ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT]

SECINĀJUMI,

sniegti 2016. gada 30. jūnijā (1)

Lieta C‑443/15

Dr. David L. Parris

pret

Trinity College Dublin u.c.

(Labour Court (Darba tiesa, Īrija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)

Pamattiesības – Direktīva 2000/78/EK – Vienlīdzīga attieksme nodarbinātības un profesijas jomā – Diskriminācija vecuma un seksuālās orientācijas dēļ – Dažāda veida diskriminācija – Viendzimuma partnerattiecības – Profesionālā pensija – Pārdzīvojušā laulātā pensija – Pārdzīvojušā laulātā vai partnera pensija – Prasība par laulību noslēgšanu vai partnerattiecību reģistrāciju līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai – Šķēršļi valsts tiesībās

I –    Ievads

1.        Dzimšanas dienas parasti ir iemesls priekam un svinībām. Taču vienlaicīgi tās var būt iemesls, lai atskatītos uz pagājušiem laikiem, un līdz ar pozitīvām atmiņām var raisīt sāpīgas pārdomas par to, ko cilvēks savā dzīvē nav izdarījis vai kas viņam bija liegts, ņemot vērā situāciju iepriekšējos dzīves gados.

2.        Šķiet, ka minētais ir attiecināms uz Dr. David L. Parris, kad viņš pirms dažām nedēļām svinēja savu 70. dzimšanas dienu. Viņa prieks par to, ka viņa ilggadējās partnerattiecības ar citu vīrieti 2011. gadā, pamatojoties uz likuma grozījumiem, Īrijā tika atzītas valsts līmenī, varēja būt ar lielu rūgtuma piegaršu. Tas tādēļ, ka profesionālā pensiju shēma, kurai D. L. Parris kā bijušais Trinity College Dublin docents ir pievienojies, liedz viņa partnerim reģistrētās partnerattiecībās tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju. Kā pamatojums tiek norādīts tas, ka pāris savienību uz mūžu esot noslēdzis pārāk vēlu – proti, tikai pēc tam, kad D. L. Parris bija sasniedzis 60 gadu vecumu. D. L. Parris atbild, ka viņam, pamatojoties uz Īrijas tiesību normām, nemaz neesot bijis iespējams tur pirms viņa 60. dzimšanas dienas noslēgt viendzimuma laulību vai reģistrēt partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām.

3.        Ņemot vērā D. L. Parris situāciju, šī tiesvedība sniedz Tiesai iespēju precizēt tās visumā niansēto judikatūru par Savienības tiesību vienlīdzīgas attieksmes vecuma un seksuālās orientācijas dēļ principu. Tāpat kā vienlīdzīgas attieksmes starp vīriešiem un sievietēm gadījumā runa ir par vienu no Savienības tiesību vispārējiem principiem, kurš ar primāro tiesību normu spēku ir nostiprināts Pamattiesību hartas 21. pantā (2) un ir precizēts Direktīvā 2000/78/EK (3) (4).

4.        Īpaša uzmanība šajā lietā būs jāpievērš tam, ka varbūtējā skartās personas diskriminācija pamatojas uz iespējami divu faktoru – vecuma un seksuālās orientācijas – mijiedarbību. Tādēļ Tiesa var rīkoties atbilstoši reālajai situācijai tikai tad, ja tā vietā, lai aplūkotu atsevišķi attiecīgi vecuma un seksuālās orientācijas aspektus, tā pienācīgi vērtē abu faktoru kombināciju. Turklāt būs jāņem vērā, ka apstrīdētā prasība par laulības noslēgšanu vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrāciju līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai ir izrādījies kā nepārvarams šķērslis veselai sabiedrības daļai Īrijā.

II – Atbilstošās tiesību normas

A –    Savienības tiesības

5.        Atbilstošās Savienības tiesību normas šajā lietā ir ietvertas Direktīvā 2000/78, kas atbilstoši tās 20. pantam stājās spēkā 2000. gada 2. decembrī, tās publicēšanas Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī dienā.

6.        Šīs direktīvas mērķis atbilstoši tās 1. pantam:

“Lai vienlīdzīgas attieksmes princips stātos spēkā dalībvalstīs, [..] attiecībā uz nodarbinātību un profesiju ir noteikt sistēmu, lai apkarotu diskrimināciju reliģijas, uzskatu, invaliditātes, vecuma vai seksuālās orientācijas dēļ.”

7.        Direktīvas 2000/78 2. pantā “Diskriminācijas jēdziens” ir paredzēts:

“1.      Šajā direktīvā “vienlīdzīgas attieksmes princips” nozīmē to, ka nav ne tiešas, ne netiešas diskriminācijas, kuras pamatā ir jebkurš 1. pantā minēts iemesls.

2.      Šā panta 1. punktā:

a)      uzskata, ka tiešā diskriminācija notiek tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu jebkura 1. punktā minēta iemesla dēļ;

b)      pieņem, ka netiešā diskriminācija notiek tad, ja acīmredzami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras atbalsta konkrētu reliģiju vai uzskatus, kurām ir konkrēta invaliditāte, konkrēts vecums vai konkrēta seksuālā orientācija, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu, ja vien:

i)      šis noteikums, kritērijs vai prakse nav objektīvi attaisnota ar likumīgu mērķi un ja vien nav pienācīgi un vajadzīgi līdzekļi šā mērķa sasniegšanai [..]

[..].

5.      Šī direktīva neierobežo attiecīgās valsts tiesību aktos noteiktos pasākumus, kuri demokrātiskā sabiedrībā vajadzīgi sabiedrības drošībai, sabiedriskās kārtības uzturēšanai un kriminālnoziegumu novēršanai, veselības aizsardzībai un citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”

8.        Direktīvas 2000/78 piemērošanas joma ir noteikta tās 3. pantā:

“1.      Nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz:

[..]

c)      nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu;

[..].

3.      Šī direktīva neattiecas uz nekādiem maksājumiem, ko veic saistībā ar valsts vai līdzīgām sistēmām, tostarp valsts sociālā nodrošinājuma vai sociālās aizsardzības sistēmām.”

9.        Direktīvas 2000/78 6. pants, kurā ir reglamentēts “tādas dažādas attieksmes attaisnojums, kuras pamatā ir cilvēka vecums”, tostarp ir formulēts šādi:

“1.      Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka dažāda attieksme, kuras pamatā ir vecums, neveido diskrimināciju, ja attiecīgās valsts tiesību kontekstā tā ir objektīvi un saprātīgi attaisnota ar likumīgu mērķi, tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķiem, un ja šā mērķa sasniegšanas līdzekļi ir atbilstīgi un vajadzīgi.

Šāda dažāda attieksme cita starpā var ietvert:

[..]

2.      Neatkarīgi no 2. panta 2. punkta dalībvalstis var paredzēt, ka vecuma noteikšana profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, lai persona saņemtu pensiju vai invaliditātes pabalstu vai varētu pretendēt uz pensiju vai invaliditātes pabalstu, tostarp dažāda vecuma noteikšanu saskaņā ar šīm sistēmām darbiniekiem vai darbinieku grupām vai kategorijām un šādu sistēmu sakarā vecuma kritēriju izmantošana, lai faktiski aprēķinātu pabalstus, neveido diskrimināciju vecuma dēļ ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ.”

10.      Visbeidzot ir jānorāda uz Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvērumu, kurā Padome izklāsta:

“Šī direktīva neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus.”

11.      Atbilstoši tās 18. panta pirmajai daļai Direktīvas 2000/78 transponēšana dalībvalstu tiesībās bija jāveic līdz 2003. gada 2. decembrim.

B –    Valsts tiesības

12.      Saistībā ar Īrijas tiesību aktiem galvenokārt nozīme ir Pensions Act 1990 (5) tā 2004. gadā grozītajā redakcijā (6). Pensions Act 66. pantā ir paredzēts vispārējs diskriminācijas aizliegums profesionālajās pensiju shēmās, it īpaši vecuma, seksuālās orientācijas un ģimenes stāvokļa dēļ.

13.      Pensions Act 72. pantā ir paredzēta virkne izņēmumu no diskriminācijas aizlieguma profesionālajās pensiju shēmās, un tas tostarp ir formulēts šādi:

“1.      Vienlīdzīgas attieksmes pensiju jomā princips vecuma dēļ shēmā netiek pārkāpts, ja

[..]

c)      kā nosacījums vai kritērijs tiesību piešķiršanai uz pabalstu saskaņā ar shēmu [..] tiek noteikts vecums vai stāžs, vai abi kopā, ar nosacījumu, ka tas neizraisa vienlīdzīgas attieksmes pensiju jomā principa pārkāpumu dzimuma dēļ;

[..].

3.      Vienlīdzīgas attieksmes princips pensiju jomā ģimenes stāvokļa vai dzimumorientācijas dēļ netiek pārkāpts, ja mirušā dalībnieka atraitnei vai atraitnim tiek sniegti labvēlīgāki ar nodarbinātību saistīti pabalsti ar nosacījumu, ka tas neizraisa vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu dzimuma dēļ.

[..]”

14.      Ir jānorāda arī uz Civil Partnership and Certain Rights and Obligations of Cohabitants Act 2010 (7). Ar šo likumu Īrijā no 2011. gada vienāda dzimuma pāriem pirmo reizi tika sniegta iespēja reģistrēt partnerattiecības. Turklāt atbilstoši saistībā ar šo likumu izdotajam 2010. gada ministra rīkojumam (8) no 2011. gada 1. janvāra tika sniegta iespēja Īrijā atzīt ārvalstīs reģistrētas partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām, taču tikai ar iedarbību uz nākotni.

15.      Visbeidzot vienāda dzimuma pāriem Īrijā ar 2015. gada 22. maijā tautas nobalsošanā pieņemtu konstitūcijas grozījumu tika piešķirta iespēja noslēgt laulību. Pēc nepieciešamo likumu grozījumu spēkā stāšanās šī iespēja var tikt izmantota kopš 2015. gada 16. novembra.

III – Fakti un pamatlieta

16.      Īrijas Labour Court (9), iesniedzējtiesā, izskatīšanā ir pēc D. L. Parris prasības pieteikuma ierosināta lieta, ar kuru prasītājs vēlas panākt profesionālas pārdzīvojušā laulātā pensijas piešķiršanu tā vienāda dzimuma partnerim reģistrētās partnerattiecībās gadījumā, ja tas viņu pārdzīvo. D. L. Parris prasību ir cēlis, pirmkārt, pret Trinity College Dublin, viņa kādreizējo darba devēju, un, otrkārt, pret Higher Education Authority, Department of Public Expenditure and Reform un Department of Education and Skills (pēdējās trīs iestādes turpmāk tekstā kopā tiek apzīmētas kā “atbildētājas iestādes”).

A –    Par D. L. Parris un viņa ģimenes stāvokli

17.      D. L. Parris ir dzimis 1946. gada 21. aprīlī, un viņam ir gan Īrijas, gan Lielbritānijas pilsonība. Viņam vairāk nekā 30 gadus ir ilgstošas un ciešas attiecības ar viņa vienāda dzimuma partneri. Iesniedzējtiesa ir pārliecināta, ka D. L. Parris un viņa partneris reģistrētās partnerattiecībās jau pirms vairākiem gadiem būtu noslēguši laulību vai reģistrējuši partnerattiecības, ja tas būtu bijis juridiski iespējams.

18.      Tā kā Apvienotajā Karalistē kopš 2005. gada decembra ir iespējams reģistrēt partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām (10), D. L. Parris ar savu partneri tur 2009. gada 21. aprīlī, viņa 63. dzimšanas dienā, reģistrēja šādas partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām. Taču šo reģistrēto partnerattiecību atzīšana Īrijā tobrīd vēl nebija iespējama. Tieši pretēji, šī atzīšana attiecībā uz D. L. Parris stājās spēkā tikai 2011. gada 12. janvārī, un tā notika tikai attiecībā uz nākotni, kā tas ir paredzēts 2010. gada ministrijas rīkojumā.

19.      Turklāt četrus gadus pēc šīs atzīšanas, 2015. gada 12. janvārī, D. L. Parris ar savu partneri reģistrētās partnerattiecībās Apvienotajā Karalistē noslēdza laulību.

B –    Par D. L. Parris dalību Trinity College profesionālajā pensiju shēmā

20.      No 1972. līdz 2010. gadam D. L. Parris strādāja Trinity College par docentu (“lecturer”). Viņš kā docents kļuva arī par Trinity College pensiju shēmas dalībnieku bez pienākuma veikt iemaksas.

21.      No attiecīgās pensiju shēmas D. L. Parris kopš priekšlaicīgas aiziešanas pensijā 2010. gada 31. decembrī saņem profesionālo vecuma pensiju. Vairāk nekā vienu gadu pirms tam, 2009. gada 3. decembrī, pensiju shēmas pensiju fondu, ņemot vērā smago kritisko finansiālo situāciju (11), pārņēma valsts iestāde National Treasury Management Agency. Kopš tā laika ar pensiju shēmu saistītie maksājumi tiek veikti no valsts līdzekļiem.

22.      Atbilstoši pensiju shēmas apdrošināšanas noteikumu 5. punktam (“Rule 5”) dalībnieka laulātajam vai partnerim reģistrētās partnerattiecībās tiek piešķirta pensija uz mūžu divu trešdaļu apmērā no summas, uz kuru dalībniekam bija tiesības pirms tā nāves, ja dalībnieka nāve iestājas pirms tam. Taču šādas tiesības tiek piešķirtas tikai tad, ja laulība ir tikusi noslēgta vai partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir tikušas reģistrētas līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai vai pirms viņa aiziešanas priekšlaicīgā pensijā, ja tas notiek pirms 60 gadu vecuma sasniegšanas. Ja laulība ir tikusi noslēgta vai partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir tikušas reģistrētas vēlāk, pārdzīvojušam laulātājam vai partnerim reģistrētās partnerattiecībās ir tiesības tikai uz samazinātu pārdzīvojušā laulātā pensiju piecu gadu garumā, un arī tikai tad, ja nāve ir iestājusies piecu gadu laikā, sākot skaitīt ar dienu, kad dalībnieks ir devies pensijā.

C –    Par D. L. Parris pieteikumu par pārdzīvojušā laulātā pensiju viņa partnerim reģistrētās partnerattiecībās

23.      2010. gada 17. septembrī D. L. Parris iesniedza Trinity College formālu pieteikumu par viņa partnera reģistrētās partnerattiecībās tiesību uz pārdzīvojušā laulāta pensiju atzīšanu.

24.      Šis pieteikums tika noraidīts, atsaucoties uz pensiju shēmas 5. punktu, jo D. L. Parris partnerattiecības ar vienāda dzimuma personu neesot tikušas reģistrētas līdz viņa 60 gadu vecuma sasniegšanai. Higher Education Authority apstiprināja Trinity College lēmumu.

25.      Par noraidošajiem lēmumiem D. L. Parris iesniedza sūdzību Equality Tribunal, sava veida vienlīdzības tiesā, un iebilda, ka, pārkāpjot Pensions Act 1990 tā grozītajā redakcijā, viņš esot ticis tieši un/vai netieši diskriminēts viņa vecuma un seksuālās orientācijas dēļ. Tā kā arī šī sūdzība netika apmierināta, D. L. Parris visbeidzot cēla Labour Court izskatīšanā esošo prasību.

