Apelācijas sūdzība, ko 2018. gada 16. aprīlī Eiropas Komisija iesniedza par Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2018. gada 5. februāra spriedumu lietā T-216/15 Dôvera zdravotná poist'ovňa, a.s./Komisija

(Lieta C-262/18 P)

Tiesvedības valoda – angļu

Lietas dalībnieki

Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Eiropas Komisija (pārstāvji: P. J. Loewenthal un F. Tomat)

Pārējie lietas dalībnieki: Dôvera zdravotná poist'ovňa a.s., Slovākijas Republika, Union zdravotná poist'ovňa a.s.

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi

Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi Tiesai ir šādi:

atcelt Vispārējās tiesas (otrā palāta) 2018. gada 5. februāra spriedumu lietā T-216/15 Dôvera/Komisija;

nodot lietu atpakaļ izskatīšanai Vispārējā tiesā;

pakārtoti, izmantot tās pilnvaras atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 61. panta pirmās daļas otrajam teikumam pieņemt galīgo spriedumu attiecīgā lietā, un

atlikt lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšanu šajā lietā, ja tā nodos lietu atpakaļ Vispārējai tiesai, vai piespriest Dôvera zdravotná poist'ovňa a.s. un Union zdravotná poist'ovňa a.s. atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja tā pieņems galīgo spriedumu attiecīgā lietā.

Pamati un galvenie argumenti

Ar pārsūdzēto spriedumu Vispārējā tiesa atcēla Komisijas Lēmumu (ES) 2015/248 (2014. gada 15. oktobris) par Slovākijas Republikas īstenotajiem pasākumiem SA.23008 (2013/C) (ex 2013/NN) attiecībā uz Spoločná zdravotná poisťovňa a.s. (SZP) un Všeobecná zdravotná poist'ovňa a.s. (VZP) (OV 2015, L 41, 25. lpp.).

Apelācijas sūdzības par pārsūdzēto spriedumu pamatojumam Komisija ir izvirzījusi trīs pamatus.

Pirmkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa nav izpildījusi pienākumu norādīt pamatojumu atbilstoši Tiesas Statūtu 36. pantam un 53. panta pirmajai daļai. No pārsūdzētā sprieduma izriet, ka Vispārējā tiesa ir atcēlusi apstrīdēto lēmumu, atbalstot prasītāja pirmajā instancē izvirzīto otro pamatu, proti, to, ka Komisija ir kļūdaini secinājusi, ka Slovākijas obligātā veselības apdrošināšanas sistēma galvenokārt ir balstīta uz solidaritāti. Tomēr tiesiskais standarts, ko tā faktiski piemēroja šī lēmuma atcelšanai, ir standarts, ko bija piedāvājis prasītājs atbilstoši savam pirmajā instancē izvirzītajam pirmajam pamatam, proti, tas, ka jebkādu ar saimniecisko darbību saistītu iezīmju esamība vien jau pārveido veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu par saimniecisku darbību. Tā kā tiesiskais standarts atbilstoši prasītāja izvirzītajam pirmajam un otrajam pamatam bija savstarpēji izslēdzošs, Komisijai nav saprotams, uz kāda pamata apstrīdētais lēmums ir ticis atcelts.

Otrkārt, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, kļūdaini interpretējot uzņēmuma jēdzienu LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa pievienojās Komisijas secinājumam, ka Slovākijas obligātā veselības apdrošināšanas sistēma galvenokārt ir balstīta uz solidaritāti, kā arī tās skaidrojumam, ka minētās sistēmas ar saimniecisko darbību saistītās iezīmes tika ieviestas, lai nodrošinātu tās sociālo un ar solidaritāti saistīto mērķu sasniegšanu. Tā tomēr secināja, ka Komisija ir pieļāvusi kļūdu vērtējumā, secinādama, ka atbilstoši Slovākijas obligātās veselības apdrošināšanas sistēmai veiktajai veselības apdrošinātāju darbībai nav saimnieciska rakstura. Tā nonāca pie šī secinājuma, uzsvērdama apdrošinātāju spēju realizēt, izmantot un sadalīt to peļņas daļu un starp apdrošinātājiem pastāvošo konkurenci par klientiem un pakalpojumu kvalitāti. Turpinājumā tā secināja, ka tikai tas vien, ka Slovākijā pastāv apdrošinātāji, kas darbojas peļņas gūšanas nolūkā, plašākās ietekmes izplatīšanās rezultātā pārveido SZP un VZP par uzņēmumiem LESD 107. panta 1. punkta izpratnē. Izdarot šādu secinājumu, Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā judikatūru, saskaņā ar kuru veselības apdrošināšanas sistēmai, kura galvenokārt ir balstīta uz solidaritāti un kuras ar saimniecisko darbību saistītās iezīmes tika ieviestas, lai nodrošinātu sistēmas turpinātību un tās pamatā esošo sociālo un ar solidaritāti saistīto mērķu sasniegšanu, nav saimnieciska rakstura, un tādējādi veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzēji, kas darbojas šajā sistēmā, nav uzskatāmi par uzņēmumiem.

Treškārt, Komisija uzskata, ka Vispārējā tiesa ir sagrozījusi tai pirmajā instancē iesniegtos pierādījumus, secinot, ka starp veselības apdrošināšanas pakalpojumu sniedzējiem Slovākijā pastāvēja “intensīva un kompleksa konkurence”, lai arī lietas materiālos bija norādes tikai par ļoti ierobežotu konkurences apjomu saistībā ar fakultatīvo pabalstu bezmaksas sniegšanu.

____________