VISPĀRĒJĀS TIESAS SPRIEDUMS (otrā palāta)
2018. gada 5. februārī (*)
Piekļuve dokumentiem – Regula (EK) Nr. 1049/2001 – Satura rādītājs Komisijas lietas materiāliem saistībā ar LESD 101. pantā paredzētās procedūras piemērošanu – Piekļuves atteikums – Pienākums norādīt pamatojumu – Pienākums informēt par tiesību aizsardzības līdzekļiem – Izņēmums saistībā ar izmeklēšanas mērķu aizsardzību – Vispārīga konfidencialitātes prezumpcija
Lieta T‑611/15
Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring mbH, Melzungena (Vācija), ko pārstāv E. Wagner un H. Hoffmeyer, advokāti,
prasītāja,
pret
Eiropas Komisiju, ko sākotnēji pārstāvēja F. Clotuche-Duvieusart, L. Wildpanner un A. Buchet, vēlāk – F. Clotuche-Duvieusart, A. Buchet un F. Erlbacher un visbeidzot – F. Clotuche‑Duvieusart un A. Buchet, pārstāvji,
atbildētāja,
par, pirmkārt, prasību atbilstoši LESD 263. pantam, kurā tiek lūgts atcelt Komisijas 2015. gada 3. septembra lēmumu, ar kuru prasītājai ir atteikta piekļuve Komisijas 2013. gada 4. decembra lēmuma nekonfidenciālajai versijai, kas saistīta ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru un EEZ līguma 53. pantu (lieta AT.39914 – Euro Interest Rate Derivatives (EIRD) – Izlīguma procedūra), kā arī šīs procedūras lietas materiālu satura rādītājam, un, otrkārt, prasību atbilstoši LESD 265. pantam, ar kuru tiek lūgts konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi prettiesisku bezdarbību, nesagatavojot lēmuma C(2013) 8512 final un ar šo procedūru saistītā satura rādītāja nekonfidenciālo versiju.
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Preks [M. Prek], tiesneši F. Šalīns [F. Schalin] un M. Ž. Kosteira [M. J. Costeira] (referente),
sekretārs: E. Kulons [E. Coulon],
pasludina šo spriedumu.
Spriedums
Tiesvedības priekšvēsture
1 Prasītāja, Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring mbH, ir uzņēmējsabiedrība, kas lielāko saimnieciskās darbības daļu veic Hesenes federālajā zemē (Vācija), galvenokārt darbojoties pārtikas produktu vairumtirdzniecības un mazumtirdzniecības jomā.
2 LESD 101. panta un Līguma par Eiropas Ekonomikas zonu (EEZ) 53. panta piemērošanas procedūras gaitā, proti, veicot izmeklēšanu attiecībā uz banku savstarpējo aizliegtu vienošanos pastāvēšanu euro procentu likmju atvasināto instrumentu sektorā (Euro Interest Rate Derivatives, EIRD) (turpmāk tekstā – “EIRD procedūra”), Eiropas Komisija 2013. gada 4. decembrī pieņēma lēmumu, ar kuru tā piemēroja naudas sodu četrām bankām, kuras bija sadarbojušās ar Komisiju izlīguma procedūrā un līdz ar to tām piemērotais naudas sods tika samazināts (turpmāk tekstā – “EIRD lēmums”). Brīdī, kad šajā lietā tika celta prasība, Komisijas veiktā izmeklēšana šajā procedūrā vēl turpinājās.
3 2014. gada 3. decembra vēstulē Edeka Verband kaufmännischer Genossenschaften eV (turpmāk tekstā – “Edeka Verband”) kā prasītāja lūdza piekļuvi Komisijas EIRD lietas materiāliem saskaņā ar Eiropas Parlamenta un Padomes Regulu (EK) Nr. 1049/2001 (2001. gada 30. maijs) par publisku piekļuvi Eiropas Parlamenta, Padomes un Komisijas dokumentiem (OV 2001, L 145, 43. lpp.). Šo lūgumu Komisija reģistrēja ar atsauci GESTDEM 2015/429 (turpmāk tekstā – “pirmā procedūra”).
4 Ar 2015. gada 12. marta vēstuli Edeka Verband apstiprināja savu lūgumu piekļūt visiem kopš 2006. gada sagatavotajiem dokumentiem, kuros ir informācija par to, kā aizliegtās vienošanās dalībnieki ir manipulējuši ar Euribor likmēm.
5 Ar 2015. gada 31. marta vēstuli Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts (ĢD), balstoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmo un trešo ievilkumu un 3. punktu un vispārīgu konfidencialitātes prezumpciju, kas ir saistīta ar šīs pašas regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu, noraidīja Edeka Verband iesniegto pieteikumu par piekļuvi dokumentiem (turpmāk tekstā – “pirmās procedūras sākotnējais lēmums”). Tā noraidīja arī daļēju piekļuvi pieprasītajiem dokumentiem.
6 Ar 2015. gada 8. aprīļa vēstuli Edeka Verband lūdza Komisijas Ģenerālsekretariātam pārskatīt pirmās procedūras sākotnējo lēmumu. Tā it īpaši norādīja, ka daļējas piekļuves noraidījums neesot bijis samērīgs un ka Konkurences Ģenerāldirektorātam esot bijis vismaz jāatļauj piekļūt Komisijas EIRD lietas materiālu satura rādītājam (turpmāk tekstā – “satura rādītājs”).
7 Ar 2015. gada 27. aprīļa lēmumu Komisijas ģenerālsekretārs apstiprināja pirmās procedūras sākotnējo lēmumu (turpmāk tekstā – “pirmās procedūras apstiprinošais lēmums”). Aizliegums piekļūt dokumentiem EIRD procedūras lietā, tostarp satura rādītājam, būtībā tika pamatots ar, pirmkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punkta pirmajā daļā paredzētajiem izņēmumiem, lai aizsargātu iesaistīto uzņēmējsabiedrību komerciālās intereses, izmeklēšanas darbību mērķus, kā arī iestādes lēmuma pieņemšanas procesu. Padarot šos dokumentus par pieejamiem, faktiski tiktu nodarīts kaitējums nepabeigtajai izmeklēšanai un pārkāpti gan konfidencialitātes noteikumi, gan tiesības uz aizstāvību, kā arī to pušu komerciālās intereses, uz kurām attiecas izmeklēšana. Otrkārt, aizliegums piekļūt dokumentiem tika gan pamatots ar vispārīgu konfidencialitātes prezumpciju, kas izriet no Regulas Nr.1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, gan balstīts uz dažādu to noteikumu un mērķu saskaņotu interpretāciju un piemērošanu, kas ir paredzēti, pirmkārt, Regulā Nr.1049/2001 un, otrkārt, Padomes Regulā (EK) Nr. 1/2003 (2002. gada 16. decembris) par to konkurences noteikumu īstenošanu, kas noteikti [LESD 101. un 102. pantā] (OV 2003, L 1, 1. lpp.), kā arī Komisijas Regulā (EK) Nr. 773/2004 (2004. gada 7. aprīlis) par lietas izskatīšanu saskaņā ar [LESD 101. un 102.] pantu, ko vada Komisija (OV 2004, L 123, 18. lpp). Šīs prezumpcijas dēļ nav iespējams piekļūt visiem vai daļai no pieprasītajiem dokumentiem, tostarp satura rādītājam. Treškārt, aizliegums piekļūt dokumentiem tika pamatots ar to, ka šo dokumentu padarīšana par pieejamiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, jo par šādām sevišķām interesēm nevar tikt uzskatīta prasītājas vēlme celt prasību par zaudējumu atlīdzību. Tieši attiecībā uz satura rādītāju tika norādīts, ka tas ir viens no materiāliem lietā, kura vēl nav pabeigta, un ka tādēļ uz šo dokumentu attiecas vispārīga konfidencialitātes prezumpcija, kas liedz piekļuvi visam šim dokumentam vai tā daļai.
