ĢENERĀLADVOKĀTA PAOLO MENGOCI [PAOLO MENGOZZI] SECINĀJUMI,
sniegti 2013. gada 10. janvārī (1)
Lieta C‑443/11
F. P. Jeltes
M. A. Peeters
J. G. J. Arnold
pret
Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen
(Rechtbank Amsterdam (Nīderlande) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Migrējošu darba ņēmēju sociālais nodrošinājums – LESD 45. pants – Regula (EEK) Nr. 1408/71 – 71. pants – Netipisks pārrobežu darba ņēmējs, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks – Tiesības uz pabalstu dzīvesvietas dalībvalstī – Pēdējās nodarbinātības valsts atteikšanās maksāt – Regula (EK) Nr. 883/2004 – 65. pants – Sprieduma lietā Miethe atbilstība – Pārejas noteikumi – 87. panta 8. punkts – Jēdziens “nemainīga situācija”
1. Saskaņā ar Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā (2), Tiesa ir spriedusi, ka netipiskiem pārrobežu darba ņēmējiem, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, var tikt atzītas tiesības saņemt bezdarbnieka pabalstus vai nu viņu dzīvesvietas valstī, vai arī viņu pēdējās nodarbinātības valstī (3). Tagad Tiesai tiek uzdots jautājums, vai šis tiesas sniegtais risinājums joprojām ir piemērojams saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulu (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu (4). Tai ir lūgts arī lemt par pēdējās nodarbinātības valsts izvirzītā dzīvesvietas nosacījuma saderību. Visbeidzot, Tiesai būs jāizlemj jautājums par pārejas noteikumiem bezdarbnieka pabalstu jomā starp Regulu Nr. 1408/71 un Regulu Nr. 883/2004.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Savienības tiesības
1) Regula Nr. 1408/71
2. Regulas Nr. 1408/71 71. pants ir vienīgais pants 3. iedaļā, kura veltīta bezdarbniekiem, kas savas pēdējās nodarbinātības laikā dzīvojuši dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts. Tas ir formulēts šādi:
“1. Bezdarbnieks, kas agrāk ir strādājis un kas savas pēdējās nodarbinātības laikā dzīvoja kādā dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts, saņem pabalstus saskaņā ar šādiem noteikumiem:
a) [..]
ii) pārrobežu darba ņēmējs, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, saņem pabalstus saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo, tā, it kā uz viņu būtu attiekušies šie tiesību akti viņa pēdējās nodarbinātības laikā; dzīvesvietas institūcija nodrošina šādus pabalstus uz sava rēķina.
b)
i) darbinieks, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs un kurš ir daļējs, periodiska rakstura vai pilnīgs bezdarbnieks, un kurš paliek sava darba devēja rīcībā vai nodarbinātības dienestu rīcībā kompetentajā valstī, saņem pabalstus saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem tā, it kā viņš dzīvotu tās teritorijā; šos pabalstus nodrošina kompetentā institūcija;
ii) darbinieks, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs un kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, un kurš ir pieteicies būt pieejams nodarbinātības dienestiem tajā dalībvalstī, kur viņš dzīvo, vai kurš atgriežas šajā valstī, saņem pabalstus saskaņā ar šīs valsts tiesību aktiem tā, it kā viņš šeit būtu bijis nodarbināts visvēlāk; dzīvesvietas institūcija nodrošina šādus pabalstus uz sava rēķina. Tomēr gadījumā, ja šādam darbiniekam iestājas tiesības uz pabalstiem uz tās dalībvalsts kompetentas institūcijas rēķina, kuras tiesību aktiem viņš bija pakļauts visvēlāk, viņš saņem pabalstus saskaņā ar 69. pantu. Pabalstu saņemšana saskaņā ar tās valsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo, tiek apturēta uz jebkuru laikposmu, kurā bezdarbnieks saskaņā ar 69. pantu var iesniegt prasību attiecībā uz pabalstiem saskaņā ar tiem tiesību aktiem, kam viņš bija pakļauts visvēlāk.
2. Bezdarbnieks laikā, kamēr viņam ir tiesības uz pabalstiem saskaņā ar šā panta 1. punkta a) apakšpunkta i) ievilkumu vai b) apakšpunkta i) ievilkumu, nevar iesniegt prasību par pabalstiem saskaņā ar tās dalībvalsts tiesību aktiem, kurā viņš dzīvo.”
2) Regula Nr. 883/2004
3. Ar Regulu Nr. 883/2004 ir modernizēti un vienkāršoti Regulā Nr. 1408/71 ietvertie noteikumi (5).
4. Regulas Nr. 883/2004 preambulas 32. apsvērumā ir apstiprināts, ka, “[l]ai sekmētu darba ņēmēju pārvietošanās iespējas, īpaši lietderīgi ir veicināt nodarbinātības meklējumus dažādās dalībvalstīs; tādēļ jānodrošina ciešāka un efektīvāka koordinācija starp bezdarba apdrošināšanas shēmām un visu dalībvalstu nodarbinātības dienestiem”.
5. Regulas Nr. 883/2004 1. pantā “pierobežas darbinieks” [“pārrobežu darba ņēmējs”] ir definēts kā “katra persona, kas veic darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā kādā dalībvalstī, bet dzīvo citā dalībvalstī, kurā parasti atgriežas katru dienu vai vismaz vienreiz nedēļā”.
6. Regulas Nr. 883/2004 7. pantā ir paredzēts, ka, “[j]a šajā regulā nav noteikts citādi, naudas pabalstus, ko izmaksā saskaņā ar vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību aktiem vai saskaņā ar šo regulu, nesamazina, nemaina, neatliek, neatceļ un nekonfiscē tādēļ, ka pabalsta saņēmējs vai viņa ģimenes locekļi dzīvo dalībvalstī, kas nav tā, kurā atrodas par pabalstu piešķiršanu atbildīgā iestāde”.
7. Regulas Nr. 883/2004 63. pantā ir paredzēts, ka “[š]ās nodaļas piemērošanas vajadzībām 7. pantu piemēro tikai gadījumos, kas paredzēti 64. un 65. pantā, ievērojot tajos noteiktos ierobežojumus”.
8. Regulas Nr. 883/2004 65. panta, kas veltīts stāvoklim, kādā ir bezdarbnieki, kas dzīvo dalībvalstī, kura nav kompetentā valsts, 1.–6. punkts ir izteikti šādi:
“1. Persona, kas ir daļēji vai periodiski bez darba un kas savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā dzīvojusi dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, nodod sevi sava daba devēja vai nodarbinātības dienestu rīcībā kompetentajā dalībvalstī. Viņa saņem pabalstus atbilstīgi kompetentās dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas notiktu, ja šī persona dzīvotu šajā dalībvalstī. Šos pabalstus nodrošina kompetentās dalībvalsts iestāde.
2. Pilnīgs bezdarbnieks, kas savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā dzīvojis dalībvalstī, kura nav kompetentā dalībvalsts, un turpina dzīvot šajā dalībvalstī vai atgriežas šajā dalībvalstī, nodod sevi dzīvesvietas dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā. Neskarot 64. pantu, pilnīgs bezdarbnieks papildus var nodot sevi tās dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā, kurā viņš ir veicis savu pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā.
Bezdarbnieks, kas nav pierobežas darbinieks un kas neatgriežas savā dzīvesvietas dalībvalstī, nodod sevi nodarbinātības dienestu rīcībā dalībvalstī, kuras tiesību aktiem viņš ir bijis pakļauts pēdējiem.
3. Bezdarbnieks, kas minēts 2. punkta pirmajā teikumā, reģistrējas kā darba meklētājs tās dalībvalsts nodarbinātības dienestos, kurā viņš dzīvo, tiek pakļauts tur organizētajai kontroles procedūrai un ievēro nosacījumus, ko paredz šās dalībvalsts tiesību akti. Ja šī persona izvēlas arī reģistrēties kā persona, kura meklē darbu, dalībvalstī, kurā viņa ir veikusi pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā, viņa ievēro saistības, ko piemēro šajā valstī.
