TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2007. gada 13. septembrī (*)
Apelācija – Antidempinga maksājumi – Muitas kodeksa 239. pants – Ievedmuitas nodokļu atlaišana – Regulas (EEK) Nr. 2454/93 907. panta pirmā daļa – Interpretācija – Likumība – Komisijas lēmums – Ekspertu grupa, kas sanāk Muitas kodeksa komitejā – Funkcionālajā ziņā atsevišķa vienība – Padomes Lēmuma 1999/468/EK 2. pants un 5. panta 2. punkts – Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. pants – Muitas kodeksa 239. panta piemērošanas nosacījumi – Rupjas neuzmanības neesamība
Lieta C‑443/05 P
par apelācijas sūdzību atbilstoši Tiesas Statūtu 56. pantam,
ko 2005. gada 8. decembrī iesniedza
Common Market Fertilizers SA, Brisele (Beļģija), ko pārstāv A. Sutons [A. Sutton], barrister, un N. Flandins [N. Flandin], avocat,
prasītāja,
otrs lietas dalībnieks –
Eiropas Kopienu Komisija, ko pārstāv K. Lūiss [X. Lewis], pārstāvis, kas norādīja adresi Luksemburgā,
atbildētāja pirmajā instancē.
TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs K. V. A. Timmermanss [C. W. A. Timmermans], tiesneši J. Klučka [J. Klučka], J. Makarčiks [J. Makarczyk], Dž. Arestis [G. Arestis] un L. Bejs Larsens [L. Bay Larsen] (referents),
ģenerāladvokāts P. Mengoci [P. Mengozzi],
sekretāre M. Ferreira [M. Ferreira], galvenā administratore,
ņemot vērā rakstveida procesu un tiesas sēdi 2006. gada 5. oktobrī,
noklausījusies ģenerāladvokāta secinājumus tiesas sēdē 2007. gada 1. martā,
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
1 Savā apelācijas sūdzībā Common Market Fertilizers SA (turpmāk tekstā – “CMF”) lūdz atcelt Eiropas Kopienu Pirmās instances tiesas 2005. gada 27. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑134/03 un T‑135/03Common Market Fertilizers/Komisija (Krājums, II‑3923. lpp.; turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”), ar kuru tika noraidītas šīs sabiedrības prasības atcelt Komisijas 2002. gada 20. decembra lēmumus C (2002) 5217, galīgā redakcija, un C (2002) 5218, galīgā redakcija (turpmāk tekstā – “apstrīdētie lēmumi”), kuros atzīts, ka nav pamata piešķirt CMF lūgto ievedmuitas nodokļu atlaišanu.
Atbilstošās tiesību normas
2 Padomes 1994. gada 22. decembra Regulas (EK) Nr. 3319/94, ar ko uzliek galīgo antidempinga maksājumu Bulgārijas un Polijas izcelsmes urīnvielas un amonija nitrāta šķīdumu importam, ko eksportē sabiedrības, kas nav atbrīvotas no šī maksājuma, un galīgi iekasē ar pagaidu maksājumu garantētās summas (OV L 350, 20. lpp.), 1. panta 3. punkta otrajā daļā ir noteikti šādi specifiski antidempinga maksājumi:
“Brīvā apgrozībā laistām importa precēm, saistībā ar kurām kāds no iepriekš minētajiem Polijas eksportētājiem vai ražotājiem nav izrakstījis rēķinu tieši nesaistītam importētājam, tiek noteikts šāds īpašs maksājums:
precēm [..], kas ir sertificētas kā Zaklady Azotowe Pulawy ražojums, īpašs maksājums ECU 19 apmērā par tonnu izstrādājuma [..].”
3 Padomes 1992. gada 12. oktobra Regulas (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 302, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 16. novembra Regulu (EK) Nr. 2700/2000 (OV L 311, 17. lpp.; turpmāk tekstā – “Muitas kodekss”), 239. pantā ir noteikts šādi:
“1. Ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļus var atmaksāt vai atlaist 236., 237. un 238. pantā neminētos gadījumos:
– kurus nosaka saskaņā ar Komitejas procedūru;
– kurus radījuši apstākļi, kādos attiecīgo personu nevar saistīt ar krāpšanu vai klaju nolaidību [rupju neuzmanību]. Gadījumus, kādos šo noteikumu piemēro, un tā piemērošanas kārtību nosaka saskaņā ar Komitejas procedūru. Atmaksāšana vai atlaišana var būt atkarīga no īpašu nosacījumu izpildes.
2. Nodokļus atmaksā vai atlaiž 1. punktā minēto iemeslu dēļ, ja attiecīgajā muitas iestādē saņemts iesniegums [..].”
4 Muitas kodeksa 4. pantā ir paredzēts:
“Šajā Kodeksā terminiem ir šāda nozīme:
[..]
24) Komitejas procedūra: procedūra, kas minēta 247. un 247.a pantā vai 248. un 248.a pantā.”
5 Muitas kodeksa 247. pantā ir paredzēts:
“Šās regulas īstenošanai vajadzīgos pasākumus [..] pieņem saskaņā ar 247.a panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru [..].”
6 Muitas kodeksa 247.a pantā noteikts:
“1. Komisijai palīdz Muitas kodeksa komiteja (turpmāk tekstā – “Komiteja”).
2. Atsaucoties uz šo punktu, piemēro [Padomes 1999. gada 28. jūnija Lēmuma 1999/468/EK, ar ko nosaka Komisijai piešķirto ieviešanas pilnvaru īstenošanas kārtību (OV L 184, 23. lpp.; turpmāk tekstā – “Komitoloģijas lēmums”)], 5. un 7. pantu [..].
[..]
3. Komiteja apstiprina savu reglamentu.”
7 Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta formulējums ir šāds:
“1. Sasaukšanu, dienaskārtību, kā arī to pasākumu projektus, par kuriem komitejai lūgts sniegt viedokli, un visus pārējos darba dokumentus priekšsēdētājs nosūta pastāvīgajām pārstāvniecībām un komitejas locekļiem saskaņā ar 14. panta 2. punktu parasti, vēlākais, četrpadsmit kalendārās dienas pirms sanāksmes.
2. Steidzamos gadījumos un, ja pieņemamie pasākumi ir jāpiemēro nekavējoties, priekšsēdētājs pēc viena komitejas locekļa pieprasījuma vai pēc savas iniciatīvas var saīsināt iepriekšējā punktā paredzēto nosūtīšanas termiņu līdz piecām kalendārajām dienām pirms sanāksmes.
3. Sevišķas steidzamības gadījumos priekšsēdētājs var neievērot 1. un 2. punktā noteiktos termiņus. Ja sanāksmes laikā tiek iesniegts priekšlikums sanāksmes dienas kārtībā iekļaut kādu jautājumu, tam ir nepieciešama komitejas locekļu vienkārša vairākuma piekrišana.”
8 Komisijas 1993. gada 2. jūlija Regulas (EEK) Nr. 2454/93, ar ko nosaka īstenošanas noteikumus Padomes Regulai (EEK) Nr. 2913/92 par Kopienas Muitas kodeksa izveidi (OV L 253, 1. lpp.), kurā grozījumi izdarīti ar Komisijas 1998. gada 29. jūlija Regulu (EK) Nr. 1677/98 (OV L 212, 18. lpp.; turpmāk tekstā – “Īstenošanas regula”), 905. panta 1. punktā noteikts:
“Ja lēmuma pieņēmējs muitas dienests, kuram iesniegts atmaksas vai atlaišanas pieteikums saskaņā ar Kodeksa 239. panta 2. punktu, nevar pieņemt lēmumu uz 899. panta pamata, bet pieteikumam ir pievienoti pierādījumi, ko varētu uzskatīt par īpašu situāciju, kurā attiecīgo personu nevar apsūdzēt maldināšanā [krāpšanā] vai acīmredzamā nolaidībā [rupjā neuzmanībā], tad šā dienesta piederības dalībvalsts šo lietu nosūta Komisijai izskatīšanai saskaņā ar 906.–909. pantā izklāstīto procedūru.
Izņemot gadījumus, kad muitas dienests, kas pieņem lēmumu, šaubās, tas tomēr var pats izlemt piešķirt nodokļu atmaksājumu vai atbrīvojumu tad, ja tas uzskata, ka ir ievēroti Kodeksa 239. panta 1. punktā paredzētie nosacījumi, ar noteikumu, ka attiecīgā summa vienam uzņēmumam par vienu vai vairākām ievešanas vai izvešanas darbībām, kuru cēlonis tomēr ir viena un tā pati īpašā situācija, nepārsniedz ECU 50 000.
Terminu “attiecīgā persona” tulko saskaņā ar 899. pantu.
Visos citos gadījumos lēmuma pieņēmējs muitas dienests pieteikumu noraida.”
9 Īstenošanas regulas 906. pantā noteikts:
“Piecpadsmit dienu laikā pēc 905. panta 2. punktā minētās lietas saņemšanas Komisija lietas kopiju izsūta dalībvalstīm.
Attiecīgās lietas izskatīšanu pēc iespējas drīz iekļauj Kodeksa 247. pantā paredzētās Komitejas sanāksmes darba kārtībā.”
10 Pēc attiecīgo faktu rašanās šajā lietā ar Komisijas 2003. gada 25. jūlija Regulu (EK) Nr. 1335/2003, ar ko izdara grozījumus Regulā Nr. 2454/93 (OV L 187, 16. lpp.), Īstenošanas regulas 906. panta otrā daļa tika grozīta šādi:
“Attiecīgās lietas izskatīšanu pēc iespējas drīz iekļauj 907. pantā paredzētās ekspertu grupas sanāksmes darba kārtībā.”
