Language of document : ECLI:EU:C:2013:524

TIESAS SPRIEDUMS (trešā palāta)

2013. gada 18. jūlijā (*)

Eiropas Savienības pilsonība – LESD 20. un 21. pants – Tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties – Valsts pilsonim piešķirts atbalsts izglītībai, kas tiek sniegts saistībā ar studijām citā dalībvalstī – Pienākums uzturēties izcelsmes dalībvalstī vismaz trīs gadus pirms studiju sākšanas

Apvienotās lietas C‑523/11 un C‑585/11

par lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu atbilstoši LESD 267. pantam, ko Verwaltungsgericht Hannover (Vācija) un Verwaltungsgericht Karlsruhe (Vācija) iesniedza ar lēmumiem, kas attiecīgi pieņemti 2011. gada 5. oktobrī un 16. novembrī un kas Tiesā reģistrēti 2011. gada 13. oktobrī un 24. novembrī, tiesvedībās

Laurence Prinz

pret

Region Hannover (C‑523/11)

un

Philipp Seeberger

pret

Studentenwerk Heidelberg (C‑585/11).

TIESA (trešā palāta)

šādā sastāvā: palātas priekšsēdētājs M. Ilešičs [M. Ilešič], tiesneši K. Lēnartss [K. Lenaerts], Tiesas priekšsēdētāja vietnieks, kas veic trešās palātas tiesneša pienākumus, E. Jarašūns [E. Jarašiūnas], A. O’Kīfs [A. Ó Caoimh] (referents) un K. G. Fernlunds [C. G. Fernlund],

ģenerāladvokāte E. Šarpstone [E. Sharpston],

sekretāre A. Impellicēri [A. Impellizzeri], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2012. gada 29. novembra tiesas sēdi,

ņemot vērā apsvērumus, ko sniedza:

–        P. Seeberger vārdā – Y. Popper, Rechtsanwalt,

–        Vācijas valdības vārdā – T. Henze un J. Möller, pārstāvji,

–        Dānijas valdības vārdā – V. Pasternak Jørgensen un C. Thorning, pārstāvji,

–        Grieķijas valdības vārdā – G. Papagianni, pārstāve,

–        Nīderlandes valdības vārdā – B. Koopman un C. Wissels, pārstāves,

–        Austrijas valdības vārdā – C. Pesendorfer un G. Eberhard, pārstāvji,

–        Somijas valdības vārdā – M. Pere un J. Leppo, pārstāvji,

–        Zviedrijas valdības vārdā – A. Falk, C. Stege un U. Persson, pārstāves,

–        Eiropas Komisijas vārdā – S. Grünheid, kā arī D. Roussanov un V. Kreuschitz, pārstāvji,

noklausījusies ģenerāladvokātes secinājumus 2013. gada 21. februāra tiesas sēdē,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

1        Lūgumi sniegt prejudiciālu nolēmumu ir par LESD 20. un 21. panta interpretāciju.

2        Šie lūgumi ir iesniegti tiesvedībā starp, pirmkārt, L. Prinz, Vācijas pilsoni, un Region Hannover (Hanoveres reģiona Atbalsta izglītībai dienests) un, otrkārt, tiesvedībā starp P. Seeberger, arī Vācijas pilsoni, un Studentenwerk Heidelberg, Amt für Ausbildungsförderung (Heidelbergas Universitātes Atbalsta izglītībai birojs, turpmāk tekstā – “Studentenwerk”) saistībā ar tiesībām uz atbalstu izglītībai sakarā ar studijām, kas īstenotas izglītības iestādēs, kuras atrodas citās dalībvalstīs, kas nav Vācijas Federatīvā Republika.

