai visām personām nodrošinātu vienlīdzīgu attieksmi “nodarbinātības un darba jomā”, sniedzot tām efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju, kas balstīta uz kādu no tās 1. pantā paredzētajiem iemesliem, starp kuriem ir arī vecums (11).
30. Direktīvas 2000/78 materiālās piemērošanas joma ir noteikta 3. pantā. It īpaši saskaņā ar direktīvas 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, nepārsniedzot Kopienas kompetenci, to piemēro “visām personām [..] attiecībā uz nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.
31. Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar Direktīvas 2000/78 preambulas 14. apsvērumu, kurš jāņem vērā, interpretējot direktīvu, šī direktīva neierobežo valstu noteikumus, kuros noteikts pensijas vecums.
32. Tomēr spriedumā lietā Palacios de la Villa Tiesa interpretēja šo apsvērumu sašaurināti, secinot, ka “šajā apsvērumā tomēr ir precizēts tikai tas, ka minētā direktīva neietekmē dalībvalstu kompetenci noteikt pensionēšanās vecumu” un ka “nekādā ziņā nav aizliegts šo direktīvu piemērot valsts pasākumiem, kas paredz darba līguma pārtraukšanas nosacījumus, ja ir sasniegts šis noteiktais pensijas vecums” (12).
33. Pamatojoties uz šiem priekšnoteikumiem, Tiesa spriedumā lietā Palacios de la Villa nosprieda, ka šajā prāvā aplūkojamais tiesiskais regulējums, kurā par tiesisku tiek uzskatīta darba devēja un darbinieka darba tiesisko attiecību pilnīga pārtraukšana, ja pēdējais ir sasniedzis 65 gadu vecumu, ietekmē pusēm saistošo darba attiecību ilgumu, kā arī kopumā konkrētā darbinieka profesionālo darbību, liedzot viņam turpināt aktīvu dzīvesveidu, un ka šāda veida tiesiskais regulējums ir jāuzskata par tādu, ar kuru tiek ieviestas normas par “nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā [..] atlaišanu un atalgojumu” Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē (13).
34. Ir skaidri redzams, ka tāda pati argumentācija attiecas uz šajā lietā apskatāmo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru darba devējiem tiek ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, pensionēšanās dēļ.
35. Tādēļ uz 1)–3) jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā ietilpst tādi valsts noteikumi kā pamata prāvā apskatītie, saskaņā ar kuriem darba devējiem tiek ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, pensionēšanās dēļ.
C – Īpaša pamatojuma prasība (4) jautājums)
36. Ar 4) jautājumu, kurā ir skaidri redzams, ka iesniedzējtiesa ir domājusi diskriminācijas vecuma dēļ definīciju Noteikumu 3. pantā ietvertā valsts tiesiskā regulējuma izpratnē, tiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu vispārēji tiek ļauts attaisnot tādu dažādu attieksmi, kuras pamatā ir cilvēka vecums, kā Noteikumu 3. pantā paredzētā vai arī dalībvalstīm tiek noteikts pienākums noteikt atšķirīgas attieksmes veidus, kas varētu būt šādi pamatoti, izstrādājot sarakstu vai veicot citu pasākumu, kas formas un satura ziņā ir līdzīgs 6. panta 1. punktam.
1) Lietas dalībnieku galvenie apsvērumi
37. Saskaņā ar Age Concern England minēto ar Noteikumu 3. pantu ir saistītas trīs problēmas. Tajā nav minēta atšķirība starp Direktīvas 2000/78 6. pantā minēto attaisnojumu un 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā minēto attaisnojumu; tajā nav paskaidrots, kāda atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir cilvēka vecums, varētu būt attaisnojama; un, visbeidzot, tajā nav noteikti mērķi, kuru sasniegšana varētu pamatot šādu dažādu attieksmi.
38. Attiecībā konkrēti uz 4) jautājumu Age Concern England paskaidro, ka Direktīvā 2000/78 noteiktais aizliegums diskriminēt vecuma dēļ ir īpašs pamattiesību uz vienlīdzīgu attieksmi aspekts un ka visi šī principa izņēmumi ir skaidri jāpamato. Tomēr īpašos izņēmuma gadījumos ir iespējams, ka ir attaisnojama tieša diskriminācija, kas citos apstākļos varētu būt vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpums.