11 Īstenošanas regulas 906.a pantā noteikts:
“Ja 906. un 907. pantā noteiktās procedūras laikā Komisija gatavojas pieņemt atmaksājuma vai atbrīvojuma pretendentam nelabvēlīgu lēmumu, Komisija savus iebildumus rakstiski paziņo šai personai, pievienojot dokumentus, kas pamato šos iebildumus. Atmaksājuma vai atbrīvojuma pretendents izsaka savu viedokli rakstiski viena mēneša laikā pēc iebildumu nosūtīšanas. Ja šī persona nepaziņo savu viedokli minētajā laikā, uzskata, ka tā ir atteikusies izmantot tiesības izteikt viedokli.”
12 Īstenošanas regulas 907. panta pirmajā daļā paredzēts:
“Pēc apspriedes ar ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Komitejā konkrētās lietas izskatīšanai, Komisija lemj, vai izskatītajā īpašajā situācijā pienākas atmaksāšana vai atlaišana.”
13 Komitoloģijas lēmuma 5. pantā ar nosaukumu “Regulatīvā procedūra” noteikts:
“1. Komisijai palīdz regulatīvā komiteja, kurā ir dalībvalstu pārstāvji un kuras priekšsēdētājs ir Komisijas pārstāvis.
2. Komisijas pārstāvis komitejai iesniedz veicamo pasākumu projektu. Komiteja sniedz atzinumu par projektu termiņā, kuru priekšsēdētājs var noteikt atbilstīgi jautājuma steidzamībai. Atzinumu sniedz, pieņemot lēmumu ar tādu balsu vairākumu, kāds [EKL] 205. panta 2. punktā paredzēts lēmumiem, kuri Padomei jāpieņem pēc Komisijas priekšlikuma. Dalībvalstu pārstāvju balsu skaitu komitejā nosaka minētais pants. Priekšsēdētājs nebalso.
3. Komisija, neskarot 8. pantu, pieņem paredzētos pasākumus, ja tie atbilst komitejas atzinumam.
4. Ja paredzētie pasākumi nesaskan ar komitejas atzinumu vai atzinums nav sniegts, Komisija tūlīt iesniedz Padomei priekšlikumu par veicamajiem pasākumiem un informē Eiropas Parlamentu.
[..]”
Prāvas rašanās fakti
14 CMF, Beļģijā dibināta sabiedrība, ir ķīmisko izstrādājumu, it īpaši slāpekli saturošu šķīdumu (urīnvielas un amonija nitrāts) vairumtirgotāja. Tās grupā tostarp ietilpst sabiedrības Rellmann GmbH (turpmāk tekstā – “Rellmann”), kas reģistrēta Hamburgā (Vācija) un kas ir CMF 100 % apmērā piederoša meitas sabiedrība, un Agro Baltic GmbH (turpmāk tekstā – “Agro Baltic”), kas reģistrēta Rostokā (Vācija) un kas ir Rellmann 100 % apmērā piederoša meitas sabiedrība. 1989. gadā CMF iegādājās sabiedrību Champagne Fertilisants, kas ir tās nodokļu pārstāve attiecībā uz tās darījumiem Francijā.
15 Polijas uzņēmums Zaklady Azotowe Pulawy (turpmāk tekstā – “ZAP”) eksportē un pārdod izstrādājumus Agro Baltic. Prasītājas grupas ietvaros Agro Baltic pārdod tālāk izstrādājumus Rellmann, kas tos savukārt pārdod tālāk CMF. Tiek iesniegti atbilstošie rēķini.
16 Lietā T‑134/03Agro Baltic no ZAP laika posmā no 1997. gada marta līdz 1997. gada septembrim nopirka trīs kravas urīnvielas un amonija nitrāta maisījuma. Šīm kravām tika piemērota iepriekšējā punktā aprakstītā tirdzniecības aprite.
17 Kogemam [Cogema], sertificētam muitas brokerim, tika uzdots laist izstrādājumus brīvā apgrozībā Agro Baltic vārdā un nodot tos patēriņam CMF vārdā.
18 Sākotnēji preces tika laistas apgrozībā Agro Baltic vārdā saskaņā ar EU0 deklarāciju, kam bija pievienoti ZAP rēķini Agro Baltic un EUR.1 sertifikāti par preču Polijas izcelsmi. Preces līdztekus tika novietotas noliktavā, bet pēc brīža no turienes izvestas, lai tās nodotu patēriņam Champagne Fertilisants vārdā.
19 Lietā T‑135/03Agro Baltic 1995. gada janvārī no ZAP nopirka vienu kravu, kura arī pēc tam veica šī sprieduma 15. punktā aprakstīto apriti.
20 Agro Baltic pilnvaroja SCAC Rouen, sertificētu muitas brokersabiedrību, laist brīvā apgrozībā preces Agro Baltic vārdā un nodot tās patēriņam CMF vārdā. Par to pašu preci bija jāiesniedz divas muitas deklarācijas par importu vienā un tajā pašā muitas iestādē, norādot divus dažādus saņēmējus, lai nošķirtu muitas nodokļu maksājumu no pievienotās vērtības nodokļa maksājuma.
21 SCACRouen laišanai brīvā apgrozībā un nodošanai patēriņam CMF vārdā izmantoja vienkāršoto atmuitošanas procedūru. SCAC Rouen iesniedza IM4 deklarāciju CMF vārdā, kurai bija pievienots Rellmann rēķins prasītājai un EUR.1 sertifikāts par preču Polijas izcelsmi.
22 Lietās T‑134/03 un T‑135/03 Francijas kompetentās pārvaldes iestādes iesākumā pieņēma uz divām izskatāmajām lietām attiecināmās deklarācijas, piešķīra atbrīvojumu no ievedmuitas nodokļa, pamatojoties uz EUR.1 sertifikātiem, un nepiemēroja antidempinga maksājumu.
23 Pēc tam – vēlākā pārbaudē – Francijas kompetentās iestādes tomēr uzskatīja, ka visām abās izskatāmajās lietās minētajām kravām ir jāpiemēro īpašais maksājums ECU 19 apmērā par tonnu saskaņā ar Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otro daļu. Tās uzskatīja, ka preču patiesais importētājs ir CMF, kas nebija ZAP tiešā rēķina saņēmēja, kaut arī attiecīgie izstrādājumi bija ZAP sertificēti.
24 Saistībā ar kravām, kas bija lietas T‑134/03 pamatā, Francijas kompetentās iestādes uzskatīja, ka preču uzglabāšana starpposmā no juridiskā viedokļa ir fikcija, jo tā ilga ļoti īsu brīdi, un ka CMF preces bija jau ieguvusi trīs iepriekšējo darbību rezultātā vēl pirms deklarāciju par laišanu brīvā apgrozībā iesniegšanas Agro Baltic vārdā. Līdz ar to Francijas kompetentās iestādes uzlika pienākumu CMF nomaksāt nodokļus un nodevas kopsummā par 3 911 497 Francijas frankiem (FRF) (EUR 564 855).
25 Saistībā ar lietā T‑135/03 pārbaudāmajām kravām Francijas kompetentās iestādes norādīja, ka ir iesniegta tikai viena deklarācija par laišanu brīvā apgrozībā un nodošanu patēriņam CMF vārdā. Pastāvot šādiem apstākļiem, minētās iestādes uzlika pienākumu CMF nomaksāt nodokļus un nodevas kopsummā par FRF 840 271 (EUR 128 098).
26 1999. gada novembrī un decembrī CMF Francijas nodokļu administrācijā iesniedza pieteikumus par nodokļu atlaišanu, pamatojoties uz Muitas kodeksa 239. pantu. 2002. gada 14. februārī pēdējā minētos līgumus pārsūtīja Komisijai.
27 2002. gada 9. un 10. septembra vēstulēs Komisija norādīja prasītājai, ka tā gatavojas pieņemt negatīvu lēmumu abās lietās.
28 2002. gada novembrī Muitas kodeksa komitejas atlīdzināšanas nodaļas ietvaros notika REM/REC ekspertu grupas sanāksme. Ekspertu grupas galīgais balsojums attiecībā uz abām lietām bija šāds: “seši pārstāvji balso par Komisijas priekšlikumu, četri atturas un pieci pārstāvji balso pret Komisijas priekšlikumu”.
29 2002. gada 20. decembrī Komisija, uzskatīdama, ka CMF ir pieļāvusi rupju neuzmanību un nav bijis īpašas situācijas un ka līdz ar to nav izpildīti Muitas kodeksa 239. panta piemērošanas nosacījumi, pieņēma apstrīdētos lēmumus. Tā šos lēmumus paziņoja Francijas muitas administrācijai, kas savukārt tos 2003. gada 10. februārī nodeva CMF.
Tiesvedība Pirmās instances tiesā un pārsūdzētais spriedums
30 Ar prasības pieteikumiem, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegti 2003. gada 18. aprīlī un reģistrēti ar numuriem T‑134/03 un T‑135/03, CMF lūdza atcelt apstrīdētos lēmumus.
31 Savu prasību pamatojumam CMF izvirzīja trīs pamatus.
32 Pirmais pamats, kas attiecas uz būtisku procesuālo prasību un tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, bija sadalīts piecās daļās.
– EKL 7. panta un Komitoloģijas lēmuma 5. panta pārkāpums;
– Īstenošanas regulas 906. panta 1. punkta pārkāpums;
– Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta 1. punkta pārkāpums;
– 3. panta pārkāpums Padomes 1958. gada 15. aprīļa Regulā Nr. 1, ar ko nosaka Eiropas Ekonomikas kopienā lietojamās valodas (OV 17, 385. lpp.);
– tiesību uz aizstāvību pārkāpums.
