ĢENERĀLADVOKĀTA NĪLO JĒSKINENA [NIILO JÄÄSKINEN]
SECINĀJUMI,
sniegti 2014. gada 10. jūlijā (1)
Lieta C‑212/13
František Ryneš
pret
Úřad pro ochranu osobních údajů
(Nejvyšší správní soud (Čehijas Republika) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesību aktu tuvināšana – Personas datu apstrāde – Direktīva 95/46/EK – Piemērošanas joma – Atkāpes – 3. panta 2. punkts – Jēdziens “tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām” – Personas, kura izmanto ierakstīšanas sistēmu, mājas ieejas, publiskās telpas, kā arī ieejas kaimiņu mājā ieraksts, izmantojot novērošanas kameru
I – Ievads
1. Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (2) šī joma ir regulēta plaši. Tomēr saskaņā ar tās 3. panta 2. punkta otro ievilkumu minēto direktīvu nepiemēro personas datu apstrādei, “ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā [personiskām vai sadzīviskām vajadzībām]” (3).
2. Nejvyšší správní soud (Čehijas Republikas Augstākā administratīvā tiesa) jautā Tiesai par šī izņēmuma interpretāciju tiesvedībā starp F. Ryneš un Úřad pro ochranu osobních údajů (Personas datu aizsardzības birojs, turpmāk tekstā – “Birojs”) saistībā ar lēmumu, ar kuru tas konstatēja, ka F. Ryneš ir izdarījis vairākus pārkāpumus personas datu aizsardzības jomā, uzstādot zem savas mājas dzegas novērošanas kameru, kas ierakstīja ne tikai viņa māju, bet arī publisko ceļu un pretī esošo māju.
3. Ja nekļūdos, Tiesa vēl nekad nav izskatījusi lietu, kurā tā būtu konstatējusi, ka Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma piemērošanas nosacījumi ir izpildīti, lai gan tā piemērojamība ir tikusi norādīta it īpaši lietā Lindqvist (4). Ņemot vērā pieeju, kas ir Tiesas judikatūras pamatā, un it īpaši nesenos spriedumus lietās Digital Rights Ireland un Seitlinger u.c. (5), kā arī Google Spain un Google (6), kuros ir uzsvērtas pamattiesības uz personas datu aizsardzību, šajos secinājumos es ierosināšu atzīt, ka minētais izņēmums neattiecas uz tādām situācijām, kādas tiek apskatītas pamatlietā, un ka līdz ar to Direktīva 95/46 ir piemērojama.
4. Ir jāuzsver, ka jautājums, vai uz F. Ryneš veiktajām darbībām “ar mērķi aizsargāt mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību” attiecas vai neattiecas Direktīvas 95/46 piemērošanas joma, pilnībā neskar iespēju veikt šādu novērošanu. Izskatāmās lietas vienīgais mērķis ir precizēt, kādas ir atbilstošās tiesību normas, kuras ir piemērojamas šajā ziņā.
II – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
5. Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk tekstā – “Harta”) 7. pantā ir noteikts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un saziņas neaizskaramību”.
6. Hartas 8. panta 1. punktā ir paredzēts, ka “ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību”. Tā 2. un 3. punktā sniegti šādi precizējumi:
“2. Šādi [personas] dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos. Ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos.
3. Atbilstību šiem noteikumiem kontrolē neatkarīga iestāde.” (7)
7. Direktīvas 95/46 preambulas 12. un 16. apsvērumā ir noteikts:
“(12) [..] no šīs jomas būtu jāizslēdz fiziskas personas veiktā datu apstrāde, realizējot vienīgi un tikai personiska vai sadzīves rakstura pasākumus, tādus kā sarakste un adrešu reģistri;
(16) [..] šī direktīva neattiecas uz skaņas un attēlu datu, kā video novērošanas gadījumos, apstrādi, ja tā tiek realizēta sabiedriskās drošības, aizsardzības, valsts drošības nolūkos vai valsts pasākumu, kas attiecas uz krimināltiesību jomu, vai citu pasākumu, uz kuriem neattiecas Kopienas tiesību akti, norises laikā”.
8. Direktīvas 3. pantā ar nosaukumu “Darbības joma” ir paredzēts:
“1. Šī direktīva attiecas uz personas datu apstrādi pilnībā vai daļēji ar automatizētiem līdzekļiem un uz personas datu, kuri veido daļu no kartotēkas vai ir paredzēti, lai veidotu daļu no kartotēkas, apstrādi, kura netiek veikta ar automatizētiem līdzekļiem.
2. Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:
– tādu pasākumu gaitā, uz kuriem neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi, un jebkurā gadījumā uz apstrādes operācijām attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā;
– ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiska vai mājsaimnieciska pasākuma gaitā [personiskām vai sadzīviskām vajadzībām].”
B – Čehijas Republikas tiesiskais regulējums
9. Likuma Nr. 101/2000 Sb. (turpmāk tekstā – “Likums Nr. 101/2000”) par personas datu aizsardzību un grozījumiem atsevišķos likumos 3. panta 3. punktā ir paredzēts:
“šis likums nereglamentē personas datu apstrādi, ko veic fiziska persona vienīgi savai personiskai izmantošanai”.
10. Atbilstoši minētā likuma 5. panta 2. punkta e) apakšpunktam personas datu apstrāde principā ir iespējama vienīgi ar šo datu subjekta piekrišanu. Ja šāda piekrišana nav dota, minētā apstrāde var notikt, ja tā ir nepieciešama personas datu apstrādātāja, adresāta vai citas iesaistītās personas ar likumu aizsargāto tiesību un interešu aizsardzībai. Tomēr šī apstrāde nedrīkst apdraudēt datu subjekta tiesības uz viņa privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību.
11. Šī likuma 44. panta 2. punktā ir noteikta tāda personas datu apstrādātāja atbildība, kurš izdara pārkāpumu, ja viņš apstrādā personas datus bez datu subjekta piekrišanas, ja viņš nesniedz datu subjektam nozīmīgo informāciju un ja viņš nepilda pienākumu paziņot par to kompetentajai iestādei.
III – Pamatlieta, prejudiciālais jautājums un tiesvedība Tiesā
12. Laikā no 2007. gada 5. oktobra līdz 2008. gada 11. aprīlim F. Ryneš izmantoja kameru, kura bija novietota zem viņa mājas jumta dzegas. Tā tika uzstādīta fiksētā stāvoklī, tā nevarēja griezties, un ar to tika ierakstīta ieeja viņa mājā, publiskais ceļš, kā arī ieeja pretējā mājā. Sistēma ļāva veikt tikai vizuālu ierakstu, kas tika uzglabāts cirkulējošā ieraksta iekārtā, proti, cietajā diskā. Tiklīdz tas bija pilns, esošais ieraksts tika dzēsts un tika sākts jauns ieraksts. Ieraksta iekārtai monitora nebija un līdz ar to nebija iespējams videoierakstu vizualizēt uzreiz. Vienīgi F. Ryneš bija tieša pieeja sistēmai un ierakstītajiem datiem.
13. Iesniedzējtiesa norāda, ka šīs kameras izmantošanas, ko veica F. Ryneš, vienīgais iemesls bija aizsargāt viņa, kā arī viņa ģimenes īpašumu, veselību un dzīvību. Kāda nezināma persona, kuru nevarēja identificēt, vairāku gadu laikā bija nodarījusi kaitējumu gan viņam pašam, gan viņa ģimenei. Turklāt laikā no 2005. līdz 2007. gadam vairākkārt ir tikuši izsisti viņa sievai piederošās mājas logi.
14. Naktī no 2007. gada 6. uz 7. oktobri ar no kaķenes izdarītu šāvienu tika izsists F. Ryneš mājas logs. Ar videonovērošanas sistēmas palīdzību tika identificēti divi aizdomās turētie. Ieraksti ir tikuši nodoti policijai un pēc tam kā pierādījums norādīti saistībā ar kriminālprocesu.
15. Viens no aizdomās turētajiem pieprasīja F. Ryneš videonovērošanas sistēmas pārbaudi, un Birojs ar savu 2008. gada 4. augusta lēmumu konstatēja, ka F. Ryneš esot pārkāpis Likumu Nr. 101/2000, jo:
– kā personas datu apstrādātājs viņš ar savā mājā uzstādītas kameras sistēmas palīdzību esot ieguvis personas datus bez personu, kuras pārvietojas pa pretī mājai esošo ielu vai kuras ieiet otrā ielas pusē esošajā mājā, piekrišanas;
– attiecīgās personas neesot tikušas informētas ne par šo personas datu apstrādi, apjomu un šīs datu apstrādes mērķiem, ne par personu, kas veic apstrādi, un veidu, kādā minētā apstrāde notika, ne par personām, kuras varētu piekļūt attiecīgajiem datiem;
– kā personas datu apstrādātājs F. Ryneš attiecībā uz Biroju neesot ievērojis paziņošanas prasību par attiecīgo datu apstrādi.
