VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2013. gada 6. septembrī (*)

Konkurence – Administratīvais process – Lēmums, ar kuru tiek noteikta pārbaude – Komisijas pārbaudes pilnvaras – Tiesības uz aizstāvību – Samērīgums – Pienākums norādīt pamatojumu

Apvienotās lietas T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11

Deutsche Bahn AG, Berlīne (Vācija),

DB Mobility Logistics AG, Berlīne,

DB Energie GmbH, Frankfurte pie Mainas (Vācija),

DB Netz AG, Frankfurte pie Mainas,

DB Schenker Rail GmbH, Mainca (Vācija),

DB Schenker Rail Deutschland AG, Mainca,

Deutsche Umschlaggesellsschaft Schiene-Straße mbH (DUSS), Bodenhaima [Bodenheim] (Vācija),

ko pārstāv W. Deselaers, O. Mross un J. Brückner, advokāti,

prasītājas,

pret

Eiropas Komisiju, ko pārstāv L. Malferrari, N. von Lingen un R. Sauer, pārstāvji,

atbildētāja,

ko atbalsta

Spānijas Karaliste, ko sākotnēji lietās T‑289/11 un T‑290/11 pārstāvēja M. Muñoz Pérez, pēc tam lietās T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11 – S. Centeno Huerta, abogados del Estado,

Eiropas Savienības Padome, ko pārstāv M. Simm un F. Florindo Gijón, pārstāvji,

un

EBTA Uzraudzības iestāde, ko pārstāv X. A. Lewis, M. Schneider un M. Moustakali, pārstāvji,

personas, kas iestājušās lietā,

par prasībām atcelt Komisijas 2011. gada 14. marta Lēmumu C(2011) 1774, 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2365 un 2011. gada 14. jūlija Lēmumu C(2011) 5230 par pārbaužu veikšanu atbilstoši Padomes Regulas (EK) Nr. 1/2003 20. panta 4. punktam Deutsche Bahn AG, kā arī visos citos tās meitasuzņēmumos (lietas COMP/39.678 un COMP/39.731).

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: priekšsēdētāja I. Pelikānova [I. Pelikánová], tiesneši K. Jirimēe [K. Jürimäe] un M. van der Vaude [M. van der Woude] (referents),

sekretāre K. Andova [K. Andová], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 9. aprīļa tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Tiesvedības priekšvēsture

1        Deutsche Bahn AG, DB Mobility Logistics AG, DB Netz AG, DB Energie GmbH, Deutsche Umschlaggesellsschaft Schiene-Straße mbH (DUSS), DB Schenker Rail GmbH un DB Schenker Rail Deutschland AG, prasītājas, kā arī visas Deutsche Bahn tieši vai netieši kontrolētās juridiskās personas ir starptautisks uzņēmums, kas darbojas valsts un starptautiskajā preču un pasažieru pārvadājumu, loģistikas un dzelzceļa transporta palīgpakalpojumu sniegšanas nozarē. Šajās lietās iesaistītie meitasuzņēmumi tieši vai netieši pilnībā pieder Deutsche Bahn.

 Pirmā pārbaude

 Pirmais lēmums par pārbaudi

2        Ar 2011. gada 14. marta Lēmumu C(2011) 1774 (lietas COMP/39.678 un COMP/39.731) (turpmāk tekstā – “pirmais pārbaudes lēmums”) Eiropas Komisija uzdeva Deutsche Bahn un visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām pakļauties pārbaudei saskaņā ar Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV L 1, 1. lpp.), 20. panta 4. punktu.

3        Pirmā lēmuma par pārbaudi 1. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Deutsche Bahn AG [..], kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām, ieskaitot DB Mobility Logistics AG, DB Energie GmbH, DB Schenker Rail GmbH un DB Schenker Rail Deutschland AG, ir jāpakļaujas pārbaudei saistībā ar to rīcību, ar kuru var tikt pārkāpts LESD 102. pants un EEZ līguma 54. pants dzelzceļa transporta un palīgpakalpojumu sniegšanas jomā dalībvalstīs, kurās attiecīgie DB grupas meitasuzņēmumi veic pasažieru un preču dzelzceļa pārvadājumus, tostarp Vācijā. Šī rīcība ir saistīta ar, iespējams, neattaisnotu preferenciālu attieksmi, ko DB Energie GmbH īsteno attiecībā pret citiem DB grupas meitasuzņēmumiem, tostarp atlaižu sistēmas formā saistībā ar vilces elektroenerģijas piegādi, kas ļauj DB grupai traucēt konkurenci lejupējos dzelzceļa transporta tirgos.

Pārbaude var notikt visās Deutsche Bahn AG grupas telpās (tostarp Deutsche Bahn AG telpās, Potsdamer Platz 2, 10785 Berlīne, Vācija, DB Mobility Logistics AG telpās, Potsdamer Platz 2, 10785 Berlīne, Vācija, DB Energie GmbH telpās, Pfarrer-Perabo-Platz 2, 60326 Frankfurte pie Mainas, Vācija, DB Schenker Rail GmbH telpās, Rheinstrasse 2, 55116 Mainca, Vācija, DB Schenker Rail Deutschland AG telpās, Rheinstrasse 2, 55116 Mainca, Vācija).

Deutsche Bahn AG, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām, ieskaitot DB Mobility Logistics AG, DB Energie GmbH, DB Schenker Rail GmbH un DB Schenker Rail Deutschland AG, ir jāļauj darbiniekiem un citām tos pavadošajām personām, kuras Komisija ir pilnvarojusi veikt pārbaudi, un attiecīgās dalībvalsts konkurences iestādes darbiniekiem un tās pilnvarotajiem vai ieceltajiem pārstāvjiem, kas palīdz iepriekš minētajiem darbiniekiem un personām, piekļūt visām telpām, teritorijām un transportlīdzekļiem biroju parastajā darba laikā. Pēc iepriekš minēto darbinieku un personu pieprasījuma tās šiem darbiniekiem un personām izsniedz grāmatvedības dokumentus, kā arī jebkurus citus profesionālos dokumentus – neatkarīgi no tā, uz kāda datu nesēja tie atrodas, – pārbaudes veikšanai un ļauj minētajiem darbiniekiem un personām pārbaudīt uz vietas šos grāmatvedības un citus dokumentus un tos izņemt vai nokopēt neatkarīgi no to formas. Tām ir jāļauj aizzīmogot jebkuras uzņēmējdarbības telpas un grāmatvedības vai citus dokumentus uz pārbaudes laiku, ciktāl tas ir vajadzīgs pārbaudes mērķiem. Pēc iepriekš minēto darbinieku vai personu pieprasījuma tās uzreiz uz vietas sniedz paskaidrojumus par faktiem, kas saistīti ar pārbaudes priekšmetu un mērķi, ļaujot visiem personāla pārstāvjiem vai locekļiem sniegt šādus paskaidrojumus. Tās akceptē, ka sniegtie paskaidrojumi tiek ierakstīti jebkādā formā.”

4        Pirmā lēmuma par pārbaudi 2. pantā Komisija precizē, ka pārbaude var sākties 2011. gada 29. martā. Minētā lēmuma 3. pantā tā norāda, ka lēmums par pārbaudi tiks paziņots Deutsche Bahn, kā arī visām citām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām īsi pirms pārbaudes.

5        Pirmais lēmums par pārbaudi ir pamatots šādi:

“Komisijas rīcībā ir norādes, saskaņā ar kurām DB Energie esot bijusi iespēja piemērot preferenciālu attieksmi attiecīgajiem DB grupas meitasuzņēmumiem, kuri ir pasažieru un preču dzelzceļa pārvadājumu tirgos dalībvalstīs, kurās, tostarp Vācijā, šie meitasuzņēmumi darbojas ar atlaižu starpniecību saistībā ar vilces elektropiegādi. Šī preferenciālā attieksme tostarp varētu izrietēt no DB Energie piedāvāto atlaižu struktūras un, iespējams, varētu nebūt objektīvi pamatota. Komisijas rīcībā ir fakti, kas norāda, ka DB Energie jau iepriekš, vismaz kopš 2002. gada, esot varējusi piemērot līdzīgu atlaižu sistēmu vilces elektroenerģijas piegādē. Turklāt nav izslēgts, ka DB Energie ir piemērojusi šo atlaižu sistēmu vai līdzīgas sistēmas jau pirms šī datuma. Tiek prezumēts, ka šī komerciālā metode ir ļāvusi attiecīgajiem DB grupas meitasuzņēmumiem iegūt priekšrocību salīdzinājumā ar saviem konkurentiem lejupējos dzelzceļa transporta tirgos dalībvalstīs, kurās šie DB grupas meitasuzņēmumi veic savu darbību pasažieru un pakalpojumu dzelzceļa pārvadājumu nozarē, tostarp Vācijā, un ka līdz ar to DB grupa var traucēt konkurenci šajos tirgos. Iepriekš aprakstītā rīcība, ja tā tiks pierādīta, ir LESD 102. panta un EEZ līguma 54. panta pārkāpums.

Komisijai ir jāīsteno pārbaudes saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. pantu, lai kopumā izvērtētu atbilstošos faktus saistībā ar prezumētajām saskaņotajām darbībām un saistībā ar vispārējo kontekstu un noteiktu visu attiecīgo juridisko personu precīzo piedalīšanās pakāpi.

Lēmumi par cenu noteikšanu DB grupas ietvaros, iespējams, ir pieņemti dažādos uzņēmuma līmeņos. Turklāt ir iespējams, ka atbilstošie pierādījumi var tikt atrasti arī DB grupas meitasuzņēmumos, kuri, visticamāk, ir guvuši labumu no, iespējams, nepamatotajām labvēlīgajām cenām, kas ir ļāvis traucēt konkurenci dzelzceļa transporta tirgos. Tādēļ pastāv norādes, ka šie pierādījumi varētu tikt atrasti katrā no vietām, kas uzskaitītas šī lēmuma 1. pantā.

Saskaņā ar Komisijas rīcībā esošo informāciju cenu sistēma, ko DB Energie iepriekš piemērojusi Vācijas pasažieru un preču dzelzceļa pārvadājumu tirgos, jau ir bijusi tiesvedību priekšmets Vācijā, kurās regulēšanas un konkurences iestādes bija lietas dalībnieces. Līdz ar to attiecīgās juridiskās personas zina, ka regulēšanas un konkurences iestādes kontrolē to tarifikācijas sistēmu. Turklāt Komisija pagātnē ir konstatējusi, ka ar DB grupas praksi cenu noteikšanas jomā tiek pārkāpts LESD 102. pants; to ir apstiprinājušas Eiropas Savienības tiesas. Līdz ar to attiecīgās juridiskās personas var mēģināt slēpt, apiet vai noraidīt pierādījumus saistībā ar šo praksi, lai kavētu atklāt eventuālo nelikumīgo praksi cenu noteikšanas jomā.

Lai garantētu pārbaužu efektivitāti, ir būtiski, ka tās tiek veiktas, iepriekš nebrīdinot juridiskās personas, kuru piedalīšanās pārkāpumā tiek prezumēta, un vienlaicīgi vairākās vietās.

Šajā ziņā ir jāpieņem lēmums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, ar kuru tiek noteikta juridisko personu pārbaude.”

 Pirmās pārbaudes norise

6        2011. gada 29. marta rītā 32 Komisijas darbinieki ieradās prasītāju telpās Berlīnē (Vācija), Frankfurtē pie Mainas (Vācija) un Maincā (Vācija) un tām tika paziņots pirmais lēmums par pārbaudes veikšanu, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

7        Prasītājas sazinājās ar saviem advokātiem; viņi piedalījās pārbaudē, sākot no tās pirmās dienas. Tās neizvirzīja iebildumus pret pārbaudi, ne arī iebilda pret tiesas ordera neuzrādīšanu. Tās neiebilda pret pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punktu arī pēc paziņošanas. Līdz ar to Komisija nevienā brīdī nav izmantojusi dalībvalsts iestāžu palīdzību saskaņā ar minētās regulas 20. panta 6. punktu.

8        Pēc pirmā lēmuma par pārbaudi saņemšanas uzņēmuma pārstāvji parakstīja protokolu par izsniegšanu. Tie izsniedza inspektoriem uzņēmuma organizācijas shēmas un telefonu grāmatas, atbildēja uz jautājumiem par noteiktu darbinieku identitāti, pavadīja inspektorus uz tādējādi noteikto personu birojiem un neizvirzīja iebildumus pret šo biroju kratīšanu. Šajos birojos esošie materiāli tika izvērtēti, dažkārt pat pilnībā. Inspektori arī veica meklējumus elektroniskajos dokumentos, tādos kā e‑pasti, izmantojot noteiktus atslēgvārdus.

9        No 2011. gada 29. marta rīta līdz 2011. gada 31. marta plkst. 14.00 Komisijas inspektori atrada DB Schenker Rail Deutschland Maincā vairākus dokumentus, kuri, pēc Komisijas domām, varētu liecināt par citas pret konkurenci vērstas rīcības pastāvēšanu. Šīs citas pret konkurenci vērstās rīcības mērķis varētu būt konkurentu diskriminēšana dzelzceļa transporta jomā, izmantojot infrastruktūru, ko vada prasītājas, un noteiktus saistītos pakalpojumus. Līdzko dokuments nepārprotami bija saistīts ar šīm jaunajām aizdomām, minētais dokuments tika saglabāts atsevišķi.

10      Komisija uzskatīja, ka ir jāveic izmeklēšana saistībā ar DUSS; līdz ar to ir ticis pieņemts otrais lēmums par pārbaudi.

11      Pirmā pārbaude Deutsche Bahn un DB Mobility Logistics Berlīnē tika pabeigta 2011. gada 31. martā.

 Otrā pārbaude

 Otrais lēmums par pārbaudi

12      Ar 2011. gada 30. marta Lēmumu C(2011) 2365 (lietas COMP/39.678 un COMP/39.731) (turpmāk tekstā – “otrais lēmums par pārbaudi”) Komisija uzdeva Deutsche Bahn un visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām pakļauties pārbaudei saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

13      Otrā lēmuma par pārbaudi 1. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Deutsche Bahn AG [..], kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām, ieskaitot DB Mobility Logistics AG, DB Netz AG, Deutsche Umschlagegesellsschaft Schiene-Straße (DUSS) mbH, DB Schenker Rail GmbH un DB Schenker Rail Deutschland AG, ir jāpakļaujas pārbaudei saistībā ar to rīcību, ar kuru var tikt pārkāpts LESD 102. pants un EEZ līguma 54. pants dzelzceļa un palīgpakalpojumu sniegšanas nozarē dalībvalstīs, kurās attiecīgie DB grupas meitasuzņēmumi darbojas dzelzceļa nozarē, tostarp Vācijā. Šī rīcība, iespējams, ietver neattaisnotu diskrimināciju, ko īstenojusi Deutsche Umschlagegesellschaft Schiene-Straße (DUSS) mbH attiecībā pret DB grupas konkurentiem, lai šai grupai ļautu traucēt konkurenci lejupējos dzelzceļa transporta tīklos. Pārbaude var notikt visās Deutsche Bahn AG grupas telpās [..].”

14      Otrā lēmuma par pārbaudi 2. pantā Komisija precizē, ka pārbaude var sākties 2011. gada 30. martā. Šī lēmuma 3. pantā tā norāda, ka šis lēmums par pārbaudi tiks paziņots Deutsche Bahn, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām īsi pirms pārbaudes veikšanas.

15      Otrais pārbaudes lēmums ir pamatots šādi:

“Pamatojoties uz tās rīcībā jau esošo informāciju, Komisijai ir fakti, kas norāda, ka DUSS varētu radīt nelabvēlīgus apstākļus konkurentiem, kas darbojas Vācijā dzelzceļa transporta tirgos, apgrūtinot pieeju DB termināļiem vai šos konkurentus diskriminējot; tas tai ļautu ļaunprātīgi izmantot savu dominējošo stāvokli tirgū. Tas tostarp varētu izrietēt no tā, ka DUSS nesniedz pienācīgu piekļuvi termināļiem, ka tā sniedz neefektīvākus pakalpojumus vai ka tā liedz piekļuvi termināļiem. Komisijas rīcībā ir norādes, saskaņā ar kurām šī prakse ir tikusi piemērota kopš 2007. gada. Tiek prezumēts, ka šī komerciālā metode ir ļāvusi attiecīgajiem DB grupas meitasuzņēmumiem iegūt priekšrocību salīdzinājumā ar saviem konkurentiem lejupējos dzelzceļa transporta tirgos dalībvalstīs, kurās šie DB grupas meitasuzņēmumi veic savu darbību pasažieru un pakalpojumu dzelzceļa pārvadājumu nozarē, tostarp Vācijā, un ka līdz ar to DB grupa var traucēt konkurenci šajos tirgos. [..]

Pārbaužu laikā, kas veiktas 2011. gada 29. martā DB grupas telpās, lai konstatētu eventuālu prettiesisku cenu praksi, Komisija uzzināja, ka pierādījumi par iepriekš minēto praksi atrodas DB grupas juridisko personu rīcībā. Līdz ar to attiecīgās juridiskās personas var mēģināt slēpt, apiet vai noraidīt pierādījumus saistībā ar šo praksi, lai kavētu atklāt eventuālo nelikumīgo praksi.

Turklāt iepriekš minēto pārbaužu laikā Komisija ieguva informāciju par pierādījumu pastāvēšanu par, iespējams, pret konkurenci vērstu rīcību saistībā ar DB grupas sabiedrību pārvaldītās infrastruktūras un dzelzceļa pakalpojumu sniegšanas stratēģisku izmantošanu. Šī prezumētā rīcība it īpaši attiecas uz piekļuvi uzturēšanas un remonta iekārtām un saistīto pakalpojumu sniegšanu. Šķiet, ka šādas rīcības mērķis ir traucēt vai kavēt darbības, ko DB grupas konkurenti veic dzelzceļa transporta nozarē.

[..]”

 Otrās pārbaudes norise

16      Pirmās pārbaudes laikā Komisija prasītājām 2011. gada 31. martā ap plkst. 14.00 paziņoja par otro lēmumu par pārbaudi, kas pieņemts 2011. gada 30. martā.

17      Prasītājas, kam palīdzēja to advokāti, neizvirzīja iebildumus pret pārbaudi, ne arī iebilda pret tiesas ordera neuzrādīšanu. Tās neiebilda pret pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punktu arī pēc paziņošanas. Līdz ar to Komisija nevienā brīdī nav izmantojusi dalībvalsts iestāžu palīdzību saskaņā ar minētās regulas 20. panta 6. punktu.