IV – Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu un tiesvedība Tiesā

26.      Ar 2015. gada 11. augusta lēmumu, kas saņemts 2015. gada 13. augustā, Labour Court atbilstoši LESD 267. pantam Tiesai iesniedza šādus prejudiciālus jautājumus:

“1)      Vai tāda arodnodrošinājuma pabalstu shēmas noteikuma piemērošana, kas ierobežo pārdzīvojušā laulātā pensijas izmaksu shēmas dalībnieka pārdzīvojušam partnerim reģistrētajās partnerattiecībās starp divām vienāda dzimuma personām pēc dalībnieka nāves ar prasību, ka dalībniekam un viņa pārdzīvojušam partnerim bija jāreģistrē partnerattiecības līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, gadījumā, ja saskaņā ar valsts tiesībām viņiem nebija atļauts stāties reģistrētajās partnerattiecībās starp divām vienāda dzimuma personām pirms dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanas un ja dalībniekam un viņa partnerim pirms tam bija ilgstošas un ciešas partnerattiecības, rada diskrimināciju dzimumorientācijas dēļ pretēji Direktīvas 2000/78/EK 2. pantam?

2)      Ja atbilde uz pirmo jautājumu ir noliedzoša:

vai arodnodrošinājuma pabalstu shēmas pabalstu sniedzēja rīcība, ierobežojot shēmas dalībnieka pārdzīvojošā partnera reģistrētajās partnerattiecībās starp divām vienāda dzimuma personām tiesības pretendēt uz pārdzīvojušā laulātā pensiju pēc dalībnieka nāves ar prasību, ka dalībniekam un viņa partnerim bija jāreģistrē savas partnerattiecības līdz dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanai, rada diskrimināciju vecuma dēļ pretēji Direktīvas 2000/78/EK 2. pantam kopā ar 6. panta 2. punktu, ja:

a)      noteikumu par vecumu, līdz kuram dalībniekam jāstājas reģistrētās partnerattiecībās starp divām vienāda dzimuma personām, neizmanto kā kritēriju aktuārajos aprēķinos un

b)      dalībniekam un viņa partnerim reģistrētajās partnerattiecībās starp divām vienāda dzimuma personām saskaņā ar valsts tiesībām nebija atļauts stāties reģistrētās partnerattiecībās pirms dalībnieka 60 gadu vecuma sasniegšanas, un dalībniekam un viņa partnerim pirms tam bija ilgstošas un ciešas partnerattiecības?

3)      Ja atbilde uz otro jautājumu ir noliedzoša:

vai pirmajā vai otrajā jautājumā aprakstītie ierobežojumi saņemt pabalstu saskaņā ar arodnodrošinājuma pabalstu shēmu rada diskrimināciju pretēji Direktīvas 2000/78 2. pantam kopā ar 6. panta 2. punktu, ja to pamatā ir gan shēmas dalībnieka vecums, gan dzimumorientācija?”

27.      Tiesvedībā Tiesā viedokli rakstveidā izteica D. L. Parris, Trinity College un atbildētājas iestādes, kā arī Apvienotās Karalistes valdība un Eiropas Komisija. Izņemot Apvienotās Karalistes valdību, šie paši lietas dalībnieki bija pārstāvēti arī 2016. gada 28. aprīļa tiesas sēdē.

V –    Vērtējums

28.      Tiesa ne pirmo reizi vērtē jautājumu, vai darba ņēmēju pārdzīvojušajiem vienāda dzimuma partneriem reģistrētās partnerattiecībās ir tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju atbilstoši profesionālām vecuma pensiju shēmām (12). Taču šajā gadījumā atšķirībā no iepriekšējām tiesvedībām vairs nav jānoskaidro tas, vai šādi partneri reģistrētās partnerattiecībās šajā ziņā vispār ir pielīdzināmi atraitnēm un atraitņiem klasisku laulību gadījumā. Tas tādēļ, ka pamatlietā ir atzīts, ka visi darba ņēmēju pārdzīvojušie laulātie vai partneri reģistrētās partnerattiecībās – neatkarīgi no tā, vai runa ir par vienāda vai dažāda dzimuma pāriem, – var saņemt profesionālo pārdzīvojušā laulātā pensiju. Šajā gadījumā strīds ir vienīgi par apdrošināšanas noteikumu punktu, atbilstoši kuram skartajam darba ņēmējam laulība ir jānoslēdz vai partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir jāreģistrē līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai (turpmāk tekstā arī – “60 gadu vecuma robeža” vai “apstrīdētā vecuma robeža”).

29.      Ar savu lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai minētā vecuma robeža ir Savienības tiesībās aizliegta diskriminācija Direktīvas 2000/78 izpratnē, ja ņem vērā to, ka vienāda dzimuma pāri Īrijā vēl pirms dažiem gadiem nevarēja izmantot nedz laulības, nedz reģistrētu partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām institūtu. Precīzāk, tādiem homoseksuāliem darba ņēmējiem kā D. L. Parris, kuri ir dzimuši pirms 1951. gada 1. janvāra, juridisku iemeslu dēļ Īrijā nebija iespējams izpildīt prasību par laulības noslēgšanu vai partnerattiecību reģistrēšanu līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai. Ir gan tiesa, ka D. L. Parris ārvalstīs – proti, Apvienotajā Karalistē – varēja reģistrēt partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām jau pirms 60. dzimšanas dienas, taču tas, kā uzsver iesniedzējtiesa, Īrijā netiktu atzīts pirms 60 gadu vecuma robežas sasniegšanas.

30.      Tiesai uz problēmām, kas saistītas ar diskrimināciju, šajā gadījumā tiek norādīts, raugoties no trim dažādām perspektīvām, kuras attiecīgi ir atsevišķa prejudiciālā jautājuma priekšmets: pirmkārt, raugoties no skartā darba ņēmēja seksuālās orientācijas viedokļa (skat. turpinājumā B sadaļu), otrkārt, ņemot vērā tā vecumu (skat. turpinājumā C sadaļu) un, treškārt, ņemot vērā seksuālās orientācijas un vecuma mijiedarbību (skat. turpinājumā D sadaļu).

A –    Direktīvas 2000/78 piemērojamība (ievadjautājums)

31.      Pirms es pievēršos trīs prejudiciālo jautājumu satura vērtējumam, ir jāizdara dažas īsas iepriekšējas piezīmes par Direktīvas 2000/78 piemērojamību.

1)      Materiālā piemērošanas joma

32.      Kā izriet no Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunkta, “nepārsniedzot Kopienas kompetenci, šo direktīvu piemēro visām personām gan valsts, gan privātajā sektorā, tostarp valsts iestādēs, attiecībā uz [..] nodarbinātību un darba nosacījumiem, to skaitā atlaišanu un atalgojumu”.

33.      Savienības tiesību darba samaksas jēdzienā, kā tas tiek lietots LESD 157. pantā un Diskriminācijas novēršanas direktīvās (13), saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ietilpst arī profesionālās pensijas, jo tās ir sava veida atlikta darba samaksa (14). Turklāt īpaši saistībā ar Direktīvas 2000/78 3. panta 1. punkta c) apakšpunktu Tiesa jau ir nolēmusi, ka no profesionālās pensiju shēmas maksātās pārdzīvojušā laulātā pensijas ietilpst darba samaksas jēdzienā (15). Arī Trinity College un Komisija tiesas sēdē atzina, ka strīda pamatā esošās pārdzīvojušā laulātā pensijas gadījumā runa ir par darba samaksu.

34.      Maksājumi, ko veic saistībā ar valsts sociālā nodrošinājuma sistēmām, atbilstoši Direktīvas 2000/78 3. panta 3. punktam gan neietilpst direktīvas piemērošanas jomā (16). Taču pārdzīvojušā laulātā pensija, par kuru notiek strīds pamatlietā, ietilpst Trinity College profesionālajā pensiju shēmā, kuras dalībnieks atbilstoši tā darba līgumam ir D. L. Parris.

35.      Atzīt minēto shēmu par profesionālu pensiju shēmu it īpaši neliedz tas, ka Trinity College pensiju fondu šobrīd ir pārņēmusi valsts iestāde un maksājumus kopš tā brīža veic valsts. Tas tādēļ, ka Tiesa jau vairākkārt ir norādījusi, ka saistībā ar jautājumu, vai pensiju sistēma ietilpst darba samaksas jēdzienā, nav izšķirošas nozīmes tās finansēšanas un pārvaldīšanas veidam (17). Izšķiroša nozīme ir vienīgi tam, ka pārdzīvojušā laulātā pensija tiek maksāta, pamatojoties uz iepriekšējām darba tiesiskajām attiecībām, ja pensija attiecas tikai uz noteiktu darba ņēmēju kategoriju, ja tā ir tieši atkarīga no nostrādātā darba laika un ja tās lielums tiek aprēķināts, ņemot vērā pēdējo algu (18). Saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu ietverto informāciju šie nosacījumi šajā gadījumā kopumā ir izpildīti.

36.      Līdz ar to tāda pārdzīvojušā laulātā pensija kā tā, kuras atzīšanu D. L. Parris vēlas panākt šajā gadījumā attiecībā uz viņa partneri reģistrētās partnerattiecībās, ietilpst Direktīvas 2000/78 materiālajā piemērošanas jomā.

2)      Piemērojamība laikā

37.      Direktīva 2000/78 stājās spēkā 2000. gada 2. decembrī (direktīvas 20. pants). Dalībvalstīm tā bija jātransponē valsts tiesībās vēlākais līdz 2003. gada 2. decembrim (direktīvas 18. panta 1. punkts).

38.      D. L. Parris pieteikumā par viņa partnera reģistrētās partnerattiecībās tiesību uz pārdzīvojušā laulātā pensiju atzīšanu norādītais datums ir 2010. gada 17. septembris, tātad tas tika iesniegts vairāk nekā sešus gadus pēc Direktīvas 2000/78 transponēšanas termiņa beigām. Līdz ar to direktīva attiecas uz šo pieteikumu, kā arī uz iespējamu nākotnē D. L. Parris partnerim reģistrētās partnerattiecībās maksājamu pārdzīvojušā laulātā pensiju.

39.      Apvienotā Karaliste iebilst, ka D. L. Parris tiesības uz pensiju gandrīz pilnībā pamatojoties uz darba laiku, kas tika nostrādāts laikposmā pirms Direktīvas 2000/78 spēkā stāšanās, un tādējādi tam nevarot tikt piemērots attiecīgās direktīvas vienlīdzīgas attieksmes princips.

40.      Taču šis iebildums nav pamatots. Tas tādēļ, ka atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jauna tiesību norma ir piemērojama, sākot no tā tiesību akta stāšanās spēkā, ar ko tā ir ieviesta, un ka, lai gan tā nav piemērojama tiesiskajām situācijām, kuras ir radušās un galīgi nostabilizējušās agrāka likuma spēkā esamības laikā, tā ir piemērojama to sekām nākotnē, kā arī jaunām tiesiskām situācijām. Ievērojot tiesību aktu atpakaļejoša spēka neesamības principu, citādi var būt tikai tad, ja kopā ar jauno tiesību normu tiek izdoti īpaši noteikumi, kas īpaši nosaka tā piemērošanas laikā noteikumus (19).

41.      Šie principi attiecas arī uz Direktīvas 2000/78 piemērojamību laikā. Lai ierobežotu direktīvas piemērojamību laikā, atkāpjoties no minētajiem vispārējiem principiem, būtu bijis nepieciešams tiešs Savienības likumdevēja regulējums. Taču šāds īpašs tiesiskais regulējums nav konstatējams.

42.      Attiecīgi Tiesa Direktīvu 2000/78 ir atzinusi par piemērojamu jau attiecībā uz profesionālo pensiju un pārdzīvojušā laulātā pensiju gadījumiem, kad konkrētās tiesības – pavisam līdzīgi kā šajā gadījumā – radās ilgu laiku pirms direktīvas spēkā stāšanās un iespējami maksājumi vai atskaites laikposmi arī bija saistīti ar laiku pirms direktīvas spēkā stāšanās (20). Tiesa nav tieši ierobežojusi laikā tās judikatūras par Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā ietilpstošajām profesionālajām pensijām iedarbību – pretēji, piemēram, lietai Barber (21) saistībā ar EEK līguma 119. pantu (tagad – LESD 157. pants) (22). Es vēlos papildināt, ka šādai ierobežošanai laikā vairs nebija arī pamata, jo kopš sprieduma Barber visām ieinteresētajām personām bija pietiekami skaidrs, ka profesionālās pensijas ietilpst Savienības tiesību darba samaksas jēdzienā un ka tām ir piemērojams iespējams diskriminācijas aizliegums.

43.      Tiesa gan ir norādījusi, ka saistībā ar Direktīvas 2000/78 paredzēto diskriminācijas aizliegumu nevar tikt piešķirtas tiesības uz maksājumiem attiecībā uz iepriekšējiem pirms attiecīgās direktīvas transponēšanas termiņa beigām esošiem laikposmiem (23). Taču minētais neattiecas uz šajā gadījumā strīdīgo tiesību uz pārdzīvojušā laulātā pensiju nākotnē atzīšanu, jo tā attiecas tikai uz nākotnē no pensiju shēmas veicamiem maksājumiem, pat ja to aprēķinā tiek ņemts vērā iepriekšējais darba laiks vai veiktās iemaksas (24).

44.      Līdz ar to pamatlietas apstākļi ietilpst Direktīvas 2000/78 piemērošanas jomā laikā.

B –    Diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ (pirmais prejudiciālais jautājums)

45.      Ar savu pirmo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai ir konstatējama saskaņā ar Direktīvu 2000/78 aizliegta diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, ja profesionālajā vecuma pensiju shēmā tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju attiecībā uz vienāda dzimuma partneriem reģistrētās partnerattiecībās ir saistītas ar nosacījumu, ka partnerattiecības ir tikušas reģistrētās līdz sistēmā apdrošinātā darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai, ja vienlaicīgi skartajām personām juridiski nebija iespējams reģistrēt šādas partnerattiecības vai noslēgt laulību pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas.

46.      Diskriminācija ir atšķirīga attieksme, kas nav attaisnota (25). Lai gan Direktīvas 2000/78 formulējumā gandrīz nekur netiek stingri nošķirti jēdzieni “atšķirīga attieksme” un “diskriminācija”, arī Savienības likumdevējs acīmredzami pieņem, ka “ir svarīgi nošķirt atšķirīgo attieksmi, kas ir attaisnota, [..] un diskrimināciju, kura jāaizliedz” (26).

1)      Par tiešas un netiešas diskriminācijas nošķiršanu

47.      Kā izriet no Direktīvas 2000/78 1. panta, lasot to kopā ar 2. panta 1. punktu, nodarbinātības un profesijas jomā šī direktīva aizliedz gan tiešu, gan netiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.

48.      Tiešas un netiešas diskriminācijas nodalīšanai juridiska nozīme ir it īpaši tāpēc, ka ir atšķirīgas iespējas to attaisnot atkarībā no tā, vai konkrētā atšķirīgā attieksme ar seksuālo orientāciju ir saistīta tieši vai netieši. It īpaši iespējamie mērķi, ar kuriem var attaisnot tiešu atšķirīgu attieksmi seksuālās orientācijas dēļ, ir šaurāki nekā mērķi, ar kuriem var attaisnot netiešu atšķirīgu attieksmi (27).

a)      Par tiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ

49.      Tieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 izpratnē pastāv tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu seksuālās orientācijas dēļ izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu (2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopā ar 1. pantu); tātad konkrētā atšķirīgā attieksme ir tieši saistīta ar seksuālo orientāciju.