39. Tā paskaidro, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē sašaurināti, tādējādi ierobežojot apstākļus, kuros ir pieļaujams attaisnojums. Pēc tās domām, atsaucoties uz direktīvas 6. panta 1. punkta otrās daļas a)–c) apakšpunktā minēto objektīvo un pamatoto attaisnojumu uzskaitījumu, Kopienu likumdevēja mērķis ir bijis noteikt dalībvalstīm pienākumu savos ieviešanas instrumentos ietvert īpašus atšķirīgas attieksmes veidus, kurus varētu attaisnot, ja tie kalpotu likumīga mērķa sasniegšanai. Šis uzskats ir ietverts Direktīvas 2000/78 preambulas divdesmit piektajā apsvērumā. Savukārt ar direktīvu netiek pieļauts dalībvalstij ieviest tādu tiesisko regulējumu, kurā paredzēts, ka jebkāda (nenoteikta) atšķirīga attieksme, kuras pamatā ir vecums, netiek uzskatīta par diskrimināciju, ja tā tiek atzīta par samērīgu līdzekli likumīga mērķa sasniegšanai.
40. Apvienotā Karaliste vispārīgi piebilst, ka Age Concern England mēģina nepamatoti paplašināt šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu robežas, kuras tomēr ir ierobežotas ar High Court Tiesai uzdotajiem specifiskajiem jautājumiem. Tā uzsver, ka Apvienotās Karalistes detalizētā pensionēšanās sistēma un jautājums par to, vai šī sistēma ir samērīga un pamatota, kas ietver daudzus un kompleksus apsvērumus, pati par sevi nav šīs tiesvedības priekšmets. Tā arī apstrīd apgalvojumu, ka tiek kavēta piekļuve tiesai, kā to mēģina norādīt Age Concern England. Šāds apgalvojums ir pamatots ar neskaidrību starp Direktīvas 2000/78 9. pantā noteikto pienākumu, no vienas puses, nodrošināt, lai tiesvedība būtu pieejama nolūkā panākt direktīvā noteikto pienākumu izpildi, un, no otras puses, direktīvas 6. panta 1. punktā noteiktām dalībvalstu tiesībām neuzskatīt dažas ar vecumu pamatotas atšķirības par nelikumīgu diskrimināciju.
41. Attiecībā uz 4) jautājumu Apvienotās Karalistes valdība apstrīd Age Concern England piedāvāto interpretāciju un paskaidro, ka ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu dalībvalstīm netiek noteikts pienākums sarakstā vai citā veidā, kas pēc formas vai satura būtu līdzīgs 6. panta 1. punktā uzskaitītajam, definēt atšķirīgas attieksmes veidus, kas var tikt attaisnoti kā samērīgs līdzeklis likumīga mērķa sasniegšanai šīs normas izpratnē. Pamatojot savu viedokli, tā atsaucas uz direktīvas 6. panta 1. punkta un preambulas 25. apsvēruma redakciju, Tiesas spriedumu lietā Palacios de la Villa (14), direktīvas radīšanas vēsturi un rīcības brīvību, kāda saskaņā ar EKL 249. pantu tiek dota dalībvalstīm direktīvu īstenošanā. Izstrādājot direktīvas 6. panta 1. punktu, Kopienu likumdevējs labi apzinājās, ka nebūs iespējams iepriekš paredzēt situācijas, kurās varētu attaisnot atšķirīgu attieksmi, kuras pamatā ir vecums. Vēl neatbilstošāk būtu pieprasīt dalībvalstīm šādu sarakstu sagatavot.
42. Arī Itālijas valdība uzskata, ka, ņemot vērā dalībvalstīm piešķirto rīcības brīvību direktīvu īstenošanā, nav nepieciešams īpašā sarakstā definēt atšķirīgas attieksmes veidus, kādi varētu tikt uzskatīti par attaisnojamiem.
43. Komisija paskaidro, ka jebkāds nediskriminācijas vecuma dēļ principa, kas ir Kopienu tiesiskā regulējuma pamatprincips, pārkāpums ir jāattaisno ar sabiedrības interešu/sociālās politikas līmenī izvirzītu mērķi. Tās izpratnē 6. panta 1. punkts, interpretējot to kopsakarā ar Direktīvas 2000/78 preambulas 25. apsvērumu, pieļauj šī pamatprincipa izņēmumu ierobežotā formā, kas ir attaisnojams ar īpašiem konkrētajā dalībvalstī prevalējošiem sociālās politikas apsvērumiem. Tādējādi 6. panta 1. punkts nozīmē, ka ir jāievieš īpašs valsts tiesiskais pasākums, kurā atspoguļots noteiktu apstākļu un mērķu kopums. Noteikumu 30. pants, kurā paredzēts, ka ir pieļaujama personas, kura sasniegusi 65 gadu vai lielāku vecumu, atlaišana “ja atlaišanas iemesls ir pensionēšanās”, ir šāda pasākuma piemērs. Tādējādi darba devējs piemēro valsts politiku īpašiem apstākļiem, bet šādas politikas izvēle ir dalībvalsts, nevis darba devēja ziņā.
