ĢENERĀLADVOKĀTA HENRIKA SAUGMANDSGORA ĒES [HENRIK SAUGMANDSGAARD ØE]
SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 19. oktobrī (1)
Lieta C‑395/16
DOCERAM GmbH
pret
CeramTec GmbH
(Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu – Intelektuālais un rūpnieciskais īpašums – Kopienas dizainparaugi – Regula (EK) Nr. 6/2002 – 8. panta 1. punkts – Ražojuma izskata iezīmes, ko nosaka tikai tā tehniskā funkcija – Šī jēdziena aprises – Vērtēšanas kritēriji
I. Ievads
1. Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) iesniegtais lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem (2) 8. panta 1. punkta interpretāciju. Šajā tiesību normā, kuru Tiesa vēl nekad nav interpretējusi, ir noteikts, ka ražojuma izskata iezīmes, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija, ir izslēgtas no minētajā regulā piešķirtās aizsardzības.
2. Lēmums lūgt prejudiciālu nolēmumu ir saistīts ar tiesvedību starp divām sabiedrībām, no kurām viena ir vairāku reģistrētu Kopienas dizainparaugu īpašniece un otra ražo produktus, kas ir analogi tiem, kuri ir aizsargāti ar šiem dizainparaugiem. Pirmā sabiedrība cēla prasību par atturēšanos no rīcības pret otro sabiedrību, kura atbildē atsaucās uz dizainparaugu, kuru pārkāpumu apgalvoja prasītāja pamatlietā, spēkā neesamību. Savas pretprasības atbalstam tā atsaucās uz minētajā 8. panta 1. punktā paredzēto izslēgšanu.
3. Iesniedzējtiesas uzdotajos jautājumos Tiesai tiek lūgts, pirmkārt, definēt jēdzienu “ražojuma izskata iezīmes, ko nosaka tikai tā tehniskā funkcija” šīs tiesību normas izpratnē un, otrkārt, noteikt veidu, kādā ir jāizvērtē, vai attiecīgajiem dizainparaugiem piemīt šādas iezīmes.
II. Atbilstošās tiesību normas
4. Saskaņā ar Regulas Nr. 6/2002 preambulas 10. apsvērumu “tehnoloģiskie jauninājumi nebūtu jākavē, piešķirot dizainparaugu aizsardzību iezīmēm, ko diktē vienīgi tehniskā funkcija. Saprotams, ka no tā neizriet tas, ka dizainparaugam ir jābūt estētiskai vērtībai. Līdzīgi nebūtu jākavē dažādu konstrukciju ražojumu savietojamība, piešķirot aizsardzību arī mehānisku savienojumu dizainparaugiem. Tādējādi dizainparauga iezīmes, uz kurām šo iemeslu dēļ neattiecas aizsardzība, nebūtu jāņem vērā, novērtējot, vai citas dizainparauga iezīmes atbilst nosacījumiem aizsardzības iegūšanai”.
5. Minētās regulas 4. pants “Aizsardzības iegūšanas nosacījumi” ir formulēts šādi:
“1. Dizainparaugs ir aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs, ja tas ir jauns un tam ir individuāla būtība [individuāls raksturs].
2. Dizainparaugu, ko izmanto vai iekļauj ražojumā, kurš ir kompleksa ražojuma sastāvdaļa, uzskata par jaunu un par tādu, kam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja:
a) sastāvdaļa, kad tā ir iekļauta kompleksajā ražojumā, paliek redzama minētā ražojuma parastās izmantošanas laikā un
b) šīs sastāvdaļas redzamās iezīmes pašas par sevi atbilst novitātes un individuālas būtības prasībām.
[..]”
6. Regulas Nr. 6/2002 5. panta “Novitāte” 1. punktā ir noteikts, ka “dizainparaugu uzskata par jaunu, ja sabiedrībai nav darīts pieejams identisks dizainparaugs [..]”.
7. Šīs regulas 6. pantā “Individuālā būtība [Individuāls raksturs]”, ir noteikts:
“1. Uzskata, ka dizainparaugam ir individuāla būtība [individuāls raksturs], ja vispārējais iespaids, ko tas rada informētam lietotājam, atšķiras no vispārējā iespaida, ko šādam lietotājam rada jebkurš dizainparaugs, kas ir darīts pieejams sabiedrībai [..].
2. Novērtējot individuālo būtību [raksturu], ņem vērā dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu.”
8. Minētās regulas 8. panta “Dizainparaugi, ko nosaka to tehniskā funkcija, un starpsavienojumu dizainparaugi”, 1. punktā ir paredzēts, ka “Kopienas dizainparauga tiesības neattiecas uz ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija”.
III. Tiesvedība pamatlietā, prejudiciālie jautājumi un tiesvedība Tiesā
9. DOCERAM GmbH ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas ražo tehniskās keramikas detaļas. Tā piegādā [detaļas] automobiļu, tekstilmašīnu, kā arī mehānisko iekārtu ražošanai. Tās īpašumā ir vairāki reģistrēti Kopienas dizainparaugi, ar kuriem tiek aizsargātas trīs dažādu ģeometrisko formu metināšanas centrēšanas tapas, no kurām katra tiek ražota sešos dažādos veidos.
10. Arī CeramTec GmbH ir saskaņā ar Vācijas tiesībām dibināta sabiedrība, kas ražo un tirgo centrēšanas tapas no keramikas tādos pašos variantos kā tie, kas tiek aizsargāti ar DOCERAM īpašumā esošiem dizainparaugiem.
11. Šī pēdējā minētā cēla prasību Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) pret CeramTec, kas vērsta it īpaši uz to, lai tiktu izbeigts tās aizsargāto dizainparaugu pārkāpums. Atbildētāja pamatlietā cēla pretprasību, lai šie pēdējie minētie tiktu atzīti par spēkā neesošiem, apgalvojot, ka attiecīgo ražojumu izskata iezīmes esot noteiktas vienīgi uz to tehniskās funkcijas pamata Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē.
12. Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) noraidīja DOCERAM celto prasību un pasludināja strīdīgos dizainparaugus par spēkā neesošiem, pamatojoties uz to, ka tie esot izslēgti no minētajā regulā piešķirtās aizsardzības atbilstoši tās 8. panta 1. punktam, jo dizaina izvēli nosakot vienīgi to tehniskās funkcionalitātes apsvērumi.