33 Otrais pamats, kas attiecas uz acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot Muitas kodeksa 239. pantu, sastāv no trīs daļām:
– Komisijas atteikums atzīt īpašas situācijas pastāvēšanu;
– krāpšanas neesamība no CMF puses;
– Komisijas atteikums atzīt CMF rupjas neuzmanības neesamību.
34 Trešais pamats attiecas uz EKL 253. pantā paredzētā pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
35 Mutvārdu procesa un sprieduma mērķiem lietas T‑134/03 un T‑135/03 tika apvienotas.
36 Ar pārsūdzēto spriedumu Pirmās instances tiesa prasības noraidīja un piesprieda prasītājai segt tiesāšanās izdevumus.
Lietas dalībnieku prasījumi
37 CMF prasījumi Tiesai ir šādi:
– atcelt pārsūdzēto spriedumu;
– apmierināt pirmajā instancē izvirzītos prasījumus;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, kas radušies gan pirmajā instancē, gan apelācijas tiesvedībā.
38 Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:
– noraidīt apelācijas sūdzību;
– piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Par apelācijas sūdzību
39 CMF izvirza četrus pamatus pārsūdzētā sprieduma atcelšanai:
– atbilstošo tiesību normu nepilnīga norādīšana;
– faktu sagrozīšana;
– jēdziena “būtisku procesuālo prasību pārkāpums” kļūdaina interpretācija;
– Muitas kodeksa 239. panta nepareiza piemērošana.
Par pamatu saistībā ar atbilstošo tiesību normu nepilnīgu norādīšanu
Lietas dalībnieku argumenti
– Prasītājas argumenti
40 Sadalot šo pamatu divās daļās, prasītāja apgalvo, ka Pirmās instances tiesa, atspoguļojot atbilstošās tiesību normas, nav minējusi:
– Regulas Nr. 3319/94 trīsdesmit devīto apsvērumu, saskaņā ar kuru “[..], ievērojot to, ka pastāv vairāki importēšanas kanāli, izmantojot trešo valstu uzņēmējsabiedrības, ir pamats ieviest mainīgu nodokli tādā apmērā, lai ļautu Kopienas rūpniecībai paaugstināt cenas, padarot tās rentablas attiecībā uz tām importa precēm, par kurām Bulgārijas vai Polijas ražotāji vai puses, kas ir eksportējušas attiecīgo produktu izmeklēšanas periodā, ir tieši izrakstījušas rēķinus, un, otrkārt, ieviest īpašu nodokli, ko uz tās pašas bāzes aprēķina visām pārējām importa precēm, lai novērstu izvairīšanos no antidempinga pasākumiem”;
– Komitoloģijas lēmuma 2. pantu, kurā noteikts:
“Darba metožu izvēli ieviešanas pasākumu pieņemšanai nosaka šādi kritēriji:
a) vadības pasākumi, tādi kā pasākumi, kas ir saistīti ar kopējās lauksaimniecības un kopējās zivsaimniecības politikas piemērošanu vai programmu izpildi, kuras būtiski skar budžetu, būtu jāpieņem ar vadības procedūru;
b) vispārēji pasākumi, kas ir paredzēti, lai piemērotu būtiskus pamataktu noteikumus, tostarp pasākumus attiecībā uz cilvēku veselības aizsardzību vai drošību, dzīvnieku vai augu aizsardzību, būtu jāpieņem ar regulatīvu procedūru.
Ja pamatakts paredz, ka noteiktus nebūtiskus dokumenta noteikumus var precizēt vai atjaunināt ar ieviešanas procedūrām, šādus pasākumus pieņem ar regulatīvu procedūru.
c) neskarot a) un b) punktu, konsultēšanās procedūru izmanto visos gadījumos, kad to uzskata par lietderīgāko.”
41 Prasītāja uzskata, ka, neminot Regulas Nr. 3319/94 trīsdesmit devīto apsvērumu, Pirmās instances tiesa nebija, kā tas tai bija jādara, saistījusi ar šo apsvērumu šīs regulas 1. panta 3. punkta otrās daļas interpretāciju. Ja tā to būtu darījusi, tā būtu secinājusi, ka īpašu antidempinga maksājumu nevar noteikt gadījumā, kad, tāpat kā izskatāmajā lietā, nav notikusi izvairīšanās no antidempinga tiesiskā regulējuma piemērošanas.
42 Neminot Komitoloģijas lēmuma 2. pantu, kas ir noteikums, kurš sniedz nesaistošus kritērijus darba metožu izvēlei ieviešanas pasākumu pieņemšanai, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā esot kļūdaini atzinusi, ka regulatīvo procedūru drīkst piemērot tikai vispārēju pasākumu gadījumā.
– Komisijas argumenti
43 Komisija uzskata, ka atsaukšanās uz Regulas Nr. 3319/94 trīsdesmit devīto apsvērumu nav atbilstoša šīs regulas 1. panta 3. punkta otrās daļas interpretācijai, kurā paredzēts īpašs maksājums, ja ir izpildīti divi objektīvi nosacījumi, proti, pastāv netieša rēķina izrakstīšana un ZAP produkta importēšana.
44 Saistībā ar Komitoloģijas lēmuma 2. pantu Komisija nepiekrīt CMF apgalvojumam, ka Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka regulatīvo procedūru drīkst piemērot tikai vispārēju pasākumu gadījumā.
Tiesas vērtējums
45 Izskatāmā pamata abas daļas un līdz ar to arī pats pamats nevar pastāvēt autonomi.
46 Ar šīm divām daļām, kas, kā šķiet, ietver vienīgi iebildumus par kāda regulas apsvēruma un lēmuma panta formālu nenorādīšanu pārsūdzētā sprieduma atbilstošo tiesību normu izklāstā, prasītāja patiesībā norāda uz to, ka Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā šos noteikumus attiecīgo tiesību aktu interpretēšanas posmā, t.i., juridiskā vērtējuma posmā.
47 Kā to savu secinājumu 41. punktā ir norādījis ģenerāladvokāts, izskatāmā pamata abas daļas konkrētāk ir atspoguļotas attiecīgi trešajā un ceturtajā apelācijas sūdzības pamatā, kuros tiek apstrīdēts Pirmās instances tiesas sniegtais juridiskais vērtējums.
48 Līdz ar to izskatāmā pamata abas daļas nav atdalāmas no šiem iepriekš minētajiem pamatiem.
49 Tādēļ nav jāizskata tās atsevišķi.
Par pamatu saistībā ar faktu sagrozīšanu
Lietas dalībnieku argumenti
– Prasītājas argumenti
50 CMF apgalvo, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 14.–28. punktā, kuros atgādināts lietas faktiskais konteksts, ir pieņēmusi juridiski pilnīgi fiktīvo kompetento valsts iestāžu interpretāciju par netiešas rēķinu izrakstīšanas pastāvēšanu.
51 CMF uzskata, ka šis izklāsts ir nepilnīgs un kļūdains, kas novedis pie faktu sagrozīšanas. Tā rezultātā Pirmās instances tiesa ir nepareizi secinājusi, ka izskatāmajā lietā ir pastāvējusi netieša rēķina izrakstīšana, un kļūdaini piemērojusi Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otro daļu.
– Komisijas argumenti
52 Komisija uzskata, ka izvirzītais pamats nav atbilstošs un līdz ar to nav izmantojams.
53 Strīds starp CMF un Komisiju neattiecās un pat nevarēja attiekties uz jautājumu par to, vai maksājums patiešām bija jāveic. Tas attiecās tikai uz jautājumu, vai ir tikuši izpildīti parāda atlaišanas nosacījumi.
Tiesas vērtējums
54 Pretēji prasītājas apgalvojumam Pirmās instances tiesa šajā lietā nav izskatījusi jautājumu par netiešas rēķina izrakstīšanas esamību un tātad par muitas parāda pastāvēšanu.
55 Ar apstrīdētajiem lēmumiem tika noraidīti pieteikumi par muitas parādu, kas nenoliedzami pastāvēja, atlaišanu atbilstoši Muitas kodeksa 239. pantam.
56 Pirmās instances tiesā bija izvirzīts pamats par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot šo pantu, ko tā izskatīja pārsūdzētā sprieduma 135.–150. punktā.
57 Veicot šo novērtējumu, tā izskatīja vienu no šajā pantā paredzētajiem kumulatīvajiem nosacījumiem, proti, rupjas neuzmanības neesamību no ieinteresētās personas puses.
58 Secinot, ka minētais nosacījums nav ticis izpildīts, tā noraidīja šo pamatu.
59 Līdz ar to izskatāmais apelācijas sūdzības pamats ir noraidāms kā neizmantojams.
Par pamatu saistībā ar jēdziena “būtisks procesuālo prasību pārkāpums” kļūdainu interpretāciju
Lietas dalībnieku argumenti
– Prasītājas argumenti
60 CMF norāda, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi Īstenošanas regulas 907. panta pirmo daļu, nolemjot, ka šis pants ļauj Komisijai vienai pašai izlemt jautājumu par muitas nodokļu atlaišanu un atmaksu.
61 CMF uzskata, ka, ja šāda interpretācija tiktu atbalstīta, tad attiecīgais noteikums būtu prettiesisks.
62 Prasītāja norāda, ka 907. panta pirmā daļa ir īstenošanas regulas, ar kuru tiek ieviesta pamatregula, kas ir Muitas kodekss, sastāvdaļa.
63 Prasītāja uzsver, ka Muitas kodeksa 247. pantā noteikts, ka minētā kodeksa īstenošanai vajadzīgos pasākumus pieņem saskaņā ar 247.a panta 2. punktā minēto regulatīvo procedūru.