2) Izvērtējums
44. Tā kā šis jautājums vairāk attiecas uz “likumdošanas tehnikas” jautājumu par Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta īstenošanu nekā tās materiālās piemērošanas jomu, šķiet pareizi vispirms atsaukt atmiņā dažus pamatprincipus attiecībā uz dalībvalsts pienākumu apjomu direktīvas transponēšanā.
45. No vienas puses, uz to norāda pats EKL 249. panta teksts, jo direktīvās ir paredzētas saistības attiecībā uz sasniedzamo rezultātu, bet principā tās ļauj dalībvalstīm noteikt tā sasniegšanas formas un metodes. Saskaņā ar Tiesas judikatūru dalībvalstīm piešķirtās rīcības brīvības pakāpe direktīvu īstenošanā nozīmē arī to, ka transponēšana valsts tiesiskajā regulējumā ne vienmēr ir pamats ar likumdošanu saistītai darbībai katrā dalībvalstī. Tiesa vairākkārt ir nospriedusi, ka ne vienmēr ir formāli jāievieš direktīvas prasības īpašā noteiktā juridiskā normā, jo vispārīgais juridiskais konteksts var būt pietiekošs direktīvas īstenošanai atkarībā no tā satura (15).
46. No otras puses, ir skaidrs, ka, lai arī dalībvalstīm ir plaša rīcības brīvība līdzekļu izvēlē, tām katrā ziņā ir pienākums veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu direktīvas iedarbību saskaņā ar tās mērķi (16).
47. Nepieciešamība nodrošināt Kopienu tiesiskā regulējuma pilnīgu piemērošanu uzliek pienākumu dalībvalstīm vispirms saskaņot savu tiesisko regulējumu ar Kopienu tiesisko regulējumu un, protams, nepieņemt jaunu tiesisko regulējumu, kurš varētu būt pretrunā attiecīgai direktīvai. Tomēr, neskatoties uz to, varētu būt nepieciešams – it īpaši, ja atbilstošās direktīvas normu mērķis ir dot tiesības indivīdiem – pieņemt valsts tiesību normas tādas situācijas radīšanai, kas ir pietiekami precīza, skaidra un pārskatāma, lai indivīdi varētu pilnībā zināt savu tiesību apjomu un atsaukties uz to valsts tiesās (17).
48. Šajā kontekstā Direktīvas 2000/78 mērķis saskaņā ar 1. pantu, to lasot kopā ar 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu, ir nodrošināt visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz nodarbinātību un darba nosacījumiem efektīvu aizsardzību pret diskrimināciju 1. pantā minētajos gadījumos, kas ietver vecumu (18).
49. Tādējādi direktīvas mērķis ir nodrošināt personām efektīvu aizsardzību, it īpaši (horizontālās) attiecībās ar citām personām šādas nodarbinātības kontekstā, pret diskrimināciju, tajā skaitā vecuma dēļ. No direktīvas 9. un 10. panta, kā arī direktīvas preambulas 29. un 31. apsvēruma top skaidrs, ka dalībvalstīm šajā sakarā ir jānodrošina adekvāti tiesiskās aizsardzības līdzekļi un pierādīšanas pienākumam, ja ir diskriminācijas gadījums prima facie, jāpāriet no cietušā uz atbildētāju.
50. Ņemot vērā būtisko aizsardzību, kas ir mērķis, kuru ar Direktīvu 2000/78 nodrošina personām pret direktīvā minētajiem diskriminācijas veidiem, pilnīgu direktīvas īstenošanu nevarētu sasniegt, vienkārši nodrošinot, ka direktīvas piemērošanas jomā ietilpstošais valsts tiesiskais regulējums faktiski atbilst direktīvā ietvertajām vienlīdzīgas attieksmes prasībām nodarbinātībā un darba nosacījumos.
51. Drīzāk, lai personas Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā varētu efektīvi gūt labumu no to tiesībām baudīt vienlīdzīgu attieksmi un it īpaši neciest no aizliegtas diskriminācijas, kuras pamatā ir vecums, dalībvalstīm, manuprāt, ir papildus jāpieņem valsts tiesiskais regulējums nodarbinātības un profesijas jomā, kurā noteikts īpašs un pietiekami skaidrs aizliegums diskriminēt vecuma dēļ, kā tas it īpaši ir noteikts Direktīvas 2000/78 1. pantā savienojumā ar 2. pantu un 6. panta 1. punktu. Man šķiet, ka Noteikumu 3. pantā principā šāds tiesiskais regulējums ir ietverts tādējādi, ka tajā ir definēta diskriminācija, kuras pamatā ir vecums, valsts tiesiskā regulējuma mērķiem.
