ĢENERĀLADVOKĀTES JULIANAS KOKOTES [JULIANE KOKOTT] SECINĀJUMI,

sniegti 2010. gada 29. aprīlī (1)

Lieta C‑550/07 P

Akzo Nobel Chemicals Ltd u.c.

pret

Eiropas Komisiju

Apelācija – Konkurence – Administratīvais process – Komisijas izmeklēšanas pilnvaras – Pārbaudes laikā nokopētie un vēlāk lietas materiāliem pievienotie dokumenti – Advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzība (“advokāta profesionālais noslēpums”) – Uzņēmumu grupas iekšējā korespondence ar uzņēmuma juristu – Uzņēmuma jurists, profesionālās advokātu kolēģijas loceklis – 14. pants Regulā (EEK) Nr. 17 – Regula (EK) Nr. 1/2003

I –    Ievads

1.        Vai saskaņā ar Savienības tiesībām advokāta un klienta saziņas aizsardzība (t.s. advokāta profesionālais noslēpums (2)), kas ir nostiprināta pamattiesībās, ir attiecināma arī uz viedokļu un informācijas apmaiņu starp uzņēmuma vadību un tajā nodarbināto uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli (3)? Tas pēc būtības arī ir jautājums, kuru Tiesai tiek lūgts noskaidrot šajā apelācijas tiesvedībā (4). Tam ir milzīga praktiska nozīme Eiropas konkurences tiesību turpmākā piemērošanā un īstenošanā, un tas nav zaudējis savu nozīmību arī pēc tam, kad ar Regulu (EK) Nr. 1/2003 (5) tika modernizētas tiesības saistībā ar aizliegto vienošanos.

2.        Šīs lietas pamatā ir kratīšana (t.s. pārbaude), ko Eiropas Komisija kā konkurences iestāde 2003. gada februārī Apvienotajā Karalistē veica uzņēmumu Akzo Nobel Chemicals Ltd. (turpmāk tekstā – “Akzo”) un Akcros Chemicals Ltd. (turpmāk tekstā – “Akcros”) (6) telpās. Šīs pārbaudes laikā Komisijas ierēdņi izņēma dažu dokumentu kopijas, kurus Akzo un Akcros pārstāvji tomēr uzskatīja par izņemšanai neparedzētiem, jo, pēc viņu domām, uz tiem attiecās advokāta profesionālais noslēpums.

3.        Šajā sakarā starp abām iesaistītajām komercsabiedrībām un Komisiju tika uzsākta tiesvedība. Akzo un Akcros Pirmās instances tiesā (tagad – Vispārējā tiesa) iesniedza prasību, ar kuru tās, pirmkārt, vērsās pret Komisijas lēmumu, ar kuru nosaka pārbaudi, un otrkārt, pret Komisijas lēmumu iekļaut lietas materiālos vairākus dokumentus, par kuriem ir strīds. Ar 2007. gada 17. septembra spriedumu (7) (turpmāk tekstā – “pārsūdzētais spriedums”) Pirmās instances tiesa pirmo prasību noraidīja kā nepieņemamu un otro prasību – kā nepamatotu.

4.        Šī apelācijas tiesvedība attiecas tikai uz jautājumu, vai Pirmās instances tiesa otro prasību pamatoti ir noraidījusi kā nepamatotu. Šajā tiesvedības stadijā galvenā interese ir tikai par diviem dokumentiem, par kuriem ir strīds. Tās ir elektroniskā pasta vēstuļu izdrukas no sarakstes starp Akcros ģenerāldirektoru un Akzo grupas juridiskā dienesta darbinieku, kurš vienlaicīgi bija arī Nīderlandes Advokātu kolēģijas loceklis.

II – Atbilstošās tiesību normas

5.        Šajā lietā atbilstošās tiesību normas ir noteiktas Regulā Nr. 17 (8), kuras 14. pantā ir paredzēts:

“1.      Pildot [LESD 105.] pantā un noteikumos, kas pieņemti saskaņā ar [LESD 103.] pantu, noteiktos pienākumus, Komisija var izdarīt nepieciešamo izmeklēšanu uzņēmumos un uzņēmumu apvienībās. Šim nolūkam Komisijas pilnvarotās amatpersonas drīkst:

a)      pārbaudīt grāmatvedības un citus darījumu dokumentus;

b)      iegūt grāmatvedības un citu darījumu dokumentu kopijas vai izdarīt izrakstus no tiem;

c)      pieprasīt tūlītējus mutiskus paskaidrojumus;

d)      iekļūt jebkurā uzņēmuma telpā, zemes īpašumā vai transportlīdzeklī.

2.      Komisijas amatpersonas, kas pilnvarotas izdarīt šo izmeklēšanu, darbojas ar rakstisku pilnvaru [..].

3.      Uzņēmumi un uzņēmumu apvienības pakļaujas izmeklēšanai, kas nolikta ar Komisijas lēmumu. Lēmumā precizē izmeklēšanas priekšmetu un mērķi [..].

[..]”

6.        Regula Nr. 1/2003, ar kuru tika modernizētas Eiropas tiesības saistībā ar aizliegto vienošanos un kas aizstāja Regulu Nr. 17, hronoloģiski nav piemērojama izskatāmajai lietai, jo tās pamatā esošie faktiskie apstākļi norisinājās pirms 2004. gada 1. maija (9).

III – Tiesvedības priekšvēsture

A –    Komisijas veiktās pārbaudes un to administratīvās sekas

7.        Kā izriet no Pirmās instances tiesas konstatētajiem faktiem (10), šīs lietas pamatā ir izmeklēšanas procedūra, ko Eiropas Komisija īstenoja kā konkurences iestāde. 2003. gada sākumā tā saskaņā ar Regulas Nr. 17 14. panta 3. punktu pieņēma lēmumu (11) veikt pārbaudes Akzo un Akcros, kā arī to meitas sabiedrībās, lai nodrošinātu pierādījumus par iespējamu pret konkurenci vērstu darbību (turpmāk tekstā – “lēmums par pārbaudi”). Lēmums noteica, ka attiecīgajiem uzņēmumiem ir jāpakļaujas pārbaudēm.

8.        Balstoties uz šo lēmumu par pārbaudi, 2003. gada 12. un 13. februārī Komisijas ierēdņi, kuriem palīdzēja pārstāvji no Office of Fair Trading (turpmāk tekstā – “OFT”) (12), veica pārbaudi Akzo un Akcros telpās Eklzā, Mančestrā (Apvienotā Karaliste) (13). Šīs pārbaudes laikā Komisijas ierēdņi nokopēja ievērojamu skaitu dokumentu.

9.        Šo darbību laikā Akzo un Akcros pārstāvji norādīja Komisijas ierēdņiem, ka uz atsevišķiem dokumentiem, iespējams, attiecas advokātu un klientu saziņas konfidencialitāte. Komisijas ierēdņi uz to norādīja, ka viņiem ir nepieciešams vispārīgi iepazīties ar attiecīgajiem dokumentiem, lai varētu formulēt savu viedokli par aizsardzību, kas šiem dokumentiem varētu tikt noteikta. Garu diskusiju rezultātā un pēc tam, kad Komisijas un OFT ierēdņi Akzo un Akcros pārstāvjiem norādīja uz sekām, kas rodas, ja tiek kavētas pārbaudes darbības, tika nolemts, ka par pārbaudi atbildīgā persona vispārīgi iepazīsies ar attiecīgajiem dokumentiem Akzo un Akcros pārstāvju klātbūtnē.

10.      Pārbaudot minētos dokumentus, radās domstarpības par vairākiem dokumentiem, kurus Pirmās instances tiesa, ņemot vērā Akzo un Akcros argumentus, iedalīja divās dokumentu kategorijās (“A sērijā” un “B sērijā”).

11.      A sērijā ietilpst divi dokumenti. Pirmais no šiem abiem dokumentiem ir drukāts memorands uz divām lapām, datēts ar 2000. gada 16. februāri, ko Akcros Chemicals ģenerāldirektors bija adresējis vienam no saviem priekšniekiem. Kā uzskata apelācijas sūdzības iesniedzējas, šajā memorandā bija ģenerāldirektora apkopota informācija iekšējo sarunu laikā ar citiem darbiniekiem. Šī informācija tika apkopota, lai saņemtu juridisko viedokli no ārienes, īstenojot Akzo izstrādātu programmu par atbilstību konkurences tiesībām. Otrs dokuments ir šī memoranda otrs eksemplārs, uz kura ir ar roku rakstītas piezīmes, kas norāda uz kontaktiem ar Akzo un Akcros advokātu, proti, norādot tā vārdu.

12.      Pēc apelācijas sūdzības iesniedzēju paskaidrojumu apkopošanas par šiem abiem dokumentiem Komisijas ierēdņi uzreiz nebija gatavi nonākt pie galīga slēdziena par attiecīgajiem dokumentiem piešķiramo aizsardzību. Līdz ar to viņi tos nokopēja vienā eksemplārā un ievietoja aizzīmogotā aploksnē, un pēc pārbaudes paņēma līdzi.

13.      Arī B sērijā ietilpst vairāki dokumenti. Runa ir, pirmkārt, par vairākām Akcros ģenerāldirektora ar roku rakstītām piezīmēm, par kurām apelācijas sūdzības iesniedzējas norādīja, ka tās ir rakstītas sakarā ar diskusijām ar darbiniekiem un izmantotas, lai rakstītu A sēriju veidojošo drukāto memorandu. Otrkārt, tās ir divas elektroniskā pasta vēstules starp Akcros ģenerāldirektoru un S. – Akzo konkurences tiesību koordinatoru. Pēdējais minētais ir advokāts, Nīderlandes Advokātu kolēģijas loceklis, kurš faktisko apstākļu rašanās laikā bija Akzo grupas juridiskajā dienestā un līdz ar to bija šajā uzņēmumā nodarbināts pastāvīgi.

14.      Pēc B sērijas dokumentu pārbaudes un Akzo un Akcros paskaidrojumu apkopošanas par pārbaudi atbildīgā persona uzskatīja, ka tos pilnīgi noteikti neaizsargā advokāta un klienta saziņas konfidencialitāte. Rezultātā tā nokopēja tos vienā eksemplārā un pievienoja lietas materiāliem, neievietojot tos atsevišķā aizzīmogotā aploksnē.

15.      2003. gada 17. februārī Akzo un Akcros iesniedza Komisijai vēstuli, kurā pauda iemeslus, kādēļ A sērijas un B sērijas dokumentus, toprāt, aizsargā konfidencialitāte. Ar 2003. gada 1. aprīļa vēstuli Komisija informēja attiecīgos uzņēmumus, ka to 2003. gada 17. februāra vēstulē izteiktie argumenti neļauj tai secināt, ka uz dokumentiem patiešām attiecas konfidencialitāte. Tā tomēr norādīja, ka prasītājām ir iespēja iesniegt apsvērumus par šiem sākotnējiem secinājumiem divu nedēļu laikā, kurām beidzoties, Komisija pieņems galīgo lēmumu.

16.      Ar 2003. gada 8. maija lēmumu (14) Komisija noraidīja Akzo un Akcros lūgumu par dokumentu, par kuriem ir strīds, aizsardzību advokātu un klientu saziņas ietvaros (turpmāk tekstā – “lēmums par atteikumu”). Šī lēmuma 1. punktā Komisija noraidīja Akzo un Akcros lūgumu par to, ka tai ir jāatdod atpakaļ A un B sērijas dokumenti un ka Komisija piekrīt iznīcināt visas tās rīcībā esošās dokumentu kopijas. Lēmuma par atteikumu 2. punktā Komisija norāda uz savu nodomu atvērt aizzīmogoto aploksni, kurā ir A sērijas dokumenti, un pievienot tos lietas materiāliem. Komisija tomēr precizē, ka tā to nedarīs pirms šī lēmuma pārsūdzēšanai paredzētā termiņa beigām.

B –    Tiesvedība

1)      Tiesvedība Pirmās instances tiesā

17.      Akzo un Akcros Pirmās instances tiesā (tagad – Vispārējā tiesa) cēla divas prasības, no kurām viena bija prasība atcelt lēmumu par pārbaudi (15) (lieta T‑125/03) un otra – prasība atcelt lēmumu par atteikumu (16) (lieta T‑253/03). Turklāt tās lūdza abu lēmumu gadījumā noteikt pagaidu noregulējuma pasākumus atbilstoši EKL 242. un EKL 243. pantam (tagad – LESD 278. un LESD 279. pants) (lietas T‑125/03 R un T‑253/03 R).

18.      2003. gada 8. septembrī Komisija lietās par pagaidu noregulējuma pasākumiem pēc Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja lūguma ar konfidenciālu vēstuli nosūtīja B sērijas dokumentu kopiju, kā arī aizzīmogoto aploksni ar A sērijas dokumentiem.

19.      Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs 2003. gada 30. oktobrī noraidīja prasību par pagaidu noregulējuma pasākumu noteikšanu lietā T‑125/03 R (17), turpretī prasību par pagaidu noregulējuma pasākumu noteikšanu lietā T‑253/03 R viņš daļēji apmierināja. Līdz ar to Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs apturēja 2003. gada 8. maija lēmuma darbību daļā, kurā Komisija bija nolēmusi atvērt aizzīmogoto aploksni ar A sērijas dokumentiem; turklāt viņš izdeva rīkojumu uzglabāt šos dokumentus Pirmās instances tiesas kancelejā līdz Vispārējās tiesas nolēmuma pamata lietā pieņemšanai. Tāpat Pirmās instances tiesas priekšsēdētājs pieņēma zināšanai Komisijas paziņojumu, saskaņā ar kuru tā liegšot piekļuvi trešām personām B sērijas dokumentiem līdz sprieduma lietā T‑253/03 pieņemšanai.

20.      2004. gada 27. septembrī (18) Tiesas priekšsēdētājs pēc Komisijas iesniegtās apelācijas sūdzības atcēla Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 30. oktobra rīkojumu par pagaidu noregulējuma pasākumiem daļā, kurā bija apstādināta 2003. gada 8. maija lēmuma izpilde un nolemts A sērijas dokumentus glabāt Pirmās instances tiesas kancelejā. Turklāt viņš pieņēma zināšanai Komisijas paziņojumu, ka tā liegs trešām personām piekļuvi A sērijas dokumentiem līdz sprieduma lietā T‑253/03 pieņemšanai.

21.      Līdz ar to Vispārējās tiesas kanceleja ar 2004. gada 15. oktobra vēstuli atdeva Komisijai aizzīmogoto aploksni ar A sērijas dokumentiem.

22.      Pirmās instances tiesa 2007. gada 17. septembrī pamata lietā pieņēma pārsūdzēto spriedumu, ar kuru tā kā nepieņemamu noraidīja Akzo un Akcros prasību atcelt lēmumu par pārbaudi (lieta T‑125/03) un kā nepamatotu noraidīja to prasību atcelt lēmumu par atteikumu (lieta T‑253/03).

2)      Apelācijas tiesvedība par pārsūdzēto spriedumu

23.      Ar 2007. gada 30. novembra prasības pieteikumu (19) Akzo un Akcros kopīgi iesniedza izskatāmo apelācijas sūdzību par 2007. gada 17. septembra spriedumu. Vienīgais šīs apelācijas priekšmets ir jautājums, vai abas elektroniskā pasta vēstules, ar kurām apmainījās S. un Akcros ģenerāldirektors, aizsargā advokāta profesionālais noslēpums vai nē. Apelācijas sūdzības iesniedzēju prasījumi Tiesai ir šādi:

–        atcelt pārsūdzēto spriedumu daļā, ar kuru tiek noraidīts pieteikums par advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību attiecībā uz saziņu ar Akzo Nobel uzņēmuma juristu;

–        atzīt Komisijas 2003. gada 8. maija lēmumu par atteikumu par spēkā neesošu daļā, ar kuru noraidīts lūgums atgriezt elektroniskā pasta saraksti ar Akzo Nobel uzņēmuma juristu;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus apelācijas tiesvedībā un tiesvedībā Pirmās instances tiesā tiktāl, ciktāl tie attiecas uz šajā apelācijas sūdzībā norādīto apelācijas pamatu.

24.      Komisijas prasījumi Tiesai ir šādi:

–        noraidīt apelācijas sūdzību un

–        piespriest apelācijas sūdzības iesniedzējām atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

25.      Apelācijas sūdzība Tiesā vispirms tika izskatīta rakstveida procesā un pēc tam – 2010. gada 9. februāra tiesas sēdē.

3)      Pārējie lietas dalībnieki tiesvedībā pirmajā instancē un jaunas personas, kas iestājušās lietā

26.      Jau tiesvedībā pirmajā instancē Pirmās instances tiesa ļāva iestāties lietā T‑125/03 un T‑253/03 Akzo un Akcros prasījumu atbalstam šādām apvienībām (20): Conseil des barreaux européens (CCBE, Eiropas Savienības Advokātu apvienību padome), Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten (ARNOVA, Nīderlandes Advokātu kolēģija), European Company Lawyers Association (ECLA, Eiropas Uzņēmumu juristu apvienība), American Corporate Counsel Association – European Chapter (ACCE, Amerikas Uzņēmumu juristu apvienības Eiropas nodaļa) un International Bar Association (IBA, Starptautiskā Advokātu kolēģija). Šīs apvienības tagad pārējo lietas dalībnieku statusā piedalās arī izskatāmajā apelācijas tiesvedībā, atbalstot Akzo un Akcros prasījumus.

27.      Turklāt Tiesas priekšsēdētājs saskaņā ar Tiesas Statūtu 40. panta pirmo daļu un Tiesas Reglamenta 93. panta 1. punktu, lasot to kopsakarā ar 123. pantu, ļāva iestāties apelācijas tiesvedībā Akzo un Akcros prasījumu atbalstam šādām dalībvalstīm (21): Īrijai, Nīderlandes Karalistei un Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei.

28.      Turpretī Tiesas priekšsēdētājs apelācijas tiesvedībā noraidīja šādu apvienību lūgumu ļaut iestāties lietā Akzo un Akcros prasījumu atbalstam, jo tās nepierādīja, ka lietas iznākums skar to intereses (Tiesas Statūtu 40. panta otrā daļa) (22): Association of General Counsel and Company Secretaries of the FTSE 100 (GC 100), Chamber of Commerce of the United States of America (CCUSA, Amerikas Savienoto Valstu Tirdzniecības palāta), International Chamber of Commerce (ICC, Starptautiskā Tirdzniecības palāta), American Bar Association (ABA, Amerikas Advokātu kolēģija), Law Society of England and Wales (LSEW, Anglijas un Velsas Juristu biedrība) un United States Council for International Business (USCIB).

29.      Pirmās instances tiesa jau pirmajā instancē noraidīja vēl divu apvienību lūgumu ļaut tām iestāties lietā T‑125/03 un T‑253/03 Akzo un Akcros prasījumu atbalstam (23): European Council on Legal Affairs (Eiropas Juridisko lietu padome) un Section on Business Law of the International Bar Association (Starptautiskās Advokatūru asociācijas Biznesa tiesību nodaļa).

C –    Komisijas šajā laika posmā pabeigtais administratīvais process

30.      Pēc rakstveida apelācijas procesa beigām Komisija informēja Tiesu, ka administratīvais process, kura ietvaros Akzo un Akcros telpās 2003. gadā tika veiktas pārbaudes, ir pabeigts. Komisija ar 2009. gada 11. novembra lēmumu, kas balstīts uz EKL 81. pantu, lasot to kopsakarā ar Regulas Nr. 1/2003 7. pantu un 23. panta 2. punktu, 24 sintētisko piemaisījumu ražotājiem uzlika naudas sodus kopumā par EUR 173 860 400 (24). Starp šī lēmuma adresātiem bez Akcros Chemicals Ltd. ir atrodamas arī vairākas Akzo Nobel grupas sabiedrības, tomēr to vidū nav Akzo Nobel Chemicals Ltd.

31.      Pēc Komisijas sniegtās informācijas, kas tiktāl netiek apstrīdēta, tā attiecīgajā 2009. gada 11. novembra lēmumā, ar ko uzliek naudas sodu, nav balstījusies uz abām elektroniskā pasta vēstulēm, par kurām ir strīds.