8 Ar 2015. gada 13. jūlija vēstuli prasītājas pārstāvis tās vārdā un interesēs lūdza piekļuvi EIRD lēmumam un satura rādītājam. Šis lūgums tika reģistrēts ar atsauci GESTDEM 2015/4023 (turpmāk tekstā – “otrā procedūra”).
9 2015. gada 29. jūlija vēstulē Komisijas Konkurences ģenerāldirektorāts sniedza atbildi, norādot, ka Edeka Verband kā prasītāja jau iepriekš ir iesniegusi lūgumu par piekļuvi un ka uz abiem pieprasītajiem dokumentiem, proti, uz EIRD lēmumu un satura rādītāju, jau attiecās pirmais lūgums un tādējādi arī pirmās procedūras apstiprinošais lēmums (turpmāk tekstā – “otrās procedūras sākotnējais lēmums”). Tajā pašā lēmumā Konkurences ģenerāldirektorāts būtībā uzskatīja, ka abi pieprasītie dokumenti ir daļa no visiem dokumentiem, kuriem piekļuve jau ir liegta pirmajā procedūrā, un līdz ar to argumenti, uz kuru pamata tika noraidīts iepriekšējais pieteikums un kuri ir norādīti gan pirmās procedūras sākotnējā lēmumā, gan apstiprinošajā lēmumā, mutatis mutandis attiecas arī uz otro pieteikumu.
10 Ar 2015. gada 10. augusta vēstuli prasītāja lūdza Komisijas Ģenerālsekretariātam pārskatīt otrās procedūras sākotnējo lēmumu.
11 Ar 2015. gada 3. septembra lēmumu Komisijas ģenerālsekretārs apstiprināja otrās procedūras sākotnējo lēmumu (turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”). Vispirms apstrīdētā lēmuma 1. punktā Komisijas ģenerālsekretārs atgādināja, ka ar pirmās procedūras sākotnējo lēmumu un apstiprinošo lēmumu piekļuve visiem dokumentiem, kas ir saistīti ar EIRD procedūru, tika liegta, pamatojoties uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punkta pirmajā daļā paredzētajiem izņēmumiem, proti, lai attiecīgi aizsargātu fiziskas vai juridiskas personas komerciālās intereses, pārbaudes, izmeklēšanas un revīzijas darbību mērķus un iestādes lēmuma pieņemšanas procesu. Pēc tam apstrīdētā lēmuma 2. punktā Komisijas ģenerālsekretārs atgādināja, ka otrās procedūras sākotnējā lēmumā tika precizēts, ka prasītājas pieprasītie dokumenti, proti, EIRD lēmuma nekonfidenciālā versija un satura rādītājs, ir daļa no visiem dokumentiem, kas saistīti ar EIRD procedūru, un piekļuve tiem jau ir liegta pirmajā procedūrā, kurā Edeka Verband uzstājās kā prasītāja. Turklāt lēmumā tika atgādināts, ka Komisija vēl nav pabeigusi gatavot EIRD lēmuma nekonfidenciālo versiju un ka EIRD procedūra turpinās pret tiem lietas dalībniekiem, kuri nebija gatavi izlīgumam. Visbeidzot, apstrīdētā lēmuma 3. punktā Komisijas ģenerālsekretārs uzskatīja, pirmkārt, ka, tā kā EIRD lēmuma nekonfidenciālās versijas vēl joprojām nav, tad līdz ar to nevar tikt apmierināts lūgums par piekļuvi neesošam dokumentam; otrkārt, ka uz lūgumu par piekļuvi satura rādītājam attiecas pirmā procedūra, kuras ietvaros prasītājai gan pirmās procedūras sākotnējā lēmumā, gan apstiprinošajā lēmumā jau ir sniegts detalizēts skaidrojums par atteikuma pamatiem, un, treškārt, ka ar apstrīdēto lēmumu vienīgi ir apstiprināts pirmās procedūras ietvaros sniegtais piekļuves atteikums, kurš ir galīgs un nav pārsūdzēts noteiktajā termiņā.
Procedūra, fakti pēc prasības celšanas un lietas dalībnieku prasījumi
12 Ar prasības pieteikumu, kas Vispārējās tiesas kancelejā iesniegts 2015. gada 2. novembrī, prasītāja cēla šo prasību.
13 Prasītājas prasījumi prasības pieteikumā Vispārējai tiesai ir šādi:
– atcelt apstrīdēto lēmumu;
– pakārtoti, atcelt apstrīdēto lēmumu, ciktāl tas attiecas uz Komisijas atteikumu nodrošināt piekļuvi EIRD lēmuma daļai vai ar EIRD procedūru saistītās lietas satura rādītājam, kura konfidencialitāti attiecīgie uzņēmumi nav izvirzījuši vai vairs nav izvirzījuši;
– vēl pakārtotāk, konstatēt, ka Komisija ir pieļāvusi prettiesisku bezdarbību, nesagatavojot un prasītājai nenosūtot EIRD lēmuma vai ar EIRD procedūru saistītās lietas materiālu satura rādītāja nekonfidenciālo versiju;
– piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
14 2016. gada 18. janvārī Komisija saskaņā ar Vispārējās tiesas Reglamenta 130. panta 1. punktu izvirzīja iebildi par nepieņemamību.
15 2016. gada 1. martā prasītāja iesniedza savus apsvērumus par Komisijas celto iebildi par nepieņemamību.
16 Ar 2016. gada 26. oktobra rīkojumu lietā Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija (T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2016:643) prasība sakarā ar bezdarbību tika noraidīta kā nepieņemama un Komisijas celtā iebilde par nepieņemamību pārējā daļā tika noraidīta. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
17 2016. gada 28. oktobrī Komisija savā tīmekļa vietnē publicēja EIRD lēmuma nekonfidenciālo pagaidu versiju.
18 2016. gada 8. decembrī Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza iebildumu rakstu.
19 2017. gada 23. janvārī prasītāja ar atsevišķu dokumentu iesniedza lūgumu par daļēju tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas atbilstoši Reglamenta 130. panta 2. punktam.
20 2017. gada 23. janvārī prasītāja Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza arī replikas rakstu, kurā tā precizēja, ka tā uztur prasījumu, ar kuru tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu daļā par atteikumu piekļūt satura rādītājam.
21 2017. gada 2. februārī Vispārējās tiesas priekšsēdētājs nodeva šo lietu citam tiesnesim referentam.
22 2017. gada 10. martā Komisija iesniedza savus apsvērumus par prasītājas pieteikumu par daļēju tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas.
23 2017. gada 10. martā Komisija Vispārējās tiesas kancelejā iesniedza atbildes rakstu uz repliku.
24 Ar 2017. gada 22. jūnija rīkojumu lietā Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija (T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2017:440) tika nolemts, ka vairs nav jālemj par prasījumu, ar kuru tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu daļā par atteikumu piekļūt EIRD lēmuma nekonfidenciālajai versijai. Lēmuma par tiesāšanās izdevumiem pieņemšana tika atlikta.
25 Vispārējā tiesa (otrā palāta), piemērojot Reglamenta 106. panta 3. punktu, nolēma izskatīt prasību bez tiesvedības mutvārdu daļas.
Juridiskais pamatojums
26 Vispirms ir jāatgādina, ka atbilstoši iepriekš 16. un 24. punktā norādītajiem rīkojumiem prasības priekšmets ir ierobežots vienīgi ar prasījumu, ar kuru tiek lūgts atcelt apstrīdēto lēmumu daļā par atteikumu piekļūt satura rādītājam.
27 Savas prasības pamatošanai prasītāja būtībā izvirza šādus deviņus pamatus: pirmkārt, pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu; otrkārt, pienākuma informēt par prasītājai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem pārkāpumu; treškārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma pārkāpumu; ceturtkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā ievilkuma pārkāpumu; piektkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmās daļas pārkāpumu; sestkārt, Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrās daļas pārkāpumu; septītkārt, pamattiesību piekļūt dokumentiem pārkāpumu; astotkārt, pamattiesību piekļūt dokumentiem un samērīguma principa pārkāpumu; devītkārt, LESD 101. panta pārkāpumu.
