VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2010. gada 9. septembrī (*)
Starptautiskās attiecības – Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu – Vācijas pasākumi attiecībā uz lidmašīnu nolaišanos Cīrihes lidostā – Regula (EEK) Nr. 2408/92 – Tiesības uz aizstāvību – Nediskriminācijas princips – Samērīguma princips
Lieta T‑319/05
Šveices Konfederācija, ko pārstāv S. Hirsbrunners [S. Hirsbrunner], U. Soltēss [U. Soltész] un F. Melčers [P. Melcher], advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko pārstāv F. Benjons [F. Benyon], M. Hutunens [M. Huttunen] un M. Nījārs [M. Niejahr], pārstāvji,
atbildētāja,
ko atbalsta
Vācijas Federatīvā Republika, ko pārstāv K. D. Kvasovskis [C.‑D. Quassowski] un A. Tīmane [A. Tiemann], pārstāvji, kuriem palīdz T. Masings [T. Masing], advokāts,
un
Landkreis Waldshut, ko pārstāv M. Nunjess Millers [M. Núñez-Müller], advokāts,
personas, kas iestājušās lietā,
par prasību atcelt Komisijas 2003. gada 5. decembra Lēmumu 2004/12/EK par Eiropas Kopienas un Šveices Konfederācijas Nolīguma par gaisa transportu 18. panta 2. punkta pirmā teikuma un Padomes Regulas (EEK) Nr. 2408/92 piemērošanas kārtību (Lieta TREN/AMA/11/03 – Vācijas pasākumi attiecībā uz lidmašīnu nolaišanos Cīrihes lidostā) (OV 2004, L 4, 13. lpp.).
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši M. Preks [M. Prek] un V. M. Čuke [V. M. Ciucă] (referents),
sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2009. gada 9. septembra tiesas sēdi,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Atbilstošās tiesību normas
Nolīgums starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu
1 Nolīguma starp Eiropas Kopienu un Šveices Konfederāciju par gaisa transportu, kas parakstīts 1999. gada 21. jūnijā Luksemburgā (OV 2002, L 114, 73. lpp.; turpmāk tekstā – “nolīgums”) un Kopienas vārdā apstiprināts ar Padomes un attiecībā uz nolīgumu par zinātnisku un tehnoloģisku sadarbību arī Komisijas 2002. gada 4. aprīļa Lēmumu 2002/309/EK, Euratom par septiņu nolīgumu noslēgšanu ar Šveices Konfederāciju (OV L 114, 1. lpp.), 1.–3., 17., 18., 20. un 21. pantā ir noteikts:
“1. NODAĻA
Mērķi
1. pants
1. Šajā Nolīgumā izstrādāti noteikumi, kas jāievēro Līgumslēdzējām pusēm civilās aviācijas jomā. Šie noteikumi neskar EK līguma noteikumus un jo īpaši tos, kas attiecas uz Kopienas kompetencēm saskaņā ar konkurences noteikumiem un regulām par to piemērošanu, kā arī saskaņā ar attiecīgajiem Kopienas tiesību aktiem, kas uzskaitīti šā Nolīguma pielikumā.
2. Šim mērķim šajā Nolīgumā izklāstītos noteikumus, kā arī regulas un direktīvas, kas precizētas pielikumā, piemēro saskaņā ar šeit paredzētajiem nosacījumiem. Ciktāl tie pēc būtības ir identiski atbilstošajiem EK līguma noteikumiem un aktiem, kas pieņemti minētā Līguma piemērošanai, šie noteikumi, tos īstenojot un piemērojot, interpretējami saskaņā ar attiecīgajiem Tiesas un Eiropas Kopienu Komisijas nolēmumiem un lēmumiem, kas pieņemti pirms šā Nolīguma parakstīšanas. Par nolēmumiem un lēmumiem, kas pieņemti pēc šā Nolīguma parakstīšanas, paziņo Šveicei. Pēc vienas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma Apvienotā komiteja izvērtē šādu vēlāko nolēmumu un lēmumu sekas, lai nodrošinātu šā Nolīguma pareizu darbību.
2. pants
Šā Nolīguma noteikumus un tā pielikumu piemēro tādā apmērā, kādā tas attiecas uz gaisa transportu vai jautājumiem, kas tieši saistīti ar gaisa transportu, kā minēts šā Nolīguma pielikumā.
2. NODAĻA
Vispārīgi noteikumi
3. pants
Nepārsniedzot šā Nolīguma darbības jomu un neierobežojot nevienu tajā ietverto īpašo noteikumu, ir aizliegta jebkāda diskriminācija pilsonības dēļ.
[..]
4. NODAĻA
Nolīguma piemērošana
17. pants
Līgumslēdzējas puses veic visus vajadzīgos pasākumus, gan vispārējus, gan īpašus, lai nodrošinātu šajā Nolīgumā ietverto saistību izpildi, un atturas no jebkāda pasākuma, kas var apdraudēt šā Nolīguma mērķu sasniegšanu.
18. pants
1. Neskarot 2. punktu un 2. nodaļas noteikumus, katra Līgumslēdzēja puse savā teritorijā ir atbildīga par pareizu šā Nolīguma piemērošanu un jo īpaši attiecībā uz regulām un direktīvām, kas uzskaitītas pielikumā.
2. Gadījumos, kas var skart gaisa satiksmes pakalpojumus, kuri jāatļauj saskaņā ar 3. nodaļu, Kopienas iestādes bauda pilnvaras, kas tām piešķirtas, ievērojot to regulu un direktīvu noteikumus, kuru piemērošana ir noteikti apstiprināta pielikumā. Tomēr tajos gadījumos, kad [Šveices Konfederācija] veic vai gatavojas veikt pasākumus, kas attiecas uz vidi, ievērojot Padomes Regulas (EEK) Nr. 2408/92 8. panta 2. punktu vai 9. pantu, Apvienotā komiteja pēc vienas Līgumslēdzējas puses pieprasījuma lemj, vai šādi pasākumi ir saskaņā ar šo Nolīgumu.
[..]
20. pants
Visi jautājumi par to lēmumu derīgumu, kurus Kopienas iestādes pieņēmušas, pamatojoties uz to pilnvarām saskaņā ar šo Nolīgumu, ir Eiropas Kopienu Tiesas ekskluzīvā kompetencē.
5. NODAĻA
Apvienotā komiteja
21. pants
1. Ar šo tiek izveidota komiteja, kurā ir Līgumslēdzēju pušu pārstāvji, tās nosaukums – Kopienas/Šveices gaisa transporta komiteja (še turpmāk “Apvienotā komiteja”), un kura ir atbildīga par šā Nolīguma izpildi un nodrošina tā pareizu īstenošanu. Šim nolūkam tā sniedz ieteikumus un pieņem lēmumus šajā Nolīgumā paredzētos gadījumos. Apvienotās komitejas lēmumus Līgumslēdzējas puses īsteno saskaņā ar saviem noteikumiem. Apvienotā komiteja rīkojas, savstarpēji vienojoties.
[..]”
2 Nolīguma pielikumā it īpaši ir teikts, ka visur, kur tajā norādītajos tiesību aktos ir atsauce uz Eiropas Kopienas dalībvalstīm vai prasība par saistību ar tām, šajā nolīgumā šīs atsauces ir jāsaprot kā vienlīdz piemērojamas Šveices Konfederācijai vai kā prasības par saistību ar to.
3 Minētajā pielikumā it īpaši ir minēta Padomes 1992. gada 23. jūlija Regula (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem (OV L 240, 8. lpp.).
Regula Nr. 2408/92
4 Regulas Nr. 2408/92 2., 3., 8. un 9. pantā ir noteikts:
“2. pants
Šajā regulā:
[..]
f) “satiksmes tiesības” nozīmē gaisa pārvadātāja tiesības pārvadāt pasažierus, kravu un/vai pastu gaisa pārvadājumos starp divām Kopienas lidostām;
[..]
3. pants
1. Ievērojot šo regulu, attiecīgā dalībvalsts atļauj Kopienas gaisa pārvadātājiem izmantot satiksmes tiesības Kopienas teritorijas maršrutos.
[..]
8. pants
[..]
2. Satiksmes tiesību izmantošana ir pakļauta publicētiem Kopienas, valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali.
3. Pēc dalībvalsts lūguma vai pēc savas iniciatīvas Komisija pārbauda 1. un 2. punkta piemērošanu un viena mēneša laikā pēc lūguma saņemšanas, pēc apspriešanās ar 11. pantā minēto komiteju, pieņem lēmumu, vai šī dalībvalsts drīkst turpināt attiecīgā pasākuma piemērošanu. Komisija savu lēmumu paziņo Padomei un dalībvalstīm.
[..]
9. pants
1. Ja pastāv nopietnas sastrēgumu un/vai vides problēmas, atbildīgā dalībvalsts saskaņā ar šo pantu var ieviest nosacījumus satiksmes tiesību izmantošanai, tās ierobežot vai atteikt, jo īpaši, ja citi transporta veidi var nodrošināt apmierinošus apkalpošanas standartus.
2. Pasākums, ko dalībvalsts veic saskaņā ar 1. punktu:
– nav diskriminējošs attiecībā uz gaisa pārvadātāju valsts piederības vai identitātes datiem,
– ir ar ierobežotu darbības laiku, kas nepārsniedz trīs gadus, pēc kura to pārskata,
– neiespaido pārmērīgi šīs regulas mērķus,
– nevajadzīgi neizkropļo konkurenci starp gaisa pārvadātājiem,
– nav vairāk ierobežojošs, nekā ir vajadzīgs, lai atrisinātu problēmas.
3. Ja dalībvalsts uzskata, ka pasākums saskaņā ar 1. punktu ir jāveic, tā vismaz trīs mēnešus pirms šā pasākuma stāšanās spēkā par to informē pārējās dalībvalstis un Komisiju, iesniedzot pietiekamu šā pasākuma pamatojumu. Pasākumu drīkst īstenot, ja vien viena mēneša laikā pēc šīs informācijas saņemšanas attiecīgā dalībvalsts neapstrīd šo pasākumu vai Komisija saskaņā ar 4. punktu to nepieņem turpmākai izskatīšanai.
4. Pēc dalībvalsts pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas Komisija izskata 1. punktā minēto pasākumu. Ja viena mēneša laikā pēc tam, kad Komisija tika informēta saskaņā ar 3. punktu, tā pieņem šo pasākumu izskatīšanai, tā vienlaicīgi norāda, vai šo pasākumu drīkst īstenot pilnībā vai daļēji, izskatīšanas laikā ņemot vērā jo īpaši neatgriezenisko seku iespējamību. Pēc apspriešanas ar 11. pantā minēto komiteju Komisija vienu mēnesi pēc visas vajadzīgās informācijas saņemšanas pieņem lēmumu, vai šis pasākums ir piemērots un atbilst šai regulai un vai tas nekādā citā veidā nav pretrunā ar Kopienas tiesībām. Komisija savu lēmumu paziņo Padomei un dalībvalstīm. Līdz šāda lēmuma pieņemšanai Komisija var izlemt par pagaidu pasākumiem, ieskaitot izskatāmā pasākuma pilnīgu vai daļēju apturēšanu, ņemot vērā jo īpaši neatgriezenisko seku iespējamību.
[..]”
Direktīva 2002/30/EK
5 Saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 26. marta Direktīvas 2002/30/EK par noteikumiem un procedūrām attiecībā uz tādu ekspluatācijas ierobežojumu ieviešanu Kopienas lidostās, kas saistīti ar troksni (OV L 85, 40. lpp.), preambulas 7. apsvērumu:
“Kopējā noteikumu un procedūru sistēma ekspluatācijas ierobežojumu ieviešanai Kopienas lidostās kā daļa no līdzsvarotās trokšņu kontroles pieejas palīdzēs aizsargāt iekšējā tirgus prasības, līdzīgus ekspluatācijas ierobežojumus ieviešot lidostās ar lielā mērā salīdzināmām trokšņu problēmām. Tie ietver trokšņu ietekmes novērtējumu lidostā, pieejamo pasākumu novērtēšanu minētās ietekmes mazināšanai un attiecīgo mazināšanas pasākumu atlasi ar mērķi vislietderīgākajā veidā panākt maksimālu labumu videi.”
6 Direktīvas 2002/30 2. un 4. pantā ir noteikts:
“2. pants
Definīcijas
Šajā direktīvā:
[..]
g) “līdzsvarota pieeja” ir pieeja, saskaņā ar kuru dalībvalstis izskata pieejamos pasākumus trokšņu problēmas risināšanai lidostā to teritorijā, proti, prognozējamo lidaparātu izraisīto trokšņu samazināšanas ietekmi trokšņu rašanās vietā, zemes izmantojuma plānošanu un kontroli, trokšņu mazināšanas procedūras un ekspluatācijas ierobežojumus.
[..]
4. pants
Vispārīgie noteikumi par lidaparātu trokšņu kontroli
1. Dalībvalstis paredz līdzsvarotu pieeju trokšņu problēmu risināšanā savas teritorijas lidostās. Tās par trokšņu kontroles pasākumu var uzskatīt arī ekonomiskos stimulus.
[..]”
Tiesvedības priekšvēsture
7 Cīrihes lidosta atrodas Klotenā [Kloten] (Šveice), Cīrihes pilsētas (Šveice) ziemeļaustrumos, aptuveni 15 km uz dienvidaustrumiem no Šveices un Vācijas robežas. Tajā ir trīs skrejceļi: rietumu – austrumu (10/28), ziemeļdienvidu (16/34), kas krustojas ar rietumu – austrumu skrejceļu, un ziemeļrietumu – dienvidaustrumu (14/32), kas nav saistīts ar abiem pārējiem. Lielākā daļa izlidošanu dienā notiek no rietumu – austrumu skrejceļa rietumu virzienā, bet agri no rīta un vēlu vakarā lielākā daļa izlidošanu notiek no ziemeļdienvidu skrejceļa ziemeļu virzienā. Nolaižoties lidmašīnas lielākoties izmanto ziemeļrietumu – dienvidaustrumu skrejceļu, ierodoties no ziemeļaustrumiem. Tā kā tuvumā ir Vācijas robeža, visām lidmašīnām, kas nosēžas Cīrihē no ziemeļiem vai ziemeļaustrumiem, ir jāizmanto Vācijas gaisa telpa.