13. DOCERAM par šo spriedumu cēla apelācijas sūdzību Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā). Šī pēdējā minētā tiesa uzskatīja, ka pamatlietas risinājumam esot jānoskaidro, vai, lai piemērotu Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzēto izslēgšanu, ir vai nu – kā tiek uzskatīts daļā doktrīnas un judikatūras, it īpaši Vācijā – jākonstatē alternatīvu dizainu, ar kuriem tiek pildīta tā pati tehniskā funkcija, neesamība, vai – kā tiek apgalvots pārsūdzētajā spriedumā – objektīvi jānosaka, vai vēlamā funkcionalitāte ir bijusi vienīgais elements, ar kuru ir noteikts attiecīgā ražojuma ārējais izskats.
14. Tādēļ ar 2016. gada 7. jūlija lēmumu, kas Tiesā saņemts 2016. gada 15. jūlijā, Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai produkta izskata iezīmes nosaka vienīgi tā tehniskā funkcija [Regulas Nr. 6/2002] 8. panta 1. punkta izpratnē, tādējādi izslēdzot aizsardzību, arī tad, ja formas iedarbībai nav nekādas nozīmes attiecībā uz produkta dizainu, turpretī (tehniskā) funkcionalitāte ir vienīgais dizainu noteicošais faktors?
2) Ja Tiesa uz pirmo jautājumu atbildētu apstiprinoši, – raugoties no kāda aspekta ir jāvērtē, vai konkrētās produkta formas iezīmes ir izraudzītas tikai funkcionalitātes apsvērumu dēļ? Vai nozīme ir “objektīvam novērotājam”, un, ja tam ir nozīme, kāda ir tā definīcija?”
15. DOCERAM, CeramTec, Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Eiropas Komisija iesniedza Tiesā rakstveida apsvērumus. 2017. gada 29. jūnija tiesas sēdē tās visas sniedza mutvārdu apsvērumus.
IV. Vērtējums
A. Par formulējumu “ražojuma izskata iezīm[es], ko nosaka tikai [tā] tehniskā funkcija” Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē (pirmais jautājums)
1. Par pirmā jautājuma saturu un izvirzītajiem apgalvojumiem
16. Iesniedzējtiesa uzskata, ka dizainparaugiem pamatlietā piemītot gan novitāte, gan individuāls raksturs atbilstoši attiecīgi Regulas Nr. 6/2002 5. un 6. pantam (3). Tā jautā, vai to aizsardzība tomēr nebūtu jāizslēdz minētās regulas 8. panta 1. punkta izpratnē, kurā ir paredzēts, ka “Kopienas dizainparauga tiesības neattiecas uz ražojuma izskata iezīmēm, ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija”, ņemot vērā, ka šajā lietā ir pastāvējuši dizaini, ko tā ir kvalificējusi kā “alternatīvus”, ciktāl ar tiem var tikt sasniegts tāds pats tehniskais rezultāts kā tas, kas tiek panākts ar šiem dizainparaugiem.
17. Ņemot vērā lēmumā lūgt prejudiciālu nolēmumu sniegtos elementus un kontekstu, kādā tas iekļaujas, es domāju, ka pirmajā prejudiciālajā jautājumā Tiesai būtībā ir lūgts noteikt, vai vienkāršs šādu alternatīvu dizainu esamības konstatējums ļauj secināt, ka strīdīgos dizainparaugus nenosaka tikai atbilstoši attiecīgo ražojumu tehniskajai funkcijai un līdz ar to uz tiem neattiecas minētā 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana, vai arī šim nolūkam atbilstošais kritērijs ir, vai šo ražojumu “estētiskie apsvērumi” vai “formas iedarbība” (4) ir likuši to autoram izvēlēties īpašu dizainu (5). Gadījumā, ja Tiesa par atbilstošu uzskatītu šo pēdējo minēto kritēriju, iesniedzējtiesa tālāk savā otrajā jautājumā jautā par veidu, kādā ir jāizvērtē, vai dažādas ražojuma izskata iezīmes ir vai nav izraudzītas tikai tehnisku prasību dēļ.
18. Iesniedzējtiesa uzsver, ka uzdotais jautājums, ņemot vērā atšķirīgas nostājas, kādas ir pieņemtas līdz šim gan doktrīnā, gan dalībvalstu tiesu un Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) (agrāk – Iekšējā tirgus saskaņošanas birojs (preču zīmes, paraugi un modeļi) (ITSB)) lēmumpieņemšanas praksē attiecībā uz veidu, kā interpretējams Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts, raisa nopietnas šaubas. Šajā jautājumā ir divas juridiskas teorijas, ar kurām var tikt sasniegti diametrāli pretēji praktiski rezultāti.
19. Saskaņā ar pirmo teoriju šajā tiesību normā noteiktā atkāpe būtu jāpiemēro vienīgi tad, ja ir konstatēts, ka neviens alternatīvs dizains neļauj īstenot to pašu tehnisko funkciju, ko attiecīgais dizainparaugs, jo šādu alternatīvu esamība parādītu, ka attiecīgās formas izvēle nav noteikta vienīgi tā tehniskās funkcijas dēļ minētā 8. panta 1. punkta izpratnē. Šī interpretācija ir balstīta uz kritēriju, ko parasti sauc par “formu daudzveidību”, saskaņā ar kuru, ja pastāv citas ražojuma formas, ar kurām tiek pildīta tā pati tehniskā funkcija, tā dizainam var tikt piešķirta aizsardzība, jo šī formu izvēle pierādot, ka tādā gadījumā ražojuma autoru nav ierobežojusi minētā funkcija, bet, izstrādājot dizainparaugu, viņa rīcībā ir bijusi brīvība izvēlēties jebkuru no šīm formām (6). Ja to interpretē šādi, šī tiesību norma būtu piemērojama salīdzinoši retiem gadījumiem, kuros attiecīgais dizains ir vienīgais, kas spēj garantēt vēlamā tehniskā rezultāta sasniegšanu.
20. Sava lēmuma lūgt prejudiciālu nolēmumu formulējumā Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā) norāda, ka šī pirmā apgalvojuma, kas, cik man zināms, tiek atbalstīts daļā doktrīnas, it īpaši Vācijā (7), kā arī Beļģijā (8) un Francijā (9), īstenošana ir skaidri iedibināta ne tikai valsts judikatūrā gan Vācijā, gan citās dalībvalstīs (10), bet arī EUIPO praksē (11). No Tiesai sniegtajiem apsvērumiem izriet, ka DOCERAM ir vienīgā lietas dalībniece, kas šajā tiesvedībā aizstāv šo nostāju.