[..]
5. a) Bezdarbnieks, kas minēts 2. punkta pirmajā un otrajā teikumā, saņem pabalstus saskaņā ar dzīvesvietas dalībvalsts tiesību aktiem tā, kā tas būtu noticis, ja viņš būtu pakļauts šiem tiesību aktiem savas pēdējās darbības laikā nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā. Šos pabalstus nodrošina dzīvesvietas iestāde;
b) tomēr darbinieks, kas nav pierobežas darbinieks [pārrobežu darba ņēmējs], un kam tikuši nodrošināti pabalsti par tās dalībvalsts kompetentās iestādes līdzekļiem, kuras tiesību aktiem viņš bijis pakļauts pēdējiem, pēc viņa atgriešanās dzīvesvietas dalībvalstī, pirmkārt [vispirms], saņem pabalstus saskaņā ar 64. pantu[;] vienlaikus pabalstu saņemšana saskaņā ar 5.a punktu ir pārtraukta uz laiku, kamēr viņš saņem pabalstus atbilstoši tiesību aktiem, kuriem viņš ir bijis pakļauts pēdējiem.
6. Saskaņā ar 5. punktu dzīvesvietas iestādes sniegtos pabalstus turpina nodrošināt par šās iestādes pašas līdzekļiem. Tomēr, ievērojot 7. punktu, tās dalībvalsts kompetentā iestāde, kuras tiesību aktiem persona ir bijusi pakļauta pēdējiem, atlīdzina dzīvesvietas iestādei pilnu to pabalstu summu, ko šī iestāde nodrošinājusi pirmajos trijos mēnešos [..].”
9. Regulas Nr. 883/2004 VI sadaļā, kurā ietverts 87.–91. pants, ir paredzēti pārejas un nobeiguma noteikumi.
10. Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā – ar grozījumiem, kas izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 988/2009 (6) 1. panta 19. punktu, – ir noteikts, ka, “[j]a šīs regulas darbības rezultātā persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas (EEK) Nr. 1408/71 II sadaļu, šos tiesību aktus turpina piemērot, kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga, un jebkurā gadījumā ne ilgāk kā 10 gadus pēc šīs regulas piemērošanas dienas, ja vien attiecīgā persona nelūdz uz sevi attiecināt tiesību aktus, ko piemēro saskaņā ar šo regulu. Šo lūgumu trīs mēnešu laikā pēc šīs regulas piemērošanas dienas iesniedz tās dalībvalsts kompetentajai iestādei, kuras tiesību akti ir piemērojami saskaņā ar šo regulu, ja attiecīgajai personai ir jābūt pakļautai minētās dalībvalsts tiesību aktiem no šīs regulas piemērošanas dienas. [..]”
11. Regulas Nr. 883/2004 89. pantā – aplūkojot to kopā ar minētās regulas 90. un 91. pantu – ir paredzēts, ka Regula Nr. 883/2004 kļūst piemērojama no īstenošanas regulas spēkā stāšanās dienas un ka no tās pašas dienas ir atcelta Regula Nr. 1408/71.
3) Regula (EK) Nr. 987/2009
12. Eiropas Parlamenta un Padomes 2009. gada 16. septembra Regulas (EK) Nr. 987/2009, ar ko nosaka īstenošanas kārtību Regulai Nr. 883/2004 (7), 56. panta 2. punkts ir izteikts šādi:
“Ja attiecīgās dalībvalsts tiesību aktos paredzēts, ka bezdarbnieks pilda konkrētus pienākumus un/vai veic darba meklējumus, tad pienākumi un/vai darba meklējumi, ko bezdarbnieks veic dzīvesvietas dalībvalstī, ir prioritāri.
Tas, ka bezdarbnieks neizpilda visus pienākumus un/vai darba meklējumus dalībvalstī, kurā viņš ir veicis savu pēdējo darbību, neietekmē dzīvesvietas dalībvalstī piešķirtos pabalstus.”
13. Regulas Nr. 987/2009 97. pantā ir paredzēts, ka minētā regula stājas spēkā 2010. gada 1. maijā.
4) Regula (EEK) Nr. 1612/68
14. Padomes 1968. gada 15. oktobra Regulas (EEK) Nr. 1612/68 par darba ņēmēju brīvu pārvietošanos Kopienā (8) 7. panta 1. un 2. punkts ir izteikti šādi:
“1. Darba ņēmējam, kas ir dalībvalsts pilsonis, citā dalībvalstī pilsonības dēļ nedrīkst piemērot citādus darba un nodarbinātības nosacījumus kā minētās valsts darba ņēmējiem, īpaši attiecībā uz atalgojumu, atlaišanu un bezdarba gadījumā – atjaunošanu darbā vai atkārtotu pieņemšanu darbā.
2. Šāds darba ņēmējs bauda [šādam darba ņēmējam ir] tādas pašas sociālās un nodokļu priekšrocības kā attiecīgās valsts darba ņēmēji [ņēmējiem].”
B – Nīderlandes tiesības
15. Saskaņā ar 1986. gada 6. novembra Likumu par darba ņēmēju apdrošināšanu pret bezdarba finansiālajām sekām (Wet tot verzekering van werknemers tegen geldelijke gevolgen van werkloosheid, turpmāk tekstā – “Likums par bezdarbu”) uz darba ņēmējiem, kuri nedzīvo un neuzturas Nīderlandē citu iemeslu dēļ kā vien saistībā ar brīvdienām, neattiecas tiesības uz pabalstiem (9). Tiesības uz pabalstiem izbeidzas, tiklīdz darba ņēmējs vairs nav bezdarba situācijā vai tiklīdz viņš vairs neatbilst dzīvesvietas nosacījumam (10). Likumā par bezdarbu arī ir paredzēts, ka – tad, ja tiesības uz pabalstiem izbeidzas un ja pēc tam apstāklis, kura dēļ šīs tiesības izbeigušās, beidz pastāvēt, minētās tiesības uz pabalstiem atsākas – tās tiek atjaunotas, ja vien jaunas tiesības uz pabalstiem nav radušās saskaņā ar Likuma par bezdarbu normām (11).
II – Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
16. F. P. Jeltes un J. G. J. Arnold, kā arī M. A. Peeters – prasītāji pamatlietā – visi ir Nīderlandes pilsoņi.
17. F. P. Jeltes dzīvo Beļģijā. Viņš strādāja darbinieka statusā Nīderlandē līdz 2010. gada 30. jūlijam, un tad viņam sākās bezdarba laika posms, kurā viņš 2010. gada 2. augustā iesniedza pieteikumu kompetentajā Nīderlandes iestādē – Raad van Bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen [Nodarbināto personu apdrošināšanas pārvaldības institūta valde] (turpmāk tekstā – “UWV”), lai viņam tiktu izmaksāts bezdarbnieka pabalsts, pamatojoties uz Likumu par bezdarbu. UWV atteicās piešķirt viņam minēto pabalstu, jo saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 65. pantu pieteikums bija jāiesniedz viņa dzīvesvietas valstī.
18. Arī M. A. Peeters dzīvo Beļģijā un arī strādāja Nīderlandē. Pēc darba zaudēšanas viņai kopš 2009. gada 1. maija bija piešķirts bezdarbnieka pabalsts. 2010. gada 26. aprīlī M. A. Peeters atsāka strādāt algotu darbu. Tad UWV izbeidza maksāt minēto pabalstu, norādot M. A. Peeters, ka, ja viņa atkal paliktu bez darba pirms 2010. gada 25. oktobra, tad varētu pieprasīt, lai viņai tiktu turpināta bezdarbnieka pabalsta izmaksa. Kad M. A. Peeters pārbaudes laika beigās tika atlaista, viņa 2010. gada 18. maijā iesniedza attiecīgu pieteikumu. UWV to noraidīja, jo pēc tās uzskatiem bezdarba situācija bija no jauna jāpārbauda un, ņemot vērā faktu, ka M. A. Peeters pieteikums tika iesniegts pēc 2010. gada 1. maija, bija jāpiemēro Regulas Nr. 883/2004 65. pants.