 Atbilstošās tiesību normas

3        Federālā likuma par individuālu atbalstu izglītībai [Bundesgesetz über individuelle Förderung der Ausbildung (Bundesausbildungsförderungsgesetz)], kas 2008. gada 1. janvārī ir grozīts ar divdesmit otro likumu, ar ko groza Federālo likumu par individuālu atbalstu izglītībai (BGBl. I, 3254. lpp.; turpmāk tekstā – “BAföG”), 5. pantā ar nosaukumu “Izglītība ārzemēs” ir noteikts:

“1.      Šī likuma izpratnē pastāvīgā dzīvesvieta ir vieta, kur attiecīgās personas interešu centrs atrodas ne vien īslaicīgi, bet netiek arī prasīts, lai būtu griba šajā vietā apmesties pastāvīgi; par pastāvīgo dzīvesvietu neuzskata vietu, kur persona atrodas vienīgi mācību dēļ.

2.      Atbalstu izglītībai saņem studenti, kam Vācijā ir pastāvīgā dzīvesvieta un kas studē kādā ārvalstīs esošā izglītības iestādē, ja:

[..]

3)      students uzsāk vai turpina studijas kādā no Eiropas Savienības dalībvalsts vai Šveices izglītības iestādēm.

[..]”

4        BAföG 6. pantā ar nosaukumu “Atbalsts izglītībai Vācijas pilsoņiem ārvalstīs” ir paredzēts, ka Vācijas pilsoņi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir ārvalstī, kurā tie apmeklē izglītības iestādi vai no kurienes dodas uz kādu kaimiņvalsti, var saņemt atbalstu izglītībai, ja to attaisno īpaši konkrētā gadījuma apstākļi.

5        BAföG 16. pants ar nosaukumu “Izglītības atbalsta ilgums ārvalstīs” ir formulēts šādi:

“1.      Saistībā ar izglītību ārzemēs 5. panta 2. punkta 1. apakšpunkta vai 5. punkta nozīmē atbalstu izglītībai sniedz, lielākais, uz vienu gadu [..]

[..]

3.      5. panta 2. punkta 2. un 3. apakšpunktā paredzētajos gadījumos atbalsts izglītībai tiek sniegts bez 1. un 2. punktā minētā termiņa ierobežojuma; tomēr 5. panta 2. un 3. punktā paredzētajos gadījumos šā atbalsta ilgums pārsniedz vienu gadu tikai tad, ja, sākot uzturēšanos ārvalstīs pēc 2007. gada 31. decembra, studenta pastāvīgā dzīvesvieta Vācijā ir bijusi jau vismaz trīs gadus.”

 Pamata tiesvedību priekšvēsture un prejudiciālie jautājumi

 Lieta C‑523/11

6        L. Prinz, dzimusi 1991. gadā Vācijā, desmit gadus kopā ar savu ģimeni ir dzīvojusi Tunisijā, kur viņas tēvs strādāja vācu uzņēmumā. Pēc atgriešanās Vācijā 2007. gada janvārī ieinteresētā persona beidza skolu Frankfurtē (Vācija), kur viņa 2009. gada jūnijā ieguva vidējās izglītības diplomu (“Abitur”). 2009. gada 1. septembrī viņa sāka studijas Roterdamas Erasma universitātē (Nīderlande).

7        Atbildot uz pieteikumu par atbalstu izglītībai, kuru L. Prinz saistībā ar 2009./2010. mācību gadu iesniedza 2009. gada 18. augustā, Region Hannover ar 2010. gada 30. aprīļa lēmumu piešķīra šo atbalstu laikposmam no 2009. gada septembra līdz 2010. gada augustam.

8        Taču atbalsta pieteikums, kuru L. Prinz iesniedza saistībā ar 2010./2011. mācību gadu, ar 2010. gada 4. maija lēmumu tika noraidīts, tāpēc ka ieinteresētā persona, kas neatbilstot BAföG paredzētajam uzturēšanās nosacījumam, nevarot pretendēt uz neierobežota ilguma atbalstu izglītībai, jo viņas tiesības saskaņā ar minētā likuma 16. panta 3. punktu esot spēkā vienu gadu.

