TIESAS SPRIEDUMS
1976. gada 8. aprīlī (*)
Vienāda darba samaksa darba ņēmējām sievietēm un darba ņēmējiem vīriešiem
Lieta 43/75,
par lūgumu, ko Tiesai atbilstoši EEK līguma 177. pantam iesniegusi Cour du travail de Bruxelles, lai tiesvedībā starp
Gabrielle Defrenne, bijušo stjuarti, kuras pastāvīgā dzīvesvieta ir Brisele – Žete,
un
Sabena SA, Beļģijas aeronavigācijas akciju sabiedrību Sabena ar juridisko adresi Briselē,
saņemtu prejudiciālu nolēmumu par EEK Līguma 119. panta interpretāciju.
TIESA
šādā sastāvā: priekšsēdētājs R. Lekūrs [R. Lecourt], palātu priekšsēdētāji H. Kučers [H. Kutscher] un A. O’Kīfs [A. O’Keeffe], tiesneši A. M. Donners [A. M. Donner], J. Mertenss de Vilmarss [J. Mertens de Wilmars], P. Peskatore [P. Pescatore] un M. Serensens [M. Sørensen],
ģenerāladvokāts A. Trabuki [A. Trabucchi],
sekretārs A. van Houte [A. Van Houtte]
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Ar 1975. gada 23. aprīļa spriedumu, kas Tiesas kancelejā saņemts tā paša gada 2. maijā, Cour du travail de Bruxelles [Briseles Darba tiesa], pamatojoties uz EEK līguma 177. pantu, izvirzīja divus jautājumus par Līguma 119. panta iedarbību un ieviešanu attiecībā uz principu, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu.
2 Šie jautājumi tika izvirzīti saistībā ar strīdu starp stjuarti un viņas darba devēju a/s Sabena par kompensāciju, kuru pieteikuma iesniedzēja pieprasa tāpēc, ka no 1963. gada 15. februāra līdz 1966. gada 1. februārim viņa kā sieviete darba samaksas ziņā ir tikusi diskriminēta salīdzinājumā ar saviem kolēģiem vīriešiem, kuri ir veikuši to pašu lidojuma asistenta darbu.
3 Saskaņā ar spriedumu, ar kuru tika uzdots jautājums prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, puses ir vienojušās par to, ka stjuartes darbs ir identisks lidojuma asistenta darbam un ka netiek apstrīdēts fakts, ka minētajā periodā un minētajos apstākļos ir notikusi diskriminācija darba samaksas ziņā, kaitējot stjuartei.
Pirmais jautājums (119. panta tiešā iedarbība)
4 Ar pirmo jautājumu tiek vaicāts, vai 119. pants tieši ievieš katras dalībvalsts iekšējās tiesībās principu, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu, un vai tas neatkarīgi no valstu tiesību aktu noteikumiem dod darba ņēmējiem tiesības iesniegt savas valsts tiesā prasību par šā principa ievērošanu.
5 Ja atbilde ir apstiprinoša, rodas papildu jautājums par to, no kura datuma šī tiešā iedarbība ir jāatzīst.
6 Atbilde uz šo pirmā jautājuma pēdējo daļu tiks sniegta kopā ar atbildi uz otro jautājumu.
7 Jautājums par 119. panta tiešo iedarbību ir jāizvērtē, ņemot vērā vienādas darba samaksas principu, šīs normas mērķi un tās vietu Līguma sistēmā.
8 Līguma 119. pantam ir divi mērķi.
9 No vienas puses, ņemot vērā atšķirības sociālās likumdošanas attīstībā dažādās dalībvalstīs, 119. panta uzdevums ir izvairīties no situācijas, kad Kopienas iekšējās konkurences apstākļos tiem uzņēmumiem, kas dibināti dalībvalstīs, kuras ir ieviesušas vienādas darba samaksas principu, rodas nelabvēlīgi konkurences apstākļi salīdzinājumā ar tajās dalībvalstīs esošiem uzņēmumiem, kuras vēl nav novērsušas darba samaksas diskrimināciju attiecībā uz darba ņēmējām sievietēm.