21. Saskaņā ar konkurējošo teoriju Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana būtu jāpiemēro, ja attiecīgā dizaina iezīmes ir radītas tikai nepieciešamības izstrādāt tehnisku risinājumu dēļ un estētiskiem apsvērumiem nav bijis ne vismazākās ietekmes, jo līdz ar to nav bijis nekādas radošas darbības, kurai pienāktos tiesības uz aizsardzību saskaņā ar dizainparaugu tiesībām. Šajā teorijā, kas ir saistīta ar “cēloņsakarības” kritēriju, ir prasīts noteikt iemeslu, kura dēļ produkta izstrādātājs ir izvēlējies strīdīgo iezīmi (12). Interpretējot to šādi, minētais 8. panta 1. punkts būtu piemērojams visos gadījumos, kuros nepieciešamība pildīt konkrētu tehnisku funkciju ir bijusi vienīgais apstāklis, kas noteicis attiecīgo dizainu, un tā ārējam izskatam vai estētiskajai kvalitātei nav bijis ietekmes, un iespējama alternatīvu dizainu, ar kuriem var tikt pildīta tā pati funkcija, esamība nebūtu noteicoša.
22. Lai gan Tiesai šīs iepriekšminētās nostājas nepārprotami nav saistošas, es uzsveru, ka, agrāk devis priekšroku formu daudzveidības teorijai, savā nesenajā lēmumpieņemšanas praksē (13)EUIPO ir izteicies par labu cēloņsakarības teorijai, uzskatot, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā ir atteikta aizsardzības piešķiršana ražojuma izskata iezīmēm, kas ir izvēlētas vienīgi ar mērķi, lai ļautu šim ražojumam izpildīt tā tehnisko funkciju, pretēji iezīmēm, kas vismaz zināmā mērā ir izvēlētas ar mērķi uzlabot ražojuma vizuālo aspektu [un] kas ir aizsargājamas (14). Šķiet, ka judikatūrā ir norisinājusies līdzīga attīstība, it īpaši Francijā (15) un Apvienotajā Karalistē (16). Šajā lietā gan CeramTec, gan Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, kā arī Komisija (17) ir izteikušās par labu šai pēdējai minētajai teorijai. Tāds ir arī mans skatpunkts turpmāk izklāstīto iemeslu dēļ.
2. Par ierosinātās interpretācijas pamatojumiem
23. Vispirms var konstatēt, ka – pretēji tam, ko apgalvo DOCERAM, – Regulas Nr. 6/2002 tiesību normu formulējumā nav sniegtas tiešas, lietderīgas norādes, lai atbildētu uz pirmo prejudiciālo jautājumu, jo [regulas] 8. panta 1. punktā iekļautais jēdziens “ražojuma izskata iezīm[es], ko nosaka tikai ražojuma tehniskā funkcija” tajā nav definēts un tajā nav paredzēts neviens vērtēšanas kritērijs. It īpaši tajā nav nevienas norādes uz attiecīgā ražojuma dizainam alternatīva dizaina neesamības kritēriju, kuram priekšroku dod formu daudzveidības teorijas piekritēji.
24. Atbilstoši Tiesas pastāvīgajai judikatūrai no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības izriet, ka, ja Savienības tiesību aktā nav atsauces uz dalībvalstu tiesību aktiem, lai definētu īpašu jēdzienu, kā tas ir šajā gadījumā, tad šis jēdziens ir jāinterpretē autonomi, ko Tiesa mēģina izdarīt, ņemot vērā attiecīgā regulējuma vispārējo sistēmu, mērķus un rašanās vēsturi (18).
25. Attiecībā uz Regulas Nr. 6/2002 vispārējo sistēmu norādīšu, ka šīs regulas preambulas 10. apsvērumā ir sniegts interesants, lai gan ne izsmeļošs, skaidrojums par 8. panta 1. punkta izpratni, nosakot, ka “tehnoloģiskie jauninājumi nebūtu jākavē, piešķirot dizainparaugu aizsardzību iezīmēm, ko diktē vienīgi tehniskā funkcija. Saprotams, ka no tā neizriet tas, ka dizainparaugam ir jābūt estētiskai vērtībai”.
26. Vēlāk es atsaukšos uz minētā preambulas apsvēruma [pirmo teikumu] sakarā ar 8. panta 1. punktā izvirzītajiem mērķiem (19). Attiecībā uz [otro teikumu] (20) iesniedzējtiesa norāda, ka cēloņsakarības teorijas pretinieki apgalvo, ka šī teorija, kas vērsta uz to, lai nošķirtu ražojuma tīri tehniskās iezīmes no dekoratīvajām, esot pretrunā formulai, saskaņā ar kuru, lai dizainparaugs varētu tikt aizsargāts, neesot prasīts, lai tam piemistu estētisks raksturs.
27. Ir taisnība, ka šāda prasība nav skaidri ietverta arī Regulas Nr. 6/2002 4.–6. pantā, kuros ir iedibināti nosacījumi, kas ir izvirzīti Kopienas dizainparaugu aizsardzībai. Šajā pašā perspektīvā šīs regulas preambulas 10. apsvēruma [otrajā teikumā] in fine ir precizēts, ka no tās 8. panta 1. punktā paredzētā atteikuma pamatojuma nevar secināt, ka tikai formas, kam piemīt estētisks raksturs, var tikt aizsargātas kā dizainparaugi. Formulējums “no tā neizriet tas, ka dizainparaugam ir jābūt estētiskai vērtībai”, manuprāt, nozīmē tikai to, ka, lai attiecīgais ražojums varētu tikt aizsargāts, nav nepieciešams, lai tā izskatam piemistu estētisks aspekts.
28. Tāpat kā CeramTec un Grieķijas un Apvienotās Karalistes valdības, es uzskatu, ka, pat ja attiecīgā ražojuma estētiskās īpašības neveido noteicošo vērtēšanas kritēriju šīs aizsardzības piešķiršanai, būtu kļūdaini no tā secināt, ka tas nav ražojumu ārējais izskats, ko ir paredzēts aizsargāt ar Kopienas dizainparaugiem. Proti, kā ir norādījis (21) ITSB, kas kļuvis par EUIPO, pirmkārt, no Regulas Nr. 6/2002 3. panta a) punktā iekļautās “dizainparauga” jēdziena definīcijas, kurā ir nepārprotama atsauce uz ražojuma “izskatu” (22), un, otrkārt, no prasībām saistībā ar vizuālo aspektu, kas ir noteiktas gan tās 4. panta 2. punktā (23), gan tās preambulas 12. apsvērumā (24), skaidri izriet, ka ārējā izskata, neatkarīgi no tā, kāda ir tā konkrētā kvalitāte (25), pārbaude ir noteicošā, lai iegūtu Kopienas dizainparauga piešķirtās tiesības (26). Piebildīšu, ka uzsvars uz vizuālo aspektu ir likts arī šīs regulas 10. panta 1. punktā, kurā ir prasīts, lai attiecīgais ražojums būtu atšķirams no agrākajiem ražojumiem, uz kuriem attiecas aizsardzība (27).