18      Otrā pārbaude DB Schenker Rail Deutschland Maincā tika pabeigta 2011. gada 1. aprīlī.

 Trešā pārbaude

 Trešais lēmums par pārbaudi

19      Ar 2011. gada 14. jūlija Lēmumu C(2011) 5230 (lietas COMP/39.678 un COMP/39.731) (turpmāk tekstā – “trešais lēmums par pārbaudi”) Eiropas Komisija uzdeva Deutsche Bahn un visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām pakļauties pārbaudei saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

20      Trešā lēmuma par pārbaudi 1. pants ir izteikts šādā redakcijā:

“Sabiedrībai Deutsche Bahn AG [..], kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām, ieskaitot Deutsche Umschlaggesellschaft Schiene Strasse (DUSS) mbh, DB Netz AG, DB Schenker Rail GmbH un DB Schenker Rail Deutschland AG, ir jāpakļaujas pārbaudei saistībā ar to rīcību, ar kuru var tikt pārkāpts LESD 102. pants un EEZ līguma 54. pants dzelzceļa transporta un saistīto pakalpojumu jomā dalībvalstīs, kurās attiecīgie DB grupas meitasuzņēmumi darbojas dzelzceļa transporta nozarē, tostarp Vācijā. Rīcība attiecas uz eventuālo neattaisnoto diskrimināciju pret DB grupas konkurentiem, kuru īsteno Deutsche Umschlagegesellschaft Schiene Strasse GmbH (DUSS) mbH un kura ļauj DB grupai traucēt konkurenci dzelzceļa transporta lejupējos tirgos un līdz ar to – konkurentiem pasliktināt konkurences apstākļus.

Pārbaude var notikt visās Deutsche Bahn AG grupas telpās [..].”

21      Trešā lēmuma par pārbaudi 2. pantā Komisija precizē, ka pārbaude var sākties 2011. gada 26. jūlijā. Šī lēmuma 3. pantā tā norāda, ka šis lēmums par pārbaudi tiks paziņots Deutsche Bahn, kā arī visām tās tieši vai netieši kontrolētajām juridiskajām personām īsi pirms pārbaudes veikšanas.

22      Trešais lēmums par pārbaudi ir pamatots šādi:

“–      Komisija veic izmeklēšanu saistībā ar, iespējams, pret konkurenci vērstu sistēmu, saskaņā ar kuru stratēģiski tiek izmantota DB grupas sabiedrību pārvaldītā infrastruktūra. Minētā prezumētā sistēma ietver praksi saistībā ar piekļuvi termināļiem un cenu veidošanu saistībā ar termināļiem, kā arī ar saistītajiem pakalpojumiem. Šīs prakses mērķis varētu būt kavēt, sarežģīt un vai sadārdzināt DB grupas konkurentu darbību dzelzceļa transporta, kuram ir vajadzīga piekļuve attiecīgajai infrastruktūrai, jomā. Savas izmeklēšanas ietvaros Komisija 2011. gada 29. martā un 1. aprīlī veica pārbaudes sabiedrību DB AG, DB Mobility Logistics AG, DB Schenker Rail GmbH, DB Schenker Rail DE un DB Energie GmbH telpās.

–        Pamatojoties uz tās rīcībā jau esošo informāciju, ieskaitot – lai gan ne tikai – to, ko tā ieguvusi minēto pārbaužu laikā, Komisija ir apkopojusi norādes, kas liecina, ka DUSS varētu radīt nelabvēlīgus apstākļus dzelzceļa transporta tirgos Vācijā, kavējot, komplicējot vai padarot grūtāku pieeju termināļiem, tostarp piešķirot neatbilstošu vai dārgāku pieeju termināļiem, piedāvājot neefektīvākus vai dārgākus saistītos pakalpojumus vai atsakot piekļuvi termināļiem vai saistītajiem pakalpojumiem. Šāda prakse varētu būt objektīvi nepamatota. Komisijai ir norādes, kas ļauj uzskatīt, ka šī prakse ir tikusi īstenota vismaz kopš 2007. gada. Turklāt Komisija ir iepazinusies ar dokumentu, kurā ir izklāstīta “slēptas atlaides” iespēja, ko DUSS piešķīrusi DB Schenker Rail DE. Saskaņā ar šo dokumentu šī atlaide esot saglabāta spēkā 2010. gadā. Komisijai nav norāžu par šīs atlaides piemērošanas sākumu.

–        Tiek prezumēts, ka attiecīgie DB grupas meitasuzņēmumi, it īpaši DB Schenker Rail DE, saskaņā ar šo praksi saņem konkurētspējas priekšrocību salīdzinājumā ar saviem konkurentiem dzelzceļa transporta lejupējā tirgū dalībvalstīs, kurās minētie DB grupas meitasuzņēmumi darbojas dzelzceļa transporta tirgū, tostarp Vācijā, un ka tas ļauj DB grupai kavēt konkurenci minētajos tirgus.”

 Trešās pārbaudes norise

23      2011. gada 26. jūlijā ap plkst. 9.30 Komisijas darbinieki ieradās DUSS telpās un prasītājām paziņoja trešo lēmumu par pārbaudi, kas pieņemts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

24      Prasītājas, kam palīdzēja to advokāti, neizvirzīja iebildumus pret trešo lēmumu par pārbaudi, ne arī iebilda pret tiesas ordera neuzrādīšanu. Tās neiebilda pret pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punktu arī pēc paziņošanas. Līdz ar to Komisija nevienā brīdī nav izmantojusi dalībvalsts iestāžu palīdzību saskaņā ar minētās regulas 20. panta 6. punktu.

25      Trešā pārbaude beidzās 2011. gada 29. jūlijā.

 Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

26      Ar prasības pieteikumiem, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegti 2011. gada 10. jūnijā un 5. oktobrī, prasītājas cēla šīs prasības.

27      Ar 2012. gada 12. janvāra, 31. janvāra un 12. marta rīkojumiem Eiropas Savienības Padomei, EBTA Uzraudzības iestādei un Spānijas Karalistei tika atļauts iestāties lietās T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11 Komisijas prasījumu atbalstam un EBTA Uzraudzības iestādei tika atļauts izmantot angļu valodu rakstveida un mutvārdu procesā.

28      Pēc tiesneša referenta ziņojuma Vispārējā tiesa (ceturtā palāta) nolēma sākt mutvārdu procesu un Vispārējās tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto procesa organizatorisko pasākumu ietvaros rakstveidā uzdeva lietas dalībniekiem jautājumus un divas reizes tos aicināja iesniegt noteiktus dokumentus. Lietas dalībnieki šos lūgumus izpildīja noteiktajā termiņā.

29      Lietas T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11 ar Vispārējās tiesas ceturtās palātas priekšsēdētāja 2013. gada 22. janvāra rīkojumu tika apvienotas mutvārdu procesā un sprieduma taisīšanai.

30      Tika uzklausīti lietas dalībnieku mutvārdu paskaidrojumi un to atbildes uz jautājumiem, ko Vispārējā tiesa uzdeva 2013. gada 9. aprīļa tiesas sēdē.

31      Prasītāju prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        atcelt Komisijas pirmo, otro un trešo lēmumu par pārbaudi;

–        pakārtoti, apmierināt iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4.–8. punkta prettiesiskumu;

–        atcelt visus pasākumus, kas īstenoti, pamatojoties uz pārbaudēm, kas notikušas, pamatojoties uz pirmo, otro un trešo lēmumu par pārbaudi;

–        it īpaši piespriest Komisijai atdot atpakaļ visas dokumentu kopijas, kuras tika sagatavotas pārbaužu gaitā; pretējā gadījumā atcelt Komisijas nākotnē pieņemtus lēmumus;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanas izdevumus.

32      Komisijas, ko atbalsta Spānijas Karaliste, prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        prasības noraidīt;

–        piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

33      Padomes prasījumi Vispārējai tiesai ir šādi:

–        noraidīt prasības, ciktāl tās ir balstītas uz iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4.–8. punkta prettiesiskumu;

–        lemt par tiesāšanās izdevumiem.

34      EBTA Uzraudzības iestādes prasījums Vispārējai tiesai ir šāds:

–        prasības noraidīt.

 Juridiskais pamatojums

35      Lai pamatotu savas prasības par tiesību aktu atcelšanu, prasītājas būtībā izvirza piecus pamatus.

36      Divi pirmie pamati ir par to, ka, pirmkārt, esot pārkāptas prasītāju pamattiesības uz to mājokļa neaizskaramību (Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. pants (OV 2010, C 83, 389. lpp.) un 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk tekstā – “ECPAK”) 8. pants), jo nav bijis iepriekšēja tiesas ordera, un, otrkārt, esot pārkāptas prasītāju pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā (Pamattiesību hartas 47. pants un ECPAK 6. pants), jo nav bijis iepriekšēja tiesas ordera un tiesa saprātīgā termiņā nav faktiskā un tiesiskā aspektā pilnībā pārbaudījusi lēmumus par pārbaudi.

37      Replikas stadijā prasītājas pēc Vispārējās tiesas rakstveida jautājuma pirmā pamata atbalstam pakārtoti ir izvirzījušas iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4.–8. punkta prettiesiskumu gadījumam, ja Vispārējā tiesa uzskatītu, ka minētajā regulā nav paredzēts pienākums saņemt iepriekšēju tiesas orderi.

38      Trešais pamats ir par to, ka esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo otrā un trešā pārbaude esot pamatotas ar informāciju, kas esot prettiesiski iegūta pirmajā pārbaudē. Prasītājas uzskata, ka pirmajā pārbaudē Komisija apzināti esot meklējusi informāciju par DUSS, lai gan minētā pārbaude attiecās vienīgi uz vilces elektroenerģijas (turpmāk tekstā – “VEE”) piegādi.

39      Ceturtais pamats ir par to, ka esot pārkāptas tiesības uz aizstāvību, jo pārbaužu priekšmets katra no trijiem lēmumiem par pārbaudi 1. pantā ir aprakstīts pārmērīgi plaši, it īpaši saistībā ar inkriminēto rīcību, tirgus ģeogrāfisko apmēru, kā arī prezumēto pārkāpumu ilgumu.

40      Piektais pamats, kas daļēji ir kopīgs šīm trīs lietām, ir par to, ka esot pārkāpts samērīguma princips. Prasītājas būtībā apgalvo, ka Komisija ir pārsniegusi atbilstošo un nepieciešamo noteiktā mērķa sasniegšanai.

41      Komisija uzskata, ka pieci pamati, kas izvirzīti pirmās prasījumu daļas atbalstam, ir nepieņemami un/vai katrā ziņā nepamatoti. Tā uzskata, ka prasījumu otrā, trešā un ceturtā daļa ir nepieņemama.

 Par pirmo pamatu – tiesību uz mājokļa neaizskaramību pārkāpumu, jo neesot bijis iepriekšēja tiesas ordera

42      Ar savu pirmo pamatu prasītājas apgalvo, ka, tā kā trīs lēmumi par pārbaudi ir tikuši pieņemti bez iepriekšēja tiesas ordera, tad ar šiem lēmumiem nav ievērotas garantijas, ko nosaka mājokļa neaizskaramības princips, kā tas ir paredzēts Pamattiesību hartas 7. pantā un ECPAK 8. pantā.

43      Pakārtoti, replikas stadijā, ja Tiesa uzskatītu, ka Regulā Nr. 1/2003 nav prasīts izdot iepriekšēju tiesas orderi un ka līdz ar to Komisija nevar iesniegt pieteikumu šāda ordera saņemšanai, prasītājas izvirza iebildi par Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4.–8. punkta prettiesiskumu.

44      Komisija apstrīd gan pirmā pamata un iebildes par prettiesiskumu pamatotību, gan pieņemamību.

 Par pieņemamību

45      Komisija izvirza divas atšķirīgas iebildes par nepieņemamību.

46      Pirmām kārtām, Komisija, ko atbalsta Spānijas Karaliste, uzskata, ka pirmais pamats, kas izvirzīts pirmās prasījumu daļas atbalstam, ar kuru tiek lūgts atcelt trīs lēmumus par pārbaudi, būtībā ir neefektīvs un atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai – arī nepieņemams (Tiesas 1989. gada 17. oktobra spriedums apvienotajās lietās no 97/87 līdz 99/87 Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija, Recueil, 3165. lpp., 40. un 41. punkts, un Vispārējās tiesas 2007. gada 8. marta spriedums lietā T‑339/04 France Télécom/Komisija, Krājums, II‑521. lpp., 54. punkts). Komisija uzskata, ka, pat pieņemot, ka prasītāju pamats ir pamatots, tas varētu ietekmēt vienīgi pārbaudes norises tiesiskumu, nevis paša lēmuma par pārbaudi tiesiskumu.

47      Šajā ziņā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka Komisija savos rakstveida apsvērumos izklāsta kļūdainu saikni starp pamata vai iebilduma neefektivitāti un tā pieņemamību. Proti, lai pamatu vai iebildumu kvalificētu par neefektīvu bez nepieciešamības to izvērtēt pēc būtības, ir jāuzskata, ka tas nevar ietekmēt strīda iznākumu. Tieši pretēji, pamats vai iebildums, pat ja tam varētu būt ietekme uz strīda iznākumu, ir nepieņemams, ja tas nav izvirzīts apstākļos, kas ļauj izvērtēt tā pamatotību. Līdz ar to argumenta neefektivitāte, pretēji Komisijas apgalvotajam, nekādā ziņā nevar izraisīt tā nepieņemamību.

48      Otrkārt, Komisijas argumentācija, ar kuru tiek secināts par prasītāju argumentu neefektivitāti, ir balstīta uz kļūdainu pirmā pamata interpretāciju.

49      Iepriekš 46. punktā minētajos spriedumos apvienotajās lietās Dow Chemical Ibérica u.c./Komisija (40. un 41. punkts) un lietā France Télécom/Komisija (54. punkts), kurus Komisija norādījusi savas argumentācijas atbalstam, Savienības tiesa ir atgādinājusi, ka tiesību akta tiesiskums ir jāvērtē, pamatojoties uz tiesību un faktiskajiem apstākļiem, kas pastāvējuši šī tiesību akta pieņemšanas brīdī, un ka šajā ziņā veidam, kādā lēmums, ar kuru tiek noteikta pārbaude, ir piemērots, neietekmē lēmuma, ar kuru tiek noteikta pārbaude, tiesiskumu.

50      Taču ar savu pirmo pamatu prasītājas lūdz Vispārējo tiesu identificēt jaunu formālu prasību, kas ietekmētu lēmuma par pārbaudi tiesiskumu. Proti, ciktāl saskaņā ar prasītāju izmantoto formulējumu lēmumam par pārbaudi ir obligāti jābūt “saistītam” vai “asociētam” ar ordera iegūšanu, pirmais pamats ir jāsaprot tādējādi, ka Komisija var tiesiski pieņemt vienīgi tādus lēmumus par pārbaudi, kuros paredzēta iepriekšēja tiesas ordera saņemšana.

51      Šādos apstākļos, tā kā prasītāju pamats nav ne neefektīvs, ne nepieņemams, Komisijas argumenti ir jānoraida.

52      Otrām kārtām, iebildi par prettiesiskumu, kas izvirzīta replikas stadijā, Komisija, ko atbalsta EBTA Uzraudzības iestāde, uzskata par izvirzītu novēloti Reglamenta 48. panta 2. punkta nozīmē.

53      Padome uzskata, ka iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama vienīgi tiktāl, ciktāl tā attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu – kā lēmumu par pārbaudi juridisko pamatu. Tā kā minētās regulas 20. panta 5. punktam nav nekādas saiknes ar faktiem un prasītājas nav formāli iebildušas pret pārbaudi, iebilde par minētās regulas 20. panta 5.–8. punkta prettiesiskumu esot nepieņemama.

54      Prasītājas apstrīd iebildes par prettiesiskumu novēlotu iesniegšanu, jo tajā vienīgi tiekot precizēta galvenā prasība.

55      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka ar savu pirmo pamatu prasītājas netieši apstrīd Regulas Nr. 1/2003, saskaņā ar kuru ir pieņemts lēmums, tiesiskumu. Tā kā Regulā Nr. 1/2003 nav tieši paredzēts Komisijas pienākums saņemt tiesas orderi no Vispārējās tiesas vai valsts tiesas, šī regula neatbilstot Pamattiesību hartas un ECPAK noteikumiem Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk tekstā – “ECT”) interpretācijā. Līdz ar to ir jāuzskata, ka iebilde par prettiesiskumu, kas tieši izvirzīta replikā, pretēji Komisijas un EBTA Uzraudzības iestādes apgalvotajam, ir pamata, kas netieši, bet skaidri izvirzīts prasības pieteikumā, paplašinājums replikas 17. punktā (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 2004. gada 18. novembra spriedumu lietā T‑176/01 Ferriere Nord/Komisija, Krājums, II‑3931. lpp., 136. punkts un tajā minētā judikatūra).

56      Tomēr, kā pamatoti norāda Padome, iebilde par prettiesiskumu, kas netieši izvirzīta saskaņā ar LESD 277. pantu, prioritāri apstrīdot lēmuma tiesiskumu, ir pieņemama vienīgi tad, ja pastāv saikne starp apstrīdēto tiesību aktu un tiesību normu, kuras prettiesiskums tiek apgalvots. Tomēr, tā kā LESD 277. panta mērķis nav ļaut lietas dalībniekam apstrīdēt jebkāda vispārpiemērojama akta piemērojamību, pamatojot jebkādu prasību, iebildes par prettiesiskumu piemērojamībai ir jābūt ierobežotai tiktāl, ciktāl tas ir vajadzīgs lietas atrisināšanai. No minētā izriet, ka vispārpiemērojamajam aktam, kura prettiesiskums tiek apgalvots, tieši vai netieši jābūt piemērojamam lietā, kas ir prasības priekšmets, un jāpastāv tiešai juridiskai saiknei starp apstrīdēto individuālo lēmumu un attiecīgo vispārpiemērojamo aktu (šajā ziņā skat. Vispārējās tiesas 1993. gada 26. oktobra spriedumu apvienotajās lietās T‑6/92 un T‑52/92 Reinarz/Komisija, Recueil, II‑1047. lpp., 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Šajās lietās pirmais, otrais un trešais lēmums par pārbaudi tika pieņemti vienīgi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu. Minētās regulas 20. panta 5. punktam nav saiknes ar izskatāmo strīdu, un tas, ka prasītājas neiebilda pret pārbaudēm, ir padarījis nelietderīgu Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6.–8. punktā paredzētā mehānisma izmantošanu.

