VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
2012. gada 21. martā (*)
Valsts atbalsts – Direktīva 92/81/EEK – Akcīzes nodoklis minerāleļļām – Minerāleļļas, ko izmanto par kurināmo alumīnija ražošanā – Atbrīvojums no akcīzes nodokļa – Atbrīvojuma saderība ar Padomes lēmumu par atļaujas piešķiršanu Direktīvas 92/81 8. panta 4. punkta izpratnē – Savienības tiesību aktu likumības prezumpcija – Tiesiskā drošība – Laba pārvaldība
Apvienotās lietas T‑50/06 RENV, T‑56/06 RENV, T‑60/06 RENV, T‑62/06 RENV un T‑69/06 RENV
Īrija, ko sākotnēji pārstāvēja D. O’Hagan, pēc tam E. Creedon, pārstāvji, kam palīdz P. McGarry, barrister,
prasītāja lietā T‑50/06 RENV,
Francijas Republika, ko pārstāv G. de Bergues un J. Gstalter, pārstāvji,
prasītāja lietā T‑56/06 RENV,
Itālijas Republika, ko pārstāv G. Aiello, G. De Bellis un S. Fiorentino, advokāti,
prasītāja lietā T‑60/06 RENV,
Eurallumina SpA, Portoskūzo [Portoscuso] (Itālija), ko pārstāv R. Denton un L. Martin Alegi, solicitors,
prasītāja lietā T‑62/06 RENV,
Aughinish Alumina Ltd, Eskītona [Askeaton] (Īrija), ko pārstāv J. Handoll un C. Waterson, solicitors,
prasītāja lietā T‑69/06 RENV,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv V. Di Bucci, N. Khan, D. Grespan un K. Walkerová, pārstāvji,
atbildētāja,
par prasību atcelt Komisijas 2005. gada 7. decembra Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā (OV 2006, L 119, 12. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová] (referente), tiesneši V. Vadapals [V. Vadapalas], K. Jirimēe [K. Jürimäe], K. O’Higinss [K. O’Higgins] un M. van der Vaude [M. van der Woude],
sekretārs N. Rozners [N. Rosner], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2011. gada 14. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
Alumīnija oksīds
1 Alumīnija oksīds ir balts pulveris, ko galvenokārt izmanto metāllietuvēs alumīnija ražošanai. To iegūst boksīta rūdas attīrīšanas procesā, kura pēdējais posms ir kalcinēšana. Vairāk nekā 90 % no kalcinētā alumīnija oksīda izmanto, lejot alumīniju. Atlikumu apstrādā tālāk un izmanto ķīmiskos preparātos. Pastāv divu dažādu produktu tirgi, proti, ir metalurģiski izmantojams alumīnija oksīds un ķīmiski izmantojams alumīnija oksīds. Minerāleļļa var tikt izmantota par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā.
2 Īrijā, Itālijā un Francijā ir tikai viens alumīnija oksīda ražotājs. Runa ir attiecīgi par Aughinish Alumina Ltd (turpmāk tekstā – “AAL”), kas ir reģistrēta Šenonas [Shannon] reģionā, Eurallumina SpA, kas ir reģistrēta Sardīnijā, un Alcan Inc., kas ir reģistrēta Gardannas [Gardanne] reģionā. Alumīnija oksīda ražotāji ir arī Vācijā, Spānijā, Grieķijā, Ungārijā un Apvienotajā Karalistē.
Direktīvas par akcīzes nodokļiem minerāleļļām
3 Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvā 92/81/EEK par to, kā saskaņojams akcīzes nodoklis minerāleļļām (OV L 316, 12. lpp.), ir ietvertas normas par akcīzes nodokli minerāleļļām.
4 Saskaņā ar Direktīvas 92/81 1. panta 1. un 2. punktu dalībvalstis minerāleļļām atbilstoši šai direktīvai piemēro saskaņotu akcīzes nodokli un akcīzes nodokļa likmi nosaka atbilstoši Padomes 1992. gada 19. oktobra Direktīvai 92/82/EEK par akcīzes nodokļa likmju minerāleļļām tuvināšanu (OV L 316, 19. lpp.).
5 Saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktu Padome var atļaut dalībvalstij ieviest tādus atbrīvojumus no saskaņotā akcīzes nodokļa, kādi nav skaidri paredzēti šajā direktīvā. Tajā ir noteikts:
“Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut dalībvalstij ieviest papildu atbrīvojumus vai samazinājumus īpašu politikas apsvērumu interesēs.
Katra dalībvalsts, kas vēlas ieviest šo pasākumu, par to informē Komisiju un sniedz Komisijai arī visu atbilstošo un nepieciešamo informāciju. Komisija viena mēneša laikā par ierosinātajiem pasākumiem informē pārējās dalībvalstis.
Uzskatāms, ka Padome plānoto samazināšanu vai atbrīvojumus ir atļāvusi, ja divu mēnešu laikā no dienas, kad pārējās dalībvalstis ir informētas saskaņā ar otro daļu, neviena dalībvalsts vai Komisija nav pieprasījusi šo jautājumu izskatīt Padomē.” [neoficiāls tulkojums]
6 Atbilstoši Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktam:
“Ja Komisija uzskata, ka 4. punktā minētie atbrīvojumi vai samazinājumi vairs nav noturīgi, īpaši attiecībā uz godīgu konkurenci vai iekšējā tirgus darbības traucējumiem, vai attiecībā uz Kopienas politiku vides aizsardzības jomā, tā iesniedz Padomei attiecīgus priekšlikumus. Padome pieņem vienprātīgu lēmumu attiecībā uz šiem priekšlikumiem.”
7 Direktīvas 92/82 6. pantā akcīzes nodokļa minimālā likme smagajam mazutam tika noteikta EUR 13 apmērā par 1000 kg, kas valstīm bija jāpiemēro sākot no 1993. gada 1. janvāra.
8 Ar Padomes 2003. gada 27. oktobra Direktīvu 2003/96/EK, kas pārkārto Kopienas noteikumus par nodokļu uzlikšanu energoproduktiem un elektroenerģijai (OV L 283, 51. lpp.), ar 2003. gada 31. decembri tika atceltas Direktīvas 92/81 un 92/82.
9 Saskaņā ar Direktīvas 2003/96 2. panta 4. punkta b) apakšpunkta otro ievilkumu šī direktīva neattiecas uz energoproduktu divējādu izmantošanu. Saskaņā ar šo pašu normu energoprodukts tiek divējādi izmantots, ja to izmanto gan par kurināmo, gan citiem nolūkiem, kas nav izmantošana par motordegvielu un kurināmo. Energoproduktu izmantošanu ķīmiskai reducēšanai un elektrolītiskos un metalurģijas procesos uzskata par divējādu lietošanu. Tādējādi kopš 2004. gada 1. janvāra vairs neeksistē minimālā akcīzes nodokļa likme smagajam mazutam, kas tiek izmantots alumīnija oksīda ražošanā.
10 Turklāt Direktīvas 2003/96 18. panta 1. punktā ir paredzēts, ka pēc tam, kad Padome pēc Eiropas Kopienu Komisijas priekšlikuma ir veikusi pilnvarojuma iepriekšēju pārskatīšanu, dalībvalstis tiek pilnvarotas turpināt piemērot II pielikumā uzskaitītos nodokļu līmeņu samazinājumus vai atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim. Šī otrā pielikuma 6., 7. un 8. punkts attiecas cita starpā uz atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa smagajam mazutam, ko attiecīgi Gardannā (Francija), Šenonas reģionā (Īrija) un Sardīnijā (Itālija) izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā.
Padomes lēmumi, kas pieņemti uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punkta pamata
11 Īrija, Itālijas Republika un Francijas Republika piešķīra atbrīvojumus no akcīzes nodokļa minerāleļļām, kas tiek izmantotas alumīnija oksīda ražošanā, attiecīgi kopš 1983. gada, kopš 1993. gada un kopš 1997. gada (turpmāk tekstā – “Īrijas atbrīvojums”, “Itālijas atbrīvojums” un “Francijas atbrīvojums”, vai visi kopā – “strīdīgie atbrīvojumi”).
12 Īrijas atbrīvojums tika ieviests Īrijas tiesībās ar 1983. gada 12. maija Statutory instrument Nr. 126/1983, Imposition of Duties (n° 265) (Excise Duty on Hydrocarbon Oils) Order, 1983 (Rīkojums par nodokļu uzlikšanu (Nr. 265) (akcīzes nodoklis ogļūdeņražu eļļai)). Vēlāk tas tika iekļauts Finance Act, 1999 (1999. gada finanšu likums) 100. panta 1. punkta e) apakšpunktā. Tā piemērošana Šenonas reģionā tika atļauta ar Padomes 1992. gada 19. oktobra Lēmumu 92/510/EEK, ar kuru dalībvalstīm tiek atļauts turpināt piemērot attiecībā uz noteiktām minerāleļļām, kad tās tiek izmantotas noteiktiem nolūkiem, samazinātas akcīzes nodokļu likmes vai atbrīvojumu no akcīzes nodokļa, saskaņā ar Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 4. punktā noteikto procedūru (OV L 316, 16. lpp.). Padome šo atļauju pārskatīja un pagarināja līdz 1998. gada 31. decembrim ar 1997. gada 30. jūnija Lēmumu 97/425/EK, ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvā 92/81/EEK paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pastāvošās pazeminātās akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ko izmanto īpašiem mērķiem (OV L 182, 22. lpp.). Padome vēlreiz pagarināja šo atļauju līdz 2000. gada 31. decembrim ar 1999. gada 17. decembra Lēmumu 1999/880/EK, ar kuru dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvā 92/81/EEK paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pastāvošās pazeminātās akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ko izmanto īpašiem mērķiem (OV L 331, 73. lpp.).
13 Itālijas atbrīvojums tika ieviests Itālijas tiesībās ar decreto legislativo 26 ottobre 1995 n° 504, Testo unico delle disposizioni legislative concernenti le imposte sulla produzione e sui consumi e relative sanzioni penali e amministrative (1995. gada 26. oktobra Likumdošanas dekrēts Nr. 504, Konsolidēts tiesību normu kopums attiecībā uz nodokļiem ražošanai un patēriņam un krimināli un administratīvi sodi šajā jomā, 1995. gada 29. novembra GURI Nr. 279 kārtējais pielikums). Tā piemērošana Sardīnijā tika atļauta līdz 1994. gada 31. decembrim ar Padomes 1993. gada 13. decembra Lēmumu 93/697/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 4. punktā paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 321, 29. lpp.). Padome šo atļauju pirmo reizi pagarināja līdz 1996. gada 31. decembrim ar 1996. gada 22. aprīļa Lēmumu 96/273/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvas 92/81/EEK 8. panta 4. punktā paredzēto procedūru ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa noteiktām minerāleļļām, ko izmanto īpašiem mērķiem (OV L 102, 40. lpp.). Padome to pagarināja otro reizi līdz 1998. gada 31. decembrim ar Lēmumu 97/425. Trešo reizi Padome pagarināja atļauju līdz 1999. gada 31. decembrim ar 1999. gada 30. marta Lēmumu 1999/255/EK, ar kuru dažām dalībvalstīm saskaņā ar Direktīvu 92/81/EEK ir atļauts piemērot vai turpināt piemērot pazeminātas akcīzes nodokļa likmes vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa noteiktām minerāleļļām un ar kuru groza Lēmumu 97/425 (OV L 99, 26. lpp.). Ceturto reizi Padome to pagarināja līdz 2000. gada 31. decembrim ar Lēmumu 1999/880.