10 No otras puses, šis princips ir daļa no Kopienas sociālajiem mērķiem, kas attiecas ne tikai uz ekonomikas savienību, bet paredz arī ar kopējām darbībām nodrošināt sociālu progresu un turpināt pastāvīgi uzlabot Eiropas tautu dzīves līmeni un darba apstākļus, kā tas ir uzsvērts Līguma preambulā.
11 Šis mērķis ir uzsvērts, iekļaujot 119. pantu sociālajai politikai veltītajā sadaļā, kuras ievada noteikumi, proti, 117. pants, norāda uz vajadzību veicināt “darba ņēmēju dzīves un darba apstākļu uzlabošanos, radot iespēju vienādot šos apstākļus, vienlaikus tos uzlabojot”.
12 No šā divkāršā ekonomiskā un sociālā mērķa izriet, ka vienādas darba samaksas princips ir viens no Kopienas pamatprincipiem.
13 Cita starpā tas izskaidro, kāpēc Līgumā ir paredzēta pilnīga šā principa piemērošana uzreiz pēc pārejas perioda pirmā posma beigām.
14 Interpretējot šo principu, nav iespējams pamatot argumentus ar vilcināšanos un pretestību, kas aizkavējusi šā būtiskā principa faktisku ieviešanu dažās dalībvalstīs.
15 Tā kā 119. pants ir saistīts ar darba apstākļu vienādošanu, kas notiek reizē ar uzlabojumiem, var noraidīt iebildumu, ka šo pantu varētu ievērot arī citādi, nevis tikai paaugstinot zemākās algas.
16 Saskaņā ar 119. panta pirmo daļu dalībvalstīm ir jānodrošina un jāturpina ievērot “princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu darbu saņem vienādu darba samaksu”.
17 Minētā panta otrajā un trešajā daļā ir precizēti pirmajā daļā minētie darba samaksas un darba jēdzieni.
18 Lai piemērotu šos noteikumus, saistībā ar 119. pantu ir jānošķir, no vienas puses, tiešas un atklātas diskriminācijas gadījumi, kuru konstatēšanai pietiek ar šajā pantā sniegtajiem vienāda darba un vienādas darba samaksas kritērijiem, un, no otras puses, netiešas un slēptas diskriminācijas gadījumi, ko var identificēt, tikai piemērojot skaidrākus Kopienas vai valsts līmeņa piemērošanas noteikumus.
19 Faktiski nevar neatzīt, ka pilnīga 119. pantā noteikto mērķu izpilde, novēršot jebkādu tiešu vai netiešu diskrimināciju attiecībā uz darba ņēmējām sievietēm un darba ņēmējiem vīriešiem ne tikai atsevišķos uzņēmumos, bet rūpniecības nozarēs un pat visā ekonomikā, dažos gadījumos var būt saistīta ar tādu kritēriju noteikšanu, kuru ieviešanai vajadzīgi piemēroti Kopienas un valstu līmeņa pasākumi.
20 Šis apstāklis ir īpaši būtisks tāpēc, ka šajā ziņā ar Kopienas pasākumiem, uz kuriem būs atsauce atbildē uz otro jautājumu, tiek īstenots 119. pants, paplašinot stingro “vienāda darba” kritēriju, ievērojot noteikumus, kas izklāstīti Starptautiskās Darba organizācijas 1951. gada Konvencijā Nr. 100 par vienādu darba samaksu, konkrēti, šīs konvencijas 2. pantu, kurā noteikts, ka vienāda darba samaksa ir jāsaņem par “vienādas vērtības darbu”.