9        2010. gada 1. jūnijā L. Prinz pārsūdzēja šo lēmumu. Viņa ir norādījusi, ka viņa atbilst šim nosacījumam, jo ir uzturējusies Vācijā no 1993. gada septembra līdz 1994. gada aprīlim un no 2007. gada janvāra līdz 2009. gada augustam, t.i., trīs gadus un četrus mēnešus. Viņa arī ir norādījusi, ka BAföG paredzētais uzturēšanās nosacījums neatbilst LESD 21. pantam, un ir norādījusi saiknes ar attiecīgo dalībvalsti, izklāstot, ka viņa šajā dalībvalstī ir dzimusi, viņai ir Vācijas pilsonība, viņa pameta šo valsti vienīgi tēva darba vietas maiņas dēļ un viņa vienmēr ir saglabājusi saiknes ar savu izcelsmes valsti. L. Prinz uzskata, ka papildus četru mēnešu uzturēšanās nebūtu būtiski pastiprinājusi šīs saiknes.

10      Region Hannover apgalvo, ka BAföG 16. panta 3. punktā paredzētajam minimālajam trīs gadu ilgumam ir obligāti jābūt nepārtrauktam trīs gadu laikposmam. Ar šo likumu nekādi netiekot pārkāpti Savienības tiesību akti pārvietošanās un uzturēšanās brīvības jomā, līdz ar ko šie tiesību akti nekādi neuzliekot pienākumu bez ierobežojuma izmaksāt atbalstu saviem pilsoņiem.

11      Iesniedzējtiesa vaicā, vai ar Savienības tiesību aktiem ir saderīgs tāds nosacījums, par kādu ir runa pamata tiesvedībā. Tā uzskata, ka, tāpat kā pirms divdesmit otrā likuma, ar ko groza Federālo likumu par individuālu atbalstu izglītībai, stāšanās spēkā piemērojamais nosacījums, proti, pienākums būt apmeklējušam Vācijas izglītības iestādi vismaz vienu gadu, nosacījums, par kuru ir runa pamata tiesvedībā, varētu būt tāds, kas attur Savienības pilsoni sākt studijas citā dalībvalstī, jo pēc viena gada laikposma viņš vairs nesaņems atbalstu izglītībai. Šī tiesa uzskata, ka, lai gan var būt likumīgi, ka dalībvalsts atbalstu izglītībai piešķir vienīgi studentiem, kuri ir pierādījuši noteiktu integrācijas pakāpi šīs dalībvalsts sabiedrībā, ar kritēriju, kas izriet no trīs gadu nepārtrauktas uzturēšanās Vācijā pirms uzturēšanās ārvalstī sākšanas, nevar tikt pierādīta šādas integrācijas pastāvēšana.

12      Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Hannover [Hanoveres Administratīvā tiesa] nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai ar [Savienības] tiesībām nepamatojams Savienības pilsoņu tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties, kas piešķirtas ar LESD 20. un 21. pantu, ierobežojums ir tad, ja Vācijas pilsoņiem, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Vācijā un kuri dodas izglītoties uz kādu no Eiropas Savienības dalībvalsts izglītības iestādēm, atbalsts izglītībai saskaņā ar BAföG par šīs ārvalsts izglītības iestādes apmeklējumu tiek piešķirts tikai uz vienu gadu, jo tie uzturēšanās ārvalstīs sākumā nav iekšzemē uzturējušies vismaz trīs gadus?”

 Lieta C‑585/11

13      P. Seeberger, dzimis Vācijā 1983. gadā, šajā valstī kopā ar saviem vecākiem, kuri arī ir Vācijas pilsoņi, ir dzīvojis līdz 1994. gadam. No 1989. gada līdz 1994. gadam viņš apmeklēja pamatskolu Minhenē (Vācija), pēc tam – liceju. No 1994. gada līdz 2005. gada decembrim ieinteresētā persona kopā ar saviem vecākiem dzīvoja Maļorkā (Spānija), kur viņa tēvs kā pašnodarbinātais strādāja par uzņēmumu konsultantu.