14 Francijas atbrīvojums tika ieviests Francijas tiesībās ar 1997. gada 29. decembra Loi de finances rectificative pour 1997 n° 97‑1239 (Pārskatītais budžeta likums 1997. gadam) (1997. gada 30. decembra JORF, 19101. lpp.). Tā piemērošana Gardannas reģionā tika atļauta līdz 1998. gada 31. decembrim ar Padomes Lēmumu 97/425. Padome šo atļauju pirmo reizi pagarināja līdz 1999. gada 31. decembrim ar Lēmumu 1999/255. Otro reizi Padome to pagarināja līdz 2000. gada 31. decembrim ar Lēmumu 1999/880.
15 Ar Padomes 2001. gada 12. marta Lēmumu 2001/224/EK, kas attiecas uz pazeminātām akcīzes nodokļa likmēm vai atbrīvojumiem no akcīzes nodokļa dažām minerāleļļām, ja tās izmanto īpašiem mērķiem (OV L 84, 23. lpp.), proti, ar pēdējo Padomes lēmumu par strīdīgajiem atbrīvojumiem, atļauja piemērot minētos atbrīvojumus tika pagarināta līdz 2006. gada 31. decembrim. Atbilstoši šī lēmuma preambulas 5. apsvērumam “[šis lēmums] neattiecas uz to procedūru iznākumu, kas var tikt uzsāktas attiecībā uz iekšējā tirgus darbības traucējumiem, sevišķi saskaņā ar [EKL] 87. un [EKL] 88. pantu”, un “tas neatbrīvo dalībvalstis no prasības saskaņā ar [EKL] 88. pantu ziņot Komisijai par potenciālajiem valsts atbalsta gadījumiem”.
Administratīvais process
16 Ar 1983. gada 28. janvāra vēstuli Īrija informēja Komisiju, ka tā plānoja īstenot saistības, kuras tā uzņēmās 1970. gada aprīlī attiecībā pret alumīnija ieguves no boksīta Šenonas estuārā projekta ierosinātājiem par labu AAL saistībā ar smagā mazuta, kas tiek izmantots alumīnija oksīda ražošanā, atbrīvošanu no akcīzes nodokļa. Ar 1983. gada 22. marta vēstuli Komisija norādīja, ka šis atbrīvojums bija uzskatāms par valsts atbalstu, par kuru ir jāpaziņo. Tāpat tā precizēja, ka, ja atbalsts bija īstenojams vienīgi tobrīd, tā varēja uzskatīt 1983. gada 28. janvāra vēstuli par paziņojumu EEK līguma 93. panta 3. punkta izpratnē. Ar 1983. gada 6. maija vēstuli Īrija prasīja Komisijai šo vēstuli par tādu uzskatīt. Komisija pēc šīs sarakstes nepieņēma nekādu lēmumu.
17 Ar 1998. gada 29. maija un 2. jūnija vēstulēm Komisija pieprasīja sniegt informāciju attiecīgi Itālijas Republikai un Francijas Republikai, lai pārbaudītu, vai Itālijas atbrīvojums un Francijas atbrīvojums ietilpa EKL 87. un 88. panta piemērošanas jomā. Pēc Komisijas 1998. gada 16. jūnija atgādinājuma Itālijas Republika atbildēja 1998. gada 20. jūlijā. Pēc tam, kad Francijas Republika bija prasījusi pagarinājumu 1998. gada 10. jūlija atbildes termiņam, kas tika piešķirts 1998. gada 24. jūlijā, Francijas Republika atbildēja ar 1998. gada 7. augusta vēstuli.
18 Ar 2000. gada 17. jūlija vēstulēm Komisija prasīja Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai paziņot par strīdīgajiem atbrīvojumiem. Francijas iestādes atbildēja ar 2000. gada 4. septembra vēstuli. Ar 2000. gada 27. septembra vēstulēm Komisija atgādināja Īrijai un Itālijas Republikai par savu pieprasījumu un aicināja tās, kā arī Francijas Republiku tai sniegt papildu informāciju. Īrijas iestādes atbildēja uz šo pēdējo pieprasījumu ar 2000. gada 18. oktobra vēstuli. Pēc Komisijas 2000. gada 20. novembra atgādinājuma arī Itālijas un Francijas iestādes atbildēja attiecīgi 2000. gada 7. un 8. decembrī.
19 Ar 2001. gada 30. oktobra Lēmumiem C (2001) 3296, C (2001) 3300 un C (2001) 3295 Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto oficiālo izmeklēšanas procedūru attiecīgi pret Īrijas atbrīvojumu, Itālijas atbrīvojumu un Francijas atbrīvojumu. Šie lēmumi tika paziņoti Īrijai, Itālijas Republikai un Francijas Republikai ar 2001. gada 5. novembra vēstulēm un 2002. gada 2. februārī tika publicēti Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (OV C 30, 17., 21. un 25. lpp.).
20 Komisija saņēma apsvērumus no AAL, Eurallumina, Alcan un Eiropas Alumīnija asociācijas. Tie tika nosūtīti Īrijai, Itālijas Republikai un Francijas Republikai 2002. gada 26. martā.
21 Pēc tam, kad Īrija bija lūgusi termiņa pagarinājumu ar 2001. gada 1. decembra faksa kopiju, kas tika piešķirts 2001. gada 7. decembrī, tā iesniedza savus apsvērumus ar 2002. gada 8. janvāra vēstuli. Ar 2002. gada 18. februāra vēstuli Komisija prasīja Īrijai nosūtīt pierādījumus par to, ka tā bija uzņēmusies obligātas saistības pret AAL pirms tās pievienošanās. Īrija izpildīja šo prasību ar 2002. gada 26. aprīļa vēstuli. Itālijas Republika iesniedza savus apsvērumus ar 2002. gada 6. februāra vēstuli. Pēc tam, kad Francijas Republika ar 2001. gada 21. novembra vēstuli bija prasījusi termiņa pagarinājumu atbildes sniegšanai, kas tika piešķirts 2001. gada 29. novembrī, Francijas Republika iesniedza savus apsvērumus ar 2002. gada 12. februāra vēstuli.
Apstrīdētais lēmums
22 2005. gada 7. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā (OV 2006, L 119, 12. lpp., turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).
23 Apstrīdētais lēmums attiecas uz laika periodu līdz 2004. gada 1. janvārim, proti, datumu, kurā kļuva piemērojama Direktīva 2003/96. Taču oficiālā izmeklēšanas procedūra ar to ir pagarināta uz laika periodu pēc 2004. gada 1. janvāra.
24 Apstrīdētā lēmuma rezolutīvajā daļā cita starpā ir noteikts:
“1. pants
Līdz 2003. gada 31. decembrim piešķirtie Francijas, Īrijas un Itālijas atbrīvojumi no akcīzes nodokļa smagajai dīzeļdegvielai [minerāleļļai], ko izmanto alumīnija oksīda ražošanā, ir uzskatāmi par valsts palīdzību [atbalstu] [EKL] 87. panta 1. punkta nozīmē.
2. pants
Laikposmā no 1990. gada 17. jūlija līdz 2002. gada 2. februārim piešķirtā palīdzība [atbalsts], ciktāl tā ir nesaderīga ar kopējo tirgu, nav jāpiedzen, jo tas būtu pretrunā Kopienas tiesību vispārīgajiem principiem.
3. pants
Šā lēmuma 1. pantā minētā palīdzība [atbalsts], kas ir piešķirta laikposmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, ir saderīga ar kopējo tirgu [EKL] 87. panta 3. punkta nozīmē, ciktāl saņēmēji maksā nodokļa likmi vismaz EUR 13,01 par smagās dīzeļdegvielas [minerāleļļas] 1000 kg.
4. pants
[..] palīdzība [atbalsts], kas ir piešķirta laikposmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, nav saderīga ar kopējo tirgu [EKL] 87. panta 3. punkta nozīmē, ciktāl saņēmēji nav maksājuši nodokļa likmi EUR 13,01 par smagās dīzeļdegvielas [minerāleļļas] 1000 kg.
5. pants
1. Francija, Īrija un Itālija veic visus vajadzīgos pasākumus, lai no saņēmējiem piedzītu 4. pantā minēto nesaderīgo palīdzību [atbalstu].
[..]
5. Divu mēnešu laikā no šā lēmuma izziņošanas dienas Francija, Īrija un Itālija 4. pantā minētās nesaderīgās palīdzības [atbalsta] saņēmējiem pieprasa atmaksāt nelikumīgi piešķirto palīdzību [atbalstu] ar procentiem.”
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā
25 Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas [agrāk – Pirmās instances tiesa] kancelejā tika iesniegti attiecīgi 2006. gada 16. februārī (lietā T‑60/06), 2006. gada 17. februārī (lietās T‑50/06 un T‑56/06) un 2006. gada 23. februārī (lietās T‑62/06 un T‑69/06), prasītājas, proti, Itālijas Republika, Īrija, Francijas Republika, Eurallumina un AAL cēla šīs prasības, lai panāktu pilnīgu vai daļēju apstrīdētā lēmuma atcelšanu.
26 Ar atsevišķu dokumentu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2006. gada 22. martā, AAL iesniedza pieteikumu par pagaidu noregulējumu atbilstoši EKL 242. pantam, lai apturētu apstrīdētā lēmuma izpildi tiktāl, ciktāl tas attiecas uz viņu. Ar 2006. gada 2. augusta rīkojumu lietā T‑69/06 R Aughinish Alumina/Komisija (Krājumā nav publicēts), Vispārējās tiesas priekšsēdētājs noraidīja šo lūgumu un atlika lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu.
27 Saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 14. pantu un pēc otrās palātas priekšlikuma Vispārējā tiesa, uzklausot lietas dalībniekus atbilstoši minētā Reglamenta 51. pantam, nolēma nodot lietu izskatīšanai paplašinātā sastāvā.
28 Ar 2007. gada 24. maija rīkojumu Vispārējās tiesas otrās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētājs, uzklausījis lietas dalībniekus, nolēma atbilstoši Reglamenta 50. pantam apvienot šīs lietas mutvārdu procesā.
29 Ar 2007. gada 12. decembra spriedumu apvienotajās lietās T‑50/06, T‑56/06, T‑60/06, T‑62/06 un T‑69/06 Īrija u.c./Komisija (Krājumā nav publicēts) Vispārējā tiesa apvienoja šīs lietas sprieduma taisīšanai. Tā atcēla pārsūdzēto spriedumu tāpēc, ka Komisija tajā nebija izpildījusi EKL 253. pantā paredzēto pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz Padomes 1999. gada 22. marta Regulas (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88. panta] piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nepiemērošanu šajā lietā. Turklāt lietā T‑62/06 Vispārējā tiesa prasību pārējā daļā noraidīja, konstatējusi nepieņemamību tajā prasījumu daļā, kurā Eurallumina prasīja vai nu atzīt, ka Itālijas atbrīvojums, kas tika atļauts ar Lēmumu 2001/224, bija likumīgs līdz 2006. gada 31. decembrim, un ka summas, kuras Itālijas Republika pārskaitīja vai kuras tai bija jāpārskaita līdz šim datumam vai vismaz līdz 2003. gada 31. decembrim, nevarēja uzskatīt par prettiesisku valsts atbalstu vai atgūt, vai nu grozīt apstrīdētā lēmuma 5. un 6. pantu.
