TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)
2013. gada 11. aprīlī (*)
Regula (EK) Nr. 178/2002 – Patērētāju tiesību aizsardzība – Pārtikas nekaitīgums – Sabiedrības informēšana – Lietošanai pārtikā nederīga, bet veselībai nekaitīga pārtikas produkta laišana tirgū
Lieta C‑636/11
par lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Landgericht München I (Vācija) iesniedza ar lēmumu, kas pieņemts 2011. gada 5. decembrī un kas Tiesā reģistrēts 2011. gada 9. decembrī, tiesvedībā
Karl Berger
pret
Freistaat Bayern.
TIESA (ceturtā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents), tiesneši J. Malenovskis [J. Malenovský], U. Lehmuss [U. Lõhmus], M. Safjans [M. Safjan] un A. Prehala [A. Prechal],
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre S. Stremholma [C. Strömholm], administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 9. janvāra tiesas sēdi,
ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:
– K. Berger vārdā – R. Wallau un M. Grube, Rechtsanwälte,
– Freistaat Bayern vārdā – G. Himmelsbach, Rechtsanwalt,
– Vācijas valdības vārdā – T. Henze un N. Graf Vitzthum, pārstāvji,
– Dānijas valdības vārdā – C. Vang, pārstāvis,
– Apvienotās Karalistes valdības vārdā – H. Walker, pārstāve,
– Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid un L. Pignataro‑Nolin, pārstāves,
ņemot vērā pēc ģenerāladvokāta uzklausīšanas pieņemto lēmumu izskatīt lietu bez ģenerāladvokāta secinājumiem,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par to, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu (OV L 31, 1. lpp.), 10. pantu.
2 Šis lūgums ir ticis iesniegts tiesvedībā, kurā K. Berger ir cēlis prasību pret Freistaat Bayern [Bavārijas federālo zemi] par tās administratīvo atbildību sakarā ar sabiedrības informēšanu par K. Berger produktiem.
Atbilstošās tiesību normas
Savienības tiesības
Regula Nr. 178/2002
3 Regulas Nr. 178/2002 1. panta 1. punktā un 2. punkta pirmajā daļā ir paredzēts:
“1. Šī regula ir pamats tam, lai saistībā ar pārtiku nodrošinātu cilvēku veselības un patērētāju interešu augstu aizsardzības līmeni, jo īpaši ņemot vērā atšķirības pārtikas, tostarp tradicionālo produktu, piegādē, vienlaikus nodrošinot efektīvu iekšējā tirgus darbību. Ar to nosaka kopējos principus un pienākumus, stingri zinātniska pamata nodrošināšanas līdzekļus, efektīvu organizatorisko kārtību un procedūras, kas ir lēmumu pieņemšanas pamatā jautājumos par pārtikas un barības nekaitīgumu.
2. Šā panta 1. punkta mērķiem šajā regulā izstrādāti vispārīgi principi, kas Kopienas un valsts līmenī reglamentē pārtiku un barību vispār, un jo īpaši pārtikas un barības nekaitīgumu.”
4 Minētās regulas 3. pantā ir ietvertas šādas definīcijas:
“Šajā regulā:
[..]
9. “risks” ir apdraudējuma rezultātā radušās negatīvas ietekmes uz veselību varbūtība un minētās ietekmes nopietnība;
[..]
14. “apdraudējums” ir bioloģisks, ķīmisks vai fizisks aģents pārtikā vai barībā vai tāds pārtikas vai barības stāvoklis, kas potenciāli var izraisīt negatīvu ietekmi uz veselību;
[..].”
5 Šīs pašas regulas 4. panta 2.–4. punktā ir noteikts:
“2. Šīs regulas 5. līdz 10. pantā noteiktie principi veido vispārīgu horizontāla rakstura sistēmu, kas jāņem vērā, veicot pasākumus.
3. Lai izpildītu 5. līdz 10. panta prasības, pastāvošos pārtikas aprites tiesību aktu principus un procedūras savstarpēji pielāgo pēc iespējās drīz un vēlākais līdz 2007. gada 1. janvārim.