50.      Pretēji D. L. Parris viedoklim šajā gadījumā tas tā nav. Tas tādēļ, ka tādā apdrošināšanas noteikumā kā pamatlietā apstrīdētais tieši nenotiek atsaukšanās expressis verbis uz darba ņēmēju seksuālo orientāciju. Tas drīzāk ir formulēts neitrāli un turklāt attiecas uz homoseksuāliem darba ņēmējiem tāpat kā heteroseksuāliem darba ņēmējiem, jo saskaņā ar to šādu darba ņēmēju partneriem tāpat netiek piešķirtas tiesības saņemt pārdzīvojušā laulātā pensiju, ja laulība nav tikusi noslēgta vai partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām nav tikušas reģistrētas līdz darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai.

51.      Bez šaubām, ka Tiesa savā līdzšinējā judikatūrā saistībā ar dažādiem Savienības tiesībās noteiktiem diskriminācijas aizliegumiem parasti ir izmantojusi plašu tiešas diskriminācijas jēdziena izpratni un to ir vienmēr pieņēmusi jau tad, ja pasākums bija nesaraujami saistīts ar strīda pamatā esošo atšķirīgas attieksmes pamatu (28).

52.      Taču arī par šādu nesaraujamu saikni ar seksuālo orientāciju šajā gadījumā nevar būt runas: tam vien, ka darba ņēmējs līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai nav apprecējies vai reģistrējis partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām – vai tas būtu juridisku šķēršļu dēļ vai aiz brīvas izvēles – nav tieša sakara ar viņa seksuālo orientāciju. Neprecēšanās vai tikai vēlākas saistību uzņemšanās iemesli var būt dažādi. Ja, piemēram, D. L. Parris pēc 60 gadu sasniegšanas būtu apprecējis sievieti, viņai saskaņā ar apdrošināšanas noteikumiem nebūtu bijušas tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju tieši tāpat kā viņa pašreizējam partnerim reģistrētās partnerattiecībās.

53.      Līdz ar to šajā gadījumā situācija ir atšķirīga no, piemēram, plaši pazīstamiem grūtniecības gadījumiem, kas saskaņā ar judikatūru ir saistīta ar darba ņēmēju dzimumu tik nesaraujami, ka ir loģiski, ka jebkura atsaukšanās uz grūtniecību var skart tikai sievietes un līdz ar to tas ir iemesls tiešai diskriminācijai (29).

b)      Par netiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ

54.      Taču atliek pārbaudīt, vai tāds apdrošināšanas noteikums kā šajā gadījumā apstrīdētais var būt netiešas diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ pamatā. Šāda netieša diskriminācija ir jāpieņem, ja šķietami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kuras ir ar konkrētu seksuālo orientāciju, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām (Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkts).

55.      Bez šaubām, ka prasības par laulības noslēgšanu vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrāciju līdz darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai gadījumā runa ir par šķietami neitrālu kritēriju, kuram, kā tikko izklāstīts, nav tieša sakara ar darba ņēmēja seksuālo orientāciju.

56.      Arī virspusīgi vērtējot, šķiet, ka šis kritērijs visus darba ņēmējus skar vienādi: persona, kura apprecējās vai reģistrēja partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, varēja nāves gadījumā savam pārdzīvojušam partnerim nodrošināt pārdzīvojušā laulātā pensiju no profesionālās pensiju shēmas, turpretim šāda iespēja nebija personai, kura, tikai esot vecākam, noslēdza savienību uz mūžu.

57.      Taču, veicot rūpīgāku analīzi, ir jāsecina, ka šāda 60 gadu vecuma robeža vairāk un nelabvēlīgāk ietekmē lielu daļu homoseksuālo darba ņēmēju Īrijā nekā to heteroseksuālos kolēģus.

58.      Proti, kamēr heteroseksuālām personām jautājums par to, vai tās apprecas pirms vai pēc savas 60. dzimšanas dienas, ir un paliek tikai personiskās dzīves plānošanas un brīvas izvēles jautājums, homoseksuālas personas Īrijā ilgu laiku vispār nevarēja izvēlēties, vai noslēgt ar to attiecīgo partneri valsts atzītu savienību. Konkrēti, Īrijā visiem pirms 1951. gada dzimušajiem homoseksuālajiem darba ņēmējiem bija liegts laikus līdz to 60. dzimšanas dienai noslēgt savienību uz mūžu, jo šajā dalībvalstī reģistrētu partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām institūts ir spēkā tikai kopš 2011. gada un pirms tam labākajā gadījumā bija iespējama viena dzimuma pāru kopdzīve “nereģistrētā laulībā”. Līdz ar to attiecīgajai personu grupai juridisku iemeslu dēļ nebija iespējams nodrošināt to attiecīgajiem partneriem reģistrētās partnerattiecībās pārdzīvojušā laulātā pensiju no profesionālās pensiju shēmas un tiem tādējādi sniegt sociālā nodrošinājuma veidu, kas to heteroseksuālajiem kolēģiem un to laulātājiem bija pašsaprotami.

59.      Tātad, ja pārdzīvojušā laulātā pensija kā šajā gadījumā apstrīdētā ir saistīta ar laulības noslēgšanu vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrāciju līdz darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai, tas Īrijā īpaši negatīvi ietekmē homoseksuālos darba ņēmējus, kuri ir dzimuši pirms 1951. gada.

60.      Ar šo secinājumu pietiek, lai izdarītu pieņēmumu par netiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, kas – nepastāvot pamatojumam – saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 2. punkta b) apakšpunktu, ir aizliegta.

61.      Proti, pieņēmuma par netiešu diskrimināciju priekšnoteikums nav nedz tāds, ka visi homoseksuālie darba ņēmēji izjūt negatīvas sekas, nedz tas ir atkarīgs no tā, ka heteroseksuāli darba ņēmēji nekad neizjūt negatīvas sekas (30). Drīzāk saskaņā ar netiešas diskriminācijas definīciju Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunktā pietiek ar to, ja apstrīdēto noteikumu, kritēriju vai prakses dēļ “personas, kurām ir konkrēta seksuālā orientācija” (šajā gadījumā: homoseksuāli darba ņēmēji”), “atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar otru personu” (šajā gadījumā: heteroseksuāli darba ņēmēji).

62.      Tā tas ir šajā gadījumā. Tas tādēļ, ka, pat ja daži heteroseksuāli darba ņēmēji šķiras, esot tuvu pie 60 gadu vecuma robežas, un pat ja a contrario dažiem homoseksuāliem darba ņēmējiem, ņemot vērā kopš 2010./2011. gada spēkā esošos likumus, ir atļauts vēl pirms 60 gadu vecuma sasniegšanas apprecēties vai reģistrēt partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām, tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais īpaši ietekmē homoseksuālo darba ņēmēju grupu, jo lielai daļai no viņiem neatkarīgi no to gribas bija liegts pirms to 60. dzimšanas dienas saņemt valsts svētību to esošajām partnerattiecībām un līdz ar to izpildīt pamatnosacījumu saistībā ar tiesībām uz pārdzīvojušā laulātā pensiju saskaņā ar profesionālo pensiju shēmu.

63.      Ja šajā gadījumā būtu vēlēšanās attiecībā uz netiešas diskriminācijas pieņēmumu izvirzīt stingrākas prasības, tas būtu pretrunā ne tikai Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta formulējumam (“atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā”) un prasībai par Diskriminācijas novēršanas direktīvu plašu interpretāciju (31), bet turklāt arī būtu grūti savienojams ar ilggadējo Tiesas judikatūru ar diskrimināciju saistītajos jautājumos – it īpaši par diskrimināciju pilsonības (32) vai dzimuma (33) dēļ.

64.      Tāpēc kopumā tāds tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais ietilpst netiešas diskriminācijas seksuālās orientācijas dēļ kategorijā Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē.

2)      Pamatojuma pārbaude

65.      Ja atbilstoši manam priekšlikumam tādu tiesisko regulējumu kā šajā gadījumā apstrīdētais uzskata par netiešu diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, atliek noskaidrot, vai konkrēto atšķirīgo attieksmi saskaņā ar Direktīvu 2000/78 ir iespējams attaisnot vai arī, nepastāvot šādam pamatojumam, runa ir par aizliegtu diskrimināciju.

66.      Netieša atšķirīga attieksme seksuālās orientācijas dēļ var būt objektīvi attaisnota ar jebkādu likumīgu (leģitīmu) mērķi, ja vien apstrīdētais pasākums, šajā gadījumā – pārdzīvojušā laulātā pensijas nepiešķiršana, noslēdzot laulību vai reģistrējot partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām pēc darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanas, nav pienācīgs un vajadzīgs šā mērķa sasniegšanai (Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punkts).

a)      Leģitīms mērķis

67.      Acīmredzot profesionālās pensiju shēmas apdrošināšanas noteikumi nesniedz nekādas norādes par mērķiem, kas ir jāsasniedz ar apstrīdēto tiesisko regulējumu. Pirmšķietami nevar secināt, kāpēc tādu darba ņēmēju pārdzīvojušajiem partneriem, kuri ir apprecējušies vai reģistrējuši partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām tikai pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas, nevajadzētu būt tiesībām uz pārdzīvojušā laulātā pensiju.

68.      Tomēr tas vien nenozīmē, ka šāds tiesiskais regulējums noteikti nebūtu attaisnojams saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu. Taču šādā situācijā ir svarīgi, ka citi attiecīgā tiesiskā regulējuma elementi, ņemot vērā tā vispārējo kontekstu, ļauj noteikt tā mērķi, lai varētu veikt tiesas kontroli pār tā tiesiskumu, kā arī šī mērķa īstenošanai izmantoto līdzekļu atbilstību un vajadzību (34).

69.      Tas vien, ka 60 gadu vecuma robeža profesionālās pensiju shēmas izveidošanas brīdī agrajos septiņdesmitajos gados esot bijusi “normāla” parādība, katrā ziņā nav pietiekams pamats pieņēmumam, ka tiek sasniegts leģitīms mērķis (35).

70.      Ir iespējamas situācijas, kad šādai vecuma robežai attiecībā uz laulības noslēgšanu vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrāciju ir jānodrošina, ka pārdzīvojušā laulātā pensiju saņem tikai pārdzīvojušie laulātie vai partneri reģistrētās partnerattiecībās, kuri ir “nopelnījuši” šo nodrošinājumu, personīgi esot līdzās darba ņēmējam viņa aktīvā darba laika un tādēļ, iespējams, pašiem neveicot labi atalgotu darbu. Tradicionāli tā bija sieva, kura “mājsaimnieces laulībā” atbilstoši sabiedrības priekšstatam daudzos gadījumos galveno uzmanību pievērsa mājsaimniecībai un bērnu audzināšanai. Šādi izveidotas pensiju shēmas gadījumā pensiju nesaņemtu pārdzīvojušais laulātais vai partneris reģistrētās partnerattiecībās, kurš pie darba ņēmēja sāniem ir bijis tikai tad, kad darba ņēmējs ir sasniedzis cienījamu vecumu un ir tuvu sava darba mūža beigām.

71.      Taču mūsu gadījumā tas tā nav. Tieši pretēji, ņemot vērā Trinity College argumentāciju, iesniedzējtiesa mums tieši norāda, ka 60 gadu vecuma robežai ir jānovērš “apgrieztā izvēle veselības dēļ, kas kaitē shēmas finansēm vai pārējiem dalībniekiem”. Kā Trinity College papildus norādīja tiesvedībā Tiesā, minētā pamatā ir pieņēmums, ka pensiju shēmas dalībnieku veselība, viņiem kļūstot vecākiem, pasliktinās un viņiem tad varētu būt vēlēšanās ar aprēķina laulību nodrošināt to attiecīgajiem partneriem, ar kuriem tie nav precējušies, pensiju shēmas priekšrocības.

72.      Tātad, izsakoties pārspīlēti, 60 gadu vecuma robežai šajā gadījumā ir jānovērš tas, ka profesionālās pensiju shēmas dalībnieki darba ņēmēji savā ziņā “uz nāves gultas” vēl noslēdz laulību – vai kopš 2011. gada reģistrē partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām – tikai tādēļ, lai tām līdzās esoša persona uz darba devēja vai apdrošināto personu rēķina saņemtu pārdzīvojušā laulātā pensiju (36).

73.      Tātad ar nosacījumu, ka pārbaudi veic iesniedzējtiesa, apstrīdētā tiesiskā regulējuma gadījumā, izsakoties vienkāršoti, runa ir par negodīgas rīcības, kas ietekmē pensiju shēmas finansiālo stabilitāti, novēršanu. Turpinājumā es samērīguma pārbaudi veikšu, ņemot vērā šīs intereses, kas pilnīgi noteikti var tikt uzskatītas par leģitīmu mērķi (37).

b)      Samērīguma pārbaude

74.      Atliek pārbaudīt, vai apstrīdētais tiesiskais regulējums bija “pienācīgs un vajadzīgs”, lai novērstu ļaunprātīgu izmantošanu. Ar šiem abiem īpašības vārdiem Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktā galu galā tiek tikai atgādināts par samērīguma principu.

75.      Samērīguma princips saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir viens no Savienības vispārējiem tiesību principiem. Atbilstoši tam pasākumiem ir jābūt piemērotiem ar attiecīgo tiesisko regulējumu sasniedzamo leģitīmo mērķu īstenošanai un tie nedrīkst pārsniegt šo mērķu sasniegšanai vajadzīgo (38). Turklāt, ja ir iespēja izvēlēties no vairākiem piemērotiem pasākumiem, jāizvēlas vismazāk apgrūtinošais; radītajām neērtībām ir jābūt samērīgām salīdzinājumā ar sasniedzamajiem mērķiem (39).

i)      Piemērotība

76.      Pirmkārt, ir jānoskaidro, vai tāds tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais ir piemērots (40), lai veicinātu leģitīmā mērķa – tātad ļaunprātīgas izmantošanas novēršanas – sasniegšanu.

77.      Bez šaubām, ka ar šādu tiesisko regulējumu tiek samazināti no profesionālās pensiju shēmas veicamie maksājumi un tiek ierobežotas negodīgas rīcības iespējas.

78.      Taču ir jāņem vērā, ka tiesiskais regulējums saskaņā ar pastāvīgo judikatūru var tikt atzīts par piemērotu, lai nodrošinātu izvirzītā mērķa sasniegšanu, vienīgi tad, ja tas patiešām atbilst rūpēm to sasniegt konsekventā un sistemātiskā veidā (41).

79.      Par minēto šajā gadījumā varētu būt zināmas šaubas, ja apsver, ka atsevišķu darba ņēmēju veselības stāvoklis var būt tik slikts arī jau pirms to 60. dzimšanas dienas, ka tie izjūt vilinājumu negodīgā veidā noslēgt tīras aprēķina laulības, lai sociāli nodrošinātu to attiecīgos partnerus. A contrario, ņemot vērā vispārēji garāku sabiedrības vidējo mūža ilgumu un pensionēšanās vecuma paaugstināšanas tendenci (42), varētu apšaubīt to, vai vispārējs ļaunprātīgas izmantošanas risks patiešām pastāv jau kopš 60 gadu vecuma sasniegšanas vai arī šāds risks tagad, iespējams, rodas, tikai sasniedzot 65 vai pat 70 gadu vecumu.

