ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2008. gada 14. oktobrī (1)
Lieta C‑301/06
Īrija
pret
Eiropas Parlamentu,
Eiropas Savienības Padomi
Prasība atcelt tiesību aktu – Direktīva 2006/24/EK – Elektroniskās komunikācijas – Datu saglabāšana – Juridiskā pamata izvēle – EKL 95. pants – ES līguma VI sadaļa
1. Strīds par juridiskā pamata izvēli nesen ir bijis par iemeslu vairākiem spriedumiem, kuros Tiesai bija jānodala jomas, kas ir Eiropas Kopienu kompetencē un kas ir Eiropas Savienības kompetencē (2).
2. Kompetenču sadale, kam konstitucionālas struktūras ietvaros ir trīs pīlāri, proti, viens Kopienu pīlārs un divi pīlāri, kuros lielāks uzsvars ir uz starpvaldību dimensiju, ir pamats šāda veida strīdam, kurā Tiesai ir delikāts un sarežģīts uzdevums novilkt robežu starp darbības jomām, kas ir piešķirtas Kopienu likumdevējam, un tām, kas ir piešķirtas Savienības likumdevējam.
3. Šajā lietā Tiesai ir lūgts precizēt robežu starp Kopienu pīlāru un trešo pīlāru, proti, Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk tekstā – “LES”) VI sadaļu, kas attiecas uz policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās.
4. Ar savu prasības pieteikumu Īrija lūdz Tiesai atcelt Eiropas Parlamenta un Padomes 2006. gada 15. marta Direktīvu 2006/24/EK par tādu datu saglabāšanu, kurus iegūst vai apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu nodrošināšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58/EK (3) tādēļ, ka tā nav pieņemta, balstoties uz piemērotu juridisko pamatu.
5. Īrija, kuru atbalsta Slovākijas Republika, uzskata, ka vienīgais pieļaujamais juridiskais pamats Direktīvā 2006/24 paredzētajiem pasākumiem ir nevis EK līguma 95. pants, bet LES VI sadaļa, kas veltīta policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās, it īpaši LES 30. pants, 31. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts.
6. Šajos secinājumos es izklāstīšu iemeslus, kādēļ es uzskatu, ka Kopienu likumdevējs ir pamatoti izvēlējies pieņemt Direktīvu 2006/24, pamatojoties uz EKL 95. pantu.
I – Atbilstošās tiesību normas
7. Saskaņā ar LES 47. pantu:
“Ņemot vērā noteikumus, ar ko groza Eiropas Ekonomikas kopienas dibināšanas līgumu, lai izveidotu Eiropas Kopienu, kā arī Eiropas Ogļu un tērauda kopienas dibināšanas līgumu un Eiropas Atomenerģijas kopienas dibināšanas līgumu, kā arī šos nobeiguma noteikumus, neviens šā Līguma noteikums neiespaido Eiropas Kopienu dibināšanas līgumus vai vēlākus līgumus un aktus, ar ko tos groza vai papildina.”
8. EKL 95. panta 1. punktā ir noteikts:
“Atkāpjoties no 94. panta un ja vien šis Līgums neparedz ko citu, turpmāk norādītos noteikumus piemēro, lai sasniegtu 14. pantā noteiktos mērķus. Padome saskaņā ar 251. pantā minēto procedūru, apspriedusies ar Ekonomikas un sociālo lietu komiteju, paredz pasākumus, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos vai administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību.”
9. Pamatojoties uz EKL 95. pantu, ir pieņemtas šādas trīs direktīvas:
– Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīva 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti (4);
– Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 12. jūlija Direktīva 2002/58/EK par personas datu apstrādi un privātās dzīves aizsardzību elektronisko komunikāciju nozarē (direktīva par privāto dzīvi un elektronisko komunikāciju) (5), un
– Direktīva 2006/24.
A – Direktīva 95/46
10. Direktīvā 95/46 ir noteiktas tiesību normas attiecībā uz personas datu apstrādi, lai aizsargātu fizisko personu pamatbrīvības un pamattiesības, it īpaši to privāto dzīvi, nodrošinot šo datu brīvu apriti Kopienā.
11. Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā ir paredzēts tās materiālās piemērojamības ierobežojums tiktāl, ciktāl tajā ir noteikts, ka:
“Šī direktīva neattiecas uz personas datu apstrādi:
– tādu pasākumu gaitā, uz kuru neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi un, jebkurā gadījumā, uz apstrādes operācijām attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā;
[..].”
12. Saskaņā ar Direktīvas 95/46 13. panta ar nosaukumu “Atbrīvojumi un ierobežojumi” 1. punktu:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu 6. panta 1. punktā, 10. pantā, 11. panta 1. punktā, 12. pantā un 21. pantā paredzēto pienākumu un tiesību jomu, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams aizsargpasākums:
a) valsts drošībai;
b) aizsardzībai;
c) sabiedrības drošībai;
d) kriminālsodāmu noziedzīgu nodarījumu vai reglamentētu profesiju ētikas pārkāpumu profilaksei, izziņai, atklāšanai un kriminālvajāšanai;
e) dalībvalsts vai Eiropas Savienības svarīgās ekonomiskās vai finansiālās interesēs, ieskaitot monetāros, budžeta un nodokļu jautājumus;
f) ar oficiālo pilnvaru realizāciju c), d) un e) apakšpunktā minētajos gadījumos pat laiku pa laikam saistītajai uzraudzībai, pārbaudei un reglamentējošām funkcijām;
g) datu subjekta aizsardzībai vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”
B – Direktīva 2002/58
13. Direktīva 2002/58 tika pieņemta, lai papildinātu Direktīvu 95/46 ar specifiskām tiesību normām elektronisko komunikāciju nozarē.
14. Kā tas precizēts Direktīvas 2002/58 1. panta 1. punktā:
“Šajā direktīvā paredzēta dalībvalstu to noteikumu saskaņošana, ar kuriem jānodrošina pamattiesību un pamatbrīvību līdzvērtīgs aizsardzības līmenis, un jo īpaši attiecībā uz tiesībām uz privāto dzīvi saistībā ar personas datu apstrādi elektronisko komunikāciju nozarē, kā arī jānodrošina šo datu un elektronisko komunikāciju iekārtu un pakalpojumu brīva aprite Kopienā.”
15. Tāpat kā Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktā Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktā ir noteikts ierobežojums šīs direktīvas piemērojamībai, paredzot, ka:
“Šī direktīva neattiecas uz darbībām, uz kurām neattiecas Eiropas Kopienas dibināšanas līgums, tādām kā tās, kas iekļautas Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā, un jebkurā gadījumā uz darbībām, kas attiecas uz sabiedrības drošību, aizsardzību, valsts drošību (tostarp valsts ekonomisko labklājību, ja darbības attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un uz valsts darbībām krimināltiesību jomā.”
16. Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā ir paredzēti noteikumi par to, kā tīklu operatori un pakalpojumu sniedzēji apstrādā tādus noslodzes datus un atrašanās vietas datus, ko rada elektronisko komunikāciju pakalpojumu izmantošana. Šādi dati jādzēš vai jāpadara anonīmi, kad tie vairs nav nepieciešami komunikācijas pārraidīšanai, izņemot datus, kuri ir nepieciešami rēķinu vajadzībām vai norēķiniem par starpsavienojumiem. Turklāt, saņemot piekrišanu, noteiktus datus var apstrādāt arī mārketinga mērķiem un pievienotās vērtības pakalpojumu sniegšanai.
17. Direktīvas 2002/58 6. panta 1. punktā to starp ir noteikts:
“Informācija par datu plūsmu, kas attiecas uz abonentiem un lietotājiem un ko publisko komunikāciju tīkla pakalpojumu sniedzējs vai publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojuma sniedzējs apstrādā vai uzglabā, ir jādzēš vai jāpadara anonīma, kad tā vairs nav nepieciešama komunikāciju pārraidīšanai, neierobežojot šā panta 2., 3. un 5. punktu un 15. panta 1. punktu.”
18. Atbilstoši šīs pašas direktīvas 15. panta 1. punktam:
“Dalībvalstis var pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem. Visi šajā punktā minētie pasākumi ir saskaņā ar Kopienas tiesību aktu vispārējiem principiem, tostarp tie, kas minēti Eiropas Savienības dibināšanas līguma 6. panta 1. un 2. punktā.”
C – Direktīva 2006/24
19. Saskaņā ar Direktīvas 2006/24 preambulas piekto līdz vienpadsmito apsvērumu:
“(5) Vairākas dalībvalstis ir pieņēmušas tiesību aktus, kuri paredz, ka pakalpojumu sniedzēji saglabā datus noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem. Šādi valstu noteikumi ievērojami atšķiras.
(6) Juridiskās un tehniskās atšķirības valstu noteikumos attiecībā uz datu saglabāšanu noziedzīgu nodarījumu novēršanas, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem rada šķēršļus elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum. Pakalpojumu sniedzējiem tiek izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz to, kādu veidu noslodzes dati un atrašanās vietas dati ir saglabājami, kā arī uz saglabāšanas nosacījumiem un periodiem.
(7) Tieslietu un iekšlietu padomes 2002. gada 19. decembra secinājumos uzsvērts, ka sakarā ar elektronisko komunikāciju iespēju ievērojamo pieaugumu īpaši svarīgi ir dati, kuri attiecas uz elektronisko komunikāciju izmantošanu, un tāpēc tie ir vērtīgs līdzeklis noziedzīgu nodarījumu, jo īpaši organizētās noziedzības, novēršanai, izmeklēšanai, atklāšanai un kriminālvajāšanai.
(8) Deklarācijā par terorisma apkarošanu, kuru Eiropadome pieņēma 2004. gada 25. martā, doti norādījumi Padomei pārbaudīt pasākumus noteikumu izveidei pakalpojumu sniedzējiem attiecībā uz informācijas saglabāšanu par noslodzes datiem.