30 Ar 2008. gada 26. februāra prasības pieteikumu Komisija iesniedza apelācijas sūdzību par Vispārējās tiesas spriedumu.
31 Ar 2009. gada 2. decembra spriedumu, kas apelācijas instancē tika taisīts lietā C‑89/08 P Komisija/Īrija u.c. (Krājums, I‑11245. lpp.), Tiesa atcēla iepriekš 29. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Īrija u.c./Komisija, ciktāl ar šo spriedumu tika atcelts apstrīdētais lēmums tāpēc, ka Komisija tajā nebija izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu attiecībā uz Regulas Nr. 659/1999 1. panta b) punkta v) apakšpunkta nepiemērošanu šajā lietā, un piesprieda Komisijai segt savus, kā arī atlīdzināt prasītāju tiesāšanās izdevumus, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T‑69/06 R. Turklāt tā nodeva apvienotās lietas T‑50/06, T‑56/06, T‑60/06, T‑62/06 un T‑69/06 atpakaļ Vispārējai tiesai un lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu atlika.
32 Pēc sprieduma par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējai tiesai taisīšanas un saskaņā ar Reglamenta 118. panta 1. punktu šīs lietas ar Vispārējās tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 18. decembra lēmumu tika nodotas otrajai palātai paplašinātā sastāvā.
33 Saskaņā ar Reglamenta 119. panta 1. punktu lietas dalībnieki iesniedza procesuālos rakstus ar apsvērumu izklāstu attiecīgi 2010. gada 1. februārī attiecībā uz Īriju lietā T‑50/06 RENV, 2010. gada 4. februārī attiecībā uz Itālijas Republiku lietā T‑60/06 RENV, 2010. gada 12. februārī attiecībā uz Eurallumina lietā T‑62/06 RENV, 2010. gada 16. februārī attiecībā uz Francijas Republiku lietā T‑56/06 RENV un attiecībā uz AAL lietā T‑69/06 RENV, kā arī 2010. gada 28. aprīlī attiecībā uz Komisiju visās šajās lietās. Savos procesuālajos rakstos ar apsvērumu izklāstu Francijas Republika norādīja, ņemot vērā Tiesas nostāju spriedumā par lietas nodošanu atpakaļ Vispārējā tiesā, ka tā atsakās no viena no savā prasības pieteikumā norādītajiem pamatiem, kas ir balstīts uz pienākuma norādīt pamatojumu neizpildi.
34 Ar otrās palātas paplašinātā sastāvā priekšsēdētāja 2010. gada 1. marta rīkojumu šīs lietas rakstveida, mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai tika apvienotas.
35 Tā kā Vispārējās tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas ceturtajā palātā un šīs lietas ar 2010. gada 20. septembra lēmumu tika nodotas ceturtajai palātai paplašinātā sastāvā.
36 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Vispārējā tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros aicināja lietas dalībniekus, kā arī Eiropas Savienības Padomi atbildēt uz noteiktiem jautājumiem. Lietas dalībnieki un Padome uz tiem atbildēja noteiktajā termiņā.
37 2011. gada 14. septembra tiesas sēdē tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un atbildes uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem.
Lietas dalībnieku prasījumi tiesvedībā pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai
38 Lietā T‑50/06 RENV Īrijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Īrijas atbrīvojumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
39 Lietā T‑69/06 RENV AAL prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz AAL;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
40 Lietā T‑60/06 RENV Itālijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Itālijas atbrīvojumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
41 Lietā T‑62/06 RENV Eurallumina prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā vai tā 1., 4.–6. pantu, vai, pakārtoti, tā 5. un 6. pantu, ciktāl šis lēmums vai šie panti attiecas uz Eurallumina;
un/vai
– atzīt, ka Itālijas atbrīvojums, kas tika atļauts ar Lēmumu 2001/224, bija likumīgs līdz 2006. gada 31. decembrim un ka visas summas, ko ir pārskaitījusi vai ir jāpārskaita Itālijas Republikai, nav jāuzskata par prettiesisku valsts atbalstu vai vismaz nav jāatgūst;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
42 Lietā T‑56/06 RENV Francijas Republikas prasījumi Vispārējai tiesai būtībā ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā vai, pakārtoti, tā 5. pantu, ciktāl šis lēmums vai šis pants attiecas uz Francijas atbrīvojumu;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
43 Šajās lietās Komisijas prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:
– prasības noraidīt;
– piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Juridiskais pamatojums
Par tām Eurallumina prasījumu daļām, kurās tiek prasīti noteikti Tiesas atzinumi
44 Vairs nav jāizvērtē tās Eurallumina prasījumu daļas, kurās tiek prasīts, lai Vispārējā tiesa atzīst, ka Itālijas atbrīvojums, kas tika atļauts ar Lēmumu 2001/224, bija likumīgs līdz 2006. gada 31. decembrim un ka visas summas, ko pārskaitīja vai ir jāpārskaita Itālijas Republikai, nav jāuzskata par prettiesisku valsts atbalstu vai vismaz nav jāatgūst. Faktiski šīs prasījumu daļas jau tika noraidītas kā nepieņemamas ar iepriekš 29. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Īrija u.c./Komisija. Tā kā minētā sprieduma daļas, kas attiecas uz šo jautājumu, netika atceltas ar iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija, tās ir ieguvušas res judicata spēku.
Prasītāju izvirzīto pamatu un iebildumu kopsavilkums
45 [Apstrīdētā lēmuma] atcelšanas prasījumu pamatošanai prasītājas būtībā izvirza vairākus tādus pamatus un iebildumus, kuri daļēji pārklājas, kaut arī to mērķis formāli ir atšķirīgs, jo katra no prasītājām apstrīd apstrīdēto lēmumu tikai tiktāl, ciktāl Itālijas (lieta T‑60/06 RENV) un Eurallumina (lieta T‑62/06 RENV) gadījumā tas attiecas uz Itālijas atbrīvojumu, Īrijas (lieta T‑50/06 RENV) un AAL (lieta T‑69/06 RENV) gadījumā tas attiecas uz Īrijas atbrīvojumu un Francijas Republikas gadījumā (lieta T‑56/06 RENV) tas attiecas uz Francijas atbrīvojumu. Šie pamati un iebildumi ir balstīti uz tiesiskās drošības, spēkā esamības prezumpcijas un lietderīgās iedarbības principu pārkāpumu, runājot par Savienības tiesību aktiem, lex specialis derogat legi generali, labas pārvaldības, nepieļaujamības, saprātīga termiņa ievērošanas, tiesiskās paļāvības ievērošanas principu pārkāpumu, kā arī EKL 3. panta 1. punkta m) apakšpunkta, EKL 87. panta 1. un 3. punkta, EKL 88. panta un EKL 157. panta pārkāpumu, Regulas Nr. 659/1999 1. panta b), i), iii) un iv) apakšpunktos kodificēto normu, šīs pašas regulas 14. panta 1. punkta un 17.–19. panta pārkāpumu, Direktīvas 2003/96 18. panta, skatot to kopā ar tās II pielikumu, pārkāpumu, noteikumu, kas regulē valsts atbalsta piešķiršanu vides aizsardzības nolūkā, it īpaši Kopienas pamatnostādņu par valsts atbalstu vides aizsardzībai (OV 2001, C 37, 3. lpp.) 82. punkta a) apakšpunkta pārkāpumu un Reģionālā valsts atbalsta pamatnostādņu (OV 1998, C 74, 9. lpp.), kā arī pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
46 Pirmkārt, ir jāuzsver, ka prasītāju izvirzītie pamati un iebildumi ir vērsti it īpaši pret rezultātu, pie kāda ir nonākusi Komisija ar apstrīdēto lēmumu, strīdīgajiem atbrīvojumiem piemērojot tiesību normas valsts atbalsta jomā. Prasītājas būtībā apgalvo, ka šāds rezultāts juridiski nevarēja būt pretrunā Padomes lēmumu par atbrīvojumu atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, tiesiskajām sekām. Tas attiecas uz apstrīdēto lēmumu, ar kuru ir konstatēts vai kurš ir balstīts uz konstatējumu, ka Itālijas Republikas, Īrijas un Francijas Republikas piešķirtie strīdīgie atbrīvojumi līdz 2003. gada 31. decembrim bija uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un ar kuru tiek uzlikts pienākums, ciktāl šis atbalsts ir saderīgs ar kopējo tirgu, atgūt šo atbalstu no tā saņēmējiem, kaut arī Padome atļāva attiecīgajām dalībvalstīm piemērot minētos atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim. Turklāt AAL apgalvo, ka tiesību normu valsts atbalsta jomā piemērošana juridiski nevarēja šajā gadījumā novest pie rezultāta, kas ir pretrunā mērķim, kāds ir paredzēts EKL 3. panta 1. punkta m) apakšpunktā un EKL 157. pantā, proti, Savienības rūpniecības konkurētspējas aizsardzībai un palielināšanai. Taču apstrīdētais lēmums vājina Savienības rūpniecības konkurētspēju starptautiskā kontekstā.
47 Otrkārt, Itālijas Republikas, Francijas Republikas un AAL izvirzītie pamati un iebildumi ir vērsti pret apstrīdēto lēmumu tostarp tiktāl, ciktāl tas kvalificē vai ir balstīts uz Komisijas kvalifikāciju, saskaņā ar kuru strīdīgie atbrīvojumi, kas tika piešķirti līdz 2003. gada 31. decembrim, ir valsts atbalsts EKL 87. panta 1. punkta izpratnē.
48 Treškārt, Itālijas Republikas, Īrijas un AAL izvirzītie pamati un iebildumi ir vērsti pret apstrīdēto lēmumu tostarp tiktāl, ciktāl tas kvalificē vai ir balstīts uz Komisijas kvalifikāciju, saskaņā ar kuru Itālijas un Īrijas atbrīvojumi, kas tika piešķirti līdz 2003. gada 31. decembrim, – izņemot, attiecībā uz pēdējo atbrīvojumu, laika periodu līdz 1990. gada 17. jūlijam – ir uzskatāmi drīzāk par jaunu atbalstu un nevis jau pastāvošu atbalstu EKL 88. panta izpratnē.
49 Ceturtkārt, Itālijas Republikas izvirzītie pamati un iebildumi ir vērsti pret apstrīdēto lēmumu tostarp tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts, ka valsts atbalsts, kas, pamatojoties uz Itālijas atbrīvojumu, esot piešķirts līdz 2003. gada 31. decembrim, nevar tikt atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē tāpēc, ka tas ir cieši saistīts ar Eurallumina īstenotajiem mērķiem vides aizsardzības jomā, vai tāpēc, ka tas atviegloja Sardīnijas ekonomisko attīstību.