52. Tomēr pretēji Age Concern England uzskatam es nedomāju, ka Direktīvas 2000/78 transponēšanai un it īpaši tās 6. panta 1. punkta transponēšanai valsts tiesiskajā regulējumā nepiemīt nepieciešamā precizitāte vai tā būtu nepietiekami specifiska tikai tāpēc, ka atbilstošajā valsts tiesiskajā regulējumā nav paredzēti īpaši attieksmes veidi, kādi saskaņā ar 6. panta 1. punktu var būt attaisnojami.
53. Kā to ir norādījusi Apvienotās Karalistes valdība, direktīvas 6. panta 1. punkta otrajā daļā ir vienkārši uzskaitīti daži atšķirīgas attieksmes piemēri, kam ir tādas pazīmes kā 6. panta 1. punkta pirmajā daļā minētās, tas ir, tādi, kurus var uzskatīt par objektīviem un saprātīgi pamatotiem ar likumīga mērķa sasniegšanu un kas tādējādi ir saderīgi ar direktīvas prasībām (19).
54. No tā nevar secināt, ka dalībvalstīm ir pienākums savos ieviešanas instrumentos uzskaitīt atšķirīgas attieksmes veidus, kurus var attaisnot ar likumīga mērķa sasniegšanas nepieciešamību. Ņemot vērā situāciju dažādību, kurās varētu rasties šāda atšķirīga attieksme, diez vai varētu būt iespējams jau iepriekš šādu sarakstu izveidot, nepiemēroti neierobežojot direktīvas 6. panta 1. punkta pirmajā daļā paredzēto pamatojumu apjomu.
55. Visbeidzot, ir arī jāpatur prātā, ka Noteikumu 3. pantā nav noteikts valsts tiesiskā regulējuma aizlieguma diskriminēt vecuma dēļ nodarbinātībā un profesijā apjoms atsevišķi no citiem, specifiskākiem noteikumiem, kas attiecas uz noteiktām situācijām un aspektiem, kā, piemēram, Noteikumu 30. pants par obligāto pensionēšanos.
56. Es secinu, ka tāds valsts tiesiskais regulējums kā Noteikumu 3. pants atbilst Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktam tikai tāpēc, ka tajā nav ietverts īpašs atļautās attieksmes formu saraksts.
57. Tādējādi es piedāvāju uz 4) jautājumu atbildēt tādējādi, ka ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības pieņemt tiesību aktus, nosakot, ka atšķirīga attieksme vecuma dēļ nav diskriminācija, ja tā ir samērīgs līdzeklis, lai sasniegtu likumīgu mērķi 6. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr tajā dalībvalstīm nav noteikts pienākums noteikt atšķirīgas attieksmes veidus, kas saskaņā ar 6. panta 1. punktu varētu būt šādi pamatoti, izstrādājot sarakstu vai veicot citu pasākumu, kas formas un satura ziņā ir līdzīgs 6. panta 1. punktam.
D – Kritēriji tiešas un netiešas diskriminācijas pamatojumam
58. Ar 5) jautājumu iesniedzējtiesa lūdz sniegt norādes, kā noteikt, vai Noteikumu 7. panta 4. un 5. punkts un 30. pants tiktāl, ciktāl saskaņā ar tiem darba devējiem tiek ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, pensionēšanās dēļ, ir attaisnojams saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu. Šajā sakarā tā vēlas noskaidrot, vai ir jebkāda būtiska praktiska atšķirība starp direktīvas 2. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā noteiktajiem pamatojuma kritērijiem.
1) Lietas dalībnieku apsvērumi
59. Age Concern England uzsver Direktīvas 2000/78 6. panta izņēmuma raksturu un sašaurināto interpretāciju, kas šī iemesla dēļ tam jāpiemēro. Savu viedokli tā pamato ar Direktīvas 2000/78 6. panta un preambulas 25. apsvēruma redakciju un travaux préparatoires.
60. Tā atzīmē, ka ar 6. panta 1. punktu izņēmumi nediskriminācijas principam tiek ierobežoti ar pasākumiem, kuri ir pamatoti, ja ir gan “objektīvi”, gan “saprātīgi”. Tā arī norāda, ka šāda divkārša noteikuma izmantošana ir unikāla Kopienu sekundārajā tiesiskajā regulējumā un ir tieši saistīta ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru diskriminācijas jautājumos dzimuma vai rases dēļ. Ņemot vērā, ka saskaņā ar spriedumu lietā Mangold (20) nediskriminācijas vecuma dēļ princips ir vispārējs Kopienu tiesiskā regulējuma princips, jebkāds tiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir vecums, attaisnojums ir jāizvērtē ļoti uzmanīgi.