19. Savukārt J. G. J. Arnold dzīvo Vācijā un strādāja Nīderlandē, tad zaudēja darbu un kopš 2009. gada 2. februāra saņēma bezdarbnieka pabalstu, ko maksāja UWV. 2009. gada martā J. G. J. Arnold atsāka profesionālo darbību pašnodarbinātas personas statusā. 2009. gada 6. aprīlī UWV beidza maksāt šo pabalstu, informējot J. G. J. Arnold, ka, ja viņš pirms 2011. gada 30. augusta pilnībā beigs darbību pašnodarbinātas personas statusā, tad varēs pieprasīt, lai viņam turpina maksāt bezdarbnieka pabalstu. 2010. gada 1. jūnijā, kad viņš pēc [saimnieciskās] darbības izbeigšanas atkal bija bez darba, J. G. J. Arnold iesniedza attiecīgu pieteikumu UWV, kura to noraidīja, uzskatīdama, ka, tā kā pieteikums esot iesniegts pēc [saimnieciskās] darbības izbeigšanas, kura notikusi pēc 2010. gada 1. maija, tas no minētā brīža esot jāiesniedz J. G. J. Arnold dzīvesvietas valsts iestādēs un ka pārejas noteikumi, kas ietverti Regulā Nr. 883/2004, J. G. J. Arnold neesot piemērojami.
20. Trīs UWV lēmumi par atteikumu ir pamatoti ar Regulas Nr. 883/2004 65. pantu, kurā dzīvesvietas valsts ir norādīta kā kompetentā valsts attiecībā uz pabalsta piešķiršanu pārrobežu darba ņēmējiem, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki. Prasītāji pamatlietā ir apstrīdējuši minētos lēmumus iesniedzējtiesā.
21. Prasītāju prasība galvenokārt ir pamatota ar faktu, ka, tā kā viņi visi esot bijuši netipiski pārrobežu darba ņēmēji, UWV esot bijis jāpiemēro risinājums, kādu Tiesa izklāstījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Miethe, un ka tiesībām izvēlēties starp dzīvesvietas dalībvalsti (Beļģiju vai Vāciju) un pēdējās nodarbinātības dalībvalsti (Nīderlandi), nosakot dalībvalsti, kas atbildīga par bezdarbnieka pabalstu piešķiršanu, būtu jāturpina pastāvēt saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.
22. Tādējādi, saskārusies ar grūtībām Savienības tiesību interpretācijā, Rechtbank Amsterdam [Amsterdamas tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un ar lēmumu lūgt prejudiciālu nolēmumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 29. augustā, pamatojoties uz LESD 267. pantu, uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004 joprojām ir spēkā Regulas Nr. 1408/71 darbības laikā pasludinātā sprieduma lietā Miethe papildinošā funkcija, proti, pamatot izvēles tiesības netipiskiem pārrobežu darba ņēmējiem attiecībā uz dalībvalsti, kurā viņi nodod sevi nodarbinātības dienestu rīcībā un no kuras viņi tāpēc saņem bezdarbnieka pabalstu, jo izredzes uz atkārtotu iekļaušanos darba tirgū vislielākās ir viņu izvēlētajā dalībvalstī? Vai arī Regulas Nr. 883/2004 65. pants, kopumā vērtējot, jau pietiekami nodrošina, ka pilnīgi bezdarbnieki saņem pabalstu ar tādiem nosacījumiem, kuri ir vislabvēlīgākie darba meklēšanai, un spriedums lietā Miethe ir zaudējis savu pievienoto vērtību?
2) Vai Savienības tiesībām, proti, LESD 45. pantam vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktam pretrunā ir dalībvalsts lēmums saskaņā ar šīs dalībvalsts tiesību aktiem atteikt bezdarbnieka pabalstu migrējošam darba ņēmējam (pārrobežu darba ņēmējam), kurš ir kļuvis par pilnīgu bezdarbnieku un kurš pēdējo reizi bija nodarbināts šajā dalībvalstī, un attiecībā uz kuru, ievērojot pastāvošās sociālās un ģimenes saiknes, iespējams uzskatīt, ka viņam šajā dalībvalstī ir vislabākās izredzes uz atkārtotu iekļaušanos darba tirgū, tikai tāpēc, ka viņš dzīvo citā dalībvalstī?
3) Ievērojot Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktu, [Eiropas Savienības] Pamattiesību hartas 17. pantu, kā arī tiesiskās paļāvības principu, kāda ir atbilde uz iepriekš minēto jautājumu, ja šādam darba ņēmējam jau pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās dienas saskaņā ar bijušās nodarbinātības valsts tiesību aktiem bija piešķirts bezdarbnieka pabalsts un maksimālais pabalsta saņemšanas ilgums, kā arī termiņš tiesību uz pabalstu atjaunošanai šajā brīdī, kad regula stājās spēkā, vēl nebija beidzies (un pabalsta izmaksa tika apturēta, jo bezdarbnieks bija uzsācis jaunu darbu)?
4) Vai atbilde uz otro jautājumu ir citāda, ja attiecīgajiem pārrobežu darba ņēmējiem, kuri ir kļuvuši par bezdarbniekiem, ir garantēts, ka viņi var pieprasīt atjaunot savas tiesības uz pabalstiem gadījumā, ja viņi pēc jauna darba uzsākšanas atkārtoti kļūst par bezdarbniekiem, un saistībā ar to sniegtā informācija īstenošanas praksē esošo neskaidrību dēļ ir izrādījusies nepareiza vai neviennozīmīga?”
III – Tiesvedība Tiesā
23. M. A. Peeters, UWV, Nīderlandes, Čehijas, Dānijas un Vācijas valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesai rakstveida apsvērumus.
24. Tiesas sēdē, kas notika 2012. gada 24. oktobrī, savus apsvērumus mutvārdos pauda UWV, Nīderlandes, Čehijas, Dānijas un Vācijas valdības, kā arī Komisija.
IV – Juridiskā analīze
A – Par pirmo jautājumu
25. Ar pirmo jautājumu iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai tās sniegtais risinājums, kas izklāstīts iepriekš minētajā spriedumā lietā Miethe, joprojām ir piemērojams saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004. Lai varētu uz to atbildēt, vispirms ir sīkāk jāanalizē šis spriedums.
1) Spriedums lietā Miethe un tā ratio decidendi
26. Iepriekš minētajā lietā Miethe iesniedzējtiesa lūdza interpretēt Regulas Nr. 1408/71 71. pantu. Šajā pantā, kurā precizēts, kura dalībvalsts ir kompetentā valsts attiecībā uz bezdarbnieka pabalstu izmaksu, būtībā bija paredzēti divi gadījumi.
27. Pirmkārt, pārrobežu darba ņēmējam, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, bija jāsaņem vienīgi pabalsti, ko maksā viņa dzīvesvietas valsts, “tā, it kā uz viņu būtu attiekušies šie tiesību akti viņa pēdējās nodarbinātības laikā” (12). Otrkārt, tāds darba ņēmējs, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs un kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, nodeva sevi nodarbinātības dienestu rīcībā savā dzīvesvietas valstī, kurai principā bija jāizmaksā viņam bezdarbnieka pabalsti “tā, it kā viņš šeit būtu bijis nodarbināts visvēlāk”, bet minētajam darba ņēmējam arī varēja tikt atzītas tiesības uz pabalstiem viņa pēdējās nodarbinātības dalībvalstī (13). Šajā gadījumā dzīvesvietas dalībvalsts apturēja pabalstu izmaksu.