29. Tāpēc, manuprāt, ar Regulas Nr. 6/2002 preambulas 10. apsvēruma formulējumu ir saderīga tāda 8. panta 1. punkta interpretācija, ka tas ir vērsts nevis uz gadījumiem, kad attiecīgās iezīmes ir vienīgais veids, kā izpildīt ražojuma tehnisko funkciju, bet gan uz gadījumiem, kad nepieciešamība sasniegt šo funkciju ir vienīgais fakts, kas izskaidro minēto iezīmju izvēli. Citiem vārdiem sakot, manuprāt, ir jāuzskata, ka ražojuma izskata iezīmes ir noteiktas vienīgi ar mērķi sasniegt konkrētu tehnisku risinājumu un tātad ka uz šīm pēdējām minētajām attiecas 8. panta 1. punktā minētā izslēgšana, ja kļūst redzams, ka cita rakstura, it īpaši vizuāla rakstura, apsvērumiem nav bijis nekādas nozīmes attiecīgā dizainparauga izvēlē. Izšķirošais jautājums ir noskaidrot, kur beidzas ar ražojuma tehnisko funkciju saistītās formas robežas un kur sākas tā radītāja brīvā izvēle (28).
30. Ar apstākļa, ka šai tiesību normai piemīt atkāpes raksturs, konstatējumu, no kā izriet, ka tā ir jāinterpretē šauri, mans vērtējums netiek apšaubīts. Proti, viena paša šī apsvēruma dēļ nebūtu jāatzīst kritērijs – šajā gadījumā formu daudzveidības kritērijs –, ar kuru nepārprotami vēl vairāk tiek sašaurināti gadījumi, kuros ir piemērojama izslēgšana (29), bet kuram nav atrodams skaidrs juridisks pamats nedz pašā Regulas Nr. 6/2002 tekstā, nedz tās izcelsmē vai mērķos, kādus ir noteicis Savienības likumdevējs.
31. Interpretācija, kādu es ierosinu pieņemt, manuprāt, ir nostiprināta pētījumā par Regulas Nr. 6/2002, it īpaši tās 8. panta 1. punkta, rašanās vēsturi.
32. CeramTec apgalvo, ka neesot jāpiemēro formu daudzveidības kritērijs, pamatojoties uz to, ka priekšlikums ieviest šo pēdējo minēto [kritēriju] Savienības tiesiskajā regulējumā nav pārņemts. Grieķijas valdība uz šīs regulas sagatavošanas darbu pamata arī izvirza virkni argumentu.
33. Šajā ziņā norādīšu, ka savā 1991. gada Zaļajā grāmatā par dizainparaugu aizsardzību Komisija izskaidroja, ka no aizsardzības ir izslēgtas iezīmes, kuru vienīgais priekšnosacījums ir attiecīgā ražojuma tehniskā funkcija – šāds noteikums līdz tam pastāvēja lielākajā daļā dalībvalstu (30) –, ar piezīmēm, kuru saturs man šķiet svārstāmies starp formu daudzveidības teoriju un cēloņsakarības teoriju, kuras, manuprāt, ir saistītas attiecīgi ar alternatīvu dizainu neesamību, ņemot vērā minēto ražojumu galīgo formu, un autora radošā ieguldījuma neesamību šīs [formas] izstrādes laikā (31).
34. Kopienas sākotnējā 1993. gada priekšlikuma, pēc kura tika pieņemta Regula Nr. 6/2002, 9. panta 1. punkta (kurš kļuvis par šīs regulas 8. panta 1. punktu) nosaukums bija “Tehniskie dizainparaugi, kas nav brīvi izvēlēti [..]”, un tas bija formulēts šādi: “Dizainparaugs, kurā tehniskās funkcijas dēļ nav atstāta nekāda brīvība attiecībā uz ražojuma izskata brīvi izvēlētām iezīmēm, nevar tikt aizsargāts kā Kopienas dizainparaugs” [neoficiāls tulkojums] (32).
35. Šī regulas priekšlikuma paskaidrojuma rakstā (33), kā arī tā 9. panta 1. punkta komentārā (34) vispirms ir precizēts, ka ražojuma estētiskais aspekts pats par sevi nav noteicošs, jo gan dizainparaugi, kas vērsti uz zināmu estētismu, gan tie, kas atbilst konkrētai funkcionalitātei, ir vienādi aizsargājami. It īpaši šajos fragmentos ir uzsvērts, ka Kopienas dizainparaugam paredzētā aizsardzība tiek atteikta retajos gadījumos, kad “forma ir pakārtota funkcijai bez iespējas variēt”, jo tad autoram nav “nekādas brīvības” ražojuma izstrādē un “[tātad viņš] nevar apgalvot, ka iznākums ir viņa personiskā radošuma auglis” un ka šim dizainparaugam piemīt “individuāls raksturs” [neoficiāls tulkojums] (35).
36. Turklāt no grozītā 1999. gada priekšlikuma (36) izriet, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta formulējums ir pielāgots 7. panta 1. punktam Direktīvā 98/71/EK par dizainparaugu tiesisko aizsardzību (37), kuras mērķis ir saskaņot dalībvalstu tiesību aktus, kas piemērojami šajā jomā (38). Direktīvas 98/71 sagatavošanas darbos ir apstiprināts, ka autora brīvas izvēles neesamība ražojuma koncepcijā un tas, ka forma ir izvēlēta tikai tehniskās funkcijas dēļ, no pirmsākumiem ir uzskatīts par noteicošiem faktoriem aizsardzības atteikumam gan šajā sākotnējā direktīvas 1993. gada priekšlikumā (39), gan grozītajā 1996. gada priekšlikumā (40).