61. Tādējādi Age Concern England uzskata, ka direktīvas 2. panta 2. punktā noteiktie pamatojuma kritēriji attiecībā uz netiešu diskrimināciju acīmredzami atšķiras no tiem, kas noteikti šīs direktīvas 6. panta 1. punktā par tiešu diskrimināciju.
62. Age Concern England secina, ka Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar to atbildētājam tiek ļauts pamatot sliktāku izturēšanos, kuras pamatā ir vecums, tikai pierādot, ka atšķirīga attieksme ir gan objektīvi, gan saprātīgi attaisnojama. Šo noteikumu pielietošana liecina par to, ka šāds attaisnojums ir pieļaujams vienīgi tad, ja ir svarīgi iemesli, un tādos ļoti ierobežotos un izņēmuma apstākļos, kuri ir minēti Direktīvas 2000/78 6. pantā vai tiek noteikti analoģiskos apstākļos.
63. Savukārt Apvienotās Karalistes valdība, pamatojoties uz Direktīvas 2000/78 jēgu un mērķi, tās radīšanas vēsturi un spriedumu lietā Palacios de la Villa (21), uzskata, ka nepastāv praktiska atšķirība starp direktīvas 2. panta 2. punktā un 6. panta 1. punktā noteiktajiem pamatojuma kritērijiem attiecībā uz tiešu diskrimināciju vecuma dēļ. Tā norāda, ka Age Concern England pārāk daudz nozīmes piešķir vārda “saprātīgi” izmantošanai kopsakarā ar vārdu “objektīvi”. Tā norāda, ka direktīvas 6. panta 1. punkts attiecas arī uz netiešas diskriminācijas situācijām, piemēram, minimālo nosacījumu noteikšanu attiecībā uz darba stāžu vai profesionālo pieredzi, lai iegūtu darbu (direktīvas 6. panta 1. punkta otrās daļas b) apakšpunkts). Kopumā var atsaukties uz objektīvu un samērīgu pamatojumu, atspēkojot sūdzību par diskrimināciju gan saskaņā ar Kopienu tiesisko regulējumu, gan saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvenciju.
64. Itālijas valdība uzskata, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta un 6. panta 1. punkta piemērošanas joma atšķiras tādējādi, ka nediskriminācijas vecuma dēļ principa saskaņā ar 6. panta 1. punktu atļautā ierobežošana ir plašāka nekā direktīvas 2. pantā noteiktā.
65. Komisija piekrīt Apvienotās Karalistes valdībai, ka Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta un 6. panta 1. punkta atšķirīgajām redakcijām nav nozīmes. Tā galveno atšķirību redz divos pantos par to, kam ir jāsniedz pamatojums, pamatojuma raksturu un to, kā tas tiks pierādīts. Komisija tiesas sēdē paskaidroja, ka tā direktīvas 6. panta 1. punktu uztver kā lex specialis attiecībā uz 2. panta 2. punktu, kurā sniegts vienīgais iespējamais pamatojums tiešai diskriminācijai, kuras pamatā ir vecums.
66. 6. panta 1. punktā ir skaidri norādīts, ka dalībvalsts ziņā ir pamatot tās politisko izvēli “valsts tiesību kontekstā”. No sprieduma lietā Palacios de la Villa (22) ir arī skaidrs, ka īpašā tiesiskā regulējuma mērķim ir jābūt saprotamam vai nu tieši no tā redakcijas, vai no vispārējā konteksta, tajā skaitā, piemēram, oficiālajiem dokumentiem. Savukārt direktīvas 2. panta 2. punktā uzmanība ir vērsta uz to, vai konkrētais darba devējs var pamatot savu nodarbinātības praksi.
67. Atsaucoties uz Tirdzniecības un Rūpniecības departamenta paskaidrojošām piezīmēm, Komisija atzīmē, ka sociālpolitiskie mērķi, kurus ir vēlme sasniegt ar Noteikumu palīdzību, ir “darbaspēka plānošana” un izvairīšanās no nelabvēlīgām sekām attiecībā uz pensijām un citiem uz nodarbinātību attiecināmiem labumiem, un šie mērķi ietilpst direktīvas 6. panta 1. punktā paredzētajā likumīgo mērķu kategorijā. Komisija arī atsaucas uz virkni apsvērumu un kritēriju, kurus iesniedzējtiesa varētu ņemt vērā, izvērtējot apskatāmo normu samērīgumu (t.i., vai tās ir piemērotas un vajadzīgas).
2) Vērtējums
68. Nevainojamā pasaulē ikviens tiktu vērtēts atsevišķi un saskaņā ar viņa nopelniem, pret ikvienu attiektos vienlīdzīgi tiktāl, ciktāl viņš ir tāds pats, un atšķirīgi tiktāl, ciktāl viņš ir atšķirīgs. Nevainojamā pasaulē ikviens saņemtu pēc nopelniem un tādējādi pastāvētu taisnīgums.
