VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (sestā palāta)
2013. gada 13. septembrī (*)
Kopējā ārpolitika un drošības politika – Ierobežojoši pasākumi pret Sīriju – Līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana – Ierobežojumi ieceļošanai Savienības teritorijā un tās šķērsošanai– Tiesības uz aizstāvību – Pienākums norādīt pamatojumu – Acīmredzama kļūda vērtējumā – Pamattiesības
Lieta T‑383/11
Eyad Makhlouf, ar dzīvesvietu Damaskā (Sīrija), ko sākotnēji pārstāvēja P. Grollet un G. Karouni, vēlāk – G. Karouni un C. Rygaert, advokāti,
prasītājs,
pret
Eiropas Savienības Padomi, ko pārstāv G. Étienne un R. Liudvinaviciute-Cordeiro, pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Eiropas Komisija, ko pārstāv F. Castillo de la Torre un S. Pardo Quintillán, pārstāvji,
persona, kas iestājusies lietā,
par prasību atcelt Padomes 2011. gada 23. maija Īstenošanas lēmumu 2011/302/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 136, 91. lpp.), Padomes 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP (OV L 319, 56. lpp.) un Padomes 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 330, 21. lpp.), tiktāl, ciktāl tie attiecas uz prasītāju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs H. Kanninens [H. Kanninen], tiesneši S. Soldevila Fragoso [S. Soldevila Fragoso] (referents) un G. Berardis [G. Berardis],
sekretāre K. Kristensena [C. Kristensen], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 8. februāra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītājs Eyad Makhlouf ir Sīrijas pilsonis, virsnieks ar pulkvežleitnanta pakāpi.
2 Stingri nosodot miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu vairākās vietās Sīrijā un aicinājusi Sīrijas iestādes atturēties no spēka lietošanas, Eiropas Savienības Padome 2011. gada 9. maijā pieņēma Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 121, 11. lpp.). Ņemot vērā situācijas nopietnību, Padome noteica ieroču embargo, iekšējām represijām izmantojama aprīkojuma aizliegumu, ierobežojumus ieceļošanai Eiropas Savienībā, kā arī līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu tām personām un organizācijām, kuras ir atbildīgas par varmācīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.
3 Par varmācīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem atbildīgās personas, kā arī ar tām saistītās fiziskās un juridiskās personas un organizācijas ir minētas Lēmuma 2011/273 pielikumā. Saskaņā ar šī lēmuma 5. pantu pēc priekšlikuma, kas saņemts no dalībvalsts vai Savienības Augstā pārstāvja ārlietās un drošības politikas jautājumos, Padome var grozīt minēto sarakstu. Prasītāja vārds šajā sarakstā nav ietverts.
4 Ar 2011. gada 23. maija Īstenošanas lēmumu 2011/302/KĀDP, ar ko īsteno Lēmumu 2011/273 (OV L 136, 91. lpp.), Padome grozīja Lēmumu 2011/273, tostarp tāpēc, lai ierobežojošos pasākumus piemērotu citām personām un organizācijām, kuru vārdi ir iekļauti pielikumā – kurš aizstāj iepriekšējā lēmuma pielikumu – ietvertajā sarakstā. Prasītāja vārds tika iekļauts šajā sarakstā, kurā ir dažādas norādes, tostarp norāde par tā iekļaušanas attiecīgajā sarakstā datumu, proti, “23.5.2011”, dzimšanas datums, pases numurs, kā arī pamatojums – “Rami Makhlouf brālis un Vispārējās izlūkošanas direktorāta darbinieks, kas iesaistīts vardarbībā pret civiliedzīvotājiem”.
5 2011. gada 24. maijā Padome publicēja paziņojumu personām, uz kurām attiecas ierobežojošie pasākumi, kas noteikti Padomes Lēmumā 2011/273 un Padomes Regulā (ES) Nr. 442/2011 par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV C 153, 8. lpp.).
6 Ar 2011. gada 2. septembra Lēmumu 2011/522/KĀDP, ar ko groza Lēmumu 2011/273/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju (OV L 228, 16. lpp.), Padome noteica, ka tā piemērošanas joma, tostarp attiecībā uz tā pielikumu, jāattiecina arī uz “personām [..], kas gūst labumu no režīma vai atbalsta to, [..] un pielikumā uzskaitīt[ajām] [..] ar tām saistīt[ajām] personām]”.
7 Ar 2011. gada 1. decembra Lēmumu 2011/782/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/273/KĀDP (OV L 319, 56. lpp.) Padome uzskatīja, ka, ņemot vērā situācijas nopietnību Sīrijā, ir jāpiemēro papildu ierobežojoši pasākumi. Skaidrības labad ar Lēmumu 2011/273 noteiktie pasākumi un papildu pasākumi tika iekļauti vienā tiesību aktā. Prasītāja vārds ir iekļauts Lēmuma 2011/782 I pielikuma sarakstā ar 20. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2011/273 pielikumā izmantotie.
8 Ar 2012. gada 29. novembra Lēmumu 2012/739/KĀDP par ierobežojošiem pasākumiem pret Sīriju un ar ko atceļ Lēmumu 2011/782/KĀDP (OV L 330, 21. lpp.) attiecīgie ierobežojošie pasākumi tika iekļauti vienā tiesību aktā. Prasītāja vārds ir iekļauts Lēmuma 2012/739 I pielikuma sarakstā ar 19. kārtas numuru ar tādu pašu informāciju un pamatojumu kā Lēmuma 2011/273 pielikumā izmantotie.
9 2012. gada 30. novembrī Padome publicēja Paziņojumu personām un vienībām, uz kurām attiecina ierobežojošus pasākumus, kas ir noteikti Lēmumā 2012/739 un Padomes Regulā (ES) Nr. 36/2012, ko īsteno ar Padomes Īstenošanas regulu (ES) Nr. 1117/2012 par ierobežojošiem pasākumiem saistībā ar situāciju Sīrijā (OV C 370, 6. lpp.).
Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi
10 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2011. gada 21. jūlijā, prasītājs cēla prasību atcelt Īstenošanas lēmumu 2011/302.
11 Ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2012. gada 24. janvāra rīkojumu tika apmierināts 2011. gada 28. oktobrī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtais Eiropas Komisijas lūgums atļaut iestāties lietā Padomes prasījumu atbalstam.
