ĢENERĀLADVOKĀTES ELEANORAS ŠARPSTONES [ELEANOR SHARPSTON] SECINĀJUMI,
sniegti 2017. gada 18. maijā (1)
Lieta C‑225/16
Mossa Ouhrami
(Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Brīvības, drošības un tiesiskuma telpa – To trešo valstu valstspiederīgo atgriešana, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi – Direktīva 2008/115/EK – 11. panta 2. punkts – Senāks ieceļošanas aizliegums – Termiņa sākums – Sabiedriskās kārtības atkāpe no piecu gadu maksimālā ieceļošanas aizlieguma ilguma
1. Šajā Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu iesniedzējtiesa lūdz norādījumus, kā interpretēt Eiropas Parlamenta un Padomes 2008. gada 16. decembra Direktīvu 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi (2) (turpmāk tekstā – “Atgriešanas direktīva”), it īpaši tās 11. pantu.
2. Šislūgumsiriesniegtssaistībāartrešāsvalstsvalstspiederīgā iesniegto apelācijas sūdzībupar viņanotiesāšanuar brīvības atņemšanu par noziedzīgu nodarījumu –atrašanosattiecīgāsdalībvalsts(Nīderlandes)teritorijā –, zinot,kaviņštikapasludinātsparnevēlamu trešās valstsvalstspiederīgo,parkurupieņemtslēmums,pieprasotviņamatstātvalststeritorijuunnosakot viņam 10 gaduatkārtotas ieceļošanasaizliegumu.Notiesāšanasapstiprināšanavaiatcelšana ir atkarīgano tā,vai“senākaisieceļošanasaizliegums”(t.i.,pirmsAtgriešanasdirektīvas stāšanāsspēkā noteiktais ieceļošanasaizliegums) (3)vēlbijaspēkā,kad trešās valstsvalstspiederīgaistikasaukts pie kriminālatbildības.Atbildeuzminētojautājumuatkarīganotā,kurš brīdis tiekuzskatīts par ieceļošanasaizlieguma sākumu,un no Atgriešanasdirektīvasietekmes (jatādair)uz senāka ieceļošanasaizliegumailgumukonkrētajoslietasapstākļos.
Eiropas Savienības tiesības
Šengenas “acquis”
3. Šengenas zona (4) ir izveidota uz Šengenas 1985. gada nolīguma (5) pamata, ar ko tā parakstītājas valstis vienojās atcelt visas iekšējās robežas un izveidot vienotu ārējo robežu. Šengenas zonā tiek piemēroti kopīgi noteikumi un procedūras, tostarp robežkontrolei.
4. Šengenas Informācijas sistēma (SIS) tika izveidota saskaņā ar Konvencijas, ar ko īsteno Šengenas nolīgumu (turpmāk tekstā – “Šengenas nolīguma īstenošanas konvencija”), 92. pantu (6). Kopš tā laika tā ir aizstāta ar SIS II, kas ļauj dalībvalstīm iegūt informāciju, kura saistīta ar brīdinājumiem, lai trešo valstu valstspiederīgajiem atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos (7).
5. Regulas Nr. 1987/2006 24. pants attiecas uz nosacījumiem brīdinājumu izdošanai, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos. Tajā paredzēts:
“1. Datus par trešo valstu valstspiederīgajiem, par kuriem izdots brīdinājums, lai atteiktu ieceļošanu vai uzturēšanos, ievada, pamatojoties uz attiecīgās valsts brīdinājumu, kas izriet no kompetento administratīvo iestāžu vai tiesu [pieņemtā] lēmuma [..].
2. Brīdinājumu izdod, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir draudi sabiedriskajai kārtībai vai sabiedrības drošībai, vai valsts drošībai, kurus var radīt attiecīgā trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā [..].
[..]
3. Brīdinājumu var izdot arī tad, ja 1. punktā minētā lēmuma pamatā ir fakts, ka trešās valsts valstspiederīgajam ir piemērots jebkāds pasākums, kas saistīts ar izraidīšanu vai ieceļošas atteikumu un kas nav atcelts vai atlikts, ietverot vai papildus piemērojot ieceļošanas aizliegumu vai, attiecīgā gadījumā, uzturēšanās aizliegumu, kas pamatots ar to, ka nav ievēroti attiecīgās valsts noteikumi par trešo valstu valstspiederīgo ieceļošanu vai uzturēšanos.
[..]”
6. Padomes 2001. gada 28. maija Direktīva 2001/40/EK par tādu lēmumu savstarpēju atzīšanu, kas attiecas uz trešo valstu valstspiederīgo personu izraidīšanu, ir pamatota ar Šengenas acquis, un tās mērķis ir nodrošināt lielāku izraidīšanas lēmumu izpildes efektivitāti (8). Preambulas 5. apsvērumā atzīmēts, ka dalībvalstu sadarbību attiecībā uz trešo valstu valstspiederīgo personu atgriešanu nevar pietiekoši sasniegt dalībvalsts līmenī. Tādēļ šīs direktīvas mērķis ir darīt iespējamu tādu izraidīšanas lēmumu atzīšanu, ko izdevusi viena dalībvalsts attiecībā uz kādu trešās valsts valstspiederīgo, kurš atrodas citas dalībvalsts teritorijā (9).
Atgriešanas direktīva
7. Atgriešanas direktīvas izcelsme meklējama divās Eiropadomēs. Pirmajā, 1999. gada 15. un 16. oktobrī notikušajā Tamperes Eiropadomē tika izstrādāta saskaņota pieeja imigrācijas un patvēruma jomā (10). Otrā, Briseles Eiropadome, 2004. gada 4. un 5. novembrī aicināja izstrādāt ar kopīgiem standartiem pamatotu efektīvu izraidīšanas un atgriešanas politiku, lai personu atgriešana notiktu humānā veidā un pilnībā ievērojot viņu cilvēktiesības un cieņas neaizskaramību (11). Šīs politikas rezultātā tika izsludināta Atgriešanas direktīva, kurā paredzēti horizontāli noteikumi, kas piemērojami visiem trešo valstu valstspiederīgajiem, kuri neatbilst vai vairs neatbilst iebraukšanas vai uzturēšanās nosacījumiem dalībvalstī (12). Ar Atgriešanas direktīvu ieviestie kopējie standarti un procedūras jāpiemēro saskaņā tostarp ar pamattiesībām kā vispārējiem Savienības tiesību principiem (13).
8. Atgriešanas direktīvas galvenais mērķis ir noteikt skaidrus, pārskatāmus un taisnīgus noteikumus, “kas paredzēti efektīvai atgriešanas politikai kā labi pārvaldītas migrācijas politikas būtiskam elementam”. Nelikumīgi uzturošos trešo valstu valstspiederīgos no dalībvalsts teritorijas jāizraida, izmantojot taisnīgu un pārskatāmu procedūru (14). Saskaņā ar vispārējiem ES tiesību principiem lēmumi atbilstīgi Atgriešanas direktīvai būtu jāpieņem, katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos (15). Tomēr dalībvalstīm ir likumīgas tiesības atgriezt trešo valstu valstspiederīgos, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi, ar noteikumu, ka ir ieviestas taisnīgas un efektīvas patvēruma sistēmas, kas pilnībā ievēro neizraidīšanas principu (16).
