TIESAS SPRIEDUMS (virspalāta)
2008. gada 1. aprīlī (*)
Aprūpes apdrošināšanas sistēma, ko ir ieviesusi dalībvalsts federāla daļa – Personu, kas dzīvo citā valsts teritorijas daļā nekā tā, uz kuru attiecas šīs daļas kompetence, izslēgšana – EKL 18., 39. un 43. pants – Regula (EEK) Nr. 1408/71
Lieta C‑212/06
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši EKL 234. pantam,
ko Cour d’arbitrage, tagad Cour constitutionnelle (Beļģija), iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2006. gada 19. aprīlī un kas Tiesā reģistrēts 2006. gada 10. maijā, tiesvedībā
Gouvernement de la Communauté française,
Gouvernement wallon
pret
Gouvernement flamand.
TIESA (virspalāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs V. Skouris [V. Skouris], palātu priekšsēdētāji P. Janns [P. Jann], K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], A. Ross [A. Rosas], K. Lēnartss [K. Lenaerts], A. Ticano [A. Tizzano] (referents), Dž. Arestis [G. Arestis], tiesneši E. Borgs Bartets [A. Borg Barthet], M. Ilešičs [M. Ilešič], J. Malenovskis [J. Malenovský] un J. Klučka [J. Klučka],
ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],
sekretārs M. A. Godisārs [M.‑A. Gaudissart], nodaļas vadītājs,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2007. gada 27. marta tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– Franču kopienas valdības vārdā – Ž. Sambons [J. Sambon] un F. Reinjē [P. Reyniers], advokāti,
– Valonijas valdības vārdā – M. Eitendāle [M. Uyttendaele], Ž. M. Brikmons [J.‑M. Bricmont] un J. Sotuā [J. Sautois], advokāti,
– Flāmu valdības vārdā – B. Štēlens [B. Staelens] un H. Giljamss [H. Gilliams], advocaten,
– Nīderlandes valdības vārdā – H. H. Sevenstere [H. G. Sevenster] un P. van Hinnekens [P. van Ginneken], pārstāvji,
– Eiropas Kopienu Komisijas vārdā – F. Kreišics [V. Kreuschitz] un Ž. P. Kepenns [J.‑P. Keppenne], pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2007. gada 28. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt EKL 18., 39. un 43. pantu, kā arī Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulu (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem, pašnodarbinātām personām un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, redakcijā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97 (OV 1997, L 28, 1. lpp.), kas grozīta ar Padomes 1999. gada 8. februāra Regulu (EK) Nr. 307/1999 (OV L 38, 1. lpp.; turpmāk tekstā – “Regula Nr. 1408/71”).
2 Šis lūgums ir iesniegts saistībā ar strīdu starp vairākām Beļģijas Karalistes federālajām daļām. Šis strīds ir starp Franču kopienas valdību un Valonijas valdību, no vienas puses, un Flāmu valdību, no otras puses, par nosacījumiem, ar kādiem var pievienoties aprūpes apdrošināšanas sistēmai, ko Flāmu kopiena ir ieviesusi attiecībā uz personām, kurām būtiski un ilgstoši ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt.
Atbilstošās tiesību normas
Kopienu tiesiskais regulējums
3 Regulas Nr. 1408/71 piemērojamība personām ir noteikta tās 2. panta 1. punktā, kas izteikts šādi:
“Šī regula attiecas uz darbiniekiem vai pašnodarbinātām personām, un uz studentiem, uz kuriem attiecas vienas vai vairāku dalībvalstu tiesību akti, un kuri ir kādas dalībvalsts pilsoņi, vai kuri ir bezvalstnieki vai bēgļi, kas dzīvo kādā dalībvalstī, kā arī viņu ģimenes locekļi vai viņus kā apgādniekus zaudējušie ģimenes locekļi.”
4 Minētās regulas materiālās piemērošanas joma tās 4. pantā ir noteikta šādi:
“1. Šī regula attiecas uz visiem tiesību aktiem, kuri skar šādas sociālā nodrošinājuma jomas:
a) slimības un maternitātes pabalsti;
[..]
2. Šo regulu piemēro visām vispārīgajām un īpašajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kuras var būt gan uz iemaksām balstītas, gan uz iemaksām nebalstītas sistēmas, un sistēmām, kas paredz darba devēja vai kuģa īpašnieka atbildību attiecībā uz 1. punktā minētajiem pabalstiem.
[..]
2.b Šī regula neattiecas uz noteikumiem dalībvalsts tiesību aktos, kas attiecas uz II pielikuma III sadaļā minētajiem uz iemaksām nebalstītajiem pabalstiem, kuri ir spēkā tikai tās teritorijas daļā.
[..]”
5 Regulas Nr. 1408/71 3. pantā ar virsrakstu “Vienāda attieksme” paredzēts:
“1. Ievērojot šīs regulas īpašos noteikumus, uz personām, kas dzīvo kādā dalībvalstī, uz kuru attiecas šī regula, attiecas tie paši pienākumi un tie paši pabalsti saskaņā ar jebkuras dalībvalsts tiesību aktiem, kas attiecas uz šīs valsts pilsoņiem.”
6 Visbeidzot, minētās regulas 13. pantā noteikti tiesību akti, kas ir piemērojami migrējošiem darba ņēmējiem attiecībā uz sociālo nodrošinājumu. Tas ir izteikts šādā redakcijā:
“1. Ievērojot 14.c un 14.f pantu, uz personām, kam piemēro šo regulu, attiecas tikai vienas dalībvalsts tiesību akti. Minētos tiesību aktus nosaka saskaņā ar šo sadaļu.
2. Ievērojot 14. līdz 17. pantu:
a) persona, kas ir nodarbināta vienā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja tā dzīvo citā dalībvalstī vai ja citā dalībvalstī atrodas tā uzņēmuma vai indivīda juridiskā adrese vai uzņēmējdarbības vieta, kurš nodarbina šo personu;
b) pašnodarbināta persona, kas strādā kādā dalībvalstī, ir pakļauta šīs valsts tiesību aktiem arī tad, ja viņa dzīvo citā dalībvalstī;
[..].”