28 Ņemot vērā prasītājas izvirzītos pamatus un argumentus, Vispārējā tiesa uzskata par lietderīgu tos apvienot un pārkārtot.
Par pirmo pamatu saistībā ar pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu
29 Saistībā ar pirmo pamatu prasītāja būtībā norāda, ka ar apstrīdēto lēmumu tiekot pārkāpts LESD 296. panta otrajā daļā un Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētais pienākums norādīt pamatojumu. Saskaņā ar prasītājas teikto apstrīdētajā lēmumā neesot ietverts pamats, kādēļ tika atteikta piekļuve pieprasītajam dokumentam, bet tajā esot vienīgi norādīts, ka prasītāja jau iepriekš ir saņēmusi detalizētu paskaidrojumu par šo pamatojumu gan pirmās procedūras sākotnējā lēmumā, gan pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā un otrās procedūras sākotnējā lēmumā. Atsaukšanās uz šajos lēmumos norādītajiem pamatiem neesot pietiekama. Pirmkārt, abas procedūras esot bijušas atšķirīgas un esot attiekušās uz dažādām juridiskām personām, un tādēļ tās esot jāizvērtē atsevišķi, līdzīgi kā tas izrietot no 2016. gada 26. oktobra rīkojuma lietā Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija (T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2016:643). Otrkārt, atteikuma pamati esot bijuši jānorāda pašā apstrīdētajā lēmumā, ņemot vērā, ka pienākums norādīt pamatojumu ir viena no pamattiesībām, kas veido tiesības uz labu pārvaldību, un ņemot vērā pamattiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas izrietot no LES 6. panta 1. punkta, to skatot kopsakarā ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 41. panta 2. punkta c) apakšpunkta un 47. panta pirmās daļas, jo citādi nedz prasītāja var izmantot savas tiesības netraucēti vērsties tiesā, nedz Eiropas Savienības tiesa var īstenot savu kontroli. Turklāt apstrīdētajā lēmumā neesot norādīts nekāds atsevišķs atteikuma pamats saistībā ar lūgumu par piekļuvi satura rādītājam.
30 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
31 Atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai LESD 296. pantā paredzētajam pamatojumam ir jābūt pielāgotam attiecīgā akta raksturam un skaidri un nepārprotami jāatklāj aktu sagatavojušās iestādes argumentācija, lai ļautu ieinteresētajām personām uzzināt veiktā pasākuma pamatojumu un kompetentajai tiesai īstenot tās kontroli. Prasība norādīt pamatojumu ir jāizvērtē, ņemot vērā atbilstošos lietas apstākļus, it īpaši tiesību akta saturu, norādīto pamatu raksturu un tiesību akta adresātu vai citu ar šo tiesību aktu tieši un individuāli skarto personu interesi saņemt paskaidrojumus. Netiek prasīts, lai pamatojumā tiktu aplūkoti visi atbilstīgie faktiskie un tiesiskie apstākļi, jo tiesību akta pamatojuma atbilstība minētajā 296. pantā noteiktajām prasībām ir jāvērtē ne tikai atkarībā no tā formulējuma, bet arī konteksta, kā arī visu tiesību normu kopuma, kas regulē attiecīgo jomu (skat. spriedumu, 2011. gada 7. jūlijs, Valero Jordana/Komisija, T‑161/04, nav publicēts, EU:T:2011:337, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).
32 No judikatūras izriet arī tas, ka var tikt pieņemts arī pamatojums ar atsauci (šajā nozīmē skat. spriedumus, 1998. gada 19. novembris, Parlaments/Gaspari, C‑316/97 P, EU:C:1998:558, 27. punkts; 2000. gada 11. maijs, Pipeaux/Parlaments, T‑34/99, EU:T:2000:125, 18. punkts, un 2016. gada 12. maijs, Zuffa/EUIPO (“ULTIMATE FIGHTING CHAMPIONSHIP”), T‑590/14, nav publicēts, EU:T:2016:295, 43. punkts un tajā minētā judikatūra). Turklāt judikatūrā jau ir uzskatīts, ka Eiropas Savienības iestādei uzliktais pienākums norādīt pamatojumu nav pārkāpts gadījumā, kad vienā aktā ir ietverta atsauce uz citu aktu, kas ir jāizvērtē, ievērojot LESD 296. pantu (spriedums, 2000. gada 30. marts, Kish Glass/Komisija, T‑65/96, EU:T:2000:93, 51. punkts).
33 Kā tas izriet no šā sprieduma 11. punkta, šajā lietā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka saskaņā ar apstrīdētajā lēmumā norādīto uz lūgumu nodrošināt piekļuvi satura rādītājam attiecās pirmā procedūra, kurā “[Edeka Verband] rīkojās kā prasītāja”, un ka tādējādi ar apstrīdēto lēmumu tika vienīgi apstiprināts pirmajā procedūrā izdotais piekļuves atteikums. Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā ir uzskatīts, ka pirmajā procedūrā izdotā piekļuves atteikuma pamatā ir Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punktā paredzētie izņēmumi. Treškārt, apstrīdētajā lēmumā ir uzsvērts, ka bija pamats atsaukties gan uz pirmās procedūras sākotnējo, gan apstiprinošo lēmumu, precizējot, ka šajos lēmumos prasītāja jau bija saņēmusi detalizētu paskaidrojumu par atteikuma pamatiem.
34 Turklāt, kā tas izriet no šā sprieduma 7. punkta, pirmkārt, pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā, uz kuru ir atsauce apstrīdētajā lēmumā, ir precizēts, ka atteikums piekļūt dokumentiem EIRD procedūras lietā, tostarp satura rādītājam, ir balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā un 3. punkta pirmajā daļā paredzētajiem izņēmumiem. Otrkārt, pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā ir norādīts, ka atteikums nodrošināt gan pilnīgu, gan daļēju piekļuvi dokumentiem ir pamatots ar vispārīgu konfidencialitātes prezumpciju, kas izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešā ievilkuma, un dažādu noteikumu un mērķu, kas ir paredzēti, pirmām kārtam, Regulā Nr. 1049/2001 un, otrām kārtām, Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004, saskaņotu interpretāciju un piemērošanu. Treškārt, pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā ir uzsvērts, ka aizliegums piekļūt dokumentiem ir pamatots ar to, ka to padarīšana par pieejamiem nav saistīta ar sevišķām sabiedrības interesēm Regulas Nr. 1049/2001 izpratnē, jo par tādu nevar tikt uzskatīta prasītājas vēlme celt prasību par zaudējumu atlīdzību.
35 No tā izriet, ka pašā apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, ir norādīti iepriekš 33. punktā minētie pamati, un, otrkārt, kā tas tika atgādināts iepriekš 34. punktā, tajā ir norādīta atsauce uz pamatiem, kas ir ietverta pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā.
36 Saistībā ar atsaukšanos uz pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā norādītajiem pamatiem ir jānorāda, ka šajā gadījumā tik tiešām attiecībā uz prasītāju apstrīdētais lēmums nav uzskatāms par aktu, ar kuru vienīgi ir apstiprināts šis apstiprinošais lēmums, kā tas jau ir precizēts 2016. gada 26. oktobra rīkojuma Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija (T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2016:643) 61. punktā.
37 Tomēr no lietas materiāliem izriet, ka gan pirmās procedūras sākotnējais, gan apstiprinošais lēmums ir pieņemts prasītājai zināmā kontekstā. Faktiski savā lūgumā par piekļuvi prasītāja ir atgādinājusi pirmās procedūras norisi. Turklāt, šajā lietā nav strīda par to, ka pirmās procedūras apstiprinošais lēmums tika darīts zināms prasītājai, pirms tā iesniedza savu lūgumu par piekļuvi otrajā procedūrā (šajā nozīmē skat. rīkojumu, 2016. gada 26. oktobris, Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija, T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2016:643, 52. punkts).
38 Tādējādi, neatkarīgi no pirmās un otrās procedūras autonomā rakstura, tas, ka apstrīdētajā lēmumā ir ietverta atsauce uz pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā norādītajiem pamatiem, konkrētās lietas apstākļos nevar tikt uzskatīts par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.