9. Īpaši svarīgs ir preambulas 14. apsvērums. Tajā norādīts:
“Būtu jānodrošina Eiropas mērogs valstu īstenoto atgriešanas pasākumu ietekmei, ieviešot ieceļošanas aizliegumu, kas aizliedz ieceļot un uzturēties ikvienas dalībvalsts teritorijā. Ieceļošanas aizlieguma ilgums būtu jānosaka, pienācīgi apsverot visus atsevišķa gadījuma attiecīgos apstākļus, un tas nedrīkstētu pārsniegt piecus gadus. Šajā sakarā īpaši būtu jāņem vērā tas, ka par attiecīgo trešās valsts valstspiederīgo ir jau pieņemts vairāk nekā viens atpakaļnosūtīšanas lēmums vai izraidīšanas rīkojums, vai ka tas ieceļojis dalībvalsts teritorijā ieceļošanas aizlieguma spēkā esamības laikā.”
10. Lietā ir nozīmīgas šādas 3. pantā iekļautās definīcijas:
“[..]
1) “trešās valsts valstspiederīgais” ir jebkura persona, kas nav Eiropas Savienības pilsonis Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 17. panta 1. punkta nozīmē un kas nav persona, kam ir tiesības uz pārvietošanās brīvību [Savienībā], kā noteikts Šengenas Robežu kodeksa 2. panta 5. punktā;
2) “nelikumīga uzturēšanās” ir tāda trešās valsts valstspiederīgā atrašanās dalībvalsts teritorijā, kurš neatbilst vai vairs neatbilst ieceļošanas nosacījumiem, kas noteikti Šengenas Robežu kodeksa 5. pantā, vai arī citiem ieceļošanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās nosacījumiem šajā dalībvalstī;
3) “atgriešana” ir, attiecīgai personai brīvprātīgi ievērojot atgriešanās pienākumu vai piespiedu kārtā, došanās atpakaļ uz:
– personas izcelsmes valsti vai
– tranzīta valsti saskaņā ar [Savienības] vai divpusējiem atpakaļuzņemšanas nolīgumiem vai citiem režīmiem, vai
– citu trešo valsti, kurā attiecīgais trešās valsts valstspiederīgais brīvprātīgi nolemj atgriezties un kurā viņu uzņems;
4) “atgriešanas lēmums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kurā norādīts vai konstatēts, ka trešās valsts valstspiederīgā uzturēšanās ir nelikumīga, un noteikts vai konstatēts atgriešanās pienākums;
5) “izraidīšana” ir atgriešanās pienākuma izpilde piespiedu kārtā, proti, fiziska izvešana no dalībvalsts;
6) “ieceļošanas aizliegums” ir administratīvs vai tiesas lēmums vai akts, kas uz noteiktu laika posmu aizliedz ieceļot un uzturēties dalībvalsts teritorijā un kas pievienots atgriešanas lēmumam;
[..].”
11. Dalībvalstis saglabā tiesības pieņemt labvēlīgākus noteikumus, ja tie atbilst Atgriešanas direktīvai (17).
12. Ar 6. panta 1. punktu pieprasīts dalībvalstīm pieņemt atgriešanas lēmumu par ikvienu trešās valsts valstspiederīgo, kurš nelikumīgi uzturas to teritorijā (18). Ar 6. panta 6. punktu dalībvalstīm tiek dota iespēja ar vienu administratīvu vai tiesas lēmumu vai tiesas aktu, kā tas noteikts attiecīgās valsts tiesību aktos, pieņemt lēmumu par likumīgas uzturēšanās izbeigšanu kopā ar atgriešanas lēmumu un/vai izraidīšanas lēmumu un/vai ieceļošanas aizliegumu (19).
13. Ar 11. pantu ir noteikts:
“1. Atgriešanas lēmumiem pievieno ieceļošanas aizliegumu:
a) ja nav noteikts brīvprātīgas izceļošanas laika posms vai
b) ja nav ievērota atgriešanās pienākuma izpilde.
Citos gadījumos atgriešanas lēmumu var papildināt ar ieceļošanas aizliegumu.
2. Ieceļošanas aizlieguma ilgumu nosaka, pienācīgi ņemot vērā katra konkrēta gadījuma visus attiecīgos apstākļus, un tas principā nepārsniedz 5 gadus. Tomēr tas var pārsniegt piecus gadus, ja trešās valsts valstspiederīgais rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.
3. Dalībvalstis apsver ieceļošanas aizlieguma atsaukšanu vai pārtraukšanu, ja trešās valsts valstspiederīgais, kam piemēro ieceļošanas aizliegumu, kas izdots saskaņā ar 1. punkta otro daļu, var pierādīt, ka viņš/viņa ir atstājis/‑usi dalībvalsts teritoriju, pilnībā ievērojot atgriešanas lēmumu.
[..]”
Piemērojamie valsts tiesību akti
14. Saskaņā ar Vreemdelingenwet 2000 (2000. gada Ārvalstnieku likums, turpmāk tekstā – “Ārvalstnieku likums”) 67. panta 1. punktu trešās valsts valstspiederīgo (20), ciktāl tam ir nozīme šajā lietā, var atzīt par nevēlamu personu: i) ja viņš Nīderlandē uzturas nelikumīgi un ir atkārtoti izdarījis darbības, kas ir sodāmas saskaņā ar šo likumu; ii) ja viņš ar galīgu spriedumu ir notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, par kuru var notiesāt ar brīvības atņemšanu vismaz uz trim gadiem, vai iii) ja viņš rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai. Šie nosacījumi ir alternatīvi.
15. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 68. pantu atzīšana par nevēlamu personu pēc trešās valsts valstspiederīgā pieteikuma tika atcelta, ja viņš desmit gadus pēc kārtas bija uzturējies ārpus Nīderlandes un šajā laikā nebija radies neviens no 67. panta 1. punktā minētajiem iemesliem.
16. Ārvalstnieku likums tika grozīts, lai valsts tiesību sistēmā transponētu Atgriešanas direktīvu. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 61. panta 1. punktu ārvalstniekam, kurš Nīderlandē uzturas nelikumīgi vai arī vairs tajā neuzturas likumīgi, tā brīvprātīgi ir jāatstāj minētā likuma 62. pantā vai 62.c pantā noteiktajā termiņā. Saskaņā ar minētā likuma 62. panta 1. punktu trešās valsts valstspiederīgajam pēc tam, kad attiecībā uz viņu ir pieņemts atgriešanas lēmums, brīvprātīgi ir jāatstāj Nīderlande četru nedēļu laikā.
17. Ārvalstnieku likuma 66.a panta 1. punkts un Vreemdelingenbesluit 2000 (2000. gada Rīkojums par ārvalstniekiem, turpmāk tekstā – “Rīkojums par ārvalstniekiem”) 6.5.a panta 5. punkts tika pieņemti īpaši, lai valsts tiesību sistēmā transponētu Atgriešanas direktīvas 11. pantu.
18. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 1. punktu ieceļošanas aizliegums tiks noteikts trešās valsts valstspiederīgajam, kurš noteiktajā termiņā brīvprātīgi nav atstājis Nīderlandi. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 4. punktu ieceļošanas aizliegumu nosaka uz laiku, kas nepārsniedz piecus gadus, ja vien ārvalstnieks nerada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai. Šo laikposmu rēķina no brīža, kad ārvalstnieks faktiski ir atstājis Nīderlandi.
19. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 7. punktu trešās valsts valstspiederīgais, uz kuru attiecas spēkā esošs ieceļošanas aizliegums, nevar likumīgi uzturēties Nīderlandē, ja viņš tostarp: i) ar galīgu spriedumu ir notiesāts par noziedzīgu nodarījumu, par kuru var piespriest brīvības atņemšanu vismaz uz trim gadiem; ii) rada draudus sabiedriskajai kārtībai vai valsts drošībai vai iii) rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedriskajai drošībai vai valsts drošībai.
20. Saskaņā ar Wetboek van Strafrecht (Kriminālkodekss; turpmāk tekstā – “Kriminālkodekss”) 197. pantu redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas Nīderlandē, lai gan viņš zina vai viņam ir nopietni iemesli pieņemt, ka, pamatojoties uz likuma normu, viņš ir atzīts par nevēlamu ārvalstnieku, var sodīt arī ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem. Saskaņā ar tā paša panta pašlaik spēkā esošo redakciju trešās valsts valstspiederīgo, kurš uzturas Nīderlandē, lai gan viņš zina vai viņam ir nopietni iemesli pieņemt, ka, pamatojoties uz likuma normu, viņš ir atzīts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo vai viņam ir noteikts ieceļošanas aizliegums saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 7. punktu, var sodīt arī ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz sešiem mēnešiem.
21. Saskaņā ar Rīkojuma par ārvalstniekiem 6.6. panta 1. punktu redakcijā, kas bija piemērojama pamatlietas faktiem, pieteikums atcelt atzīšanu par nevēlamu personu vienmēr tika apmierināts, ja netika veikta trešās valsts valstspiederīgā kriminālvajāšana par noziedzīgu nodarījumu un viņš netika atzīts par nevēlamu personu tostarp saistībā ar kriminālpārkāpumiem, kas saistīti ar vardarbību vai narkotiskajām vielām, un pēc atzīšanas par nevēlamu personu un izceļošanas no Nīderlandes viņš ir uzturējies ārpus Nīderlandes desmit gadus pēc kārtas.
Fakti, tiesvedība un prejudiciālie jautājumi
22. M. Ouhrami, iespējams, ir Alžīrijas valstspiederīgais. Viņš ieceļoja Nīderlandē 1999. gadā, bet viņam nekad nav bijusi uzturēšanās atļauja. Laikā no 2000. līdz 2002. gadam viņš piecas reizes ir notiesāts ar brīvības atņemšanu kopumā uz aptuveni 13 mēnešiem par zādzību atbildību pastiprinošos apstākļos, zagtas mantas slēpšanu un stipro narkotisko vielu glabāšanu.
23. Pamatojoties uz to, Minister voor Vreemdelingenzaken en Immigratie (ārvalstnieku lietu un imigrācijas ministrs) ar 2002. gada 22. oktobra lēmumu (turpmāk tekstā – “ministra lēmums”) nolēma, ka M. Ouhrami rada draudus sabiedriskajai kārtībai, un atzina viņu par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo. Ministra lēmums ir šāds:
“Attiecīgā persona ir notiesāta ar reālu brīvības atņemšanu kopumā uz vairāk nekā 6 mēnešiem. Tādēļ jāpieņem, ka attiecīgā persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai, it īpaši tāpēc, ka attiecīgajai personai nav tiesību likumīgi uzturēties Nīderlandē saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 8. panta a) līdz e) un l) apakšpunktu.
[..]
Šā lēmuma tiesiskās sekas
[..]
Saskaņā ar Rīkojuma par ārvalstniekiem 6.6. panta 1. punktu attiecīgajai personai, kas par pārkāpumu, kurš saistīts ar narkotiskajām vielām, ir atzīta par nevēlamu personu, pamatojoties uz Ārvalstnieku likuma 67. pantu, ir jāuzturas ārpus Nīderlandes desmit gadus pēc kārtas, sākot no brīža, kad tā tika atzīta par nevēlamu personu un izceļoja no Nīderlandes.”
24. Ministra lēmums tika izsniegts M. Ouhrami 2003. gada 17. aprīlī. Viņš to neapstrīdēja. Ministra lēmums kļuva galīgs 2003. gada 15. maijā.
25. Lai gan M. Ouhrami zināja, ka ir atzīts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo, viņš pretēji ministra lēmumam palika Amsterdamā 2011. un 2012. gadā (21). Tas ir sodāms nodarījums saskaņā ar Kriminālkodeksa 197. pantu, un M. Ouhrami tika notiesāts ar brīvības atņemšanu uz astoņiem mēnešiem.
26. Apelācijas tiesvedībā Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa, Nīderlande) M. Ouhrami apgalvoja, ka neesot pilnībā īstenota Atgriešanas direktīvā paredzētā atgriešanas procedūra.
27. Šī tiesa izvērtēja M. Ouhrami gadījumā īstenoto atgriešanas procedūru. Tā norādīja: i) Dienst Terugkeer en Vertrek (Repatriācijas un izceļošanas dienests) ar viņu esot veicis 26 sarunas par izceļošanu; ii) par viņu vairākas reizes esot nosūtīta informācija Alžīrijas, Marokas un Tunisijas iestādēm, taču neviena no šīm valstīm neesot sniegusi pozitīvu atbildi; iii) sadarbībā ar Interpolu esot veiktas dažādas izmeklēšanas darbības, it īpaši saistībā ar pirkstu nospiedumiem; iv) esot mēģināts viņam veikt valodas analīzi; v) esot pilnībā īstenota Repatriācijas un izceļošanas dienesta procedūra attiecībā uz izraidīšanu, bet vi) tā visa rezultātā neesot notikusi M. Ouhrami repatriācija, jo viņš nekādā veidā neesot vēlējies sadarboties. Ņemot to vērā, Gerechtshof Amsterdam (Amsterdamas Apelācijas tiesa) 2013. gada 22. novembra spriedumā nolēma, ka atgriešanas procedūra bija pilnībā īstenota un ka tādēļ brīvības atņemšanas soda piespriešana M. Ouhrami nav pretrunā Atgriešanas direktīvai. Tomēr tā samazināja piespriesto sodu līdz diviem mēnešiem ieslodzījumā.
28. M. Ouhrami iesniedza kasācijas sūdzību iesniedzējtiesā. Neapšaubot, ka atgriešanas procedūra ir īstenota pilnībā, viņš apgalvoja, ka 2002. gadā pieņemtais ministra lēmums, kurā viņš atzīts par nevēlamu trešās valsts valstspiederīgo, esot uzskatāms par ieceļošanas aizliegumu, kas esot bijis spēkā no tā pieņemšanas brīža vai katrā ziņā no brīža, kad viņš par to esot uzzinājis. Tā kā Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēts, ka ieceļošanas aizlieguma termiņš nedrīkstot būt ilgāks par pieciem gadiem, 2011. un 2012. gadā tas vairs nebija spēkā.
29. Iesniedzējtiesa norāda, ka saskaņā ar Tiesas judikatūru lēmums par atzīšanu par nevēlamu personu, kas pieņemts pirms Atgriešanas direktīvas stāšanās spēkā, ir pielīdzināms ieceļošanas aizliegumam atbilstoši šīs direktīvas 3. panta 6. punktam un ka saskaņā ar tās 11. panta 2. punktu tā parastais maksimālais termiņš nedrīkst pārsniegt piecus gadus (22). Tādēļ rodas jautājums, kad sākas minētais termiņš. Saskaņā ar Ārvalstnieku likuma 66.a panta 4. punktu ieceļošanas aizlieguma laiku jārēķina no brīža, kad trešās valsts valstspiederīgais faktiski ir atstājis Nīderlandi.
30. Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesa jautā, vai Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktā ir ietverts ne tikai noteikums par ieceļošanas aizlieguma termiņu, bet tas attiecas arī uz šā termiņa sākumu. Tā pauž viedokli, ka būtībā ieceļošanas aizliegumam nozīme var būt tikai pēc tam, kad trešās valsts valstspiederīgais ir atstājis valsti.
31. Iesniedzējtiesa piebilst, ka, ja ieceļošanas aizlieguma termiņa sākums nav valsts teritorijas atstāšanas brīdis, tad rodas jautājums, vai ministra lēmumam vēl arvien bija juridiski saistošs raksturs, kad M. Ouhrami tika piespriests brīvības atņemšanas sods.
32. Šajos apstākļos Hoge Raad (Augstākā tiesa) nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka tajā minētais piecu gadu laikposms tiek aprēķināts:
a) sākot no brīža, kad pieņemts ieceļošanas aizliegums (vai ar atpakaļejošu datumu, kad pieņemts lēmums par tam pielīdzināmu atzīšanu par nevēlamu personu), vai
b) sākot no brīža, kad attiecīgā persona faktiski ir atstājusi (pamatā) Eiropas Savienības dalībvalstu teritoriju, vai
c) sākot no kāda cita brīža?
2) Vai, ņemot vērā pārejas noteikumu piemērošanu, Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punkts ir jāinterpretē tādējādi, ka saskaņā ar šo normu lēmumiem, kuri pieņemti pirms šīs direktīvas stāšanās spēkā un kuru tiesiskās sekas ir tādas, ka to adresātam desmit gadus pēc kārtas ir jāuzturas ārpus Nīderlandes un ir ticis noteikts pārsūdzams ieceļošanas aizliegums, ņemot vērā individuālā gadījuma apstākļus, vairs nav tiesisku seku, ja šā pienākuma ilgums brīdī, kad bija jātransponē direktīva, vai brīdī, kad tika konstatēts, ka minētā lēmuma adresāts uzturas Nīderlandē, pārsniedz šajā normā minēto ilgumu?”
33. Rakstveida apsvērumi tika iesniegti M. Ouhrami, Dānijas, Nīderlandes, Šveices un Eiropas Komisijas vārdā. Visi iepriekš minētie, izņemot Šveici, sniedza mutvārdu apsvērumus 2017. gada 16. marta tiesas sēdē.
Vērtējums
Ievada apsvērumi
34. AtgriešanasdirektīvairŠengenasacquisturpinājumsattiecībāuztrešovalstuvalstspiederīgajiem,kurineatbilstvaivairsneatbilstieceļošanasnosacījumiematbilstīgiŠengenasRobežukodeksam (23).Ar šodirektīvuaizstāj23. un 24. pantu noteikumus Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijā,kasattiecasuztrešovalstuvalstspiederīgo atgriešanos,kurineatbilstvaivairsneatbilstīstermiņauzturēšanāsnosacījumiem,kaspiemērojamiŠengenas nolīguma līgumslēdzēju pušuteritorijā (24).
35. ŠajākontekstāAtgriešanas direktīvāirnoteiktikopīgistandarti, procedūrasuntiesiskāsgarantijas,kasdalībvalstīsirjāpiemēro, atgriežotnelikumīgiuzturošostrešovalstuvalstspiederīgo,unlaipersonasvarētuatgrieztieshumānāveidāunpilnībātiktuievērotasviņucilvēktiesībasuncieņa (25). Paredzams, ka valsts mēroga atgriešanās pasākumu seku “eiropeizācija” sekmēs uzticamību patiesai Eiropas atgriešanas politikai (26).
36. No Atgriešanasdirektīvas3. panta 2. punktā paredzētās jēdziena “nelikumīgauzturēšanās” definīcijas izriet,ka“jebkurš trešās valsts valstspiederīgais, kurš atrodas dalībvalsts teritorijā, neizpildot iebraukšanas, uzturēšanās vai pastāvīgas uzturēšanās prasības, tādēļ vien “nelikumīgi uzturas” tajā, un uzturēšanās faktam nav piemērojams minimālā laika vai palikšanas šajā teritorijā nodoma nosacījums” (27).Dalībvalstu ziņā saskaņāarsaviemtiesībuaktiem irsākotnējinoteikt,kasir šieapstākļi,untātad,vaikonkrētāspersonasuzturēšanāstoteritorijāirlikumīgavainelikumīga (28).Atgriešanas direktīvasmijiedarbībasarŠengenasacquis,kāarīšīsdirektīvas sistēmātiekuzsvērtsEiropasmērogsatgriešanaslēmumiemunieceļošanasaizliegumiem,kasieviesti,lainodrošinātuefektīvuatgriešanaspolitiku.
37. Ar atgriešanaslēmumiemtrešovalstuvalstspiederīgajiem, kurinelikumīgiuzturasdalībvalststeritorijā (29), tiek noteikts“atgriešanās” pienākums,tasir, tiemjādodasatpakaļuzsavuizcelsmesvalsti,tranzītavalstivaicitutrešovalsti (30).Notāizriet,katrešāsvalstsvalstspiederīgaisnevarpaliktizsniedzējasdalībvalststeritorijā.Citasdalībvalstisvaratzītunizpildītatgriešanas lēmumussaskaņāarDirektīvu 2001/40.
38. Ieceļošanasaizliegumunevarizdotizolēti,bettikai, pievienojotatgriešanaslēmumam (31).NoAtgriešanasdirektīvas preambulas14. apsvērumaun 3. panta 6. punktatekstairskaidrs, ka ar ieceļošanasaizliegumu,kaut arī to izdevusi viena dalībvalsts,irparedzētsaizliegtieceļotunuzturētiesvisudalībvalstuteritorijā.TāpēctasnodrošinaEiropasmēroguvalstuīstenotoatgriešanāspasākumuietekmei (32).IeceļošanasaizliegumuEiropasmērogsirskaidrsarīno tā,ka,jakāda dalībvalsts izskata iespēju izsniegt pastāvīgas uzturēšanās atļauju vai citu atļauju, kas dod tiesības uzturēties, trešās valsts valstspiederīgajam, uz ko attiecas citas valsts izdots ieceļošanas aizliegums, tā vispirms konsultējas ar minēto citu dalībvalsti un ņem vērā tās intereses (33).Šajākontekstāirsvarīgi,kadalībvalstīmjābūtātraipiekļuveiinformācijaiparieceļošanasaizliegumiem,koizdevušascitasdalībvalstis,izmantojotSIS II (34).
39. Noiepriekšminētāizriet,kanodienas,kadspēkāstājāsAtgriešanas direktīva,valstuiestāžupieņemtieieceļošanasaizliegumiieguvaEiropasmēroguuntādējādi tiem jāatbilstšīsdirektīvasnoteikumiem.
40. Šīlietaattiecasuz“senāku”ieceļošanasaizliegumu,t.i.ieceļošanasaizliegumam līdzvērtīgu valstspasākumu, kurupieņēmusidalībvalstspirmsAtgriešanas direktīvastransponēšanas.