8 Vācijas gaisa telpas izmantošana, lai ierastos un lai atstātu Cīrihes lidostu, bija regulēta Šveices Konfederācijas un Vācijas Federatīvās Republikas 1984. gada 17. septembra divpusējā nolīgumā, kuru Vācijas Federatīvā Republika 2000. gada 22. martā denonsēja no 2001. gada 31. maija tā īstenošanas problēmu dēļ. Vācijas Federatīvā Republika un Šveices Konfederācija vēlāk, 2001. gada 18. oktobrī, parakstīja jaunu nolīgumu, kas tomēr nav ratificēts. Šveicē Nacionālā padome nobalsoja pret ratifikāciju 2002. gada 19. jūnijā, bet Valsts padome šo dokumentu nosūtīja Transporta komisijai 2002. gada 12. decembrī. Vācijā Bundestāgs (federālais parlaments) jauno divpusējo nolīgumu apstiprināja 2002. gada 17. maijā, bet Bundesrāte (federālais senāts) to noraidīja 2002. gada 12. jūlijā. 2003. gada 5. decembrī šis divpusējais nolīgums joprojām nebija ratificēts.
9 2003. gada 15. janvārī Vācijas federālās aviācijas iestādes publicēja 213. īstenošanas regulu Vācijas tiesiskajam regulējumam gaisa satiksmes jomā, izveidojot lidmašīnu izlidošanas un nolaišanās kārtību Cīrihes lidostā (turpmāk tekstā – “213. RA”). 213. RA no 2003. gada 18. janvāra bija paredzēti vairāki nolaišanās Cīrihes lidostā ierobežojumi.
10 2003. gada 4. aprīlī Vācijas federālās aviācijas iestādes publicēja pirmo regulu, ar kuru izdarīti grozījumi 213. RA. Šie grozījumi stājās spēkā 2003. gada 17. aprīlī.
11 Vācijas pasākumi būtībā paredzēja normālos meteoroloģiskos apstākļos, lai samazinātu vietējiem iedzīvotājiem radīto troksni, liegt pārlidojumus zemā augstumā virs Vācijas teritorijas Šveices pierobežā darba dienās laikā no 21.00 līdz 7.00 un nedēļas nogalēs un svētku dienās laikā no 20.00 līdz 9.00. Tādējādi abu veidu nolaišanās no ziemeļiem, kas līdz tam laikam bija visvairāk izmantotie lidmašīnu nolaišanās veidi Cīrihes lidostā, šajās stundās vairs nebija iespējami.
12 213. RA turklāt bija paredzēti vēl divi pasākumi trokšņa piesārņojuma samazināšanai Vācijas un Šveices pierobežā.
13 Pirmkārt, attiecībā uz nolaišanos lidostā no austrumiem 213. RA 2. panta 6. punkta otrajā daļā bija noteikti zināmi minimālie lidojumu augstumi, kas bija jāievēro iepriekš minētajās stundās.
14 Otrkārt, 213. RA 3. pantā bija paredzēts, ka izlidošanā ziemeļu virzienā, ierodoties Vācijas teritorijā, ir jāievēro dažādi minimālie lidojumu augstumi atkarībā no izlidošanas brīža. Tādējādi, ja lidmašīna izlidoja iepriekš minētajās stundās, tai vispirms bija jāizmet līkums pirms Vācijas robežas, lai ielidotu Vācijas teritorijā tikai pēc tam, kad ir sasniegts paredzētais minimālais lidojuma augstums.
15 2003. gada 10. jūnijā Šveices Konfederācija lūdza Eiropas Kopienu Komisiju pieņemt lēmumu (turpmāk tekstā – “sūdzība”), nolemjot, ka:
– Vācijas Federatīvā Republika nedrīkst turpināt piemērot 213. RA ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2003. gada 4. aprīļa pirmo regulu par grozījumiem,
– Vācijas Federatīvā Republikai ir jāaptur 213. RA piemērošana līdz lēmuma pieņemšanai.
16 2003. gada 26. jūnijā Vācijas un Šveices iestādes noslēdza nolīgumu par dažādiem jautājumiem, kas attiecās uz 213. RA piemērošanu (turpmāk tekstā – “2003. gada 26. jūnija nolīgums”).
17 2003. gada 26. jūnija nolīgumā Vācijas Federatīvā Republika piekrita līdz 2003. gada 30. oktobrim apturēt pirmās 213. RA grozījumu regulas tiesību normu īstenošanu, kurām bija jāstājas spēkā 2003. gada 10. jūlijā. Tā norādīja, ka jebkādi 2003. gada 26. jūnija nolīguma grozījumi esot iespējami, pārskatot meteoroloģiskos nosacījumus, kuros ir atļauta nosēšanās skrejceļos 14 un 16. Vācijas Federatīvā Republika turklāt apturēšot EKRIT un SAFFA gaidīšanas procedūras. Savukārt Šveices Konfederācija uzņēmās izveidot atbilstošās gaidīšanas procedūras līdz 2005. gada februārim.
18 2003. gada 20. jūnijā Komisija lūdza Vācijas iestādēm iesniegt apsvērumus par sūdzību. Tās pašas dienas vēstulē Komisija lūdza Šveices iestādēm sniegt papildu informāciju. Vācijas Federatīvā Republika Komisijai 2003. gada 30. jūnija vēstulē paziņoja par 2003. gada 26. jūnija nolīgumu. Vācijas Federatīvā Republika šajā vēstulē norādīja, ka tā no 2003. gada 26. jūnija nolīguma ir secinājusi, ka sūdzība vairs nav spēkā, un ka tā uzskata, ka Komisijai ir jāizbeidz ierosinātā procedūra. 2003. gada 27. jūnijā arī Šveices iestādes paziņoja Komisijai par 2003. gada 26. jūnija nolīgumu, precizējot, ka tas neietekmē sūdzību.
19 2003. gada 4. jūlija vēstulē Šveices Konfederācija paziņoja, ka tā vāc Komisijas lūgto papildu informāciju un novērtē 2003. gada 26. jūnija nolīguma ietekmi uz sūdzībā lūgto pagaidu pasākumu veikšanu. 2003. gada 14. jūlijā Komisija lūdza Šveices iestādēm precizēt, vai sūdzībā nav iespējams veikt izmaiņas, ņemot vērā, ka pasākumi, ar kuriem Šveices Konfederācija ir pamatojusi lūgumu piemērot pagaidu pasākumus, ir apturēti līdz 2003. gada 30. oktobrim. 2003. gada 24. jūlijā Šveices iestādes, atbildot uz Komisijas 2003. gada 20. jūnija pieprasījumu, sniedza papildu informāciju. Tās arī precizēja, ka tās vēlas paturēt spēkā lūgumu piemērot pagaidu pasākumus. Komisija 2003. gada 12. augusta vēstulē lūdza vēl citu papildu informāciju, kas tai tika sniegta 2003. gada 17. septembra vēstulē.
20 2003. gada 16. jūlijā Komisija rakstīja Vācijas iestādēm, tās informējot par to, ka Šveices Konfederācija vēlas paturēt spēkā sūdzību, un atkārtojot tās lūgumu sniegt apsvērumus par Šveices iestāžu apgalvojumiem. 2003. gada 28. augusta vēstulē Vācijas iestādes nosūtīja lūgtos apsvērumus. 2003. gada 6. oktobrī arī Vācijas iestādes paziņoja savus apsvērumus par Šveices iestāžu 2003. gada 17. septembra vēstuli, kā arī 213. RA otrajiem grozījumiem.
21 Šveices un Vācijas iestādēm 2003. gada 14. oktobrī tika nosūtīts paziņojums par iebildumiem apsvērumu sniegšanai. Vācijas Federatīvā Republika apsvērumus iesniedza 2003. gada 20. oktobrī un paturēja spēkā savu iebildumu par Regulas Nr. 2408/92 piemērojamību. 2003. gada 21. oktobrī Šveices Konfederācija nosūtīja savus apsvērumus par paziņojumu par iebildumiem, kā arī par Vācijas iestāžu 2003. gada 28. augusta vēstuli.
22 2003. gada 27. oktobrī Komisija vēstulē nosūtīja lēmuma projektu, par kuru Šveices Konfederācija varēja sniegt apsvērumus līdz konsultatīvās komitejas “Pieeja tirgum (gaisa transports)” sēdei 2003. gada 4. novembrī.
Apstrīdētais lēmums
23 2003. gada 5. decembrī Komisija pieņēma Lēmumu 2004/12/EK par nolīguma 18. panta 2. punkta pirmā teikuma un Regulas Nr. 2408/92 piemērošanas kārtību (Lieta TREN/AMA/11/03 – Vācijas pasākumi attiecībā uz lidmašīnu nolaišanos Cīrihes lidostā) (OV 2004, L 4, 13. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”), kura rezolutīvajā daļā ir noteikts:
“1. pants
Vācijas [Federatīvā Republika] var turpināt piemērot 213. [RA], kurā izdarīti grozījumi ar 2003. gada 4. aprīļa pirmo grozījumu regulu.
2. pants
Šis lēmums ir adresēts Vācijas Federatīvajai Republikai.”
24 Apstrīdētā lēmuma pamatojumā Komisija vispirms konstatē, ka saskaņā ar nolīguma 18. panta 2. punktu tai ir pilnvaras, kas tai ir piešķirtas Regulas Nr. 2408/92 8. un 9. pantā. Ņemot vērā nolīguma piemērojamību, šīs pilnvaras tomēr attiecas tikai uz satiksmes tiesību izmantošanu starp Šveices Konfederāciju un Kopienu, izslēdzot lidojumus Kopienas iekšienē, Šveices iekšienē, kā arī lidojumus starp Šveici un trešām valstīm un starp Kopienu un trešām valstīm.
25 Komisija tālāk norāda, ka tā jau vairākas reizes ir piemērojusi 8. pantu gadījumos, kas attiecas tikai uz Kopienu, un ka tā ir pārbaudījusi šo gadījumu atbilstību, pirmkārt, vispārējiem brīvas pakalpojumu sniegšanas principiem, proti, nediskriminācijas un samērīguma principiem, un, otrkārt, citām Kopienu tiesību normām. Tā šajā ziņā precizē, ka, lai pasākumi, kas ierobežo brīvu pakalpojumu sniegšanu, varētu tikt atļauti saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 tiesību normām, tiem ir jābūt pamatotiem un it īpaši samērīgiem ar mērķi, kuru sasniegšanai tie tiek veikti.
26 Komisija norāda, ka, tā kā sūdzības juridiskais pamats nav skaidrs, tā Vācijas pasākumus izvērtēs it īpaši saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2.–4. punktu un 9. pantu. Tā uzsver, ka 213. RA ir publicēts valsts darbības noteikums attiecībā uz drošību un vides aizsardzību, kuram kā tādam ir piemērojams Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. punkts. Komisija piebilst, ka Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2.–4. punkts ir jāizvērtē, ņemot vērā nolīguma un minētās regulas kontekstu un mērķi. No tiem izriet, ka Komisijai Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktā piešķirtās pilnvaras attiecas tikai uz pasākumiem, kas attiecas uz gaisa pārvadātāja operācijām, proti, “gadījumiem, kas var skart gaisa satiksmes pakalpojumus”, nolīguma 18. panta 2. punkta izpratnē.
27 Komisija turpinājumā apliecina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 9. panta 3. punktu dalībvalsts var īstenot pasākumu saskaņā ar minētā panta 1. punktu tikai tad, ja neviena cita iesaistītā dalībvalsts un Komisija viena mēneša laikā pēc pirmās dalībvalsts par to iesniegtas informācijas saņemšanas neapstrīd šo pasākumu. Šāda informācija ir jāpaziņo vismaz trīs mēnešus pirms ierosinātā pasākuma veikšanas. Tā kā Vācijas iestādes nav sniegušas nekādu informāciju, Komisija secina, ka tā Vācijas darbības noteikuma izvērtēšanā nevar piemērot 9. pantu. Komisija norāda, ka tā tāpēc Vācijas pasākumus izvērtēs saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. un 3. punktu.
28 Komisija apliecina, ka nediskriminācijas princips neapšaubāmi ir piemērojams šajā lietā saskaņā ar nolīguma 3. pantu.
29 Komisija šajā ziņā konstatē, ka gaisa pārvadātāju vidū šobrīd ir izplatīta “zvaigžņveida” tīklu izmantošana. “Zvaigžņveida” sistēma tiem ļaujot panākt pilnīgu aviopārvadājumu tirgus aptveršanu, sniedzot pakalpojumus starp jebkurām divām no centrālās lidostas apkalpotām lidostām, neveicot ieguldījumus, kas nepieciešami tiešu pakalpojumu sniegšanai. Gaisa pārvadātājiem, kas izmanto noteiktu lidostu kā centrālo nosēšanās punktu, parasti šajā lidostā esot ļoti liela satiksmes daļa. Tādējādi saskaņā ar Komisijas viedokli esot skaidrs, ka jebkurš ierobežojums automātiski vairāk ietekmēšot galveno lidostas pārvadātāju nekā tā konkurentus. Šī atšķirība vien nešķietot diskriminējoša.
30 Komisija nonāk pie šāda paša secinājuma attiecībā uz netiešu diskrimināciju. Lai pastāvētu netieša diskriminācija, Vācijas pasākumiem no lidojumiem, kuriem ir piemērojams nolīgums, proti, tikai lidojumiem starp Kopienu un Šveici, galvenokārt būtu jāietekmē Šveices pārvadātāju veiktie lidojumi. Taču tas tā acīmredzami neesot Vācijas pasākumu skarto stundu lidojumu gadījumā, jo Šveices un Kopienas pārvadātājus tie ietekmē tieši proporcionāli to lidojumu daļām, kuriem ir piemērojams nolīgums, ņemot vērā, ka lidojumi starp Kopienu un Šveici tiek ietekmēti vienādi neatkarīgi no pārvadātāja pilsonības. Tādējādi Vācijas pasākumus nevarot uzskatīt par diskriminējošiem.