28. Minētajā lietā Miethe Tiesai uzdotais jautājums bija – vai pārrobežu darba ņēmējs, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks un kurš ir saglabājis īpaši ciešas profesionālās un personiskās saites ar pēdējās nodarbinātības dalībvalsti, ir jāuzlūko tādējādi, ka uz to attiecas pirmais gadījums (tiesības uz pabalstiem tad būtu radušās vienīgi dzīvesvietas dalībvalstī), vai tādējādi, ka uz to attiecas otrais gadījums (tiesības uz pabalstiem tad būtu radušās gan dzīvesvietas dalībvalstī, gan pēdējās nodarbinātības dalībvalstī).
29. Lai atbildētu uz šo jautājumu, Tiesa, pirmkārt, ir atgādinājusi, ka Regulas Nr. 1408/71 71. pantam bija izvirzīts mērķis “nodrošināt, lai migrējošais darba ņēmējs saņemtu bezdarbnieka pabalstus ar nosacījumiem, kas ir vislabvēlīgākie jauna darba meklēšanai”, jo šie pabalsti ietver “ne tikai pabalstus naudā, bet arī atbalstu profesionālajā pārkvalifikācijā, ko nodarbinātības dienesti sniedz darba ņēmējiem, kuri nodevuši sevi šo dienestu rīcībā” (14). Tiesa no tā ir secinājusi, ka, paredzēdams normu, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmēju tiesībām uz pabalstiem jābūt pieejamām dzīvesvietas dalībvalstī, Savienības likumdevējs tādējādi ir “netieši prezumējis, ka uz šādu darba ņēmēju šajā valstī attiecas nosacījumi, kas ir vislabvēlīgākie jauna darba meklēšanai” (15).
30. Tomēr Tiesa tajā pašā laikā ir atzinusi, ka izvirzītais mērķis nevar tikt sasniegts, ja pārrobežu darba ņēmējs “pēdējās nodarbinātības valstī izņēmuma kārtā ir saglabājis tādas personiskās un profesionālās saites, ka tieši tajā valstī viņam ir labākas profesionālās reintegrācijas iespējas” (16), un ka tādā gadījumā minētais darba ņēmējs ir jāuzlūko kā darba ņēmējs, kurš nav pārrobežu darba ņēmējs un kurš ietilpst Regulas Nr. 1408/71 71. panta 1. punkta b) apakšpunkta ii) daļas piemērošanas jomā. Tiesa no tā ir secinājusi, ka iesniedzējtiesai ir “[jā]nosaka, vai darba ņēmējs, kurš dzīvo citā valstī, nevis nodarbinātības valstī, tomēr [bija] saglabājis pēdējā minētajā valstī vislabākās profesionālās reintegrācijas iespējas un vai viņam tādējādi [bija] jāietilpst Regulas Nr. 1408/71 71. panta 1. punkta b) apakšpunkta piemērošanas jomā” (17).
31. Tādējādi no iepriekš minētā sprieduma lietā Miethe ļoti skaidri izriet, ka tolaik Tiesas izklāstītā risinājuma jēga – kas ir gandrīz pretēja pašam Regulas Nr. 1408/71 71. panta formulējumam – bija balstīta vienīgi uz vēlmi nodrošināt attiecīgajam darba ņēmējam nosacījumus, kas ir vislabvēlīgākie, lai viņš atgrieztos darbā. Tāpat jāpiebilst, ka iespējamība šajā gadījumā atgriezties pēdējās nodarbinātības dalībvalstī, lai tur iesniegtu pieteikumu par bezdarbnieka pabalstu izmaksu, tolaik bija pieejama tikai tā sauktajai “netipisko pārrobežu darba ņēmēju” kategorijai viņu īpaši ciešo personisko un profesionālo saišu dēļ, kādas tie bija saglabājuši ar pēdējās nodarbinātības valsti. Tiesa acīmredzot atļāvās pārsniegt minētās regulas tekstu, jo tas faktiski bija balstīts uz vienu prezumpciju – ka nosacījumi, kas ir vislabvēlīgākie profesionālajai reintegrācijai, ir izpildīti dzīvesvietas dalībvalstī –, kura bija jāuzskata par atspēkojamu, vismaz iepriekš minētajos izņēmuma gadījumos. Visbeidzot, piebildīšu – tas, ka Regulā Nr. 1408/71 valsts, kas maksā pabalstus, noteikti bija tā pati valsts, kurā darba ņēmējam bija jāreģistrējas, lai saņemtu nodarbinātības dienestu sniegto atbalstu, mudināja Tiesu uzskatīt, ka attiecībā uz šiem netipiskajiem pārrobežu darba ņēmējiem profesionālās reintegrācijas mērķis tiktu vieglāk sasniegts, ja minētie darba ņēmēji varētu reģistrēties nodarbinātības dienestos pēdējās nodarbinātības valstī, kas tātad liktu paredzēt arī šīs valsts kompetenci attiecībā uz pabalstu izmaksu.
2) Savienības likumdevēja acīmredzamā griba izbeigt lietā Miethe paredzēto izņēmumu
32. Tādējādi šajā lietā izvirzītais jautājums ir, vai manis nupat izklāstītais ratio decidendi var attaisnot to, ka tiek saglabāts izņēmums saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.
33. Vispirms jākonstatē, ka Savienības likumdevējs nav izvēlējies tieši paredzēt risinājumu, ko Tiesa izklāstījusi iepriekš minētajā spriedumā lietā Miethe, lai gan Regulas Nr. 883/2004 preambulas divdesmit pirmajā apsvērumā ir norādīts uz Tiesas judikatūru, kas tādējādi liecina, ka likumdevējs pilnībā apzinājās Tiesas nostāju šajā jomā. Regulas Nr. 883/2004 65. pantā ir paredzēts, ka pārrobežu bezdarbnieks, kurš ir pilnīgs bezdarbnieks, saņem pabalstus dzīvesvietas dalībvalstī. Attiecībā uz pabalstu izmaksu likumdevējs judikatūras iepriekš minētajā lietā Miethe rezultātā nav paredzējis nedz izvēles tiesības pārrobežu darba ņēmējam, nedz arī īpašas normas netipisko pārrobežu darba ņēmēju kategorijai.
34. Vēl jo vairāk, šajā normā ir ietverta loģika, kas ir radikāli pretēja loģikai, kādu Komisija ierosināja izmantot sākotnējā regulas priekšlikumā. Proti, atbilstoši minētā priekšlikuma 51. pantam darba ņēmējam, kurš dzīvojis valstī, kura nav kompetentā valsts, un kurš nodevis sevi nodarbinātības dienestu rīcībā dzīvesvietas valstī, bija jāsaņem kompetentās valsts nodrošināti pabalsti (18). Tātad likumdevējs ir pilnīgi apzināti saglabājis principu, saskaņā ar kuru tieši dzīvesvietas valstij ir jāmaksā bezdarbnieka pabalsti pārrobežu darba ņēmējiem.
35. Ieviestais jauninājums rodams citur. Ar 65. pantu dalībvalsts, kas maksā pabalstus, ir nodalīta no dalībvalsts, kurā darba ņēmējs var reģistrēties nodarbinātības dienestos. Precīzāk, Regulas Nr. 883/2004 65. panta 2. punktā ir paredzēts, ka pārrobežu darba ņēmējs nodod sevi “dzīvesvietas dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā” un “papildus var nodot sevi tās dalībvalsts nodarbinātības dienestu rīcībā, kurā viņš ir veicis savu pēdējo darbību nodarbinātas vai pašnodarbinātas personas statusā”.
