Language of document : ECLI:EU:C:2014:256

TIESAS SPRIEDUMS (ceturtā palāta)

2014. gada 10. aprīlī (*)

Satura rādītājs

I –  Atbilstošās tiesību normas

II –  Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

III –  Prasības Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

IV –  Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

V –  Par apelācijas sūdzībām

A –  Par Komisijas apelācijas sūdzību

1.  Par pirmajiem trim pamatiem un septīto pamatu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

2.  Par secinājumiem, kas ir jāizdara no Komisijas apelācijas sūdzības pamatotības

B –  Par Reyrolle apelācijas sūdzību

1.  Par pirmo pamatu, kas attiecas uz sodu un sankciju individualitātes principa pārkāpumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

2.  Par otro pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

C –  Par SEHV un Magrini apelācijas sūdzību

1.  Par diviem pirmajiem pamatiem, kas attiecīgi ir balstīti uz principa “ne ultra petita” pārkāpumu un res judicata spēka neievērošanu

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Tiesas vērtējums

2.  Par secinājumiem, kas ir jāizdara no SEHV un Magrini apelācijas sūdzības pamatotības

VI –  Par tiesāšanās izdevumiem

Apelācija – Konkurence ‒ Aizliegta vienošanās – Projektu, kas saistīti ar gāzes izolācijas slēgiekārtām, tirgus – Solidāra atbildība par naudas soda samaksu – Uzņēmuma jēdziens – Personiskās atbildības un sodu un sankciju individualitātes principi ‒ Vispārējās tiesas neierobežotā kompetence ‒ Princips “ne ultra petita” ‒ Samērīguma un vienlīdzīgas attieksmes principi

Apvienotās lietas no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P

par trīs apelācijas sūdzībām atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas statūtu 56. pantam, kas iesniegtas 2011. gada 13. un 16. maijā,

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Antoniadis, kā arī R. Sauer un N. von Lingen, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā (C‑231/11 P),

apelācijas sūdzības iesniedzēja,

pārējie lietas dalībnieki:

Siemens AG Österreich, Vīne (Austrija),

VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG, Vīne,

Siemens Transmission & Distribution Ltd, Mančestra (Apvienotā Karaliste),

Siemens Transmission & Distribution SA, Grenoble (Francija)

Nuova Magrini Galileo SpA, Bergamo (Itālija),

ko pārstāv H. Wollmann un F. Urlesberger, Rechtsanwälte,

prasītājas pirmajā instancē,

un

Siemens Transmission & Distribution Ltd (C‑232/11 P),

Siemens Transmission & Distribution SA,

Nuova Magrini Galileo SpA (C‑233/11 P),

ko pārstāv H. Wollmann un F. Urlesberger, Rechtsanwälte,

prasītājas,

otra lietas dalībniece –

Eiropas Komisija, ko pārstāv A. Antoniadis, kā arī R. Sauer un N. von Lingen, pārstāvji, kas norādīja adresi Luksemburgā,

atbildētāja pirmajā instancē.

TIESA (ceturtā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks, K. Lēnartss [K. Lenaerts], kas pilda ceturtās palātas priekšsēdētāja pienākumus, tiesneši M. Safjans [M. Safjan], J. Malenovskis [J. Malenovský] un A. Prehala [A. Prechal] (referente),

ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],

sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2013. gada 2. maija tiesas sēdi,

noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus 2013. gada 19. septembra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Ar savām apelācijas sūdzībām Eiropas Komisija, Siemens Transmission & Distribution Ltd, Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo SpA (turpmāk tekstā šīs trīs sabiedrības kopā – “prasītājas sabiedrības”) lūdz daļēji atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta spriedumu apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens Österreich u.c./Komisija (Krājums, II‑793. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar ko tā daļēji atcēla un grozīja Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmumu C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas), kura kopsavilkums tika publicēts Eiropas Savienības Oficiālajā Vēstnesī (OV 2008, C 5, 7. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

I –  Atbilstošās tiesību normas

2        Padomes 2002. gada 16. decembra Regulas (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [EKL] 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.), 23. pantā “Soda naudas [Naudas sodi]” ir paredzēts:

“[..]

2.      Komisija ar lēmumu var uzlikt soda naudas [naudas sodus] uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tās tīši vai nolaidības dēļ:

a)      pārkāpj [EKL] 81. vai 82. pantu [..]

[..]

3.      Nosakot soda naudas [naudas soda] apmēru, ņem vērā pārkāpuma smagumu un ilgumu.

[..]”

3        Saskaņā ar šīs regulas 31. pantu “Pārskatīšana Eiropas Kopienu Tiesā”:

“Eiropas Kopienu Tiesai ir neierobežota jurisdikcija pārskatīt lēmumus, ar kuriem Komisija noteikusi soda naudu [naudas sodu] vai periodiska soda naudu [kavējuma naudu]. Tā var atcelt, samazināt vai palielināt uzliktos naudas sodus vai periodiskos kavējuma maksājumus [kavējuma naudu].”

II –  Tiesvedības priekšvēsture un apstrīdētais lēmums

4        Šīs lietas rašanās faktus, kas ir izklāstīti pārsūdzētā sprieduma 1.–22. punktā, var apkopot šādi.

5        Strīds attiecas uz aizliegtu vienošanos par gāzes izolācijas slēgiekārtu (turpmāk tekstā – “GIS”), ko izmanto, lai kontrolētu enerģijas plūsmu elektrotīklos, pārdošanu. Runa ir par smagu elektrisku iekārtu, kas tiek izmantota kā galvenā sastāvdaļa ekspluatācijai gatavās elektriskajās apakšstacijās.

6        Pārsūdzētā sprieduma 1.–3. punktā dažādas šajā strīdā iesaistītās sabiedrības ir aprakstītas šādi:

“1      1998. gada 20. septembrī VA Technologie AG [(turpmāk tekstā – “VA Technologie”)] iegādājās Rolls‑Royce meitas sabiedrību, proti, Reyrolle Ltd, kas kļuva par VA Tech Reyrolle Ltd, pēc tam – par Siemens Transmission & Distribution Ltd [..] (turpmāk tekstā – “Reyrolle”). 2001. gada 13. martā VA Technologie ar meitas sabiedrības, kura tai pilnībā pieder, proti, VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG [..] (turpmāk tekstā – “KEG”), starpniecību ieguldīja Reyrolle jaunizveidotajā sabiedrībā VA Tech Schneider High Voltage GmbH (turpmāk tekstā – “VAS”), kurā tai ar savas meitas sabiedrības starpniecību pieder 60 % kapitāldaļu, bet pārējās kapitāldaļas pieder Schneider Electric SA [(turpmāk tekstā – “Schneider”)]. Pēdējās minētās sabiedrības ieguldījums VAS bija Schneider Electric High Voltage SA, kas kļuva par VA Tech Transmission & Distribution SA, pēc tam par Siemens Transmission & Distribution SA [..] (turpmāk tekstā – “SEHV”), un Nuova Magrini Galileo SpA [..] (turpmāk tekstā – “Magrini”), kas iepriekš bija tai pilnībā piederošas meitas sabiedrības; kopš 1999. gada SEHV tika apkopotas vairāku Schneider [..] meitas sabiedrību ar augstspriegumu saistītā uzņēmējdarbība.

2      2004. gada oktobrī VA Technologie iegādājās ar KEG starpniecību visas kapitāldaļas, kas Schneider [..] piederēja VAS kapitālā.

3      2005. gadā Siemens AG [turpmāk tekstā – “Siemens”] ieguva ekskluzīvu kontroli pār grupu, kuras mātes sabiedrība bija VA Technologie (turpmāk tekstā – “grupa VA Tech”, izmantojot publisko piedāvājumu, ko izteica meitas sabiedrība, proti, [..] Siemens AG Österreich (turpmāk tekstā – “Siemens Österreich”). Pēc šīs kontroles iegūšanas VA Technologie un pēc tam VAS tika apvienotas ar Siemens Österreich.”

7        2004. gada 3. martā ABB Ltd (turpmāk tekstā – “ABB”) paziņoja Komisijai par aizliegtas vienošanās esamību GIS nozarē un pauda mutvārdu lūgumu par atbrīvošanu no naudas sodiem saskaņā ar Komisijas Paziņojumu par atbrīvojumu no sodanaudas [naudas soda] un sodanaudas [naudas soda] samazināšanu karteļu [aizliegto vienošanos] gadījumos (OV 2002, C 45, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par sadarbību”). 2004. gada 25. aprīlī Komisija piešķīra ABB nosacītu atbrīvojumu.

8        Pamatojoties uz ABB paziņojumiem, Komisija sāka izmeklēšanu un 2004. gada 11. un 12. maijā veica negaidītas pārbaudes Siemens, Areva T&D SA, grupas VA Tech, Hitachi Ltd un Japan AE Power Systems Corp. (turpmāk tekstā – “JAEPS”) telpās. 2006. gada 20. aprīlī Komisija pieņēma paziņojumu par iebildumiem, kas tika paziņots 20 sabiedrībām, kuru skaitā bija prasītājas sabiedrības. 2006. gada 18. un 19. jūlijā attiecīgās sabiedrības tika uzklausītas.

9        2007. gada 24. janvārī Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kas tika paziņots 20 sabiedrībām, kurām bija darīts zināms paziņojums par iebildumiem, proti, papildus prasītājām sabiedrībām – Siemens Österreich, KEG, ABB, Alstom SA, Areva SA, Areva T&D AG, Areva T&D Holding SA, kā arī Areva T&D SA (turpmāk tekstā šīs četras pēdējās sabiedrības kopā – “Areva”), Fuji Electric Holdings Co. Ltd un Fuji Electric Systems Co. Ltd (turpmāk tekstā šīs divas pēdējās sabiedrības kopā – “Fuji”), Hitachi Ltd un Hitachi Europe Ltd (turpmāk tekstā šīs divas pēdējās sabiedrības kopā – “Hitachi”), JAEPS, Schneider, Mitsubishi Electric System Corp. (turpmāk tekstā – “Mitsubishi”) un Toshiba Corp. (turpmāk tekstā – “Toshiba”).