21 Par tiešu diskrimināciju, kuras konstatācijai pietiek ar 119. pantā noteiktajiem kritērijiem, jāuzskata arī tādi gadījumi, kuri rodas no tiesību normām vai darba koplīgumiem un kuru noteikšanai pietiek ar konkrētā gadījuma juridisku analīzi.
22 Tas pats attiecas arī uz gadījumiem, kad nevienādu darba samaksu par vienādu darbu saņem vīrieši un sievietes, kas strādā vienā uzņēmumā vai dienestā, neatkarīgi no tā, vai tas ir privāts vai valsts.
23 Kā to rāda spriedums, ar kuru tika uzdots jautājums prejudiciāla nolēmuma saņemšanai, šādos gadījumos tiesai ir iespējams konstatēt visus faktus, kas savukārt tai ļauj noteikt, vai darba ņēmēja sieviete par vienādiem darba pienākumiem saņem mazāku darba samaksu nekā vīrietis.
24 Šādos gadījumos 119. pantu var piemērot tieši, un tas attiecībā uz personām var radīt tiesības, kas tiesām ir jāaizsargā.
25 Turklāt valstu likumos, kas pieņemti attiecībā uz vienādu darba samaksu, parasti tiek ietverti tikai 119. pantā paredzētie noteikumi par tiešu diskrimināciju attiecībā uz vienādu darbu.
26 Uzskatāms piemērs šajā ziņā ir Beļģijas likumi, ņemot vērā to, ka 14. pants 1967. gada 24. oktobra Karaliskajā dekrētā Nr. 40 “Par sieviešu nodarbinātību” vienīgi apstiprina visu darba ņēmēju sieviešu tiesības vērsties attiecīgajā tiesā ar prasību ievērot 119. pantā noteikto vienādas darba samaksas principu, atsaucoties uz šo pantu.
27 Līguma 119. panta noteikumus nevar izmantot, lai šo secinājumu atzītu par spēkā neesošu.
28 Pirmkārt, nav iespējams rast argumentus pret tiešu iedarbību, pamatojoties uz vārda “princips” lietošanu šajā pantā, jo Līgumā šo vārdu izmanto, raksturojot dažu noteikumu būtiskumu, piemēram, tas attiecas uz Līguma pirmās daļas virsrakstu, kurā ir ietverti “principi”, kā arī uz 113. pantu, saskaņā ar kuru Kopienas tirdzniecības politikas pamatā ir “vienādi principi”.
29 Reducējot šo jēdzienu līdz neskaidrai norādei, tiktu netieši skarti paši Kopienas pamati un tās ārējo attiecību saskaņotība.
30 Turklāt arguments nav arī tas, ka 119. pants attiecas vienīgi uz “dalībvalstīm”.
31 Tiesa jau citos gadījumos ir konstatējusi, ka tas, ka daži Līguma noteikumi, kas formāli ir adresēti dalībvalstīm, neliedz iespēju attiecināt šīs tiesības arī uz jebkuru personu, kas ir ieinteresēta šajās tiesībās noteikto pienākumu ievērošanā.
32 No paša 119. panta teksta izriet, ka tas uzliek dalībvalstīm saistības, kas noteiktā laika posmā ir obligāti jāizpilda.
33 Šā noteikuma efektivitāti nevar iespaidot tas, ka dažas dalībvalstis nav izpildījušas ar Līgumu uzliktos pienākumus un ka kopīgās iestādes uz šo pienākumu neizpildi nav pietiekamā mērā reaģējušas.
34 Pretējs pieļāvums radītu interpretācijas noteikumu pārkāpuma risku, un šāds stāvoklis nebūtu saderīgs ar Tiesas uzdevumu, ko tai uzliek Līguma 164. pants.
35 Visbeidzot, 119. panta atsauce uz “dalībvalstīm” norāda, ka šīm valstīm jāizmanto visas savas iespējas, kas varētu būt lietderīgas, lai ieviestu vienādas darba samaksas principu.