39 Turklāt ar prasības pieteikuma saturu tiek apliecināts, ka šāds pamatojums ar atsauci ir pietiekošs. Faktiski šīs prasības ietvaros izvirzītie prasītājas argumenti attiecas uz pamatiem, kas ir norādīti gan apstrīdētajā lēmumā, gan pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā, uz kuriem ir atsauce apstrīdētajā lēmumā.
40 Turklāt, pretēji prasītājas norādītajam, apstrīdētajā lēmumā ietvertie atteikuma pamati attiecas tieši uz lūgumu nodrošināt piekļuvi satura rādītājam. Šajā sakarā, pirmkārt, ir jākonstatē, ka apstrīdētā lēmuma 2. un 3. punktā Komisija ir norādījusi, ka satura rādītājs ir daļa no dokumentiem, kas saistīti ar EIRD procedūru, un tiem piekļuve jau ir tikusi liegta pirmajā procedūrā, kurā Edeka Verband Komisijas ieskatā uzstājās kā prasītāja. Otrkārt, prasītāja jau pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā bija saņēmusi detalizētu paskaidrojumu par pamatiem, kādēļ tai ir atteikta piekļuve satura rādītājam (skat. iepriekš 7. un 11. punktu).
41 Katrā ziņā apstrīdētā lēmuma pamatojums, tostarp pamatojums ar atsauci, ir pietiekams, lai prasītājai būtu iespējams uzzināt izvirzītos piekļuves atteikuma pamatus un tos pēc tam apstrīdēt Savienības tiesā. Tā kā apstrīdētā lēmuma pamatojums nav bijis šķērslis tam, lai prasītāja izmantotu tiesības vērsties tiesā un Vispārējā tiesa varētu īstenot apstrīdētā lēmuma kontroli, tad nevar tikt uzskatīts, ka ir pārkāptas pamattiesības, t.i., pienākums norādīt pamatojumu, kas ir viena no pamattiesībām, kas veido tiesības uz labu pārvaldību un efektīvu tiesību aizsardzību tiesā.
42 No iepriekš izklāstītā izriet, ka apstrīdētais lēmums atbilst LESD 296. panta otrajā daļā un Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punkta otrajā teikumā paredzētajām prasībām norādīt pamatojumu.
43 Pirmais pamats tādēļ ir jānoraida kā nepamatots.
Par otro pamatu saistībā ar pienākumu informēt prasītāju par tai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem
44 Prasītāja norāda, ka apstrīdētajā lēmumā neesot norādīta nekāda informācija par tai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, un tas nozīmējot tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību tiesā, kas izriet no LES 6. panta 1. punkta, to lasot kopsakarā ar Pamattiesību hartas 47. pantu, un Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punkta trešajā teikumā paredzēto tiesību saņemt informāciju par iespējām vērsties tiesā pārkāpumu. Turklāt informācija, kas šajā sakarā tika sniegta pirmās procedūras ietvaros, nevarot tikt ņemta vērā, vērtējot apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo abās procedūrās esot atšķirīgi pieteikuma iesniedzēji un adresāti.
45 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
46 Vispirms ir jāatgādina, ka Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punktā ir skaidri noteikts, ka pilnīga vai daļēja atteikuma gadījumā iestādei ir pienākums, “ievērojot nosacījumus, kas izklāstīti attiecīgi [LESD 263. un 228. pantā], informē[t] pieteikuma iesniedzēju par viņam pieejamiem tiesiskās aizsardzības līdzekļiem, proti, tiesvedības uzsākšanu pret iestādi vai sūdzības iesniegšanu ombudam”.
47 Šajā gadījumā ir jākonstatē, ka, atšķirībā no pirmās procedūras apstiprinošā lēmuma, apstrīdētajā lēmumā nav nekādas informācijas par prasītājai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem. Komisija apstrīdēto lēmumu ir uzskatījusi par tādu, ar ko vienīgi ir apstiprināts pirmajā procedūrā izdotais piekļuves atteikums, un tāpēc atbilstoši šādai interpretācijai nekādi tiesību aizsardzības līdzekļi vairs neesot pieejami (skat. iepriekš 11. punktu).
48 Tomēr, kā tas izriet no 2016. gada 26. oktobra rīkojuma Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring/Komisija (T‑611/15, nav publicēts, EU:T:2016:643) 61. punkta, attiecībā uz prasītāju apstrīdētais lēmums nav uzskatāms par aktu, ar kuru ir vienīgi apstiprināts pirmās procedūras apstiprinošais lēmums, un līdz ar to tas var būt sūdzības priekšmets LESD 263. panta izpratnē.
49 Katrā ziņā šīs lietas apstākļos, ņemot it īpaši vērā apstrīdētajā lēmumā norādīto atsauci uz pirmās procedūras apstiprinošajā lēmumā ietverto pamatojumu, nevar tikt uzskatīts, ka Komisijas pienākuma apstrīdētajā lēmumā atgādināt par tiesību aizsardzības līdzekļiem Regulas Nr. 1049/2001 8. panta 1. punkta izpratnē neizpilde ir bijusi prettiesiska tādā ziņā, ka uz tā pamata minētais lēmums būtu jāatceļ. Katrā ziņā ir jākonstatē, ka, neraugoties uz to, ka netika sniegta informācija par tiesību aizsardzības līdzekļiem apstrīdētā lēmuma pārsūdzēšanai, prasītājai izdevās tos noskaidrot un celt šo prasību par tiesību akta atcelšanu.
50 Šajā lietā no tā izriet, ka bezdarbība, kas izpaudās kā prasītājas neinformēšana par tai pieejamajiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, nav uzskatāma par būtisku procedūras noteikumu pārkāpumu, kā rezultātā apstrīdētais lēmums būtu jāatceļ, jo šāda bezdarbība nekādi nav ietekmējusi prasītājas tiesisko stāvokli.
51 Attiecīgi otrais pamats ir jānoraida kā neefektīvs.
Par trešo, ceturto un devīto pamatu, kas ir saistīti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma un LESD 101. panta pārkāpumu
52 Ņemot vērā prasītājas izvirzītos argumentus, trešais, ceturtais un devītais pamats ir jāapvieno un jāsadala divās daļās. Pirmā daļa attiecas uz vispārīgas konfidencialitātes prezumpcijas neesamību un Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma pārkāpumu. Otrā daļa attiecas uz sevišķām interesēm padarīt pieprasīto dokumentu pieejamu un LESD 101. panta pārkāpumu.
Par trešā, ceturtā un devītā pamata pirmo daļu, kas attiecas uz vispārīgas konfidencialitātes prezumpcijas neesamību un Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmā un trešā ievilkuma pārkāpumu
53 Prasītāja būtībā apgalvo, ka, ar apstrīdēto lēmumu tai pilnībā liedzot piekļuvi satura rādītājam, neesot ievēroti Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētie izņēmumi, jo tie esot jāinterpretē šauri. Šajā sakarā vispirms jau vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija šajā lietā neesot piemērojama, jo lūgums par piekļuvi attiecās nevis uz visiem lietas materiāliem, bet uz vienu konkrēti norādītu dokumentu. Turklāt satura rādītājs pēc tā būtības nevarot tikt uzskatīts par vienu no dokumentiem aizliegtu vienošanos procedūras lietās, attiecībā uz kuriem būtu piemērojama vispārīga konfidencialitātes prezumpcija; tieši pretēji, tas ir dokuments, attiecībā uz kuru “katrā atsevišķā gadījumā ir jālīdzsvaro dažādās intereses, kas attaisno attiecīgo dokumentu izpaušanu vai aizsardzību”. Faktiski, ja satura rādītājā ir vienīgi uzskaitīti lietas materiālos atrodamie dokumenti, tad piekļuve šim dokumentam nevarot radīt aizskārumu Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā aizsargātajām interesēm. Visbeidzot, Komisija neesot norādījusi iemeslus, kādēļ atteikums nodrošināt piekļuvi satura rādītājam bija nepieciešams, lai aizsargātu intereses, uz kurām attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētie izņēmumi.