(9) Saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību [un pamatbrīvību aizsardzības] konvencijas [parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā (turpmāk tekstā – “ECTK”)] 8. pantu ikvienam ir tiesības uz to, ka tiek respektēta viņa privātā dzīve un sarakste. Valsts iestādes var iejaukties, pārkāpjot šīs tiesības, tikai saskaņā ar tiesību aktiem un tikai tad, ja demokrātiskā sabiedrībā tas ir vajadzīgs, inter alia, lai nodrošinātu valsts aizsardzību vai sabiedrisko drošību, nepieļautu nekārtības vai noziedzību vai aizsargātu cilvēku tiesības un brīvības. Tā kā datu saglabāšana ir izrādījusies tik nepieciešams un efektīvs izmeklēšanas līdzeklis tiesībaizsardzībai vairākās dalībvalstīs un jo īpaši nopietnos gadījumos, piemēram, saistībā ar organizēto noziedzību un terorismu, ir nepieciešams uz noteiktu laiku un ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus nodrošināt, ka saglabātos datus dara pieejamus tiesībsargājošajām iestādēm. Tādēļ tāda datu saglabāšanas instrumenta pieņemšana, kurš atbilst Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 8. pantam, ir nepieciešams pasākums.
(10) 2005. gada 13. jūlijā Padome savā Deklarācijā par nosodījumu terora aktiem Londonā vēlreiz uzsvēra nepieciešamību pēc iespējas ātrāk pieņemt kopējus pasākumus attiecībā uz telekomunikāciju datu saglabāšanu.
(11) Ņemot vērā nozīmi, kāda noslodzes datiem un atrašanās vietas datiem ir noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, atklāšanā un kriminālvajāšanā, par ko liecina vairāku dalībvalstu veiktie pētījumi un praktiskā pieredze, ir nepieciešams Eiropas līmenī nodrošināt, lai dati, kurus iegūst vai apstrādā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, tiktu saglabāti noteiktu laiku, ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus.”
20. Tāpat Direktīvas 2006/24 preambulas piecpadsmitajā apsvērumā ir precizēts:
“Direktīva 95/46/EK un Direktīva 2002/58/EK pilnībā attiecas uz datiem, kas saglabāti atbilstoši šai direktīvai. [..]”
21. Saskaņā ar Direktīvas 2006/24 preambulas divdesmit pirmo apsvērumu:
“Ņemot vērā to, ka šīs direktīvas mērķus – proti, saskaņot pakalpojumu sniedzēju pienākumus attiecībā uz konkrētu datu saglabāšanu un šo datu pieejamības nodrošināšanu smagu noziegumu, kā noteikts katras dalībvalsts tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem – nevar pietiekami labi sasniegt atsevišķās dalībvalstīs, un to, ka šīs direktīvas mēroga un iedarbības dēļ šos mērķus var labāk sasniegt Kopienas līmenī, Kopiena var pieņemt pasākumus saskaņā ar Līguma 5. pantā noteikto subsidiaritātes principu. Saskaņā ar minētajā pantā noteikto proporcionalitātes principu šajā direktīvā paredz vienīgi tos pasākumus, kas vajadzīgi šo mērķu sasniegšanai.”
22. Šīs pašas direktīvas preambulas divdesmit piektajā apsvērumā ir rakstīts:
“Šī direktīva neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt tiesību aktus par attiecīgās valsts iestāžu tiesībām piekļūt datiem un attiecīgi izmantot tos. Jautājumi par piekļuvi datiem, kurus atbilstoši šai direktīvai dalībvalstu iestādes saglabā pasākumiem, kas minēti Direktīvas 95/46/EK 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, neietilpst Kopienas tiesību darbības jomā. Tomēr uz tiem var attiekties attiecīgās valsts tiesību akti vai rīcība atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļai. Šiem tiesību aktiem vai rīcībai ir pilnībā jārespektē pamattiesības, kas izriet no dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un kā to garantē ECPAK. Saskaņā ar ECPAK 8. pantu, kā to interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību tiesa, valsts iestāžu iejaukšanās tiesībās uz privāto dzīvi jāveic saskaņā ar nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, tai jākalpo noteiktiem, konkrētiem un likumīgiem mērķiem un tā jāveic tādā veidā, kas ir atbilstīgs, pienācīgs un nav pārmērīgs attiecībā uz iejaukšanās mērķi.”
23. Atbilstoši Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktam:
“Šīs direktīvas mērķis ir saskaņot dalībvalstu noteikumus attiecībā uz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoru pienākumiem, kas attiecas uz noteiktu datu, kurus tie iegūst vai apstrādā, saglabāšanu, lai nodrošinātu, ka šie dati ir pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem.”
24. Šīs pašas direktīvas 3. pantā ir noteikts pienākums saglabāt datus. Šī panta 1. punkts ir formulēts šādi:
“Atkāpjoties no Direktīvas 2002/58/EK 5., 6. un 9. panta, dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka šīs direktīvas 5. pantā minētie dati tiek saglabāti saskaņā ar šīs direktīvas noteikumiem tiktāl, ciktāl tos ir ieguvuši vai apstrādājuši publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, sniedzot attiecīgos komunikāciju pakalpojumus šo valstu jurisdikcijā.”
25. Attiecībā uz piekļuvi saglabātajiem datiem Direktīvas 2006/24 4. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šo direktīvu saglabātie dati īpašos gadījumos un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem tiek paredzēti vienīgi kompetentām valsts iestādēm. Procedūras, kas jāievēro, un nosacījumi, kas jāizpilda, lai saņemtu piekļuvi saglabātajiem datiem atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, visas dalībvalstis nosaka savos tiesību aktos, ņemot vērā attiecīgus Eiropas Savienības tiesību aktus vai starptautisko publisko tiesību aktus, un jo īpaši ECPAK, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību Tiesa.”
26. Attiecībā uz datu saglabāšanas termiņu šīs pašas direktīvas 6. pantā ir paredzēts:
“Dalībvalstis nodrošina, ka 5. pantā norādītās datu kategorijas saglabā laiku, kas ir ne mazāk kā seši mēneši un ne ilgāk kā divi gadi no komunikācijas datuma.”
27. Turklāt, runājot par saglabāto datu uzglabāšanas prasībām, Direktīvas 2006/24 8. pantā ir noteikts:
“Dalībvalstis nodrošina, lai visi 5. pantā norādītie dati tiktu saglabāti saskaņā ar šo direktīvu tā, ka saglabātos datus un jebkuru citu nepieciešamo informāciju, kas saistīta ar minētajiem datiem, būtu iespējams nekavējoties nodot kompetentajām iestādēm.”
28. Direktīvas 2006/24 noteiktā pienākuma saglabāt datus dēļ šīs direktīvas 11. pants iekļauj jaunu punktu Direktīvas 2002/58 15. pantā. Šis punkts ir šāds:
“1.a Šā panta 1. punkts neattiecas uz datiem, kurus Direktīva 2006/24/EK konkrēti prasa saglabāt minētās direktīvas 1. panta 1. punktā paredzētajiem mērķiem.”
29. Visbeidzot Direktīvas 2006/24 12. pants ir formulēts šādi:
“1. Dalībvalsts, kurai īpaši apstākļi nosaka, ka 6. pantā minētais maksimālais saglabāšanas periods uz ierobežotu laiku jāpagarina, drīkst veikt nepieciešamos pasākumus. Šī dalībvalsts nekavējoties paziņo Komisijai un informē citas dalībvalstis par saskaņā ar šo pantu veiktajiem pasākumiem un norāda to veikšanas pamatojumu.
2. Komisija sešu mēnešu termiņā pēc 1. punktā paredzētā paziņojuma apstiprina vai noraida attiecīgos dalībvalsts pasākumus, pirms tam pārbaudot, vai tie nav patvaļīgas diskriminācijas līdzekļi vai apslēpts dalībvalstu tirdzniecības ierobežojums un vai tie nav šķērslis iekšējā tirgus darbībai. Ja Komisija minētajā termiņā nav pieņēmusi lēmumu, dalībvalsts pasākumus uzskata par apstiprinātiem.
[..]”
II – Prāvas priekšvēsture
30. 2004. gada 28. aprīlī Francijas Republika, Īrija, Zviedrijas Karaliste, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste iesniedza Padomes pamatlēmuma projektu, kas pamatots ar LES 31. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu. Šī projekta mērķis bija uzkrāt saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu apstrādātos un uzglabātos datus vai datus, kas sniegti, izmantojot publiski pieejamu komunikāciju tīklu, lai novērstu, izmeklētu, atklātu vai sodītu noziedzīgus nodarījumus, tajā skaitā terorismu (6).
31. Uzskatot, ka šim pamatlēmuma projektam ir divas daļas, proti, pirmkārt, operatoru pienākumi noteiktu termiņu saglabāt noslodzes datus par to pakalpojumu lietotājiem un, otrkārt, pienākumi attiecībā uz kompetento iestāžu piekļuvi šiem datiem un to apmaiņu krimināltiesību jomā, par juridisko pamatojumu minētā projekta pirmajā daļā ietvertajiem pasākumiem Komisija izvēlējās EKL 95. pantu. It īpaši tā norādīja, ka LES 47. pants nepieļauj, ka ar Līgumu par Eiropas Savienību pamatots tiesību akts skar acquis communautaire, šajā gadījumā Direktīvu 95/46 un Direktīvu 2002/58. Uzskatot, ka saglabājamo datu kategoriju un to saglabāšanas termiņa noteikšana ietilpst Kopienu likumdevēja kompetencē, Komisija rezervēja sev tiesības izteikt direktīvas priekšlikumu.
32. 2005. gada 21. septembrī Komisija pieņēma Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas priekšlikumu par tādu datu saglabāšanu, kurus apstrādā saistībā ar publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu, un par grozījumiem Direktīvā 2002/58 (7), kas bija pamatots ar EKL 95. pantu.
33. 2005. gada 1. un 2. decembra sesijas laikā Padome drīzāk sliecās par labu direktīvai, kuras juridiskais pamatojums ir EK līgums, nevis pamatlēmuma pieņemšanai.
34. 2005. gada 28. novembrī Eiropas Parlamenta “Pilsoņu brīvību, tieslietu un iekšlietu” komiteja apstiprināja ziņojumu par direktīvas priekšlikumu (8). 2005. gada 14. decembrī Parlaments atbilstoši EKL 251. pantā minētajai koplēmuma procedūrai sniedza savu atzinumu (9).
35. 2006. gada 21. februāra sesijas laikā Padome ar kvalificētu balsu vairākumu pieņēma Direktīvu 2006/24. Īrija un Slovākijas Republika balsoja pret.