Valsts tiesiskais regulējums
7 Ar Flāmu parlamenta 1999. gada 30. marta dekrētu par aprūpes apdrošināšanas organizāciju (Decreet houdende de organisatie van de zorgverzekering, 1999. gada 28. maija Moniteur belge, 19149. lpp.; turpmāk tekstā – “1999. gada 30. marta dekrēts”) Flāmu kopiena ieviesa aprūpes apdrošināšanas sistēmu, lai uzlabotu to personu veselības stāvokli un dzīves apstākļus, kurām būtiski un ilgstoši ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt. Šī sistēma ar konkrētiem nosacījumiem un līdz noteiktai maksimālai summai piešķir tiesības uz izdevumu segšanu, ko veic apdrošināšanas fonds par konkrētiem izdevumiem, kas radušies veselības stāvokļa radītas atkarības dēļ, piemēram, izdevumiem par palīdzības sniegšanu dzīvesvietā vai apdrošinātajam nepieciešamā aprīkojuma un produktu iegādi.
8 1999. gada 30. marta dekrēts ir vairākkārt grozīts, īpaši, lai ņemtu vērā Eiropas Kopienu Komisijas celtos iebildumus, kas ir 2002. gadā uzsāktā pārkāpuma procesa pamatā. Komisija galvenokārt apstrīdēja nosacījuma par dzīvesvietu holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, kam minētā dekrēta oriģinālajā redakcijā tika pakļauta dalība minētajā aprūpes apdrošināšanas sistēmā un tajā paredzēto pabalstu izmaksa, saderību ar Regulu Nr. 1408/71.
9 Dzīvesvietas kritērijs tika mainīts ar Flāmu parlamenta 2004. gada 30. aprīļa dekrētu, ar kuru tika grozīts 1999. gada 30. marta dekrēts par aprūpes apdrošināšanas organizāciju (Decreet van de Vlaamse Gemeenschap houdende wijziging van het decreet van 30 maart 1999 houdende de organisatie van de zorgverzekering, 2004. gada 9. jūnija Moniteur Belge, 43593. lpp.; turpmāk tekstā – “2004. gada 30. aprīļa dekrēts”). Ar šo dekrētu, kuram bija atpakaļejošs spēks no 2001. gada 1. oktobra, ir galvenokārt paplašināta aprūpes apdrošināšanas sistēmas piemērojamība personām, attiecinot to arī uz personām, kas strādā minētajos reģionos un dzīvo nevis Beļģijas Karalistē, bet citā dalībvalstī. Tāpat ar to no minētās piemērošanas jomas tika izslēgtas personas, kas dzīvo šajos reģionos, bet ir pakļautas sociālā nodrošinājuma sistēmai citā dalībvalstī. Pēc šo grozījumu pieņemšanas Komisija 2006. gada 4. aprīlī nolēma izbeigt attiecīgo pārkāpuma procesu.
10 1999. gada 30. marta dekrēta 4. pantā ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2004. gada 30. aprīļa dekrētu, noteiktas personu kategorijas, kas pakļautas obligātai vai fakultatīvai dalībai aprūpes apdrošināšanas sistēmā, šādi:
“1. §. Visām personām, kuru dzīvesvieta ir holandiešu valodā runājošajā zonā, ir jāpievienojas ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai.
[..]
2. §. Visas personas, kuru dzīvesvieta ir Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, drīkst brīvprātīgi pievienoties ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai.
2.a. §. Visas 1. un 2. punktā minētās personas, uz kurām saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1408/71 noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem ir attiecināma citas Eiropas Savienības dalībvalsts vai citas Eiropas Ekonomikas zonas valsts sociālā nodrošinājuma sistēma, neietilpst šī dekrēta piemērošanas jomā.
2.b. §. Visām personām, kuru dzīvesvieta nav Beļģijā, uz kurām saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1408/71 noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem ir attiecināma Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma tā iemesla dēļ, ka tās strādā holandiešu valodā runājošajā zonā, ir jāpievienojas ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai. Pēc analoģijas piemēro šī dekrēta noteikumus attiecībā uz 1. punktā minētajām personām.
Visas personas, kuru dzīvesvieta nav Beļģijā, uz kurām saskaņā ar Regulas [..] Nr. 1408/71 noteikumiem par piemērojamiem tiesību aktiem ir attiecināma Beļģijas sociālā nodrošinājuma sistēma tā iemesla dēļ, ka tās strādā Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, drīkst pievienoties ar šo dekrētu apstiprinātai aprūpes apdrošināšanas sistēmai. Pēc analoģijas piemēro šī dekrēta noteikumus attiecībā uz 2. punktā minētajām personām.”
11 1999. gada 30. marta dekrēta 5. pantā pēc jaunākajiem grozījumiem, kas izdarīti ar Flāmu parlamenta 2005. gada 25. novembra dekrētu, kurš groza 1999. gada 30. marta dekrētu par aprūpes apdrošināšanas organizāciju (Decreet van de Vlaamse Gemeenschap houdende wijziging van het decreet van 30 maart 1999 houdende de organisatie van de zorgverzekering, 2006. gada 12. janvāra Moniteur belge, 2153. lpp.), kam arī ir piešķirts atpakaļejošs spēks no 2001. gada 1. oktobra, noteikti šādi nosacījumi, ar kādiem aprūpes apdrošināšanas sistēma sedz izdevumus:
“Lai lietotājs varētu lūgt aprūpes apdrošināšanas sistēmai atmaksāt neārstnieciska rakstura palīdzības un pakalpojumu izmaksas, tam jāizpilda šādi nosacījumi:
[..]
3. atmaksāšanas laikā lietotāja juridiskajai dzīvesvietai jābūt Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī;
[..]
5. lietotāja dzīvesvietai nepārtrauktā piecu gadu laika posmā pirms atmaksāšanas ir bijis jābūt holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā vai kā personai, uz kuru attiecas sociālās apdrošināšanas sistēma, Eiropas Savienības dalībvalstī vai Eiropas Ekonomikas zonas valstī;
[..].”