54 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
55 Vispirms ir jāatgādina par izskatāmajā lietā piemērojamo tiesisko regulējumu, kā arī par judikatūras principiem, kas izstrādāti attiecībā uz piekļuvi dokumentiem.
56 Saskaņā ar LESD 15. panta 3. punktu un Pamattiesību hartas 42. pantu ikvienam Savienības pilsonim un jebkurai fiziskai personai, kas dzīvo kādā dalībvalstī, vai juridiskai personai, kuras juridiskā adrese ir kādā dalībvalstī, ir tiesības piekļūt Savienības iestāžu un struktūru dokumentiem, ievērojot principus un nosacījumus, kas tiek noteikti regulējumā atbilstoši LESD 15. panta 3. punkta otrajai daļai.
57 Uz šī pamata Regulā Nr. 1049/2001 ir paredzēts piešķirt sabiedrībai, cik vien iespējams, plašu piekļuvi iestāžu dokumentiem, tomēr šīs piekļuves tiesības ierobežojot kā publisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ, kā tas tostarp izriet no šīs regulas 4. pantā paredzētā izņēmumu tiesiskā regulējuma (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 61. punkts un tajā minētā judikatūra).
58 It īpaši Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ir paredzēts izņēmumu tiesiskais regulējums, kas iestādēm dod tiesības atteikt piekļuvi dokumentam, ja, to padarot par pieejamu, varētu tikt aizskartas kādas intereses, kas ir aizsargātas ar šo pantu (spriedums, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 71. punkts).
59 Tomēr, tā kā ar šiem izņēmumiem ir izdarīta atkāpe no principa par iespējami plašāku sabiedrības piekļuvi dokumentiem, tie ir jāinterpretē un jāpiemēro šauri (skat. spriedumu, 2011. gada 21. jūlijs, Zviedrija/MyTravel un Komisija, C‑506/08 P, EU:C:2011:496, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
60 Šādi, lai pamatotu atteikumu piekļūt dokumentam, kuru ir pieprasīts darīt pieejamu, principā nepietiek ar to, ka šis dokuments attiecas uz kādu no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. un 3. punktā minētajām darbībām. Attiecīgajai iestādei ir arī jāsniedz paskaidrojumi par to, kā piekļuve šim dokumentam varētu konkrēti un reāli aizskart intereses, kas ir aizsargātas ar kādu no šajā pantā paredzētajiem izņēmumiem (spriedumi, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 49. punkts, un 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 64. punkts).
61 Tomēr Tiesa ir atzinusi, ka attiecīgā iestāde var balstīties uz vispārīgiem pieņēmumiem, kas attiecas uz noteiktām dokumentu kategorijām, ja līdzīgi apsvērumi ir attiecināmi uz lūgumiem padarīt par pieejamiem tāda paša rakstura dokumentus (spriedums, 2008. gada 1. jūlijs, Zviedrija un Turco/Padome, C‑39/05 P un C‑52/05 P, EU:C:2008:374, 50. punkts).
62 Attiecībā uz piekļuvi dokumentiem, kas atrodami administratīvās lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru, Savienības tiesa jau ir uzskatījusi, ka Komisijai ir tiesības, neveicot katra no šiem dokumentiem individuālu un konkrētu vērtējumu, pieņemt, ka to padarīšana par pieejamiem principā aizskartu gan pārbaudes un izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību, gan procedūrā iesaistīto uzņēmumu, kas šādā kontekstā ir cieši saistīti, komerciālo interešu aizsardzību (skat. spriedumus, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 79. un 93. punkts un tajos minētā judikatūra, un 2013. gada 13. septembris, Nīderlande/Komisija, T‑380/08, EU:T:2013:480, 42. punkts un tajā minētā judikatūra).
63 Tomēr šāda pieņēmuma atzīšana neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kuru tiek lūgts padarīt par pieejamu, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, kas pamato to, kādēļ dokuments ir jāpadara par pieejamu atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai rindkopai (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 100. punkts un tajā minētā judikatūra).
64 Sākotnēji ir jānorāda arī uz to, ka šajā lietā dokuments, kuram piekļuve tika atteikta, ir Komisijas administratīvās lietas materiālu satura rādītājs EIRD procedūrā, kas attiecās uz LESD 101. panta un EEZ līguma 53. panta piemērošanu.
65 Papildus minētajam no lietas materiāliem izriet, ka brīdī, kad prasītāja iesniedza pieteikumu par piekļuvi, EIRD procedūra vēl nebija pabeigta (skat. iepriekš 2., 8. un 11. punktu).
66 Turklāt apstrīdētais lēmums faktiski ir balstīts uz pieņēmumu, ka, padarot par pieejamu satura rādītāju, būtībā tiktu aizskarti izmeklēšanas darbību mērķi, kas ir aizsargāti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem (skat. iepriekš 7. un 11. punktu).
67 Prasītājas apsvērumu pamatotība ir jāvērtē šo ievada apsvērumu kontekstā.
68 Pirmkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, ka vispārīga konfidencialitātes prezumpcija šajā lietā neesot piemērojama tādēļ, ka lūgums par piekļuvi attiecās tikai uz vienu dokumentu.
69 Šajā saistībā ir jānorāda, ka lietu, kurā Tiesa atzina vispārīgu konfidencialitātes prezumpciju attiecībā uz dokumentiem administratīvajā lietā, kas bija saistīta ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru, raksturoja fakts, ka tajā lietā lūgums par piekļuvi neattiecās tikai uz vienu dokumentu, bet uz visiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 69. punkts). Arī lielā daļā lietu, kurās judikatūrā ir atzīta vispārīgas konfidencialitātes prezumpcijas piemērošana, lūgumi par piekļuvi attiecās uz visiem dokumentiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 67. punkts un tajā minētā judikatūra).
70 Tomēr – pretēji tam, ko apgalvo prasītāja, pamatodamās uz 2015. gada 7. jūlija spriedumu lietā Axa Versicherung/Komisija (T‑677/13, EU:T:2015:473), – no Tiesas judikatūras neizriet, ka piekļuves atteikuma vispārīgā prezumpcija, kā to Tiesa ir norādījusi 2016. gada 14. jūlija sprieduma Sea Handling/Komisija (C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557) 41. punktā, attiektos vienīgi uz gadījumiem, kad tiek lūgts piekļūt visiem lietas materiāliem.
71 Papildus minētajam – Tiesa un Vispārējā tiesa jau ir atļāvusi piemērot vispārīgo konfidencialitātes prezumpciju neatkarīgi no dokumentu skaita, kuriem tiek lūgta piekļuve, pat ja lūgums attiecas tikai uz vienu dokumentu (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija, C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 41. punkts; 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, EU:T:2014:816, 74. un 75. punkts, un 2013. gada 25. oktobris, Beninca/Komisija, T‑561/12, nav publicēts, EU:T:2013:558, 1., 24. un 32. punkts).
72 Vispārīgās atteikuma prezumpcijas piemērošanā noteicošais ir tieši kvalitatīvais kritērijs, proti, tas, ka dokumenti attiecas uz vienu un to pašu procedūru, nevis kvantitatīvais kritērijs, proti, lielāks vai mazāks skaits dokumentu, uz kuriem attiecas piekļuves pieteikums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑306/12, EU:T:2014:816, 75. punkts un tajā minētā judikatūra).
73 Ir taisnība, ka iepriekš 70.–72. punktā minētā judikatūra attiecās uz lūgumiem par piekļuvi dokumentiem procedūrās, kas atšķīrās no tās, kāda ir šajā lietā. Tomēr no šīs judikatūras izrietošais princips, proti – vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija var tikt piemērota neatkarīgi no dokumentu skaita, kuriem tiek lūgta piekļuve, pat ja lūgums attiecas tikai uz vienu dokumentu, – šajā lietā ir attiecināms pēc analoģijas.