16. F. Ryneš par šo lēmumu cēla prasību Městský soud de Prague [Prāgas Pilsētas tiesā], un tā ar 2012. gada 25. aprīļa spriedumu to noraidīja. F. Ryneš par šo spriedumu iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā.
17. Šajos apstākļos ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 20. martā, Nejvyšší správní soud nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai saskaņā ar Direktīvas 95/46 [..] 3. panta 2. punktu ģimenes mājā uzstādītas novērošanas kameras sistēmas izmantošana ar mērķi aizsargāt šīs mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību var tikt kvalificēta kā personas datu apstrāde, “ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām”, pat ja šāda sistēma ieraksta arī publisko telpu?”
18. Rakstveida apsvērumus iesniedza F. Ryneš, Birojs, Čehijas Republikas, Spānijas, Itālijas, Austrijas, Polijas, Portugāles un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija. Birojs, Čehijas Republikas, Austrijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija bija pārstāvēti tiesas sēdē, kas notika 2014. gada 20. martā.
IV – Analīze
A – Ievada apsvērumi
1) Par lietas kontekstu
19. Pirmkārt, ir jānorāda, ka šajā lietā uzdotais prejudiciālais jautājums ir precīzs un ir vērsts uz jēdziena “tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām” interpretāciju, no kuras ir atkarīga Direktīvas 95/46 piemērojamība attiecībā uz F. Ryneš veikto videonovērošanu. Atbilde uz šo lūgumu sniegt interpretāciju nevar būt atkarīga no tā, vai ar videonovērošanu tika sasniegts izvirzītais mērķis, proti, tika identificēti noziedzīgā nodarījuma izdarītāji. Atbildei būtu jābūt tādai pašai gadījumā, ja personu, kuras atradās publiskajā telpā F. Ryneš mājas priekšā, videonovērošana būtu bijusi nesekmīga un tiktu veikti vienīgi ieraksti, kuri galu galā tiktu izdzēsti un tādējādi paliktu neizmantoti.
20. Otrkārt, lieta būtībā attiecas uz attiecīgās videonovērošanas kvalifikāciju Direktīvas 95/46 piemērošanas nolūkā. Līdz ar to ierakstīto attēlu vēlāka izmantošana, manuprāt, nevar būt noteicoša, lai noskaidrotu jautājumu par pašu direktīvas piemērojamību (8). F. Ryneš veiktās videonovērošanas juridiskā kvalifikācija nevar mainīties atkarībā no tā, vai attēli vēlāk ir tikuši dzēsti vai saglabāti.
21. Treškārt, lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu pamatā esošā lieta atšķiras no situācijām, kurās videonovērošanu ir veikušas valsts iestādes vai juridiskas personas. Attiecībā uz valsts iestādēm Direktīva 95/46 ir piemērojama, izņemot šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētos gadījumus. Attiecībā uz juridiskām personām Direktīva 95/46 ir piemērojama bez ierobežojumiem. Tāpēc man nešķiet, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūra, kaut gan šajā jomā tā ir ļoti plaša, sniedz tieši attiecināmas norādes (9).
22. Visbeidzot, šajā lietā ir skaidrs, ka ir piemērojama Harta, it īpaši tās 7. un 8. pants. Attiecīgajā gadījumā var rasties konflikts starp datu apstrādātāja (angļu valodā – “data controller”) pamattiesībām un datu subjekta (angļu valodā – “data subject”) pamattiesībām. Šajā lietā runa ir par konfliktu starp F. Ryneš un identificētajiem noziedzīga nodarījuma izdarītājiem. Tomēr Direktīvas 95/46 piemērošanas kontekstā kopumā runa ir par konfliktu starp jebkuras fiziskas personas, kura veic publiskās telpas videonovērošanu, tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību un jebkura datu subjekta, kas šajā publiskajā telpā atrodas, tiesībām uz personas datu aizsardzību.
23. Ja Tiesa uzskata, ka šajā lietā Direktīva 95/46 ir piemērojama, būtu jāveic izvērtēšana starp dažādām tiesībām un interesēm, kuras tiek ietekmētas saistībā ar minētās direktīvas materiālajām tiesību normām, it īpaši tās 7. panta f) punktu (10). Es vēlos precizēt, ka vajadzības gadījumā tas būtu jādara iesniedzējtiesai, bet tas pārsniedz šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu definēto apjomu (11).
2) Par Tiesas judikatūru attiecībā uz personas datu aizsardzību
24. Direktīvas 95/46 mērķis ir nodrošināt augstu aizsardzības līmeni saistībā ar fizisko personu pamattiesībām un brīvībām, it īpaši viņu tiesībām uz privāto dzīvi attiecībā uz personas datu apstrādi (12).