64 Līdz ar to Īstenošanas regula var ietvert tikai īstenošanas pasākumus.
65 Tomēr kompetence, ko Komisija sev piešķīrusi, lai varētu viena pati izlemt jautājumu par muitas nodokļu atlaišanu un atmaksu un lai ex nihilo izveidotu ekspertu grupu, nav pamatregulas īstenošanas pasākums.
66 Īstenošanas regulas 907. panta pirmā daļa līdz ar to nevar būt uzskatāma par šāda veida kompetences piešķiršanas juridisko pamatu. Tādēļ Pirmās instances tiesa, pamatojoties uz šo noteikumu, nevarēja secināt, ka Komisija bija rīkojusies savas kompetences ietvaros.
67 Attiecīgā kompetence turklāt nav arī tieši paredzēta EK līgumā.
68 Līdz ar to ir ticis pārkāpts EKL 7. pants, atbilstoši kuram visas iestādes darbojas saskaņā ar pilnvarām, ko tām piešķir Līgums.
69 CMF norāda, ka tā Pirmās instances tiesā ir izvirzījusi iebildi par Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskumu.
70 CMF kritizē Pirmās instances tiesu par to, ka tā pārsūdzētā sprieduma 51. punktā ir atzinusi, ka šī iebilde par prettiesiskumu ir nepieņemama, jo ir tikusi izvirzīta tikai replikas stadijā un nebija balstīta ne uz vienu faktisko vai tiesību apstākli, kas būtu izvirzīts procesa gaitā Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punkta izpratnē.
71 CMF atzīst, ka tieši Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas interpretācija, ko Komisija sniedza savā iebildumu rakstā un saskaņā ar kuru šajā noteikumā paredzētā ekspertu grupa nav uzskatāma par komiteju, kuras darbību reglamentē Komitoloģijas lēmums, izraisīja diskusijas par šī panta prettiesiskumu.
72 Tomēr CFM uzskata, ka šī Komisijas sniegtā interpretācija ir uzskatāma par tiesību elementu, kas izvirzīts tiesvedības laikā.
73 Prasītāja kritizē Pirmās instances tiesu par to, ka tā pārsūdzētā sprieduma 52. punktā, – pamatojoties uz to, ka šis pamats nav uzskatāms par sabiedriskās kārtības pamatu, kas, pēc prasītājas domām, ir kļūdaini, – ir secinājusi, ka tai nebija pienākuma pašai pēc savas ierosmes izskatīt jautājumu par Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskumu.
74 CMF turklāt apgalvo, ka, nosakot komitejas, ar kuru Komisija konsultējās, juridisko raksturu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 55. punktā ir kļūdaini interpretējusi Komitoloģijas lēmuma 2. pantā ietvertos izvēles kritērijus starp vadības procedūras un regulatīvās procedūras piemērošanu (skat. šī sprieduma 40. punktu), nolemjot, ka regulatīvā procedūra ir piemērojama tikai vispārējiem pasākumiem, kas ir paredzēti, lai piemērotu būtiskus pamataktu noteikumus.
75 Prasītāja uzskata, ka kritērijs “vispārēji pasākumi” nav vienīgais kritērijs regulatīvās procedūras izmantošanai.
76 Turklāt Komitoloģijas lēmuma 2. pantā paredzētie kritēriji neesot saistoši. Līdz ar to Padome bija tiesīga paredzēt, ka attiecībā uz muitas nodokļu atlaišanas vai atmaksas pasākumiem ir piemērojama regulatīvā procedūra.
77 Papildus tam pārsūdzētā sprieduma 56. punktā ietvertā Pirmās instances tiesas interpretācija, saskaņā ar kuru apstrīdētie lēmumi ir individuāli lēmumi, kuri nav vispārpiemērojami, arī ir kļūdaina. Prasītāja uzskata, ka šie lēmumi tāpat ir vispārpiemērojami, jo saistībā ar muitas parādu tie tieši skar Eiropas Kopienas pašas resursus.
78 CMF apstiprina, ka Kopienu likumdevēja mērķis bija Muitas kodeksa 239. panta 1. punktā uzlikt pienākumu piemērot regulatīvās komitejas procedūru lēmumu muitas nodokļu atmaksas vai atlaišanas jomā pieņemšanai.
79 Prasītāja atzīmē, ka 239. panta 1. punkts ietver divas atsauces uz “Komitejas procedūru” – pirmoreiz, kad runa ir par “gadījumiem, [..] kurus nosaka saskaņā ar Komitejas procedūru”, un otrreiz – kad šajā noteikumā ir noteikts, ka “gadījumus, kādos šo noteikumu piemēro, un tā piemērošanas kārtību nosaka saskaņā ar Komitejas procedūru.”
80 Pirmā no minētajām atsaucēm attiecas uz lēmuma pieņemšanu pēc būtības atmaksas vai atlaišanas jomā. Otrā atsauce attiecas uz Muitas kodeksa 239. panta 1. punkta piemērošanas noteikumiem, kas ir jāpieņem un jānosaka īstenošanas regulā. Jebkāds cits šīs divkāršās atsauces izskaidrojums novestu pie secinājuma, ka Kopienu likumdevējs ir nepamatoti atkārtojis vienu un to pašu.
81 Prasītāja kritizē Pirmās instances tiesu par to, ka tā pārsūdzētajā spriedumā nav atzinusi, kā prasītāja to bija norādījusi, ka ekspertu grupa, ar kuru bija notikusi konsultēšanās, būtībā vairāku gadu garumā bija darbojusies ārpus jebkādas budžeta pozīcijas. Prasītāja uzskata, ka apstrīdētie lēmumi līdz ar to ir pieņemti, tieši pārkāpjot Kopienu budžeta tiesības. Šis pārkāpums papildina apstrīdēto lēmumu juridiskā pamata neesamību un pastiprina pilnīgi prettiesisko kontekstu, kādā šie lēmumi tikuši pieņemti.
82 CMF arī pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā pārsūdzētā sprieduma 59. punktā ir norādījusi, ka Īstenošanas regulas 907. panta pirmajā daļā paredzētā ekspertu grupa funkcionālajā ziņā ir atsevišķa vienība Muitas kodeksa komitejas darbības ietvaros, neprecizējot tās konkrēto raksturu. Tādējādi, neizskatot jautājumu par to, uz kāda juridiskā pamata ekspertu grupa tika izveidota, Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā.
83 Visbeidzot, prasītāja iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 78. un 79. punktā ir nospriedusi, ka fiziskās vai juridiskās personas nevar atsaukties uz iespējamo Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta pārkāpumu.
84 Prasītāja uzskata, ka Pirmās instances tiesai bija jāņem vērā judikatūra, kas izriet no 1994. gada 15. jūnija sprieduma lietā C‑137/92 P Komisija/BASF u.c. (Recueil, I‑2555. lpp.) un 1998. gada 10. februāra sprieduma lietā C‑263/95 Vācija/Komisija (Recueil, I‑441. lpp., 31. un 32. punkts), uz kuriem prasītāja bija atsaukusies Pirmās instances tiesā.
85 CMF uzskata, ka Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. pantā paredzētā četrpadsmit dienu termiņa ievērošana bija īpaši nozīmīga. Tā kā Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 77. punktā ir norādījusi, ka ekspertu grupas locekļu rīcībā bija trīspadsmit kalendārās dienas, lai iepazītos ar prasītājas atbildi, tai bija jākonstatē būtisku procesuālo prasību pārkāpums.
– Komisijas argumenti
86 Komisija norāda, ka Īstenošanas regulas 907. panta pirmā daļa ir jāinterpretē tādējādi, ka šajā noteikumā minētā ekspertu grupa nav uzskatāma par regulatīvo komiteju Komitoloģijas lēmuma 5. panta izpratnē. Tās juridiskais statuss neizriet no Padomes deleģētas kompetences, bet gan no tiesību normas – Īstenošanas regulas 907. panta, kuru pieņēmusi Komisija.
87 Līdz ar to Komisija bija kompetenta pieņemt apstrīdētos lēmumus, pamatojoties uz šo pēdējo minēto tiesību normu.
88 Tā rezultātā Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, atzīstot, ka ar Īstenošanas regulas 907. panta pirmo daļu Komisijai ir piešķirta kompetence pieņemt apstrīdētos lēmumus.
89 Saistībā ar iebildi par šīs normas prettiesiskumu, kas bija izvirzīta Pirmās instances tiesā, tā esot bijusi atšķirīga no prasības pieteikumā sākotnēji izvirzītā pamata. Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir pamatoti nospriedusi, ka, tā kā šī iebilde bija izvirzīta tikai replikas stadijā, tā bija nepieņemama, un, tā kā apgalvotais prettiesiskums nav sabiedriskās kārtības pamats, attiecīgais jautājums netika izskatīts pēc pašas tiesas ierosmes.
90 Attiecībā uz lietas būtību Komisija uzsver, ka apstrīdētie lēmumi ir uzskatāmi par individuāliem lēmumiem, neraugoties uz to sekām budžetārajā jomā.
91 Komisija uzskata, ka tieši Īstenošanas regulas 907. pants ir bijis tas, kas, piemērojot Muitas kodeksa 239. pantu, bija jāpieņem un arī tika pieņemts pēc atzinuma saņemšanas no Muitas kodeksa komitejas, un nevis individuālie lēmumi, kas tika pieņemti vēlāk, pamatojoties uz minēto 907. pantu. Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav pārkāpusi Muitas kodeksa 239. pantu.
92 Runājot par ekspertu grupas darbību vairāku gadu garumā bez pašai savas budžeta pozīcijas, Komisija precizē, ka tieši viņa bija tā, kas iesniedza šo informāciju, atbildot uz Pirmās instances tiesas rakstveidā uzdotajiem jautājumiem tiesas sēdes kontekstā.