Pamata prāva un prejudiciālie jautājumi
12 Šīs lietas pamatā ir trešā prasība atcelt tiesību aktu, ko iesniedza valdības, kas ir prasītājas pamata lietā, attiecībā uz 1999. gada 30. marta dekrētu; divas pirmās prasības Cour d’arbitrage [Šķīrējtiesa] ir attiecīgi daļēji vai pilnībā noraidījusi. Šo iepriekš minēto lietu ietvaros Cour d’arbitrage savā 2001. gada 13. marta spriedumā lietā Nr. 33/2001 ir precizējusi, ka aprūpes apdrošināšanas sistēma, ko ievieš minētais dekrēts, attiecas uz “atbalstu personām”, kas saskaņā ar Beļģijas konstitūcijas 128. panta 1. punktu ir Kopienu kompetencē, un sekojoši nevar tikt pārņemta savstarpēji izslēdzošā federālās valsts izņēmuma jurisdikcijā attiecībā uz sociālo nodrošinājumu.
13 No iesniedzējtiesas lēmuma izriet, ka pamata prāva ir konkrētāk par 1999. gada 30. marta dekrēta 4. pantu, kas grozīts ar 2004. gada 30. aprīļa dekrētu (turpmāk tekstā – “grozītais 1999. gada 30. marta dekrēts”). Savās prasībās, kas 2004. gada 10. decembrī iesniegtas iesniedzējtiesā, valdības, kas ir prasītājas, ir it īpaši atsaukušās uz Regulas Nr. 1408/71 un vairāku EK līguma normu pārkāpumu, apgalvojot, ka personu, kuras strādā holandiešu valodā runājošajā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā un dzīvo valsts teritorijā, bet ārpus šo divu reģionu teritorijas, izslēgšana no minētās sistēmas ir pasākums, kas ierobežo personu brīvu pārvietošanos.
14 Šādos apstākļos Cour d’arbitrage nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1. Vai aprūpes apdrošināšanas sistēma,
a) kuru izveidojusi Eiropas Kopienu federālas dalībvalsts autonoma kopiena,
b) kura ir attiecināma uz personām, kas dzīvo šīs federālās valsts daļā, kura ir šīs autonomās kopienas kompetencē,
c) kurā paredzēts kompensēt izdevumus, kas radušies par neārstnieciska rakstura palīdzību un pakalpojumiem personām, kurām būtiski un ilgstoši ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt un kuras ir apdrošinātas minētajā sistēmā, maksājot fiksētus maksājumus par saistītajiem izdevumiem, un
d) kura tiek finansēta, pirmkārt, no apdrošināto personu ikgadējām iemaksām un, otrkārt, no dotācijām, ko maksā no attiecīgās autonomās kopienas izdevumu budžeta,
ir sistēma, kas ietilpst [..] Regulas [..] Nr. 1408/71 [..] materiālās piemērošanas jomā, kas noteikta šīs regulas 4. pantā?
2. Apstiprinošas atbildes gadījumā uz pirmo prejudiciālo jautājumu: vai iepriekš minētā regula, it īpaši tās 2., 3. un 13. pants un tiktāl, ciktāl tie ir piemērojami – tās 18., 19., 20., 25. un 28. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka šīs normas nepieļauj, ka Eiropas Kopienu federālas dalībvalsts autonoma kopiena pieņem noteikumus, kas, tai īstenojot savu kompetenci, ļauj apdrošināties un iegūt tiesības izmantot sociālā nodrošinājuma sistēmu šīs regulas nozīmē tikai personām, kuru dzīvesvieta atrodas teritorijā, kurā šai autonomajai kopienai ir kompetence, un, runājot par Eiropas Savienības pilsoņiem, personām, kuras ir nodarbinātas šajā teritorijā un kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, izņemot personas – neatkarīgi no to pilsonības –, kuru dzīvesvieta ir federālās valsts citā teritorijā, kas ir citas autonomās kopienas kompetencē?
3. Vai EKL 18., 39. un 43. pants ir interpretējami tādējādi, ka tie nepieļauj, ka Eiropas Kopienu federālas dalībvalsts autonoma kopiena pieņem noteikumus, kas, tai īstenojot savu kompetenci, ļauj apdrošināties un iegūt tiesības izmantot sociālā nodrošinājuma sistēmu šīs regulas nozīmē tikai personām, kuru dzīvesvieta atrodas teritorijā, kura ir šīs autonomās kopienas kompetencē, un, runājot par Eiropas Savienības pilsoņiem, personām, kuras ir nodarbinātas šajā teritorijā un kuru dzīvesvieta ir citā dalībvalstī, izņemot personas – neatkarīgi no to pilsonības –, kuru dzīvesvieta ir federālās valsts citā teritorijā, kas ir citas autonomās kopienas kompetencē?
4. Vai EKL 18., 39. un 43. pants ir interpretējams tādējādi, ka tie nepieļauj, ka šādas sistēmas piemērošanas jomā ietilpst tikai tās personas, kas dzīvo Eiropas Kopienu federālās dalībvalsts atsevišķās daļās un kas paredzētas šajā sistēmā?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
Par pirmo jautājumu
15 Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai pabalsti, kas maksāti saskaņā ar tādu sistēmu kā aprūpes apdrošināšanas sistēma, kas ieviesta ar 1999. gada 30. marta dekrētu, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 materiālās piemērošanas jomā.
16 Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru starpību starp pabalstiem, kas neietilpst Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomā, un pabalstiem, kas tajā ietilpst, veido galvenokārt katru pabalstu veidojošie elementi, tādi kā tā galamērķis un piešķiršanas nosacījumi, nevis tas, ka kāds pabalsts valsts tiesību aktos tiek vai netiek kvalificēts kā sociālā nodrošinājuma pabalsts (skat. it īpaši 1985. gada 27. marta spriedumu lietā 249/83 Hoeckx, Recueil, 973. lpp., 11. punkts; 1993. gada 10. marta spriedumu lietā C‑111/91 Komisija/Luksemburga, Recueil, I‑817. lpp., 28. punkts, un 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑332/05 Celozzi, Krājums, I‑563. lpp., 16. punkts).
17 Šajā ziņā Tiesa ir arī vairākkārt precizējusi, ka pabalsts var tikt uzskatīts par sociālā nodrošinājuma pabalstu, ja, pirmkārt, tas saņēmējiem tiek piešķirts, lai gan ir personisko vajadzību individuāla un diskrecionāra izvērtēšana, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, un, otrkārt, ja tas attiecas uz kādu no riskiem, kas skaidri uzskaitīti Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punktā (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Hoeckx, 12.–14. punkts; lietā Komisija/Luksemburga, 29. punkts, un lietā Celozzi, 17. punkts).
