ĢENERĀLADVOKĀTA ĪVA BOTA [YVES BOT] SECINĀJUMI,
sniegti 2010. gada 7. septembrī 1(1)
Lieta C‑261/09
Kriminālprocess
pret
Gaetano Mantello
(Oberlandesgericht Stuttgart (Vācija) lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu)
Tiesu iestāžu sadarbība krimināllietās – Pamatlēmums 2002/584/TI – Eiropas apcietināšanas orderis – Obligātas neizpildes pamats – Princips ne bis in idem – Pamattiesības – Piemērošana, ja galīgais spriedums pasludināts izsniegšanas dalībvalstī – Jēdziens “tas pats nodarījums” – Autonoms jēdziens – Piemērošanas joma
1. Ar Padomes Pamatlēmumu 2002/584/TI (2) ieviestais Eiropas apcietināšanas orderis formālo izdošanas procedūru starp dalībvalstīm aizstāj ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm, kuras pamatā ir augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība. To pamatoti uzskata par tādu krimināllietās īstenotas tiesu iestāžu sadarbības instrumentu, kas sniedz vislabākos rezultātus.
2. Pamatlēmumā izsmeļoši uzskaitīti pamati, kas var nepieļaut Eiropas apcietināšanas ordera izpildi. Šī prejudiciālā nolēmuma tiesvedība pirmo reizi attiecas uz tā pamata piemērojamību, kas paredzēts pamatlēmuma 3. panta 2. punktā, saskaņā ar kuru Eiropas apcietināšanas orderis nav izpildāms, ja par pieprasīto personu attiecībā uz tām pašām darbībām [to pašu nodarījumu] jau ir pasludināts galīgs spriedums, kurš notiesājoša sprieduma gadījumā ir izpildīts vai to pašlaik izpilda, vai to vairs nevar izpildīt.
3. Šīs tiesvedības pamatā ir Eiropas apcietināšanas orderis, ko izsniegusi Itālijas tiesu iestāde, lai apcietinātu Vācijā dzīvojošu Itālijas pilsoni, kuru šī iestāde apsūdz par līdzdalību organizētā grupā, kas 2004. un 2005. gadā vairākus mēnešus nodarbojusies ar kokaīna tirdzniecību starp Vāciju un Itāliju.
4. Oberlandesgericht Stuttgart [Federālās zemes augstākajai tiesai Štutgartē] (Vācija) ir šaubas par pamatlēmuma 3. panta 2. punkta iespējamo piemērošanu šajā lietā, ņemot vērā šādus apstākļus. No vienas puses, Itālijas tiesa ir notiesājusi pieprasīto personu par nodarījumu, kas izpaužas kokaīna nelikumīgā glabāšanā un kas izdarīts 2005. gada 13. septembrī, bet, no otras puses, jau tad, šīs notiesāšanas brīdī, Itālijas izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pietiekama informācija, lai pret minēto personu uzsāktu kriminālvajāšanu saistībā ar viņa līdzdalību Eiropas apcietināšanas orderī minētajā tirdzniecībā, tomēr šīs iestādes atturējās to darīt, lai netraucētu efektīvi izmeklēt šo tirdzniecību.
5. Oberlandesgericht Stuttgart uzdod Tiesai divus jautājumus, un ar pirmo no tiem ir paredzēts noskaidrot, vai pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minētais jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” ir jāsaprot kā jēdziens, uz kuru attiecas izsniegšanas dalībvalsts tiesības vai izpildes dalībvalsts tiesības, vai arī tas jāinterpretē autonomi. Ar otro jautājumu iesniedzējtiesa vēlas noskaidrot, vai šis jēdziens ir piemērojams situācijā, kurā izmeklēšanas iestādēm tad, kad pieprasītā persona tika notiesāta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā narkotisko vielu glabāšana, bija pierādījumi par šīs personas līdzdalību plašākā tirdzniecībā, bet izmeklēšanas interesēs tās nolēma neierosināt krimināllietu par šo līdzdalību.
6. Šie abi jautājumi ir balstīti uz pieņēmumu, saskaņā ar kuru pamatlēmuma 3. panta 2. punktu ir paredzēts piemērot arī tad, ja par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem galīgs spriedums pasludināts dalībvalstī, kurā izsniegts šis orderis.
7. Šo pieņēmumu stingri apstrīd vairums dalībvalstu, kas iestājušās šajā tiesvedībā, un tās uzskata, ka šis pieņēmums ir pretrunā Eiropas apcietināšanas ordera sistēmas pamatā esošajam savstarpējas atzīšanas principam. Šīs dalībvalstis uzskata, ka attiecīgais neizpildes pamats būtu piemērojams vienīgi tad, ja par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem galīgais spriedums būtu pieņemts dalībvalstī, kas nav izsniegšanas dalībvalsts.