36. Pat ja varētu tikt iedomāts apgalvojums, ka likumdevējs, tieši neparedzēdams [lietas] Miethe risinājumu, izstrādājot Regulas Nr. 883/2004 65. panta redakciju, nav arī to skaidri noraidījis, minētā regula katrā ziņā ir jāinterpretē, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu Nr. 987/2009, kas ir tās īstenošanas regula. Šīs īstenošanas regulas preambulas 13. apsvērumā ir lasāms, ka, lai arī “[p]ārrobežu darba ņēmēji, kuri pilnībā zaudējuši darbu, var pieteikties nodarbinātības dienestos gan pastāvīgās dzīvesvietas valstī, gan tajā dalībvalstī, kurā viņi pēdējo reizi bija nodarbināti[, t]omēr šīm personām vajadzētu būt tiesīgām saņemt pabalstus tikai no dzīvesvietas dalībvalsts” (19).
37. Ir īpaši pārsteidzoši konstatēt, ka šis apsvērums likumdošanas procesa gaitā tika ieviests pēc Eiropas Parlamenta pieprasījuma, kurš tolaik uzskatīja, ka šis precizējums kliedēšot “jebkādas neskaidrības par judikatūras lietā Miethe piemērošanu vai nepiemērošanu” (20). Tādējādi ir gluži acīmredzams, ka Savienības likumdevējs neuzskatīja, ka risinājuma lietā Miethe piemērošana varētu turpināties saskaņā ar Regulu Nr. 883/2004.
38. Ja tas tā ir, Tiesa varētu novērst šo acīmredzamo likumdevēja gribas neesamību, ja tā būtu pārliecināta, ka ar Regulas Nr. 883/2004 normām netiek sasniegts izvirzītais mērķis garantēt nosacījumus, kas ir vislabvēlīgākie pārrobežu darba ņēmēja profesionālajai reintegrācijai.
39. Ja stingri tiek ievērotas atbilstošās normatīvo aktu normas, kas ieviestas ar pamatregulu (Regula Nr. 883/2004) un precizētas ar īstenošanas regulu (Regula Nr. 987/2009), situācija ir šāda: pārrobežu darba ņēmējam ir tiesības uz pabalstiem dzīvesvietas dalībvalstī, viņam ir pienākums reģistrēties nodarbinātības dienestos šajā valstī un viņš, ja vēlas, var reģistrēties arī nodarbinātības dienestos savas pēdējās nodarbinātības valstī, pieņemot, ka prioritāra tomēr ir to pienākumu izpilde, kuri darba ņēmējam noteikti valstī, kas maksā pabalstus, proti, viņa dzīvesvietas valstī.
40. Vai šāda sistēma pārrobežu darba ņēmējiem vispār un netipiskiem pārrobežu darba ņēmējiem īpaši – proti, atgādinu – tiem, kuri ir saglabājuši ciešas personiskās un profesionālās saites pēdējās nodarbinātības dalībvalstī, – garantē nosacījumus, kas ir vislabvēlīgākie, lai atgrieztos darbā?
41. Izjautāts par to tiesas sēdē, Komisijas pārstāvis nespēja izskaidrot, kādā ziņā fakts, ka netipisks pārrobežu darba ņēmējs saņem bezdarbnieka pabalstu, ko maksā pēdējās nodarbinātības valsts, būtu apstāklis, kas garantētu minētajam darba ņēmējam nosacījumus, kuri būtu labvēlīgāki viņa profesionālajai reintegrācijai, pat ja tiek atzīts, ka šis pats darba ņēmējs turpmāk varēs reģistrēties nodarbinātības dienestos savas pēdējās nodarbinātības valstī.
42. Piebildīšu, ka M. A. Peeters savos rakstveida apsvērumos ir apgalvojusi, ka pēdējās nodarbinātības dalībvalsts nodarbinātības dienesti esot mazāk efektīvi, jo uz tiem mazāk attiecoties viņas profesionālā reintegrācija tiktāl, ciktāl – konkrēti – pabalstu izmaksa nav apgrūtinājums šīs valsts budžetam. Tomēr tas ir tikai apgalvojums, kas – ja tiktu pierādīts – katrā ziņā veidotu diskriminējošu rīcību, kura ir pretrunā Savienības tiesībām. Taču judikatūras iepriekš minētajā lietā Miethe atstāšana spēkā nevarētu tikt pamatota tikai tādēļ vien, ka pastāv šādas bailes.
43. Turklāt apstāklis, ka pienākumu kolīzijas gadījumā prioritāte jāpiešķir pienākumiem, kas darba meklētājam paredzēti dzīvesvietas valstī, noteikti izriet no tā, ka tieši pēdējai minētajai valstij ir jāizmaksā bezdarbnieka pabalsti. Tomēr nevaru pievienoties tēzei, ka šis apstāklis būtu šķērslis profesionālajai reintegrācijai pēdējās nodarbinātības valstī. Proti, es joprojām uzskatu, ka darba ņēmējam piedāvātā iespēja reģistrēties divu dalībvalstu nodarbinātības dienestos sniedz tam vienlaicīgu piekļuvi, konkrēti, darba un izglītības piedāvājumiem abu dalībvalstu darba tirgū, tādējādi attiecīgi palielinot viņa izredzes drīz atgriezties darbā.
44. Šajos apstākļos un iepriekš minēto iemeslu dēļ ierosinu Tiesai uz pirmo iesniedzējtiesas uzdoto jautājumu atbildēt tādējādi, ka saskaņā ar Regulas Nr. 883/2004 65. panta 5. punkta a) apakšpunktu vienīgā kompetentā valsts attiecībā uz bezdarbnieka pabalstu izmaksu pārrobežu darba ņēmējiem – pat netipiskiem pārrobežu darba ņēmējiem –, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, ir dzīvesvietas valsts.
B – Par otro jautājumu
45. Iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punkts un LESD 45. pants nepieļauj tādu atteikumu izmaksāt bezdarbnieka pabalstus, kādu prasītājiem pamatlietā paudušas Nīderlandes iestādes, – atteikumu, kas pamatots vienīgi ar faktu, ka pieteikumu iesniedzēji neatbilst nosacījumam par dzīvesvietu Nīderlandes teritorijā, kas Nīderlandes tiesību aktos paredzēts, lai varētu pieprasīt bezdarbnieka pabalstu izmaksu.
46. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru “tas, ka valsts pasākums, iespējams, var būt atbilstīgs atvasināto tiesību [normai] [..], nenozīmē, ka uz to neattiecas Līguma noteikumi” (21). Turklāt Tiesa ir nospriedusi, ka “īpašajā sociālo priekšrocību piešķiršanas jomā ar Regulas Nr. 1612/68 7. panta 2. punktu ir noteikts speciāls regulējums attiecībā uz vienlīdzīgas attieksmes noteikumu, kas pasludināts EKL 39. panta 2. punktā, un tas ir jāinterpretē tādā pašā veidā kā EKL 39. panta 2. punkts” (22).
47. Tiesai turklāt jau ir nācies aplūkot situācijas, kas līdzīgas situācijām pamatlietā. Šajā ziņā acīmredzot spriedums lietā Petersen (23) – lai gan pasludināts pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās – visvairāk līdzinās šai lietai. Tiesai toreiz tika jautāts par to, vai ar EKL 39. pantu ir saderīga Austrijas tiesību norma, kurā pabalsta, ko Tiesa kvalificējusi kā “bezdarbnieka pabalstu”, saņemšanai bija izvirzīts nosacījums, ka saņēmēju dzīvesvieta ir attiecīgās valsts teritorijā, un kurā tādējādi bija aizliegta šāda pabalsta eksportējamība uz citu dalībvalsti. Minētajā gadījumā prasītājs pamatlietā bija Vācijas pilsonis, kurš pēc tam, kad bija strādājis algotu darbu Austrijā, kur viņš dzīvoja, kļuva par bezdarbnieku. Tad viņš bija iesniedzis pieteikumu Austrijas iestādēm, lai varētu saņemt bezdarbnieka pabalsta avansu, kas viņam tika atteikts, jo minētais prasītājs tikmēr bija pārcēlies uz dzīvi Vācijā.