25. Interpretējot Savienības tiesības, Tiesa iedvesmojas no Hartas. Tiesas judikatūrā Direktīva 95/46 tiek saistīta arī ar vispārējiem tiesību principiem un šādā veidā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”), kas parakstīta Romā 1950. gada 4. novembrī, 8. pantu (13). Tāpat ir ticis atzīts, ka ar Direktīvu 95/46 ir radīts līdzsvars, ko ir noteicis likumdevējs, starp dažādām pastāvošajām pamattiesībām (14).
26. Tādējādi spriedumā lietā Google Spain un Google (15) Tiesa ir uzsvērusi Direktīvas 95/46 lietderīgās iedarbības nozīmi un fizisko personu brīvību un pamattiesību efektīvu un pilnīgu aizsardzību, ko tā paredz nodrošināt (16), it īpaši tiesību uz šo personu privātās dzīves neaizskaramību [aizsardzību] saistībā ar personas datu apstrādi, kurai šī direktīva piešķir īpašu nozīmi, kā to apstiprina it īpaši tās 1. panta 1. punkts un tās preambulas 2. un 10. apsvērums (17).
27. Šajā ziņā Tiesa jau ir nospriedusi, ka Direktīvas 95/46 normas attiecībā uz personas datu apstrādi, kas var skart pamattiesības un it īpaši tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, katrā ziņā ir jāinterpretē, ievērojot pamattiesības, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pieder pie vispārējiem tiesību principiem, kuru ievērošanu nodrošina Tiesa, un kas ir ierakstītas Hartā (18).
28. Precīzāk, spriedumā lietā Google Spain un Google Tiesa ir norādījusi šādi: “Hartas 7. pantā ir garantētas tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību, un Hartas 8. pantā ir skaidri noteiktas tiesības uz personas datu aizsardzību. Šī pēdējā minētā panta 2. un 3. punktā ir precizēts, ka šie dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem un ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos, ka ikvienam ir pieejas tiesības datiem, kas par viņu savākti, un tiesības ieviest labojumus šajos datos un ka atbilstību šiem noteikumiem kontrolē neatkarīga iestāde. Šīs prasības tostarp ir realizētas ar Direktīvas 95/46 6., 7., 12., 14. un 28. pantu” (19).
29. Es norādu, ka šīs pēdējās tiesību normas, izņemot 28. pantu, attiecas arī uz horizontālajām attiecībām starp datu apstrādātājiem, kuri nav valsts iestādes, un datu subjektiem.
3) Par videonovērošanu, ņemot vērā Direktīvas 95/46 mērķus
a) Par videonovērošanu
30. Videonovērošanu raksturo tās pastāvīgā un sistemātiskā darbība neatkarīgi no ierakstu iespējamās saglabāšanas dažādā ilguma (20). Es uzsveru, ka šajā lietā uzdotais prejudiciālais jautājums ir par fiksēta veida novērošanas sistēmu, kura aptver publisko telpu, kā arī pretī esošās mājas durvis un tādējādi ļauj identificēt nenoteikta skaita personas, kas tajā atrodas, iepriekš tās nebrīdinot par minēto novērošanu. Savukārt juridiskie jautājumi saistībā ar ierakstiem, kuri veikti, izmantojot mobilos telefonus, videokameras vai digitālās fotokameras, ir atšķirīgi, un tādējādi šajos secinājumos nav paredzēts tos izskatīt.
31. Tas, ka videonovērošana ar attēlu ierakstiem ietilpst Direktīvas 95/46 jomā, jo tā pati par sevi ir automātiska apstrāde (kas digitālo ierakstu gadījumā tā ir) vai varētu izraisīt šādu apstrādi, izriet jau no tās preambulas 16. apsvēruma.
32. Šajā ziņā es norādu, ka iesniedzējtiesa šaubās par Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma interpretāciju. Tādējādi es uzskatu, ka minētā tiesa netieši, lai gan noteikti, uzskata, ka pamatlietā aplūkotā apstrāde atbilst minētās direktīvas 3. panta 1. punktā noteiktajiem kritērijiem (21).
33. Iesniedzējtiesa nesniedz attiecīgo videoierakstu satura detalizētu aprakstu. Tomēr atbilstoši Tiesas judikatūrai ir iespējams uzskatīt, ka šāda veida ieraksti, “skatīti kopumā, var ļaut izdarīt ļoti precīzus secinājumus par personu, kuru dati tikuši saglabāti, privāto dzīvi, tostarp ikdienas paradumiem, pastāvīgajām vai pagaidu dzīvesvietām, ikdienas vai citām gaitām, veiktajām darbībām, šo personu sociālajām attiecībām un aprindām, kurās tās mēdz uzturēties” (22).