IV – Tiesiskais vērtējums

32.      Akzo un Akcros savā apelācijas sūdzībā vairs neizvirza visus jautājumus, kas tika iztirzāti tiesvedībā pirmajā instancē. Gluži pretēji, juridiskās debates apelācijas tiesvedībā ir tikai par daļu no B sērijas dokumentiem, proti, abām elektroniskā pasta vēstulēm starp S. un Akcros ģenerāldirektoru, kuru kopijas Komisija pārbaudes laikā pievienoja lietas materiāliem.

A –    Interese celt prasību

33.      Pirms vērtēt apelācijas sūdzību pēc būtības, ir jānoskaidro, vai Akzo un Akcros var atsaukties uz interesi celt prasību izskatāmajā lietā.

34.      Procesuālajā kontekstā prasība ņemt vērā interesi celt prasību nodrošina to, ka tiesām nav jādod slēdziens par tīri hipotētiskiem tiesību jautājumiem. Tādēļ interese celt prasību ir obligāts pieņemamības nosacījums, kas ir jāizvērtē pēc tiesas ierosmes, un tas var kļūt nozīmīgs dažādās tiesvedības stadijās. Interesei celt prasību nepārprotami jāpastāv jau prasības vai apelācijas sūdzības iesniegšanas brīdī un arī pēc tam – līdz tiesa pieņem nolēmumu lietā (25).

35.      Interese celt prasību pastāv tik ilgi, kamēr apelācijas sūdzības iznākums var radīt priekšrocības lietas dalībniekam, kas cēlis prasību (26).

36.      Izskatāmajā lietā Komisijai par to ir šaubas divu apsvērumu dēļ. Pirmkārt, abas elektroniskā pasta vēstules, kas tagad vienīgās ir strīda priekšmets, jau no paša sākuma neaizsargā advokāta profesionālais noslēpums, jo tās netika rakstītas, īstenojot tiesības uz aizstāvību. Otrkārt, pa šo laiku pamata lietā ir pieņemts 2009. gada 11. novembra lēmums, ar ko noteikts naudas sods, kurā Komisija nav balstījusies uz šīm abām elektroniskā pasta vēstulēm; līdz ar to, vēlākais, tagad Akzo un Akcros katrā ziņā ir zudusi interese celt prasību.

37.      Neviens no abiem Komisijas iebildumiem nav pamatots.

38.      Kas attiecas uz pirmo argumentu, tad tas nav vis jautājums par apelācijas sūdzības pieņemamību, bet gan par tās pamatotību – vai Pirmās instances tiesa pamatoti atteicās piemērot attiecīgajiem diviem dokumentiem advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību. Apelācijas sūdzības iesniedzējām nebūtu intereses celt prasību tikai tādā gadījumā, ja būtu acīmredzams, ka uz abām elektroniskā pasta vēstulēm starp S. un Akcros ģenerāldirektoru pilnīgi noteikti pēc būtības nekādā ziņā neattiecās advokāta profesionālais noslēpums. Tomēr pārsūdzētajā spriedumā nav konstatēti fakti par šo elektroniskā pasta vēstuļu saturu un kontekstu, kādā tās tika nosūtītas, jo, ņemot vērā Pirmās instances tiesas izvēlēto lietas risinājuma veidu, tas nemaz nebija vajadzīgs. Šādos apstākļos izskatāmajā apelācijas tiesvedībā nevar a priori izslēgt intereses celt prasību esamību. Pašreizējā procesuālajā stadijā katra padziļināta attiecīgo elektroniskā pasta vēstuļu satura un konteksta iztirzāšana nenovēršami radītu pieņemamības un pamatotības jautājumu sajaukumu un nebūtu vēlama arī no procesuālās ekonomijas apsvērumiem.

39.      Tikpat neatbilstošs arī otrs Komisijas arguments par to, ka apelācijas sūdzības iesniedzēju interese turpināt šo apelācijas tiesvedību ir zudusi, pieņemot 2009. gada 11. novembra lēmumu, ar ko noteikts naudas sods.

40.      Atbildot uz papildu jautājumiem tiesas sēdē, Komisijai bija jāatzīst, ka 2009. gada 11. novembra lēmums, ar ko noteikts naudas sods, nemaz nebija adresēts vienai no abām apelācijas sūdzības iesniedzējām, proti, Akzo Nobel Chemicals Ltd. Tādējādi attiecīgais lēmums, ar ko noteikts naudas sods, nemaz nevarēja ietekmēt šīs sabiedrības interesi celt prasību. Jau minētā iemesla dēļ vien var secināt, ka vairs nav jāskaidro arī Akcros Chemicals Ltd. – otras apelācijas sūdzības iesniedzējas – interese celt prasību, jo apelācijas sūdzība tika iesniegta kopīgi (27).

41.      Turklāt attiecīgo uzņēmumu interesei celt prasību par izmeklēšanas darbībām nav jābūt atkarīgai no tā, vai Komisija vēlāk pieņemtā lēmumā, ar ko uzlikts naudas sods, ir vai nav balstījusies uz dokumentu, uz kuru, iespējams, attiecas advokāta profesionālais noslēpums. Varbūtējs advokāta profesionālā noslēpuma pārkāpums, kas pieļauts pārbaudes laikā, ir būtisks pamattiesību aizskārums, kas tiek īstenots nevis tikai brīdī, kad, pieņemot lēmumu lietā, Komisija faktiski balstās uz izņemšanai neparedzēto dokumentu, bet gan jau brīdī, kad Komisijas ierēdnis izņem dokumentu vai tā kopiju. Līdz ar to šis pamattiesību aizskārums netiek novērsts vai “labots”, Komisijai galu galā neizmantojot attiecīgo dokumentu kā pierādījumu. Gluži pretēji, pamattiesības tiek aizskartas tik ilgi, kamēr attiecīgais dokuments vai tā kopija atrodas Komisijas rīcībā. Tik ilgi arī attiecīgais uzņēmums saglabā interesi celt prasību tiesā par šo darbību (28).

42.      Šajā sakarā jānorāda uz efektīvas tiesību aizsardzības tiesā principu, kas saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ir vispārējs Savienības tiesību princips (29) un izriet no visu dalībvalstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām un ECPAK 6. un 13. panta (30). Šis princips tostarp ir iekļauts arī Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (31) 47. panta 1. punktā; kopš Lisabonas līguma spēkā stāšanās Harta ir juridiski saistoša (LES 6. panta 1. punkts) un tādēļ šajā procesuālajā stadijā kalpo par kritēriju jautājuma izvērtējumam, vai apelācijas sūdzības iesniedzējām pašlaik vēl ir interese celt prasību.

43.      Uzņēmumiem, kuru telpās Komisija veic pārbaudi, ir jābūt iespējai tiesā visaptveroši un efektīvi pārbaudīt gan lēmuma par šo pārbaudi, gan atsevišķo, tās gaitā veikto darbību likumību.

44.      Komisijas ierēdņi pārbaudes ietvaros parasti izņem lielu skaitu dokumentu (vai to kopijas). Šādai pārbaudei ir raksturīgi, ka daži dokumenti, kas pirmajā brīdī šķiet atbilstoši, pēc rūpīgākas pārbaudes izrādās nederīgi kā pierādījumi. Var gadīties arī, ka sākotnēji ierosināta konkurences tiesību pārkāpumu procedūra pret konkrētiem uzņēmumiem pēc pārbaudes rezultātu izvērtēšanas tiek izbeigta pierādījumu trūkuma dēļ. Ja šādos gadījumos attiecīgajiem uzņēmumiem jautājumos par pārbaudes vai ar to saistīto Komisijas ierēdņu darbību likumību tiktu liegta iespēja vērsties Eiropas Savienības tiesās, tad rastos “tiesiskās aizsardzības vakuums”.

45.      Tādējādi apelācijas sūdzības iesniedzējas vēl joprojām ir ieinteresētas turpināt tiesvedību. To apelācijas sūdzība ir pieņemama.

B –    Apelācijas sūdzības vērtējums pēc būtības

46.      Akzo un Akcros apelācijas sūdzība balstās uz trim apelācijas pamatiem, kas vērsti pret pārsūdzētā sprieduma 165.–185. punktu. Būtībā apelācijas sūdzības iesniedzējas apgalvo, ka jautājumā par uzņēmumu grupas iekšējo saraksti ar Akzo grupas juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli – Pirmās instances tiesa nepamatoti ir noraidījusi atsauci uz advokāta profesionālo noslēpumu.

47.      Advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzībai Savienības tiesībās ir vispārēja tiesību principa statuss, kam piemīt pamattiesību raksturs. Pirmkārt, tas izriet no principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesību sistēmām (32): šobrīd advokāta profesionālais noslēpums ir atzīts visās 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs, tomēr tas līdz šim ir nostiprināts tikai judikatūrā (33), bet parasti tam ir vismaz parasta likuma vai pat konstitucionāls (34) statuss. Otrkārt, advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzība izriet arī no ECPAK 8. panta 1. punkta (korespondences neaizskaramība), lasot to kopā ar ECPAK 6. panta 1. punktu un 3. punkta c) apakšpunktu (35) (tiesības uz lietas taisnīgu izskatīšanu), kā arī no Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. panta (36) (saziņas neaizskaramība), lasot to kopā ar Hartas 47. panta 1. punktu, 2. punkta otru daļu un 48. panta 2. punktu (tiesības uz konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību, tiesības uz aizstāvību).

48.      Advokāta profesionālais noslēpums kalpo klienta un no viņa neatkarīga advokāta saziņas aizsardzībai. Tas, pirmkārt, ir klienta tiesību uz aizstāvību nepieciešams paplašinājums (37) un, otrkārt, balstās uz advokāta kā “tiesas sadarbības partnera” (38) specifisko funkciju, kuram, esot pilnīgi neatkarīgam un darbojoties primārajās taisnīguma interesēs, ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība (39).

49.      Advokāts nevarētu pienācīgi veikt savu uzdevumu konsultēt, aizstāvēt un pārstāvēt klientu, bet klientam tādējādi tiktu liegtas tam ECPAK 6. pantā, kā arī Pamattiesību hartas 47. un 48. pantā piešķirtās tiesības, ja advokātam tiesas procesā vai tā sagatavošanās stadijā būtu pienākums sadarboties ar valsts iestādēm, tām nododot informāciju, kas iegūta juridiskajās konsultācijās, kas notikušas šādā procesā (40).

50.      Izskatāmajā lietā neviena no pusēm nopietni neapšauba advokāta profesionālā noslēpuma esamību kā tādu. Tomēr nopietnas domstarpības ir par aizsardzības apjomu, kādu nodrošina advokāta profesionālais noslēpums. Konkrēti jāprecizē, vai un kādā apjomā Savienības tiesībās advokāta profesionālais noslēpums aizsargā uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli. No tā galu galā lielā mērā ir atkarīgs, cik plašas ir Komisijas pārbaudes pilnvaras konkurences tiesību pārkāpumu procedūrās atbilstoši Regulas Nr. 17 14. pantam (turpmākos gadījumos – atbilstoši Regulas Nr. 1/2003 20. un 21. pantam (41)).

1)      Par advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību un apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (pirmais apelācijas pamats)

51.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas galvenokārt balstās uz pirmo apelācijas pamatu. Tajā Akzo un Akcros apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir kļūdaini interpretējusi advokāta profesionālā noslēpuma principu, kā Tiesa to ir izskaidrojusi spriedumā lietā AM & S (42), un tādējādi pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu.

a)      Par advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību atbilstoši spriedumam lietā AM & S (pirmā apelācijas pamata pirmā daļa)

52.      Pirmā apelācijas pamata pirmajā daļā (43)Akzo un Akcros ar vairāku citu lietas dalībnieku atbalstu apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir pieļāvusi kļūdu, interpretējot Tiesas spriedumu lietā AM & S “burtiski”, nevis interpretējot un piemērojot to atbilstoši tā jēgai un mērķim. Apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskata, ka, “teleoloģiski interpretējot” spriedumu lietā AM & S, Pirmās instances tiesa būtu secinājusi, ka advokāta profesionālais noslēpums aizsargā elektroniskā pasta saraksti ar Akzo juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli S.

53.      Vispirms jāpiekrīt Apvienotajai Karalistei, ka spriedums lietā AM & S nav normatīvs akts. Šādos apstākļos rodas šaubas, vai šajā kontekstā ir mērķtiecīga apelācijas sūdzības iesniedzēju atsauce uz tādām interpretācijas metodēm kā gramatiskā un teleoloģiskā interpretācija. Tomēr to var arī nepārbaudīt, jo īstais Akzo un Akcros iebildums ir par to, ka Pirmās instances tiesa nav pareizi interpretējusi advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību, kā tā ir noteikta spriedumā lietā AM & S. Turpinājumā es izvērtēšu šo iebildumu.

54.      Spriedumā lietā AM & S Tiesa ir atzinusi, ka “advokāta un klienta korespondences konfidencialitāte” ir aizsargājama arī Kopienu līmenī (šobrīd – Eiropas Savienības līmenī). Tiesa, apkopojot visu toreizējo dalībvalstu tiesību sistēmas, izvirzīja divus kumulatīvus nosacījumus (“kritērijus”), lai varētu izmantot šo aizsardzību (44):

–        pirmkārt, saziņai ar advokātu jānotiek klienta tiesību uz aizstāvību kontekstā: tai jābūt “korespondencei”, kuras “apmaiņa notiek klienta tiesību uz aizstāvību ietvaros” (saikne ar tiesībām uz aizstāvību);

–        otrkārt, tai jābūt saziņai ar neatkarīgu advokātu, t.i., advokātu, kuru “ar klientu nesaista darba līgums” (advokāta neatkarība).

55.      Lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka šī tiesvedība pašreizējā stadijā attiecas tikai uz otro kritēriju, tātad advokāta, ar kuru notiek saziņa, neatkarību (45). Tomēr tiem ir milzīgas domstarpības jautājumā par to, kā šis neatkarības kritērijs ir interpretējams. It īpaši tiesas sēdē viens lietas dalībnieks pārmeta otram pārlieku formālu pieeju un aiz neatkarības kritērija stāvošo principu nesaskatīšanu.

56.      Atšķirībā no Komisijas apelācijas sūdzības iesniedzējas, kā arī personas, kas iestājušās lietā to atbalstam, un pārējie lietas dalībnieki uzskata, ka advokāta neatkarības kritērijs nav interpretējams negatīvi uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu izslēgšanas izpratnē, bet gan pozitīvi – atsauces uz amata pienākumiem izpratnē, kas sistemātiski jāpilda juristiem, kas ir advokātu kolēģijas locekļi (46). Tie apgalvo, ka uzņēmuma jurists, kurš vienlaicīgi ir advokātu kolēģijas loceklis, jau savu profesionālo saistību dēļ ir tikpat neatkarīgs kā ārējs advokāts, kurš savā profesijā strādā kā pašnodarbinātais, vai kāda advokātu biroja darbinieks. Saskaņā ar Nīderlandes tiesību normām, kādas tās izskatāmajā lietā bija piemērojamas S., advocaat in dienstbetrekking (47) (ko sauc arī par “Cohen advocaat” (48)) neatkarībai ir īpaši plašas garantijas.

57.      Šī argumentācija mani nepārliecina.

58.      Spriedumā lietā AM & S neatkarības kritērijs skaidri paredz, ka attiecīgajam advokātam ar klientu nedrīkst būt nekādu darba attiecību. Šī skaidrā norāde divās sprieduma pamatojuma vietās (49) būtu lieka, ja Tiesa par pietiekamu garantiju jurista neatkarībai būtu uzskatījusi tikai viņa formālo piederību advokātu kolēģijai un no tā izrietošās profesionālās saistības.

59.      Līdz ar to Tiesa spriedumā lietā AM & S advokāta profesionālā noslēpumu ir interpretējusi tādējādi, ka tas neaizsargā uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējo komunikāciju ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli. Tas kļūst īpaši skaidrs, pretstatot spriedumu ģenerāladvokāta sera Gordona Slinna [Sir Gordon Slynn] secinājumiem. Ģenerāladvokāts norādīja uz uzņēmuma jurista statusa detalizētu analīzi, kas tika veikta šajā lietā, un stingri atbalstīja nostāju, ka advokāta profesionālajam noslēpumam jāattiecas arī uz advokātiem, kuriem ir attiecīga “profesionālā kvalifikācija un kuriem jāievēro profesionālās ētikas normas”, un kuru “pamatnodarbošanās ir darbs privātuzņēmumu juridiskajos dienestos” (50). Tiesa spriedumā lietā AM & S nepiekrita šim viedoklim.

60.      Spriedumā lietā AM & S advokāta neatkarības jēdziens ir formulēts ne tikai pozitīvi – atsaucoties uz profesionālām saistībām (51) –, bet arī negatīvi – uzsverot darba attiecību neesamību (52) (53). Saskaņā ar Savienības tiesībām tikai tad, ja juristam kā advokātam ir jāievēro Eiropas Savienībā parasti piemērojamās profesionālās saistības un viņam turklāt nav darba attiecību ar klientu, advokāta profesionālais noslēpums aizsargā komunikāciju starp viņiem.

61.      Tam pamatā ir apsvērums, ka, neskatoties uz piederību advokātu kolēģijai un no tā izrietošām profesionālām saistībām, uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis nav tikpat neatkarīgs no sava darba devēja kā ārējā advokātu birojā strādājošs advokāts no sava klienta. Šādos apstākļos uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis nevar tikpat efektīvi kā ārējs advokāts risināt iespējamus interešu konfliktus starp saviem profesionālajiem pienākumiem un sava klienta mērķiem un vēlmēm.

62.      Par to, ka uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis nav pietiekami neatkarīgs, liecina vispirms jau tas, ka viņam kā darba ņēmējam daudzos gadījumos ir jāpilda sava darba devēja dienesta norādījumi un viņš katrā ziņā ir cieši iesaistīts uzņēmuma vai uzņēmumu grupas struktūrās. Pirmās instances tiesas vārdiem sakot: uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis “strukturāli, hierarhiski un funkcionāli” (54) ir atkarīgs no sava darba devēja, turpretī tas neattiecas uz ārēja advokāta un viņa klienta attiecībām.

63.      Apelācijas sūdzības iesniedzējas un vēl vairāki lietas dalībnieki iebilst, ka saskaņā ar Nīderlandes tiesību normām tāds advocaat in dienstbetrekking kā S. konsultāciju ziņā ir skaidri atbrīvots no darba devēja norādījumu ievērošanas. Šajā sakarā starp uzņēmumu un uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli tiek noslēgta īpaša vienošanās (55), ko uzrauga Advokātu kolēģija. Viedokļu atšķirības par uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa sniegto konsultāciju veidu un saturu nedod darba devējam tiesības viņu sodīt vai pat izbeigt darba attiecības. Strīda gadījumā to varētu izskatīt, no vienas puses, Advokātu kolēģijas izveidotā Raad van Toezicht – profesionālās uzraudzības grupā un, no otras puses, valsts tiesā.

64.      Šādi pasākumi neapšaubāmi ir uzskatāmi par paraugu. Tie nostiprina uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa statusu uzņēmumā, kurā viņš strādā. Tomēr tie nevar garantēt viņam tādu neatkarību, kas līdzinātos ārēja advokāta neatkarībai. Papīrs pacieš visu. Pat ja kāds uzņēmums līgumā apņemas savam juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim nedot nekādus norādījumus pēc būtības, tas negarantē, ka ikdienā attiecības starp uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli un viņa darba devēju patiešām ir brīvas no tieša vai netieša spiediena vai ietekmes. Tas, vai uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis faktiski var sniegt neatkarīgu juridisku konsultāciju, katrā individuālā gadījumā drīzāk ir atkarīgs no viņa darba devēja izturēšanās un attieksmes.

