ĢENERĀLADVOKĀTA JEVGEŅIJA TANČEVA [EVGENI TANCHEV]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 9. februārī (1)
Lieta C‑578/16 PPU
C. K.,
H. F.,
A. S.
pret
Republika Slovenija
(Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Valsts tiesas, kuras lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, jēdziens – Kopējā Eiropas patvēruma sistēma – Dalībvalsts, kura ir atbildīga par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, noteikšana – Regula (ES) Nr. 604/2013 – 3. panta 2. punkta otrā daļa – Sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļi atbildīgajā dalībvalstī – 17. panta 1. punkts – Suverenitātes klauzula
I. Ievads
1. Šis lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu attiecas uz Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (2), interpretāciju. Šīs regulas, tāpat kā tās priekšteču (3), mērķis ir, no vienas puses, novērst, ka trešo valstu valstspiederīgie, starptautiskās aizsardzības pieteikumu iesniedzot vairākās dalībvalstīs, varētu izvēlēties dalībvalsti, kura izskata to pieteikumu (parādība “forum shopping” [labvēlīgākās tiesas izvēle]), un, no otras puses, garantēt, ka dalībvalsts efektīvi izskata katru pieteikumu (4). Šim nolūkam Regulā Nr. 604/2013 ir paredzēts, ka katru pieteikumu izskata viena dalībvalsts, un tajā ir paredzēti kritēriji, kas ļauj noteikt, kura dalībvalsts ir jānosaka par atbildīgo par pieteikuma izskatīšanu (5).
2. Kas notiek, ja tad, kad, piemērojot Regulā Nr. 604/2013 paredzētos kritērijus, dalībvalsts ir noteikta kā atbildīgā, tiek apgalvots, ka šī dalībvalsts neievēro patvēruma meklētāju pamattiesības? Protams, dalībvalstis garantē ne tikai Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (turpmāk tekstā – “Harta”), bet arī 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītajā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā (turpmāk tekstā – “ECPAK”) un 1951. gada 28. jūlijā Ženēvā parakstītajā Konvencijā par bēgļu statusu (6) (turpmāk tekstā – “Ženēvas konvencija”) paredzēto pamattiesību ievērošanu. Taču nevar izslēgt, ka rodas situācija, kurā dalībvalsts pārkāpj patvēruma meklētāju pamattiesības. Regulā Nr. 604/2013 šāds gadījums ir ņemts vērā. Tās 3. panta 2. punkta otrajā daļā faktiski ir paredzēts, ka nav iespējams patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, ja šajā valstī pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, kā dēļ pastāv necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks Hartas 4. panta nozīmē.
3. Un kā ir, ja, neskarot visu patvēruma sistēmu kopumā atbildīgajā dalībvalstī, problēmas skar vienīgi kāda patvēruma meklētāja īpašo situāciju? Vai šādas problēmas var tikt kvalificētas kā “sistēmiskas” Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē? Ja nevar, vai tās tomēr rada pienākumu nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti? Tādi ir jautājumi, uz kuriem Tiesai ir lūgts sniegt atbildes šajā lietā.
II. Atbilstošās tiesību normas
A. Starptautiskās tiesības
4. ECPAK 3. pantā ir noteikts:
“Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.”
5. Ženēvas konvencijas 33. pantā ir paredzēts:
“1. Neviena dalībvalsts nekādā gadījumā neizraida vai neatgriež bēgli uz tās valsts robežu, kuras teritorijā viņa dzīvība un brīvība ir apdraudēta sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību vai piederību pie kādas īpašas sociālās grupas vai sakarā ar viņa politiskajiem uzskatiem.
2. Iepriekšējā noteikuma priekšrocības tomēr nevar pieprasīt bēglis, kuru ir pamats uzskatīt par bīstamu tās valsts drošībai, kurā viņš atrodas, vai ja viņš ir atzīts par vainīgu sevišķi smaga nozieguma izdarīšanā, kas apdraud šīs valsts sabiedrību [viņš pēc notiesāšanas ar galīgu spriedumu par sevišķi smaga nozieguma vai mazāk smaga nozieguma izdarīšanu rada draudus minētās valsts sabiedrībai].”
B. Savienības tiesības
1. Harta
6. Hartas 4. pantā ir noteikts:
“Nevienu nedrīkst pakļaut spīdzināšanai, necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei vai sodiem.”
7. Hartas 19. panta 2. punktā ir paredzēts:
“Nevienu nedrīkst pārvietot, izraidīt vai izdot kādai valstij, ja ir liela iespējamība, ka attiecīgo personu tur sodīs ar nāvi, spīdzinās vai citādi necilvēcīgi vai pazemojoši pret viņu izturēsies, vai sodīs.”
2. Regula Nr. 604/2013
8. Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punktā “Piekļuve starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanas procedūrai” ir paredzēts:
“Ja, pamatojoties uz šajā regulā uzskaitītajiem kritērijiem, nav iespējams izraudzīties atbildīgo dalībvalsti, tad par pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kurai pirmajai iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums.
Ja nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt uz dalībvalsti, kas izraudzīta par galveno atbildīgo, jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas vai pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, turpina izskatīt III nodaļā izklāstītos kritērijus, lai noteiktu, vai par atbildīgo var tikt izraudzīta cita dalībvalsts.
Ja saskaņā ar šo punktu nav iespējama pārsūtīšana uz nevienu dalībvalsti, kas izraudzīta, balstoties uz III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, vai uz pirmo dalībvalsti, kurā pieteikums iesniegts, dalībvalsts, kas nosaka atbildīgo dalībvalsti, kļūst par atbildīgo dalībvalsti.”
9. Regulas Nr. 604/2013 17. panta “Diskrecionārās klauzulas” 1. punktā ir paredzēts:
“Atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem šāda izskatīšana nav attiecīgās dalībvalsts pienākums.
Dalībvalsts, kas nolemj saskaņā ar šo punktu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, kļūst par atbildīgo dalībvalsti un uzņemas ar minēto atbildību saistītos pienākumus. Vajadzības gadījumā tā, izmantojot elektroniskās komunikācijas tīklu DubliNet, kas izveidots saskaņā ar Regulas (EK) Nr. 1560/2003 18. pantu, informē iepriekšējo atbildīgo dalībvalsti, dalībvalsti, kas veic procedūru, lai noteiktu atbildīgo dalībvalsti, vai dalībvalsti, kura saņēmusi pieprasījumu par patvēruma meklētāja uzņemšanu vai par viņa atpakaļuzņemšanu.
Dalībvalsts, kas kļūst par atbildīgo dalībvalsti saskaņā ar šo punktu, to tūlīt norāda Eurodac saskaņā ar Regulu (ES) Nr. 603/2013, pievienojot datumu, kad tika pieņemts lēmums izskatīt pieteikumu.”