58      Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka iebilde par prettiesiskumu ir pieņemama, ciktāl tā attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

 Par lietas būtību

59      Pirmām kārtām, prasītājas, lai uzskatītu, ka ar lēmumu par pārbaudi, kas nav saistīts vai asociēts ar iepriekšēju tiesas orderi, tiek pārkāptas to tiesības, kas paredzētas Pamattiesību hartas 7. pantā, pamatojas uz ECT judikatūras attīstību, konkrētāk, spriedumā lietā Société Colas Est u.c. pret Franciju (2002. gada 16. aprīlis, Recueil des arrêts et décisions, 2002‑III), spriedumā lietā Société Canal Plus u.c. pret Franciju (2010. gada 21. decembris, prasība 29408/08) un spriedumā lietā Société Métallurgique Liotard Frères pret Franciju (2011. gada 5. maijs, prasība 29598/08). ECT arī esot norādījusi, ka pārbaudes bez iepriekšēja tiesa ordera ir nesamērīgas saistībā ar nospraustajiem mērķiem.

60      Prasītājas uzskata, ka iepriekšējs tiesas orderis jau esot nepieciešams lielākajā daļā dalībvalstu, ieskaitot Vāciju. Turklāt tās uzsver, ka šāda atļauja jau ir nepieciešama saistībā ar telpām, kas norādītas Regulas Nr. 1/2003 21. panta 3. punktā. Pašlaik Komisija esot vienīgais savas rīcības tiesnesis uzņēmumu telpu pārbaudes gadījumā.

61      Otrām kārtām, prasītājas norāda, ka nepieciešamība iesniegt iepriekšēju tiesas orderi nevarot tikt attiecināta vienīgi uz gadījumiem, kad uzņēmums iebilst pret pārbaudi Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punkta nozīmē. Proti, tās uzskata, pirmkārt, ka pamattiesību pārkāpums notika tad, kad Komisijas darbinieki ienāca uzņēmumā, otrkārt, ka uzņēmumam nebija ne laika, ne līdzekļu Komisijas darbinieku ierašanās brīdī pārbaudīt pārbaudes samērīgumu, treškārt, ka Komisijai ir pilnvaras īstenot tādus tiešus piespiedu pasākumus kā dokumentu apzīmogošana vai naudas sodi un, ceturtkārt, ka iespēja iebilst pret pārbaudi vai nepienācīgu Komisijas darbinieku rīcību, ņemot vērā naudas soda, kas var tikt uzlikts saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 1. punkta c) apakšpunktu, risku, kurš rodas tādā gadījumā, kā to parāda, pirmkārt, procedūra, ko Komisija esot prettiesiski sākusi pret Sanofi Aventis (Komisijas 2008. gada 2. jūnija dokuments ar numuru MEMO/08/357), lai sodītu attiecīgo uzņēmumu par to, ka tas vēlējās iebilst pret pārbaudi, un, otrkārt, pirmās pārbaudes norise, kuras laikā Komisijas darbinieki esot draudējuši slēgt prasītāju informātikas sistēmu, ja viņi neiegūs noteiktu prasītāju darbinieku e‑pasta kontu paroles, ir teorētiska.

62      Replikas stadijā prasītājas ir uzskatījušas, ka no ECT judikatūras izriet, ka, pirmkārt, vienīgi nenovēršamu draudu gadījumā krimināltiesību jomā varētu tikt attaisnota iepriekšēja tiesas ordera neesamība un, otrkārt, Regula Nr. 1/2003 būtu prettiesiska, ja ar to netiktu atļauta iepriekšēja tiesas ordera saņemšana.

63      Komisija apstrīd visus prasītāju argumentus.

64      Vispirms ir jākonstatē, ka būtībā, lai izvērtētu pirmā pamata pamatotību pēc būtības, ir jāizvērtē, vai ar Regulu Nr. 1/2003 ieviestā sistēma atbilst pamattiesībām. Līdz ar to Vispārējā tiesa uzskata, ka, izvērtējot pirmā pamata pamatotību, ir jāizvērtē iebildes par prettiesiskumu pamatotība attiecībā uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

65      Šajā ziņā ir jākonstatē, ka pārbaudes pilnvaru, kas Komisijai ir piešķirtas Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā, īstenošana saistībā ar uzņēmumu ir acīmredzama iejaukšanās šī uzņēmuma tiesībās uz privāto dzīvi, tā mājokli un korespondenci. Komisijas vai personas, kas iestājušās lietā, šajās lietās to nav apstrīdējušas. Līdz ar to šajās lietās uzdotais jautājums ir, vai iepriekšēja tiesas ordera neesamības dēļ administratīva iejaukšanās noteikti ir bijusi prettiesiska un, attiecīgā gadījumā, vai ar Regulu Nr. 1/2003 ieviestā sistēma sniedz pietiekamas aizsardzības garantijas iepriekšēja tiesas ordera neesamības gadījumā.

66      Nesenajā judikatūrā (ECT 2011. gada 15. februāra spriedums lietā Harju pret Somiju, prasība 56716/09, 40. un 44. punkts, un 2011. gada 15. februāra spriedums lietā Heino pret Somiju, prasība 56715/09, 40. un 44. punkts) ECT ir uzsvērusi, ka ir nozīmīgi vēl nopietnāk izvērtēt garantijas, ja pārbaudes var notikt bez iepriekšēja tiesas ordera. Tā pēc tam ir tieši norādījusi principu, saskaņā ar kuru iepriekšēja tiesas ordera neesamība var tikt kompensēta ar pilnu kontroli, kas tiek īstenota pēc pārbaudes.

67      Līdz ar to, ņemot vērā neseno ECT judikatūru, ir jākonstatē, ka iepriekšēja tiesas ordera neesamība pati par sevi nevar izraisīt iejaukšanās prettiesiskumu ECPAK 8. panta nozīmē.

68      Šis konstatējums nevar tikt atspēkots ar prasītāju argumentiem, kas vērsti uz iepriekš 66. punktā minēto ECT spriedumu lietā Heino pret Somiju un lietā Harju pret Somiju apjoma relativizēšanu.

69      Prasītājas uzskata, ka no šiem spriedumiem izriet, ka vienīgi nenovēršamu draudu situācijā, lai novērstu nozieguma izdarīšanu, varētu būt attaisnota iepriekšēja tiesas ordera neesamība.

70      Tomēr ir jāuzsver, tāpat kā to dara Komisija, ka, pirmkārt, iepriekš 66. punktā minētā ECT sprieduma lietā Harju pret Somiju 31. punkts, uz kuru pamatojas prasītājas, lai pierādītu nenovēršamu draudu pastāvēšanas nozīmīgumu, atrodas sprieduma daļā, kurā ir rezumēta atbildētāja argumentācija, nevis izklāstīts ECT vērtējums. Otrkārt, ir jākonstatē, ka ECT vērtējums nekādā ziņā nav pamatots ar nenovēršamu draudu pastāvēšanu, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas. Turklāt nenovēršamu draudu pastāvēšana nav arī noteicošs apstāklis ECT spriedumos lietās Mastepan pret Krieviju (2012. gada 14. janvāris, prasība 3708/03) un Varga pret Rumāniju (2008. gada 1. aprīlis, prasība 73957/01). Visbeidzot, kā to pamatoti norāda Komisija, tas, ka iepriekš 66. punktā minētie ECT spriedumi lietās Harju pret Somiju un Heino pret Somiju attiecas uz krimināltiesību jomu, pastiprina to nozīmi šajās lietās.

71      Prasītāju argumenti, kuri ir vērsti uz to, lai pierādītu, ka risinājums iepriekš 59. punktā minētajā ECT spriedumā lietā Société Colas Est u.c. pret Franciju ir pilnībā piemērojams šajās lietās, nevar tikt akceptēti.

72      No minētā sprieduma, konkrētāk tā 49. punkta, izriet, ka iepriekšēja ordera neesamība ir tikai viens no elementiem, ko ECT ņēmusi vērā, lai secinātu par ECPAK 8. panta pārkāpumu. Konkrētāk, ECT ir ņēmusi vērā kompetentās iestādes pilnvaru plašumu, iejaukšanās apstākļus un to, ka attiecīgajā laikā sistēma paredzēja vienīgi ierobežotas garantijas. Šī situācija ir atšķirīga no situācijas, kas prevalē Savienības tiesībās (skat. šā sprieduma 74.–99. punktu).

73      Lai gan iepriekšēja tiesas ordera neesamība, pretēji prasītāju apgalvotajam, pati par sevi nevar izraisīt iejaukšanās prettiesiskumu, ir jāizvērtē, vai ar Regulu Nr. 1/2003, konkrētāk, [tās] 20. panta 4. punktu, ieviestā sistēma un veids, kādā tā ir īstenota, pieņemot trīs lēmumus par pārbaudi, sniedz piemērotas un pietiekamas garantijas, kas atbilst pietiekami stingrām Komisijas pilnvaru robežām. Proti, ECT pastāvīgi ir atgādinājusi, ka aizsardzības pret ECPAK 8. panta pārkāpumiem akceptējams līmenis nozīmē tiesisku regulējumu un stingras robežas (iepriekš 66. punktā minētie ECT spriedumi lietās Harju pret Somiju, 39. punkts, un Heino pret Somiju, 40. punkts; iepriekš 70. punktā minētais ECT spriedums lietā Varga pret Rumāniju, 70. punkts, un iepriekš 59. punktā minētais ECT spriedums lietā Société Canal Plus u.c. pret Franciju, 54. punkts).

74      Šajā ziņā ir jānorāda, ka piecu garantijas kategoriju pastāvēšana attiecas, pirmkārt, uz lēmumu par pārbaudi pamatojumu, otrkārt, uz Komisijai noteiktajiem ierobežojumiem pārbaudes norisē, treškārt, uz to, ka Komisija nevar uzspiest pārbaudes ar spēku, ceturtkārt, uz valsts iestāžu iesaistīšanos un, piektkārt, uz a posteriori tiesību aizsardzības līdzekļu pastāvēšanu.

75      Pirmām kārtām, saistībā ar lēmuma par pārbaudi pamatojumu no judikatūras izriet, ka tam ir jāparāda paredzētās pārbaudes attiecīgo uzņēmumu telpās pamatotība (skat. iepriekš 46. punktā minēto spriedumu lietā France Télécom/Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra). Vēl šajā lēmumā ir jāievēro noilguma termiņi, kas paredzēti Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā. Tādējādi lēmumā ir jānosaka pārbaudes priekšmets un mērķis, datums, kurā tā sāksies, jānorāda uz minētās regulas 23. un 24. pantā paredzētajiem sodiem un uz tiesībām šo lēmumu pārsūdzēt Tiesā. No judikatūras izriet, ka pamatojumā ir jānorāda arī hipotēzes un prezumpcijas, kuras Komisija vēlas pārbaudīt (Vispārējās tiesas 2007. gada 12. jūlija spriedums lietā T‑266/03 CB/Komisija, Krājumā nav publicēts, 36. un 37. punkts).

76      Turklāt Komisijai nav pienākuma veikt precīzu apgalvoto pārkāpumu juridisko kvalifikāciju, ne paziņot uzņēmumam visu tās rīcībā esošo informāciju, ne norādīt laikposmu, kurā šie pārkāpumi esot izdarīti (iepriekš 46. punktā minētais spriedums lietā France Télécom/Komisija, 58. punkts).

77      Tomēr, lai garantētu uzņēmumam iespēju izmantot savas tiesības iebilst, lēmumā par pārbaudi papildus formālajiem elementiem, kas uzskaitīti Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā, ir jāietver pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko pazīmju apraksts, norādot iespējamo konkrēto tirgu un konkurences ierobežojumu, par kuriem ir aizdomas, raksturu, kā arī nozares, uz kurām attiecas apgalvotais pārkāpums, kas tiek izmeklēts, paskaidrojumi attiecībā uz veidu, kādā uzņēmums tiek uzskatīts par iesaistītu pārkāpumā, tas, kas tiek meklēts, un elementi, par kuriem jāveic pārbaude (skat. iepriekš 46. punktā minēto spriedumu lietā France Télécom/Komisija, 59. punkts un tajā minētā judikatūra).

78      Lēmuma pamatojuma pārbaude ļauj tiesai nodrošināt, ka tiek ievērots princips par aizsardzību pret patvaļīgu un nesamērīgu iejaukšanos un tiesības uz aizstāvību (iepriekš 46. punktā minētais spriedums lietā France Télécom/Komisija, 57. punkts), pilnībā paturot prātā nepieciešamību saglabāt noteiktu Komisijas rīcības diapazonu, bez kura Regulas Nr. 1/2003 tiesību normām tiktu atņemta jebkāda lietderīgā iedarbība (Tiesas 2005. gada 17. novembra spriedums lietā C‑121/04 P Minoan lines/Komisija, Krājumā nav publicēts, 36. punkts).

79      Otrām kārtām, Komisijai ir noteikti ierobežojumi pārbaudes norisē.

80      Pirmkārt, no Komisijas veiktās izmeklēšanas jomas ir izslēgti dokumenti, kuriem nav saistības ar profesionālu darbību, t.i., dokumenti, kas neattiecas uz uzņēmuma darbību tirgū (Tiesas 1982. gada 18. maija spriedums lietā 155/79 AM & S/Komisija, Recueil, 1575. lpp., 16. punkts, un 2002. gada 22. oktobra spriedums lietā C‑94/00 Roquette Frères, Recueil, I‑9011. lpp., 45. punkts).

81      Otrkārt, uzņēmumiem, uz kuriem attiecas lēmumā par pārbaudi paredzētā pārbaude, ir iespēja saņemt juridisko palīdzību vai papildus tam saglabāt korespondences konfidencialitāti starp advokātiem un klientiem; šī pēdējā minētā garantija neattiecas uz informācijas apmaiņu starp advokātu, kuru ar uzņēmumu saista darba devēja un darba ņēmēja attiecības (Tiesas 2010. gada 14. septembra spriedums lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija, Krājums, I‑8301. lpp., 40.–44. punkts).

82      Treškārt, lai gan Regulā Nr. 1/2003 uzņēmumam, kas ir pakļauts pārbaudei, ir paredzēts aktīvas sadarbības pienākums, Komisija nevar uzlikt attiecīgajam uzņēmumam pienākumu sniegt tādas atbildes, ar kurām tam nāktos atzīt pārkāpumu, kura esamība ir jāpierāda Komisijai (Tiesas 1989. gada 18. oktobra spriedums lietā 374/87 Orkem/Komisija, Recueil, 3283. lpp., 35. punkts). Šis princips, kas ir izstrādāts saistībā ar Padomes 1962. gada 6. februāra Regulas Nr. 17, Pirmā regula par [EKL 81. un 82]. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.), 11. panta piemērošanu, attiecas arī uz jautājumiem, kurus inspektori var uzdot pārbaudē, kas tiek veikta saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

83      Ceturtkārt, ir jānorāda, ka pastāv paskaidrojošās piezīmes, kas uzņēmumiem paziņotas kopā ar lēmumiem par pārbaudi. Šajās paskaidrojošajās piezīmēs ir paredzēta metodoloģija, saskaņā ar kuru Komisijai ir jāveic pārbaude. Tādējādi tajās ir lietderīgi precizēts tiesību uz aizstāvību ievērošanas principa un labas pārvaldības principa saturs, kā tos saprot Komisija.

84      Šajās paskaidrojošajās piezīmēs ir precizēts veids, kādā ir jāīsteno pārbaudes noteiktas stadijas. Pienākums norādīt Komisijas vai atbilstošās valsts konkurences iestādes pilnvarotos darbiniekus (1. punkts), pienākums paziņot lēmumu, ar kuru atļauta pārbaude (3. punkts), darbinieku prerogatīvu izsmeļošs izklāsts (4. punkts), tiesības izmantot advokāta pakalpojumus (6. punkts), mutvārdu paskaidrojumu, ko sniedz uzņēmuma darbinieki, ierakstīšanas apstākļi (7. un 8. punkts), kārtība, kādā notiek iepazīšanās ar noteiktiem datorizētiem dokumentiem un kādā tie tiek meklēti un kopēti (10. un 11. punkts), diferencētas iepazīšanās ar noteiktu informāciju, kas ierakstīta elektroniskā datu nesējā, risinājumi (11. un 12. punkts), iespēja saņemt parakstītu inventarizācijas sarakstu, kurā uzskaitīti nokopētie elementi (12. punkts), un konfidencialitātes saglabāšanas nosacījumi saistībā ar noteiktu informāciju vai noteiktiem komercnoslēpumiem pēc izmeklēšanas (13. un 14. punkts) ir daudzie elementi, kas precizēti minētajās paskaidrojošajās piezīmēs. Šie elementi ir arī uzņēmumam noderīga informācija, kad tā pārstāvjiem ir jāizvērtē to sadarbības pienākuma apmērs.

85      Trešām kārtām, Komisijas rīcībā, pretēji tam, ko apgalvo prasītājas, nav pārmērīgu piespiedu pasākumu, kuru dēļ izskatāmajā situācijā nevarētu tikt iebilsts pret pārbaudi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punktu.

86      Pirmkārt, no judikatūras izriet, ka pārbaudes laikā Komisijas darbiniekiem tostarp ir iespēja pieprasīt, lai viņiem tiktu uzrādīti viņu pieprasītie dokumenti, lai viņus ielaistu viņu norādītajās telpās un lai viņiem tiktu uzrādīts viņu norādīto mēbeļu saturs. Taču viņi nevar ar spēku panākt piekļuvi telpām vai mēbelēm vai piespiest uzņēmuma personālu viņiem sniegt šādu piekļuvi, ne sākt kratīšanu bez uzņēmuma atbildīgo personu atļaujas (Tiesas 1989. gada 21. septembra spriedums apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija, Recueil, 2859. lpp., 31. punkts).

87      Otrkārt, visi noteikumi, kas attiecas uz lēmumu par pārbaudi pamatojumu (skat. šā sprieduma 75.–78. punktu), no vienas puses, un uz pārbaužu norisi (skat. šā sprieduma 79.–84. punktu), no otras puses, ļauj uzņēmumiem saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punktu efektīvi izmantot savas iebilduma tiesības inspektoru ierašanās brīdī, lēmuma par pārbaudi paziņošanas brīdī vai jebkurā citā brīdī pārbaudes norises laikā.