10      Pārsūdzētā sprieduma 14.–16. punktā aizliegtās vienošanās īpašības, kas bija konstatētas apstrīdētajā lēmumā, īsumā ir izklāstītas šādi:

“14      [Apstrīdētā] lēmuma 113.–123. apsvērumā Komisija norādīja, ka dažādie uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, koordinēja GIS projektu piešķiršanu pasaules mērogā, izņemot noteiktus tirgus, saskaņā ar norunātajiem noteikumiem, lai it īpaši paturētu spēkā kvotas, kas lielā mērā atspoguļo to vēsturisko tirgu aplēstās daļas. Tā precizēja, ka GIS projektu piešķiršana tika veikta, pamatojoties uz kopējo “Japānas” kvotu un apvienoto “Eiropas” kvotu, kas pēc tam bija savā starpā jāsadala attiecīgi starp Japānas ražotājiem un Eiropas ražotājiem. Nolīgumā, kas parakstīts Vīnē [(Austrija)] 1988. gada 15. aprīlī (turpmāk tekstā – “GQ nolīgums”), tika paredzēti noteikumi, kas atļāva piešķirt GIS projektus gan Japānas ražotājiem, gan Eiropas ražotājiem un noteikt to vērtību atbilstoši kvotai. Turklāt [apstrīdētā] lēmuma 124.–132. apsvērumā Komisija precizēja, ka dažādie uzņēmumi, kas bija aizliegtās vienošanās dalībnieki, bija vienojušies par nerakstītu nolīgumu (turpmāk tekstā – “vispārējs nolīgums”), saskaņā ar kuru GIS projekti Japānā, no vienas puses, un aizliegtās vienošanās Eiropas dalībnieku valstīs, no otras puses, kopā apzīmētas kā GIS projektu “mītnes valstis”, bija paredzēti vienīgi attiecīgi karteļa Japānas dalībniekiem un Eiropas dalībniekiem. Saistībā ar GIS projektiem “mītnes valstīs” nenotika informācijas apmaiņa starp abām grupām un šie projekti netika atskaitīti no attiecīgajām kvotām.

15      GQ nolīgumā arī bija ietverti noteikumi par informācijas apmaiņu starp abām ražotāju grupām, kas nepieciešama karteļa funkcionēšanai un kuru it īpaši nodrošināja šo grupu sekretāri, par attiecīgo konkursu manipulēšanu un par cenu noteikšanu GIS projektiem, kas nevarēja tikt piešķirti. Saskaņā ar GQ nolīguma 2. pielikumu šis nolīgums attiecās uz visu pasauli, izņemot ASV, Kanādu, Japānu un 17 Rietumeiropas valstis. Turklāt saskaņā ar vispārēju nolīgumu GIS projekti Eiropas valstīs, kas nav “mītnes valstis”, bija arī rezervēti Eiropas grupai, Japānas ražotājiem apņemoties neiesniegt savus piedāvājumus par GIS projektiem Eiropā.

16      Komisija uzskata, ka GIS projektu sadalīšana starp Eiropas ražotājiem tika regulēta ar nolīgumu, kas arī tika parakstīts Vīnē 1988. gada 15. aprīlī un kura virsraksts ir “E‑Group Operation Agreement for GQ‑Agreement” (E grupas nolīgums par GQ nolīguma īstenošanu [..]). Tā norādīja, ka GIS projektu piešķiršana Eiropā notika saskaņā ar tādiem pašiem noteikumiem un procedūrām kā tie, saskaņā ar kuriem notika GIS projektu piešķiršana citās valstīs. Konkrētāk, GIS projekti Eiropā arī bija jāpaziņo, jāizklāsta, jāpiešķir, par tiem jāvienojas, vai tie bija saņēmuši minimālās cenas līmeni.”

11      Pēc faktu konstatācijas un juridiskā vērtējuma veikšanas Komisija apstrīdētajā lēmumā secināja, ka iesaistītie uzņēmumi bija pārkāpuši EKL 81. pantu un 1992. gada 2. maija Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (OV 1994, L 1, 3. lpp.; turpmāk tekstā – “EEZ līgums”) 53. pantu, un noteica tiem naudas sodus, kuru apmērs tika aprēķināts, piemērojot metodoloģiju, kas ir izklāstīta Pamatnostādnēs sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu (OV 1998, C 9, 3. lpp.), un paziņojumu par sadarbību.

12      Komisija nolēma, ka atbilstoši paziņojumam par sadarbību bija jāapmierina ABB lūgums atbrīvot to no naudas soda, bet visi pieteikumi iecietības programmas piemērošanai, tostarp grupas VA Tech iesniegtais pieteikums, bija jānoraida.

13      Apstrīdētā lēmuma 1. un 2. pantā ir noteikts:

1. pants

Šie uzņēmumi ir pārkāpuši [EKL 81. pantu un EEZ līguma 53. pantu], minētajos laikposmos piedaloties nolīgumos un saskaņotās darbībās [GIS] nozarē [Eiropas Ekonomikas zonā (EEZ)]:

[..]

m)      [Magrini] no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam;

n)      [Schneider] no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim;

[..]

p)      Siemens [Österreich] no 1998. gada 20. septembra līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam;

q)      [Reyrolle] no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam;

r)      [SEHV] no 1988. gada 15. aprīļa līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam;

[..]

t)      [KEG] no 1998. gada 20. septembra līdz 2000. gada 13. decembrim un no 2002. gada 1. aprīļa līdz 2004. gada 11. maijam.

2. pants

Par 1. pantā minētajiem pārkāpumiem ir uzlikti šādi naudas sodi:

[..]

j)      Schneider [..]: EUR 3 600 000;

k)      Schneider [..] kopīgi un solidāri ar [SEHV] un [Magrini]: EUR 4 500 000;

l)      [Reyrolle]: EUR 22 050 000, no kuriem:

i)      EUR 17 550 000 kopīgi un solidāri ar [SEHV] un [Magrini] un

ii)      EUR 12 600 000 kopīgi un solidāri ar Siemens [Österreich] un [KEG];

[..].”

III –  Prasības Vispārējā tiesā un pārsūdzētais spriedums

14      No pārsūdzētā sprieduma 33., 34. un 229. punkta izriet, ka savu prasījumu par tiesību akta atcelšanu pamatojumam prasītājas bija izvirzījušas divus pamatus.

15      Pirmais pamats bija saistīts ar EKL 81. panta 1. punkta, EEZ līguma 53. panta 1. punkta un Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. un 3. punkta un 25. panta pārkāpumu. Šis pamats bija sadalīts četrās daļās, no kurām pirmā attiecās uz pierādījumu par apgalvoto pārkāpumu neesamību, otrā – uz kļūdām vērtējumā saistībā ar apgalvotā pārkāpuma ilgumu, trešā – uz uzliktā naudas soda pārmērīgu apmēru un ceturtā – uz apgalvotā pārkāpuma noilgumu attiecībā uz laikposmu pirms 1998. gada 16. jūlija.

16      Otrais pamats bija saistīts ar būtisku procedūras noteikumu un tiesību tikt uzklausītam, un it īpaši prasītāju tiesību uzdot jautājumus apsūdzības lieciniekam, kas izriet no Romā 1950. gada 4. novembrī parakstītās Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6. panta 3. punkta d) apakšpunkta, pārkāpumu.

17      Vispārējā tiesa lielākajā daļā apstiprināja pārkāpuma esamību, ko Komisija ir konstatējusi apstrīdētajā lēmumā, kā arī naudas soda apmēru, kurš noteikts grupai VA Tech kopumā, proti, to naudas sodu summu, kas ir jāmaksā katrai no sabiedrībām, kuras veido šo grupu.

18      Kaut arī Vispārējā tiesa samazināja grupas VA Tech sabiedrību izdarītā pārkāpuma ilgumu, izslēdzot no tā laikposmu no 2002. gada 1. aprīļa līdz 30. jūnijam, un šādā mērā atcēla apstrīdēto lēmumu (pārsūdzētā sprieduma 63.–72. un 236. punkts un tā rezolutīvās daļas 1) punkts), tā pēc tam, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, konstatēja, ka atbilstoši Pamatnostādnēm sodanaudas [naudas soda] noteikšanai, piemērojot Regulas Nr. 17 15. panta 2. punktu un EOTK līguma 65. panta 5. punktu, šis pārkāpuma ilguma samazinājums neietekmēja šīm sabiedrībām noteiktā naudas soda apmēru (tā paša sprieduma 261. punkts).

19      Tomēr pārsūdzētā sprieduma 137.–165. pantā ietvertās argumentācijas beigās Vispārējā tiesa minētā sprieduma 166. punktā konstatēja, ka, uzskatot Reyrolle, SEHV un Magrini par solidāri atbildīgām par naudas soda samaksu, kura summa acīmredzami pārsniedz to kopējo atbildību, neuzskatot Siemens Österreich un KEG par solidāri atbildīgām par daļas no SEHV un Magrini uzliktā naudas soda samaksu un neliekot Reyrolle pašai segt daļu no tai uzliktā naudas soda, Komisija bija pārkāpusi sodu un sankciju individualitātes principu.

20      Minētā sprieduma 167. punktā Vispārējā tiesa secināja, ka ir jāatceļ apstrīdētā lēmuma 2. pants, ciktāl tas attiecas uz SEHV un Magrini uzliekamā naudas soda summas aprēķināšanu un ciktāl tas attiecas uz prasītāju solidāri maksājamo summu noteikšanu.

21      Pārsūdzētā sprieduma 236.–264. punktā Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, grozīja prasītājām noteiktos naudas sodus, šajos dažādajos naudas sodos nosakot arī daļu, kas ir jāsedz katrai sabiedrībai solidāro parādnieku iekšējās attiecībās saskaņā ar principiem, kuri ir izstrādāti minētā sprieduma 158. un 159. punktā.