III – Lietas dalībnieku prasījumi
36. Īrija lūdz Tiesai:
– atcelt Direktīvu 2006/24, jo tā nav pieņemta, pamatojoties uz pareizu juridisko pamatu, un
– piespriest Padomei un Parlamentam atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
37. Parlaments lūdz Tiesai:
– noraidīt prasību kā nepamatotu un
– piespriest prasītājai atlīdzināt visus tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo tiesas procesu,
– vai, pakārtoti, noteikt, ka apstrīdētā direktīva ir piemērojama līdz stājas spēkā jauns tiesību akts.
38. Padome lūdz Tiesai:
– noraidīt Īrijas prasību, ar kuru tā lūdz atcelt Direktīvu 2006/24, un
– piespriest Īrijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
IV – Tiesvedība Tiesā
39. Ar 2007. gada 1. februāra rīkojumiem Tiesas priekšsēdētājs atļāva Slovākijas Republikai iestāties lietā prasītājas prasījumu atbalstam un Spānijas Karalistei, Nīderlandes Karalistei, Komisijai, kā arī Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājam (turpmāk tekstā – “EDAU”) iestāties lietā atbildētāju prasījumu atbalstam.
V – Lietas dalībnieku galvenie argumenti
40. Īrija norāda, ka EKL 95. panta kā Direktīvas 2006/24 juridiskā pamata izvēle esot kļūdaina. Pēc šīs dalībvalsts domām, ne EKL 95. pants, ne kāds cits EK līguma pants nevarot būt pareizs direktīvas juridiskais pamats.
41. Īrija galvenokārt apgalvo, ka Direktīvas 2006/24 vienīgais mērķis vai, pakārtoti, galvenais vai noteicošais mērķis esot atvieglot smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu vai sodīšanu par tiem, tajā skaitā terorisma jomā. Līdz ar to tā uzskata, ka vienīgais juridiskais pamats, uz kura varēja likumīgi balstīties šajā direktīvā noteiktie pasākumi, esot ES līguma VI sadaļa, it īpaši LES 30. pants, 31. panta 1. punkta c) apakšpunkts un 34. panta 2. punkta b) apakšpunkts.
42. Direktīvas 2006/24 apsvērumu (it īpaši septītais līdz vienpadsmitais, kā arī divdesmit pirmais apsvērums) un pamata normu (it īpaši 1. panta 1. punkts) pārbaude atklājot, ka EKL 95. panta noteikšana par šīs direktīvas juridisko pamatu ir nepiemērota. Minētā direktīva ir skaidri vērsta uz cīņu pret smagiem noziegumiem.
43. Esot zināms, ka uz EKL 95. pantu balstīto pasākumu smaguma centram ir jābūt valsts tiesību aktu tuvināšanai, lai uzlabotu iekšējā tirgus darbību. Direktīvas 2006/24 tiesību normas attiecoties uz smagu noziegumu apkarošanu un tās neesot paredzētas, lai risinātu traucējumus iekšējā tirgū.
44. Pakārtoti, pat ja pretēji Īrijas galvenajam apgalvojumam Tiesa nospriestu, ka viens no Direktīvas 2006/24 mērķiem ir konkurences traucējumu vai šķēršļu novēršana iekšējā tirgū, Īrija apgalvo, ka šis mērķis pēc rakstura būtu jāuzskata par pilnībā sekundāru attiecībā pret galveno vai noteicošo mērķi – cīņu pret noziedzību.
45. Pēc šīs pašas dalībvalsts domām, Kopienu likumdevējam neesot tiesību izmantot grozošu direktīvu, kas pieņemta, pamatojoties uz EKL 95. pantu, lai iekļautu tiesību normas, kas izriet no pirmā pīlāra ietvaros Kopienām piešķirtās kompetences. Pienākumi, kuru mērķis ir nodrošināt, ka dati ir pieejami smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai, atklāšanai vai sodīšanai par tiem, izrietot no jomas, uz kuru var attiekties tikai tāds līdzeklis, kas pamatots ar LES VI sadaļu. Līdz ar to LES 47. panta izpratnē šāda līdzekļa pieņemšana neietekmējot Direktīvas 2002/58 tiesību normas.
46. Turklāt Īrija norāda, ka Direktīvas 95/46 tās 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktā no to piemērošanas jomas esot skaidri izslēgti pasākumi, uz kuriem neattiecas EKL, t.i., pasākumi attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību un valsts drošību, kā arī valsts pasākumi krimināltiesību jomā. Direktīvā 2006/24 šāda veida izņēmumi neesot noteikti. Gluži pretēji, jomas, kas neietilpst Direktīvas 95/46 un Direktīvas 2002/58 piemērošanas jomā, esot iekļautas Direktīvas 2006/24 piemērošanas jomā, kā to skaidri parādot Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punkta tiesību norma. Pat ja tā nav Direktīvas 95/46 un Direktīvas 2002/58 gadījumā, EKL 95. panta kā Direktīvas 2006/24 juridiskā pamata izvēli varot apstrīdēt, jo līdz ar to šajā direktīvā esot iekļautas jomas, kas ir skaidri izslēgtas no iepriekšējām direktīvām.
47. Fakts, ka Direktīvā 2006/24 nav ietvertas tiesību normas, kas paredz piekļuvi datiem smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanai, atklāšanai vai sodīšanai par tiem, neesot izšķirošs un nerada Tiesai šķēršļus piemērot to pašu argumentāciju, ko tā pieņēma savā spriedumā iepriekš minētajā lietā Parlaments/Padome un Komisija.
48. Visbeidzot par Parlamenta prasību attiecībā uz to, ka iespējamā atceļošā sprieduma sekas esot ierobežojamas laikā, Īrija uzsver, ka, pirmkārt, šāda atcelšana neradītu risku, ka varētu iestāties smagas ekonomiskas sekas, un, otrkārt, ka tiesiskā drošība neprasa uzturēt spēkā Direktīvas 2006/24 tiesību normas, neraugoties uz to spēkā neesamību. Līdz ar to Īrija uzskata, ka tas nebūtu piemēroti, ja Tiesa šīs direktīvas iespējamās atcelšanas iedarbību ierobežotu laikā.
49. Slovākijas Republika piekrīt Īrijas viedoklim. Tā uzskata, ka EKL 95. pants nevarot kalpot par Direktīvas 2006/24 juridisko pamatu, jo šīs direktīvas galvenais mērķis nav izskaust šķēršļus un izkropļojumus iekšējā tirgū. Minētā direktīva saskaņojot personas datu saglabāšanu ārpus komerciāliem nolūkiem, lai atvieglotu dalībvalstu darbību krimināltiesību jomā. Šī iemesla dēļ un neatkarīgi no tā, vai Kopienas tiesību aktā ir vai nav paredzēta to pārraide vai cita apstrāde, ko veic tiesību aizsardzības institūcijas, šo direktīvu nevarot pieņemt Kopienas kompetences ietvaros.
50. Personas datu saglabāšana, ciktāl tā ir noteikta Direktīvā 2006/24, izraisītu nozīmīgu iejaukšanos indivīdu tiesībās attiecībā uz to privāto dzīvi, ko aizsargā ECTK 8. pants. Būtu apšaubāms, ka tik nozīmīgu iejaukšanos varētu pamatot ar ekonomiskiem iemesliem, šajā gadījumā ar labāku iekšējā tirgus darbību. Tiesību akta, kas ir ārpus Kopienas kompetences, pieņemšana, kura galvenais un neslēptais mērķis būtu cīņa pret noziedzību un terorismu, būtu piemērotāks risinājums, kas sniegtu adekvātāku pamatojumu iejaukties personu tiesībās uz viņu privātās dzīves neaizskaramību.
51. Atšķirībā no Īrijas, Slovākijas Republika uzskata, ka Direktīvas 2006/24 atcelšanas gadījumā būtu vajadzīgs, lai Tiesa apturētu sava sprieduma iedarbību līdz aizstājoša tiesību akta pieņemšanai.
52. Pēc Parlamenta domām, Īrijas prasība ir balstīta uz kļūdainu Direktīvas 2006/24 mērķa un satura vērtējumu, kā arī uz kļūdainu Kopienai pirmā pīlāra ietvaros piešķirto kompetenču un Savienībai trešā pīlāra ietvaros piešķirto kompetenču, proti, LES VI sadaļas izpratni.
53. Tāpat Parlaments apgalvo, ka prasītāja selektīvi lasot Direktīvas 2006/24 tiesību normas. Tās piektais un sestais apsvērums precizējot, ka šīs direktīvas galvenais vai noteicošais mērķis ir novērst šķēršļus elektronisko komunikāciju iekšējā tirgū, un minētās direktīvas divdesmit piektais apsvērums apstiprina, ka piekļuve saglabātajiem datiem un to lietošana neietilpst Kopienas kompetencē.
54. Direktīvas 2006/24 3. panta 1. punkts atkāpjoties no Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. panta, lai elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem uzliktu pienākumu saglabāt datus, kas iepriekš tiem bija jādzēš. Šāds pastāvošo pienākumu grozījums bija jāpieņem, pamatojoties uz pirmā pīlāra kompetencēm, jo trešā pīlāra tiesību akta lietošana būtu pretēja LES 47. pantam. Tāpat Parlaments atzīmē, ka Direktīvas 2006/24 galvenās tiesību normas, proti, tās 5.–8. pants nenoliedzami tiecas saskaņot datu saglabāšanai piemērojamos nosacījumus.
55. Parlaments norāda, ka pēc 2001. gada 11. septembra teroristu atentātiem Amerikas Savienotajās Valstīs un vēlākiem atentātiem Madridē un Londonā dažas dalībvalstis ir pieņēmušas vai gatavojas pieņemt ļoti atšķirīgus noteikumus datu saglabāšanas jomā. Šādas atšķirības varētu traucēt personas datu brīvu pārvietošanos starp dalībvalstīm un līdz ar to elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu.