12 Ar apsvērumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2012. gada 5. janvārī, prasītājs pielāgoja savus prasījumus, lūdzot atcelt arī Lēmumu 2011/782. 2012. gada 3. aprīlī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegtajā atbildē uz repliku Padome prasītāja lūgumu pieņēma zināšanai.
13 Ar apsvērumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2013. gada 31. janvārī, prasītājs pielāgoja savus prasījumus, lūdzot atcelt arī Lēmumu 2012/739, tai par laikā atzīstot, ka prasība atcelt Lēmumu 2011/782 ir zaudējusi savu priekšmetu. Savos apsvērumos par 2013. gada 5. februārī Vispārējās tiesas kancelejā iesniegto procesuālo rakstu par prasījumu pielāgošanu Padome prasītāja lūgumu pieņēma zināšanai.
14 Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (sestā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu.
15 Vispārējā tiesa 2013. gada 8. februāra tiesas sēdē uzklausīja prasītāja un Padomes mutvārdu paskaidrojumus un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem. Komisija tiesas sēdē nepiedalījās.
16 Prasītāja prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt Īstenošanas lēmumu 2011/302 un Lēmumu 2012/739;
– piespriest Padomei atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
17 Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– noraidīt prasību;
– piespriest prasītājam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
18 Komisija atbalsta Padomes prasījumus.
Juridiskais pamatojums
Par prasītāja lūgumu par prasījumu pielāgošanu pieņemamību
19 Kā izriet no 4.–9. punkta iepriekš, pēc prasības pieteikuma iesniegšanas Lēmums 2011/273, ar grozījumiem, kas izdarīti it īpaši ar Īstenošanas lēmumu 2011/302, tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2011/782, kas savukārt tika atcelts un aizstāts ar Lēmumu 2012/739. Prasītājs lūdz atļauju pielāgot savus prasījumus tā, lai tie attiektos arī uz šiem diviem pēdējiem lēmumiem, vēlāk atteikdamies no vēršanās pret Lēmumu 2011/782. Padome pret prasītāja lūgumu pielāgošanu neiebilda.
20 Jāatgādina, ka, ja lēmums vai regula, kura tieši un individuāli skar attiecīgo personu, tiesvedības laikā tiek aizstāti ar aktu, kuram ir tāds pats priekšmets, šis akts jāuzskata par jaunu apstākli, kas prasītājam ļauj pielāgot savus prasījumus un izvirzītos pamatus. Ja prasītājam tiktu noteikts pienākums vēlreiz celt prasību, tiktu pārkāpts pareizas tiesvedības princips un netiktu ievērotas procesuālās ekonomijas prasības. Turklāt būtu netaisnīgi, ja attiecīgā iestāde, lai vērstos pret kritiku, kas ietverta prasības pieteikumā, kurš Savienības tiesā iesniegts par kādu aktu, varētu pielāgot apstrīdēto aktu vai to aizstāt ar citu aktu un tiesvedībā balstīties uz šiem grozījumiem vai šo aizstāšanu, lai atņemtu otram lietas dalībniekam iespēju attiecināt savus sākotnējos prasījumus un izvirzītos pamatus uz vēlāku lēmumu vai iesniegt papildu prasījumus un izvirzīt pret to papildu pamatus (skat. Vispārējās tiesas 2008. gada 23. oktobra spriedumu lietā T‑256/07 People’s Mojahedin Organization of Iran/Padome, Krājums, II‑3019. lpp., 46. punkts un tajā minētā judikatūra).
21 Tādējādi jāatzīst, ka pret Lēmumu 2012/739 vērstie prasījumi, kuri tika iesniegti Vispārējas tiesas kancelejā 2013. gada 31. janvārī, proti, prasības pieteikumam paredzētajā termiņā, ir pieņemami.
Par lietas būtību
22 Savas prasības pamatojumam prasītājs būtībā izvirza četrus pamatus: pirmo – par tiesību uz aizstāvību, kā arī tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu pārkāpumu, otro – par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, trešo – par acīmredzamu kļūdu vērtējumā un ceturto – par samērīguma principa, tiesību uz īpašumu un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu.
Par pirmo pamatu – tiesību uz aizstāvību, ka arī tiesību uz lietas taisnīgu izskatīšanu un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu
23 Prasītājas apgalvo, ka viņam ir piemērotas sankcijas, viņu iepriekš neuzklausot un nedodot viņam iespēju aizstāvēties, ne arī iepazīties ar apstākļiem, uz kuru pamata attiecīgie pasākumi tika noteikti, turklāt Padome nav izpildījusi savu pienākumu viņam paziņot par savu lēmumu, tostarp pamatojumu prasītāja iekļaušanai attiecīgajos sarakstos – vai nu tieši, jo viņa adrese nevarēja būt nezināma, vai publicējot paziņojumu, tai pat laikā dodot viņam konkrētu iespēju sniegt savus apsvērumus.
24 Prasītājs uzskata, ka saistībā ar lēmumiem, ar kuriem tiek noteikti fiziskām personām piemērojami ierobežojoši pasākumi, attiecīgajai Savienības iestādei ir pienākums šo pasākumu pamatojumu paziņot attiecīgajai personai vai organizācijai, cik vien iespējams, vai nu brīdī, kad tiek nolemts minētās personas iekļaut sarakstā, vai vismaz iespējami ātri pēc tā izdarīšanas, lai ļautu adresātiem termiņā izmantot savas tiesības celt prasību.
25 Prasītājs apgalvo, ka gadījumā, ja tiktu uzskatīts, ka detalizēta pret viņu izvirzīto iebildumu publicēšana varētu būt pretrunā Savienības vai tās dalībvalstu drošībai vai ar to starptautiskajām attiecībām saistītiem primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, ir oficiāli jāsagatavo un viņam jebkādā piemērotā veidā jādara zināms īpašs un konkrēts lēmuma pamatojums. Taču šajā lietā nekas neliekot uzskatīt, ka šādu publicēšanu varētu kavēt šādi primāri apsvērumi.
26 Turklāt, apstrīdētajos lēmumos nepastāvot nekādām norādēm par īpašiem un konkrētiem to pamatojumiem, prasītājs arī nevarētu sevi efektīvi aizstāvēt Vispārējā tiesā.