18 Pamata lietā, kā tas izriet arī no Tiesā iesniegtajiem apsvērumiem, nav apstrīdēts, ka tāda sistēma kā aprūpes apdrošināšanas sistēma, kas ieviesta ar 1999. gada 30. marta dekrētu, atbilst šiem nosacījumiem.
19 No vienas puses, no minētā dekrēta noteikumiem izriet, ka šāda sistēma objektīvā veidā, pamatojoties uz likumā noteiktu situāciju, piešķir tiesības uz izdevumu segšanu, ko veic aprūpes apdrošināšanas fonds, par izdevumiem, kas radušies par neārstnieciska rakstura palīdzību un pakalpojumiem visām personām, kurām būtiski un ilgstoši ir ierobežotas spējas sevi aprūpēt.
20 No otras puses, Tiesa jau ir nolēmusi, ka tādu pabalstu kā attiecīgie pabalsti pamata lietā, kas noteikti, lai uzlabotu aprūpējamo personu veselību un dzīvi, galvenais mērķis ir papildināt slimības apdrošināšanas pabalstus un tādējādi tie ir jāuzskata par “slimības pabalstiem” Regulas Nr. 1408/71 4. panta 1. punkta a) apakšpunkta nozīmē (šajā sakarā skat. 1998. gada 5. marta spriedumu lietā C‑160/96 Molenaar, Recueil, I‑843. lpp., 22.–24. punkts; 2001. gada 8. marta spriedumu lietā C‑215/99 Jauch, Recueil, I‑1901. lpp., 28. punkts, un 2006. gada 21. februāra spriedumu lietā C‑286/03 Hosse, Krājums, I‑1771. lpp., 38. punkts).
21 Turklāt, kā to norāda Valonijas valdība, aprūpes apdrošināšana nav izslēdzama no Regulas Nr. 1408/71 piemērošanas jomas, pamatojoties uz tās 4. panta 2.b punktu, kurā noteikti no iemaksām neatkarīgie pabalstu veidi tiktāl, ciktāl tos reglamentē valsts tiesību noteikumi, kas piemērojami tikai vienai dalībvalsts teritorijas daļai.
22 Pretēji prasībām, ko nosaka 4. panta 2.b punktā paredzētais izņēmums, pamata lietā apstrīdētā aprūpes apdrošināšanas sistēma ir balstīta uz iemaksām, jo tā vismaz daļēji tiek finansēta no apdrošināto iemaksām un nav minēta Regulas Nr. 1408/71 II pielikuma III sadaļā.
23 Līdz ar to uz pirmo jautājumu ir jāatbild, ka pabalsti, kas tiek maksāti saskaņā ar tādu sistēmu kā aprūpes apdrošināšanas sistēma, kura ieviesta ar grozīto 1999. gada 30. marta dekrētu, ietilpst Regulas Nr. 1408/71 materiālās piemērošanas jomā.
Par otro un trešo jautājumu
24 Uzdodot šos jautājumus, kas jāizskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai EKL 18., 39. un 43. pants vai Regula Nr. 1408/71 ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts federālas daļas tiesiskais regulējums, kurā tiesības piedalīties tādā sistēmā kā pamata lietā apstrīdētā aprūpes apdrošināšanas sistēma un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuru dzīvesvieta atrodas teritorijā, kurā šai autonomajai daļai ir kompetence, kā arī tikai tām personām, kuras veic savu profesionālo darbību šajā teritorijā un dzīvo citā dalībvalstī, izņemot personas, kas arī strādā minētajā daļā, bet dzīvo citā tās pašas valsts federālajā daļā.
Par pieņemamību
25 Flāmu valdība galvenokārt apgalvo, ka šie jautājumi nav ne noderīgi, ne nepieciešami, lai atrisinātu strīdu pamata lietā, tāpēc tie ir jāatzīst par nepieņemamiem.
26 Iesniedzējtiesā valdības prasītājas iebilda pret minētās aprūpes apdrošināšanas sistēmas īstenošanu, apstrīdot Flāmu kopienas kompetenci šajā jautājumā, kaut gan Kopienu tiesību interpretācija, ko tās iesaka otrā un trešā jautājuma ietvaros, novestu pie pretēja rezultāta, proti, pie attiecīgo aprūpes apdrošināšanas pabalstu attiecināšanas arī uz personām, kuras dzīvo franču valodā runājošajā zonā.
27 Turklāt pēc Flāmu valdības domām Cour d’arbitrage uz šiem jautājumiem jau pati ir atbildējusi iesniedzējtiesas lēmumā, uzskatot, ka pamata lietā aplūkojamā aprūpes apdrošināšanas sistēma neapdraud federālās iestādes savstarpēji izslēdzošās kompetences jautājumā par ekonomisko vienotību Beļģijas ietvaros, ņemot vērā ierobežotās naudas summas un aplūkojamo pabalstu ietekmi. Tomēr šo pašu iemeslu dēļ minētā sistēma Līguma izpratnē nedrīkst ierobežot personu brīvu pārvietošanos.
28 Šajā sakarā ir jāatzīmē, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Tiesas un valsts tiesu sadarbības ietvaros, kas paredzēta EKL 234. pantā, vienīgi valsts tiesas, kas ir pieņēmušas lietu izskatīšanai un kam ir jāuzņemas atbildība par atbilstoša tiesas nolēmuma pieņemšanu, ir kompetentas novērtēt, ievērojot katras lietas īpatnības, tiklab prejudiciāla nolēmuma nepieciešamību savu spriedumu taisīšanai, kā arī Tiesai uzdoto jautājumu atbilstību. Līdz ar to, tā kā uzdotie jautājumi skar Kopienu tiesību interpretāciju, Tiesai principā ir jāpieņem nolēmums (skat. it īpaši 2001. gada 13. marta spriedumu lietā C‑379/98 PreussenElektra, Recueil, I‑2099. lpp., 38. punkts; 2003. gada 22. maija spriedumu lietā C‑18/01 Korhonen u.c., Recueil, I‑5321. lpp., 19. punkts, kā arī 2007. gada 19. aprīļa spriedumu lietā C‑295/05 Asemfo, Krājums, I‑2999. lpp., 30. punkts).