14      2006. gada janvārī P. Seeberger pārcēlās uz Ķelni (Vācija). Lai gan P. Seeberger Minhenes iedzīvotāju reģistrā tika ierakstīts tikai 2009. gada 26. oktobrī, viņš apgalvo, ka kopš 2006. gada janvāra viņa pastāvīgā dzīvesvieta bija Vācijā.

15      2009. gada septembrī P. Seeberger sāka ekonomikas zinātņu studijas Baleāru universitātē Palmā de Maļorkā (Spānija) un iesniedza Studentenwerk atbalsta pieteikumu saistībā ar šo izglītību.

16      Studentenwerk noraidīja šo pieteikumu, jo tas, ka ieinteresētā persona neatbilst dzīvesvietas nosacījumam, kas paredzēts BAföG 16. panta 3. punktā, liedzot piešķirt šo atbalstu saskaņā ar minētā likuma 5. panta 2. punkta pirmā teikuma 3. apakšpunktu.

17      Pamatojoties uz savām Savienības pilsoņa tiesībām brīvi pārvietoties, P. Seeberger iesniedza pārsūdzību par šo lēmumu; šo pārsūdzību Studentenwerk noraidīja ar 2010. gada 14. jūnija lēmumu.

18      Prasībā, kas celta Verwaltungsgericht Karlsruhe [Karlsrūes Administratīvā tiesa] P. Seeberger apgalvoja, ka BAföG 16. panta 3. punktā paredzētais nosacījums par dzīvesvietu aizskar viņa tiesības uz brīvu pārvietošanos, jo šis nosacījums liekot viņam vai nu atteikties no pastāvīgās dzīvesvietas citā dalībvalsti, vai arī attiecīgajā laikā pārcelt savu pastāvīgo dzīvesvietu uz Vāciju, jo pretējā gadījumā tiktu apdraudēta izglītības atbalsta piešķiršana saistībā ar studijām Spānijā. Šajā ziņā viņš uzsver, ka viņa tiesības tikt uzņemtam augstākās izglītības iestādē esot atzītas tikai Spānijā un viņš gribot savu izglītību pilnībā iegūt šajā dalībvalstī.

19      Studentenwerk apgalvo, ka tiktāl, ciktāl BAföG paredzētais pienākums par pastāvīgo dzīvesvietu vienādi attiecas uz visiem pilsoņiem, tas var tikt piemērots Savienības pilsoņiem no citām dalībvalstīm, kuriem ir tiesības uz brīvu pārvietošanos. Šis pienākums vienīgi konkretizējot dalībvalsts, kura izmaksā sociālos pabalstus, leģitīmo interesi, lai šie pabalsti, kas piešķirti no publiskajiem resursiem, kuri finansēti no nodokļiem, būtu paredzēti to personu kategorijām, kuras var pamatot minimālu saikni ar pabalstu maksātāju dalībvalsti.

20      Savā lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu Verwaltungsgericht Karlsruhe konstatē, ka dzīvesvietas nosacījums, par kuru ir runa pamata tiesvedībā, neattiecas uz atbalstu izglītībai Vācijā. Tā norāda, ka šāds dzīvesvietas nosacījums sakarā ar personīgām neērtībām, papildu izmaksām, kā arī tā izraisītiem eventuāliem kavējumiem varētu būt tāds, kas attur Savienības pilsoņus doties prom no Vācijas, lai studētu citā dalībvalstī. Šai tiesai ir šaubas par to, vai prasība, saskaņā ar kuru atbalsta pieteicējam pastāvīgi ir jādzīvo Vācijā vismaz trīs gadus pirms izglītības sākšanas, ir pamatota, un tā jautā, vai noteikta integrācijas pakāpe šis dalībvalsts sabiedrībā, kuru šī dalībvalsts var pieprasīt, nebūtu jāatzīst šajā pamata lietā sakarā ar to, ka pieteicējs, Vācijas pilsonis, ir uzaudzis pie saviem vecākiem Vācijā un šajā valstī ir mācījies līdz sestajai klasei, kad viņš divpadsmit gadu vecumā pārcēlās ar savu ģimeni sakarā ar to, ka viņa tēvs izmantoja tiesības, kas izriet no LESD 45. un 49. panta. Šī tiesa uzskata, ka ar kritēriju, kas balstīts uz noteiktu datumu un uz trīs gadu laikposmu pirms izglītības sākšanas ārvalstīs, a priori, šķiet, nevar pietiekami tikt pierādīta nepieciešamā integrācija.