31 Pat pieļaujot, ka varētu pastāvēt iespējama diskriminācija starp Cīrihes lidostu un Vācijas lidostām vai starp iedzīvotājiem attiecīgajās Šveices teritorijās un attiecīgajās Vācijas teritorijās, šī diskriminācija neietilpstot analīzē, kas Komisijai ir jāveic šajā lietā.
32 Komisija turklāt konstatē, ka atšķirībā no nediskriminācijas principa samērīguma princips nolīgumā nav specifiski minēts. Saskaņā ar Komisijas viedokli nolīgumā ir paredzēta tikai satiksmes tiesību apmaiņa, tāpēc brīva pakalpojumu sniegšana EKL 49. un 51. panta izpratnē nolīgumā nav paredzēta. Tomēr, ņemot vērā, ka agrākās lietās tika piemērots samērīguma princips, un nolīguma noteikumu neskaidro raksturu, tā pakārtoti pārbauda samērīguma principu, lai noteiktu, vai, ja tas būtu piemērojams, Vācijas pasākumos tas būtu ievērots.
33 Komisija savu analīzi šajā ziņā iesāk, norādot, ka samērīguma princips nav kritērijs, kas tai ir jāizmanto šī nolīguma kontekstā, un ka Tiesas 2001. gada 18. janvāra spriedums lietā C‑361/98 Itālija/Komisija (Recueil, I‑385. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Malpensa”) nav bijis ne paziņots, ne izpētīts nolīguma 21. panta 1. punktā paredzētajā Kopienas/Šveices gaisa transporta komitejā (turpmāk tekstā – “Apvienotā komiteja”) un tāpēc nevar sniegt norādes nolīguma interpretēšanai.
34 Komisija uzskata, ka Vācijas pasākumi nav nesamērīgi. Vācijas Federatīvās Republikas un Šveices Konfederācijas ilgās sarunas sniedzot pierādījumu, ka pasākumi tiešām ir vajadzīgi, kaut gan Šveices Konfederācija apgalvo, ka skaņas līmeņi Vācijā nepārsniedz akustiskajām emisijām piemērojamās robežvērtības. Dalībvalstis principā varot veikt pasākumus, lai noteiktu par ierobežojumiem mazākus trokšņa līmeņus atkarībā no vietējiem apstākļiem. Komisija turklāt norāda, ka Vācijas teritorija, kuru pārlido lidmašīnas, nosēžoties Cīrihē, ir svarīgs tūristu galamērķis un šajā ziņā to īpaši skar skaņas emisijas.
35 Komisija piebilst, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nav nekādu tiesību attiecībā uz Cīrihes lidostu, jo tā atrodas Šveices teritorijā. Vienīgi Šveices Konfederācijai esot pilnvaras, kas vajadzīgas, lai noteiktu šādu pasākumu veikšanu, ieskaitot vajadzīgo iekārtu ieviešanu. Komisija faktiski norāda, ka Vācijas Federatīvās Republikas un Šveices Konfederācijas sarunu mērķis esot bijis nodrošināt, lai pēdējā savu pilnvaru ietvaros veiktu piemērotus pasākumus, ko tā neesot veikusi pēdējo 20 gadu laikā.
36 Komisija apstrīd Šveices Konfederācijas argumentu, ka Cīrihes lidostas kapacitāte esot būtiski samazināta salīdzinājumā ar maksimālo lidojumu skaitu, kāds tas bija pirms Vācijas pasākumu veikšanas. Faktiski pat bez Vācijas pasākumiem lidojumiem starp 21.00 un 7.00 izmantotās sistēmas vidējā kapacitāte esot bijusi tikai 25 nolaišanās un izlidošanas. Komisija uzskata, ka iespējamā ietekme drīzāk esot uz trīs stundu laikposmu nedēļas nogalēs un svētku dienās.
37 Par citu mazāk apgrūtinošu pasākumu esamību vēlamā trokšņa samazinājuma panākšanai Komisija apliecina, ka Vācijas Federatīvās Republikas rīcībā nav bijis citu līdzekļu.
38 Ievērojot savā rīcībā esošo informāciju, Komisija secina, ka, pat ja samērīguma princips šajā lietā būtu piemērojams, ko tā apstrīd, ar attiecīgajiem Vācijas pasākumiem šis princips netiekot pārkāpts.
39 Par šo pasākumu atbilstību citiem nolīguma noteikumiem Komisija apliecina, ka tās pilnvarās nav pārbaudīt iespējamus nolīguma pārkāpumus ārpus nolīguma 18. panta 2. punkta pirmajā teikumā noteiktajām robežām.
40 Komisija piebilst, ka Šveices apgalvojums, ka ar 213. RA tiekot pārkāpti nolīguma 17. panta noteikumi, nav spēkā, jo Vācijas Federatīvā Republika nav nolīguma puse un tāpēc šis noteikums tai nav piemērojams.
41 Komisija turklāt uzskata, ka arguments par Direktīvu 2002/30 arī nav nozīmīgs. Ņemot vērā, ka Direktīva 2002/30 tika pieņemta pēc nolīguma noslēgšanas, Apvienotajai komitejai saskaņā ar nolīguma par gaisa transportu 23. pantu bija jāizsaka savs viedoklis šajā jautājumā, lai to varētu piemērot saskaņā ar nolīguma mērķiem, bet tas pretēji Šveices Konfederācijas 2003. gada 21. oktobra vēstulē norādītajam vēl neesot izdarīts. Tomēr, pat ja direktīva būtu integrēta nolīgumā, Komisija uzsver, ka saskaņā ar tās 4. pantu dalībvalstis paredz līdzsvarotu pieeju trokšņu problēmu risināšanā savas teritorijas lidostās.
Process un lietas dalībnieku prasījumi
42 Ar prasības pieteikumu, kas Tiesas kancelejā iesniegts 2004. gada 13. februārī un reģistrēts ar numuru C‑70/04, Šveices Konfederācija cēla šo prasību.
43 Ar Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 21. jūlija rīkojumu Vācijas Federatīvajai Republikai tika ļauts iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam.
44 Ar 2005. gada 14. jūlija rīkojumu lietā C‑70/04 Šveice/Komisija (Krājumā nav publicēts) Tiesa šo lietu nodeva izskatīšanai Pirmās instances tiesā. Šajā rīkojumā (21. punkts) Tiesa norāda, pirmkārt, ka, pat pieņemot, ka Šveices Konfederācija būtu jāpielīdzina dalībvalstīm, jāatzīst, ka dalībvalstu prasības, kas celtas par Komisijas lēmumu, pirmajā instancē turpmāk izskata Pirmās instances tiesa, jo tās ir EKL 230. pantā minētās prasības, kuras saskaņā ar EKL 225. pantu netiek nodotas tiesas palātai un neietilpst vienīgi Tiesas jurisdikcijā atbilstoši Tiesas Statūtu 51. pantam redakcijā, kas ir spēkā pēc Padomes 2004. gada 26. aprīļa Lēmuma 2004/407/EK, Euratom, ar ko groza 51. un 54. pantu Protokolā par Eiropas Kopienu Tiesas Statūtiem, pieņemšanas (OV L 132, 5. lpp.; labojums OV L 194, 3. lpp.).
45 Tiesa piebilst (22. punkts), ka, ja Šveices Konfederācija, ņemot vērā it īpaši nolīguma par gaisa transportu īpašo kontekstu, būtu jāpielīdzina nevis dalībvalstij, bet gan jāuzskata par juridisku personu EKL 230. panta ceturtās daļas izpratnē, tad arī šādā gadījumā prasību pirmajā instancē izskatītu Pirmās instances tiesa, kā paredzēts minētajā Līguma noteikumā, un tā tādējādi saskaņā ar Tiesas Statūtu 54. panta otro daļu ir jānodod izskatīšanai Pirmās instances tiesā.
46 Šajos apstākļos Tiesa nolēma, ka prasība pirmajā instancē katrā ziņā būtu jānodod izskatīšanai Pirmās instances tiesā kā saskaņā ar Lēmumu 2004/407, tā saskaņā ar Tiesas Statūtu 54. panta otro daļu.
47 Ar 2006. gada 7. jūlija rīkojumu Pirmās instances tiesa atļāva Landkreis Waldshut [Valdshūtas pašvaldībai] iestāties lietā Komisijas prasījumu atbalstam. Landkreis Waldshut ir Vācijas pašvaldība Šveices pierobežā, kuru šķērso lidmašīnas, kas nolaižas Cīrihes lidostā, un kuru ar apstrīdētajā lēmumā paredzētajiem Vācijas pasākumiem ir paredzēts aizsargāt no trokšņa piesārņojuma.
48 Tā kā Pirmās instances tiesas palātu sastāvs tika mainīts, tiesnesis referents tagad darbojas piektajā palātā, kurai attiecīgi tika nodota šī lieta.
49 Pamatojoties uz tiesneša referenta ziņojumu, Pirmās instances tiesa (piektā palāta) nolēma uzsākt mutvārdu procesu. Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Pirmās instances tiesa [tagad – Vispārējā tiesa] uzdeva 2009. gada 9. septembra tiesas sēdē.
50 Šveices Konfederācija lūdz Vispārējo tiesu:
– atcelt apstrīdēto lēmumu no tā pieņemšanas brīža;
– piespriest Komisijai un Landkreis Waldshut atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
51 Komisija lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību;
– piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
52 Vācijas Federatīvā Republika lūdz Vispārējo tiesu noraidīt prasību.
53 Landkreis Waldshut lūdz Vispārējo tiesu:
– noraidīt prasību;
– piespriest Šveices Konfederācijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ieskaitot ārpustiesas izdevumus.
Juridiskais pamatojums
54 Vispirms jānorāda, ka savā iestāšanās rakstā Landkreis Waldshut ir lūgusi Vispārējo tiesu pēc savas iniciatīvas pārbaudīt prasības pieņemamību un to atzīt par nepieņemamu, it īpaši tāpēc, ka Šveices Konfederāciju nevarot pielīdzināt Kopienas dalībvalstij un uz to arī tieši un individuāli neattiecoties apstrīdētais lēmums.
55 Tomēr šīs lietas apstākļos nav jāizlemj jautājums par šīs prasības pieņemamību, jo tā katrā ziņā ir jānoraida kā nepamatota (šajā ziņā skat. Tiesas 2002. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer, Recueil, I‑1873. lpp., 52. punkts, un 2004. gada 23. marta spriedumu lietā C‑233/02 Francija/Komisija, Recueil, I‑2759. lpp., 26. punkts).
56 Šajā ziņā jānorāda, ka prasības pamatojumā Šveices Konfederācija būtībā ir izvirzījusi trīs pamatus. Pirmais ir par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Otrais ir par Regulas Nr. 2408/92 9. panta pārkāpumu. Trešais ir par, pirmkārt, vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un brīvas pakalpojumu sniegšanas gaisa transporta jomā principu un, otrkārt, nolīguma 17. pantā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumiem.
Par pirmo pamatu – Šveices Konfederācijas tiesību uz aizstāvību pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
57 Šveices Konfederācija apgalvo, ka Komisija ir pārkāpusi tās tiesības tikt uzklausītai pirms apstrīdētā lēmuma pieņemšanas, tāpēc ka tā tai noteikusi tikai piecu darba dienu termiņu apsvērumu par Vācijas Federatīvajai Republikai adresēto paziņojumu par iebildumiem sniegšanai. Šis īsais termiņš Šveices Konfederācijai neesot ļāvis veikt detalizētu Komisijas argumentu izpēti un efektīvi aizstāvēt savu viedokli. Šveices Konfederācija turklāt apsvērumos par paziņojumu par iebildumiem esot minējusi, ka ir aizskartas tās tiesības uz aizstāvību. Tik īsa termiņa noteikšana Šveices Konfederācijai apsvērumu par paziņojumu par iebildumiem sniegšanai turklāt esot vēl jo vairāk nesaprotama tāpēc, ka Komisija acīmredzami lietai neesot atzinusi īpašas steidzamības raksturu.
58 Komisija un personas, kas iestājušās lietā, apstrīd Šveices Konfederācijas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
59 Jāatgādina, ka Šveices Konfederācija ir iesniegusi sūdzību, uz kuras pamata ir izveidots paziņojums par iebildumiem un vēlāk pieņemts apstrīdētais lēmums, un ka minētais lēmums ir adresēts nevis tai, bet gan Vācijas Federatīvajai Republikai.
60 Pat pieņemot, ka tikai tāpēc, ka tā ir iesniegusi attiecīgo sūdzību, Šveices Konfederācija varētu pamatoties uz tiesībām tikt uzklausītai par paziņojumu par iebildumiem, jākonstatē, ka lietas apstākļos šīs tiesības nav pārkāptas.
61 Ir taisnība, ka Komisijas noteiktais piecu darba dienu termiņš Šveices Konfederācijas apsvērumu par paziņojumu par iebildumiem iesniegšanai šķiet relatīvi īss.
62 Tomēr Šveices Konfederācija pirms šī termiņa beigām spēja iesniegt dokumentu ar apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem uz vienpadsmit lapaspusēm, kam bija pievienots otrs dokuments uz trīspadsmit lapaspusēm ar tās apsvērumiem par šī sprieduma 20. punktā minēto Vācijas iestāžu 2003. gada 28. augusta vēstuli.
63 Protams, dokumenta par apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem ievadā Šveices Konfederācija Komisijai pārmet tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tāpēc ka tai noteiktais termiņš esot bijis pārāk īss. Tā piebilst, ka tā nevarēja izanalizēt visus paziņojumā par iebildumiem izvirzītos jautājumus, bet ir apskatījusi tikai tos aspektus, kas tai ir bijuši vissvarīgākie.
64 Tomēr prasībā Šveices Konfederācija ir tikai vispārīgi minējusi tās tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, neidentificējot nevienu jautājumu, kas nebūtu apskatīts tās dokumentā par apsvērumiem par paziņojumu par iebildumiem īsā šī dokumenta iesniegšanas termiņa dēļ.
