ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2011. gada 5. maijā (1)
Apvienotās lietas C‑244/10 un C‑245/10
Mesopotamia Broadcast A/S METV un Roj TV A/S
pret
Bundesrepublik Deutschland
(Bundesverwaltungsgericht (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Dažu tādu televīzijas apraides noteikumu koordinēšana, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos – Dalībvalsts iespēja savā teritorijā aizliegt televīzijas raidorganizācijas, kas reģistrēta citā dalībvalstī, darbību starpnacionālās saprašanās apdraudējuma dēļ
1. Šajās lietās Tiesa ir aicināta lemt par Padomes Direktīvas 89/552/EEK (2) 22.a pantā paredzētā nosacījuma, saskaņā ar kuru no kādas dalībvalsts raidītajos televīzijas raidījumos nedrīkst būt nekādas rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naida kurināšanas, piemērojamību.
2. Bundesverwaltungsgericht [Federālā Administratīvā tiesa] (Vācija) vēlas noskaidrot, vai šis nosacījums ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas ietver šīs valsts tiesību aktos paredzēto prasību, saskaņā ar kuru televīzijas raidījumi nedrīkst apdraudēt starpnacionālo saprašanos.
3. Šī jautājuma nozīmīgums ir saistīts ar to, ka atbilstoši Direktīvā paredzētajai sistēmai dalībvalsts nevar ierobežot no citas dalībvalsts raidīta televīzijas raidījuma retranslāciju ar šo direktīvu koordinētajās jomās ietilpstoša iemesla dēļ, ja vien nepastāv šajā direktīvā paredzēti ārkārtēji apstākļi, iepriekš paziņojot Eiropas Komisijai pasākumus, kurus dalībvalsts gatavojas veikt.
4. Minētā jautājuma pamatā ir aizliegums Vācijā raidīt kāda Dānijas televīzijas kanāla raidījumus, kas pamatots ar iemeslu, saskaņā ar kuru šajos raidījumos tiek slavināta Kurdistānas Darba partija (PKK) un tādējādi tiek apdraudēta starpnacionālā saprašanās Vācijas tiesību aktu izpratnē, lai gan Dānijas kompetentās iestādes ir uzskatījušas, ka ar minētajiem raidījumiem netiek pārkāpts Direktīvas 22.a pants.
5. Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kuru dēļ jebkādas rasu un tautību naida kurināšanas aizliegums, kas paredzēts Direktīvas 22.a pantā, no semantikas viedokļa ir jāsaprot tādā nozīmē, ka tas aizliedz arī raidījumus, kas, slavinot grupu, kuru Eiropas Savienība atzinusi par “teroristu” grupu, var radīt naidīguma vai atgrūšanas reakcijas starp dažādas etniskās vai kultūras izcelsmes kopienām.
6. Es arī norādīšu, ka šī interpretācija vislabāk atbilst Direktīvas mērķim nodrošināt televīzijas raidījumu apraides brīvību, novēršot ierobežojumus, kas izriet no atšķirībām valstu tiesību aktos sabiedriskās kārtības aizsardzības jomā attiecībā uz raidījumiem ar diskriminējošu raksturu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Direktīva
7. Direktīvas pamatā ir konstatējums, ka atšķirības dalībvalstu tiesību aktos par televīzijas apraidi var ierobežot raidījumu brīvu apriti Eiropas Kopienā un saskaņā ar EK līgumu šie ierobežojumi ir jālikvidē (3). Tādējādi tā ir vērsta uz to, lai īstenotu vajadzīgu un pietiekamu saskaņošanu minētās brīvās aprites nodrošināšanai (4).
8. Turklāt atbilstoši Direktīvas preambulas astotajam apsvērumam televīzijas apraides pakalpojumu brīva aprite ir īpašs veids, kā Kopienas tiesībās izpaužas Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 10. panta 1. punkts (5).
9. Direktīva pamatojas uz “izcelsmes dalībvalsts principu”, kurš ir savstarpējas atzīšanas principa cita izpausme un saskaņā ar kuru atbilstoši Direktīvas preambulas divpadsmitajam apsvērumam ir nepieciešami un pietiekami, ja visi raidījumi atbilst raidītājas dalībvalsts tiesību aktiem.
10. Direktīvas preambulas četrpadsmitajā un piecpadsmitajā apsvērumā ir precizēts:
“tā kā kopējā tirgū ir vajadzīgs, lai visi Kopienā veidotie un uztveramie raidījumi, jo īpaši tie, kas ir uztverami citā dalībvalstī, ievērotu gan izcelsmes dalībvalsts likumus par televīzijas raidījumiem, ko var uztvert minētās dalībvalsts skatītāji, gan šīs direktīvas noteikumus;
tā kā prasība, ka izcelsmes valstij vajadzētu pārbaudīt televīzijas raidījumu atbilstību valsts likumiem, kā norādīts šajā direktīvā, saskaņā ar Kopienas tiesību aktiem ir pietiekama, lai nodrošinātu pārraižu brīvu apriti bez otrreizējas pārbaudes šajā pašā sakarā uztvērējās dalībvalstīs; tā kā tomēr izņēmuma kārtā un ar īpašiem nosacījumiem uztvērējas dalībvalstis var uz laiku pārtraukt televīzijas raidījumu retranslāciju.”