36 Tātad, pretēji tiesas procesā konstatētajam, šā noteikuma izpilde neattiecas tikai uz valstu likumdevējām iestādēm.
37 Tāpēc 119. panta atsauci uz “dalībvalstīm” nevar interpretēt kā tādu, kas nepieļauj tiesu varas iesaistīšanos Līguma tiešā piemērošanā.
38 Turklāt nav iespējams atbalstīt arī iebildumus, kas pamatoti ar to, ka dalībvalstu tiesu piemērotais vienādas darba samaksas princips radīs pārmaiņas neatkarīgajos līgumos, ko puses noslēgušas privāti vai darba attiecību jomā, piemēram, individuālajos darba līgumos un darba koplīgumos.
39 Tā kā 119. pants ir obligāts, darba ņēmēju sieviešu un vīriešu diskriminācijas aizliegums faktiski ir spēkā ne tikai attiecībā uz valsts iestādēm, bet arī uz jebkuru vienošanos, kuras uzdevums ir kolektīvi reglamentēt algotu darbu, kā arī uz atsevišķiem līgumiem privātpersonu starpā.
40 Tāpēc atbilde uz pirmo jautājumu ir tāda, ka 119. pantā noteikto vienādas darba samaksas principu var izmantot valstu tiesās un ka šīm tiesām ir jānodrošina to tiesību aizsardzība, ko minētie noteikumi piešķir personām, konkrēti, attiecībā uz diskriminācijas gadījumiem, kas rodas no likumu normām vai darba koplīgumiem, kā arī attiecībā uz nevienādu darba samaksu, ko par vienādu darbu saņem darba ņēmējas sievietes un darba ņēmēji vīrieši, kas strādā vienā uzņēmumā vai dienestā, neatkarīgi no tā, vai tas ir privāts vai valsts.
Otrais jautājums (119. panta ieviešana un Kopienas un dalībvalstu kompetence)
41 Otrais jautājums attiecas uz to, vai 119. pants “ir piemērojams dalībvalstu iekšējās tiesībās, ievērojot pasākumus, kurus noteikušas Kopienas iestādes”, vai arī “ir jāuzskata, ka šajā jautājumā kompetence ir vienīgi valstu likumdevējiem”.
42 Saskaņā ar iepriekš minēto šis jautājums ir jāsaista ar to, no kura datuma ir atzīstama 119. panta tiešā iedarbība.
43 Ņemot vērā visas šīs problēmas, vispirms ir jākonstatē hronoloģiskā secība, kādā noteikti Kopienas pasākumi, lai nodrošinātu interpretējamo noteikumu ieviešanu.
44 Saskaņā ar 119. panta noteikumiem vienādas darba samaksas principa piemērošana jānodrošina, vēlākais, pārejas perioda pirmā posma beigās.
45 No Komisijas sniegtās informācijas izriet, ka šā principa ieviešanā dažādās dalībvalstīs ir vērā ņemamas atšķirības un neatbilstības.
46 Kaut arī dažās dalībvalstīs šis princips ar precīziem konstitucionāliem un likumdošanas noteikumiem vai sociālo praksi, kas nostiprināta darba koplīgumos, būtībā ir ieviests jau pirms Līguma spēkā stāšanās, tomēr citās dalībvalstīs tā pilnīga ieviešana ir būtiski aizkavējusies.
47 1961. gada 30. decembrī, kad 119. pantā noteiktais termiņš tuvojās beigām, dalībvalstis pieņēma rezolūciju par vīriešu un sieviešu algu vienādošanu, lai precizētu vienādas darba samaksas principa materiālos aspektus, tādējādi aizkavējot tā ieviešanu plānā paredzētajā laikā.
48 Saskaņā ar šo rezolūciju jebkādai diskriminācijai, tiešai vai netiešai, būtu jābūt pilnībā novērstai līdz 1964. gada 31. decembrim.