37. Manuprāt, neviens kritērijs, kas līdzvērtīgs alternatīvu dizainu esamības kritērijam vai formu daudzveidības kritērijam, nav pieņemts iepriekšminēto dokumentu projektos, drīzāk tajos ir dota priekšroka cēloņsakarības kritērijam. Proti, nekur nav prasīts, lai attiecīgā iezīme būtu vienīgais līdzeklis, ar kura palīdzību var tikt iegūta vēlamā tehniskā funkcija. Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana galvenokārt ir pamatota ar to, ka autors nav ietekmējis ražojuma izskatu tādā veidā, kas uzskatāms par radošu, apzinoties, ka vienīgi no minētās funkcijas neatkarīgas intelektuālas piepūles radīta pievienotā vērtība ir pamatojums aizsardzībai, kas tiek piešķirta dizainparaugiem. Šķiet, ka arī EUIPO pēdējā laikā tā lēmumpieņemšanas praksē sliecas izvirzīt priekšplānā jautājumu, vai autoram ir vai nav bijusi rīcības brīvība, izstrādājot attiecīgo ražojumu (41).
38. Attiecībā uz minētajā regulā, it īpaši tās 8. panta 1. punktā, izvirzītajiem mērķiem lietas dalībnieki nav apstrīdējuši – turklāt, manuprāt, tas nav noliedzams –, ka šīs tiesību normas mērķis galvenokārt ir novērst, ka ražojuma tīri tehniskās izcelsmes iezīmes varētu tikt “monopolizētas” (42), izmantojot šo pēdējo kā Kopienas dizainparaugu aizsardzību (43), un izvairīties no tā, ka “tehnoloģiskie jauninājumi [tiktu] [..]kavē[ti]” (44) sakarā ar to, ka šīs aizsardzības dēļ citiem saimnieciskās darbības subjektiem tiek samazināta tehnisko risinājumu pieejamība (45). Līdzsvara meklējumi starp jauninājumu un radošuma aizsardzību, no vienas puses, un godīgas un visiem Kopienas uzņēmumiem izmantojamas konkurences saglabāšanu, no otras puses, faktiski ir bijuši vienas no likumdevēja raizēm (46).
39. Turklāt no Regulas Nr. 6/2002 sagatavošanas darbiem izriet, ka cits tās 8. panta 1. punkta mērķis ir noteikt robežu starp tiesiskajiem regulējumiem attiecībā uz patentiem un [tiesiskajiem regulējumiem] attiecībā uz dizainparaugiem (47). Proti, uz tehnisko jauninājumu iespējamo aizsardzību ir jāattiecas šiem pirmajiem minētajiem tiesiskajiem regulējumiem (48), ciktāl ir izpildīti visi patentspējas nosacījumi. Kā uzsver CeramTec, iegūt patentu dažos gadījumos var izrādīties grūtāk, jo šīm īpašumtiesībām ir prasīts pierādīt jauninājuma esamību, kas atbilst stingrām prasībām (49), un neizdevīgāk, jo piešķirtās aizsardzības ilgums var izrādīties mazāks nekā tas, kas tiek nodrošināts dizainparaugiem (50). Tātad bija jānovērš risks, ka patentu jomā piemērojamās tiesību normas varētu tikt apietas, aizliedzot, ka tehniska rakstura risinājumiem varētu tikt piešķirta aizsardzība kā dizainparaugiem.
40. Taču tas, ka tiktu dota priekšroka kritērijam, ar kuru – kā ar formu daudzveidības kritēriju – tiek ļoti sašaurināta minētajā 8. panta 1. punktā paredzētās izslēgšanas piemērošanas joma (51), manuprāt, varētu atņemt šai tiesību normai tās pilnīgo lietderīgo iedarbību un tātad likt šķēršļus iepriekš minēto mērķu sasniegšanai, atļaujot iegūt īpašumā formas tīri tehniskiem mērķiem, bet attiecībā uz kurām pastāv varianti (52).
41. Proti, tāpat kā CeramTec un Apvienotās Karalistes valdība, es uzskatu, ka gandrīz vienmēr ir iespējams minimāli, bet pietiekoši mainīt ražojuma izskata iezīmes (53), nekaitējot vēlamajai tehniskajai funkcijai. Tādēļ ir iespējams, ka vairākas – pat visas – iespējamās tehniskā risinājuma formas ar dizainparaugu aizsardzības palīdzību var izrādīties monopolizētas, un tas varētu kavēt tehnoloģiskos jauninājumus, kurus veicināt ir Regulas Nr. 6/2002 mērķis. Ja tiktu izmantots DOCERAM popularizētais kritērijs, vienam saimnieciskās darbības subjektam būtu iespējams iegūt vairākas Kopienas dizainparauga reģistrācijas dažādām ražojuma formām un tādējādi izmantot ekskluzīvu aizsardzību, kas praksē ir līdzvērtīga patenta piešķirtai [aizsardzībai], bet uz to netiktu attiecināti ar to saistītie ierobežojumi, kuri tādējādi varētu tikt apieti.
42. Šajā ziņā CeramTec norāda, ka pamatlietā, panākot, ka tiek aizsargāti trīs pamatmodeļu dažādu ģeometrisko formu centrēšanas tapu 17 varianti, DOCERAM nebūtu atstājusi citiem tirgus dalībniekiem nekādu iespēju izmantot šiem ražojumiem alternatīvas formas, jo nepastāvētu citas tehniski atbilstošas formas reljefmetināšanas nozarē, kas varētu sniegt citu kopējo iespaidu par ražojumu atbilstoši minētās regulas 6. panta 1. punktam.
43. Visbeidzot, es uzsveru, ka šeit aizstāvētajai interpretācijai ir tāda priekšrocība, ka tā ir saderīga ar judikatūru, ko Tiesa ir izstrādājusi preču zīmju jomā (54). Pretēji tam, ko, šķiet, apgalvo CeramTec, šī judikatūra, ņemot vērā atšķirības, kādas pastāv starp Savienības tiesību sistēmu saistībā ar preču zīmju aizsardzību un dizainparaugiem piešķirto aizsardzību (55), pati par sevi, manuprāt, nebūtu transponējama šajā lietā. Tomēr, ņemot vērā, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktam analogas normas ir iekļautas pirmajā no šīm sistēmām (56), pat ja to formulējums nav pilnīgi identisks (57), un ņemot vērā pēctecības saikni, kāda pastāv starp abām šīm tiesību normu kategorijām (58), manuprāt, ir iespējams un pat lietderīgi paust nostāju no minētās judikatūras skatpunkta un, iespējams, argumentēt pēc analoģijas šajā lietā.