11. Kopienas likumdevēja nodomi, kas izteikti minētajos apsvērumos, Direktīvas normatīvajos noteikumos ir īstenoti šādi.
12. Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 1. punktu katra dalībvalsts nodrošina, lai visos tās jurisdikcijā esošo televīzijas raidorganizāciju raidītajos raidījumos tiktu ievēroti tiesību noteikumi, kas piemērojami šajā dalībvalstī plašai sabiedrībai paredzētajiem televīzijas raidījumiem.
13. Direktīvas 1. panta b) apakšpunktā raidorganizācija ir definēta kā fiziska vai juridiska persona, kam ir redakcionāla atbildība par televīzijas programmu struktūru minētā panta a) apakšpunkta nozīmē un kas tās raida pati vai ar trešo personu starpniecību.
14. Saskaņā ar Direktīvas 2. panta 2. un 3. punktu dalībvalsts jurisdikcijā ir raidorganizācijas, kas atrodas [ir reģistrētas] šajā dalībvalstī, t.i., raidorganizācijas, kuru galvenais birojs ir šajā dalībvalstī un kuru redakcionālas dabas lēmumi par programmu plāniem tiek pieņemti minētajā dalībvalstī.
15. Saskaņā ar Direktīvas 3. panta 2. punktu dalībvalstis savā tiesību sistēmā ar atbilstīgiem līdzekļiem nodrošina, lai to jurisdikcijā esošās televīzijas raidorganizācijas efektīvi izpildītu minētās direktīvas noteikumus.
16. Direktīvas 2.a pants ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalstis nodrošina uztveršanas brīvību un neierobežo televīzijas raidījumu retranslāciju savā teritorijā no citām dalībvalstīm to apsvērumu dēļ, kas attiecas uz jomām, kuras koordinē šī direktīva.
2. Dalībvalstis uz laiku var pieļaut atkāpi no 1. punkta šādos gadījumos:
a) no citas dalībvalsts raidīts televīzijas raidījums nepārprotami, nopietni un būtiski pārkāpj 22. panta 1. vai 2. punktu un[/vai] 22.a pantu;
b) iepriekšējos 12 mēnešos [laikā] raidorganizācija vismaz divreiz ir pārkāpusi šo noteikumu(‑us) [a) apakšpunktā minētos noteikumus];
c) attiecīgā dalībvalsts rakstiski ir paziņojusi raidorganizācijai un Komisijai par iespējamiem pārkāpumiem un par tās nodomu atbilstīgi rīkoties, ja šādi pārkāpumi atkal atkārtotos;
d) apspriešanās ar raidītāju dalībvalsti un Komisiju 15 dienu laikā no c) apakšpunktā minētā paziņojuma iesniegšanas nav noslēgusies ar izlīgumu, un iespējamais pārkāpums turpinās.
Divu mēnešu laikā pēc paziņojuma par dalībvalsts veiktajiem pasākumiem Komisija izlemj, vai šie pasākumi atbilst Kopienas tiesību aktiem. Ja tā izlemj, ka neatbilst, dalībvalstij prasa steidzami izbeigt attiecīgos pasākumus.
3. Šā panta 2. punkts neierobežo nevienu procedūru, tiesiskās aizsardzības līdzekli vai sankciju par attiecīgajiem pārkāpumiem dalībvalstī, kuras jurisdikcijā ir attiecīgā raidorganizācija.”
17. Direktīvas 22. un 22.a pants ir daļa no šīs direktīvas V nodaļas ar virsrakstu “Nepilngadīgo aizsardzība un sabiedriskā kārtība”. Tajos ir paredzēts:
“22. pants
1. Dalībvalstis veic atbilstīgus pasākumus, lai nodrošinātu, ka to jurisdikcijā esošās televīzijas raidorganizācijas savās pārraidēs neiekļauj raidījumus, kas varētu nopietni kaitēt nepilngadīgo fiziskajai, garīgajai vai tikumiskajai attīstībai, jo īpaši tādus raidījumus, kuros iekļauta pornogrāfija vai nepamatota vardarbība.
[..]
22.a pants
Dalībvalstis nodrošina, lai raidījumos nebūtu nekādas rasu, dzimumu, [reliģiju] vai tautību naida kurināšanas.”
B – Valsts tiesības
18. 1964. gada 5. augusta Likuma par biedrībām (Gesetz zur Regelung des öffentlichen Vereinsrechts) (6) 3. pantā ir paredzēts, ka biedrību uzskata par aizliegtu, ja kompetentās iestādes ir ar rīkojumu noteikušas, ka ar tās mērķi vai darbību tiek pārkāpti krimināltiesību akti vai tie neatbilst konstitucionālajai kārtībai vai starpnacionālās saprašanās idejai.
19. Vereinsgesetz 18. pantā attiecībā uz tādu biedrību aizliegšanu, kuru juridiskā adrese ir ārzemēs, ir noteikts:
“Aizliegumi, kas attiecas uz biedrībām, kuru juridiskā adrese ir ārpus šī likuma ģeogrāfiskās piemērošanas jomas un kurām šajā piemērošanas jomā ir apakšorganizācijas, tiek attiecināti tikai uz apakšorganizācijām šajā piemērošanas jomā. Ja biedrībai nav nevienas organizācijas šī likuma ģeogrāfiskās piemērošanas jomā, aizliegums attiecas [..] uz tās darbību šajā piemērošanas jomā.”