69. Diemžēl absolūts taisnīgums šādā nozīmē ir ārpus šīs pasaules tiesību normām. Kā “likumam” tiesību normai pēc tās raksturojuma ir jābūt vispārīgai; kā tāda tā var pietuvināties realitātei vienīgi caur abstraktumu, un tiesu, administratoru un personu ziņā to ir piemērot atsevišķiem gadījumiem un tādējādi “iztulkot” vispārējo tiesību normu – ideālā gadījumā – individuāli piemērojamam taisnīgumam.
70. Tādējādi likums vispārina un iedala kategorijās; tas attiecas uz personām un atsevišķiem gadījumiem caur veidu, kategoriju, raksturojumu un lietu prizmu; tas diferencē saskaņā ar noteiktiem kritērijiem (23). Tomēr laika gaitā tiesiskajā kārtībā dažas klasifikācijas ir atzītas par nepieņemamām un neatbilstošām to pamatā esošajām vērtībām. Saskaņā ar EKL 13. pantu Direktīvas 2000/78 1. pantā ir identificēti reliģija vai ticība, invaliditāte, vecums vai seksuālā orientācija kā kritēriji, pamatojoties uz kuriem, tiesiskajā regulējumā nedrīkst pastāvēt diferenciācija, tas ir, izņemot gadījumu, ja tiek noskaidrots, ka šāda diferenciācija ir objektīvi pamatojama.
71. Klasifikācija vai atšķirīga attieksme, kas tieši vai netieši ir pamatota ar šiem iemesliem, principā ir “aizdomīga” un var būt nelikumīga diskriminācija, lai arī no direktīvas 2. panta iespējamā pamatojuma izriet, ka tas tā var arī nebūt. Viss ir atkarīgs no apstākļiem – it īpaši attiecībā uz atšķirīgu attieksmi, kuras pamatā ir vecums.
72. It īpaši attiecībā uz vecumu Kopienu likumdevējs Direktīvas 2000/78 preambulas 25. apsvērumā ir uzsvēris, ka ir “svarīgi nošķirt atšķirīgo attieksmi, kas ir attaisnota tostarp ar likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un diskrimināciju, kura jāaizliedz”.
73. Citu pamatu starpā direktīvas 1. pantā vecums ir arī izcelts tādējādi, ka 6. panta 1. punktā ir ietverts īpašs pamatojums atšķirīgai attieksmei, kuras pamatā ir vecums – paredzot, ka šāda nevienlīdzība nav saskaņā ar 2. pantu aizliegtā diskriminācija –, “ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi”.
74. Jau iepriekš ir uzsvērts, ka šī īpaši niansētā pieeja atšķirīgai attieksmei, kuras pamatā ir vecums, ir specifiska tādēļ, ka ir būtiska atšķirība starp vecumu un citiem direktīvas 2. pantā minētajiem pamatojumiem (24). Vecums pēc savas būtības nav “aizdomīgs iemesls”, vismaz ne tik lielā mērā kā, piemēram, rase vai dzimums. Principā vienkārši administrējamas, skaidras un pārskatāmas, ar vecumu pamatotas atšķirības, vecuma ierobežojumi un uz vecumu attiecināmi pasākumi gluži otrādi ir plaši izplatīti tiesiskajā regulējumā un it īpaši sociālajā un nodarbinātības jomā. Tajā pašā laikā vecums kā kritērijs ir mainīgs. Tas, vai atšķirīga attieksme ir diskriminācija vecuma dēļ, var nebūt vienīgi jautājums par to, vai tā tiek tieši vai netieši pamatota ar vecumu, bet tas ir jautājums arī par to, uz kādu vecumu tā attiecas. Tāpēc, piemēram, salīdzinājumā ar diskriminācijas dzimuma dēļ gadījumu varētu būt daudz grūtāk noteikt, kur beidzas attaisnojama diferenciācija vecuma dēļ un kur sākas neattaisnojama diskriminācija. Visbeidzot, tiktāl, ciktāl vecuma ierobežojumi, piemēram, Noteikumos minētais pensionēšanās vecums, raksturo atšķirību, kas pamatota tieši ar vecumu, tie automātiski ir jāuzskata par Direktīvas 2000/78 2. pantā minēto tiešo diskrimināciju.
75. Paredzot īpašu un papildu iespēju pamatojumam, 6. panta 1. punkta mērķis ir ņemt vērā diskriminācijas vecuma dēļ īpašo raksturu un grūtības. Acīmredzami mērķis ir ļaut dalībvalstīm saglabāt nodarbinātības praksi, kas pamatota ar vecumu, un noteikt vai saglabāt vecuma ierobežojumus tiktāl, ciktāl tie ir pamatoti ar likumīgu nodarbinātības vai sociālās politikas mērķi. Šajā sakarā Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā ir paredzēts arī pamatojums dažādai attieksmei, kuras pamatā ir vecums, kas ir vienīgā saskaņā ar direktīvu aizliegto diskriminācijas formu starpā (25).