88      Šajā ziņā ir jānorāda, ka uzņēmumu, uz kuriem attiecas pārbaudes, pārstāvjiem ir iespēja atzīmēt protokolā jebkuru pārkāpumu, kas varētu būt noticis pārbaudes norises laikā, vai jebkuru iebildumu, kas tiem varētu būt, tādējādi formāli neiebilstot pret pārbaudi Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punkta nozīmē, kā arī izmantot jebkurus viņu rīcībā esošus līdzekļus, lai saglabātu konkrētus pierādījumus par minētajiem pārkāpumiem.

89      Treškārt, ir jāatgādina, ka Komisijai, ierodoties uzņēmuma telpās, tam ir jāsniedz saprātīgs, bet īss laiks, lai ar savu advokātu palīdzību tas izvērtētu lēmumu par pārbaudi. Turklāt saistībā ar prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru pamattiesību pārkāpums ir noticis brīdī, kad Komisijas darbinieki ir ienākuši uzņēmumā, Vispārējā tiesa, tāpat kā Komisija, uzskata, ka pārbaude nekad nesākas pirms lēmuma paziņošanas un ka vienkārša ienākšana uzņēmumā, lai paziņotu lēmumu, nav pamattiesību pārkāpums. Vēl pārbaudes laikā Komisijai uzņēmumam ir jāsniedz arī īss laiks konsultācijai ar tā advokātiem pirms kopiju veikšanas, aizzīmogošanas vai mutvārdu paskaidrojumu pieprasīšanas.

90      Ceturtkārt, šajā saistībā ir jāatgādina, ka vienīgi acīmredzamas traucēšanas gadījumā vai iebilduma tiesību ļaunprātīgas izmantošanas gadījumā Komisija var izmantot sodu mehānismu, kas paredzēts Regulas Nr. 1/2003 23. pantā. Līdz ar to Komisija, lai panāktu uzņēmumu piekāpšanos, nevar izmantot šo sodu mehānismu kā draudus, kas pārsniedz to sadarbības pienākuma stingrās robežas. Šajā ziņā ir jāatgādina, ka visus lēmumus, kas pieņemti, pamatojoties uz Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, var pārbaudīt Savienības tiesa.

91      Ceturtām kārtām, saistībā ar iebildumu procesa, kas paredzēts Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punktā, sniegtajām garantijām ir jākonstatē, ka Komisijai ir pienākums izmantot tās valsts iestāžu palīdzību, kuras teritorijā ir jāveic pārbaude. Šis process izraisa paredzēto attiecīgās dalībvalsts kontroles mehānismu, vajadzības gadījumā – tiesas kontroles mehānismu, īstenošanu.

92      Ja tiek lūgta kompetentās valsts iestādes palīdzība, tad attiecīgajai dalībvalstij ir jānodrošina Komisijas darbības efektivitāte un jāievēro dažādi Savienības tiesību vispārējie principi, it īpaši fizisko un juridisko personu aizsardzība pret valsts varas patvaļīgu un nesamērīgu iejaukšanos privātajā sfērā (iepriekš 86. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 33. punkts, un iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Roquette Frères, 35. punkts).

93      Kompetentās valsts iestādes, neatkarīgi no tā, vai tā ir tiesa vai nav, uzdevums ir pārbaudīt, vai plānotie piespiedu pasākumi nav patvaļīgi vai nesamērīgi salīdzinājumā ar izmeklēšanas priekšmetu. Komisijai ir jārūpējas par to, lai attiecīgajai valsts iestādei būtu visi nepieciešamie līdzekļi, lai šādu kontroli veiktu un lai šādu piespiedu pasākumu īstenošanas laikā nodrošinātu valsts tiesību normu ievērošanu (iepriekš 86. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 34. punkts, un iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Roquette Frères, 36. un 37. punkts).

94      Ir jāpiebilst, kā to pamatoti norādījusi Komisija, ka valsts tiesa, kurai ir kompetence atļaut piespiedu pasākumu, var uzdot prejudiciālu jautājumu Tiesai. Turklāt Tiesas Reglamenta 95. un 105. pantā valsts tiesai ir atļauts paātrinātā kārtībā un anonīmi uzdot prejudiciālu jautājumu. Visbeidzot, valsts tiesa, ja ir izpildīti noteikti nosacījumi, var nolemt apturēt ordera izdošanas procesu, lai sagaidītu Tiesas atbildi uz prejudiciālo jautājumu (šajā ziņā skat. Tiesas 1995. gada 9. novembra spriedumu lietā C‑465/93 Atlanta Fruchthandelsgesellschaft u.c., Recueil, I‑3761. lpp., 23. punkts).

95      Piektām kārtām, iejaukšanās, ko rada pārbaude, regulējums arī ir balstīts uz to, ka Savienības tiesa var a posteriori veikt lēmuma, ar kuru tiek noteikta pārbaude, tiesiskuma pārbaudi.

96      Šajā ziņā Regulas Nr. 1/2003 20. panta 8. punkta pēdējā teikumā ir noteikts:

“Komisijas lēmuma likumību var pārskatīt vienīgi Eiropas Kopienu Tiesa.”

97      Kā izriet no šā sprieduma 66. punkta, tiesas pilnas a posteriori pārbaudes pastāvēšana ir īpaši svarīga, jo ar to var tikt kompensēta iepriekšēja tiesas ordera neesamība. Šajās lietās Savienības tiesa faktiskā un tiesiskā aspektā pilnībā pārbauda lēmumus par pārbaudi (šajā ziņā skat. arī šā sprieduma 112. punktu).

98      Turklāt, kā to pamatoti uzsver Komisija, prasītājas var panākt lēmuma par pārbaudi izpildes apturēšanu, vienlaicīgi ar prasību atcelt tiesību aktu saskaņā ar LESD 278. pantu iesniedzot pieteikumu par pagaidu noregulējumu, kuram eventuāli pievienots pieteikums Reglamenta 105. panta 2. punkta nozīmē.

99      Visbeidzot, LESD 340. panta otrā daļa sniedz pamatu prasībai par Savienības ārpuslīgumiskās atbildības iestāšanos.

100    Vispārējā tiesa uzskata, ka visi iepriekš minētie piecu garantiju veidi ir tikuši nodrošināti šajās lietās. Konkrētāk, trijos lēmumos par pārbaudi ir iekļauti Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā paredzētie elementi. Komisija ir norādījusi adresātu vārdus, iemeslus, kādēļ tai ir aizdomas par pārkāpuma pastāvēšanu, prakses, par kuru ir aizdomas, ka tā varētu būt vērsta pret konkurenci, veidu, attiecīgo preču un pakalpojumu tirgu, ģeogrāfisko tirgu, kurā apgalvotā prakse esot īstenota, saikni starp šo prezumēto praksi un lēmumu adresāta uzņēmuma rīcību, darbiniekus, kas ir pilnvaroti veikt pārbaudi, to rīcībā esošos līdzekļus un uzņēmuma kompetento darbinieku pienākumus, pārbaudes datumu un vietas, sodus traucēšanas gadījumā, tiesību aizsardzības līdzekļu izmantošanas iespējas un nosacījumus. Kā izriet no ceturtā pamata vērtējuma, ir jākonstatē, ka šie elementi ir pareizi tikuši iekļauti visos trīs lēmumos par pārbaudi (skat. šā sprieduma 184. punktu).

101    Saistībā ar pirmās pārbaudes norisi un, pirmkārt, prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas darbinieks esot draudējis slēgt to informātikas sistēmu, ja tās viņam nesniegs noteiktu darbinieku e‑pasta kontu paroles, papildus tam, ka Komisija iebilst pret šo apgalvojumu, ir jākonstatē, ka prasītāju advokāti nav formāli reģistrējuši šo apgalvoto incidentu, līdz ar ko par to nav pieejami nekādi pierādījumi. Turklāt prasītājas nav apstrīdējušas Komisijas versiju iebildumu rakstā, saskaņā ar kuru, neraugoties uz tās rīkojumiem, prasītājas esot bloķējušas piekļuvi datoriem un e‑pasta kontiem uz īpaši ilgu laiku – līdz pārbaudes otrajai dienai, taču Komisija nebija vērsusies pie valsts iestādēm, lai īstenotu piespiedu pasākumus. Otrkārt, saistībā ar lietu Sanofi Aventis no lietas materiāliem, konkrētāk, no Komisijas 2008. gada 2. jūnija dokumenta ar numuru MEMO/08/357, izriet, ka Komisija paredzēja noteikt sodu nevis saistībā ar iebilšanu pret pārbaudi kā tādu, bet gan saistībā ar to, ka konkrētajā gadījumā tika iebilsts, ka Komisijas nokopē noteiktus dokumentus. Turklāt process tika izbeigts.

102    Ņemot vērā šā sprieduma 65.–101. punktā izklāstītos apsvērumus, pirmais pamats un iebilde par prettiesiskumu ir jānoraida kā nepamatoti, ciktāl tie attiecas uz Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu.

 Par otro pamatu – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

103    Prasītājas galvenokārt pamatojas uz iepriekš 59. punktā minētajiem ECT spriedumiem lietā Société Métallurgique Liotard Frères pret Franciju un lietā Société Canal Plus u.c. pret Franciju, lai apgalvotu, ka tām pirms iejaukšanās, ko izraisa pārbaude, ir bijis jābūt faktiskām un juridiskām pārsūdzības iespējām Pamattiesību hartas 47. panta un ECPAK 6. panta 1. punkta nozīmē.

104    Konkrētāk, prasītājas apgalvo, ka ne Regulas Nr. 1/2003 20. panta 8. punktā paredzētais process, kas ļauj valsts tiesas iestādei izvērtēt piespiedu pasākumu, kas ir nepieciešami, lai īstenotu Komisijas lēmuma par pārbaudi īstenošanu iebilduma gadījumā, nepatvaļīgo un samērīgo raksturu, ne pārbaude Savienības tiesā neatbilst nosacījumiem, kas izriet no ECT judikatūras.

105    Atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, prasītājas ir precizējušas, ka tās uzskata, pirmkārt, ka ECPAK 6. panta 1. punktā ir paredzēts, ka Komisijai ir pienākums saņemt iepriekšēju tiesas orderi, saistībā ar kuru valsts tiesa kontrolētu pārbaudes nepieciešamību un samērīgumu faktiskā un tiesiskā aspektā. Otrkārt, ECPAK 6. panta 1. punktā esot paredzēta prasība saprātīgā termiņā pēc pārbaudes sākšanas veikt pilnu lēmuma par pārbaudi tiesas kontroli.

106    Komisija, pirmkārt, uzskata, ka prasītāju pamats ir neefektīvs un līdz ar to nepieņemams, un, otrkārt, apstrīd prasītāju veikto iepriekš 59. punktā minētā ECT sprieduma lietā Société Métallurgique Liotard Frères pret Franciju interpretāciju. Tā uzskata, ka efektīva pārbaude tiesā a posteriori ir pietiekama un ka Vispārējā tiesa spēj veikt šādu pārbaudi.

107    Vispirms saistībā ar pieņemamību šā sprieduma 47. punktā jau ir atgādināts, ka argumenta neefektivitāte nekādā ziņā nevar izraisīt tā nepieņemamību.

108    Saistībā ar nepieciešamību saņemt iepriekšēju tiesas orderi prasītājas ar šo pamatu, tāpat kā ar pirmo pamatu (šajā ziņā skat. šā sprieduma 49.–51. punktu), lūdz Vispārējo tiesu noteikt jaunu formālu prasību, kas ietekmētu lēmumu par pārbaudi tiesiskumu. Šis pamats ir jāsaprot tādējādi, ka lēmuma par pārbaudi pieņemšana ir jāpakārto nosacījumam, ka Komisija saņem iepriekšēju tiesas orderi, kas sniegts pēc faktiskā un tiesiskā aspektā veiktas pilnas pārbaudes tiesā ECPAK 6. panta 1. punkta nozīmē. Tiktāl, ciktāl tas attiecas uz iepriekšēja tiesas ordera saņemšanu, otrais pamats tātad nevar tikt uzskatīts par neefektīvu.

109    Saistībā ar šajā ziņā paustajiem prasītāju argumentiem, pirmkārt, ir jākonstatē, ka prasītājas kļūdaini ir interpretējušas iepriekš 59. punktā minētos ECT spriedumus lietā Société Métallurgique Liotard Frères pret Franciju un lietā Société Canal Plus u.c. pret Franciju.

110    Proti, ir jākonstatē, tāpat kā to ir veikusi Komisija, ka no šiem spriedumiem izriet, ka runa patiešām ir par pārbaudes intensitāti, nevis par brīdi, kad tā veikta. Šai pārbaudei ir jāattiecas uz visiem faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem, un tai ir jāļauj sniegt pienācīgu kompensāciju gadījumā, ja darbība, kas atzīta par prettiesisku, jau ir notikusi (iepriekš 59. punktā minētais ECT spriedums lietā Société Canal Plus u.c. pret Franciju, 36. punkts).

111    Otrkārt, lēmums par pārbaudi var tikt pārsūdzēts saskaņā ar LESD 263. pantu. Līdz ar to tam, ka valsts iestāde, kas sniedz orderi, neveic ex ante pilnu pārbaudi, katrā ziņā, pretēji prasītāju apgalvotajam, nav nozīmes. Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā ir paredzēta šāda pārbaude Savienības tiesā un noteikts pienākums to norādīt lēmumā, ar kuru tiek pieprasīts pakļauties pārbaudei uzņēmuma telpās. Šajās lietās Komisija ir ievērojusi šo formalitāti, pieņemot pirmo, otro un trešo lēmumu par pārbaudi, un prasītājas, kā par to liecina šīs lietas, zināja, ka tās var celt prasību, lai apstrīdētu pārbaudes nepieciešamību.

112    Treškārt, tiešām nevar tikt apstrīdēts, ka Vispārējā tiesa pati var pārbaudīt faktus un nerīkojas vienīgi kā “kasācijas tiesa”, kā to apgalvo prasītājas. Savienības tiesa, lemjot par saskaņā ar LESD 263. pantu celtu prasību atcelt lēmumu par pārbaudi, īsteno pārbaudi gan tiesiskā, gan faktiskā aspektā, un tai ir pilnvaras izvērtēt pierādījumus un atcelt apstrīdēto lēmumu. No judikatūras izriet, ka, pārbaudot lēmumu par pārbaudi, Savienības tiesa var pārliecināties, ka pastāv pietiekami nopietnas norādes, kas ir pamats aizdomām par attiecīgo uzņēmumu izdarīto konkurences tiesību normu pārkāpumu (skat. iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 54. un 55. punkts un tajos minētā judikatūra). Turklāt no šiem apsvērumiem izriet, ka ir jānoraida prasītāju otrais arguments (skat. šā sprieduma 105. punktu), saskaņā ar kuru ar to, ka nav veikta lēmumu par pārbaudi pilna pārbaude tiesā, ir pārkāpts ECPAK 6. panta 1. punkts.

113    Ceturtkārt, ir jāuzsver, kā to pamatoti atgādina Komisija, ka lēmuma par pārbaudi eventuāla atcelšana vai arī pārkāpuma konstatēšana pilnvaroto darbinieku īstenoto pasākumu norisē nozīmē, ka iestāde pārkāpuma procesa vajadzībām nevar izmantot informāciju, ko tā ieguvusi apstrīdētās rīcības gaitā (iepriekš 80. punktā minētais spriedums lietā Roquette Frères, 49. punkts).

114    Tādējādi otrais pamats kopumā ir jānoraida kā nepamatots.

 Par trešo pamatu – prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ņemot vērā pārkāpumus, kas notikuši pirmās pārbaudes norises laikā

115    Prasītājas būtībā apgalvo, ka otrais un trešais lēmums par pārbaudi ir pamatoti ar informāciju, kas prettiesiski iegūta pirmās pārbaudes laikā. Komisija apzināti esot meklējusi informāciju saistībā ar DUSS pirmās pārbaudes laikā, lai gan šī pārbaude attiecās vienīgi uz VEE piegādi. Komisija tādējādi esot pārkāpusi prasītāju tiesības uz aizstāvību.

116    Konkrētāk, prasītājas apgalvo, pirmkārt, ka Komisija sistemātiski ir kratījusi M., kurš ir atbildīgs par DB Schenker Rail Deutschland Maincā “juridisko uzraudzību”, biroju, tādējādi sistemātiskajā pārbaudē iekļaujot dokumentus, kuriem acīmredzami nav nekāda sakara ar VEE. Tieši šajā birojā Komisija tostarp esot atradusi noteiktus e‑pastus saistībā ar DUSS, kuriem acīmredzami nav nekādas saiknes ar pirmās pārbaudes priekšmetu un kurus, neraugoties uz advokāta M. protestiem, esot izvērtējuši un norādījuši darbinieki V. G. un T. B. Darbinieks V. G. pēc tam šajā birojā esot izvērtējis noteiktu skaitu citu dokumentu saistībā ar DUSS.

117    Otrkārt, veicot elektronisko meklēšanu, Komisijas darbinieki esot izmantojuši noteiktus atslēgvārdus, kas attiecas vienīgi uz DUSS, proti, “NBS”, “[S.]”, “[T.]” un “[G.]”. Saistībā ar atslēgvārdu “[T.]” prasītājas uzsver, ka vienīgais DB Energie klients saistībā ar VEE un tātad vienīgais DB grupas konkurents ir uzņēmums TXL, uzņēmuma T. meitasuzņēmums, par kuru esot tikusi veikta atsevišķa meklēšana. Saistībā ar atslēgvārdu “NBS” prasītājas apstrīd, ka Komisijas darbinieki nezināja tā nozīmīgumu, īpaši klātesot N., Bundesnetzagentur (Federālā tīkla aģentūra; turpmāk tekstā – “BNetzA”) darbiniekam, kurš ir eksperts šajā jomā un noteikti zināja šo šajā jomā plaši izmantoto abreviatūru. Turklāt esot maz ticams, ka Komisijas darbinieki veica padziļinātu meklēšanu, iepriekš nezinot šī atslēgvārda nozīmi.

118    Treškārt, Komisijas darbinieks esot iepazinies ar DB Schenker Rail Deutschland Maincā arhīviem un nokopējis dokumentu ar nosaukumu “2006. gada 17. janvāra Stinnes Intermodal termināļu Eiropas stratēģija”, kuram acīmredzami arī neesot saiknes ar pārbaudes priekšmetu.

