Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu, ko 2018. gada 8. janvārī iesniedza Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság (Ungārija) – Sole-Mizo Zrt./Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága
(Lieta C-13/18)
Tiesvedības valoda – ungāru
Iesniedzējtiesa
Szegedi Közigazgatási és Munkaügyi Bíróság
Pamatlietas puses
Prasītāja: Sole-Mizo Zrt.
Atbildētāja: Nemzeti Adó- és Vámhivatal Fellebbviteli Igazgatósága
Prejudiciālie jautājumi
Vai ar Savienības tiesību normām, ar Padomes Direktīvas 2006/112/EK (2006. gada 28. novembris) par kopējo pievienotās vērtības nodokļa sistēmu 1 (turpmāk tekstā – “PVN direktīva”) noteikumiem (ņemot vērā it īpaši tās 183. pantu) un ar efektivitātes, tiešas iedarbības un līdzvērtības principiem ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru, pārbaudot atbilstošās tiesību normas par nokavējuma procentiem, tiek izmantota premisa, ka valsts nodokļu iestāde nav izdarījusi pārkāpumu (bezdarbība) – proti, tai nav jāmaksā nokavējuma procenti par pievienotās vērtības nodokļa (turpmāk tekstā – “PVN”) neatgūstamo daļu [..], kas atbilst nodokļa maksātāja neapmaksātiem pirkumiem –, jo brīdī, kad valsts nodokļu iestāde pieņēma lēmumu, bija spēkā ar Savienības tiesībām nesaderīgs valsts tiesiskais regulējums, un Tiesa tikai vēlāk pasludināja, ka tajā paredzētais nosacījums nav saderīgs ar Savienības tiesībām?
Vai ar Savienības tiesībām, it īpaši PVN direktīvas tiesību normām (ņemot vērā ir īpaši tās 183. pantu) un efektivitātes, tiešas iedarbības un līdzvērtības principiem ir saderīga dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru, pārbaudot atbilstošās tiesību normas par nokavējuma procentiem, tiek nošķirts, vai valsts nodokļu iestāde neatmaksāja nodokli, ievērojot tajā laikā spēkā esošās tiesību normas – kas turklāt bija pretrunā Savienības tiesībām –, vai arī tā to neatmaksāja, pārkāpjot šīs tiesību normas, un attiecībā uz procentu apjomu par PVN, kura atmaksu nevarēja pieprasīt saprātīgā termiņā valsts tiesībās paredzētā nosacījuma, kuru Tiesa pasludināja par nesaderīgu ar Savienības tiesībām, dēļ, ir norādīti divi atšķirīgi periodi, tādējādi, ka
pirmajā periodā nodokļa maksātājiem ir tiesības saņemt tikai nokavējuma procentus, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei, jo, tā kā tajā laikā vēl bija spēkā ar Savienības tiesībām nesaderīgs Ungārijas tiesiskais regulējums, Ungārijas iestādes nerīkojās prettiesiski, neatļaujot saprātīgā termiņā veikt rēķinos norādītā PVN maksājumu, savukārt
otrajā periodā ir jāmaksā procenti, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā – kas turklāt dalībvalsts tiesību sistēmā ir piemērojama nokavējuma gadījumā –, tikai tad, ja nokavējuma procentu maksājumu par pirmo periodu ir veikts novēloti?
Vai PVN direktīvas 183. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka līdzvērtības principam pretrunā ir dalībvalsts prakse, saskaņā ar kuru nodokļu iestāde par neatmaksāto PVN maksā tikai procentus, kas atbilst (parastai) centrālās bankas pamatlikmei ja tika pārkāptas Savienības tiesības, savukārt tā maksā procentus, kas atbilst centrālās bankas pamatlikmei divkāršā apmērā, gadījumā, ja tika pārkāptas valsts tiesības?
____________
1 OV 2006, L 347, 1. lpp.