74 Faktiski neatkarīgi no dokumentu skaita, uz kuriem attiecas lūgums par piekļuvi, piekļuve dokumentiem LESD 101. panta piemērošanas procedūrā nevar tikt nodrošināta, ja saistībā ar tādas informācijas apstrādi, kura iegūta vai konstatēta šādā procedūrā, netiek ņemti vērā tie paši stingrie noteikumi, kas ir paredzēti Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004.
75 Otrkārt, ir jānoraida prasītājas arguments, ka vispārīga konfidencialitātes prezumpcija uz satura rādītāju nevarot attiekties tā specifiskās dabas dēļ.
76 Ir taisnība, ka satura rādītājs ir dokuments ar īpašām iezīmēm tādā ziņā, ka tam nav satura kā tāda, jo tas ir vienīgi lietas materiālu satura kopsavilkums. Tomēr, pirmkārt, tas ir dokuments, ar kura palīdzību tiek organizēti ar aplūkoto procedūru saistītie lietas materiāli un kurš arī ietilpst ar šo lietu saistītajos dokumentos. Otrkārt, tas ir dokuments, kurā tiek uzskaitīti visi lietā esošie dokumenti, kā arī tie tiek nosaukti un identificēti. Treškārt, ciktāl satura rādītājā ir izdarīta atsauce uz katru lietas materiālos esošo dokumentu, tas ir dokuments, kurā tiek atspoguļoti visi lietā esošie dokumenti, kā arī konkrēta informācija par minēto dokumentu saturu. Ceturtkārt, kā to apgalvo Komisija, ar satura rādītāja palīdzību ir iespējams redzēt visas darbības, kuras Komisija ir veikusi aizliegtu vienošanos procedūrā. Tāpat arī satura rādītājs aizliegtu vienošanos procedūru lietās var ietvert nozīmīgu un konkrētu informāciju par lietas materiālu saturu.
77 No minētā izriet, ka – pretēji prasītājas apgalvotajam – satura rādītājā ietvertās informācijas paziņošana līdzīgi pašu dokumentu padarīšanai par pieejamiem var aizskart intereses, kas ir aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem, ciktāl ar to trešajām personām tiek darīta zināma slepena komerciāla informācija vai informācija par nepabeigtu izmeklēšanu. Turklāt nevar piekrist prasītājas argumentam, kuru tā ir balstījusi uz 2011. gada 15. decembra spriedumu CDC Hydrogene Peroxide/Komisija (T‑437/08, EU:T:2011:752), jo šis spriedums ir taisīts pirms 2014. gada 27. februāra sprieduma Komisija/EnBW (C‑365/12 P, EU:C:2014:112), kurā tika atzīts, ka vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija ir piemērojama dokumentiem, kas ietverti administratīvās lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta procedūras piemērošanu (skat. iepriekš 62. punktu).
78 Turklāt ir jānorāda, ka iemesli, kuru dēļ Tiesa 2014. gada 27. februāra spriedumā Komisija/EnBW (C‑365/12 P, EU:C:2014:112) atzina šādu vispārīgu konfidencialitātes prezumpciju, ir piemērojami arī šādam lietas materiālu satura rādītājam.
79 Šajā saistībā vispirms ir jāatgādina Tiesas norādītais, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ietvertie izņēmumi no tiesībām piekļūt dokumentiem nevar tikt interpretēti, neņemot vērā specifiskos noteikumus, kas regulē piekļuvi šiem dokumentiem, ja dokumenti, uz kuriem attiecas lūgums par piekļuvi, ietilpst īpašā Savienības tiesību jomā, kā tas ir gadījumā, kad tiek piemērota LESD 101. pantā noteiktā procedūra (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 83. punkts).
80 Turklāt Tiesa ir uzskatījusi, ka LESD 101. panta piemērošanas procedūras ietvaros atsevišķas tiesību normas, kas ir ietvertas Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004, ierobežojoši regulē dokumentu, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar minēto procedūru, izmantošanu, jo tajās ir paredzēts, ka lietas dalībniekiem LESD 101. panta piemērošanas procedūrā nav neierobežotu tiesību piekļūt dokumentiem, kas ietverti Komisijas lietas materiālos, un ka trešajām personām, izņemot sūdzības iesniedzējus, nav šādas procedūras ietvaros tiesību piekļūt dokumentiem Komisijas lietas materiālos (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 86. un 87. punkts).
81 Turklāt Tiesa ir uzskatījusi, ka, pamatojoties uz Regulu Nr. 1049/2001, atļaut vispārinātu piekļuvi dokumentiem, kas ietverti lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanu, nozīmētu apdraudēt līdzsvaru, kuru Savienības likumdevējs Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004 ir vēlējies nodrošināt starp attiecīgo uzņēmumu pienākumu paziņot Komisijai, iespējams, konfidenciālu komercinformāciju, lai tā varētu atklāt aizliegtas vienošanās pastāvēšanu un noteikt tās atbilstību šim pantam, no vienas puses, un paaugstinātas aizsardzības garantiju, kas, pamatojoties uz dienesta noslēpumu un komercnoslēpumu, tiek nodrošināta informācijai, kura šādi tiek nodota Komisijai, no otras puses (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 90. punkts un tajā minētā judikatūra).
82 Visbeidzot, Tiesa ir uzsvērusi, ka, protams, tiesības iepazīties ar administratīvās lietas materiāliem LESD 101. panta piemērošanas procedūras ietvaros un tiesības piekļūt dokumentiem atbilstoši Regulai Nr. 1049/2001 ir juridiski atšķirīgas. Tomēr Tiesas ieskatā tās ir attiecināmas uz funkcionāli līdzvērtīgām situācijām (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 89. punkts un tajā minētā judikatūra).
83 No šīs judikatūras izriet, ka vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija, kas piemērojama dokumentiem, kuri ietverti administratīvās lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru, būtībā balstās uz Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā ietverto izņēmumu no tiesībām piekļūt dokumentiem interpretācijas, kurā saistībā ar tādas informācijas apstrādi, kura iegūta vai konstatēta šādā procedūrā, tiek ņemti vērā stingri noteikumi, kas ir paredzēti Regulā Nr. 1/2003 un Regulā Nr. 773/2004.
84 Citiem vārdiem, šī prezumpcija ir balstīta uz premisu, ka attiecīgajā procedūrā ir paredzēta īpaša kārtība piekļuvei dokumentiem. Šīs kārtības pastāvēšana ļauj izdarīt pieņēmumu, ka šādu dokumentu padarīšana par pieejamiem principā var aizskart mērķi, kas ir pamatā procedūrai, ar kuru tie ir saistīti (šajā nozīmē skat. ģenerāladvokāta P. Krusa Viljalona [P. Cruz Villalón] secinājumus lietā Padome/Access Info Europe, C‑280/11 P, EU:C:2013:325, 75. punkts).
85 Kā uzskata arī Komisija, ar to faktu vien, ka dokuments, kuru ir lūgts padarīt par pieejamu, attiecas uz administratīvās lietas materiāliem LESD 101. panta piemērošanas procedūrā, šajā lietā ir pietiekami, lai attaisnotu vispārīgās konfidencialitātes prezumpcijas piemērošanu attiecībā uz šādas procedūras dokumentiem neatkarīgi no dokumentu skaita, kuriem tiek lūgta piekļuve (šajā nozīmē un pēc analoģijas skat. spriedumu, 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija, C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 41. punkts).
86 Tādējādi apstrīdētajā lēmumā pamatoti ir norādīts uz to, ka satura rādītājs ietilpst vispārīgās konfidencialitātes prezumpcijas tvērumā, kura ir piemērojama dokumentiem, kuri ir administratīvās lietas materiālos saistībā ar LESD 101. panta piemērošanas procedūru.
87 Treškārt, ir jānoraida prasītājas arguments, ka šajā lietā Komisija neesot norādījusi iemeslus, kādēļ pieprasītā dokumenta padarīšana par pieejamu varētu aizskart ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pirmajā un trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem aizsargātās intereses.
