TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta)
2014. gada 5. novembrī (*)
Darbinieku aizsardzība darba devēja maksātnespējas gadījumā – Direktīva 80/987/EEK – Darbinieks – trešās valsts valstspiederīgais bez derīgas uzturēšanās atļaujas – Liegums izmantot tiesības uz maksātnespējas pabalstu
Lieta C‑311/13
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Centrale Raad van Beroep (Nīderlande) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2013. gada 4. jūnijā un kas Tiesā reģistrēts 2013. gada 7. jūnijā, tiesvedībā
O. Tümer
pret
Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen.
TIESA (piektā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs T. fon Danvics [T. von Danwitz] (referents), tiesneši A. Ross [A. Rosas] E. Juhāss [E. Juhász], D. Švābi [D. Šváby] un K. Vajda [C. Vajda],
ģenerāladvokāts Ī. Bots [Y. Bot],
sekretārs V. Turē [V. Tourrès], administrators,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2014. gada 15. maija tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– O. Tümer vārdā – G. T. M. Evers, advocaat,
– Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen vārdā – I. Eijkhout, pārstāve,
– Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman, M. Bulterman, H. Stergiou un M. de Ree, pārstāves,
– Eiropas Komisijas vārdā – M. van Beek un J. Enegren, pārstāvji,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2014. gada 12. jūnija tiesas sēdē,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvu 80/987/EEK par darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 23. lpp.), kurā grozījumi veikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/74/EK (OV L 270, 10. lpp.; turpmāk tekstā – “Direktīva 80/987”).
2 Šis lūgums tika iesniegts saistībā ar strīdu starp O. Tümer un Raad van bestuur van het Uitvoeringsinstituut werknemersverzekeringen (Nodarbināto personu apdrošināšanas pārvaldības institūta valde, turpmāk tekstā – “Uwv”) par to, ka pēdējā minētā ir atteikusies O. Tümer maksāt maksātnespējas pabalstu, jo viņš ir trešās valsts valstspiederīgais, kurš Nīderlandē dzīvo nelegāli.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Direktīva 80/987
3 Direktīvas 2002/74 preambulas 1. apsvērumā ir teikts:
“Kopienas Hartas par darba ņēmēju sociālajām pamattiesībām, ko pieņēma 1989. gada 9. decembrī, 7. punktā ir noteikts, ka iekšējā tirgus izveidei jāuzlabo darba ņēmēju dzīves un darba apstākļi Eiropas Kopienā un ka šai uzlabošanai vajadzības gadījumā jāattiecas uz dažiem nodarbinātības reglamentēšanas aspektiem, tādiem kā kolektīvās atlaišanas kārtība, kā arī tiem, kas attiecas uz bankrotu.”
4 Direktīvas 80/987 1. pantā ir noteikts:
“1. Šī direktīva attiecas uz tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kas atzīti par maksātnespējīgiem 2. panta 1. punkta nozīmē, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.
2. Dalībvalstis izņēmuma kārtā drīkst neattiecināt šīs direktīvas piemērošanas jomu uz dažu kategoriju darbiniekiem, pamatojoties uz pastāvošām cita veida garantijām, ja konstatē, ka tās sniedz attiecīgajai personai līdzvērtīgas pakāpes nodrošinājumu, kāds izriet no šīs direktīvas.
3. Ja šāds noteikums jau ir spēkā dalībvalstu tiesību aktos, tās var turpināt neattiecināt šīs direktīvas piemērošanas jomu:
a) uz mājkalpotājiem, ko nodarbina fiziska persona;
b) uz zvejniekiem, kuru atlīdzību nosaka nozvejas apjoms.”
5 Šīs direktīvas 2. panta 2. un 3. punkts ir izteikti šādi:
“2. Šī direktīva neierobežo valstu tiesību aktos definētos terminus “darbinieks”, “darba devējs”, “darba samaksa”, “iegūtās tiesības” un “iegūstamās tiesības”.