22      Tāpat arī Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļās 2) punktā atcēla apstrīdētā lēmuma 2. panta j), k) un l) punktus un šīs rezolutīvās daļas 3) punktā naudas sodu apmēru noteica šādi:

“–      [SEHV] un [Magrini] solidāri ar [Schneider]: EUR 8 100 000;

–      [Reyrolle] solidāri ar Siemens [Österreich], [KEG], [SEHV] un [Magrini]: EUR 10 350 000;

–      [Reyrolle] solidāri ar Siemens [Österreich] un [KEG]: EUR 2 250 000;

–      [Reyrolle]: EUR 9 450 000.”

IV –  Lietas dalībnieku prasījumi un tiesvedība Tiesā

23      Komisija savā apelācijas sūdzībā lūdz Tiesu:

–        galvenokārt atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2. punktu, ciktāl tas ir balstīts uz šī sprieduma 157. punktā izdarīto Vispārējās tiesas konstatāciju, ka Komisijai ir jānosaka katrai vienā un tajā pašā uzņēmumā ietilpstošajai sabiedrībai tās daļa no summām, ko solidāri ir piespriests maksāt sabiedrībām, kuras ietilpst šajā uzņēmumā, un atcelt šī sprieduma rezolutīvās daļas 3) punktu, ciktāl Vispārējā tiesa ar minētā sprieduma 158. punktā ietvertajiem apsvērumiem saistībā ar tā paša sprieduma 245., 247., 262. un 263. punktu ir noteikusi jaunas naudas sodu summas un ir noteikusi šo summu daļu, kas ir jāmaksā katrai sabiedrībai;

–        pakārtoti atcelt pārsūdzēto spriedumu, ciktāl šī sprieduma 157. punktā Komisijai ir noteikts pienākums noteikt katrai sabiedrībai, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, tās daļu summās, ko solidāri ir piespriests maksāt sabiedrībām, kuras ietilpst šajā uzņēmumā, un atcelt minēto spriedumu, ciktāl Vispārējā tiesa ar 158. punktā ietvertajiem apsvērumiem saistībā ar tā paša sprieduma 245., 247., 262. un 263. punktu ir noteikusi naudas sodu summas daļu, kas ir jāmaksā katrai sabiedrībai, un tādējādi ir grozījusi apstrīdēto lēmumu;

–        noraidīt prasības apvienotajās lietās T‑122/07, T‑123/07 un T‑124/07, ciktāl tajās ir prasīts atcelt apstrīdētā lēmuma 2. panta j), k) un l) punktu;

–        piespriest atbildētājām apelācijas instancē un prasītājām pirmajā instancē atlīdzināt tiesāšanās izdevumus gan apelācijas tiesvedībā, gan tiesvedībā pirmajā instancē.

24      Reyrolle, SEHV un Magrini lūdz Tiesu:

–        apelācijas sūdzību noraidīt un

–        pilnībā apmierināt to attiecīgos lūgumus.

25      Ar savu apelācijas sūdzību Reyrolle lūdz Tiesu:

–        grozīt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta ceturto ievilkumu, ciktāl naudas sods, kas tajā ir noteikts Reyrolle, ir samazināts vismaz par EUR 7 400 000;

–        pakārtoti atcelt šī sprieduma rezolutīvās daļas 3) punktu, ciktāl tas uz to attiecas, un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

26      Ar savu apelācijas sūdzību SEHV un Magrini lūdz Tiesu:

–        atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu, ciktāl tajā ir atzīta apstrīdētā lēmuma 2. panta j) un k) apakšpunkta spēkā neesamība;

–        atcelt šī sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta pirmo ievilkumu, apstiprināt minētā lēmuma 2. panta j) un k) punktu un attiecībā uz minētā lēmuma 2. panta k) punktu atzīt, ka katrs no solidārajiem kopparādniekiem sedz vienu trešdaļu no summas EUR 4 500 000 apmērā;

–        pakārtoti atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta pirmo ievilkumu un nodot lietu atpakaļ Vispārējai tiesai;

–        katrā ziņā piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Komisija lūdz Tiesu:

–        pilnībā noraidīt Reyrolle apelācijas sūdzību, kā arī SEHV un Magrini apelācijas sūdzību un

–        piespriest prasītājām sabiedrībām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

28      Ar Tiesas priekšsēdētāja 2011. gada 1. jūlija rīkojumu lietas no C‑231/11 P līdz C‑233/11 P rakstveida, mutvārdu procesā un galīgā sprieduma taisīšanai tika apvienotas.

V –  Par apelācijas sūdzībām

A –  Par Komisijas apelācijas sūdzību

29      Komisija savas apelācijas sūdzības pamatojumam norāda septiņus atcelšanas pamatus, kas ir balstīti attiecīgi uz to, ka ir pārkāpts Regulas Nr. 1/2003 23. pants, Vispārējās tiesas neierobežotā kompetence, personīgās atbildības un sodu un sankciju individualitātes principi, princips “ne ultra petita”, sacīkstes princips, pienākums norādīt pamatojumu un Komisijas novērtējuma brīvība, nosakot tiesību subjektus, kam ir noteikta atbildība par pārkāpumu.

30      Pirmie trīs pamati, kā arī septītais pamats ir jāizskata kopā.

1.     Par pirmajiem trim pamatiem un septīto pamatu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

31      Ar savu pirmo pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi Regulas Nr. 1/2003 23. pantu, jo tā šo tiesību normu ir interpretējusi tādējādi, ka tā tai piešķir pilnvaras vai pat paredz pienākumu noteikt dažādu kopparādnieku attiecīgo daļu tā naudas soda samaksā, par ko tie ir solidāri atbildīgi Komisijai, ņemot vērā pārkāpumu, kuru ir izdarījis uzņēmums, kurā tie ietilpst.

32      Pilnvaras noteikt naudas sodu, kas Komisijai ir saskaņā ar minēto tiesību normu, attiecas tikai uz solidaritātes ārējām attiecībām, proti, attiecībām, kas pastāv starp Komisiju un lēmuma adresātiem, kuriem naudas sods ir jāsamaksā solidāri kā viena uzņēmuma dalībniekiem, nevis uz iekšējām attiecībām, kas pastāv starp šiem dažādiem solidārajiem kopparādniekiem.

33      Komisijas pilnvaras vairākām sabiedrībām piespriest solidāri maksāt naudas sodu izriet tieši no “uzņēmumu” atbildības. Savukārt no uzņēmuma jēdziena nevar izsecināt plašāku kompetenci, kas ļautu Komisijai noteikt tiesiskās attiecības starp solidārajiem kopparādniekiem.

34      Ar savu otro pamatu Komisija norāda, ka Vispārējā tiesa, Regulas Nr. 1/2003 23. pantu interpretējot tādējādi, ka tas ietver pilnvaras vai pat pienākumu risināt jautājumu par iekšējām attiecībām starp solidārajiem kopparādniekiem, un, pamatojoties uz to, konkrēti nosakot dažādu prasītāju sabiedrību daļas, ir pārsniegusi pilnvaras, ko tai piešķir tās neierobežotā kompetence, jo šī kompetence attiecas tikai uz ārējām attiecībām starp Komisiju un uzņēmumu, kam ir noteikts naudas sods.

35      Ar savu trešo pamatu Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka pārsūdzētā sprieduma 153. punktā tā ir atzinusi, ka sodu un sankciju individualitātes princips paredz, ka ikvienam lēmuma adresātam, kuram ir piespriests solidāri maksāt naudas sodu, ir jāspēj no šī lēmuma secināt, kāda ir daļa, kas tam būs jāsedz savās attiecībās ar tā solidārajiem kopparādniekiem, ja Komisija ir apmierināta.

36      Šis princips tāpat kā personiskās atbildības princips ir piemērojams uzņēmumam, nevis dažādām juridiskām vienībām, kas veido šo uzņēmumu.

37      Sodu un sankciju individualitātes princips prasa, lai Komisija, nosakot naudas sodu summu, pārbaudītu katra uzņēmuma, kas ir izdarījis pārkāpumu, dalības attiecīgo smagumu, pamatojoties uz attiecīgo uzņēmumu individuālo rīcību un attiecīgā gadījumā uz atbildību pastiprinošiem vai atbildību mīkstinošiem apstākļiem.

38      Ar savu septīto pamatu Komisija apgalvo, ka, ciktāl pārsūdzētā sprieduma 150. punktu var interpretēt tādējādi, ka tai ir pienākums piespriest solidāri maksāt naudas sodu visām vienībām, ko var atzīt par atbildīgām par dalību pārkāpumā, kuru ir izdarījis uzņēmums, tas ir pretrunā izvēles brīvībai, kas šajā ziņā ir šai iestādei.

b)     Tiesas vērtējums

39      Saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu Komisija ar lēmumu var piemērot naudas sodus uzņēmumiem un uzņēmumu apvienībām, ja tie tīši vai nolaidības dēļ pārkāpj EKL 81. vai 82. pantu.

40      Savā pirmajā pamatā Komisija pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 157. punktā ir atzinusi, ka tikai Komisija, īstenojot savu kompetenci uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, var “noteikt dažādu sabiedrību attiecīgo daļu no summām, par kurām tām ir noteikta solidāra atbildība, ciktāl tās ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, un [ka] šo uzdevumu nevar uzticēt valstu tiesām”.

41      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Savienības konkurences tiesības attiecas uz uzņēmumu darbību (it īpaši skat. 2013. gada 8. maija spriedumu lietā C‑508/11 P ENI/Komisija, 82. punkts, un 2013. gada 11. jūlija spriedumu lietā C‑440/11 P Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje, 36. punkts un tajā minētā judikatūra).

42      Līgumu autori ir izvēlējušies izmantot uzņēmuma jēdzienu, ar to apzīmējot tāda konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāju, par ko var tikt piemērots sods saskaņā ar EKL 81. un 82. pantu, nevis citus jēdzienus, piemēram, sabiedrības vai juridiskas personas jēdzienu, kas ir lietots īpaši EKL 48. pantā (šajā ziņā skat. 2013. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑501/11 P Schindler Holding u.c./Komisija, 102. punkts).

