TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2011. gada 3. maijā (*)
Konkurence – Regula (EK) Nr. 1/2003 – 5. pants – Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana – Dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras konstatēt LESD 102. panta pārkāpuma neesamību
Lieta C‑375/09
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam, ko Sąd Najwyższy (Polija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2009. gada 15. jūlijā un kas Tiesā reģistrēts 2009. gada 23. septembrī, tiesvedībā
Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów
pret
Tele2 Polska sp. z o.o., tagad – Netia SA.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji A. Ticano [A. Tizzano], H. N. Kunja Rodrigess [J. N. Cunha Rodrigues], K. Lēnartss [K. Lenaerts], Ž. K. Bonišo [J.‑C. Bonichot], D. Švābi [D. Šváby], tiesneši A. Ross [A. Rosas], E. Juhāss [E. Juhász] (referents), J. Malenovskis [J. Malenovský], E. Levits un A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh],
ģenerāladvokāts J. Mazaks [J. Mazák],
sekretārs K. Malaceks [K. Malacek], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2010. gada 21. septembra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Polijas valdības vārdā – M. Dovgelevičs [M. Dowgielewicz], kā arī – K. Zaviša [K. Zawisza] un M. Lašuka [M. Laszuk], pārstāvji,
– Čehijas valdības vārdā – M. Smoleks [M. Smolek], pārstāvis,
– Eiropas Komisijas vārdā – F. Kastiljo de la Tore [F. Castillo de la Torre] un K. Mojcesoviča [K. Mojzesowicz], pārstāvji,
– EBTA Uzraudzības iestādes vārdā – K. Lūiss [X. Lewis] un M. Šneiders [M. Schneider], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2010. gada 7. decembra tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “regula”), 5. pantu.
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar tiesvedību starp Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības iestādes priekšsēdētājs; turpmāk tekstā – “Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji”) un Tele2 Polska sp. z o.o., šobrīd – Netia SA, par lēmumu, kuru minētais priekšsēdētājs ir pieņēmis, piemērojot EKL 82. pantu.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesiskais regulējums
3 Regulas preambulas 1. apsvēruma pirmajā teikumā ir paredzēts:
“Lai izveidotu sistēmu, kas nodrošina, ka konkurence kopējā tirgū nav traucēta, Kopienā efektīvi un vienādi jāpiemēro Līguma 81. un 82. pants.”
4 Regulas preambulas 8. apsvēruma pirmajā teikumā ir noteikts:
“Lai nodrošinātu Kopienas konkurences noteikumu efektīvu īstenošanu un šajā regulā paredzēto sadarbības mehānismu atbilstīgu darbību, dalībvalstu konkurences iestādēm un tiesām, piemērojot valstu konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem un darbībām, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, jānosaka par pienākumu arī piemērot [EKL] 81. un 82. pantu.”
5 Saskaņā ar regulas preambulas 14. apsvērumu:
“Izņēmuma gadījumos, ja Kopienas intereses to pieprasa, lietderīgi arī var būt Komisijai pieņemt deklaratīva rakstura lēmumu, ar ko konstatē, ka aizliegums [EKL] 81. pantā vai 82. pantā, lai precizētu tiesību aktus un nodrošinātu vienotu to piemērošanu visā Kopienā, neattiecas jo īpaši uz jauniem līgumu vai darbību veidiem, kas nav atrunāti pastāvošajā tiesu praksē un administratīvajā praksē.”
6 Regulas 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja dalībvalstu konkurences iestādes vai valstu tiesas piemēro valsts konkurences tiesību aktus attiecībā uz līgumiem, uzņēmumu apvienību lēmumiem vai saskaņotām darbībām [EKL] 81. panta 1. punkta nozīmē, kas minētā noteikuma nozīmē var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tās attiecībā uz šādiem līgumiem, lēmumiem vai saskaņotām darbībām piemēro arī [EKL] 81. pantu. Dalībvalstu konkurences iestādēm vai valstu tiesām piemērojot valsts konkurences tiesību aktus jebkurai ļaunprātīgai izmantošanai, kas aizliegta ar [EKL] 82. pantu, tās arī piemēro [EKL] 82. pantu.”