119    Ceturtkārt, paši Komisijas darbinieki pārbaudes laikā esot atzinuši, ka pastāv problēma saistībā ar to, ka pirmajā lēmumā par pārbaudi nav minēta DUSS rīcība.

120    Piektkārt, prasītājas pagalvo, ka saskaņā ar lietas materiāliem pāris dienas pirms pirmās pārbaudes sākuma Komisija pieprasīja uzņēmumam T. apstiprināt, vai tā 2011. gada 16. marta sūdzība vēl joprojām ir spēkā; tas esot liecinājis par Komisijas nodomu meklēt informāciju par DUSS pirmās pārbaudes laikā. Turklāt 32 Komisijas darbinieki tieši pirms pārbaudes esot bijuši informēti par sūdzības, kas attiecas uz DUSS, pastāvēšanu. Tāpat to pierādot arī tas, ka savas 2011. gada 16. marta vēstules, kas saistīta ar DUSS lietas materiāliem, priekšmetā uzņēmums T. ir tieši norādījis references numuru, kuru Komisija izmantojusi savā 2011. gada 14. marta lēmumā par VEE pārbaudi (“COMP 39.678”).

121    Sestkārt, prasītājas lūdz, lai saskaņā ar Reglamenta 68. panta 1. punktu tiktu uzklausīti M. un P.

122    Pirmkārt, Komisija apgalvo, ka prasītāju argumenti ir neefektīvi un tādēļ nepieņemami, jo tās rīcībā pirms pirmās pārbaudes bija pietiekami daudz faktu, lai pamatotu otro un trešo pārbaudi. Konkrētāk, saistībā ar trešo lēmumu par pārbaudi tā uzsver, ka tā pamatojās vienīgi uz informāciju, kas tai bija pirms pirmās pārbaudes, un uz informāciju, kas iegūta otrajā pārbaudē. Otrkārt, Komisija visus prasītāju argumentus noraida kā nepamatotus.

123    Vispirms saistībā ar Komisijas argumentiem par pieņemamību pietiek atgādināt, ka argumenta neefektīvais raksturs nevar izraisīt tā nepieņemamību.

124    Turpinājumā ir jāatgādina, ka Tiesa jau ir nospriedusi, ka informāciju, kas savākta, veicot pārbaudes, nevar izmantot citiem mērķiem kā vien lēmumā par pārbaudi norādītajiem. Šis noteikums ir paredzēts, lai aizsargātu gan dienesta noslēpumu, gan uzņēmumu tiesības uz aizstāvību. Šīs tiesības faktiski tiktu būtiski apdraudētas, ja Komisija, vēršoties pret uzņēmumiem, varētu pamatoties uz pierādījumiem, kuriem, lai gan tie ir iegūti izmeklēšanas gaitā, nav nekā kopīga ar tās priekšmetu un mērķi (saistībā ar Regulu Nr. 17 skat. Tiesas 1989. gada 17. oktobra spriedumu lietā 85/87 Dow Benelux/Komisija, Recueil, 3137. lpp., 18. punkts).

125    Tomēr no tā nevar tikt secināts, ka Komisijai ir aizliegts sākt izmeklēšanas procedūru, lai pārbaudītu precizitāti vai papildinātu informāciju, kuru tā nejauši ir uzzinājusi agrākas pārbaudes gaitā, ja šī informācija norāda uz rīcības, kas ir pretrunā Līguma konkurences noteikumiem, pastāvēšanu (saistībā ar Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Dow Benelux/Komisija, 19. punkts).

126    Ja Komisija no jauna ieguvusi šos dokumentus, pamatojoties uz orderiem vai lēmumiem, un tos izmantojusi šajos orderos vai lēmumos norādītajiem mērķiem, tā ir ievērojusi uzņēmumu tiesības uz aizstāvību, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 20. panta (Vispārējās tiesas 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās no T‑305/94 līdz T‑307/94, no T‑313/94 līdz T‑316/94, T‑318/94, T‑325/94, T‑328/94, T‑329/94 un T‑335/94 Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, Recueil, II‑931. lpp., 476. punkts).

127    Tas, ka Komisija pirmo reizi ir ieguvusi dokumentus vienā lietā, nesniedz šajā ziņā absolūtu aizsardzību tādējādi, ka šie dokumenti nevar tikt tiesiski pieprasīti citā lietā un izmantoti kā pierādījumi. Pretējā gadījumā uzņēmumi būtu motivēti pārbaudes pirmajā lietā laikā sniegt visus dokumentus, kas ļauj pierādīt citu pārkāpumu, un tādējādi nodrošināties pret jebkuru izmeklēšanu šajā sakarā. Šāds risinājums pārsniegtu to, kas ir nepieciešams, lai aizsargātu komercnoslēpumu un tiesības uz aizsardzību, un tādējādi būtu nepamatots traucēklis Komisijas uzdevumam nodrošināt konkurences noteikumu ievērošanu kopējā tirgū (iepriekš 126. punktā minētais 1999. gada 20. aprīļa spriedums apvienotajās lietās Limburgse Vinyl Maatschappij u.c./Komisija, 477. punkts).

128    Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijas izmeklēšanas iespējas būtu neefektīvas, ja tai būtu jāpieprasa vienīgi dokumenti, kuri tai iepriekš būtu precīzi jāidentificē. Tieši pretēji, šādas tiesības nozīmē iespēju meklēt dažādu informāciju, kas vēl nav zināma vai pilnībā identificēta (iepriekš 86. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 27. punkts, un Vispārējās tiesas 2003. gada 11. decembra spriedums lietā T‑59/99 Ventouris/Komisija, Recueil, II‑5257. lpp., 122. punkts).

129    Tieši šo principu kontekstā ir jāizvērtē prasītāju izvirzītie argumenti.

130    Pirms tiek veikts šis vērtējums, ir svarīgi sniegt divus ievada apsvērumus. Pirmais no šiem apsvērumiem attiecas uz Komisijas argumentu, saskaņā ar kuru prasītāju trešais pamats ir neefektīvs, jo tās rīcībā pirms pirmās pārbaudes bija pietiekami daudz faktu, lai pamatotu otro un trešo pārbaudi. Šajā ziņā ir jānorāda, ka no lietas materiāliem izriet, ka Komisija ir pamatojusies arī uz informāciju, kas iegūta pirmajā pārbaudē.

131    Lai gan trešajā lēmumā par pārbaudi šajā ziņā ir skaidra norāde (7. apsvērums), otrajā lēmumā par pārbaudi nav skaidri norādīts, no kurienes ir informācija, uz kuras pamata ir pieņemts šis lēmums (6. apsvērums).

132    Savā iebildumu rakstā Komisija ir norādījusi, ka pirms pirmās pārbaudes tai bija aizdomas par iespējamu DUSS pret konkurenci vērstu rīcību. Procesa organizatorisko pasākumu ietvaros Vispārējā tiesa lūdza Komisiju pamatot šo aizdomu pastāvēšanu. Tad Komisija Vispārējā tiesā iesniedza uzņēmuma T. sūdzību. No uzņēmuma T. sūdzības izriet, ka DUSS tam esot atteikusi pieeju Minhenes Rimas [Munich-Riem] terminālim apmierinošos apstākļos.

133    Tādēļ pirms pirmās pārbaudes Komisijas rīcībā bija informācija, kas var radīt nopietnas aizdomas par iespējamu DUSS pret konkurenci vērstu rīcību.

134    Tomēr tas, pretēji Komisijas apgalvotajam, nepadara prasītāju pamatu par neefektīvu. Proti, tas, ka otrais lēmums par pārbaudi ir pieņemts pirmās pārbaudes norises laikā, liecina par šajā gadījumā savāktās informācijas nozīmīgumu otrās pārbaudes sākšanai. Tā kā trešā pārbaude, bez šaubām, ir daļēji pamatota – kā tas izriet no lēmuma par šo pārbaudi 7. apsvēruma – ar informāciju, kas savākta pirmajās divās pārbaudēs, ir jāsecina, ka apstākļi, kuros pirmās pārbaudes laikā tikusi savākta informācija par DUSS, ir tādi, kas var ietekmēt otrā un trešā lēmuma tiesiskumu. Līdz ar to Komisijas arguments par trešā pamata neefektīvo raksturu ir jānoraida.

135    Otrais ievada apsvērums attiecas uz prasītāju memorandu pierādījuma spēku. Šajā ziņā, kā to pamatoti uzsver Komisija, ir jākonstatē, ka šie memorandi, izņemot U. P. 2011. gada 4. aprīļa memorandu, tika uzrakstīti vismaz vienu mēnesi pēc pirmās pārbaudes beigām. Visbiežāk citētais memorands, proti, M. memorands, tika uzrakstīts divus mēnešus pēc notikumiem. Turklāt prasītāju apgalvojumi lielā mērā ir balstīti uz pieņēmumiem, kas attiecas uz izmeklētāju nodomiem un nav pamatoti ar faktiem.

136    Ir arī jānorāda, ka šie fakti ir vienīgie prasītāju sniegtie pierādījumi. Nevienā brīdī prasītāju pārstāvji nav oficiāli iebilduši Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punkta nozīmē vai fiksējuši jebkādu neapmierinātību protokolā, kas ir pārbaudāms šīs tiesvedības ietvaros. Prasītāju pārstāvju ziņā ir oficiāli ierakstīt savus iebildumus tieši tajā brīdī, kad ir noticis pārkāpums, un izmantot visus to rīcībā esošos līdzekļus, lai saglabātu lietiskos pierādījumus (skat. šā sprieduma 88. punktu). Prasītāju apgalvojums, saskaņā ar kuru noteikti darbinieki pirmās pārbaudes laikā esot mutiski apstiprinājuši izmeklēšanas saistībā ar DUSS prettiesisko raksturu un kuru Komisija apstrīd, nekādi nav pamatots ar tajā pašā brīdī uzrakstīto protokolu vai jebkuru citu dokumentu, kuru prasītājas varētu būt sagatavojušas strīdīgo faktu rašanās laikā. Nepastāvot šādiem oficiāliem pierādījumiem, noteikti ir daudz grūtāk pierādīt, ka ir notikusi izmeklēšana, kas vērsta ārpus pirmā lēmuma par pārbaudi priekšmeta. Turklāt ir jānorāda, ka M. un P. ir noteiktu attiecīgo memorandu autori; tas nozīmē, ka Vispārējās tiesas lietas materiālos jau ir viņu sniegtais izklāsts par apstākļiem, kādos ir notikusi pirmā pārbaude. Šādos apstākļos nešķiet, ka viņus būtu lietderīgi uzklausīt, kā to ir lūgušas prasītājas.

137    Prioritāri ir secīgi jāizvērtē prasītāju argumenti saistībā ar, pirmkārt, M. biroja rūpīgo kratīšanu, otrkārt, noteiktiem strīdīgiem dokumentiem un atslēgvārdiem un, treškārt, Komisijas rīcību pirms pirmās pārbaudes sākšanas.

 Par M. biroja rūpīgo kratīšanu

138    Prasītājas apgalvo, ka Komisija sistemātiski ir kratījusi M. biroju, sistemātiskajā pārbaudē iekļaujot dokumentus, kuriem acīmredzami nav nekādas saistības ar VEE. Tieši šajā birojā Komisija esot tostarp atradusi divus e‑pastus saistībā ar DUSS, kuriem acīmredzami nav nekādas saiknes ar pārbaudes priekšmetu un kurus, neraugoties uz advokāta M. protestiem, esot izvērtējuši un norādījuši darbinieki V. G. un T. B. Pēc tam darbinieks V. G. šajā pašā birojā esot izvērtējis vairākus citus dokumentus saistībā ar DUSS.

139    Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka Komisija var rūpīgi kratīt noteiktu biroju vai skapju saturu, pat ja nav nekādas skaidras norādes par to, ka tur atrodas informācija, kas saistīta ar izmeklēšanas priekšmetu, ja par to liecina kādi fakti. Kā pamatoti uzsver Komisija, ja būtu atļauts vienīgi iekļūt telpās vai pārbaudīt skapjus, kuriem ir skaidra saikne ar pārbaudes priekšmetu, pastāvētu risks, ka tā nevarētu atrast noteiktus svarīgus pierādījumus. Piemēram, šie pierādījumi varētu būt paslēpti, vai arī uz tiem varētu būt izdarītas nepareizas atsauces.

140    Turklāt saikne ar izmeklēšanas priekšmetu nav noteikti uzreiz viegli identificējama un var būt tā, ka vienīgi detalizēta pārbaude ļauj to identificēt. Kā uzsver Komisija, tā kā tās darbiniekiem ne vienmēr ir pilnīgas tehniskas zināšanas jomās, uz kurām attiecas pārbaude, viņiem ne vienmēr uzreiz ir iespējams noteikt dokumenta atbilstīgumu, līdz ar to viņi obligāti veic relatīvi plašu pārmeklēšanu.

141    Šajās lietās saistībā ar M. biroju pastāvēja pamatoti iemesli, kas attaisno padziļinātu meklēšanu. No lietas materiāliem izriet, ka M. bija DB Schenker Rail Deutschland pārvaldes, regulēšanas un iepirkumu direktors un viņa kompetencē bija pakalpojumu pirkšana. Šajā ziņā viņš bija atbildīgs par pārrunām ar DB Energie saistībā ar līgumu par VEE piegādi slēgšanu. DB Schenker Rail Deutschland pieder DB Schenker Rail, kas savukārt – kā DB grupas preču pārvadājumu meitasuzņēmums – ir viens no lielākajiem DB Energie klientiem. Ar šo informāciju, ko prasītājas nav apstrīdējušas, tādējādi bija pamatota padziļināta M. biroja pārmeklēšana.

142    Šajā ziņā ir jāprecizē, ka pirmā pārbaude notika trijās vietās un incidenti, uz kuriem prasītājas norādījušas un kas minēti šā sprieduma 116.–118. punktā, ir notikuši vienīgi vienā no trim vietām (Maincā). Turklāt šie incidenti būtībā attiecas vienīgi uz vienu biroju un trim darbiniekiem no Komisijas 32 pilnvarotajiem darbiniekiem. Līdz ar to ir jākonstatē, ka strīdīgo dokumentu skaits, proti, vienpadsmit, ir ļoti neliels salīdzinājumā ar kopējo attiecīgo dokumentu skaitu, proti, aptuveni 1000 nokopētiem dokumentiem un vēl lielāku izvērtēto dokumentu skaitu. Visbeidzot, Komisija esot paņēmusi vienīgi četru dokumentu, kas attiecas uz DUSS, kopijas.

143    Šādos apstākļos prasītāju argumenti par sistemātisku M. biroja kratīšanu ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par strīdīgajiem dokumentiem un atslēgvārdiem

144    Pirmkārt, prasītājas norāda, ka pirmās pārbaudes laikā Komisija izvērtēja un daļēji nokopēja dokumentus, kuriem acīmredzami nav saiknes ar pārbaudes priekšmetu. Otrkārt, veicot elektronisko meklēšanu, Komisijas darbinieki esot arī izmantojuši noteiktus atslēgvārdus vienīgi saistībā ar DUSS, nevis VEE.

145    Šajā ziņā vēlreiz ir jāuzsver, ka no memoranda izriet, ka prasītāju pārstāvji ir norādījuši uz faktu, ka noteiktiem Komisijas izvērtētajiem dokumentiem, pēc to domām, nav saiknes ar pirmās pārbaudes priekšmetu, taču viņi nevienā brīdī nav iebilduši vai oficiāli reģistrējuši iebildumu.

146    Pirmkārt, strīdīgie vienpadsmit dokumenti vispirms ietver divus pirmos e‑pastus, kas atklāti M. birojā 2011. gada 29. marta pēcpusdienā. Šos e‑pastus pēc to detalizētas izvērtēšanas darbinieki V. G. un T. B. esot atzīmējuši ar “karodziņu”. 2011. gada 30. marta rītā M. birojā tika atrasti septiņi citi dokumenti, no kuriem pieci bija e‑pasti. 2011. gada 31. martā Komisijas darbinieks DB Schenker Rail Deutschland Maincā arhīvos atrada dokumentu ar nosaukumu “2006. gada 17. janvāra Stinnes Intermodal termināļu Eiropas stratēģija”. Visbeidzot, replikas stadijā prasītājas norāda uz citu M. e‑pastu, kas nosūtīts 2006. gada 2. novembrī un kura priekšmets ir “pilotprojekts saistībā ar izkraušanas staciju Minhenē Rimā”.

147    Kā izriet no lietas dalībnieku rakstveida apsvērumiem, Komisija nokopēja četrus no šiem vienpadsmit dokumentiem, proti, L. e‑pastu, kas nosūtīts F. 2006. gada 6. novembrī un kura priekšmets ir “šķirošanas pakalpojumi Minhenes Rimas terminālī”, S. e‑pastu, kas nosūtīts M. 2006. gada 15. septembrī un kura priekšmets ir “pārvietošana Minhenes Rimas iekraušanas stacijā”, M. e‑pastu, kas nosūtīts 2006. gada 2. novembrī un kura priekšmets ir “pilotprojekts saistībā ar izkraušanas staciju Minhenē Rimā”, un dokumentu “2006. gada 17. janvāra Stinnes Intermodal termināļu Eiropas stratēģija”.

148    Tādēļ ir jānošķir četri nokopētie dokumenti no septiņiem nenokopētajiem.

149    Saistībā ar dokumentu “2006. gada 17. janvāra Stinnes Intermodal termināļu Eiropas stratēģija”, kas atrasts arhīvā Maincā, Komisijas darbinieks apstiprina, ka viņš atrada šo dokumentu 2011. gada 31. martā ap plkst. 12.30. Viņš esot izņēmis oriģinālu no mapes, lai apspriestu tā saturu ar kolēģiem. Pēc nokopēšanas viņš oriģinālu esot atlicis atpakaļ mapē, kurā viņš to bija atradis. To prasītājas nav apstrīdējušas. No D. memoranda izriet, ka “[M.] ieradās arhīva zālē [..,] viņš bija acīmredzami pārslogots ar dokumentu skaitu, kas tur bija ievietoti dažādas kastēs un skapjos, līdz ar ko viņš vienkārši izvēlējās dažas kastes uz labu laimi”. Saskaņā ar prasītāju pārstāvja teikto viņš izvēlējas dokumentus “nejauši”; tas neatbilst apgalvojumam par prettiesisku, mērķtiecīgu meklēšanu. Vairāki citi apgalvojumi memorandā, kurus Komisija ir minējusi savā iebildumu rakstā, arī apstiprina darbinieku veiktās meklēšanas nejaušo raksturu.