43      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ar uzņēmuma jēdzienu saprot ikvienu uzņēmumu, kas ir iesaistīts saimnieciskajā darbībā, neatkarīgi no tā juridiskā statusa un tā, kā tas tiek finansēts. Šis jēdziens ir jāsaprot kā tāds, ar ko apzīmē ekonomisku vienību, pat ja no juridiskā viedokļa šo vienību veido vairākas fiziskas vai juridiskas personas (it īpaši skat. 2012. gada 19. jūlija spriedumu apvienotajās lietās C‑628/10 P un C‑14/11 P Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).

44      Ja šāda ekonomiska vienība pārkāpj konkurences noteikumus, tai saskaņā ar personiskās atbildības principu ir jāatbild par šo pārkāpumu (it īpaši skat. iepriekš minētos spriedumus apvienotajās lietās Alliance One International un Standard Commercial Tobacco/Komisija, 42. punkts, kā arī lietā Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje, 37. punkts un tajā minētā judikatūra).

45      Šajā kontekstā ir jāatgādina, ka zināmos apstākļos juridiska persona, kas nav konkurences tiesību pārkāpuma izdarītāja, tomēr var tikt sodīta par citas juridiskas personas pārkāpjošu rīcību, ja abas šīs personas ietilpst vienā un tajā pašā ekonomiskajā vienībā un tādējādi veido uzņēmumu, kurš ir pārkāpis EKL 81. pantu.

46      Tādējādi no pastāvīgās judikatūras izriet, ka meitasuzņēmuma rīcībā var vainot mātesuzņēmumu it īpaši tad, ja šis meitasuzņēmums, lai arī būdams atsevišķa juridiska persona, par savu rīcību tirgū nelemj autonomi, bet gan būtībā izpilda no mātesuzņēmuma saņemtos rīkojumus, ievērojot it īpaši šīs abas juridiskās personas vienojošās saimnieciskās, organizatoriskās un juridiskās saiknes (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Stichting Administratiekantoor Portielje, 38. punkts un tajā minētā judikatūra).

47      Kaut arī šāda veida vertikālu kapitālistisku attiecību ietvaros tiek uzskatīts, ka attiecīgais mātesuzņēmums pats ir izdarījis Savienības tiesību normu konkurences jomā pārkāpumu, tā atbildība par pārkāpumu ir pilnībā atvasināta no tā meitasuzņēmuma atbildības (šajā ziņā skat. 2013. gada 22. janvāra spriedumu lietā C‑286/11 P Komisija/Tomkins, 43. un 49. punkts, kā arī 2013. gada 26. novembra spriedumu lietā C‑50/12 P Kendrion/Komisija, 55. punkts).

48      Pēc tam Komisija varēs mātesuzņēmumu uzskatīt par solidāri atbildīgu par tā meitasuzņēmumam noteiktā naudas soda samaksu (it īpaši skat. 2011. gada 29. marta spriedumu apvienotajās lietās C‑201/09 P un C‑216/09 P ArcelorMittal Luxembourg/Komisija un Komisija/ArcelorMittal Luxembourg u.c., Krājums, I‑2239. lpp., 98. punkts).

49      Tādējādi Vispārējā tiesa pārsūdzētā sprieduma 150. punktā pamatoti uzskatīja, ka saskaņā ar judikatūru, ja vairākas personas var tikt uzskatītas par personiski atbildīgām par dalību pārkāpumā, ko ir izdarījis viens uzņēmums konkurences tiesību izpratnē, tās ir jāuzskata par solidāri atbildīgām par minēto pārkāpumu.

50      Kritika, ko Komisija par šo 150. punktu ir paudusi savā septītajā pamatā, ir jānoraida, jo no šī punkta, ņemot vērā tā kontekstu un ņemot vērā tajā minēto judikatūru, neizriet, ka Komisijai faktiski būtu pienākums piespriest solidāri vienu naudas sodu visām personām, ko var uzskatīt par personiski atbildīgām par dalību pārkāpumā, kuru ir izdarījis viens un tas pats uzņēmums.

51      Ja Komisijai tādējādi saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu ir iespēja piespriest solidāri vienu naudas sodu dažādām juridiskām personām, kas ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, kurš ir atbildīgs par pārkāpumu, tas, ka Komisija nosaka šī naudas soda apmēru, ciktāl tā attiecīgā gadījumā piemēro uzņēmuma jēdzienu, kas ir Savienības tiesību jēdziens, ir pakļauts dažiem ierobežojumiem, kas paredz, ka pienācīgi ir jāņem vērā attiecīgā uzņēmuma īpašības, piemēram, tas, ka uzņēmums tika izveidots laikposmā, kad tika izdarīts pārkāpums.

52      Ja Komisija nosaka ārējās solidaritātes attiecības, tai ir pienākums ievērot sodu un sankciju individualitātes principu, kas prasa, lai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu uzliktā naudas soda summa tiktu noteikta atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums, smaguma un no tā ilguma.

53      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka starp elementiem, kas var ietilpt pārkāpumu smaguma vērtējumā un ko šajā ziņā var ņemt vērā, lai individualizētu naudas sodu, kāds ir noteikts attiecīgajai ekonomiskajai vienībai, ir katra no attiecīgajiem uzņēmumiem rīcība, katra no tiem loma nolīgumu un saskaņotu darbību izstrādē, peļņa, kuru tie varējuši gūt no šiem līgumiem vai prakses, to izmērs un attiecīgo preču vērtība, kā arī risks, ko šāda veida pārkāpumi rada Savienības mērķiem (2005. gada 28. maija spriedums apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 242. punkts).

54      Šajā situācijā turklāt Vispārējā tiesa pamatoti, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 153. punktā atzina, ka Komisija nevar brīvi noteikt summas, kas ir jāmaksā solidāri, un, otrkārt, šī sprieduma 154. punktā atzina, ka šajā gadījumā tai bija jāņem vērā secinājumi, kurus tā apstrīdētā lēmuma preambulas 468. apsvērumā bija izdarījusi attiecībā uz dažādu uzņēmumu atbildību pārkāpuma izdarīšanas laikposmos, kas uz tiem attiecas.

55      Kaut arī faktiski ir tā, ka Komisijas lēmums, ar ko ir noteikti naudas sodi, noteikti ir adresējams juridiskajām personām, kuras veido uzņēmumu, šis ierobežojums, kas ir tīri praktisks, nenozīmē, ka, ja Komisija izmanto iespēju piespriest solidāri naudas sodu vairākām juridiskām personām, jo tās veido vienu uzņēmumu pārkāpuma izdarīšanas laikā, Savienības tiesību normas un principi konkurences jomā ir piemērojami ne tikai attiecīgajam uzņēmumam, bet arī to veidojošajām juridiskajām personām.

56      No iepriekš izklāstītā izriet, ka Savienības tiesību normas konkurences jomā, tostarp tās, kas attiecas uz Komisijas pilnvarām noteikt sodus, un Savienības tiesību principi par personisko atbildību par pārkāpumu un sodu un sankciju individualitāti, kuri ir jāievēro, īstenojot šīs pilnvaras noteikt sodus, attiecas tikai uz uzņēmumu, nevis fiziskām vai juridiskām personām, kas tajā ietilpst.

57      It īpaši solidāra naudas soda samaksas jēdziens Savienības tiesībās, ciktāl tas ir tikai uzņēmuma jēdziena pilnīgas iedarbības izpausme, attiecas tikai uz uzņēmumu, nevis uz sabiedrībām, kas to veido.

58      Kaut arī no Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punkta izriet, ka Komisija var solidāri piespriest vienu naudas sodu vairākām sabiedrībām, ciktāl tās ietilpst vienā un tajā pašā uzņēmumā, ne šīs tiesību normas teksts, ne solidaritātes mehānisma mērķis neļauj uzskatīt, ka šīs pilnvaras noteikt sodu papildus ārējo solidaritātes attiecību noteikšanai nozīmēja arī pilnvaras noteikt solidāro kopparādnieku daļas to iekšējās attiecībās.

59      Tieši pretēji solidaritātes mehānisma mērķis ir rodams tajā, ka tas ir juridisks papildu instruments, kas ir Komisijas rīcībā, lai pastiprinātu tās darbības efektivitāti to naudas sodu iekasēšanā, kuri ir noteikti par konkurences tiesību pārkāpumiem, jo šis mehānisms Komisijai kā parāda, ko veido šie naudas sodi, kreditoram samazina maksātnespējas risku, kas ir daļa no prevencijas mērķa, kāds parasti ir izvirzīts konkurences tiesībās, kā Vispārējā tiesa to turklāt būtībā pamatoti ir apgalvojusi pārsūdzētā sprieduma 151. punktā (pēc analoģijas skat. arī 2011. gada 17. februāra spriedumu lietā C‑78/10 Berel u.c., Krājums, I‑717. lpp., 48. punkts).

60      Tam, ka solidāro kopparādnieku iekšējās attiecībās tiek noteiktas to daļas, nav šī dubultā mērķa. Runa ir par strīdu, kas rodas vēlākā stadijā, kas principā Komisiju vairs neinteresē, jo visu naudas sodu tai ir samaksājis viens vai vairāki minētie kopparādnieki.

61      Turklāt ne Regulā Nr. 1/2003, ne Savienības tiesībās kopumā nav noteikumu, kas ļautu atrisināt šādu strīdu, kurš attiecas uz tā parāda sadalīšanu iekšējās attiecībās, par kura samaksu solidāri ar atbildīgas attiecīgās sabiedrības (pēc analoģijas skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Berel u.c., 42. un 43. punkts).

62      Šajos apstākļos, ja līgumā nav noteiktas tā naudas soda kopparādnieku daļas, kas tiem piespriests solidāri, valsts tiesām ir jānosaka šīs daļas, ievērojot Savienības tiesības un piemērojot strīdam piemērojamās valsts tiesības.