48. Tomēr būtiska atšķirība no izskatāmās lietas ir tāda, ka iepriekš minētajā lietā Petersen nebija strīda par to, ka dalībvalsts, kura bija atteikusies izmaksāt attiecīgo pabalstu, faktiski saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 koordinēšanas noteikumiem bija kompetentā dalībvalsts attiecībā uz bezdarbnieka pabalstu izmaksu. Tādējādi tobrīd izvirzītā juridiskā problēma bija – vai valsts, kas saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 norādīta bezdarbnieka pabalstu izmaksai, varēja pilnīgi atbilstoši primārajām tiesībām šo pabalstu izmaksai izvirzīt nosacījumu, ka ieinteresētās personas dzīvesvietai ir jābūt [minētās valsts] teritorijā.
49. Tādējādi analoģija ar spriedumu lietā Petersen ar to beidzas, jo prasītāji izskatāmajā pamatlietā acīmredzami ietilpst Regulas Nr. 883/2004 65. panta – normas, ar ko ir aizstāts Regulas Nr. 1408/71 71. pants, – piemērošanas jomā. Tieši saskaņā ar minētajā 65. pantā paredzētajiem noteikumiem šķiet, ka valsts, kurai ir pienākums maksāt pabalstus tādiem darba ņēmējiem, kādi ir pamatlietā, ir dzīvesvietas valsts.
50. Jautājums – kas ievērojami atšķiras no jautājuma, kurš Tiesai bija jāizskata saistībā ar iepriekš minēto lietu Petersen, – tādējādi ir, vai tas, ka pēdējās nodarbinātības valsts neizmaksā minēto pabalstu saskaņā ar Savienības likumdevēja paredzētajiem koordinēšanas noteikumiem, ir pretrunā ar minēto darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, pieņemot, ka uz prasītājiem pamatlietā faktiski attiecas jēdziens “darba ņēmēji” LESD 45. panta izpratnē (24). Kā norāda prasītāji pamatlietā, kuri visbeidzot apstrīd pašu Regulas Nr. 883/2004 paredzētās koordinēšanas sistēmas attiecībā uz pārrobežu darba ņēmējiem būtību, tā arī neapstrīdēdami tās spēkā esamību attiecībā uz primārajām tiesībām, Nīderlandes darba ņēmēji tiekot atturēti no savas brīvās pārvietošanās īstenošanas un no apmešanās uz dzīvi citas dalībvalsts teritorijā, tādēļ ka, tiklīdz tie ir ieguvuši pārrobežu darba ņēmēju statusu, par valsti, kas izmaksā bezdarbnieka pabalstus, kļūst minēto darba ņēmēju dzīvesvietas valsts. Šī situācija turklāt radot diskrimināciju salīdzinājumā ar Nīderlandes darba ņēmējiem, kuri strādā un dzīvo Nīderlandē.
51. Tiesa patiešām ir nospriedusi, ka “valsts tiesību norma, [j]a vien tā nav objektīvi pamatota un samērīga ar sasniedzamo mērķi, ir atzīstama par netieši diskriminējošu, ja tā pēc savas būtības var vairāk ietekmēt migrējošos darba ņēmējus nekā pašmāju darba ņēmējus un tādējādi draud nostādīt nelabvēlīgākā stāvoklī īpaši pirmos” (25). Tiesa ir piebildusi, ka “[t]ā tas ir tāda nosacījuma par dzīvesvietu gadījumā kā pamatprāvā aplūkotā pabalsta piešķiršanai izvirzītais, kuru ir vieglāk izpildīt pašmāju nekā citu dalībvalstu darba ņēmējiem, jo tieši šie pēdējie darba ņēmēji ir tie, kas it īpaši bezdarba [..] gadījumā sliecas atstāt valsti, kurā tie agrāk strādājuši, lai atgrieztos savā izcelsmes valstī” (26).
52. Tomēr situācijai izskatāmajā pamatlietā ir raksturīgi tas, ka attiecīgie darba ņēmēji jau ir īstenojuši brīvu pārvietošanos, jau ir pametuši savas valsts teritoriju un tiem nav nodoma tajā atgriezties.
53. Lai noteiktu, vai pastāv šķērslis brīvas pārvietošanās īstenošanai vai notiek atturēšana no tās, vispirms ir jāraksturo, kā tiek ietekmēta tādu pārrobežu darba ņēmēju, kādi ir pamatlietā, situācija. Atzīstu, ka man ir visai grūti to saprast.
54. No vienas puses, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka darba ņēmējs nevar prasīt, lai viņa pārvietošanās būtu neitrāla sociālā nodrošinājuma jomā. Jautājums šeit ir par nenovēršamām sekām, jo LESD 48. pantā (27) Eiropas Savienībai ir piešķirta tikai vara koordinēt dalībvalstu tiesību aktus sociālās nodrošināšanas jomā, nevis tos saskaņot. Tātad “atšķirības katras dalībvalsts sociālā nodrošinājuma sistēmā pēc būtības un no procedūras viedokļa un tādējādi arī atšķirības tur apdrošināto personu tiesībās [LESD 48. pants] neskar” (28).
55. No otras puses, prasītāji pamatlietā nav īsti pierādījuši reālo kaitējumu no tā, ka bezdarbnieka pabalstus tiem izmaksā to dzīvesvietas dalībvalsts. Šajā ziņā atgādinu, ka ir ļoti grūti spriest par to, kura valsts sistēma izrādītos visizdevīgākā.
56. Proti, pirmkārt, lai gan no lietas materiāliem izriet, piemēram, ka pabalsta summa būtu lielāka Nīderlandē, Beļģijā savukārt šis pabalsts tiktu maksāts ilgāk.
57. Otrkārt, Savienības tiesībās nav paredzēts koordinēšanas princips, kura mērķis būtu sistemātiski garantēt pabalstu piešķiršanu atbilstoši lielākajam apmēram. Labākajā gadījumā ir jāraugās, lai sociālā nodrošinājuma iemaksas neietu zudumā (29). Tiesa patiešām ir nospriedusi, ka darba ņēmēju brīvas pārvietošanās mērķis netiks sasniegts, “ja pārvietošanās brīvības tiesību izmantošanas dēļ darba ņēmējiem būtu jāzaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kas tiem ir garantētas dalībvalsts tiesību aktos, īpaši, ja šīs priekšrocības ir pretizpildījums viņu veiktām iemaksām” (30). Tomēr šeit jākonstatē, ka prasītāji pamatlietā nav zaudējuši “sociālā nodrošinājuma priekšrocību”. Vienkārši tiesības uz pabalstiem, kas ir radušās to laika posmu dēļ, kas nostrādāti Nīderlandē, tiek pārceltas uz dzīvesvietas valsti un jebkurā brīdī var atjaunoties pēdējās nodarbinātības valstī, ja minētie prasītāji atkal pārceltos uz turieni. Tāpat jāpatur prātā fakts, ka prasītāji pamatlietā, ja vēlas, var saņemt pēdējās nodarbinātības valsts darbā iekārtošanas pakalpojumus. Turklāt, ņemot vērā šo iemaksu īpašo raksturu un sociālā nodrošinājuma sistēmu raksturu vispār, nekāda tikai ar grāmatvedību saistīta loģika nevar būt pārāka (31). Tāpat vēlos vērst uzmanību uz to, ka neatbilstība starp dalībvalsti, kura saņēmusi iemaksas, un valsti, kura maksā pabalstus, ir sekas, ko dalībvalstis uzņēmušās izvēles dēļ, ko tās atbilstoši to uzskatiem izdarījušas par labu pārrobežu darba ņēmējiem [un] kas balstīta uz zināmu domu par solidaritāti (32).