41. TiesasjudikatūrājauirizskatītsjautājumsparAtgriešanas direktīvas iedarbībulaikā. Spriedumā Filev unOsmaniTiesa izskatīja, ka parpastāvīgojudikatūru ir uzskatāms tas,kajauns noteikums, ja vien nav noteikti izņēmumi, ir nekavējoties piemērojams tādas situācijas vēlākām sekām, kas radusies iepriekšējā noteikuma pastāvēšanas laikā (35).Notāizriet,kaAtgriešanas direktīva“ir piemērojama lēmumu par ieceļošanas aizliegumu, kas atbilstoši piemērojamiem valsts tiesību aktiem pieņemti pirms šīs direktīvas piemērošanas datuma attiecīgajā dalībvalstī, sekām, kuras ir vēlākas par šo datumu” (36).Lainovērtētu “šādu lēmumu seku saglabāšanas atbilstību [Atgriešanas direktīvas] 11. panta 2. punktam it īpaši attiecībā uz šajā normā paredzēto maksimālo ieceļošanas aizlieguma ilgumu, kas principā [nepārsniedz] piecus gadus, ir jāņem vērā arī laikposms, kurā šis aizliegums bija spēkā, pirms bija piemērojama [Atgriešanas direktīva]” (37).
42. Tāpēcsenāka ieceļošanasaizlieguma, kura ilgums nav ierobežots, gadījumā,kātasbija spriedumā FilevunOsmani, Tiesakonstatēja,kaAtgriešanas direktīvanepieļauj šāda aizlieguma seku spēkā esamības saglabāšanu, pārsniedzot minētās direktīvas 11. panta 2. punktā paredzēto maksimālo piecu gadu termiņu, ja vien šis ieceļošanas aizliegums nav noteikts trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai (38).
43. Minētā judikatūrairacīmredzams sākuma punkts šajā lietā uzdotojautājumu analīzei,proti, kurā brīdī sākas ieceļošanasaizliegumsunarkādiemnosacījumiemsenāksieceļošanasaizliegumsvarpārsniegtpiecusgadus.Tomērtaspatsparsevi neatrisinaiesniedzējtiesas uzdotos jautājumus.
Par pirmo jautājumu
44. Arpirmojautājumuiesniedzējtiesabūtībālūdzskaidrojumupar to, kā interpretētAtgriešanasdirektīvas11. panta 2. punktu –kadsākas ieceļošanasaizliegumi.
45. Šīs tiesību normastekstānorādīts,kaieceļošanasaizliegumiemprincipā nevajadzētupārsniegtpiecusgadus.Tomērtajānavkonkrētinoteiktsšītermiņasākums.Dānijasvaldībaapgalvo,katādējādi šisjautājumsir atstāts dalībvalstuziņā un jānosakasaskaņāarvalstutiesībuaktiem.
46. Nepiekrītu minētajai analīzei.
47. Noatgriešanāspolitikas Eiropasmēroga,kāarīAtgriešanas direktīvasmērķiem (39),proti,“kopīgu noteikumu ieviešan[as] attiecībā uz atgriešanu, izraidīšanu [..] un ieceļošanas aizliegumiem” (40),izriet, ka,īstenojotšodirektīvu,irnepieciešama saskaņotaSavienībasmērogapieeja.
48. MinētāsaskaņotāpieejairīpašisvarīgasaistībāarŠengenaszonu, ar kuru noteiktasvienotas ārējāsrobežas.Notāizriet,ka,lemjot par to, vai akts ir jāatzīst par tādu, uz kuru attiecas Šengenas acquis joma vai ar kuru šis acquis tiek pilnveidots, ir jāņem vērā, ka šim acquis ir jābūt saskaņotam un ka šī saskaņotība ir jāsaglabā šī acquis eventuālajā pilnveidošanas procesā (41).Informācijasapmaiņastarpdalībvalstīmattiecībāuzatgriešanas lēmumiemunieceļošanasaizliegumiem pašlaik šķietnepilnīga (42).Patiešām,EiropasKomisijatiesassēdeslaikāpaskaidroja,kairvairākipriekšlikumiuzlabojumiem (43),itīpaši,padarotparobligātuprasībudalībvalstīmievadītbrīdinājumuSIS IIvisosgadījumos,kadizdots ieceļošanasaizliegums (44).Šādainformācijasapmaiņairļotisvarīga,laipārvaldītuvienotoārējorobežu,unjāpamatoar precīzuunticamuinformāciju.Ieceļošanasaizliegumu gadījumāminētajaiinformācijaibūtuloģiski jāietverganaizlieguma ilgums, gantātermiņa sākums.
49. ŠajākontekstānoAtgriešanas direktīvasskaidri noteiktāformulējuma arī nepārprotamiizriet,ka ar to paredzētssaskaņotieceļošanasaizliegumu ilgumu.Tādējādimaksimālaisilgumsirpiecigadi,izņemotgadījumus,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisrada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai.NekonsekvencešajājautājumāapdraudētuAtgriešanas direktīvas izvirzītosmērķus,ieceļošanasaizliegumuietekmiSavienības mērogāunŠengenaszonaspārvaldību.Šengenaszonasefektīvudarbību apdraudētu piekrišana tam,kaieceļošanasaizliegumam,kurajuridiskaispamatsirsaskaņotunoteikumukopumsEiropaslīmenī,jāstājas spēkā citālaikāatkarībānodažādāsizvēles,koīstenodalībvalstis,izmantojotsavus valsts tiesībuaktus.
50. Šeit jāuzsver,kaAtgriešanas direktīvas3. panta 6. punktā un11. pantā,kurādefinēts“iebraukšanasaizlieguma”jēdziens, nav nekādasatsaucesuzdalībvalstutiesībuaktiem.Tādēļieceļošanasaizliegumsnepārprotami ir autonoms Savienībastiesībujēdziens. Gan no Savienības tiesību vienveidīgas piemērošanas prasības,gan no vienlīdzības principa izriet, “ka šī tiesību norma, kurā tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanai nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām, parasti visā [Savienībā] ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs tiesību normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi” (45).
51. Šisprincipsattiecasarīuzieceļošanasaizliegumu veidojošajiemelementiem,proti,tālaikadimensiju(termiņa sākumsunilgums),teritoriālodimensiju(dalībvalstuteritorija)untiesiskodimensiju(aizliegumsieceļotunuzturētiesdalībvalstuteritorijā).
52. TāpēcneuzskatuSavienībaslikumdevējaklusēšanušajājautājumāparapzinātuunskaidruizvēli.Drīzāktasirtiesību robs,koTiesai atļauts aizpildīt,ņemotvērāAtgriešanasdirektīvas redakciju, sistēmuun mērķi.Savienībaslikumdevējs,protams,vēl arvien varbrīvi mainītTiesasrisinājumu,jatasuzskata to parvēlamu,piemēram,laiuzlabotuSIS IIefektivitātiuntādējādi nostiprinātuŠengenasacquis.