44. Šajā ziņā es atgādinu, ka attiecībā uz preču zīmju piešķirto aizsardzību Tiesa ir spriedusi, ka iepriekš minēto Savienības tiesību normu, kas būtībā atbilst Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktam, mērķis ir novērst, ka ar preču zīmi saistīto tiesību aizsardzība piešķirtu to īpašniekam monopolu uz tehniskajiem risinājumiem vai ražojuma lietderīgajām pazīmēm, kuras lietotājs varētu meklēt konkurentu ražojumos (59). Kā es izklāstīju iepriekš (60), tas man šķiet arī iemesls, kādēļ ar Kopienas dizainparaugu tiesībām piešķirtā aizsardzība ir izslēgta 8. panta 1. punktā paredzētajos apstākļos.
45. No dažādiem Tiesas spriedumiem preču zīmju jomā izriet, “ka apzīmējumu, kas sastāv tikai no preču formas, nevar reģistrēt [saskaņā ar interpretētajām tiesību normām], ja tiek pierādīts, ka šīs formas pamatiezīmes izriet tikai no tehniskā rezultāta”. Tiesa ir precizējusi, ka “tas, ka tiek pierādīts, ka pastāv citas formas, kas ļauj sasniegt to pašu tehnisko rezultātu, neļauj nepiemērot pamatojumus [..] atteikumam [reģistrēt]” kā preču zīmi “preces form[u], kas vajadzīga tehniska rezultāta iegūšanai”, kā ir noteikts minētajās tiesību normās. Šo formu daudzveidības teorijas netiešo, bet, manuprāt, skaidro noraidījumu tā balstīja it īpaši uz konstatējumu, ka reģistrācijas atteikumam nav izvirzīts nosacījums, ka attiecīgajai formai ir jābūt vienīgajai, ar kuru var iegūt vajadzīgo tehnisko rezultātu, un uz apsvērumu, ka ievērojams skaits alternatīvu formu varētu kļūt neizmantojams preču zīmes īpašnieka konkurentiem, ja šāds kritērijs tiktu atzīts par noteicošu (61).
46. Es uzskatu, ka šie apsvērumi, ņemot vērā, ka arī šajā jomā nevar tikt atzīts, ka Kopienas dizainparaugi tiktu izmantoti ārpus to mērķa ar nolūku piešķirt aizsardzību ražojuma tīri tehniskām iezīmēm (62), ir atbilstoši arī šajā lietā.
47. Tādējādi, manuprāt, uz pirmo prejudiciālo jautājumu ir jāsniedz apstiprinoša atbilde un tātad jānoraida apgalvojums, ar kuru tiek rosināts pieņemt tā saukto “formu daudzveidības” kritēriju. Precīzāk, es uzskatu, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka, lai noteiktu, vai ražojuma izskata iezīmes nosaka tikai tā tehniskā funkcija, ir jābalstās nevis uz alternatīvu formu, ar kurām var tikt pildīta tā pati funkcija, neesamību, bet ir jāsecina, ka kādas konkrētas tehniskas funkcijas meklējumi ir vienīgais faktors, kas ir noteicis attiecīgā dizainparauga izvēli, un ka līdz ar to tā autoram šajā ziņā nav bijis nekādas radošas lomas.
48. Korelācijā ar šādi ierosināto interpretāciju iesniedzējtiesa uzdod citus jautājumus attiecībā uz minētajā 8. panta 1. punktā ietvertā noteikuma konkrēto īstenošanu – šie jautājumi ir otrā prejudiciālā jautājuma priekšmets.
B. Par atbilstošajiem vērtējuma elementiem Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanas nolūkam (otrais jautājums)
49. Otrais prejudiciālais jautājums ir uzdots pakārtoti gadījumā, ja, kā es to ierosinu, Tiesa atbildētu uz pirmo jautājumu, ka Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētās izslēgšanas piemērošanas nolūkam atbilstošā metode ir pārbaudīt, vai attiecīgā ražojuma ārējās iezīmes ir piedēvējamas vienīgi vēlamajai tehniskajai funkcijai, nevis konstatēt alternatīvu dizainu, ar kuriem var tikt pildīta tā pati funkcija, neesamību.
50. Ar šo jautājumu iesniedzējtiesa jautā, pirmkārt, no kāda skatpunkta ir jāvērtē, vai dažādās ražojuma izskata iezīmes ir izmantotas vienīgi tehniskās funkcionalitātes apsvērumu dēļ, un, otrkārt – gadījumos, kuros būtu jālūkojas no “objektīva novērotāja” skatpunkta –, kā šis pēdējais minētais jēdziens ir jādefinē.
51. Minētā tiesa izklāsta, ka spriedumā, kas tajā ir pārsūdzēts, Landgericht Düsseldorf (Diseldorfas apgabaltiesa) uzskatīja, ka esot bijis objektīvi jāveic minētais vērtējums un attiecīgā dizainparauga autora personīgajai gribai esot maza nozīme, ja nu vienīgi [tai ir nozīme] kā norādei, lai konstatētu, vai objektīvs novērotājs pēc saprātīgas pārbaudes nonāktu pie secinājuma, ka dizaina izvēli ir noteikuši tikai tehniskās funkcionalitātes apsvērumi (63). Tomēr šīs pieejas pretinieki uzskata, ka esot grūti katrā atsevišķā gadījumā novērtēt šāda “objektīva novērotāja”, proti, citas personas, kuras esamība ir tikai teorētiska, skatpunktu.
52. Attiecībā uz īstenojamā vērtējuma objektīvo vai subjektīvo raksturu Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā pamatlietas dalībnieki un ieinteresētās personas, kas ir sniegušas apsvērumus Tiesā, ir vienisprātis, ka autora subjektīvā griba, kad viņš izstrādājis attiecīgo dizainparaugu, nevarot veidot noteicošo faktoru, ar kuru var konstatēt, vai šis dizainparaugs ir pieņemts tīri tehnisku apsvērumu dēļ. Arī es piekrītu šim viedoklim.
53. Proti, ar objektīvu pieeju attiecīgajai analīzei tiktu veicināta šīs tiesību normas vienveidīga piemērošana visās dalībvalstīs, kā arī visās pēdējo minēto tiesās, un tiktu nodrošināta arī paredzamība, un tas stiprinātu saimnieciskās darbības subjektu tiesisko noteiktību. Kā DOCERAM un CeramTec būtībā norāda – gadījumā, ja autora iespējamais nodoms būtu vienīgais atbilstošais kritērijs –, viņa veiktie paziņojumi būtu vienīgie noteicošie, lai spriestu, vai attiecīgais dizainparaugs var vai nevar tikt aizsargāts, un strīda gadījumā ieinteresētā persona varētu sliekties apgalvot, ka ir izvēlējusies šo dizainu estētisku rūpju dēļ ar nolūku panākt, lai Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktā paredzētā izslēgšana netiktu piemērota tās veidojumam. Manuprāt, ir būtiski, lai kompetentās iestādes varētu paust nostāju, balstoties nevis uz subjektīviem, bet gan neitrāliem un no neobjektivitātes riska brīviem vērtēšanas elementiem.