56. Datu saglabāšana attiecīgajiem operatoriem ir nopietns izmaksu elements, un atšķirīgu tiesību normu pastāvēšana šajā jomā varētu izkropļot konkurenci iekšējā tirgū. Direktīvas 2006/24 galvenais mērķis esot saskaņot pienākumus, ko dalībvalstis ir uzlikušas elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem datu saglabāšanas jomā. No tā izrietot, ka EKL 95. pants ir šai direktīvai atbilstošs juridiskais pamats. Nozīme, kas piešķirta cīņai pret noziedzību, neaizliedzot pamatot minēto direktīvu ar EKL 95. pantu. Kaut arī cīņa pret noziedzību ir skaidri ietekmējusi Direktīvā 2006/24 veikto izvēli, tā neapdraudot EKL 95. panta izvēli par šīs direktīvas juridisko pamatu.
57. Tāpat Parlaments norādīja, ka Direktīvā 2006/24 neesot nevienas tiesību normas, kuras mērķis vai sekas būtu piekļuves piešķiršana saglabātajiem datiem vai atļauja tos apstrādāt tiesību aizsardzības nolūkos, atšķirībā no sprieduma iepriekš minētajā lietā Parlaments/Padome un Komisija, ar kuru trešās valsts tiesību aizsardzības iestādēm tika piešķirta piekļuve. Turklāt šī direktīva neietver tiesību normas par sadarbību starp tiesību aizsardzības dienestiem LES 30. panta izpratnē vai par sadarbību starp tiesu iestādēm LES 31. panta izpratnē. Rezumējot, minētā direktīva neietverot nevienu tiesību normu, kas attiektos “uz valsts darbībām krimināltiesību jomā” Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktu izpratnē.
58. Pēc Parlamenta domām, kaut arī personas datu glabāšana būtībā var būt iejaukšanās ECTK 8. panta izpratnē, tad šo iejaukšanos šī panta ietvaros varot pamatot, atsaucoties uz sabiedrisko drošību un noziedzīgu nodarījumu novēršanu. Šis pamatojums būtu jānodala no pareiza juridiskā pamata izvēles Savienības tiesību sistēmā, kas ir jautājums, ar kuru tam neesot nekāda sakara.
59. Visbeidzot Parlaments uzskata, ka, ja Tiesa atceltu Direktīvu 2006/24, tās sekas, pamatojoties uz EKL 231. pantu, būtu jāsaglabā līdz aizstājoša tiesību akta pieņemšanai. Kaut arī prasītāja lūdzot atcelt šo direktīvu nepiemērota juridiskā pamata dēļ, tā neapstrīdot direktīvas saturu. Minētās direktīvas seku saglabāšana būtu pamatota ar tiesiskās drošības iemesliem un attiecīgo personu interešu aizsardzību.
60. Padome norāda, ka gados pēc Direktīvas 2002/58 pieņemšanas valstu tiesību aizsardzības iestādes saistībā ar tiesību aktiem krimināltiesībās arvien vairāk sākot uztraukties par jauninājumu izmantošanu elektronisko komunikāciju pakalpojumu jomās. Šīs jaunās problēmas varētu likt dalībvalstīm pieņemt pasākumus, lai kavētu datu attiecībā uz šīm komunikācijām dzēšanu un nodrošinātu to pieejamību tiesību aizsardzības iestādēm. Šie pasākumi esot atšķirīgi un sākot traucēt iekšējā tirgus pareizai darbībai. Direktīvas 2006/24 piektais un sestais apsvērums to skaidri norādot. Šī situācija esot likusi Kopienu likumdevējam izstrādāt precīzus un saskaņotus nosacījumus, ko attiecībā uz šīs direktīvas 5. pantā minēto personas datu dzēšanu vai nedzēšanu ievērotu pakalpojumu sniedzēji, kā arī radot vienotus noteikumus Kopienā, lai nodrošinātu iekšējā tirgus vienotību.
61. Turklāt Padome uzskata, ka, kaut arī cīņas pret noziedzību, tajā skaitā terorismu, nepieciešamība bija noteicošs faktors, lai lēmumā grozītu tiesību un pienākumu, kas paredzēti Direktīvas 2002/58 5., 6. un 9. pantā, apjomu, šis apstāklis neesot šķērslis tam, lai Direktīvu 2006/24 pieņemtu, pamatojoties uz EKL 95. pantu. Ne LES 30., 31. un 34. pants, ne arī kāds cits LES pants, nepārkāpjot 47. pantu, nevarētu būt par pamatu tiesību aktam, ar kuru grozītu Direktīvā 2002/58 operatoriem noteiktos pienākumus.
62. Papildus LES 47. pantā noteiktajiem ierobežojumiem Padome apstrīd, ka jautājums, ko aptver Direktīva 2006/24, var būt par priekšmetu tiesību aktam, ko pieņem saskaņā ar LES VI sadaļu, jo nekas šajā direktīvā neattiecoties ne uz sadarbības organizāciju starp policijas spēkiem, muitas iestādēm un tiesu iestādēm, ne uz dalībvalstu krimināltiesību normu tuvināšanu.
63. Padome piebilst, ka ar ECTK 8. pantu aizsargātās tiesības neesot absolūtas un tās var tikt ierobežotas šī panta 2. punktā paredzētajos gadījumos. Datu saglabāšana, kāda tā paredzēta Direktīvā 2006/24, kalpotu vispārējām leģitīmām interesēm, kas noteiktas ECTK 8. panta 2. punktā, un būtu piemērots līdzeklis šo interešu aizsardzībai.
64. Spānijas Karaliste un Nīderlandes Karaliste atbalsta Parlamentu un Padomi, iesniedzot Tiesai būtībā identiskus argumentus tiem, ko izvirzījuši atbildētāji.
65. Komisija atgādina, ka pirms Direktīvas 2006/24 pieņemšanas vairākas dalībvalstis bija pieņēmušas valsts pasākumus attiecībā uz datu saglabāšanu, piemērojot Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu. Tā uzsver nozīmīgās atšķirības, kas pastāvēja starp šiem pasākumiem. Piemēram, saglabāšanas ilgums variēja no trīs mēnešiem Nīderlandē līdz četriem gadiem Īrijā. Pienākumiem attiecībā uz datu saglabāšanu bija nozīmīgas ekonomiskas sekas attiecībā uz pakalpojumu sniedzējiem. Šo pienākumu dažādība varētu radīt būtisku tirgus izkropļojumu. Šajā kontekstā esot bijis pamatoti Direktīvu 2006/24 pieņemt, pamatojoties uz EKL 95. pantu.
66. Šī direktīva saskaņotā veidā Kopienas līmenī ierobežoja Direktīvā 2002/58 paredzētos pienākumus. Tā kā pēdējā bija pamatota ar EKL 95. pantu, arī grozošā Direktīva 2006/24 bija jāpamato ar to pašu EKL pantu.
67. Tāpat Komisija uzskata, ka, pretēji tam, kas izriet no Īrijas izvirzītajiem argumentiem, Direktīva 2006/24 esot jāuzskata par datu aizsardzības instrumentu, kas iekļaujas Direktīvas 95/46 un Direktīvas 2002/58 radītajā tiesiskajā regulējumā. Sevišķi no datu aizsardzības viedokļa esot svarīgi nošķirt apstrādi, kas atbilstoši izslēdzošiem noteikumiem neietilpst Kopienu tiesību piemērošanas jomā, un apstrādi, kas ir pakļauta Kopienu tiesībām, bet kas atbilstoši ierobežojošiem noteikumiem var būt par dažu pamatotu un proporcionālu ierobežojumu priekšmetu.
68. Protams, Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkts un Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punkts no šo direktīvu piemērošanas jomas, cita starpā, izslēdzot valsts pasākumus krimināltiesību jomā. Tomēr Direktīva 2006/24 nosakot ne tikai valsts pasākumus kā tādus, bet arī datu apstrādi, ko telekomunikāciju operatori veic komerciālos nolūkos, kas saistīti ar elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanu publisko komunikāciju tīklā. Šis pasākums skaidri attiecoties uz Kopienu tiesību piemērošanas jomu un sevišķi Direktīvu 95/46 un Direktīvu 2002/58.
69. Turklāt, ja iespēja, ka dalībvalsts datu aizsardzības jomā ierobežo tiesību piemērojamību noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas nolūkā, patiesi būtu jautājums, kas neattiecas uz Kopienu tiesību piemērošanas jomu, Direktīvas 95/46 13. panta 1. punkts un Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punkts būtu lieki un tātad bez lietderīgas iedarbības attiecībā uz Direktīvas 95/46 3. panta 2. punktu un Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktu.
70. Visbeidzot Komisija uzsver, ka smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, atklāšanas vai sodīšanu par tiem pieminēšana Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā attiecoties uz Kopienu tiesībām, jo tā norāda uz leģitīmo mērķi, kas ir šajā direktīvā noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz personu tiesībām to personu datu aizsardzības jomā. Šāda norāde esot nepieciešama gan, lai ievērotu Direktīvas 95/46 un Direktīvas 2002/58 prasības, gan atbilstu ECTK 8. pantam.
71. Savukārt EDAU savā argumentācijā norāda uz juridiskā pamata izvēles ietekmi uz Kopienas personu datu aizsardzības sistēmu. Pēc tā domām, ja EK līgums nevarētu būt par Direktīvas 2006/24 juridisko pamatu, tad Kopienu tiesību normas par šo datu aizsardzību nepasargātu iedzīvotājus gadījumā, kad to personas datu apstrāde atvieglotu noziedzības novēršanu vai apkarošanu. Tādā gadījumā vispārējais datu aizsardzības režīms saskaņā ar Kopienu tiesībām, ko veido Direktīva 95/46 un Direktīva 2002/58, attiektos uz datu apstrādi komerciālos nolūkos, bet nevis uz šo datu apstrādi tiesību aizsardzības nolūkos. Pakalpojumu sniedzējiem tas radītu izšķiršanas grūtības un samazinātu attiecīgo personu aizsardzības līmeni. No tādas situācijas esot jāizvairās. Šī vajadzība pēc saskaņotības pamatojot Direktīvas 2006/24 pieņemšanu, balstoties uz EKL.
VI – Vērtējums
72. Lai strīda par juridiskā pamata izvēli ietvaros novilktu robežu starp rīcības jomām, kas piekrīt Kopienu likumdevējam, un tām, kas ir piešķirtas Eiropas Savienības likumdevējam, Tiesa precizēja piemērojamību LES 47. pantam, kas ir savienojošā tiesību norma starp to, ko regulē Kopienu tiesības, un to, ko regulē Savienības tiesības.