93 Tiesas sēdē prasītāja jautājumu par budžeta pozīciju bija izvirzījusi tikai kā pakārtotu elementu, kas varētu pastiprināt tās galveno pamatu, saskaņā ar kuru ekspertu grupa patiesībā bija uzskatāma par regulatīvo komiteju.
94 Komisija norāda – ja CMF šobrīd uzskata, ka apgalvotā budžeta pozīcijas neesamība ir uzskatāma par atsevišķu pamatu, tas būtu atzīstams par nepieņemamu, jo tas netika izvirzīts prasības pieteikumos pirmajā instancē.
95 Turklāt, tā kā tas ir neatbilstošs, šis pamats nebūtu izmantojams. Komisija uzskata, ka apstrīdētie lēmumi neattiecas uz Komisijas izdevumiem pēc konsultēšanās ar ekspertu grupu. Attiecībā uz argumentu par to, ka Pirmās instances tiesa neesot precizējusi ekspertu grupas konkrēto raksturu pēc tam, kad ir norādījusi, ka runa ir par atsevišķu vienību, Komisija apstiprina, ka šāds precizējums nebija nepieciešams, jo Pirmās instances tiesai bija jālemj tikai par to, vai ekspertu grupa bija uzskatāma par regulatīvo komiteju vai nē.
96 Saistībā ar apgalvoto Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta pārkāpumu Komisija uzskata, ka iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/BASF u.c. šajā lietā nav būtisks, jo Tiesa minētajā lietā ir norādījusi, ka attiecīgajai ar apstiprināšanu saistītajai procesuālajai prasībai bija precīzs un konkrēts mērķis nodrošināt tiesisko drošību tiesību akta adresātam.
97 Pārsūdzētajā spriedumā Pirmās instances tiesa pārbaudīja Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. pantā paredzētās procesuālās prasības raksturu un pēc tam secināja, ka šīs procesuālās prasības mērķis bija nodrošināt komitejas iekšējo darbību un nevis aizsargāt pieņemamā akta adresāta intereses.
Tiesas vērtējums
98 Izskatāmais pamats sastāv no piecām daļām:
– kļūdaina Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas interpretācija tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka saskaņā ar šo tiesību normu Komisija var pati pieņemt apstrīdētos lēmumus, iepriekš nesaņemot Muitas kodeksa komitejas atzinumu, kas pieņemts ar tādu balsu vairākumu, kas paredzēts Komitoloģijas lēmuma 5. panta 2. punktā, kurā savukārt ietverta atsauce uz EKL 205. panta 2. punktā paredzēto balsu vairākumu;
– Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punkta pārkāpums tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir atzinusi par nepieņemamu prasītājas izvirzīto iebildi par Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskumu;
– fakta, ka prettiesiskumam, ko prasītāja izvirzījusi iebildes veidā, ir sabiedriskās kārtības pamata raksturs, neņemšana vērā tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa nav pati pēc savas ierosmes konstatējusi Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskumu;
– Kopienu budžeta tiesību pārkāpums tiktāl, ciktāl apstrīdētie lēmumi ir tikuši pieņemti pēc konsultēšanās ar ekspertu grupu, kas darbojusies ārpus jebkādas budžeta pozīcijas;
– Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta pārkāpums tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka indivīdi nevar atsaukties uz šīs tiesību normas neņemšanu vērā,
kas ir jāizskata to uzskaitījuma kārtībā.
– Par pirmo daļu, kas attiecas uz Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas kļūdainu interpretāciju
99 Īstenošanas regulas 907. panta pirmajā daļā ir paredzēta Komisijas apspriešanās ar “ekspertu grupu, ko veido visu dalībvalstu pārstāvji, kuri sanāk Komitejā konkrētās lietas izskatīšanai”.
100 Ņemot vērā šo formulējumu, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 59. punktā ir pamatoti nolēmusi, ka “izteiciens “sanāk Komitejā” atspoguļo faktu, ka 907. pantā paredzētā ekspertu grupa funkcionālajā ziņā acīmredzami ir atsevišķa vienība Muitas kodeksa komitejas darbības ietvaros”.
101 Ar šo interpretāciju nav pretrunā arī Īstenošanas regulas 906. panta otrā daļa, saskaņā ar kuru “attiecīgās lietas izskatīšanu pēc iespējas drīz iekļauj Kodeksa 247. pantā paredzētās Komitejas sanāksmes darba kārtībā”.
102 Minētā 906. panta otrā daļa būtībā ir jāsaprot tādējādi, ka apspriede ar Muitas kodeksa komiteju notiek nevis kā ar tādu, – lai saņemtu tās atzinumu, bet gan kā ar instanci, kuras ietvaros ekspertu grupai, kas ir atsevišķa vienība Muitas kodeksa komitejas darbības ietvaros, būs jāsniedz savs atzinums.
103 Tādējādi prasītāja kļūdās, kritizējot Pirmās instances tiesu par to, ka tā nav nospriedusi, ka apstrīdētie lēmumi bija jāpieņem pēc Muitas kodeksa komitejas atzinuma saņemšanas.
104 Prasītāja nevar pamatoti pārmest, ka Pirmās instances tiesa nav precizējusi ekspertu grupas konkrēto raksturu. Pirmās instances tiesai bija vienīgi jāizlemj jautājums par to, vai ekspertu grupa bija uzskatāma par regulatīvo komiteju vai nē.
105 Līdz ar to izskatāmā pamata pirmā daļa ir noraidāma.
– Par otro daļu, kas attiecas uz Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punkta pārkāpumu
106 Saskaņā ar Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punkta pirmo daļu “tiesvedības laikā nav atļauts izvirzīt jaunus pamatus, izņemot gadījumus, kad tie ir saistīti ar tādiem tiesību vai faktiskiem apstākļiem, kas ir kļuvuši zināmi iztiesāšanas laikā”.
107 Nav ticis apstrīdēts, ka Pirmās instances tiesā prasītāja izvirzīja Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskumu, atbildot uz Komisijas atbildes rakstu.
108 Pretēji prasītājas apgalvotajam šīs pēdējās tiesību normas interpretācija vien, ko Komisija sniegusi šajā rakstā, nav uzskatāma par tiesību apstākli, kas ir kļuvis zināms iztiesāšanas laikā Pirmās instances tiesas reglamenta 48. panta 2. punkta pirmās daļas izpratnē.
109 Līdz ar to Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 51. un 53. punktā ir pamatoti atzinusi, ka izvirzītā iebilde par prettiesiskumu ir nepieņemama.
110 Tādēļ izskatāmā pamata otrā daļa ir noraidāma.
– Par trešo daļu, kas attiecas uz fakta, ka prettiesiskumam, ko prasītāja izvirzījusi iebildes veidā, ir sabiedriskās kārtības pamata raksturs, neņemšanu vērā tiktāl, ciktāl Pirmās instances tiesa nav pati pēc savas ierosmes konstatējusi Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskumu
111 Pārsūdzētā sprieduma 52. punktā Pirmās instances tiesa, nenoliedzami, ir atzinusi, ka Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas iespējamais prettiesiskums neattiecas uz sabiedrisko kārtību, vēlāk piebilstot, ka no judikatūras neizriet, ka Pirmās instances tiesai pašai pēc savas ierosmes ir jāpārbauda, vai, pieņemot minēto pantu, – kas ir apstrīdēto lēmumu juridiskais pamats, Komisija nav pārkāpusi savas kompetences robežas.
112 Tomēr šajā pašā pārsūdzētā sprieduma punktā tā ir uzsvērusi:
“[..] šajā lietā nav šaubu par to, ka Komisija, pieņemot apstrīdētos lēmumus, ir rīkojusies savas kompetences ietvaros. Tie ir pieņemti saskaņā ar Īstenošanas regulas 907. panta pirmo daļu, kas savukārt pieņemta saskaņā ar Muitas kodeksa komitejas viedokli [..].”
113 Nospriežot šādi, tā pamatoti ir atzinusi, ka Īstenošanas regulas 907. panta pirmā daļa nebija spēkā neesoša apgalvotā prettiesiskuma dēļ, netieši, bet neizbēgami secinot, ka regulatīvajai komitejai bija pakļauta vienīgi šīs tiesību normas pieņemšana un nevis Komisijas vēlāk pieņemtie individuālie lēmumi.
114 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka EKL 202. panta trešais ievilkums ļauj Padomei ar tās pieņemtiem tiesību aktiem pilnvarot Komisiju īstenot Padomes pieņemtos noteikumus, vajadzības gadījumā, Padome var izvirzīt noteiktas prasības, kas attiecas uz šo pilnvaru īstenošanu, vai īpašos gadījumos Padome var arī paturēt tiesības tieši īstenot izpildes pilnvaras.
115 Īstenošanas (izpildes) jēdziens minētā panta izpratnē aptver gan piemērošanas noteikumu izstrādi, gan noteikumu piemērošanu konkrētiem gadījumiem, pieņemot individuālus tiesību aktus (2006. gada 23. februāra spriedums lietā C‑122/04 Komisija/Parlaments un Padome, Krājums, I‑2001. lpp., 37. punkts un tajā minētā judikatūra).
116 Pamatojoties uz EKL 202. panta trešo ievilkumu, Padome ir pieņēmusi Komitoloģijas lēmumu, kurā fiksēta Komisijai piešķirto īstenošanas pilnvaru realizēšanas kārtība.
117 Šī lēmuma 2. pantā (skat. šī sprieduma 40. punktu) ir noteikti kritēriji, pamatojoties uz kuriem, ir jāizdara izvēle starp trīs procedūru veidiem, proti, vadības procedūru, regulatīvo procedūru un konsultatīvo procedūru.