88 Faktiski, kā to norāda arī Komisija, piekļuves atteikuma vispārīgās prezumpcijas piemērošanas gadījumā attiecīgajai iestādei ir pienākums vienīgi precizēt, uz kādiem vispārīgiem apsvērumiem tā balsta prezumpciju, ka, padarot par pieejamu šo dokumentu, tiktu aizskartas intereses, kas aizsargātas ar Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētajiem izņēmumiem, un, šādi rīkojoties, tai nav jāveic konkrēts katra no šiem dokumentiem satura vērtējums (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 21. septembris, Zviedrija u.c./API un Komisija, C‑514/07 P, C‑528/07 P un C‑532/07 P, EU:C:2010:541, 76. punkts).
89 Šajā lietā ir jākonstatē, ka atbilstoši apstrīdētajā lēmumā precizētajam vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija bija pamatota, ar, pirmkārt, EIRD procedūras ietvaros veikto izmeklēšanas darbību mērķu aizsardzību saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzēto izņēmumu un, otrkārt, ar šīs regulas tiesību normu interpretāciju saskaņoti ar konkrētām tiesību normām, kas ir paredzētas Regulās Nr. 1/2003 un Nr. 773/2004. Turklāt Komisija ir precizējusi, ka satura rādītājs ir daļa no administratīvās lietas materiāliem procedūrā EIRD, kura vēl nav pabeigta, un ka, darot pieejamus pieprasītos dokumentus, tostarp satura rādītāju, varētu tikt nodarīts kaitējums notiekošajai izmeklēšanai un pārkāpti gan konfidencialitātes noteikumi, gan tiesības uz aizstāvību, kā arī to pušu komerciālās intereses, uz kurām attiecas izmeklēšana (skat. iepriekš 7. un 11. punktu).
90 No iepriekš izklāstītā izriet, ka, balstot apstrīdēto lēmumu uz pieņēmumu, ka, darot pieejamu satura rādītāju, būtībā tiktu aizskarti izmeklēšanas darbību mērķi, kas ir aizsargāti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem, ar to nav pārkāpti šī panta noteikumi.
91 No tā izriet, ka trešā, ceturtā un devītā pamata pirmā daļa ir jānoraida kā nepamatota.
Par trešā, ceturtā un devītā pamata otro daļu, kas attiecas uz sevišķām interesēm padarīt par pieejamu pieprasīto dokumentu un LESD 101. panta pārkāpumu
92 Saistībā ar trešā, ceturtā un devītā pamata otro daļu prasītāja, pirmām kārtām, būtībā apgalvo, ka attiecībā uz piekļuvi satura rādītājam pastāvot sevišķas sabiedrības intereses, lai izvērtētu “iespējamību celt prasību par kaitējuma, ko ir radījusi aizliegta vienošanās, atlīdzināšanu”. Pirmkārt, prasības par kaitējuma, ko ir radījusi aizliegta vienošanās, atlīdzināšanu esot uzskatāmas par sevišķām sabiedrības interesēm, jo tās stiprinot “Savienības konkurences noteikumu darbības raksturu” un sniedzot pienesumu “efektīvas konkurences uzturēšanai Eiropas Savienībā”. Otrkārt, tikai iepazīšanās ar satura rādītāju ļautu prasītājai formulēt viedokli par to, vai tajā uzskaitītie dokumenti būtu nepieciešami, lai pamatotu varbūtējo prasību par zaudējumu atlīdzību. Otrām kārtām, prasītāja uzskata, ka ar apstrīdēto lēmumu ir pārkāpts LESD 101. pants, jo ar atteikumu piekļūt satura rādītājam prasītājai faktiski esot liegts efektīvi īstenot tiesības uz atlīdzinājumu, kas tai izrietot no šī panta.
93 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
94 Vispirms ir jāatgādina, kā tas izriet no iepriekš 63. punktā minētās judikatūras, ka vispārīgas konfidencialitātes prezumpcijas atzīšana neizslēdz iespēju pierādīt, ka uz attiecīgo dokumentu, kuru ir pieprasīts padarīt par pieejamu, minētais pieņēmums neattiecas vai ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, uz kuru pamata dokuments ir jādara pieejams atbilstoši Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējai rindkopai.
95 Šajā ziņā ir jāatzīmē, ka ikvienai personai ir tiesības prasīt atlīdzināt zaudējumus, kas tai nodarīti ar LESD 101. panta pārkāpumu. Šādas tiesības stiprina Savienības konkurences noteikumu darbības raksturu, tādējādi sniedzot pienesumu efektīvas konkurences uzturēšanai Savienībā (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 104. punkts un tajā minētā judikatūra).
96 Tomēr atbilstoši judikatūrai tam, kurš apgalvo, ka pastāv sevišķas sabiedrības intereses, ir konkrēti jānorāda apstākļi, ar kuriem ir attaisnota attiecīgo dokumentu padarīšana par pieejamiem (šajā nozīmē skat. spriedumu, 2010. gada 29. jūnijs, Komisija/Technische Glaswerke Ilmenau, C‑139/07 P, EU:C:2010:376 62. punkts). Ar vispārīgu apsvērumu izklāstu nepietiek, lai pierādītu, ka sevišķas sabiedrības intereses prevalē pār iemesliem, kas attaisno atteikumu padarīt par pieejamiem attiecīgos dokumentus (skat. spriedumu, 2014. gada 25. septembris, Spirlea/Komisija, T‑669/11, EU:T:2014:814, 92. punkts un tajā minētā judikatūra).
97 It īpaši ikvienai personai, kura vēlas saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas nodarīts LESD 101. panta pārkāpuma rezultātā, ir jāpierāda nepieciešamība piekļūt vienam vai otram dokumentam Komisijas lietas materiālos, lai Komisija varētu līdzsvarot intereses, kas pamato šo dokumentu publiskošanu un to aizsardzību, katrā atsevišķajā gadījumā ņemot vērā visus būtiskos lietas apstākļus (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 107. punkts un tajā minētā judikatūra).
98 Nepastāvot šādai nepieciešamībai, intereses saņemt atlīdzinājumu par kaitējumu, kas radies LESD 101. panta pārkāpuma dēļ, nevar tikt uzskatītas par sevišķām sabiedrības interesēm Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta izpratnē (skat. spriedumu, 2014. gada 27. februāris, Komisija/EnBW, C‑365/12 P, EU:C:2014:112, 108. punkts un tajā minētā judikatūra).
99 Turklāt interese, kuras pamatā ir vienīgi kādai privātai uzņēmējsabiedrībai nodarīts LESD 101. panta kaitējums, nevar tikt uzskatīta par sabiedrības interesēm (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija, C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 97. un 98. punkts, un 2014. gada 20. marts, Reagens/Komisija, T‑181/10, nav publicēts, EU:T:2014:139, 142. punkts).
100 Šajā gadījumā ir jānorāda, ka apstrīdētajā lēmumā, pirmkārt, Komisijas skatījumā bija pamats pieņemt, ka, padarot satura rādītāju par pieejamu, varētu tikt aizskarti izmeklēšanas darbību mērķi saskaņā ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešo ievilkumu. Otrkārt, Komisija uzskatīja, ka nav konstatējamas nekādas sevišķas sabiedrības intereses šīs regulas 4. panta 2. punkta pēdējās rindkopas izpratnē, kas būtu attaisnojums tam, lai satura rādītāju padarītu par pieejamu, jo par šādām sevišķām interesēm nevar tikt uzskatīta prasītājas vēlme celt prasību par zaudējumu atlīdzību (skat. iepriekš 7. un 11. punktu).
101 Prasītājas argumenti nevar atspēkot šo novērtējumu.
102 Pirmām kārtām, ir jānorāda, ka prasītāja ir vienīgi apgalvojusi, ka piekļuve satura rādītājam tai ļautu “formulēt viedokli par to, vai tajā uzskaitītie dokumenti būtu nepieciešami, lai pamatotu varbūtējo prasību par zaudējumu atlīdzību”. Tomēr šis ļoti vispārīgais arguments nav pietiekams, lai pierādītu, kā tieši ar atteikumu piekļūt satura rādītājam prasītājai tiktu liegtas tiesības īstenot tās tiesības uz atlīdzinājumu. Prasītāja arī nekādi nepamato savu secinājumu, ka piekļuve satura rādītājam tai būtu nepieciešama, lai celtu prasību par zaudējumu atlīdzību.