65.      Tomēr pastāv šaubas, ka praksē patiešām var efektīvi uzlikt sodus visos gadījumos, kad darba devējs apzināti vai neapzināti apdraud sava uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa neatkarību. Ieinteresētās personas varētu baidīties saasināt katru individuālu konflikta gadījumu un tādējādi atkal no jauna apdraudēt pamatu turpmākai sadarbībai. Turklāt pastāv reāls risks, ka uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis, vēlēdamies izpatikt savam darba devējam, sniedz juridisku konsultāciju, kas tam ir tīkama pēc būtības.

66.      Pat ja tāpat kā apelācijas sūdzības iesniedzējas uzskatītu, ka tādi pasākumi, kādi ir paredzēti Nīderlandes tiesībās, var būt efektīvi, tas vēl nekādi neietekmē sistemātisko uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa ekonomisko atkarību no viņa darba devēja; šo tēmu lietas dalībnieki pretrunīgi vērtēja rakstveida procesā un it īpaši tiesas sēdē tiesā (56).

67.      Tā ir taisnība, ka arī ārējs advokāts zināmā mērā ir ekonomiski atkarīgs no saviem klientiem. Ja klients nav apmierināts ar konsultāciju vai aizstāvību, ko viņam nodrošina ārējs advokāts, viņš var atsaukt pilnvarojumu vai arī nākotnē vairs neslēgt jaunas vienošanās; turklāt atšķirībā no uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem un citiem uzņēmumu juristiem ārējs advokāts nav aizsargāts pret atlaišanu. Advokātiem, kuri iztiku galvenokārt pelna, konsultējot un pārstāvot tiesā vienu vai dažus lielos klientus, tas var nopietni apdraudēt viņu neatkarību.

68.      Tomēr ārēju advokātu gadījumā šāda riska situācija ir un paliek izņēmums un nav raksturīga pašnodarbinātas personas statusā praktizējoša advokāta profesijas profilam vai neatkarīgam advokātu birojam. Pašnodarbinātas personas statusā praktizējošs advokāts parasti pārstāv daudzus klientus un interešu konflikta gadījumā starp profesionālajiem pienākumiem un klienta mērķiem un vēlmēm tas ļauj viņam vieglāk atteikties no pilnvarojuma pēc savas iniciatīvas, lai tādā veidā saglabātu neatkarību.

69.      Citādāk tas ir uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa gadījumā. Kā algots darbinieks viņš parasti, nevis tikai izņēmuma gadījumā, ekonomiskā ziņā ir pilnībā atkarīgs no sava darba devēja, no kura vienīgā viņš saņem būtisku savu ienākumu daļu algas veidā. Ja attiecīgās valsts profesionālās uzvedības normas uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim vispār ļauj papildus viņa kā algota darbinieka darbam uzņēmumā vēl arī slēgt ārējas vienošanās ar klientiem (57), finansiālā ziņā tām sistemātiski būtu tikai pakārtota nozīme un tās nemainītu viņa ekonomisko atkarību no darba devēja. Tātad uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis ekonomiskā ziņā sistemātiski ir nesalīdzināmi vairāk atkarīgs no sava darba devēja nekā ārējs advokāts no sava klienta. Šo ekonomisko atkarību nemaina arī vairāku lietas dalībnieku uzsvērtais apstāklis, ka uzņēmumu juristi – profesionālās advokātu kolēģijas locekļi atbilstoši darba tiesībām ir aizsargāti pret atlaišanu.

70.      Uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu ekonomiskajai atkarībai no sava darba devēja parasti pievienojas arī daudz spēcīgāka personiskā identificēšanās ar attiecīgo uzņēmumu, kā arī šī uzņēmuma politiku un stratēģiju, nekā tas būtu ārēja advokāta gadījumā attiecībā uz viņa klienta uzņēmējdarbību.

71.      Gan daudz lielākā ekonomiskā atkarība, gan nesalīdzināmi spēcīgākā identificēšanās ar pasūtītāju – savu darba devēju neļauj uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa gadījumā piemērot advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējai komunikācijai (58).

72.      Tādējādi attiecīgā apelācijas sūdzības iesniedzēju un pārējo lietas dalībnieku, kas iestājušies lietā to atbalstam, argumentācija ir jānoraida.

73.      Daži lietas dalībnieki, it īpaši Nīderlande un ARNOVA, iebilst, ka ir nesamērīgi principā liegt advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību uzņēmuma iekšējai saziņai ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli. Tās argumentē, ka Komisija savā ziņā ar “mazāk ierobežojošu pasākumu” katrā individuālā gadījumā var pārliecināties, vai attiecīgais uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis atbilst neatkarības kritērijam; šajā nolūkā Komisija var sazināties ar valsts iestādēm. Acīmredzot Nīderlande un ARNOVA uzskata, ka pietiek jau ar vispārēju informāciju par attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošām profesionālās uzvedības normām, lai varētu galīgi izlemt jautājumu par uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa neatkarību.

74.      Tomēr arī šis arguments nav pamatots. Kā jau iepriekš minēts, tas, vai uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis var sniegt neatkarīgas juridiskas konsultācijas vai arī ir pakļauts spiedienam un ietekmei, lielā mērā ir atkarīgs no uzņēmuma ikdienā īstenotās prakses. Šajā sakarā attiecīgajā dalībvalstī spēkā esošo tiesību normu par uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu statusu abstraktai aplūkošanai kā tādai nav nozīmes, jo tā neievieš skaidrību ne par patiesajām darba attiecībām attiecīgajā uzņēmumā, ne arī par uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa ekonomisko atkarību un personiskās identificēšanās pakāpi ar savu darba devēju.

75.      Tādējādi pirmā apelācijas pamata pirmā daļa ir nepamatota.

b)      Par apgalvoto vienlīdzīgas attieksmes principa pārkāpumu (pirmā apelācijas pamata otrā daļa)

76.      Pirmā apelācijas pamata otrajā daļā Akzo un Akcros, kā arī vairākums personu, kas abās instancēs iestājušās lietā to prasījumu atbalstam, apgalvo, ka, jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu īstenojot atšķirīgu pieeju uzņēmumu juristiem salīdzinājumā ar ārējiem advokātiem, Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi vienlīdzīgas attieksmes principu (59).

77.      Vienlīdzīgas attieksmes un nediskriminācijas princips ir vispārējs Savienības tiesību princips (60), kas tostarp ir iekļauts arī Pamattiesību hartas 20. un 21. pantā. Šis princips ir atrodams arī ECPAK 14. pantā un ECPAK 12. papildu protokolā, uz ko papildus ir norādījuši vairāki lietas dalībnieki (61).

78.      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru vienlīdzīgas attieksmes vai nediskriminācijas princips paredz, ka līdzīgas situācijas nevar tikt kvalificētas atšķirīgi un dažādas situācijas savukārt nevar tikt aplūkotas vienādi, ja vien šādai pieejai nav objektīva pamata (62).

79.      Atšķirīgas situācijas raksturojošie elementi un to salīdzināmais raksturs cita starpā ir jānosaka un jānovērtē, ņemot vērā tiesību akta, ar ko ievieš šo atšķirību, mērķi. Turklāt ir jāņem vērā tās nozares principi un mērķi, uz kuru attiecas šis akts (63).

80.      Kā jau iepriekš minēts (64), advokāta profesionālais noslēpums kalpo klienta un no viņa neatkarīga advokāta saziņas aizsardzībai. Tas, pirmkārt, ir klienta tiesību uz aizstāvību nepieciešams paplašinājums un, otrkārt, balstās uz advokāta kā “tiesas sadarbības partnera” specifisko funkciju, kuram, esot pilnīgi neatkarīgam un darbojoties primārajās taisnīguma interesēs, ir jāsniedz klientam nepieciešamā juridiskā palīdzība.

81.      Pretēji ECLA apgalvojumam, novērtējot advokāta neatkarību, viņa kā uzņēmuma jurista darba attiecības ir ārkārtīgi svarīgs elements. Kā jau iepriekš detalizēti analizēts (65), neskatoties uz piederību advokātu kolēģijai un no tā izrietošām profesionālām saistībām, algots uzņēmuma jurists nav tikpat neatkarīgs no sava darba devēja kā ārējā advokātu birojā strādājošs advokāts no sava klienta. Vairumā gadījumu uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis strādā vienīgi vai, katrā ziņā, galvenokārt vienīgā “klienta” – sava darba devēja – labā, turpretī pašnodarbinātas personas statusā praktizējoša advokāta profesijas profilu raksturo tas, ka viņš aizstāv daudz lielāku un mainīgu klientu loku un sniedz juridisku konsultāciju “visiem, kam tas ir nepieciešams” (66).

82.      Tātad, sniedzot juridiskas konsultācijas un pārstāvot [klientu] tiesā, parasti būtiski atšķiras advokāta neatkarība, kurš strādā kā pašnodarbināta persona vai ir nodarbināts kādā advokātu birojā, no vienas puses, un uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa neatkarība, no otras puses. Ievērojami mazākās neatkarības dēļ uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim ir grūtāk efektīvi risināt interešu konfliktu starp saviem profesionālajiem pienākumiem un sava uzņēmuma mērķiem un vēlmēm.

83.      Pretēji ARNOVA viedoklim, attiecīgo atšķirību svarīgumu nemazina tikai tas apstāklis vien, ka valsts likumdevējs – izskatāmajā lietā tas ir Nīderlandes likumdevējs – tiesiski ir pielīdzinājis ārējos advokātus un uzņēmumu juristus – profesionālās advokātu kolēģijas locekļus (advocaten in dienstbetrekking). Šāda vienlīdzība attiecas tikai uz uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa oficiālo kļūšanu par advokātu kolēģijas locekli un uz profesionālajām saistībām, kas viņam no tā izriet. Turpretī šie tiesiskie pamatnoteikumi nekādi neietekmē uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa ekonomisko atkarību un ievērojami lielāko personīgo identificēšanos ar pasūtītāju (67), kurš ir arī viņa darba devējs. Tātad, neskatoties uz iespējamu tiesisku vienlīdzību, skaidrs ir tas, ka advokātu, kuri strādā kā pašnodarbinātas personas vai ir nodarbināti kādā advokātu birojā, un uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu neatkarības pakāpe būtiski atšķiras.

84.      Tieši šīs atšķirības dēļ Pirmās instances tiesa nav pieļāvusi kļūdu tiesību piemērošanā, secinot, ka nav lietderīgi attiecināt advokātu privilēģiju uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupas iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem. Tādējādi nevar secināt, ka ir pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

85.      Līdz ar to arī pirmā apelācijas pamata otrā daļa ir nepamatota.

c)      Starpsecinājumi

86.      Ņemot vērā, ka pirmais apelācijas pamats kopumā ir nepamatots, tagad ir jāanalizē otrais apelācijas pamats, kas izvirzīts pakārtoti.

2)      Par apgalvoto nepieciešamību paplašināt advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību (otrais apelācijas pamats)

87.      Izvirzot otro apelācijas pamatu, Akzo un Akcros apgalvo, ka, nosakot advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību, Pirmās instances tiesa nav ņēmusi vērā būtisku “tiesiskās vides” attīstību, kas liek pārvērtēt AM & S judikatūru, arī lai novērstu draudošo tiesību uz aizstāvību un tiesiskās drošības principa pārkāpumu. Šo argumentāciju atbalsta daudzas personas, kas pirmajā un otrajā instancē iestājušās lietā to prasījumu atbalstam.

a)      Par apgalvotajām “tiesiskās vides” izmaiņām (otrā apelācijas pamata pirmā daļa)

88.      Apelācijas sūdzības iesniedzēju minētās “tiesiskās vides” izmaiņas attiecas, pirmkārt, uz uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu statusu dalībvalstu tiesību sistēmās un, otrkārt, uz ar Regulu Nr. 1/2003 modernizētajām tiesībām attiecībā uz aizliegto vienošanos.

i)      Par uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu statusu dalībvalstu tiesību sistēmās

89.      Vispirms, kas attiecas uz dalībvalstu tiesību sistēmās noteikto uzņēmumu juristu statusu kopumā un uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu statusu atsevišķi, tad lietas dalībnieki ir vienisprātis, ka atbilstošās tiesību normas tagad jau 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs ir ļoti atšķirīgas; īpaši jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu nav konstatējama vispārēja tendence uzņēmumu juristus – profesionālās advokātu kolēģijas locekļus pielīdzināt pašnodarbinātas personas statusā praktizējošiem advokātiem. Īpaši kodolīgi to raksturo ECLA: “Uz jautājumu par advokāta profesionālā noslēpuma attiecināšanu uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem nav vienotas atbildes visās dalībvalstīs” (68). Tādā pašā nozīmē apelācijas sūdzības iesniedzējas pašas runā par “vienotas tendences trūkumu valsts mērogā” (69).

90.      Pirmās instances tiesa piekrīt šim vērtējumam. Tā secina, ka “dalībvalstu tiesībās nav iespējams identificēt vienotas vai acīmredzama vairākuma tendences”. Balstoties uz šo atzinumu, Pirmās instances tiesa liedz savu atbalstu “advokātu un klientu saziņas konfidencialitātes aizsardzības piemērošanas apjomu personām palielināšan[ai] ārpus Tiesas noteiktajiem ierobežojumiem spriedumā lietā AM & S”(70).

91.      Turpretī apelācijas sūdzības iesniedzējas un daudzi pārējie lietas dalībnieki uzskata, ka jau dažās dalībvalstīs veiktās izmaiņas tiesību sistēmās, attiecinot advokāta profesionālo noslēpumu uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem, dod iemeslu Eiropas Savienības mērogā atcelt AM & S judikatūru. Tās uzskata, ka Pirmās instances tiesa nepamatoti pakārto šīs judikatūras attīstību dalībvalstu vairākuma tendencei.

92.      Atbildot uz šo iebildumu, vispirms jāatgādina, ka Eiropas Savienības Tiesa – kuras sastāvā ir Tiesa, Vispārējā tiesa un specializētās tiesas – nodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā (LES 19. panta 1. punkts (71)). Tiesa no Kopienas (tagad – Eiropas Savienības) kā tiesību kopienas rakstura jau sen ir secinājusi, ka tās piekritības jomā jādarbojas noteiktiem tiesiskuma principiem, kā arī atbilstošai pamattiesību aizsardzībai, pat ja tie nav vai vēl nav noteikti rakstiski (72).

93.      Ja Tiesa uz jautājumu par vispārēja tiesību principa esamību vai neesamību atbild, izmantojot dalībvalstu tiesību sistēmas, tā parasti balstās uz dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām (73) vai tiesību principiem, kas ir kopīgi dalībvalstu tiesībām (74).

94.      Šāda kopīgo konstitucionālo tradīciju vai tiesību principu izmantošana obligāti nenozīmē, ka runa ir par vienotu vai acīmredzama vairākuma tendenci dalībvalstu tiesībās. Gluži pretēji, nozīme ir tiesību sistēmu salīdzinošam vērtējumam, kura laikā pienācīgi jāņem vērā arī Eiropas Savienības mērķi un uzdevumi, kā arī Eiropas integrācijas un Savienības tiesību normu īpašais raksturs (75).

95.      Ņemot vērā iepriekš minēto, nekādā gadījumā nav izslēgts, ka Eiropas Savienības tiesas kā Savienības tiesību sistēmas sastāvdaļu identificē principu, kas ir zināms vai pat cieši nostiprināts tikai mazākumā valsts tiesību sistēmu. Tā tas ir it īpaši tad, ja, ņemot vērā Savienības tiesību īpatnības, Eiropas Savienības mērķus un uzdevumus, kā arī tās iestāžu darbību, šim principam ir īpaša nozīme (76) vai arī tas atbilst aktuālām tendencēm.

96.      Tā Tiesa tikai nesen par vispārējo Savienības tiesību principu ir atzinusi diskriminācijas vecuma dēļ aizliegumu (77), kaut gan toreiz tas nelikās atbilstam vienotai vai acīmredzama vairākuma tendencei valstu tiesību sistēmās, nemaz nerunājot par dalībvalstu konstitucionālajām tiesībām (78). Tomēr šis princips atbilda Eiropas Savienības specifiskam uzdevumam diskriminācijas novēršanas kontekstā (LESD 19. pants, iepriekš – EKL 13. pants) un Eiropas Savienības likumdevējs to konkretizēja, pieņemot direktīvu (79); turklāt attiecīgais princips bija jaunāko tendenču izpausme pamattiesību aizsardzības jomā Eiropas Savienības mērogā, kuram Eiropas Parlaments, Padome un Komisija kopā piešķīra veidolu sakarā ar Pamattiesību hartas svinīgo proklamēšanu (skat. it īpaši 21. pantu) (80) un kuru iepriekš Biaricas Eiropadomes sanāksmes laikā (2000. gada oktobrī) bija apstiprinājuši dalībvalstu valsts un valdību vadītāji.

97.      Visās dalībvalstīs var arī nebūt zināmas tiesas sēdē vairāku lietas dalībnieku minētās tiesības piekļūt lietas materiāliem tieši tādā veidā, kā Eiropas Savienības tiesas tās ir atzinušas konkurences tiesību pārkāpumu procedūrās, kuras īsteno Komisija kā konkurences iestāde (81). To varētu izskaidrot apstāklis, ka dažām dalībvalstīm agrāk nemaz nebija pašām savas konkurences iestādes un citviet konkurences uzraudzītāji darbojās kā prasītāji tiesas procesā. Turpretī Komisija ir pilnvarota gan veikt izmeklēšanu, gan pieņemt lēmumu par procesa izbeigšanu; šādā veidā organizētā administratīvā procesā tiesības piekļūt lietas materiāliem ir svarīga tiesību uz aizstāvību sastāvdaļa un līdz ar to arī būtiskas tiesiskas procesuālās garantijas izpausme. Tātad tas bija tikai loģiski, ka Eiropas Savienības tiesas Eiropas līmenī atzina tiesības piekļūt lietas materiāliem.

98.      Turpretī saistībā ar šajā lietā aplūkojamo advokāta profesionālo noslēpumu nav konstatējami līdzīgi apstākļi, kas liecinātu par labu Savienības tiesību orientācijai uz juridisko situāciju mazākumā dalībvalstu. Advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzības paplašināšanu, attiecinot to uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem, nepamato ne kādas īpatnības Eiropas Komisijas kā konkurences iestādes uzdevumos un darbībā, ne arī tā atbilst pašreiz aktuālajām tendencēm dalībvalstīs, proti, šādu tendenču nav ne konkurences tiesībās, ne arī citās jomās.

99.      Vispirms, kas attiecas uz Eiropas Komisijas kā konkurences iestādes uzdevumiem un darbību vispār, tad konkurences tiesību pārkāpumu procedūrās tie būtiski neatšķiras no dalībvalstu konkurences iestāžu uzdevumiem un darbības; īpaši Komisijas kratīšanas pilnvaras pārbaužu ietvaros ir mazākas par daudzu valsts iestāžu kratīšanas pilnvarām (82). Tātad, ja vairākums dalībvalstu nesaskata vajadzību komunikāciju starp uzņēmumu un uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli atbrīvot no konkurences iestāžu kontroles, šādā gadījumā var uzskatīt, ka arī [Eiropas] Savienības līmenī nav obligāti nepieciešams paplašināt advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību.

100. Kas attiecas uz pēdējā laika attīstību valsts tiesību sistēmās, tad vēl joprojām nav saskatāma skaidra – un vēl jo mazāk aktuāla – tendence aizsargāt uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

101. No pašreiz 27 Eiropas Savienības dalībvalstīm vēl joprojām ievērojams skaits valstu vispār aizliedz uzņēmumu juristiem vienlaicīgi būt advokātu kolēģijas locekļiem (83); vairākumā šo dalībvalstu no tā automātiski izriet, ka advokāta profesionālais noslēpums neattiecas uz uzņēmuma iekšējo saziņu ar šiem juristiem (84).

102. Dažās citās dalībvalstīs juridisko situāciju jautājumā par advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu gadījumā vēl nevar uzskatīt par pietiekami garantētu, jo attiecībā uz šo jautājumu vēl nav pieņemti īpaši tiesību akti vai arī nav iedibināta judikatūra vai administratīvā prakse (85). Šķiet, ka noteiktos gadījumos valsts likumdošana, administratīvā prakse vai judikatūra drīzāk orientējas uz [Eiropas] Savienības līmenī praktizētiem risinājumiem, nevis otrādi (86).