53. Tiesā ir apspriesti vairākiiespējamietermiņa sākumi.M. Ouhramiapgalvo,kaieceļošanasaizlieguma termiņa sākumamjābūt brīdī,kad tasirpaziņots personai,kurutasietekmē.Nīderlande,ŠveiceunKomisijauzskata,katam jābūttad,kadtrešāsvalsts valstspiederīgais faktiskiatstājdalībvalstuteritoriju.Dānijatiesassēdēpaskaidroja,kasaskaņāarDānijastiesībuaktiemieceļošanasaizliegumsstājasspēkā,kadārzemnieksfaktiskiatstājvalsti,bettermiņa sākumstāilguma aprēķināšanaiirnopirmāmēnešapirmāsdienaspēctam,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgaisatstājavalsti. Variantu skaits varētubūtgandrīz bezgalīgs:datums,kurālēmums tika pieņemts,datums,kadlēmumskļuvagalīgs,nākamādienapēctrešāsvalstsvalstspiederīgā faktiskās izceļošanas,datums,kadviņširapcietinātsizraidīšanas nolūkā,datums,kadirpierādīts,kaviņširieradieskādātrešāvalstī,untātālāk.Vēlvienaiespējavarētubūtdatums,kadbrīdinājumstikaievadītsSIS II (46).
54. No manasneoficiālāsizpētes izriet, un Komisija to apstiprināja tiesas sēdē, ka,šķiet, pastāvbūtiskasatšķirībasstarpdalībvalstīs šajāziņā pieņemtajiem risinājumiem.Šķiet,kadalībvalstutiesībuaktos atkārtojas trīsizvēles,proti,i) datums,kadtikapaziņots par ieceļošanasaizliegumu;ii) datums,kadieceļošanasaizliegumskļuvagalīgs,uniii) datums,kadtrešāsvalsts valstspiederīgais faktiskiatstājaattiecīgāsdalībvalststeritoriju.
55. Visāmminētajām ir priekšrocības konkrētābrīža noteikšanai,kad stājas spēkā ieceļošanasaizliegums.Manšķiet,kapaziņošanasdatumaizmantošana irneizdevīga ar to, ka ieceļošanasaizliegumajuridiskāssekastiek saistītasarbrīdi,kadminētaispasākumsvēlnavgalīgs(un,vismazteorētiski, tovarētu grozītvaipatatcelt).Tā datuma izmantošana,kurāieceļošanasaizliegumskļūstgalīgs,Savienībasmēroga pasākuma,kasattiecasuzvisudalībvalstuteritoriju, juridiskāssekassaistaarbrīdi,kasiratkarīgsnoattiecīgāsvalstsprocesuālajiemnoteikumiem.Tievarbūtiskiatšķirtiesatkarībānodažādāmtiesībusistēmām.
56. Turklātabosšajosrisinājumosnetiek atzīts,kaieceļošanasaizlieguminavautonomipasākumi,betvienmērir pievienotiatgriešanas lēmumam,kāredzamsnoAtgriešanas direktīvas 3. panta 6. punktaun11. panta 1. punktaformulējuma.Notāizriet,kapirmaisposmsiratgriešanaslēmumapieņemšana,kurajuridiskāssekasirpieprasīttrešās valsts valstspiederīgā“atgriešanos”.Otraisposms – ieceļošanasaizlieguma pieņemšana – irfakultatīvs.TovarizmantotvienlaikusarpirmoposmusaskaņāarAtgriešanasdirektīvas6. panta 6. punktu.Ieceļošanasaizliegumamirdivējādasjuridiskāssekas:pirmkārt, aizliegumsieceļot, otrkārt, pēcotrāsnelikumīgāsieceļošanasaizliegumsuzturētiesdalībvalstuteritorijā.Ieceļošanasaizliegumajuridiskāssekasvarstāties spēkātikaitad,kadatgriešanaslēmumsirizpildīts.Līdztamtrešāsvalstsvalstspiederīgānelikumīguuzturēšanosreglamentēatgriešanaslēmumasekas.
57. Notāizriet,ka,nosakotieceļošanasaizlieguma spēkā stāšanos no tāpaziņošanasbrīža vai kadtaskļūst galīgs,tiktu apvērsta Savienībasatgriešanaspolitikasloģika.Tasarīapdraudētutāefektivitāti,jotrešās valsts valstspiederīgais,kuršnelikumīgiuzturasdalībvalststeritorijā,varētuizvairītiesnoieceļošanasaizliegumajuridiskajāmsekām,vienkārši izvairotiesnoatgriešanaslēmumaizpildesšīaizlieguma laikā.Tam mudinātutrešās valsts valstspiederīgos neizpildītatgriešanaslēmumus,ievērojot to, kaviensnoAtgriešanasdirektīvas formulētajiemmērķiemirdotpriekšrokubrīvprātīgaiizceļošanai (47).
58. Trešaisrisinājumsir par ieceļošanasaizlieguma termiņa sākumu uzskatītbrīdi,kadtrešās valsts valstspiederīgaisfaktiski ir atstājisdalībvalstuteritoriju.Turpinājumāes balstīšos uz pieņēmumu,kaatgriešanaslēmumsun tam pievienotaisieceļošanasaizliegumsir pienācīgipaziņotstrešās valsts valstspiederīgajamunirkļuvisgalīgssaskaņāarvalststiesībuaktiem.
59. Šādupieeju atbalstaAtgriešanasdirektīvas mērķis,sistēmaunformulējums,kāarīievešanasaizliegumu juridiskaisraksturs.Kājaupaskaidroju,ieceļošanasaizlieguminavautonomipasākumi,betvienmērpievienotiatgriešanaslēmumam (48).Kopāarvārda“ieceļošana” izmantošanu tasnozīmē,katrešās valsts valstspiederīgajamvispirms jāatstājdalībvalstuteritorija.Tikaitadstājasspēkā ieceļošanasaizliegums(kasfaktiskiiratkārtotas ieceļošanasaizliegums).
60. Atgriešanasdirektīvas likumdošanasvēsturēnostiprinātsšisviedoklis. Angļu, franču, vācu un dažu citu valodu versijās gan Komisijaspriekšlikumā (49), gan Padomes priekšlikumā (50), gan EiropasParlamenta ziņojumā (51)lietotstermins“atkārtotas ieceļošanasaizliegums”.Tikaivēlāk parādījāstermins“ieceļošanasaizliegums” (52).Šisterminstikasaglabāts teksta galīgajāvariantā.Tomēršķiet,kasākotnējaistermins(“atkārtotas ieceļošanasaizliegums”)joprojāmiratspoguļots dažu dalībvalstu transponēšanas tiesībuaktos (53).
61. PēcAtgriešanas direktīvas pieņemtajos dokumentosattiecībāuzSavienībasatgriešanaspolitikuapstiprināts,kaEiropaslikumdevējs bijaparedzējis noteikt ieceļošanasaizliegumu termiņa sākumu kā brīdi,kadtrešās valsts valstspiederīgaisfaktiskiatstājdalībvalstuteritoriju.Jaunākajāieteikumāapstiprināts,kadalībvalstīmvajadzētupilnībāizmantotieceļošanasaizliegumusunnodrošināt,katiestājas spēkā “tajā dienā, kurā trešo valstu valstspiederīgie izceļo no ES, lai to faktiskais ilgums netiktu nepamatoti saīsināts” (54).KomisijasAtgriešanasrokasgrāmatāizmantota līdzīgapieeja:“laika atskaites sākuma brīdi[..]irjānosakaiepriekš:parastilaika atskaitei jāsākasnoizbraukšanasvaipārcelšanās brīža uzkādutrešovalsti,nevisno ieceļošanas aizliegumaizdošanasdatuma,joESieceļošanasaizlieguma iedarbība[vēl]nevarparādītiessituācijā,kadpersonavēlnavatstājusiESteritoriju”.Minētajārokasgrāmatāirņemtivērāarī“tiegadījumi,kadpraktiski naviespējamsiepriekšnoteiktkonkrētu izceļošanas datumu”.Šādosgadījumos “dalībvalstisvarizmantotcitudatumu(piemēram,izdošanasdatumu)” (55).TiesassēdēKomisijanorādīja,kaAtgriešanasrokasgrāmatanav jāinterpretē kā ierosinājums,kaieceļošanasaizlieguma termiņa sākumamparastijābūt citam,nevistrešāsvalstsvalstspiederīgā izceļošanasbrīdim.Tikaiizņēmumagadījumos,janaviespējamsnoteikt,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgaisfaktiskiatstājisdalībvalstuteritoriju,kāieceļošanasaizlieguma termiņa sākumsjāizmanto citsdatums (56).