III. Fakti, pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
10. Sīrijas valstspiederīgā C. K. un viņas vīrs Ēģiptes valstspiederīgais H. F. dalībvalstu teritorijā caur Horvātiju ir iebraukuši 2015. gada 16. augustā. Viņiem bija Horvātijas izdota tūristu vīza, kas bija derīga no 2015. gada 6. augusta līdz 2015. gada 28. augustam.
11. 2015. gada 17. augustā C. K., kura bija sestajā grūtniecības mēnesī, un H. F., izmantojot viltotus Grieķijas personu apliecinošus dokumentus, ieradās Slovēnijā. Tur viņi atrodas joprojām un ir izmitināti patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā Ļubļanā [Ljubljana].
12. 2015. gada 20. augustā C. K. un H. F. Slovēnijā iesniedza starptautiskās aizsardzības pieteikumus. No Slovēnijas valdības apsvērumiem izriet, ka tajā pašā dienā ārsts ir izmeklējis C. K. un konstatējis, ka grūtniecība norit normāli, ka viņai nav nekādu izteiktu psiholoģisko simptomu un ka viņa ir komunikatīva. Tajā pašā dienā ārsts izmeklēja arī H. F. un atzina, ka viņa veselības stāvoklis ir labs (7).
13. 2015. gada 28. augustā Slovēnijas iestādes iztaujāja Horvātijas iestādes. 2015. gada 14. septembrī Horvātijas Republika atbildēja, ka tā esot atbildīga par C. K. un H. F. pieteikuma izskatīšanu.
14. 2015. gada 20. novembrī C. K. piedzima dēls A. S. 2015. gada 27. novembrī Slovēnijā tika iesniegts A. S. starptautiskās aizsardzības pieteikums. Slovēnijas iestādes šo pieteikumu izskatīja kopā ar C. K. un H. F. pieteikumiem.
15. 2016. gada 18. janvārī Slovēnijas iestādes no prasītāju pārstāvja saņēma ārstu atzinumu par C. K. riska grūtniecību, kā arī sarežģījumiem pēc dzemdībām. Starp šiem dokumentiem bija arī C. K. psihiskās veselības novērtējums, kas izdots 2015. gada 4. decembrī, kurā norādīts, ka viņai un viņas jaundzimušajam ir jāpaliek uzņemšanas centrā, jo viņiem esot nepieciešama aprūpe. Citos psihiskās veselības novērtējumos, kas izdoti 2016. gada 1. aprīlī, 15. aprīlī, 22. aprīlī un 13. maijā, ir norādīts, ka C. K. pēc dzemdībām ciešot no depresijas, viņai periodiski esot pašnāvnieciskas tieksmes, kam par iemeslu esot neskaidrība par viņas statusu.
16. Tā kā ģimenē ir mazs bērns, Slovēnijas iestādes lūdza līdzvērtīgām Horvātijas iestādēm sniegt apliecinājumu par to, ka ģimene Horvātijas izmitināšanas centrā saņems tādu pašu medicīnisko aprūpi. 2016. gada 7. aprīlī tās saņēma apliecinājumu, ka C. K., H. F. un viņu bērns Horvātijā tiks izmitināti un saņems atbilstīgu aprūpi un nepieciešamo ārstēšanu (8).
17. Ar 2016. gada 5. maija lēmumu (turpmāk tekstā – “2016. gada 5. maija lēmums”) Slovēnijas iestādes atteica C. K., H. F. un A. S. starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu. Šis lēmums bija balstīts uz Regulas Nr. 604/2013 12. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru, ja patvēruma meklētājam ir derīga vīza, par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu ir atbildīga dalībvalsts, kura izdevusi šo vīzu.
18. Ar 2016. gada 1. jūnija spriedumu Upravno sodišče (Administratīvā tiesa, Slovēnija) atcēla 2016. gada 5. maija lēmumu. Ar tajā pašā dienā izdotu rīkojumu tā atlika 2016. gada 5. maija lēmuma izpildi līdz galīgā lēmuma pieņemšanai administratīvajā procesā.
19. Ar 2016. gada 29. jūnija spriedumu Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) grozīja Upravno sodišče (Administratīvā tiesa) spriedumu un apstiprināja 2016. gada 5. maija lēmumu. Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) it īpaši uzskatīja, ka Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa neesot piemērojama. Patiesībā nevienā Eiropas Savienības iestāžu vai Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos biroja ziņojumā neesot konstatēts, ka Horvātijā pastāvētu sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos. Gluži pretēji, no Augstā komisāra biroja ziņojuma izrietot, ka situācija Horvātijā ir laba, it īpaši, ka bēgļu uzņemšanas apstākļi centrā Kutinā [Kutina], Horvātijā, esot labi. Šajā centrā, kas paredzēts patvēruma meklētāju neaizsargātākajām grupām, var tikt uzņemti līdz vienam simtam patvēruma meklētāju, taču tajā parasti ir izmitinātas ne vairāk par divdesmit līdz trīsdesmit personām. Tur ir garantēta piekļuve aprūpei (reizi nedēļā tur ierodas ārsts, kā arī ginekologs), un ārkārtas gadījumā patvēruma meklētāji tiek uzņemti vietējā Kutinas vai Zagrebas [Zagreb] slimnīcā. Centrā Kutinā ik dienu ir pieejams sociālais darbinieks, kā arī divas reizes mēnesī tur tiek piedāvāta juridiskā palīdzība.
20. Prasītāji Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa, Slovēnija) iesniedza konstitucionālu sūdzību par Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) 2016. gada 29. jūnijā pasludināto spriedumu, kas pa to laiku bija ieguvis res judicata spēku.
21. Ar 2016. gada 28. septembra lēmumu Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) atcēla Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) spriedumu un nodeva to atpakaļ atkārtotai izskatīšanai.
22. 2016. gada 28. septembra lēmumā Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) apstiprināja Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) nospriesto, ka Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa neesot piemērojama, jo Horvātijā nepastāvot sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, kas radītu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. Taču Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nebija no tā secinājusi, ka prasītāji var tikt pārsūtīti uz Horvātiju. Tā uzskatīja, ka, lai varētu noteikt, vai pieņēmums par to, ka Horvātijas Republika esot droša valsts, ir apgāzts, Slovēnijas iestādēm bija jāņem vērā visi būtiskie apstākļi, it īpaši saistībā ar patvēruma meklētāju personisko situāciju un veselības stāvokli. Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa), lai gan tā bija izvērtējusi, ka C. K. un viņas jaundzimušais Horvātijā saņems atbilstošu veselības aprūpi, nebija pārbaudījusi, vai pārvietošana pati par sevi varētu ietekmēt C. K. un viņas jaundzimušā veselības stāvokli. Tieši tas bija pamats Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) sprieduma atcelšanai un lietas nodošanai atkārtotai izskatīšanai, lai tā izvērtētu visus būtiskos apstākļus.
23. Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa), kurā lieta tiek izskatīta, nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai noteikumu par diskrecionārās klauzulas atbilstoši [Regulas Nr. 604/2013] 17. panta 1. punktam interpretācija, ņemot vērā šīs tiesību normas raksturu, galu galā ir jāveic dalībvalsts tiesai, un vai šie noteikumi tiesu, kuras nolēmumi nevar tikt pārsūdzēti, atbrīvo no pienākuma lietu iesniegt Tiesā saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienības darbību 267. panta trešo daļu?