103 Šādos apstākļos interese saņemt atlīdzinājumu par iespējamo kaitējumu, kas radies LESD 101. panta pārkāpuma dēļ, nevar tikt uzskatīta par sevišķām sabiedrības interesēm Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta pēdējās rindkopas izpratnē.
104 Otrām kārtām, kā to arī apgalvo Komisija, ar apstrīdēto lēmumu nevar būt pārkāpts LESD 101. pants, jo šis lēmums ir balstīts nevis uz minēto normu, bet gan uz Regulas Nr. 1049/2001 noteikumiem.
105 Līdz ar to prasītāja nav pierādījusi ne to, ka dokuments, kuru tika pieprasīts padarīt par pieejamu, neietilptu šīs prezumpcijas piemērošanas jomā, ne arī to, ka pastāvētu sevišķas sabiedrības intereses, kas pamatotu šī dokumenta publiskošanu.
106 No tā izriet, ka trešā pamata otrā daļa ir jānoraida. Tādējādi trešais, ceturtais un devītais pamats ir jānoraida pilnībā.
Par septīto un astoto pamatu saistībā ar pamattiesību piekļūt dokumentiem un samērīguma principa pārkāpumu
107 Pirmkārt, prasītāja apgalvo, ka Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētie izņēmumi šajā gadījumā neesot piemērojami un līdz ar to ar apstrīdēto lēmumu esot pārkāptas pamattiesības piekļūt dokumentiem, kas izriet no LES 6. panta 1. punkta, to lasot kopsakarā ar Pamattiesību hartas 42. pantu, LESD 15. panta 3. punktu un Regulas Nr. 1049/2001 2. panta 1. punktu. Otrkārt, prasītāja apgalvo, ka esot pieļauts pamattiesību piekļūt dokumentiem un samērīguma principa pārkāpums, jo Komisija ir atteikusi piekļuvi arī tai satura rādītāja daļai, par kuru nav iesniegts neviens lūgums par konfidencialitātes piemērošanu.
108 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
109 Saistībā ar apgalvojumu, ka esot pieļauts pamattiesību piekļūt dokumentiem pārkāpums, ir jānorāda, kā tas tika iepriekš atgādināts 57. un 58. punktā, ka šīs tiesības ir pakļautas noteiktiem ierobežojumiem kā sabiedrisku, tā privātu interešu apsvērumu dēļ, kā tas tostarp izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. pantā paredzētā izņēmumu tiesiskā regulējuma. Tā arī šajā lietā, kā tas izriet no 90. punkta, piekļuve pieprasītajam dokumentam bija pakļauta ierobežojumiem, balstoties uz sabiedriskām interesēm un piemērojot vispārīgo konfidencialitātes prezumpciju, kas it īpaši izriet no Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētajiem izņēmumiem.
110 Saistībā ar apgalvojumu, ka esot pieļauts samērīguma principa pārkāpums, kas izriet no atteikuma daļēji piekļūt pieprasītajam dokumentam, pietiek atgādināt, ka uz EIRD lietas materiāliem neattiecas pienākums padarīt par pieejamu visu vai daļēju to saturu, jo uz tiem attiecas iepriekš 78. punktā minētā vispārīgā konfidencialitātes prezumpcija (šajā nozīmē skat. spriedumus, 2012. gada 28. jūnijs, Komisija/Éditions Odile Jacob, C‑404/10 P, EU:C:2012:393, 133. punkts, un 2016. gada 14. jūlijs, Sea Handling/Komisija, C‑271/15 P, nav publicēts, EU:C:2016:557, 63. punkts).
111 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir pieņemts, pārkāpjot pamattiesības piekļūt dokumentiem un samērīguma principu.
112 Tādējādi septītais un astotais pamats ir jānoraida kā nepamatoti.
Par piekto un sesto pamatu, kas ir saistīti ar Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pārkāpumu
113 Izvirzīdama piekto un sesto pamatu, prasītāja būtībā apgalvo, ka satura rādītājs neesot uzskatāms par dokumentu, uz kuru attiecas Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā un otrajā daļā paredzētie izņēmumi, un tādējādi ar apstrīdēto lēmumu šie izņēmuma noteikumi esot pārkāpti.
114 Komisija apstrīd prasītājas argumentus.
115 Šajā ziņā, pirmkārt, pietiek konstatēt, ka apstrīdētais lēmums nav balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta otrajā daļā paredzēto izņēmumu. Tādējādi ar šī noteikuma pārkāpumu saistītais prasītājas arguments nav efektīvs.
116 Otrkārt, kā to apgalvo arī Komisija, prasītāja vienīgi norāda uz apstākli, ka attiecīgais dokuments neesot balstīts uz Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punkta pirmajā daļā paredzēto izņēmumu, bet tā nekādi neprecizē šo apgalvojumu. Faktiski prasītāja nav pierādījusi, kāpēc satura rādītājs nav uzskatāms par “dokument[u], ko iestāde izdevusi iekšējām vajadzībām”.
117 Katrā ziņā Komisijas varbūtēji pieļautās kļūdas tiesību piemērošanā un vērtējumā Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktā paredzēto izņēmumu īstenošanas kontekstā šajā lietā neietekmē apstrīdētā lēmuma tiesiskumu, jo ir konstatēts, ka Komisijai bija tiesības pieņemt, ka uz satura rādītāju attiecas tās pašas regulas 4. panta 2. punkta trešajā ievilkumā paredzētais izņēmums.
118 No tā izriet, ka apstrīdētais lēmums visādā ziņā nevar tikt uzskatīts par tādu, kas ir pieņemts, pārkāpjot Regulas Nr. 1049/2001 4. panta 3. punktu.
119 Tādējādi piektais un sestais pamats ir jānoraida attiecīgi kā neefektīvs un nepamatots.
120 No visa iepriekš izklāstītā izriet, ka prasība ir jānoraida.
Par tiesāšanās izdevumiem
121 Atbilstoši Reglamenta 134. panta 1. punktam lietas dalībniekam, kuram nolēmums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram nolēmums ir labvēlīgs. Atbilstoši Reglamenta 137. pantam, ja tiesvedība lietā tiek izbeigta pirms sprieduma taisīšanas, Vispārējā tiesa lemj par tiesāšanās izdevumiem pēc saviem ieskatiem.
122 Šajā gadījumā daļēju tiesvedības izbeigšanu pirms sprieduma taisīšanas izraisīja tas, ka pēc prasības celšanas Komisija savā tīmekļa vietnē publicēja EIRD lēmuma nekonfidenciālo pagaidu versiju. Tomēr šī publicēšana nenotika, lai apmierinātu prasītājas lūgumu par piekļuvi, bet gan, lai izpildītu Komisijai noteikto publicēšanas pienākumu, kas izriet no Regulas Nr. 1/2003 30. panta. Turklāt, kā tas arī izriet no lietas materiāliem, EIRD lēmuma nekonfidenciālā versija apstrīdētā lēmuma pieņemšanas dienā vēl nebija sagatavota.
123 Tādējādi, ņemot vērā šos apstākļus, proti, ka prasība sakarā ar bezdarbību tika noraidīta kā nepieņemama un ka prasītājai spriedums ir nelabvēlīgs daļā par prasījumu saistībā ar atcelšanu, tai ir jāpiespriež segt savus, kā arī atlīdzināt Komisijas tiesāšanās izdevumus atbilstoši tās prasījumiem, tostarp izdevumus, par kuriem lēmumu pieņemšana tika atlikta ar iepriekš 16. un 24. punktā minētajiem rīkojumiem.
Ar šādu pamatojumu
VISPĀRĒJĀ TIESA (otrā palāta)
nospriež:
1) Prasību noraidīt.
2) Edeka-Handelsgesellschaft Hessenring mbH piespriest atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.
Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2018. gada 5. februārī.
[Paraksti]