80.      Taču šajā ziņā, pirmkārt, ir jānorāda, ka pasākuma piemērotība vienmēr ir jāvērtē, ņemot vērā ar to sasniedzamo mērķi. Ja ar pasākumu, kā šajā gadījumā, ir jānovērš potenciāla pensiju maksājumu ļaunprātīga izmantošana, būs grūti šī pasākuma piemērotību padarīt atkarīgu no tā, ka vispār vairs nav konstatējami ļaunprātīgas izmantošanas gadījumi (43).

81.      Otrkārt, darba devējam, kas ievieš brīvprātīgu profesionālo pensiju shēmu un kuram līdz ar to būtībā ir visumā tiesības pārdzīvojušā laulātā pensiju padarīt atkarīgu no papildu nosacījumiem, ir jāpiešķir plaša rīcības brīvība, izvēloties pasākumus tā mērķu sasniegšanai. Attiecīgi, pārbaudot tādu apdrošināšanas noteikumu kā šajā gadījumā apstrīdētie piemērotību, būtu tikai jāvērtē, vai tajos ietvertās tiesību normas ir acīmredzami nepiemērotas vai nesaprātīgas, lai sasniegtu darba devēja izvirzīto leģitīmo mērķi (44).

82.      Tāds tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais noteikti nav acīmredzami nepiemērots negodīgas rīcības novēršanai.

ii)    Nepieciešamība

83.      Otrkārt, ir jājautā, vai tāds tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais bija nepieciešams izvirzītā mērķa sasniegšanai. Pasākums ir nepieciešams, ja izvirzīto leģitīmo mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar tikpat piemērotiem, taču mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (45). Tātad ir jānoskaidro, vai nebūtu bijuši pieejami mazāk ierobežojoši līdzekļi, lai novērstu ļaunprātīgu pārdzīvojušā laulātā pensiju izmantošanu.

84.      Pasākums noteikti vismazāk ierobežotu skartās personas, ja profesionālā pensiju shēma neparedzētu vispārēju vecuma robežu attiecībā uz laulības noslēgšanu vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrāciju, bet gan katrā konkrētajā gadījumā ļautu pierādīt, ka nav runa par tīru aprēķina laulību vai reģistrētām partnerattiecībām starp divām vienāda dzimuma personām un līdz ar to nepastāv ļaunprātīgas pārdzīvojušā laulātā pensijas izmantošanas risks. Taču, ņemot vērā milzīgo administratīvo slogu, ko radītu šāda rīcība, var apšaubīt to, vai tā izvirzītā mērķa sasniegšanai būtu tikpat piemērota kā apstrīdētā vecuma robeža.

85.      Lai pieņemtu paredzamus un praksē izmantojamus noteikumus pārdzīvojušā laulātā pensiju saņemšanai no profesionālās pensiju shēmas, darba devējam ir jābūt iespējai izmantot tipveida pieeju atbilstoši vispārējiem kritērijiem un šajā ziņā izveidot grupas (46). Minētais ir spēkā vēl jo vairāk tādēļ, ka darba devējam, kā jau minēts, ir plaša rīcības brīvība, paredzot tā brīvprātīgo profesionālo pensiju shēmu. Tādēļ pamatā nav jāizvirza pretenzijas gadījumā, ja profesionālās pensiju shēmas apdrošināšanas noteikumos ir ņemti vērā skaitļi, kas izriet no prakses un kurus izmantojot izvirzītie mērķi katrā ziņā vairākumā gadījumu, iespējams, varētu tikt realizēti.

86.      Taču, pat ja darba devējs var izmantot šādu tipveida pieeju atbilstoši vispārējiem kritērijiem, konkrēta 60 gadu vecuma robeža šķiet ļoti ierobežojošs pasākums. Manā ieskatā, par mazāk ierobežojošu un tikpat piemērotu līdzekli varētu uzskatīt minimālā gaidīšanas laika starp laulības noslēgšanu vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrāciju un tiesību uz pārdzīvojušā laulātā pensiju iegūšanu noteikšanu.

87.      Tā, piemēram, mērķis novērst negodīgu maksājumu saņemšanu no pensiju shēmas varētu tikt sasniegts tikpat labi, pat labāk, ja konkrētas vecuma robežas vietā tiktu paredzēts, ka pārdzīvojušais partneris var saņemt pārdzīvojušā laulātā pensiju tikai tad, ja starp brīdi, kad viņš ir apprecējies ar darba ņēmēju vai ar to ir reģistrējis partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām, un darba ņēmēja nāvi ir pagājis minimāls gadu skaits – piemēram, vismaz pieci gadi. Turklāt šāda rīcība būtu ne tikai vienkārši īstenojama un nebūtu saistīta ar birokrātiju, bet tā atbilstu arī sistēmai, jo apdrošināšanas noteikumos citos gadījumos tik un tā notiek atsaukšanās uz tieši šādu laikposmu starp diviem notikumiem (47).

88.      Ņemot vērā minēto, es apstrīdēto 60 gadu vecuma robežu uzskatu par pasākumu, kas – ņemot vērā arī plašo rīcības brīvību un nepieciešamību piemērot pensiju shēmu praksē – ir plašāks par to, kas ir vajadzīgs, lai sasniegtu darba devēja izvirzīto mērķi.

iii) Darba ņēmēju pārmērīga ierobežošana

89.      Taču, arī ja pieņemtu, ka apstrīdētā vecuma robeža ir piemērota un nepieciešama, lai sasniegtu ar to izvirzīto mērķi, treškārt, ir vēl jāpārbauda tās samērīgums šaurākā nozīmē.

90.      Saskaņā ar to pasākumi, pat ja tie ir piemēroti un nepieciešami leģitīmu mērķu sasniegšanai, nedrīkst radīt neērtības, kas nav samērīgas salīdzinājumā ar izvirzītajiem mērķiem. Tātad, citiem vārdiem, ir jānodrošina, ka tāds tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais nenodara pārmērīgu kaitējumu darba ņēmēju likumīgajām interesēm (48). Šajā ziņā galu galā ir jāatrod pareizais līdzsvars starp tādu darba ņēmēju kā D. L. Parris un profesionālo pensiju shēmu pretrunīgajām interesēm.

91.      Tādā gadījumā kā šis ir jāmeklē pareizais līdzsvars starp darba devēja likumīgajām interesēm novērst negodīgu profesionālo pensiju shēmu izmantošanu un darba ņēmēju tikpat likumīgo interesi to pārdzīvojušajiem partneriem saņemt atbilstošu pārdzīvojušā laulātā pensiju.

92.      Ja vispirms aplūko tikai D. L. Parris prasības par pārdzīvojušā laulātā pensiju viņa partnerim reģistrētās partnerattiecībās finansiālās sekas, ir noteikti jāņem vērā tas, ka katrs papildus veikts maksājums rada papildu slogu profesionālajai pensiju shēmai, kurā jau tik un tā ir konstatējama būtiska finansiāla krīze. Arī Īrijas valsts, kas kopš 2009. gada beigām pilda pensiju shēmas saistības, finansiālais stāvoklis, ņemot vērā 2008. gadā visā pasaulē valdošo ekonomisko un finanšu krīzi, bez šaubām ir ļoti smags.

93.      Taču ir jāņem vērā arī tas, ka profesionālās pensiju shēmas mērķis atbilstoši šajā gadījumā pieejamai informācijai jau sākotnēji bija piešķirt katram darba ņēmējam, kas bija šis shēmas dalībnieks, būtībā arī tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensijas piešķiršanu tā pārdzīvojušajam laulātajam – vai tagad arī tā pārdzīvojušajam partnerim reģistrētās partnerattiecībās –, nepastāvot pienākumam veikt papildu apdrošināšanas iemaksas.

94.      Tātad, ja tāds darba ņēmējs kā D. L. Parris tagad lūdz atzīt viņa partnera reģistrētās partnerattiecībās tiesības saņemt profesionālo pārdzīvojušā laulātā pensiju, kā pretarguments attiecībā pret viņu nevar tikt izmantots tas, ka iepriekš attiecībā uz viņa partneri nav tikušas veiktas nepieciešamās iemaksas profesionālajā pensiju shēmā. Tas tādēļ, ka, pat ja D. L. Parris jau ilgu laiku pirms viņa 60. dzimšanas dienas būtu noslēdzis laulības vai reģistrējis partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām, iemaksas nebūtu tikušas veiktas lielākā apmērā, un līdz ar to pensiju shēmas finansiālā situācija saistībā ar iespējamas pārdzīvojušā laulātā pensijas izmaksu nebūtu labāka, nekā tas ir tagad (49).

95.      Turklāt vispārīgi ir spēkā secinājums, ka tīri finansiāli apsvērumi nevar būt iemesls diskriminācijai. Attiecīgi diskriminācijas aizlieguma atbilstoši Direktīvas 2000/78 2. pantam neievērošana nevar tikt attaisnota tikai ar norādi uz finansiālā sloga palielināšanos un iespējamām administratīvām grūtībām (50).

96.      Turklāt tādā gadījumā kā šis apstrīdētā vecuma robeža vispārīgi izslēgtu veselu darba ņēmēju grupu no maksājumu no profesionālās pensiju shēmas saņemšanas (51). Tas tādēļ, ka visiem homoseksuālajiem darba ņēmējiem, kuri ir dzimuši pirms 1951. gada, jau sākotnēji tiek liegts nodrošināt to pārdzīvojušajiem partneriem sociālu nodrošinājumu pārdzīvojušā laulātā pensijas formā no profesionālās pensiju shēmas. Attiecībā uz viņiem pensiju shēmā ir paredzēts nosacījums, proti, laulības noslēgšana vai partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām reģistrācija līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, kuru viņi – pilnīgi neatkarīgi no to gribas vai personiskās dzīves plānošanas – nevar izpildīt.

97.      Šāds būtisks veselas darba ņēmēju grupas interešu ierobežojums ir pilnīgi nesamērīgs ar mērķi, kas ir jāsasniedz ar apstrīdēto vecuma robežu, proti, tikai novērst atsevišķu personu negodīgu rīcību.

98.      Minētais katrā ziņā ir spēkā gadījumos kā šis, kurā saskaņā ar lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu konstatēto runa nav par tīru aprēķina laulību (vai aprēķina partnerattiecībām). Tas tādēļ, ka D. L. Parris un viņa partneris reģistrētās partnerattiecībās ir pāris jau vairāk nekā 30 gadus, un viņi, iesniedzējtiesas ieskatā, būtu apprecējušies jau pirms daudziem gadiem, ja viņiem tas būtu bijis juridiski iespējams.

99.      Tāpēc kopumā apstrīdētā vecuma robeža neatspoguļo pareizu interešu līdzsvaru un nodara pārmērīgu kaitējumu darba ņēmēju likumīgajām interesēm. Tā neiztur samērīguma pārbaudi. Līdz ar to ir konstatējama saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 2. punkta b) apakšpunktu, aizliegta netieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ.

c)      Par dalībvalstu autonomiju reglamentēt ģimenes stāvokli

100. Trinity College, atbildētājas iestādes, Apvienotās Karalistes valdība un Komisija iebilst, ka, atbildot apstiprinoši uz jautājumu par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ, šajā gadījumā varētu veidoties situācija, ka tikai 2010. gadā – un tikai kopš 2011. gada – notikušajai reģistrēto partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām institūta ieviešanai no Īrijas likumdevēja puses faktiski tiktu piešķirts atpakaļejošs spēks. Šāds iznākums esot pretrunā Direktīvas 2000/78 preambulas 22. apsvērumam.

101. Taču šis iebildums nav pamatots.

102. Minētajā preambulas 22. apsvērumā Savienības likumdevējs ir tikai norādījis, ka Direktīva 2000/78 neierobežo valsts tiesību aktus par ģimenes stāvokli un no tiem izrietošos atvieglojumus.

103. Taču, interpretējot un piemērojot Direktīvu 2000/78 tā, kā es to piedāvāju šajā gadījumā, Īrijas valstij nekādā ziņā nav pienākums grozīt ar atpakaļejošu spēku tāda darba ņēmēja ģimenes stāvokli kā D. L. Parris. It īpaši minētā interpretācija un piemērošana nenozīmē, ka D. L. Parris un tā partneris ir jāuzskata par precētiem vai personām, kurām ir reģistrētas partnerattiecības, jau attiecībā uz iepriekšējiem laikposmiem. Tāpat no Direktīvas 2000/78 neizriet valsts iestāžu pienākums piešķirt skartajām personām jebkādus pabalstus, kas neatbilst to ģimenes stāvoklim.

104. D. L. Parris un viņa partneris šobrīd dzīvo kopā kā pāris, to atzīstot Īrijas valstij, un viņi šobrīd – tikai ar iedarbību uz nākotni – pieprasa to šī brīža ģimenes stāvoklim atbilstošus pabalstus no profesionālās pensiju shēmas. Viņi nekādā ziņā nelūdz priekšrocību, kas viņiem atbilstoši to ģimenes stāvoklim nepienākas. Viņi it nemaz nelūdz piešķirt šādu priekšrocību ar atpakaļejošu spēku. Viņi arī nelūdz grozīt to ģimenes stāvokli ar atpakaļejošu spēku. Viņi drīzāk tikai aizstāvas pret kādreiz paredzētu apdrošināšanas noteikumu, 60 gadu vecuma robežu, kas, raugoties no šodienas perspektīvas, tos diskriminē.

105. Tātad situācija šajā gadījumā neatšķiras no situācijas lietās Maruko un Römer (52), kurās prasības par konkrētu pabalstu piešķiršanu tika celtas arī tikai attiecībā uz laiku pēc reģistrētu partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām atzīšanas valsts līmenī, arī ja attiecīgo pabalstu pamats (iemaksas vai attiecīgais nostrādātais laiks) radās pirms ilgāka laika, tātad pirms reģistrēto partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām institūta ieviešanas.

106. Direktīvā 2000/78 nekas neliecina par to, ka atbilstoši tās tiesību normām aizsardzība tiktu piešķirta tikai attiecībā uz tiesiskajām attiecībām, kas ir radušās pēc tās spēkā stāšanās vai pēc tās transponēšanas termiņa beigām. Ja būtu vēlēšanās tāda vispārēja principa kā Savienības tiesību vienlīdzīgas attieksmes princips tiesiskās sekas attiecināt tikai uz pilnīgi jaunām tiesiskajām attiecībām, paietu gadi – un tādā gadījumā kā šis pat gadu desmiti –, kamēr visi Savienības pilsoņi tiktu ar to aizsargāti.

107. Tādēļ, kā jau minēts (53), vispārējs princips tiek ievērots, ja tāda jauna tiesību norma kā diskriminācijas aizliegums atbilstoši Direktīvas 2000/78 2. pantam tiek piemērota ne tikai pilnīgi jaunām tiesiskajām attiecībām, bet arī saskaņā ar iepriekš spēkā esošajām tiesībām nodibināto tiesisko attiecību tagadējām sekām un sekām nākotnē. Tas visumā var nozīmēt, ka iepriekš pieņemtas diskriminējošas tiesību normas turpmāk ir jāinterpretē un jāpiemēro atbilstoši Savienības tiesībām vai ka tās pat pilnībā nav jāpiemēro (54).