Pakārtoti, ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:
2) Vai apstākļu izvērtējums atbilstoši [Regulas Nr. 604/2013] 3. panta 2. punktam (tādā kā šajā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu aplūkotais gadījums) ir pietiekams Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 4. panta un 19. panta 2. punkta, tos lasot kopā ar Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3. pantu un Ženēvas konvencijas 33. pantu, prasību ievērošanai?
Saistībā ar šo jautājumu:
3) Vai no [Regulas Nr. 604/2013] 17. panta 1. punkta interpretācijas izriet, ka diskrecionārā klauzula dalībvalstij ir jāpiemēro obligāti, lai efektīvi nodrošinātu aizsardzību pret tiesību atbilstoši [Hartas] 4. pantam pārkāpumiem tādos gadījumos kā pamatlietā minētais, un ka šī piemērošana liedz starptautiskās aizsardzības pieteicēju pārsūtīt uz kompetento dalībvalsti, kura savu kompetenci ir atzinusi saskaņā ar šo regulu?
Ja atbilde uz trešo jautājumu ir apstiprinoša:
4) Vai diskrecionārā klauzula atbilstoši [Regulas Nr. 604/2013] 17. panta 1. punktam var būt pamats, kas ļauj starptautiskās aizsardzības pieteicējam vai citai personai pārsūtīšanas procedūrā saskaņā ar šo regulu atsaukties uz klauzulas piemērošanu, kura dalībvalsts kompetentajām administratīvajām iestādēm un tiesām ir jāizvērtē, vai arī minētajām iestādēm un tiesām pašām pēc savas ierosmes ir jākonstatē minētie apstākļi?”
24. 2016. gada 1. decembrī Tiesa nolēma lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu izskatīt steidzamības tiesvedībā, piemērojot Tiesas Reglamenta 107. panta 1. punktu (9). Par prejudiciālajiem jautājumiem rakstveida apsvērumus iesniedza prasītāji pamatlietā, Slovēnijas Republika un Eiropas Komisija. Šie lietas dalībnieki, kā arī Itālijas Republika un Apvienotā Karaliste tika uzklausīti arī 2017. gada 23. janvāra tiesas sēdē.
IV. Vērtējums
A. Par pirmo prejudiciālo jautājumu
25. Pirmajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā Tiesai jautā, pirmkārt, vai dalībvalsts lēmumu pašai izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, pamatojoties uz Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu, reglamentē valsts vai Savienības tiesību akti un, otrkārt, vai otrajā gadījumā pēdējās instances tiesai ir pienākums uzdot jautājumu Tiesai.
26. Lietas dalībnieki (10) ir vienisprātis par to, ka Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā paredzētās iespējas īstenošanu reglamentē Savienības tiesību akti.
27. Attiecībā uz jautājuma otro daļu prasītāji pamatlietā uzskata, ka Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nebija pienākuma uzdot jautājumu Tiesai, it īpaši tādēļ, ka vienīgi valsts tiesai ir pienākums vērtēt, vai Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas šaubas. Slovēnijas valdība uzskata, ka, tā kā Tiesa vēl nav lēmusi par Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā paredzētās iespējas īstenošanas apstākļiem, valsts tiesai, kuras lēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, bija pienākums uzdot jautājumu Tiesai. Komisija apstiprina, ka valsts tiesām, kuru nolēmumi saskaņā ar valsts iekšējām tiesībām nav pārsūdzami, ir jāvērtē, vai tās saskaras ar skaidru tiesību aktu vai tām būtu jāuzdod jautājums Tiesai.
28. Pirmkārt, es uzskatu, ka dalībvalsts lēmumu īstenot vai neīstenot Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā paredzēto iespēju pašai izvērtēt patvēruma pieteikumu, lai gan saskaņā ar šo regulu tā nav uzskatāma par atbildīgo, reglamentē Savienības tiesību akti.
29. Regulas Nr. 604/2013 3. panta 1. punktā ir noteikts, ka starptautiskās aizsardzības pieteikumu izskata dalībvalsts, kas, balstoties uz šīs regulas III nodaļā izklāstītajiem kritērijiem, ir izraudzīta kā atbildīgā par šo izskatīšanu. Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā ir paredzēts, ka, atkāpjoties no 3. panta 1. punkta, dalībvalsts, kurai ir iesniegts starptautiskās aizsardzības pieteikums, “var nolemt” to izskatīt pati, pat ja saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem tā nav izraudzīta kā atbildīgā par šo izskatīšanu. Proti, šai dalībvalstij ir novērtēšanas brīvība nolemt, vai izmantot, vai neizmantot iespēju veikt izskatīšanu, kas tai paredzēta saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu.
30. Nevar uzskatīt, ka uz dalībvalsts īstenoto tai paredzēto novērtēšanas brīvību lemt par to, vai izskatīt, vai neizskatīt pieteikumu, nebūtu attiecināmas Savienības tiesības. Kā Tiesa ir lēmusi 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 65.–69. punkts), dalībvalsts, kura nolemj pati izskatīt pieteikumu, kļūst par valsti, kura Regulas Nr. 604/2013 izpratnē ir atbildīga par šo izskatīšanu, un tai par to ir jāinformē citas iesaistītās dalībvalstis. Proti, novērtēšanas brīvības, kas dalībvalstīm ir piešķirta saskaņā ar šo noteikumu, īstenošana ir daļa no atbildīgās dalībvalsts noteikšanas mehānisma. Tādējādi lēmumu, ar kuru dalībvalsts nolemj izmantot vai neizmantot iespēju, kas tai paredzēta Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā, reglamentē Savienības tiesības.
31. Otrkārt, attiecībā uz pēdējās instances tiesas pienākumu uzdot jautājumu Tiesai, lasot pirmo prejudiciālo jautājumu, ir grūti noteikt, vai iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai pienākums tajā vērsties ir bijis Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) vai pašai iesniedzējtiesai. Patiesībā pirmajā jautājumā ir vienkārši pieminēta “tiesa, kuras lēmumi nav pārsūdzami”, to nenosaucot. Taču man šķiet, ka iesniedzējtiesa galvenokārt vēlas noskaidrot, kādi ir tās pienākumi, no vienas puses, tādēļ, ka tā nav uzdevusi jautājumu Tiesai pirms 2016. gada 29. jūnija sprieduma pasludināšanas, un, no otras puses, tādēļ, ka tā vaicā tagad, lai gan augstākās instances tiesa, proti, Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa), pati Tiesai jautājumu nav uzdevusi. Tādējādi es turpmāk vērtēšu, vai Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) ir jāuzdod Tiesai jautājums par Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkta interpretāciju. Manuprāt, tā tas ir.