103. Šobrīd tikai nedaudzās no 27 dalībvalstīm advokāta profesionālais noslēpums aizsargā arī uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem. Tas ir fenomens, kas raksturīgs anglosakšu tiesību telpai (87), kā arī dažām citām dalībvalstīm – tostarp Nīderlandei – (88), tomēr tā nekādā ziņā nav aktuālā pēdējā laika tendence dalībvalstīs. Arī izmaiņas likumdošanā, kas pēc sprieduma lietā AM & S ir notikušas valsts līmenī (89), attiecinot advokāta profesionālo noslēpumu uz noteiktiem uzņēmumu juristiem, uzskatu par pārāk sporādiskām, lai varētu runāt par skaidru tendenci.

104. Ņemot vērā iepriekš minēto, uzskatu, ka juridiskā situācija tagad jau 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs arī 28 gadus pēc sprieduma lietā AM & S nav attīstījusies tādā veidā, kas šobrīd vai tuvākajā laikā Eiropas Savienības līmenī liktu grozīt judikatūru, atzīstot advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

105. Turklāt arī Eiropas Savienības likumdevējs nesenā pagātnē ir licis noprast, ka tas jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu iestājas drīzāk pret nekā par pašnodarbinātas personas statusā praktizējošu advokātu un uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu pielīdzināšanu. Par šo nostāju tiesas sēdes laikā notika intensīvas diskusijas ar lietas dalībniekiem.

106. Piemēram, likumdošanas procesā, modernizējot Eiropas tiesības saistībā ar aizliegto vienošanos (Regula Nr. 1/2003) un pārstrādājot EK Apvienošanās regulu (Regula Nr. 139/2004), no Eiropas Parlamenta locekļu puses gan bija mēģinājumi panākt, lai advokāta profesionālais noslēpums tiktu attiecināts arī uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem (90), tomēr likumdevējs galu galā nav ņēmis vērā šos mēģinājumus (91).

107. Pretēji ECLA viedoklim, šādā veidā izteiktie Eiropas Savienības likumdevēja priekšstati nav mazsvarīgi tikai tādēļ, ka to pamatā var būt – vismaz daļēji – tiesību politikas apsvērumi (92). Gluži pretēji, tieši tad, kad Tiesa tiek aicināta attīstīt Savienības tiesības, atzīstot vispārējos tiesību principus, tā nevar neievērot no tiesību politikas viedokļa motivētos Eiropas Savienības iestāžu atzinumus.

108. Pretēji apelācijas sūdzības iesniedzēju un dažu lietas dalībnieku paustajam viedoklim, arī no abām direktīvām par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas praktizēšanu, neizriet nekas, kas jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu liktu pielīdzināt pašnodarbinātas personas statusā praktizējošus advokātus un uzņēmumu juristus – profesionālās advokātu kolēģijas locekļus.

109. Tā ir taisnība, ka Direktīva 98/5 (93), kā izriet no tās 1. panta 3. punkta, attiecas gan uz pašnodarbinātas personas statusā praktizējošiem advokātiem, gan uz advokātiem, kuri praktizē darbinieka statusā. Šīs direktīvas 8. pantā ir noteikts, ka advokāts, kurš reģistrēts uzņēmējā dalībvalstī ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu, var praktizēt kā algots jurists, strādājot pie cita advokāta, advokātu asociācijā vai juridiskā firmā, vai valsts vai privātā uzņēmumā, ciktāl uzņēmēja dalībvalsts to atļauj advokātiem, kuri reģistrēti ar šajā valstī lietoto profesionālo nosaukumu. Tomēr ar to tikai tiek precizēts, ka dalībvalsts, kuras tiesību sistēmā ir atzīti uzņēmumu juristi – profesionālās advokātu kolēģijas locekļi, nevar liegt šo darbības veidu praktizēt advokātiem no citām dalībvalstīm. Šī tiesību norma nekādā gadījumā nenozīmē, ka Eiropas Savienības likumdevējs advokātus, kuri praktizē pašnodarbinātas personas statusā, un uzņēmumu juristus – profesionālās advokātu kolēģijas locekļus uzskata par vienādā mērā neatkarīgiem.

110. Turklāt jau Direktīvā 77/249 (94) bija iekļauta atsauce uz “advokāt[iem], kuri atrodas algota darba attiecībās ar valsts vai privātu uzņēmumu”. Uz pēdējo minēto direktīvu Tiesa pat skaidri atsaucās spriedumā lietā AM & S, tomēr neizdarot no tās secinājumu par advokāta profesionālā noslēpuma piemērošanu arī uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem (95).

111. Tātad, kopumā ņemot, neviena no abām advokātu profesiju reglamentējošajām direktīvām nenorāda uz advokāta profesionālā noslēpuma paplašināšanu, attiecinot to uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

112. Visbeidzot, tiesas sēdē Tiesā izvērtās diskusijas par Savienības tiesību normām, kuru mērķis ir novērst nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu, kurās ir skaidri atzīts “neatkarīgu un profesionālu juristu” profesionālais noslēpums (96). Akzo šo tiesisko regulējumu interpretē tādējādi, ka tas attiecas arī uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem. Pirmajā brīdī var šķist, ka tas izriet no Direktīvas 2005/60 preambulas, kas norāda uz “neatkarīgajiem un profesionālajiem juristiem, kā to nosaka dalībvalstis” (97). Tomēr cits viedoklis ir pausts Komisijas norādītajos t.s. Financial Action Task Force (turpmāk tekstā – “FATF”) (98) ieteikumos, kas jāizmanto attiecīgās direktīvas interpretācijā; tajos algoti uzņēmumu juristi tiek skaidri izslēgti no attiecīgo personu loka (99). Izskatāmā lieta pavisam droši nav piemērots konteksts, lai sniegtu galīgu atzinumu par Direktīvas 2005/60 interpretāciju. Tomēr šeit aplūkojamā kontekstā pietiek ar secinājumu, ka Savienības tiesību normas par nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu un teroristu finansēšanu katrā ziņā skaidri neliecina par to, ka advokāta profesionālais noslēpums būtu attiecināms uz uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli.

113. Tādēļ apelācijas sūdzības iesniedzēju un to lietas dalībnieku, kas iestājušies lietā to prasījumu atbalstam, argumentācija par “tiesiskās vides” izmaiņām attiecībā uz uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu statusu ir jānoraida.

ii)    Ar Regulu Nr. 1/2003 modernizētās tiesības attiecībā uz aizliegto vienošanos

114. Skatoties uz pārsūdzētā sprieduma 172. un 173. punktu, apelācijas sūdzības iesniedzējas nosauc vēl vienu iemeslu, kam jāpamato advokāta profesionālā noslēpuma attiecināšana uz uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli. Tās apgalvo, ka ar Regulu Nr. 1/2003 modernizētās tiesības attiecībā uz aizliegto vienošanos palielina pieprasījumu pēc juridiskajām konsultācijām uzņēmumos, kuru profilaktisko nozīmi konkurences noteikumu pārkāpumu novēršanā nedrīkst novērtēt par zemu. Uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu sniegtais juridiskais padoms ir īpaši vērtīgs uzņēmumu ikdienas darbā, jo to var saņemt ātrāk un lētāk, kā arī tas balstās uz attiecīgā uzņēmuma iekšējās situācijas un tā darījumu pārzināšanu. Vairāki lietas dalībnieki papildus ir norādījuši uz t.s. “atbilstības programmu” pieaugošo nozīmi uzņēmumos, ar kuru palīdzību paredzēts nodrošināt likumīgu un atbilstīgu rīcību.

115. Daudzi lietas dalībnieki uzskata, ka, lai juridiskā konsultācija uzņēmumā būtu efektīva un atbilstības programmas būtu veiksmīgas, uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējai saziņai ar uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem jābūt netraucētai un uzticamai. Pretējā gadījumā, pirmkārt, uzņēmumu vadība kavēsies uzticēt uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim sensiblus faktus, un, otrkārt, uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis centīsies sniegt drīzāk mutisku, nevis rakstisku informāciju, kā dēļ katrā ziņā cietīs juridiskās konsultācijas kvalitāte un lietderība.

116. Šajā sakarā jānorāda, ka tiesību attiecībā uz aizliegto vienošanos modernizācijas radītās izmaiņas Komisijas pārbaudes pilnvaru piemērojamībā šajā lietā strīdīgajai Akzo un Akcros telpu kratīšanai vēl nebija piemērojamas. Proti, pārbaude notika 2003. gada sākumā, tātad uz to vēl neattiecās Regula Nr. 1/2003, ko sāka piemērot no 2004. gada 1. maija (šajā ziņā skat. šīs regulas 45. panta 2. punktu). Tomēr argumentāciju, kas balstīta uz jaunajām tiesībām saistībā ar aizliegto vienošanos, nevajadzētu noraidīt, tikai norādot uz Regulas Nr. 1/2003 hronoloģisko piemērošanu. Tas tādēļ, ka konsultāciju apjoms uzņēmumu vai uzņēmumu grupas iekšienē var būt palielinājies jau pirms jaunās sistēmas ieviešanas.

117. Tomēr saistībā ar lietas būtību ne uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu pieaugošā nozīme, ne viņu sniegto padomu neapstrīdamā lietderība – arī un tieši Regulas Nr. 1/2003 sistēmā – galu galā nav pamats piemērot advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību uzņēmumu vai uzņēmumu grupas iekšējai saziņai ar viņiem. Līdzīgi advokāta profesionālā noslēpuma attiecināšanu uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem nevar pamatot, vienkārši atsaucoties uz viņu padziļinātām zināšanām par attiecīgo uzņēmumu un tā darījumiem.

118. Tieši otrādi, dažu lietas dalībnieku norāde uz uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa ciešajām attiecībām ar darba devēju ir kā koks ar diviem galiem – no vienas puses, pateicoties šīm attiecībām, uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim nav katru reizi no jauna jātērē laiks, lai iepazītos ar attiecīgajiem lietas apstākļiem, un tas ļauj viņam iegūt lielāku uzticību attiecīgo uzņēmuma kontaktpersonu vidū. No otras puses, tieši šīs īpašās saites ar attiecīgo uzņēmumu un tā darījumiem ir pamats, lai būtiski apšaubītu uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa neatkarību (100). Viņš pietiekoši nedistancējas no sava pasūtītāja – darba devēja, kas patiešām raksturo neatkarīgu juridisko konsultāciju.

119. Ja uzņēmums vēršas pie sava jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa, tad tas galu galā komunicē nevis ar neitrālu trešo personu, bet gan ar personu, kas ir šī uzņēmuma darbinieks, neskatoties uz viņa kā advokātu kolēģijas locekļa profesionālajām saistībām. Šādai “uzņēmuma iekšējai” komunikācijai nebūtu jāpiemēro advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzība, vienalga, cik bieži tā notiek un cik nozīmīga un lietderīga tā ir uzņēmumam.

120. Arī daudzu lietas dalībnieku atsauce uz uzņēmumu atbilstības programmām neļauj izdarīt citu secinājumu. Kā Komisija ir neapšaubāmi norādījusi, vairums juridisko konsultāciju, kas uzņēmumu iekšienē tiek sniegtas atbilstības programmu ietvaros, pēc būtības ir vispārējas un tās konkrēti neattiecas uz tiesību uz aizstāvību īstenošanu šodien vai nākotnē. Līdz ar to komunikācija, kas “atbilstības nolūkos” notiek starp uzņēmumu un tā uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli, parasti neatbilst jau pirmajam nosacījumam, kas izvirzīts spriedumā lietā AM & S (101). Tādēļ Pirmās instances tiesa ir pamatoti norādījusi, ka šāda veida juridiskām konsultācijām uzņēmumu iekšienē “nav tiešas ietekmes” uz advokāta profesionālā noslēpuma problemātiku (102).

121. Tātad kopumā atsauce uz juridiskās konsultācijas uzņēmumu iekšienē priekšrocībām un nozīmi, kā arī Regulas Nr. 1/2003 reformētajām procesuālajām tiesībām galu galā nepamato novēršanos no AM & S judikatūras.

b)      Par apgalvoto tiesību uz aizstāvību un tiesiskās drošības principa pārkāpumu (otrā apelācijas pamata otrā daļa)

122. Apelācijas sūdzības iesniedzējas un vēl noteiktāk dažas personas, kas pirmajā un otrajā instancē ir iestājušās lietā to prasījumu atbalstam, uzsver, ka, uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupas iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli neattiecinot advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību, tiek pārkāptas tiesības uz aizstāvību. Turklāt šāda pieeja ir pretrunā arī tiesiskās drošības principam.

i)      Tiesiskās drošības princips saistībā ar tiesībām uz aizstāvību

123. Akzo un Akcros savā šajā ziņā izvirzītajā iebildumā balstās uz tiesībām uz aizstāvību, skatot tās kopā ar tiesiskās drošības principu. Tās norāda uz apstākli, ka Eiropas konkurences tiesībās EKL 81. pants (tagad – LESD 101. pants) bieži tiek piemērots paralēli atbilstošām valsts tiesību normām (šajā ziņā skat. Regulas Nr. 1/2003 3. pantu). Tās argumentē, ka nav pieļaujams, ka saziņas ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem aizsardzība ir atkarīga no tā, vai pārbaudi veic Komisija vai arī valsts konkurences iestāde.

124. Tiesiskās drošības princips ir vispārējs Savienības tiesību pamatprincips (103). Tas it īpaši noteic, ka tiesiskajam regulējumam, kas rada privātpersonām nelabvēlīgas sekas, jābūt skaidram un precīzam un tā piemērošanai – tādai, ko attiecīgās personas var paredzēt (104). Citiem vārdiem sakot, personām nepārprotami jāzina savas tiesības un pienākumi un jāspēj atbilstoši rīkoties (105).

125. Attiecinot to uz kontekstu izskatāmajā lietā, tas nozīmē, ka uzņēmumiem, kuru telpas konkurences iestāde pārmeklē konkurences tiesību pārkāpumu izmeklēšanas ietvaros, jābūt skaidrībai, vai viņi var vai nevar atsaukties uz advokāta profesionālo noslēpumu saistībā ar komunikāciju, kas uzņēmumos vai uzņēmumu grupās notiek ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli.

126. Šīs prasības apmierina atbilstošās Savienības tiesības. Savienības tiesības jau iztirzātās AM & S judikatūras (106) interpretācijā paredz, ka advokāta profesionālais noslēpums neaizsargā uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo komunikāciju ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem. Šajā jautājumā nav tiesiskās nedrošības.

127. Kas attiecas uz Eiropas Komisijas izmeklēšanas un valsts līmenī īstenotās izmeklēšanas kombināciju, tad Regula Nr. 17, līdzīgi kā Regula Nr. 1/2003, balstās uz konkurences iestāžu kompetences skaidru nošķiršanu. Kratīšanu nosaka un īsteno vai nu Komisija vai valsts konkurences iestāde. Tas, kura iestāde nosaka kratīšanu, vienmēr skaidri izriet no kratīšanas ordera (pārbaudes pilnvaras), kas rakstiski ir iesniedzams uzņēmumam (Regulas Nr. 17 14. panta 2. un 3. punkts vai Regulas Nr. 1/2003 20. panta 3. un 4. punkts).

128. Ja pārbaudi veic Komisija, tad tā notiek saskaņā ar Savienības tiesību aktu noteikumiem; ja pārbaudi veic valsts iestāde, tad tā notiek saskaņā ar valsts tiesību aktu noteikumiem (tas tagad ir skaidri noteikts Regulas Nr. 1/2003 22. panta 2. punktā (107)). Tas attiecas arī uz noteikumiem par advokāta profesionālo noslēpumu.

129. Valsts konkurences iestāžu ierēdņi gan var palīdzēt Komisijai īstenot tās norīkotu pārbaudi (Regulas Nr. 17 14. panta 5. un 6. punkts vai Regulas Nr. 1/2003 20. panta 5. un 6. punkts), un otrādi – Komisijas ierēdņi var piedalīties valsts konkurences iestāžu norīkotās pārbaudēs (Regulas Nr. 17 13. panta 2. punkts vai Regulas Nr. 1/2003 22. panta 2. punkta otrais apakšpunkts). Tomēr tas neko negroza kompetences sadalījumā attiecībā uz pārbaudes norīkošanu un īstenošanu un piemērojamos tiesību aktos, tostarp tiesiskajā regulējumā par advokāta profesionālo noslēpumu.

130. Tādējādi ir ievērots tiesiskās drošības princips saistībā ar tiesībām uz aizstāvību, it īpaši saistībā ar tiesisko regulējumu par advokāta profesionālo noslēpumu, kas attiecīgi ir piemērojams kratīšanas pasākumos.

131. Apelācijas sūdzības iesniedzējas iebilst, ka nav pieļaujams, ka viena un tā paša uzņēmuma iekšējā dokumenta liktenis ir atkarīgs no tā, vai kratīšanas laikā to mēģina izņemt valsts konkurences iestāde vai Komisija.

132. Lai gan šis iebildums izsaka visādā ziņā saprotamas bažas, tomēr arī no tiesiskā viedokļa tas nav pamatots.

133. Ne tiesiskās drošības princips, ne tiesības uz aizstāvību neprasa, lai Savienības tiesības un valsts tiesības savā piemērošanas jomā noteiktu vienus un tos pašus kritērijus un tādējādi garantētu vienādu advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību. Vispārējos Savienības tiesību principus un Eiropas Savienības līmenī garantēto pamattiesību aizsardzību var piemērot tikai Savienības tiesību piemērošanas jomā (108). Un otrādi, valsts tiesību principi un valsts pamattiesību aizsardzība nevar pārsniegt valsts kompetenci.

134. Protams, ja Eiropas Savienības mērogā tiktu unificēti procesuālie noteikumi, kas reglamentē kratīšanas konkurences tiesību jomā, un ar to saistītie tiesiskie regulējumi par advokāta profesionālo noslēpumu, tas vienkāršotu juridisko situāciju. Tomēr Savienības tiesības [šajā jautājumā] šobrīd nav pilnīgi saskaņotas. Vai tās ir jāsaskaņo, ir tiesību politikas jautājums, kas jāvērtē vienīgi Eiropas Savienības likumdevējam; katrā ziņā ieinteresētie uzņēmumi nevar paši tās saskaņot, atsaucoties uz tiesībām uz aizstāvību un tiesiskās drošības principu (109).

135. Noslēgumā apelācijas sūdzības iesniedzējas, cita starpā, ar Īrijas atbalstu, apgalvo, ka Regulas Nr. 1/2003 12. pantā noteiktā informācijas apmaiņas sistēma var padarīt neefektīvu advokāta profesionālo noslēpumu, kas valsts līmenī attiecas uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupu saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

136. Komisija – tiktāl bez iebildumiem – norāda, ka izskatāmajā lietā konkurences iestādes vispār neapmainījās ar informāciju. Tātad uz Regulas Nr. 1/2003 12. pantu balstītais arguments nav izmantojams.

137. Tādēļ šajā apelācijas tiesvedībā var palikt nenoskaidrots jautājums par to, vai un kādā mērā Regulas Nr. 1/2003 12. panta kontekstā vispār var notikt apmaiņa ar dokumentiem un informāciju, uz ko attiecas advokāta profesionālais noslēpums. Šajā brīdī tikai jāpiemin, ka attiecīgo tiesību normu, it īpaši tajā ietverto atsauci uz “konfidenciālu informāciju”, katrā ziņā var interpretēt tā, ka, no vienas puses, interpretācija atbilst pamattiesībām un, no otras puses, lojālas sadarbības izpratnē (LES 4. panta 3. punkts) tā neprasa nevienai konkurences iestādei ko tādu, kas būtu pretrunā noteikumiem par advokāta profesionālo noslēpumu, kas šai iestādei jāievēro (110).