27 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
28 Padome apgalvo, ka, ņemot vērā līdzekļu iesaldēšanas pasākumu drošības pasākumu raksturu un mērķi, pirms to veikšanas attiecīgās personas nevar tikt uzklausītas, neriskējot apdraudēt attiecīgo personu efektivitāti un tātad Savienības izvirzīto mērķi.
29 Padome atgādina, ka Īstenošanas lēmums 2011/302 tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī. Tas pats attiecas uz paziņojumu personām, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, kurš – pretēji prasītāja apgalvotajam – tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī (OV 2011, C 153, 8. lpp.). Padome piebilst, ka, tā kā tai nebija prasītāja personisko koordināšu, tā nevarēja viņam individuāli paziņot apstrīdēto lēmumu.
30 Attiecībā uz prasītāja rīcībā esošo tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanu Padome apgalvo, ka viņš nav izteicis lūgumu pret viņu vērsto pasākumu pārskatīt, ne arī lūdzis viņam darīt zināmus apstākļus, ar kuriem ir pamatots attiecībā uz viņu pieņemtais lēmums.
31 Jāatgādina, ka pamattiesības uz tiesību uz aizstāvību ievērošanu procedūrā pirms ierobežojoša pasākuma veikšanas expressis verbis ir ietvertas Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (OV 2010, C 83, 389. lpp.), kurai ar LES 6. panta 1. punktu ir atzīts tāds pats juridiskais spēks kā Līgumiem, 41. panta 2. punkta a) apakšpunktā (šajā ziņā skat. 2011. gada 21. decembra spriedumu lietā C‑27/09 P Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Krājums, I‑13427. lpp., 66. punkts).
32 Jāatgādina arī, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru efektīvas tiesību aizsardzības tiesā princips ir vispārējs Kopienu tiesību princips, kas izriet no visām dalībvalstīm kopējām konstitucionālajām tradīcijām, kam ir veltīti 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.–13. pants un kas ir apstiprināts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 47. pantā (Tiesas 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts, un 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija, Krājums, I‑6351. lpp., 335. punkts; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Kadi”).
33 Turklāt, ņemot vērā pastāvīgo Tiesas judikatūru, šajā lietā ir jāsecina, ka pārbaudes tiesā efektivitāte, kurai ir jāattiecas uz tāda pamatojuma tiesiskumu, uz kuriem šajā lietā balstīta personas vārda vai organizācijas nosaukuma iekļaušana sarakstā, kas ietverts apstrīdēto lēmumu pielikumā un kura dēļ šiem adresātiem ir uzlikti ierobežojoši pasākumi, nozīmē, ka attiecīgajai Savienības iestādei ir jāpaziņo šis pamatojums attiecīgajai personai vai iestādei brīdī, kad ir nolemts veikt šādu iekļaušanu, ja tas ir iespējams, vai vismaz pēc iespējas ātrāk pēc šīs iekļaušanas, lai šie adresāti termiņā varētu izmantot savas apstrīdēšanas tiesības (skat. spriedumu lietā Kadi, 336. punkts un tajā minētā judikatūra).
34 Šī pienākuma paziņot minēto pamatojumu ievērošana ir nepieciešama, gan lai ierobežojošo pasākumu adresātiem ļautu pēc iespējas labāk aizstāvēt savas tiesības un, zinot visus apstākļus, nolemt, vai ir derīgi vērsties Savienības tiesā (šajā ziņā skat. 1987. gada 15. oktobra spriedumu lietā 222/86 Heylens u.c., Recueil, 4097. lpp., 15. punkts), gan lai ļautu šai tiesai pilnībā pārbaudīt attiecīgā Savienības akta tiesiskumu, kas tai jādara saskaņā ar Līgumu (spriedums lietā Kadi, 337. punkts).
35 Lēmuma 2011/273 5. pantā paredzēts, ka Padome savu lēmumu, kā arī iekļaušanas pamatojumu paziņo attiecīgajai personai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šai personai, vienībai vai struktūrai iespēju iesniegt savus apsvērumus. Turklāt šajās tiesību normās ir paredzēts, ka, ja ir iesniegti komentāri vai jauni būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un attiecīgi informē fizisko vai juridisko personu, vienību vai struktūru. Visbeidzot, minētā lēmuma pielikumā iekļauto sarakstu regulāri un vismaz reizi 12 mēnešos pārskata. Šādas tiesību normas principā atbilst judikatūrā uzstādītajām prasībām.
36 Šajā lietā pēc Īstenošanas lēmuma 2011/302 pieņemšanas 2011. gada 24. maijā Oficiālajā Vēstnesī tika publicēts paziņojums, tādējādi sniedzot prasītājam iespēju Padomei iesniegt savus apsvērumus.
37 Tas, ka šis paziņojums tika izdarīts pēc prasītāja pirmās iekļaušanas to personu sarakstā, uz kurām attiecas attiecīgie ierobežojošie pasākumi, pats par sevi nevar tikt uzskatīts par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu.
38 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru par tiesībām uz aizstāvību, it īpaši tiesībām tikt uzklausītam, no Savienības iestādēm nevar tikt prasīts, lai tās pirms personas vai organizācijas iekļaušanas sarakstā, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, paziņotu minēto pamatojumu (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Kadi, 338. punkts).
39 Šāda iepriekšēja paziņošana apdraudētu šajos lēmumos paredzēto naudas līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu efektivitāti (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Kadi, 339. punkts)
40 Lai sasniegtu apstrīdēto lēmumu mērķi, šiem pasākumiem jau pēc to dabas ir jāpiemīt pārsteiguma momentam un, kā to Tiesa jau ir norādījusi, tie ir jāpiemēro nekavējoties (šajā ziņā skat. Tiesas 2007. gada 11. oktobra spriedumu lietā C‑117/06 Möllendorf un Möllendorf-Niehuus, Krājums, I‑8361. lpp., 63. punkts, un spriedumu lietā Kadi, 340. punkts).
41 Ņemot vērā iemeslus, kas ir arī saistīti ar Īstenošanas Lēmuma 2011/302, ar kuru prasītāja vārds tiek iekļauts Lēmuma 2011/273 pielikumā ietvertajā sarakstā, mērķi un tajā paredzēto pasākumu efektivitāti, Savienības iestādēm nebija arī pienākuma uzklausīt prasītāju pirms tā sākotnējās iekļaušanas pielikumā ietvertajā sarakstā (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Kadi, 341. punkts).