32. Šajā ziņā es atgādinu, ka tiesai, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesībām nav pārsūdzami, tiklīdz tai rodas jautājums par Savienības tiesībām, ir jāpilda pienākums vērsties Tiesā, ja vien tā nekonstatē, ka uzdotais jautājums nav atbilstīgs vai ka Tiesa jau ir interpretējusi attiecīgās Savienības tiesību normas, vai ka Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nerodas nekādas šaubas (11).
33. Pirmkārt, manuprāt, tas, ka par Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) spriedumiem var tikt iesniegta konstitucionāla sūdzība, nozīmē, ka tā nav uzskatāma par tiesu, kuras lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami LESD 267. panta trešās daļas izpratnē. 2013. gada 15. janvāra spriedumā Križan u.c. (C‑416/10, EU:C:2013:8, 72. punkts) Tiesa ir lēmusi, ka iespēja Slovākijas Konstitucionālajā tiesā iesniegt prasību par Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nolēmumu “tikai saistībā ar izvērtējumu par to, vai, iespējams, nav pārkāptas valsts Konstitūcijā vai starptautiskā konvencijā garantētas tiesības un brīvības”, nevar ļaut uzskatīt, ka Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) nevar tikt kvalificēta kā tiesa, kuras lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nevar tikt pārsūdzēti LESD 267. panta trešās daļas izpratnē. Najvyšší súd Slovenskej republiky (Slovākijas Republikas Augstākā tiesa) “kā augstākajai tiesai” “ir pienākums iesniegt Tiesai lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu”. Tāpat ir arī ar Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija). Faktiski konstitucionālā sūdzība par tās spriedumiem var tikt iesniegta vienīgi tad, ja ir pārkāptas prasītāja pamattiesības un brīvības.
34. Otrkārt, nav nozīmes, ka Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) saskaņā ar valsts tiesībām ir saistoša Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) sniegtā Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas un 17. panta 1. punkta interpretācija. 2013. gada 15. janvāra spriedumā Križan u.c. (C‑416/10, EU:C:2013:8, 68. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka valsts tiesību norma, saskaņā ar kuru augstākas instances tiesas, šajā gadījumā Ústavný súd Slovenskej republiky (Slovēnijas Republikas Konstitucionālā tiesa), sniegtie vērtējumi ir saistoši citai valsts tiesai, proti, Najvyšší súd Slovenskej republiky ([Slovēnijas Republikas] Augstākā tiesa), nevar liegt šai tiesai iespēju uzdot Tiesai jautājumus par Savienības tiesību normu, uz kurām attiecas šie vērtējumi tiesību jautājumos, interpretāciju. Najvyšší súd Slovenskej republiky ([Slovēnijas Republikas] Augstākā tiesa), kā ir redzams iepriekšējā šī sprieduma punktā, ir tiesa, kuras nolēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami LESD 267. panta trešās daļas izpratnē. Tādējādi Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa), tāpat kā Najvyšší súd Slovenskej republiky ([Slovēnijas Republikas] Augstākā tiesa), nav atbrīvota no pienākuma uzdot jautājumu Tiesai saskaņā ar iekšējo tiesību noteikumu, kas tai padara saistošu valsts konstitucionālās tiesas interpretāciju, a fortiori, ja tā, kā tas ir šajā gadījumā, nav uzdevusi jautājumu Tiesai.
35. Treškārt, saistībā ar jautājumu par to, vai Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts ir jāuzskata par skaidru tiesību aktu, ar kuru Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) ir atbrīvota no pienākuma uzdot jautājumu Tiesai, ir jānorāda, no vienas puses, ka tikai valsts tiesa var izvērtēt, vai Savienības tiesību pareiza piemērošana ir tik acīmredzama, ka nepastāv nekādas pamatotas šaubas (12), un, no otras puses, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri izriet, ka Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) uzskata, ka, ņemot vērā Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) 2016. gada 28. septembrī pasludināto nolēmumu, Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts nav skaidrs tiesību akts (13).
36. Tāpēc uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka lēmumu, ar kuru dalībvalsts nolemj izmantot iespēju, kas tai paredzēta Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā, reglamentē Savienības tiesību akti. Valsts tiesa, kāda ir iesniedzējtiesa, ir uzskatāma par tiesu, kuras lēmumi saskaņā ar valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, ja iespēja attiecīgās dalībvalsts konstitucionālajā tiesā iesniegt prasību saistībā ar tās nolēmumiem ietver vien iespējama pamattiesību un brīvību pārkāpuma izvērtējumu. Šajā ziņā nav būtiskas nozīmes tam, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem šai valsts tiesai ir saistoši konstitucionālās tiesas sniegtie vērtējumi.
B. Par otro prejudiciālo jautājumu
37. Otrajā jautājumā iesniedzējtiesa būtībā vaicā, vai Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais gadījums, proti, ka dalībvalstī, kas noteikta kā atbildīgā, pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, kuri rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē, ir vienīgais gadījums, kad patvēruma meklētājs nevar tikt pārsūtīts uz šo dalībvalsti. Tā vēlas noskaidrot, vai pastāv citi gadījumi, kad nav iespējams patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, proti, ja patvēruma meklētāja veselības stāvokļa dēļ pati pārsūtīšana varētu radīt necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. Citiem vārdiem, iesniedzējtiesa jautā Tiesai, vai tad, ja problēmas, kas ietekmē patvēruma meklētāja īpašo situāciju, rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē, viņu ir iespējams pārsūtīt.
38. Jāprecizē, ka pamatlietā gan Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) savā 2016. gada 29. jūnija spriedumā, gan Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) savā 2016. gada 28. septembra nolēmumā ir uzskatījušas, ka Horvātijā nepastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, kas radītu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. Taču atšķirībā no Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) Ustavno sodišče (Konstitucionālā tiesa) nav secinājusi, ka prasītājus pamatlietā ir iespējams pārsūtīt uz Horvātiju. Faktiski tā ir uzskatījusi, ka prezumpcija par to, ka dalībvalstis ievēro patvēruma meklētāju pamattiesības, var tikt apgāzta ne tikai tad, ja atbildīgajā dalībvalstī pastāv sistēmiskas problēmas Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē, bet arī tad, ja atbildīgā dalībvalsts neievēro pienākumus saskaņā ar ECPAK 3. pantu vai Ženēvas konvencijas 33. panta 1. punktu. Pēdējais minētais gadījums ietvertu situācijas, uz kurām neattiecas Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa. Tādējādi, lai varētu noteikt, vai bija iespējams patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, kompetentajām iestādēm bija jāņem vērā visi būtiskie apstākļi, it īpaši patvēruma meklētāju personiskā situācija un viņu veselības stāvoklis. Taču Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) nebija pārbaudījusi, vai pārsūtīšana varētu ietekmēt C. K. un viņas bērna veselības stāvokli. Tāpēc Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa) 2016. gada 29. jūnija spriedums bija jāatceļ un lieta tai jānodod atkārtotai izskatīšanai, lai tā izvērtētu, vai, ņemot vērā C. K. un viņas bērna personisko situāciju, ir iespējams viņus pārsūtīt uz Horvātiju.