73. Atgādināšu, ka saskaņā ar LES 47. pantu neviens Līguma par ES noteikums neiespaido EK līgumu. Šī pati prasība ir noteikta arī LES 29. panta pirmajā daļā, kas ievada LES VI sadaļu, kas veltīta policijas un tiesu iestāžu sadarbībai krimināllietās.
74. Kā garants sakarībai starp jomām, kas atbilstoši LES 47. pantā izklāstītajiem noteikumiem izriet no EK līguma un Līguma par ES, Tiesas loma ir nodrošināt, lai tiesību akti, uz kuriem saskaņā ar vienas puses viedokli attiecas Līguma par ES V vai VI sadaļa, neskartu pilnvaras, ko EK līguma normas piešķir Kopienai (10).
75. Šajā sakarā ir jāuzskata, ka LES 47. panta izpratnē ir ietekmētas pilnvaras, kas piešķirtas Kopienai saskaņā ar EK līgumu, ja tiesību akta, kas pieņemts, pamatojoties uz Līgumu par ES, normas varēja pieņemt, pamatojoties uz EK līguma pantu (11). Pēc Tiesas domām, LES 47. pants paredz atbilstoši LES 2. panta piektajam ievilkumam un 3. panta pirmajai daļai saglabāt un attīstīt acquis communautaire (12).
76. Attiecībā uz metodi, kas tiek lietota, lai noteiktu, vai tiesību akts, kas pieņemts, pamatojoties uz Līgumu par ES, varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz EK līgumu, Tiesa pārbauda, vai sava mērķa un sava satura dēļ šāda tiesību akta galvenais mērķis bija vai nebija īstenot Kopienai ar EK līgumu piešķirto politiku (13). Tiesa piemēro savu pastāvīgo judikatūru, saskaņā ar kuru tiesību akta juridiskā pamata izvēle ir jābalsta uz objektīviem elementiem, kurus Tiesa var pārbaudīt, tostarp uz tiesību akta mērķi un šī akta saturu (14).
77. Šajā lietā, protams, jautājums nav par to, vai uz Līguma par ES pamata pieņemts tiesību akts varēja tikt pieņemts, pamatojoties uz EK līgumu, bet ir jāpārbauda, vai tiesību akts, kā to apgalvo prasītāja, tika pamatoti pieņemts, balstoties uz EK līgumu un nevis Līgumu par ES. Tomēr pielietojamā metode ir identiska. Tā ir izpētīt, vai attiecībā uz attiecīgā pasākuma smaguma centru LES 47. pants atļautu vai neatļautu tā pieņemšanu, pamatojoties uz Līgumu par ES.
78. Līdz ar to problēma šajā lietā ir noteikt, vai Īrijas atbalstītā tēze, proti, ka Direktīva 2006/24 bija jāpieņem, pamatojoties uz LES 30. pantu, 31. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu, ir saderīga ar 47. pantā paredzēto. Citiem vārdiem sakot, vai šajā direktīvā ietverto pasākumu pieņemšana Līguma par ES izpratnē bija LES 47. panta pārkāpums? Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms ir jāpārbauda, vai Direktīva 2006/24 pēc tās mērķa un satura patiesi attiecas uz jomu, ko nosaka EKL 95. pants.
79. Attiecībā uz EKL 95. panta kā Kopienu tiesību akta juridiskā pamata izmantošanu no Tiesas judikatūras izriet, ka, kaut arī ar vienkāršu atšķirību konstatējumu starp valstu tiesiskajiem regulējumiem nepietiek, lai pamatotu šī panta izmantošanu, citādi ir gadījumos, kad pastāv tādas atšķirības starp dalībvalstu normatīvajiem un administratīvajiem aktiem, kas var ierobežot pamatbrīvības un šādi tieši ietekmēt iekšējā tirgus darbību (15). Arī no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai gan EKL 95. panta izmantošana par juridisko pamatu ir iespējama, lai nākotnē novērstu tirdzniecības šķēršļus, kas rastos atšķirīgas dalībvalstu tiesību normu attīstības dēļ, iespējai, ka šādi šķēršļi radīsies, ir jābūt ticamai un minētā pasākuma mērķim ir jābūt saistītam ar to novēršanu (16). Galu galā, lai pamatotu EKL 95. panta kā juridiskā pamata izmantošanu, nozīme ir tam, ka tiesību akts, kas ir pieņemts, izmantojot šo pamatu, faktiski ir vērsts uz to, lai uzlabotu iekšējā tirgus izveides un darbības apstākļus (17).
80. Direktīvas 2006/24 pieņemšana uz EKL 95. panta pamata, man šķiet, atbilst arī Tiesas noteiktajām prasībām.
81. No šīs direktīvas ceturtā līdz sestā apsvēruma skaidri izriet, ka Kopienu likumdevējs ir vadījies no konstatējuma, ka valstu noteikumos bija juridiskas un tehniskas atšķirības attiecībā uz pakalpojumu sniedzēju datu saglabāšanu. Vairākas dalībvalstis, izmantojot tiesības, kas tām ir piešķirtas ar Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktu, bija pieņēmušas tiesību normas par pakalpojumu sniedzēju datu saglabāšanu smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, atklāšanas vai sodīšanas par tiem nolūkā. Tomēr šīs valsts tiesību normas ievērojami atšķīrās, it īpaši attiecībā uz pieprasītās saglabāšanas termiņu un saglabājamo datu veidiem (18).
82. Līdz ar to šādas atšķirības varēja radīt nepieciešamību tuvināt valstu noteikumus attiecībā uz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoru pienākumiem datu saglabāšanas jomā.
83. Vienlaikus ir jāpārliecinās, vai šīs konstatētās atšķirības varēja ietekmēt iekšējā tirgus izveidi un darbību tā, ka Kopienu likumdevējs, lai pieņemtu Direktīvā 2006/24 ietvertos pasākumus, bija tiesīgs balstīties uz EKL 95. pantu.
84. Šajā aspektā ir svarīgi atzīmēt, ka elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem datu saglabāšana nozīmē nozīmīgu finanšu apgrūtinājumu un ka tas ir proporcionāls saglabājamo datu skaitam un termiņam (19). Attiecīgie izdevumi ir attiecināmi ne tikai uz nepieciešamo tehnoloģijas līmeni, lai drošā veidā saglabātu un arhivētu datus, bet arī uz sistēmu, kas ļauj saglabāt datus, uzturēšanu un ekspluatāciju.
85. No tā izriet, ka saskaņošanas neesamības dēļ elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējam būtu jāsaskaras ar datu saglabāšanu saistītām izmaksām, kas atšķirtos atkarībā no dalībvalsts, kurā tas vēlas sniegt pakalpojumus. Šādas atšķirības var radīt šķēršļus elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniegšanas brīvībai starp dalībvalstīm un līdz ar to var būt par kavēkli elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus izveidei un darbībai. Īpaši tās var bremzēt jaunu elektronisko komunikāciju pakalpojumu, kas informācijas sabiedrībā tiek ieviesti regulāri, pārrobežu attīstību. Tās var arī radīt konkurences izkropļojumus starp uzņēmumiem, kas darbojas elektronisko komunikāciju tirgū.
86. Kā tas skaidri izriet no Direktīvas 2006/24 sestā apsvēruma, tādas atšķirības dalībvalstu tiesību aktos “rada šķēršļus elektronisko komunikāciju iekšējam tirgum. Pakalpojumu sniedzējiem tiek izvirzītas atšķirīgas prasības attiecībā uz to, kādu veidu noslodzes dati un atrašanās vietas dati ir saglabājami, kā arī uz saglabāšanas nosacījumiem un periodiem”.
87. Tiktāl, ciktāl Direktīva 2006/24 saskaņo valsts tiesību aktus par pienākumu saglabāt datus (3. pants), saglabājamo datu kategorijām (5. pants), datu saglabāšanas termiņu (6. pants), kā arī datu aizsardzību un datu drošību (7. pants), es uzskatu, ka tā veicina elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus attīstību, nosakot vienotas prasības pakalpojumu sniedzējiem.
88. Piebildīšu, ka ietekme, ko uz iekšējā tirgus darbību rada valsts tiesību normu par datu saglabāšanu atšķirības, ir ņemta vērā arī Direktīvas 2006/24 12. panta 2. punktā. Vērtējot valsts pasākumus, kas īpašos apstākļos un ierobežotā periodā paredz datu saglabāšanas maksimālā termiņa pagarināšanu, Komisijai ir jāpārbauda, vai tādi pasākumi nav patvaļīgas diskriminācijas līdzekļi vai apslēpts dalībvalstu tirdzniecības ierobežojums un vai tie nav šķērslis iekšējā tirgus darbībai.
89. Ņemot vērā šos faktus, Kopienu likumdevēja iejaukšanās, pamatojoties uz EKL 95. pantu, man šķiet pamatota.
90. Bet Īrija, kuru atbalsta Slovākijas Republika, uzskata, ka Direktīva 2006/24 nevarot pamatoties uz EKL 95. panta, jo tās smaguma centrs nav iekšējā tirgus izveide un darbība. Šīs direktīvas vienīgais nolūks vai vismaz galvenais mērķis esot noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana, atklāšana un kriminālvajāšana. Īrija šajā ziņā atsaucas uz vairākām minētās direktīvas normām, kas priekšplānā patiesi izvirza šādu mērķi.
91. Starp šādām normām es minu Direktīvas 2006/24 vienpadsmito apsvērumu, saskaņā ar kuru, “ņemot vērā nozīmi, kāda noslodzes datiem un atrašanās vietas datiem ir noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, atklāšanā un kriminālvajāšanā, par ko liecina vairāku dalībvalstu veiktie pētījumi un praktiskā pieredze, ir nepieciešams Eiropas līmenī nodrošināt, lai dati, kurus iegūst vai apstrādā publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, tiktu saglabāti noteiktu laiku, ievērojot šajā direktīvā paredzētos nosacījumus”. Tāpat saskaņā ar tās 1. panta 1. punktu šīs direktīvas “mērķis ir saskaņot dalībvalstu noteikumus attiecībā uz publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēju vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoru pienākumiem, kas attiecas uz noteiktu datu, kurus tie iegūst vai apstrādā, saglabāšanu, lai nodrošinātu, ka šie dati ir pieejami smagu noziegumu, kas katrā dalībvalstī noteikti tiesību aktos, izmeklēšanas, atklāšanas un kriminālvajāšanas mērķiem”.