Tomēr dalībvalstis šīs direktīvas jomā nevar neiekļaut:
a) nepilna darba laika darbiniekus Direktīvas 97/81/EK nozīmē;
b) darbiniekus, kam ir darba līgums par darbu uz noteiktu laiku Direktīvas 1999/70/EK nozīmē;
c) darbiniekus, kas pieņemti īslaicīgā darbā Direktīvas 91/383/EEK 1. panta 2. punkta nozīmē.
3. Dalībvalstis nedrīkst noteikt mazāko obligāto darba līguma vai darba attiecību laikposmu, sākot no kura darbinieki iegūtu tiesības uz prasījumiem saskaņā ar šo direktīvu.”
6 Atbilstoši Direktīvas 80/987 3. pantam:
“Dalībvalstis veic vajadzīgos pasākumus, lai nodrošinātu, ka saskaņā ar 4. pantu garantiju iestādes garantē to, ka apmierina darbinieku prasījumus attiecībā uz darba samaksu, kas izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, ietverot atlaišanas pabalstus sakarā ar darba attiecību pārtraukšanu, ja tos paredz valsts tiesību akti.
Prasījumi, ko pārņem garantiju iestāde, ir neapmaksātie prasījumi par laikposmu pirms un/vai, attiecīgā gadījumā, pēc kāda noteikta datuma, ko nosaka dalībvalstis.”
7 Šīs direktīvas 4. pantā ir noteikts:
“1. Dalībvalstīm ir tiesības ierobežot 3. pantā minēto garantiju iestāžu atbildību.
2. Ja dalībvalstis izmanto 1. punktā minēto izvēli, tās nosaka laikposma ilgumu, par kuru garantiju iestādei jāapmierina neapmaksātie prasījumi. Tomēr tas nevar būt īsāks par tādu laikposmu, kas aptver atlīdzību par pēdējiem trim darba attiecību mēnešiem pirms un/vai pēc 3. pantā minētās dienas. Dalībvalstis var iekļaut šo trīs mēnešus ilgo mazāko laikposmu pārskata laikposmā ar ilgumu, kas nav mazāks par sešiem mēnešiem.
Dalībvalstis, kuru pārskata laikposms nav mazāks par 18 mēnešiem, var ierobežot to laikposmu, par kuru garantiju iestādes sedz neapmaksātos prasījumus, līdz astoņām nedēļām. Šādā gadījumā minimālā laikposma aprēķināšanai izmanto tos laikposmus, kas ir visizdevīgākie darbiniekam.
3. Bez tam dalībvalstis var noteikt augšējās robežas garantiju iestāžu maksājumiem. Šīs augšējās robežas nedrīkst būt zemākas par tādu līmeni, kas sociālā ziņā saderīgs ar šīs direktīvas sociālajiem mērķiem.
Ja notikusi šāda izvēle, tad dalībvalstis informē Komisiju par metodēm augstākās robežas noteikšanai.”
8 Direktīva 80/987 tika kodificēta ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 22. oktobra Direktīvu 2008/94/EK par darba ņēmēju aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā (OV L 283, 36. lpp.), kurā tādiem pašiem vārdiem pārņemts Direktīvas 80/987 2.–4. pants. Direktīva 2008/94 stājās spēkā 2008. gada 17. novembrī.
Direktīva 2003/109/EK
9 Padomes 2003. gada 25. novembra Direktīvas 2003/109/EK par to trešo valstu pilsoņu statusu, kuri ir kādas dalībvalsts pastāvīgie iedzīvotāji (OV L 16, 44. lpp.), 3. panta 1. punktā ir noteikts:
“Šī direktīva attiecas uz trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi dzīvo dalībvalsts teritorijā.”
10 Šīs direktīvas 4. panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Dalībvalstis piešķir pastāvīgā iedzīvotāja statusu tiem trešo valstu pilsoņiem, kas likumīgi un nepārtraukti tās teritorijā nodzīvojuši piecus gadus tieši pirms attiecīgā pieteikuma iesniegšanas.”
11 Atbilstoši šīs direktīvas 11. panta 1. punkta d) apakšpunktam pastāvīgie iedzīvotāji saņem vienlīdzīgu attieksmi ar pilsoņiem attiecībā uz “sociālo nodrošināšanu, sociālo palīdzību un sociālo aizsardzību, kā noteikts valsts tiesību aktos”.