50 Piektkārt, prasītāju izvirzītie pamati un iebildumi ir vērsti pret apstrīdēto lēmumu tostarp tiktāl, ciktāl tajā Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai ir uzlikts pienākums atgūt no saņēmējiem valsts atbalstus, kas, pamatojoties uz strīdīgajiem atbrīvojumiem, esot piešķirti līdz 2003. gada 31. decembrim.
51 Šajā gadījumā vispirms ir jāizvērtē tie prasītāju pamati un iebildumi, kas ir balstīti būtībā uz tiesību normu valsts atbalsta jomā prettiesisku piemērošanu strīdīgajiem atbrīvojumiem, ko Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika piešķīra līdz 2003. gada 31. decembrim, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224.
Par pamatiem un iebildumiem, kas balstīti uz tiesību normu valsts atbalsta jomā prettiesisku piemērošanu atbrīvojumiem, kuri tika piešķirti, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par šo atbrīvojumu atļaušanu
52 Lietā T‑50/06 RENV Īrija ar otro un trešo pamatu cita starpā apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi tiesiskās drošības un nepieļaujamības principus, ciktāl tā esot secinājusi, ka Īrijas atbrīvojums, kas tika piešķirts līdz 2003. gada 31. decembrim, bija daļēji nesaderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā tiesību normas valsts atbalsta jomā, kaut arī minētais atbrīvojums tika piešķirts, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224. Īrija norāda, ka Komisija nekad neapstrīdēja Padomes lēmumu par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu tiesiskumu. Turklāt ar ceturto pamatu Īrija tostarp apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pārkāpa nepieļaujamības principu, ciktāl tā piemēroja Īrijas atbrīvojumiem tiesību normas valsts atbalsta jomā pārāk ilgi pēc tam, kad bija uzzinājusi par it kā uz šī atbrīvojuma pamata piešķirto atbalstu.
53 Lietā T‑56/06 RENV Francijas Republika ar otro pamatu pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi tiesiskās drošības principu, ciktāl tā uzlika pienākumu atgūt atbalstu, kas, pamatojoties uz Francijas atbrīvojumu, esot ticis piešķirts laika posmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, kaut arī tā bija tiesīga piemērot minēto atbrīvojumu saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224.
54 Lietā T‑60/06 RENV Itālijas Republika ar sesto pamatu apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot tostarp pārkāpusi Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas principu, ciktāl tā uzlika pienākumu atgūt atbalstu, kas esot ticis piešķirts laika posmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, pamatojoties uz Itālijas atbrīvojumu, kaut arī Itālijas Republika bija tiesīga piemērot minēto atbrīvojumu saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224.
55 Lietā T‑62/06 RENV Eurallumina ar otro pamatu pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi tiesiskās drošības, likumības prezumpcijas un lietderīgās iedarbības principu, runājot par Savienības tiesību aktiem, kā arī lex specialis derogat legi generali principu, ciktāl tā secināja, ka Itālijas atbrīvojums, kas tika piešķirts līdz 2003. gada 31. decembrim, bija daļēji nesaderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā tiesību normas valsts atbalsta jomā, kaut arī minētais atbrīvojums tika piešķirts, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224. Turklāt Eurallumina ar trešo pamatu apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi labas pārvaldības principu, ciktāl tā uzlika pienākumu atgūt atbalstu, kas laika posmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim esot ticis piešķirts, pamatojoties uz Itālijas atbrīvojumu, neņemot vērā to, ka Itālijas Republika bija tiesīga piemērot minēto atbalstu saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224.
56 Lietā T‑69/06 RENV AAL ar otro pamatu pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā esot pārkāpusi tiesiskās drošības, Savienības tiesību aktu lietderīgās iedarbības un lex specialis derogat legi generali principus, kā arī pārsniegusi pilnvaras, ciktāl tā secināja, ka Īrijas atbrīvojums, kas tika piešķirts līdz 2003. gada 31. decembrim, bija daļēji nesaderīgs ar kopējo tirgu, ņemot vērā tiesību aktus valsts atbalsta jomā, kaut arī minētais atbrīvojums tika piešķirts, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224. Turklāt ar piekto pamatu AAL apgalvo, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā pārkāpa tiesiskās drošības principu, principu par saprātīga termiņa ievērošanu un labas pārvaldības principu, ciktāl tā piemēroja tiesību normas valsts atbalsta jomā Īrijas atbrīvojumam pārāk ilgi pēc tam, kad tā bija uzzinājusi par minēto atbrīvojumu. Visbeidzot, AAL ar ceturto pamatu apgalvo, ka Komisija tostarp pārkāpa tiesiskās drošības principu, pieņemot apstrīdēto lēmumu, kurā uzlika pienākumu atgūt atbalstu, kas AAL esot ticis piešķirts laika posmā no 2002. gada 3. februāra līdz 2003. gada 31. decembrim, pamatojoties uz Īrijas atbrīvojumu, kaut arī Īrija bija tiesīga piemērot minēto atbrīvojumu ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224.
57 Lietās T‑50/06 RENV, T‑56/06 RENV, T‑60/06 RENV, T‑62/06 RENV un T‑69/06 RENV Komisija apstrīd visus prasītāju argumentus un prasa noraidīt tos pamatus un iebildumus, kas balstīti uz tiesību aktu valsts atbalsta jomā prettiesisku piemērošanu apstrīdētajā lēmumā attiecībā uz atbrīvojumiem, kas tika piešķirti, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu.
58 Saskaņā ar procesuālās ekonomijas principu šķiet atbilstoši izvērtēt, pirmkārt, pamatus un iebildumus, kas balstīti uz tiesiskās drošības un/vai Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas principu pārkāpumu. Ar pēdējiem minētajiem prasītājas Komisijai būtībā pārmet, ka tā, apstrīdētajā lēmumā nolemjot, ka strīdīgie atbrīvojumi, ko Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika piešķīra līdz 2003. gada 31. decembrim, ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un uzliekot pienākumu, ciktāl šie atbalsti nav saderīgi ar kopējo tirgu, tos atgūt no saņēmējiem, daļēji iznīcināja tiesiskās sekas, kādas bija Padomes lēmumiem par atbrīvojumu piešķiršanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, ar kuriem attiecīgajām dalībvalstīm tika atļauts piemērot minētos atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim.
59 Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības iestāžu tiesību akti principā tiek uzskatīti par likumīgiem un līdz ar to rada tiesiskas sekas tik ilgi, kamēr tie nav atsaukti, atcelti prasības atcelt tiesību aktu ietvaros vai pasludināti par spēkā neesošiem pēc prejudiciāla nolēmuma pieņemšanas vai iebildes par prettiesiskumu apmierināšanas (skat. Tiesas 2004. gada 5. oktobra spriedumu lietā C‑475/01 Komisija/Grieķija, Krājums, I‑8923. lpp., 18. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Izņēmums no šī principa ir tiesību akti, kuru trūkumu nopietnība ir tik acīmredzama, ka tos Kopienu tiesiskajā kārtībā nevar pieļaut, un kuri tāpēc ir atzīstami par tādiem, kuriem nav juridiskas iedarbības, pat provizoriskas, un kā tādi ir uzskatāmi par juridiski neeksistējošiem. Šī izņēmuma nolūks ir nodrošināt līdzsvaru starp divām pamata, bet dažreiz pretēja rakstura prasībām, kam vajadzētu atbilst tiesiskajai kārtībai, proti, starp tiesisko attiecību stabilitāti un tiesiskuma ievērošanu (skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 19. punkts un tajā minētā judikatūra).
61 Tādu seku smagums, kuras ir saistītas ar konstatējumu par Kopienas iestāžu akta neesamību, prasa, lai tiesiskās drošības dēļ šis konstatējums tiktu izmantots tikai īpašos izņēmuma gadījumos (skat. iepriekš 59. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 20. punkts un tajā minētā judikatūra).
62 Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka tiesiskās drošības principa mērķis ir nodrošināt situāciju un tiesisko attiecību, ko regulē Savienības tiesības, paredzamību (Tiesas 2003. gada 10. aprīļa spriedums lietā C‑305/00 Schulin, Recueil, I‑3525. lpp., 58. punkts, un 2005. gada 15. septembra spriedums lietā C‑199/03 Īrija/Komisija, Krājums, I‑8027. lpp., 69. punkts). Šajā ziņā ir būtiski, ka Savienības iestādes ievēro to aktu neaizskaramību, kurus tās pieņem un kuri ietekmē tiesību subjektu tiesisko un faktisko situāciju, kas nozīmē, ka šīs iestādes var grozīt šos aktus tikai tad, ja tās ievēro kompetences un procesuālās tiesību normas (skat. Vispārējās tiesas 1997. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija, Recueil, II‑1689. lpp., 113. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr uz tiesiskās drošības principu nevar lietderīgi atsaukties, ja tiesību subjekts, kura tiesisko un faktisko situāciju attiecīgais akts ietekmēja, nav ievērojis šajā aktā paredzētos nosacījumus (skat. Vispārējās tiesas 1999. gada 25. marta spriedumu lietā T‑37/97 Forges de Clabecq/Komisija, Recueil, II‑859. lpp., 98. punkts un tajā minētā judikatūra). Tiesiskās drošības principa ievērošana tāpat prasa, lai Savienības iestādes principā izvairās no pretrunām, kas var rasties dažādu Savienības tiesību aktu īstenošanā, un it īpaši gadījumos, kad šīm tiesību normām ir viens un tas pats mērķis, piemēram, neizkropļota konkurence kopējā tirgū (šajā ziņā pēc analoģijas skat. Tiesas 1993. gada 15. jūnija spriedumu lietā C‑225/91 Matra/Komisija, Recueil, I‑3202. lpp., 41. un 42. punkts, un Vispārējās tiesas 2001. gada 31. janvāra spriedumu lietā T‑156/98 RJB Mining/Komisija, Recueil, II‑337. lpp., 112. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Turklāt tiktāl, ciktāl šie pamati un iebildumi izvirza jautājumu par attiecībām starp tiesību normām nodokļu tiesību aktu, it īpaši to, kas attiecas uz akcīzes nodokļiem, saskaņošanas jomā un tiesību normām valsts atbalsta jomā, ir jāatgādina sekojošais.
64 Lietas faktu rašanās brīdī EKL 2. pantā cita starpā bija noteikts, ka Kopienas uzdevums ir izpildāms, “nodibinot kopēju tirgu”. Lai sasniegtu EKL 2. pantā izvirzītos mērķus, EKL 3. panta 1. punkta c) un g) apakšpunktā bija paredzēts, ka Kopienas darbība saskaņā ar EK līgumu un tajā ietverto grafiku paredz “iekšēju tirgu, kurā visas dalībvalstis atceļ šķēršļus brīvai preču, personu, pakalpojumu un kapitāla apritei”, kā arī “sistēmu, kas nodrošina to, ka iekšējā tirgū nav izkropļota konkurence”.
65 EK līgums pilnvaroja Kopienu veikt pasākumus, kas paredzēti, lai novērstu dažādus šķēršļus, kas kavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību.