II – Faktiskais konteksts un prejudiciālais jautājums
20. Mesopotamia Broadcast A/S METV (turpmāk tekstā – “Mesopotamia Broadcast METV”) ir saskaņā ar Dānijas tiesībām dibināta holdinga akciju sabiedrība ar juridisko adresi Dānijā. Tā ir vairāku Dānijas televīzijas apraides licenču turētāja, un tostarp tā pārvalda televīzijas kanālu Roj TV A/S (turpmāk tekstā – “Roj TV”), kas tāpat ir Dānijas akciju sabiedrība.
21. Lielākoties kurdu valodā veidotā Roj TV programma kopš 2004. gada 1. marta pa satelītu tiek raidīta visā Eiropā, kā arī Tuvajos Austrumos, it īpaši Turcijā. Roj TV pasūta raidījumus ražošanas sabiedrībā VIKO, kas atrodas Vupertālē (Vācija), kā arī pašai piederošajos ražošanas centros Denderleeuw (Beļģija).
22. 2006. un 2007. gadā Turcijas iestādes Dānijas radio un televīzijas komitejā, kuras kompetencē ietilpst valsts noteikumu, ar kuriem transponēta Direktīva, piemērošana, vērsās ar sūdzībām, kurās tās norādīja, ka Roj TV savos raidījumos popularizē PKK, kas Savienībā ir atzīta par “teroristisku” organizāciju, mērķus.
23. Šī komiteja ar 2007. gada 3. maija un 2008. gada 23. aprīļa lēmumiem atzina, ka Roj TV nav pārkāpusi Dānijas noteikumus, ar kuriem transponēti Direktīvas 22. un 22.a pants. Pēc minētās komitejas domām, Roj TV programmas raidījumos, kas ir sūdzības pamatā, netiek kurināts rasu, tautību vai reliģiju naids. Ziņu un diskusiju raidījumos tiekot raidīta informācija, ziņas un viedokļi. Pārraidītās ainas ar vardarbības epizodēm esot atspoguļojušas Turcijas sabiedrībā un kurdu teritorijās reāli notiekošu vardarbību.
24. Ar 2008. gada 13. jūnija lēmumu Vācijas Iekšlietu ministrija aizliedza Mesopotamia Broadcast METV ar Roj TV starpniecību veikt jebkādu darbību, kas ietilpst Vereinsgesetz darbības jomā. Tā noteica darbības aizliegumu arī Roj TV.
25. Federālā Iekšlietu ministrija pamatoja šos aizliegumus tostarp ar to, ka Roj TV raidījumos tiek attaisnota vardarbības izmantošana PKK politisko mērķu sasniegšanai, kā arī attiecībās starp turkiem un kurdiem, tādējādi apdraudot starpnacionālo saprašanos Vereinsgesetz izpratnē.
26. Mesopotamia Broadcast METV un Roj TV šos lēmumus par aizliegumu apstrīdēja Bundesverwaltungsgericht.
27. Prasītājas pamata lietā ir norādījušas, ka uz to pārrobežu darbībām televīzijas jomā attiecas Direktīva un ka saskaņā ar to tikai Dānijas Karaliste, kuras teritorijā tās reģistrētas, var veikt šo darbību pārbaudi.
28. Bundesverwaltungsgericht savā lēmumā par prejudiciālu jautājumu uzdošanu norāda, ka raidījumos, kurus raida Mesopotamia Broadcast METV ar Roj TV starpniecību, patiešām tiek slavināta PPK bruņotā cīņa pret Turcijas Republiku un tādējādi uz tiem attiecas starpnacionālās saprašanās apdraudējuma aizliegums Vereinsgesetz izpratnē.
29. Tā izklāsta, ka saskaņā ar Vereinsgesetz minēto aizlieguma iemeslu var piemērot, ja kāda grupa atbalsta kustību, kas apdraud tautu mierīgu līdzāspastāvēšanu, pielietojot vardarbību.
30. Tā tomēr atgādina, ka saskaņā ar Direktīvu dalībvalstij nav tiesību aizliegt no citas dalībvalsts raidītu raidījumu retranslāciju tāda iemesla dēļ, kas ietilpst ar šo direktīvu koordinētajās jomās.
31. Tāpēc Bundesverwaltungsgericht nolēma apturēt tiesvedību un abās lietās uzdot Tiesai jautājumu, “vai un attiecīgajā gadījumā ar kādiem nosacījumiem valsts tiesību normas, ar ko tiek aizliegta biedrošanās starpnacionālās saprašanās principu pārkāpuma dēļ, piemērošana ietilpst jomā, kas tiek koordinēta ar [Direktīvu] un tādējādi ir izslēgta saskaņā ar [tās] 2.a pantu”.
32. Abas lietas ar 2010. gada 3. augusta rīkojumu tika apvienotas.
III – Analīze
A – Ievada piezīmes
33. Pirms uzdotā jautājuma vērtēšanas, šķiet, jāprecizē tā nozīmīgums.
34. Kā izriet no lēmuma par prejudiciāla jautājuma uzdošanu un no paskaidrojumiem, ko lietas dalībnieki sniedza tiesas sēdē, Vācijas iestāžu īstenoto strīdīgo pasākumu rezultātā ir aizliegta jebkāda Roj TV darbība Vācijā, kā arī šīs sabiedrības no Dānijas raidīto televīzijas raidījumu publiskā retranslācija Vācijas teritorijā.
35. Mesopotamia Broadcast METV, kas pārvalda Roj TV, ir tiesības attiecībā pret Vācijas kompetentajām iestādēm atsaukties uz Direktīvas noteikumiem, kas ir vērsti uz to, lai nodrošinātu tās televīzijas raidījumu brīvu apriti.