42 Tomēr attiecībā uz Lēmuma 2012/739 pieņemšanu, kas ir nākamais lēmums, ar kuru prasītāja vārds tiek paturēts to personu sarakstā, kurām tiek piemēroti ierobežojošie pasākumi, arguments par minēto pasākumu pārsteiguma efektu vairs nevar tikt noderīgi izvirzīts (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, 62. punkts).
43 Tomēr lietā, kurā tika pasludināts iepriekš minētais spriedums Francija/People’s Mojahedin Organization of Iran, Tiesa uzskatīja, ka šīs tiesības tikt uzklausītam bija jāievēro tādēļ, ka Padome bija atsaukusies uz jauniem apsvērumiem attiecībā pret organizāciju, kuras nosaukums tika saglabāts attiecīgajā sarakstā.
44 Šajā lietā jānorāda, ka Padome, saglabājot prasītāja vārdu attiecīgajā sarakstā, nav atsaukusies ne uz vienu jaunu apstākli, t.i., tādu, kas prasītājam vēl nebūtu bijis paziņots pēc tā sākotnējās iekļaušanas sarakstā.
45 Saskaņā ar Lēmuma 2011/273 5. panta 3. punktu, “ja ir iesniegti komentāri vai ja ir iesniegti jauni, būtiski pierādījumi, Padome pārskata savu lēmumu un par to informē attiecīgo personu vai vienību”. Tādējādi prasītājs jebkurā brīdī pēc savas iniciatīvas tikt Padomes uzklausīts, arī bez tā, ka pirms katra turpmākā lēmuma pieņemšanas tiktu skaidri izteikts jauns uzaicinājums, ja nav jaunu pret viņu izmantotu apsvērumu.
46 Turklāt Padome 2012. gada 30. novembrī, proti, nākamajā dienā pēc Lēmuma 2012/739 publicēšanas, Oficiālajā Vēstnesī publicēja paziņojumu. Tādējādi šādos apstākļos, tā kā prasītājam vairākus mēnešus bija iespēja apstrīdēt apsvērumus, ar kuriem tika pamatota viņa iekļaušana un saglabāšana to personu sarakstā, kurām tiek piemēroti ierobežojošie pasākumi, nevar tikt konstatēts nekāds viņa tiesību tikt uzklausītam pārkāpums.
47 Attiecībā uz prasītāja argumentu, ka lēmumi viņam netika paziņoti individuāli, jānorāda, ka Lēmuma 2012/739 27. panta 2. punktā ir prasīts, ka lēmums ir jāpaziņo tieši un individuāli, ja personas, kurai tiek piemēroti ierobežojošie pasākumi, adrese ir zināma.
48 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru, lai gan šāda veida lēmumu individuāla paziņošana principā ir nepieciešama un publikācija Oficiālajā Vēstnesī vien nav pietiekama, tomēr tiesai katrā lietā jāpārbauda, vai tam, ka prasītājam netika darīti zināmi apstrīdētā lēmuma iemesli, nebija tādu seku, ka tam būtu tikusi liegta iespēja savlaicīgi uzzināt apstrīdētā lēmuma pamatojumu un novērtēt attiecībā uz to veiktā līdzekļu iesaldēšanas pasākuma pamatotību (šajā ziņā skat. Tiesas 2011. gada 16. novembra spriedumu lietā C‑548/09 P Bank Melli Iran/Padome, Krājums, I‑11381. lpp., 52.–56. punkts).
49 Šajā lietā jānorāda, ka 2012. gada 30. novembrī Padomei katrā ziņā bija zināma prasītāja, kā arī viņa advokātu adreses, jo tās bija minētas prasības pieteikumā, ar kuru tika celta izskatāmā prasība.
50 Tādējādi Padomei bija prasītājam individuāli jāpaziņo iemesli viņa vārda saglabāšanai attiecīgajā sarakstā, lai viņam ļautu sevi efektīvi un iespējami ātri aizstāvēt. Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka prasītājam bija iespēja sevi efektīvi aizstāvēt pret apstrīdētajiem tiesību aktiem pēc to publicēšanas Oficiālajā Vēstnesī, jo viņš paredzētajos termiņos cēla prasību Vispārējā tiesā.
51 Visbeidzot, attiecībā uz expressis verbis atsauces par iespēju “celt efektīvu prasību” neesamību apstrīdētajos lēmumos jānorāda, ka šāda prasība var tikt celta ar LESD 275. panta otrajā daļā un 263. panta ceturtajā un sestajā daļā norādītajiem nosacījumiem, kā izriet no šīs prasības atcelt tiesību aktu. Turklāt šajā gadījumā Padomes publicētajos paziņojumos expressis verbis paredzēta iespēja lūgt Padomei lēmumu pārskatīt un celt prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā. Tādējādi šis arguments ir jānoraida.
52 Tātad pirmais pamats ir jānoraida kopumā.
Par otro pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
53 Prasītājs apgalvo, ka tāda Padomes tiesību akta, ar kuru tiek noteikti ierobežojoši pasākumi, pamatojumam ir jāietver ne tikai šī tiesību akta piemērošanas tiesiskie nosacījumi, bet arī īpaši un konkrēti iemesli, pamatojoties uz kuriem Padome, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka uz attiecīgo personu ir jāattiecina šādi pasākumi.
54 Taču Padomes pamatojums prasītāja vārda iekļaušanai apstrīdēto lēmumu pielikumos ietvertajā sarakstā aprobežojoties ar neskaidriem un vispārējiem iemesliem, un tā neesot norādījusi īpašus un konkrētus iemeslus, pamatojoties uz kuriem tā, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskatīja, ka uz prasītāju personu ir jāattiecina attiecīgie ierobežojošie pasākumi.
55 Prasītājs uzskata, ka tikai ar viņa profesiju, kā arī viņa ģimenes saitēm vien nav pietiekami, lai pamatotu Padomes lēmumu. Turklāt attiecībā uz ģimenes saitēm Padomei bija pienākums pierādīt, ka prasītājs ir piedalījies darbībās, kuras tiek pārmestas viņa radiniekam.