12 Šīs direktīvas 13. pantā “Labvēlīgāki valsts likumdošanas akti” ir noteikts:
“Dažas dalībvalstis var izdot uzturēšanās atļaujas ar pastāvīgu vai neierobežotu derīguma termiņu ar nosacījumiem, kas ir labvēlīgāki kā tie, kurus paredz šī direktīva. Šādas uzturēšanās atļaujas nepiešķir uzturēšanās tiesības citās dalībvalstīs, kā paredzēts šīs direktīvas III nodaļā.”
Lēmums Nr. 1/80
13 Asociācijas padome tika nodibināta ar Eiropas Ekonomikas kopienas un Turcijas asociācijas līgumu, kuru 1963. gada 12. septembrī Ankarā parakstīja Turcijas Republika, no vienas puses, un EEK dalībvalstis un Kopiena, no otras puses, un kas Kopienas vārdā noslēgts, apstiprināts un ratificēts ar Padomes 1963. gada 23. decembra Lēmumu 64/732/EEK (OV 1964, 217, 3685. lpp.).
14 Asociācijas padomes 1980. gada 19. septembra Lēmuma Nr. 1/80 par asociācijas izveidi 6. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ievērojot 7. panta noteikumus par ģimenes locekļu brīvu pieeju darba tirgum, Turcijas darba ņēmējam, kurš ir likumīgi nodarbināts dalībvalsts darba tirgū:
– pēc viena likumīgi nostrādāta gada ir tiesības šajā dalībvalstī pagarināt darba atļauju pie tā paša darba devēja, ja tam ir brīva darba vieta;
– pēc trīs likumīgi nostrādātiem darba gadiem un ievērojot prioritāti, kas piešķirama Kopienas dalībvalstu darba ņēmējiem, ir tiesības šajā dalībvalstī pieņemt darba piedāvājumu līdzīgam darbam pie cita darba devēja pēc paša izvēles, ja šis piedāvājums izteikts normālos apstākļos un reģistrēts šīs dalībvalsts nodarbinātības dienestos;
– pēc četriem likumīgi nostrādātiem darba gadiem šajā dalībvalstī ir brīva pieeja jebkuram atalgotam darbam pēc paša izvēles.”
15 Lēmuma Nr. 1/80 7. pants ir izteikts šādi:
“Dalībvalstī likumīgi nodarbināta darba ņēmēja, kas ir Turcijas pilsonis, ģimenes locekļiem, kuri saņēmuši atļauju viņam pievienoties:
– ir tiesības, ar nosacījumu, ka darba ņēmējiem no Kopienas dalībvalstīm tiek dota priekšroka, pieņemt jebkuru darba piedāvājumu, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz trīs gadus;
– ir brīva pieeja jebkuram algotam darbam pēc to izvēles, ja vien tie šajā valstī likumīgi ir nodzīvojuši vismaz piecus gadus.
[..]”
Nīderlandes tiesības
16 Bezdarba likuma (Werkloosheidswet, turpmāk tekstā – “WW”) 3. panta 1. punkts ir izteikts šādi:
“Darbinieks ir privāto vai publisko tiesību aktos regulētās darba tiesiskajās attiecībās esoša fiziska persona vecumā līdz 65 gadiem.”
17 Atbilstoši WW 3. panta 3. punktam, atkāpjoties no šī panta 1. punkta, par darbinieku netiek uzskatīts trešās valsts valstspiederīgais, kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi 2000. gada ārzemnieku likuma [Vreemdelingenwet 2000, turpmāk tekstā – “Vw 2000”] 8. panta a)–e) un l) punkta izpratnē.
18 Atbilstoši WW 61. pantam darbiniekam ir tiesības uz maksātnespējas pabalstu, pamatojoties uz šī likuma IV nodaļu, ja viņš var prasīt no darba devēja, kurš ir atzīts par maksātnespējīgu, algu, atvaļinājuma naudu vai atvaļinājuma piemaksu vai ja viņam jācieš zaudējumi naudas izteiksmē, jo šis darba devējs nav samaksājis trešajām personām summas, kuras tas ir parādā saistībā ar darba ņēmēja darba attiecībām.