39. Prasītāji pamatlietā, kā arī Itālijas valdība uzskata, ka Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzētais gadījums nav vienīgais, kad nav iespējams patvēruma meklētājus pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti. Slovēnijas valdība, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija atbalsta pretēju uzskatu. Šajā ziņā Komisija uzsver, ka prezumpcija par to, ka katra dalībvalsts ievēro patvēruma meklētāju pamattiesības, uz kuru balstās Regula Nr. 604/2013, var tikt apgāzta vienīgi īpašās izņēmuma situācijās. Šādas situācijas raksturojot sistēmisku problēmu esamība. Komisija uzskata, ka sistēmiskas problēmas ietver arī problēmas, kas ietekmē veselības aprūpi un rūpes par īpaši neaizsargātām personām, kā arī administratīvo un/vai tiesas procedūru nesaprātīgo ilgumu. Šajā gadījumā sistēmisku problēmu pastāvēšana Horvātijā neesot konstatēta. Saistībā ar C. K. veselības stāvokli Komisija uzskata, ka tas neesot pietiekami kritisks, lai atbilstoši ECT judikatūrai pamatotu, ka pārsūtīšanu nav iespējams veikt.
40. Turpmāk aprakstīšu gadījumu, kad Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir neiespējami veikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz atbildīgo dalībvalsti, bet pēc tam – plašāku gadījumu, kad ECT aizliedz valstīm pārsūtīt patvēruma meklētāju. Pēc tam es norādīšu, kāpēc, manuprāt, pienākums nepārsūtīt patvēruma meklētāju būtu jāierobežo vien ar Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajā daļā paredzēto gadījumu.
1. Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa – vienīgi “sistēmisko” problēmu ņemšana vērā
41. Jāatgādina, ka Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajā daļā ir paredzēts, ka tad, kad ir izraudzīta par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu atbildīgā dalībvalsts, piemērojot šīs regulas III nodaļā paredzētos kritērijus, pieteikuma iesniedzējs nevar tikt pārsūtīts uz šo dalībvalsti, “jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un pieteikuma iesniedzēju uzņemšanas apstākļos minētajā dalībvalstī, kā rezultātā pastāv necilvēcīgas un pazemojošas attieksmes risks [Hartas] 4. panta nozīmē”.
42. Taču ne Regulā Nr. 604/2013, ne Tiesas judikatūrā “sistēmiskas problēmas” nav definētas.
43. Manuprāt, ar “sistēmiskām” problēmām ir saprotamas vienīgi problēmas, kas skar pašu patvēruma sistēmu atbildīgajā dalībvalstī, neatkarīgi no tā, vai runa ir par tiesību normām, kuras veido šo sistēmu, vai par to praktisku piemērošanu. Jāprecizē, ka šīm problēmām ir jābūt būtiskām, jo 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 84. un 85. punkts) Tiesa ir izslēgusi, ka direktīvu patvēruma jomā “vismazākais pārkāpums” vai “nenozīmīgi pārkāpumi” (14) būtu uzskatāmi par sistēmiskām problēmām. Šādām problēmām ir jābūt konstatētām, pamatojoties uz faktiskiem un saskanīgiem pierādījumiem, it īpaši starptautisku nevalstisko organizāciju, Apvienoto Nāciju Organizācijas Augstā komisāra bēgļu jautājumos un Eiropas institūciju regulāriem un saskanīgiem ziņojumiem (15). It īpaši tāpēc, ka problēmām ir jābūt saistītām ar pašu patvēruma sistēmu, ir izslēgts, ka varētu tikt ņemtas vērā problēmas, kas skar patvēruma meklētāja īpašo situāciju. Tātad Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajā daļā dalībvalstīm nav noteikts pienākums veikt pārbaudi katrā atsevišķā gadījumā, lai konstatētu, vai pastāv risks, ka patvēruma meklētājs atbildīgajā dalībvalstī tiks pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei (16).
44. Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa ir 2011. gada 21. decembra sprieduma N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) kodifikācija. Šajā spriedumā Tiesa, lemjot virspalātā, ir norādījusi, ka, lai gan ir jāpieņem, ka attieksme, kāda pret patvēruma meklētājiem ir paredzēta katrā no dalībvalstīm, atbilst Hartas prasībām, nevar tikt izslēgts, ka noteiktā valstī kopējai Eiropas patvēruma sistēmai varētu rasties lielas darbības grūtības. Tā tas būtu gadījumā, kad pastāv sistēmiskas problēmas, kas saistītas ar necilvēcīgu vai pazemojošu attieksmi (17). No tā Tiesa ir secinājusi, ka dalībvalstis nedrīkst patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, “ja tās nevar nezināt, ka sistemātiski trūkumi patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī rada nopietnus un pierādītus iemeslus uzskatīt, ka patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēciskai vai pazemojošai attieksmei [Hartas] 4. panta izpratnē” (18).
45. 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) atbildīgā valsts bija Grieķijas Republika. Nebija nekādu šaubu, ka šajā dalībvalstī problēmas skāra pašu patvēruma sistēmu. Patiesībā ECT vienpadsmit mēnešus iepriekš bija nospriedusi, ka Grieķijā ir necilvēcīga un pazemojoša izturēšanās pret patvēruma meklētājiem (19). Savukārt, kā norāda iesniedzējtiesa, Horvātijā nepastāv sistēmiskas problēmas Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē (20). Tādējādi, vienīgi ņemot vērā prasītāju pamatlietā īpašo situāciju, Slovēnijas iestādes attiecīgā gadījumā varētu saskarties ar neiespējamību viņus pārsūtīt uz Horvātiju. Proti, lai gan Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajā daļā ir izslēgta jebkāda patvēruma meklētāju īpašās situācijas vērtēšana, šāda vērtēšana savukārt ir prasīta saskaņā ar ECPAK 3. pantu, kā to ir interpretējusi ECT.
2. ECT nostāja – patvēruma meklētāja īpašās situācijas ņemšana vērā
46. Savā 2014. gada 4. novembra spriedumā Tarakhel pret Šveici (CE:ECHR:2014:1104JUD 002921712) (21) ECT, citējot 2011. gada 21. decembra spriedumu N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865), atgādināja par prezumpciju, saskaņā ar kuru dalībvalstis ievēro patvēruma meklētāju pamattiesības. Pēc tam tā norādīja, ka, lai noteiktu, vai šī prezumpcija ir apgāzta, “pastāvošā riska izcelsmei” nav nozīmes. Tam, vai necilvēcīgas un pazemojošas izturēšanās risks ir vai nav “cēlies” no sistēmisku problēmu pastāvēšanas attiecīgajā dalībvalstī, nav nozīmes. Dalībvalstij, kurai jāveic pārsūtīšana, ir “padziļināti un individualizēti jāvērtē personas, kurai piemērojams pasākums, situācija un procedūra jāatliek gadījumā, ja tiek konstatēts necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risks” (22). Minētajā gadījumā prasītājs bija jāsūta uz Itāliju. ECT uzskatīja, ka, lai gan vispārējā situācija Itālijā nerada šķēršļus pārsūtīšanai, “pieņēmums, ka liels skaits patvēruma meklētāju, kas tika pārsūtīti uz šo valsti, netika pienācīgi izmitināti vai tika izmitināti pārapdzīvotās būvēs, saspiestos, pat antisanitāros apstākļos, vai pakļauti vardarbībai, nav nepamatots”. Tāpēc ECT pieprasīja Šveices iestādēm, lai tās pirms patvēruma meklētāju pārsūtīšanas uz Itālijas Republiku no šīs valsts saņemtu “individuālu garantiju”, ka tie tur tiks uzņemti apstākļos, kas atbilst ECPAK 3. panta prasībām (23).