138. Tādējādi kopumā iebildums, ka Pirmās instances tiesa ir pārkāpusi tiesiskās drošības principu saistībā ar tiesībām uz aizstāvību, ir nepamatots.

ii)    Tiesības uz netraucētu konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību

139. It īpaši Īrija, ACCE un ECLA uzskata, ka apgalvotais tiesību uz aizstāvību pārkāpums turklāt ir saskatāms apstāklī, ka tad, ja uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli neaizsargā advokāta profesionālais noslēpums, uzņēmums ir mazāk ieinteresēts izmantot uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa juridiskos padomus. Šajā apstāklī attiecīgie lietas dalībnieki saskata it īpaši ECPAK 6. panta 3. punkta b) un c) apakšpunkta pārkāpumu, kas paredz, ka ikvienam, kas tiek apsūdzēts noziegumā, ir tiesības uz attiecīgu laiku un līdzekļiem, lai sagatavotu savu aizstāvību, un ir tiesības saņemt paša izvēlētu juridisku palīdzību (111). Šajā sakarā daži lietas dalībnieki papildus norāda uz ECPAK 8. pantu un Pamattiesību hartas 47. un 48. pantu.

140. Šis arguments nav pamatots.

141. Vispirms, kas attiecas uz ECPAK, tad Eiropas Cilvēktiesību tiesa, cik zināms, līdz šim vēl nav lēmusi, atzīstot advokātu noslēpuma piemērošanu uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējai saziņai ar uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem. Gluži pretēji, Eiropas Cilvēktiesību tiesas apsvērumi spriedumā lietā André u.c. pret Franciju par advokāta kā tiesu sistēmai piederošas personas (“auxiliaire de justice”) un kā starpnieka starp tiesām un procesa dalībniekiem (“intermédiaire”) lomu liecina par advokāta neatkarības interpretāciju, kas līdzinās Tiesas interpretācijai spriedumā lietā AM & S (112).

142. Šādos apstākļos, attiecinot advokāta profesionālo noslēpumu tikai uz saziņu ar ārējiem advokātiem, Savienības tiesības šobrīd neatpaliek no ECPAK garantētā aizsardzības līmeņa. Tādējādi arī Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmajā teikumā ietvertais pienākums rīkoties konsekventi neliek Savienības tiesībās advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību attiecināt arī uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

143. Protams, pamattiesību aizsardzībā ECPAK garantē tikai minimālo standartu, ko Savienības tiesības jebkurā brīdī var pārsniegt (Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta otrais teikums). Uz to pamatoti ir norādījusi Īrija. Tomēr tālāk minēto iemeslu dēļ nebūtu lietderīgi paplašināt Savienības tiesībās noteikto aizsardzības jomu, attiecinot to uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

144. Vispirms šaubas rada jau tas, vai Pamattiesību hartas 47. panta 2. punkta otrais teikums (lasot to kopā ar 48. panta 2. punktu) vispār ir interpretējams tādējādi, ka tas uzņēmumiem garantē tiesības saņemt konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību no uzņēmumā nodarbinātiem uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem.

145. Tomēr, pat pieņemot, ka saskaņā ar Pamattiesību hartu tiesības uz konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību attiecas arī uz konsultāciju, ko sniedz uzņēmumā vai uzņēmumu grupā nodarbināts uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis, tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa sniegtajiem pakalpojumiem nevar piemērot ierobežojumus, kas ir objektīvi pamatoti. Atkarībā no situācijas pamattiesību garantētais aizsardzības apjoms var būt atšķirīgs (113).

146. Piemēram, uzņēmumu juristiem ne vienmēr ir atļauts pārstāvēt tiesā savu darba devēju, t.i., uzņēmumu, kura juridiskajā dienestā viņi strādā (114). Līdzīgi pamattiesības netiek pārkāptas, ja ne visi advokāti var pārstāvēt savus klientus visās valsts tiesās (115), kaut gan tas neapšaubāmi ierobežo potenciālo klientu izvēles iespējas, meklējot vispiemērotāko pārstāvi tiesā.

147. Tādā pašā izpratnē saziņa starp klientu un viņa advokātu var būt atšķirīgi aizsargāta atkarībā no tā, vai abus saista darba attiecības vai nē. Tas nenozīmē, ka saziņa starp uzņēmumu un tā juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli būtu pilnībā neaizsargāta. Kā jebkuru normālu komunikāciju starp privātpersonām to aizsargā vispārējais korespondences un komunikācijas noslēpums, kas arī ir noteikts Pamattiesību hartas 7. pantā (ECPAK 8. pants). Strīds ir tikai par to, vai uzņēmumu vai uzņēmumu grupu saziņa ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem vēl ir pelnījusi arī īpašo aizsardzību pret [dokumentu] izņemšanu, kā to nodrošina advokāta profesionālais noslēpums, lai varētu īstenot tiesības uz aizstāvību un garantēt pareizu tiesvedību.

148. Šajā sakarā ECLA pamatoti uzsver, ka šajā lietā skartās pamattiesības to fundamentālās nozīmes dēļ principiāli ir interpretējamas plaši. Tomēr pat plašas interpretācijas gadījumā nevar paplašināt no tām atvasināto advokāta profesionālo noslēpumu, pārsniedzot tā faktisko jēgu un mērķi. Proti, advokāta profesionālā noslēpuma uzdevums ir ne tikai nodrošināt klienta tiesības uz aizstāvību, bet caur to izpaužas arī advokāta kā neatkarīga tiesību konsultanta un “tiesas sadarbības partnera”, kurš sniedz juridiskus padomus “visiem, kam tas ir nepieciešams” (116), statuss. Tādēļ iespēja, ko advokāta profesionālais noslēpums nodrošina netraucētai un paļāvības pilnai saziņai ar klientu, advokātam jāizmanto pareizas tiesvedības izpratnē. Lai efektīvi novērstu konfliktu starp profesionālajiem pienākumiem un klienta mērķiem un vēlmēm, attiecīgais advokāts nedrīkst būt atkarīgs no sava klienta (117).

149. Tomēr uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis atrodas tieši šādā atkarībā. Kā jau iepriekš izklāstīts, uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis ir ne vien cieši saistīts ar tā uzņēmuma struktūrām, kura juridiskajā dienestā viņš strādā kā darba ņēmējs, bet viņš ir arī daudz vairāk ekonomiski atkarīgs no šī uzņēmuma un daudz spēcīgāk identificē sevi ar to, nekā tas ir ārēja advokāta gadījumā (118). Tātad eksistē strukturāls risks, ka uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis – pat ja viņš, kā tas ir parasti, ir godīgs un ar vislabākajiem nodomiem – var nonākt interešu konfliktā starp saviem profesionālajiem pienākumiem un sava uzņēmuma mērķiem un vēlmēm.

150. Uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa statusa dispozīcija uz interešu konfliktiem apgrūtina viņa iespēju efektīvi vērsties pret iespējamu advokāta profesionālā noslēpuma ļaunprātīgu izmantošanu. Par ļaunprātīgu izmantošanu var runāt, piemēram, tad, ja kāda uzņēmuma juridiskajam dienestam lūguma sniegt juridisku konsultāciju aizsegā galu galā tiek nodoti pierādījumi un informācija ar vienīgo vai galveno mērķi neļaut konkurences iestādēm tiem piekļūt. Ļaunākajā gadījumā uzņēmuma operatīvie dienesti var mēģināt ļaunprātīgi izmantot uzņēmuma vai uzņēmumu grupas juridisko dienestu kā vietu, kur glabāt tādus nelegālus dokumentus kā aizliegtas vienošanās norunas un piezīmes par aizliegto vienošanos dalībnieku sanāksmēm vai par aizliegtās vienošanās darbības veidu.

151. Ņemot vērā specifiskos interešu konfliktus un ļaunprātīgas izmantošanas risku, kas var rasties uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšienē, uzskatu par atbilstīgu nepaplašināt advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību, attiecinot to uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem. Uzskatu, ka atbilstošo ECPAK noteikumu sakarā var minēt tos pašus argumentus, kurus es iepriekš izklāstīju saistībā ar Pamattiesību hartu.

152. Atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Īrija apgalvo, ka konfidencialitātei starp klientu un advokātu ir pārsvars pār ļaunprātīgas izmantošanas iespēju (119). Tomēr šajā sakarā Īrija neņem vērā, ka tās minētā judikatūra attiecas uz klasisku komunikāciju starp klientu un viņa ārējo advokātu, ko neapdraud tikko raksturotie īpašie uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējās komunikācijas ļaunprātīgas izmantošanas riski, un parasti šādos klasiskos gadījumos nav jāuztraucas arī par interešu konfliktu.

153. ECLA iebilst, ka uzņēmuma jurista – profesionālās advokātu kolēģijas locekļa neatkarību nevar vērtēt abstrakti, ņemot vērā viņa kā darba ņēmēja statusu, bet gan tā ir konkrēti jāizvērtē katrā individuālā gadījumā, turklāt it īpaši jāņem vērā viņa kā advokātu kolēģijas locekļa profesionālās saistības. Šis arguments jānoraida iepriekš minēto iemeslu dēļ (120). Profesionālās saistības pašas par sevi negarantē uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim neatkarību, kas līdzinātos pašnodarbinātas personas statusā praktizējoša advokāta neatkarībai. Tās nesniedz informāciju par attiecīgā uzņēmuma faktisko ikdienas praksi. Turklāt ECLA atstāj bez ievērības faktu, ka uzņēmumu juristi – profesionālās advokātu kolēģijas locekļi sistemātiski ir daudz vairāk ekonomiski atkarīgi no sava darba devēja un turklāt daudz vairāk personiski identificējas ar to, nekā tas parasti ir pašnodarbinātas personas statusā praktizējoša advokāta attiecībās ar viņa klientu. Ņemot vērā šīs principiālās atšķirības, objektīvi ir pamatots tipizēts vērtējums un jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu – nošķiršana starp uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem un ārējiem advokātiem.

154. Tādējādi iebildums par tiesību uz netraucētu konsultāciju, aizstāvību un pārstāvību pārkāpumu nav pamatots.

iii) Citas pamattiesības

155. Daži lietas dalībnieki, it īpaši Īrija un ECLA, izvirza iebildumu par vēl citu pamattiesību pārkāpumu, konkrēti – pamattiesību uz īpašumu un brīvības izvēlēties profesiju pārkāpumu (121). Īrija un ECLA argumentē, ka brīvība izvēlēties profesiju ir pārkāpta, jo fakts, ka advokāta profesionālais noslēpums neaizsargā uzņēmuma vai uzņēmumu grupas iekšējo saziņu, apgrūtina uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim darbu viņa profesijā un paredz pret viņu mazāk labvēlīgu attieksmi nekā pret pašnodarbinātas personas statusā praktizējošu advokātu. ECLA uzskata, ka pamattiesības uz īpašumu ir pārkāptas, jo atteikums piemērot advokāta profesionālo noslēpumu iekšējai saziņai ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem liek uzņēmumiem noteiktos gadījumos izmantot ārējus juridiskos padomus, kas tiem rada būtiskus papildu izdevumus.

–       Iebildumu pieņemamība

156. Ciktāl Īrija kā persona, kas iestājusies lietā, izvirza iebildumu par brīvības izvēlēties profesiju pārkāpumu, tas a priori ir nepieņemams. Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru personai, kas iestājusies lietā, nav liegts iesniegt jaunus argumentus vai tādus, kas atšķiras no tiem, ko izvirzījis lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta, ja vien tie ir paredzēti, lai pamatotu šī lietas dalībnieka prasījumus (122). Tomēr tā nevar izvirzīt citus iebildumus kā lietas dalībnieks, kuru tā atbalsta (123). Tā kā Akzo un Akcros kā apelācijas sūdzības iesniedzējas nav izvirzījušas iebildumus par pamattiesību uz īpašumu un brīvības izvēlēties profesiju pārkāpumu, tad arī Īrijai kā personai, kas iestājusies lietā, ir liegts izskatāmajā apelācijas tiesvedībā izvirzīt iebildumus par šo pamattiesību pārkāpumu.

157. ECLA kā personai, kas iestājusies lietā pirmajā instancē, atšķirībā no Īrijas apelācijas tiesvedībā gan ir “pārējo lietas dalībnieku” statuss, no kā izriet, ka uz to vairs neattiecas īpašie ierobežojumi, kas tiek piemēroti personām, kas iestājušās lietā (Reglamenta 115. pants un 116. panta 1. punkts). Tomēr arī ECLA savā atbildes rakstā uz apelāciju nedrīkst grozīt pirmajā instancē izskatītā strīda priekšmetu (Reglamenta 116. panta 2. punkts). Tā kā ne Akzo un Akcros, ne arī ECLA tiesvedībā pirmajā instancē par lietas priekšmetu neizvirzīja ECLA apgalvoto pamattiesību uz īpašumu un brīvības izvēlēties profesiju pārkāpumu, ir nepieņemami šos iebildumus izvirzīt tagad apelācijas tiesvedībā (124).

–       Iebildumu pamatotība

158. Īrijas un ECLA iebildumus nevar pieņemt arī pēc būtības.

159. Vispirms, kas attiecas uz brīvību izvēlēties profesiju, tad nevar uzskatīt, ka fakts, ka advokāta profesionālais noslēpums neaizsargā uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējo saziņu, uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem būtiski apgrūtina vai pat padara par neiespējamu darbu savā profesijā. Pirmkārt, kā daudzas ieinteresētās personas izskatāmajā apelācijas tiesvedībā ir norādījušas, pēdējos gados Eiropas Savienībā nemitīgi ir pieaugusi uzņēmumu iekšējo juridisko konsultāciju nozīme, kaut gan vairākumā dalībvalstu uzņēmumu juristi nevar atsaukties uz advokāta profesionālo noslēpumu. Otrkārt, uzņēmumu juristu – arī tādu, kuri ir advokātu kolēģijas locekļi – galvenais darbības lauks nav darba devēju konsultēšana un pārstāvēšana tiesās un tiesām līdzīgos procesos, bet gan vispārējas juridiskās konsultācijas, kas konkrēti neskar tiesību uz aizstāvību īstenošanu.

160. Kas attiecas uz pamattiesībām uz īpašumu, tad nav saprotams, kā Eiropas Savienības līmenī spēkā esošā juridiskā situācija jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu var radīt šo pamattiesību pārkāpumu. Atteikums piemērot advokāta profesionālo noslēpumu uzņēmumu vai uzņēmumu grupu iekšējai saziņai ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem nerada pamatu Eiropas Savienības iestādēm ietekmēt vai pat atsavināt īpašumtiesību daļas. Gluži pretēji, tas, ka kāds uzņēmums izdod naudu par ārēju juridisko konsultāciju, ir uzņēmuma paša brīvprātīgi pieņemts lēmums. Šī lēmuma pieņemšanā zināma nozīme gan var būt juridiskajiem pamatnoteikumiem jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu. Tomēr sakarība ar uzņēmuma īpašumu ir pārāk netieša un attālināta, lai varētu runāt par šo pamattiesību aizskārumu.

161. Tādējādi Īrijas un ECLA iebildumi par pamattiesību pārkāpumiem ir jānoraida kā nepieņemami un katrā ziņā kā nepamatoti.

c)      Starpsecinājumi

162. Tā kā līdz ar to arī otrais apelācijas pamats nav pamatots, ir jāaplūko trešais, tam pakārtoti izvirzītais apelācijas pamats.

3)      Par kompetences piešķiršanas principu un valsts procesuālās autonomijas principu (trešais apelācijas pamats)

163. Izvirzot trešo apelācijas pamatu, Akzo un Akcros, kuras atbalsta vairākas personas, kas iestājušās lietā pirmajā un otrajā instancē, min argumentu, ka tikai dalībvalstu kompetencē ir noteikt advokāta profesionālā noslēpuma precīzu piemērojamību. Šajā sakarā tās it īpaši balstās uz dalībvalstu procesuālo autonomiju. Papildus tās atsaucas uz dalībvalstu kompetenci pieņemt tiesību normas par advokāta profesiju, kā arī uz kompetences piešķiršanas principu.

a)      Par dalībvalstu procesuālās autonomijas principu un iespējamo Savienības tiesībās ietverto norādi uz valsts tiesībām

164. Vispirms tiek minēts arguments, ka advokāta profesionālais noslēpums pieder pie tiesībām uz aizstāvību un tādēļ tas ir daļa no procesuālajām tiesībām. Tā kā nav atbilstoša Eiropas Savienības tiesiskā regulējuma, dalībvalstis, pamatojoties uz to procesuālo autonomiju, var noteikt advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību. Citi lietas dalībnieki, it īpaši ECLA un CCBE, ar tādu pašu ievirzi apgalvo, ka Savienības tiesībās jautājumā par advokāta profesionālo noslēpumu ir ietverta norāde (“renvoi”) uz valsts tiesību normām par advokāta profesiju. Lai gan Savienības tiesībās ir noteikts advokātu neatkarības kritērijs, tomēr valsts noteikumos var definēt, kurš jurists attiecīgajā dalībvalstī no advokāta profesionālā noslēpuma viedokļa ir uzskatāms par neatkarīgu advokātu.

165. Šis arguments nepārliecina.

166. Ne Regulas Nr. 17 14. panta 1.–3. punkts, ne vispārējais advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzības princips nekādā veidā nenorāda uz valsts tiesībām. Protams, Tiesa spriedumā lietā AM & S atsaucas uz dalībvalstu tiesību sistēmām. Tomēr Tiesa to dara ar jau minēto mērķi – neskatoties uz visām valsts noteikumu atšķirībām, izveidot Eiropas Savienības mērogā piemērojamus vienveidīgus advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzības standartus (125).

167. No Komisijas pārbaužu viedokļa konkurences tiesību pārkāpumu procedūrās ir absolūti nepieciešama šāda advokāta profesionālā noslēpuma vienveidīga interpretācija un piemērošana Eiropas Savienības mērogā.

168. Savienības tiesību vienveidīga piemērošana tiktu ierobežota, ja, lemjot par Eiropas Savienības iestāžu rīcības likumību, tiktu izmantotas valsts tiesību normas vai principi; šādas rīcības likumību – izskatāmajā lietā: Komisijas kā Eiropas konkurences iestādes kratīšanas pasākumu likumību – var vērtēt tikai atbilstoši Savienības tiesību normām (126). Izvirzot īpašus vērtēšanas kritērijus, kas ir atkarīgi no konkrētas dalībvalsts likumdošanas vai konstitucionālās sistēmas, tiktu ierobežota Savienības tiesību un iekšējā tirgus materiālā vienveidība un efektivitāte (127).

169. Atšķirības advokāta profesionālā noslēpuma saturā un piemērojamībā atkarībā no tā, kurā dalībvalstī Komisija veic pārbaudi, galu galā radītu juridisku sadrumstalotību, kas nav saderīga ar iekšējā tirgus principu. Komisijas iecelšanas par pārvalstisku konkurences iestādi mērķis bija piemērot visiem uzņēmumiem Eiropas Savienībā vienveidīgas konkurences tiesību normas un radīt tiem iekšējā tirgū vienādus konkurences nosacījumus (t.s. “level playing field”).

170. Par labu advokāta profesionālā noslēpuma nodrošināšanas apjoma autonomai interpretācijai liecina arī tā pamattiesību raksturs. Savienības tiesību piemērošanas jomā spēkā esošām pamattiesībām pēc satura jābūt vienādām visiem Eiropas Savienības pilsoņiem un uzņēmumiem, uz kuriem attiecas Savienības tiesības. Konkurences pārkāpumu procedūrās visiem uzņēmumiem, kuros Komisija veic pārbaudi, jābauda vienāda Eiropas Savienības pamattiesību aizsardzība attiecībā uz šo iestādi neatkarīgi no vietas, kur tiek veikta kratīšana.

171. Pretēji CCBE viedoklim, advokāta profesionālā noslēpuma saturu un piemērojamību konkurences tiesību procedūrās nevar ļaut noteikt dalībvalstīm, atsaucoties uz subsidiaritātes principu. Tas tādēļ, ka, pirmkārt, tiesības saistībā ar aizliegto vienošanos (Regula Nr. 17 vai Regula Nr. 1/2003) ir daļa no iekšējā tirgus darbībai nepieciešamajām konkurences tiesību normām, kuru pieņemšana ir ekskluzīvā Eiropas Savienības kompetencē (LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts); tādējādi šajā jomā subsidiaritātes princips nav piemērojams (LES 5. panta 3. punkts). Otrkārt, tiesību īstenošana, ko privātpersonai piešķir Līgums, – izskatāmajā lietā tā ir atsauce uz advokāta profesionālo noslēpumu – nevar būt atkarīga no subsidiaritātes apsvērumiem (128).