21      Šādos apstākļos Verwaltungsgericht Karlsruhe nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādu prejudiciālu jautājumu:

“Vai Savienības tiesībām pretrunā ir tādi valsts tiesību akti, kas aizliedz atbalsta izglītībai piešķiršanu studijām citā dalībvalstī, pamatojoties vienīgi uz to, ka studenta, kurš izmanto tiesības brīvi pārvietoties, pastāvīgā dzīvesvieta, sākot studijas, vismaz trīs gadus nav bijusi viņa izcelsmes dalībvalstī?”

 Par prejudiciālajiem jautājumiem

22      Ar šiem jautājumiem, kuri ir jāizvērtē kopā, iesniedzējtiesas būtībā jautā, vai LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst tādi dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem atbalsta izglītībai piešķiršana saistībā ar studijām, kas ir ilgākas par vienu gadu un kas tiek īstenotas citā dalībvalstī, ir pakļauta nosacījumam, kas paredzēts BAföG 16. panta 3. punktā un saskaņā ar kuru pieteicējam vismaz trīs gadus pirms studiju sākšanas pastāvīgajai dzīvesvietai šī likuma nozīmē ir jābūt bijušai valsts teritorijā.

23      Vispirms ir jāatgādina – kā Vācijas pilsoņiem L. Prinz un P. Seeberger saskaņā ar LESD 20. panta 1. punktu ir Savienības pilsoņu statuss un līdz ar to viņi – attiecīgajā gadījumā arī pret izcelsmes dalībvalsti – var pamatoties uz tiesībām, kas izriet no šāda statusa (skat. 2006. gada 26. oktobra spriedumu lietā C‑192/05 Tas-Hagen un Tas, Krājums, I‑10451. lpp., 19. punkts, kā arī 2007. gada 23. oktobra spriedumu apvienotajās lietās C‑11/06 un C‑12/06 Morgan un Bucher, Krājums, I‑9161. lpp., 22. punkts).

24      Kā Tiesa atkārtoti ir nospriedusi, Savienības pilsonības mērķis ir dalībvalstu pilsoņu fundamentālais statuss, kas ļauj personām, kuras ir līdzīgās situācijās, Līguma par Eiropas Savienības darbību ratione materiae piemērošanas jomā saņemt vienādu tiesisko attieksmi neatkarīgi no viņu pilsonības, izņemot šajā ziņā īpaši paredzētus gadījumus (2001. gada 20. septembra spriedums lietā C‑184/99 Grzelczyk, Recueil, I‑6193. lpp., 31. punkts; 2002. gada 11. jūlija spriedums lietā C‑224/98 D’Hoop, Recueil, I‑6191. lpp., 28. punkts, un 2013. gada 21. februāra spriedums lietā C‑46/12 N, 27. punkts).

25      To situāciju skaitā, kas ietilpst Savienības tiesību piemērošanas jomā, ietilpst situācijas, kuras saistītas ar Līgumā garantēto pamatbrīvību īstenošanu, it īpaši tās, kas saistītas ar LESD 21. pantā paredzēto pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā (iepriekš minētais spriedums lietā Tas-Hagen un Tas, 22. punkts, 2007. gada 11. septembra spriedums lietā C‑76/05 Schwarz un Gootjes-Schwarz, Krājums, I‑6849. lpp., 87. punkts un tajā minētā judikatūra, kā arī iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 23. punkts).