58. Treškārt, kā Vācijas valdība pareizi ir norādījusi rakstveida apsvērumos, bezdarbnieka pabalstu apmēru dalībvalstis parasti nosaka acīmredzami individuāli, atkarībā no dzīves dārdzības katrā valstī. Tādējādi Nīderlandes lielākais bezdarbnieka pabalstu apmērs esot izskaidrojams ar lielāku dzīves dārdzību šajā dalībvalstī – dārdzību, ar ko prasītāji pamatlietā nesaskaras, jo dzīvo vai nu Beļģijā, vai Vācijā. Šis būtiskais apstāklis tos atšķir no personām, kuras strādā un dzīvo Nīderlandē. Tādējādi jautājums ir par atšķirīgām situācijām, pret kurām ir atļauts attiekties dažādi (33).
59. Attieksme pret pārrobežu darba ņēmējiem tiek pielīdzināta attieksmei pret tās valsts rezidentiem, kurā viņi ir apmetušies uz dzīvi. Tas skaidri izriet no izvēles, ko izdarījis Savienības likumdevējs, kurš, veicot izvēli, ir ieviesis nediskriminācijas principu. Vienlīdzīga attieksme pret pārrobežu darba ņēmējiem tādējādi tiek nodrošināta dzīvesvietas valstī, jo Regulas Nr. 883/2004 65. pantā ir paredzēts, ka dzīvesvietas valstij ir jāizmaksā bezdarbnieka pabalsti “tā, kā tas notiktu, ja” uz darba ņēmējiem attiektos tās tiesību akti viņu pēdējās nodarbinātības laikā.
60. Visbeidzot, šajā lietā ir izšķiroši uzskatīt, ka Nīderlandes iestāžu paustais atteikums, kā jau teicu, neatņem darba ņēmējiem iespēju saņemt bezdarbnieka pabalstu, bet, gluži pretēji, ar to viņi tiek virzīti uz dzīvesvietas valsti saistībā ar minēto pabalstu izmaksu. Šī virzīšana izriet no koordinēšanas noteikuma piemērošanas, ko pieņēmis Savienības likumdevējs – kurš tādā veidā ir tiecies sekmēt darba ņēmēju brīvu pārvietošanos – un kas ir pamatots ar postulātu, ka šo darba ņēmēju interesēs ir saņemt minētos pabalstus savā dzīvesvietas valstī un no savas dzīvesvietas valsts.
61. Tomēr vēlos precizēt, ka ir gluži acīmredzami – pat ja tas nav šī lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu priekšmets –, ka dzīvesvietas klauzula, kas ietverta Nīderlandes tiesību aktos, nevar tikt pretnostatīta gadījumā, kad, konkrēti, būtu piemērojams Regulas Nr. 883/2004 65. panta 1. punkts (tāda darba ņēmēja gadījumā, kurš ir daļējs bezdarbnieks un kurš dzīvo citā valstī, nevis pēdējās nodarbinātības valstī), vai arī minētās regulas 65. panta 5. punkta b) apakšpunkts (tāda darba ņēmēja gadījumā, kas nav pārrobežu darba ņēmējs, kurš pēc tam, kad sācis saņemt bezdarbnieka pabalstu savas pēdējās nodarbinātības valstī, pārceļas dzīvot uz citu valsti) (34).
62. Tā kā uz prasītāju situāciju attiecas Regulas Nr. 883/2004 65. panta 5. punkta a) apakšpunkts un iepriekš, it īpaši šo secinājumu 52. punktā, izklāstīto iemeslu dēļ – tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, man nešķiet, ka pēdējās nodarbinātības valsts atteikums izmaksāt bezdarbnieka pabalstu pārrobežu darba ņēmējiem, kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, apdraudētu darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ja tiesības uz pabalstu tiek pārceltas uz dzīvesvietas valsti.
C – Par trešo un ceturto jautājumu
63. Ar Tiesai uzdoto trešo un ceturto jautājumu iesniedzējtiesa vaicā, vai Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkts, Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. pants, tiesiskās noteiktības princips un/vai tiesiskās paļāvības princips varētu pamatot Nīderlandes iestāžu pienākumu turpināt bezdarbnieka pabalstu izmaksu prasītājiem pamatlietā.
64. Uzreiz precizēšu, ka šie jautājumi attiecas tikai uz diviem no minētajiem prasītājiem. Proti, atgādinu, ka Nīderlandes iestādes bija sākušas izmaksāt bezdarbnieka pabalstus M. A. Peeters un J. G. J. Arnold pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās, tādējādi piemērojot judikatūru iepriekš minētajā lietā Miethe. Brīdī, kad šie abi darba ņēmēji atsāka darbību, šīs pašas iestādes viņiem paziņoja, ka viņu tiesības uz pabalstiem varētu turpināties Nīderlandē, ja viņi atkal kļūtu par bezdarbniekiem pirms dienas, ko noteikušas minētās iestādes, un pēc 2010. gada 1. maija – Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās dienas.
65. Tādējādi Tiesai vispirms ir lūgts noteikt, vai īpaši pārejas noteikumi var attiekties uz pārrobežu darba ņēmējiem situācijā, kādu nupat raksturoju. Lai to noteiktu, ir sīki jāpārbauda Regulas Nr. 883/2004 pārejas noteikumi.
1) Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta piemērojamība bezdarbnieka pabalstiem
66. No Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta izriet, ka principā, “ja šīs regulas darbības rezultātā persona ir pakļauta tādiem dalībvalsts tiesību aktiem, kas nav noteikti saskaņā ar Regulas [Nr. 1408/71] II sadaļu, šos tiesību aktus turpina piemērot, kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga”. Proti, koordinēšanas noteikumi bezdarbnieka pabalstu jomā saskaņā ar veco regulu bija paredzēti III sadaļā, kurā paredzēti “īpaši noteikumi attiecībā uz dažādām pabalstu kategorijām”.
67. Tiesību akti, kas piemērojami M. A. Peeters un J. G. J. Arnold, Regulas Nr. 883/2004 noteikumu piemērošanas rezultātā saglabājas nemainīgi (35). No 87. panta 8. punkta formulējuma izriet, ka tas a priori neattiecas uz tādām situācijām, kādas [šajā gadījumā] jāizvērtē Tiesai. Vienīgais pārejas noteikums, kas īpaši veltīts bezdarbnieka pabalstiem, ir Regulas Nr. 883/2004 87. panta 10. punkts, kurā ir vienīgi noteikta minētās regulas 65. panta 2. un 3. punkta ratione temporis piemērošana Luksemburgā. Tātad arī šī norma nevieš lielāku skaidrību.
68. Manuprāt, šim robam ir izskaidrojums. Atgādinu, ka regulas sākotnējā priekšlikumā Komisija ierosināja nostiprināt principu, saskaņā ar kuru pārrobežu darba ņēmēji, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, saņemtu pabalstus pēdējās nodarbinātības valstī. Tā kā šis princips radīja izmaiņas attiecībā pret Regulu Nr. 1408/71, Komisija ierosināja pieņemt pārejas pasākumus (36). Ir zināms, ka Eiropas Savienības Padome šo Komisijas ierosinājumu neievēroja, un tādējādi paredzētais princips beigu beigās ir tāds, ka bezdarbnieka pabalstus izmaksā dzīvesvietas valsts. Likumdevējs, protams, nav uzskatījis par vajadzīgu iekļaut pārejas noteikumus minētajā jomā, šajā ziņā spriežot, ka attiecībā uz to princips paliek nemainīgs. Tika aizmirsts par darba ņēmējiem, kuri saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 ir kvalificēti kā netipiski pārrobežu darba ņēmēji.
69. Šo iemeslu dēļ man šķiet, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta piemērošana pēc analoģijas ir jāparedz tāpēc, ka likumdevējs nav paredzējis citas normas, kas ļautu, ievērojot iegūtās tiesības, nodrošināt pāreju no vecās regulas uz jauno regulu, ar ko ir izbeigta īpaša attieksme, kāda līdz tam bezdarbnieka pabalstu jomā bija atzīta netipiskiem pārrobežu darba ņēmējiem. Šāda risinājuma priekšrocība būtu tāda, ka minētā regula tiktu interpretēta dinamiski, tomēr neaizskarot likumdevēja gribu izbeigt lietā Miethe paredzēto izņēmumu.