54. Turpretī attiecībā uz noteikumiem, kas ir jāievēro, lai objektīvi izvērtētu jautājumu, vai ražojuma izskatu nosaka vienīgi tā tehniskā funkcija Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē, Tiesā aizstāvētās nostājas nav saskanīgas.
55. Manuprāt, pirmā problēma, ko izraisa jautājums, kādu to ir uzdevusi iesniedzējtiesa, kura atsaucas uz ““objektīva novērotāja” skatpunktu”, ir noskaidrot, vai ir vai nav jāspriež par izdomātu personu, kuras iedomātais vērtējums varētu būt noderīgs kā arhetips.
56. Šajā ziņā CeramTec vispirms norāda, ka vārdkopa “objektīvs novērotājs”, kas ir iekļauta gan iesniedzējtiesā pārsūdzētajā spriedumā, gan otrajā prejudiciālajā jautājumā, ir radusies līdzīgu formulējumu iespaidā, kas dažādos variantos ir pieņemti EUIPO lēmumpieņemšanas praksē (64) un doktrīnā (65).
57. Tālāk CeramTec apgalvo, ka, lai pārbaudītu, vai Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkts ir piemērojams, esot pēc analoģijas jābalstās uz jēdzienu “informēts lietotājs”, kas ir izmantots šīs regulas 6. panta 1. punktā, 10. panta 1. punktā, kā arī preambulas 14. apsvērumā (66), – šāds jēdziens ir definēts Tiesas un Vispārējās tiesas judikatūrā (67). Šīs lietas dalībnieces ieskatā, ciktāl pārbaude – kā šajā lietā – ir jāveic īpašā situācijā, kurā visi attiecīgo ražojumu lietotāji ir profesionāļi, “informēts lietotājs” praksē atbilstot “profesionālim”, kuram ir tehniskas zināšanas, – šāds jēdziens tiek izmantots, lai novērtētu patenta izgudrojuma raksturu.
58. Es neuzskatu, ka ir piemēroti pieņemt šo ierosinājumu. Precizēšu, ka – pretēji tam, ko apgalvo CeramTec, – atbilstošais kritērijs faktisko elementu novērtēšanai Regulā Nr. 6/2002 nav “vienmēr “informēts lietotājs””. It īpaši ir jau spriests, ka šis pēdējais minētais – ārpus pieredzes, ko viņš uzkrājis, lietojot attiecīgo ražojumu – nav obligāti spējīgs nošķirt ražojuma izskata aspektus, kurus nosaka šī pēdējā minētā tehniskās funkcijas, attiecībā pret tiem, kas ir brīvi izvēlēti (68). Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanā faktiski ir paredzēts veikt tehniska rakstura izvērtēšanu, kam ir nepieciešamas specifiskas zināšanas, kādas vienmēr nav pat “informēta” lietotāja rīcībā. Līdz ar to, manuprāt, “informēta lietotāja” skatpunkts nevar veidot objektīva vērtējuma, kāds ir prasīts šajā sakarā, kritēriju.
59. Tāpat kā Apvienotās Karalistes valdība un Komisija, es uzskatu, ka, ja Regulas Nr. 6/2002 autori būtu vēlējušies pieņemt tādu juridisku instrumentu kā “objektīvs novērotājs”, kā tas ir saprotams no otrā prejudiciālā jautājuma, viņi to būtu norādījuši tās 8. panta 1. punktā, kā viņi to nepārprotami ir izdarījuši attiecībā uz “informētu lietotāju” tās 6. panta 1. punktā un 10. panta 1. punktā (69). Norādīšu turklāt, ka minētajā 8. pantā nav arī atsauces uz to, kā uztvert citas tādas fiktīvu personu kategorijas kā “iespējamais vidējais pircējs” – ko DOCERAM ierosina, pirms to noraidīt (70) – vai “vidusmēra patērētājs” – kas ir vērtēšanas kritērijs, par kuru Komisija norāda, ka tas nav uzskatīts par pašu par sevi noteicošu formas tīri tehniskā rakstura novērtēšanai preču zīmju jomā (71).
60. Apvienotās Karalistes valdība, manuprāt, pamatoti uzsver, ka Regulas Nr. 6/2002 6. panta 2. punktā un 10. panta 2. punktā nav atsauces uz teorētisko “informēta lietotāja” jēdzienu, lai novērtētu “dizainparauga autora radošo pieeju, izveidojot dizainparaugu” (72), un ka ir jāpieņem tā pati pieeja – kas nav fiktīva – attiecībā uz tās 8. panta 1. punktu, jo iesniedzējtiesai, kurai ir jāatrisina strīds, arī šajā ziņā ir pienākums objektīvi izvērtēt, kas izriet no ražojuma tehniskās funkcijas – elements, kas nevar tikt aizsargāts – vai kur ir tikusi īstenota autora brīvība, kura radošais veikums var kļūt par aizsardzības priekšmetu (73). Šādu kazuistisku izvērtējumu, šķiet, ka bez lielām grūtībām, jau ir veikušas valstu tiesas (74) un ITSB, kas ir kļuvis par EUIPO, locekļi (75).
61. Turklāt, ja būtu jāpiekrīt “objektīva novērotāja” kritērijam, tas radītu veselu virkni papildu grūtību, definējot šo mākslīgi radīto kategoriju, kā arī veidu, kā to izmantot, arī tad, ja runa būtu tikai par jautājumu, kāda līmeņa un kāda veida zināšanām ir jābūt šādai personai.
62. Tiesai izvirzītās otrās problēmas būtība ir noteikt elementus, kuriem ir jābūtpārbaudes priekšmetam, kas, manuprāt, gan objektīvi, gan kazuistiski ir jāveic tiesai, kurai ir jāatrisina uz Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punktu balstītās domstarpības.
63. Es piekrītu nostājai, kas pausta lielākajā daļā Tiesai iesniegto apsvērumu, saskaņā ar kuru valsts tiesai, kas izskata lietu, objektīvi un ņemot vērā visus konkrētos apstākļus, katrā atsevišķā gadījumā ir jānosaka, vai ražojuma izskata atšķirīgās iezīmes atbilst vienīgi ar tā funkcionalitāti saistītiem apsvērumiem.