36. Iesniedzējtiesa šo Dānijas sabiedrību ir raksturojusi kā raidorganizāciju Direktīvas 1. panta b) apakšpunkta izpratnē, kura raida plašai sabiedrībai paredzētos televīzijas raidījumus šīs direktīvas 1. panta a) apakšpunkta izpratnē un kura saskaņā ar Direktīvas 2. panta 2. un 3. punkta noteikumiem atrodas Dānijas Karalistes jurisdikcijā, jo tās centrālā vadība, kurā tiek pieņemti lēmumi par programmu plāniem, atrodas šajā dalībvalstī.
37. Turklāt iesniedzējtiesa ir precizējusi, ka pretēji tam, ko varēja domāt Vācijas kompetentās iestādes, no lietas materiāliem neizriet, ka minētās sabiedrības darbība ekskluzīvi vai galvenokārt ir virzīta uz Vāciju. Tā ir norādījusi, ka Roj TV savus raidījumus raida visā Rietumeiropā, kā arī Tuvajos Austrumos, nevis tikai Vācijā dzīvojošajiem kurdiem.
38. Tādējādi Vācijas kompetento iestāžu rīcībā nebija pietiekamu faktu, lai Mesopotamia Broadcast METV, pamatojoties uz judikatūru, kas minēta Direktīvas 97/36 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā (7), varētu pielīdzināt valsts raidorganizācijai.
39. Līdz ar to šai sabiedrībai ir tiesības atsaukties uz Direktīvas 2.a pantu, saskaņā ar kuru dalībvalsts, tāda kā Vācijas Federatīvā Republika, nedrīkst ierobežot minētās sabiedrības televīzijas raidījumu, kas raidīti ar kanāla Roj TV starpniecību, retranslāciju savā teritorijā tādu apsvērumu dēļ, kas attiecas uz jomām, kuras koordinē Direktīva, t.i., attiecībā uz šīm lietām – ar pamatojumu, ka šajos raidījumos tiek kurināts rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naids.
40. Atbilstoši ar Direktīvu ieviestajai sistēmai un tās preambulas piecpadsmitajā apsvērumā izklāstītajam pārbaude, ko par tās jurisdikcijā esošo raidorganizāciju televīzijas raidījumiem veic izcelsmes dalībvalsts, ir uzskatāma par pietiekamu, lai nodrošinātu, ka ir ievērotas tādas Direktīvas prasības kā tās 22.a pantā minētās. Uztvērējas dalībvalstis nav pilnvarotas veikt otrreizēju pārbaudi par šo prasību ievērošanu.
41. Saskaņā ar šo sistēmu, ja uztvērējai dalībvalstij ir atšķirīgs viedoklis par minēto prasību ievērošanu, tā var rīkoties tikai atbilstoši Direktīvas 2.a panta 2. punktā paredzētajai procedūrai, kura tostarp tai nosaka pienākumu paziņot attiecīgajai raidorganizācijai, kā arī Komisijai pasākumus, ko tā gatavojas veikt, un kura paredz, ka tad, ja neizdodas panākt izlīgumu un tiek veikti šie pasākumi, šī iestāde var aicināt minēto dalībvalsti tos atcelt.
42. Tomēr, kā norādīts Direktīvas 2.a panta 1. punktā, uztvērējas dalībvalsts veikta otrreizēja pārbaude nav atļauta tikai jomās, ko koordinē Direktīva. Citiem vārdiem sakot, uztvērēju dalībvalstu veiktas otrreizējas pārbaudes aizliegums ir spēkā tikai tad, ja šī pārbaude bija jāveic izcelsmes dalībvalstij. Kā vairākkārt atgādināts judikatūrā, ar Direktīvu nav pilnībā saskaņotas tiesību normas jomās, uz kurām tā attiecas (8).
43. Tāpēc iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai tāds aizliegums kā Vereinsgesetz paredzētais, kas ļauj pārtraukt tādu televīzijas raidījumu pārraidīšanu, kuri apdraud starpnacionālo saprašanos, var tikt uzskatīts par aizliegumu, kas jau ir ietverts Direktīvas 22.a pantā minētajā prasībā, saskaņā ar kuru šādos raidījumos nedrīkst būt nekādas rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naida kurināšanas.
44. Tas, cik nozīmīga ir atbilde uz iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu, tātad atklājas ļoti skaidri.
45. Ir jānoskaidro, vai Vācijas kompetentās iestādes varēja vienpusēji aizliegt attiecīgo raidījumu retranslāciju vai arī tām bija jāievēro Direktīvas 2.a panta 2. punktā paredzētie nosacījumi.
46. Pirmajā gadījumā pasākumi, ko šīs iestādes veica attiecībā pret Mesopotamia Broadcast METV raidījumiem, ietilpa Līguma normu par pakalpojumu sniegšanas brīvību piemērošanas jomā. Valsts tiesai tādējādi būtu pienākums pārbaudīt, vai pamata lietās apstrīdētajiem aizliegumiem bija likumīgs pamatojums un vai tie bija samērīgi ar šo mērķi.