8. Pirms tiek izvērtēti iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, es aicinu Tiesu izlemt, vai šo jautājumu pamatā esošais pieņēmums ir spēkā – ne tikai tāpēc, ka tas ir principa jautājums, bet arī tādēļ, ka, ļoti iespējams, šis jautājums varētu tikt izvirzīts daudzos gadījumos.
9. Es norādīšu, ka, lai gan Eiropas apcietināšanas ordera sistēmas pamatā ir augsta savstarpēja uzticība, tomēr šādā orderī paredzētu personas nodošanu nosaka izpildes dalībvalsts tiesu iestādes (3) lēmums, kas jāpieņem, ievērojot pamattiesības. Atzīmēšu, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir principa ne bis in idem izpausme, kas ir vienas no pamattiesībām, kas atzītas visu dalībvalstu tiesību sistēmās, un kas ir nostiprinātas Eiropas Savienības Pamattiesību hartā (4).
10. No tā es secinu – lai gan saskaņā ar savstarpējas atzīšanas principu izpildes tiesu iestādei pēc savas ierosmes nav jāpārbauda, vai ir ievērots šis princips, tā tomēr nedrīkst izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, ja tai ir pietiekami pierādījumi par šā principa neievērošanu, tostarp gadījumā, ja par šiem nodarījumiem jau ir pasludināts galīgs spriedums izsniegšanas dalībvalstī.
11. Turpinājumā es ierosinu Tiesai nospriest, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minētais jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” – nepastāvot atsaucei uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar šī jēdziena saturu – atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jāinterpretē vienveidīgi visā Eiropas Savienībā. Es arī uzskatu, ka šis jēdziens jāinterpretē tāpat kā jēdziens, kas paredzēts Šengenas nolīguma īstenošanas konvencijas 54. pantā (5), jo abās šajās normās ir identiski formulējumi un līdzīgi mērķi.
12. Visbeidzot, atbildot uz otro jautājumu, es ierosinu Tiesai, ņemot vērā judikatūru par KĪŠN 54. panta interpretāciju, nospriest, ka apstāklim, ka jau tad, kad pieprasītā persona tika notiesāta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, proti, narkotisko vielu nelikumīgu glabāšanu, izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi par to, ka šī persona vairākus mēnešus bija iesaistīta narkotisko vielu tirdzniecībā organizētā grupā, un ka šīs iestādes izmeklēšanas interesēs atteicās tajā brīdī pret attiecīgo personu uzsākt kriminālvajāšanu, nav nozīmes saistībā ar jēdziena “tas pats nodarījums” novērtējumu.
I – Atbilstošās tiesību normas
A – Pamatlēmums
13. Pamatlēmuma mērķis ir atcelt starp dalībvalstīm izmantoto formālo izdošanas procedūru, kas paredzēta dažādās konvencijās, kuras šīs dalībvalstis ir apstiprinājušas, un to aizstāt ar nodošanas sistēmu starp tiesu iestādēm. It īpaši šajā pamatlēmumā noteikts mērķis “izvairīties no sarežģītības un iespējamās kavēšanās, kas piemīt pastāvošajām izdošanas procedūrām”, un tās aizvietot “ar sistēmu, kura [..] paredz brīvu tiesu nolēmumu apriti krimināllietās un kas attiecas gan uz procesuālajiem, gan uz galīgajiem nolēmumiem” (6).
14. Pamatlēmuma pamatā ir krimināllietās pieņemto tiesu nolēmumu savstarpējas atzīšanas princips, kas ir tiesu iestāžu sadarbības “stūrakmens” (7). Ar pamatlēmumu ieviestās Eiropas apcietināšanas ordera sistēmas pamatā ir “augsta dalībvalstu savstarpēja uzticība” (8).
15. Tomēr – saskaņā ar pamatlēmuma preambulas 8. apsvērumu – nolēmumiem par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi ir jābūt pakļautiem pietiekamai kontrolei, kas nozīmē, ka tās dalībvalsts tiesu iestādei, kurā pieprasītā persona ir apcietināta, jāpieņem lēmums par tās nodošanu.
16. Tāpat – saskaņā ar pamatlēmuma preambulas 12. apsvērumu – šajā dokumentā ievērotas pamattiesības un principi, kas atzīti ES līguma 6. pantā un atspoguļoti Hartā.