62. Atgriešanas direktīvasmērķisirizstrādātefektīvuarvienotiem,skaidriemuntaisnīgiemnoteikumiem pamatotu atgriešanaspolitikuunpiešķirtSavienībasmēroga dimensiju atgriešanaspasākumiem,nosakotieceļošanasaizliegumu,ar kuruaizliegtsieceļotunuzturētiesvisudalībvalstuteritorijā.Ar toarī tiek ierosināts,kaieceļošanasaizlieguma termiņa sākumamirjābūtbrīdim,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgaisatstājdalībvalstuteritoriju.Šādāpieejā tiekizmantotsbrīdis,kasatkarīgsnoobjektīvifaktiskiemelementiem(izceļošanas),nevisnokatrasdalībvalstsprocesuālajāmnormām (57).Tāarīvarmudināttrešovalstuvalstspiederīgosizpildītatgriešanaslēmumus.
63. Tāpēcsecinu,kaAtgriešanasdirektīvas11. panta 2. punktā noteiktā ieceļošanasaizliegumatermiņa sākumamjābūtbrīdī,kadtrešāsvalsts valstspiederīgais faktiskiatstājdalībvalstuteritoriju.
Par otro jautājumu
64. Iesniedzējtiesasotraisjautājumsirbūtiskstikaigadījumā,jaTiesaatzītu,kaieceļošanasaizlieguma termiņa sākumsnav tad,kadtrešāsvalstsvalstspiederīgaisatstājdalībvalstuteritoriju.Tikko esmu norādījusi,kaneuzskatu šo par tādugadījumu.Tomērizskatīšuotrojautājumu, lai apraksts būtupilnīgs.
65. Ar otrojautājumubūtībā tiek vaicāts,vaisenāksieceļošanasaizliegumsvarpārsniegtAtgriešanasdirektīvas11. panta 2. punktā noteikto maksimālopiecugadutermiņu,jatamirnoteiktsilgums, tas irkļuvisgalīgsun ir ticis pieņemts,pamatojotiesuzto,katrešās valsts valstspiederīgaisapdraudsabiedriskokārtību.
66. Atgriešanasdirektīvas 11. panta 2. punkta pēdējāteikumāieceļošanasaizliegumam atļautspārsniegtpiecusgadus,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisrada“nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai”.
67. Spriedumā Filev un OsmaniTiesaattiecinājašonoteikumu arī uz senākiem ieceļošanasaizliegumiem.Tā nosprieda, kaAtgriešanasdirektīvas11. panta 2. punktā netiek pieļauta senāku ieceļošanasaizliegumu seku spēkā esamības saglabāšana, pārsniedzot šajā normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai” (58).
68. Tāpēcganno Atgriešanasdirektīvas11. panta 2. punkta formulējuma, gan judikatūras irskaidrs,ka senāksieceļošanasaizliegumsvarpārsniegtsaskaņāaršonoteikumu principā noteikto maksimālopiecugadu ilgumu.Tomērirjāapskata,arkādiemnosacījumiemtasiriespējams.
69. Dalībvalstsvarizmantotšoiespēju,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisrada“nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai”.Šajāgadījumābūtisks ir“public policy” (precīzāk, “public order”) [sabiedriskāskārtības] jēdziens (59).ŠisjēdziensirjāinterpretēAtgriešanas direktīvas konkrētajā kontekstā,ņemotvērātāsredakciju,kontekstu,sistēmuunmērķi (60).
70. Dalībvalstīm saskaņā ar to vajadzībām, kuras katrā dalībvalstī un laika periodā var atšķirties, principā ir tiesības noteikt sabiedriskās kārtības prasības (61).Tomēruzskatu,kaatkāpe,piemēram,Atgriešanas direktīvas 11. panta 2. punktapēdējaisteikums,navjāinterpretēplaši,bet ganšauritikaitāpēc,katāattiecasuzpersonām,kurāmnavuzturēšanāstiesībuEiropasSavienībā. Turklāttrešovalstuvalstspiederīgajiem(arītiem,kuridalībvalstuteritorijāatrodasnelikumīgi),uzkuriemattiecasSavienībastiesībuakti, tādēļ tiek piemērota EiropasSavienības Pamattiesībuharta.Hartasgarantētāspamattiesībasirjāievēroarvienāducieņupretvisiem,kuri ietilpst tāspiemērošanas jomā.Tāpēcsabiedriskāskārtībasprasību saturunevarnoteiktkatradalībvalstsvienpusēji bezEiropasSavienībasiestāžu kontroles (62).
71. Visi krimināltiesību noteikumi ir sabiedriskās kārtības noteikumi tādā ziņā, ka tie ir imperatīvi. Tādējādi šo noteikumu pārkāpums rada dalībvalsts sabiedriskās kārtības traucējumu. Šī traucējuma apmērs būs lielāks vai mazāks atkarībā no nodarījuma rakstura. Sodīšanai par aizliegto darbību valsts likumdevēja paredzētā soda bargums parasti atspoguļo domājamo sabiedriskās kārtības traucējuma ietekmi. Tādējādi dalībvalsts krimināltiesību pārkāpums ir pielīdzināms pret sabiedrisko kārtību vērstai darbībai (63).
72. Tomērnepietiek tikai ar to,kašādadarbība pēcdefinīcijasirpretrunāsabiedriskajai kārtībai,laiattaisnotuiebraukšanasaizlieguma noteikšanu,kaspārsniedzpiecusgadus.Irvajadzīgi divipapilduelementi.Pirmkārt,jābūt“nopietniemdraudiem”sabiedriskajai kārtībai.Otrkārt,kāskaidrinorādīts Atgriešanasdirektīvas preambulas14. apsvērumā,ieceļošanasaizliegumailgumsirjānosaka,pienācīgiievērojotvisusattiecīgoskonkrētāgadījumaapstākļus.
73. Manuprāt,vārdkopa“draudisabiedriskajaikārtībai” nozīmē, ka sabiedrisko kārtību nākotnēvarapdraudēttrešāsvalsts valstspiederīgā rīcība (64).Lietojotīpašības vārdu“nopietni”,likumdevējsnorādīja,karobežvērtība,laipamatotuieceļošanasaizliegumu,kaspārsniedzpiecusgadus,iraugstākaparrobežvērtību, laisamazinātutermiņubrīvprātīgaiizceļošanaisaskaņāartāspašasdirektīvas7. panta 4. punktu (65).Nekatrskrimināltiesību akts (pagātnē)rada“nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai” (nākotnē)11. panta 2. punkta nozīmē (66).Valstsiestādēmirjāizvērtēpotenciālaisnākotnesriskssabiedrībai, ko radakonkrētāpersona.Dalībvalstij,kura atsaucasuzatkāpi, ir pienākums pierādīt,kāpēcsabiedriskās kārtībasinteresesvarētutiktnopietniapdraudētas,janetiktunoteiktsieceļošanasaizliegumsuzilgākulaiku.Šaiprocedūraijānotiek,“ievērojot pamattiesības kā galvenos Kopienas tiesību, kā arī starptautisko tiesību principus” (67).