65 Vēl jānorāda, ka Šveices Konfederācijai bija iespēja izteikt savu viedokli par paziņojumu par iebildumiem konsultatīvās komitejas “Pieeja tirgum (gaisa satiksme)” sēdē 2003. gada 4. novembrī.
66 Visbeidzot, no lietas materiāliem neizriet un Šveices Konfederācija arī nav minējusi, ka tā būtu lūgusi Komisijai minētā termiņa pagarinājumu.
67 Šajos apstākļos jāsecina, ka šis pamats ir noraidāms.
Par otro pamatu – Regulas Nr. 2408/92 9. panta pārkāpumu
Lietas dalībnieku argumenti
68 Šveices Konfederācija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija ir uzskatījusi, ka apstrīdētie Vācijas pasākumi bija jāanalizē, ņemot vērā tikai to saderību ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. un 3. punktu. Tā tādējādi esot izslēgusi šīs regulas 9. panta 3. punkta piemērojamību, tāpēc ka Vācijas iestādes to nebija informējušas par minēto pasākumu īstenošanu.
69 Taču saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli, ja Komisija Regulas Nr. 2408/92 9. panta piemērošanu padara atkarīgu no valsts veiktas tās īstenoto pasākumu paziņošanas, tā atļauj šai valstij pašai izvēlēties savas rīcības izvērtēšanas kritērijus. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 12. apsvēruma izrietot, ka šajā lietā Vācijas Federatīvā Republika pretēji šī lēmuma 32. apsvērumā minētajam esot paziņojusi Komisijai par otro regulu par 213. RA grozījumiem.
70 Šveices Konfederācija uzskata, ka Regulas Nr. 2408/92 9. pants salīdzinājumā ar šīs pašas regulas 8. pantu ir lex specialis. Saskaņā ar tās viedokli apstrīdētajiem Vācijas pasākumiem ir piemērojams iepriekš minētais 9. pants, jo ar tiem apzināti tiek ierobežotas iespējas nolaisties Cīrihes lidostā, lidojot pa Vācijas gaisa telpu, un tāpēc praktiski radīts satiksmes tiesību ierobežojums.
71 Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi šādu pasākumu veikšanai neesot izpildīti, un Vācijas Federatīvā Republika turklāt neesot ievērojusi šī panta 3. punktā paredzēto procedūru, lai paziņotu par veiktajiem pasākumiem. Turklāt minētie pasākumi nesamērīgi ietekmējot Šveices aviosabiedrību Swiss un tādējādi to diskriminējot. Tādējādi apstrīdētais lēmums, tā kā tajā ir noteikts, ka Vācijas Federatīvā Republika var turpināt piemērot minētos pasākumus, esot pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 2408/92 9. panta noteikumus.
72 Šveices Konfederācija replikā piebilst, ka tā vietā, lai apstrīdētajā lēmumā aizstāvētu viedokli, ka Regulas Nr. 2408/92 9. pants nav piemērojams apstrīdētajiem Vācijas pasākumiem, tāpēc ka Vācijas iestādes nebija paziņojušas par minētajiem pasākumiem, Komisija esot izvirzījusi citu viedokli, ka minētā tiesību norma esot piemērojama tikai ierobežojumiem, kas ir domāti, lai atrisinātu nopietnas problēmas, kas skar ne tikai tirgus pieejas nosacījumus. Saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli tas ir jauns pamatojums, kas nav minēts apstrīdētajā lēmumā. Taču pārsūdzētā tiesību akta pamatojuma maiņa tiesvedības laikā neesot pieļaujama. Turklāt šī pamatojuma maiņa liecinot par apstrīdētajā lēmumā izvirzītā pamatojuma nepietiekamību, lai pamatotu, kāpēc Regulas Nr. 2408/92 9. pants nav piemērojams apstrīdētajiem Vācijas pasākumiem.
73 Komisija un personas, kas iestājušās lietā, apstrīd Šveices Konfederācijas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
74 Jāatgādina, ka satiksmes tiesību izmantošana, kā ir paredzēts Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. punktā, šīs pašas regulas 2. panta f) punkta izpratnē it īpaši ir pakļauta publicētiem valsts darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali. Saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc dalībvalsts lūguma it īpaši pārbauda šī paša panta 2. punkta piemērošanu konkrētam dalībvalsts veiktam pasākumam un nolemj, vai šī dalībvalsts drīkst turpināt attiecīgā pasākuma piemērošanu.
75 Bet Regulas Nr. 2408/92 9. pantā ir paredzēta precīzāka to darbības noteikumu kategorija, kas ir piemērojami satiksmes tiesību izmantošanai iepriekš minētajā izpratnē, proti, tā 1. punkta izpratnē, – darbības noteikumi, ar kuriem izvirzīti nosacījumi, tiek ierobežota vai atteikta satiksmes tiesību izmantošana. No šīs Regulas Nr. 2408/92 9. pantā paredzēto pasākumu definīcijas izriet, ka tie būtībā ietver vismaz nosacītu vai daļēju satiksmes tiesību izmantošanas aizliegumu.
76 Tātad, kā pamatoti apgalvo Šveices Konfederācija, Regulas Nr. 2408/92 9. pants salīdzinājumā ar šīs pašas regulas 8. pantu ir lex specialis tādā ziņā, ka 9. pantā ir paredzēta tikai daļa no 8. pantā paredzētajiem pasākumiem un tajā attiecīgajiem pasākumiem ir noteikti papildu nosacījumi, kas 8. pantā nav paredzēti.
77 Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punktā paredzētos pasākumus dalībvalsts var piemērot tikai tad, ja ir izpildīti minētā panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi un turklāt konkrētā dalībvalsts ir izpildījusi savu šī paša panta 3. punktā paredzēto pienākumu paziņot citām dalībvalstīm un Komisijai vajadzību veikt pasākumus vismaz trīs mēnešus pirms to veikšanas.
78 Tikai tad, ja dalībvalsts, kas gatavojas veikt attiecīgos pasākumus, ir sniegusi tādu informāciju citām dalībvalstīm un Komisijai, Regulas Nr. 2408/92 9. panta 4. punkts kļūst piemērojams. Šajā tiesību normā ir paredzēts, ka Komisija pēc savas iniciatīvas vai pēc kādas citas dalībvalsts lūguma pārbauda attiecīgo pasākumu atbilstību Regulai Nr. 2408/92 un Kopienu tiesībām kopumā.
79 Savukārt, ja trūkst šādas informācijas, attiecīgā dalībvalsts šos pasākumus nevar veikt, pat ja ir izpildīti 9. panta 1. un 2. punktā paredzētie nosacījumi to veikšanai.
80 Ja attiecīgā dalībvalsts tomēr šos pasākumus veic, Komisijai ir tiesības tos pārbaudīt nevis saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 9. panta 4. punktu, kura piemērošanas nosacījumi nav izpildīti, bet saskaņā ar šīs pašas regulas 8. panta 3. punktu. Faktiski, kā ir norādīts šī sprieduma 76. punktā, tā kā Regulas Nr. 2408/92 9. pantā paredzētie pasākumi ir īpaša šīs pašas regulas 8. panta 2. punktā minēto pasākumu kategorija, tiem ir piemērojams arī šis pēdējais pants.
81 Vēl ir jānorāda, ka, ja dalībvalsts piemēro Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punktā paredzētos pasākumus, neievērojot šī paša panta 3. punktā paredzēto procedūru, minēto pasākumu pārbaude saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu var noslēgties tikai ar secinājumu, ka attiecīgā dalībvalsts nevar turpināt tos piemērot (skat. šī sprieduma 80. punktu).
82 Vispirms jāatzīst, ka par pasākumiem, par kuriem pieņemts apstrīdētais lēmums, nebija paziņots Komisijai. Turklāt no apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika var turpināt piemērot 213. RA ar grozījumiem, kas izdarīti ar 2003. gada 4. aprīļa pirmo grozījumu regulu, un ka šis lēmums nekādi neattiecas uz 2003. gada 1. oktobra otro regulu par 213. RA grozījumiem.
83 No tā izriet, ka, kaut gan apstrīdētā lēmuma 12. apsvērumā minētās Vācijas Federatīvās Republikas veiktās otrās regulas paziņošanas Komisijai mērķis bija informēt Komisiju Regulas Nr. 2408/92 9. panta 3. punkta izpratnē par to, ka bija vajadzīga otrās regulas piemērošana, nevar tikt apstrīdēts apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā izdarītais konstatējums, ka par pasākumiem, par kuriem pieņemts šis lēmums, proti, 213. RA, kurā izdarīti grozījumi par pirmo regulu par grozījumiem, nebija paziņots Komisijai, piemērojot Regulas Nr. 2408/92 9. pantu.
84 Par Šveices Konfederācijas argumentiem par apgalvoto apstrīdētā lēmuma pamatojuma maiņu tiesvedības laikā, kas liecinot par apstrīdētajā lēmumā ietvertā pamatojuma nepietiekamību (skat. šī sprieduma 72. punktu), pietiek norādīt, ka apstrīdētajā lēmumā izdarītais konstatējums par attiecīgo Vācijas pasākumu nepaziņošanu saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 9. panta 3. punktu, kā izriet no iepriekš minētā, ir pietiekams pamatojums, kas attaisno minēto pasākumu pārbaudes neveikšanu, piemērojot šī paša panta 4. punktu. Turklāt Komisijas aizstāvības rakstā minētais paskaidrojums par tādu pasākumu raksturu, kuriem ir piemērojams minētais pants, ir domāts, tikai lai atbildētu uz apgalvojumu, kas par to ir minēts prasības pieteikumā, un tāpēc nav uzskatāms par minētā lēmuma pamatojuma maiņu tiesvedības laikā.
85 Otrkārt, nevar pieņemt Šveices Konfederācijas argumentu, ka Komisija, nesecinot, ka attiecīgie Vācijas pasākumi ietilpst Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punktā paredzēto pasākumu kategorijā un ka tādējādi Vācijas Federatīvā Republika nevar turpināt tos piemērot, jo tā nav ievērojusi šī paša panta 3. punktā paredzēto procedūru, esot pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
86 Kā izriet no apstrīdētā lēmuma 1.–6. un 44. apsvēruma, tos lasot kopā, attiecīgie Vācijas pasākumi nekādā ziņā nenozīmē, ka to piemērošanas laikā būtu aizliegti lidojumi Vācijas gaisa telpā no vai uz Cīrihes lidostu.
87 Šie pasākumi būtībā tikai liedz to piemērošanas laikā zemā augstumā pārlidot Vācijas teritorijas daļu Šveices pierobežā (apstrīdētā lēmuma 6. apsvērums), kaut gan šīs pašas teritorijas pārlidošana augstākā augstumā joprojām ir iespējama. Tie tātad būtībā, kā ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 44. apsvērumā, ko neapstrīd Šveices Konfederācija, ietver tikai attiecīgo lidojumu trajektorijas izmaiņas pēc izlidošanas vai pirms nolaišanās Cīrihes lidostā.
88 Kaut gan šie pasākumi varētu radīt Cīrihes lidostas kapacitātes samazināšanos un tādējādi varētu tikt uzskatīti par ierobežojumiem, pretēji Šveices Konfederācijas apgalvojumam tiem nav piemērojams Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkts. Faktiski, kā jau norādīts (skat. šī sprieduma 75. punktu), pasākumiem, uz kuriem attiecas šī pēdējā tiesību norma, ir raksturīgs tas, ka tie ietver kaut vai nosacītu vai daļēju lidojumu aizliegumu.
89 Šajā ziņā jāprecizē, ka, ja dalībvalsts pieprasa ievērot tās publicētos valsts, reģionālos vai vietējos darbības noteikumus, kas it īpaši attiecas uz vides aizsardzību, lai atļautu izmantot satiksmes tiesības Regulas Nr. 2408/92 izpratnē, tas nav pielīdzināms jauna nosacījuma izvirzīšanai šo tiesību izmantošanai minētās regulas 9. panta 1. punkta izpratnē. Ja tas tā būtu, tad šīs regulas 8. panta 2. punktam nebūtu nekādas jēgas. Drīzāk Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punktā izvirzītie nosacījumi ir tie, kas satiksmes tiesību izmantošanu padara atkarīgu no citiem nosacījumiem, nevis vienkāršas publicētu valsts, reģionālo vai vietējo noteikumu ievērošanas. Tādējādi jauna ierosināta aviomaršruta komerciālās pamatotības vai citu apmierinošu transporta veidu neesamības pierādījumu prasība ir piemērs, kad varētu tikt piemērots Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkts.
90 Tāpēc Komisijai nevar pārmest kļūdas tiesību piemērošanā pieļaušanu, tāpēc ka tā neuzskatīja, ka attiecīgajiem Vācijas pasākumiem nav piemērojams Regulas Nr. 2408/92 9. panta 1. punkts.
91 No tā izriet, ka šis pamats nav pamatots un ir noraidāms.
Par trešo pamatu – pirmkārt, vienlīdzīgas attieksmes, samērīguma un brīvas pakalpojumu sniegšanas gaisa transporta jomā principu un, otrkārt, nolīguma 17. pantā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumiem
Lietas dalībnieku argumenti
92 Vispirms Šveices Konfederācija Komisijai pārmet vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu. Šajā ziņā tā, pirmkārt, apgalvo, ka Komisija ir kļūdaini apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumā uzskatījusi, ka teorētiskai Cīrihes lidostas vai tās apkārtnes iedzīvotāju diskriminācijai nolīgums nav piemērojams. Cīrihes lidostas un tās apkārtnes iedzīvotāju intereses saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli esot “tieši saistītas” ar gaisa transportu un tādējādi tām esot piemērojams nolīgums saskaņā ar 2. panta noteikumiem. Turklāt Komisijas loma nolīguma piemērošanā attiecoties ne tikai uz no nolīguma 18. panta 2. punkta izrietošo pilnvaru izmantošanu. Saskaņā ar šī paša panta 1. punktu Komisija esot atbildīga par šī nolīguma piemērošanu Kopienas teritorijā.