150    Trīs citi dokumenti, kas atrasti M. birojā, attiecas uz Minhenes Rimas termināli un DUSS, un runa faktiski ir par tēmām, kas minētas uzņēmuma T. sūdzībā.

151    Vispirms šajā ziņā ir konstatēts, ka Komisijai ir bijuši pamatoti iemesli veikt padziļinātu meklēšanu šajā birojā (skat. šā sprieduma 141. punktu). Turpinājumā ir jānorāda, ka dokumenta nosaukums un saturs noteikti nav noteicoši, lai noskaidrotu, vai dokuments patiešām ticis atrasts nejauši, kā to pamatoti uzsvērusi Komisija. Visbeidzot, nekas memorandā neļauj konstatēt, ka šīs padziļinātās meklēšanas ietvaros Komisijas darbinieki ir meklējuši tieši šos trīs dokumentus.

152    Saistībā ar septiņiem citiem dokumentiem ir jākonstatē, ka tajos, atšķirībā no četriem nokopētajiem dokumentiem, nav norādes uz DUSS vai Minhenes Rimas termināli. Būtībā runa ir par dokumentiem, kas attiecas uz vilcienu komplektēšanu nediskriminējošos apstākļos.

153    Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka nav pierādījumu par prettiesiskas, mērķtiecīgas pārmeklēšanas veikšanu pēc vienpadsmit strīdīgo dokumentu analīzes.

154    Otrkārt, saistībā ar atslēgvārdiem, kurus Komisijas darbinieki izmantojuši no 2011. gada 29. marta pēcpusdienas līdz otrā lēmuma par pārbaudi paziņošanai 2011. gada 31. martā ap plkst. 14.00, prasītājas sniedz četrus piemērus par šādiem atslēgvārdiem: “NBS”, “[S.]”, “[T.]” un “[G.]”.

155    No memorandiem izriet, ka Komisijas darbinieki trīs dienu laikā trijās vietās ir izmantojuši ļoti lielu skaitu atslēgvārdu. Pēc Vispārējās tiesas pieprasījuma Komisija nosūtīja atslēgvārdu sarakstu, kas tika paziņots inspektoriem pirmās pārbaudes sākumā. Šajā sarakstā ir aptuveni 90 atslēgvārdu. Līdz ar to strīdīgie atslēgvārdi veido tikai ļoti mazu procentu no visiem izmantotajiem atslēgvārdiem. Turklāt ir arī jāuzsver, ka to atslēgvārdu saraksts, kas izmantoti pārbaudē, var mainīties atkarībā no zināšanām, kas iegūtas šajā pārbaudē.

156    Saistībā ar atslēgvārdu “NBS” ir taisnība, ka tas tika izmantots vienīgi pirmās pārbaudes beigās 31. martā ap plkst. 11.30. Komisija uzskata, ka darbinieki nezināja šī apzīmējusi nozīmi un ātrās meklēšanas ietvaros to izmantoja, vienīgi lai noteiktu saiknes pastāvēšanu ar VEE. Šajā ziņā vispirms ir jāuzsver, ka “NBS” nozīmē “Nutzungsbedingungen für Serviceeinrichtungen”, t.i., “pakalpojumu infrastruktūras izmantošanas nosacījumi”. Tā kā VEE piegāde ir sine qua non nosacījums piekļuvei elektrotīklam, saiknes pastāvēšana ar pakalpojumu infrastruktūras izmantošanas nosacījumiem nevar uzreiz tikt izslēgta. Vēl no D. memoranda izriet, ka viņa uzskatīja, ka šis atslēgvārds viņai neļauj secināt par saiknes ar VEE piegādes cenām neesamību. Tādēļ viņa neiebilda pret meklēšanu. Visbeidzot un katrā ziņā, pretēji prasītāju apgalvotajam, nav neatbilstoši izmantot nezināmus atslēgvārdus, lai iegūto rezultātu kontekstā pārbaudītu, vai tie ir vai nav saistīti ar attiecīgo problemātiku.

157    Saistībā ar atslēgvārdu “[S.]” nav apstrīdēts, ka tas attiecas uz S., DUSS direktoru. Līdz 2009. gada maija beigām viņš strādāja DB Schenker Rail, t.i., vienā no DB grupas meitasuzņēmumiem, kuri, iespējams, ir guvuši labumu no DB Energie rīcības. Līdz ar to ir iespējams, ka izmeklētāju veiktā meklēšana, kā to apgalvo Komisija, attiecās vienīgi uz viņa darbības iepriekšējo posmu.

158    Saistībā ar atslēgvārdu “[T.]” Komisijas skaidrojums ir pārliecinošs. Komisija norāda, ka, tā kā uzņēmums T. ir Deutsche Bahn konkurents un līdz ar to, iespējams, diskriminēts no DB Energie puses, tas, ka pirmās pārbaudes ietvaros tika meklēta informācija saistībā ar to, esot bijis leģitīmi. Ar prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru vienīgais DB Energie klients saistībā ar VEE piegādi un līdz ar to vienīgais DB grupas konkurents bija uzņēmums TXL, t.i., uzņēmuma T. meitasuzņēmums, par kuru turklāt tika veikta atsevišķa meklēšana, nevarot tikt atspēkots šis secinājums. Komisija norāda, ka uzņēmums T. arī bija iesniedzis sūdzību par VEE piegādi. Turklāt esot pilnībā iespējams, ka DB grupas darbinieki šajā gadījumā norādīja drīzāk uz mātesuzņēmumu, nevis meitasuzņēmumu, lai apzīmēto pēdējo minēto; līdz ar to Komisijas izmeklētāji esot leģitīmi izmantojuši atslēgvārdu “[T.]”.

159    Atslēgvārds “[G.]” norāda uz G. S., atbildīgo par DB Schenker Rail Deutschland ceļu un iekārtu infrastruktūru. Izmeklētāji atrada e‑pastu, kas nosūtīts no viņa pasta kastes M. birojā 2011. gada 29. marta pēcpusdienā. Saskaņā ar M. memorandu šis e‑pasts attiecās uz pasākumiem vilcienu formēšanas iekārtu cenu jomā. Saskaņā ar S. memorandu Komisijas darbinieki ir izmantojuši šo atslēgvārdu 2011. gada 30. marta pēcpusdienā, jo darbinieki vairs nevarēja atrast e‑pastu, ko viņi bija identificējuši iepriekšējā dienā; to apstiprina arī Komisija. Atbilstoši Komisijas norādītajam darbinieki, kuriem nebija iespējas detalizēti izpētīt šo e‑pastu 2011. gada 29. martā, vēlējās noskaidrot, vai šim e‑pastam, kas attiecas uz cenu sistēmu, ir saikne ar cenu sistēmu VEE piegādē, un vēlējās gūt vairāk informācijas par G. S. darbības jomu. Tādēļ šī atslēgvārda izmantošanas izvēle ir pamatota.

160    Šādos apstākļos prasītāju argumenti saistībā ar strīdīgajiem dokumentiem un atslēgvārdiem ir jānoraida kā nepamatoti.

 Par Komisijas rīcību pirms pirmās pārbaudes sākšanas

161    Prasītājas ir uzsvērušas, ka saskaņā ar lietas materiāliem Komisija pāris dienas pirms pirmās pārbaudes sākšanas esot lūgusi uzņēmumam T. apstiprināt, ka tā 2011. gada 16. marta sūdzība vēl joprojām ir spēkā; tas liecinot par Komisijas nodomu meklēt informāciju par DUSS pirmās pārbaudes laikā. Turklāt 32 Komisijas darbinieki esot tikuši informēti par sūdzības par DUSS pastāvēšanu tieši pirms pārbaudes. Tāpat to pierādot arī tas, ka savas 2011. gada 16. marta vēstules par DUSS lietas materiāliem priekšmetā uzņēmums T. ir tieši norādījis references numuru, ko Komisija izmantojusi 2011. gada 14. marta lēmumā par VEE piegādes pārbaudi (“COMP 39.678”).

162    Vispirms saistībā ar prasītāju jautājumiem par to, ka Komisija pirms pirmā lēmuma par pārbaudi ir minējusi saviem darbiniekiem par aizdomām par DUSS, ir jāuzskata, ka ir bijis leģitīmi informēt darbiniekus par lietas vispārējo kontekstu.

163    Turpinājumā – saistībā ar attiecībām starp uzņēmumu T. un Komisiju mēnešos pirms pārbaudes – Komisija, atbildot uz Vispārējās tiesas rakstveida jautājumu, ir paskaidrojusi, ka uzņēmums T. ar savu 2011. gada 26. janvāra vēstuli un līdz ar to pēc savas iniciatīvas ir lūdzis tikšanos, lai tiktu informēts par procedūras stāvokli saistībā ar tā 2009. gada maija sūdzību. 2011. gada 23. februāra sanāksmē Komisija precizēja, ka tās prioritāte ir sūdzība par VEE piegādi. Tad uzņēmuma T. pārstāvis esot paziņojis Komisijai, ka tas vajadzības gadījumā Komisijai nosūtīs informāciju saistībā ar DUSS, ko viņš esot veicis ar 2011. gada 16. marta papildu vēstuli. Šādos apstākļos ir jākonstatē, ka kontakti starp uzņēmumu T. un Komisiju mēnešos pirms pirmās pārbaudes nav tādi, ar kuriem var tikt pierādīta prettiesiskas, mērķtiecīgas meklēšanas pastāvēšana.

164    Tādējādi prasītāju argumenti par Komisijas rīcību pirms pirmās pārbaudes sākšanas ir jānoraida kā nepamatoti.

165    Ņemot vērā šā sprieduma 123.–164. punktā paustos apsvērumus, trešais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par ceturto pamatu – priekšmeta aprakstu pirmajā, otrajā un trešajā lēmumā par pārbaudi

166    Prasītājas būtībā uzskata, ka ar pirmo, otro un trešo lēmumu par pārbaudi ir tikušas pārkāptas to tiesības uz aizstāvību, jo pārbaužu priekšmets, ņemot vērā pierādījumus, kuri esot bijuši Komisijas rīcībā saistībā ar, pirmkārt, inkriminēto rīcību, kas aptver gandrīz visu iespējamo DB Energie un DUSS rīcību, otrkārt, tirgus ģeogrāfisko apmēru, kurā ietilpstot visas dalībvalstis, kurās darbojas DB grupas meitasuzņēmumi, un treškārt, prezumēto pārkāpumu ilgumu, esot aprakstīts pārmērīgi plaši, jo pirmajā, otrajā un trešajā lēmumā par pārbaudi neesot paredzēti nekādi ierobežojumi šajā saistībā.

167    Komisija apstrīd visus prasītāju argumentus kā nepamatotus.

168    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktā ir noteikti būtiskie elementi, kuriem ir jābūt ietvertiem lēmumā, ar kuru tiek noteikta pārbaude, uzliekot Komisijai pienākumu norādīt noteiktās pārbaudes priekšmetu un mērķi, tās sākšanas datumu, minētās regulas 23. un 24. pantā paredzētās sankcijas un attiecībā uz šādu lēmumu paredzēto tiesību aizsardzības līdzekli Savienības tiesās.

169    Tādējādi lēmumu, ar ko tiek noteikta pārbaude, pamatojuma norādīšanas mērķis ir norādīt attiecīgo uzņēmumu iekšienē paredzētās pārbaudes pamatoto raksturu, kā arī dot šiem uzņēmumiem iespēju saprast sava sadarbības pienākuma apjomu, pilnībā nodrošinot tiem tiesības uz aizstāvību (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 86. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 29. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 47. punkts).

170    Prasība Komisijai norādīt pārbaudes priekšmetu un mērķi faktiski ir attiecīgo uzņēmumu tiesību uz aizstāvību pamatgarantija, un tā rezultātā pienākums norādīt lēmuma par pārbaudes noteikšanu pamatojumu nevar tikt ierobežots, balstoties uz apsvērumiem, kas saistīti ar pārbaudes efektivitāti. Šajā ziņā, lai gan ir taisnība, ka Komisijai nav nedz jāpaziņo šāda lēmuma adresātam visa informācija, kas ir tās rīcībā attiecībā uz iespējamajiem pārkāpumiem, nedz precīzi jānosaka konkrētais tirgus, nedz jāsniedz šo pārkāpumu juridiskā kvalifikācija, nedz jānorāda laikposms, kurā šie pārkāpumi esot notikuši, tai tomēr cik vien iespējams precīzi ir jānorāda pieņēmumi, kurus tā ir iecerējusi pārbaudīt, proti, kas tiek meklēts, un fakti, uz kuriem attieksies pārbaude (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 124. punktā minēto spriedumu lietā Dow Benelux/Komisija, 10. punkts; iepriekš 86. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 41. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 48. punkts).

171    Šim nolūkam Komisijai lēmumā, ar kuru tiek noteikta pārbaude, tāpat jāietver pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko iezīmju apraksts, norādot iespējamo konkrēto tirgu un konkurences ierobežojumu, par kuriem ir aizdomas, raksturu, paskaidrojumi par to, kā, iespējams, uzņēmums, uz kuru attiecas pārbaude, ir bijis iesaistīts pārkāpumā, kā arī Savienības pārbaudītājiem piešķirtās pilnvaras (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. Tiesas 1980. gada 26. jūnija spriedumu lietā 136/79 National Panasonic/Komisija, Recueil, 2033. lpp., 26. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 81., 83. un 99. punkts).

172    Lai pierādītu pārbaudes pamatoto raksturu, Komisijai lēmumā, ar kuru tiek noteikta pārbaude, detalizēti ir jānorāda, ka tās rīcībā ir pierādījumi un nopietnas materiālas norādes, kas rada aizdomas par pārkāpumu, kurā tiek turēts aizdomās uzņēmums, uz kuru attiecas pārbaude (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 55., 61. un 99. punkts).

 Pirmais lēmums par pārbaudi

173    Prasītājas uzskata, ka pirmā lēmuma par pārbaudi priekšmets, kas aprakstīts minētā lēmuma 1. pantā, ir uzskatāms par pārmērīgi plašu, jo minētā rīcība vispārēji attiecas uz, “iespējams, neattaisnotu preferenciālu attieksmi, ko DB Energie īsteno attiecībā pret citiem DB grupas meitasuzņēmumiem, tostarp atlaižu sistēmas formā” saistībā ar VEE piegādi, kas ieviesta Vācijā.

174    Pirmā lēmuma par pārbaudi 1. pantā pārbaudes priekšmets ir definēts kā tāds, kas attiecas uz diskriminējošu rīcību, neizslēdzot, ka šai rīcībai papildus atlaižu sistēmai var būt cita forma. No iepriekš 171. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai ir jāsniedz vienīgi pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko iezīmju, it īpaši konkurences ierobežojumu, par kuriem ir aizdomas, rakstura, apraksts. Ir jāuzskata, ka Komisija, precizējot, ka konkurences ierobežojums, par kuru ir aizdomas, ir diskriminējoša rīcība, kuras forma galvenokārt ir diskriminējošu cenu prakse, ir izpildījusi šo prasību.

175    Turklāt lēmuma rezolutīvā daļa noteikti ir jālasa kopā ar tā pamatojumu. Ir redzams, ka, lai gan attiecīgā rīcība neattiecas vienīgi uz atlaižu sistēmu, kas ieviesta pēc 2002. gada, VEE cenu sistēma (16,7 Hz) patiešām ir gandrīz vienīgais pārbaudes priekšmets. Tāpat no pirmā lēmuma par pārbaudi 6. apsvēruma izriet, ka Komisijas rīcībā esošās norādes attiecas vienīgi uz cenu noteikšanas praksi.

176    Līdz ar to, lai gan nevar tikt izslēgts, ka pārbaude var attiekties uz ievērojamu DB Energie rīcību skaitu, tomēr, pirmkārt, “iespējams, visa” DB Energie iespējamā rīcība, pretēji prasītāju apgalvotajam, nevar tikt skarta un, otrkārt, prezumpcijas, kuras Komisija paredz pārbaudīt, ir skaidri norādītas saskaņā ar iepriekš 170. un 171. punktā minēto judikatūru. Turklāt nekādā ziņā uzreiz nevar tikt noraidīta iespēja, ka pārbaude attiecas uz visām uzņēmuma rīcībām, it īpaši, ja tam ir ierobežots darbību loks. Līdz ar to prasītāju argumenti par rīcībām, uz kurām attiecas pirmais lēmums par pārbaudi, ir jānoraida kā nepamatoti.

177    Otrkārt, saistībā ar ģeogrāfisko aspektu vispirms ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai nav precīzi jānorāda attiecīgais tirgus (skat. šā sprieduma 170. punktu). Turpinājumā ir jākonstatē, ka diskriminējoša atlaižu sistēma, pat attiecināta vienīgi uz Vāciju, var būt tāda, kas sniedz nepamatotu konkurētspējas priekšrocību citiem DB grupas meitasuzņēmumiem visos to darbības lejupējos tirgos. Tomēr, kā, prasītājām to neapstrīdot, uzsver Komisija, pirmkārt, noteiktiem DB grupas meitasuzņēmumiem juridiskā adrese ir ārpus Vācijas un, otrkārt, preču transporta pa dzelzceļu tirgus ir starptautisks, un tajā DB grupa konkurē ar ārvalstu tirgus dalībniekiem. Tādēļ Komisijai nav pienākuma attiecināt pirmās pārbaudes priekšmetu vienīgi uz Vāciju.

178    Treškārt, saistībā ar laika aspektu ir jānorāda, pirmkārt, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai nav jānorāda laikposms, kurā esot notikuši pārkāpumi (skat. šā sprieduma 170. punktu), un, otrkārt, ka no pirmā lēmuma par pārbaudi 6. apsvēruma, kā to norāda Komisija, izriet, ka attiecīgā rīcība var būt sākusies pirms 2002. gada. Līdz ar to pārbaude, pretēji prasītāju apgalvotajam, nebija jāattiecina tikai uz laikposmu pēc 2002. gada.

179    Tādējādi prasītāju argumenti par to, ka pirmā lēmuma par pārbaudi priekšmets esot pārmērīgi plašs, ir jānoraida kā nepamatoti.