47. Šajā sakarā nevarētu nopietni apstrīdēt, ka dalībvalsts, kuras teritorijā līdzās dzīvo lielas turku un kurdu kopienas, varēja likumīgi uzskatīt, ka televīzijas raidījumi, kuros tiek slavināta PKK, kuru Eiropas Savienības Padome ir atzinusi par “teroristu grupu” (9), var traucēt sabiedriskajai kārtībai. Valsts tiesai vēl būtu jāpārbauda, vai attiecīgie aizliegumi bija daļa no saskanīgas un sistemātiskas rīcības, kas vērsta uz sabiedriskās kārtības aizsardzību, un vai tie bija samērīgi.
48. Otrajā gadījumā Vācijas iestāžu vienpusējā darbība būtu jāuzskata par pretēju Direktīvai. Tomēr šāda Direktīvas 22.a panta interpretācija nav jāsaprot tādā nozīmē, ka dalībvalstīs būtu brīvi pārraidāmi raidījumi, kas Vācijas tiesību aktu izpratnē apdraud starpnacionālo saprašanos.
49. Šāda interpretācija – ir svarīgi to precizēt – ir jāsaprot tādā nozīmē, ka izcelsmes dalībvalstij, kurai ir jāpārliecinās, ka tās jurisdikcijā esošo raidorganizāciju raidījumos tiek ievērotas Direktīvas 22.a panta prasības, bija jāpārbauda, vai šie raidījumi neapdraud starpnacionālo saprašanos.
50. Jāatgādina, ka tikai tāpēc, ka šāda pārbaude ir jāveic izcelsmes dalībvalstij, uztvērējas dalībvalstis, kurām ir atšķirīgs viedoklis par minētā 22.a panta prasību ievērošanu, var rīkoties tikai atbilstoši Direktīvas 2.a panta 2. punktā paredzētajai procedūrai.
51. Šo lietu nozīmīgums tādējādi nav Direktīvas 22.a pantā minētā vārda brīvības ierobežojuma satura precizēšana. Nav noliedzams, ka pamattiesības uz vārda brīvību, kas minētas Hartas 11. pantā, ir princips un ka tādi šī principa ierobežojumi kā Direktīvas 22.a pantā paredzētie ir jāinterpretē šauri.
52. Šo lietu nozīmīgums ir saistīts ar to, ka jānosaka piemērojamība kompetences nodošanai attiecībā uz sabiedriskās kārtības aizsardzību, ko dalībvalstis ir vēlējušās paredzēt Direktīvas 22.a pantā.
53. Es iesaku Tiesai vērtēt Bundesverwaltungsgericht uzdoto jautājumu, ņemot vērā šos apsvērumus.
B – Prejudiciālā jautājuma analīze
54. Iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai Direktīvas 22.a panta piemērošanas jomā ietilpst raidījumi, kas, slavinot PKK, var apdraudēt saprašanos starp Vācijā dzīvojošajām turku un kurdu izcelsmes kopienām.
55. Tādējādi tā būtībā jautā, vai Direktīvas 22.a pants, saskaņā ar kuru dalībvalstis nodrošina, lai televīzijas apraides raidījumos nebūtu nekādas rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naida kurināšanas, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas aizliedz arī raidījumus, kas, slavinot grupu, kuru Eiropas Savienība atzinusi par “teroristu” grupu, var radīt naidīguma vai atgrūšanas reakcijas starp dažādas etniskās vai kultūras izcelsmes kopienām.
56. Iesniedzējtiesa izsaka šaubas par iespēju atbildēt uz šo jautājumu apstiprinoši šādu iemeslu dēļ.
57. Pēc minētās tiesas domām, pirmkārt, Direktīvas 22.a pantā paredzētais nosacījums, atšķirībā no starpnacionālās saprašanās apdraudējuma jēdziena, kas saistīts ar objektīvu tiesību vispārēju principu, savā formulējumā balstās uz subjektīvu aspektu, kas izpaužas individuālās raksturiezīmēs, kuras mudina uz izslēgšanu.
58. Otrkārt, Direktīvas 22.a pantā, atsaucoties uz naida kurināšanu, runa esot par spēcīgāku vēstījumu nekā tikai starpnacionālās saprašanās apdraudējums.
59. Visbeidzot, atšķirībām starp turku un kurdu valstspiederīgajiem galvenokārt esot etnisks un kultūras raksturs, nevis rases vai tautības raksturs.
60. Es nepiekrītu iesniedzējtiesas iebildēm. Tāpat kā Komisija un pretēji tam, ko uzskata Mesopotamia Broadcast METV, kā arī Vācijas un Francijas valdības, es uzskatu, ka Direktīvas 22.a pantā minēto aizlieguma iemeslu var piemērot raidījumam, kas apraud starpnacionālo saprašanos tādā nozīmē, kādā šis jēdziens definēts Vācijas tiesībās.
61. Savu analīzi es pamatoju ar šādiem apsvērumiem.
62. Vispirms ir jākonstatē, ka Direktīvā nav sniegta tās 22.a pantā minēto jēdzienu definīcija.
63. Turklāt atbilstīgu norāžu nav arī tās sagatavošanas materiālos. Sagatavošanas materiālos par Direktīvu 89/552, kuras 22. panta otrajā daļā bija minēts Direktīvas 22.a pantā minētais nosacījums, nav nekādu norāžu par šī nosacījuma piemērojamību. Savukārt Direktīvas 97/36 sagatavošanas materiāli tikai apstiprina, ka Kopienas likumdevējs ar Direktīvas 22.a pantu ir vēlējies paredzēt aizliegšanas iemeslu, kas balstīts uz sabiedrisko kārtību un ir atšķirīgs no tiem iemesliem, kas īpaši vērsti uz nepilngadīgo aizsardzību (10).