172. Komisijas kā Eiropas konkurences iestādes rīkotajās pārbaudēs valsts tiesības tiek piemērotas tikai tiktāl, ciktāl dalībvalstu iestādes tai sniedz savu palīdzību, it īpaši ja, izmantojot tiešu spēku, ir jāpārvar attiecīgo uzņēmumu pretestība (Regulas Nr. 17 14. panta 6. punkts vai Regulas Nr. 1/2003 20. panta 6. punkts). Turpretī to, kādus dokumentus un uzņēmējdarbības dokumentus Komisija drīkst pārbaudīt un kopēt kratīšanas laikā konkurences pārkāpumu procedūrā, nosaka vienīgi Savienības tiesību normas.

173. Tādējādi kopumā ir jānoraida apelācijas sūdzības iesniedzēju un lietas dalībnieku, kas lietā iestājās to prasījumu atbalstam, arguments, ka advokāta profesionālā noslēpuma saturs un piemērojamība ir atkarīgi no valsts tiesību normām.

b)      Par kompetences piešķiršanas principu

174. Apelācijas sūdzības iesniedzējas un daži to atbalstītāji, it īpaši ECLA, papildus atsaucas uz kompetences piešķiršanas principu. Tie apgalvo, ka Eiropas Savienības kompetencē neietilpst noteikt, kuru advokātu saziņu ar viņu klientiem aizsargā advokāta profesionālais noslēpums.

175. Saskaņā ar kompetences piešķiršanas principu Savienība darbojas tikai to kompetenču robežās, ko tai Līgumos piešķīrušas dalībvalstis, lai sasniegtu tajos paredzētos mērķus (LES 5. panta 2. punkta pirmais teikums, lasot to kopā ar 1. punkta pirmo teikumu, agrāk – EKL 5. panta 1. punkts) (129). Kompetence, kas Līgumos nav piešķirta Savienībai, paliek dalībvalstīm (LES 4. panta 1. punkts un 5. panta 2. punkta otrais teikums).

176. Apgalvojumam, ka Eiropas Savienības kompetencē neietilpst noteikt advokāta profesionālā noslēpuma piemērojamību attiecībā uz Komisijas pārbaudēm konkurences tiesību pārkāpumu procedūrās, nav nekāda pamata.

177. Regulas Nr. 17 14. pants, kas nosaka Komisijas izmeklēšanas pilnvaras konkurences tiesību pārkāpumu procedūrās, ir balstīts uz EK līguma 87. pantu (tagad – LESD 103. pants) (130). Turklāt, kā to tagad precizē LESD 3. panta 1. punkta b) apakšpunkts, tā ir Eiropas Savienības ekskluzīva kompetence.

178. Savukārt, kā jau iepriekš minēts, advokāta profesionālais noslēpums, kas ierobežo Komisijas izmeklēšanas pilnvaras (131), balstās uz vispārēju Savienības tiesību principu, kam piemīt pamattiesību raksturs (132). Pie Eiropas Savienības Tiesas, kurai jānodrošina, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā (LES 19. panta 1. punkta otrais teikums), īstenajiem pienākumiem pieder noteikt advokāta profesionālā noslēpuma saturu un piemērojamību.

179. Līdz ar to apelācijas sūdzības iesniedzēju un dažu viņu atbalstītāju arguments, kas balstīts uz Eiropas Savienības kompetences neesamību, ir jānoraida.

180. ECLA kopā ar pārējiem lietas dalībniekiem papildus apgalvo, ka valsts kompetence paredzēt tiesisko regulējumu advokāta profesijai ir aizskarta, ja Savienības tiesības nebalstās uz attiecīgo piemērojamo valsts tiesisko regulējumu, kas nosaka advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību saziņai ar uzņēmumu juristu.

181. Arī šis iebildums ir nepamatots. Nenoliedzami, pašreizējā Savienības tiesību normu attīstības stadijā dalībvalstis ir kompetentas reglamentēt praktizēšanu advokāta profesijā (133). Tomēr līdzīgi kā citās tiesību jomās (134), arī īstenojot kompetenci, tām jāievēro attiecīgie Savienības tiesību akti un jārespektē Eiropas Savienības kompetence (135).

182. Kā tikko minēts, Eiropas Savienības ekskluzīvajā kompetencē ir noteikt iekšējā tirgus darbībai nepieciešamās konkurences tiesību normas, kā arī Komisijas kā Eiropas konkurences iestādes izmeklēšanas pilnvaru saturu un robežas. Pēdējie no minētajiem pasākumiem ne pēc to priekšmeta, ne mērķa nav specifiski, profesijas reglamentējoši pasākumi. Tomēr tie netieši var ietekmēt attiecīgo uzņēmumu, kā arī to pilnvaroto advokātu darbību. Tomēr šādai ietekmei ir tikai vispārīgs raksturs, līdzīgi kā uzņēmumu un advokātu darba ikdienu var ietekmēt daudzi citi Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesiskie regulējumi dažādās tiesību jomās – iedomāsimies tikai nodokļu tiesības, krimināltiesības, tiesības bilanču sastādīšanas jomā un publisko iepirkumu tiesības. Tajā nav saskatāma iejaukšanās valsts kompetencē reglamentēt advokāta profesijas praktizēšanu.

183. Tādējādi uz kompetenču piešķiršanu balstītais arguments, ko ir minējuši dažādi lietas dalībnieki, kopumā ir nepamatots.

c)      Par vēl dažiem citiem argumentiem

184. Noslēgumā es pievērsīšos vēl diviem argumentiem, kas ir minēti saistībā ar pārsūdzēto Pirmās instances tiesas spriedumu.

185. Pirmkārt, ECLA argumentē, ka Savienības tiesību normas nedrīkst “atņemt” vai “padarīt neefektīvu” aizsardzību, ko advokāta profesionālais noslēpums saskaņā ar valsts tiesību normām piešķir saziņai ar uzņēmumu juristiem.

186. Šajā sakarā jānorāda, ka valsts tiesības šādu aizsardzību var piešķirt tikai savā piemērošanas jomā, tātad it īpaši saistībā ar pārbaudēm, ko konkurences pārkāpumu procedūrās veic valsts konkurences iestādes. Savienības tiesību normas šādās valsts procedūrās un kratīšanas pasākumos ne “atņem”, ne arī “padara neefektīvu” advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību, gluži pretēji, tas paliek spēkā bez ierobežojumiem. AM & S judikatūra attiecas tikai uz konkurences procedūrām un pārbaudēm, ko veic Komisija; tā neskar tiesību normas, kas ir piemērojamas valsts procedūrās.

187. Kopumā no tā dabiski izriet, ka vairāku līmeņu sistēmās, kā tas Eiropas Savienībā ir vietējā, reģionālā, valsts un pārvalstiskā līmenī, var būt atšķirīga satura tiesiskie regulējumi, kuru piemērošanas jomas tomēr atšķiras. Juridiskās situācijas Eiropas Savienības un valsts līmenī saskaņošanai, kā jau iepriekš minēts, jābūt Eiropas Savienības likumdevēja prerogatīvai (136).

188. Otrkārt, ACCE apgalvo, ka Savienības tiesību normām advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzība ir jāpaplašina, attiecinot to pat uz saziņu ar uzņēmumu juristiem, kas ir trešo valstu advokātu kolēģiju locekļi.

189. Šī pārmērīgā prasība ir jānoraida. Pat ja – pretēji manis ierosinātajam risinājumam – advokāta profesionālo noslēpumu attiecinātu uz uzņēmumu vai uzņēmumu grupu saziņu ar uzņēmumu juristiem, kas ir advokātu kolēģijas locekļi Eiropas Ekonomikas zonas valstīs, nekādā gadījumā nebūtu pamatota advokāta profesionālā noslēpuma attiecināšana vēl arī uz advokātiem no trešām valstīm.

190. Tas tādēļ, ka trešo valstu gadījumā, citādāk nekā starp dalībvalstīm, principā neeksistē pietiekams pamats, lai savstarpēji atzītu advokātu diplomus un profesionālās saistības, kas advokātiem jāievēro, praktizējot savā profesijā. Dažos gadījumos nemaz nevarēs garantēt, ka attiecīgajā trešā valstī ir pietiekami nostiprinātas tiesiskuma tradīcijas, kas ļauj advokātiem praktizēt savā profesijā, baudot atbilstošu neatkarību, lai viņi varētu pildīt savu tiesas sadarbības partnera lomu. Komisijas vai Eiropas Savienības tiesu uzdevumos neietilpst, patērējot lielus resursus, analizēt to katrā individuālā gadījumā, izmantojot attiecīgajā trešā valstī piemērojamās tiesību normas un paražas, it īpaši tādēļ, ka ne visos gadījumos ir garantēta efektīva administratīvā sadarbība ar trešo valstu iestādēm.

d)      Starpsecinājumi

191. Tādējādi arī trešais apelācijas pamats nav pamatots.

4)      Kopsavilkums

192. Ņemot vērā, ka neviens no Akzo un Akcros izvirzītajiem apelācijas pamatiem, kā arī neviens no argumentiem, ko minējušas personas, kas iestājušās lietā, nav pamatots, apelācijas sūdzība jānoraida kopumā.

193. Ja tomēr Tiesa secinātu, ka advokāta profesionālais noslēpums aizsargā uzņēmumu vai uzņēmumu grupu saziņu ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem, tai lieta pēc pārsūdzētā sprieduma atcelšanas būtu jānodod atpakaļ Vispārējai tiesai faktu tālākai noskaidrošanai (Tiesas Statūtu 61. pants). Proti, šādā gadījumā vēl būtu jākonstatē, vai abas elektroniskā pasta vēstules, par kurām ir strīds, pēc būtības un konteksta kalpo tiesību uz aizstāvību īstenošanai.

V –    Par tiesāšanās izdevumiem

194. Ja atbilstoši manam priekšlikumam izskatāmajā lietā apelācija tiek noraidīta, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem (Reglamenta 122. panta 1. punkts), turklāt precīza kārtība izriet no Reglamenta 69. panta, lasot to kopsakarā ar 118. pantu.

195. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punkta pirmajai daļai saistībā ar 118. pantu lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 69. panta 2. punkta otrajai daļai, ja spriedums ir nelabvēlīgs vairākiem lietas dalībniekiem, Tiesa lemj par tiesāšanās izdevumu sadali. Tā kā Komisija ir prasījusi piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus un apelācijas sūdzības iesniedzējām spriedums nav labvēlīgs, tiesāšanās izdevumus ir jāpiespriež atlīdzināt apelācijas sūdzības iesniedzējām. Tām tie ir jāatlīdzina solidāri, jo apelācijas sūdzību tās ir iesniegušas kopā (137).

196. Savukārt Īrija, Nīderlandes Karaliste, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotā Karaliste kā dalībvalstis, kas iestājušās lietā, saskaņā ar Reglamenta 69. panta 4. punkta pirmo daļu sedz savus tiesāšanās izdevumus pašas.

197. Atbilstīgi piemērojot Reglamenta 69. panta 4. punkta trešo daļu, arī pārējiem lietas dalībniekiem, kas iestājušies lietā, var piespriest segt savus tiesāšanās izdevumus pašiem (138). Ņemot vērā, ka CCBE, ARNOVA, ECLA, ACCE un IBA iestājās lietā Akzo un Akcros iesniegtās apelācijas atbalstam un spriedums tām nav labvēlīgs, šķiet atbilstīgi – atkāpjoties no 195. punktā minētā – piespriest tām segt savus tiesāšanās izdevumus pašām.

VI – Secinājumi

198. Pamatojoties uz iepriekš minētajiem apsvērumiem, ierosinu Tiesai nolemt šādi:

1)      apelācijas sūdzību noraidīt;

2)      piespriest Īrijai, Nīderlandes Karalistei, kā arī Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajai Karalistei segt savus tiesāšanās izdevumus pašām;

3)      piespriest Conseil des barreaux européens, Algemene Raad van de Nederlandse Orde van Advocaten, European Company Lawyers Association, American Corporate Counsel Association (European Chapter) un International Bar Association segt savus tiesāšanās izdevumus pašām;

4)      piespriest Akzo Nobel Chemicals Ltd. un Akcros Chemicals Ltd. kā solidārām atbildētājām atlīdzināt pārējos tiesāšanās izdevumus.

1 – Oriģinālvaloda – vācu.

2 – Tiesvedības valodā – “legal professional privilege”.

3 – Ar uzņēmuma juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekli es šeit un turpmāk domāju juristu, kurš ir kāda uzņēmuma vai uzņēmumu grupas juridiskās nodaļas darbinieks un vienlaicīgi saskaņā ar spēkā esošām valsts tiesību normām ir advokātu kolēģijas loceklis.

4 – Nozares speciālisti šai lietai ir pievērsuši lielu uzmanību (skat. daudzo publikāciju vidū: Gray, M., “The Akzo Nobel Judgment of the Court of First Instance”, Irish Journal of European Law, Nr. 14, 2007, 229.–242. lpp.; Prieto, C., “Pouvoirs de vérification de la Commission et protection de la confidentialité des communications entre avocats et clients”, La semaine juridique – édition générale, 2007, II‑10201, 35.–37. lpp.; Cheynel, B., “Heurs et malheurs du ‘legal privilege’ devant les juridictions communautaires”, Revue Lamy de la Concurrence – Droit, Économie, Régulation, 2008, Nr. 14, 89.–93. lpp.; Mykolaitis, D., “Developments of Legal Professional Privilege under the Akzo/Akcros Judgment”, International Trade Law and Regulation, 2008, 1.–6. lpp.; Weiß, W., “Neues zum legal professional privilege”, Europarecht, 2008, 546.–557. lpp.). Šķiet, ka dažviet prieks par gaidāmo augstākās tiesu instances nolēmumu ir bijis tik liels, ka literatūrā jau pagājušajā gadā ir ticis apspriests iespējamais Tiesas spriedums (Brüssow, R. Das Anwaltsprivileg des Syndikus im Wirtschaftsstrafverfahren. No: Arbeitsgemeinschaft Strafrecht des Deutschen Anwaltvereins [red.], Strafverteidigung im Rechtsstaat. Bādenbādene, 2009, 91.–106. lpp.; šajā ziņā skat. arī Huff, M., “Recht und Spiel”, No: Frankfurter Allgemeine Zeitung, Nr. 183, 2009. gada 10. augusts, 28. lpp.).

5 – Padomes 2002. gada 16. decembra Regula (EK) Nr. 1/2003 par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti Līguma 81. un 82. pantā (OV 2003, L 1, 1. lpp.).

6 – Turpmāk tekstā – “apelācijas sūdzības iesniedzējas”.

7 – 2007. gada 17. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑125/03 un T‑253/03 Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (Krājums, II‑3523. lpp.).

8 – Padomes 1962. gada 6. februāra Regula Nr. 17. Pirmā regula par Līguma 85. un 86. panta īstenošanu (OV 1962, 13, 204. lpp.).

9 – Par Regulas Nr. 17 aizstāšanu ar Regulu Nr. 1/2003 skat. Regulas Nr. 1/2003 43. panta 1. punktu, lasot to kopā ar 45. pantu.

10 – Šajā ziņā un tālāk skat. pārsūdzētā sprieduma 1.–14. punktu.

11 – Komisijas 2003. gada 30. janvāra Lēmums C(2003) 85/4, ko groza Komisijas 2003. gada 10. februāra Lēmums C(2003) 559/4.

12 – Apvienotās Karalistes konkurences iestāde.

13 – Pārbaude notika konkurences pārkāpumu procedūras COMP/38.589 par sintētiskajiem piemaisījumiem, it īpaši siltuma stabilizatoriem, ietvaros; šajā ziņā papildus skat. Komisijas 2003. gada 14. februārī publicētos datus (MEMO/03/33).

14 – C(2003) 1533, galīgā redakcija.

15 – Skat. šo secinājumu 7. punktu.

16 – Skat. šo secinājumu 16. punktu.

17 – Pirmās instances tiesas priekšsēdētāja 2003. gada 30. oktobra rīkojums apvienotajās lietās T‑125/03 R un T‑253/03 R Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija (Recueil, II‑4771. lpp.).

18 – Tiesas priekšsēdētāja 2004. gada 27. septembra rīkojums lietā C‑7/04 P[R] Komisija/Akzo un Akcros (Krājums, I‑8739. lpp.).

19 – Sākotnēji pa faksu nosūtītais apelācijas sūdzības oriģināls Tiesas kancelejā tika iesniegts 2007. gada 8. decembrī.

20 – Pirmās instances tiesas piektās palātas priekšsēdētāja 2003. gada 4. novembra un 2004. gada 10. marta rīkojumi, kā arī Pirmās instances tiesas pirmās palātas priekšsēdētāja 2007. gada 26. februāra rīkojums.

21 – Tiesas priekšsēdētāja 2008. gada 8. jūlija rīkojums lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c.

22 – Skat. sešus Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 5. februāra rīkojumus lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c., kā arī – par jauno LSEW lūgumu – Tiesas priekšsēdētāja 2009. gada 17. novembra rīkojumu lietā C‑550/07 P Akzo Nobel Chemicals un Akcros Chemicals/Komisija u.c.

23 – Pirmās instances tiesas (piektā palāta) 2004. gada 28. maija rīkojumi.

24 – Konkurences tiesību pārkāpumu procedūra COMP/38.589 – “siltuma stabilizatori”; šajā ziņā skat. Komisijas 2009. gada 11. novembra paziņojumu presei (IP/09/1695).

25 – Par prasību ņemt vērā interesi celt prasību apelācijas tiesvedībā skat. 1995. gada 19. oktobra spriedumu lietā C‑19/93 P Rendo u.c./Komisija (Recueil, I‑3319. lpp., 13. punkts) un manus 2007. gada 13. decembra secinājumus, kas sniegti lietā C‑413/06 P Bertelsmann & Sony/Impala (Krājums, I‑4951. lpp., 74. punkts).

26 – Iepriekš 25. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Rendo u.c./Komisija, 13. punkts; 2000. gada 13. jūlija spriedums lietā C‑174/99 P Parlaments/Richard (Recueil, I‑6189. lpp., 33. punkts), 2002. gada 25. jūlija spriedums lietā C‑50/00 P Unión de Pequeños Agricultores/Padome (Recueil, I‑6677. lpp., 21. punkts), 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā C‑277/01 P Parlaments/Samper (Recueil, I‑3019. lpp., 28. punkts), 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., 33. punkts) un 2009. gada 17. septembra spriedums lietā C‑519/07 P Komisija/Koninklijke Friesland Campina (Krājums, I‑0000. lpp., 63. punkts).

27 – Šajā ziņā skat. 1993. gada 24. marta spriedumu lietā C‑313/90 CIRFS u.c./Komisija (Recueil, I‑1125. lpp., 30. un 31. punkts).

28 – Ja Komisijas ierēdņi ir iepazinušies ar dokumenta saturu, pamattiesību aizskārums turpinās arī pēc šī dokumenta atgriešanas vai iznīcināšanas. Arī interese celt prasību turpina pastāvēt.

29 – 1986. gada 15. maija spriedums lietā 222/84 Johnston (Recueil, 1651. lpp., 18. un 19. punkts), iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Unión de Pequeños Agricultores/Padome, 39. punkts; 2007. gada 13. marta spriedums lietā C‑432/05 Unibet (Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts) un 2008. gada 3. septembra spriedums apvienotajās lietās C‑402/05 P un C‑415/05 P Kadi un Al Barakaat International Foundation/Padome un Komisija (Krājums, I‑6351. lpp., 335. punkts).

30 – Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (“ECPAK”, parakstīta 1950. gada 4. novembrī Romā). Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru ECPAK ir īpaša nozīme, lai konstatētu pamattiesību standartus, kas jāievēro Eiropas Savienībai; skat. starp daudziem spriedumiem Tiesas 2007. gada 26. jūnija spriedumu lietā C‑305/05 Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c. (Krājums, I‑5305. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra); skat. arī LES 6. panta 3. punktu.