93 Šveices Konfederācija piebilst, ka pasākuma veikšanai, pamatojoties uz Regulu Nr. 2408/92, kurš ir paredzēts, lai nodrošinātu pieeju gaisa transporta tirgum, ir jāņem vērā ne tikai aviosabiedrību intereses, bet arī tādu citu grupu tiesības un intereses, kuras ietekmē minētais pasākums. Tas, ka Komisija pati pamatojusi apstrīdētos Vācijas pasākumus, atsaucoties uz Cīrihes lidostai kaimiņos esošā Vācijas reģiona tūrisma nozares interesēm, apstiprinot šo apgalvojumu.
94 No tā saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli izrietot, ka Komisijai bija jāveic Vācijas attiecībā uz Cīrihes lidostu veikto apstrīdēto pasākumu un Vācijas Federatīvās Republikas attiecībā uz savām lidostām, it īpaši Minhenes (Vācija) un Frankfurtes pie Mainas (Vācija) lidostām, veikto pasākumu salīdzinājums, vēl jo vairāk tāpēc, ka brīva pieeja lidostām ir obligāts priekšnosacījums aviosabiedrību satiksmes tiesību izmantošanai.
95 Šāds salīdzinājums parādītu, ka Vācijas Federatīvās Republikas attiecībā uz Cīrihes lidostu veiktie pasākumi ir bijuši daudz ierobežojošāki par tiem, kas veikti attiecībā uz Vācijas lidostām, it īpaši Minhenes un Frankfurtes pie Mainas lidostām. Līdzīgu pasākumu veikšana attiecībā uz Vācijas lidostām Vācijas tiesībās esot aizliegta.
96 Otrkārt, Šveices Konfederācija apstrīd apstrīdētajā lēmumā izdarīto secinājumu, ka attiecīgie Vācijas pasākumi neradot netiešu Šveices aviosabiedrības Swiss diskrimināciju. Tā šajā ziņā apgalvo, ka attiecīgie Vācijas pasākumi esot galvenokārt un nesamērīgi neizdevīgi šai aviosabiedrībai, kas, kā atzīts apstrīdētajā lēmumā, izmanto Cīrihes lidostu par centrālo punktu savam zvaigžņveida tīklam. Tas, ka attiecībā uz Minhenes un Frankfurtes pie Mainas lidostām, kuras par centrālajiem punktiem savam zvaigžņveida tīklam izmanto Vācijas aviosabiedrība Lufthansa, nav veikts neviens līdzīgs pasākums, apstiprinot apstrīdēto pasākumu diskriminējošo raksturu.
97 Treškārt, Šveices Konfederācija apstrīd apstrīdētajā lēmumā (42. apsvērums) izdarīto apgalvojumu, ka attiecīgie Vācijas pasākumi trokšņa piesārņojuma novēršanai esot vajadzīgi svarīga tūristu galamērķa aizsardzībai. Tā šajā ziņā apgalvo, ka tās sarunas ar Vācijas Federatīvo Republiku vien nepierādot, ka apstrīdētie pasākumi būtu bijuši juridiski vajadzīgi. Šveices Konfederācija esot piedalījusies šajās sarunās politisku, nevis juridisku iemeslu dēļ.
98 Vēl Komisija neesot pārbaudījusi, vai trokšņa piesārņojums Vācijas teritorijas apgabalā, uz kuru attiecas apstrīdētie pasākumi, bija tik liels, lai pamatotu šo pasākumu veikšanu. Šveices Konfederācija apgalvo, ka tā savas sūdzības pamatojumam bija iesniegusi detalizētus Laboratoire suisse d’essai de matériaux et de recherches (EMPA) aprēķinus, kas liecinot par pretējo. Tā arī sūdzībā esot uzsvērusi, ka lielākā daļa no lidojumiem virs teritorijas, uz kuru attiecas attiecīgie Vācijas pasākumi, ir lidojumi nosēžoties, kas tiek veikti ar zemākiem motora apgriezieniem, tādējādi trokšņa piesārņojums tiekot samazināts. Turklāt šie lidojumi attiecīgo zonu šķērsojot nosacīti lielā augstumā. Nolaišanās pēdējā stadija sākoties tikai virs Vācijas un Šveices Reinas robežas aptuveni 800 metru augstumā.
99 Turklāt apstrīdētajā lēmumā esot ignorēts, ka trokšņa piesārņojums Vācijas teritorijā, uz kuru attiecas attiecīgie pasākumi, jau esot mazāks par Šveices robežvērtībām, kas esot daudz striktākas par attiecīgajām Vācijas vērtībām. Turklāt zināmus attiecīgajos Vācijas pasākumos noteiktos minimālos lidojumu augstumus nekādā veidā nepamatojot prettrokšņa aizsardzības apsvērumi, jo lidojumi daudz zemākos augstumos neradot nekādu troksni.
100 Šveices Konfederācija piebilst, ka, izvērtējot attiecīgos Vācijas pasākumus, Komisijai bija jāietekmējas no Direktīvas 2002/30. Šajā direktīvā ne tikai ir atsauce uz Regulu Nr. 2408/92, bet tā arī atspoguļojot politisko vienprātību jautājumā par līdzsvarotu pieeju lidmašīnu radītā trokšņa pārvaldībā.
101 Šveices Konfederācija šajā ziņā apstrīd iemeslus, kas izvirzīti apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā, lai pamatotu Direktīvas 2002/30 neņemšanu vērā. Apvienotā komiteja 2003. gada 3. decembrī esot pieņēmusi principiālu lēmumu integrēt šo direktīvu nolīguma pielikumā. Protams, Direktīva 2002/30 vēl esot jātransponē valsts tiesībās. Tomēr saskaņā ar no nolīguma 17. panta izrietošo lojālas sadarbības pienākumu Komisijai kā Kopienas pārstāvei esot bijis jāņem vērā šī direktīva, kas saskaņā ar tās 7. apsvērumu dod priekšroku trokšņa samazināšanas pasākumiem, kuri dod lielāku labumu videi par mazākām izmaksām. Taču tas tā neesot attiecīgo Vācijas pasākumu gadījumā, kuri radot ļoti lielas izmaksas un turklāt izraisot vides situācijas pasliktināšanos Šveices teritorijā Cīrihes lidostas tuvumā, kaut gan Vācijas pierobežas zonā no tiem izrietošais uzlabojums ir minimāls.
102 Tāpat nevarot piekrist apstrīdētajā lēmumā izdarītajam apgalvojumam, ka Direktīvas 2002/30 4. panta 1. punktā dalībvalstīm neesot noteikts pienākums izvēlēties līdzsvarotu pieeju tikai tās teritorijā esošu lidostu trokšņa pārvaldībā. Saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli Eiropas tiesību aspektā esot pamatoti pieprasīt, lai dalībvalsts izvēlētos šādu pašu pieeju, veicot pasākumus attiecībā uz citā dalībvalstī esošu lidostu.
103 Šveices Konfederācija piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā norādītais apsvērums, ka teritorija, uz kuru attiecas apstrīdētie Vācijas pasākumi, ir svarīgs tūristu galamērķis, ir pārāk vispārīgs. Faktiski lidmašīnas no Cīrihes lidostas vai uz to pārlidojot tikai dažas Vācijas pierobežas pašvaldības un to darot lielā augstumā. Savukārt Vācijas tūrisma nozare attiecīgajā reģionā gūstot lielu peļņu, pateicoties tam, ka tā atrodas netālu no Cīrihes lidostas. Turklāt attiecīgie Vācijas pasākumi radot daudz smagākas sekas vairākām Šveices pašvaldībām, no kurām vairākas ar ļoti lielu iedzīvotāju skaitu atrodas Cīrihes lidostas tuvumā.
104 Otrkārt, Šveices Konfederācija apstrīd apstrīdētajā lēmumā izdarīto secinājumu (43. apsvērums), ka attiecīgie Vācijas pasākumi neesot nesamērīgi. Šveices Konfederācija šajā ziņā apgalvo, ka, kaut gan Komisija apliecina, ka Vācijas Federatīvā Republika nevarot veikt nekādus ne tik radikālus pasākumus, tā, pārkāpjot pienākumu norādīt pamatojumu, nav norādījusi, kādus citus pasākumus tā ir pārbaudījusi.
105 Šveices Konfederācija piebilst, ka atšķirībā no attiecīgajiem Vācijas pasākumiem pastāv citi pasākumi, piemēram, trokšņa kvotu, kas nav pārsniedzama, pārlidojot attiecīgo Vācijas teritoriju noteiktās stundās, noteikšana. Šāda trokšņa kvota, kas nav pārsniedzama nakts stundās, kopš 2002. gada vasaras esot noteikta Frankfurtes pie Mainas lidostai.
106 Apstrīdētajā lēmumā norādītajam apsvērumam, ka Vācijas Federatīvajai Republikai neesot nekādas pilnvaras attiecībā uz Cīrihes lidostu, šajā ziņā neesot nozīmes. Vācijas Federatīvā Republika ar apstrīdētajiem pasākumiem faktiski vēloties likt minētajai lidostai reorganizēt tās darbības sistēmu un tā tieši piesavinoties šādas pilnvaras. Atzinums, ka Šveices Konfederācija pēdējos divdesmit gados neesot veikusi atbilstošus pasākumus, esot nenozīmīgs un nepareizs. Īstenībā Šveices Konfederācija vienmēr esot atļāvusi Vācijas pašvaldībām un to iedzīvotājiem piedalīties pētījumos par lidotas koncesijas grozījumiem.
107 Turklāt apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini samazināta attiecīgo Vācijas pasākumu ietekme uz Cīrihes lidostas kapacitāti. Pirmkārt, apstrīdētajā lēmumā esot ignorēts, ka svarīgi iemesli, kas saistīti ar lidostas topogrāfiju, liek nosēšanos īstenot no ziemeļiem. Tā kā tas vairs nav iespējams laika posmā, kad tiek īstenoti attiecīgie Vācijas pasākumi, lidostas kapacitāte tiek ievērojami samazināta, tāpēc vienmēr rodas šķēršļi kustībai, kas kavē gaisa satiksmes plūsmu to nosēšanos gadījumos, kas paredzētas laikā no 6.00 līdz 6.30 no rīta un pēc 21.00, kā arī no 8.30 svētku dienās.
108 Otrkārt, par Cīrihes lidostas izlidošanas un nosēšanās kapacitāti apstrīdētajā lēmumā kļūdaini esot ņemta vērā maksimālā kapacitāte, kas esot tikai teorētiska vērtība. Saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli apstrīdētajā lēmumā bija jāņem vērā paredzamā kapacitāte, kas vienmēr esot mazāka par pieļaujamo kapacitāti. Ja šī kapacitāte būtu ņemta vērā izlidošanas gadījumiem, varētu konstatēt, ka laikā no 7.00 līdz 8.00 un laikā no 20.00 līdz 21.00 nedēļas nogalēs ir paredzēts vairāk nosēšanos, nekā pieļauj Cīrihes lidostas kapacitāte, kas ir samazināta attiecīgo Vācijas pasākumu piemērošanas dēļ.
109 Apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini noteikts, ka jauno nosēšanās sistēmu izveidošana palielinot Cīrihes lidostas kapacitāti. Šī izveidošana ļaujot tikai īstenot citādas nolaišanās procedūras arī samazinātas redzamības apstākļos, bet reāli neietekmējot lidostas izmantošanas kapacitāti. Par apstrīdētajā lēmumā izdarīto konstatējumu (47. apsvērums), ka ir pieejama liela kapacitāte stundās pirms un pēc laika posma, kad tiek īstenoti attiecīgie Vācijas pasākumi, Šveices Konfederācija apgalvo, ka tajā ir ignorēti aviosabiedrību un lidostas ierobežojumi. Tie liekot optimizēt nosēšanās un izlidošanas viļņu sekošanu vienu otram un liedzot vajadzības gadījumā pārlikt lidojumus uz stundām pirms vai pēc sastrēguma stundām.
110 Šveices Konfederācija piebilst, ka apstrīdētajā lēmumā kļūdaini ir analizēta situācija kapacitātes jomā, pamatojoties tikai uz aviosabiedrības Swiss lidojumu grafiku. Ar šādu pieeju tiekot ignorēts, ka attiecīgie Vācijas pasākumi liekot Cīrihes lidostai izmantot daudz efektīvāku izmantošanas veidu, kas atstājot praktiskas negatīvas sekas uz minētās lidostas iespējām rīkoties ārkārtas apstākļos, piemēram, nevēlamos meteoroloģiskos apstākļos vai brīvdienu perioda sākumā, kā arī vispārīgāk nākotnē, iespējams, palielināt gaisa satiksmi.
111 Treškārt, Šveices Konfederācija Komisijai pārmet kļūdu tiesību piemērošanā, jo tā neesot ņēmusi vērā, ka attiecīgo Vācijas pasākumu negatīvās sekas Cīrihes lidostai un aviosabiedrībai Swiss radot brīvas pakalpojumu sniegšanas gaisa satiksmes jomā ierobežojumu.
112 Šveices Konfederācija šajā ziņā apstrīd apstrīdētā lēmuma 35. apsvēruma b) punktā norādīto Komisijas apgalvojumu, ka Šveices Konfederācija nepiedalās gaisa pakalpojumu iekšējā tirgū un ka “šobrīd nolīgumā ir paredzēta tikai satiksmes tiesību apmaiņa” starp Šveici un Kopienu. Šis apgalvojums esot pretrunā iespaidam, kāds tika radīts Šveices Konfederācijai sarunās, kuras noslēdzās ar nolīguma noslēgšanu. Tajā arī neesot ņemts vērā, ka nolīgumam ir tādi paši mērķi kā EK līgumam un EEZ līgumam. Turklāt, kā izrietot no iepriekš 33. punktā minētā sprieduma lietā Malpensa, ar Regulu Nr. 2408/92 brīva pakalpojumu sniegšana gaisa satiksmes jomā ir īstenota pilnīgi.