64. Saskaņā ar judikatūru Direktīvas 22.a panta piemērojamība tādējādi ir jāinterpretē atbilstoši tās jēdzienu ierastajai nozīmei ikdienas valodā saistībā ar tās ieviesto sistēmu un sasniedzamajiem mērķiem (11).
65. Jāatgādina, ka Direktīvas 22.a pantā ir paredzēts, ka televīzijas raidījumos nedrīkst būt nekādas rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naida kurināšanas. Šajā normā minētais aizliegums tādējādi ir piemērojams tikai tad, ja attiecīgais raidījums vienlaikus atbilst diviem šādiem nosacījumiem, proti, pirmkārt, tajā tiek kurināts naids un, otrkārt, ir runa par naidu, kas balstīts uz kādu no minētajiem iemesliem.
66. Vispirms, attiecībā uz vārdiem “kurināšana [mudināšana]” un “naids” jāatzīst, ka pirmais no tiem ikdienas valodā nozīmē darbību, kas vērsta uz noteiktu rīcības virzīšanu, bet otrais – nežēlīgas jūtas, kas mudina kādam vēlēt ļaunu un priecāties par ļaunumu, kas ar viņu notiek (12).
67. Pretēji iesniedzējtiesas uzskatam es šajās definīcijās neredzu iemeslus, kas ļautu uzskatīt, ka naida kurināšanas jēdzienam būtu būtiski atšķirīgāks saturs nekā starpnacionālās saprašanās apdraudējuma jēdzienam. Kurināt naidu nozīmē censties attiecībā pret otru personu radīt naidīguma vai atgrūšanas izjūtu, kuras dēļ tas, kuram ir šī izjūta, vairs nespēj dzīvot saskaņā ar šo otru personu, t.i., saprasties ar viņu.
68. Turklāt piešķirt starpnacionālās saprašanās apdraudējuma jēdzienam plašāku saturu tādā nozīmē, ka tas ietvertu arī vēstījumus, kurus nevar uzskatīt par tādiem, kas izraisa neiecietības izjūtu, nozīmētu pārkāpt pamattiesības uz vārda brīvību. Citiem vārdiem sakot un saskaņā ar to, kas izriet no Hartas 54. panta, tās 11. pantā garantēto vārda brīvību vairs nepiemēro, tiklīdz ar vēstījumu tiek pārkāpti pārējie minētajā hartā atzītie principi un pamattiesības, piemēram, cilvēka cieņas aizsardzība un nediskriminācijas princips.
69. Tādējādi, pēc manām domām, naida kurināšanas un starpnacionālās saprašanās apdraudējuma jēdzieni apzīmē vienu un to pašu rīcību.
70. Turpinot attiecībā uz Direktīvas 22.a pantā minēto vārdu “rasu” un “tautību” nozīmi es arī neuzskatu, ka tos varētu saprast šaurā nozīmē, kuru minējusi iesniedzējtiesa un saskaņā ar kuru tie neapzīmē etniska vai kultūras rakstura atšķirības, piemēram, atšķirības, kādas var pastāvēt starp kurdiem un turkiem.
71. Kā pamatoti uzsver Komisija, vārdam “rase” attiecībā uz cilvēkiem nav nekāda objektīva zinātniska satura. To tādējādi nav iespējams definēt. Tas būtībā neatbilst nekādam ģenētiskam, asins vai citam kritērijam. Ikdienas valodā tas attiecas tikai uz redzamām un vispārējām raksturiezīmēm, tādām kā ādas krāsa, kurām ir relatīvs un daļējs raksturs. Kā skaidri minēts Padomes Direktīvas 2000/43/EK (13) preambulas sestajā apsvērumā, Savienības tiesības noraida teorijas, ar kuru palīdzību notiek mēģinājumi noteikt atsevišķu cilvēku rasu pastāvēšanu.
72. Kad Kopienas likumdevējs aizliedz jebkādu naida kurināšanu tādu iemeslu dēļ, kas saistīti ar rasi, pēc manām domām, tas ietver diskriminācijas veidus, kas balstīti uz kritēriju, kurš saskaņā ar teorijām, kuras šis likumdevējs noliedz, ļauj iedalīt cilvēkus dažādās kategorijās un uzskatīt, ka viena vai vairākas no tām pēc savas būtības ir augstākas vai zemākas nekā citas.
73. Tādējādi Padomes Direktīvā 2004/83/EK (14), ar ko dalībvalstīm nosaka vienotus kritērijus, lai identificētu bezvalstniekus vai trešo valstu valstspiederīgos, kam nepieciešama aizsardzība, jēdziens “rase” saskaņā ar tās 10. panta 1. punkta a) apakšpunktu it īpaši ietver “apsvērumus, kas saistīti ar ādas krāsu, izcelsmi vai piederību kādai noteiktai etniskai grupai”. Tāpat Direktīvas 2004/83 10. panta 1. punkta c) apakšpunktā ir norādīts, ka valstspiederības [tautības] jēdziens neietver vienīgi pilsonību vai tās neesamību, bet it īpaši ietver piederību kādai grupai, ko nosaka kultūras, etniskā vai valodas identitāte, kopēja ģeogrāfiskā vai politiskā izcelsme vai tās attiecības ar citas valsts iedzīvotājiem.