19 Atbilstoši Vw 2000 8. panta a)–e) un l) punktam ārzemnieks dzīvo likumīgi Nīderlandē vienīgi:
“a) uz uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku pamata, kā paredzēts 14. pantā;
b) uz uzturēšanās atļaujas uz nenoteiktu laiku pamata, kā paredzēts 20. pantā;
c) uz uzturēšanās atļaujas uz noteiktu laiku pamata, kā paredzēts 28. pantā;
d) uz uzturēšanās atļaujas uz nenoteiktu laiku pamata, kā paredzēts 33. pantā;
e) kā Kopienas valstspiederīgais tik ilgi, cik ilgi šī persona uzturas atbilstoši uzturēšanās atļaujai, pamatojoties uz tiesisko regulējumu saskaņā ar Eiropas Kopienas dibināšanas līgumu vai Līgumu par Eiropas Ekonomikas zonu;
[..]
l) ja ārzemnieks saņem uzturēšanās tiesības saskaņā ar EEK un Turcijas Asociācijas padomes Lēmumu Nr. 1/80;
[..].”
Pamatlieta un prejudiciālais jautājums
20 O. Tümer ir Turcijas valstspiederīgais, kurš Nīderlandē uzturas kopš 1988. gada.
21 Laikposmā no 1988. gada 18. augusta līdz 1995. gada 31. martam viņam bija uzturēšanās atļauja uz noteiktu laiku, kas izsniegta ar ierobežojumu par uzturēšanos pie savas laulātās. 1996. gadā viņi laulību šķīra.
22 2005. gada 14. oktobrī O. Tümer lūdza uzturēšanās atļauju uz nenoteiktu laiku. Valsts tieslietu sekretārs šo lūgumu noraidīja. Par šo lēmumu iesniegtā sūdzība ar 2007. gada 16. aprīļa lēmumu tika atzīta par nepamatotu. Rechtbank ’s‑Gravenhage [Hāgas tiesa] 2008. gada 28. augustā noraidīja prasību par šo lēmumu, pamatojot ar to, ka prasītājs pamatlietā nevar gūt nekādas tiesības no Lēmuma Nr. 1/80 6. vai 7. panta. Šīs tiesas nolēmums netika pārsūdzēts apelācijas kārtībā. Kops 2007. gada 25. aprīļa O. Tümer vairs nav uzturēšanās atļaujas.
23 Kopš 1997. gada O. Tümer periodiski ar pārtraukumiem ir strādājis Nīderlandē. 2005. gada 3. janvārī viņš tika pieņemts darbā Halfmoon Cosmetics BV (turpmāk tekstā – “Halfmoon Cosmetics”), kas 2007. gadā atbilstīgi WW veica iemaksas viņa vārdā. Sākot no 2007. gada augusta, Halfmoon Cosmetics maksāja vairs tikai daļu algas, bet 2008. gada 22. janvārī tā tika atzīta par maksātnespējīgu. 2008. gada 26. janvārī prasītājs pamatlietā tika atlaists.
24 O. Tümer iesniedza pieteikumu par maksātnespējas pabalstu atbilstoši WW par prasījumiem, kurus Halfmoon Cosmetics nebija maksājusi kopš 2007. gada augusta līdz viņa atlaišanai, proti, laikposmā, kurā viņam nebija uzturēšanās atļaujas. Šis pieteikums ar 2008. gada 8. februāra lēmumu tika noraidīts. O. Tümer šo lēmumu pārsūdzēja. Uwv 2008. gada 10. jūnijā atzina sūdzību par nepamatotu, pamatojot ar to, ka O. Tümer nav “darbinieks” WW 3. panta 3. punkta izpratnē, jo viņš Nīderlandē uzturas nelikumīgi. Ar 2009. gada 18. decembra spriedumu Rechtbank ‘s‑Hertogenbosch [Hertogenbosas tiesa] tā paša iemesla dēļ noraidīja O. Tümer prasību par 2008. gada 10. jūnija lēmumu.