7 Regulas 5. pantā ar nosaukumu “Dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras” ir paredzēts:
“Dalībvalstu konkurences iestādēm ir pilnvaras piemērot [EKL] 81. un 82. pantu atsevišķos gadījumos. Šim nolūkam tās pēc savas iniciatīvas vai uz sūdzības pamata var pieņemt lēmumus, ar kur[iem]:
– pieprasa izbeigt pārkāpumu,
– nosaka pagaidu pasākumus,
– pieņem saistības,
– uzliek soda naudas [naudas sodus], periodiskus soda maksājumus [kavējuma naudu] vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valstu tiesību aktos.
Ja, pamatojoties uz konkurences iestāžu rīcībā esošo informāciju, [tās uzskata], ka netiek izpildīti aizlieguma nosacījumi, tās līdzīgi var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.”
8 Saskaņā ar regulas 10. pantu:
“Ja Kopienas sabiedrības intereses, kas saistītas ar [EKL] 81. un 82. panta piemērošanu, nosaka tādu vajadzību, Komisija pēc savas iniciatīvas var ar lēmumu konstatēt, ka [EKL] 81. pants nav piemērojams attiecībā uz līgumu, uzņēmumu apvienības lēmumu vai saskaņotu darbību, jo [EKL] 81. panta 1. punkta nosacījumi nav izpildīti vai [EKL] 81. panta 3. punkta nosacījumi ir izpildīti.
Komisija līdzīgi var veikt šādu konstatāciju ar atsauci uz [EKL] 82. pantu.”
Valsts tiesības
9 2000. gada 15. decembra Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību (Ustawa o ochronie konkurencji i konsumentów, 2005. gada Dz. U Nr. 244, pozīcija 2080), redakcijā, kas piemērojama pamata lietas apstākļiem (turpmāk tekstā – “Likums par konkurenci un patērētāju aizsardzību”), 8. pantā ir noteikts:
“1. Dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana attiecīgajā tirgū, ko īsteno viens vai vairāki uzņēmumi, ir aizliegta.
[..]
3. Darbības, kas rada dominējošā stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, ir vai nu pilnībā spēkā neesošas, vai spēkā neesošas attiecīgajam dalībniekam.”
10 Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību 11. pantā ir noteikts:
“1. [Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji] pieņem lēmumu, nosakot, ka rīcība neierobežo konkurenci, ja netiek konstatēts nekāds 5. vai 8. pantā noteikto aizliegumu pārkāpums.
[..]”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
11 Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji kā valsts konkurences iestāde regulas 3. panta 1. punkta izpratnē bija uzsācis tiesvedību pret Telekomunikacja Polska SA, kas tika turēta aizdomās par Likuma par konkurenci un patērētāju aizsardzību 8. panta un EKL 82. panta pārkāpumu. Šīs tiesvedības beigās viņš konstatēja, ka attiecīgā uzņēmuma, kuram ir dominējošs stāvoklis tirgū, rīcība nav uzskatāma par šī stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un tādējādi šī rīcība nerada valsts tiesību un LESD 102. panta pārkāpumu. Tādējādi Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji, piemērojot valsts tiesības, pieņēma lēmumu, kurā secināja, ka attiecīgais uzņēmums nav īstenojis nekādas ierobežojošas darbības, savukārt attiecībā uz LESD 102. panta pārkāpumu, ņemot vērā, ka lietai nav priekšmeta, viņš nolēma izbeigt to pirms lēmuma pieņemšanas.
12 Tele2 Polska sp. z o.o., tagad – Netia SA, šo lēmumu apstrīdēja.
13 Sąd Okręgowy – Sąd Ochrony Konkurencji i Konsumentów (Apgabaltiesa – Konkurences un patērētāju tiesību aizsardzības tiesa) minēto lēmumu atcēla, un Sąd Apelacyjny w Warszawie (Varšavas apelācijas tiesa), uzskatot, ka Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji bija jāpieņem lēmums, konstatējot ierobežojošas rīcības LESD 102. panta izpratnē neesamību, jo šī iestāde šādu lēmumu bija pieņēmusi attiecībā uz valsts tiesībās noteikto dominējošā stāvokļa ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu, apstiprināja minētā lēmuma atcelšanu.