92. Neviens to nav apstrīdējis šajā tiesvedībā un es domāju, ka tas nav apstrīdams, ka iemesls elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem noteiktajam pienākumam saglabāt datus ir fakts, ka tas atvieglo smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu un kriminālvajāšanu. Nav noliedzams, ka Kopienu likumdevējs vēlējās vispārināt pienākumu saglabāt noslodzes datus un atrašanās vietas datus, ko ieguvuši vai apstrādājuši elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzēji vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatori, tādēļ, ka datu saglabāšana dalībvalstu tiesību aizsardzības iestāžu veikto izmeklēšanu ietvaros ir efektīvs izmeklēšanas līdzeklis, it īpaši organizētās noziedzības un terorisma lietās.
93. Kopienu likumdevējs arī vēlējās veikt papildu soli tam, kas paredzēts Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā. Atgādināšu, ka ar šo normu dalībvalstīm ir dota iespēja “pieņemt tiesību aktus, lai ierobežotu šīs direktīvas 5. un 6. pantā, 8. panta 1., 2., 3. un 4. punktā un 9. pantā minēto tiesību un pienākumu darbības jomu, ja šādi ierobežojumi ir vajadzīgi saskaņā ar nepieciešamiem, atbilstīgiem un samērīgiem pasākumiem demokrātiskā sabiedrībā, lai garantētu valsts drošību, aizsardzību, sabiedrības drošību un kriminālpārkāpumu vai elektroniskās komunikāciju sistēmas nevēlamas izmantošanas novēršanu, izmeklēšanu, noteikšanu un kriminālvajāšanu, kā noteikts Direktīvas 95/46/EK 13. panta 1. punktā. Tālab dalībvalstis, cita starpā, var pieņemt tiesību aktus, paredzot datu saglabāšanu ierobežotā laikposmā, kas pamatots ar šajā punktā noteiktajiem iemesliem.” Pieņemot Direktīvu 2006/24, Kopienu likumdevējs vēlējās iet vēl tālāk, pirmkārt, pārveidojot šo dalībvalstīm sniegto iespēju par pienākumu noteikt saglabāt datus un, otrkārt, saskaņojot saglabājamo datu kategorijas, kā arī šo datu saglabāšanas termiņu.
94. Starp Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā minētajiem iemesliem Kopienu likumdevējs paturēja tikai to, kas saistīts ar smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanu, atklāšanu vai kriminālvajāšanu. Tādā veidā tas norādīja uz leģitīmo mērķi, kas ir Direktīvā 2006/24 noteiktajiem ierobežojumiem attiecībā uz personu tiesībām to personu datu aizsardzības jomā. Viena no šīs direktīvas īpatnībām ir, ka tā ir jāuztver kā tāda, kas iekļaujas personu datu aizsardzības sistēmā, ko Kopienu likumdevējs ir pakāpeniski ieviesis. Tā kā ar minēto direktīvu ir noteikts izņēmums dažiem aizsardzības pasākumiem, kas paredzēti Direktīvā 2002/58, lai pierādītu nepieciešamību pieņemt instrumentu, kas attiecas uz datu saglabāšanu, likumdevējam, ņemot vērā ECTK 8. panta prasības, bija jāmin tāds vispārējs interešu mērķis.
95. Vai ir jāuzskata, ka tāda iemesla minēšana, kas pamato iejaukšanos personu tiesībās uz viņu privātās dzīves neaizskaramību, ko aizsargā ECTK 8. pants, kā arī apgalvojums, ka datu saglabāšana ir efektīvs instruments tiesību aizsardzības jomā smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, atklāšanā vai sodīšanā par tiem, ir nesaderīgi ar EKL 95. panta izmantošanu par juridisko pamatu tādam Kopienu tiesību aktam kā Direktīva 2006/24?
96. Es tam nepiekrītu turpmāk aprakstīto apsvērumu dēļ.
97. Vispirms Tiesa jau ir apstiprinājusi, ka, tā kā nosacījumi EKL 95. pantā kā juridiskā pamata izmantošanai ir izpildīti, Kopienas likumdevējam nevar liegt izmantot šo juridisko pamatu, tāpēc ka sabiedrības interesēm ir izšķirošā nozīme, izdarot izvēli (20). Šajā ziņā nebūtu jāzaudē perspektīva, ka EKL 95. panta 3. punktā skaidri prasīts, lai veiktajā saskaņošanā tiktu ņemts vērā noteikts skaits vispārējo interešu prasību un ka tās tiktu aizsargātas augstā līmenī (21). Tomēr vēlos atzīmēt, ka starp šīm prasībām ir arī prasība attiecībā uz drošību. Manuprāt, tāds tiesību akts kā Direktīva 2006/24, ar kuru tiek saskaņoti nosacījumi attiecībā uz noteiktu datu saglabāšanu smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, atklāšanas vai sodīšanas par tiem nolūkā, ietilpst šajā prasībā nodrošināt iekšējā tirgū augstu drošības līmeni. Līdz ar to EKL 95. panta 3. punktā, manuprāt, ir atļauti pasākumi, lai tuvinātu dalībvalstu normatīvos un administratīvos aktus, kuri attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību un kuriem vienlaikus ir tāds vispārējo interešu mērķis kā augsta drošības līmeņa nodrošināšana Kopienā.
98. Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Īrija, es uzskatu, ka tikai apstāklis, ka tiesību aktam ir tāds mērķis kā smagu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana, atklāšana vai sodīšana par tiem, nav pietiekams, lai tādu pirmā pīlāra tiesību aktu ievirzītu trešajā pīlārā. Citiem vārdiem sakot, ar tāda mērķa esamību, manuprāt, nepietiek, lai tiesību aktu iekļautu jomā, ko nosaka “policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās” LES VI sadaļas izpratnē.
99. No LES 29. panta izriet, ka, neskarot Kopienas pilnvaras, Savienības mērķis nodrošināt pilsoņiem augstu aizsardzības līmeni teritorijā, kur valda brīvība, drošība un tiesiskums, ir sasniegts, novēršot noziedzību un cīnoties pret šo fenomenu ar trīs veida darbībām. Pirmkārt, runa ir par ciešāku sadarbību starp dalībvalstu policijas, muitas iestādēm un citām kompetentām dalībvalstu iestādēm gan tieši, gan ar Eiropas Policijas biroja (Europol) starpniecību saskaņā ar LES 30. un 32. panta noteikumiem. Otrkārt, runa ir par ciešāku sadarbību starp dalībvalstu tiesu iestādēm un citām kompetentām iestādēm, tostarp izmantojot Eiropas Savienības Tiesu iestāžu sadarbības struktūrvienību (Eurojust) saskaņā ar LES 31. un 32. pantu. Treškārt, runa ir par nepieciešamību tuvināt dalībvalstu krimināltiesību normas atbilstoši LES 31. panta e) punktam.
100. Tomēr es uzskatu, ka pienākums saglabāt datus, kuri iegūti vai apstrādāti saistībā ar komunikāciju pakalpojumu sniegšanu, neatbilst nevienai no šīm trim darbībām. Tātad šim pienākumam nav atbilstoša rakstura, lai tas ietilptu LES VI sadaļas piemērošanas jomā.
101. Protams, noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanas, atklāšanas vai sodīšanas par tiem mērķim ir krimināltiesisks saturs, kas rosina visus tiesību aktus ar šādu mērķi pieskaitīt trešajam pīlāram. Tomēr šī tendence pārmērīgi paplašinātu piemērošanas jomu LES VI sadaļai, kas, kā es jau norādīju, nosaka ne tikai mērķi, bet arī uzskaita darbību veidus, kas šīs sadaļas izpratnē precizē jēdzienu “policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās”.
102. Šajā sakarā es secinu, ka Direktīvā 2006/24 paredzētie pasākumi nenozīmē nekādu dalībvalstu tiesību aizsardzības iestāžu tiešu iejaukšanos. Tajā ir tikai paredzēts, ka publiski pieejamu elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem vai publiski pieejamu komunikāciju tīklu operatoriem ir jāsaglabā dati, kas ir iegūti vai apstrādāti attiecīgo komunikāciju pakalpojumu sniegšanas laikā, proti, tikai tie, kas ir tieši saistīti ar šo sniedzēju komercdarbības veikšanu.
103. Kopumā Direktīva 2006/24 ietver pasākumus, kas atrodas iepriekšējā stadijā nekā iespējamā policijas un tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās. Tā nesaskaņo ne jautājumu par valsts kompetento tiesību aizsardzības iestāžu piekļuvi datiem, ne jautājumu par šo datu lietošanu un apmaiņu starp šīm iestādēm, piemēram, kriminālizmeklēšanas ietvaros. Šie jautājumi, kas, manuprāt, izriet no jomas, ko regulē LES VI sadaļa, bija pamatoti izslēgti no Direktīvas 2006/24 normām (22).
104. Turklāt šīs direktīvas divdesmit piektajā apsvērumā ir skaidri norādīts, ka tā “neierobežo dalībvalstu tiesības pieņemt tiesību aktus par attiecīgās valsts iestāžu tiesībām piekļūt datiem un attiecīgi izmantot tos. Jautājumi par piekļuvi datiem, kurus atbilstoši šai direktīvai dalībvalstu iestādes saglabā pasākumiem, kas minēti Direktīvas 95/46/EK 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā, neietilpst Kopienas tiesību darbības jomā. Tomēr uz tiem var attiekties attiecīgās valsts tiesību akti vai rīcība atbilstoši Līguma par Eiropas Savienību VI sadaļai [(23)]”. Vienīgā prasība attiecībā uz piekļuvi datiem, uz ko Kopienu likumdevējs ir vēlējies likt akcentu un kas vairāk līdzinās brīdināšanas, nevis saskaņošanas pasākumam, ir ietverta Direktīvas 2006/24 4. pantā, kurā ir noteikts, ka “dalībvalstis pieņem pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar šo direktīvu saglabātie dati īpašos gadījumos un atbilstoši attiecīgās valsts tiesību aktiem tiek paredzēti vienīgi kompetentām valsts iestādēm. Procedūras, kas jāievēro, un nosacījumi, kas jāizpilda, lai saņemtu piekļuvi saglabātajiem datiem atbilstīgi nepieciešamības un proporcionalitātes prasībām, visas dalībvalstis nosaka savos tiesību aktos, ņemot vērā attiecīgus Eiropas Savienības tiesību aktus vai starptautisko publisko tiesību aktus, un it īpaši ECTK, kā to ir interpretējusi Eiropas Cilvēktiesību Tiesa”.