74. Vērtējumsjāveicin concreto,“pienācīgi apsverot visus atsevišķa gadījuma attiecīgos apstākļus”un“katru gadījumu izskatot atsevišķi un pamatojoties uz objektīviem kritērijiem, norādot, ka būtu jāņem vērā ne tikai tie apsvērumi, kas saistīti ar nelegālu uzturēšanos” (68).Tādējādidalībvalstsnedrīkstatsauktiesuzsavuvispārējopraksivaitikaipieņēmumiem,laikonstatētu,kapastāv“nopietnidraudisabiedriskajaikārtībai”. Dalībvalstij ir pienākums pienācīgi novērtēt trešās valsts valstspiederīgā personisko uzvedību un draudus, ko šī uzvedība rada sabiedriskajai kārtībai, lai ievērotu prasības, kas izriet no attiecīgās lietas individuālas izskatīšanas un samērīguma principa. No tā izriet, ka tas, ka trešās valsts valstspiederīgais tiek turēts aizdomās par tāda sodāma akta, kas valsts tiesībās kvalificēts kā noziedzīgs nodarījums, izdarīšanu vai ir ticis notiesāts krimināllietā par šādu aktu, pats par sevi nevar pamatot to, ka šīpersonarada“nopietnusdraudussabiedriskajaikārtībai”saskaņāarAtgriešanas direktīvas11. panta2. punktu (69).Vairākasiepriekšējassodāmībasparnoziedzīgiemnodarījumiemtomērvar būt pietiekošas,laiizmantotuatkāpi saskaņāar Atgriešanas direktīvas 11. panta2. punktu,ciktālar to tiekdemonstrētsattiecīgāspersonas noteikts uzvedībasmodelis.
75. Papilduaspekts ir tas, vaipastāvkādiierobežojumiieceļošanas aizlieguma ilgumam,kaspārsniedzpiecusgadus unirnoteikts,pamatojotiesuz to, ka persona rada “nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai”.
76. Atgriešanas direktīvas11. panta2. punktā šajā ziņā nekas nav precizēts.Šķiet, ka Tiesasjudikatūrā ir atzītaiespējanoteiktieceļošanasaizliegumuuznenoteiktulaiku. Spriedumā Filev un Osmani Tiesa nolēma,ka“Direktīvas 2008/115 11. panta 2. punkts nepieļauj pirms Direktīvas 2008/115 piemērošanas datuma noteiktu un laikā neierobežotu [ieceļošanas aizliegumu], [..] seku spēkā esamības saglabāšanu, pārsniedzot šajā normā paredzēto šāda aizlieguma maksimālo ilgumu, ja vien šie ieceļošanas aizliegumi nav noteikti trešās valsts valstspiederīgajiem, kuri rada nopietnus draudus sabiedriskajai kārtībai, sabiedrības drošībai vai valsts drošībai” (70).A contrariotasliecinātu,kavismazattiecībāuzsenākiemieceļošanasaizliegumiem,jatrešāsvalstsvalstspiederīgaisradašāduapdraudējumu, tad ir iespējama ieceļošanasaizlieguma sekusaglabāšanauzneierobežotulaiku.
77. Šai pieejai nepiekrītu. Atgriešanasdirektīvas11. panta2. punktsjāinterpretē,ņemotvērāminētāsdirektīvas3. panta 6. punktu,kurādefinētiieceļošanasaizliegumikāadministratīvivaitiesaslēmumi,kaspieņemti“uz noteiktu laika posmu”.Manuprāt,tasizslēdziespējupieņemtieceļošanasaizliegumuuzneierobežotulaiku (71).Senākuieceļošanasaizliegumuuzneierobežotulaiku gadījumā valstsiestādēmvarbūt jāpārskatalieta,ņemotvērāAtgriešanasdirektīvas11. panta2. punktu,un tas jāaizstāj ar ieceļošanasaizliegumam noteiktuatbilstīgutermiņu.TomērTiesanavdzirdējusiargumentuspariespējamiemieceļošanasaizlieguma ilguma variantiem,tāpēcneizsakunekāduviedokliparšojautājumu.
78. Secinu,kavalststiesaisaskaņāarvalstsprocesuālajiemnoteikumiem ir jānoskaidro,vai,kadtikapieņemts senākaisieceļošanasaizliegums,valstsiestādesizvērtējaattiecīgātrešāsvalstsvalstspiederīgāpersonisko uzvedību un,pamatojotiesuzto,secināja,kaviņšradanopietnusdraudussabiedriskajaikārtībai.Šajākontekstāar vairākāmiepriekšējāmsodāmībāmparnoziedzīgiemnodarījumiemvarpietikt,laiatsauktos uzatkāpisaskaņāarAtgriešanas direktīvas11. panta2. punktu,ciktāl tās apliecina attiecīgāspersonas noteiktuuzvedībasmodeli.Iesniedzējtiesaiirjānoskaidro,vaiprocedūraieceļošanasaizliegumanoteikšanaiatbildapamattiesībāmkāEiropasSavienībastiesību vispārējiemprincipiem.
Secinājumi
79. Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ierosinu Tiesai uz Hoge Raad der Nederlanden (Nīderlandes Augstākā tiesa) uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
– EiropasParlamentaunPadomes2008. gada16. decembraDirektīvas 2008/115/EK par kopīgiem standartiem un procedūrām dalībvalstīs attiecībā uz to trešo valstu valstspiederīgo atgriešanu, kas dalībvalstī uzturas nelikumīgi,11. panta 2. punktā noteiktā ieceļošanasaizliegumatermiņa sākumamjābūtbrīdim,kadtrešāsvalsts valstspiederīgais faktiskiatstājdalībvalstuteritoriju;
– Direktīvas 2008/11511. panta 2. punkta pēdējāteikuma nozīme jāinterpretē tā, kaieceļošanasaizliegums varpārsniegtpiecugadu ierobežojumu,jairievērotitajā paredzētienosacījumi.Valststiesaisaskaņāarvalstsprocesuālajiemnoteikumiem ir jānoskaidro,vai,kadtikapieņemts senākaisieceļošanasaizliegums,valstsiestādesizvērtējaattiecīgātrešāsvalstsvalstspiederīgāpersonisko uzvedību unsecināja,kaviņšradanopietnusdraudussabiedriskajaikārtībai.Šajākontekstā var pietikt ar vairākāmiepriekšējāmsodāmībāmparnoziedzīgiemnodarījumiem,laiatsauktos uzatkāpisaskaņāarAtgriešanas direktīvas11. panta2. punktu,ciktāl tās apliecina attiecīgāspersonas noteiktuuzvedībasmodeli.Valsts tiesaiirjānoskaidro,vaiprocedūraieceļošanasaizliegumanoteikšanaiatbildapamattiesībāmkāEiropasSavienībastiesību vispārējiemprincipiem.