76. Tādējādi un pretēji tam, ko apgalvo Age Concern England, iespējas saskaņā ar direktīvu pamatot dažādu attieksmi, kuras pamatā ir vecums, ir plašākas nekā tās, kuru pamatojums ir minēts direktīvas 1. pantā. Tomēr to nevajadzētu interpretēt tādējādi, ka diskriminācija vecuma dēļ tiek novietota direktīvā atrodamo diskriminācijas pamatojumu “hierarhijā” kā pēdējā. Tā drīzāk atspoguļo būtiskās atšķirības starp šiem pamatojumiem un zināmā mērā to juridiskā kritērija funkciju. Tas nav vērtību vai svarīguma jautājums, bet jautājums par to, kā adekvāti iedibināt diskriminācijas aizlieguma apjomu.
77. It īpaši attiecībā uz tādu valsts tiesisko regulējumu kā šajā tiesvedībā apskatītais, saskaņā ar kuru darba devējiem tiek ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu un lielāku vecumu, ja atlaišanas iemesls ir pensionēšanās, šāds noteikums ir jāuzskata par tādu, ar ko ievieš atšķirīgu attieksmi, kura pamatota tieši ar vecumu, un potenciāli var radīt tiešu diskrimināciju, kā paredzēts Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktā un 2. punkta a) apakšpunktā.
78. Tāpēc tās iespējamo pamatojumu ir iespējams izvērtēt vienīgi saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu. Šajā sakarā spriedums lietā Palacios de la Villa, kas arī attiecās uz obligātās pensionēšanās noteikumu (lai gan zināmā mērā atšķirīgu), dažos aspektos piedāvā vadlīnijas, kam ir būtiska nozīme šajā lietā.
79. Attiecībā uz attaisnojuma kritērijiem, kas jāpiemēro saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu, es piekrītu Komisijai un Apvienotās Karalistes valdībai, ka attiecībā uz rūpīgu pārbaudi, kas jāpiemēro 6. panta 1. punktam atbilstošiem valsts pasākumiem, nav jāpiešķir nozīme vārda “saprātīgi” lietošanai papildus vārdam “objektīvi”. No judikatūras izriet, ka Tiesa, lemjot par valsts pasākumu pamatotību saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu, nepiemēro īpašu “saprātīguma” pārbaudi kā tādu. Tiesa drīzāk piemēro vārdkopu “saprātīgi un objektīvi”, apzīmējot apskatāmā valsts tiesiskā regulējuma mērķa tiesiskumu (26). Vēl jo vairāk Age ConcernEngland nevarēja aprakstīt vārda “saprātīgi” jēgu, kas acīmredzami atšķirtos no vārda “objektīvi” tiktāl, ciktāl tas attiecas uz nepieciešamo rūpīguma pakāpi.
80. Tālāk Tiesa spriedumā Palacios de la Villa nosprieda, ka no 6. panta 1. punkta tomēr neizriet, ka tas, ka attiecīgajā valsts tiesiskajā regulējumā nav precizēts tā mērķis, automātiski izslēdz to, ka tas varētu būt pamatots atbilstoši šim noteikumam; pietiek var to, ka “citi attiecīgā pasākuma elementi, ņemot vērā tā vispārējo kontekstu, ļauj noteikt pasākuma mērķi, lai varētu veikt tiesas kontroli par tā tiesiskumu, kā arī šī mērķa īstenošanai izmantoto līdzekļu piemērotību un nepieciešamību” (27).
81. Patiešām, paturot prātā seno juridisko izteicienu “lex imperat, non docet”, iespējām attaisnot normu nevajadzētu būt atkarīgām no tā, vai tās mērķi ir skaidri noteikti.
82. Bet es domāju, ka šāda iespēja ietver arī to, ka katrā ziņā pastāv kaut kāds tiesiskais regulējums, un es arī piekrītu Komisijai, ka tas, bez šaubām, ir domāts arī 25. apsvērumā (“īpaši noteikumi”) un pašā direktīvas 6. panta 1. punkta tekstā. Pēdējais minētais galvenokārt attiecas uz valsts tiesisko regulējumu, kas atspoguļo sociālās un nodarbinātības politikas izvēli un nevis darba devēju individuālus lēmumus (28). Dažādas attieksmes, kuras pamatā ir vecums, pamatojumu tāpēc ir jāizskata dalībvalsts līmenī “valsts tiesību kontekstā”.