 Otrais un trešais lēmums par pārbaudi

180    Saistībā ar otro un trešo lēmumu par pārbaudi, pirmkārt, ir jākonstatē, ka rezolutīvā daļa un pamatojums saistībā ar attiecīgo rīcību un ģeogrāfiskajiem un laika aspektiem būtībā ir identiski abos lēmumos. Prasītāju argumenti par šo abu lēmumu pārmērīgi plašo priekšmetu tādēļ var tikt izvērtēti kopā.

181    Otrkārt, saistībā ar attiecīgo rīcību ir jāuzskata, ka otrajā un trešajā lēmumā par pārbaudi tā ir aprakstīta pietiekami precīzi, ievērojot šā sprieduma 170. un 171. punktā minētās judikatūras prasības. Vispirms no otrā lēmuma par pārbaudi 1. panta un 6. apsvēruma, no vienas puses, un no trešā lēmuma par pārbaudi 1. panta un 6.–8. apsvēruma, no otras puses, izriet, ka attiecīgā rīcība attiecas uz dažādām DUSS praksēm, kuras ir diskriminējošas attiecībā pret konkurentiem, konkrētāk, saistībā ar neatbilstošas piekļuves termināļiem sniegšanu, neefektīvāku pakalpojumu sniegšanu un piekļuves termināļiem atteikumu. Ir arī precizēts, ka attiecīgais lejupējais tirgus ir dzelzceļa transporta tirgus. Visbeidzot, ir jānorāda, tāpat kā to veic Komisija, ka no piektā pamata attiecīgi lietās T‑290/11 un T‑521/11 izriet, ka prasītājas ir sapratušas, uz kurām rīcībām attiecas pārbaude. Līdz ar to pārkāpuma, par kuru ir aizdomas, būtisko iezīmju apraksts otrajā un trešajā lēmumā par pārbaudi ir pietiekams.

182    Treškārt, saistībā ar ģeogrāfisko aspektu Komisijai nebija pienākuma attiecināt otrā un trešā lēmuma par pārbaudi priekšmetu vienīgi uz Vāciju, bet tā varēja to attiecināt uz visām dalībvalstīm. Proti, pārkāpums, uz kuru attiecas šīs pārbaudes, var radīt sekas arī pasažieru un preču dzelzceļa pārvadājumu pakalpojumu lejupējā starptautiskajā tirgū. Kā uzsver Komisija, lai gan esot ņemts vērā vienīgi tas, ka DUSS ir izmantojusi infrastruktūru iekārtas Vācijā, sekas var skart citas dalībvalstis. Proti, it īpaši no uzņēmuma T. sūdzības, kas paziņota Vispārējai tiesai procesa organizatorisko pasākumu ietvaros, izriet, ka termināļu izmantošanai Vācijā var būt ietekme uz konkurentiem, kuri vēlas sniegt pārvadāšanas uz vai no citām dalībvalstīm pakalpojumus. Turklāt ir jāuzsver, tāpat kā to veic Komisija, ka lēmumi par pārbaudi ir adresēti visai DB grupai, nevis vienīgi DUSS, t.i., noteiktām organizācijām, kuru juridiskā adrese ir ārpus Vācijas un kuras darbojas starptautiski.

183    Ceturtkārt, saistībā ar laika aspektu vēlreiz ir jāatgādina, ka saskaņā ar judikatūru Komisijai nav jānorāda laikposms, kurā pārkāpumi esot notikuši (skat. šā sprieduma 170. punktu). Turklāt, pirmām kārtām, Komisija pamatoti uzsver, ka ar faktu, ka tās rīcībā ir informācija, kas norāda, ka attiecīgā rīcība tikusi īstenota vismaz kopš 2007. gada, nevar tikt izslēgts, ka tā nav īstenota iepriekš. Otrām kārtām, Komisija apstiprina, ka tās rīcībā ir bijušas norādes par slēpto atlaidi, ko DUSS piešķīrusi DB Schenker Rail Deutschland un kuras spēkā stāšanās datums nav zināms. Tādēļ Komisijai otrajā un trešajā lēmumā par pārbaudi nebija jānosaka laika aspekta robežas.

184    Ņemot vērā iepriekš minēto, ceturtais pamats ir jānoraida kā nepamatots.

 Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu

185    Prasītājas būtībā apgalvo, ka pirmais, otrais un trešais lēmums par pārbaudi ir nesamērīgi. Tātad Komisija esot pārsniegusi to, kas ir atbilstošs un nepieciešams nospraustā mērķa sasniegšanai.

186    Saistībā ar pirmo lēmumu par pārbaudi prasītājas uzsver, pirmkārt, ka attiecīgā atlaižu sistēma tikusi pārskatāmi praktizēta kopš 2003. gada. Ar katru klientu noslēgtais VEE piegādes līgums, kurā tika norādīta cenu sistēma, kā arī atlaižu sistēmas struktūra, esot pieejams internetā. Līdz ar to neesot nekāda iemesla aizdomām par slepenas kārtības pastāvēšanu, ar kurām būtu pamatota pārbaude. Otrkārt, šo atlaižu sistēmu esot vairākas reizes pārbaudījušas valsts iestādes un tiesas un šī sistēma esot atzīta par atbilstošu “tiesību aktiem aizliegto vienošanos jomā”. Komisija, kas bija informēta par šīm procedūrām, esot varējusi iegūt visu atbilstošo informāciju Regulas Nr. 1/2003 12. panta 1. punktā paredzētās sadarbības ar Bundeskartellamt [Federālais Karteļu birojs; turpmāk tekstā – “BKartA”] ietvaros. Treškārt, tam, ka pirmajā lēmumā par pārbaudi ir minēts 15 gadus sens lēmums (skat. šā sprieduma 221. punktu), kurā prasītājas turklāt nebija slēpušas pierādījumus, lai pamatotu nepieciešamību veikt pārbaudi, neesot nozīmes un tas norādot uz “prezumpciju par ļaunticību”, kas nav saderīga ar nevainīguma prezumpcijas garantiju, kas sniegta ECPAK 6. panta 2. punktā. Ceturtkārt, ņemot vērā meklētās informācijas raksturu, nebūtu atbilstoši īstenot pārbaudi. Piektkārt, pirmajā lēmumā par pārbaudi neesot precizēts, kādēļ Komisija, kas zināja par šīs atlaižu sistēmas pastāvēšanu kopš 2006. gada, ir gaidījusi vairāk nekā piecus gadus, lai īstenotu šo pārbaudi. Sestkārt, iekšējiem dokumentiem, tādiem kā līdzstrādnieku subjektīvie vērtējumi, neesot nozīmes, lai konstatētu rīcības, par kuru noteikts sods saskaņā ar LESD 102. pantu, objektīvi pamatoto raksturu.

187    Ņemot vērā visus šos apstākļus, pirmkārt, neesot nekāda iemesla uzskatīt, ka prasītājas šajās lietās ir mēģinājušas slēpt pierādījumus, un, otrkārt, informācijas pieprasījums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, tāds kā 2011. gada 4. augusta informācijas pieprasījums, esot pietiekams samērīguma principa aspektā.

188    Replikas stadijā prasītājas apgalvo, ka lēmuma par pārbaudi nepieciešamība un samērīgums nevar tikt izvērtēti, nepārbaudot norāžu, kas bija Komisijas rīcībā, raksturu. Tādējādi tās ierosina Vispārējai tiesai pieprasīt, lai Komisija iesniegtu šīs norādes.

189    Tiesas sēdē prasītājas norādīja, ka dokumenti saistībā ar otro pārbaudi, kas provizoriski izņemti pirmās pārbaudes laikā, nevarēja netikt ņemti vērā un ievietoti aizzīmogotā skapī, lai vēlāk tos nokopētu.

190    Saistībā ar otro un trešo lēmumu par pārbaudi prasītājas, pirmkārt, izvirza Komisijas kompetences neesamību, ciktāl piekļuve dzelzceļa infrastruktūrai pilnībā esot regulēta valsts nozares tiesību normās. Katrā ziņā Komisijas pārbaude, ņemot vērā Vācijas nozares regulatora, BNetzA, plašās pilnvaras, nevarot tikt uzskatīta par nepieciešamu. Otrkārt, Komisijai esot bijis jāsazinās ar BNetzA, lai iegūtu informāciju un novērstu paralēlu procedūru veikšanu. Treškārt, Komisijai nepieciešamā informācija, it īpaši saistībā ar trešo lēmumu par pārbaudi, esot bijusi jāiegūst, iesniedzot informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu. Proti, secīgu pārbaužu gadījumā ir jāpastāv īpaši smagiem, tos pamatojošiem iemesliem.

191    Komisija apgalvo, ka visi prasītāju argumenti ir jānoraida kā nepamatoti.

192    Šajā ziņā ir jāatgādina, ka samērīguma princips, kas ir viens no Savienības tiesību vispārējiem principiem, ietver prasību, lai Savienības iestāžu tiesību akti nepārsniegtu izvirzītā mērķa īstenošanai piemēroto un vajadzīgo, kas nozīmē, ka, pastāvot izvēlei starp vairākiem atbilstošiem pasākumiem, ir jāizvēlas mazāk ierobežojošais un ka izraisītās neērtības nedrīkst būt pārmērīgas attiecībā uz izvirzītajiem mērķiem (šajā ziņā skat. Tiesas 1990. gada 13. novembra spriedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 13. punkts, un 2005. gada 14. jūlija spriedumu lietā C‑180/00 Nīderlande/Komisija, Krājums, I‑6603. lpp., 103. punkts).

193    Saistībā ar lēmumu, ar kuru tiek noteikta pārbaude, samērīguma principa ievērošanai paredzētie pasākumi nedrīkst radīt nesamērīgus un nepieņemamus apgrūtinājumus salīdzinājumā ar mērķiem, kurus iecerēts sasniegt ar attiecīgo pārbaudi (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 76. punkts). Tomēr Komisijai izdarāmā izvēle starp pārbaudi, kas veikta uz vienkārša ordera pamata, un pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu, nav atkarīga no tādiem apstākļiem kā situācijas īpašā nopietnība, krasā steidzamība vai nepieciešamība ievērot pilnīgu slepenību, bet no nepieciešamības iegūt adekvātu informāciju, ievērojot lietas īpašās iezīmes. Attiecīgi, ja lēmumā par pārbaudi paredzēts vienīgi ļaut Komisijai ievākt visu nepieciešamo informāciju, lai novērtētu iespējamo Līguma pārkāpuma pastāvēšanu, ar šādu lēmumu netiek pārkāpts samērīguma princips (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 171. punktā minēto spriedumu lietā National Panasonic/Komisija, 28.–30. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 77. punkts).

194    Principā tieši Komisijai ir jāizvērtē, vai informācija ir nepieciešama, lai varētu atklāt konkurences noteikumu pārkāpumu, un, pat ja tās rīcībā jau ir norādes vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, Komisija tiesiski var uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, kas tai ļautu labāk noteikt pārkāpumu vai tā ilgumu (attiecībā uz Regulu Nr. 17 skat. iepriekš 82. punktā minēto spriedumu lietā Orkem, 15. punkts, un iepriekš 80. punktā minēto spriedumu lietā Roquette Frères, 78. punkts).

195    Prasītāju argumenti ir jāizvērtē šo principu aspektā.

196    Ievadā saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu kā novēloti ir jānoraida prasītāju iebildumi, kas iesniegti replikas stadijā un tiesas sēdē un kas attiecas, pirmkārt, uz to, ka pirmā lēmuma par pārbaudi nepieciešamība un samērīgums nevarot tikt izvērtēti, nepārbaudot norāžu, kas bija Komisijas rīcībā, raksturu, un, otrkārt, uz to, ka dokumenti, uz kuriem attiecas otrā pārbaude un kas netika ņemti vērā pirmās pārbaudes laikā, nevarēja tikt noglabāti aizzīmogotā skapī.

197    Proti, ir jānorāda, ka saskaņā ar Reglamenta 48. panta 2. punktu tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesiskiem vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā. Šajās lietās, kā to pamatoti norādījusi Komisija, prasītāju izvirzītie iebildumi nevar tikt uzskatīti par paplašinājumu pamatiem, kas iepriekš tieši vai netieši izvirzīti pieteikumā par lietas ierosināšanu un kuriem ir tieša saikne ar to.

198    Konkrētāk, līdz ar to nav jāapmierina prasītāju lūgums saistībā ar to, lai Komisija iesniegtu norādes, kas bija tās rīcībā pirms pirmās pārbaudes.

199    Saistībā ar pārējiem prasītāju izvirzītajiem iebildumiem, pirmām kārtām, ir jākonstatē, ka prasītājas izvirza vairākus argumentus, lai pierādītu, pirmkārt, ka Komisijas kompetencē nebija veikt to telpu pārbaudi, jo pastāv nozares tiesību normas, kurās valsts līmenī regulēta transporta nozare. Otrkārt, pārbaudes neesot bijušas samērīgas, jo Komisija būtu varējusi iegūt visu nepieciešamo informāciju ar to valsts iestāžu starpniecību, kuras pagātnē ir pieņēmušas vairākus lēmumus un pasludinājušas spriedumus par tām pašām praksēm.

200    Šajā ziņā ir jāatgādina, pirmkārt, ka no pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lai izpildītu Komisijai Līgumā paredzētos uzdevumus, tai, piemērojot LESD 101. panta 1. punktu un 102. pantu, nevar būt saistošs lēmums, kuru pieņēmusi valsts tiesa. Tādējādi Komisija jebkurā brīdī, lai piemērotu LESD 101. un 102. pantu, ir tiesīga pieņemt individuālus lēmumus arī tad, ja par nolīgumu vai praksi jau ir ticis pieņemts valsts tiesas nolēmums un ja plānotais Komisijas lēmums tam ir pretrunā (skat. iepriekš 46. punktā minēto spriedumu lietā France Télécom/Komisija, 79. punkts, un 2008. gada 10. aprīļa spriedumu lietā T‑271/03 Deutsche Telekom/Komisija, Krājums, II‑1747. lpp., 120. punkts un tajā minētā judikatūra).

201    Iepriekš 200. punktā minētā sprieduma lietā Deutsche Telekom/Komisija 263. punktā Vispārējā tiesa arī ir apstiprinājusi, ka nozares tiesību normu pastāvēšanai nav nekādas nozīmes, izvērtējot Komisijas lēmumu konkurences jomā samērīgumu. Šis princips ir spēkā gan saistībā ar galīgo lēmumu, gan lēmumu par pārbaudi.

202    Visbeidzot, iepriekš 46. punktā minētajā spriedumā lietā France Télécom/Komisija (79., 80. un 86. punkts) un iepriekš 75. punktā minētajā spriedumā lietā CB/Komisija (48. punkts) Vispārējā tiesa ir atgādinājusi, ka agrāk notikušas Komisijas un prasītāju sanāksmes vai tas, ka valsts iestāde izskata lietu, nevar ietekmēt izmeklēšanas pilnvaras, kuras ir Komisijai saskaņā ar Regulu Nr. 1/2003.

203    Otrkārt, ir jāuzsver, tāpat kā to veikusi Komisija, ka nav nekāda iemesla pieņemt, ka valsts iestādes ir izvērtējušas visus atbilstošos jautājumus un savākušas visus faktus prasītāju minēto administratīvo procesu vai tiesvedību laikā. Turklāt no lietas materiāliem izriet – ko prasītājas nav apstrīdējušas –, ka starp prasītājām un valsts iestādēm ir notikušas vienīgi sarunas par VEE padeves sistēmu. Līdz ar to BKartA un BNetzA vispār nav sākušas oficiālu izmeklēšanas procedūru šajā ziņā.

204    Treškārt, ir jākonstatē, ka Komisija ir norādījusi vairākus faktus, kurus prasītājas nav apstrīdējušas. Komisija uzskata, ka prasītāju minētais Oberlandesgericht Frankfurt-am-Main (Frankfurtes pie Mainas Augstākā reģionālā tiesa, Vācija) spriedums, ar kuru noraidīts iebildums par valsts konkurences noteikumu pārkāpšanu saistībā ar atlaižu sistēmu, attiecas vienīgi uz valsts konkurences tiesību normām, nevis Savienības tiesību normām. Tāpat šis spriedums esot kļuvis galīgs tādēļ, ka apelācijas tiesvedības laikā starp apelācijas sūdzības iesniedzējiem minētajā lietā un prasītājiem tika panākts ārpustiesas izlīgums. Turklāt minētās apelācijas tiesvedības ietvaros BKartA esot tieši izklāstījusi attiecīgās atlaižu sistēmas pret konkurenci vērsto raksturu; tas atspēkojot prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru valsts iestādes esot apstiprinājušas atlaižu sistēmu. Komisija arī norāda, ka minētais spriedums tika pasludināts 2006. gadā par notikumiem pirms 2003. gada, taču Komisijas pašas izmeklēšana attiecas uz nesenāku laiku. Visbeidzot, Oberlandesgericht Frankfurt-am-Main spriedums esot pretrunā spriedumam, ko uzreiz pēc tam pasludinājusi šī pati tiesa; tas, iespējams, izskaidro ārpustiesas izlīgumu pirmajā lietā.

205    Līdz ar to, ņemot vērā šā sprieduma 199.–204. punktu, visi argumenti, kas vērsti uz to, lai pierādītu Komisijas kompetences neesamību vai pārbaužu nesamērīgo raksturu saistībā ar agrāku valsts lēmumu pastāvēšanu, ir jānoraida kā nepamatoti.

206    Otrām kārtām, saistībā ar prasītāju argumentu, saskaņā ar kuru šajās lietās samērīguma principa aspektā pietiktu ar informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, ir jākonstatē, ka trīs paredzētās pārbaudes, ņemot vērā to kontekstu, nav nesamērīgas.

207    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka saskaņā ar iepriekš 193. un 194. punktā minēto judikatūru, pirmām kārtām, Komisijai izdarāmā izvēle starp pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu, un citu, mazāk ierobežojošu līdzekli ir atkarīga no nepieciešamības veikt piemērotu izmeklēšanu, ievērojot attiecīgās lietas īpašās iezīmes. Otrām kārtām, tieši Komisijas ziņā ir izvērtēt, vai informācija ir nepieciešama, lai atklātu konkurences noteikumu pārkāpumu. Turklāt ir jānorāda, ka Komisijas izmeklēšanas pilnvarām nebūtu nozīmes, ja Komisija varētu tikai pieprasīt dokumentus, kuras tās varētu precīzi identificēt jau iepriekš. Gluži pretēji – šādas tiesības ietver iespēju meklēt dažādu informāciju, kas vēl nav zināma vai nav pilnībā identificēta (iepriekš 86. punktā minētais spriedums apvienotajās lietās Hoechst/Komisija, 27. punkts, un iepriekš 128. punktā minētais spriedums lietā Ventouris/Komisija, 122. punkts). Līdz ar to Komisijai noteikti ir zināma rīcības brīvība saistībā ar izmeklēšanas pasākumu izvēli.