34. Turklāt “datu saglabāšana, lai tiem, iespējams, varētu piekļūt kompetentas valsts iestādes”, kā tas ir bijis pamatlietā, “tieši un konkrēti ietekmē privāto dzīvi un tādējādi Hartas 7. pantā garantētās tiesības. Turklāt uz šādu datu saglabāšanu attiecas Hartas 8. pants tādēļ, ka tā ir personas datu apstrāde šīs tiesību normas izpratnē un tādējādi tai katrā ziņā jāatbilst no šī panta izrietošajām datu aizsardzības prasībām” (23).
b) Par Direktīvas 95/46 mērķiem
35. Tiesa ir norādījusi, ka it īpaši no Direktīvas 95/46 preambulas 3., 7. un 8. apsvēruma izriet, ka, saskaņojot valsts tiesību normas, kas aizsargā fiziskās personas attiecībā uz personas datu apstrādi, šajā direktīvā galvenokārt ir paredzēts nodrošināt šādu datu brīvu apmaiņu starp dalībvalstīm, kas ir nepieciešams iekšējā tirgus izveidei un darbībai EKL 14. panta 2. punkta izpratnē (24).
36. Saskaņā ar tās nosaukumu Direktīva 95/46 kalpo arī citam mērķim, proti, “personu aizsardzībai attiecībā uz personas datu apstrādi”. Tādējādi ar direktīvu ir izveidota sistēma, ar kuru ir nodrošināta fizisko personu aizsardzība attiecībā uz personas datu apstrādi.
37. Turklāt ir taisnība, ka personas datu brīva aprite var skart tiesību uz privāto dzīvi neaizskaramību, kuras it īpaši atzītas ECPAK 8. pantā (25), kā arī vispārējos Savienības tiesību principos (26).
38. Šī iemesla dēļ un kā tas it īpaši izriet no Direktīvas 95/46 preambulas 10. apsvēruma un 1. panta, šajā direktīvā tāpat ir paredzēts nesamazināt aizsardzību, ko nodrošina pastāvošās valsts tiesību normas, bet, gluži pretēji, garantēt Savienībā augsta līmeņa pamatbrīvību un tiesību aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi (27).
39. Ir skaidrs, ka attiecībā uz tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību “atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai to aizsardzība katrā ziņā prasa, lai atkāpes no personas datu aizsardzības un tās ierobežojumi tiktu īstenoti absolūti nepieciešamā ietvaros” (28), un ka šajā ziņā “personas datu aizsardzība, kas izriet no Hartas 8. panta 1. punktā skaidri izteiktā pienākuma, ir īpaši nozīmīga tās 7. pantā nostiprinātajām tiesībām uz privātās dzīves neaizskaramību” (29).
B – Par izslēgšanu no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas, kura paredzēta 3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā
40. Pamatlietā ir izvirzīts jautājums, vai F. Ryneš veiktā darbība ir izslēgta no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas, piemērojot Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzēto izņēmumu par apstrādi, “ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām”. Minētā tiesību norma neattiecas uz tādu personas datu apstrādes mērķi, kāds ir aprakstīts prejudiciālajā jautājumā, proti, “mājas īpašnieku īpašuma, veselības un dzīvības” aizsardzību.
41. Es vēlos precizēt, ka pamatlieta neattiecas ne uz valsts drošību, ne arī valsts darbībām krimināltiesību jomā, uz kurām varētu attiekties Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā paredzētais izņēmums, kaut gan šajā lietā apkopotie dati galu galā ir tikuši nodoti iestādēm (30). F. Ryneš rīkojās kā noziedzīgā nodarījumā cietusi privātpersona, nevis kā policijas darbinieks.
42. F. Ryneš, kā arī Čehijas Republikas, Itālijas, Polijas un Apvienotās Karalistes valdības uzskata, ka tādas videonovērošanas sistēmas izmantošana, kāda tiek aplūkota pamatlietā, kuras mērķis ir aizsargāt mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību, tiek veikta tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma izpratnē, lai gan ar minēto sistēmu tika novērota arī publiskā telpa. Gluži pretēji, tādā gadījumā kā šajā lietā, ja ar minēto sistēmu tiek novērota arī publiskā telpa, Birojs, Austrijas, Portugāles un Spānijas valdības, kā arī Komisija uzskata, ka iepriekš minētais izņēmums nav piemērojams.
a) Apstrādes mērķa kā Direktīvas 95/46 piemērojamības kritērija ņemšana vērā
43. Tiesas sēdē tika plaši izskatīts jautājums, vai izņēmuma piemērošana varēja būt atkarīga no attiecīgās personas nodoma. Precīzāk, runa ir par to, vai datu apstrādes “tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām” [vajadzībām] raksturs var tikt pierādīts, ņemot vērā datu apstrādātāja sasniedzamo mērķi.