56 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
57 Padome uzskata, ka prasītājs, būdams Vispārējās izlūkošanas direktorāta darbinieks, bija pilnībā informēts par vispārējo un īpašo kontekstu, kādā tika noteikti viņu skarošie pasākumi, šajā gadījumā – to, ka Sīrijas armija bija iesaistīta vardarbībā pret demonstrantiem.
58 Padome uzsver, ka tā kā iemeslu prasītāja iekļaušanai attiecīgajā sarakstā ir expressis verbis minējusi viņa piederību Sīrijas Vispārējās izlūkošanas dienestiem un viņa ģimenes saites, tādējādi viņam ļaujot saprast iemeslu, kura dēļ attiecībā pret viņu tika veikti ierobežojoši pasākumi, un sagatavot savu aizstāvību.
59 Turklāt tas, ka prasītājs ir arī Rami Makhlouf – kurš pats ir prezidenta Bashar Al Assad brālēns – brālis, esot bijis papildu iemesls viņa iekļaušanai attiecīgajā sarakstā.
60 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru pienākuma norādīt nelabvēlīga akta pamatojumu, kas ir saistīts ar principa par tiesību uz aizstāvību ievērošanu, mērķis, pirmkārt, ir nodrošināt ieinteresētajai personai pietiekamu informāciju, lai noteiktu, vai akts ir labi pamatots vai arī tajā acīmredzami ir pieļautas kļūdas, kas ļauj apstrīdēt lēmuma spēkā esamību Savienības tiesā, un, otrkārt, ļaut Savienības tiesai veikt kontroli pār šā akta likumību (Tiesas 2003. gada 2. oktobra spriedums lietā C‑199/99 P Corus UK/Komisija, Recueil, I‑11177. lpp., 145. punkts; 2011. gada 29. septembra spriedums lietā C‑521/09 P Elf Aquitaine/Komisija, Krājums, I‑8947. lpp., 148. punkts, un 2012. gada 15. novembra spriedums lietā C‑417/11 P Padome/Bamba, 49. punkts).
61 Tāpat saskaņā ar pastāvīgo judikatūru LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jāatbilst attiecīgā tiesību akta raksturam un tajā skaidri un nepārprotami jābūt norādītai tiesību akta izdevējas iestādes argumentācijai, lai ieinteresētās personas varētu uzzināt, kāds ir veiktā pasākuma pamatojums, un lai kompetentā tiesa varētu veikt kontroli (skat. it īpaši Tiesas 1998. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑367/95 P Komisija/Sytraval un Brink’s France, Recueil, I‑1719. lpp., 63. punkts; 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C‑413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala, Krājums, I‑4951. lpp., 166. punkts, un 2012. gada 15. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑539/10 P un C‑550/10 P Al‑Aqsa/Padome, 138. punkts).
62 Ņemot vērā, ka ieinteresētajai personai nav tiesību tikt uzklausītai pirms sākotnējā lēmuma par līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanu pieņemšanas, pienākuma norādīt pamatojumu ievērošana ir vēl jo būtiskāka, jo tā ir vienīgā garantija – vismaz pēc šā pasākuma veikšanas –, kas ļauj ieinteresētajai personai lietderīgi izmantot tās rīcībā esošos pārsūdzības veidus, lai apstrīdētu minētā pasākuma likumību (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 51. punkts).
63 Tādējādi tāda Padomes akta pamatojumā, ar ko nosaka līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšanas pasākumu, ir jānorāda īpašie un konkrētie iemesli, kuru dēļ tā, īstenojot savu rīcības brīvību, uzskata, ka attiecīgajai personai ir jāpiemēro šāds pasākums (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 52. punkts).
64 Tomēr pamatojuma prasība jāizvērtē, ņemot vērā attiecīgās lietas apstākļus, tostarp akta saturu, izvirzīto iemeslu būtību un akta adresātu iespējamās intereses saņemt paskaidrojumus (skat. it īpaši iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 139. punkts).
65 Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu precizēti visi atbilstošie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo jautājums, vai akta pamatojums atbilst LESD 296. panta prasībām, ir jāizvērtē, ņemot vērā ne tikai šī panta formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visas tiesību normas, kas regulē attiecīgo jomu (iepriekš minētais Tiesas spriedums lietā Komisija/Sytraval un Brink’s France, 63. punkts; 2004. gada 22. jūnija spriedums lietā C‑42/01 Portugāle/Komisija, Krājums, I‑6079. lpp., 66. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Al‑Aqsa/Padome, 140. punkts).
66 Konkrētāk, nelabvēlīgs akts ir pietiekami pamatots, ja tas ir pieņemts kontekstā, kas attiecīgajai personai ir zināms, un tai ļauj saprast pret to noteiktā pasākuma apjomu (Tiesas 2003. gada 30. septembra spriedums lietā C‑301/96 Vācija/Komisija, Recueil, I‑9919. lpp., 89. punkts; iepriekš minētais spriedums lietā Portugāle/Komisija, 69. un 70. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 54. punkts).
67 Šajā lietā jānorāda, ka Lēmuma 2011/273 preambulas pirmajos trīs apsvērumos ir skaidri norādīti vispārējie iemesli, kādēļ tas pamato Eiropas Savienības veiktos ierobežojošos pasākumus pret Sīriju:
“(1) Eiropas Savienība 2011. gada 29. aprīlī pauda nopietnas bažas par pašreizējo situāciju Sīrijā un par militāro un drošības spēku izvietošanu vairākās Sīrijas pilsētās.
(2) Savienība stingri nosodīja miermīlīgu protestu vardarbīgo apspiešanu, tostarp izmantojot kaujas munīciju, kas notikusi vairākās vietās Sīrijā un kā rezultātā vairāki demonstranti gājuši bojā, ir ievainotie un notikušas patvaļīgas aizturēšanas, un aicināja Sīrijas drošības spēkus atturēties no represijām.
(3) Ņemot vērā situācijas nopietnību, būtu jāpiemēro ierobežojoši pasākumi pret Sīriju un pret personām, kas ir atbildīgas par vardarbīgām represijām pret Sīrijas civiliedzīvotājiem.”
68 Šis vispārējais konteksts, uz kuru ir atsauce Lēmumā 2011/273, katrā ziņā bija zināms prasītājam, kas ir karjeras virsnieks Sīrijas armijā.