31 – Eiropas Savienības Pamattiesību harta tika oficiāli proklamēta pirmo reizi 2000. gada 7. decembrī Nicā (OV 2000, C 364, 1. lpp.) un otrreiz – 2007. gada 12. decembrī Strasbūrā (OV 2007, C 303, 1. lpp.).

32 – Tāds uzskats tika pausts jau 1982. gada 18. maija spriedumā lietā 155/79 AM & S/Komisija (turpmāk tekstā – “AM & S”, Recueil, 1575. lpp., it īpaši 18. punkts). Skat. turklāt ģenerāladvokāta Ležē [Léger] 2001. gada 10. jūlija secinājumus lietā C‑309/99 Wouters u.c. (2002. gada 19. februāra spriedums, Recueil, I‑1577. lpp., 182. punkts) un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru [Poiares Maduro] 2006. gada 14. decembra secinājumus, kas sniegti iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētajā lietā Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., 39. punkts. Papildus skat. Pirmās instances tiesas 1990. gada 4. aprīļa rīkojumu lietā T‑30/89 Hilti/Komisija (Recueil, II‑163. lpp., 13. un 14. punkts).

33 – Tas attiecas uz Apvienoto Karalisti un Īriju, kuru tiesību sistēmas raksturo “Common Law”.

34 – Konstitucionāli advokāta profesionālais noslēpums ir nostiprināts it īpaši Bulgārijā (Bulgārijas Konstitūcijas 30. panta 5. punkts) un Spānijā (Spānijas Konstitūcijas 24. panta 2. punkts); turklāt advokāta profesionālo noslēpumu, citu starpā, arī Itālijā, Portugālē un Rumānijā, reglamentē konstitucionālās normas, kā arī Zviedrijā – likuma normas, kurām ir konstitucionāls statuss.

35 – Protams, Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā parasti atsaucas uz ECPAK 8. pantu; šajā ziņā skat., piemēram, 1992. gada 25. marta spriedumu lietā Campbell pret Apvienoto Karalisti (prasība Nr. 13590/88, A sērija, Nr. 233), 1992. gada 16. decembra spriedumu lietā Niemietz pret Vāciju (prasība Nr. 13710/88, A sērija, Nr. 251‑B), 2000. gada 20. septembra spriedumu lietā Foxley pret Apvienoto Karalisti (prasība Nr. 33274/96), 2007. gada 7. jūnija spriedumu lietā Smirnov pret Krieviju (prasība Nr. 71362/01) un 2008. gada 24. jūlija spriedumu lietā André u.c. pret Franciju (prasība Nr. 18603/03). Tomēr līdz šim tiek veidots kopsakars arī ar ECPAK 6. pantu (skat., piemēram, spriedumu lietā Niemietz pret Vāciju, 37. punkts, un spriedumu lietā Foxley pret Apvienoto Karalisti, 50. punkts).

36 – Lai gan brīdī, kad tika pieņemti apstrīdētie Komisijas lēmumi, Pamattiesību hartai vēl nebija ar primārām tiesībām salīdzināma saistoša tiesiskā spēka, tomēr tajā kā tiesību doktrīnas avotā jau toreiz bija atrodamas norādes par Savienības tiesībās garantētajām pamattiesībām (skat. starp daudziem spriedumiem 2007. gada 13. marta spriedumu lietā C‑432/05 Unibet, Krājums, I‑2271. lpp., 37. punkts, un 2006. gada 27. jūnija spriedumu lietā C‑540/03 Parlaments/Padome, Krājums, I‑5769. lpp., 38. punkts, kā arī manu 2005. gada 8. septembra secinājumu, kas sniegti pēdējā no minētajām lietām, 108. punktu).

37 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 20. un 23. punkts; tādā pašā nozīmē skat. iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā André u.c. pret Franciju, 41. punkts.

38 – Vācu valodā plašāk tiek lietots advokāta kā “tiesu sistēmai piederošas personas” apzīmējums; tomēr, ciktāl tam ir nozīme šajā kontekstā, šis aprīmējums pēc būtības neatšķiras no “tiesas sadarbības partnera” jēdziena, ko Tiesa ir lietojusi spriedumā lietā AM & S.

39 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 20., 23. un 24. punkts; līdzīgi skat. iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minēto Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu lietā Niemietz pret Vāciju, 37. punkts.

40 – Iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minētais spriedums Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., 32. punkts.

41 – Komisijas pārbaudes pilnvaras Eiropas koncentrāciju kontrolē, kas noteiktas Padomes 2004. gada 20. janvāra Regulas (EK) Nr. 139/2004 par kontroli pār uzņēmumu koncentrāciju (EK Apvienošanās regula, OV L 24, 1. lpp.) 13. pantā, ir līdzīgas tām, kas ir paredzētas Regulas Nr. 1/2003 20. pantā, un ir tikai nedaudz šaurākas.

42 – Minēts iepriekš 32. zemsvītras piezīmē.

43 – Ar to es domāju apelācijas sūdzības 10.–43. punktu.

44 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 21. un 22. punkts.

45 – Ciktāl Komisija izskatāmajā lietā apšauba saikni ar tiesībām uz aizstāvību, tā to dara tikai saistībā ar apelācijas sūdzības iesniedzēju interesi celt prasību, šajā ziņā skat. šo secinājumu 33.–45. punktu.

46 – Vēl tālejošāka šķiet Īrijas vēlme attiecināt advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību pat uz tādiem uzņēmumu juristiem, kuru “neatkarību” garantē tikai darba tiesību noteikumi (iestāšanās raksta 12. punkts).

47 – Vācu valodā – “Rechtsanwalt im Dienstverhältnis” [advokāts, kurš nodarbināts uz darba līguma pamata] vai Syndikusanwalt [uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis].

48 – Apzīmējums “Cohen advocaat” attiecas uz ekspertu grupas, kas tika izveidota pirms Nīderlandes advokatūras profesionālo uzvedības normu reformas, priekšsēdētāju.

49 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 21. un 27. punkts.

50 – Ģenerāladvokāta sera Gordona Slinna 1982. gada 26. janvāra secinājumi iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētajā lietā AM & S, 1655. lpp.

51 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 24. punkts.

52 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 21. un 27. punkts.

53 – Skat. arī iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Ležē secinājumus lietā Wouters u.c., 181. punkts: “[Advokāta neatkarība] iespaido arī klientu, kurš nedrīkst kļūt par darba devēju savam advokātam.”

54 – Pārsūdzētā sprieduma 168. punkts.

55 – Tie ir t.s. professioneel statuut voor de advocaat in dienstbetrekking (advokāta, kurš nodarbināts uz darba līguma pamata, profesionālo darbību reglamentējošie noteikumi).

56 – Šīs diskusijas pamatā bija lietas dalībnieku atšķirīgie viedokļi par uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu un ārējo advokātu darbības “stimulu struktūru” (“incentive structure”).

57 – Tas ir īpaši raksturīgi Vācijai. Saskaņā ar informāciju, kas Tiesai tika darīta zināma tiesas sēdes laikā, arī Nīderlandē advocaat in dienstbetrekking ir atļauts slēgt vienošanās ar ārējiem klientiem.

58 – Citādāk ir tikai gadījumā, ja uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis papildus savam darbam uzņēmuma vai uzņēmumu grupas juridiskajā dienestā vēl arī slēdz ārējas vienošanās ar klientiem, kuri nav saistīti ar viņa darba devēju. Viņa komunikāciju ar šādiem ārējiem klientiem aizsargā advokāta profesionālais noslēpums, jo uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis ir neatkarīgs no viņiem.

59 – Apelācijas sūdzības 44.–48. punkts.

60 – 2005. gada 20. oktobra spriedums lietā C‑334/03 Komisija/Portugāle (Krājums, I‑8911. lpp., 24. punkts) un 2006. gada 12. septembra spriedums lietā C‑300/04 Eman un Sevinger (Krājums, I‑8055. lpp., 57. punkts); līdzīgi jau 1977. gada 19. oktobra spriedums apvienotajās lietās 117/76 un 16/77 Ruckdeschel u.c. (Recueil, 1753. lpp., 7. punkts), 1987. gada 12. marta spriedums lietā 215/85 Raiffeisen Hauptgenossenschaft (Recueil, 1279. lpp., 23. punkts) un 1998. gada 19. novembra spriedums lietā C‑85/97 SFI (Recueil, I‑7447. lpp., 30. punkts).

61 – ECPAK 12. papildprotokols tika sagatavots parakstīšanai Romā 2000. gada 4. novembrī un stājās spēkā 2005. gada 1. aprīlī. Līdz šim to nav parakstījušas visas Eiropas Savienības dalībvalstis un tikai dažas dalībvalstis (Spānija, Luksemburga, Nīderlande, Rumānija, Kipra un Somija) ir to ratificējušas; šajā ziņā skat. Eiropas Padomes tīmekļa vietnē publicēto stāvokli ratifikācijā < http://conventions.coe.int > (pēdējo reizi apskatīta 2010. gada 21. februārī). Šī nelielā dalība mazina protokola nozīmi izskatāmās lietas atrisinājumā.

62 – 2006. gada 10. janvāra spriedums lietā C‑344/04 IATA un ELFAA (Krājums, I‑403. lpp., 95. punkts), 2007. gada 3. maija spriedums lietā C‑303/05 Advocaten voor de Wereld (Krājums, I‑3633. lpp., 56. punkts), 2008. gada 16. decembra spriedums lietā C‑127/07 Arcelor Atlantique et Lorraine u.c., saukts “Arcelor” (Krājums, I‑9895. lpp., 23. punkts) un 2009. gada 7. jūlija spriedums lietā C‑558/07 S.P.C.M. u.c. (Krājums, I‑0000. lpp., 74. punkts).

63 – Šajā ziņā skat. iepriekš 62. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Arcelor, 26. punkts.

64 – Skat. šo secinājumu 48. un 49. punktu.

65 – Skat. apsvērumus par pirmā apelācijas pamata pirmo daļu, it īpaši šo secinājumu 61.–72. punktu.

66 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 18. punkts.

67 – Šajā ziņā skat. vēlreiz apsvērumus par pirmā apelācijas pamata pirmo daļu, it īpaši šo secinājumu 66.–71. punktu.

68 – Oriģinālvalodā – “[t]here is no uniform answer to the question of privilege of in‑house lawyers in all Member States” (ECLA iebildumu raksta 52. punkts).

69 – Oriģinālvalodā – “lack of uniform tendency at national level” (Akzo un Akcros apelācijas sūdzības 52. punkts).

70 – Pārsūdzētā sprieduma 170. punkts, lasot to kopā ar 177. punktu.

71 – Šajā ziņā skat. EKL 220. panta 1. punktu un EEK līguma 164. pantu.

72 – Piemēram, par labvēlīgu administratīvu aktu atcelšanu – 1957. gada 12. jūlija spriedums apvienotajās lietās 7/56 un no 3/57 līdz 7/57 Algera u.c./Gemeinsame Versammlung der EGKS, saukts “Algera” (Recueil, 81., 114. lpp.), un par pamattiesību aizsardzību Savienības mērogā – 1970. gada 17. decembra spriedums lietā 11/70 Internationale Handelsgesellschaft (Recueil, 1125. lpp., 4. punkts).

73 – Skat., piemēram, iepriekš 72. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Internationale Handelsgesellschaft, 4. punkts; 1974. gada 14. maija spriedumu lietā 4/73 Nold/Komisija (Recueil, 491. lpp., 13. punkts), 1979. gada 13. decembra spriedumu lietā 44/79 Hauer (Recueil, 3727. lpp., 15. punkts), 1989. gada 21. septembra spriedumu apvienotajās lietās 46/87 un 227/88 Hoechst/Komisija (Recueil, 2859. lpp., 13. punkts), 2005. gada 3. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑387/02, C‑391/02 un C‑403/02 Berlusconi u.c. (Krājums, I‑3565. lpp., 68. un 69. punkts), 62. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Advocaten voor de Wereld, 45. punkts, un 2010. gada 19. janvāra spriedumu lietā C‑555/07 Kücükdeveci (Krājums, I‑0000. lpp., 20. punkts).

74 – Skat., piemēram, iepriekš 72. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu apvienotajās lietās Algera, 116. lpp.; iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā AM & S, 18.–21. punkts, un 2008. gada 9. septembra spriedumu apvienotajās lietās C‑120/06 P un C‑121/06 P FIAMM un FIAMMTechnologies/Padome un Komisija, sauktu “FIAMM” (Krājums, I‑6513. lpp., 170., 171. un 176. punkts).

75 – Šajā ziņā skat., piemēram, iepriekš 72. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Internationale Handelsgesellschaft, 4. punkts, kā arī ģenerāladvokāta Roimera [Roemer] 1971. gada 13. jūlija secinājumus lietā 5/71 Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome (Recueil, 975., 991. lpp.) un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru 2008. gada 20. februāra secinājumus iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minētajās apvienotajās lietās FIAMM, 55. un 56. punkts.

76 – Šajā ziņā skat. iepriekš 75. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Roimera secinājumus lietā Zuckerfabrik Schöppenstedt/Padome, 991. lpp., un ģenerāladvokāta Pojareša Maduru secinājumus iepriekš 74. zemsvītras piezīmē minētajās apvienotajās lietās FIAMM, 55. un 56. punkts.

77 – 2005. gada 22. novembra spriedums lietā C‑144/04 Mangold (Krājums, I‑9981. lpp., 75. punkts) un iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Kücükdeveci, 21. punkts.

78 – Diskriminācijas vecuma dēļ aizliegums it īpaši ir nostiprināts Somijas Konstitūcijas 6. pantā un – īpaši attiecībā uz nodarbinātību – Portugāles Konstitūcijas 59. panta 1. punktā.

79 – Padomes 2000. gada 27. novembra Direktīva 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju (OV L 303, 16. lpp.); šajā ziņā skat. iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Kücükdeveci, 21. punkts.

80 – Tagad arī skaidri iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Kücükdeveci, 22. punkts.

81 – Būtiska nozīme šajā sakarā ir Pirmās instances tiesas 1991. gada 17. decembra spriedumam lietā T‑7/89 Hercules Chemicals/Komisija (Recueil, II‑1711. lpp., 54. punkts), 1992. gada 18. decembra spriedumam apvienotajās lietās no T‑10/92 līdz T‑12/92 un T‑15/92 Cimenteries CBR u.c./Komisija (Recueil, II‑2667. lpp., 38. punkts) un 1993. gada 1. aprīļa spriedumam lietā T‑65/89 BPB Industries un British Gypsum/Komisija (Recueil, II‑389. lpp., 29. un 30. punkts), pēdējais no tiem apstiprināts ar Tiesas 1995. gada 6. aprīļa spriedumu lietā C‑310/93 P BPB Industries un British Gypsum/Komisija (Krājums, I‑865. lpp.).

82 – Kā tika paskaidrots tiesas sēdē, Komisijai Regulas Nr. 17 14. panta vai Regulas Nr. 1/2003 20. un 21. panta kontekstā nav pilnvaru izmantot tiešu spēku.

83 – Tas it īpaši attiecas uz Bulgāriju, Čehijas Republiku, Igauniju, Grieķiju, Franciju, Itāliju, Kipru, Luksemburgu, Ungāriju, Austriju, Rumāniju, Slovēniju, Slovākijas Republiku, Somiju un Zviedriju. Īpaši par juridisko situāciju Kiprā vēl jānorāda, ka practising advocates (praktizējošie advokāti) var būt kāda uzņēmuma board of directors locekļi, tomēr viņi nedrīkst būt nodarbināti kā šī uzņēmuma employees (darbinieki) vai managing directors (rīkotājdirektori).

84 – Vācijas tiesību normas gan ļauj uzņēmumu juristiem būt advokātu kolēģijas locekļiem (t.s. “Syndikusanwälte”), tomēr nepiešķir advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzību uzņēmuma iekšējai komunikācijai ar to darba devēju. Un otrādi, šķiet, ka, neskatoties uz liegto iespēju būt par advokātu kolēģijas locekļiem, Grieķijā uzņēmumu juristiem noteiktos apstākļos ir piešķirtas salīdzinoši plašas profesionālā noslēpuma iespējas.

85 – Šai grupai var pieskaitīt Dāniju, Spāniju, Latviju, Lietuvu, Maltu un Rumāniju. Turklāt pašreiz ārkārtīgi neskaidra ir juridiskā situācija Beļģijā. Kopš 2000. gada Beļģijā ir spēkā īpašas tiesību normas par juristes d’entreprise (uzņēmumu juristu) profesiju, kuras pārstāvji ir pakļauti noteiktām profesionālām saistībām, ja tie ir reģistrēti Institut des juristes d’entreprise (IJE – Uzņēmumu juristu kolēģijā). Tomēr šķiet, ka Beļģijas juristes d’entreprise profesionālais noslēpums – it īpaši ņemot vērā, ka 2000. gada 1. marta likuma 5. pantā nav norādes uz Beļģijas Code pénal (Kriminālkodekss) 458. pantu – nav tik plaši piemērojams kā avocats (advokātu) profesionālais noslēpums, un turklāt šķiet, ka Beļģijas konkurences iestāde (Auditoriat du Conseil de la concurrence) to pašreiz neatzīst uzņēmuma iekšējās saziņas ar uzņēmuma juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem aizsardzības izpratnē (šajā ziņā skat. Marchandise, P. un Sabbe, S., “Akzo ‘op zijn Belgisch’: de renaissance van het surrealisme?”, TBM‑RCB, 2009, 54. lpp.; Cattaruzza, J., “Reactie IBJ op het gewijzigd standpunt van het Auditoriaat inzake vertrouwelijkheid adviezen bedrijfsjurist”, TBM‑RCB, 2008, 42. lpp.); jautājums gaida, kad Beļģijas judikatūra to noskaidros.

86 – Šķiet, ka tas attiecas uz Somiju un Slovēniju. Arī Beļģijā tās konkurences iestādes (skat. iepriekš 85. zemsvītras piezīmi) pašreizējo viedokli izskaidro orientēšanās uz Savienības tiesu judikatūru, konkrēti – uz šajā lietā pārsūdzēto Pirmās instances tiesas spriedumu apvienotajās lietās T‑125/03 un T‑253/03.

87 – Tas attiecas uz Apvienoto Karalisti un Īriju, bet ne Kipru (skat. iepriekš 83. zemsvītras piezīmi); šķiet, ka Maltā juridiskā situācija ir neskaidra. Papildus jānorāda, ka dažās anglosakšu trešās valstīs, konkrēti – Amerikas Savienotajās Valstīs, advokāta profesionālā noslēpuma aizsardzība noteiktos apstākļos arī tiek attiecināta uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem (šajā ziņā skat. kā būtiskāko ASV Augstākās tiesas 1981. gada 13. janvāra spriedumu lietā Upjohn pret Savienotajām Valstīm, 449 U.S. 383 [1981]; skat. arī Walkowiak, V. S., “Attorney-client privilege in civil litigation”, American Bar Association, Ilinoisa, 2008, 7. lpp.). Tomēr šķiet, ka tā nav neapstrīdama tendence anglosakšu tiesību telpā; piemēram, izskatās, ka, neraugoties uz principiālu “legal professional privilege for in-house counsel” atzīšanu, Austrālijas Federālā tiesa atkal pastiprināti apšauba uzņēmumu juristu – profesionālās advokātu kolēģijas locekļu neatkarību (skat. Federal Court of Australia 2007. gada 12. septembra rīkojumu lietā Telstra pret Minister for Communications, Information Technology and the Arts [No 2] [2007] FCA 1445, un 2007. gada 13. decembra rīkojumu lietā Rich pret Harrington [2007] FCA 1987).

88 – Papildus Nīderlandei tas it īpaši attiecas uz Grieķiju, Portugāli un Poliju. Attiecībā uz Poliju jānorāda, ka Polijas tiesībās ir noteikta īpaša radcowie prawni (juriskonsulta) profesija, kuras pārstāvji ir pakļauti līdzīgām profesionālajām saistībām kā adwokaci (advokāti); attiecībā uz uzņēmumu juristiem – profesionālās advokātu kolēģijas locekļiem, kuri strādā kā algoti darbinieki, ir piemērojams profesionālais noslēpums, kas ir līdzīgs advokāta profesionālajam noslēpumam.