4. Līdz tam laikam un atkāpjoties no 2. punkta, spēkā esošos tiesību aktus ievieš, ņemot vērā 5. līdz 10. pantā noteiktos principus.”
6 Regulas Nr. 178/2002 5. panta 1. punktā ir noteikts:
“Pārtikas aprites tiesību aktiem ir viens vai vairāki vispārīgi mērķi, proti, augsts cilvēku dzīvības un veselības, kā arī patērētāju interešu aizsardzības līmenis, tostarp godīga pārtikas tirdzniecības prakse, attiecīgā gadījumā ņemot vērā dzīvnieku veselības un labturības, augu veselības un vides aizsardzību.”
7 Regulas Nr. 178/2002 10. pantā ir noteikts:
“Neierobežojot Kopienas un valstu tiesību aktu noteikumus, kas piemērojami attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, gadījumos, kad ir pamatots iemesls aizdomām, ka pārtika vai barība var radīt risku cilvēku vai dzīvnieku veselībai, atkarībā no minētā riska iedabas, nopietnības un apjoma, valsts iestādes sper attiecīgus soļus, lai informētu plašu sabiedrību par riska veselībai iedabu, pēc iespējas pilnīgi identificējot pārtiku vai barību, vai pārtikas vai barības veidu, iespējamo risku, un pasākumus, ko veic vai ko veiks, lai no minētā riska izvairītos, lai to samazinātu vai novērstu.”
8 Minētās regulas 14. panta 1., 2. un 5. punktā ir noteikts:
“1. Pārtiku nelaiž tirgū, ja tā nav nekaitīga.
2. Uzskata, ka pārtika nav nekaitīga, ja domā, ka tā:
a) var kaitēt veselībai;
b) nav derīga lietošanai cilvēku uzturā.
[..]
5. Nosakot, vai pārtika ir nederīga lietošanai cilvēku uzturā, ņem vērā, vai pārtika cilvēku uzturā atbilstīgi tās paredzētajai lietošanai nav lietojama piesārņojuma dēļ, ko radījis kāds svešķermenis vai kas cits, vai pūšanas, bojāšanās vai trūdēšanas dēļ.”
9 Atbilstoši šī pašas regulas 17. panta 2. punkta pirmajai un otrajai daļai:
“Dalībvalstīs ir spēkā pārtikas aprites tiesību akti, un tās uzrauga un pārbauda, lai uzņēmēji, kas iesaistīti pārtikas un barības apritē, visos ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmos pildītu attiecīgās pārtikas aprites tiesību aktu prasības.
Minētajā nolūkā tajās darbojas oficiālas kontroles sistēma un tiek veiktas citas apstākļiem atbilstīgas darbības, tostarp sabiedrības informēšana par pārtikas un barības nekaitīgumu un risku, pārtikas un barības nekaitīguma uzraudzību, un citas uzraudzības darbības, kas skar visus ražošanas, pārstrādes un izplatīšanas posmus.”
10 Regulas Nr. 178/2002 19. panta 1. punktā ir noteikts:
“Ja uzņēmējs, kas iesaistīts pārtikas apritē, uzskata vai ja tam ir iemesls uzskatīt, ka pārtika, ko tas importējis, ražojis, pārstrādājis, izgatavojis vai izplatījis, neatbilst pārtikas nekaitīguma prasībām, un ja minētā pārtika vairs nav minētā pārtikas apritē iesaistītā uzņēmēja tiešā kontrolē, tad tas tūlīt sāk procedūru, lai izņemtu attiecīgo pārtiku no tirgus, un paziņo to kompetentajām iestādēm. Ja produkts jau var būt nonācis pie patērētāja, tad minētais tirgus dalībnieks efektīvi un precīzi informē patērētājus par pārtikas izņemšanas iemesliem un vajadzības gadījumā saņem atpakaļ no patērētājiem produktus, kas tiem jau piegādāti, ja citi pasākumi nav pietiekami, lai sasniegtu augstu veselības aizsardzības līmeni.”
11 Šīs regulas 65. panta otrajā daļā tostarp ir precizēts, ka “14. līdz 20. pantu piemēro no 2005. gada 1. janvāra”.