108. Tieši par to runa ir šajā gadījumā. Arī Tiesa jau vairākkārt ir nospriedusi šādi, piemērojot Diskriminācijas novēršanas direktīvu tiesību normas tādu situāciju šī brīža vai nākotnē sagaidāmiem aspektiem, kuru aizsākums reizēm bija meklējams tālā pagātnē un kas katrā ziņā bija radušās pirms minēto direktīvu spēkā stāšanās (55).

109. Juridiskā ziņā nepamatots ir arī iebildums, ka Īrijas valsts situācija tādā gadījumā kā šis – katrā ziņā finansiāli – būtu labāka, ja tā nekad nebūtu ieviesusi reģistrētu partnerattiecību starp divām vienāda dzimuma personām institūtu un nekad nebūtu atļāvusi slēgt laulību vienāda dzimuma pāriem. Tas tādēļ, ka atbilstoši spēkā esošajām tiesībām Savienības tiesības gan neskar dalībvalstu kompetenci attiecībā uz ģimenes stāvokli un ar to saistītajiem atvieglojumiem. Taču dalībvalstīm savukārt, īstenojot to kompetenci, ir jāievēro Savienības tiesības un it īpaši vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips (56). Tātad, ja dalībvalsts valsts līmenī atzīst vienāda dzimuma partnerus reģistrētās partnerattiecībās un skartajām personām piešķir līdzīgas tiesības un paredz līdzīgus pienākumus kā laulātajiem, tā turpmāk tos vairs nedrīkst diskriminēt attiecībā pret laulātajiem (57).

3)      Starpsecinājums

110. Līdz ar to kopumā uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka ir konstatējama saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 2. punkta b) apakšpunktu, aizliegta netieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ, ja profesionālā vecuma pensijas shēmā vienāda dzimuma partneriem reģistrētās partnerattiecībās tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju ir saistītas ar nosacījumu, ka partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir tikušas reģistrētas līdz shēmā apdrošinātā darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai, ja skartajām personām vienlaicīgi juridiski nebija iespējams reģistrēt šādas partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām vai noslēgt laulību pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas.

C –    Diskriminācija vecuma dēļ (otrais prejudiciālais jautājums)

111. Ar savu otro jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai ir konstatējama saskaņā ar Direktīvu 2000/78 aizliegta diskriminācija vecuma dēļ, ja profesionālā vecuma pensijas shēmā vienāda dzimuma partneriem reģistrētās partnerattiecībās tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju ir saistītas ar nosacījumu, ka partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir tikušas reģistrētas līdz shēmā apdrošinātā darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai, ja skartajām personām vienlaicīgi juridiski nebija iespējams reģistrēt šādas partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām vai noslēgt laulību pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas.

112. Šis jautājums ir uzdots tikai gadījumam, ja uz pirmo jautājumu tiek atbildēts noliedzoši. Tā kā saistībā ar pirmo jautājumu es izdaru pieņēmumu par Savienības tiesībās aizliegtas diskriminācijas esamību, stingri ņemot, uz otro jautājumu vairs nebūtu jāatbild. Taču pilnības labad es to analizēšu.

1)      Par tiešas un netiešas diskriminācijas nošķiršanu

113. Kā izriet no Direktīvas 2000/78 1. panta, lasot to kopā ar 2. panta 1. punktu, nodarbinātības un profesijas jomā šī direktīva aizliedz gan tiešu, gan netiešu diskrimināciju vecuma dēļ.

114. Direktīvas 2000/78 izpratnē tieša diskriminācija vecuma dēļ pastāv tad, ja salīdzināmā situācijā pret vienu personu vecuma dēļ izturas, ir izturējušies vai izturētos sliktāk nekā pret citu personu (2. panta 2. punkta a) apakšpunkts, lasot to kopā ar 1. pantu); tātad konkrētā atšķirīgā attieksme ir tieši saistīta ar personas vecumu. Turpretī pieņem, ka notiek tikai netieša diskriminācija vecuma dēļ, ja šķietami neitrāla noteikuma, kritērija vai prakses dēļ personas, kurām ir konkrēts vecums, atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā salīdzinājumā ar citām personām (2. panta 2. punkta b) apakšpunkts).

115. Apstrīdētā vecuma robeža ir tieši saistīta ar vecumu, jo tā expressis verbis paredz, ka darba ņēmēju, kuri ir profesionālās pensiju shēmas dalībnieki, laulībai ir jābūt noslēgtai vai partnerattiecībām starp divām vienāda dzimuma personām ir jābūt reģistrētām līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai, lai to pārdzīvojušie partneri varētu saņemt pārdzīvojušā laulātā pensiju.

116. Līdz ar to ir konstatējama tieša atšķirīga attieksme vecuma dēļ Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē: izturēšanās pret darba ņēmējiem, kuri ir noslēguši laulību vai reģistrējuši partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām tikai pēc 60 gadu vecuma sasniegšanas, ir sliktāka nekā pret darba ņēmējiem, kuri jau agrākā vecumā ir noslēguši savienību uz mūžu.

117. Pret pieņēmumu par netiešu darba ņēmēja – tātad šajā gadījumā D. L. Parris – diskrimināciju vecuma dēļ nevar iebilst, norādot, ka patiesās finansiāli nelabvēlīgās sekas saistībā ar apstrīdēto vecuma robežu neietekmēs viņu, bet gan viņa pārdzīvojušo partneri, kuram tiek liegta pārdzīvojušā laulātā pensija. Tas tādēļ, ka, raugoties no Savienības tiesību viedokļa, pārdzīvojušā laulāta pensijas gadījumā runa ir par atliktu darba ņēmēja darba samaksu, pat ja šī darba samaksa netiek vairs izmaksāta viņa dzīves laikā, bet gan to saņem viņa pārdzīvojušais partneris (58). Neraugoties uz minēto, tāds darba ņēmējs kā D. L. Parris, kā to īpaši uzskatāmi parāda šis gadījums, ar apstrīdēto vecuma robežu arī pilnīgi personīgi nebauda abstrakto priekšrocību vēl savā dzīves laikā sociāli nodrošināt savu partneri, tātad “atstāt savu māju kārtībā”.

118. Pat ja tikai tāda darba ņēmēja kā D. L. Parris pārdzīvojušo laulāto – proti, viņa pārdzīvojušo laulāto vai partneri reģistrētās partnerattiecībās – uzskatītu par personu, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā apstrīdētās vecuma robežas dēļ, tas šajā gadījumā neietekmētu pieņēmumu par tiešu diskrimināciju vecuma dēļ. Tas tādēļ, ka judikatūrā ir noskaidrots, ka tieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē ir konstatējama vienmēr jau tad, ja persona izjūt negatīvas sekas, kas ir tieši saistītas ar vienu no direktīvā minētajiem atšķirīgas attieksmes pamatiem (59). Vienkāršoti izsakoties, persona var ciest no tiešas diskriminācijas vecuma dēļ, arī ja nav runa par tās vecumu, bet gan par tuva piederīgā vecumu. Tas tādēļ, ka Direktīva 2000/78 aizsargā ne tikai konkrētu personu kategoriju, bet gan vienkārši aizliedz diskrimināciju vecuma dēļ, šajā ziņā noteikti neizvirzot prasību par saikni ar pašas attiecīgās personas, kura atrodas nelabvēlīgā situācijā, vecumu (60).

2)      Pamatojuma pārbaude

119. Tomēr vecuma robeža kā šajā gadījumā apstrīdētā var radīt Direktīvā 2000/78 aizliegtu diskrimināciju vecuma dēļ tikai tad, ja šajā tiesību normā ietvertā tiešā atšķirīgā attieksme vecuma dēļ nav attaisnota. Savienības tiesību prasības attiecībā uz šādas atšķirīgas attieksmes pamatojumu izriet no Direktīvas 2000/78 2. panta 5. punkta, 4. panta 1. punkta un 6. panta (61).

120. Šajā gadījumā nozīme ir tikai pēdējai tiesību normai. Savos prejudiciālajos jautājumus iesniedzējtiesa atsaucas tikai uz Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktu (šajā ziņā skat. tūlīt a) punktu). Taču, kā izriet no lūguma sniegt prejudiciālu nolēmumu un izklāstītās Labour Court argumentācijas kopsakara, ir lietderīgi papildus pārbaudīt arī direktīvas 6. panta 1. punktu (šajā ziņā skat. turpinājumā b) punktu).

a)      Pamatojuma neesamība saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktu

121. Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktā ir reglamentēts, ar kādiem nosacījumiem saistībā ar profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām var tikt paredzētas vecuma robežas un var tikt izmantoti ar vecumu saistīti kritēriji, minētajai rīcībai neradot Savienības tiesībās aizliegtu diskrimināciju vecuma dēļ.

122. Tiesību norma expressis verbis ir piemērojama tikai tādām profesionālajām sociālā nodrošinājuma sistēmām, kas attiecas uz vecuma un invaliditātes risku (62). Šajā gadījumā runa ir par šādu sistēmu, jo pārdzīvojušā laulātā pensija, kuras piešķiršanu savam partnerim reģistrētās partnerattiecībās D. L. Parris vēlas panākt, ir vecuma pensijas veids.

i)      Par trim kategorijām Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punktā

123. Satura ziņā saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu ir atļautas tieši triju veidu atkāpes no diskriminācijas vecuma dēļ aizlieguma atbilstoši direktīvas 2. panta 1. punktam, lasot to kopā ar 2. punktu: pirmkārt, vecuma robežu noteikšana kā dalības nosacījums profesionālā sociālā nodrošinājuma sistēmā, otrkārt, vecuma robežu noteikšana, lai varētu saņemt vecuma pensiju vai invaliditātes pabalstu, un, treškārt, vecuma kritēriju izmantošana aktuārajiem aprēķiniem (63). Pretēji tam, kā, šķiet, uzskata iesniedzējtiesa, šajā ziņā runa ir par trim pastāvīgām kategorijām. Jau tad, ja runa ir par vecuma robežu, kas ietilpst tikai vienā no šīm kategorijām, attiecīgais tiesiskais regulējums saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu var būt attaisnots.

124. Taču tāda vecuma robeža kā šajā gadījumā apstrīdētā nevar tikt pieskaitīta tieši nevienai no trim minētajām kategorijām.

125. Pirmkārt, apstrīdētās vecuma robežas gadījumā runa nav par dalības nosacījumu profesionālā pensiju shēmā (pirmā kategorija). Tas tādēļ, ka pensiju shēmas dalībnieks ir D. L. Parris, kā to tiesas sēdē uzsvēra arī Trinity College un Komisija. D. L. Parris ir shēmas dalībnieks, pamatojoties uz viņa darba tiesiskajām attiecībām ar Trinity College, jau kopš 1972. gada, un viņa dalība nekad nebija atkarīga no jautājuma, vai un kad viņš ir noslēdzis laulību vai reģistrējis partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām.

126. Tāpat minētā vecuma robeža nenosaka nepieciešamo vecumu pabalstu saņemšanai (otrā kategorija). Par to, vai D. L. Parris partnera vecums sniedz viņam tiesības saņemt pārdzīvojušā laulātā pensiju, apstrīdētā 60 gadu vecuma robeža nesniedz nekādas norādes, jo tā tieši nav saistīta ar viņa vecumu, bet gan tikai ar D. L. Parris vecumu brīdī, kad viņi ir reģistrējuši partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām vai ir noslēguši laulību.

127. Visbeidzot, 60 gadu vecuma robežas gadījumā saskaņā ar iesniedzējtiesas expressis verbis konstatēto nav runa arī par kritēriju, kas saistībā ar strīda pamatā esošo profesionālo pensiju shēmu tiek izmantots aktuārajos aprēķinos (64) (trešā kategorija).

ii)    Par jautājumu par Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta analogu piemērošanu

128. Ir jāatzīst, ka varētu izmantot plašu Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta izpratni un 60 gadu vecuma robežu pielīdzināt dalības nosacījumam (pirmā kategorija) vai vecuma pensijas saņemšanas nosacījumam (otrā kategorija). Tas tādēļ, ka bez šaubām apstrīdētās vecuma robežas gadījumā runa ir par nosacījumu, kas ir jāizpilda, lai pensiju shēma tiktu paplašināti attiecināta uz darba ņēmēja pārdzīvojušo laulāto vai partneri (līdzīgi “dalības nosacījumam” pirmās kategorijas izpratnē) un lai pārdzīvojušais laulātais vai partneris varētu saņemt pārdzīvojušā laulātā pensiju (līdzīgi “vecuma pensijas saņemšanas nosacījumam” otrās kategorijas izpratnē).

129. Taču, analizējot rūpīgāk, analoga direktīvas 6. panta 2. punkta piemērošana tādai vecuma robežai kā šajā gadījumā apstrīdētā nav pamatota.

130. Proti, pirmkārt, Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta gadījumā runa ir par šauri interpretējamu izņēmumu (65), kas analoģijas ceļā nevar tikt paplašināti attiecināts uz citām situācijām nekā tām, kuras konkrēti ir paredzējis Savienības likumdevējs (66). Minētais ir spēkā vēl jo vairāk tādēļ, ka saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu atļauto pasākumu gadījumā pretēji pasākumiem saskaņā ar 6. panta 1. punktu runa ir par izsmeļošu uzskaitījumu, nevis par vienkāršiem piemēriem (67).

131. Otrkārt, apstrīdētās vecuma robežas mērķis šajā gadījumā nav tāds pats kā klasisko vecuma robežu mērķis saistībā ar dalību vai vecuma pensiju saņemšanu, uz ko ir norādīts direktīvas 6. panta 2. punktā. Šādas klasiskas vecuma robežas nodrošina, ka tiek sasniegts samērīgs līdzsvars starp personas, kurai ir jāizmaksā pensija, paredzamo dzīves ilgumu – un līdz ar to paredzamo maksājumu saņemšanas ilgumu –, no vienas puses, un veiktajām iemaksām, no otras puses. Ar tādu vecuma robežu kā šajā gadījumā apstrīdētā jau sākotnēji nevar sasniegt līdzīgu mērķi. Tas tādēļ, ka tā nedz sniedz informāciju par to, cik ilgi darba ņēmējs (tātad šajā gadījumā D. L. Parris) ir vai bija profesionālās pensijas shēmas dalībnieks, nedz tā sniedz kaut kāda veida norādes par personas, kurai ir jāizmaksā pensija (tātad šajā gadījumā D. L. Parris partnera), vecumu – un līdz ar to netieši par dzīves ilgumu.

132. Līdz ar to tāda vecuma robeža kā šajā gadījumā apstrīdētā nav attaisnota saskaņā ar direktīvas 6. panta 2. punktu, arī piemērojot šo tiesību normu analogi.

b)      Pamatojuma neesamība saskaņā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu

133. Atliek pārbaudīt, vai tāda 60 gadu vecuma robeža kā šajā gadījumā apstrīdētā var tikt attaisnota, pamatojoties uz Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu.