26      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka, gluži kā to ir norādījušas Vācijas valdība un Komisija, lai gan dalībvalstīm saskaņā ar LESD 165. panta 1. punktu ir kompetence saistībā ar izglītības saturu un attiecīgo izglītības sistēmu organizāciju, tām šī kompetence ir jāīsteno, ievērojot Savienības tiesības, tostarp Līguma tiesību normas par pārvietošanās un uzturēšanās brīvību dalībvalstu teritorijā, kas ir paredzēta LESD 21. panta 1. punktā (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 24. punkts un tajā minētā judikatūra).

27      Turpinājumā ir jānorāda, ka tāds valsts tiesiskais regulējums, kas noteiktiem valsts pilsoņiem ir nelabvēlīgs tikai tādēļ, ka viņi ir izmantojuši savas tiesības brīvi pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī, ir LESD 21. panta 1. punktā ikvienam Savienības pilsonim atzīto brīvību ierobežojums (skat. 2006. gada 18. jūlija spriedumu lietā C‑406/04 De Cuyper, Krājums, I‑6947. lpp., 39. punkts, kā arī iepriekš minētos spriedumus lietā Tas-Hagen un Tas, 31. punkts, un apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 25. punkts).

28      Faktiski Līgumā saistībā ar Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos piedāvātās iespējas nevarētu tikt efektīvi izmantotas, ja dalībvalsts pilsonim varētu tikt liegts tās izmantot tādu šķēršļu dēļ, kurus viņa dzīvošanai uzņemošajā valstī rada viņa izcelsmes valsts tiesiskais regulējums, sodot viņu par šo tiesību izmantošanu (šajā ziņā skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 31. punkts; 2004. gada 29. aprīļa spriedumu lietā C‑224/02 Pusa, Recueil, I‑5763. lpp., 19. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 26. punkts).

29      Šis apsvērums, ņemot vērā LESD 6. panta e) apakšpunkta un 165. panta 2. punkta otrā ievilkuma mērķus, proti, tostarp veicināt studentu un mācībspēku mobilitāti, ir īpaši svarīgs izglītības jomā (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 32. punkts; 2005. gada 7. jūlija spriedumu lietā C‑147/03 Komisija/Austrija, Krājums, I‑5969. lpp., 44. punkts, kā arī iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 27. punkts).

30      Tādējādi, ja dalībvalsts ir paredzējusi atbalsta izglītībai sistēmu, kas studentiem ļauj šādu atbalstu saņemt gadījumos, kad tie studē citā dalībvalstī, tad tai ir jānodrošina, lai šāda atbalsta piešķiršanas noteikumi neradītu nepamatotu LESD 21. pantā paredzēto tiesību brīvi pārvietoties un uzturēties citu dalībvalstu teritorijā ierobežojumu (skat. iepriekš minēto spriedumu apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 28. punkts).

31      Ir jākonstatē, ka trīs gadu nepārtrauktas uzturēšanās nosacījums, kas paredzēts BAföG 16. panta 3. punktā, lai arī tas bez izšķirības tiek piemērots kā Vācijas pilsoņiem, tā citiem Savienības pilsoņiem, ir visiem Savienības pilsoņiem saskaņā ar LESD 21. pantu noteiktās pārvietošanās un uzturēšanās brīvības ierobežojums.

32      Šāds nosacījums tādus valsts pilsoņus kā prasītāji pamata tiesvedībās, ņemot vērā ietekmi, kāda šīs brīvības izmantošanai var būt uz tiesībām saņemt atbalstu izglītībai, var atturēt izmantot savu brīvību pārvietoties un uzturēties citā dalībvalstī.