74. Tādēļ es uzskatu, ka tas, ka Kopienas likumdevējs Direktīvas 22.a pantā kā diskriminācijas kritēriju ir minējis tikai rasi un tautību, lai gan daudzos citos dokumentos (15) šiem diviem kritērijiem ir skaidri pievienots arī etniskās izcelsmes kritērijs, nav jāinterpretē kā vēlēšanās no ar Direktīvu koordinētajām jomām izslēgt diskrimināciju, kas balstīta uz etnisko izcelsmi (16).
75. Etniskās izcelsmes jēdziena pievienošana citos dokumentos, kuri attiecas uz diskrimināciju izcelsmes dēļ, pēc manām domām, tikai raksturo un paskaidro diskriminācijas rases dēļ jēdziena saturu, nevis paplašina tā piemērošanas jomu (17).
76. Visbeidzot, Direktīvas 22.a panta formulējumā nav atrodami pārliecinoši elementi, kas atbalstītu iesniedzējtiesas minēto interpretāciju, saskaņā ar kuru šis pants attiecas tikai uz diskrimināciju, kas balstīta uz subjektīviem kritērijiem, un neietver raidījumus, kas var apdraudēt sabiedrisko drošību.
77. Protams, nav noliedzams, ka Direktīvas 22.a pants, aizliedzot raidījumus ar diskriminējošu saturu, ir vērsts uz cilvēka cieņas aizsardzību. Tomēr neviens elements tā saturā nedod pamatojumu tam, lai diskriminējošie raidījumi tiktu iedalīti atkarībā no to ietekmes uz sabiedrisko kārtību. Gluži pretēji, no vārda “aucune” [“nekādas”] lietojuma franču valodas versijā var secināt, ka Kopienas likumdevējs ir vēlējies aizliegt visus raidījumus, kuros tiek kurināts rasu vai tautību naids, neatkarīgi no to iespējamās ietekmes uz sabiedrisko kārtību (18).
78. Direktīvas 22.a panta semantiskā analīze tādējādi, pēc manām domām, mudina piekrist Komisijas atbalstītajai tēzei. Šo tēzi apstiprina Direktīvas sistēma un mērķi.
79. Kā jau redzējām, Direktīvas mērķis ir nodrošināt televīzijas raidījumu brīvu apriti. Direktīvā šī brīvā aprite tiek ieviesta ar šādām divām darbībām: pirmkārt, ar tā nosacījumu minimuma saskaņošanu, kas jāievēro attiecībā uz raidījumu saturu, un, otrkārt, ar principu, ka visas dalībvalstis atzīst šo nosacījumu ievērošanas pārbaudi, ko veic izcelsmes dalībvalsts.
80. Televīzijas raidījumu brīvu apriti pilnībā var nodrošināt tikai tad, ja ir skaidri noteikts Direktīvā paredzētā nosacījumu minimuma saturs un piemērojamība. No šo nosacījumu skaidrības ir atkarīga televīzijas raidorganizāciju juridiskā noteiktība, jo tām ir jābūt iespējai precīzi zināt, kādas sekas ir tās dalībvalsts kompetento iestāžu veiktajai pārbaudei, kurā tās reģistrētas, attiecībā pret uztvērējai dalībvalstij rezervētajām pilnvarām.
81. Direktīvas 22. un 22.a pantā Kopienas likumdevējs ir noteicis noteikumu minimumu, kas jāievēro nepilngadīgo un sabiedriskās kārtības aizsardzībai.
82. Protams, ar minēto 22.a pantu netiek pilnībā saskaņoti televīzijas raidījumu brīvas aprites ierobežojumi, kurus var pamatot ar sabiedrisko kārtību. Atšķirībā, piemēram, no ECPAK 10. panta 2. punkta (19) tajā ir minēti tikai raidījumi ar diskriminējošu raksturu.
83. Tik un tā Direktīvas mērķis un tās ieviestā sistēma principā ir pret televīzijas raidījumu nediskriminējošā rakstura pārbaudes sadalījumu starp izcelsmes dalībvalsti un uztvērēju dalībvalsti. Šāds sadalījums tikai tad atbilstu juridiskās noteiktības prasībai, ja to varētu īstenot, pamatojoties uz precīziem un vienkārši piemērojamiem kritērijiem.
84. Tomēr, kā mēs jau redzējām, Savienības tiesībās nav rases jēdziena, un tādējādi būtu grūti skaidri nošķirt naida kurināšanu ar rasi saistītu iemeslu dēļ, kas minēta Direktīvas 22.a pantā, un naida kurināšanu etnisku iemeslu dēļ, kas paliktu katras dalībvalsts kompetencē. Tāpat būtu ļoti grūti novilkt precīzu robežu starp diskriminējošiem raidījumiem, kas tikai aizskar cilvēka cieņu, un raidījumiem, kas var kaitēt dalībvalsts iekšējai vai ārējai drošībai.
85. Mērķis, ko ar Direktīvas 22.a pantā veikto saskaņošanu ir iecerēts sasniegt, pēc manām domām, liek rasu un tautību naida kurināšanas jēdzienu interpretēt plaši – kā tādu, kas attiecas arī uz raidījumiem, kas var apdraudēt saprašanos starp dažādām etniskajām vai kultūras kopienām, tādām kā Vācijā dzīvojošās kurdu un turku kopienas.