208    Otrkārt, šajās lietās saistībā ar pirmo lēmumu par pārbaudi vispirms, tāpat kā to dara Komisija, ir jāuzskata, ka, ciktāl meklētā informācija ietver elementus, kas norāda uz iespējamu nodomu izstumt konkurentus, īstenojot neattaisnotu preferenciālu attieksmi pret tās pašas grupas sabiedrībām, izmantojot atlaižu sistēmu VEE piegādei, Komisija, lai adekvāti izmeklētu lietu, varēja veikt šo pārbaudi. Ir grūti iedomāties, ka šī informācija attiecīgajā gadījumā būtu varējusi nonākt Komisijas rīcībā citā veidā, nevis veicot pārbaudi. Kā pamatoti norāda Komisija, informācijas pieprasījums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu negarantē, ka uzņēmumi tai nosūtīs tādus tos inkriminējošus dokumentus kā e‑pasti.

209    Turpinājumā ir jākonstatē, ka ar faktiem, kas esot pieejami publiski, t.i., VEE piegādes līgumu, nav pietiekami, lai precīzi pierādītu prezumētā LESD 102. panta pārkāpuma pastāvēšanu un apjomu. Kā uzsver Komisija, internetā pieejamā informācija neļauj tostarp uzzināt, kuri uzņēmumi patiešām saņem atlaides un kādi ir šo atlaižu apmēri. Šī informācija neļauj arī noskaidrot uzņēmuma komerciālo stratēģiju un tās sekas. Ir svarīgi pamatot, ka pastāv uzņēmuma aktīva pret konkurenci vērsta stratēģija, jo šādas stratēģijas pastāvēšana, pirmkārt, ļauj izskaidrot dažādus faktus, kas tad var tikt kvalificēti kā ļaunprātīgi, un, otrkārt, kā to norāda Komisija, var būt atbildību pastiprinošs apstāklis. Prasītājas turklāt apstiprina šo situāciju, savā replikas rakstā skaidrojot, ka meklētā informācija pati par sevi nepastāvēja, jo bija jāveic pastāvošu, bet nepieejamu dokumentu apkopošana.

210    Šajā ziņā ir jānoraida arī prasītāju arguments, saskaņā ar kuru, lai pārgrupētu informāciju, drīzāk ir jāiesniedz informācijas pieprasījums, nevis jāveic pārbaude. Ciktāl šī informācija nebija pieejama, joprojām pastāvēja pierādījumu iznīcināšanas risks. Turklāt tas, ka Komisija – kā to apgalvo prasītājas –iepriekšējās lietās ir rīkojusies atšķirīgi, lai noskaidrotu attiecīgo uzņēmumu komerciālo stratēģiju, pats par sevi nevar ierobežot Komisijas pilnvaras veikt pārbaudi šajās lietās. Šajā ziņā ir jākonstatē, ka prasītājas katrā ziņā nav nedz precīzi norādījušas iepriekšējās lietas, uz kurām tās atsaucas, nedz iesniegušas jebkādu konkrētu faktu, kas ļautu salīdzināt apstākļus minētajās lietās ar apstākļiem šajās lietās.

211    Turklāt saistībā ar argumentu, saskaņā ar kuru iekšējiem dokumentiem, tādiem kā līdzstrādnieku subjektīvie vērtējumi, nav nozīmes, lai pierādītu, ka atbilstoši LESD 102. pantam rīcība ir objektīvi pamatota, ir jākonstatē, ka pārbaudes mērķis a priori nebija iegūt līdzstrādnieku liecības. Katrā ziņā atkarībā no attiecīgās lietas apstākļiem var būt nepieciešams iegūt līdzstrādnieku liecības, lai iegūtu noteiktus vērtējumus par faktiem, kas saistīti ar uzņēmuma darbību vai stratēģiju.

212    Visbeidzot, saistībā ar argumentu par to, ka informācijas pieprasījums saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu būtu bijis pietiekams, ciktāl Komisija 2011. gada 4. augustā iesniedza šādu pieprasījumu, t.i., ciktāl Komisija procedūras laikā varēja iegūt informāciju no prasītājām, izmantojot citus līdzekļus, nevis pārbaudi, ir jāuzskata, ka tam, ka Komisija – kā to pamatoti uzsver Komisija – ir iesniegusi informācijas pieprasījumu pēc otrās un trešās pārbaudes, nav nozīmes, nosakot, vai šīs pārbaudes bija pamatotas samērīguma principa aspektā, lai pierādītu LESD 102. panta pārkāpuma pastāvēšanu.

213    Treškārt, saistībā ar otro un trešo lēmumu par pārbaudi ir jākonstatē, ka prasītājas, lai pamatotu savu iebildumu, saskaņā ar kuru pietiktu ar informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, neizvirza nevienu jaunu argumentu salīdzinājumā ar argumentiem, kas izvirzīti saistībā ar pirmo pārbaudi. Tāpat tās apgalvo, ka saistībā ar trešo lēmumu par pārbaudi secīgu pārbaužu gadījumā ir jābūt īpaši nopietniem, tās pamatojošiem iemesliem.

214    Katrā ziņā vispirms ir jākonstatē, ka vismaz noteikti fakti, kas tika meklēti otrā un trešā lēmuma par pārbaudi ietvaros, iespējams, norādīja uz nodomu izdarīt pārkāpumu un varēja atrasties prasītāju telpās. No šiem lēmumiem izriet, ka runa ir par faktiem saistībā ar dažādām DUSS praksēm, kas ir diskriminējošas attiecībā pret konkurentiem, it īpaši saistībā ar neatbilstošas piekļuves termināļiem piešķiršanu, neefektīvāku pakalpojumu sniegšanu un piekļuves termināļiem atteikumu. Ir grūti iedomāties, ka šajās lietās šie fakti, it īpaši ņemot vērā uzņēmuma riskus LESD 102. panta pārkāpuma konstatēšanas gadījumā, tiktu labprātīgi paziņoti Komisijas informācijas pieprasījuma saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu ietvaros.

215    Turpinājumā – pamatojums, kas izklāstīts šā sprieduma 209. un 211. punktā saistībā ar nozīmīgumu pierādīt uzņēmuma aktīvas, pret konkurenci vērstas stratēģijas pastāvēšanu un saistībā ar līdzstrādnieku subjektīvajiem vērtējumiem, ir spēkā arī saistībā ar otro un trešo lēmumu par pārbaudi. Turklāt ir jāatgādina, ka Komisijas kompetencē, pretēji prasītāju apgalvotajam, bija veikt pārbaudi un tai nebija tas jāsaskaņo ar valsts iestādēm (skat. šā sprieduma 199.–205. punktu).

216    Visbeidzot, saistībā ar argumentu, saskaņā ar kuru ir jāpastāv īpaši nopietniem iemesliem, lai pamatotu secīgas pārbaudes, ir taisnība, ka secīgu pārbaužu gadījumā Komisijas rīcībā ir noteikta informācija, kas iegūta iepriekšējo pārbaužu gaitā, pirms tiek veiktas secīgās pārbaudes. Tomēr tas, pretēji prasītāju apgalvotajam, nenozīmē, ka Komisijai papildu informācija, ko tā uzskata par nepieciešamu, ir jāiegūst, iesniedzot informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu, vai ka vienīgi ar īpaši nopietniem iemesliem var tikt pamatota jauna pārbaude. No šā sprieduma 193. un 194. punktā minētās judikatūras izriet, ka Komisijai izdarāmā izvēle starp pārbaudi, kas noteikta ar lēmumu, un citu izmeklēšanas līdzekli nav noteikti atkarīga no tādiem apstākļiem kā situācijas īpašā nopietnība, krasā steidzamība vai nepieciešamība ievērot pilnīgu slepenību, bet no nepieciešamības veikt atbilstošu izmeklēšanu, ievērojot attiecīgās lietas īpašās iezīmes. Tādējādi Komisija var tiesiski uzskatīt par nepieciešamu noteikt papildu pārbaudes, lai pierādītu, ka pārkāpums, par kuru ir aizdomas, pastāv, pat ja tās rīcībā jau ir norādes vai pat pierādījumi par pārkāpuma pastāvēšanu, kurus tā ieguvusi iepriekšējās pārbaudēs.

217    Ņemot vērā apsvērumus, kas izklāstīti šā sprieduma 206.–216. punktā, ir jānoraida visi prasītāju argumenti saistībā ar to, ka šajās lietās būtu pieticis ar informācijas pieprasījumu saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu un ka līdz ar to lēmumi par pārbaudi esot nesamērīgi.

218    Trešām kārtām, nevar tikt akceptēts prasītāju arguments, ka nav informācijas, kas liecinātu par pierādījumu iznīcināšanas vai slēpšanas risku informācijas pieprasījuma saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu gadījumā.

219    Pirmkārt, ne Regulā Nr. 1/2003, ne judikatūrā nav paredzēts šāds ierobežojums. Otrkārt, pretēji prasītāju apgalvotajam runa nav par vienīgo iemeslu, kas licis Komisijai pieņemt lēmumu veikt pārbaudes, jo galvenais iemesls bija meklēt pierādījumus, kas varētu atklāt konkurentu izstumšanas stratēģiju un kuri varētu būtu prasītāju rīcībā. Treškārt, šā sprieduma 208.–214. punktā izklāstīto iemeslu dēļ, ņemot vērā lietas apstākļus, arguments par to, ka neesot informācijas, kas liecinātu par iznīcināšanas riska pastāvēšanu, ir jānoraida. Ceturtkārt, Oberlandesgericht Frankfurt-am-Main sprieduma (skat. šā sprieduma 204. punktu) pastāvēšana neļauj secināt, kā to veic prasītājas, ka datu iznīcināšanas risks nepastāvēja.

220    Ceturtām kārtām, saistībā ar argumentu par apgalvoto nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu ir jāatgādina, ka nevainīguma prezumpcijas princips, kas tostarp izriet no ECPAK 6. panta 2. punkta, ietilpst pamattiesībās, kas saskaņā ar Tiesas judikatūru ir aizsargātas Savienības tiesību sistēmā.

221    Šajā gadījumā no pirmā lēmuma par pārbaudi 10. apsvēruma izriet, ka Komisija, lai kopā ar citiem pierādījumiem pamatotu risku, ka attiecīgie uzņēmumi mēģinās slēpt vai iznīcināt pierādījumus, patiešām ir atsaukusies uz Tiesas 1999. gada 27. aprīļa spriedumu lietā C‑436/97 P Deutsche Bahn/Komisija (Recueil, I‑2387. lpp.) un Vispārējās tiesas 1997. gada 21. oktobra spriedumu lietā T‑229/94 Deutsche Bahn/Komisija (Recueil, II‑1689. lpp.), kuros ir apstiprināts, ka prasītājas ar savu cenu noteikšanas praksi ir pārkāpušas LESD 102. pantu. Komisijas skaidrojums, saskaņā ar kuru uz šīm lietām ir norādīts, lai vienīgi uzsvērtu, ka prasītājas noteikti zināja par pārkāpuma konstatēšanas iespējamajām sekām un ka līdz ar to tās varēja būtu motivētas iznīcināt pierādījumus informācijas pieprasījuma saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 18. pantu gadījumā, ir ticams. Turklāt šim apstāklim var būtu nozīme, veicot izvēli starp dažādiem izmeklēšanas pasākumiem. Visbeidzot, ir jāatgādina, ka pirmais, otrais un trešais lēmums par pārbaudi ir lēmumi, ar ko tiek noteikta pārbaude, un ka tajos līdz ar to nav norādīts ne sods, ne kāds cits pierādījums, ar ko konstatēta jebkāda vaina. Šādos apstākļos ir jāuzskata, ka iebildums par nevainīguma prezumpcijas pārkāpšanu ir jānoraida kā nepamatots.

222    Piektām kārtām, saistībā ar prasītāju apgalvojumu, saskaņā ar kuru tās nesaprotot, kādēļ Komisija, lai gan tā zināja par šīs atlaižu sistēmas pastāvēšanu kopš 2006. gada, vairāk nekā piecus gadus gaidīja, lai veiktu šo pārbaudi, pirmkārt, pietiek konstatēt, ka, pat ja Komisijas rīcībā informācija, kas ļauj veikt pārbaudes, bija kopš 2006. gada, kā to norāda prasītājas, šādai konstatācijai nav ietekmes uz minēto pārbaužu samērīgumu. Otrkārt, ir jāatgādina, ka Komisijai ir jāizvērtē, vai būtu jāuzsāk izmeklēšana, un ka uzņēmumu aizsardzībai pastāv noteikumi par noilgumu.

223    Ņemot vērā visus šos apstākļus, nevar tikt konstatēts, ka šajās lietās Komisija būtu rīkojusies nesamērīgi salīdzinājumā ar paredzēto mērķi un līdz ar to būtu pārkāpusi samērīguma principu; tādējādi pārbaužu, kas noteiktas saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 20. panta 4. punktu, izmantošana, ņemot vērā šo lietu īpašās iezīmes, ir piemērota.

224    Šādos apstākļos piektais pamats kopumā ir jānoraida kā daļēji nepieņemams un kā daļēji nepamatots.

 Par trešo un ceturto prasījumu daļu

225    Ar trešo un ceturto prasījumu daļu prasītājas lūdz Vispārējo tiesu, pirmkārt, atcelt visus pasākumus, kas īstenoti, pamatojoties uz pārbaudēm šajās lietās, un, otrkārt, piespriest Komisijai atdot atpakaļ visu dokumentu kopijas, kuras tika sagatavotas minēto pārbaužu gaitā.

226    Saistībā ar trešo prasījumu daļu ir jākonstatē, ka šajā stadijā nav iespējams pietiekami precīzi noteikt prasītāju prasījumu priekšmetu. Konkrētāk, nav iespējams noteikt, vai šis prasījums attiecas uz apstrīdamiem tiesību aktiem LESD 263. panta nozīmē. Tādēļ trešā prasījumu daļa, ciktāl tā nevar tikt uzskatīta par pietiekami precīzu Tiesas statūtu 21. panta un Reglamenta 44. panta 1. punkta c) apakšpunkta nozīmē, ir jāatzīst par nepieņemamu.

227    Saistībā ar prasījumu ceturto daļu ir jānorāda, tāpat kā to dara Komisija, ka, lūdzot Vispārējo tiesu spriest par lēmumu par pārbaudi atcelšanas sekām, prasītājas vēlas saņemt atzinumu par iespējamā sprieduma, ar ko tiek atcelts tiesību akts, sekām, kas arī būtu rīkojums Komisijai par tā izpildi. Tomēr, tā kā, veicot tiesiskuma pārbaudi saskaņā ar LESD 263. pantu, Vispārējās tiesas kompetencē nav pieņemt deklaratīvus nolēmumus (šajā ziņā skat. Tiesas 2003. gada 9. decembra rīkojumu lietā C‑224/03 Itālija/Komisija, Recueil, I‑14751. lpp., 20.–22. punkts) vai izdot rīkojumus, pat ja tie attiecas uz tās spriedumu izpildes kārtību (Tiesas priekšsēdētāja 1995. gada 26. oktobra rīkojums apvienotajās lietās C‑199/94 P un C‑200/94 P Pevasa un Inpesca/Komisija, Recueil, I‑3709. lpp., 24. punkts), prasītāju prasījumu ceturtā daļa ir jāatzīst par nepieņemamu (Vispārējās tiesas 2009. gada 4. februāra spriedums lietā T‑145/06 Omya/Komisija, Krājums, II‑145. lpp., 23. punkts).

228    No visa iepriekš minētā izriet, ka šī prasība ir jānoraida kopumā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

229    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājām lietās T‑289/11, T‑290/11 un T‑521/11 spriedums ir nelabvēlīgs, tām jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

230    Saskaņā ar Reglamenta 87. panta 4. punkta pirmo un otro daļu Padome, EBTA Uzraudzības iestāde un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Ar šādu pamatojumu

VISPĀRĒJĀ TIESA (ceturtā palāta)

nospriež:

1)      prasības noraidīt;

2)      Deutsche Bahn AG, DB Mobility Logistics AG, DB Energie GmbH, DB Netz AG, DB Schenker Rail GmbH, DB Schenker Rail Deutschland AG un Deutsche Umschlaggesellsschaft Schiene-Straße mbH (DUSS) atlīdzina Eiropas Komisijas, kā arī sedz savus tiesāšanās izdevumus;

3)      Eiropas Savienības Padome, EBTA Uzraudzības iestāde un Spānijas Karaliste sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

Pelikánová Jürimäe Van der Woude

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2013. gada 6. septembrī.

[Paraksti]

Satura rādītājs

Tiesvedības priekšvēsture

Pirmā pārbaude

Pirmais lēmums par pārbaudi

Pirmās pārbaudes norise

Otrā pārbaude

Otrais lēmums par pārbaudi

Otrās pārbaudes norise

Trešā pārbaude

Trešais lēmums par pārbaudi

Trešās pārbaudes norise

Tiesvedība un lietas dalībnieku prasījumi

Juridiskais pamatojums

Par pirmo pamatu – tiesību uz mājokļa neaizskaramību pārkāpumu, jo neesot bijis iepriekšēja tiesas ordera

Par pieņemamību

Par lietas būtību

Par otro pamatu – tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā pārkāpumu

Par trešo pamatu – prasītāju tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, ņemot vērā pārkāpumus, kas notikuši pirmās pārbaudes norises laikā

Par M. biroja rūpīgo kratīšanu

Par strīdīgajiem dokumentiem un atslēgvārdiem

Par Komisijas rīcību pirms pirmās pārbaudes sākšanas

Par ceturto pamatu – priekšmeta aprakstu pirmajā, otrajā un trešajā lēmumā par pārbaudi

Pirmais lēmums par pārbaudi

Otrais un trešais lēmums par pārbaudi

Par piekto pamatu – samērīguma principa pārkāpumu

Par trešo un ceturto prasījumu daļu

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – vācu.