49 No Komisijas sniegtās informācijas izriet, ka vairākas sākotnējās dalībvalstis tomēr nav ievērojušas rezolūcijas noteikumus un tāpēc Komisija bijusi spiesta saistībā ar uzdevumiem, kas tai noteikti Līguma 155. pantā, aicināt uz tikšanos valdību un sociālo partneru pārstāvjus, lai apspriestu šo situāciju un vienotos par pasākumiem, ar kuriem varētu panākt pilnīgu 119. pantā noteiktā mērķa īstenošanu.
50 Risinot šos jautājumus, ir radušies vairāki ziņojumi par stāvokli sākotnējās dalībvalstīs, no kuriem pats jaunākais ir 1973. gada 18. jūlija ziņojums, kurā ir apkopoti visi dati.
51 Šā ziņojuma nobeigumā Komisija paziņoja par nodomu saskaņā ar Līguma 169. pantu vērsties Tiesā pret tām dalībvalstīm, kuras līdz minētajam datumam nebija izpildījušas 119. panta uzliktās saistības, tomēr arī šis brīdinājums netika ņemts vērā.
52 Pēc tādām pašām apspriedēm ar jauno dalībvalstu iestādēm Komisija 1974. gada 17. jūlija ziņojumā paziņoja, ka no 1973. gada 1. janvāra 119. pants ir pilnībā piemērojams arī attiecībā uz šīm valstīm un ka pēc minētā datuma tās ir tādā pašā situācijā, kādā sākotnējās dalībvalstis.
53 Lai paātrinātu 119. panta pilnīgu ieviešanu, Padome 1975. gada 10. februārī pieņēma Direktīvu 75/117/EEK par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu, ievērojot principu par vienādu atalgojumu [darba samaksu] vīriešiem un sievietēm (OV, L 45, 19. lpp.).
54 Šajā direktīvā ir precizēti 119. panta materiālie aspekti un cita starpā paredzēti dažādi noteikumi, kuru mērķis ir uzlabot to darba ņēmēju tiesisko aizsardzību, kuriem 119. pantā noteiktā vienādas darba samaksas principa nepiemērošana varētu nodarīt zaudējumus.
55 Ar šīs direktīvas 8. pantu ir noteikts, ka dalībvalstīm gada laikā jāievieš attiecīgi normatīvie un administratīvie noteikumi.
56 No 119. panta noteikumiem skaidri izriet, ka vienādas darba samaksas principa piemērošana attiecībā uz vīriešiem un sievietēm ir pilnīgi un neatgriezeniski jānodrošina pēc pārejas perioda pirmā posma beigām jeb no 1962. gada 1. janvāra.
57 Neskarot dalībvalstu 1961. gada 30. decembra rezolūcijas iespējamo ietekmi attiecībā uz 119. panta pilnīgas ieviešanas veicināšanu un paātrināšanu, tā faktiski nevarēja mainīt līgumā noteikto termiņu.
58 Ja vien nav nekādu īpašu noteikumu, Līgumu faktiski iespējams mainīt tikai saskaņā ar 236. pantā noteikto grozījumu procedūru.
59 No iepriekš minētā izriet, ka tad, ja nav paredzēti pārejas noteikumi, 119. panta princips pilnā apjomā attiecas uz jaunajām dalībvalstīm no dienas, kad stājas spēkā Pievienošanās līgums, proti, no 1973. gada 1. janvāra.
60 Šo tiesisko situāciju nav grozījusi Direktīva 75/117/EEK, kura pieņemta saistībā ar 100. pantu, kas attiecas uz tiesību aktu saskaņošanu, un kuras mērķis ir ar valsts līmeņa pasākumu kopumu veicināt sekmīgu 119. panta ieviešanu, īpaši attiecībā uz netiešās diskriminācijas gadījumu novēršanu, tomēr nemazinot šā panta efektivitāti un nemainot tā spēkā stāšanās laiku.
