Apelācijas sūdzība, ko par Vispārējās tiesas (piektā palāta) 2014. gada 16. jūlija spriedumu lietā T-295/12 Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Komisija 2014. gada 25. septembrī iesniedza Vācijas Federatīvā Republika
(lieta C-446/14 P)
Tiesvedības valoda – vācu
Lietas dalībnieki
Apelācijas sūdzības iesniedzēja: Vācijas Federatīvā Republika (pārstāvji – T. Henze un J. Möller, pārstāvji, Prof. Dr. T. Lübbig un Dr. M. Klasse, advokāti)
Otra lietas dalībniece: Eiropas Komisija
Apelācijas sūdzības iesniedzējas prasījumi:
pilnībā atcelt pārsūdzēto Vispārējās tiesas (5. palāta) 2014. gada 16. jūlija spriedumu lietā T-295/12;
piespriest Eiropas Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Turklāt Vācijas Federatīvā Republika uztur visus savus prasījumus, kas tika izvirzīti pirmajā instancē.
Pamati un galvenie argumenti
Šīs apelācijas sūdzības priekšmets ir Vispārējās tiesas 2014. gada 16. jūlija spriedums lietā T-295/12 Vācijas Federatīvā Republika/Eiropas Komisija, ar kuru Vispārējā tiesa noraidīja Vācijas Federatīvās Republikas prasību, kas vērsta pret Eiropas Komisijas 2012. gada 25. aprīļa lēmumu par Vācijas pasākumiem SA.25051 (C 19/2010) (ex NN 23/2010) par labu Zweckverband Tierkörperbeseitigung Reinzemē-Pfalcā, Zāras federālajā zeme, Rheingau-Taunus-Kreis un Landkreis Limburg-Weilburg novadā (lieta C(2012) 2557, galīgā redakcija).
Savā apelācijas sūdzībā Vācijas Federatīvā Republika pārmet Vispārējai tiesai kļūdainu pierādījumu kritēriju noteikšanu, lai konstatētu “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, gadījumā, ja kāda dalībvalsts pakalpojumu ar vispārēju tautsaimniecisku nozīmi (PVTN) nosaka kādā nozarē, kurā Savienības tiesiskais regulējums nav saskaņots. Atbalsta (apgalvotais) saņēmējs attiecīgajā administratīvajā procesā ir Zweckverband Tierkörperbeseitigung Reinzemē-Pfalcā, apvienība, kas ir saņēmusi valsts kompensāciju par dzīvnieku higiēnas pasākumu veikšanu, kas ietver papildu kapacitāšu nodrošināšanu dzīvnieku līķu likvidēšanai epizootijas gadījumā. Attiecībā uz šo kompensāciju kvalificēšanu par valsts atbalstu izšķirošs būtībā ir tas, ka pārsūdzētajā spriedumā Vispārējā tiesa dzīvnieku higiēnas pasākumu veikšanu, kas tika uzticēta apvienībai, nebija kvalificējusi kā PVTN.
Vācijas Federatīvā Republika balsts savu apelācijas sūdzību uz trim pamatiem.
Pirmkārt, esot pārkāpts LESD 107. panta 1. punkts un 106. panta 2. punkts, ciktāl šie noteikumi pārsūdzētajā spriedumā tika interpretēti kļūdaini, tādā nozīmē, ka Vācijas iestādes, kvalificējot papildu kapacitāšu nodrošināšanu epizootijas gadījumam kā PVTN, bija pieļāvušas tik būtisku kļūdu, ka tā, pēc Vispārējās tiesas domām, bija kvalificējama kā “acīmredzama”. Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka pārsūdzētajā spriedumā ir aizskarta dalībvalstu novērtējuma brīvība, definējot PVTN. Tā uzskata, ka, definējot PVTN, katrā ziņā nav tikusi pieļauta nekāda “acīmredzama kļūda vērtējumā”. Vācijas Federatīvā Republika apgalvo, ka nav apstrīdams, ka Komisijas lēmumā nekur nav ticis pieminēts šis kritērijs, ka Komisija arī tiesvedības Vispārējā tiesā laikā skaidroja, ka tai nav pienākuma pierādīt “acīmredzamu kļūdu vērtējumā”, un ka arī Komisijas lēmuma preambulas apsvērumos, tāpat ka Vispārējās tiesas argumentos pārsūdzētajā spriedumā saturiski nebija atzīts, ka pastāvētu “acīmredzama kļūda vērtējumā”.
Otrkārt, pamatojoties uz kļūdainu Altmark kritēriju 1 piemērošanu, esot kļūdaini ticis konstatēts saimnieciskais labums, pārkāpjot LESD 107. panta 1. punktu. Vācijas Federatīvā Republika tostarp apgalvo, ka Vispārējā tiesa ir pieļāvusi kļūdu, piemērojot trešo Altmark kritēriju (kompensācijas nepieciešamība). Vispārējā tiesa neesot ņēmusi vērā, ka Komisija ir pieļāvusi juridisku kļūdu, nepārbaudot, vai kompensācija par papildu kapacitāšu nodrošināšanu nepārsniedz šo kapacitāšu nodrošināšanas neto papildu izmaksas. Tā vietā Komisija un, vēlāk, Vispārējā tiesa uzreiz noliedza šo izmaksu nepieciešamību, atsaucoties uz to, ka atsevišķu papildu kapacitāšu nodrošināšana nebija vajadzīga.
Treškārt, pārsūdzētajā spriedumā neesot pietiekami pamatots, it īpaši saistībā ar to, ka Vācijas iestāžu pieļautā kļūda tika kvalificēta kā īpaši būtiska “acīmredzamības” ziņā. Turklāt neesot pamatots, kādēļ Vācijas iestāžu uzskats ne no viena aspekta nav pierādāms.
____________1 Spriedums
Altmark, C-280/00, EU:C:2003:415.