113 Šajā ziņā Šveices Konfederācija apstrīd Komisijas šajā pašā apstrīdētā lēmuma 35. apsvēruma b) punktā izvirzīto apgalvojumu, ka iepriekš 33. punktā minēto spriedumu lietā Malpensa nevarēja ņemt vērā, jo tas tika pasludināts pēc nolīguma noslēgšanas, par to nebija paziņots Šveices Konfederācijai un tas arī netika izskatīts Apvienotajā komitejā, kā ir paredzēts nolīguma 1. panta 2. punktā. Saskaņā ar Šveices Konfederācijas viedokli tas, ka par minēto spriedumu nebija paziņots, neizslēdz, ka tas tika ņemts vērā, vēl jo vairāk tāpēc, ka runa ir par pašas Komisijas pieļautu bezdarbību. Turklāt apstrīdētais lēmums šajā aspektā esot pretrunīgs, jo, pirmkārt, tajā ir minēts iepriekš 33. punktā minētais spriedums lietā Malpensa, lai pamatotu apgalvojumu, ka samērīguma principu var īstenot tikai saistībā ar brīvu pakalpojumu sniegšanu, un, otrkārt, tajā ir norādīts, ka minēto spriedumu nevar ņemt vērā.
114 Visbeidzot, Šveices Konfederācija atgādina, ka tās sūdzībā, kas tika noraidīta ar apstrīdēto lēmumu, tā Vācijas Federatīvajai Republikai pārmeta nolīguma 17. pantā paredzētā lojālas sadarbības pienākuma pārkāpumu. Šim pienākumam esot tāda pati piemērojamība kā tā, kas izriet no EKL 10. panta, un nozīmīga esot arī judikatūra par šo pantu. Atsakoties apstrīdētajā lēmumā ņemt vērā šo Vācijas Federatīvās Republikas pienākumu, Komisija esot pārkāpusi labticības principu.
115 Tas, ka nolīguma puse ir tikai Kopiena, tam neliedzot radīt sekas arī attiecībā uz Vācijas Federatīvo Republiku. Šo pēdējo nolīgums faktiski saistot saskaņā ar EKL 300. panta 7. punktu, un tai saskaņā ar judikatūru esot pienākums nodrošināt no tā izrietošo pienākumu ievērošanu.
116 Tas, ka 2001. gada 18. oktobrī parakstītais Vācijas Federatīvās Republikas un Šveices Konfederācijas nolīgums nav ratificēts, nevarot pamatot apstrīdēto Vācijas pasākumu veikšanu. Attiecīgais nolīgums faktiski neesot bijis brīvu sarunu, bet gan Vācijas Federatīvās Republikas uz Šveices Konfederāciju veikta spiediena rezultāts. Turklāt attiecīgie Vācijas pasākumi pārsniedzot ne tikai to, kas ir paredzēts minētajā divpusējā līgumā, bet arī vienpusējos pasākumus, ko Vācijas Federatīvā Republika draudēja pieņemt gadījumā, ja sarunas ar Šveices Konfederāciju beigtos ar neveiksmi. Turklāt Vācijas Federatīvā Republika neesot devusi Šveices Konfederācijai laiku, kas tai bija vajadzīgs, lai pielāgotos jaunajām Vācijas tiesību normām.
117 Komisija, ko atbalsta personas, kas iestājušās lietā, apstrīd Šveices Konfederācijas argumentus.
Vispārējās tiesas vērtējums
– Par to, ka Komisija nav ņēmusi vērā Cīrihes lidostas izmantotāja un tās apkārtnes iedzīvotāju tiesības
118 Šveices Konfederācija Komisijai pārmet, ka tā apstrīdēto Vācijas pasākumu pārbaudē saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu nav ņēmusi vērā, pirmkārt, Cīrihes lidostas izmantotāja un, otrkārt, šīs lidostas apkārtnes iedzīvotāju, kurus ietekmē lidmašīnu troksnis, tiesības.
119 Šajā ziņā jāatgādina, ka saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 3. panta 1. punktu attiecīgās dalībvalstis atļauj Kopienas gaisa pārvadātājiem izmantot satiksmes tiesības šīs pašas regulas 2. panta f) punkta izpratnē Kopienas teritorijas maršrutos.
120 Tomēr, kā ir norādīts Regulas Nr. 2408/92 preambulas četrpadsmitajā apsvērumā, “satiksmes tiesību izmantojumam jābūt saskaņā ar ekspluatācijas noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un apstākļiem, kas saistīti ar piekļuvi lidostai, [..] bez diskriminācijas”.
121 Tādējādi likumdevējs, pirmkārt, Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. punktā ir paredzējis, ka satiksmes tiesību izmantošana ir pakļauta publicētiem Kopienas, valsts, reģionālajiem vai vietējiem darbības noteikumiem attiecībā uz drošību, vides aizsardzību un laika nišu sadali, un, otrkārt, saskaņā ar šī paša panta 3. punktu atļāvis Komisijai piemērot īpaši tā 2. punktu un izlemt, vai attiecīgā dalībvalsts var turpināt piemērot pārbaudīto pasākumu.
122 No iepriekš minētajām tiesību normām un apsvērumiem, kā būtībā norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 40. apsvērumā, izriet, ka pasākuma pārbaude saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu attiecas uz tā sekām uz satiksmes tiesību izmantošanu Kopienas teritorijas maršrutos. Savukārt iespējamas lidostas izmantotāja vai tās apkārtnes iedzīvotāju tiesības šādā pārbaudē nav ņemamas vērā.
123 Tādējādi Komisija, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, apstrīdēto Vācijas pasākumu pārbaudē saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu nav ņēmusi vērā, pirmkārt, Cīrihes lidostas izmantotāja un, otrkārt, šīs lidostas apkārtnes iedzīvotāju, kurus ietekmē lidmašīnu troksnis, tiesības.
124 Ar pārējiem Šveices Konfederācijas argumentiem nav apstrīdams šis secinājums.
125 Pirmkārt, par Šveices Konfederācijas argumentu par nolīguma 2. pantu jāatgādina, ka saskaņā ar šī panta tekstu īpaši nolīguma pielikuma tiesību normas piemēro tādā apmērā, kādā tās attiecas uz gaisa transportu vai jautājumiem, kas tieši saistīti ar gaisa transportu.
126 Kā izriet no nolīguma 2. panta formulējuma un it īpaši tajā izmantotajiem vārdiem “tādā apmērā, kādā tas attiecas”, tas ierobežo nolīguma pielikumā uzskaitīto tiesību normu piemērojamību, izslēdzot šo tiesību normu piemērošanu gadījumos, kas neattiecas ne uz gaisa transportu, ne uz jautājumiem, kas tieši saistīti ar gaisa transportu. No tā izriet, ka šī panta mērķis un sekas nav attiecināt attiecīgo tiesību normu piemērošanu arī uz situācijām, kas neietilpst to piemērojamībā.
127 Runājot konkrētāk par Regulu Nr. 2408/92, vienīgā tās piemērojamības paplašināšana nolīguma aspektā attiecas uz Šveices Konfederācijas un tādu gaisa pārvadātāju, kuru galvenā darbības vieta atrodas tajā, pielīdzināšanu Kopienas dalībvalstīm un Kopienas gaisa pārvadātājiem saskaņā ar nolīguma pielikumu.
128 Izņemot šo piemērojamības paplašināšanu, Regula Nr. 2408/92 nav piemērojama nolīguma aspektā situācijās, kas Kopienas aspektā neietilpst tās piemērojamībā.
129 No tā izriet, ka, kaut gan lidostu izmantotāju vai to apkārtnes iedzīvotāju tiesības ir jautājums, kas ir tieši saistīts ar gaisa transportu, kā to apgalvo Šveices Konfederācija, ne nolīguma 2. pants, ne kāda cita nolīguma tiesību norma neļauj Komisijai ņemt vērā šīs tiesības, piemērojot Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu nolīguma aspektā.
130 Otrkārt, nevar pieņemt Šveices Konfederācijas argumentu par nolīguma 18. panta 1. punktu.
131 Šajā tiesību normā faktiski ir paredzēts tikai, ka Kopiena kā nolīguma līgumslēdzēja puse savā teritorijā, kas ietver Vācijas teritoriju, ir atbildīga par pareizu nolīguma piemērošanu. Tajā tādējādi Komisijai nav piešķirtas nekādas papildu pilnvaras, kas nav paredzētas nolīguma pielikumā uzskaitītajās regulās un direktīvās vai eventuāli citās Kopienu tiesību normās.
132 No tā izriet, ka nolīguma 18. panta 1. punktam šajā lietā nav nekādas nozīmes.
– Par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu
133 Šveices Konfederācija pārmet Komisijai, ka tā apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.
134 Vispirms ir jānoraida Šveices Konfederācijas arguments par vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu attiecībā uz Cīrihes lidostas apkārtnes šveiciešu iedzīvotājiem un izmantotāju. Kā ir norādīts šī sprieduma 127. punktā, Komisijai nebija pienākuma, pārbaudot apstrīdētos Vācijas pasākumus, ņemt vērā šādas intereses.
135 Par Šveices Konfederācijas argumentu par apgalvotu Šveices pārvadātāju, ieskaitot aviosabiedrību Swiss, diskrimināciju jāatgādina, ka, ņemot vērā nolīguma 3. pantu, apstrīdētā lēmuma 35. apsvēruma a) punktā ir pamatoti uzskatīts, ka diskriminācijas aizliegums “neapšaubāmi ir piemērojams” pasākuma pārbaudē saskaņā ar Regulas Nr. 2408/92 8. panta 3. punktu nolīguma aspektā un ka tādējādi apstrīdētie Vācijas pasākumi ir jāpārbauda šajā aspektā.
136 Šajā pārbaudē Komisija vispirms pamatoti ir uzskatījusi, ka ar attiecīgajiem Vācijas pasākumiem nav veikta nekāda nošķiršana starp pārvadātājiem atkarībā no to pilsonības vai identitātes (apstrīdētā lēmuma 36. apsvērums). Šveices Konfederācija šo atzinumu nav apstrīdējusi.
137 Komisija apstrīdētā lēmuma 37.–39. apsvērumā ir pārbaudījusi arī, vai, iespējams, nav pieļauta netieša diskriminācija pret Šveices pārvadātājiem. Šajā ziņā tā 38. apsvērumā ir atzinusi, ka zvaigžņveida tīklu izmantošana ir kļuvusi izplatīta gaisa pārvadātāju starpā. Šie tīkli esot izveidoti galvenajās lidostās, gandrīz vienmēr tajā valstī, kurā ir dibināts attiecīgais pārvadātājs. Galvenās lidostas attiecīgā pārvadātāja zvaigžņveida sistēmā esot centrālie punkti, kas atļauj attiecīgajam pārvadātājam piedāvāt visām lidostām, kas tiek apkalpotas no galvenās lidostas, netiešus lidojumus ar apstāšanos galvenajā lidostā. Šis pārvadātājs tādējādi varot paplašināt savu lidojumu tīklu, izvairoties no ieguldījumiem, kas ir vajadzīgi, lai izveidotu tiešus maršrutus.
138 Komisija šajā pašā apstrīdētā lēmuma apsvērumā ir atzinusi, ka pārvadātājiem, kas izmanto lidostu kā centrālo punktu zvaigžņveida tīklā, šī iemesla dēļ pieder liela daļa pārvadājumu no vai uz šo lidostu un ka tāpēc jebkuri ierobežojumi minētās lidostas izmantošanai tiem rada daudz būtiskākas sekas nekā to konkurentiem. Tomēr saskaņā ar Komisijas viedokli šāda atšķirīga attieksme pati par sevi neradot diskrimināciju, jo, ja tas tā būtu, visi ierobežojumi automātiski būtu uzskatāmi par diskriminējošiem un dalībvalstīm nebūtu nekādu iespēju likt ievērot darbības noteikumus Regulas Nr. 2408/92 8. panta 2. punkta izpratnē.
139 Saskaņā ar Komisijas viedokli (apstrīdētā lēmuma 39. apsvērums) apstrīdētie Vācijas pasākumi varot radīt netiešu diskrimināciju tikai tad, ja tie ietekmē tikai vai galvenokārt Šveices pārvadātāju veiktos lidojumus. Komisija ir uzskatījusi, ka tas tā nav, jo Šveices un Kopienas pārvadātājus minētie pasākumi ietekmējot tieši proporcionāli to lidojumu skaitam, ko tie veic starp Šveici un Kopienu.
140 Šajā ziņā jāatgādina, ka no pastāvīgās judikatūras par diskriminācijas pilsonības dēļ aizliegumu Kopienu tiesību piemērošanas jomā izriet, ka noteikumi par vienlīdzīgu attieksmi starp pilsoņiem un personām, kas nav pilsoņi, aizliedz ne vien atklātu diskrimināciju pilsonības dēļ vai – kas attiecas uz sabiedrību – juridiskās adreses dēļ, bet arī jebkādu slēptu diskrimināciju, kas, piemērojot citus atšķirības kritērijus, faktiski noved pie tā paša rezultāta (skat. it īpaši 1993. gada 13. jūlija spriedumu lietā C‑330/91 Commerzbank, Recueil, I‑4017. lpp., 14. punkts; 2002. gada 19. marta spriedumu lietā C‑224/00 Komisija/Itālija, Recueil, I‑2965. lpp., 15. punkts, un 2009. gada 27. oktobra spriedumu lietā C‑115/08 ČEZ, Krājums, I‑0000. lpp., 92. punkts).
141 Ņemot vērā nolīguma 1. panta 2. punktu, šai judikatūrai ir nozīme arī attiecībā uz Regulas Nr. 2408/92 piemērošanu nolīguma aspektā, jo tā 3. pants būtībā ir vienāds ar EKL 12. panta pirmo daļu.
142 Šajā lietā Šveices Konfederācija būtībā apgalvo, ka Vācijas Federatīvā Republika pret Cīrihes lidostu un tādējādi aviosabiedrību, kas to izmanto par centrālo punktu savam zvaigžņveida tīklam, izturas citādi nekā pret Vācijas lidostām, it īpaši Minhenes un Frankfurtes pie Mainas lidostām, kuras kā centrālos punktus savam zvaigžņveida tīklam izmanto Vācijas aviosabiedrība Lufthansa.