66 EKL 93. panta mērķis ir mazināt šķēršļus tirdzniecībai, kādi rodas no atšķirībām dažādās valsts nodokļu sistēmās, pat ja tās tiek piemērotas nediskriminējošā veidā (Tiesas 1980. gada 27. februāra spriedums lietā 171/78 Komisija/Dānija, Recueil, 447. lpp., 20. punkts). Šajā pantā saskaņā ar redakciju, kāda bija spēkā lietas faktu rašanās brīdī, bija paredzēts, ka “Padome pēc Komisijas priekšlikuma, apspriedusies ar Eiropas Parlamentu un Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, ar vienprātīgu lēmumu pieņ[ēma] noteikumus par tiesību aktu saskaņošanu attiecībā uz apgrozījuma nodokļiem, akcīzes nodokļiem un citiem netiešajiem nodokļiem tiktāl, ciktāl tāda saskaņošana [bija] vajadzīga, lai 14. pantā noteiktajā termiņā nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību”. Saskaņā ar EKL 93. pantu Padome līdz ar to bija pilnvarota tuvināt valsts tiesību aktus par akcīzes nodokļiem tiktāl, ciktāl tas bija nepieciešams, lai nodrošinātu iekšējā tirgus izveidi un darbību (šajā ziņā skat. Tiesas 1999. gada 17. jūnija spriedumu lietā C‑166/98 Socridis, Recueil, I‑3791. lpp., 25. punkts, un ģenerāladvokāta Ž. Mišo [J. Mischo] secinājumus šim spriedumam, Recueil, I‑3793. lpp., 53. punkts).
67 No Direktīvas 92/81, kas pieņemta uz EKL 93. panta pamata, preambulas apsvērumiem, kā arī tās 1. panta 1. punkta izriet, ka tās mērķis, saskaņojot akcīzes nodokļus minerāleļļām, ir īstenot attiecīgo preču brīvu apriti un tādējādi veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību (Vispārējās tiesas 2000. gada 27. septembra spriedums lietā T‑184/97 BP Chemicals/Komisija, Recueil, II‑3145. lpp., 61. punkts).
68 Turklāt no Direktīvas 92/81 preambulas sestā apsvēruma un 8. panta 4. punkta izriet, ka jomās, uz kurām attiecas minerāleļļām piemērojamā akcīzes nodokļa saskaņošana, dalībvalstis nevar ar vienprātīgu lēmumu noteikt papildu atbrīvojumus, jo tām ir nepieciešama Padomes iesaistīšanās, kas pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu var atļaut dalībvalstīm ieviest papildu atbrīvojumus īpašu politikas apsvērumu interesēs, ja un tiktāl, ciktāl tie ir saderīgi ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību.
69 Tā Direktīvas 92/81 preambulas sestajā apsvērumā ir precizēts, ka “jāļauj dalībvalstīm pēc izvēles piemērot citus atbrīvojumus vai samazinātas likmes to teritorijā, ja tas nerada konkurences traucējumus”. No šī apsvēruma izriet, ka Direktīvas 92/81 viss 8. panta 4. punkts ir jāinterpretē, ņemot vērā šķēršļus konkurencei, ko var radīt šīs normas piemērošanas pasākumi (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 67. punktā minēto spriedumu lietā BP Chemicals/Komisija, 62. punkts).
70 To apstiprina Direktīvas 92/81 preambulas astotais apsvērums, kurā ir izklāstīta vajadzība “ieviest visu šajā direktīvā paredzēto atbrīvojumu vai samazināto likmju izvērtēšanas procedūru, lai pārbaudītu, vai tie joprojām ir saderīgi ar iekšējā tirgus pienācīgu darbību” [neoficiāls tulkojums], kā arī šīs pašas direktīvas 8. panta 5. punkts, no kura izriet, ka Padome pēc Komisijas priekšlikuma ar vienprātīgu lēmumu nolemj pārskatīt savus lēmumus par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, ja Komisija uzskata, ka atļautie atbrīvojumi vai samazinājumi vairs nevar palikt spēkā cita starpā negodīgas konkurences vai šķēršļu iekšējā tirgus pienācīgā darbībā dēļ.
71 Ar valsts atbalstu saistītos konkurences izkropļojumus izvērtē Komisija tās iepriekšējās atļaujas piešķiršanas shēmas ietvaros, ko kontrolē Savienības tiesa. Saskaņā ar EKL 88. panta 3. punktu uz valsts atbalstiem faktiski attiecas obligātās paziņošanas Komisijai procedūra. Šī procedūra attiecas uz visiem valsts atbalstiem, tostarp nodokļu atbalstiem. Dalībvalstis nevar īstenot savus projektus, pirms Komisija tos nav iepriekš apstiprinājusi. Komisija izvērtē atbalstu saderību ar iekšējo tirgu nevis, ņemot vērā to veidu, bet gan sekas. Princips par nesaderību ar iekšējo tirgu, kas izklāstīts EKL 87. pantā, faktiski ir piemērojams “[jebkāda veida]” atbalstiem, tostarp noteiktiem nodokļu pasākumiem. Komisija var nolemt, ka attiecīgajai dalībvalstij ir jāgroza vai jāatceļ atbalsts, ko tā ir atzinusi par nesaderīgu ar iekšējo tirgu. Ja attiecīgais atbalsts jau ir ticis ieviests, pārkāpjot procesuālās normas, tā atcelšana principā nozīmē, ka attiecīgā dalībvalsts to atgūst no saņēmējiem.
72 No iepriekš minētā 64.–71. punkta izriet, ka tiesību normām valsts nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā – tostarp tām, kas attiecas uz akcīzes nodokļiem –, kas ir izklāstītas EKL 93. pantā un Direktīvā 92/81, un tiesību normām valsts atbalsta jomā, kas ir paredzētas EKL 87.–89. pantā, ir viens un tas pats mērķis, proti, veicināt iekšējā tirgus pienācīgu darbību, cīnoties cita starpā pret konkurences izkropļošanu. Ņemot vērā to kopējo mērķi, šo dažādo tiesību normu saskaņota īstenošana liek domāt, ka, pretēji Komisijas apgalvotajam, konkurences izkropļošanas jēdzienam ir vienāds apjoms un nozīme valsts nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā un valsts atbalsta jomā. Turklāt no iepriekš minētā 66.–70. punkta izriet, ka tiesību normas valsts nodokļu tiesību aktu saskaņošanas jomā – tostarp tās, kas attiecas uz akcīzes nodokļiem –, kas izklāstītas EKL 93. pantā un Direktīvā 92/81, skaidri uzliek Savienības iestādēm, proti, Komisijai, kas iesniedz priekšlikumu, un Padomei, kas pieņem pasākumu, atbildību izvērtēt iespējamās konkurences izkropļošanas esamību, lai atļautu vai neatļautu dalībvalstij piemērot vai turpināt piemērot atbrīvojumu no saskaņotā akcīzes nodokļa Direktīvas 92/81 8. panta 4. punkta izpratnē, vai negodīgas konkurences vai šķēršļu iekšējā tirgus pienācīgā darbībā pastāvēšanu, kas saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktu ir pamats, pamatojoties uz šo pēdējo minēto pantu, atkārtoti izvērtēt jau izsniegto atļauju. Ja šajā ziņā tiek izdarīts negatīvs vērtējums, tad Komisijai ir jāiesniedz priekšlikums Padomei neatļaut pieprasīto atbrīvojumu vai vajadzības gadījumā atcelt vai grozīt jau piešķirto atļauju atbrīvojumam. Ja Padome šajā ziņā ir izdarījusi atšķirīgu vērtējumu, Komisija var izmantot pilnvaras, kādas tai piešķir EKL 230. pants, lai celtu Savienības tiesā prasību par Padomes lēmumu atļaut atbrīvojumu vai saglabāt atļauju atbrīvojumam, kas jau tika izsniegta, lai no objektīva viedokļa izvērtētu, vai nenotiek konkurences izkropļošana, nepastāv negodīga konkurence vai citādā veidā netiek kavēta iekšējā tirgus pienācīga darbība šī atbrīvojuma dēļ.
73 Visbeidzot, ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru valsts atbalsta jēdziens EKL 87. panta 1. punkta izpratnē atbilst objektīvajai situācijai un nav atkarīgs no iestāžu darbības vai paziņojumiem (šajā ziņā skat. iepriekš 31. punktā minēto spriedumu lietā Komisija/Īrija u.c., 72. punkts). EKL 87. panta 1. punktā par nesaderīgu ar kopējo tirgu ir atzīts ikviens atbalsts, ko piešķir dalībvalstis vai ko jebkādā citā veidā piešķir no valsts līdzekļiem un kas rada vai draud radīt konkurences izkropļojumus, dodot priekšroku konkrētiem uzņēmumiem vai konkrētu preču ražošanai, ciktāl tāds atbalsts iespaido tirdzniecību starp dalībvalstīm. Šis noteikums tādēļ attiecas uz dalībvalstu lēmumiem, ar kuriem tās, lai sasniegtu savus ekonomiskos un sociālos mērķus, pieņemot vienpusējus un neatkarīgus lēmumus, nodod uzņēmumiem vai citiem tiesību subjektiem savus līdzekļus vai rada tiem priekšrocības, lai veicinātu izvirzīto sociālo un ekonomisko mērķu īstenošanu (Tiesas 1980. gada 27. marta spriedums lietā 61/79 Denkavit italiana, Recueil, 1205. lpp., 31. punkts, un Vispārējās tiesas 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā T‑351/02 Deutsche Bahn/Komisija, Krājums, II‑1047. lpp., 100. punkts).
74 No minētā izriet, ka, lai priekšrocības kvalificētu par atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, tām ir jāizriet no dalībvalsts rīcības (skat. Tiesas 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 24. punkts un tajā minētā judikatūra; iepriekš 73. punktā minētais 2006. gada 5. aprīļa spriedums lietā Deutsche Bahn/Komisija, 101. punkts), ņemot vērā to, ka valsts atbildība par atbalstu ir jānodala no jautājuma par to, vai atbalsts ir piešķirts no valsts līdzekļiem (skat. iepriekš minēto 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā Deutsche Bahn/Komisija, 103. punkts un tajā minētā judikatūra).
75 Ņemot vērā tiesību normas, kas ir atgādinātas iepriekš 59.–74. punktā, ir jāizvērtē, vai, kā to apgalvo prasītājas, Komisija ir pārkāpusi tiesiskās drošības un Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas principus, ciktāl tā esot prettiesiski iznīcinājusi noteiktas juridiskās sekas, ko bija radījuši Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, apstrīdētajā lēmumā līdz 2003. gada 31. decembrim piešķirtajiem strīdīgajiem atbrīvojumiem piemērojot tiesību normas valsts atbalsta jomā.
76 Šajā gadījumā Komisija neapstrīd, ka Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika atsaucās uz Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, lai piemērotu vai turpinātu piemērot strīdīgos atbrīvojumus līdz 2003. gada 31. decembrim attiecīgi Sardīnijā, Šenonas reģionā un Gardannas reģionā par labu Eurallumina, AAL un Alcan. Kā tika norādīts iepriekš 68. punktā, šie lēmumi par atļaujas piešķiršanu bija nepieciešamais nosacījums, lai attiecīgās dalībvalstis varētu likumīgi piešķirt minētos atbrīvojumus. Turklāt, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 99. apsvēruma, Komisija atzīst, ka “dalībvalstis [..] bija tiesīgas paļauties uz Lēmumu 92/510/EEK, 93/697/EK, 96/273/EK, 97/425/EK, 1999/255/EK, 1999/880/EK un 2001/224/EK formulējumu”.