25 Prasītājs pamatlietā iesniedza apelācijas sūdzību par šo spriedumu Centrale Raad van Beroep, kurā viņš norādīja, ka ir darbinieks, pat ja ir trešās valsts valstspiederīgais un būtu uzskatāms par tādu, kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi. Uwv apgalvoja, ka Direktīvai 80/987 nevar būtu plašāks tvērums nekā tās juridiskajam pamatam, proti, EKL 137. pantam, un tādējādi tā nav piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri Nīderlandē uzturas nelikumīgi. Šādā kontekstā tā norādīja, ka Direktīva 2003/109, atbilstoši kurai ilgtermiņa iedzīvotāji saņem līdzvērtīgu attieksmi sociālā nodrošinājuma ziņā, ir piemērojama arī trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri likumīgi uzturas Eiropas Savienības teritorijā.
26 Atbilstoši iesniedzējtiesas norādēm O. Tümer ir nesamaksātās algas prasījumi, kas izriet no viņa darba līguma un attiecas uz darba samaksu par laikposmu pirms atsauces datuma Direktīvas 80/987 3. panta izpratnē. Kas attiecas uz “darbinieka” statusu šīs direktīvas 2. panta 2. punkta izpratnē, šī tiesa norāda, ka, lai gan O. Tümer kā trešās valsts valstspiederīgais, kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi, nav “darbinieks” WW izpratnē, tomēr Nīderlandes civiltiesību skatījumā viņa attiecības ar darba devēju ir darba līgums un tādēļ viņš tiek uzskatīts par darbinieku. Šādā statusā O. Tümer, pamatojoties uz savu darba līgumu, varētu arī vērsties tiesā un lūgt, lai darba devējs viņam samaksā darba samaksu.
27 Šādos apstākļos Centrale Raad van Beroep nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:
“Vai, ņemot vērā arī EK līguma 137. panta 2. punktā (tagad – LESD 153. panta 2. punkts) likto juridisko pamatu, [Direktīva 80/987], it īpaši tās 2.–4. pants, ir jāinterpretē tādējādi, ka ar to nav saderīgs tāds valsts tiesiskais regulējums kā WW 3. panta 3. punkts un 61. pants, uz kuru pamata par darbinieku netiek uzskatīts ārzemnieks, kurš ir trešās valsts pilsonis un kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi [Vw 2000] 8. panta a)–e) un l) punkta izpratnē, arī tādā gadījumā, kāds ir [tāda trešās valsts valstspiederīgā] gadījums, kurš ir lūdzis maksātnespējas pabalstu un kurš civiltiesiskā ziņā būtu jāuzskata par darbinieku, un kurš atbilst visiem pārējiem tā piešķiršanas nosacījumiem?”
Par prejudiciālo jautājumu
28 Ar savu jautājumu iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Direktīvas 80/987 normas ir jāinterpretē tādējādi, ka ar tām netiek pieļauts tāds valsts tiesiskais regulējums par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, par kādu ir pamatlieta, atbilstoši kuram attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais, kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi, netiek uzskatīts par darbinieku, kurš var lūgt maksātnespējas pabalstu par nesamaksātiem algas prasījumiem darba devēja maksātnespējas dēļ, lai gan atbilstoši šīs dalībvalsts civiltiesībām šim trešās valsts valstspiederīgajam ir “darbinieka” statuss ar tiesībām uz darba samaksu, par ko pret savu darba devēju viņš var celt prasību valsts tiesās.
29 Savos Tiesai iesniegtajos apsvērumos Komisija ir lūgusi Tiesai pārbaudīt pieņēmumu, uz ko ir balstīts lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, proti, ka O. Tümer, ņemot vērā Asociācijas līgumu ar Turciju un it īpaši Lēmumu Nr. 1/80, pamatlietā aplūkotajā laikposmā Nīderlandē uzturējās nelikumīgi. Lai gan iesniedzējtiesa nav uzdevusi nevienu jautājumu šajā ziņā, tā ir norādījusi, ka Rechtbank ’s‑Gravenhage, pamatojoties tostarp uz Lēmuma Nr. 1/80 6. un 7. pantu, ar 2008. gada 28. augusta spriedumu ir noraidījusi O. Tümer lūgumu par uzturēšanās atļauju uz nenoteiktu laiku, ko pēdējais minētais apelācijas kārtībā nav pārsūdzējis.