Regula (EK) Nr. 882/2004
12 Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem (OV L 165, 1. lpp., un – labojums OV L 191, 1. lpp. [labojums neattiecas uz tekstu latviešu valodā]), 7. pantā ir noteikts:
“1. Kompetentās iestādes nodrošina, lai to darbība notiktu augstā pārredzamības līmenī. Šai nolūkā to rīcībā esošo attiecīgo informāciju iespējami īsā laikā dara pieejamu sabiedrībai.
Kopumā sabiedrībai dara pieejamu šādu informāciju:
a) informāciju par kompetento iestāžu veiktajām kontroles darbībām un to efektivitāti
un
b) informāciju atbilstīgi Regulas (EK) Nr. 178/2002 10. pantam.
2. Kompetentā iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka no tās personāla locekļiem prasa neizpaust oficiālās kontroles pienākumu veikšanas gaitā iegūtu informāciju, uz kuru šīs informācijas būtības dēļ pienācīgi pamatotos gadījumos attiecas dienesta noslēpums. Dienesta noslēpuma sargāšana neliedz kompetentajām iestādēm izplatīt 1. punkta b) apakšpunktā minēto informāciju. Paliek spēkā arī noteikumi Eiropas Parlamenta un Padomes 1995. gada 24. oktobra Direktīvā 95/46/EK par indivīdu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi un par šo datu brīvu apriti [..].
3. Informācija, uz kuru attiecas dienesta noslēpums, jo īpaši ir šāda:
– pirmstiesas izmeklēšanas vai tiesvedības konfidencialitāte,
– personas dati,
– dokumenti, uz ko attiecas izņēmums Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 30. maija Regulā (EK) Nr. 1049/2001 par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem [..],
– informācija, ko aizsargā valsts un Kopienas tiesību akti, jo īpaši par dienesta noslēpumu, tiesas apspriežu konfidencialitāti, starptautiskajām attiecībām un valsts aizsardzību.”
13 Atbilstoši Regulas Nr. 882/2004 67. panta otrajai daļai to piemēro no 2006. gada 1. janvāra.
Vācijas tiesības
14 2005. gada 1. septembra Pārtikas produktu, plaša patēriņa preču un dzīvniekiem paredzēto pārtikas produktu kodeksa (Lebensmittel-, Bedarfsgegenstände- und Futtermittelgesetzbuch) (BGBl. 2005 I, 2618. lpp.), kas labots 2005. gada 18. oktobrī (BGBl. 2005 I, 3007. lpp.), 40. pantā, tā redakcijā, kas bija spēkā laikposmā no 2005. gada 17. septembra līdz 2006. gada 24. aprīlim (turpmāk tekstā – “LFGB”), ir noteikts:
“(1) Atbilstoši Regulas (EK) Nr. 178/2002 10. pantam kompetentā iestāde var informēt sabiedrību, konkrēti norādot pārtikas produkta vai barības nosaukumu un pārtikas produkta vai barības apritē iesaistītā uzņēmuma, ar kura nosaukumu vai firmu pārtikas produkts vai barība ir ražota, apstrādāta vai laista tirgū, nosaukumu un, ja tas ir nepieciešams apdraudējuma novēršanai, arī norādot izplatītāja nosaukumu. Sabiedrības informēšana iepriekšējā teikumā minētajā veidā var notikt arī tad, ja:
[..]
4. pārtikas produkts, kas nekaitē cilvēku veselībai, bet nav derīgs lietošanai cilvēku uzturā, it īpaši šķebinošs pārtikas produkts, ir nonācis apritē lielā daudzumā vai, ja šāds pārtikas produkts savu īpašību dēļ ir nonācis apritē nelielā daudzumā, taču tas ir noticis ilgu laiku;
[..]
Iepriekš 2.–5. punktā minētajos gadījumos sabiedrības informēšana ir pieļaujama tikai tādā gadījumā, ja to prasa īpašas sabiedrības intereses un tās ir svarīgākas par attiecīgo personu vajadzībām.