83. Tomēr, manuprāt, tas neizslēdz iespēju pamatot valsts tiesisko regulējumu, kas iestādēm vai pat personām piešķir dažas patstāvīgas tiesības vai zināmu rīcības brīvību. Tas vienkārši nozīmē, ka jautājums, kas jāuzdod tādā lietā kā šī, ņemot vērā tādu noteikumu kā Noteikumu 30. pants un ievērojot Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu, ir nevis – vai darba devēja individuāls lēmums par darbinieka obligātu pensionēšanos ir pamatots, bet – vai noteikums, saskaņā ar kuru darba devējs drīkst tā darīt pensionēšanās dēļ, ja darbinieks ir sasniedzis 65 gadu vai lielāku vecumu, ir pamatots ar likumīga mērķa sasniegšanu, kā tas paredzēts 6. panta 1. punktā (29).
84. Tālāk, ja šādu likumīgu mērķi ir iespējams noteikt, Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka šī mērķa sasniegšanas līdzekļi ir “atbilstīgi un vajadzīgi”.
85. Šajā sakarā Tiesa spriedumā lietā Palacios de la Villa ir atsaukusies uz judikatūru, saskaņā ar kuru “dalībvalstīm neapšaubāmi ir plašas izvērtēšanas pilnvaras, izvēloties pasākumus, kurus veicot, var sasniegt mērķus, ko tās izvirzījušas sociālās un darba politikas jomā” (30).
86. Tālāk Tiesa ir pieminējusi dažādus un kompleksus apsvērumus, kurus attiecīgās valsts iestādes var ņemt vērā attiecībā uz pensionēšanās noteikumiem, un secināja, ka kompetentajām dalībvalstu iestādēm ir jāatrod pareizais līdzsvars starp dažādām pastāvošām interesēm ar nosacījumu, ka tiek ievērotas samērīguma prasības (31).
87. Tas liek domāt, ka dalībvalstīm ir dota relatīvi liela rīcības brīvība, lemjot par līdzekļiem, kas jāizmanto likumīga mērķa, kas attiecas uz sociālo un nodarbinātības politiku, sasniegšanai, ko, iespējams, arī atspoguļo Tiesas šajā lietā sniegtā atbilde, saskaņā ar kuru šādi noteikumi nav aizliegti, ja “līdzekļi, kas izmantoti, lai sasniegtu šo ar vispārējām interesēm saistīto mērķi, nešķiet neatbilstoši un nevajadzīgi” (32).
88. Ņemot vērā augstāk minētos apsvērumus, es ierosinu uz 5) jautājumu atbildēt tādējādi, ka tāds noteikums kā pamata lietā apskatītais, saskaņā ar kuru darba devējam ir atļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, ja atlaišanas iemesls ir pensionēšanās, principā var tikt pamatots saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu, ja šis noteikums valsts tiesību kontekstā ir objektīvi un saprātīgi pamatots ar leģitīmu mērķi, kas attiecas uz nodarbinātības politiku un darba tirgu, un līdzekļi, kas izmantoti, lai sasniegtu šo ar vispārējām interesēm saistīto mērķi, nešķiet neatbilstoši un nevajadzīgi.
V – Secinājumi
89. Tāpēc es uzskatu, ka Tiesai uz uzdotajiem jautājumiem būtu jāatbild šādi:
– Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā ietilpst valsts noteikumi, saskaņā ar kuriem darba devējiem tiek ļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, pensionēšanās dēļ;
– ar Direktīvas 6. panta 1. punktu dalībvalstīm tiek piešķirtas tiesības pieņemt tiesību aktus, nosakot, ka atšķirīga attieksme, pamatojoties uz vecumu, nav diskriminācija, ja tā ir samērīgs līdzeklis, lai sasniegtu likumīgu mērķi 6. panta 1. punkta izpratnē. Tomēr, ar to dalībvalstīm netiek paredzēts pienākums noteikt atšķirīgas attieksmes veidus, kas varētu būt šādi pamatoti, izstrādājot sarakstu vai veicot citu pasākumu, kas formas un satura ziņā ir līdzīgs 6. panta 1. punktam;
– tāds noteikums kā pamata lietā apskatītais, saskaņā ar kuru darba devējam ir atļauts atlaist darbiniekus, kas sasnieguši 65 gadu vai lielāku vecumu, ja atlaišanas iemesls ir pensionēšanās, principā var tikt pamatots saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu, ja šis noteikums valsts tiesību kontekstā ir objektīvi un saprātīgi pamatots ar leģitīmu mērķi, kas attiecas uz nodarbinātības politiku un darba tirgu, un līdzekļi, kas izmantoti, lai sasniegtu šo ar vispārējām interesēm saistīto mērķi, nešķiet neatbilstoši un nevajadzīgi.