134. Būtībā atbilstoši direktīvas 6. panta 1. punktam ir atļauta tāda atšķirīga attieksme vecuma dēļ, kurai ir leģitīms mērķis un kura iztur samērīguma pārbaudi, un turklāt ar leģitīmiem mērķiem ir jāsaprot “tostarp likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķi”.

135. Tomēr tādas vecuma robežas kā šajā gadījumā apstrīdētā mērķis pilnīgi acīmredzami nav saistīts ar nodarbinātības, darba tirgus vai izglītības politiku. Tāpat tās mērķis saskaņā ar visu mums pieejamo informāciju nav daudzus gadus ilgstošu partnerattiecību ar darba ņēmēju “sociāla atzīšana” – atslēgas vārds: “mājsaimnieces laulība” (68). Drīzāk tās vienīgais mērķis ir negodīgas profesionālās pensiju shēmas izmantošanas novēršana, un līdz ar to šajā gadījumā direktīvas 6. panta 1. punkts ir jāanalizē tikai saistībā ar šo mērķi.

136. Bez šaubām, ka sākotnēji var šķist, ka arī pasākumu ļaunprātīgas rīcības apkarošanai var balstīt uz direktīvas 6. panta 1. punktu. Tas tādēļ, ka vārda “tostarp” izmantošana attiecīgās tiesību normas formulējumā varētu tikt saprasta tādējādi, ka Savienības likumdevēja expessis verbis minēto “likumīgu nodarbinātības politiku, darba tirgu un profesionālās izglītības mērķu” gadījumā runa ir tikai par uzskaitījumu piemēru veidā, nevis izsmeļošu uzskaitījumu, kas ļauj noteikt vecuma robežas citu leģitīmu mērķu sasniegšanai.

137. Taču, kā Tiesa ir jau vairākkārt nospriedusi (69), visiem “leģitīmajiem mērķiem” direktīvas 6. panta 1. punkta izpratnē ir kopīgs tas, ka tie ir ar sociālpolitisku raksturu. Tikai attiecībā uz sociālpolitisko mērķu kategoriju uzskaitījums 6. panta 1. punktā nav izsmeļošs. Turpretim 6. panta 1. punktā nav paredzēts pamatojums saistībā ar tādu atšķirīgu attieksmi vecuma dēļ, kuras mērķis nav ar sociālpolitisku raksturu.

138. Šī judikatūra kļūst skaidra, ja 6. panta 1. punkta funkcija un sistēmiskais izvietojums tiek aplūkots Direktīvas 2000/78 kopsakarā. Runa ir par speciālu tiesību normu, kuras mērķis galvenokārt ir tiešas atšķirīgas attieksmes vecuma dēļ direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē attaisnošana.

139. Pat ja saskaņā ar direktīvas 6. panta 1. punktu bez šaubām var tikt attaisnoti virkne šādas atšķirīgas attieksmes gadījumu, šī tiesību norma nedrīkst tikt interpretēta tik plaši, ka tā var būt saistīta ar jebkādu leģitīmu (likumīgu) mērķi. Tas tādēļ, ka pretējā gadījumā direktīvas 6. panta 1. punkts satura ziņā būtu vienāds ar 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta i) punktu, kas attaisno netiešu atšķirīgu attieksmi. Tādējādi izzustu atšķirība starp tiešu un netiešu diskrimināciju vecuma dēļ un iespējamais pamatojums attiecībā uz abām kategorijām būtu vienāds. Tas neatbilstu sistēmai.

140. Tas tā ir tādēļ, ka saskaņā ar direktīvas sistēmu – kā arī pārējos Savienības tiesībās paredzētajos gadījumos – tikai netieša atšķirīga attieksme var tikt pamatota ar jebkādu leģitīmu mērķi ar nosacījumu, ka tiek ievērots samērīguma princips, turpretim tiešas atšķirīgas attieksmes pamatojumam ir izvirzītas stingrākas prasības, kas nozīmē, ka izvirzīti var tikt tikai Savienības tiesībās expressis verbis paredzēti mērķi.

141. Attiecīgi direktīvas 6. panta 1. punkta piemērošanas joma nevar tikt paplašināti attiecināta uz citiem jebkāda veida leģitīmajiem mērķiem, kas nav saistīti ar tajā expressis verbis minēto sociālpolitisko jomu.

142. Līdz ar to tāda vecuma robeža kā šajā gadījumā apstrīdētā, kurai saskaņā ar visu mums pieejamo informāciju nav tīrs sociālpolitisks mērķis, nevar tikt attaisnota, pamatojoties uz direktīvas 6. panta 1. punktu.

c)      Noslēguma piezīme par otro prejudiciālo jautājumu

143. Tikai gadījumā, ja Tiesa nepiekristu manam viedoklim un izmantotu plašāku Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punkta vai 2. punkta izpratni, es vēlos norādīt, ka katrā ziņā būtu jāievēro samērīguma princips – vispārējs Savienības tiesību princips (70).

144. Manā ieskatā, samērīguma pārbaudes saistībā ar diskriminācijas vecuma dēļ rezultāts nevar būt atšķirīgs no tā, uz kuru es esmu jau norādījusi iepriekš (71) saistībā ar diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ.

145. Nekas neliecina par to, ka 60 gadu vecuma robežai, raugoties no samērīguma skatupunkta, būtu jāpiemēro mazāk stingri nosacījumi, ja runa ir par diskrimināciju vecuma dēļ, nevis par diskrimināciju seksuālās orientācijas dēļ. Ja vispār tiktu veikta samērīguma pārbaude, tad tā saistībā ar diskrimināciju vecuma dēļ būtu jāveic, ievērojot stingrākus kritērijus, jo šajā gadījumā runa ir par tiešu atšķirīgu attieksmi direktīvas 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta izpratnē, turpretim saistībā ar seksuālo orientāciju ir konstatējama tikai netieša atšķirīga attieksme atbilstoši direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktam. Turklāt par stingrāka kritērija izmantošanu, pārbaudot samērīgumu, liecina tas, ka nelabvēlīgas situācijas radīšana tādiem darba ņēmējiem kā D. L. Parris šajā gadījumā ir saistīta ne tikai ar vecuma elementu, bet tā ir saistīta arī ar skarto personu seksuālo orientāciju, tātad galu galā to pastiprina vēl viens faktors direktīvas 1. panta izpratnē.

3)      Starpsecinājums

146. Līdz ar to kopumā uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild tādējādi, ka ir konstatējama saskaņā ar Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 2. punkta a) apakšpunktu, aizliegta tieša diskriminācija vecuma dēļ, ja profesionālā vecuma pensijas shēmā vienāda dzimuma partneriem reģistrētās partnerattiecībās tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju ir saistītas ar nosacījumu, ka partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir tikušas reģistrētas līdz shēmā apdrošinātā darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai, ja skartajām personām vienlaicīgi juridiski nebija iespējams reģistrēt šādas partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām vai noslēgt laulību pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas.

D –    Vairāku faktoru diskriminējošs kopsakars (trešais prejudiciālais jautājums)

147. Ar savu trešo jautājumu iesniedzējtiesa būtībā vēlas zināt, vai saistībā ar Direktīvu 2000/78 var tikt pieņemta aizliegta diskriminācija arī tad, ja pasākums gan tikai vecuma dēļ vai tikai seksuālās orientācijas dēļ nevar tikt uzskatīts par nelabvēlīgas situācijas radīšanu, taču tas par tādu ir uzskatāms, ņemot vērā abu atšķirīgas attieksmes pamatu kombināciju.

148. Šis jautājums tiek uzdots tikai gadījumam, ja uz pirmo un otro jautājumu tiek atbildēts noliedzoši. Tā kā saistībā ar abiem iepriekšējiem jautājumiem es attiecīgi jau pieņemu Savienības tiesībās aizliegtu diskrimināciju, pirmkārt, seksuālās orientācijas dēļ (netieša diskriminācija) (72) un, otrkārt, vecuma dēļ (tieša diskriminācija) (73), stingri ņemot, uz trešo jautājumu nebūtu jāatbild vispār. Taču pilnības labad es to analizēšu papildus.

149. Būtībā Tiesai tiek uzdots šis jautājums, lai noskaidrotu, kā, ņemot vērā Savienības tiesībās noteikto diskriminācijas aizliegumu, ir jāvērtē tāda nelabvēlīgas situācijas radīšana personām, kas pamatojas uz divu vai vairāku atšķirīgas attieksmes pamatu mijiedarbību (74). Lai gan tā jau pagātnē visumā ir izskatījusi lietas, kuru kontekstā bija saskatāmi vairāki šādi faktori (75), līdz šim – ciktāl konstatējams – nevienā lietā Tiesai nav bijis konkrēts iemesls izteikt viedokli par šīm problēmām.

150. Minētās problēmas jau ilgāku laiku ir atzītas zinātnē gan Eiropas Savienībā, gan ārpus tās (76). Piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs jau 20. gs. astoņdesmito gadu beigās diskutēja par to, kā rīkoties gadījumos, kad konkrēti pasākumi īpaši negatīvi ietekmēja sievietes ar konkrētu ādas krāsu (77).

151. Arī Eiropas Parlaments (78) un Komisija (79) pēdējos gados pastarpināti analizēja šīs problēmas. Tādēļ vēl jo pārsteidzošāk ir tas, ka Komisija šajā lietā ir atturējusies no konkrēta viedokļa paušanas par šo tēmu.

152. Savienības likumdevējs gan nav pieņēmis tiešu tiesisko regulējumu par problēmām, kurām ir nozīme šajā gadījumā. Taču no minētā nevajadzētu pārsteidzīgi secināt, ka Direktīvā 2000/78 saistībā ar vairāku atšķirīgas attieksmes pamatu mijiedarbību nebūtu ietvertas nekādas norādes. Proti, vairākās direktīvas vietās parādās tas, ka tās izdevēji pilnīgi apzinājās šīs problēmas un pieņēma, ka tās var atbilstoši atrisināt, izmantojot direktīvā paredzētos instrumentus (80).

153. Divu vai vairāku atšķirīgas attieksmes pamatu mijiedarbība ir īpatnība, kas tādam gadījumam kā šis piešķir jaunu dimensiju un kas ir pienācīgi jāņem vērā, vērtējot gadījumu no Savienības tiesību viedokļa. Proti, Direktīvas 2000/78 1. pantā, lasot to kopā ar tās 2. pantu, nostiprinātais diskriminācijas aizliegums netiktu pienācīgi ņemts vērā, ja tādu dzīves situāciju kā šī aplūkotu pa daļām un vērtētu tikai atsevišķi, ņemot vērā vienu vai otru atšķirīgas attieksmes pamatu. Tādēļ direktīvas pamatnoteikums, atbilstoši kuram nav diskriminācija viena no tajā paredzēto atšķirīgas attieksmes pamatu dēļ (direktīvas 2. panta 1. punkts, lasot to kopā ar 1. pantu), ir jāpiemēro arī gadījumos, kad iespējama diskriminācija pamatojas uz divu vai vairāku šo pamatu mijiedarbību.

154. Ja nelabvēlīgas situācijas radīšana nevar tikt konstatēta tikai vienas no Direktīvas 2000/78 1. pantā minēto atšķirīgas attieksmes pazīmju dēļ (reliģija, uzskati, invaliditāte, vecums vai seksuālā orientācija), kā to kā premisu prezumē iesniedzējtiesa savā trešajā jautājumā, lietas apstākļi, manā ieskatā, ir jāanalizē, ņemot vērā netiešu diskrimināciju. Tātad šādā gadījumā saskaņā ar direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu ir jāpārbauda, vai skartajām personām apstrīdētais pasākums, īpaši pamatojoties uz divu vai vairāku atšķirīgas attieksmes pamatu mijiedarbību, var radīt konkrētu nelabvēlīgu situāciju.

155. Ja ar konkrētās nelabvēlīgās situācijas radīšanu, ņemot vērā vienu no Direktīvas 2000/78 1. pantā minētajiem faktoriem, jau pietiek, lai lietas apstākļus pieskaitītu pie netiešas diskriminācijas kategorijas direktīvas 2. panta 2. punkta b) apakšpunkta izpratnē (81), nevar tikt izdarīts atšķirīgs secinājums situācijā, kad skartās personas atrodas konkrētā nelabvēlīgā situācijā, nevis viena, bet gan divu vai vairāku minēto faktoru mijiedarbības dēļ. Tas tādēļ, ka diskriminācijas aizlieguma Direktīvā 2000/78 piemērojamību, ņemot vērā tā vispārējo raksturu, nevar definēt šauri (82).

156. Atbilstoši minētajam tādā gadījumā kā šis, piemērojot Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta b) apakšpunktu, būtu jāpieņem tādu darba ņēmēju kā D. L. Parris atrašanās konkrētā nelabvēlīgā situācija, pamatojoties uz to seksuālās orientācijas un to vecuma mijiedarbību, tādēļ, ka apdrošināšanas noteikumi de facto rada situāciju, ka īpaši viņu pārdzīvojušajiem partneriem regulāri tiek atteikts piešķirt pārdzīvojušā laulātā pensiju (83). Attiecībā uz visiem darba ņēmējiem pārdzīvojušā laulātā pensijas priekšrocība to pārdzīvojušo laulātajiem gan ir atkarīga no (šķietami neitrālā) nosacījuma, ka viņi ir noslēguši laulību vai ir reģistrējuši partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai. Taču patiesībā šādā veidā šis pārdzīvojušā laulātā pensijas veids regulāri netiek piemērots īpaši pirms 1951. gada dzimušajiem homoseksuālajiem darba ņēmējiem – pretēji visām parējām darba ņēmēju kategorijām –, jo viņi nekā nevarēja izpildīt minēto nosacījumu, pat ja tie to būtu vēlējušies.

157. Taču ar to nepietiek: divu vai vairāku Direktīvas 2000/78 1. pantā minēto atšķirīgas attieksmes pamatu mijiedarbība var arī nozīmēt to, ka saistībā ar samērīguma pārbaudi, izvērtējot pretrunīgās intereses, nelabvēlīgā situācijā esošo darba ņēmēju pusē svaru kauss ir smagāks, kas palielina iespējamību, ka skartās personas tiek ierobežotas pārmērīgi un līdz ar to samērīguma šaurākā nozīmē prasības tiek pārkāptas.

158. Tieši tā tas ir šajā gadījumā: kā es esmu norādījusi iepriekš (84), apstrīdētā 60 gadu vecuma robeža nav samērīga, jo tā pārmērīgi ierobežo tādus skartos darba ņēmējus kā D. L. Parris, kuri ir homoseksuāli un ir dzimuši pirms 1951. gada.

159. Līdz ar to kopumā būtu jāpieņem aizliegta netieša diskriminācija Direktīvas 2000/78 2. panta 1. punkta, lasot to kopā ar 2. punkta b) apakšpunktu, izpratnē, ja apstrīdētie profesionālās pensiju shēmas apdrošināšanas noteikumi nozīmētu nelabvēlīgas situācijas radīšanu ne tikai vienīgi vecuma dēļ vai vienīgi seksuālās orientācijas dēļ, bet arī abu atšķirīgas attieksmes pamatu mijiedarbības dēļ.

E –    Tiesas sprieduma iedarbība laikā šajā lietā

160. Ņemot vērā atbildētāju iestāžu argumentāciju, ir jāatgādina, ka Tiesa būtībā var šauros izņēmuma gadījumos ierobežot tās sprieduma iedarbību laikā attiecībā uz nākotni imperatīvu tiesiskās noteiktības apsvērumu dēļ, it īpaši tad, ja ir skarts liels skaits labā ticībā nodibinātu tiesisko attiecību un ir sagaidāmas būtiskas finansiālas sekas (85).