(2) Kompetentā iestāde var informēt sabiedrību tikai gadījumā, ja nav tikuši veikti vai laikus nav veikti citi tikpat efektīvi pasākumi, it īpaši, ja pārtikas produktu vai barības apritē iesaistītais uzņēmējs vai saimnieciskās darbības subjekts nav informējis sabiedrību vai šī informācija nav nonākusi līdz patērētājiem.
(3) Pirms sabiedrības informēšanas iestādei ir jāuzklausa ražotājs vai izplatītājs, ja tas neapdraud ar šo pasākuma saistītā mērķa sasniegšanu.
(4) Sabiedrību nevar informēt pēc tam, kad produkts vairs nenonāk apritē, un, vadoties pēc pieredzes, ir jāpieņem, ka, ciktāl tas ir nonācis apritē, tas jau ir ticis patērēts. Atkāpjoties no pirmā teikuma, sabiedrību var informēt, ja pastāv vai ir pastāvējis konkrēts apdraudējums cilvēku veselībai un informēšana nepieciešama medicīnisku pasākumu veikšanai.
(5) Ja vēlāk izrādās, ka kompetentās iestādes sniegtā informācija ir nepareiza vai tās pamatā esošie apstākļi ir sagrozīti, tad tas nekavējoties jāpaziņo sabiedrībai, ja to pieprasa attiecīgais saimnieciskās darbības subjekts vai ja tas ir nepieciešams, lai aizsargātu svarīgas sabiedrības labklājības intereses. Šis paziņojums ir jāizplata tādā pašā veidā, kādā tika izplatīta informācija, uz kuru tas attiecas.”
Pamatlieta un prejudiciālie jautājumi
15 2006. gada 16. un 18. janvārī Pasavas Veterinārais dienests [Veterinäramt Passau] (Vācija) veica oficiālas pārbaudes vairākos sabiedrības Berger Wild GmbH (turpmāk tekstā – “sabiedrība Berger Wild”), kura darbojas medījumu gaļas pārstrādes un izplatīšanas nozarē, uzņēmumu grupas ražotnēs. Pēc tam, kad kompetentās iestādes bija konstatējušas, ka nav pietiekami ievēroti higiēnas noteikumi, šīs gaļas paraugi tika izņemti un iesniegti Bayerischen Landesamt für Gesundheit und Lebensmittelsicherheit (Bavārijas federālās zemes Veselības un pārtikas drošības dienests, turpmāk tekstā – “LGL”) analīžu paņemšanai. Šo analīžu rezultātā tika secināts, ka attiecīgie produkti ir nederīgi lietošanai pārtikā un tādējādi bīstami Regulas Nr. 178/2002 izpratnē.
16 Iepazinusies ar sabiedrības Berger Wild apsvērumiem par minēto secinājumu, Bayerische Staatsministerium für Umwelt, Gesundheit und Verbraucherschutz (Bavārijas federālās zemes Vides, veselības un patērētāju aizsardzības ministrija) ar 2006. gada 23. janvārī nosūtīto faksu paziņoja par savu nodomu informēt sabiedrību saskaņā ar LFGB 40. panta 1. punkta otrā teikuma 4. punktu par pārtikas produktu, attiecībā uz kuriem minēto pārbaužu laikā tika konstatētas neatbilstības prasībām, nepiemērotību lietošanai pārtikā. Turklāt šī sabiedrība tika informēta, ka šāda informācija netiks izplatīta, ja tā pati uzņemsies efektīvi un laikus informēt sabiedrību.
17 Minētā sabiedrība iebilda pret sabiedrības informēšanas priekšlikumu, jo uzskatīja to par nesamērīgu, un piedāvāja publicēt “brīdinājumu par produktu”, tajā aicinot savus pircējus apmeklēt parastās pārdošanas vietas, lai tur apmainītu piecus šajā brīdinājumā norādītos produktus, kuriem var būt organoleptiski konstatējama neatbilstība, bet kuri nav bīstami veselībai.