63      Šajā kontekstā pienākums lojāli sadarboties ar dalībvalstu tiesu iestādēm, kas ir Komisijai saskaņā ar LES 4. pantu, ir jāievēro saistībā ar regresa prasībām, kuras ir iesniegtas valsts tiesās, lai gan šīs prasības principā ir jāizskata, pamatojoties uz piemērojamām valsts tiesībām. Faktiski, pirmkārt, Komisijas lēmumā, kurā ir piespriests solidārs naudas sods, ciktāl tajā ir identificēti solidārie kopparādnieki un noteikta maksimālā summa, ko Komisija var pieprasīt no katra no tiem, ir noteiktas atbilstošās tiesību normas, atbilstoši kurām ir jālemj par šīm prasībām. Otrkārt, Komisijas rīcībā var būt informācija, kam ir nozīme, lai noteiktu kopparādnieku daļas.

64      No iepriekš izklāstītā izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 157. punktā atzīstot, ka vienīgi Komisija, īstenojot savu kompetenci uzlikt naudas sodus saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, “nosaka dažādu sabiedrību attiecīgo daļu summās, kuras tām ir jāmaksā solidāri, ciktāl tās ietilpst vienā uzņēmumā, un [ka] šis uzdevums nevar tikt atstāts valsts tiesu ziņā”.

65      No tā arī izriet, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi citas kļūdas tiesību piemērošanā, pirmkārt, pārsūdzētā sprieduma 153.–159. punktā norādot dažus principus saistībā ar iekšējām solidaritātes attiecībām.

66      Vispirms, tā kā, kā jau tas tika norādīts šī sprieduma 56. punktā, sodu un sankciju individualitātes princips attiecas tikai uz uzņēmumu, nevis uz fiziskām vai juridiskām personām, kas tajā ietilpst, Vispārējā tiesa pārsūdzētajā spriedumā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, šī sprieduma 153. punktā atzīstot, ka no šī principa izriet, ka ikvienai sabiedrībai no lēmuma, ar ko tai ir noteikts naudas sods, kurš ir jāmaksā solidāri ar vienu vai vairākām citām sabiedrībām, ir jāspēj izsecināt daļa, kas tai būs jāmaksā attiecībās ar tās solidārajiem kopparādniekiem, ja Komisija ir apmierināta.

67      Pēc tam, tā kā, kā tas jau tika norādīts šī sprieduma 62. punktā, valsts tiesām, ievērojot Savienības tiesības, ir jānosaka solidāri noteikta naudas soda kopparādnieku daļas, piemērojot strīdam piemērojamās valsts tiesības, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 155. punktā atzīstot, pirmkārt, ka solidāras naudas sodu samaksas jēdziens ir autonoms jēdziens, kas ir interpretējams, atsaucoties uz konkurences tiesību mērķiem un sistēmu, kurā tas ietilpst, un attiecīgā gadījumā uz vispārējiem principiem, kas izriet no visām valsts tiesību sistēmām, un, otrkārt, ka, pat ja maksāšanas pienākums, kas ir uzlikts sabiedrībām, kurām Komisija ir noteikusi solidāri maksājamus naudas sodus, Savienības konkurences tiesību pārkāpuma dēļ atšķiras no kopparādnieku privāttiesiska rakstura pienākuma, par pamatu ir jāņem solidāra pienākuma tiesiskais režīms.

68      Turklāt, tā kā Komisijas pilnvaras noteikt sodus attiecas tikai uz ārējo solidaritātes attiecību noteikšanu, Vispārējā tiesa ir pieļāvusi arī kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma 156. punktā atzīstot, ka lēmums, ar kuru Komisija vairākām sabiedrībām nosaka solidāri maksāt naudas sodu, noteikti rada visas sekas, kas juridiski ir saistītas ar naudas sodu samaksas juridisko režīmu konkurences tiesībās gan attiecībās starp kreditoru un solidārajiem kopparādniekiem, gan solidāro kopparādnieku savstarpējās attiecībās.

69      Visbeidzot, pārsūdzētā sprieduma 158. un 159. punktā ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, ciktāl Vispārējā tiesa tajos būtībā ir atzinusi, ka, tā kā Komisijas lēmumā, ar ko vairākām sabiedrībām ir noteikts solidāri maksājams naudas sods, nav konstatēts, ka dažas sabiedrības uzņēmumā vairāk nekā citas ir atbildīgas par minētā uzņēmuma dalību aizliegtā vienošanās attiecīgajā laikposmā, ir jāpieņem, ka tām ir vienāda atbildība un tādējādi vienlīdzīga daļa naudas soda summās, ko tām ir noteikts maksāt solidāri.

70      Savienības tiesības neparedz šādu automātiski piemērojamu tiesību normu par atbildību vienādās daļās, jo, kā tas tika norādīts šī sprieduma 62. punktā, naudas soda, kas izriet no solidāri piespriesta soda, kopparādnieku daļas, ievērojot Savienības tiesības, ir jānosaka atbilstoši valsts tiesībām.

71      Ņemot vērā iepriekš minēto, ir jāuzsver, ka principā Savienības tiesības pieļauj, ka šāda naudas soda iekšēja sadale tiek veikta saskaņā ar valsts tiesību normu, kas nosaka solidāro kopparādnieku daļas, ņemot vērā to atbildību vai to attiecīgo vainojamību pārkāpuma izdarīšanā, kas tiek pārmests uzņēmumam, kurā tie ietilpst, ko attiecīgā gadījumā papildina automātiski piemērojama tiesību norma, kurā ir paredzēts, ka, ja sabiedrības, kas lūdz veikt sadali nevienlīdzīgās daļās, nevar pierādīt, ka dažas sabiedrības vairāk nekā citas ir atbildīgas par minētā uzņēmuma dalību aizliegtā vienošanās attiecīgajā laikposmā, attiecīgās sabiedrības ir jāuzskata par atbildīgām vienādās daļās.

72      Otrkārt, pārsūdzētā sprieduma 245., 247., 262. un 263. punktā, ko Komisija kritizē, arī ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā, jo Vispārējā tiesa, īstenojot tai atzīto neierobežoto kompetenci, saskaņā ar LESD 261. pantu un Regulas Nr. 1/2003 31. pantu tajos ir noteikusi naudas sodu summas daļu, kas ir jāsedz katrai sabiedrībai, kura ietilpa attiecīgajā uzņēmumā attiecīgajā pārkāpuma izdarīšanas laikposmā.

73      Lai minētajos pārsūdzētā sprieduma punktos veiktu šo iekšējo sadali, Vispārējā tiesa ir skaidri pamatojusies uz minētā sprieduma 158. un 159. punktā paustajiem apsvērumiem. Kā tas ir atzīts šī sprieduma 70. punktā, šajos apsvērumos, ciktāl tajos ir paredzēta automātiski piemērojama tiesību norma par atbildību vienādās daļās, ko it kā paredz Savienības tiesības, ir pieļauta kļūda tiesību piemērošanā.

74      Turklāt, tā kā, kā tas izriet no šī sprieduma, pilnvaras noteikt sodu, kas ir Komisijai saskaņā ar Regulas Nr. 1/2003 23. panta 2. punktu, neietver pilnvaras sadalīt uzlikto naudas sodu starp solidārajiem kopparādniekiem to iekšējās attiecībās, ja tas ir pilnībā samaksāts un Komisija ir apmierināta, arī Vispārējai tiesai nevar būt šādu sadalīšanas pilnvaru atbilstoši tās neierobežotajai kompetencei, kas tai ir atzīta šīs regulas 31. pantā, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu minēto naudas sodu.

75      Tā kā saskaņā ar pastāvīgo judikatūru neierobežotā kompetence, kas ir Vispārējai tiesai, ļauj tai ar savu vērtējumu aizstāt Komisijas vērtējumu (it īpaši skat. 2013. gada 26. septembra spriedumu lietā C‑679/11 P Alliance One International/Komisija, 104. punkts un tajā minētā judikatūra), šī kompetence nevar attiekties uz vērtējumiem, kuri neietilpst Komisijas pilnvarās noteikt sodu.

76      No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka trīs pirmie Komisijas pamati ir jāapmierina, bet septītais pamats tomēr ir jānoraida.

77      Šajos apstākļos Komisijas apelācijas sūdzība ir jāapmierina, Tiesai nepārbaudot tās ceturto, piekto un sesto pamatu. Šiem pamatiem piemīt stingri pakārtots raksturs salīdzinājumā ar trim pirmajiem šīs apelācijas sūdzības pamatiem, ciktāl tie ir pamatoti ar pieņēmumu, ka Tiesa tos varētu noraidīt. Turklāt, ja šos pamatus apmierinātu, tie nevarētu izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu lielākā mērā kā tā, kas izriet no šo trīs pirmo pamatu pamatotības.

2.     Par secinājumiem, kas ir jāizdara no Komisijas apelācijas sūdzības pamatotības

78      Vispirms ir jākonstatē, ka Komisijas apelācijas sūdzības pamatotība nevar izraisīt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta atcelšanu, ko tā galvenokārt ir prasījusi.

79      No pārsūdzētā sprieduma 137.–167. punkta, kā arī 237. punkta izriet, ka Vispārējā tiesa atcēla apstrīdētā lēmuma 2. pantu saistībā ar tā naudas soda summas aprēķinu, kas ir jāuzliek SEHV un Magrini, un saistībā ar to summu noteikšanu, kuras solidāri jāmaksā prasītājām, jo, pirmkārt, Reyrolle, SEHV un Magrini atzīstot par solidāri atbildīgām par tādas naudas soda summas samaksu, kas skaidri pārsniedz to kopējo atbildību, otrkārt, Siemens Österreich un KEG neatzīstot par solidāri atbildīgām par tā naudas soda daļas samaksu, kas tika noteikts SEHV un Magrini, un, treškārt, neliekot Reyrolle vienai segt daļu no naudas soda, kas tai tika noteikts, Komisija pārkāpa sodu un sankciju individualitātes principu.