118 Minētās trīs procedūras ir definētas šī lēmuma 3.–5. pantā.
119 Komitoloģijas lēmuma 2. panta formulējums liecina, ka komitejas procedūras izvēlei piemērojamie kritēriji nav saistoši, ko tieši apstiprina arī minētā lēmuma piektais apsvērums.
120 Līdz ar to, neierobežojot tiesības izmantot konsultatīvo procedūru, uz vispārpiemērojamiem pasākumiem var attiecināt arī Komitoloģijas lēmuma 2. panta a) vai b) punktu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Parlaments un Padome, 38. punkts).
121 Uz vispārpiemērojamiem pasākumiem var attiekties arī vadības procedūra, ja tie ir cieši saistīti ar individuāli piemērojamiem pasākumiem un iekļaujas sistēmā, kura ir pietiekami sīki izstrādāta ar pašu pamataktu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā Komisija/Parlaments un Padome, 41. punkts).
122 Savukārt, tāpat neizslēdzot iespēju izmantot konsultatīvo procedūru, uz individuāliem pasākumiem var attiecināt tikai Komitoloģijas lēmuma 2. panta a) punktu (iepriekš minētais spriedums lietā Komisija/Parlaments un Padome, 38. punkts).
123 Šajā lietā ir jākonstatē, ka Muitas kodeksa 239. pants ir ietverts Padomes pieņemtā tiesību aktā.
124 Šajā tiesību normā Padome saskaņā ar EKL 202. panta trešo ievilkumu ir piešķīrusi Komisijai īstenošanas pilnvaras, lai noteiktu, pirmkārt, gadījumus, kuros var tikt veikta muitas nodokļu atmaksāšana vai atlaišana, un, otrkārt, – šim nolūkam piemērojamos procesuālos noteikumus.
125 Ņemot vērā Muitas kodeksa 4. panta 24. punktu, 247. un 247.a pantu, Muitas kodeksa 239. pantā ietvertā atsauce uz komitejas procedūru nozīmē regulatīvās procedūras izmantošanu, kas piemērojama vispārpiemērojamiem pasākumiem.
126 Pretēji prasītājas apgalvojumam Komisijas lēmums muitas nodokļu atmaksas vai atlaišanas jomā nav vispārpiemērojams akts, neraugoties uz to, ka tas ietekmē Kopienas pašas resursus.
127 Tāpat kā Komisijas lēmums par naudas sodu uzlikšanu konkurences tiesību jomā, kas arī rada šādas sekas, tas ir individuāls lēmums.
128 Līdz ar to tā pieņemšanu Padome varēja pakļaut vienīgi vadības procedūrai, kas ir iespēja, ko tā nav izmantojusi Muitas kodeksa 239., 247. un 247.a pantā.
129 Tādējādi prasītāja kļūdās, apgalvojot, ka, pirmkārt, Padome varēja uzlikt par pienākumu izmantot regulatīvo procedūru lēmumu attiecībā uz konkrētiem uzņēmumiem pieņemšanai un, otrkārt, ka Pirmās instances tiesa ir sniegusi kļūdainu interpretāciju saistībā ar izvēles kritērijiem starp vadības procedūru un regulatīvo procedūru, kas paredzēti Komitoloģijas lēmuma 2. pantā.
130 Veicot gan gramatisko, gan sistēmisko Muitas kodeksa 239. panta 1. panta interpretāciju, ir jāatzīst, ka jēdziens “gadījumi” abos variantos attiecas uz abstraktā veidā definētiem gadījumiem un nevis uz konkrētu uzņēmumu situāciju, kas tiek īpaši novērtēta individuālo lēmumu ietvaros.
131 Šo secinājumu apstiprina šī panta otrajā teikumā ietvertais salīdzinājums par to pašu jautājumu starp “gadījumiem, kādos šo noteikumu piemēro”, un “tā piemērošanas kārtību”, kas paši ir vispārpiemērojami pasākumi.
132 Pieņemot vispārpiemērojamu pasākumu, kāda ir Īstenošanas regulas 907. panta pirmā daļa, Komisija ir realizējusi ar Muitas kodeksa 239. pantu deleģētās īstenošanas pilnvaras attiecībā uz piemērošanas kārtību.
133 Ir vispārzināms, ka šim nolūkam tā ir arī pienācīgi saņēmusi Muitas kodeksa komitejas atzinumu.
134 Tā kā ar Muitas kodeksa 239. pantu Komisijai nav uzlikts pienākums izmantot noteiktu procedūru pieteikumu par muitas nodokļu atmaksu vai atlaišanu konkrētai pārbaudei, Komisija varēja leģitīmi:
– piešķirt sev lēmuma pieņemšanas pilnvaras, iepriekš saņemot konsultatīvu atzinumu no ekspertu grupas, kas funkcionālajā ziņā ir atsevišķa vienība Muitas kodeksa komitejas darbības ietvaros, tāpat arī atzīt sev šīs pašas pilnvaras, nevēršoties pie minētās ekspertu grupas, kā arī Īstenošanas regulas 905. panta 1. punkta otrajā daļā paredzēt, ka muitas dienests var pats izlemt piešķirt nodokļu atmaksājumu vai atbrīvojumu, ja attiecīgā summa nepārsniedz noteiktu apmēru;
– nepakļaut ekspertu grupas atzinumu kvalificētam balsu vairākumam.
135 Ar Īstenošanas regulas 907. panta pirmo daļu līdz ar to netiek pārkāpts Muitas kodeksa 239. pants, kas savukārt ir pieņemts saskaņā ar EKL 202. panta trešo ievilkumu.
136 Tādējādi ar to netiek pārkāpts arī EKL 7. pants.
137 No iepriekš minētā izriet, ka prasītājas izvirzītais iebildums par pārsūdzētā sprieduma pamatojumu, saskaņā ar kuru iespējamais Īstenošanas regulas 907. panta pirmās daļas prettiesiskums nav sabiedriskās kārtības pamats, ir vērsts pret šajā spriedumā iekļautu papildu argumentu, pamatojoties uz kuru, nevar atcelt spriedumu, jo tas nav izmantojams (skat. it īpaši 2004. gada 28. oktobra spriedumu lietā C‑164/01 P Van den Berg/Padome un Komisija, Krājums, I‑10225. lpp., 60. punkts, kā arī 2005. gada 28. jūnija spriedumu apvienotajās lietās C‑189/02 P, C‑202/02 P, no C‑205/02 P līdz C‑208/02 P un C‑213/02 P Dansk Rørindustri u.c./Komisija, Krājums, I‑5425. lpp., 148. punkts).
138 Būtībā jautājumam par to, vai prettiesiskums attiecas uz sabiedrisko kārtību, nav nozīmes, ja Pirmās instances tiesa pamatoti atzīst, ka tiesību aktu prettiesiskums nav ietekmējis, un līdz ar to pati pēc savas ierosmes neizvirza iebildi par prettiesiskumu.
139 Tādējādi izskatāmā pamata trešā daļa ir noraidāma.
– Par ceturto daļu, kas attiecas uz Kopienu budžeta tiesību pārkāpumu
140 Nav jāizskata jautājums par to, vai prasītāja Pirmās instances tiesā kā pamatu apstrīdēto lēmumu atcelšanai patiešām ir izvirzījusi Kopienu budžeta tiesību pārkāpumu, pietiek vien norādīt, ka izskatāmā lieta nav saistīta ar Komisijas izdevumiem saistībā ar ekspertu grupas darbību.
141 Pastāvot šādiem apstākļiem, tas, vai pastāv budžeta pozīcija vai nē, neietekmē apstrīdēto lēmumu, kas attiecas uz pieteikumiem par muitas nodokļa atlaišanu, tiesiskumu.
142 No tā izriet, ka izskatāmā pamata ceturtā daļa, kas jebkurā gadījumā nav izmantojama, ir noraidāma.
– Par piekto daļu, kas attiecas uz Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta pārkāpumu
143 Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. pantā ir paredzēts, ka cita starpā to pasākumu projektus, par kuriem komitejai lūgts sniegt viedokli, un visus pārējos darba dokumentus priekšsēdētājs nosūta komitejas locekļiem parasti četrpadsmit kalendārās dienas pirms sanāksmes un steidzamos gadījumos šo termiņu var saīsināt līdz piecām kalendārajām dienām pirms sanāksmes, un īpaši steidzamos gadījumos – pat vēl vairāk.
144 Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 79. punktā ir pamatoti atzinusi, ka Muitas kodeksa komitejas reglamenta 4. panta 1. punkta mērķis ir nodrošināt Muitas kodeksa komitejas iekšējo darbību, ievērojot visas tās locekļu prerogatīvas.
145 Turpinājumā Pirmās instances tiesa ir norādījusi, ka fiziskas vai juridiskas personas nevar atsaukties uz šā noteikuma pārkāpumu, jo tā mērķis nav to aizsardzība (šajā sakarā skat. 1991. gada 7. maija spriedumu lietā C‑69/89 Nakajima/Padome, Recueil, I‑2069. lpp., 49. un 50. punkts).
146 It īpaši, konstatējot, ka ekspertu grupa nebija regulatīva komiteja un ka prasītāja turklāt bija trešā persona, Pirmās instances tiesa pamatoti izslēdza no iepriekš minētā sprieduma lietā Vācija/Komisija izrietošās judikatūras piemērojamību, ar kuru – saistībā ar dalībvalsts iesniegtu prasības pieteikumu par kādu patstāvīgo būvniecības komiteju, kas sastāvēja no katras dalībvalsts deleģētajiem pārstāvjiem, – tika atcelts apstrīdētais lēmums, pamatojoties uz minētās komitejas reglamentā paredzētā termiņa attiecībā uz dokumentu nosūtīšanu šīs komitejas biedriem neievērošanu.