77 Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, skaidri un neapšaubāmi atļāva Itālijas Republikai, Īrijai un Francijas Republikai piemērot vai turpināt piemērot atbrīvojumus no akcīzes nodokļiem minerāleļļām, ko izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā attiecīgi Sardīnijā, Šenonas reģionā un Gardannas reģionā, vēlākais līdz 2006. gada 31. decembrim, ar nosacījumu, ka Padome var veikt iepriekšēju pārbaudi, pamatojoties uz Komisijas priekšlikumu, kas iesniegts saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktā paredzēto procedūru (skat. iepriekš 6. punktu). Tiktāl, ciktāl šie lēmumi ietvēra noteiktus ierobežojošus nosacījumus attiecībā uz ģeogrāfisko izvietojumu un termiņiem, tie bija saistoši attiecīgajām dalībvalstīm, ko turklāt ņēma vērā Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 17. un 63. apsvērumā.
78 Netiek apstrīdēts, ka Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika pilnībā izpildīja ierobežojošos nosacījumus attiecībā uz ģeogrāfisko izvietojumu un termiņiem, kas bija paredzēti Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu. Tās piemēroja vai turpināja piemērot strīdīgos atbrīvojumus tikai tajos reģionos, kas bija norādīti Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, proti, attiecīgi Sardīnijā, Šenonas reģionā un Gardannas reģionā. Turklāt tās piešķīra strīdīgos atbrīvojumus laika periodā, kāds bija noteikts Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, proti, laika periodā līdz 2006. gada 31. decembrim.
79 Protams, Komisija apgalvo, ka Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu bija nepieciešams, bet ne pietiekams nosacījums, lai attiecīgās dalībvalstis varētu piešķirt strīdīgos atbrīvojumus. Saskaņā ar tās teikto, šie lēmumi neietekmēja to, ka, ja strīdīgie atbrīvojumi bija uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, par tiem bija jāpaziņo un jāsaņem Komisijas atļauja saskaņā ar EKL 88. pantu. Nosacījumu paredzēšana Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] piešķiršanu salīdzinājumā ar tālāk piemērojamajām procedūrām un tiesību normām valsts atbalsta jomā ir apstiprināta Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumā, kurā ir skaidra atsauce uz iespējamajām Komisijas procedūrām un lēmumiem saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu.
80 Šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, kā to atzina pati Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 97. apsvērumā, ka Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, kas tika pieņemti pirms Lēmuma 2001/224, “nav minētas nekādas iespējamas pretrunas valsts palīdzības noteikumos vai atsauce uz paziņošanas prasību”. Tāpēc nevar uzskatīt, ka Padome ir skaidri paredzējusi, ka minēto lēmumu ietekme ir atkarīga no tā, vai attiecīgās dalībvalstis ir paziņojušas par strīdīgajiem atbrīvojumiem Komisijai saskaņā ar EKL 88. pantu un vai Komisija ir pieņēmusi lēmumu neizvirzīt iebildumus vai pozitīvu lēmumu valsts atbalsta jomā.
81 Otrkārt, pretrunā tam, ko apgalvo Komisija, Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērums, kas ir daļēji pārfrāzēts iepriekš 15. punktā, nevar tikt analizēts kā Padomes skaidra vēlme pakļaut tās atļaujas ietekmi nosacījumam, ka attiecīgās dalībvalstis ir ievērojušas pienākumu paziņot par minētajiem atbrīvojumiem Komisijai saskaņā ar EKL 88. pantu un ka Komisija ir pieņēmusi lēmumu neizvirzīt iebildumu vai pozitīvu lēmumu šo atbrīvojumu sakarā, šādu turpinājumā izklāstīto iemeslu dēļ.
82 Vispirms, Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvēruma interpretāciju, kādu atbalsta Komisija, netieši, bet neizbēgami atzina par spēkā neesošu Padome, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem (skat. iepriekš 36. punktu). Aicināta izteikties jautājumā par to, vai strīdīgo atbrīvojumu izvērtēšana saskaņā ar tiesību normām valsts atbalsta jomā, kas ir noslēgusies, kā tas ir šajā gadījumā, ar negatīvu Komisijas galīgo lēmumu, varēja atcelt minētos atbrīvojumus, neraugoties uz Lēmuma 2001/224 1. pantā paredzēto, saskaņā ar ko Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika bija tiesīgas turpināt piemērot strīdīgos atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim, Padome atbildēja, ka, neesot nekādai rīcībai no Komisijas puses, vai nu īstenojot ar EKL 230. pantu piešķirtās pilnvaras, vai nu izsakot jaunu priekšlikumu atbilstoši Direktīvas 92/81 8. panta 4. punktam, kā tas ir paredzēts šīs pašas direktīvas 8. panta 5. punktā, “Lēmums 2001/224 joprojām ir spēkā un [attiecīgās] dalībvalstis ir tiesīgas atsaukties uz minētajā lēmumā ietverto atļauju saglabāt strīdīgos atbrīvojumus”. No šīs atbildes izriet, ka Padome nevēlējās padarīt Lēmuma 2001/224 ietekmi atkarīgu no iespējamajām Komisijas procedūrām un turpmākajiem lēmumiem valsts atbalsta jomā.
83 Katrā ziņā nevar piekrist tai Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvēruma un atsauces šajā apsvērumā uz iespējamajām procedūrām un lēmumiem saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu interpretācijai, kādu atbalsta Komisija, jo šajā lietā tas nozīmētu tiesību normu nodokļu, tostarp akcīzes nodokļu, tiesību aktu saskaņošanas jomā un tiesību aktu valsts atbalsta jomā nekonsekventu īstenošanu, kas būtu pretrunā prasībām, kādas izriet no tiesiskās drošības principa ievērošanas (skat. iepriekš 62. punktu).
84 Pirmkārt, šāda interpretācija neļauj īstenot dažādu Savienības tiesību normu, uz kurām ir atsauce šajā lietā, konsekventu piemērošanu, ciktāl saskaņā ar iepriekš 66.–68. punktā izklāstītajiem noteikumiem Padomes secīgie lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, kas pieņemti vienprātīgi pēc Komisijas priekšlikuma, ir balstīti uz Padomes un Komisijas kopīgu vērtējumu, saskaņā ar kuru strīdīgie atbrīvojumi neizkropļo konkurenci un nekavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību, kā rezultātā viens no valsts atbalsta EKL 87. panta izpratnē definīcijas elementiem, proti, prasība, ka tas izkropļo konkurenci, a priori iztrūkst.
85 Šāds kopējs Padomes un Komisijas vērtējums ir apstiprināts Lēmuma 92/510 preambulas ceturtajā apsvērumā, atbilstoši kuram “Komisija un visas dalībvalstis atzīst, ka visi šie atbrīvojumi [..] neizkropļo konkurenci un nekavē iekšējā tirgus pienācīgu darbību”, kā arī Lēmuma 93/697 un Lēmuma 96/273 preambulas ceturtajā apsvērumā ietvertajā līdzīgā apsvēruma teksta formulējumā.
86 Turklāt tas ir apstiprināts arī ar iepriekš 31. punktā minētajā spriedumā lietā Komisija/Īrija u.c. (83. punkts), kurā Tiesa konstatēja, ka “laikā, kad Padome pieņēma lēmumus par strīdīgo atbrīvojumu atļaušanu, Komisija uzskatīja, ka tie neizkropļo konkurenci un nerada šķēršļus iekšējā tirgus pienācīgai darbībai”.
87 Tāpat to apstiprina Padome, atbildot uz Vispārējās tiesas jautājumiem (skat. iepriekš 36. punktu), kur tā norāda, ka, “rīkojoties uz to pilnvaru pamata, kas tai tika piešķirtas ar EKL 93. pantu, un tādējādi ņemot vērā prasību par iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tā atļāva trīs attiecīgajām dalībvalstīm situācijā, kura tai bija zināma un kura ietvēra trīs konkrētus saņēmējus un trīs citus saimnieciskās darbības veicējus citās valstīs, kas arī ražoja alumīnija oksīdu, līdz noteiktam datumam turpināt piemērot [strīdīgos atbrīvojumus], kuru saturs, apjoms un ietekme bija zināmi gan Padomei, gan Komisijai”.
88 Turklāt saskaņā ar Padomes un Komisijas kopēju vērtējumu Lēmuma 97/425 preambulas piektajā apsvērumā, Lēmuma 1999/255 ceturtajā apsvērumā, kā arī Lēmuma 1999/880 preambulas ceturtajā apsvērumā ar līdzīgu formulējumu bija paredzēts, ka “Komisija regulāri pārbauda [..] atbrīvojumus, lai nodrošinātu to saderību ar iekšējā tirgus darbību un citiem EK līguma mērķiem”.
89 Visbeidzot, Komisija pati atzina apstrīdētā lēmuma preambulas 97. apsvērumā, ka brīdī, kad Padome vienpusēji pēc Komisijas priekšlikuma pieņēma lēmumus par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, “izskat[ījās], ka šajā formulējumā trūkst viens no Līguma 87. pantā definētās valsts palīdzības [valsts atbalsta] elementiem, proti, nav minēti konkurences traucējumi”.
90 Ņemot vērā Padomes un Komisijas kopējo vērtējumu, uz kura pamata tika pieņemti visi Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu un saskaņā ar kuru strīdīgie atbrīvojumi neizkropļoja konkurenci un nekavēja iekšējā tirgus pienācīgu darbību, nebūtu konsekventi interpretēt Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumu un atsauci šajā apsvērumā uz iespējamajām procedūrām un lēmumiem saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu tādējādi, ka Padome vēlējās padarīt Lēmuma 2001/224 sekas atkarīgas no iespējamajām Komisijas procedūrām un lēmumiem valsts atbalsta jomā. Turpretim šāds kopējs vērtējums ir konsekvents ar pretēju interpretāciju, saskaņā ar kuru Padome nevēlējās padarīt Lēmuma 2001/224 sekas atkarīgas no turpmākajam procedūrām un lēmumiem valsts atbalsta jomā.
91 Otrkārt, Komisijas aizstāvētā interpretācija neļauj konsekventi īstenot dažādas Savienības tiesību normas, kuras šajā gadījumā esot jāpiemēro, jo fakts, ka strīdīgie atbrīvojumi bija reģionāli, tieši izrietēja no Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, kuros bija definēti ierobežojoši nosacījumi strīdīgo atbrīvojumu piemērošanai ģeogrāfiskā izpratnē. Kā norādīja pati Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 17. un 63. apsvērumā, strīdīgie atbrīvojumi, kā bija paredzēts attiecīgajos valstu tiesiskajos regulējumos, varēja tikt piemēroti nevis visā attiecīgo dalībvalstu teritorijā, bet tikai reģionos, kas norādīti Lēmuma 2001/224 I pielikumā, uz kuru ir atsauce šī paša lēmuma 1. panta 1. punktā, un kā norādīts apstrīdētā lēmuma preambulas 63. apsvērumā tie “ir bijuši reģionāli selektīvi, jo saskaņā ar minētajiem [Padomes] lēmumiem [par atbrīvojumu atļaušanu] atbrīvojumi attiecās tikai uz atsevišķiem reģioniem, un potenciālie investori, kas būtu vēlējušies ieguldīt līdzekļus alumīnija oksīda ražošanā citos reģionos, nevarēja cerēt uz līdzīgiem atbrīvojumiem”. Līdz ar to šo pasākumu reģionālais raksturs nevar tikt a priori piedēvēts attiecīgajām dalībvalstīm, jo tas izrietēja no Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu.