80      Kā to ir norādījis arī ģenerāladvokāts savu secinājumu 27. punktā, šie trīs iemesli, ko turklāt Komisija neapstrīd Tiesā un uz ko Vispārējā tiesa ir pamatojusies, lai atceltu apstrīdētā lēmuma 2. pantu, neizriet no to principu piemērošanas, kuri attiecas uz solidaritātes iekšējām attiecībām, kuri ir norādīti pārsūdzētā sprieduma 153.–159. punktā un uz kuriem attiecas Komisijas apelācijas sūdzība.

81      Minētie iemesli tieši pretēji izriet no to principu piemērošanas, kas regulē solidaritātes ārējās attiecības, proti, katras sabiedrības atbildību par uzņēmumam, kurā tās ietilpa pārkāpuma izdarīšanas laikā, noteiktā naudas soda pilnīgu samaksu Komisijai, par ko Vispārējā tiesa ir atgādinājusi pārsūdzētā sprieduma 148.–152. punktā, 153. punkta pirmajā teikumā, kā arī 154. punktā, kuros nav pieļauta neviena kļūda tiesību piemērošanā, kā tas izriet no šī sprieduma 49., 54., 57. un 59. punkta.

82      Savukārt pirmo trīs Komisijas izvirzīto pamatu pamatotība izraisa pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta atcelšanu, kā to prasa šī iestāde, ciktāl no minētā sprieduma 245., 247., 262. un 263. punkta skaidri izriet, ka sabiedrību daļu noteikšana to iekšējās attiecībās, ko Vispārējā tiesa ir veikusi, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, pamatojoties uz principiem, kas attiecas uz solidārā parāda iekšēju sadali un kas ir norādīti minētā sprieduma 158. un 159. punktā, ir daļa no apsvērumiem, uz kuriem Vispārējā tiesa ir pamatojusies, lai grozītu un pēc tam noteiktu tā paša sprieduma rezolutīvās daļas 3) punktā uzskaitītos naudas sodus.

83      No tā izriet, ka pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkts ir jāatceļ, ciktāl tas ir saistīts ar to naudas soda summu daļu noteikšanu, kas solidāri tika piespriestas prasītājām pirmajā instancē.

84      Tā kā saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4) punktu prasības pārējā daļā tika noraidītas, nav jāapmierina Komisijas lūgums noraidīt prasības apvienotajās lietās T‑122/07, T‑123/07 un T‑124/07 saistībā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta j), k) un l) punkta atcelšanu, ko ir lūgušas prasītājas pirmajā instancē.

B –  Par Reyrolle apelācijas sūdzību

85      Savas apelācijas sūdzības pamatojumam Reyrolle norāda divus pamatus, kas ir balstīti uz, pirmkārt, sodu un sankciju individualitātes principa un, otrkārt, vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu.

1.     Par pirmo pamatu, kas attiecas uz sodu un sankciju individualitātes principa pārkāpumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

86      Ar savu pirmo pamatu Reyrolle apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pārkāpusi sodu un sankciju individualitātes principu, jo Vispārējā tiesa, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nav ievērojusi Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, nosakot naudas sodu uzņēmumam, ko veidoja Rolls‑Royce un Reyrolle, par laikposmu no 1988. līdz 1998. gadam, nevis pamatojoties uz šī uzņēmuma situāciju, bet atbilstoši tās ekonomiskās vienības ekonomiskajam potenciālam, kas radās tikai vairākus gadus vēlāk, pēc Reyrolle pārdošanas VA Technologie.

87      Reyrolle apgalvo, ka Vispārējai tiesai bija jāaprēķina nevis tikai viena sākumsumma, ņemot vērā apgrozījumu un tā uzņēmuma tirgus daļu, ko veidoja grupa VA Tech, bet bija jānosaka atšķirīga sākumsumma Reyrolle par agrāku laikposmu, kurā, kā tas ir precizēts šī sprieduma 6. punktā, tā bija uzņēmuma Rolls‑Royce meitasuzņēmums, proti, par laikposmu no 1988. gada 15. aprīļa līdz 1998. gada 20. septembrim.

88      Reyrolle uzskata, ka sākumsumma par laikposmu pirms Reyrolle pārdošanas VA Technologie bija jānosaka, pamatojoties uz uzņēmuma, ko veidoja Rolls‑Royce un Reyrolle, tirgus daļu un tikai šī uzņēmuma apgrozījumu. Tādējādi kopējam Reyrolle noteiktajam naudas sodam bija jābūt ne vairāk kā EUR 2,05 miljoni.

89      Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepamatots. Tā norāda, ka nebija pamata noteikt atšķirīgu sākumsummu par laikposmu, kurā Reyrolle ietilpa uzņēmumā Rolls‑Royce, jo šī uzņēmuma mātesuzņēmumu nevarēja vainot nevienā pārkāpumā. Katrā ziņā, pat ja būtu izmantota šāda atšķirīga sākumsumma, naudas sods saskaņā ar pieejamo informāciju tiktu paaugstināts, nevis samazināts.

b)     Tiesas vērtējums

90      Reyrolle apgalvo, ka sodu un sankciju individualitātes princips prasa, ka, ja laikposmā, kurā tā bija attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībniece, tā secīgi ietilpa divos uzņēmumos, proti, uzņēmumā Rolls‑Royce un pēc tam uzņēmumā, ko veidoja grupa VA Tech, naudas sods EUR 9 450 000 apmērā, kuru Vispārējā tiesa tai individuāli noteica pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta pēdējā ievilkumā, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, bija jāaprēķina, pamatojoties uz divām dažādām sākumsummām abiem attiecīgajiem uzņēmumiem, kas attiecas uz diviem secīgiem pārkāpuma izdarīšanas laikposmiem, kuros tā ietilpa katrā no šiem uzņēmumiem.

91      Kā jau tika norādīts šī sprieduma 52. punktā, sodu un sankciju individualitātes princips prasa, ka, lai piemērotu Regulas Nr. 1/2003 23. panta 3. punktu, naudas soda summa ir jānosaka atkarībā no pārkāpuma, kurā individuāli tiek vainots attiecīgais uzņēmums, smaguma un no tā ilguma. Šis princips ir piemērojams arī tad, ja, kā tas ir šajā gadījumā, Vispārējā tiesa nosaka naudas soda apmēru, īstenojot savu neierobežoto kompetenci.

92      Kā to būtībā ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 131.–134. punktā, no pārsūdzētā sprieduma 140., 144. un 164. punkta izriet, ka, lai noteiktu naudas sodu, kas ir jāuzliek atsevišķi Reyrolle par laikposmu, kurā tā ietilpa grupā Rolls‑Royce, Vispārējā tiesa ir pamatojusies uz apsvērumu, ka šajā laikposmā Reyrolle pārkāpumu izdarīja patstāvīgi, jo Komisija bija konstatējusi, ka attiecībā uz uzņēmuma Rolls‑Royce mātesuzņēmumu pārkāpumam bija iestājies noilgums. Turklāt ir skaidrs, ka laikposmā pēc pārkāpuma Reyrolle turpināja būt aizliegtas vienošanās dalībniece kā daļa no uzņēmuma, ko veidoja grupa VA Tech, kuras jumta sabiedrība VA Technologie arī tika saukta pie atbildības par pārkāpumu.

93      No tā izriet, ka šajā gadījumā, tā kā uzņēmums Rolls‑Royce netika individuāli vainots nevienā pārkāpumā, sodu un sankciju individualitātes princips prasīja, lai naudas soda apmērs tiktu noteikts nevis atkarībā no īpašībām, kas bija raksturīgas šim uzņēmumam, bet gan vienam uzņēmumam, kuru, pirms to iegādājās VA Technologie, veidoja tikai Reyrolle un pēc šīs iegādes – Reyrolle un citas sabiedrības, kas ietilpa grupā VA Tech, kura bija aizliegtas vienošanās dalībniece.

94      Tādējādi Vispārējā tiesa varēja noteikt vienu sākumsummu uzņēmumam, kuru veidoja grupa VA Tech, pamatojoties uz tā apgrozījumu 2003. gadā, kas bija pēdējais pilnais pārkāpuma gads, pēc tam atbildību par izdarīto pārkāpumu sadalot starp dažādām sabiedrībām par laikposmiem, kuros tās bija aizliegtas vienošanās dalībnieces.

95      Šādos apstākļos pirmais Reyrolle apelācijas sūdzības pamats ir jānoraida.

2.     Par otro pamatu, kas attiecas uz vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principu pārkāpumu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

96      Ar savu otro pamatu Reyrolle pārmet Vispārējai tiesai, ka tā ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes un samērīguma principus, jo, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, piemēroja aprēķina metodes, kas atšķīrās no tām, kuras tika piemērotas citām sabiedrībām, un kas tai radīja būtiski nelabvēlīgāku situāciju salīdzinājumā ar citām sabiedrībām.

97      Pirmkārt, runājot par SEHV un Magrini, t.i., sabiedrībām, kas secīgi ietilpa uzņēmumā Schneider un uzņēmumā VA Tech, no pārsūdzētā sprieduma 241. punkta uzriet, ka Vispārējā tiesa noteica atšķirīgas sākumsummas par katru laikposmu, kurā šīs sabiedrības piederēja citam uzņēmumam. Savukārt, runājot par Reyrolle, Vispārējā tiesa piemēroja pilnīgi atšķirīgu metodi, jo naudas sodu tā noteica, pamatojoties uz vienotu pamatsummu, kaut arī šī sabiedrība pārkāpuma izdarīšanas laikposmā piederēja dažādiem uzņēmumiem, kas izraisīja nesamērīgu naudas soda noteikšanu minētajai sabiedrībai.

98      Otrkārt, diskriminācija, no kā cieta Reyrolle, būtu vēl būtiskāka, ja tai noteiktā naudas soda aprēķina metodi salīdzinātu ar to, ko Komisija izmantoja saistībā ar dažiem Japānas uzņēmumiem, kuri atradās situācijā, kas pilnībā bija līdzīga Reyrolle situācijai, jo saistībā ar šiem uzņēmumiem Vispārējā tiesa bija pamatojusies uz dažādām sākumsummām attiecībā uz laikposmu pirms to darbības GIS nozarē iekļaušanas kopējā uzņēmumā.