18 2006. gada 24. janvāra paziņojumā presei Freistaat Bayern patērētāju tiesību aizsardzības ministrs (turpmāk tekstā – “kompetentais ministrs”) paziņoja par produktu, kuru pamatā ir medījumu gaļa un kurus pārdeva sabiedrība Berger Wild, atsaukšanu. Saskaņā ar šo paziņojumu presei “[LGL] veiktās laboratoriskās pārbaudes rezultātā ir konstatēts, ka gaļas paraugi no tālāk minētajām produktu partijām ir sasmakuši, smirdoši; ož pēc pelējuma/vai tiem ir skāba smaka. Sešos no deviņiem pārbaudītajiem gaļas paraugiem jau bija sācies pūšanas process. Sabiedrības Berger [Wild] pienākums ir izņemt šo partiju gaļu, kas vēl ir atrodama tirdzniecībā”.
19 Tāpat minētajā paziņojumā presei bija norādīts, ka, pārbaudot sabiedrības Berger Wild trīs ražotnes, tikuši konstatēti atbaidoši higiēnas apstākļi. Kompetentās iestādes nekavējoties piemēroja sabiedrībai Berger Wild pagaidu aizliegumu pārdot produktus, ko tā ir saražojusi vai pārstrādājusi šajās ražotnēs. Izņēmums bija tie šīs pašas sabiedrības produkti, ar kuru laboratoriskās pārbaudes rezultātiem tika pierādīts, ka no higiēnas viedokļa tie ir nevainojami.
20 Kompetentais ministrs 2006. gada 25. janvāra paziņojumā presei ar nosaukumu “Medījumu gaļas atsaukšana (sabiedrība Berger Wild, Passau) [..], tiek izvērsts atsaukšanas pasākums – daudzi produkti nav derīgi lietošanai pārtikā” apgalvoja, ka kvalifikācija “nederīgs lietošanai pārtikā” ir piemērojama jau divpadsmit tirgū laistiem sasaldētiem produktiem un sešiem svaigas gaļas paraugiem, kas tikuši izņemti šajā sabiedrībā, viens no kuriem pat bija inficēts ar salmonellām. Attiecībā uz divpadsmit lietošanai pārtikā nederīgajiem paraugiem ministrs piebilda: “Ar LGL veikto mikrobioloģisko pārbaužu rezultātiem, kuri būs zināmi līdz nedēļas beigām, tiks noskaidrots, vai tie ir kaitīgi veselībai.”
21 Turklāt minētajā paziņojumā presei bija norādīti paveiktie steidzamības pasākumi un ietverts atjaunots atsaukto produktu saraksts.
22 2006. gada 27. janvārī kompetentais ministrs publicēja vēl vienu paziņojumu presei.
23 Minētais ministrs savā runā 2006. gada 31. janvārī Bavārijas federālās zemes parlamentā paziņoja, ka sabiedrība Berger Wild vairs nedrīkst laist tirgū produktus, ka tā atzinusi sevi par maksātnespējīgu tajā pašā dienā un ka līdz ar to tiktu izslēgts risks veselībai no jaunu produktu laišanas tirgū.
24 Pēc 2006. gada 25. janvāra paziņojuma Komisija pēc Bundesamt für Verbraucherschutz und Lebensmittelsicherheit (Federālais Patērētāju aizsardzības un pārtikas nekaitīguma birojs) ierosinājuma ievietoja attiecīgu steidzamu brīdinājumu Eiropas Savienības Ātrās brīdināšanas sistēmā saistībā ar pārtiku un dzīvnieku barību.
25 Sabiedrība Berger Wild, uzskatot, ka tai ir nodarīts būtisks kaitējums ar Freistaat Bayern iestāžu paziņojumiem presei, pret pēdējo minēto cēla prasību par zaudējumu atlīdzību Landgericht München I [Minhenes I apgabaltiesā], tostarp apgalvojot, ka Regulas Nr. 178/2002 10. pants ļauj informēt sabiedrību tikai tad, ja pastāv reāls apdraudējums veselībai, bet ne tad, ja runa ir vienkārši par lietošanai pārtikā neatbilstošiem pārtikas produktiem. Savukārt Freistaat Bayern uzskata pretēji, proti, ka šis 10. pants atļauj kompetentajām valsts iestādēm uzsākt sabiedrības brīdināšanu, pat ja nepastāv konkrēti draudi veselībai.