30 Šādos apstākļos ir jāpārbauda, vai Direktīvas 80/987 normas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, par kādu ir pamatlieta un kurā šajā direktīvā paredzētā darbinieku aizsardzība netiek attiecināta uz tādu trešās valsts valstspiederīgo kā O. Tümer viņa nelikumīgās uzturēšanās dēļ.
31 Tiesai iesniegtajos apsvērumos Uwv un Nīderlandes valdība apgalvo, ka Direktīva 80/987 neesot piemērojama trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi, jo EKL 137. panta 2. punkts, ar ko šī direktīva ir pamatota, neattiecoties uz trešo valstu valstspiederīgajiem. Turklāt šāda piemērošana būtu pretrunā Savienības imigrācijas politikai, konkrētāk, Direktīvai 2003/109, ar kuru tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi, it īpaši sociālā nodrošinājuma jomā, tiekot attiecinātas tikai uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas likumīgi.
32 Šajā ziņā ir tikai jākonstatē, ka, pirmkārt, kā to savu secinājumu 51. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, EKL 137. panta 2. punkts, kas ir Direktīvas 2002/74 juridiskais pamats, neierobežo kompetenci to minimālo prasību noteikšanā, kuru mērķis tostarp, kā noteikts EKL 136. pantā, ir uzlabot dzīves un darba apstākļus tikai dalībvalstu valstspiederīgajiem, neietverot trešo valstu valstspiederīgos.
33 Otrkārt, kas attiecas uz Direktīvu 2003/109, ir jānorāda, ka, lai gan šīs direktīvas 3. panta 1. punktā ilgtermiņa iedzīvotāja statusa, kas ietver tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi šīs direktīvas 11. pantā norādītajos gadījumos, piešķiršana ir pakārtota nosacījumam par likumīgu uzturēšanos, šai pašā direktīvā nekādi nav liegts, ka ar citiem Savienības tiesību aktiem, tādiem kā Direktīva 80/987, ar atšķirīgiem nosacījumiem tiek piešķirtas tiesības trešo valstu valstspiederīgajiem šiem aktiem raksturīgo mērķu īstenošanai.
34 Atbilstoši Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktam šī direktīva attiecas uz tādiem darbinieku prasījumiem pret darba devējiem, kas ir maksātnespējīgi 2. panta 1. punkta nozīmē, kuri izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām.
35 Lai gan Direktīvā 80/987 nav definēts jēdziens “darbinieks” un tās 2. panta 2. punkta pirmajā daļā ir noteikts, ka šī direktīva neierobežo šī jēdziena definīciju valstu tiesību aktos, šīs direktīvas 1. panta 2. un 3. punkts, kā arī 2. panta 2. punkta otrā daļa parāda, ka rīcības brīvība, kas ir dalībvalstīm atbilstoši šīs pēdējās minētās normas pirmajai daļai, definēt jēdzienu “darbinieks” tomēr nav neierobežota.
36 Šajā ziņā vispirms jānorāda, ka ne 1. panta 1. punktā, ne citās šīs direktīvas normās trešo valstu valstspiederīgie nav izslēgti no Direktīvas 80/987 tvēruma, ne arī tajās skaidri ļauts dalībvalstīm to darīt.
37 Turklāt ir jāatgādina, ka atbilstoši Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktam tā attiecas uz visiem darbinieku darba samaksas prasījumiem pret darba devējiem. Savukārt šīs direktīvas 1. panta 2. un 3. punktā paredzētā iespēja dalībvalstīm neattiecināt šīs direktīvas tvērumu uz atsevišķu kategoriju darbiniekiem skar tikai īpašus gadījumus un ir pakļauta nosacījumiem.