89 – Skat. it īpaši Nīderlandi un Poliju. Beļģijā spēkā esošo juridisko situāciju arī nosaka nesen pieņemts likums, tomēr, kā jau iepriekš minēts, tā pašlaik ir neskaidra (skat. iepriekš 85. punktu). Francijā notiek diskusijas par “réforme des professions du droit” (juridisko profesiju reformu) (šajā ziņā skat. citu starpā t.s. Darrois komisijas ziņojumu, kas 2009. gada 8. aprīlī tika iesniegts Francijas prezidentam), tomēr, cik zināms, tas līdz šim nav atspoguļojies kā izmaiņas spēkā esošajā juridiskajā situācijā saistībā ar advokāta profesionālo noslēpumu un pat ne likumprojektā šajā konkrētajā jautājumā. Katrā ziņā 2010. gada martā iesniegtais Likumprojekts Nr. 2383 par juridisko profesiju modernizāciju (projet de loi de modernisation des professions judiciaires et juridiques réglementées) skar tikai atsevišķus šīs reformas aspektus un neattiecas uz advokāta profesionālo noslēpumu.

90 – Attiecībā uz Regulu Nr. 1/2003 skat. Parlamenta dokumentu A5‑0229/2001, galīgā redakcija (Evansa [Evans] ziņojums), ar grozījumiem Nr. 10 par Komisijas priekšlikuma regulai COM(2000) 582, galīgā redakcija, 14. panta 3. punktu; attiecībā uz Regulu Nr. 139/2004 skat. Parlamenta dokumentu A5‑0257/2003, galīgā redakcija (Della Vedova [Della Vedova] ziņojums), ar grozījumiem Nr. 5 par preambulas 34. apsvērumu, kā arī grozījumiem Nr. 25 par Komisijas priekšlikuma regulai COM(2002) 711, galīgā redakcija, 13. panta 1. punktu.

91 – Regulas Nr. 1/2003 gadījumā jau Parlaments kā kopums neņēma vērā no tā pārstāvjiem nākušos grozījumus. Regulas Nr. 139/2004 gadījumā Parlaments gan atbalstīja grozījumus, tomēr Padome tos neiekļāva Regulā.

92 – Tiesvedības valodā – “policy considerations”.

93 – Eiropas Parlamenta un Padomes 1998. gada 16. februāra Direktīva 98/5/EK par pasākumiem, lai atvieglotu advokāta profesijas pastāvīgu praktizēšanu dalībvalstī, kas nav tā dalībvalsts, kurā iegūta kvalifikācija (OV L 77, 36. lpp.).

94 – Skat. it īpaši 2. un 6. pantu Padomes 1977. gada 22. marta Direktīvā 77/249/EEK par pasākumiem, kas palīdz advokātiem sekmīgi īstenot brīvību sniegt pakalpojumus (OV L 78, 17. lpp.).

95 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 26. punkts.

96 – Eiropas Parlamenta un Padomes 2005. gada 26. oktobra Direktīvas 2005/60/EK par to, lai nepieļautu finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanai un teroristu finansēšanai (OV L 309, 15. lpp.), 23. panta 2. punkts, lasot to kopā ar 2. panta 1. punkta trešās daļas b) apakšpunktu; tādā pašā nozīmē jau Padomes 1991. gada 10. jūnija Direktīvas 91/308/EEK par to, kā novērst finanšu sistēmas izmantošanu nelikumīgi iegūtas naudas legalizēšanai (OV L 166, 77. lpp.), 6. panta 3. punkta 2. apakšpunkts, lasot to kopā ar 2.a panta 5. punktu, ko groza Direktīva 2001/97/EK (OV L 344, 76. lpp.); šajā ziņā skat. arī iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c.

97 – Direktīvas 2005/60 preambulas 19. apsvērums.

98 – FATF (vai Groupe d’action financière, GAFI) ir starpvaldību institūcija, ko 1989. gadā Parīzē nodibināja toreizējās “G7” valstis un kas tostarp ir pieaugusi līdz 35 dalībniekiem, to vidū ir arī Eiropas Komisija.

99 – Interpretācijas norādes ir apkopotas t.s. “40 Recommendations”, ko FATF ir publicējusi 2003. gadā (pieejams tīmekļa vietnē < http://www.fatf-gafi.org >, pēdējo reizi apskatīta 2010. gada 10. februārī). Tajā iekļautajā vārdnīcā, e burta sadaļā, employees (algoti darbinieki) tiek izslēgti no jēdziena “Designated non-financial businesses and professions”.

100 – Par neatkarību skat. turklāt apsvērumus par pirmo apelācijas pamatu, it īpaši šo secinājumu 61.–72. punktu.

101 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 21. un 23. punkts; skat. arī iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., 32. un 35. punkts, kur tiek uzsvērta sakarība starp advokāta profesionālo noslēpumu un tiesvedībām un to sagatavošanu; skat. vēl arī manus iepriekš šo secinājumu 54. punktā minētos apsvērumus par pirmo apelācijas pamatu.

102 – Pārsūdzētā sprieduma 172. punkts (beigās).

103 – 2005. gada 14. aprīļa spriedums lietā C‑110/03 Beļģija/Komisija (Krājums, I‑2801. lpp., 30. punkts), 2008. gada 12. februāra spriedums lietā C‑2/06 Kempter (Krājums, I‑411. lpp., 37. punkts) un 2009. gada 10. septembra spriedums lietā C‑201/08 Plantanol (Krājums, I‑0000. lpp., 43. un 44. punkts).

104 – 2010. gada 14. janvāra spriedums lietā C‑226/08 Stadt Papenburg (Krājums, I‑0000. lpp., 45. punkts); līdzīgi – 1996. gada 15. februāra spriedums lietā C‑63/93 Duff u.c. (Recueil, I‑569. lpp., 20. punkts) un 2007. gada 7. jūnija spriedums lietā C‑76/06 P Britannia Alloys& Chemicals/Komisija (Krājums, I‑4405. lpp., 79. punkts).

105 – 2007. gada 21. jūnija spriedums lietā C‑158/06 ROM-projecten (Krājums, I‑5103. lpp., 25. punkts) un 2009. gada 10. marta spriedums lietā C‑345/06 Heinrich (Krājums, I‑1659. lpp., 44. punkts).

106 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S; skat. manus secinājumus par pirmo apelācijas pamatu (šo secinājumu 52.–75. punkts).

107 – Skat. arī Regulas Nr. 1/2003 preambulas 5. apsvērumu, atbilstoši kuram EKL 81. panta 1. punkta un EKL 82. panta (tagad – LESD 101. panta 1. punkts un LESD 102. pants) pārkāpums jāpierāda “[atbilstoši] pieprasītajam tiesiskajam standartam”, turklāt Regula neietekmē valstu noteikumus par pierādījumu apjomu.

108 – Šādā izpratnē skat. Pamattiesību hartas 51. panta 1. punktu, kā arī 2002. gada 12. decembra spriedumu lietā C‑442/00 Rodríguez Caballero (Recueil, I‑11915. lpp., 31. punkts), iepriekš 77. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Mangold, 75. punkts, un 2008. gada 23. septembra spriedumu lietā C‑427/06 Bartsch (Krājums, I‑7245. lpp., 15. un 25. punkts).

109 – Tomēr tikai atsauce uz tiesībām uz aizstāvību pati par sevi ne vienmēr nozīmētu juridiskās situācijas saskaņošanu. Gluži pretēji, iespējamā AM & S judikatūras grozīšana vairākumā dalībvalstu, kuru valsts tiesībās advokāta profesionālais noslēpums pašreiz neaizsargā uzņēmumu un uzņēmumu grupu iekšējo saziņu ar uzņēmumu juristiem, krasi nošķirtu valsts un Eiropas Savienības juridisko situāciju.

110 – Par pamattiesībām atbilstošu Eiropas Savienības tiesību aktu interpretāciju skat., piemēram, iepriekš 30. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Ordre des barreaux francophones et germanophone u.c., 28. punkts, un 2009. gada 19. novembra spriedumu apvienotajās lietās C‑402/07 un C‑432/07 Sturgeon u.c. (Krājums, I‑0000. lpp., 47. un 48. punkts). Pēc analoģijas skat. arī 2008. gada 10. jūlija spriedumu lietā C-413/06 P Bertelsmann un Sony Corporation of America/Impala (Krājums, I‑4951. lpp., 174. punkts).

111 – Komisija gan pareizi iebilst, ka ECPAK 6. pants nav tieši saistošs Eiropas Savienībai, jo tā pašreiz vēl nav pievienojusies šai konvencijai. Tomēr šis noteikums ir tiesiskuma pamatprincipu izpausme, kas arī Savienības tiesībās ir atzīti par vispārējiem tiesību principiem (skat. starp daudziem spriedumiem 1998. gada 17. decembra spriedumu lietā C‑185/95 P Baustahlgewebe/Komisija, Recueil, I‑8417. lpp., 21. punkts, un 2004. gada 7. janvāra spriedumu apvienotajās lietās C‑204/00 P, C‑205/00 P, C‑211/00 P, C‑213/00 P, C‑217/00 P un C‑219/00 P Aalborg Portland u.c./Komisija, Recueil, I‑123. lpp., 68. punkts). Turklāt Pamattiesību hartā noteiktajām tiesībām, kas atbilst tām, ko garantē ECPAK, ir līdzīga nozīme un piemērojamība, kāda tiesībām ir piešķirta ECPAK (Pamattiesību hartas 52. panta 3. punkta pirmā daļa).

112 – Iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā André u.c. pret Franciju, 42. punkta beigu daļa; šī sprieduma sākumā (15. punkts) Eiropas Cilvēktiesību tiesa sadaļā ar virsrakstu “5. Le droit communautaire” (“5. Kopienu tiesības”) pat izvilkuma veidā citē iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā AM & S, 18.–24. punkts.

113 – Šādā izpratnē, piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa paplašina ECPAK 8. panta aizsardzību, attiecinot to uz biznesa telpām, vienlaicīgi liekot saprast, ka tai nav jābūt tādai pat neaizskaramībai kā dzīvojamo telpu gadījumā (iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētā sprieduma lietā Niemietz pret Vāciju 31. punkta pēdējā teikuma daļā ir noteikts: “[the entitlement of Contracting States to interfere] might well be more far-reaching where professional or business activities or premises were involved than would otherwise be the case”; līdzīgi izteiciens “to a certain degree” tā paša sprieduma 29. punktā; skat. turklāt Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 16. aprīļa spriedumu lietā Société Colas Est u.c. pret Franciju, prasība Nr. 37971/97, Recueil des arrêts et décisions 2002‑III, 41. un 49. punkts). Līdzīgi spriež Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa saistībā ar privātās dzīves neaizskaramību, ka valsts nedrīkst iejaukties tikai “privātās dzīves pamatjautājumos” (1989. gada 14. septembra rīkojums, BVerfGE 80, 367, ar niansētu noteikumu par dienasgrāmatās veikto personīgo pierakstu aizsardzību, pirms tos izņem kriminālvajāšanas iestādes).

114 – Piemēram, Vācijā Federālā advokatūras likuma 46. panta 1. punkts liedz uzņēmuma juristam – profesionālās advokātu kolēģijas loceklim pārstāvēt savu darba devēju tiesā un šķīrējtiesā advokāta statusā; tādējādi uzņēmuma jurists – profesionālās advokātu kolēģijas loceklis savu darba devēju var pārstāvēt tikai lietās, kurās advokāta pārstāvniecība nav obligāta, tā, kā to drīkst darīt jebkura persona, arī persona bez juridiskās izglītības. Līdzīga prakse ir arī [Eiropas] Savienības tiesās – par prasībām, kuras bija parakstījuši prasītāju ģenerāldirektori, kuri bija advokātu kolēģijas locekļi, skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 8. decembra rīkojumu lietā T‑79/99 Euro-Lex/ITSB (Recueil, II‑3555. lpp., 28. un 29. punkts), 2005. gada 13. janvāra rīkojumu lietā T‑184/04 Sulvida/Komisija (Krājums, II‑85. lpp., 9. un 10. punkts) un 2009. gada 19. novembra rīkojumu lietā T‑40/08 EREF/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., 25. un 26. punkts), turklāt par pēdējo rīkojumu ir iesniegta apelācijas sūdzība (lieta C‑75/10 P, EREF/Komisija); par prasītāja paša parakstītu apelācijas sūdzību skat. turklāt Tiesas 1996. gada 5. decembra rīkojumu lietā C‑174/96 P Lopes/Tiesa (Recueil, I‑6401. lpp., 11. punkts).

115 – Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 26. jūlija spriedums lietā Meftah u.c. pret Franciju (prasība Nr. 32911/96 u.c., Recueil des arrêts et décisions 2002‑VII, 45.–48. punkts un tajos minētā judikatūra).

116 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, 18. punkts.

117 – Skat. vēlreiz iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētos ģenerāladvokāta Ležē secinājumus lietā Wouters u.c., 181. punkts.

118 – Skat. manus apsvērumus par pirmā apelācijas pamata pirmo daļu, it īpaši šo secinājumu 61.–72. punktu.

119 – “[T]he mere possibility of abuse is outweighed by the need to respect the confidentiality attached to the lawyer-client relationship” (iepriekš 35. zemsvītras piezīmē minētais Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedums lietā Campbell pret Apvienoto Karalisti, 52. punkta beigu daļa).

120 – Šajā ziņā skat. manus apsvērumus par pirmo apelācijas pamatu, it īpaši šo secinājumu 64.–71. punktu.

121 – Šajā sakarā Īrija atsaucas uz Pamattiesību hartas 15. pantu, ECLA – uz ECPAK 1. papildprotokola 1. pantu.

122 – 1961. gada 23. februāra spriedums lietā 30/59 De Gezamenlijke Steenkolenmijnen in Limburg/Augstā iestāde (Recueil, 1. lpp., 41. punkts), 2003. gada 27. novembra spriedums lietā C‑185/00 Komisija/Somija (Recueil, I‑14189. lpp., 91. punkts) un 2009. gada 26. marta spriedums lietā C‑113/07 P Selex Sistemi Integrati/Komisija (Krājums, II‑2207. lpp., 54. punkts).

123 – Tiesas 1993. gada 17. marta spriedums lietā C‑155/91 Komisija/Padome (Recueil, I‑939. lpp., 23. un 24. punkts) un Pirmās instances tiesas 2003. gada 3. aprīļa spriedums lietā T‑114/02 BaByliss/Komisija (Recueil, II‑1279. lpp., 417. punkts); līdzīgs rezultāts ir arī Tiesas 2009. gada 10. februāra spriedumā lietā C‑301/06 Īrija/Parlaments un Padome (Krājums, I‑593. lpp., 34. punkts apvienojumā ar 57. punktu), kurā Tiesa nav izskatījusi Slovākijas Republikas kā personas, kas iestājusies lietā, izvirzīto iebildumu par pamattiesību pārkāpumu.

124 – Pastāvīgā judikatūra; no jaunākajiem spriedumiem skat. 2009. gada 2. aprīļa spriedumu lietā C‑202/07 P France Télécom/Komisija (Krājums, I‑2369. lpp., 59. un 60. punkts), iepriekš 26. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā C‑97/08 P Akzo Nobel u.c./Komisija, 38. punkts, un 2009. gada 12. novembra spriedumu lietā C‑554/08 P Carbone-Lorraine/Komisija (Krājums, I‑0000. lpp., 32. punkts).

125 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, it īpaši 18.–22. punkts, it īpaši 21. punkts; tādā pašā izpratnē skat. arī ģenerāladvokāta Varnera [Warner] 1981. gada 20. janvāra secinājumus šajā lietā (Recueil, 1630. un 1631. lpp.). Skat. turklāt pastāvīgo judikatūru par Kopienu un [Eiropas] Savienības tiesību jēdzienu autonomu interpretāciju, piemēram, 1984. gada 18. janvāra spriedumu lietā 327/82 Ekro (Recueil, 107. lpp., 11. punkts), 2007. gada 18. oktobra spriedumu lietā C‑195/06 Österreichischer Rundfunk (Krājums, I‑8817. lpp., 24. punkts) un 2008. gada 17. jūlija spriedumu lietā C‑66/08 Kozlowski (Krājums, I‑6041. lpp., 42. punkts).

126 – Iepriekš 72. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Internationale Handelsgesellschaft, 3. punkts, un iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Hauer, 14. punkts.

127 – Iepriekš 73. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā Hauer, 14. punkts.

128 – Šādā izpratnē saistībā ar iekšējā tirgus pamatbrīvību īstenošanu skat. 1995. gada 15. decembra spriedumu lietā C‑415/93 Bosman (Recueil, I‑4921. lpp., 81. punkts).

129 – Skat. arī 1996. gada 28. marta atzinumu, sauktu “Pievienošanās ECPAK” (Recueil, I‑1759. lpp., 23. un 24. punkts), un 2007. gada 23. oktobra spriedumu lietā C‑403/05 Parlaments/Komisija (Krājums, I‑9045. lpp., 49. punkts).

130 – Līdzīgi tas ir Regulas Nr. 1/2003 20. un 21. panta gadījumā, kas piemērojami turpmākām lietām. To juridiskais pamats arī ir meklējams Līgumos, proti, EKL 83. pantā (tagad – LESD 103. pants).

131 – Iepriekš 32. zemsvītras piezīmē minētais spriedums lietā AM & S, it īpaši 18. un 22. punkts.

132 – Skat. iepriekš šo secinājumu 47. punktu.

133 – 1984. gada 12. jūlija spriedums lietā 107/83 Klopp (Recueil, 2971. lpp., 17. punkts) un 2002. gada 19. februāra spriedums lietā C‑309/99 Wouters u.c. (Recueil, I‑1577. lpp., 99. punkts).

134 – Skat. starp daudziem spriedumiem 1995. gada 14. februāra spriedumu lietā C‑279/93 Schumacker (Recueil, I‑225. lpp., 21. punkts, par tiešajiem nodokļiem), 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑11/06 un C‑12/06 Morgan un Bucher (Krājums, I‑9161. lpp., 24. punkts, par izglītības sistēmu organizāciju un mācību satura noteikšanu), 2009. gada 10. marta spriedumu lietā C‑169/07 Hartlauer (Krājums, I‑1721. lpp., 29. punkts, par sociālā nodrošinājuma sistēmu organizāciju).

135 – Šādā izpratnē skat. iepriekš 133. zemsvītras piezīmē minēto spriedumu lietā Klopp, 17. un 18. punkts; skat. arī ģenerāladvokāta Pojareša Maduru 2006. gada 1. februāra secinājumus apvienotajās lietās C‑94/04 un C‑202/04 Cipolla u.c. (2006. gada 5. decembra spriedums, Krājums, I‑11421. lpp., 82. punkts).

136 – Šajā ziņā skat. iepriekš šo secinājumu 133. un 134. punktu.

137 – Šajā ziņā skat. 2001. gada 31. maija spriedumu apvienotajās lietās C‑122/99 P un C‑125/99 P D un Zviedrija/Padome (Recueil, I‑4319. lpp., 65. punkts); šajā gadījumā D un Zviedrijas Karaliste pat bija iesniegušas katra savu apelācijas sūdzību, tomēr tām tika piespriests atlīdzināt tiesāšanās izdevumus kā solidārām atbildētājām.

138 – Šajā ziņā skat., piemēram, 2002. gada 26. februāra spriedumu lietā C‑23/00 P Padome/Boehringer (Recueil, I‑1873. lpp., 56. punkts), 2003. gada 2. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑172/01 P, C‑175/01 P, C‑176/01 P un C‑180/01 P International Power u.c./NALOO (Recueil, I‑11421. lpp., 187. punkts) un 2009. gada 1. oktobra spriedumu lietā C‑141/08 P Foshan Shunde Yongjian Housewares & Hardware/Padome (Krājums, I‑0000. lpp., 118. punkts).