47. Citiem vārdiem, ja Tiesa, lai aizliegtu patvēruma meklētāja pārsūtīšanu uz atbildīgo valsti, pieprasa “sistēmiskas” problēmas šajā valstī, ECT pietiek vien ar problēmām, kas ietekmē patvēruma meklētāja īpašo situāciju.
3. “Sistēmiskas problēmas” – vienīgais gadījums, kad pārsūtīšana nav iespējama
48. Vai Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa ir pretrunā tam, lai pienākums neveikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu tiktu atzīts arī citos gadījumos, ne tikai tajā paredzētajā gadījumā, proti, pastāvot sistēmiskām problēmām patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos atbildīgajā dalībvalstī?
49. Manuprāt, šī pretruna pastāv.
50. Patiešām, Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas formulējumā nekas neliecina, ka tajā paredzētais gadījums, proti, sistēmisku problēmu pastāvēšana, būtu vienīgais gadījums, kad nav iespējams veikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu. Faktiski šajā tiesību normā ir paredzēts, ka “nav iespējams pieteikuma iesniedzēju pārsūtīt [..], jo ir pamatots iemesls uzskatīt, ka pastāv sistēmiskas problēmas [..] minētajā dalībvalstī”. Tātad ir atļauts uzskatīt, ka pārsūtīšanas neiespējamībai varētu būt arī citi iemesli, ne tikai sistēmiskas problēmas. Turklāt ir iespējams, ka 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) Tiesa nav paredzējusi pieprasīt, ka, lai nebūtu iespējams veikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu, problēmām jābūt sistēmiskām, bet vienkārši šo jautājumu nav aplūkojusi. Tā kā šajā lietā problēmas neapstrīdami bija sistēmiskas, tai nebija lietderīgi vērtēt, kādas būtu sekas saistībā ar problēmām, kuras ietekmē tikai patvēruma meklētāja situāciju.
51. Tomēr Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa, manuprāt, nevar tikt šādi interpretēta. Pirmkārt, šāda interpretācija man nešķiet visai saderīga ar savstarpējas uzticības principu, uz kuru balstās kopējā Eiropas patvēruma sistēma. Šajā ziņā es norādu, ka saskaņā ar Regulas Nr. 604/2013 preambulas 3. apsvērumu “visas dalībvalstis[, kas] ievēro neizraidīšanas principu[,] uzskata par drošām valstīm trešo valstu valstspiederīgajiem”. Tādējādi savstarpējas uzticības princips, kas ir brīvības, drošības un tiesiskuma telpas (24) stūrakmens, liek dalībvalstīm “uzskatīt, izņemot izņēmuma apstākļus, ka visas pārējās dalībvalstis ievēro Savienības tiesību normas[,] it īpaši pamattiesības, kas atzītas šajās tiesību normās” (25). Pieprasīt no dalībvalstīm, lai pirms patvēruma meklētāja pārsūtīšanas uz atbildīgo dalībvalsti tās pārbaudītu, vai šajā dalībvalstī nepastāv nekādas problēmas, kas skar patvēruma meklētāja īpašo situāciju, nozīmētu pieprasīt no dalībvalstīm, lai tās sistemātiski pārbaudītu, vai atbildīgā dalībvalsts ievēro patvēruma meklētāju pamattiesības. Šāda pienākuma uzlikšana apdraudētu ne vien savstarpējās uzticības principu, bet arī Regulas Nr. 604/2013 lietderīgo iedarbību un atbildīgās dalībvalsts ātras noteikšanas mehānismu, kas ir ieviests saskaņā ar tās preambulas 5. apsvērumu (26).
52. Otrkārt, man šķiet neiespējami uzskatīt, ka 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865) Tiesa nav paredzējusi gadījumu, kad problēmas skar atsevišķu patvēruma meklētāju, jo vārdkopa “sistēmiskas problēmas” nav izmantota ģenerāladvokātes V. Trstenjakas [V. Trstenjak] secinājumos (27).
53. Treškārt, jāatgādina, ka Tiesai nav nekāda pienākuma ņemt vērā ECT nostāju. Taisnība, ka Hartas 52. panta 3. punktā ir noteikts, ka, ja Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst ECPAK garantētajām tiesībām, “šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā [ECPAK] noteiktajām tiesībām”. Saskaņā ar paskaidrojumiem attiecībā uz Hartu “garantēto tiesību nozīmi un darbības jomu nosaka ne tikai [Hartas un tās protokolu] teksti, bet arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūra” (28). Taču ne mazāk svarīgi ir tas, kā norāda ģenerāladvokāte V. Trstenjaka, ka “būtu nepareizi attiecībā uz [Hartas] piemērošanu uzskatīt ECT judikatūru par neierobežoti piemērojamu interpretācijas avotu” (29).
54. Ceturtkārt, jānorāda, ka 2013. gada 10. decembra spriedumā Abdullahi (C‑394/12, EU:C:2013:813, 60. punkts) Tiesa ir interpretējusi Regulas Nr. 343/2003 19. panta 2. punktu, saskaņā ar kuru lēmums par pārsūtīšanu var tikt pārsūdzēts tādā nozīmē, ka tad, ja dalībvalsts ir bijusi izraudzīta kā atbildīgā par starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, piemērojot Regulā Nr. 343/2003 noteikto kritēriju (30), pieteikuma iesniedzējs “var apšaubīt šī kritērija izvēli, vienīgi atsaukdamies uz sistēmiskiem trūkumiem patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos šajā dalībvalstī, kas rada faktiskus un pierādītus pamatus uzskatīt, ka šim patvēruma meklētājam radīsies reāls risks tikt pakļautam necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei Hartas 4. panta izpratnē” (31). Citiem vārdiem, dalībvalsts, kas izraudzīta par atbildīgo, piemērojot Regulā Nr. 604/2013 paredzētos kritērijus, no sava pienākuma ir atbrīvota tikai vienā gadījumā, proti, kad tās patvēruma piešķiršanas procesā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos ir sistēmiski trūkumi šīs regulas 3. panta 2. punkta izpratnē. Tātad tā nav atbrīvota no pienākuma, ja problēmas skar tikai patvēruma meklētāja īpašo situāciju.