44. Iesniedzējtiesa uzskata, ka F. Ryneš esot veicis novērošanu “ar mērķi aizsargāt mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību”. Manuprāt, nav izslēgts, ka darbība, kurai raksturīgs šāds subjektīvs mērķis, varētu atbilst Direktīvas 95/46 7. panta f) punkta nosacījumiem, kas padarītu personas datu apstrādi par likumīgu tās ietvaros. Tomēr tas nav Tiesai uzdotais jautājums. Izskatāmais prejudiciālais jautājums ir par Direktīvas 95/46 piemērošanas jomu, kura katrā ziņā ir primārā jebkurā jautājumā par šo materiālo tiesību normu interpretāciju.
45. Šajos apstākļos ir jānosaka, vai personas datu apstrāde, kuru veica F. Ryneš, ir ārpus direktīvas piemērošanas jomas, ņemot vērā tās subjektīvo mērķi, ciktāl šis mērķis varētu tikt uzskatīts par tādu, kas veido attiecīgās datu apstrādes tikai un vienīgi personisko vai sadzīves raksturu.
46. Šajā ziņā es atgādinu, ka Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrā ievilkuma normas uzdevums ir definēt minētās direktīvas piemērošanas jomu, izslēdzot konkrētas situācijas, kurās kāda darbība, lai gan tā atbilst šajā direktīvā noteiktajiem kritērijiem, tomēr tiek izslēgta no tās piemērošanas jomas. Manuprāt, Savienības tiesību instrumenta piemērošana nevar būt atkarīga no ieinteresētās personas subjektīvā mērķa, kas šajā gadījumā ir datu apstrādātāja mērķis, jo šāds mērķis nav nedz objektīvi pārbaudāms, pamatojoties uz ārējiem faktoriem, nedz atbilstošs attiecībā pret datu subjektiem, kuru tiesības un intereses ietekmē attiecīgā darbība.
47. Personas datu apstrādes mērķis nevar būt noteicošs saistībā ar gājēju, kurš pastaigājas pa publisko ceļu un uz kuru attiecas videonovērošana, no viņa tādas aizsardzības vajadzības viedokļa, kas tiek īstenota ar precīzām tiesību normām, kurās noteikta tā tiesiskā situācija attiecībā pret personas datu apstrādātāju. Savukārt apstrādes mērķim var būt nozīme, novērtējot tās tiesiskumu. Tādējādi direktīvas piemērošanas jomai ir jābūt noteiktai, izmantojot objektīvus kritērijus.
b) Tikai un vienīgi sadzīves rakstura vai tikai un vienīgi personiska rakstura pasākums
48. Lai raksturotu attiecīgā izņēmuma saturu, Direktīvā 95/46 ir minēti divi piemēri: sarakste un adrešu reģistru glabāšana (31). Acīmredzami tas kā izņēmums ir jāinterpretē šauri, ko apstiprina judikatūra par Direktīvu 95/46 (32).
49. Šī izņēmuma ļoti precīza noteikšana palīdz novērst nereglamentētu personas datu vākšanu, kas var tikt veikta ārpus Savienības tiesībās noteiktā apjoma un līdz ar to ir atbrīvota no prasībām, kuras izriet no Hartas 8. panta 2. un 3. punkta (33).
50. Lieta Lindqvist tāpat kā šī lieta attiecās uz personas datu apstrādi, kuru veikusi fiziska persona. Ģenerāladvokāts A. Ticano [A. Tizzano] uzskatīja, ka “tikai un vienīgi personiska vai sadzīves rakstura pasākumu” kategorijā ietilpst vienīgi tādas darbības kā “sarakste un adrešu reģistru glabāšana” [..], proti, darbības, kuras ir acīmredzami privātas un konfidenciālas un kuras [nesniedzas ārpus] ieinteresēto personu [personiskās] vai sadzīves jom[as]”, un ka attiecīgajā lietā izņēmums, kas minēts otrajā ievilkumā, nav piemērojams (34).