61 Lai gan 119. pants ir adresēts tieši dalībvalstīm, uzdodot tām noteiktā termiņā nodrošināt vienādas darba samaksas principa ieviešanu un turpināt tā piemērošanu arī vēlāk, šis dalībvalstu pienākums nenozīmē, ka šis jautājums nevarētu būt arī Kopienas kompetencē.
62 Gluži pretēji, Kopienas kompetences esamība izriet no tā, ka 119. pants nosaka vienu no Līguma mērķiem attiecībā uz sociālo politiku, kas ir III sadaļas priekšmets, un šī sadaļa savukārt ir integrēta trešajā daļā, kas veltīta Kopienas politikai.
63 Tā kā 119. pantā nav nekādu precīzu norāžu uz funkcijām, kas Kopienai būtu jāveic, lai ieviestu sociālo politiku, ir lietderīgi atsaukties uz Līguma vispārējo sistēmu un līdzekļiem, ko paredz Līgums, piemēram, 100., 155. un, attiecīgi, 235. pants.
64 Kā norādīts atbildē uz pirmo jautājumu, nekādi īstenošanas noteikumi – neatkarīgi no tā, vai tos būtu pieņēmušas Kopienas vai valstu iestādes, – nespēj iespaidot 119. panta tiešo iedarbību.
65 Tāpēc atbilde uz otro jautājumu ir tāda, ka 119. panta ieviešana sākotnējām dalībvalstīm pilnībā jānodrošina no 1962. gada 1. janvāra, proti, no pārejas perioda otrā posma sākuma, bet jaunajām dalībvalstīm tā jānodrošina no 1973. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā Pievienošanās līgums.
66 Pirmais minētais termiņš netika grozīts ar dalībvalstu 1961. gada 30. decembra rezolūciju.
67 Kā norādīts atbildē uz pirmo jautājumu, Padomes Direktīva 75/117/EEK neskar 119. panta tiešo iedarbību un šajā direktīvā noteiktais termiņš neiespaido termiņus, kas noteikti EEK līguma 119. pantā un Pievienošanās līgumā.
68 Pat tajās jomās, attiecībā uz kurām 119. pantam nav tiešas iedarbības, nav iespējams interpretēt šo noteikumu kā tādu, kas piešķir valstu likumdevējiem ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz vienādas darba samaksas principa ieviešanu, jo, ciktāl tāda ieviešana ir nepieciešama, to var atvieglot, nosakot gan Kopienas, gan valstu pasākumus.
Šā sprieduma spēks laikā
69 Īrijas valdība un Apvienotās Karalistes valdība ir norādījušas uz ekonomiskām sekām, kādas varētu būt tam, ka Tiesa atzīst 119. panta noteikumu tiešo iedarbību, proti, šis lēmums daudzās ekonomikas nozarēs varētu būt cēlonis prasībām, kas attiektos uz laiku, no kura šāda tieša piemērojamība ir spēkā.
70 Ņemot vērā lielo ieinteresēto personu skaitu, šādas prasības, kuras uzņēmumi nav varējuši paredzēt, varētu radīt smagas sekas šo uzņēmumu finanšu stāvoklim, dažus uzņēmumus novedot pat līdz bankrotam.
71 Lai gan jebkura tiesas nolēmuma faktiskās sekas ir nopietni jāapsver, tomēr nedrīkst mazināt tiesību objektivitāti un apdraudēt to piemērošanu nākotnē, pamatojoties uz iedarbību, kāda tiesā pieņemtam lēmumam var būt attiecībā uz pagātni.
72 Ievērojot vairāku dalībvalstu rīcību un Komisijas nostāju, kas vairākkārt pausta attiecīgajās aprindās, izņēmuma kārtā ir jāņem vērā, ka ieinteresētās puses ilgu laiku varēja turpināt praksi, kas ir pretrunā ar 119. pantu, bet nav aizliegta valsts tiesībās.