99      Komisija apgalvo, ka šis pamats ir nepieņemams, jo tas netika izvirzīts Vispārējā tiesā, un ka tādējādi tas ir jauns pamats. Katrā ziņā šis pamats esot nepamatots.

b)     Tiesas vērtējums

100    Runājot par otrā pamata pieņemamību, Komisijas izvirzītā iebilde par nepieņemamību ir jānoraida.

101    Kaut arī Reyrolle pirmajā instancē tiešām neatsaucās uz iespējamo diskrimināciju, uz ko tā atsaucas šajā savas apelācijas sūdzības pamatā, šis apstāklis nevar padarīt šo pamatu par nepieņemamu.

102    Reyrolle ir tiesīga iesniegt apelācijas sūdzību, Tiesā izvirzot pamatus, kuri ir radušies no paša pārsūdzētā sprieduma un kuru mērķis ir kritizēt tā pamatotību no tiesību viedokļa (2007. gada 29. novembra spriedums lietā C‑176/06 P Stadtwerke Schwäbisch Hall u.c./Komisija, Krājums, I‑170. lpp., 17. punkts).

103    Šajā gadījumā Reyrolle pārmet Vispārējai tiesai, ka tā pret to ir īstenojusi diskriminējošu attieksmi, atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei nosakot tai piespriežamā naudas soda apmēru. Kaut arī naudas sodu aprēķināšanai Vispārējā tiesa izmantoja to pašu metodi, ko bija izmantojusi Komisija, atliek secināt, ka, šādi rīkojoties, Vispārējā tiesa šo metodi akceptēja un ka iespējamā diskriminācija, par kuru sūdzas Reyrolle, izriet no jauna naudas soda aprēķina, ko veikusi Vispārējā tiesa, un tādējādi tā izriet no pārsūdzētā sprieduma.

104    Turklāt šo pamatu, ciktāl tas attiecas uz naudas soda aprēķinu, ko Vispārējā tiesa veikusi, īstenojot savu neierobežoto kompetenci, nevar uzskatīt par nepieņemamu, jo, ņemot vērā tā raksturu, to nevarēja izvirzīt pirmajā instancē (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Alliance One International/Komisija, 35. punkts un tajā minētā judikatūra).

105    Runājot par minētā pamata pārbaudi pēc būtības, no judikatūras izriet, ka neierobežotas kompetences īstenošana, nosakot naudas sodu apmēru, nevar izraisīt diskrimināciju to uzņēmumu starpā, kuri piedalījās nolīgumā, kas bija pretējs LESD 101. panta 1. punktam (it īpaši skat. 2013. gada 30. maija spriedumu lietā C‑70/12 P Quinn Barlo u.c./Komisija, 46. punkts un tajā minētā judikatūra).

106    Turklāt no pastāvīgās judikatūras izriet, ka vienlīdzīgas attieksmes princips ir pārkāpts tikai tad, ja līdzīgas situācijas tiek atrisinātas atšķirīgi vai ja atšķirīgas situācijas tiek atrisinātas vienādi, ja vien šāda attieksme nav objektīvi pamatota (it īpaši skat. 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā C‑76/06 P Britannia Alloys & Chemicals/Komisija, I‑4405. lpp., 40. punkts un tajā minētā judikatūra).

107    Tomēr ir jākonstatē, ka šajā gadījumā vienlīdzīgas attieksmes princips nav pārkāpts, jo Reyrolle neatradās situācijā, kas būtu līdzīga tai, kādā atradās grupa Schneider, vai tai, kādā atradās Japānas ražotāji.

108    Vispirms runājot par apgalvojumu, ka Reyrolle tika diskriminēta salīdzinājumā ar SEHV un Magrini, šī sprieduma 92. un 93. punktā jau tika norādīts, ka Reyrolle piedalījās attiecīgajā pārkāpumā, jo ietilpa vienā uzņēmumā, proti, uzņēmumā, ko veidoja grupa VA Tech, kuras sastāvs mainījās pārkāpuma izdarīšanas laikposmā.

109    Turklāt šī situācija atšķiras no tās, kādā atradās SEHV un Magrini. Šīs sabiedrības secīgi bija attiecīgās aizliegtās vienošanās dalībnieces, jo ietilpa divos dažādos uzņēmumos, proti, vispirms uzņēmumā, kam Schneider bija mātesuzņēmums, pēc tam – pēc to pārdošanas VA Technologie – uzņēmumā, kuru veidoja grupa VA Tech. Turklāt gan Schneider, gan VA Technologie tika personīgi saukti pie atbildības par to, ka bija šīs aizliegtās vienošanās dalībnieki.

110    Tāpat arī nevar uzskatīt, ka Reyrolle un Japānas ražotāji atrodas līdzīgā situācijā. Faktiski ir skaidrs, ka attiecīgie Japānas ražotāji, proti, Fuji un Hitachi, no vienas puses, un Mitsubishi un Toshiba, no otras puses, sākotnēji bija neatkarīgi minētās aizliegtās vienošanās dalībnieki. Kaut arī 2002. gada 1. oktobrī šīs sabiedrības savu darbību GIS nozarē iekļāva divos kopīgajos uzņēmumos, proti, attiecīgi JAEPS un TM T&D Corp., tās tomēr turpināja pastāvēt kā autonomi un neatkarīgi uzņēmumi. Savukārt tā tas nav Reyrolle gadījumā, jo pēc tās pārdošanas VA Technologie un tās iekļaušanas uzņēmumā, ko veidoja grupa VA Tech, tā neturpināja pastāvēt kā autonoms un neatkarīgs uzņēmums.

111    Visbeidzot, runājot par iespējamo samērīguma principa pārkāpumu, no Tiesas pastāvīgās judikatūras izriet, ka, lemjot par tiesību jautājumiem apelācijas tiesvedībā, tā nevar taisnīguma iemeslu dēļ ar savu vērtējumu aizstāt Vispārējās tiesas vērtējumu, atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei lemjot par to naudas sodu apmēru, kas uzņēmumiem ir noteikti tāpēc, ka tie ir pārkāpuši Savienības tiesības. Tādējādi tikai tad, ja Tiesa uzskatītu, ka sankcijas līmenis ir ne vien neatbilstošs, bet arī tādā mērā pārmērīgs, ka tas ir nesamērīgs, tai šajā ziņā būtu jākonstatē kļūda tiesību piemērošanā, ko Vispārējā tiesa ir pieļāvusi, nosakot neatbilstošu naudas soda apmēru (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Quinn Barlo u.c./Komisija, 57. punkts un tajā minētā judikatūra).

112    Savu iebildumu par Vispārējās tiesas noteiktā naudas soda nesamērīgo raksturu Reyrolle pamatoja tikai ar apgalvojumiem, ka pret to ir tikusi īstenota diskriminējoša attieksme, kas izrādījās nepamatoti. Tomēr tā nav paudusi konkrētu argumentāciju, lai pierādītu šī naudas soda absolūtā apmēra pārmērīgumu. Līdz ar to šis iebildums, kas izriet no iespējama samērīguma principa pārkāpuma, ir jānoraida.

113    No tā izriet, ka arī otrais pamats, kas ir izvirzīts Reyrolle apelācijas sūdzības pamatojumam, ir jānoraida.

114    Tādējādi, tā kā neviens no Reyrolle apelācijas sūdzības pamatiem nav apmierināms, apelācijas sūdzība ir pilnībā jānoraida.

C –  Par SEHV un Magrini apelācijas sūdzību

115    Vispirms kopā ir jāizskata divi pirmie pamati, ko SEHV un Magrini izvirzījušas savas apelācijas sūdzības pamatojumam.

1.     Par diviem pirmajiem pamatiem, kas attiecīgi ir balstīti uz principa “ne ultra petita” pārkāpumu un res judicata spēka neievērošanu

a)     Lietas dalībnieku argumenti

116    SEHV un Magrini norāda, pirmkārt, ka to prasība Vispārējā tiesā attiecās uz naudas sodu EUR 4 500 000, kas tām bija jāmaksā solidāri ar Schneider saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta k) punktu, un neattiecās uz naudas sodu EUR 3 600 000, kas ir jāmaksā tikai Schneider saskaņā ar šī lēmuma 2. panta j) punktu. Otrkārt, šīs sabiedrības norāda, ka, lai gan tikai Schneider varēja apstrīdēt pēdējo minēto naudas sodu, šī sabiedrība neiesniedza prasību Vispārējā tiesā.

117    No tā izriet, ka, atceļot apstrīdētā lēmuma 2. panta j) punktā noteikto naudas sodu un ietverot tā summu naudas sodā, par kura samaksu solidāri ir atbildīgas Schneider, SEHV un Magrini, Vispārējā tiesa ir pārkāpusi ne tikai principu “ne ultra petita”, bet nav ievērojusi arī res judicata spēku, ko šis lēmums ir ieguvis attiecībā uz Schneider.

118    Komisija uzskata, ka šī apelācijas sūdzība ir pilnībā nepieņemama, jo tajā izvirzītie prasījumi ir pilnīgi pretēji tiem, kas bija izvirzīti prasībā Vispārējā tiesā. Katrā ziņā, tā kā jautājums par naudas soda, kas solidāri noteikts sabiedrībām, kuras secīgi ietilpa uzņēmumos Schneider un VA Tech, summu tika uzdots Vispārējai tiesai prasībā, ko prasītājas iesniedza pirmajā instancē, tā varēja grozīt šī naudas soda summu atbilstoši savai neierobežotajai kompetencei, nepārkāpjot ne principu “ne ultra petita”, ne res judicata spēku.

b)     Tiesas vērtējums

119    Vispirms ir jāatgādina, kā to apstiprina Reglamenta 113. panta 1. punkts redakcijā, kas bija spēkā apelācijas sūdzības iesniegšanas dienā, apelācijas sūdzībā izvirzītajiem prasījumiem ir jābūt vērstiem uz to, ka pilnībā vai daļēji ir jāapmierina pirmajā instancē izvirzītie prasījumi.