26 Iesniedzējtiesa sava pagaidu novērtējuma ietvaros uzskata, ka patērētāju brīdināšana, pamatojoties uz LFGB, bija likumīga, tomēr vienlaikus apšaubot LFGB atbilstību Regulai Nr. 178/2002. Šajā ziņā minētā tiesa tāpat atgādina, ka tiesvedībā, kuru tajā ir uzsākusi sabiedrība Berger Wild, kura apstrīd gaļas paraugu pārbaudes likumīgumu, tā secināja, ka nav pamata apšaubīt LGL vērtējumu, saskaņā ar kuru pārtikas produkti bija nederīgi lietošanai pārtikā, tomēr veselībai nebija kaitīgi.
27 Šādos apstākļos Landgericht München I nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai [Regulas Nr. 178/2002] 10. pants nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kas paredz informēt sabiedrību, norādot pārtikas produkta vai barības nosaukumu vai pārtikas vai barības apritē iesaistītā uzņēmuma, ar kura nosaukumu vai firmu pārtikas produkts vai barība ir ražota, apstrādāta vai laista tirgū, nosaukumu, ja pārtikas produkts, kas ir nekaitīgs veselībai, bet nav derīgs lietošanai cilvēku uzturā, it īpaši šķebinošs produkts, nonāk vai ir nonācis tirgū lielā daudzumā vai ja šāds pārtikas produkts savu īpašību dēļ ir nonācis apritē nelielā daudzumā, bet tas ir noticis ilgu laiku?
2) Ja atbilde uz šo jautājumu ir apstiprinoša:
vai atbilde uz pirmo jautājumu atšķirtos, ja fakti būtu notikuši pirms 2007. gada 1. janvāra, taču laikā, kad valsts tiesību norma jau bija pielāgota iepriekš minētajai regulai?”
Par prejudiciālajiem jautājumiem
28 Iesniedzējtiesa balstās uz pieņēmumu, ka pamatlietā pārtika, par kuru 2006. gada janvārī tika brīdināts saskaņā ar LFGB 40. panta 1. punkta otrā teikuma 4. punktu, nevarēja tikt uzskatīta par veselībai kaitīgu. Tāpēc ar abiem jautājumiem, kuri ir jāapskata kopā, iesniedzējtiesa būtībā jautā, vai Regulas Nr. 178/2002 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas nepieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, kurā tiek atļauts informēt sabiedrību, norādot pārtikas produkta nosaukumu, kā arī uzņēmuma, ar kura nosaukumu vai firmu produkts ir ražots, apstrādāts vai laists tirgū, nosaukumu, ja šāds produkts, kaut arī tas ir nekaitīgs veselībai, nav derīgs lietošanai pārtikā.
29 Minētās regulas 10. pants, par kuru ir uzdoti prejudiciālie jautājumi, vien nosaka valsts iestādēm informēšanas pienākumu gadījumā, kad pastāv pamatoti iemesli aizdomām, ka pārtikas produkts vai dzīvnieku barība var apdraudēt cilvēku vai dzīvnieku veselību.
30 Līdz ar to šī tiesību norma kā tāda neaizliedz valsts iestādēm informēt sabiedrību gadījumā, kad pārtikas produkts nav derīgs lietošanai pārtikā, kaut arī tas nav kaitīgs veselībai.
31 Lai iesniedzējtiesai sniegtu lietderīgu atbildi, kas tai ļautu atrisināt tajā izskatāmo lietu, Tiesa uzskata, ka ir jāinterpretē arī Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punkta otrā daļa, pat ja šī norma nav nepārprotami minēta Tiesai uzdotajos jautājumos (šajā ziņā skat. it īpaši 2010. gada 14. oktobra spriedumu lietā C‑243/09 Fuß, Krājums, I‑9849. lpp., 39. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 Saskaņā ar Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punkta otro daļu, kura atbilstoši šīs regulas 65. panta otrajai daļai ir piemērojama, sākot no 2005. gada 1. janvāra, dalībvalstīs darbojas oficiālas kontroles sistēma un tiek veiktas citas apstākļiem atbilstīgas darbības, tostarp sabiedrības informēšana par pārtikas nekaitīgumu un risku.