73 Lai gan tika izteikti brīdinājumi, Komisija nav vērsusies pret attiecīgajām valstīm sakarā ar pienākumu neizpildi, kā paredzēts 169. pantā, un šādi ir nostiprinājusi nepareizu priekšstatu par 119. panta piemērošanu.
74 Šajos apstākļos ir jākonstatē, ka, tā kā nebija zināms vispārējais līmenis, kādā būtu vajadzējis noteikt darba samaksu, būtiski tiesiskās drošības apsvērumi iespaido gan valsts, gan privāto interešu kopumu un neļauj principā apstrīdēt darba samaksu par iepriekšējiem laika posmiem.
75 Tāpēc 119. panta tiešo iedarbību nevar izmantot, lai pamatotu prasības par darba samaksas kompensācijām attiecībā uz laika posmiem pirms šā sprieduma pieņemšanas datuma, izņemot gadījumus, kad darba ņēmēji šādas prasības tiesā iesnieguši jau agrāk vai cēluši līdzvērtīgus iebildumus.
Par tiesāšanās izdevumiem
76 Tiesāšanās izdevumi, kas radušies Eiropas Kopienu Komisijai, kura iesniegusi savus apsvērumus Tiesai, nav atlīdzināmi.
77 Tā kā šī tiesvedība attiecībā uz pusēm pamata lietā ir stadija procesā, ko izskata Cour de travail de Bruxelles, tā lemj par tiesāšanās izdevumiem.
Ar šādu pamatojumu
TIESA,
atbildot uz jautājumiem, ko tai iesniegusi Cour de travail de Bruxelles ar 1975. gada 23. aprīļa nolēmumu, nospriež:
1) vienādas darba samaksas principu darba ņēmējiem vīriešiem un darba ņēmējām sievietēm, kas noteikts 119. pantā, var izmantot valstu tiesās. Šīm tiesām jānodrošina to tiesību aizsardzība, ko personām piešķir šie noteikumi, īpaši tādas diskriminācijas gadījumos, kas izriet no tiesību normām vai darba koplīgumiem, kā arī attiecībā uz nevienādu darba samaksu, ko par vienādu darbu saņem darba ņēmējas sievietes un darba ņēmēji vīrieši, kas strādā vienā uzņēmumā vai dienestā, neatkarīgi no tā, vai tas ir privāts vai valsts;
2) sākotnējām dalībvalstīm pilnībā jānodrošina 119. panta piemērošana no 1962. gada 1. janvāra, proti, no pārejas perioda otrā posma sākuma, bet jaunajām dalībvalstīm tā jānodrošina no 1973. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā Pievienošanās līgums. Pirmais minētais termiņš ar dalībvalstu 1961. gada 30. decembra rezolūciju nav mainīts;
3) Padomes Direktīva 75/117/EEK neskar 119. panta tiešo iedarbību, un šajā direktīvā noteiktais termiņš neiespaido termiņus, kas noteikti EEK līguma 119. pantā un Pievienošanās līgumā;
4) pat tajās jomās, attiecībā uz kurām 119. pantam nav tiešas iedarbības, nav iespējams interpretēt šo noteikumu kā tādu, kas piešķir valstu likumdevējiem ekskluzīvu kompetenci attiecībā uz vienādas darba samaksas principa ieviešanu, jo, ciktāl tāda ieviešana ir nepieciešama, to var atvieglot, nosakot gan Kopienas, gan valstu pasākumus;
5) izņemot gadījumus, kad darba ņēmēji ir jau agrāk iesnieguši prasības tiesā vai cēluši līdzvērtīgus iebildumus, 119. panta tiešo iedarbību nevar izmantot, lai pamatotu prasības par darba samaksas kompensācijām attiecībā uz laika posmiem pirms šā sprieduma pieņemšanas datuma.
Donner | | Mertens de Wilmars |
Pasludināts atklātā tiesas sēdē 1976. gada 8. aprīlī Luksemburgā.