69 Turklāt Lēmuma 2011/273 6. panta 1. punktā paredzēts, ka pielikumā norāda pamatojumu attiecīgo personu un organizāciju iekļaušanai sarakstā. Visbeidzot, Lēmuma 2011/273 5. panta 2. punktā noteikts, ka Padome savu lēmumu, tostarp pamatojumu iekļaušanai sarakstā, paziņo attiecīgajai fiziskajai vai juridiskajai personai, organizācijai vai struktūrai tieši, ja adrese ir zināma, vai publicējot paziņojumu, dodot šādai personai iespēju paust savus apsvērumus.
70 Šajā lietā, pirmo reizi iekļaujot prasītāju to personu sarakstā, kurām piemērojami ierobežojošie pasākumi, Īstenošanas lēmumam 2011/302 pievienotās tabulas 20. rindiņā Padome bija sniegusi šādu pamatojumu: “Rami Makhlouf brālis un Vispārējās izlūkošanas direktorāta darbinieks, kas iesaistīts vardarbībā pret civiliedzīvotājiem”.
71 Kaut arī šis pamatojums ir īss, tas tomēr atbilst iepriekš minētajiem judikatūrā izstrādātajiem noteikumiem. Tas prasītājam, kurš ir karjeras virsnieks Sīrijas armijā, kam šobrīd ir pulkvežleitnanta pakāpe, ļāva saprast darbības, kas viņam tiek pārmestas, un apstrīdēt vai nu šo faktu pastāvēšanu vai atbilstību.
72 Šāds pamatojums prasītājam ļauj sevi aizstāvēt un Savienības tiesai – veikt kontroli pār šā akta likumību. Ar šo pamatojumu prasītājs varēja apstrīdēt, piemēram, pienākumus, kas viņam it kā bija jāveic, un savas saites ar Rami Makhlouf.
73 Turklāt ir arī jānorāda, ka jautājums par pamatojumu, kas ir būtiska formāla prasība, atšķiras no jautājuma par apgalvotās rīcības pierādījumu, kas attiecas uz attiecīgā akta tiesiskumu pēc būtības un ir saistīts ar šajā aktā minēto faktu patiesuma novērtēšanu, kā arī ar šo faktu atzīšanu par faktoriem, kas pamato ierobežojošu pasākumu piemērošanu attiecīgajai personai (šajā ziņā skat. Tiesas 2005. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑66/02 Itālija/Komisija, Krājums, I‑10901. lpp., 26. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 88. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Padome/Bamba, 60. punkts).
74 Tādējādi šajā lietā pienākuma norādīt pamatojumu izpildes pārbaudi, kuras mērķis ir pārliecināties, vai norādes, ko Padome sniegusi apstrīdētajos lēmumos, bija pietiekamas, lai ļautu iepazīties ar faktiem, kas tai lika noteikt ierobežojušus pasākumus pret prasītājiem, ir jānošķir no pamatojuma pamatotības pārbaudes, kas vajadzības gadījumā nozīmētu pārliecināties, vai Padomes izvirzītie fakti ir pierādīti un vai tie pamato šo pasākumu noteikšanu (iepriekš minētais spriedums lietā Padome/Bamba, 61. punkts).
75 Ņemot vērā iepriekš minēto, pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu jānoraida kā nepamatots.
Par trešo pamatu – acīmredzamu kļūdu vērtējumā
76 Prasītājs uzskata, ka Padomes izvirzītais arguments par to, ka viņš ir Vispārējās izlūkošanas direktorāta darbinieks, esot faktiski kļūdains, jo viņš nekad neesot bijis Sīrijas drošības vai izlūkošanas dienestu darbinieks.
77 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
78 Padome uzskata, ka Sīrijas armijas Vispārējās izlūkošanas direktorāts ir viena no pastāvošajā represīvajā politikā visvairāk iesaistītajām Sīrijas valsts struktūrām. Prasītāja iesniegto dokumentu autores ir Sīrijas militārās iestādes – kas tādējādi ir iesaistītas represijās –, un Padome apšauba to objektivitāti, uzticamību un pierādījuma spēku.
79 Padome uzsver, ka informācijas iegūšana par militārpersonu, izlūkošanas dienestu darbinieku, attiecībā uz kuru pastāv diskrētums un viņa funkciju konfidencialitāte, ir sarežģīta, bet ka šis apstāklis neietekmē tās sniegto pamatojumu.
80 Vispirms jāuzsver, ka Padomei ir plaša rīcības brīvība attiecībā uz faktoriem, ko tā ņem vērā, nosakot ekonomiskas un finansiālas sankcijas saistībā ar kopējo ārpolitiku un drošības politiku. Tā kā Savienības tiesa nevar aizstāt Padomes vērtējumu ar savu pierādījumu, faktu un apstākļu, kas pamato šādu pasākumu veikšanu, vērtējumu, Vispārējās tiesas pārbaudei par lēmumiem par līdzekļu un saimniecisko līdzekļu iesaldēšanu likumību jāattiecas tikai uz procesuālo un pamatojuma noteikumu ievērošanu, uz faktu saturisko precizitāti, kā arī uz to, vai, vērtējot faktus, nav pieļauta acīmredzama kļūda vērtējumā un pilnvaru nepareiza izmantošana. Šī ierobežotā pārbaude ir piemērojama it īpaši apsvērumiem par piemērotību, uz kuriem balstīti šādi lēmumi (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2006. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑228/02 Organisation des Modjahedines du peuple d’Iran/Padome, Krājums, II‑4665. lpp., 159. punkts).
81 Prasītājs būtībā apgalvo, ka Padome esot pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatīdama, ka viņš bija Vispārējās izlūkošanas direktorāta darbinieks. Šajā sakarā viņš ir iesniedzis Sīrijas bruņoto spēku virspavēlniecības izsniegtu dokumentu, kurā aprakstīti dažādi viņa ieņemtie amati armijā un apliecināts, ka “līdz šim brīdim viņš sava dienesta armijā laikā nav ieņēmis nevienu ar drošību saistītu amatu”.