33 Regulas Nr. 882/2004 7. pantā, kurš ir piemērojams, sākot no 2006. gada 1. janvāra, arī ir paredzēts, ka, pirmkārt, kopumā sabiedrībai dara pieejamu informāciju par kompetento iestāžu veiktajām kontroles darbībām un to efektivitāti un, otrkārt, kompetentā iestāde veic pasākumus, lai nodrošinātu to, ka no tās personāla locekļiem prasa neizpaust oficiālās kontroles pienākumu veikšanas gaitā iegūtu informāciju, uz kuru šīs informācijas būtības dēļ pienācīgi pamatotos gadījumos attiecas dienesta noslēpums.
34 Regulas Nr. 178/2002 14. pantā, kas saskaņā ar 65. panta otro daļu ir piemērojams, sākot no 2005. gada 1. janvāra, ir paredzētas prasības attiecībā uz pārtikas drošību. Saskaņā ar minētā 14. panta 2. punktu pārtikas produkts, kas nav piemērots lietošanai pārtikā, tiek uzskatīts par “kaitīgu”.
35 Pārtikas produkts, ciktāl to nevar lietot pārtikā un līdz ar to tas ir nederīgs lietošanai pārtikā, neatbilst prasībām attiecībā uz pārtikas produktu drošumu, kādas ir paredzētas Regulas Nr. 178/2002 14. panta 5. punktā, un katrā ziņā tas var kaitēt patērētājiem, kuru aizsardzība ir, kā minēts šīs regulas 5. pantā, viens no tiesību aktu pārtikas jomā mērķiem.
36 No iepriekš minētā izriet, ka gadījumā, ja pārtikas produkti, pat ja tie nav kaitīgi cilvēku veselībai, neatbilst, jo nav derīgi lietošanai pārtikā, minētajām prasībām attiecībā uz pārtikas produktu drošumu, valsts iestādes var, kā tas ir paredzēts Regulas Nr. 178/2002 17. panta 2. punkta otrajā daļā, par to informēt sabiedrību, ievērojot Regulas Nr. 882/2004 7. panta prasības.
37 Tāpēc uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka Regulas Nr. 178/2002 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir atļauts informēt sabiedrību, norādot pārtikas produkta nosaukumu, kā arī uzņēmuma, ar kura nosaukumu vai firmu produkts ir ražots, apstrādāts vai laists tirgū, nosaukumu, ja šāds produkts, kaut arī tas ir nekaitīgs veselībai, nav derīgs lietošanai pārtikā. Minētās regulas 17. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tiek atļauts tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, valsts iestādēm paziņot šādu informāciju sabiedrībai, ievērojot Regulas Nr. 882/2004 7. pantā paredzētās prasības.
Par tiesāšanās izdevumiem
38 Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Tiesāšanās izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku tiesāšanās izdevumi, nav atlīdzināmi.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:
Eiropas Parlamenta un Padomes 2002. gada 28. janvāra Regulas (EK) Nr. 178/2002, ar ko paredz pārtikas aprites tiesību aktu vispārīgus principus un prasības, izveido Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestādi un paredz procedūras saistībā ar pārtikas nekaitīgumu, 10. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tas pieļauj tādu valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru ir atļauts informēt sabiedrību, norādot pārtikas produkta nosaukumu, kā arī uzņēmuma, ar kura nosaukumu vai firmu produkts ir ražots, apstrādāts vai laists tirgū, nosaukumu, ja šāds produkts, kaut arī tas ir nekaitīgs veselībai, nav derīgs lietošanai pārtikā. Minētās regulas 17. panta 2. punkta otrā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā tiek atļauts tādos apstākļos, kādi ir pamatlietā, valsts iestādēm paziņot šādu informāciju sabiedrībai, ievērojot Eiropas Parlamenta un Padomes 2004. gada 29. aprīļa Regulas (EK) Nr. 882/2004 par oficiālo kontroli, ko veic, lai nodrošinātu atbilstības pārbaudi saistībā ar dzīvnieku barības un pārtikas aprites tiesību aktiem un dzīvnieku veselības un dzīvnieku labturības noteikumiem, 7. pantā paredzētās prasības.
[Paraksti]