29 No tā izriet, ka atbilstības prezumpciju, kas piemīt valstu tiesu prejudiciālā kārtā uzdotiem jautājumiem, var noraidīt tikai izņēmuma gadījumos, kad ir acīmredzami skaidrs, ka lūgtajai Kopienu tiesību normu interpretācijai, uz ko attiecas jautājumi, nav nekāda sakara ar situāciju pamata lietā vai pamata lietas priekšmetu (skat. it īpaši 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman, Recueil, I‑4921. lpp., 61. punkts, un 1999. gada 7. septembra spriedumu lietā C‑355/97 Beck un Bergdorf, Recueil, I‑4977. lpp., 22. punkts).
30 Tā tomēr nav pamata lietā. Pietiek konstatēt, ka no iesniedzējtiesas lēmuma skaidri izriet, ka atbilde uz Cour d’arbitrage uzdoto otro un trešo jautājumu tai ir noderīga, lai noteiktu, vai dzīvesvietas nosacījums, kuram ir pakļautas tiesības izmantot aprūpes apdrošināšanas sistēmu, pārkāpj, kā to apgalvo valdības prasītājas savās prasībās pamata prāvās, atsevišķas Kopienu tiesību normas jautājumā par personu brīvu pārvietošanos.
31 Tātad otrais un trešais prejudiciālais jautājums ir atzīstami par pieņemamiem.
Par lietas būtību
32 Vispirms ir jānorāda, ka Flāmu valdība apgalvo, ka minētie jautājumi attiecas tikai uz iekšēju situāciju, kurai nav nekādas saistības ar Kopienu tiesībām, proti, tās rodas no grozītā 1999. gada 30. marta dekrēta nepiemērošanas attiecībā uz personām, kuras dzīvo Beļģijā un vienlaikus tur veic profesionālo darbību.
33 Šajā sakarā jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Līguma normas jautājumā par personu brīvu pārvietošanos un šo normu īstenošanai pieņemtos aktus nevar piemērot attiecībā uz darbībām, kurām nav nekāda sasaistes faktora ar jebkādu no Kopienu tiesībās paredzētajiem gadījumiem un tādējādi atbilstīgo faktu kopums ir saistīts tikai ar vienas dalībvalsts teritoriju (it īpaši attiecībā uz brīvību veikt uzņēmējdarbību un darba ņēmēju brīvu pārvietošanos skat. attiecīgi 1987. gada 8. decembra spriedumu lietā 20/87 Gauchard, Recueil, 4879. lpp., 12. un 13. punkts, kā arī 1999. gada 26. janvāra spriedumu lietā C‑18/95 Terhoeve, Recueil, I‑345. lpp., 26. punkts un tajā minētā judikatūra). Tas pats attiecas uz Regulas Nr. 1408/71 noteikumiem (šajā sakarā skat. 1992. gada 22. septembra spriedumu lietā C‑153/91 Petit, Recueil, I‑4973. lpp., 10. punkts, un 2001. gada 11. oktobra spriedumu apvienotajās lietās no C‑95/99 līdz C‑98/99 un C‑180/99 Khalil u.c., Recueil, I‑7413. lpp., 70. punkts).
34 Savukārt, kā to ir precizējusi arī Tiesa, uz jebkuru Kopienu pilsoni, kas ir izmantojis brīvas pārvietošanās tiesības un veicis profesionālo darbību citā dalībvalstī, neatkarīgi no viņa dzīvesvietas un pilsonības attiecas iepriekš minētās normas (šajā sakarā skat. it īpaši 1994. gada 23. februāra spriedumu lietā C‑419/92 Scholz, Recueil, I‑505. lpp., 9. punkts; iepriekš minēto spriedumu lietā Terhoeve, 27. punkts, kā arī 2007. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑212/05 Hartmann, Krājums, I‑6303. lpp., 17. punkts).
35 Turklāt šajā gadījumā otrais un trešais iesniedzējtiesas uzdotais jautājums attiecas uz personām, kuras ir vai nav īstenojušas kādu no Līgumā garantētām pamatbrīvībām, veicot profesionālo darbību holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet kuras tādēļ, ka dzīvo valsts teritorijas daļā, kas ir ārpus šīm divām zonām, nevar izmantot aprūpes apdrošināšanas sistēmu, kas tiek aplūkota pamata prāvā.
36 Šādos apstākļos to principu kontekstā, kuri ir minēti šī sprieduma 32. un 33. punktā, ir jānošķir divu veidu situācijas.
37 No vienas puses, pamata lietā apstrīdētā tiesiskā regulējuma piemērošana novestu tieši pie Beļģijas pilsoņu, kuri veic profesionālo darbību holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet dzīvo franču vai vācu valodā runājošā zonā un nekad nav īstenojuši savu brīvību pārvietoties Eiropas Kopienā, izslēgšanas no aprūpes apdrošināšanas sistēmas.
38 Tomēr jāatzīst, ka Kopienu tiesības nav piemērojamas šādām tīri iekšējām situācijām.
39 Pie šāda secinājuma, pretēji tam, ko ierosina Franču kopienas valdība, nevar atsaukties uz Eiropas Savienības pilsonības principu, kas atzīts EKL 17. pantā, kurš saskaņā ar EKL 18. pantu nosaka ikviena Eiropas Savienības pilsoņa tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties dalībvalstu teritorijā. Tiesa vairākkārt ir nolēmusi, ka Eiropas Savienības pilsonības mērķis nav paplašināt Līguma materiālās piemērošanas jomu un attiecināt to uz iekšējām situācijām, kam nav nekādas saistības ar Kopienu tiesībām (šajā sakarā skat. 1997. gada 5. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑64/96 un C‑65/96 Uecker un Jacquet, Recueil, I‑3171. lpp., 23. punkts; 2003. gada 2. oktobra spriedumu lietā C‑148/02 GarciaAvello, Recueil, I‑11613. lpp., 26. punkts, un 2005. gada 12. jūlija spriedumu lietā C‑403/03 Schempp, Krājums, I‑6421. lpp., 20. punkts).