147 Tāpat, nepieļaujot kļūdu tiesību piemērošanā, Pirmās instances tiesa pēc analoģijas nepiemēroja no iepriekš minētā sprieduma lietā Komisija/BASF u.c. izrietošo judikatūru, kas tika pieņemts saistībā ar tobrīd spēkā esošā Komisijas reglamenta 12. panta pirmo daļu, saskaņā ar kuru tiesību akti, kurus Komisija pieņēmusi sēdes ietvaros vai ar rakstveida procedūru, bija jāapliecina autentiskajā valodā vai valodās ar priekšsēdētāja un izpildsekretāra parakstiem.
148 Šī sprieduma 75.–78. punktā Tiesa apmierināja juridiskas personas izvirzīto pamatu par Reglamenta 12. panta pirmās daļas pārkāpumu, pamatojoties uz motīviem, kas šajā lietā nav piemērojami, ka šajā tiesību normā paredzētās aktu apliecināšanas mērķis bija nodrošināt tiesisko drošību apliecinot autentiskajās valodās kolēģijas pieņemto tekstu un ka līdz ar to minētā apliecināšana bija būtiska procesuālā prasība.
149 Pastāvot šādiem apstākļiem, izskatāmā pamata piektā daļa ir noraidāma.
150 No iepriekš minētā izriet, ka šis pamats ir noraidāms tā kopumā.
Par pamatu, kas attiecas uz Muitas kodeksa 239. panta kļūdainu piemērošanu
Lietas dalībnieku argumenti
– Prasītājas argumenti
151 Prasītāja uzskata, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi Muitas kodeksa 239. pantu, nospriežot, ka nav izpildīts nosacījums par rupjas neuzmanības neesamību.
152 Šis pamats iedalāms trīs daļās.
153 Izvirzot pirmo šī pamata daļu, CMF pārmet Pirmās instances tiesai, ka tā, atsaucoties uz tās 2004. gada 21. septembra spriedumu lietā T‑104/02 Gondrand Frères/Komisija (Krājums, II‑3211. lpp., 66. punkts), ir kļūdaini atzinusi, ka Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrā daļa nerada īpašas interpretācijas grūtības, jo minētā tiesību norma tika ieviesta, lai novērstu izvairīšanos no antidempinga pasākumu piemērošanas izmantojot trīspusējus importēšanas darījumus, kas it īpaši varētu radīt šo izvairīšanās risku, ja ražotājs vai eksportētājs rēķinus par importa precēm neizraksta tieši nesaistītam importētājam.
154 Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrajā daļā nav paredzēts īpašs maksājums izvairīšanās riska gadījumā. Ja Pirmās instances tiesa būtu šo noteikumu interpretējusi apvienojumā ar šīs regulas trīsdesmit devīto apsvērumu (skat. šī sprieduma 40. punktu), tā būtu secinājusi, ka īpaša nodeva ir maksājama tikai pierādītas izvairīšanās gadījumā.
155 Pirmās instances tiesas piemērotā interpretācija liecinot par to, ka attiecīgā tiesību norma nebija viegli interpretējama.
156 Izvirzot otro šī pamata daļu, prasītāja iebilst pret to, ka Pirmās instances tiesa ir atzinusi, ka prasītāja nevarēja izvairīties no savas atbildības sakarā ar tās muitas brokeru pieļautajām kļūdām un ka tai bija pietiekama profesionālā pieredze attiecīgajā nozarē.
157 Prasītāja norāda, ka muitas brokeru profesionālā atbildība ir tikusi atzīta Kopienu tiesībās (1984. gada 13. novembra spriedums apvienotajās lietās 98/83 un 230/83 Van Gend & Loos un Expeditiebedrijf Wim Bosman/Komisija, Recueil, 3763. lpp., 16. punkts).
158 Saistībā ar savu profesionālo pieredzi prasītāja turklāt apgalvo, ka tā darbojas ķīmisko izstrādājumu vairumtirdzniecības jomā un piegādā izstrādājumus lauksaimniecības vajadzībām, it īpaši slāpekli saturošo šķīdumu, un ka līdz ar to tā bieži iegādājas Regulā Nr. 3319/94 paredzētos produktus un ļoti bieži tie nāk no Polijas un Lietuvas.
159 Tomēr tas nenozīmējot, ka prasītāja ir specializējusies šo produktu atmuitošanas procedūrās Francijā. Prasītāja tieši ir izmantojusi Francijas muitas jautājumu ekspertus, lai izpildītu sarežģītās atmuitošanas formalitātes.
160 Prasītāja uzskata, ka to tādējādi varētu atzīt par uzņēmumu, kuram ir pieredze slāpekli saturošo šķīdumu importēšanas un eksportēšanas jomā, nevis par uzņēmumu, kuram ir pieredze atmuitošanas darbību jomā.
161 Tādēļ prasītāja uzskata, ka muitas brokeru pieļautās kļūdas nerada tās atbildību.
162 Izvirzot trešo izskatāmā pamata daļu, CMF apgalvo, ka, pamatojoties uz kļūdainu faktu interpretāciju, Pirmās instances tiesa ir kļūdaini atzinusi, ka prasītājas rīcība nebija pietiekami rūpīga.
163 Pārsūdzētā sprieduma 143. un 144. punktā Pirmās instances tiesa esot kļūdaini uzskatījusi, ka prasītāja nav nekādā veidā lūgusi padomu saviem muitas brokeriem un ir pieļāvusi kļūdas savu rēķinu izrakstīšanā.
164 Prasītāja uzsver, ka ar 2000. gada 7. marta vēstuli tā ir lūgusi Francijas muitas pārvaldei sniegt paskaidrojumus par Regulu Nr. 3319/94.
165 Līdz ar to Pirmās instances tiesas vispārēji minētās kļūdas rēķinu izrakstīšanā patiesībā attiecās tikai uz lietu T‑134/03 un turklāt tikai uz vienu no trīs attiecīgajām kravām.
166 Viena no divām pieļautajām kļūdām, kas ātri tika novērstas, bija saistīta ar rēķina izrakstīšanu Francijas frankos, nevis dolāros, otra – ar muitas brokera izdevumu neiekļaušanu preču kravas izmaksās.
167 Šādas kļūdas, pēc prasītājas domām, ir ar šāda veida darbībām saistīti parastie komercriski. Tās nevar būt pamats prasītājas rūpības trūkuma atzīšanai.
– Komisijas argumenti
168 Komisija uzskata, ka Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu vērtējumā, nospriežot, ka Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrā daļa nav radījusi ievērojamas interpretācijas grūtības. Šis noteikums neietver subjektīvu elementu, kas būtu saistīts ar attiecīgā uzņēmuma nodoma pārbaudi. Tā piemērošanai ir vajadzīgs tikai, lai būtu izpildīti abi tajā paredzētie objektīvie nosacījumi.
169 Saistībā ar kļūdām, kuras prasītāja piedēvē saviem muitas brokeriem, Komisija norāda, ka to iespējamā atbildība neizslēdz prasītājas atbildību, kurai attiecīgā gadījumā pašai ir jāuzņemas šī atbildība.
170 Runājot par komersanta profesionālo pieredzi, Komisija apgalvo, ka tā ir izvērtējama, ņemot vērā nevis tā pieredzi atmuitošanas procedūru kārtošanā, bet gan tā pieredzi komercdarbību veikšanā importēšanas un eksportēšanas jomā (1999. gada 11. novembra spriedums lietā C‑48/98 Söhl & Söhlke,Recueil, I‑7877. lpp., 57. punkts).
171 Saistībā ar jautājumu par CMF rūpību Komisija vispirms norāda, ka CMF ir lūgusi paskaidrojumus valsts pārvaldes iestādei tikai pēc faktu rašanās izskatāmajā lietā.
172 Turpinot, Komisija apgalvo, ka iebildumi par Pirmās instances tiesas veikto kļūdu rēķina izrakstīšanā novērtējumu nav pieņemami, jo ar tiem tiek apstrīdēts faktu novērtējums, kas, izņemot iesniegtās informācijas sagrozīšanas gadījumu, nav tiesību jautājums, kas kā tāds ir pakļauts Tiesas kontrolei apelācijas tiesvedības ietvaros.
173 Katrā ziņā šie iebildumi attiecas tikai uz daļu no Pirmās instances tiesas pārbaudītajiem faktiem. Tas nemaina to, ka prasītāja ir sniegusi saviem muitas brokeriem precīzus, taču neizpildāmus norādījumus un ka tā ir novēloti lūgusi paskaidrojumus valsts pārvaldes iestādei.
Tiesas vērtējums
174 Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 135. punktā ir konkrēti atgādinājusi, ka, lai izvērtētu, vai ir pieļauta rupja neuzmanība Muitas kodeksa 239. panta izpratnē, tostarp ir jāņem vērā to normu sarežģītība, kuru neizpildes rezultātā ir radies muitas parāds, kā arī komersanta profesionālā pieredze un rūpība (iepriekš minētais spriedums lietā Söhl & Söhlke, 56. punkts, un 2003. gada 13. marta spriedums lietā C‑156/00 Nīderlande/Komisija, Recueil, I‑2527. lpp., 92. punkts).
175 Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 136. punktā tāpat pamatoti ir atgādinājusi, ka ievedmuitas vai izvedmuitas nodokļa atmaksāšana vai atlaišana, ko var piešķirt tikai zināmos apstākļos un konkrēti paredzētos gadījumos, ir izņēmums no parastā importa un eksporta režīma un līdz ar to noteikumi, kuros paredzēta šāda atmaksāšana vai atlaišana, ir interpretējami šauri (iepriekš minētais spriedums lietā Söhl & Söhlke, 52. punkts).