143 Protams, šāda atšķirīga attieksme, pieņemot, ka tā tiktu pierādīta, nebūtu tieši pamatota ar attiecīgo pārvadātāju pilsonību vai juridisko adresi. Tomēr tā varētu novest pie tāda paša rezultāta, jo, kā norādīts apstrīdētajā lēmumā, Šveices pārvadātāji, ieskaitot Swiss, parasti par centrālajiem punktiem saviem zvaigžņveida tīkliem izmanto Šveicē esošas lidostas, it īpaši Cīrihes lidostu, un tāpēc iespējami ierobežojumi attiecībā uz lidojumiem no un uz šo lidostu šos pārvadātājus ietekmē daudz vairāk nekā aviosabiedrības, kas par centrālo punktu to zvaigžņveida tīklam izmanto citu lidostu.
144 No tā izriet, ka, ņemot vērā šī sprieduma 140. punktā minēto judikatūru, apstrīdētā lēmuma 38. un 39. apsvērumā minētais vien nevar izslēgt iespējamu apstrīdēto Vācijas pasākumu diskriminējošo raksturu attiecībā pret Šveices pārvadātājiem, it īpaši Swiss.
145 Tomēr jāatgādina, ka saskaņā ar šo pašu judikatūru ar atzinumu, ka kāds pasākums noved pie tāda paša rezultāta kā diskriminācija pilsonības dēļ, nepietiek, lai secinātu, ka tas nav saderīgs ar EKL 12. pantu vai šajā gadījumā – nolīguma 3. pantu. Vēl ir jānoskaidro, vai minēto pasākumu pamato objektīvi apstākļi un vai tas ir samērīgs ar tam izvirzīto mērķi. Tikai tādā gadījumā, ja tas tā nav, tas ir uzskatāms par aizliegtu EKL 12. pantā vai šajā gadījumā – nolīguma 3. pantā (šajā ziņā skat. iepriekš 140. punktā minētos spriedumus lietā Komisija/Itālija, 20. punkts, un lietā ČEZ, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).
146 Šajā lietā, runājot, pirmkārt, par iespējamu objektīvu pamatojumu apstrīdēto pasākumu īstenošanai attiecībā tikai uz Cīrihes lidostu, jāatgādina, ka saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 42. apsvērumu “Vācijas teritorija, kuru pārlido lidmašīnas, nosēžoties Cīrihē, ir svarīgs tūristu galamērķis un šajā ziņā to īpaši ietekmē trokšņa piesārņojums”.
147 Šveices Konfederācija apstrīd šo apgalvojumu, norādot, ka iedzīvotāju skaits, kurus var ietekmēt trokšņa piesārņojums, ko attiecīgajā teritorijā rada lidmašīnas, nav ļoti liels. Taču, pat ja tas tā būtu, ar šo faktu nav apstrīdams attiecīgās Vācijas teritorijas tūrisma raksturs.
148 Tas pats attiecas uz Šveices Konfederācijas argumentu, ka Cīrihes lidostai tuvējā reģiona Vācijas tūrisma nozare gūstot ievērojamu peļņu no šīs lidostas.
149 Šis arguments faktiski apstiprina attiecīgo pasākumu skartās Vācijas teritorijas zonas tūrisma raksturu. Attiecībā uz pārējo pietiek norādīt, ka Vācijas Federatīvajai Republikai ir tiesības veikt pasākumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem trokšņa piesārņojuma samazināšanai.
150 Tāpēc ir jākonstatē, ka tas, ka Cīrihes lidostas tuvumā atrodas tūrisma zona, kā ir minēts apstrīdētā lēmuma 42. apsvērumā un kas nav apstrīdēts ar Šveices Konfederācijas argumentiem, ir objektīvs apstāklis šī sprieduma 145. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas pamato apstrīdēto Vācijas pasākumu veikšanu attiecībā tikai uz Cīrihes lidostu.
151 No lietas materiāliem neizriet un Šveices Konfederācija nav apgalvojusi, ka Minhenes un Frankfurtes pie Mainas lidostas arī atrastos svarīgu tūrisma zonu tuvumā.
152 Tāpat jānorāda, ka atšķirībā no situācijas Minhenes un Frankfurtes pie Mainas lidostu gadījumos Vācijas Federatīvajai Republikai nav nekādu pilnvaru attiecībā uz Cīrihes lidostu un tā, lai samazinātu trokšņa piesārņojumu virs Vācijas teritorijas, nevar likt šai lidostai veikt izmaiņas tās izmantošanā. Šī atšķirība, kas ir minēta apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumā, ir otrs objektīvs apstāklis, kas var pamatot apstrīdēto pasākumu veikšanu attiecībā tikai uz Cīrihes lidostu.
153 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka šajā lietā, kā izriet no apstrīdētā lēmuma, pastāv objektīvi apstākļi šī sprieduma 154. punktā minētās judikatūras izpratnē, kas pamato Vācijas veiktos pasākumus.
154 Otrkārt, atbilstoši šai pašai judikatūrai ir jāpārbauda, vai minētie pasākumi ir samērīgi ar tiem izvirzīto mērķi, proti, lidmašīnu radītā trokšņa piesārņojuma samazināšanu Vācijas teritorijas daļā, kurā tie ir veicami. Komisija šo jautājumu ir apskatījusi apstrīdētā lēmuma 41.–49. apsvērumā un ir atzinusi, ka tas tā patiešām ir.
155 Šveices Konfederācija šo secinājumu apstrīd, vispirms apgalvojot, ka lidmašīnu radītā trokšņa piesārņojuma apmērs zonā, uz kuru attiecas apstrīdētie Vācijas pasākumi, nepamato šo pasākumu veikšanu.
156 Tomēr Šveices Konfederācijas šīs argumentācijas daļas pamatojumā minētais EMPA ziņojums (skat. šī sprieduma 98. punktu) nekādā veidā nepierāda, ka trokšņa piesārņojums Cīrihes lidostai tuvējā Vācijas reģionā nerada problēmas. No šī ziņojuma gluži pretēji izriet, ka lidmašīnu radītā trokšņa piesārņojuma apmērs šajā pašā reģionā var būt robežās no 45 dB no lidostas relatīvi tālās vietās un līdz 70 dB tuvākās vietās. Šāds trokšņa apmērs tiešām var radīt problēmu tūrisma reģionā, it īpaši naktīs un nedēļas nogalēs, kad ir veicami attiecīgie Vācijas pasākumi.
157 Par Šveices Konfederācijas argumentu, ka lidmašīnu radītais trokšņa piesārņojums attiecīgajā Vācijas teritorijas zonā nepārsniedz robežvērtības, apstrīdētā lēmuma 42. apsvērumā ir pareizi norādīts, ka šīs robežas norāda uz pieņemamiem maksimālajiem lielumiem, nevis komfortabliem lielumiem un ka tāpēc dalībvalstīm ir tiesības veikt pasākumus, lai samazinātu šo trokšņa apmēru zem šiem ierobežojumiem, turklāt, ja runa ir par tūrisma reģionu, kā tas ir šajā gadījumā.
158 Šveices Konfederācijas arguments, ka zināmi attiecīgajos Vācijas pasākumos paredzētie minimālie lidojumu augstumi ir pārāk augsti un ka zemāku augstumu noteikšana nekādi nepalielinātu trokšņa piesārņojumu attiecīgajā Vācijas zonā, ir noraidāms, jo Šveices Konfederācija nav ne precizējusi zemākos augstumus, kādus varētu noteikt, ne arī vismaz apliecinājusi, ka šāds minimālo lidojumu augstumu samazinājums pozitīvi ietekmētu Cīrihes lidostas izlidošanas vai nosēšanās kapacitāti.
159 Šveices Konfederācijas arguments par Direktīvu 2002/30 arī nav pieņemams. Šajā ziņā jākonstatē, ka Šveices Konfederācija nav ne precizējusi, kādas šīs direktīvas tiesību normas būtu piemērojamas šajā lietā, ne kāds būtu to piemērošanas iznākums. Šajā ziņā jānorāda, ka Direktīvā 2002/30 nav noteikti trokšņa līmeņi, kas ir obligāti pieļaujami, kā arī nav aizliegta tādu pasākumu veikšana, kādus šajā lietā ir veikusi Vācijas Federatīvā Republika.
160 Pārējā daļā, kā pareizi ir atgādināts apstrīdētā lēmuma 53. apsvērumā, Direktīvas 2002/30 4. pantā dalībvalstīm ir noteikts pienākums īstenot “līdzsvarotu pieeju” ar troksni saistītu problēmu risināšanā tikai savas teritorijas lidostās.
161 Šajā ziņā nevar piekrist Šveices Konfederācijas argumentam, ka šāda pati pieeja ir jāizvēlas arī tad, kad dalībvalstis risina šādas problēmas lidostās, kas atrodas ārpus to teritorijas. No izteiciena “līdzsvarota pieeja” definīcijas Direktīvas 2002/30 2. panta g) punktā izriet, ka šādai pieejai it īpaši ir vajadzīga “pasākumu trokšņu problēmas risināšanai lidostā to teritorijā, trokšņu mazināšanas procedūras un ekspluatācijas ierobežojumu” “prognozējamās ietekmes” pārbaude. Taču tie ir pasākumi, ko dalībvalsts var paredzēt veikt tikai savā teritorijā.
162 Turpinājumā Šveices Konfederācija apgalvo arī, ka pastāv mazāk apgrūtinoši pasākumi, kas ļautu Vācijas Federatīvajai Republikai sasniegt apstrīdētajiem pasākumiem izvirzīto mērķi, proti, samazināt lidmašīnu radītā trokšņa piesārņojumu attiecīgajā Vācijas teritorijas zonā.
163 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka apstrīdētā lēmuma 49. apsvērumā minētais secinājums, ka Vācijas Federatīvajai Republikai nebija citu līdzekļu, lai panāktu vēlamo trokšņa piesārņojuma samazinājumu, ir jālasa kopā ar šī paša lēmuma 43. apsvērumā izdarīto secinājumu. Komisija šajā pēdējā apsvērumā būtībā ir norādījusi, ka citi trokšņa samazināšanas pasākumi virs Vācijas teritorijas, proti, it īpaši citādāka Cīrihes lidostas izmantošana, ietilpst Šveices iestāžu kompetencē un Vācijas Federatīvā Republika tos nevar noteikt.
164 Vispārējā tiesā Šveices Konfederācija minēja tikai vienu alternatīvu pasākumu –trokšņa kvotas noteikšanu. Šāds pasākums, kas ir mazāk apgrūtinošs, ļautu Vācijas Federatīvajai Republikai sasniegt tādus pašus mērķus kā apstrīdētie pasākumi, t.i., samazināt lidmašīnu radīto trokšņa piesārņojumu Šveices tuvumā esošajā Vācijas teritorijas daļā naktīs un nedēļas nogalēs.
165 Šajā ziņā vispirms ir jānorāda, ka tiesas sēdē Šveices Konfederācija norādīja, ka tā šo pasākumu ir minējusi jau administratīvā procesa laikā, bet tā tomēr šī apgalvojuma pamatošanai nenorādīja ne uz vienu precīzu lietas materiālos esošu dokumentu. Savukārt Komisija apgalvoja, ka ideja noteikt trokšņa kvotu administratīvajā procesā netika apskatīta. Turklāt Vispārējā tiesa nav varējusi atrast nevienu atsauci uz šādu pasākumu ne sūdzībā, ne Šveices Konfederācijas apsvērumos atbildē uz paziņojumu par iebildumiem, kas atrodas lietas materiālos.
166 Šajos apstākļos, tā kā Šveices Konfederācijas apgalvojums, ka tā esot minējusi trokšņa kvotu kā iespējamu alternatīvu risinājumu, nav pamatots ne ar vienu pierādījumu, Komisijai nevar pārmest pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu, tāpēc ka tā apstrīdētajā lēmumā nav konkrēti norādījusi iemeslus, kāpēc šāds pasākums nevar reāli aizstāt apstrīdētos Vācijas pasākumus.
167 Par Šveices Konfederācijas argumenta par iespēju noteikt trokšņa kvotu, lai sasniegtu tādus pašus mērķus kā ar apstrīdētajiem pasākumiem, pamatotības pārbaudi ir jānorāda, ka tiesas sēdē Komisija un personas, kas iestājušās lietā, paskaidroja, ka trokšņa kvota ir maksimālā trokšņa vērtība, ko nedrīkst pārsniegt vidējais visu konkrēto lidostu izmantojošo lidmašīnu radītais troksnis. Šis vidējais troksnis tiekot aprēķināts, pamatojoties uz trokšņa apmēru, kas konstatēts noteiktā laikposmā, parasti viena gada laikā.
168 No tā saskaņā ar Komisijas un personu, kas iestājušās lietā, viedokli izriet, ka trokšņa kvotas noteikšana neļauj sasniegt to pašu mērķi kā apstrīdētie Vācijas pasākumi, t.i., samazināt lidmašīnu radīto trokšņa piesārņojumu Vācijas teritorijas daļā naktīs un nedēļas nogalēs, jo nevar izslēgt, ka, aprēķinot vidējo troksni, lai pārbaudītu noteiktās kvotas ievērošanu, iespējamo pārlieki lielo naktīs un nedēļas nogalēs konstatēto troksni var kompensēt mazākās citās stundās vai dienās konstatētās vērtības.
169 Šveices Konfederācija tiesas sēdē atbildēja, ka nekas neliedz noteikt trokšņa kvotas noteiktām stundām vai dienām, šajā gadījumā – nakts stundām un nedēļas nogalēm.
170 Tomēr šiem argumentiem nevar piekrist.
171 Pirmkārt, Šveices Konfederācija nav minējusi nevienu gadījumu, kad trokšņa kvota būtu noteikta tikai zināmām dienas stundām vai zināmām nedēļas dienām un tā labi darbotos praksē.