55. Ir taisnība, ka 2016. gada 7. jūnija spriedumā Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409, 61. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka, “ceļot prasību par attiecībā uz patvēruma meklētāju pieņemto pārsūtīšanas lēmumu, viņš var norādīt uz [Regulas Nr. 604/2013] III nodaļā noteiktā atbildības kritērija [..] kļūdainu piemērošanu”. Taču es uzsveru, ka šajā lietā patvēruma meklētājs nav apgalvojis, ka pastāvētu risks, ka atbildīgajā dalībvalstī viņš varētu tikt pakļauts necilvēcīgai vai pazemojošai attieksmei (32). Tātad Tiesa par šo jautājumu vēl nav lēmusi. Līdz ar to no 2016. gada 7. jūnija sprieduma Ghezelbash (C‑63/15, EU:C:2016:409) nevar tikt secināts, ka sistēmisko problēmu esamība atbildīgajā dalībvalstī nav vienīgais gadījums, kad šī dalībvalsts ir atbrīvota no sava pienākuma un kad patvēruma meklētājs nevar tikt pārsūtīts uz šo dalībvalsti.
56. Tāpēc es uzskatu, ka sistēmisku problēmu pastāvēšana Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrās daļas izpratnē ir vienīgais gadījums, kad nav iespējams veikt patvēruma meklētāja pārsūtīšanu. Manuprāt, nav neiespējams patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, ja problēmas, kas skar tikai tā īpašo situāciju, veido necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē.
57. Šajā lietā prasītāji pamatlietā apgalvo, ka C. K. un viņas bērna pārsūtīšana uz Horvātiju viņu veselības stāvokļa dēļ radītu necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. Vērtējums, vai pārsūtīšana varētu ietekmēt C. K. un viņas bērna veselības stāvokli, nozīmētu, ka tiktu ņemta vērā viņu īpašā situācija, kas, kā esmu konstatējis, būtu pretrunā Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrajai daļai. Katrā ziņā jānorāda, ka šajā lietā Slovēnijas iestādes no līdzvērtīgām iestādēm Horvātijā ir saņēmušas apliecinājumu, ka prasītāji pamatlietā tiks atbilstīgi izmitināti un saņems atbilstošu aprūpi un nepieciešamo ārstēšanu.
58. Tādējādi uz otro jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa nepieļauj, ka dalībvalstij, kura veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, ir pienākums nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz šo dalībvalsti kādā citā gadījumā, izņemot to, kas paredzēts šajā 3. panta 2. punkta otrajā daļā, proti, ja atbildīgajā dalībvalstī pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, kas rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. It īpaši nav neiespējams patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, ja pārsūtīšana pati par sevi rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē.
C. Par trešo prejudiciālo jautājumu
59. Trešais jautājums ir uzdots gadījumam, ja Tiesa, atbildot uz otro jautājumu, uzskatītu, ka Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa pieļauj, ka dalībvalstīm ir pienākums nepārsūtīt patvēruma meklētājus citos gadījumos, kas tajā nav paredzēti. Trešajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā, vai šīs regulas 17. panta 1. punkts ir jāinterpretē tā, ka, ja dalībvalsts pienākums ir nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo valsti, tai būtu jāīsteno šajā tiesību normā paredzētā iespēja un pašai jāizskata starptautiskās aizsardzības pieteikums.
60. Ņemot vērā manis ierosināto atbildi uz otro jautājumu, es uzskatu, ka uz trešo jautājumu nav jāatbild. Tomēr pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam otrā jautājuma vērtējumam, es izvērtēšu trešo jautājumu.
61. Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktā paredzētās iespējas īstenošana ir obligāta, ja pastāv nopietns risks, ka atbildīgajā dalībvalstī pret patvēruma meklētāju varētu izturēties necilvēcīgi vai pazemojoši. Slovēnijas, Itālijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts šādu pienākumu nerada.
62. Manuprāt, ja patvēruma meklētāju nav iespējams pārsūtīt uz atbildīgo valsti, Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts nerada pienākumu izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu.
63. Pirmkārt, šāda interpretācija būtu pretrunā pašas tiesību normas formulējumam. Kā ir norādīts Regulas Nr. 604/2013 17. panta nosaukumā, [šī tiesību norma] ir “diskrecionāra klauzula”. Šā panta 1. punktā ir skaidri paredzēts, ka dalībvalsts, kurai ir iesniegts pieteikums, “var nolemt” to izskatīt, pat ja tai nav pienākuma to darīt saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem.
64. Otrkārt, 2013. gada 14. novembra spriedumā Puid (C‑4/11, EU:C:2013:740, 37. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka “neiespējamība pārsūtīt patvēruma meklētāju uz dalībvalsti, kura ir sākotnēji [..] noteikta par atbildīgo, pati par sevi nenozīmē, ka dalībvalstij, kura veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, ir pienākums, pamatojoties uz Regulas Nr. 343/2003 3. panta 2. punktu (kas atbilst Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktam), izskatīt patvēruma pieteikumu pašai”. Tāpat arī 2011. gada 21. decembra spriedumā N. S. u.c. (C‑411/10 un C‑493/10, EU:C:2011:865, 96. punkts) Tiesa ir nospriedusi, ka gadījumā, ja patvēruma meklētāja pārsūtīšana nav iespējama, dalībvalstij, kurai bija jāveic pārsūtīšana, vienkārši ir “iespēja” izskatīt pieteikumu. Visbeidzot, saistībā ar 17. panta 2. punktu, kurš arī seko virsrakstam “diskrecionārās klauzulas”, Tiesa ir nospriedusi, ka runa ir par “fakultatīv[u] noteikum[u], ar kuru dalībvalstīm tiek piešķirta [novērtēšanas] brīvība” (33).
65. Treškārt, Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts ir kvalificēts kā “suverenitātes klauzula” (34). 2013. gada 30. maija spriedumā Halaf (C‑528/11, EU:C:2013:342, 37. punkts) Tiesa ir atsaukusies uz Komisijas priekšlikumu, pēc kura tika pieņemta Regula Nr. 343/2003, kurā “ir precizēts, ka tās 3. panta 2. punktā ietvertā tiesību norma ir tikusi iekļauta, lai ļautu katrai dalībvalstij suverēni, ņemot vērā politiskus, humānus vai praktiskus apsvērumus, izlemt uzņemties izskatīt patvēruma pieteikumu”. Tāpēc būtu paradoksāli šīs tiesību normas piemērošanu uzlikt attiecīgajai dalībvalstij kā pienākumu.
66. Ceturtkārt, es norādu, ka Regulas Nr. 604/2013 grozījumu priekšlikumā (35) Komisija cenšas ierobežot pašu iespēju piemērot suverenitātes klauzulu. Faktiski Komisijas priekšlikuma 19. panta 1. punktā ir norādīts, ka “katra dalībvalsts var nolemt izskatīt starptautiskās aizsardzības pieteikumu, ko tai iesniedzis trešās valsts valstspiederīgais vai bezvalstnieks, balstoties uz ģimenes iemesliem saistībā ar paplašināto ģimeni, kuras locekļi nav uzskaitīti 2. panta g) punktā” (proti, patvēruma meklētāja laulātais vai partneris, viņa nepilngadīgie bērni, viņa tēvs un māte, ja viņš ir nepilngadīgs) (36). Ja pat iespēja izskatīt pieteikumu, pamatojoties uz suverenitātes klauzulu, ir ierobežota, tā nekādi nevar tikt noteikta kā pienākums (37).