14 Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji iesniedza kasācijas sūdzību Sąd Najwyższy (Augstākā tiesa), norādot, ka saskaņā ar regulu viņš nevar pieņemt negatīvu lēmumu pēc būtības, izvērtējot attiecīgā uzņēmuma rīcības saderību ar LESD 102. pantu.
15 Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji uzskata, ka regulas 5. pantā ir ietverta norma par valsts konkurences iestāžu kompetenci un ierobežotas šo iestāžu lemšanas iespējas. Saskaņā ar šo pantu tam nevar tikt piešķirtas pilnvaras pieņemt negatīvu lēmumu pēc būtības, izvērtējot uzņēmumu rīcības saderību ar LESD 102. pantu. Tā kā pēc tiesvedības, kas bija ierosināta pret Telekomunikacja Polska SA, izbeigšanas tika noskaidrots, ka šis uzņēmums nav ļaunprātīgi izmantojis dominējošo stāvokli LESD 102. panta izpratnē, Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji pieņēma lēmumu, ar ko šī tiesvedība tika izbeigta, nelemjot pēc būtības. Regulas 5. pantā ir uzskaitīti četru veidu lēmumi pēc būtības, un nevienā no tiem nav paredzēts, ka valsts konkurences iestāde varētu konstatēt pārkāpuma neesamību. Turklāt regulas 10. pantā, kurā ir atzītas Komisijas tiesības pēc savas ierosmes pieņemt lēmumu, konstatējot, ka LESD 102. pants, ievērojot Kopienas sabiedrības intereses, nav piemērojams atsevišķai uzņēmuma rīcībai, šādas tiesības nav piešķirtas valsts konkurences iestādēm. Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji uzskata, ka regulas 10. panta mērķis ir novērst, ka valsts konkurences iestādes, pieņemot lēmumus, ar kuriem tiek konstatēta šo normu pārkāpuma neesamība, varētu bloķēt jebkādas iespējas Komisijai, ievērojot ne bis in idem principu, konstatēt LESD 101. vai 102. panta pārkāpumus.
16 Sąd Najwyższy uzskata, pirmkārt, ka šajā gadījumā procesuālā autonomija ir ierobežota un tā Prezes Urzędu Ochrony Konkurencji nesniedz iespēju pieņemt lēmumu, konstatējot konkurenci ierobežojošas rīcības neesamību, jo šāds lēmums nav iekļauts regulas 5. panta pirmās daļas otrajā teikumā uzskaitīto lēmumu sarakstā.
17 Otrkārt, Sąd Najwyższy norāda, ka regulas 5. panta otrās daļas, aplūkojot to kopā ar regulas 5. panta pirmās daļas otro teikumu un citiem šīs regulas noteikumiem, teleoloģiska un funkcionāla interpretācija varētu ļaut valsts konkurences iestādei pieņemt aplūkoto lēmumu. Regulas 5. panta otrās daļas, kurā ir minēts, ka valsts konkurences iestādes var lemt, ka “rīcībai no to puses nav pamata”, ja nav izpildīti aizlieguma nosacījumi, redakcija varētu neizslēgt šādu iespēju.
18 Ņemot vērā iepriekš minēto, Sąd Najwyższy nolēma apturēt tiesvedību lietā un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai regulas [..] 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka valsts konkurences iestāde nevar pieņemt lēmumu, konstatējot konkurenci ierobežojošas rīcības EKL 82. panta izpratnē neesamību, ja tā tiesvedības beigās uzskata, ka uzņēmums nav pārkāpis aizliegumu ļaunprātīgi izmantot dominējošo stāvokli, kas izriet no šī Līguma noteikuma?
2) Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir apstiprinoša, vai situācijā, kad atbilstoši valsts konkurences tiesībām valsts konkurences iestāde drīkst izbeigt tiesvedību par pret konkurenci vērstas prakses izbeigšanu – ja tiktu konstatēts, ka ar uzņēmuma darbībām netiek pārkāpts EKL 82. pantā noteiktais aizliegums –, tikai pieņemot lēmumu, ar kuru tiek konstatēta konkurenci ierobežojošas rīcības neesamība, regulas [..] 5. panta [otrā daļa] ir jāinterpretē tādējādi, ka tā ir tiešs juridisks pamats šai iestādei pieņemt lēmumu, konstatējot, ka rīcībai no tās puses nav pamata?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
19 Uzdodot savu pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai regulas 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj valsts konkurences iestādei, ja tā, lai piemērotu LESD 102. pantu, izvērtē, vai ir izpildīti šī panta piemērošanas nosacījumi, un pēc šī izvērtējuma uzskata, ka nav īstenota ļaunprātīga rīcība, pieņemt lēmumu, konstatējot, ka minētais pants nav pārkāpts.
20 Vispirms ir jānorāda, ka saskaņā ar regulas 3. panta 1. punktu, ja valsts konkurences iestādes piemēro valsts konkurences tiesību aktus tāda uzņēmuma ļaunprātīgai rīcībai, kuram ir dominējošs stāvoklis tirgū, kas var ietekmēt tirdzniecību starp dalībvalstīm, tām ir jāpiemēro arī LESD 102. pants.
21 Regulas 5. panta pirmajā daļā ir precizētas dalībvalstu konkurences iestāžu pilnvaras atsevišķos gadījumos piemērot LESD 101. un 102. pantu. Atbilstoši šiem noteikumiem šīs iestādes, lemjot pēc būtības, vai nu pēc savas iniciatīvas, vai uz sūdzības pamata var pieņemt šādus lēmumus, proti, pieprasīt izbeigt pārkāpumu, noteikt pagaidu pasākumus, pieņemt saistības un uzlikt naudas sodus, noteikt kavējuma naudu vai jebkādu citu sodu, kas paredzēts to valsts tiesību aktos.
22 Saskaņā ar regulas 5. panta otro daļu, ja valsts konkurences iestādes, pamatojoties uz to rīcībā esošo informāciju, uzskata, ka nav izpildīti aizlieguma nosacījumi, tās var lemt, ka rīcībai no to puses nav pamata.
23 Šī pēdējā noteikuma redakcija skaidri norāda, ka šādā situācijā valsts konkurences iestādes pilnvaras ir ierobežotas ar lēmuma par to, ka rīcībai no to puses nav pamata, pieņemšanu.
24 Šādu valsts konkurences iestāžu pilnvaru ierobežojumu apstiprina Komisijas lēmumu pieņemšanas pilnvaru noteikšana LESD 101. un 102. panta pārkāpumu neesamības gadījumā. Saskaņā ar regulas 10. pantu Komisija ar lēmumu var konstatēt, ka [EKL] 81. un 82. pants nav piemērojami.
25 Regulas preambulas 14. apsvērumā ir precizēts, ka šāds Komisijas deklaratīva rakstura lēmums var tikt pieņemts “izņēmuma gadījumos”. Saskaņā ar šo apsvērumu šādas [lēmuma] pieņemšanas mērķis ir “precizēt tiesību aktus un nodrošināt vienotu to piemērošanu visā [Savienībā], [..] jo īpaši uz jauniem līgumu vai darbību veidiem, kas nav atrunāti pastāvošajā tiesu praksē un administratīvajā praksē”.
26 Turklāt Tiesa ir konstatējusi, ka, lai dalībvalstīs garantētu konkurences noteikumu saskaņotu piemērošanu, vispārējā lojālas sadarbības principa ietvaros regulā ir paredzēts sadarbības mehānisms starp Komisiju un valsts konkurences iestādēm (šajā ziņā skat. 2009. gada 11. jūnija spriedumu lietā C‑429/07 X, Krājums, I‑4833. lpp., 20. un 21. punkts).
27 Ja valsts konkurences iestādēm tiktu atļauts pieņemt lēmumus, konstatējot LESD 102. panta pārkāpuma neesamību, tiktu apšaubīta ar regulu ieviestā sadarbības sistēma un apdraudētas Komisijas pilnvaras.