172 Otrkārt, jānorāda, ka trokšņa kvotas noteikšana tikai nakts stundām un nedēļas nogalēm noteikti nav mazāk apgrūtinoša par attiecīgajiem Vācijas pasākumiem, vēl jo vairāk tāpēc, ka Šveices Konfederācija nekādi nav precizējusi, kāda varētu būt šādas kvotas vērtība.
173 Ja šādai kvotai tiktu noteikta ļoti zema vērtība, tad tāds pasākums praktiski radītu tādu pašu rezultātu kā apstrīdētie Vācijas pasākumi, proti, tie to piemērošanas laikā padarītu neiespējamus no Cīrihes lidostas izlidojošu vai uz turieni lidojošu lidmašīnu lidojumus pār Vācijas teritoriju zemā augstumā.
174 Treškārt, atšķirībā no minimālo lidojuma augstumu noteikšanas, kuru ievērošanu kompetentās gaisa kontroles iestādes var viegli pārbaudīt, tādas trokšņa kvotas ievērošanas kontrole, kādu ierosina Šveices Konfederācija, šķiet ļoti grūta, pat neiespējama.
175 Vācijas iestādes nevarētu tikai noteikt šādu kvotu, bet tām būtu arī jāparedz kontroles sistēma ar regulāriem attiecīgajā Vācijas teritorijā lidmašīnu radītā trokšņa piesārņojuma mērījumiem.
176 Turklāt, tā kā Vācijas Federatīvās Republikas noteiktos pasākumus var veikt tikai laikposmā, kad lidmašīnas pārlido Vācijas teritoriju, trokšņa piesārņojuma mērījumos būtu jānošķir troksnis, ko lidmašīnas rada, mērījumu izdarīšanas brīdī atrodoties virs Vācijas teritorijas, un troksnis, ko rada lidmašīnas, kas jau ir šķērsojušas Šveices robežu. Šāda nošķiršana šķiet neiespējama vai vismaz ļoti grūti veicama.
177 Ceturtkārt un visbeidzot, pieņemot, ka būtu iespējams veikt mērījumus, kas vajadzīgi, lai kontrolētu trokšņa kvotas ievērošanu, ir grūti iedomāties, kādas sankcijas Vācijas Federatīvā Republika varētu noteikt, lai nodrošinātu šīs kvotas ievērošanu.
178 Ja lidmašīna pārkāpj minimālo apstrīdētajos Vācijas pasākumos noteikto augstumu, gaisa kontroles iestādes var rīkoties nekavējoties, lai nodrošinātu to ievērošanu.
179 Savukārt, tā kā trokšņa kvotas ievērošana tiek pārbaudīta noteiktā laikposmā, parasti viena gada laikā, iespējama kvotas pārsniegšana tiek konstatēta tikai ex post facto un pēc definīcijas nav attiecināma ne uz vienu konkrētu lidmašīnu, ne aviosabiedrību. Tāpēc Vācijas Federatīvā Republika nevar kvotas pārkāpējam uzlikt sodu, piemēram, naudas sodu.
180 Šādas kvotas ievērošanu faktiski var nodrošināt tikai sadarbībā ar attiecīgo lidostu, kas var veikt vajadzīgās izmaiņas izlidošanas un nolaišanās grafikā, lai samazinātu vidējo trokšņa piesārņojumu zem kvotas. Taču šajā gadījumā, kā pareizi ir norādījusi Komisija apstrīdētā lēmuma 43. apsvērumā, Vācijas Federatīvajai Republikai nav nekādu pilnvaru attiecībā uz Cīrihes lidostu un tā nevar tai likt īstenot šādu sadarbību.
181 Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā ir pareizi atzīts, ka apstrīdēto Vācijas pasākumu samērīgums nav apstrīdams, jo Vācijas Federatīvajai Republikai nebija citu līdzekļu, lai panāktu vēlamo trokšņa piesārņojuma samazinājumu.
182 Visbeidzot, nav pieņemami arī Šveices Konfederācijas argumenti, ka apstrīdētajā lēmumā ir kļūdaini samazināta Vācijas pasākumu ietekme uz Cīrihes lidostu.
183 Faktiski, tā kā Vācijas Federatīvā Republika, kā ir norādīts iepriekš, nevarēja veikt citus pasākumus kā tikai apstrīdētos pasākumus, lai sasniegtu mērķi samazināt trokšņa piesārņojumu, ar iespējamu Cīrihes lidostas kapacitātes samazināšanu pēc šo pasākumu noteikšanas vien nepietiek, lai secinātu, ka minētie pasākumi ir nesamērīgi.
184 Tikai tad, ja Cīrihes lidostai rastos lielas neērtības, piemēram, ievērojama kapacitātes samazināšanās, kas novestu pie pastāvīgas lidojumu atcelšanas, varētu atzīt šādu nesamērību.
185 Tomēr jākonstatē, ka Šveices Konfederācija nav minējusi un vēl mazāk pierādījusi, ka pastāvētu vai ka varētu pastāvēt tik nozīmīgas neērtības.
186 Faktiski bez vispārīgiem apgalvojumiem par Cīrihes lidostas pieļaujamo kapacitāti un paredzamo kapacitāti, kā arī nosēšanās un izlidošanas viļņu secības optimizāciju Šveices Konfederācija ir minējusi tikai šķēršļus kustībai pie izlidošanas vai nosēšanās Cīrihes lidostā īsos laikposmos dienas laikā. Taču šādi šķēršļi, lai gan tie ir traucējoši attiecīgajiem pasažieriem un aviosabiedrībām, nav uzskatāmi par nozīmīgām neērtībām.
187 Runājot par Šveices Konfederācijas apgalvojumu, ka apstrīdētajā lēmumā esot kļūdaini norādīts uz aviosabiedrības Swiss lidojumu grafiku, jānorāda, pirmkārt, ka apstrīdētā lēmuma 46. apsvērumā Komisija ir vispārīgi minējusi 2003. gada vasaras sezonas un 2003./2004. gada ziemas sezonas lidojumu grafiku, kuros ietverti visi lidojumi no vai uz Cīrihes lidostu, nevis tikai Swiss veiktie lidojumi.
188 Otrkārt, jānorāda, ka Šveices Konfederācija nav minējusi nevienu faktu, kā, piemēram, reisus, kas ir bijuši jāatceļ pēc apstrīdēto Vācijas pasākumu piemērošanas, lai apstrīdētu apstrīdētā lēmuma 47. apsvērumā minēto secinājumu, ka, ņemot vērā šī lēmuma 46. apsvērumā minētos grafikus, iespējamā attiecīgo Vācijas pasākumu ietekme ir ierobežota.
189 No tā izriet, ka Šveices Konfederācijas arguments par attiecīgo Vācijas pasākumu ietekmi uz Cīrihes lidostas kapacitāti ir noraidāms. Tāpēc ir jāsecina, ka apstrīdētajā lēmumā ir pareizi uzskatīts, ka ar minētajiem pasākumiem netiek pārkāpts samērīguma princips.
190 Tā kā no iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka apstrīdētie Vācijas pasākumi ir pamatoti ar objektīviem apstākļiem un ka tie ir samērīgi ar tiem izvirzīto mērķi, jāsecina, ka, ievērojot šī sprieduma 140. un 145. punktā minēto judikatūru, tie nav diskriminējoši attiecībā uz Šveices aviosabiedrībām, it īpaši Swiss.
191 Turklāt, pieņemot, ka pretēji šī sprieduma 123. punktā norādītajam Komisijai būtu bijis attiecīgo Vācijas pasākumu analīzē jāņem vērā arī lidostas apkārtnes iedzīvotāju un izmantotāju tiesības, it īpaši Cīrihes lidostas apkārtnes iedzīvotāju un aviosabiedrības, kas izmanto šo lidostu, tiesības, jāsecina, ka tādu pašu iemeslu dēļ minētie pasākumi nav diskriminējoši arī attiecībā pret šīm personām.
192 No tā izriet, ka apstrīdētajā lēmumā ir pareizi atzīts, ka ar Vācijas pasākumiem netiek pārkāpts nolīguma 3. pantā noteiktais vienlīdzīgas attieksmes princips.
– Par brīvas pakalpojumu sniegšanas gaisa transporta jomā pārkāpumu
193 Jāatgādina, ka Šveices Konfederācija apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo tā 35. apsvēruma b) punktā ir atzīts, ka brīva pakalpojumu sniegšana nolīguma aspektā “nepastāv[ēja]”, un tādējādi esot notikusi atteikšanās apsvērt, vai attiecīgie Vācijas pasākumi neietver brīvas pakalpojumu sniegšanas gaisa transporta nozarē ierobežojumus.
194 Taču jāatgādina, ka apstrīdēto Vācijas pasākumu mērķis nenoliedzami ir samazināt trokšņa piesārņojumu Vācijas tūrisma reģionā un tas ir specifisks vides aizsardzības mērķis.
195 Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vides aizsardzība ir viens no primāriem vispārējo interešu apsvērumiem, kas var attaisnot EK līgumā nodrošināto pamatbrīvību un it īpaši brīvas pakalpojumu sniegšanas ierobežošanu (šajā ziņā skat. Tiesas 1988. gada 20. septembra spriedumu lietā 302/86 Komisija/Dānija, Recueil, 4607. lpp., 9. punkts, un 2004. gada 14. decembra spriedumu lietā C‑309/02 Radlberger Getränkegesellschaft un S. Spitz, Krājums, I‑11763. lpp., 75. punkts).
196 Protams, neatkarīgi no leģitīma mērķa esamības EK līgumā garantēto pamatbrīvību ierobežojuma pamatošanai ir vajadzīgs, lai attiecīgais pasākums būtu piemērots izvirzītā mērķa īstenošanai un lai tas nepārsniegtu izvirzītā mērķa sasniegšanai vajadzīgo (šajā ziņā skat. 2008. gada 16. oktobra spriedumu lietā C‑527/06 Renneberg, Krājums, I‑7735. lpp., 81. punkts un tajā minētā judikatūra).
197 Tomēr jāatgādina, ka Komisija apstrīdētajā lēmumā ir pakārtoti pārbaudījusi attiecīgo Vācijas pasākumu samērīgumu un pamatoti secinājusi, ka tie ir saderīgi ar tiem izvirzīto mērķi.
198 Šajos apstākļos jākonstatē, ka Šveices Konfederācijas iebildums, ka apstrīdētajā lēmumā ir pārkāpts brīvas pakalpojumu sniegšanas princips, nav spēkā. Pat ja apstrīdētajā lēmumā izdarītais secinājums, kas minēts 35. apsvēruma b) punktā un ir atgādināts šī sprieduma 193. punktā, būtu kļūdains, šāda kļūda nevarētu radīt apstrīdētā lēmuma atcelšanu, jo, kā jau ir norādīts, šajā lēmumā pareizi ir uzskatīts, ka attiecīgajiem Vācijas pasākumiem ir ar vides aizsardzību saistīts mērķis un tie ir samērīgi ar šo mērķi.
199 Tas pats attiecas uz iebildumu par iepriekš 33. punktā minētā sprieduma lietā Malpensa neņemšanu vērā. Kā apliecina pati Šveices Konfederācija, šī sprieduma ņemšana vērā būtu likusi Komisijai pārbaudīt attiecīgos Vācijas pasākumus arī attiecībā uz to sekām uz brīvu pakalpojumu sniegšanu gaisa transporta jomā. Taču, kā ir norādīts, šāda pārbaude varētu beigties ar citādu secinājumu, nekā izdarīts apstrīdētajā lēmumā.
– Par to, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pārkāpusi lojālas sadarbības pienākumu
200 Jānoraida arī Šveices Konfederācijas iebildums, ka Komisija neesot ņēmusi vērā, ka Vācijas Federatīvā Republika varētu būt pārkāpusi nolīguma 17. pantā paredzēto lojālas sadarbības principu.
201 Šajā ziņā jāatgādina, ka jau ir secināts, ka attiecīgie Vācijas pasākumi nav pretēji nolīguma 3. pantā paredzētajam vienlīdzīgas attieksmes principam.
202 Turklāt ir arī atzīts, ka, pat pieņemot, ka nolīguma jomā būtu piemērojams brīvas pakalpojumu sniegšanas princips, iespējami šīs brīvības ierobežojumi, kas izriet no attiecīgo Vācijas pasākumu veikšanas, bija pamatoti ar vides aizsardzības mērķi, tāpēc brīva pakalpojumu sniegšana nevarētu kavēt minēto pasākumu veikšanu.
203 Visbeidzot, Šveices Konfederācija nav identificējusi nevienu citu nolīguma noteikumu, kas varētu liegt Vācijai veikt pasākumus. Tādējādi, pat ja nolīgums Vācijas Federatīvajai Republikai, kas nav viena no nolīguma līgumslēdzējām pusēm, radītu lojālas sadarbības pienākumu, apstrīdētajā lēmumā pamatoti nav konstatēts šī teorētiskā pienākuma pārkāpums.
204 No visiem iepriekš minētajiem apsvērumiem izriet, ka trešais pamats, kā arī prasība kopumā ir noraidāmi.
Par tiesāšanās izdevumiem
205 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Šveices Konfederācijai spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež segt savus un atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus saskaņā ar tās prasījumiem.
206 Turklāt atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmajai daļai dalībvalstīm, kas iestājušās lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām. Tā kā Vācijas Federatīvā Republika ir iestājusies lietā, tā savus tiesāšanās izdevumus sedz pati.
207 Atbilstoši Reglamenta 87. panta 4. punkta trešajai daļai Vispārējā tiesa var nolemt, ka personām, kas iestājušās lietā, savi tiesāšanās izdevumi jāsedz pašām. Šajā gadījumā Landkreis Waldshut, kas iestājusies lietā Komisijas atbalstam, sedz savus tiesāšanās izdevumus pati.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (piektā palāta)
nospriež:
1) prasību noraidīt;
2) Šveices Konfederācija sedz savus un atlīdzina Eiropas Komisijas tiesāšanās izdevumus;
3) Vācijas Federatīvā Republika un Landkreis Waldshut sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2010. gada 9. septembrī.
[Paraksti]