40 Tomēr jāatzīmē, ka Kopienu tiesību normu interpretācija var būt lietderīga valsts tiesām attiecībā uz situācijām, kas ir kvalificētas kā tīri iekšējas, īpaši gadījumos, kad attiecīgās dalībvalsts tiesības valsts pilsoņiem nosaka tādas pašas tiesības kā tās, ko citu dalībvalstu pilsoņiem piešķirtu Kopienu tiesības situācijā, kuru minētā tiesa uzskata par salīdzināmu (šajā sakarā skat. 2005. gada 17. februāra rīkojumu lietā C‑250/03 Mauri, Krājums, I‑1267. lpp., 21. punkts, un 2006. gada 30. marta spriedumu lietā C‑451/03 Servizi Ausiliari Dottori Commercialisti, Krājums, I‑2941. lpp., 29. punkts).
41 No otras puses, pamata prāvā aplūkotie tiesību akti var izslēgt no aprūpes apdrošināšanas sistēmas arī darbiniekus vai pašnodarbinātas personas, kas ietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, proti, nevis Beļģijas Karalistes, bet arī citu dalībvalstu pilsoņus, kuri profesionālo darbību veic holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet dzīvo citā valsts teritorijas daļā, tāpat kā Beļģijas pilsoņi, kas atrodas tādā pašā situācijā un izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos.
42 Kas attiecas uz šo otro darbinieku kategoriju, ir jāpārbauda, vai Kopienu tiesību normas, kuru interpretāciju ir lūgusi iesniedzējtiesa, nepieļauj tādu tiesisko regulējumu, kāds aplūkots pamata prāvā, tiktāl, ciktāl tas attiecas uz citu dalībvalstu, nevis Beļģijas Karalistes pilsoņiem vai Beļģijas pilsoņiem, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā.
43 Šajā sakarā jāatgādina, ka, ja dalībvalstis saglabā kompetenci savas sociālā nodrošinājuma sistēmas organizēšanā, tām, izmantojot šīs pilnvaras, tomēr ir jāievēro Kopienu tiesības un it īpaši Līguma tiesību normas, kas attiecas uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un tiesībām veikt uzņēmējdarbību (šajā sakarā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Terhoeve, 34. un 35. punkts, kā arī 2000. gada 23. novembra spriedumu lietā C‑135/99 Elsen, Recueil, I‑10409. lpp., 33. punkts).
44 No pastāvīgās judikatūras arī izriet, ka visu Līguma noteikumu par personu brīvu pārvietošanos mērķis ir atvieglot Kopienas pilsoņu visu veidu profesionālās darbības veikšanu visā Kopienas teritorijā, un tie nepieļauj tādus pasākumus, kuri var radīt mazāk labvēlīgus apstākļus šiem pilsoņiem, ja tie vēlas veikt saimniecisko darbību citas dalībvalsts teritorijā (skat. 1988. gada 7. jūlija spriedumu apvienotajās lietās 154/87 un 155/87 Wolf u.c., Recueil, 3897. lpp.; 13. punkts, iepriekš minēto spriedumu lietā Terhoeve, 37. punkts, un 2007. gada 11. septembra spriedumu lietā C‑318/05 Komisija/Vācija, Krājums, I‑6957. lpp., 114. punkts). Šajā ziņā dalībvalstu pilsoņiem tostarp ir ar Līgumu tieši piešķirtas tiesības atstāt savu izcelsmes valsti, lai dotos uz citas dalībvalsts teritoriju, un tur uzturēties, lai veiktu saimniecisku darbību (skat. it īpaši iepriekš minētos spriedumus lietā Bosman, 95. punkts, un lietā Terhoeve, 38. punkts).
45 Rezultātā ar EKL 39. un 43. pantu netiek pieļauti tādi valsts pasākumi, kas pat tad, ja tie ir piemērojami bez diskriminācijas pilsonības dēļ, Kopienas pilsoņiem var apgrūtināt vai padarīt mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu (šajā sakarā skat. 1993. gada 31. marta spriedumu lietā C‑19/92 Kraus, Recueil, I‑1663. lpp., 32. punkts; 2003. gada 9. septembra spriedumu lietā C‑285/01 Burbaud, Recueil, I‑8219. lpp., 95. punkts, un 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑442/02 CaixaBank France, Krājums, I‑8961. lpp., 11. punkts).
46 Šo principu kontekstā īpaši kā šķēršļi ir kvalificēti pasākumi, kuru dēļ, izmantojot tiesības uz brīvu pārvietošanos, darba ņēmējiem būtu jāzaudē sociālā nodrošinājuma priekšrocības, kas tiem ir garantētas dalībvalsts tiesību aktos (skat. it īpaši 1993. gada 9. decembra spriedumu apvienotajās lietās C‑45/92 un C‑46/92 Lepore un Scamuffa, Recueil, I‑6497. lpp., 21. punkts; 1994. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑165/91 van Munster, Recueil, I‑4661. lpp., 27. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu lietā Hosse, 24. punkts).
47 Tomēr šāds tiesiskais regulējums kā pamata lietā aplūkotais var radīt ierobežojošas sekas, jo tas dalību aprūpes apdrošināšanas sistēmā pakļauj nosacījumam par dzīvesvietu, kas atrodas vai nu ierobežotā valsts teritorijas daļā, proti, holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, vai nu citā dalībvalstī.
48 Migrējošiem darba ņēmējiem, strādājot vai plānojot strādāt algotu darbu vai būt par pašnodarbinātām personām vienā no šīm divām zonām, varētu tikt liegts izmantot savu pārvietošanās brīvību un atstāt savu izcelsmes valsti, lai dzīvotu Beļģijā, jo viņu apmešanās noteiktās Beļģijas teritorijas daļās nozīmētu zaudēt iespēju saņemt pabalstus, uz kuriem citādi viņi varētu pretendēt. Citiem vārdiem sakot, fakts, ka attiecīgie darba ņēmēji vai pašnodarbinātās personas atrodas situācijā, kad tās vai nu zaudē aprūpes apdrošināšanas sniegtās priekšrocības, vai tām ir ierobežota izvēle attiecībā uz savas dzīvesvietu maiņu, vismaz var atturēt no EKL 39. un 43. pantā noteikto tiesību izmantošanas.