38 Šādā kontekstā ir jāuzsver, ka Direktīvas 80/987 1. panta 2. punkts, ļaujot izņēmuma kārtā neattiecināt šīs direktīvas piemērošanas jomu uz dažu kategoriju darbiniekiem, pamatojoties uz pastāvošām cita veida garantijām, neatbrīvo dalībvalstis no visiem pienākumiem piešķirt šiem darbiniekiem aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, bet prasa, lai attiecīgajiem darbiniekiem būtu no šīs direktīvas izrietošajai aizsardzībai ekvivalenta aizsardzība.
39 Kas attiecas uz tiesisko regulējumu, par ko ir pamatlieta, no iesniedzējtiesas sniegtajām norādēm izriet, ka Nīderlandes civiltiesībās jebkura persona, kuru ar darba devēju saista darba līgums, ir “darbinieks”, kam ir tiesības uz darba samaksu, neraugoties ne uz tās pilsonību, ne uz tās uzturēšanās šajā dalībvalstī likumību.
40 Savukārt, lai gan WW 3. panta 1. punktā principā jebkura fiziska persona, kura nav sasniegusi 65 gadu vecumu un kura tiek nodarbināta uz privāttiesību vai publisko tiesību attiecību pamata, ir kvalificēta kā “darbinieks”, kas var lūgt maksātnespējas pabalstu atbilstoši šī likuma 61. pantam, ar šī likuma 3. panta 3. punktu jēdziens “darbinieks” un tādējādi iespēja saņemt maksātnespējas pabalstu nav attiecināta uz trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri dalībvalstī uzturas nelikumīgi.
41 Ņemot vērā, ka ar šo normu šiem trešo valstu valstspiederīgajiem nav piešķirta aizsardzība, kas atbilstu minētajam maksātnespējas pabalstam, šķiet, ka tā neatbilst nosacījumiem, kas ļauj izslēgt atsevišķas “darbinieku” kategorijas atbilstoši Direktīvas 80/987 1. panta 2. punktam. Turklāt nav strīda par to, ka šī norma neizriet no šīs direktīvas 1. panta 3. punkta.
42 Turklāt atbilstoši Tiesas judikatūrai šīs direktīvas 2. panta 2. punkta pirmā daļa ir jāinterpretē šīs direktīvas sociālā mērķa gaismā, proti, visiem darbiniekiem Savienības mērogā nodrošināt minimālo aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, apmierinot darbinieku prasījumus atbilstīgi darba līgumiem vai darba tiesiskajām attiecībām un attiecībā uz darba samaksu par noteiktu laika posmu. Tādējādi dalībvalstis nevar pēc savas patikas definēt jēdzienu “darbinieks”, tādējādi apdraudot šīs direktīvas sociālo mērķi (skat. pēc analoģijas spriedumu van Ardennen, C‑435/10, EU:C:2011:751, 27. un 34. punkts).
43 Rīcības brīvību, kura ir dalībvalstīm atbilstoši šai normai, lai definētu jēdzienu “darbinieks”, un kura ir atgādināta šī sprieduma 35. punktā, tādējādi ierobežo Direktīvas 80/987 sociālais mērķis, kas dalībvalstīm ir jāievēro.
44 Šajā ziņā ir jānorāda, ka, ievērojot šo Direktīvas 80/987 sociālo mērķi, kā arī tās 1. panta 1. punkta formulējumu, atbilstoši kuram tā ir piemērojama tām darbinieku prasībām pret darba devējiem, kuras izriet no darba līgumiem vai darba attiecībām, jēdziena “darbinieks” definīcija noteikti attiecas uz darba attiecībām, kas rada tiesības attiecībā pret darba devēju prasīt darba samaksu par veikto darbu. Šajā lietā tā ir ar Nīderlandes civiltiesībās paredzēto jēdziena “darbinieks” definīciju.
45 Būtu pretēji Direktīvas 80/987 sociālajam mērķim, kas atgādināts šī sprieduma 42. punktā, personām, kurām valsts tiesiskajā regulējumā vispārīgi ir atzīts darbinieka statuss un kam atbilstoši šim regulējumam ir no darba līgumiem vai darba attiecībām izrietoši darba samaksas prasījumi pret savu darba devēju atbilstoši šīs direktīvas 1. panta 1. punktam un 3. panta pirmajai daļai, liegt aizsardzību, kas šajā direktīvā paredzēta darba devēja maksātnespējas gadījumā.