– Par pirmo daļu, kas attiecas uz Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrās daļas sarežģītību
176 Pārsūdzētā sprieduma 137. punktā, atsaucoties uz iepriekš minēto spriedumu lietā Gondrand Frères/Komisija (66. punkts), Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrā daļa nerada ievērojamas interpretācijas grūtības.
177 Šādi rīkojoties, Pirmās instances tiesa ir veikusi faktu juridisko kvalifikāciju, lai noteiktu, vai attiecīgais muitas tiesiskais regulējums var tikt uzskatīts par “sarežģītu” Muitas kodeksa 239. panta piemērošanas nolūkiem (pēc analoģijas skat. 2005. gada 3. marta spriedumu lietā C‑499/03 P Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, Krājums, I‑1751. lpp., 42. un 43. punkts).
178 Šajā sakarā ir jākonstatē, ka Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrajā daļā kā vienīgie īpašā maksājuma uzlikšanas nosacījumi paredzēti netiešas rēķina izrakstīšanas situācija un ZAP ražota produkta ievešana.
179 Šajā tiesību normā turklāt nav paredzēts, ka būtu jāpierāda komersanta nodoms izvairīties no antidempinga maksājuma.
180 Regulas Nr. 3319/94 trīsdesmit devītais apsvērums nav pretrunā šim secinājumam. Tajā ir paredzēts mērķis “novērst” izvairīšanos no antidempinga pasākumiem. Šis nodoms acīmredzami šķiet esam vispārējs izvairīšanās gadījumu novēršanas mērķis, nevis to aplikšanas ar nodokli mērķis.
181 Nospriežot, ka Regulas Nr. 3319/94 1. panta 3. punkta otrā daļa tiktāl, ciktāl tā ir jāsaprot tādējādi, ka tās mērķis ir “novērst izvairīšanās risku”, nerada ievērojamas interpretācijas grūtības, Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu, juridiski kvalificējot apstākļus, kas var būt pamats vienam no Muitas kodeksa 239. panta piemērošanas nosacījumiem.
182 No tā izriet, ka izskatāmā pamata pirmā daļa ir noraidāma.
– Par otro daļu, kas attiecas, pirmkārt, uz atbrīvošanas no atbildības sakarā ar muitas brokeru pieļautajām kļūdām neiespējamību, kā arī, otrkārt, uz prasītājas pietiekamās profesionālās pieredzes attiecīgajā nozarē ņemšanu vērā
183 Pārsūdzētā sprieduma 139. punktā Pirmās instances tiesa ir nospriedusi, ka prasītāja nevar izvairīties no savas atbildības, atsaucoties uz savu brokeru pieļautu kļūdu, neatkarīgi no tā, vai tā tiešām ir tikusi pieļauta vai nē.
184 Šajā sakarā ir jāatgādina, ka saskaņā ar Muitas kodeksa 5. panta 2. punktu, lai veiktu muitas tiesiskajā regulējumā paredzētās darbības un formalitātes, uzņēmums var tikt pārstāvēts vai nu tieši, – ja pārstāvis rīkojas tā vārdā un uzdevumā, vai arī netieši – ja pārstāvis rīkojas savā vārdā, bet otras personas uzdevumā.
185 Turklāt ir jānorāda, ka:
– saskaņā ar Muitas kodeksa 4. panta 18. punktu “deklarētājs” nozīmē personu, kas aizpilda muitas deklarāciju savā vārdā, vai personu, kuras vārdā tiek aizpildīta muitas deklarācija;
– atbilstoši šī kodeksa 201. panta 3. punktam muitas parādnieks ir deklarētājs un netiešas pārstāvības gadījumā parādnieks ir arī persona, kuras uzdevumā ir aizpildīta muitas deklarācija.
186 No iepriekš minētajiem noteikumiem izriet, ka komersants, kurš izmanto muitas brokera pakalpojumus, neraugoties uz to, vai tas notiek tiešas vai netiešas pārstāvības ietvaros, jebkurā gadījumā ir muitas parādnieks attiecībā pret muitas iestādēm.
187 Līdz ar to Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, nepieļaujot prasītājas atbrīvošanu no atbildības sakarā ar iespējamām tās muitas brokeru pieļautajām kļūdām, jo atbildība, kas attiecīgā gadījumā tiem rodas pret CMF, skar tikai to līgumtiesiskās attiecības ar CMF.
188 Runājot par nosacījumu saistībā ar komersanta profesionālo pieredzi, Pirmās instances tiesa pārsūdzētā sprieduma 140. punktā ir pamatoti atgādinājusi, ka ir jānoskaidro, vai runa ir par uzņēmumu, kura profesionālā darbība galvenokārt sastāv no importa un eksporta darbībām, un vai tam jau ir zināma pieredze šādu darbību veikšanā (iepriekš minētais spriedums lietā Söhl & Söhlke, 57. punkts).
189 Pēc tam, kad minētā sprieduma 141. punktā tika konstatēts, ka prasītāja pati ir atzinusi, ka tai ir zināma pieredze ar Regulā Nr. 3319/94 paredzēto slāpekli saturošo šķīdumu izstrādājumu importēšanu, ko tā ir apstiprinājusi arī savā apelācijas sūdzībā (skat. šī sprieduma 160. punktu), Pirmās instances tiesa pamatoti secināja, ka Komisija varēja uzskatīt, ka prasītājai bija vajadzīgā profesionālā pieredze.
190 No tā izriet, ka izskatāmā pamata otrā daļa ir noraidāma.
– Par trešo daļu, kas attiecas uz pieļauto kļūdu, pārbaudot nosacījumu, kas saistīts ar komersanta rūpību
191 Pārsūdzētā sprieduma 142. punktā Pirmās instances tiesa galvenokārt ir atgādinājusi, ka gadījumā, ja pastāv jebkādas šaubas par noteikumu, kuru neizpilde var radīt muitas parādu, pareizu piemērošanu, uzņēmumam ir pienākums ievākt informāciju un saņemt visus iespējamos paskaidrojumus, lai šos noteikumus nepārkāptu (iepriekš minētais spriedums lietā Söhl & Söhlke, 58. punkts).
192 Turpinājumā Pirmās instances tiesa minētā sprieduma 143. punktā ir uzsvērusi, ka prasītāja, neraugoties uz tās apgalvojumu par grūtībām Regulas Nr. 3319/94 piemērošanā, ne tikai nav lūgusi padomu saviem muitas brokeriem, bet ir devusi tiem ļoti konkrētus norādījumus.
193 Pārsūdzētā sprieduma 144. punktā tā ir piebildusi: “Turklāt prasītājas kļūdas, izrakstot rēķinus, norāda uz tās rūpības trūkumu”.
194 Pārsūdzētā sprieduma 146. punktā Pirmās instances tiesa ir secinājusi, ka prasītājas darbības, veicot attiecīgos darījumus, nevar tikt uzskatītas par pietiekami rūpīgām.
195 Šajā sakarā vispirms ir jānorāda, ka, to darot, Pirmās instances tiesa ir veikusi faktu juridisko kvalifikāciju, lai izlemtu, vai ir izpildīts nosacījums par “rūpību” (skat. pēc analoģijas iepriekš minēto spriedumu lietā Biegi Nahrungsmittel un Commonfood/Komisija, 42. un 43. punkts). Līdz ar to pretēji Komisijas apgalvojumam prasītājas iebildumi saistībā ar kļūdām rēķina izrakstīšanā ir pieņemami.
196 Tomēr ir jāatzīmē, ka šis secinājums ir jau pietiekami pamatots ar konstatējumu, ka CMF, neraugoties uz tās apgalvojumu par Regulas Nr. 3319/94 “sarežģītību”, nav lūgusi visu informāciju un paskaidrojumus, kas vajadzīgi attiecīgo atmuitošanas darbību veikšanai.
197 Būtībā, ņemot vērā šīs regulas 1. panta 3. punkta otrās daļas formulējumu, prasītājai nevarēja nerasties šaubas par iespējamo īpašā maksājuma piemērošanu tās izvēlētajai importa shēmai, kuras ietvaros starp Polijas eksportētāju un prasītāju bija iesaistītas vēl divas sabiedrības.
198 Pastāvot šādiem apstākļiem, ja CMF uzskatīja, ka Regulas Nr. 3319/94 trīsdesmit devītais apsvērums atspoguļo nevis tikai vispārēju novēršanas mērķi, bet gan nosacījumu par pierādījumu par faktiski notikušu izvairīšanos papildus šīs regulas 1. panta 3. punkta otrajā daļā paredzētajiem diviem vienīgajiem nosacījumiem, tai bija jāievāc informācija un jāsaņem visi iespējamie paskaidrojumi pirms attiecīgo atmuitošanas darbību veikšanas, nevis 2000. gada laikā, kā tā to izdarīja šajā lietā.
199 No tā izriet, ka, pat pieņemot, ka tas ir pamatots, prasītājas iebildums par kļūdām rēķinu izrakstīšanā, ko Pirmās instances tiesa savā vērtējumā turklāt ir uzskatījusi par papildu elementu, nevar būt pamats kļūdas tiesību piemērošanā konstatēšanai saistībā ar secinājumu, kas izriet no pārsūdzētā sprieduma attiecībā uz nosacījumu par tirgus dalībnieka rūpību.
200 Nobeigumā – tā kā neviens no apelācijas sūdzības pamatiem nav pamatots, arī pati apelācijas sūdzība ir noraidāma.
Par tiesāšanās izdevumiem
201 Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punktam, kas piemērojams apelācijas tiesvedībā, pamatojoties uz Reglamenta 118. pantu, lietas dalībniekam, kuram spriedums nav labvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā prasītājai spriedums nav labvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.
Ar šādu pamatojumu Tiesa (otrā palāta) nospriež:
1) apelācijas sūdzību noraidīt;
2) Common Market Fertilizers SA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.
[Paraksti]