120    Tādējādi, kā to ir norādījis ģenerāladvokāts savu secinājumu 150. punktā, šī apelācijas sūdzība ir nepieņemama, jo savos prasījumos prasītājas lūdz apstiprināt apstrīdētā lēmuma 2. panta k) punktu, kuru tās bija lūgušas atcelt pirmajā instancē.

121    Pēc tam, kā ģenerāladvokāts to ir norādījis minētajā 150. punktā, SEHV un Magrini apelācijas sūdzība turklāt ir nepieņemama, ciktāl tajā izvirzītie prasījumi ir vērsti uz to, lai apstrīdētā lēmuma 2. panta j) punkts tiktu apstiprināts, jo šī tiesību norma attiecas uz naudas sodu, ko varēja apstrīdēt tikai sabiedrība Schneider. Šī sabiedrība neiesniedza prasību Vispārējā tiesā.

122    Visbeidzot šī apelācijas sūdzība ir nepieņemama arī, ciktāl SEHV un Magrini lūdz Tiesu saistībā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta k) punktu atzīt, ka ikviens no solidārajiem kopparādniekiem sedz vienu trešdaļu no EUR 4 500 000. No šī sprieduma 74. punkta izriet, ka, ja Savienības tiesa īsteno savu neierobežoto kompetenci, tai nav pilnvaru sadalīt naudas sodu starp solidārajiem kopparādniekiem to iekšējās attiecībās.

123    Tomēr Komisija nevar aizbildināties ar SEHV un Magrini prasījumu nepieņemamību, ciktāl tie ir vērsti uz to, lai daļēji tiktu atcelts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) un 3) punkts.

124    Jānorāda, ka savā apelācijas sūdzībā SEHV un Magrini norāda, ka Vispārējā tiesa lēma ultra petita, atceļot pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktu, apstrīdētā lēmuma 2. panta j) punktu, kā arī tā 2. panta k) punktu, ciktāl pēdējā minētā tiesību norma attiecas uz Schneider. Prasītājas šajā ziņā apgalvo, ka Schneider neiesniedza prasību atcelt tiesību aktu Vispārējā tiesā, līdz ar to apstrīdētais lēmums attiecībā uz to kļuva galīgs. Prasītājas uzskata, ka naudas sods, ko Vispārējā tiesa grozījusi minētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta pirmajā ievilkumā, pēc apstrīdētā lēmuma 2. panta atcelšanas, ciktāl tas attiecas uz Schneider, tām esot bijis īpaši nelabvēlīgs.

125    Tā kā ar saviem prasījumiem daļēji atcelt pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) un 3) punktu prasītājas tādējādi vēlas izvirzīt pamatus, kas ir radušies no paša sprieduma, ņemot vērā šī sprieduma 102. punktā minēto judikatūru, tie ir jāatzīst par pieņemamiem.

126    Runājot par divu pirmo pamatu pārbaudi pēc būtības, ir jāatgādina, ka Savienības tiesa ir tiesīga īstenot savu neierobežoto kompetenci, ja tai izskatīšanai ir nodots jautājums par naudas soda apmēru (it īpaši skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Alliance One International/Komisija, 105. punkts).

127    Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka jautājums par naudas soda, kas individuāli noteikts Schneider saskaņā ar apstrīdētā lēmuma 2. panta j) punktu, apmēru netika nodots izskatīšanai Vispārējā tiesā.

128    Tā kā Schneider neiesniedza prasību, lai apšaubītu šī naudas soda apmēru, SEHV un Magrini par to nevarēja iesniegt prasību, jo tas netika noteikts šīm sabiedrībām.

129    Šajos apstākļos ir jāsecina, ka Vispārējā tiesa lēma ultra petita, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punktā atceļot apstrīdētā lēmuma 2. panta j) un k) punktu un šīs rezolutīvās daļas 3) punkta pirmajā ievilkumā grozot naudas sodus, kas noteikti minētajās tiesību normās, ietverot tos vienā summā, kura solidāri ir jāmaksā Schneider, SEHV un Magrini.

130    Kā Vispārējā tiesa to ir minējusi pārsūdzētā sprieduma 248. punktā, ir skaidrs, ka, kaut arī šī naudas soda grozīšana nemaina kopējo naudas soda apmēru, ko Komisija var pieprasīt no Schneider solidaritātes ārējās attiecības, tā ir labvēlīga pēdējai minētajai saistībā ar naudas soda summu, kas šai sabiedrībai būs galīgi jāmaksā pēc tā iekšējas sadales. Atliek secināt, ka Vispārējā tiesa nevarēja veikt minēto grozīšanu, kas var būt nelabvēlīga SEHV un Magrini gan solidaritātes ārējās, gan iekšējās attiecībās. Tā kā Vispārējā tiesa sākumā, nepārkāpjot principu “ne ultra petita”, nevarēja secināt, ka attiecīgais naudas sods ir noteikts nelikumīgi, pēc tam tā nevarēja izmantot savu neierobežoto kompetenci, lai atceltu, samazinātu vai palielinātu šo naudas sodu.

131    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka abi pirmie SEHV un Magrini pamati ir jāpieņem.

132    Šajos apstākļos SEHV un Magrini apelācijas sūdzība ir jāapmierina, Tiesai nepārbaudot trešo šīs apelācijas sūdzības pamatu par sacīkstes principa pārkāpumu. Šim pamatam ir stingri pakārtots raksturs salīdzinājumā ar diviem pirmajiem pamatiem, ciktāl gadījumā, ja Tiesa šos pamatus noraidītu, ar šo trešo pamatu Vispārējai tiesai ir pārmests, ka tā katrā ziņā ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta pirmajā ievilkumā grozot naudas sodu, nesniedzot attiecīgajām sabiedrībām iespēju paust nostāju par šo jauno naudas soda noteikšanu. Turklāt, kaut arī šis pamats tika pieņemts, tas nevarēja izraisīt pārsūdzētā sprieduma atcelšanu lielākā mērā nekā tas, kas izriet no pirmo divu pārbaudīto pamatu pamatotības.

2.     Par secinājumiem, kas ir jāizdara no SEHV un Magrini apelācijas sūdzības pamatotības

133    Ņemot vērā apelācijas sūdzībā izvirzīto prasījumu daļēju nepieņemamību, kas konstatēta šī sprieduma 119.–122. punktā, divu pirmo SEHV un Magrini izvirzīto pamatu pamatotība izraisa pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 2) punkta atcelšanu, ciktāl tajā ir atcelts apstrīdētā lēmuma 2. panta j) un k) punkts, kā arī pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 3) punkta pirmā ievilkuma atcelšanu.

134    Tā kā SEHV un Magrini savā apelācijas sūdzībā nav lūgušas apmierināt prasības apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 pārējā daļā, tās atzīstamas par noraidītām saskaņā ar pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļas 4) punktu.

VI –  Par tiesāšanās izdevumiem

135    Atbilstoši Reglamenta 184. panta 2. punktam, ja apelācijas sūdzība nav pamatota vai ja tā ir pamatota un Tiesa lietā taisa galīgo spriedumu, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem.

136    Atbilstoši tā paša reglamenta 138. panta 1. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz tā 184. panta 1. punktu, lietas dalībniekam, kam spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs.

137    Runājot par Reyrolle apelācijas sūdzību (C‑232/11 P), tā kā šai sabiedrībai spriedums ir nelabvēlīgs un Komisija ir lūgusi piespriest tai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies šajā apelācijas tiesvedībā.

138    Tā kā Komisijas apelācijas sūdzība (C‑231/11 P) ir jāapmierina un tā kā Komisija ir lūgusi piespriest prasītājām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus pirmajā instancē, tām ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies šajā apelācijas tiesvedībā.

139    Tā kā arī SEHV un Magrini apelācijas sūdzība (C‑233/11 P) ir jāapmierina un tā kā šīs sabiedrības ir prasījušas piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, tai ir jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas ir radušies šajā apelācijas tiesvedībā.

140    Ar tiesvedību pirmajā instancē saistīto tiesāšanās izdevumu sadalījums, kas ir noteikts pārsūdzētā sprieduma rezolutīvās daļās 5)–7) punktā, pārējā daļā nav jāgroza.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (ceturtā palāta) nospriež:

1)      atcelt Eiropas Savienības Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta sprieduma apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens Österreich u.c./Komisija rezolutīvās daļas 2) punktu, ciktāl ar to ir atcelts Komisijas 2007. gada 24. janvāra Lēmuma C(2006) 6762, galīgā redakcija, par [EKL 81.] panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanas procedūru (Lieta COMP/F/38.899 – Gāzes izolācijas slēgiekārtas) 2. panta j) un k) punkts;

2)      atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta sprieduma apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens Österreich u.c./Komisija rezolutīvās daļas 3) punkta pirmo ievilkumu;

3)      atcelt Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta sprieduma apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens Österreich u.c./Komisija rezolutīvās daļas 3) punkta otro līdz ceturto ievilkumu, ciktāl tajos ir noteiktas prasītājām pirmajā instancē solidāri piespriesto naudas soda summu daļas;

4)      apelācijas sūdzības pārējā daļā noraidīt;

5)      Siemens AG Österreich, VA Tech Transmission & Distribution GmbH & Co. KEG, Siemens Transmission & Distribution Ltd, Siemens Transmission & Distribution SA un Nuova Magrini Galileo SpA sedz tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar apelācijas sūdzību lietā C‑231/11 P;

6)      Siemens Transmission & Distribution Ltd sedz tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar apelācijas sūdzību lietā C‑232/11 P;

7)      Eiropas Komisija atlīdzina tiesāšanās izdevumus, kas ir saistīti ar apelācijas sūdzību lietā C‑233/11 P;

8)      ar tiesvedību pirmajā instancē saistītie tiesāšanās izdevumi ir sadalīti saskaņā ar Vispārējās tiesas 2011. gada 3. marta sprieduma apvienotajās lietās no T‑122/07 līdz T‑124/07 Siemens Österreich u.c./Komisija rezolutīvās daļas 5)–7) punktu.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.