46 No tā izriet, ka Direktīvas 80/987 normas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, par kādu ir pamatlieta, atbilstoši kuram trešās valsts valstspiederīgajam tiek liegtas tiesības saņemt maksātnespējas pabalstu viņa uzturēšanās nelikumības dēļ, lai gan atbilstoši šīs dalībvalsts civiltiesību normām šim trešās valsts valstspiederīgajam ir “darbinieka” statuss ar tiesībām uz darba samaksu.
47 Apstāklis, uz ko tiesas sēdē Tiesā norādīja Uwv un Nīderlandes valdība, ka trešās valsts valstspiederīgajam, kurš dalībvalstī uzturas nelikumīgi, nav tiesību strādāt Nīderlandē, negroza šo apgalvojumu. Atbilstoši iesniedzējtiesas norādēm, kuras apstiprināja Uwv un minētā valdība, trešo valstu valstspiederīgie, kuri uzturas nelikumīgi un strādā bez atļaujas, ņemot vērā valsts civiltiesības, ir “darbinieki” ar tiesībām saņemt darba samaksu par paveikto darbu, proti, prasījuma tiesībām, kas nodrošinātas Direktīvas 80/987 1. panta 1. punktā un 3. panta pirmajā daļā.
48 Protams, Direktīvas 80/987 10. panta a) punktā dalībvalstīm ir atļauts noteikt pasākumus, kas vajadzīgi ļaunprātīgas izmantošanas novēršanai. Tomēr no Tiesai iesniegtajiem lietas materiāliem un it īpaši no Nīderlandes valdības apsvērumiem neizriet, ka pamatlietas apstākļi atbilstu ļaunprātīgai izmantošanai šīs normas izpratnē. Turklāt Tiesa šajā ziņā norāda, ka O. Tümer darba devēja, Halfmoon Cosmetics, laikposmā, par kuru ir pamatlieta, ir izpildījusi savu pienākumu veikt iemaksas atbilstoši valsts tiesiskajam regulējumam par darbinieku aizsardzību maksātnespējas gadījumā.
49 Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdoto jautājumu ir jāatbild, ka Direktīvas 80/987 normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, par kādu ir pamatlieta, atbilstoši kuram trešās valsts valstspiederīgais, kurš attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, netiek uzskatīts par darbinieku, kas var lūgt maksātnespējas pabalstu par nesamaksātiem darba samaksas prasījumiem darba devēja maksātnespējas dēļ, lai gan atbilstoši šīs dalībvalsts civiltiesību normām šim trešās valsts valstspiederīgajam ir “darbinieka” statuss ar tiesībām uz darba samaksu, par ko viņš var celt prasību valsts tiesās pret savu darba devēju.
Par tiesāšanās izdevumiem
50 Attiecībā uz pamatlietas pusēm šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto pušu izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (piektā palāta) nospriež:
Padomes 1980. gada 20. oktobra Direktīvas 80/987/EEK par darbinieku aizsardzību to darba devēja maksātnespējas gadījumā, kurā grozījumi veikti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 23. septembra Direktīvu 2002/74/EK, normas ir jāinterpretē tādējādi, ka tās nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu par darbinieku aizsardzību darba devēja maksātnespējas gadījumā, par kādu ir pamatlieta, atbilstoši kuram trešās valsts valstspiederīgais, kurš attiecīgajā dalībvalstī uzturas nelikumīgi, netiek uzskatīts par darbinieku, kas var lūgt maksātnespējas pabalstu par nesamaksātiem darba samaksas prasījumiem darba devēja maksātnespējas dēļ, lai gan atbilstoši šīs dalībvalsts civiltiesību normām šim trešās valsts valstspiederīgajam ir “darbinieka” statuss ar tiesībām uz darba samaksu, par ko viņš var celt prasību valsts tiesās pret savu darba devēju.
[Paraksti]