33      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru tiesiskais regulējums, kas var ierobežot Līgumā garantētu pamatbrīvību, no Savienības tiesību aktu skatupunkta var tikt attaisnots vienīgi tad, ja tas ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem, kas nav atkarīgi no skarto personu pilsonības, un ir samērīgs ar mērķi, ko ar valsts tiesībām leģitīmi ir gribēts sasniegt (skat. iepriekš minētos spriedumus lietā De Cuyper, 40. punkts; lietā Tas-Hagen un Tas, 33. punkts, kā arī apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 33. punkts). No Tiesas judikatūras arī izriet, ka pasākums ir samērīgs tad, ja tas ir piemērots izvirzītā mērķa sasniegšanai un nepārsniedz šī mērķa sasniegšanai nepieciešamo (iepriekš minētie spriedumi lietā De Cuyper, 42. punkts, un apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 33. punkts, kā arī 2012. gada 13. decembra spriedums lietā C‑379/11 Caves Krier Frères, 48. punkts un tajā minētā judikatūra).

34      Izskatāmajās lietās Vācijas valdība apgalvo, ka BAföG ir pamatots ar objektīviem vispārējo interešu apsvērumiem. Šī likuma 16. panta 3. punkts ļaujot garantēt, ka atbalsts izglītībai saistībā ar pilnu studiju kursu ārvalstīs tiek izmaksāts vienīgi studentiem, kas ir pierādījuši pietiekamu integrācijas līmeni Vācijas sabiedrībā. Ar prasību par minimālo integrācijas līmeni tādējādi tiekot saglabāta valsts atbalsta izglītībai sistēma, aizsargājot atbalsta sniedzēju valsti no pārmērīga ekonomiskā sloga.

35      Minētā dalībvalsts uzskata, ka tādējādi saistībā ar pilna studiju kursa pabeigšanu ārvalstīs ir leģitīmi finansiāli atbalstīt vienīgi studentus, kas pierāda pietiekamu integrācijas saikni ar Vāciju; šos pierādījumus konsekventi sniedz students, kas atbilst trīs gadu nepārtrauktas uzturēšanās nosacījumam.

36      Šajā ziņā ir jāatgādina, ka Tiesa, protams, ir atzinusi, ka var būt leģitīmi, ka dalībvalsts, lai izvairītos no tā, ka atbalsts, ar kuru tiek segtas studentu no citām dalībvalstīm uzturēšanās izmaksas, kļūst par pārmērīgu slogu, kuram var būt sekas uz kopējo atbalsta apjomu, ko var piešķirt šī dalībvalsts, šādu atbalstu piešķir vienīgi studentiem, kuri ir pierādījuši noteiktu integrācijas pakāpi minētās dalībvalsts sabiedrībā, un ka, ja pastāv risks, ka dalībvalstij ir jāsedz šāds nesamērīgs slogs, tad principā līdzīgi apsvērumi var tikt attiecināti uz tās piešķirtajiem atbalstiem izglītībai studentiem, kuri vēlas studēt citās dalībvalstīs (iepriekš minētais spriedums apvienotajās lietās Morgan un Bucher, 43. un 44. punkts, kā arī tajos minētā judikatūra).

37      Tomēr saskaņā ar minēto judikatūru dalībvalsts pieprasītie pierādījumi par faktiskās integrācijas saiknes pastāvēšanu nevar būt pārāk izslēdzoši, nosakot pārmērīgas privilēģijas saistībā ar elementu, kas nav obligāti reprezentatīvs par reālo un faktisko saikni starp pieteicēju un šo dalībvalsti, izslēdzot jebkuru citu reprezentatīvu elementu (skat. iepriekš minēto spriedumu lietā D’Hoop, 39. punkts; 2011. gada 21. jūlija spriedumu lietā C‑503/09 Stewart, Krājums, I‑6497. lpp., 95. punkts, un 2012. gada 4. oktobra spriedumu lietā C‑75/11 Komisija/Austrija, 62. punkts).