28 Šāds “negatīvs” lēmums pēc būtības radītu risku apdraudēt LESD 101. un 102. panta vienveidīgu piemērošanu, kas ir viens no regulas mērķiem un ir apstiprināts tās 1. apsvērumā, jo tas varētu traucēt Komisijai vēlāk konstatēt, ka minētā rīcība ir uzskatāma par Savienības tiesību normu pārkāpumu.
29 Tādējādi gan no regulas formulējuma un satura, gan tās mērķa izriet, ka LESD 102. panta pārkāpuma neesamības konstatēšanu var veikt tikai Komisija, pat ja šis pants tiek piemērots valsts konkurences iestādes īstenotā tiesvedībā.
30 Tādējādi uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka regulas 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj valsts konkurences iestādei, ja tā, lai piemērotu LESD 102. pantu, izvērtē, vai ir izpildīti šī panta piemērošanas nosacījumi, un pēc šī izvērtējuma uzskata, ka nav īstenota ļaunprātīga rīcība, pieņemt lēmumu, konstatējot, ka minētais pants nav pārkāpts.
Par otro jautājumu
31 Uzdodot savu otro jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai regulas 5. panta otrā daļa ir tieši piemērojama un vai uz šī pamata valsts konkurences iestāde, kas uzskata, ka nav izpildīti rīcības aizliegšanas nosacījumi saskaņā ar LESD 102. pantu, var izbeigt pret uzņēmumu uzsākto tiesvedību, pieņemot lēmumu, ar kuru tiek konstatēts, ka rīcībai no tās puses nav pamata, lai gan valsts tiesību aktos šādos apstākļos ir paredzēta tikai iespēja pieņemt negatīvu lēmumu pēc būtības.
32 No atbildes uz pirmo jautājumu izriet, ka valsts konkurences iestāde nevar pieņemt lēmumu, konstatējot LESD 102. panta pārkāpuma neesamību. Saskaņā ar regulas 5. panta otro daļu šāda iestāde, ja tā, pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, uzskata, ka nav izpildīti rīcības aizlieguma nosacījumi saskaņā ar LESD 102. pantu, tomēr var nolemt, ka rīcībai no tās puses nav pamata.
33 Šajā ziņā ir svarīgi atgādināt, ka valsts konkurences iestāde var piemērot savas valsts noteikumus tikai tad, ja Savienības tiesībās nav paredzēti īpaši noteikumi.
34 Šajā gadījumā, tā kā saskaņā ar LESD 288. pantu regulas 5. pants ir tieši piemērojams visās dalībvalstīs, tam ir pretrunā tādas valsts tiesību normas piemērošana, kas liktu izbeigt tiesvedību par LESD 102. panta piemērošanu, pieņemot lēmumu, ar kuru tiek konstatēts, ka minētais pants nav pārkāpts.
35 Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka regulas 5. panta otrā daļa ir tieši piemērojama un tai ir pretrunā tādas valsts tiesību normas piemērošana, kas liktu izbeigt tiesvedību par LESD 102. panta piemērošanu, pieņemot lēmumu, ar kuru tiek konstatēts, ka minētais pants nav pārkāpts.
Par tiesāšanās izdevumiem
36 Attiecībā uz pamata lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā, 5. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas neļauj valsts konkurences iestādei, ja tā, lai piemērotu LESD 102. pantu, izvērtē, vai ir izpildīti šī panta piemērošanas nosacījumi, un pēc šī izvērtējuma uzskata, ka nav īstenota ļaunprātīga rīcība, pieņemt lēmumu, ar kuru tiek konstatēts, ka minētā panta noteikumi nav pārkāpti;
2) Regulas Nr. 1/2003 5. panta otrā daļa ir tieši piemērojama, un tai ir pretrunā tādas valsts tiesību normas piemērošana, kas liktu izbeigt tiesvedību par LESD 102. panta piemērošanu, pieņemot lēmumu, ar kuru tiek konstatēts, ka minētais pants nav pārkāpts.
[Paraksti]