105. Robežu starp pasākumiem, kas attiecas uz pirmo pīlāru, un tiem, kas ir jāpieņem LES VI sadaļas ietvaros, manuprāt, var noteikt šādā veidā.
106. Kopienu pīlāram pieder pasākumi, ar kuriem tiek saskaņoti nosacījumi, ar kādiem komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem ir jāsaglabā noslodzes dati un atrašanās vietas dati, ko tie ieguvuši vai apstrādājuši, veicot savu komercdarbību. Tāda valstu tiesību aktu tuvināšana datu saglabāšanas jomā, nosakot operatoriem vienotas prasības, mazina risku, ka pastāvētu šķēršļi elektronisko komunikāciju iekšējā tirgus attīstībai. Apstāklis, ka Kopienu likumdevējs uzskatīja par nepieciešamu noteikt datu saglabāšanu, jo tas ir efektīvs līdzeklis noziedzīgu nodarījumu izmeklēšanā, atklāšanā un sodīšanā par tiem, nav pietiekams, lai tāds pasākums izietu ārpus Kopienu pīlāra, jo šo primāro vispārējo interešu iemeslu varēja ņemt vērā, pieņemot saskaņošanas pasākumu, kas pamatots ar EKL 95. pantu. Turklāt tāda primāro vispārējo interešu iemesla minēšana ir nepieciešama, lai pamatotu Kopienas likumdevēja iejaukšanos elektronisko komunikāciju pakalpojumu lietotāju tiesībās uz privātās dzīves neaizskaramību.
107. Savukārt trešā pīlāra daļu veido pasākumi, kas saskaņo nosacījumus, kādos valsts kompetentās tiesību aizsardzības iestādes var piekļūt saglabātajiem datiem, lietot tos un apmainīties ar tiem, lai izpildītu savu uzdevumu. Tādu iestāžu tieša iejaukšanās paralēli privātajiem operatoriem un to pienākumam sniegt datus soda izpildes nolūkos, manuprāt, saskaņā ar LES VI sadaļu ietilpst “policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās” jomā. Šajā stadijā privāto operatoru dalība represīvajā procesā un to sadarbība ar valsts kompetentajām iestādēm ir skaidra un noteikta.
108. Šī robeža, protams, nepasargā no visa veida kritikas un dažā ziņā var šķist mākslīga. Es piekrītu, ka būtu labāk, ja vispārējā problēma elektronisko komunikāciju pakalpojumu sniedzējiem saglabāt datus un to sadarbība ar valstu kompetentām iestādēm tiesību aizsardzības jomā tiktu regulēta ar vienu tiesību aktu, kas nodrošinātu šo divu sastāvdaļu konsekvenci. Pat ja tas var nepatikt, konstitucionālā uzbūve, ko veido trīs pīlāri, tomēr nosaka rīcības jomu nošķiršanu. Šajā kontekstā prioritāte ir nodrošināt tiesisko drošību, cik iespējams noskaidrojot robežas rīcības jomām, kas attiecas uz dažādiem pīlāriem.
109. Analīze, ko es šeit piedāvāju, nav pretrunā tai, ko Tiesa ir nolēmusi savā iepriekš minētajā spriedumā lietā Parlaments/Padome un Komisija. Gluži pretēji, tā atļauj noskaidrot piemērojamību, kas, manuprāt, jāpiešķir šim spriedumam.
110. Atgādināšu, ka lietā, kurā tika pieņemts šis spriedums, Parlaments prasīja atcelt, pirmkārt, Padomes 2004. gada 17. maija Lēmumu 2004/496/EK par nolīguma noslēgšanu starp Eiropas Kopienu un Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz personas datu apstrādi un pārsūtīšanu, ko aviopārvadātāji veic ASV Nacionālās drošības ministrijas Muitas un robežsardzes departamentam (24), un, otrkārt, Komisijas 2004. gada 14. maija Lēmumu 2004/535/EK par pietiekamu aizsardzību Passenger Name Record iekļautajiem lidmašīnu pasažieru personas datiem, kas nosūtīti Amerikas Savienoto Valstu Muitas un robežapsardzes birojam (25).
111. Savā spriedumā Tiesa vispirms pārbaudīja lēmuma par atbilstību likumību attiecībā uz Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Atcerēsimies, ka ar šo normu no direktīvas piemērošanas jomas ir izslēgta personas datu apstrāde “tādu pasākumu gaitā, uz kuru neattiecas Kopienas tiesību akti, kā Līguma par Eiropas Savienību V un VI sadaļā paredzētie pasākumi un, jebkurā gadījumā, apstrādes operācijas attiecībā uz sabiedrisko drošību, aizsardzību, valsts drošību (ieskaitot valsts ekonomisko labklājību, ja apstrādes operācija attiecas uz valsts drošības jautājumiem) un valsts pasākumi krimināltiesību jomā”.
112. Tiesa uzskatīja, ka pasažieru personas datu (turpmāk tekstā – “PNR dati”) pārsūtīšana ASV Nacionālās drošības ministrijas Muitas un robežsardzes departamentam (turpmāk tekstā – “CBP”) ir apstrāde attiecībā uz sabiedrisko drošību un uz valsts pasākumiem krimināltiesību jomā. Tā uzsvēra, ka lēmums par atbilstību neattiecās uz datu apstrādi, kas ir nepieciešama pakalpojumu sniegšanai, bet gan uz datu apstrādi, kas nepieciešama, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, un represīvos nolūkos. Turklāt, ja no 2003. gada 6. novembra sprieduma lietā Lindqvist (26) izriet, ka Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā norādītie pasākumu piemēri katrā ziņā ir valsts vai valsts iestāžu pasākumi, kas neietilpst privātpersonu darbības lokā, no tā, pēc Tiesas domām, neizriet, ka privātie uzņēmēji ir apkopojuši PNR datus komercdarbības nolūkā un organizē to pārsūtīšanu uz trešām valstīm, līdz ar to šāda pārsūtīšana ir izslēdzama no šīs normas piemērošanas jomas. Tiesa norāda, ka šī pārsūtīšana ietilpst valsts varas noteiktajos ietvaros un attiecas uz sabiedrisko drošību.
113. Tiesa no tā secināja, ka lēmums par atbilstību attiecas uz personas datu apstrādi Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmā ievilkuma izpratnē un tātad tas neattiecas uz šīs direktīvas piemērošanas jomu. Tiesa no tā secināja, ka lēmums par atbilstību ir jāatceļ.
114. Turpinājumā, pārbaudot Padomes lēmuma likumību, Tiesa izskatīja tikai pamatu par EKL 95. panta kā šī lēmuma juridiskā pamata kļūdainu izvēli. Tā uzskatīja, ka EKL 95. pants kopā ar Direktīvas 95/46 25. pantu nevarēja radīt Kopienas kompetenci noslēgt nolīgumu starp Eiropas Kopienu un Amerikas Savienotajām Valstīm attiecībā uz personas datu apstrādi un pārsūtīšanu, ko aviopārvadātāji veic Amerikas Savienoto Valstu Nacionālās drošības ministrijas Muitas un robežsardzes departamentam (turpmāk tekstā – “nolīgums”), kas Kopienas vārdā ir apstiprināts ar minēto lēmumu (27). Šī apgalvojuma pamatošanai Tiesa uzsvēra, ka nolīgums attiecas uz to pašu datu apstrādi kā lēmums par atbilstību, un līdz ar to uz datu apstrādi, kas ir izslēgta no šīs direktīvas piemērošanas jomas. Tiesa no tā secināja, ka Padomes lēmumu nevarēja likumīgi pieņemt uz EKL 95. panta pamata.
115. Lai pamatotu tēzi, ko tā aizstāv šajā procesā, proti, ka, tā kā būtībā vienīgais vai vismaz galvenais Direktīvas 2006/24 mērķis ir noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana, atklāšana un kriminālvajāšana, šī direktīva bija jāpieņem uz LES VI sadaļas pamata, Īrija atsaucas uz iepriekš minēto spriedumu lietā Parlaments/Padome un Komisija. Tomēr šis spriedums tika taisīts kontekstā, kura pamata iezīmes ļauj to nošķirt no šī procesa.
116. Lietā, par kuru tika taisīts spriedums iepriekš minētajā lietā Parlaments/Padome un Komisija, noslēgtā nolīguma galvenais mērķis bija prasīt aviopārvadātājiem, kas nodrošina starptautiskos pasažieru pārvadājumus uz vai no Amerikas Savienotajām Valstīm, nodrošināt Muitas un robežsardzes departamentu (CBP) ar elektronisku pieeju PNR datiem, kurā ir tā informācija, kas iegūta un uzglabāta aviopārvadātāja automātiskajās rezervāciju/izlidošanas kontroles sistēmās. Tātad nolīgums noteica līgumslēdzēju pušu starptautiskās sadarbības formu, ar kuru bija iecerēts sasniegt mērķi – cīņu pret terorismu un citiem smagiem noziegumiem –, apvienojot šo mērķi ar lidmašīnu pasažieru personas datu aizsardzību (28). Tādas starptautiskās sadarbības formas pastāvēšana ar trešās valsts iestādi ietver jau nozīmīgu atšķirību attiecībā uz šo procesu.
117. Pēc tam ir svarīgi uzsvērt, ka datu apstrāde, kas bija strīda objekts lietā, par kuru tika taisīts iepriekš minētais spriedums lietā Parlaments/Padome un Komisija, attiecās uz vēlāku aviopārvadātāju sākotnējo datu ievākšanas stadiju. Šī apstrāde paredzēja, ka CBP iepazīstas, izmanto un saņem lidmašīnu pasažieru datus, kas iegūti no dalībvalstīs esošo aviopārvadātāju rezervācijas sistēmām (29). Tātad runa bija par sadarbības formu, kas cīņas pret terorismu un citiem smagiem noziegumiem nolūkā attiektos ne tikai uz privātajiem operatoriem, bet arī uz valsts iestādi, šajā gadījumā CBP.