82 Šo dokumentu, kas datēts ar 2011. gada 11. jūliju, parakstījis Sīrijas armijas “Major General” [“ģenerālmajors”], virsnieku pārvaldes direktors. Prasītāja militārā karjera tajā ir aprakstīta, sākot ar 1995. gada 1. decembri. No šī dokumenta izriet, ka prasītājs Sīrijas armijā ir pavadījis 16 gadus. Jāuzsver, ka 2006. gadā viņš tika iecelts par “Commander of the Of Confidentiality” (par konfidencialitāti atbildīgais virsnieks). 2008. gadā viņš tika paaugstināts par pulkvežleitnantu, un viņš tika iecelts par “Chief of Staff Battalion” (personāla bataljona komandieris) 2011. gada 30. maijā – laikā, kad Sīrijas armija apspieda civiliedzīvotājus, vienu mēnesi pēc Lēmuma 2011/273 pieņemšanas.
83 Turklāt tiesas sēdē pēc Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem prasītāja pārstāvis nespēja atspēkot uzskatu, ka, būdams Sīrijas armijas virsnieks – ko prasītājs neapstrīd –, viņš varēja tikt uzskatīts par tādu, kas ir saistīts ar režīmu.
84 Ņemot vērā šos apstākļus, kā arī to, ka attiecīgā dokumenta autore ir Sīrijas armija, pret kuru tieši vērsti apstrīdētie lēmumi saistībā ar tās lomu Sīrijas civiliedzīvotāju apspiešanā, jāatzīst, ka prasītājs nav sniedzis nekādus pierādījumus, kas ļautu uzskatīt, ka Padome būtu pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.
85 Tādējādi trešais pamats ir jānoraida.
Par ceturto pamatu – samērīguma principa, tiesību uz īpašumu un tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību pārkāpumu
86 Prasītājs apgalvo, ka pret viņu veiktie ierobežojošie pasākumi nav samērīgi attiecībā pret Padomes mērķiem, nosodot varmācīgās represijas pret Sīrijas civiliedzīvotājiem. Bez pamatojuma, kas saistīts ar viņa profesiju un ģimenes saitēm, Padome neesot minējusi nevienu citu apstākli, lai atbalstītu savu argumentu, ka prasītājs esot piedalījies demonstrāciju apspiešanā Sīrijā. Turklāt attiecībā pret viņu neesot ierosināts nekāds process.
87 Pēc prasītāja domām, ar pasākumiem, ko veido līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana, tiekot aizskartas tiesības uz īpašumu. Šādi pasākumi aizliedz arī līgumu, kas noslēgti pirms lēmuma, ar kuru tiek noteikti minētie pasākumi, stāšanās spēkā, izpildes aktus. Tādējādi tie esot nesamērīgi, jo prasītājs nevar rīkoties ar viņam piedarošajiem līdzekļiem un izmantot ar īpašumtiesībām saistītās tiesības.
88 Prasītājs apgalvo, ka pret viņu veiktajiem ierobežojošajiem pasākumiem ir nesamērīga ietekme uz viņa privāto un ģimenes dzīvi, kas ir pamats apstrīdēto lēmumu atcelšanai. Konkrētāk, viņš vairs nevar uzturēt savas ģimenes dzīves līmeni, ne arī saņemt nepieciešamo aprūpi kādā no Savienības dalībvalstīm.
89 Padome apstrīd prasītāja argumentāciju.
90 Padome apgalvo, ka, ņemot vērā Savienības ārpolitikas attiecībā pret Sīriju mērķi, šajā gadījumā – cilvēktiesību nodrošināšanu civiliedzīvotāju miermīlīgu protestu militāras apspiešanas kontekstā, veiktie ierobežojošie pasākumi ir piemēroti un nepieciešami.
91 Padome uzskata, ka tāds līdzekļu iesaldēšanas pasākums kā šajā lietā ir drošības pasākums, kas tādējādi nevar tikt pielīdzināts attiecīgo īpašumu konfiskācijai.
92 Padome uzsver, ka tiesības uz īpašumu nav absolūtas tiesības, bet tiesības, kuru īstenošanai var tikt uzlikti ar vispārējām interesēm pamatoti ierobežojumi atbilstoši judikatūrai. Tā uzskata, ka tai ne vien bija tiesības noteikt ierobežojumus prasītāja tiesībām uz īpašumu, bet ka, ņemot vērā izvirzīto mērķi, tie arī ir piemēroti.
93 Attiecībā uz to, ka prasītājs nevar brīvi rīkoties ar sev piederošajiem līdzekļiem, Padome atgādina, ka Lēmumā 2011/273 ir paredzēta iespēja piešķirt noteiktas atkāpes. Tā precizē arī, ka līdzekļu iesaldēšana attiecas vienīgi uz tiem prasītāja līdzekļiem, kuri atrodas Savienībā.
94 Attiecībā uz privātās dzīves neaizskaramību Padome apgalvo, ka ierobežojošo pasākumu mērķis ir izdarīt spiedienu uz attiecīgajām personām, lai aizsargātu cilvēktiesības. Tādēļ tas, ka šie pasākumi ietekmē prasītāja dzīves līmeni, ir loģiski, ņemot vērā sasniedzamo rezultātu, un tādējādi tas nav atbilstošs arguments.
95 Visbeidzot, Padome uzskata, ka apstrīdētajos lēmumos expressis verbis ir paredzēts, ka var tikt noteiktas atkāpes, lai ņemtu vērā ieinteresēto personu fundamentālas pamatvajadzības. Prasītāja piesauktie medicīniskie iemesli var ietilpt šajā kategorijā steidzamu humānu apsvērumu dēļ, un prasītājam tad ir jāiesniedz šāds lūgums atbilstoši attiecīgajos lēmumos norādītajai procedūrai. Šo noteikumu piemērošana ir dalībvalstu kompetento iestāžu ziņā.
96 Tiesības uz īpašumu ir viens no vispārējiem Savienības tiesību principiem, kas nostiprināts Pamattiesību hartas 17. pantā. Kas attiecas uz privātās dzīves neaizskaramību, tas Pamattiesību hartas 7. pantā ir atzīta privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība (šajā ziņā skat. Tiesas 2012. gada 6. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑356/11 un C‑357/11 O un S, 76. punkts).
