Prasība, kas celta 2014. gada 4. augustā – Aduanas y Servicios Fornesa/Komisija

(lieta T-580/14)

Tiesvedības valoda – spāņu

Lietas dalībnieki

Prasītāja: Aduanas y Servicios Fornesa, SL (Lleida, Spānija) (pārstāvis – I. Toda Jiménez, advokāts)

Atbildētāja: Eiropas Komisija

Prasītājas prasījumi:

atcelt apstrīdēto lēmumu;

atzīt prasītājas tiesības uz to, lai tiktu atlaists muitas nodoklis EUR 2 453 003, 38 apmērā, kas tai noteikts saskaņā ar 2011. gada 27. jūnija Dependencia Regional de Aduanas e Impuestos Especiales de la delegación Especial de Cataluña [Katalonijas īpašās delegācijas Reģionālās muitas un īpašo nodevu biroja] aprēķinu atbilstoši Kopienu ārējam tarifam par 2006., 2007. un 2008. finanšu gadu, un

piespriest atbildētājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saistībā ar šo prasību atcelt tiesību aktu.

Pamati un galvenie argumenti

Prasītāja šajā tiesvedībā lūdz atcelt Komisijas 2014. gada 15. aprīļa lēmumu lietā REM 02/2012, ar kuru prasītajai tika atteikts atlaist muitas nodokļus, kas pieprasīti saistībā ar tāda “cukura sīrupa, kas ir aromatizēts vai kam pievienotas krāsvielas,” importu, kurš sākotnēji deklarēts kā pārstrādāts Andorā, prasītājai kā importētāja netiešajam pārstāvim esot iesaistītai kā muitas aģentam.

Prasības pamatošanai prasītāja izvirza divus pamatus.

Ar pirmo pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts [Kopienas] Muitas kodeksa 239. pants, jo Komisija esot pieļāvusi kļūdu īpašās situācijas novērtējumā un neesot ņēmusi vērā lēmuma pieņemšanai būtiskos faktus.

Šajā saistībā tiek apgalvots, ka muitas aģents nav saistīts ar ievestās preces ražošanas procesu – kas bija galvenais faktors muitas nodokļa samaksas pieprasīšanai, ka importētāja darbība bija sarežģīta un muitas aģentam nepārzināma, ka Spānijas muita tam nepaziņoja par savam šaubām par importētāja rīcību un arī neveica nekādus piesardzības pasākumus, ka EUR 1 sertifikātus, uz kuriem balstījās imports, divas reizes bija apstiprinājušas Andoras iestādes, un ka arī Spānijas muitas pirmā analīze apstiprināja, ka precēm bija tiesības uz preferenciālu režīmu.Ar otro pamatu tiek apgalvots, ka ir pārkāpts Kopienas Muitas kodeksa 239. pants, jo nepastāvot “krāpšana” vai “rupja neuzmanība”, kas izslēgtu prasīto nodokļa atlaišanu. Šajā ziņā prasītāja apgalvo, ka Komisija vienīgi uzskaita virkni iespējamo darbību, kuras muitas aģents, iespējams, būtu varējis veikt un kuras būtu likušas šaubīties par importa operāciju likumību. Tomēr no tā nekādā ziņā nevar izsecināt muitas aģenta veiktu “krāpšanu” vai “rupju neuzmanību”, un tādējādi nodokļa atlaišana neesot izslēgta.Prasītāja uzsver arī muitas aģenta labo ticību un ikvienā brīdī ievēroto rūpību.