118. Šādā kontekstā tiesību akts, kas paredz, ka kāda institūcija, kuras mērķis ir nodrošināt valsts iekšējo drošību, ir tiesīga skatīt un izmantot personas datus, un kas paredz šādu datu sniegšanu šai institūcijai, manuprāt, būtu jāpielīdzina aktam par valsts iestāžu sadarbību. It īpaši šādā valsts iestādes obligātās pieejas datiem drošības un represīvos nolūkos gadījumā, liekot vienai juridiskai personai veikt datu apstrādi, pamatā nešķiet tālu no tiešas datu apmaiņas starp valsts iestādēm, piemēram, kriminālizmeklēšanas ietvaros (30).
119. Starptautiskā dimensija, kā arī starp aviopārvadātājiem un CBP ieviestās sadarbības nosacījumi, kas, manuprāt, liek to iekļaut LES VI sadaļas jomā, ir divas galvenās atšķirības no šajā lietā aplūkotās situācijas.
120. Turklāt šo manis minēto pazīmju dēļ Padomes 2007. gada 23. jūlija Lēmums 2007/551/KĀDP/TI, lai Eiropas Savienības vārdā parakstītu Nolīgumu starp Eiropas Savienību un Amerikas Savienotajām Valstīm par gaisa pārvadātāju veikto pasažieru datu reģistra (PDR) datu apstrādi un pārsūtīšanu Amerikas Savienoto Valstu Iekšzemes drošības departamentam (IDD) (2007. gada PDR nolīgums) (31) tika pieņemts uz LES 24. un 38. panta pamata.
121. Manis norādītās atšķirības arī ļauj labāk saprast iepriekš minētā sprieduma lietā Parlaments/Padome un Komisija piemērojamību.
122. Tādējādi manā skatījumā šis spriedums nenozīmē, ka ar personas datu apstrādes mērķa pārbaudi vien pietiek, lai šādu apstrādi iekļautu vai izslēgtu no datu aizsardzības sistēmas, kas tika noteikta ar Direktīvu 95/46, piemērošanas jomas. Ir jāpārbauda arī, kāda veida pasākumu ietvaros notiek datu apstrāde. Tikai gadījumā, kad ir veikta šāda apstrāde, lai īstenotu valsts vai valsts iestāžu pasākumus, kas neietilpst privātpersonu darbības lokā, tā ir izslēgta no Kopienas personu datu aizsardzības sistēmas, kas noteikta Direktīvā 95/46, piemērojot šīs direktīvas 3. panta 2. punkta pirmo ievilkumu. Tādā gadījumā Eiropas Savienības likumdevējam ir jāpārņem šis jautājums un jārada vispārēja datu aizsardzības sistēma, kas attiektos uz datu apstrādi, kas veikta šādu valsts pasākumu ietvaros (32).
123. Iepriekš minētajā spriedumā lietā Parlaments/Padome un Komisija Tiesa uzskatīja, ka aviopārvadātāju datu nodošana CBP valsts drošības saglabāšanas dēļ un represīvos nolūkos bija pielīdzināma datu apstrādei, kas veikta, lai īstenotu valsts vai valsts iestāžu pasākumus, kas neietilpst privātpersonu darbības lokā. Tādēļ tā nolēma, ka tā bija izslēgta no Direktīvas 95/46 piemērošanas jomas.
124. Tā saprasts, iepriekš minētais spriedums lietā Parlaments/Padome un Komisija ļauj labi saprast atšķirību, kas ir jānosaka starp izslēdzošām normām un ierobežojošām normām Direktīvā 95/46, kā arī Direktīvā 2002/58.
125. Kā to šī procesa ietvaros labi izskaidroja Komisija, Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmais ievilkums un Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punkts ietver izslēdzošas normas tiktāl, ciktāl ar tām no šo abu direktīvu piemērošanas jomas ir izslēgta datu apstrāde, kas veikta tādu pasākumu ietvaros, kas neizriet no EK līguma, kā LES V un VI sadaļā paredzētie, un jebkurā gadījumā pasākumiem, kuru mērķis ir sabiedriskā drošība, aizsardzība, valsts drošība un valsts pasākumi krimināltiesību jomā.
126. Turpretim ierobežojošām normām, kas ietvertas Direktīvas 95/46 13. panta 1. punktā, kā arī Direktīvas 2002/58 15. panta 1. punktā, ir pavisam cita piemērojamība. Tajās ir atļauts tikai dalībvalstīm ierobežot noteiktu tiesību un pienākumu, kas noteikti šajās divās direktīvās, piemērojamību, ja šāds ierobežojums ir nepieciešams līdzeklis, lai nodrošinātu tādu vispārēju interešu mērķi kā valsts drošība, aizsardzība un sabiedrības veselība, kā arī noziedzīgu nodarījumu novēršana, izmeklēšana, atklāšana vai sodīšana par tiem. Tomēr attiecīgo datu apstrāde ir pakļauta Kopienas personu datu aizsardzības sistēmai.
127. Tas, ka šajās divu veidu normās ir minēti līdzīgi vispārēju interešu mērķi, protams, saglabā sajaukšanas iespēju attiecībā uz attiecīgo normu piemērojamību. Šī sajaukšana, iespējams, daļēji ir Īrijas aizstāvētās tēzes pamatā, jo šī dalībvalsts min tikai izslēdzošās normas, tās interpretējot tādējādi, ka, lai tiesību aktu izslēgtu no Kopienu tiesību piemērošanas jomas, pietiek tikai ar to, ka tas attiecas uz tādu vispārēju interešu mērķi kā noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana, atklāšana vai sodīšana par tiem, kas minēts Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā.
128. Pat ierobežojošu normu, kas noteiktas Direktīvā 95/46 un Direktīvā 2002/58, pastāvēšana, kas precizē vispārēju interešu iemeslus, saskaņā ar kuriem var tikt ierobežotas tiesības un pienākumi datu aizsardzības jomā, parāda, ka šī tēze tomēr ir kļūdaina un ka tikai ar tāda vispārēju interešu mērķa minēšanu pašu par sevi kā izmeklēt, atklāt vai sodīt noziedzīgus nodarījumus, kas minēts Direktīvas 2006/24 1. panta 1. punktā, nepietiek, lai noteiktu, kas attiecas un kas neattiecas uz Kopienu tiesībām vai, precīzāk, uz Kopienas personu datu aizsardzības sistēmu.
129. Tātad, lai saglabātu ierobežojošo normu lietderīgo iedarbību un izvairītos no tā, ka šīs normas būtu izslēdzošo normu vienkārša atkārtošana, ir jāuzskata, ka, piemērojot Direktīvas 95/46 3. panta 2. punkta pirmajā ievilkumā un Direktīvas 2002/58 1. panta 3. punktā ietvertās izslēdzošās normas, tikai gadījumā, kad datu apstrāde ir veikta, lai īstenotu valsts vai valsts iestāžu pasākumus, kas neietilpst privātpersonu darbības lokā, atkārtojot Tiesas lietoto formulu iepriekš minētajos tās spriedumos lietā Lindqvist, pēc tam lietā Parlaments/Padome un Komisija, tā ir izslēgta no Kopienas personu datu aizsardzības sistēmas.
130. Tātad, ņemot vērā šos faktus, es apgalvoju, ka, tā kā Direktīva 2006/24 neietver normas, ar kurām tiek saskaņoti nosacījumi datu piekļuvei un to lietošanai, lai īstenotu valsts vai valsts iestāžu pasākumus, kas neietilpst privātpersonu darbības lokā, un it īpaši nevienu normu, uz kuru varētu attiekties “policijas un tiesu iestāžu sadarbības krimināllietās” jēdziens LES VI sadaļas izpratnē, tā pamatoti ir pieņemta Kopienas pirmā pīlāra ietvaros un, precīzāk, uz EKL 95. panta pamata.
131. Ja tiktu akceptēta Īrijas izvirzītā tēze, proti, ka Direktīva 2006/24 bija jāpieņem, pamatojoties uz LES 30. pantu, LES 31. panta 1. punkta c) apakšpunktu un 34. panta 2. punkta b) apakšpunktu, tā būtu izraisījusi 47. panta pārkāpumu.
132. Visbeidzot ir jāprecizē, ka, pat ja tiktu uzskatīts, ka Direktīvai 2006/24 piemīt divas sastāvdaļas, kas attiecas uz iekšējā tirgus izveidi un darbību atbilstoši EKL 95. pantā paredzētajam, kā arī uz “policijas un tiesu iestāžu sadarbību krimināllietās” LES VI sadaļas izpratnē, tādā veidā, ka nevienai no tām attiecībā pret otru nav palīgrakstura, LES 47. pants turpinātu būt par šķērsli, lai par juridisko pamatu lietotu šo LES sadaļu.
133. Tiesa savā iepriekš minētajā 2008. gada 20. maija spriedumā lietā Komisija/Padome precizēja LES 47. panta piemērojamību gadījumā, ja kāda pasākuma analīze atklāj, ka tam ir divi mērķi vai ka tam ir divas sastāvdaļas, kas attiecas attiecīgi uz EK līgumu un Līgumu par ES, kurām attiecībā vienai pret otru nav palīgrakstura. Tādā situācijā Tiesa ir nospriedusi, ka, tā kā LES 47. pants iestājas pret to, ka Savienība veic pasākumu, pamatojoties uz Līgumu par ES, ja to var likumīgi pieņemt, balstoties uz EK līgumu, Savienība nevar izmantot no jomas, kas paredzēta ES līgumā, izrietošu juridisko pamatu, lai pieņemtu noteikumus, kas ietilpst kompetencē, kura ar EK līgumu piešķirta Kopienai.
134. Tādējādi, ja pasākumam piemīt divas sastāvdaļas, kas to var attiecināt kā uz EK līgumu tā uz Līgumu par ES, Līguma par ES 47. pants jebkurā gadījumā dod priekšroku EK līgumam.
VII – Secinājumi
135. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus kopumā, ierosinu Tiesai izlemt šādi:
1) prasību noraidīt;
2) Īrija atlīdzina tiesāšanās izdevumus;
3) Spānijas Karaliste, Nīderlandes Karaliste, Slovākijas Republika, Eiropas Kopienu Komisija, kā arī Eiropas Datu aizsardzības uzraudzītājs sedz savus tiesāšanās izdevumus paši.