64. Komisijas ieskatā šajā ziņā minētajai tiesai ir jāņem vērā vērtēšanas kritēriji, kurus preču zīmju jomā Tiesa ir atzinusi par tādiem, ar kuru palīdzību var prezumēt, ka formai ir ne tikai tīri tehniska vērtība, kā, piemēram, “vidējā patērētāja uztvere [(76)], attiecīgo ražojumu kategorijas raksturs, attiecīgās formas mākslinieciskā vērtība, attiecīgo ražojumu kategorijas raksturs, šīs formas specifiskums salīdzinājumā ar citām attiecīgajā tirgū izplatītajām vispārējām formām, būtiskā cenas atšķirība salīdzinājumā ar līdzīgiem ražojumiem vai reklāmas stratēģijas izstrāde, kurā galvenokārt izceltas attiecīgā ražojuma estētiskās iezīmes” (77). Komisija uzskata, ka tiesai, kas izskata lietu, būtu jāņem vērā arī alternatīvu formu, kuras tāpat pilda attiecīgo tehnisko funkciju, esamība, jo tā būtībā norādītu, ka autoram ir bijusi brīvība, izstrādājot ražojuma izskata iezīmes, un ka to nav noteikušas tikai funkcionālas iespējas.
65. Tādā pašā garā DOCERAM izveido neierobežotu potenciāli atbilstošu kritēriju sarakstu, proti, “apstākļ[us], kas saistīti ar koncepcijas izstrādes, reklāmas, lietošanas utt. procesu”. Savukārt CeramTec apgalvo, ka “informēta lietotāja” skatpunkts, ko tā – manuprāt, maldīgi (78) – ierosina pieņemt kā objektīvu vērtēšanas kritēriju, esot jānosaka, “padziļināti ņemot vērā visus izskatāmās lietas atbilstošos apstākļus” (79), it īpaši “izstrādātāja īpašo mērķi koncepcijas izstādes brīdī, reklāmā, kas veikta attiecībā uz ražojumu, uzsverot tā dizainu, iespējamās atšķirības vai dizaina īpašo reputāciju konkrētajā sabiedrības daļā, kā arī izstrādātāja gribu ražojuma radīšanas laikā” (80).
66. Šajā ziņā precizēšu, ka attiecīgais vērtējums tiesai, kas izskata lietu, ir jāveic, manuprāt, ne tikai attiecībā uz pašu attiecīgo dizainparaugu, bet arī ņemot vērā visus apstākļus, kādi ir pastāvējuši tā izskata iezīmju izvēles kontekstā, ņemot vērā lietas dalībnieku sniegtos pierādījumus, neatkarīgi no tā, kāds ir šo pierādījumu priekšmets vai raksturs (81), kā arī ņemot vērā iespējamos pierādījumu savākšanas pasākumus, kādus šī tiesa ir noteikusi.
67. Manuprāt, nevar izslēgt, ka kritēriji, kurus es uzskatu par tādiem, ar kuriem pašiem par sevi nevar tikt konstatēts, ka ražojuma izskata iezīmes Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta izpratnē nosaka vienīgi tā tehniskās funkcijas, kā, piemēram, autora subjektīvais nodoms vai alternatīvu formu esamība (82), tomēr var tikt iekļauti konkrētu pierādījumu kopumā, kas tiesām, kas izskata lietu, ir jāņem vērā, lai izveidotu savu personisko viedokli par šīs tiesību normas piemērošanu.
68. Manuprāt, nav jāveido šajā ziņā atbilstošo kritēriju saraksts – pat tāds, kas nav izsmeļošs –, zinot, ka Savienības likumdevējs nav paredzējis izmantot šādu procedūru un ka, manuprāt, Tiesa tādu nav uzskatījusi par lietderīgu attiecībā uz vērtējumu – arī faktisko apsvērumu vērtējumu, kas turklāt ir jāveic saskaņā ar šīs regulas 4.–6. panta piemērošanu.
69. Turpretī, tāpat kā Grieķijas valdībai, man šķiet lietderīgi uzsvērt, ka tiesa, kas izskatīs lietu, vajadzības gadījumā varēs veikt nepieciešamo vērtējumu, izmantojot neatkarīga, pašas iecelta eksperta skaidrojumus. Šajā ziņā norādīšu, ka valstu tiesām neizbēgami nav kvalifikācijas, kas dažkārt ir izteikti tehniska, kāda ir nepieciešama šim nolūkam, un ka vispārpieņemta prakse ir noteikt ekspertīzes pasākumus, kad tās saskaras ar sarežģītiem šāda rakstura jautājumiem.
70. Tādējādi es uzskatu, ka uz otro prejudiciālo jautājumu ir jāatbild, ka, lai novērtētu, vai dažādas ražojuma izskata iezīmes atbilst tikai tehniskās funkcionalitātes apsvērumiem, Regulas Nr. 6/2002 8. panta 1. punkta piemērošanas nolūkā tiesai, kas izskata lietu, ir jāveic objektīvs vērtējums, balstoties nevis uz – teorētisku – “objektīva novērotāja” skatpunktu, bet ņemot vērā – konkrēti – visus konkrētajam gadījumam atbilstošos apstākļus.
V. Secinājumi
71. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Düsseldorf (Federālās zemes Augstākā tiesa Diseldorfā, Vācija) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2001. gada 12. decembra Regulas (EK) Nr. 6/2002 par Kopienas dizainparaugiem 8. panta 1. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka minētajā regulā piešķirtā aizsardzība ir izslēgta tad, ja attiecīgā ražojuma izskata iezīmes ir izvēlētas vienīgi ar mērķi, lai ļautu ar to pildīt konkrētu tehnisku funkciju, tātad bez autora radošā ieguldījuma, un tas, ka, iespējams, pastāv citas formas, ar kurām var iegūt to pašu tehnisko rezultātu, pats par sevi šajā ziņā nav noteicošs;
2) lai noteiktu, vai ražojuma izskata iezīmes ir izvēlētas tikai ar ražojuma tehnisko funkciju saistītu apsvērumu dēļ minētā 8. panta 1. punkta izpratnē, tiesai, kas izskata strīdu, ir objektīvi jāpauž nostāja, īstenojot tās pašas novērtējuma brīvību, kurā tiek ņemti vērā visi konkrētajam gadījumam atbilstošie apstākļi.