17. Pamatlēmuma normatīvajos noteikumos tā mērķi izklāstīti kā minēts turpmāk.
18. Pamatlēmuma 1. pantā ir noteikts:
“1. Eiropas apcietināšanas orderis ir tiesas nolēmums, ko izsniedz dalībvalsts, lai cita dalībvalsts apcietinātu un nodotu pieprasīto personu kriminālvajāšanas veikšanai vai lai izpildītu brīvības atņemšanas sodu, vai arī lai piemērotu ar brīvības atņemšanu saistītu drošības līdzekli.
2. Dalībvalstis izpilda ikvienu Eiropas apcietināšanas orderi, pamatojoties uz savstarpējas atzīšanas principu un saskaņā ar šī pamatlēmuma noteikumiem.
3. Šis pamatlēmums groza [nevar grozīt] pienākumu ievērot pamattiesības un tiesību pamatprincipus, kā tie minēti 6. pantā Līgumā par Eiropas Savienību.”
19. Pamatlēmuma 3. pantā uzskaitīti trīs Eiropas apcietināšanas ordera obligātas neizpildīšanas pamati. Pamatlēmuma 3. panta 2. punktā ir noteikts:
“[Izpildes tiesas iestāde] atsaka Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu šādos gadījumos:
[..]
2. Ja izpildes tiesas iestāde ir informēta par to, ka par pieprasīto personu dalībvalstī pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz tādām pašām darbībām [to pašu nodarījumu], ar nosacījumu, ka, ja ir piespriests sods, tad tas ir izciests vai to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas dalībvalsts tiesībām.”
20. Pamatlēmuma 4. pantā septiņos punktos ir izklāstīti noteikumi par Eiropas apcietināšanas ordera fakultatīvas neizpildīšanas pamatiem. Pamatlēmuma 4. panta 3. un 5. punktā ir noteikts:
“Izpildes tiesu iestāde var atteikt Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu:
[..]
3. Ja [izpildes tiesu iestādes] ir nolēmušas vai nu neveikt kriminālvajāšanu attiecībā uz nodarījumu, kas ir Eiropas apcietināšanas ordera pamatā, vai procesu apturēt [izbeigt] vai ja dalībvalstī attiecībā uz pieprasīto personu par tām pašām darbībām [to pašu nodarījumu] ir pieņemts galīgs spriedums, kas liedz procesu turpināt;
[..]
5. Ja izpildes tiesas iestāde ir informēta par to, ka trešajā valstī par pieprasīto personu pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz tām pašām darbībām [to pašu nodarījumu], ar nosacījumu, ka, ja ir piespriests sods, tad tas ir izciests vai to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas valsts tiesībām.”
21. Pamatlēmuma 8. pantā norādīts, kāda ir Eiropas apcietināšanas orderī obligāti iekļaujamā informācija. Papildus pieprasītās personas identitātei Eiropas apcietināšanas orderī cita starpā jāietver to apstākļu apraksts, kādos tika veikts nodarījums, un informācija par pieprasītās personas līdzdalību. Šīs norādes jāiztulko izpildes tiesu iestādes oficiālajā valodā.
22. Pamatlēmuma 15. pants attiecas uz lēmumu par nodošanu. Tajā noteikts:
“1. Izpildes tiesu iestāde termiņos un saskaņā ar šajā pamatlēmumā noteiktajiem nosacījumiem pieņem lēmumu par to, vai persona ir jānodod.
2. Ja izpildes tiesu iestāde uzskata, ka informācija, ko paziņojusi izsniegšanas dalībvalsts, ir nepietiekama, lai ļautu pieņemt lēmumu par nodošanu, tā lūdz, lai steidzami piegādā vajadzīgo papildu informāciju, konkrēti to, kas attiecas uz 3. līdz 5. pantu un 8. pantu, un tā var noteikt termiņu tās saņemšanai, ņemot vērā to, ka ir vajadzīgs ievērot termiņus, kas noteikti 17. pantā.
3. Izsniegšanas [dalībvalsts] tiesu iestāde [(9)] var ikvienā brīdī pārsūtīt ikvienu papildu derīgu informāciju izpildes tiesu iestādei.”
23. Pamatlēmuma 17. pants reglamentē termiņus un kārtību, kādos pieņem lēmumu izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi. Tas formulēts šādi:
“1. Eiropas apcietināšanas orderi izskata un izpilda steidzamības kārtā.
2. Gadījumos, kad pieprasītā persona piekrīt tās nodošanai, galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi būtu jāpieņem 10 dienu laikā pēc piekrišanas sniegšanas.
3. Pārējos gadījumos galīgais lēmums par Eiropas apcietināšanas ordera izpildi būtu jāpieņem 60 dienu laikā pēc pieprasītās personas apcietināšanas.