97 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru šīm pamattiesībām Savienības tiesībās nav absolūtas aizsardzības, bet tās ir jāapskata saistībā ar to funkciju sabiedrībā (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Kadi, 355. punkts). Tādējādi šo tiesību izmantošanai var tikt piemēroti ierobežojumi ar nosacījumu, ka šie ierobežojumi faktiski atbilst Savienības vispārējo interešu mērķim un attiecībā uz vēlamo mērķi nav uzskatāmi par nesamērīgu un nepieņemamu traucējumu, kas apdraud tādējādi garantēto tiesību pašu būtību (šajā ziņā skat. Tiesas 1996. gada 30. jūlija spriedumu lietā C‑84/95 Bosphorus, Recueil, I‑3953. lpp., 21. punkts; spriedumu lietā Kadi, 355. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 89., 113. un 114. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 121. punkts).
98 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka samērīguma princips ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, kas prasa, lai ar Savienības tiesību normu ieviestie līdzekļi būtu piemēroti attiecīgā tiesiskā regulējuma leģitīmo mērķu īstenošanai un nepārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai tos sasniegtu (Tiesas 2011. gada 12. maija spriedums lietā C‑176/09 Luksemburga/Parlaments un Padome, Krājums, I‑3727. lpp., 61. punkts; 2012. gada 13. marta spriedums lietā C‑380/09 P Melli Bank/Padome, 52. punkts, un iepriekš minētais spriedums lietā Al‑Aqsa/Padome, 122. punkts).
99 Šajā lietā apstrīdētajos lēmumos noteiktā līdzekļu un saimniecisko resursu iesaldēšana ir piesardzības pasākums, kas nav domāts, lai attiecīgajām personām atņemtu tiesības uz īpašumu vai privātās dzīves neaizskaramību (šajā ziņā. skat. spriedumu lietā Kadi, 358. punkts). Tomēr attiecīgie ierobežojošie pasākumi neapstrīdami ietver tiesību uz īpašumu izmantošanas ierobežojumu un ietekmē prasītāja privāto dzīvi (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 120. punkts).
100 Kas attiecas uz attiecīgo pasākumu atbilstošo raksturu, ņemot vērā vispārējo interešu mērķi, kas ir tik būtisks starptautiskajai sabiedrībai, kā civiliedzīvotāju aizsardzība, šķiet, ka līdzekļu, finanšu aktīvu un citu saimniecisko resursu iesaldēšana, kā arī aizliegums ieceļot Savienības teritorijā, kuri attiecas uz personām, kuras ir identificētas kā tādas, kas ir iesaistītas Sīrijas režīma atbalstīšanā, paši par sevi nav uzskatāmi par neatbilstošiem (šajā ziņā skat. spriedumu lietā Kadi, 363. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Bank Melli Iran/Padome, 115. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 123. punkts).
101 Jautājumā par attiecīgo pasākumu nepieciešamību ir jāatzīst, ka tādi alternatīvi un mazāk apgrūtinoši pasākumi kā iepriekšējas atļaujas sistēma vai pienākums a posteriori pamatot pārskaitīto līdzekļu izlietojumu neļauj tikpat efektīvi sasniegt šo mērķi, proti, izdarīt spiedienu uz Sīrijas režīma, kurš vajā civiliedzīvotājus, atbalstītājiem, it īpaši iespējas apiet uzliktos ierobežojumus kontekstā (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 125. punkts).
102 Turklāt ir jāatgādina, ka Lēmuma 2011/273 4. pantā un Lēmuma 2012/739 25. panta 3.–11. punktā ir paredzēta iespēja, pirmkārt, atļaut izmantot iesaldētos līdzekļus pamatvajadzībām vai noteiktu saistību izpildei un, otrkārt, piešķirt īpašas atļaujas atsaldēt līdzekļus, citus finanšu aktīvus vai citus saimnieciskos resursus (pēc analoģijas skat. spriedumu lietā Kadi, 364. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 127. punkts).
103 Konkrētāk, Lēmuma 2011/273 4. panta 5. un 6. punktā un Lēmuma 2012/739 7., 9., 14. un 15. pantā un 25. panta 5. punktā un 7. punkta b) apakšpunktā tiek runāts par tādu maksājumu veikšanu, kuri izriet no līgumiem, kas noslēgti pirms prasītāja iekļaušanas attiecīgajā sarakstā, un ar zināmiem nosacījumiem tiek atļauta šādu maksājumu veikšana.
104 Kas attiecas uz prasītāja minēto ārstēšanos, tad saskaņā ar Lēmuma 2011/273 3. panta 6.–8. punktu un 4. panta 3. punkta a) apakšpunktu, kā arī ar Lēmuma 2012/739 24. panta 6. punktu un 25. panta 3. punkta e) apakšpunktu dalībvalsts kompetentā iestāde var atļaut ārstnieciskiem vai humāniem mērķiem ieceļot tās teritorijā vai izmantot iesaldētos līdzekļus.
105 Visbeidzot, prasītāja vārda atstāšana apstrīdēto lēmumu pielikumos nav uzskatāma par nesamērīgu iespējamās šīs atstāšanas, kā apgalvots, potenciāli neierobežotā rakstura dēļ. Šī atstāšana sarakstā tiek periodiski pārskatīta, lai nodrošinātu, ka personu vārdi un organizāciju nosaukumi, kas vairs neatbilst kritērijiem to iekļaušanai attiecīgajā sarakstā, tiktu no tā izņemti (pēc analoģijas skat. spriedumu lietā Kadi, 365. punkts, un iepriekš minēto spriedumu lietā Al‑Aqsa/Padome, 129. punkts).
106 No tā izriet, ka, ņemot vērā mērķa aizsargāt Sīrijas civiliedzīvotājus būtisko nozīmīgumu un apstrīdētajos lēmumos paredzētās atkāpes, ar šiem lēmumiem izraisītie prasītāja tiesību uz īpašumu un privātās dzīves ierobežojumi nav nesamērīgi.
107 Tādējādi ceturtais pamats un līdz ar to visa prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
108 Atbilstoši Vispārējās tiesas Reglamenta 87. panta 2. punkta pirmajai daļai lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājam spriedums ir nelabvēlīgs, tam ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Padomes tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Padomes prasījumiem.
109 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai iestādes, kas iestājušās lietā, sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas. Tādējādi Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (sestā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Eyad Makhlouf sedz savus, kā arī atlīdzina Eiropas Savienības Padomes tiesāšanās izdevumus;
3) Eiropas Komisija savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
Kanninen | Soldevila Fragoso | Berardis |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 13. septembrī.
[Paraksti]