86. Es novērtēju dalībvalstu kompetences nodošanas nozīmīgumu, ko šāda interpretācija liek atzīt. Televīzijas raidījuma diskriminējošā rakstura vērtējums var likumīgi atšķirties dažādās dalībvalstīs. Turklāt katrai dalībvalstij galu galā ir pienākums un atbildība nodrošināt sabiedriskās kārtības aizsardzību tās teritorijā. Visbeidzot televīzijas raidījumu, kuros tiek kurināts naids starp dažādām etniskajām vai kultūras kopienām, ietekme uz sabiedrisko kārtību, bez šaubām, ir atkarīga no šo kopienu klātbūtnes valsts teritorijā, un dalībvalstis noteikti var darīt visu, lai konflikti, kas notiek trešās valstīs, netiktu ievesti to teritorijā.
87. Tomēr es neuzskatu, ka šie argumenti attaisnotu to, ka tiktu saglabāta Direktīvas 22.a panta šaura interpretācija, divu šādu iemeslu dēļ.
88. Pirmkārt, pats saskaņotas tiesību normas mērķis ir, lai tā būtu kopīga visām dalībvalstīm un līdz ar to tā būtu piemērojama ikvienai no tām. Tātad, kā iepriekš jau tika sacīts, ja Tiesa nospriedīs, ka Direktīvas 22.a pants aizliedz raidīt raidījumus, kas apdraud starpnacionālo saprašanos, tās dalībvalsts kompetentajām iestādēm, kuras jurisdikcijā atrodas attiecīgā raidorganizācija, būs jāpārbauda šī nosacījuma ievērošana neatkarīgi no tā, vai šīs valsts teritorijā ir klātesošas attiecīgās etniskās vai kultūras kopienas.
89. Direktīvas 22.a pantā noteiktā aizlieguma piemērošana ir atkarīga nevis no attiecīgā raidījuma iespējamajām sekām izcelsmes dalībvalstī vai kādā atsevišķā dalībvalstī, bet tikai no tā, vai ir spēkā abi šajā normā paredzētie nosacījumi, proti, naida kurināšana un ar rasi vai tautību saistīti iemesli.
90. Otrkārt, dalībvalstij, kas uzskatītu, ka no citas dalībvalsts raidītajos raidījumos netiek ievēroti Direktīvas 22.a pantā minētie nosacījumi, nav liegti visi rīcības līdzekļi. Kā mēs jau redzējām, tās rīcībā ir Direktīvas 2.a panta 2. punktā paredzētā procedūra, kas tai ļauj atbilstoši šajā normā izklāstītajiem nosacījumiem īstenot ierobežojošus pasākumus attiecībā pret šādiem raidījumiem.
91. Šī garantija, kura tādējādi ir uztvērēju dalībvalstu rīcībā un kura ir vērsta uz to, lai pēc iespējas labāk saskaņotu pamattiesību uz vārda brīvību īstenošanu un tikpat leģitīmas dalībvalstu tiesības aizsargāt savu sabiedrisko kārtību, pēc manām domām, arī mudina atbalstīt plašu Direktīvas 22.a pantā paredzētās kompetences nodošanas interpretāciju.
92. Šī garantija vēl jo vairāk mudina šādi rīkoties tāpēc, ka – atbilstoši tam, ko atklāja debates tiesas sēdē, – pasākumi, ko atļauts īstenot saskaņā ar Direktīvas 2.a panta 2. punktu, var būt efektīvāki nekā pasākumi, kurus vienpusēji pieņem uztvērēja dalībvalsts. Piemēram, šajās lietās Direktīvas 2.a panta 2. punktā paredzētās procedūras īstenošana attiecīgā gadījumā varētu ļaut panākt, ka Dānijas Karaliste aizliedz visu to Mesopotamia Broadcast METV televīzijas raidījumu apraidi, kuros tiek slavināta PKK, kamēr strīdīgo Vācijas pasākumu konkrētās sekas būtu tikai tādas, ka par noziedzīgu nodarījumu tiek atzīta to retranslācija sabiedriskās vietās Vācijā, nevis to privāta uztveršana šīs valsts teritorijā.
93. Tādējādi, ņemot vērā šos apsvērumus, es iesaku Tiesai atbildēt uz uzdoto jautājumu tā, ka Direktīvas 22.a pants, saskaņā ar kuru dalībvalstis nodrošina, lai televīzijas apraides raidījumos nebūtu nekādas rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naida kurināšanas, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas aizliedz arī raidījumus, kas, slavinot grupu, kuru Savienība atzinusi par “teroristu” grupu, var radīt naidīguma vai atgrūšanas reakcijas starp dažādas etniskās vai kultūras izcelsmes kopienām.
IV – Secinājums
94. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, iesaku uz Bundesverwaltungsgericht uzdoto jautājumu atbildēt šādi:
Padomes 1989. gada 3. oktobra Direktīvas 89/552/EEK par dažu tādu televīzijas raidījumu veidošanas un apraides [televīzijas apraides] noteikumu koordinēšanu, kas ietverti dalībvalstu normatīvajos un administratīvajos aktos, redakcijā ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 1997. gada 30. jūnija Direktīvu 97/36/EK, 22.a pants, saskaņā ar kuru dalībvalstis nodrošina, lai televīzijas apraides raidījumos nebūtu nekādas rasu, dzimumu, reliģiju vai tautību naida kurināšanas, ir jāinterpretē tādā nozīmē, ka tas aizliedz arī raidījumus, kas, slavinot grupu, kuru Eiropas Savienība atzinusi par “teroristu” grupu, var radīt naidīguma vai atgrūšanas reakcijas starp dažādas etniskās vai kultūras izcelsmes kopienām.