49 Atšķirībā no tā, ko būtībā apgalvo Flāmu valdība, šajā sakarā ir mazsvarīgi, ka attiecīgā diferenciācija ir pamatota tikai ar dzīvesvietu valsts teritorijā, nevis ar tādu vienkāršu nosacījumu kā pilsonība, tādējādi tā vienādā veidā ietekmē visus darba ņēmējus vai pašnodarbinātos, kuri dzīvo Beļģijā.
50 Lai pasākums ierobežotu brīvu pārvietošanos, nav nepieciešams, lai tas būtu pamatots ar attiecīgo personu pilsonību, ne arī, lai tas dotu priekšrocības visiem valsts darba ņēmējiem vai nostādītu nelabvēlīgā situācijā tikai citu dalībvalstu pilsoņus, izslēdzot valsts darba ņēmējus (šajā sakarā skat. 2000. gada 6. jūnija spriedumu lietā C‑281/98 Angonese, Recueil, I‑4139. lpp., 41. punkts, un 2003. gada 16. janvāra spriedumu lietā C‑388/01 Komisija/Itālija, Recueil, I‑721. lpp., 14. punkts). Ir pietiekami kā pamata lietā aplūkotajā aprūpes apdrošināšanas sistēmas gadījumā, ka izdevīgais pasākums ir labvēlīgs dažām personu kategorijām, kuras veic profesionālo darbību attiecīgajā dalībvalstī (pēc analoģijas jautājumā par pakalpojumu sniegšanas brīvību skat. 1991. gada 25. jūlija spriedumu lietā C‑353/89 Komisija/Nīderlande, Recueil, I‑4069. lpp., 25. punkts, un 2007. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑250/06 United Pan‑Europe Communications Belgium u.c., Krājums, I‑11135. lpp., 37. punkts).
51 Turklāt, kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 64.–67. punktā, ierobežojošā iedarbība, ko rada pamata prāvā aplūkotais tiesiskais regulējums, nav uzlūkojama kā pārāk netieša vai pārāk nekonkrēta, lai to nevarētu uzskatīt par šķērsli, kas ir pretējs EKL 39. un 43. pantam. Īpaši atšķirībā no lietas, kurā ir pieņemts 2000. gada 27. janvāra spriedums lietā C‑190/98 Graf (Recueil, I‑493. lpp.), uz kuru tiesas sēdes laikā atsaucās Flāmu valdība, iespēja saņemt attiecīgos aprūpes apdrošināšanas pabalstus ir atkarīga nevis no nākotnē paredzama un hipotētiska notikuma attiecībā uz attiecīgajiem darba ņēmējiem vai pašnodarbinātajiem, bet no apstākļa, kas saskaņā ar definīciju ir saistīts ar tiesību uz brīvu pārvietošanos izmantošanu, proti, vietas izvēli, mainot savu dzīvesvietu.
52 Tāpat, runājot par Flāmu valdības argumentiem, saskaņā ar kuriem minētais tiesiskais regulējums jebkurā gadījumā spēj tikai minimāli ietekmēt brīvu pārvietošanos, ņemot vērā attiecīgo pabalstu summas ierobežoto raksturu un personu skaitu, uz kuriem tas attiecas, pietiek norādīt, ka atbilstoši Tiesas judikatūrai, Līguma panti par preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīvu apriti ir Kopienas pamatnormas un ikviens šķērslis, pat mazsvarīgs, attiecībā uz šo brīvību ir aizliegts (skat. it īpaši 1989. gada 13. decembra spriedumu lietā C‑49/89 Corsica Ferries France, Recueil, 4441. lpp., 8. punkts, un 2000. gada 15. februāra spriedumu lietā C‑169/98 Komisija/Francija, Recueil, I‑1049. lpp., 46. punkts).
53 Katrā ziņā nav izslēdzams, īpaši attiecībā uz tādiem fenomeniem kā iedzīvotāju novecošanās, ka attiecīgās personas, izmantojot savas tiesības uz brīvu pārvietošanos, ņem vērā perspektīvu saņemt vai nesaņemt tādus aprūpes pabalstus, kā tie, kurus piedāvā pamata lietā aplūkotā aprūpes apdrošināšanas sistēma.
54 No tā izriet, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds ir aplūkots pamata lietā, ir šķērslis darba ņēmēju pārvietošanās brīvībai un brīvībai veikt uzņēmējdarbību, kuru principā aizliedz EKL 39. un 43. pants.
55 No iedibinātās judikatūras izriet, ka valsts pasākumus, kas var apgrūtināt vai padarīt par mazāk pievilcīgu Līgumā garantēto pamatbrīvību izmantošanu, var pieļaut tikai ar nosacījumu, ka tiem ir vispārēju interešu mērķis, ka tie ir atbilstoši, lai nodrošinātu tā īstenošanu, un ka tie nepārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu iecerēto mērķi (skat. it īpaši 2004. gada 11. marta spriedumu lietā C‑9/02 de Lasteyrie du Saillant, Recueil, I‑2409. lpp., 49. punkts, un 2007. gada 18. janvāra spriedumu lietā C‑104/06 Komisija/Zviedrija, Krājums, I‑671. lpp., 25. punkts).
56 Tomēr ne iesniedzējtiesas Tiesai iesniegtie lietas materiāli, ne Flāmu valdības apsvērumi neietver pierādījumus, kas pamatotu nosacījuma par dzīvesvietu vai nu vienā no šīm divām zonām, vai citā dalībvalstī piemērošanu personām, kas veic profesionālo darbību holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, lai tās varētu izmantot pamata prāvā aplūkotās aprūpes apdrošināšanas priekšrocības.
57 Šajā sakarā Flāmu valdība atsaucas tikai uz kompetenču sadales prasībām, kas raksturīgas Beļģijas federālās struktūras ietvaros, un īpaši uz faktu, ka Flāmu kopiena nevarēja īstenot nekādu kompetenci jautājumā par aprūpes apdrošināšanu attiecībā uz personām, kuras dzīvo citā Beļģijas Karalistes valodu zonā.
58 Tomēr šādai argumentācijai nevar piekrist. Kā to norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 101.–103. punktā un Komisija, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka dalībvalsts iestāde, lai pamatotu Kopienu tiesībās paredzētu saistību neievērošanu, nevar aizbildināties ar iekšējās tiesību sistēmas normām, praksi vai situāciju, tai skaitā to, kas izriet no šīs valsts konstitucionālās uzbūves (skat. it īpaši 2004. gada 10. jūnija spriedumu lietā C‑87/02 Komisija/Itālija, Krājums, I‑5975. lpp., 38. punkts, un 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑102/06 Komisija/Austrija, Krājumā nav publicēts, kopsavilkums – Krājums, I‑111.* lpp., 9. punkts).