92 Ņemot vērā faktu, ka strīdīgo atbrīvojumu reģionālais raksturs izrietēja nevis no attiecīgo dalībvalstu vienpusīgiem un autonomiem lēmumiem, bet gan no Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, būtu nekonsekventi Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumu un tajā izdarīto atsauci uz iespējamajām procedūrām saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu interpretēt tādējādi, ka Padome vēlējās pakļaut Lēmuma 2001/224 ietekmi iespējamajām Komisijas procedūrām un lēmumiem valsts atbalsta jomā. Turpretim šis fakts ir saderīgs ar pretēju interpretāciju, saskaņā ar kuru Padome nevēlējās padarīt Lēmuma 2001/224 sekas atkarīgas no iespējamajām turpmākajām procedūrām un lēmumiem valsts atbalsta jomā.
93 Treškārt, Komisijas aizstāvētā interpretācija neļauj konsekventi īstenot dažādās Savienības tiesību normas, kuras šajā gadījumā esot jāpiemēro, ciktāl fakts, ka Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika neievēroja minimālo akcīzes nodokļa likmi, kas tika noteikta ar Direktīvu 92/82 un kas attiecīgajā laika periodā bija EUR 13 par 1000 kg, bija saderīgs ar Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, ar kuriem attiecīgajām dalībvalstīm tika atļauts piemērot vai turpināt piemērot strīdīgos atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim. Kā norādīja pati Komisija apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērumā – “visi apskatāmie atbrīvojumi [kurus atļāva Padome] ir pilnīgi atbrīvojumi”. Līdz ar to tie atšķīrās no akcīzes nodokļu samazinājumiem vai dažādu akcīzes nodokļu likmju piemērošanas, ko atļāva Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, ar skaidru nosacījumu, ka piemērotās likmes atbilst Direktīvas 92/82 paredzēto pienākumu izpildei, tostarp šajā direktīvā ietvertajām minimālajām akcīzes nodokļu likmēm. Līdz ar to tas, ka Eurallumina, AAL un Alcan līdz 2006. gada 31. decembrim nebija samaksājušas nodokli, kas atbilst vismaz minimālajai akcīzes nodokļa likmei, kāda norādīta Direktīvā 92/82, un kas attiecīgajā periodā bija EUR 13 par 1000 kg, ir saistīts ar Padomes lēmumiem, ar kuriem Itālijas Republikai, Īrijai un Francijas Republikai tika atļauts turpināt līdz noteiktam datumam piemērot pilnīgus atbrīvojumus no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā attiecīgi Sardīnijā, Šenonas reģionā un Gardannas reģionā.
94 Ņemot vērā pasākumu, kas tika atļauti, raksturu, proti, drīzāk pilnīgus atbrīvojumus no akcīzes nodokļiem nekā akcīzes nodokļu samazinājumus, ievērojot Direktīvā 92/82 noteikto minimālo akcīzes nodokļu likmi, būtu paradoksāli, ja ar Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumu Padome būtu vēlējusies izteikt savu vēlmi padarīt minētā lēmuma sekas atkarīgas no tāda Komisijas tālāka lēmuma valsts atbalsta jomā kā apstrīdētais lēmums, saskaņā ar kuru attiecīgās dalībvalstis varēja likumīgi ieviest tikai akcīzes nodokļa samazinājumus, ar nosacījumu, ka piemērotās likmes atbilst Direktīvā 92/82 noteiktajai minimālajai akcīzes nodokļa likmei, proti, EUR 13 par 1000 kg (skat. apstrīdētā lēmuma preambulas 76. apsvērumu un 4. pantu). Turpretim Padomes atļauto pasākumu raksturs ir saderīgs ar pretēju interpretāciju, saskaņā ar kuru Padome nevēlējās padarīt Lēmuma 2001/224 sekas atkarīgas no iespējamajām turpmākajām procedūrām un lēmumiem valsts atbalsta jomā.
95 No iepriekš minētā 83.–94. punkta izriet, ka Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērums un tajā minētā atsauce uz Komisijas iespējamajām procedūrām un lēmumiem saskaņā ar EKL 87. un 88. pantu nevar, kā apgalvo Komisija, attiekties uz gadījumiem, kad dalībvalstis piemēro akcīzes nodokļa likmju samazinājumus vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa vienīgi saskaņā ar Savienības iestādes izsniegtu atļauju (šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 59. punktā minēto Tiesas spriedumu lietā Komisija/Grieķija, 15., 16., 24. un 25. punkts, un 2010. gada 15. jūlija spriedumu lietā C‑582/08 Komisija/Apvienotā Karaliste, Krājums, I‑7195. lpp., 47.–52. punkts). Šāda interpretācija negatīvi ietekmētu prasību nodrošināt dažādo Savienības tiesību normu, kas esot jāpiemēro šajā lietā, konsekventu īstenošanu, un šī prasība pati izriet no tiesiskās drošības principa (skat. iepriekš 62. punktu). Minētais apsvērums un minētā atsauce līdz ar to a priori attiecas uz gadījumiem, kuri atšķiras no šīs lietas un kuros dalībvalstis piemēro akcīzes nodokļa likmju samazinājumus vai atbrīvojumus no akcīzes nodokļa, īstenojot rīcības brīvību, kas tām piešķirta ar Savienības tiesību aktiem (šajā ziņā skat. iepriekš 73. punktā minēto 2006. gada 5. aprīļa spriedumu lietā Deutsche Bahn/Komisija, 113. punkts; šajā ziņā un pēc analoģijas skat. iepriekš 66. punktā minēto spriedumu lietā Socridis, 19. un 20. punkts), vai neievērojot nosacījumus, kas ir skaidri paredzēti šajos tiesību aktos, lai nodrošinātu iekšējā tirgus pienācīgu darbību, tādus kā Direktīvā 92/82 noteiktā minimālā akcīzes nodokļa likme.
96 Līdz ar to Komisijai nav pamata apgalvot, ka, turpinot piemērot strīdīgos atbrīvojumus līdz 2003. gada 31. decembrim, Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika neievēroja nosacījumu, kāds paredzēts Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, tostarp Lēmumā 2001/224, kas šo lēmumu sekas padarīja atkarīgas no iespējamo turpmāko Komisijas procedūru un lēmumu valsts atbalsta jomā rezultāta.
97 No minētā izriet, ka attiecīgās dalībvalstis ievēroja visus nosacījumus, kas iekļauti Padomes lēmumos par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, ciktāl tās piešķīra strīdīgos atbrīvojumus līdz 2003. gada 31. decembrim ne tikai, pamatojoties uz Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, bet arī saskaņā tikai un vienīgi ar šajos lēmumos ietvertajiem nosacījumiem.
98 Turklāt ir jānoraida Komisijas argumenti, ka Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, katrā ziņā nevarēja atbrīvot Itālijas Republiku, Īriju un Francijas Republiku no pienākuma ievērot procedūras un tiesību normas valsts atbalsta jomā, un ka Padome, īstenojot savu kompetenci nodokļu saskaņošanas jomā, nevarēja izmantot savu gandrīz ekskluzīvo kompetenci valsts atbalsta jomā. Kā izriet no iepriekš 73. un 74. punktā minētās judikatūras, priekšrocības, ko strīdīgie atbrīvojumi faktiski varēja piešķirt saņēmējiem, bija jāsaista ar attiecīgo dalībvalstu vienpusēju un autonomu lēmumu, lai tās varētu kvalificēt par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Taču šajā gadījumā šīs dalībvalstis piešķīra strīdīgās priekšrocības, pamatojoties uz Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, un ievērojot visus šajos lēmumos ietvertos nosacījumus. Kā pamatoti norādīja prasītājas, tiesas sēdē atbildot uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem, minētās priekšrocības līdz ar to bija jāsaista ar Savienību, kas ar kādu no tās iestāžu starpniecību atļāva Itālijas Republikai, Īrijai un Francijas Republikai turpināt piemērot strīdīgos atbrīvojumus līdz 2006. gada 31. decembrim, pamatojoties cita starpā uz to, ka šie atbrīvojumi neizkropļoja konkurenci.
99 No minētā izriet, ka, kamēr bija spēkā Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, un kamēr tos nebija ne grozījusi Padome, ne atcēlusi Savienības tiesa, Komisija nevarēja, pat īstenojot savu gandrīz ekskluzīvo kompetenci, kas tai piešķirta ar EKL 87. un 88. pantu, kvalificēt strīdīgos atbrīvojumus par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē. Turklāt tiktāl, ciktāl EKL 88. pantā izklāstītie procesuālie pienākumi izrietēja no attiecīgo pasākumu kvalifikācijas par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, Komisija nebija tiesīga pārmest attiecīgajām dalībvalstīm, ka tās nebija paziņojušas par strīdīgajiem atbrīvojumiem, kurus tās bija piešķīrušas līdz 2003. gada 31. decembrim, pamatojoties uz Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, un ievērojot tajos ietvertos nosacījumus.
100 Kaut arī šī ir Komisijas atbildība (skat. iepriekš 72. punktu), tā nekad neizmantoja pilnvaras, lai panāktu Padomes lēmumu par [atbrīvojumu vai samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, atcelšanu vai grozīšanu, šo lēmumu vai paziņojuma par Direktīvas 92/81 spēkā neesamību, skatot to pilnībā vai tikai tās 8. panta 4. punktu, anulēšanu. Komisija pati apstrīdētā lēmuma preambulas 96. apsvērumā atzina, ka, “kopumā ņemot, jādomā, ka [tā] nevarētu iesniegt Padomei priekšlikumus, kas atļauj valsts pasākumus, ko varētu uzskatīt par nesaderīgiem ar citiem Līguma noteikumiem, un nenorādīt uz šādu iespējamību, jo īpaši gadījumos, kad priekšlikumi – kā šajā gadījumā – attiecas uz ļoti specifiskiem jautājumiem un ietekmē tikai dažus saņēmējus, un ja Komisijas ieteikto noteikumu nolūks ir izvairīties no konkurences traucējumiem Kopienā” un ka “Komisija nekādā ziņā nevarētu ieteikt Padomei atļaut pagarināt pastāvošu atbrīvojumu termiņu, ja uzskatītu, ka kāda ar pastāvošo atbrīvojumu saistīta palīdzības daļa varētu izrādīties nesaderīga ar kopējo tirgu”. Tāpat nevar sagaidīt, ņemot vērā Komisijas pienākumu nodrošināt tiesību normu valsts atbalsta jomā konsekventu īstenošanu kopā ar citām Savienības tiesību normām, kas piemērojamas strīdīgajiem atbrīvojumiem (skat. iepriekš 61. punktu), ka Komisija, ja tā uzskatītu, ka noteikta Padomes lēmumu par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu vai Direktīvas 92/81 ietekme bija nesaderīga ar tiesību normām valsts atbalsta jomā, būtu atturējusies no savas kompetences īstenošanas, lai grozītu vai daļēji atceltu minētos lēmumus vai paziņojumu par Direktīvas 92/81 8. panta 4. punkta spēkā neesamību, pamatojoties uz kuru šie paši minētie lēmumi bija pieņemti.