67. Līdz ar to uz trešo jautājumu ir jāatbild, ka Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tā, ka tad, ja dalībvalsts pienākums ir nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti, tai pašai ir jāizskata tai iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai gan saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem tas nav tās pienākums.
D. Par ceturto prejudiciālo jautājumu
68. Ceturtais jautājums ir uzdots gadījumam, ja Tiesa, atbildot uz trešo jautājumu, uzskatītu, ka tad, ja dalībvalsts pienākums ir nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti, tai pašai ir jāizskata pieteikums, pamatojoties uz Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu. Ceturtajā jautājumā iesniedzējtiesa vaicā Tiesai, vai dalībvalsts, kurai ir jāveic pārsūtīšana, kompetentajām administratīvajām un tiesu iestādēm pēc savas ierosmes ir jāpiemēro Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts.
69. Ņemot vērā manis piedāvāto atbildi uz trešo jautājumu, es uzskatu, ka uz ceturto jautājumu nav jāatbild. Tomēr pakārtoti, gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam trešā jautājuma vērtējumam, es izvērtēšu ceturto jautājumu.
70. Prasītāji pamatlietā apgalvo, ka, tiklīdz patvēruma meklētājs iesniedz “aizstāvamu iebildumu”, saskaņā ar kuru, to pārsūtot uz atbildīgo valsti, tiktu pārkāptas viņa pamattiesības, kompetentajām administratīvajām vai tiesu iestādēm ir pienākums pēc savas ierosmes piemērot Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu. Slovēnijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija uzskata, ka kompetentajām tiesu un administratīvajām iestādēm nav pienākuma pēc savas ierosmes piemērot šo tiesību normu. Tās uzsver, ka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšana, pamatojoties uz Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punktu, ir attiecīgās dalībvalsts iespēja, nevis patvēruma meklētāja tiesības.
71. Šajā ziņā es atgādinu, ka, ja Savienības tiesībās šādu normu nav, šādi noteikumi ir jāparedz katras dalībvalsts tiesību sistēmā saskaņā ar procesuālās autonomijas principu, bet ar nosacījumu, ka tie nav mazāk labvēlīgi par noteikumiem, kas reglamentē līdzīgas situācijas, uz kurām attiecas valsts tiesības (līdzvērtības princips), un ka tie nepadara praktiski neiespējamu vai pārmērīgi grūtu to tiesību īstenošanu, kas piešķirtas Savienības tiesībās (efektivitātes princips) (38).
72. Šajā lietā Regulā Nr. 604/2013, lai gan tajā ir iekļautas procesuālās tiesību normas (II un VI nodaļā), nekas nav teikts par administratīvo un tiesu iestāžu iespēju vai pienākumu pēc savas ierosmes izvērtēt, vai patvēruma meklētājs ir pakļauts riskam, ka atbildīgajā dalībvalstī pret viņu izturēsies necilvēcīgi vai pazemojoši, jo tad dalībvalstij, kas veic pārsūtīšanu, pašai būtu jāizskata starptautiskās aizsardzības pieteikums. Tādējādi tas, vai valsts administratīvajām un tiesu iestādēm ir pēc savas ierosmes jāizvērtē pamats saistībā ar Hartas 4. panta pārkāpumu un Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkta piemērošanu, ir jānosaka, ņemot vērā līdzvērtības un efektivitātes principus.
73. No iesniedzējtiesas nolēmuma izriet, ka prasītāji pamatlietā jau kopš administratīvā procesa stadijas varēja iebilst pret viņu pārsūtīšanu uz Horvātiju, pamatojoties uz to, ka tādējādi viņi tiktu pakļauti necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās riskam. Tādēļ man šķiet, ka jautājums ir hipotētisks un tāpēc ir nepieņemams (39).
74. Tāpēc ierosinu ceturto prejudiciālo jautājumu noraidīt kā nepieņemamu.
V. Secinājumi
75. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, piedāvāju Tiesai uz Vrhovno sodišče (Augstākā tiesa, Slovēnija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
Galvenokārt:
1) lēmumu, ar kuru dalībvalsts nolemj īstenot tai saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2013. gada 26. jūnija Regulas (ES) Nr. 604/2013, ar ko paredz kritērijus un mehānismus, lai noteiktu dalībvalsti, kura ir atbildīga par trešās valsts valstspiederīgā vai bezvalstnieka starptautiskās aizsardzības pieteikuma izskatīšanu, kas iesniegts kādā no dalībvalstīm (pārstrādāta redakcija), 17. panta 1. punktu paredzēto iespēju, reglamentē Savienības tiesības;
2) valsts tiesa, kāda ir iesniedzējtiesa, ir jāuzskata par tiesu, kuras lēmumi nav pārsūdzami saskaņā ar valsts tiesību aktiem LESD 267. panta trešās daļas izpratnē, ja iespēja attiecīgās dalībvalsts konstitucionālajā tiesā iesniegt prasību saistībā ar tās nolēmumiem ietver tikai pamattiesību un brīvību iespējama pārkāpuma izvērtējumu. Šajā ziņā nav būtiskas nozīmes tam, ka saskaņā ar valsts tiesību aktiem šai valsts tiesai konstitucionālās tiesas sniegtie vērtējumi ir saistoši;
3) Regulas Nr. 604/2013 3. panta 2. punkta otrā daļa nepieļauj, ka dalībvalstij, kura veic atbildīgās dalībvalsts noteikšanu, ir pienākums nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz šo dalībvalsti kādā citā gadījumā, izņemot to, kas paredzēts šajā 3. panta 2. punkta otrajā daļā, proti, ja atbildīgajā dalībvalstī pastāv sistēmiskas problēmas patvēruma procedūrā un patvēruma meklētāju uzņemšanas apstākļos, kas rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē. It īpaši nav neiespējams patvēruma meklētāju pārsūtīt uz atbildīgo dalībvalsti, ja pārsūtīšana pati par sevi rada necilvēcīgas vai pazemojošas izturēšanās risku Hartas 4. panta izpratnē.
Pakārtoti:
4) Regulas Nr. 604/2013 17. panta 1. punkts nevar tikt interpretēts tā, ka tad, ja dalībvalsts pienākums ir nepārsūtīt patvēruma meklētāju uz atbildīgo dalībvalsti, tai pašai ir jāizskata tai iesniegtais starptautiskās aizsardzības pieteikums, lai gan saskaņā ar šajā regulā noteiktajiem kritērijiem tas nav tās pienākums;
5) ceturtais prejudiciālais jautājums nav pieņemams.