59 Līdz ar to jāsecina, ka ar EKL 39. un 43. pantu netiek pieļauts tāds dzīvesvietas nosacījums, kāds paredzēts grozītajā 1999. gada 30. marta dekrētā. Šādos apstākļos nav jāpārbauda iespējamais Regulas Nr. 1408/71 pārkāpums un īpaši tās 3. panta 1. punkta pārkāpums (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Terhoeve, 41. punkts). Tāpat nav jālemj par tāda ierobežojuma pastāvēšanu, kuru var aizliegt EKL 18. pants, par kura īpašu izpausmi attiecībā uz darba ņēmēju brīvu pārvietošanos un brīvību veikt uzņēmējdarbību ir uzskatāms EKL 39. un 43. pants.
60 Ņemot vērā visu iepriekš izklāstīto, uz otro un trešo jautājumu ir jāatbild tā, ka EKL 39. un 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds dalībvalsts federālās daļas tiesiskais regulējums kā tas, kas reglamentē Flāmu kopienas ar grozīto 1999. gada 30. marta dekrētu izveidoto aprūpes apdrošināšanu, kurā tiesības piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuras vai nu dzīvo teritorijā, kurā šai daļai ir kompetence, vai kuras veic savu profesionālo darbību šajā pašā teritorijā, dzīvojot citā dalībvalstī, tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums skar citu dalībvalstu pilsoņus vai valsts pilsoņus, kuri izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā.
Par ceturto jautājumu
61 Ceturtais jautājums attiecas uz sekām, kas rastos, ja valsts tiesa atzītu pamata prāvā aplūkotā tiesiskā regulējuma nesaderību ar Kopienu tiesībām, kas, pēc minētās tiesas domām, varētu atjaunot sistēmu, kura bija spēkā pirms 2004. gada 30. aprīļa dekrēta pieņemšanas. Precīzāk, jautājums ir par to, vai ar EKL 18., 39. un 43. pantu netiek pieļauta sistēma, kura tiesības uz aprūpes apdrošināšanas izmantošanu piešķir tikai personām, kuras dzīvo holandiešu valodā runājošā zonā un Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā.
62 Šajā sakarā pietiek konstatēt, ka šī sprieduma 47.–59. punktā atbildei uz otro un trešo jautājumu izklāstītie apsvērumi vēl jo vairāk attiecas uz tiesisko regulējumu, kas ietver papildu ierobežojumu attiecībā uz piemērojamo sistēmu pēc 2004. gada 30. aprīļa dekrēta pieņemšanas, tā kā šis tiesiskais regulējums izslēdz no tā piemērošanas jomas visas personas, kuras veic profesionālo darbību holandiešu valodā runājošā zonā vai Briseles kā galvaspilsētas divvalodu zonā, bet kuru dzīvesvieta ir ārpus šīm divām zonām, to skaitā personas, kuras dzīvo citā dalībvalstī.
63 Tādējādi uz ceturto jautājumu ir jāatbild, ka EKL 39. un 43. pants ir jāinterpretē tā, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts federālas daļas tiesiskais regulējums, kurā tiesības piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuras dzīvo šīs daļas teritorijā, tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums skar citu dalībvalstu pilsoņus, kuri veic profesionālo darbību minētās daļas teritorijā, vai valsts pilsoņus, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā.
Par tiesāšanās izdevumiem
64 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (virspalāta) nospriež:
1) pabalsti, kas maksāti saskaņā ar tādu sistēmu kā aprūpes apdrošināšanas sistēma, kas ieviesta ar Flāmu parlamenta 1999. gada 30. marta dekrētu par aprūpes apdrošināšanas organizēšanu (Decreet houdende de organisatie van de zorgverzekering) tā redakcijā, kas izriet no Flāmu parlamenta 2004. gada 30. aprīļa dekrēta, ar kuru ir grozīts 1999. gada 30. marta dekrēts par aprūpes apdrošināšanas organizēšanu (Decreet van de Vlaamse Gemeenschap houdende wijziging van het decreet van 30 maart 1999 houdende de organisatie van de zorgverzekering), ietilpst Padomes 1971. gada 14. jūnija Regulas (EEK) Nr. 1408/71 par sociālā nodrošinājuma sistēmu piemērošanu darbiniekiem un viņu ģimenēm, kas pārvietojas Kopienā, kas grozīta un atjaunināta ar Padomes 1996. gada 2. decembra Regulu (EK) Nr. 118/97, kas grozīta ar Padomes 1999. gada 8. februāra Regulu (EK) Nr. 307/1999, materiālās piemērošanas jomā;
2) EKL 39. un 43. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tiem netiek pieļauts tāds dalībvalsts federālās daļas tiesiskais regulējums kā tas, kas reglamentē aprūpes apdrošināšanu, ko Flāmu kopiena ieviesusi ar minēto 1999. gada 30. marta dekrētu redakcijā, kas izriet no Flāmu parlamenta 2004. gada 30. aprīļa dekrēta, kurā tiesības piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuras vai nu dzīvo teritorijā, kurā šai daļai ir kompetence, vai kuras veic savu profesionālo darbību šajā pašā teritorijā, dzīvojot citā dalībvalstī, tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums skar citu dalībvalstu pilsoņus vai valsts pilsoņus, kuri izmanto savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā;
3) EKL 39. un 43. pants ir jāinterpretē tā, ka ar tiem netiek pieļauts dalībvalsts federālās daļas tiesiskais regulējums, kurā tiesības piedalīties sociālā nodrošinājuma sistēmā un saņemt tajā paredzētos pabalstus paredzētas tikai tām personām, kuras dzīvo šīs daļas teritorijā, tiktāl, ciktāl šāds ierobežojums skar citu dalībvalstu pilsoņus, kuri veic profesionālo darbību minētās daļas teritorijā, vai valsts pilsoņus, kuri ir izmantojuši savas tiesības uz brīvu pārvietošanos Eiropas Kopienā.
[Paraksti]