161. Taču šajā gadījumā nekas konkrēti neliecina par to, ka šāda rīcība būtu attaisnota. Proti, nepastāvot citām norādēm, ir jāpieņem, ka tāds tiesiskais regulējums kā šajā gadījumā apstrīdētais, kas rada īpaši nelabvēlīgu situāciju pirms 1951. gada dzimušajām homoseksuālajām personām, skar ievērojami mazāk darba ņēmēju vai pārdzīvojušo laulāto nekā, piemēram, diskriminācijas dzimuma dēļ gadījumā, kas bija sprieduma Barber (86) pamatā. Attiecīgi arī iespējamam papildu slogam attiecībā uz profesionālo pensiju shēmu un citām līdzīgām shēmām šajā gadījumā vajadzētu būt samērīgam. Tas tā ir it īpaši tādēļ, ka attiecīgās sistēmas finansēšana jau sākotnēji pamatojās uz pieņēmumu, ka darba ņēmēji apprecēsies. Ja D. L. Parris būtu apprecējis sievieti, tās pārdzīvojušā laulātā pensijas finansēšana, ciktāl secināms, nešaubīgi tiktu ņemta vērā, veicot aprēķinus saistībā ar pabalstu shēmu.

162. Neraugoties uz minēto, Tiesa regulāri noraida sprieduma iedarbības laikā ierobežošanu, ja runa nav par tās pirmo spriedumu saistībā ar konkrētu juridisku problēmu (87). Tas tā ir šajā gadījumā: tas, ka Direktīva 2000/78 ir piemērojama pārdzīvojušā laulātā pensijām, ko izmaksā atbilstoši profesionālās vecuma pensijas shēmām, ir skaidrs kopš sprieduma Maruko. Tā kā attiecīgajā lietā sprieduma iedarbības ierobežošana tika expressis verbis noraidīta (88), par šādu rīcību arī šajā gadījumā nevar būt runas.

163. Taču, ja Tiesa piemērotu šādu ierobežojumu, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai to nevajadzētu attiecināt vismaz uz to personu tiesībām, kas noteiktajā laikā ir veikušas pasākumus, lai aizsargātu savas tiesības, neatkarīgi no tā, vai tās ir cēlušas prasību vai izmantojušas līdzvērtīgu tiesību aizsardzības līdzekli (89). Pie šīm personām it īpaši pieder D. L. Parris

VI – Secinājumi

164. Ņemot vērā iepriekš izklāstīto argumentāciju, es iesaku Tiesai uz Īrijas Labour Court lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, pamatojoties uz pirmo prejudiciālo jautājumu, atbildēt šādi:

Ir konstatējama aizliegta netieša diskriminācija seksuālās orientācijas dēļ saskaņā ar Direktīvas 2000/78/EK 2. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 2. panta b) apakšpunktu, ja profesionālā vecuma pensijas shēmā vienāda dzimuma partneriem reģistrētās partnerattiecībās tiesības uz pārdzīvojušā laulātā pensiju ir saistītas ar nosacījumu, ka partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām ir tikušas reģistrētas līdz shēmā apdrošinātā darba ņēmēja 60 gadu vecuma sasniegšanai, ja skartajām personām vienlaicīgi juridiski nebija iespējams reģistrēt šādas partnerattiecības starp divām vienāda dzimuma personām vai noslēgt laulību pirms šīs vecuma robežas sasniegšanas.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Skat. spriedumu Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 21. punkts) par diskrimināciju vecuma dēļ un spriedumu Léger (C‑528/13, EU:C:2015:288, 48. punkts) par seksuālo orientāciju.

3 – Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV 2000, L 303, 16. lpp.; OV Īpašais izdevums latviešu valodā, 5. nod., 4. sēj., 79. – 85. lpp.; turpmāk tekstā arī – “Direktīva 2000/78” vai vienkārši “direktīva”).

4 – Spriedumi Kücükdeveci (C‑555/07, EU:C:2010:21, 21. punkts), Prigge u.c. (C‑447/09, EU:C:2011:573, 38. punkts) un DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 22. punkts).

5 – 1990. gada Pensiju likums.

6 – Grozījumi tika izdarīti ar Social Welfare (Miscellaneous Provisions) Act 2004 (2004. gada Sociālās labklājības likumu (citi noteikumi)), ar kuru Pensions Act 1990 tika papildināts ar jaunu VII nodaļu Direktīvas 2000/78 transponēšanai.

7 – 2010. gada Reģistrētu partnerattiecību un konkubināta partneru tiesību un pienākumu likums.

8 – Civil Partnership (Recognition of Registered Foreign Relationships) Order 2010, I., 649. lpp.

9 – Dublinas Darba lietu tiesa.

10 – Apvienotajā Karaliste jāpiemēro ir Civil Partnership Act 2004 (2004. gada Partnerattiecību likums).

11 – Saskaņā ar iesniedzējtiesas sniegto informāciju 2008. gadā veiktās aktuārās pārbaudes laikā tika secināts, ka pensiju shēma bija spējīga apmierināt tās dalībnieku tiesības uz pensiju vairs tikai 37 % apmērā.

12 – Skat. spriedumu Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179); līdzīgi spriedums Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 66. punkts).

13 – Par saskaņotību starp šo un darba samaksas jēdzienu LESD 157. pantā (agrāk – EEK līguma 119. pants vai EKL 141. pants) skat. Direktīvas 2000/78 preambulas 13. apsvērumu.

14 – Spriedumi Bilka-Kaufhaus (170/84, EU:C:1986:204, 22. un 23. punkts), Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209, 28.–30. punkts) un Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 45. punkts); šajā pašā nozīmē spriedums Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 30.–33. punkts).

15 – Spriedums Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 45. punkts); šajā pašā nozīmē – par tagadējo LESD 157. pantu – spriedumi Ten Oever (C‑109/91, EU:C:1993:833, 12. un 13. punkts), Coloroll Pension Trustees (C‑200/91, EU:C:1994:348, 18. punkts) un Menauer (C‑379/99, EU:C:2001:527, 18. punkts).

16 – Skat. arī Direktīvas 2000/78 preambulas 13. apsvērumu.

17 – Skat. spriedumus Beune (C‑7/93, EU:C:1994:350, 38. punkts), Griesmar (C‑366/99, EU:C:2001:648, 37. punkts), Niemi (C‑351/00, EU:C:2002:480, 43. punkts) un Komisija/Grieķija (C‑559/07, EU:C:2009:198, 46. punkts).

18 – Spriedumi Beune (C‑7/93, EU:C:1994:350, 43. un 45. punkts), Griesmar (C‑366/99, EU:C:2001:648, 28. un 30. punkts), Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 46. un 48. punkts) un Komisija/Grieķija (C‑559/07, EU:C:2009:198, 47. un 50. punkts).

19 – Spriedumi Brock (68/69, EU:C:1970:24, 6. punkts), Licata/WSA (270/84, EU:C:1986:304, 31. punkts), Pokrzeptowicz-Meyer (C‑162/00, EU:C:2002:57, 50. punkts), Monsanto Technology (C‑428/08, EU:C:2010:402, 66. punkts) un Komisija/Moravia Gas Storage (C‑596/13 P, EU:C:2015:203, 32. punkts).

20 – Skat. spriedumu Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, it īpaši 19., 20. un 79. punkts); līdzīgi spriedums Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, it īpaši 22. un 66. punkts).

21 – Spriedums Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209, 40.–45. punkts).

22 – Spriedumi Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 77.–79. punkts) un Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 66. punkts).

23 – Spriedums Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 57.–64. punkts).

24 – Spriedums Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 66. punkts).

25 – Skat. manus secinājumus lietā Andersen (C‑499/08, EU:C:2010:248, 28. punkts).

26 – Šajā ziņā – arī ja saistībā ar diskrimināciju vecuma dēļ – skat. Direktīvas 2000/78 preambulas 25. apsvēruma pēdējo teikumu. Skat. arī šīs direktīvas 4. panta 1. punkta un 6. panta formulējumu, atbilstoši kuram dalībvalstis, pamatojoties uz tajos attiecīgi sīkāk izklāstītajām pamatojumam izvirzītajām prasībām, var paredzēt, ka “dažāda attieksme [..] neveido diskrimināciju”. Līdzīgi ir nospriests – ne vienmēr vienveidīgajā – judikatūrā; piemēram, par diskrimināciju vecuma dēļ skat. spriedumu Vital Pérez (C‑416/13, EU:C:2014:2371, 27. punkts).

27 – Šādi jau manos secinājumos lietā Andersen (C‑499/08, EU:C:2010:248, 31. punkts) un – par saistīto Direktīvu 2000/43/EK – manos secinājumos lietā CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:170, 73. punkts); skat. arī spriedumu Hay (C‑267/12, EU:C:2013:823, 45. punkts).

28 – Skat., piemēram, spriedumus Dekker (C‑177/88, EU:C:1990:383, 12. un 17. punkts), Handels‑ og Kontorfunktionærernes Forbund (C‑179/88, EU:C:1990:384, 13. punkts), Busch (C‑320/01, EU:C:2003:114, 39. punkts), Kiiski (C‑116/06, EU:C:2007:536, 55. punkts), Kleist (C‑356/09, EU:C:2010:703, 31. punkts), Ingeniørforeningen i Danmark (C‑499/08, EU:C:2010:600, 23. un 24. punkts), Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 72. punkts), Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 52. punkts) un Hay (C‑267/12, EU:C:2013:823, 41. un 44. punkts); šajā pašā nozīmē arī spriedums CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 76., 91. un 95. punkts).

29 – Par diskrimināciju dzimuma dēļ, atsaucoties uz grūtniecību, skat. spriedumus Dekker (C‑177/88, EU:C:1990:383, 12. un 17. punkts), Handels‑ og Kontorfunktionærernes Forbund (C‑179/88, EU:C:1990:384, 13. punkts) un Busch (C‑320/01, EU:C:2003:114, 39. punkts).

30 – Tādēļ nav pamatots atbildētāju iestāžu iebildums par to, ka arī pirms 1951. gada dzimušajiem heteroseksuālajiem darba ņēmējiem, iespējams, atsevišķos gadījumos bija liegts noslēgt laulību ar savu vēlamo partneri laikus pirms to 60. dzimšanas dienas, jo viņi šajā ziņā neizpildīja juridiskos nosacījumus. Tas tādēļ, ka šajā ziņā nav runa nedz par retiem izņēmumiem (piemēram, skartajai personai neesot pilngadīgai vai apveltītai ar tiesībspēju), nedz par gadījumiem, kad, pamatojoties uz darba ņēmēja brīvu izvēli, vēl bija spēkā iepriekšējā – arī ja, iespējams, izirusī – laulība un tādēļ nevarēja tikt noslēgta otra laulība. Šāda situācija vispār nav salīdzināma ar pirms 1951. gada dzimušu homoseksuālu darba ņēmēju situāciju, jo viņiem ne tikai retos izņēmuma gadījumos, bet arī kā grupai vispār bija liegts līdz 60 gadu vecuma sasniegšanai noslēgt savienību uz mūžu.

31 – Šajā ziņā skat. spriedumus Runevič-Vardyn un Wardyn (C‑391/09, EU:C:2011:291, 43. punkts), kā arī CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 42. un 66. punkts) attiecīgi par saistīto Direktīvu 2000/43.

32 – Skat. tostarp saistībā ar darba ņēmēju brīvu pārvietošanos pasludināto spriedumu O’Flynn (C‑237/94, EU:C:1996:206, 18. punkts). Atbilstoši tam par netiešu diskrimināciju pilsonības dēļ ir jāuzskata ne tikai tādi valsts tiesību nosacījumi, kas būtībā vai ļoti lielā mērā ietekmē migrējošus darba ņēmējus, bet arī neitrāli nosacījumi, kurus darba ņēmēji pilsoņi var izpildīt vieglāk nekā migrējoši darba ņēmēji, un, visbeidzot, arī nosacījumi, kuru gadījumā pastāv risks, ka tie īpaši negatīvi ietekmēs migrējošus darba ņēmējus.

33 – Minēto var trāpīgi aprakstīt, izmantojot īpaši pazīstamo piemēru par sieviešu nepilna darba laika darba ņēmēju diskrimināciju: ja daļēja darba laika darbaspēkam tiek liegts saņemt konkrētu pabalstu – piemēram, apmaksātu slimības atvaļinājumu spriedumā Rinner-Kühn (171/88, EU:C:1989:328) –, lai izdarītu pieņēmumu par netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ pietiek ar to, ka šis tiesiskais regulējums īpaši negatīvi ietekmē sievietes. Tas, ka arī daži vīrieši var izjust tās pašas negatīvās sekas, proti, ja tie strādā daļēju darba laiku, manā ieskatā, nevar liegt izdarīt pieņēmumu par netiešu diskrimināciju dzimuma dēļ tāpat kā a contrario tas, ka dažas sievietes var neizjust attiecīgās negatīvās sekas, ja tās strādā pilnu darba laiku.

34 – Spriedumi Palacios de la Villa (C‑411/05, EU:C:2007:604, 56. un 57. punkts), Age Concern England (C‑388/07, EU:C:2009:128, 44. un 45. punkts) un Rosenbladt (C‑45/09, EU:C:2010:601, 58. punkts).

35 – Šajā pašā nozīmē spriedums CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 83. punkts, lasot to kopā ar 80. punktu), kurā Tiesa par netiešu pierādījumu Diskriminācijas novēršanas direktīvas mērķu neievērošanai uzskata apstākli, ja uzņēmums nespēj sniegt konkrētas ziņas par pasākuma nepieciešamību, bet gan tikai apgalvo, ka iemesli esot “vispārzināmi”.

36 – Es vēlos piebilst, ka 60 gadu vecuma robežas mērķis teorētiski varētu būt arī izslēgt pārāk lielu pensiju piešķiršanu, jo lielākā daļa personu šajā vecumā jau citādā veidā ir iepriekš parūpējusies par savu mūža nogali. Taču šajā gadījumā nekas neliecina par šādu mērķi, it īpaši tādēļ, ka šajā gadījumā apstrīdētā 60 gadu vecuma robeža tieši nav saistīta ar partnera, kuram ir jāpiešķir pensija, vecumu, bet gan vienīgi ar darba ņēmēja, kas ir pensiju shēmas dalībnieks, vecumu.

37 – Par sociālā nodrošinājuma sistēmu finansiālo stabilitāti skat. tostarp spriedumus Kohll (C‑158/96, EU:C:1998:171, 41. punkts) un Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 77. punkts); par ļaunprātīgas rīcības aizliegumu skat. spriedumus Halifax u.c. (C‑255/02, EU:C:2006:121, 68. punkts) un Torresi (C‑58/13 un C‑59/13, EU:C:2014:2088, 42. punkts).

38 – Spriedumi Maizena u.c. (137/85, EU:C:1987:493, 15. punkts), Apvienotā Karaliste/Padome (C‑84/94, EU:C:1996:431, 57. punkts), British American Tobacco (Investments) un Imperial Tobacco (C‑491/01, EU:C:2002:741, 122. punkts), Digital Rights Ireland (C‑293/12 un C‑594/12, EU:C:2014:238, 46. punkts) un Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 67. punkts).