70. Būtu grūti iedomāties, ka visiem pārrobežu darba ņēmējiem, kuri saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 kvalificēti kā netipiski darba ņēmēji un kuri saņēmuši pēdējās nodarbinātības valsts izmaksātus pabalstus, šī izmaksa 2010. gada 1. maijā būtu nekavējoties izbeigta bez iepriekšējas paziņošanas.
71. Likumdevējs – manuprāt, nevilšus – ir atstājis juridisku vakuumu gan pamatregulā, gan īstenošanas regulā – vakuumu, ko dalībvalstis pašas dažkārt ir aizpildījušas. Nīderlandes valdība, konkrēti, tiesas sēdē ir apstiprinājusi, ka bezdarbnieka pabalstiem tiek piemērots pārejas noteikums, kas ietverts Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktā, tieši tāpēc, lai neradītu attiecīgajiem darba ņēmējiem tūlītējas, pēkšņas un, galvenais, nesagatavotas pārmaiņas (37). Tādējādi šāda piemērošana pēc analoģijas neradītu lielāku apdraudējumu dalībvalstīm.
2) Par jēdzienu “situācija, kas palikusi nemainīga”
72. Kad ir atzīta iespējamība piemērot Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punktu bezdarbnieka pabalstu jomā, atliek pārbaudīt, vai abu attiecīgo prasītāju pamatlietā situācija atbilst Savienības likumdevēja izvirzītajiem nosacījumiem. Minētais pants ir jāinterpretē tādējādi, ka netipiski pārrobežu darba ņēmēji, kuri saskaņā ar Regulu Nr. 1408/71 ir saņēmuši pēdējās nodarbinātības valsts izmaksātus bezdarbnieka pabalstus, var turpināt tos saņemt, “kamēr atbilstīgā situācija paliek nemainīga”.
73. Kādi var būt izmaiņu iemesli?
74. Ir skaidrs, ka a priori darbības atsākšana var būt izmaiņas situācijā Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkta izpratnē, it īpaši, ja jautājums ir par bezdarbnieka pabalstiem (38). Tomēr darbības atsākšana ne vienmēr ir sinonīms tiesību uz pabalstiem zaudēšanai.
75. Savienībai nav nepieciešamās kompetences saskaņot nosacījumus, ar kādiem rodas, tiek saglabātas vai izbeidzas tiesības uz bezdarbnieka pabalstiem, tādēļ ir jāatsaucas uz valsts tiesībām. Tomēr dalībvalstīm ir jāparedz minētie nosacījumi, ievērojot Savienības tiesības.
76. Tādējādi iesniedzējtiesai būs jāpārbauda, vai saskaņā ar valsts tiesībām tas, ka M. A. Peeters un J. G. J. Arnold atsāka darbību uz laiku, ir pietiekams iemesls, lai izbeigtu maksāt pabalstus, vai arī jautājums bija tikai par īslaicīgu pārtraukšanu, jo minētā izmaksa var atsākties, ja īsā laika posmā no jauna tiek zaudēts darbs.
77. Lietas materiālos nav pietiekamu ar valsts tiesībām saistītu tiesisko apstākļu, lai Tiesa varētu izveidot viedokli, un katrā ziņā galīgais vērtējums ir iesniedzējtiesas ziņā. Taču vēlos uzsvērt faktu – kas nepārprotami izriet no Nīderlandes iestādes paziņojumiem –, ka tā paredzēja, ka prasītāju situācija ir viena vienīga ar laiku saistītā vienība un tādējādi profesionālās darbības atsākšana nešķiet pietiekams iemesls, lai galīgi pārtrauktu bezdarbnieka pabalstu izmaksu – kas ir izmaksa, ar ko ir konkretizētas tiesības, kas radušās tā laika posma dēļ, kurš nostrādāts pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās. Proti, no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu izriet, ka UWV ir paziņojusi prasītājiem, ka tad, ja viņi atkal kļūtu par bezdarbniekiem, pirms beidzas noteiktais termiņš – pēc Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās –, viņi varētu prasīt, lai tiktu “turpināta” vai “atsākta” attiecīgā pabalsta izmaksa.
78. Izvērtējot, vai situācija ir mainījusies – proti, vai ir iestājies notikums, kas var izraisīt, ka tiesības uz bezdarbnieka pabalstu, kuras radušās to laika posmu dēļ, kas nostrādāti pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās, tiek zaudētas, – valsts tiesai būs jāņem vērā arī tas, uz cik ilgu laiku attiecīgie darba ņēmēji faktiski bija atsākuši profesionālo darbību. Šajā ziņā īpaša uzmanība būs jāpievērš M. A. Peeters situācijai. Proti, UWV konkrēti ir apgalvojusi, – tas, ka M. A. Peeters atsāka darbību no 2010. gada 26. aprīļa līdz 2010. gada 18. maijam, veido izmaiņas viņas situācijā, kuras ir pamats nosūtīt prasītāju pie Beļģijas iestādēm. Ir gluži acīmredzami, ka šis ļoti īsais nostrādātais laika posms – tik tikko trīs nedēļas – nav radījis M. A. Peeters jaunas tiesības uz pabalstiem.
79. Tādējādi – bez nepieciešamības sīkāk aplūkot iespējamo īpašuma tiesību aizskārumu un tiesiskās noteiktības un tiesiskās paļāvības principu aizskārumu – ierosinu Tiesai atbildēt, ka Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir pārejas veidā reglamentēt arī gadījumus, kad saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 III sadaļu netipiski pārrobežu darba ņēmēji, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, ir saņēmuši bezdarbnieka pabalstus pēdējās nodarbinātības valstī, lai gan Regulā Nr. 883/2004 minēto pabalstu izmaksai turpmāk ir norādīta vienīgi dzīvesvietas valsts. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai ar profesionālās darbības atsākšanu tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tiek izbeigtas tiesības, kas šajā jomā radušās to laika posmu dēļ, kuri nostrādāti pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās.
V – Secinājumi
80. Ņemot vērā visus iepriekš izklāstītos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Rechtbank Amsterdam uzdotajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 883/2004 par sociālās nodrošināšanas sistēmu koordinēšanu 65. panta 5. punkta a) apakšpunktu vienīgā kompetentā valsts attiecībā uz bezdarbnieka pabalstu izmaksu pārrobežu darba ņēmējiem – pat netipiskiem pārrobežu darba ņēmējiem –, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, ir minēto darba ņēmēju dzīvesvietas valsts;
2) tā kā uz prasītāju situāciju attiecas Regulas Nr. 883/2004 65. panta 5. punkta a) apakšpunkts, pēdējās nodarbinātības valsts paustais atteikums izmaksāt bezdarbnieka pabalstu pārrobežu darba ņēmējiem, kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, neapdraud darba ņēmēju brīvu pārvietošanos, ja tiesības uz pabalstu tiek pārceltas uz dzīvesvietas valsti;
3) Regulas Nr. 883/2004 87. panta 8. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tā mērķis ir pārejas veidā reglamentēt arī gadījumus, kad saskaņā ar Regulas Nr. 1408/71 III sadaļu netipiski pārrobežu darba ņēmēji, kuri ir pilnīgi bezdarbnieki, ir saņēmuši bezdarbnieka pabalstus pēdējās nodarbinātības valstī, lai gan Regulā Nr. 883/2004 minēto pabalstu izmaksai turpmāk ir norādīta vienīgi dzīvesvietas valsts. Iesniedzējtiesai ir jāpārbauda, vai ar profesionālās darbības atsākšanu tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, tiek izbeigtas tiesības, kas šajā jomā radušās to laika posmu dēļ, kuri nostrādāti pirms Regulas Nr. 883/2004 spēkā stāšanās.