51. Manuprāt, “personiska rakstura pasākumi” saskaņā ar Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otro ievilkumu ir darbības, kuras ir cieši un objektīvi saistītas ar personas privāto dzīvi un kuras būtiski neskar citu personu personisko jomu. Šīs darbības tomēr var notikt ārpus dzīvesvietas. “Sadzīves rakstura pasākumi” ir saistīti ar ģimenes dzīvi un parasti notiek dzīvesvietā vai citās tādās vietās, kuras ir kopīgas ģimenes locekļiem, piemēram, otrā dzīvesvietā, viesnīcas istabā vai vieglajā automobilī. Tās visas ir saistītas ar privātās dzīves aizsardzību, kas paredzēta Hartas 7. pantā.
52. Patiesībā, līdzīgi kā Apvienotās Karalistes valdība, es uzskatu, ka šis izņēmums ļauj pašreizējā tiesiskajā regulējumā, proti, tajā, kas ir izveidots ar Direktīvu 95/46, nodrošināt Hartas 7. pantā paredzēto aizsardzību par labu tam, kurš veic personas datu apstrādi savā privātajā un ģimenes dzīvē.
53. Tomēr saistībā ar Direktīvu 95/46, lai varētu izmantot minēto izņēmumu, nepietiek, ka paredzētās darbības ir saistītas ar personiska vai sadzīves rakstura pasākumiem, bet šai saiknei turklāt ir jābūt ekskluzīvai. Šajā ziņā es piebilstu, ka, manuprāt, nav nekādu šaubu par to, ka ekskluzivitātes nosacījumu piemēro gan attiecībā uz personiska rakstura, gan attiecībā uz sadzīves rakstura pasākumiem.
54. Es konstatēju, ka citu personu videonovērošana, proti, vietu sistemātiska novērošana, izmantojot ierīci, kas rada ierakstītu videosignālu, lai identificētu personas, pat mājas iekšienē, nevar tikt uzskatīta par tikai un vienīgi personiska rakstura pasākumu, bet tas neizslēdz, ka uz to varētu attiekties sadzīves rakstura pasākuma jēdziens.
55. Savukārt ir taisnība, kā to apgalvo Apvienotās Karalistes valdība, ka privātmājas neaizskaramības aizsardzība un tās aizsardzība pret zādzību un pret jebkādu nelikumīgu piekļuvi ir darbības, kas ir būtiskas katrai mājsaimniecībai un šī iemesla dēļ var tikt uzskatītas par sadzīves rakstura pasākumiem.
56. Tomēr, manuprāt, videonovērošana, kas aptver publisko telpu, nevar tikt uzskatīta par tikai un vienīgi sadzīves rakstura pasākumu, jo tā attiecas uz personām, kurām nav nekādas saiknes ar attiecīgo ģimeni un kuras vēlas saglabāt savu anonimitāti. Kā to ir norādījusi Tiesa, “apstāklis, ka datu saglabāšana un to vēlāka izmantošana”, attiecīgās personas šajā gadījumā “par to neinformējot, var [..] attiecīgajām personām radīt sajūtu, ka viņu privātā dzīve tiek pastāvīgi uzraudzīta” (35).
57. Tādējādi sistemātiska publiskās telpas videonovērošana, ko ir veikušas fiziskas personas, nav atbrīvota no prasībām, kuras izriet no personas datu aizsardzības un kuras ir piemērojamas attiecībā uz valsts iestāžu vai juridisko personu veikto videonovērošanu. Turklāt šī interpretācija ļauj nesniegt priekšrocību personām, kuras īsteno publiskās telpas vienas ģimenes mājas priekšā videonovērošanu salīdzinājumā ar novērošanu, kas tiktu veikta citu kopīpašuma māju apkārtnē, jo uz visiem personas datu apstrādātājiem, proti, fiziskām personām vai juridiskām personām, tātad attiecas tās pašas prasības (36).
58. Es no tā secinu, ka uz tādu personas datu apstrādi, kādu veica F. Ryneš, neattiecas jēdziens “tikai un vienīgi personiskām un sadzīviskām vajadzībām” un tādējādi minētā apstrāde, kas neietilpst attiecīgajā izņēmumā, ir ietverta Direktīvas 95/46 piemērošanas jomā.
c) Papildu apsvērumi
59. Lai sniegtu izsmeļošu atbildi, es vēlos precizēt, ka, pat ja judikatūrā personas datu “publicēšana” ir bieži minēta starp apstākļiem, kas tiek izmantoti, lai secinātu par Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta otrajā ievilkumā paredzētā izņēmuma nepiemērošanu (37), publicēšanas neesamība a contrario nepadara minēto izņēmumu par piemērojamu. Personas datu ierakstīšana un saglabāšana pati par sevi veido iejaukšanos Hartas 7. pantā garantētajās tiesībās (38).