39 – Spriedumi Schräder HS Kraftfutter (265/87, EU:C:1989:303, 21. punkts), Jippes u.c. (C‑189/01, EU:C:2001:420, 81. punkts) un ERG u.c. (C‑379/08 un C‑380/08, EU:C:2010:127, 86. punkts); šajā pašā nozīmē arī spriedums Gauweiler u.c. (C‑62/14, EU:C:2015:400, 91. punkts).

40 – Īpašības vārda “pienācīgs” izmantošana Direktīvas 2000/78 2. panta 2. punkta a) apakšpunkta i) punktā vācu valodas redakcijā ir neierasta. Kā liecina citas valodu redakcijas (angļu valodā: “appropriate”, franču valodā: “appropriés”, itāļu valodā: “appropriati”, spāņu valodā: “adecuados”, holandiešu valodā: “passend”), vācu valodā precīzāks būtu bijis īpašības vārds “piemērots”.

41 – Tā, piemēram, īpaši par Direktīvu 2000/78 spriedumi Petersen (C‑341/08, EU:C:2010:4, 53. punkts) un HK Danmark (C‑476/11, EU:C:2013:590, 67. punkts); turklāt par saskaņotības prasību skat. galvenokārt spriedumus Hartlauer (C‑169/07, EU:C:2009:141, 55. punkts) un Hiebler (C‑293/14, EU:C:2015:843, 65. punkts).

42 – Īrijā minimālais vecums valsts vecuma pensijas saņemšanai ir 66 gadi; skat. The 2015 Ageing Report, Underlying Assumptions and Projection Methodologies, Joint Report prepared by the European Commission (DG ECFIN) and the Economic Policy Committee (AWG), II daļa, 199. lpp. (ISSN 0379‑0991, internetā pieejams šādā vietnē: http://ec.europa.eu/economy_finance/publications/european_economy/2014/pdf/ee8_en.pdf, pēdējo reizi aplūkota 2016. gada 19. aprīlī).

43 – Šajā ziņā skat. manus secinājumus lietās CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:170, 123. punkts) un Belov (C‑394/11, EU:C:2012:585, 108. punkts).

44 – Šajā ziņā – par Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu – spriedumi HK Danmark (C‑476/11, EU:C:2013:590, 66. punkts) un Dansk Jurist‑ og Økonomforbund (C‑546/11, EU:C:2013:603, 58. punkts).

45 – Šajā ziņā, piemēram, par samērīguma pārbaudi saistībā ar Direktīvas 2000/78 6. panta 1. punktu spriedums Dansk Jurist‑ og Økonomforbund (C‑546/11, EU:C:2013:603, 69. punkts).

46 – Šajā ziņā spriedumi Dansk Jurist‑ og Økonomforbund (C‑546/11, EU:C:2013:603, 70. punkts) un Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 78. un 79. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Hlozek (C‑19/02, EU:C:2004:204, 58. punkts).

47 – Šajā ziņā runa ir par laikposmu starp darba ņēmēja pensionēšanos un viņa nāvi (šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 22. punkta pēdējo daļu).

48 – Šajā ziņā spriedumi Palacios de la Villa (C‑411/05, EU:C:2007:604, 73. punkts) un Ingeniørforeningen i Danmark (C‑499/08, EU:C:2010:600, 47. punkts) attiecīgi par diskriminācijas vecuma dēļ problēmām saistībā ar Direktīvu 2000/78; skat. arī spriedumu CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 123. punkts), kā arī manus secinājumus šajā lietā (EU:C:2015:170, 131. punkts) un lietā Belov (C‑394/11, EU:C:2012:585, 117. punkts) attiecīgi par Direktīvu 2000/43.

49 – Šajā pašā nozīmē spriedums Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 51. punkts).

50 – Spriedumi Specht u.c. (no C‑501/12 līdz C‑506/12, C‑540/12 un C‑541/12, EU:C:2014:2005, 77. punkts) un Schmitzer (C‑530/13, EU:C:2014:2359, 41. punkts); šajā pašā nozīmē – par vienlīdzīgu attieksmi pret vīriešiem un sievietēm – spriedumi Hill un Stapleton (C‑243/95, EU:C:1998:298, 40. punkts), Jørgensen (C‑226/98, EU:C:2000:191, 39. punkts), kā arī Schönheit un Becker (C‑4/02 un C‑5/02, EU:C:2003:583, 85. punkts).

51 – Minētais ir spēkā vēl jo vairāk tad, ja apstrīdētās vecuma robežas gadījumā 20. gs. septiņdesmitajos gados patiešām, kā norādīts lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, būtu bijusi runa par Īrijā vispārpieņemtu profesionālo pensiju shēmu saturu formu.

52 – Šajā ziņā skat. spriedumus Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179) un Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286).

53 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 40. punktu un 19. zemsvītras piezīmi.

54 – Pastāvīgā judikatūra; kā jaunāko skat. spriedumu DI (C‑441/14, EU:C:2016:278, 29.–37. punkts un 43. punkts) par Direktīvā 2000/78 paredzēto diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu.

55 – Skat., piemēram, spriedumus Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, it īpaši 19., 20. un 79. punkts) un Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, it īpaši 22. un 66. punkts) par Direktīvu 2000/78, kā arī spriedumu CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, it īpaši 22. punkts) par Direktīvu 2000/43.

56 – Spriedumi Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 58.–60. punkts) un Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 34.–36. punkts).

57 – Spriedumi Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 73. punkts), Römer (C‑147/08, EU:C:2011:286, 52. punkts) un Hay (C‑267/12, EU:C:2013:823, 47. punkts).

58 – Šajā ziņā spriedumi Ten Oever (C‑109/91, EU:C:1993:833, 13. punkts), Coloroll Pension Trustees (C‑200/91, EU:C:1994:348, 18. punkts) un Menauer (C‑379/99, EU:C:2001:527, 18. punkts) attiecīgi par tādām pašām problēmām saistībā ar EEK līguma 119. pantu (tagad – LESD 157. pants).

59 – Šajā ziņā spriedums Coleman (C‑303/06, EU:C:2008:415, it īpaši 38., 43., 48., 50. un 51. punkts), kurā tika izdarīts pieņēmums par darba ņēmējas tiešu diskrimināciju invaliditātes dēļ, kuras gadījumā invalīde nebija viņa pati, bet gan viņas aprūpē esošais bērns.

60 – Līdz ar 59. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu Coleman (C‑303/06, EU:C:2008:415) šis pats secinājums izriet arī no pasludinātā sprieduma par saistīto Direktīvu 2000/43 CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, it īpaši 56., 59. un 60. punkts), kurā tika atzīts, ka persona var tikt diskriminēta etniskās izcelsmes dēļ, arī ja viņa pati nemaz nepieder etniskai grupai, kas atrodas nelabvēlīgā situācijā, bet gan tiek tikai “līdzdiskriminēta”.

61 – Šajā ziņā, piemēram, spriedums Prigge u.c. (C‑447/09, EU:C:2011:573, 52.–83. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Andersen (C‑499/08, EU:C:2010:248, 31. punkts).

62 – Spriedumi HK Danmark (C‑476/11, EU:C:2013:590, 48. punkts) un Dansk Jurist‑ og Økonomforbund (C‑546/11, EU:C:2013:603, 43. punkts).

63 – Spriedums HK Danmark (C‑476/11, EU:C:2013:590, 49. punkts); skat. arī manus secinājumus šajā lietā (EU:C:2013:65, 36. punkts).

64 – Katrā ziņā šāds aktuārs aspekts šajā gadījumā saskaņā ar Labour Court sniegtajām ziņām nevarēja tikt pierādīts.

65 – Spriedumi HK Danmark (C‑476/11, EU:C:2013:590, 46. un 52. punkts) un Dansk Jurist‑ og Økonomforbund (C‑546/11, EU:C:2013:603, 41. punkts).

66 – Kā parāda spriedums HK Danmark (C‑476/11, EU:C:2013:590, 51. punkts un 52. punkta pirmais teikums), Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta analogi paplašinātas attiecināšanas aizliegums ir spēkā pat tad, ja ir jāattaisno “mazāk smagi diskriminācijas vecuma dēļ veidi”.

67 – Spriedums Dansk Jurist‑ og Økonomforbund (C‑546/11, EU:C:2013:603, 39. punkts). Ne bez pamata Direktīvas 2000/78 6. panta 2. punkta formulējumā pretēji 6. panta 1. punktam netiek lietots vārds “tostarp”.

68 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 70. un 71. punktu.

69 – Spriedumi Age Concern England (C‑388/07, EU:C:2009:128, 46. punkts), Hütter (C‑88/08, EU:C:2009:381, 41. punkts) un Prigge u.c. (C‑447/09, EU:C:2011:573, 80.–82. punkts); skat. arī manus secinājumus lietā Andersen (C‑499/08, EU:C:2010:248, 31. punkts un 29. zemsvītras piezīme).

70 – Ņemot vērā minēto, nav pamatots atbildētāju iestāžu apgalvojums, ka vecuma robežas 6. panta 2. punkta izpratnē “nav jāattaisno”. Arī šādām vecuma robežām, bez šaubām, ir jāiztur samērīguma pārbaude.

71 – Skat. iepriekš šo secinājumu 74.–99. punktu.

72 – Skat. iepriekš šo secinājumu 110. punktu.

73 – Skat. iepriekš šo secinājumu 146. punktu.

74 – Līdz šim šajā ziņā tiek izmantots arī jēdziens “dažāda veida diskriminācija”. Taču šis jēdziens var maldināt, jo tas liek domāt, ka ir konstatējama divu veidu atšķirīga attieksme, kuras gadījumā katrs atsevišķais veids jau – pilnīgi neatkarīgi no otrā – būtu jāuzskata par diskrimināciju, un, pastāvot vēl citiem atšķirīgas attieksmes pamatiem, tā labākajā gadījumā būtu vēl izteiktāka. Taču šajā gadījumā aplūkojamās problēmas ir saistītas ar tādu divu vai vairāku faktoru mijiedarbību, no kuriem katrs atsevišķi pats par sevi vēl nenozīmē skarto personu diskrimināciju.

75 – Man prātā nāk, piemēram, spriedumi Kleist (C‑356/09, EU:C:2010:703, vecuma un dzimuma mijiedarbība), Odar (C‑152/11, EU:C:2012:772, vecuma un invaliditātes mijiedarbība) un Z (C‑363/12, EU:C:2014:159, dzimuma un iespējamas invaliditātes mijiedarbība), kā arī izskatīšanā esošā lieta Milkova (C‑406/15, invaliditātes un ierēdņa statusa mijiedarbība).

76 – Burri un Schiek. “Multiple Discrimination in EU Law – Opportunities for legal responses to intersectional gender discrimination?” 2009, izdevējs Eiropas Komisija, 3. un 4. lpp.; Baer, Bittner un Götsche. “Mehrdimensionale Diskriminierung – Begriffe, Theorien und juristische Analyse”. Berlīne, 2010, 10. un nākamās lpp.; Bamforth, Malik un O’Cinneide. “Discrimination Law: Theory and Context”, Londona, 2008, 541. lpp.; skat. arī Eiropas Komisijas pasūtīto un 2007. gada septembrī publicēto ziņojumu “Bekämpfung von Mehrfachdiskriminierung – Praktiken, Politikstrategien und Rechtsvorschriften”.

77 – Crenshaw, K. “Demarginalizing the Intersection of Race and Sex: A Black Feminist Critique of Antidiscrimination Doctrine”. No: The University of Chicago Legal Forum. 1989, 139. – 167. lpp.

78 – Eiropas Parlamenta 2009. gada 2. aprīļa normatīvā rezolūcija par priekšlikumu Padomes direktīvai par vienlīdzīgas attieksmes principa īstenošanu neatkarīgi no reliģijas vai pārliecības, invaliditātes, vecuma vai dzimumorientācijas, P6_TA(2009) 0211, 21. un 22. lpp.

79 – Komisijas ziņojums Eiropas Parlamentam un Padomei – Kopīgs ziņojums par [..] Direktīvas [2000/43/EK] [..] un [..] Direktīvas [2000/78/EK] [..] piemērošanu, iesniegts 2014. gada 17. janvārī, COM(2014) 2 final, 11. lpp.; Komisijas paziņojums Eiropas Parlamentam, Padomei, Eiropas Ekonomikas un Sociālo lietu komitejai un Reģionu komitejai – Nediskriminācija un vienlīdzīgas iespējas. No jauna izteikta apņemšanās; iesniegts 2008. gada 2. jūlijā, COM(2008) 420, galīgā redakcija, 10. lpp.

80 – Tā, piemēram, Savienības likumdevējs attiecībā uz par labu tendencioziem uzņēmumiem ieviesto īpašo atšķirīgas attieksmes reliģijas vai uzskatu dēļ pamatu Direktīvas 2000/78 4. panta 2. punktā expressis verbis izvirza nosacījumu, ka tai “nekādā gadījumā nebūtu jāattaisno nekāda diskriminācija.” Līdzīgi Savienības likumdevējs direktīvas 6. panta 2. punktā atļauj konkrētu vecuma robežu noteikšanu un konkrētu vecuma kritēriju ņemšanu vērā “ar noteikumu, ka tā rezultātā nenotiek diskriminācija dzimuma dēļ”. Direktīvas preambulas trešajā apsvērumā tiek īpaši uzsvērts, ka “sievietes bieži vien ir dažāda veida diskriminācijas upuri”. Turklāt arī Komisija savā 2014. gada 17. janvāra ziņojumā papildus pauž viedokli, ka Direktīvā 2000/78 zināmā mērā jau ir atļauts “apvienot divus vai vairākus diskriminācijas iemeslus, kas jānovērš vienā situācijā”, COM(2014) 2 final, 11. lpp.

81 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 54.–64. punktu.

82 – Šajā pašā nozīmē par saistīto Direktīvu 2000/43 spriedumi Runevič-Vardyn un Wardyn (C‑391/09, EU:C:2011:291, 43. punkts) un CHEZ Razpredelenie Bulgaria (C‑83/14, EU:C:2015:480, 42. un 66. punkts).

83 – Vienmēr ar nosacījumu, ka pieņēmums par diskrimināciju netiek izdarīts, jau pamatojoties uz vienu no šiem abiem faktoriem pašu par sevi, kā es to daru saistībā ar pirmo un otro jautājumu.

84 – Šajā ziņā skat. šo secinājumu 74.–99. punktu.

85 – Spriedumi Defrenne (“Defrenne II”, 43/75, EU:C:1976:56, 69. un 70. punkts), Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209, 44. punkts) un Bosman (C‑415/93, EU:C:1995:463, 144. punkts).

86 – Spriedums Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209).

87 – Spriedumi Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209, 41. punkts), Bosman (C‑415/93, EU:C:1995:463, 142. punkts), Meilicke u.c. (C‑292/04, EU:C:2007:132, 36. punkts) un Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 77. punkts).

88 – Spriedums Maruko (C‑267/06, EU:C:2008:179, 77.–79. punkts).

89 – Spriedumi Barber (C‑262/88, EU:C:1990:209, 44. punkts) un Bosman (C‑415/93, EU:C:1995:463, 144. punkts); līdzīgi spriedums UNIS un Beaudout Père et Fils (C‑25/14 un C‑26/14, EU:C:2015:821, 53. punkts).