101 Fakts, ka strīdīgos atbrīvojumus šajā gadījumā nevar kvalificēt kā valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, neietekmē faktu, ka uz tiem attiecas Direktīvas 92/81 8. panta 5. punkts, kas nozīmē, ka attiecībā uz tiem varēja piemērot “iespējamās procedūras saistībā ar vienotā tirgus pienācīgas darbības traucēšanu”, kā tas ir paredzēts Lēmuma 2001/224 preambulas 5. apsvērumā. Lēmuma 2001/224 1. panta otrajā punktā līdz ar to ir apstiprināts, ka Komisijas izsniegtā atļauja beidzās 2006. gada 31. decembrī, “ar nosacījumu, ka Padome pēc Komisijas priekšlikuma ir veikusi iepriekšēju izvērtēšanu”, saskaņā ar Direktīvas 92/81 8. panta 5. punktā paredzēto procedūru. Netiek apstrīdēts, ka Komisija uz šī pamata tā arī nekad neiesniedza Padomei atbilstošu priekšlikumu, pamatojoties uz apsvērumu, ka strīdīgos atbrīvojumus vairs nevarēja piemērot tostarp negodīgas konkurences vai iekšējā tirgus pienācīgas darbības kavēšanas dēļ.
102 Turklāt Komisija neizmantoja pilnvaras, kādas tai piešķirtas ar EKL 230. pantu, lai prasītu atcelt vienu vai otru Padomes lēmumu par [atbrīvojumu vai samazinājumu] atcelšanu, jo viens vai otrs no šiem lēmumiem bija spēkā neesošs sakarā ar kļūdu vērtējumā par to, ka strīdīgo atbrīvojumu dēļ no objektīvā viedokļa nepastāv izkropļota konkurence vai netiek traucēta iekšējā tirgus pienācīga darbība. Tāpat tā tālāk neizvirzīja, pamatojoties uz EKL 241. pantu (tagad – LESD 277. pants), iebildi par Direktīvas 92/81 prettiesiskumu, skatot to kopumā vai tikai tās 8. panta 4. punktu. Patiešām, Savienības tiesa neatcēla pilnībā vai daļēji vai neatzina par spēkā neesošiem ne Padomes lēmumus par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, ne Direktīvu 92/81.
103 Visbeidzot, Komisija nekad neapgalvoja, tostarp lietā iesniegtajos rakstveida apsvērumos, ka Padomes lēmumi par [atbrīvojumu vai samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, vai ka Direktīva 92/81, skatot to kopumā vai tikai tās 8. panta 4. punktu, bija jāuzskata par neeksistējošiem tiesību aktiem vai vienkārši to, ka šie akti bija prettiesiski.
104 No minētā izriet, kā to pamatoti apgalvo Padome savās atbildēs uz Vispārējās tiesas uzdotajiem jautājumiem (skat. iepriekš 36. punktu), ka brīdī, kad Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, Lēmums 2001/224 joprojām bija spēkā. Uz Lēmumu 2001/224, Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, kas bija pieņemti pirms pēdējā minētā lēmuma, kā arī uz Direktīvu 92/81, it īpaši tās 8. panta 4. punktu, attiecas likumības prezumpcija, kas attiecas uz ikvienu Savienības tiesību aktu. Tiem bija visas tiesiskās sekas. Līdz ar to Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika bija tiesīgas pamatoties uz Padomes lēmumiem par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, lai turpinātu piemērot strīdīgos atbrīvojumus attiecīgi Sardīnijā, Šenonas reģionā un Gardannas reģionā it īpaši līdz 2003. gada 31. decembrim. Šie lēmumi principā liedza Komisijai apstrīdētajā lēmumā saistīt minētos strīdīgos atbrīvojumus ar attiecīgajām dalībvalstīm un līdz ar to tos kvalificēt par valsts atbalstiem EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un noteikt pienākumu tos daļēji atgūt, ciktāl tā tos uzskatīja par nesaderīgiem ar iekšējo tirgu EKL 87. panta 3. punkta izpratnē.
105 Šajos īpašajos lietas apstākļos ir jākonstatē, ka apstrīdētais lēmums, ciktāl tajā ir tieši apstrīdēta strīdīgo atbrīvojumu, kurus Itālijas Republika, Īrija un Francijas Republika piešķīra līdz 2003. gada 31. decembrim, spēkā esamība, tāpat netieši, bet nenovēršami apšauba Padomes lēmumu par [atbrīvojumu un samazinājumu] piešķiršanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, spēkā esamību un to ietekmi. Tādējādi apstrīdētais lēmums pārkāpj tiesiskās drošības, kā arī Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas principus.
106 Līdz ar to apvienotajās lietās T‑50/06 RENV, T‑56/06 RENV, T‑60/06 RENV, T‑62/06 RENV un T‑69/06 RENV izvirzītie pamati un iebildumi, kas ir balstīti uz tiesiskās drošības un/vai Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas principu pārkāpumu, ir jāatbalsta.
107 Runājot, otrkārt, par iebildumu, kas ir balstīts uz labas pārvaldības principa pārkāpumu un ko izvirzīja Eurallumina lietā T‑62/06 RENV, no judikatūras izriet, ka šis princips nepiešķir tiesības indivīdiem (Vispārējās tiesas 2001. gada 6. decembra spriedums lietā T‑196/99 Area Cova u.c./Padome un Komisija, Recueil, II‑3597. lpp., 43. punkts), izņemot, ja tas ir uzskatāms par īpašu tiesību izpausmi (Vispārējās tiesas 2006. gada 4. oktobra spriedums lietā T‑193/04 Tilack/Komisija, Krājums, II‑3995. lpp., 127. punkts, un 2008. gada 13. novembra spriedums lietā T‑128/05 SPM/Padome un Komisija, Krājumā nav publicēts, 127. punkts).
108 No iepriekš minētā izriet, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu, Komisija negatīvi ietekmēja it īpaši atbrīvojumus no akcīzes nodokļa, kurus, kā izriet no apstrīdētā lēmuma preambulas 18., 20. un 63. apsvēruma, Itālijas Republika piešķīra Eurallumina tās rūpnīcas Sardīnijā darbības vajadzībām, piemērojot atļauju, ko Padome bija piešķīrusi Lēmumā 2001/224. Tik ilgi, kamēr bija spēkā Padomes lēmumi par [atbrīvojumu un samazinājumu] atļaušanu, no kuriem pēdējais bija Lēmums 2001/224, un kamēr tos nebija grozījusi Padome vai atcēlusi Savienības tiesa, tiesiskās drošības princips, kā arī Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas princips neļāva Komisijai, īstenojot savu gandrīz ekskluzīvo kompetenci valsts atbalstu jomā, pieņemt lēmumu, kas ir pretrunā Lēmuma 2001/224 sekām, apšaubot tostarp īpašās tiesības, kādas Itālijas Republika piešķīra Eurallumina, piemērojot šo pēdējo minēto lēmumu.
109 No minētā izriet, ka, pieņemot apstrīdēto lēmumu un neņemot vērā īpašās tiesības, kuras Itālijas Republika piešķīra Eurallumina, piemērojot Lēmumu 2001/224, un kuras šī lēmuma seku dēļ juridiski aizsargāja tiesiskās drošības un Savienības tiesību aktu likumības prezumpcijas principi, Komisija pārkāpa arī labas pārvaldības principu.
110 Neesot nepieciešamībai izvērtēt citus pamatus vai iebildumus, ko lietā T‑50/06 RENV izvirzīja Īrija, lietā T‑69/06 REVN – AAL, lietā T‑60/06 RENV – Itālijas Republika, lietā T‑62/06 RENV – Eurallumina un lietā T‑56/06 RENV – Francijas Republika, ir jāatceļ apstrīdētais lēmums tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts vai ciktāl tas ir balstīts uz konstatējumu, ka atbrīvojumi no akcīzes nodokļiem minerāleļļām, ko izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā un ko Francijas Republika, Īrija un Itālijas Republika piešķīra līdz 2003. gada 31. decembrim, ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, un ciktāl tajā ir noteikts pienākums Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu minētos atbrīvojumus no saņēmējiem, kas nav samaksājuši akcīzes nodokli vismaz EUR 13,01 apmērā par smagās minerāleļļas 1000 kg.
Par tiesāšanās izdevumiem
111 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.
112 Tā kā šajā gadījumā Komisijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot tiesāšanās izdevumus par pagaidu noregulējuma tiesvedību lietā T‑69/06 R saskaņā ar prasītāju prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta paplašinātā sastāvā)
nospriež:
1) atcelt Komisijas 2005. gada 7. decembra Lēmumu 2006/323/EK saistībā ar Francijas, Īrijas un Itālijas īstenoto atbrīvojumu no akcīzes nodokļa minerāleļļām, ko attiecīgi Gardannā, Šenonas reģionā un Sardīnijā izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā tiktāl, ciktāl tajā ir konstatēts vai ciktāl tas ir balstīts uz konstatējumu, ka atbrīvojumi no akcīzes nodokļiem minerāleļļām, ko izmanto par kurināmo alumīnija oksīda ražošanā un ko Francijas Republika, Īrija un Itālijas Republika piešķīra līdz 2003. gada 31. decembrim, ir uzskatāmi par valsts atbalstu EKL 87. panta 1. punkta izpratnē un ciktāl tajā ir noteikts pienākums Francijas Republikai, Īrijai un Itālijas Republikai veikt visus vajadzīgos pasākumus, lai atgūtu minētos atbrīvojumus no saņēmējiem, kas nav samaksājuši akcīzes nodokli vismaz EUR 13,01 apmērā par smagās minerāleļļas 1000 kg;
2) Eiropas Komisija sedz savus tiesāšanās izdevumus un atlīdzina tos, kas radušies Īrijai lietā T‑50/06 RENV, Francijas Republikai lietā T‑56/06 RENV, Itālijas Republikai lietā T‑60/06 RENV, Eurallumina SpA lietā T‑62/06 RENV un Aughinish Alumina Ltd lietā T‑69/06 RENV, tostarp tos, kas radušies pagaidu noregulējuma tiesvedībā lietā T‑69/06 R.
Pelikánová | Vadapalas | Jürimäe |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2012. gada 21. martā.
[Paraksti]
Satura rādītājs
Tiesvedības priekšvēsture
Alumīnija oksīds
Direktīvas par akcīzes nodokļiem minerāleļļām
Padomes lēmumi, kas pieņemti uz Direktīvas 92/81 8. panta 4. punkta pamata
Administratīvais process
Apstrīdētais lēmums
Tiesvedība Vispārējā tiesā un Tiesā
Lietas dalībnieku prasījumi tiesvedībā pēc lietas nodošanas atpakaļ Vispārējai tiesai
Juridiskais pamatojums
Par tām Eurallumina prasījumu daļām, kurās tiek prasīti noteikti Tiesas atzinumi
Prasītāju izvirzīto pamatu un iebildumu kopsavilkums
Par pamatiem un iebildumiem, kas balstīti uz tiesību normu valsts atbalsta jomā prettiesisku piemērošanu atbrīvojumiem, kuri tika piešķirti, pamatojoties un saskaņā ar Padomes lēmumiem par šo atbrīvojumu atļaušanu
Par tiesāšanās izdevumiem