60. Turklāt es norādu, ka F. Ryneš ierakstītie personas dati tika paziņoti iestādēm saistībā ar kriminālprocesu. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru “kompetento valsts iestāžu piekļuve datiem ir papildu iejaukšanās šajās pamattiesībās” (39).
61. Ja Tiesa piekristu, kā es tai piedāvāju, ka Direktīva 95/46 ir piemērojama, F. Ryneš veiktā darbība būs jāanalizē saistībā ar minēto direktīvu, kuras mērķis ir izveidot un nodrošināt līdzsvaru starp personu pamattiesībām un interesēm.
62. Šajā gadījumā it īpaši būtu jāpārbauda attiecīgās datu apstrādes “likumība” (40). Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, izņemot Direktīvas 95/46 13. pantā pieļautās atkāpes, it īpaši, lai “aizsargātu datu subjektu vai citu personu tiesības un brīvības”, jebkurai personas datu apstrādei, pirmkārt, ir jāatbilst minētās direktīvas 6. pantā minētajiem principiem par datu kvalitāti un, otrkārt, ir jāatbilst vienam no šīs pašas direktīvas 7. pantā uzskaitītajiem kritērijiem datu apstrādes atzīšanai par likumīgu (41).
63. Attiecībā uz tādas apstrādes atzīšanu par likumīgu, kāda tiek aplūkota pamatlietā, es uzskatu, ka minētā apstrāde var tikt atzīta par likumīgu saskaņā ar Direktīvas 95/46 7. panta f) punktu.
64. Direktīvas 95/46 7. panta f) punktā ir paredzēti divi nosacījumi, kas vienlaicīgi jāizpilda, lai personas datu apstrāde būtu likumīga, proti, pirmkārt, ka datu apstrāde vajadzīga personas datu apstrādātāja vai trešo personu, kurām dati tiek atklāti, likumīgo interešu ievērošanai un, otrkārt, ka priekšroka nav dodama datu subjekta pamattiesībām un pamatbrīvībām. Ir jāņem vērā tas, ka attiecībā uz otro no minētajiem nosacījumiem ir nepieciešams izvērtēt tiesības un intereses, kas pastāv attiecīgajā gadījumā un faktiski ir atkarīgas no attiecīgās situācijas konkrētiem apstākļiem, un situācijā, kad personai vai iestādei, kas veic salīdzināšanu, ir jāņem vērā attiecīgās personas tiesību, kas izriet no Hartas 7. un 8. panta, nozīmīgums (42). Minētais Direktīvas 95/46 7. panta f) punkts bieži ir galvenais pamats, lai pārbaudītu personas datu apstrādes tiesiskumu (43).
65. Šajā gadījumā man šķiet, ka F. Ryneš veiktās darbības mērķis ir aizsargāt citu pamattiesību izmantošanu, proti, īpašumtiesību un tiesību uz ģimenes dzīvi izmantošanu.
66. Tādējādi tas, ka Direktīva 95/46 ir piemērojama, obligāti nav nelabvēlīgi personas datu apstrādātāja interesēm ar nosacījumu, ka tās ir tiešām likumīgas atbilstoši minētās direktīvas 7. panta f) punktam. Nav loģiski apgalvot, ka, lai aizsargātu F. Ryneš pamattiesības, nebūtu jāpiemēro Eiropas direktīva, kuras mērķis tieši ir taisnīga līdzsvara izveidošana starp pēdējā minētā tiesībām un citu fizisko personu, proti, to, kuras ietekmē personas datu apstrāde, tiesībām.
67. Tas, ka Direktīva 95/46 attiecas uz šādu situāciju, pats par sevi neliecina par F. Ryneš veiktās darbības nelikumību. Turpretī pamattiesību, kas piemērojamas pamatlietā, izvērtēšana ir jāveic Direktīvas 95/46 kontekstā.
V – Secinājumi
68. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, es piedāvāju Tiesai uz Nejvyšší správní soud uzdoto prejudiciālo jautājumu atbildēt šādi:
Pie ģimenes mājas ar mērķi aizsargāt šīs mājas īpašnieku īpašumu, veselību un dzīvību uzstādītas tādas kameras sistēmas izmantošana, ar kuru tiek novērota arī publiskā telpa, nevar tikt kvalificēta kā personas datu apstrāde, ko veic fiziska persona tikai un vienīgi personiskām vai sadzīviskām vajadzībām, Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 3. panta 2. punkta izpratnē.