38      Lai gan noteiktas integrācijas pakāpes pastāvēšana var tikt uzskatīta par pierādītu ar konstatāciju, saskaņā ar kuru students noteiktu laikposmu ir uzturējies dalībvalstī, kurā viņš lūdz atbalsta izglītībai piešķiršanu, taču vienīgi dzīvesvietas nosacījums, par kādu ir runa pamata tiesvedībās, kā to ir norādījusi ģenerāladvokāte savu secinājumu 95. punktā, rada risku, ka attiecīgais atbalsts netiks piešķirts studentiem, kuriem, neraugoties uz to, ka viņi nav uzturējušies Vācijā nepārtraukti trīs gadus tieši pirms studiju sākšanas ārvalstīs, tomēr ir pietiekamas saiknes Vācijas sabiedrību. Tā tas varētu būt tostarp saistībā ar attiecīgās valsts pilsonību, ja viņš šajā valstī ir mācījies, kā arī citu faktoru, tostarp tādu kā viņa ģimene, darbs, valodu prasme vai citu sociālu vai ekonomiski saikņu pastāvēšana, dēļ. Turklāt citas tiesiskā regulējuma, par kuru ir runa pamata tiesvedībā, tiesību normas pieļauj, ka citi faktori, kas nav atbalsta pieteicēja dzīvesvieta, varētu būt nozīmīgi, gan lai noteiktu attiecīgās personas interešu centru, gan lai noteiktu, vai attiecīgā atbalsta piešķiršanas nosacījumi ir izpildīti tādu valsts pilsoņu gadījumā, kuriem dzīvesvieta ir ārzemēs.

39      Ņemot vērā iepriekš minēto, iesniedzējtiesām ir jāveic nepieciešamās pārbaudes, lai izvērtētu, vai ieinteresētajām personām ir pietiekamas saiknes ar Vācijas sabiedrību, kuras var pierādīt viņu integrāciju tajā.

40      No tā izriet, ka vienīgi nosacījums par nepārtrauktu trīs gadu ilgu uzturēšanos, par kādu ir runa pamata tiesvedībās, ir pārāk vispārīgs un izslēdzošs un pārsniedz to, kas ir nepieciešams, lai sasniegtu izvirzītos mērķus, un līdz ar to nevar tikt uzskatīts par samērīgu.

41      Ņemot vērā visus iepriekš minētos apsvērumus, uz uzdotajiem jautājumiem ir jāatbild, ka LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst tādi dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem atbalsta izglītībai piešķiršana saistībā ar studijām, kas ir ilgākas par vienu gadu un kas tiek īstenotas citā dalībvalstī, ir pakļauta vienīgi nosacījumam, kurš paredzēts BAföG 16. panta 3. punktā un saskaņā ar kuru pieteicējam vismaz trīs gadus pirms studiju sākšanas ir jābūt bijušai pastāvīgajai dzīvesvietai valsts teritorijā.

 Par tiesāšanās izdevumiem

42      Attiecībā uz lietas dalībniekiem šī tiesvedība ir stadija procesā, kuru izskata iesniedzējtiesa, un tā lemj par tiesāšanās izdevumiem. Izdevumi, kas radušies, iesniedzot apsvērumus Tiesai, un kas nav minēto lietas dalībnieku izdevumi, nav atlīdzināmi.

Ar šādu pamatojumu Tiesa (trešā palāta) nospriež:

LESD 20. un 21. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka tiem neatbilst tādi dalībvalsts tiesību akti, saskaņā ar kuriem atbalsta izglītībai piešķiršana saistībā ar studijām, kas ir ilgākas par vienu gadu un kas tiek īstenotas citā dalībvalstī, ir pakļauta vienīgi nosacījumam, kurš paredzēts Federālā likuma par individuālu atbalstu izglītībai [Bundesgesetz über individuelle Förderung der Ausbildung – (Bundesausbildungsförderungsgesetz)], kas 2008. gada 1. janvārī ir grozīts ar divdesmit otro likumu, ar ko groza Federālo likumu par individuālu atbalstu izglītībai, 16. panta 3. punktā un saskaņā ar kuru pieteicējam vismaz trīs gadus pirms minēto studiju sākšanas pastāvīgajai dzīvesvietai minētā likuma nozīmē ir jābūt bijušai valsts teritorijā.

[Paraksti]


* Tiesvedības valoda – vācu.