4. Īpašos gadījumos, kad Eiropas apcietināšanas orderi nevar izpildīt termiņos, kas paredzēti 2. vai 3. punktā, izpildes tiesu iestāde nekavējoties par to informē izsniegšanas tiesu iestādi, norādot kavēšanās iemeslus. Šādos gadījumos šos termiņus var pagarināt par 30 dienām.
5. Kamēr izpildes tiesu iestāde nav pieņēmusi galīgo lēmumu par Eiropas apcietināšanas orderi, tā nodrošina to, ka materiālie nosacījumi, kas nepieciešami faktiskai personas nodošanai, būtu ievēroti arī turpmāk.
6. Ikviena atteikšanās izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi ir jāpamato.
7. Ja izņēmuma gadījumos dalībvalsts nevar ievērot šajā pantā paredzētos termiņus, tā informē Eurojust, norādot kavēšanās iemeslus. Turklāt dalībvalsts, kas vairākkārt saskārusies ar kavējumiem no citas dalībvalsts puses Eiropas apcietināšanas ordera izpildē, par to informē [Eiropas Savienības] Padomi, lai dalībvalstu līmenī izvērtētu šī pamatlēmuma ieviešanu.”
24. Visbeidzot, pamatlēmumā ir paredzētas pieprasītās personas tiesības. Kad pieprasīto personu apcietina, saskaņā ar pamatlēmuma 11. pantu izpildes tiesu iestādei jāinformē šī persona par Eiropas apcietināšanas ordera saturu. Apcietinātā persona var piekrist tās nodošanai vai iebilst pret to. Tā var arī atteikties vai neatteikties no tiesībām piemērot specialitātes principu, saskaņā ar kuru pret personu, kas nodota uz Eiropas apcietināšanas ordera pamata, nevar veikt kriminālvajāšanu par nodarījumu, kas veikts pirms tās nodošanas un kas nav nodarījums, par kuru tā nodota (10). Ja apcietinātā persona nepiekrīt tās nodošanai, viņai ir tiesības, ka to uzklausa izpildes tiesu iestāde (11).
B – “Ne bis in idem” princips
25. Pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir principa ne bis in idem izpausme.
1) Principa ne bis in idem pamati
26. Latīņu maksimā “ne bis in idem” jeb “non bis in idem”, kas nozīmē “vienu lietu divreiz neatkārto”, izteiktais princips paredz, ka personu nevar divreiz sodīt par vienu un to pašu nodarījumu.
27. Šis princips raksturo tiesiskuma jēdzienu. Ja sabiedrība ir izmantojusi savas likumīgās tiesības sodīt tās tiesību normu pārkāpumā vainīgo personu, tad tā ir izsmēlusi savas tiesības veikt kriminālvajāšanu un līdz ar to vairs nav tiesīga sodīt par šo nodarījumu jau notiesātu personu. Tādējādi minētais princips nav nodalāms no res judicata spēka principa, kā arī sodu samērīguma principa, saskaņā ar kuru sodam jābūt samērīgam ar izdarīto pārkāpumu.
28. No indivīda viedokļa principa ne bis in idem mērķis ir garantēt notiesātajai personai, ka tad, ja tā ir izcietusi sodu, tā ir “samaksājusi savu parādu” sabiedrībai un tādējādi var atgūt savu statusu, nebaidoties no jaunas kriminālvajāšanas. Tādējādi tas atbilst dubultai – taisnīguma un tiesiskās drošības – prasībai.
29. Princips ne bis in idem ir ļoti sens princips (12). Tomēr šis princips, kas nebūt nav novecojis, pakāpeniski tika nostiprināts un paplašināts – it īpaši saistībā ar soda funkciju – ar krimināltiesību attīstību mūsdienu sabiedrībā. Līdz ar visās dalībvalstīs līdzīgi notiekošo krimināltiesību attīstību mūsdienās reintegrācija ir kļuvusi par soda būtisku funkciju. Tādējādi soda mērķis ir ne vien būt represīvam un preventīvam, bet arī sekmēt notiesātās personas reintegrāciju. Šāda reintegrācija obligāti nozīmē, ka saistības ir pilnībā izpildītas un apsūdzētajai personai, attiecībā uz kuru pieņemts galīgs spriedums, vairs nav jābaidās no likuma.
30. Princips ne bis in idem ir nostiprināts vairākos starptautiskos tiesību aktos – gan dalībvalstu, gan Eiropas Savienības tiesībās.
31. Valsts tiesībās princips ne bis in idem ir izteikts 1984. gada 22. novembrī parakstītā Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. pantā, vismaz attiecībā uz tām dalībvalstīm, kas tam pievienojušās (13). Šajā 4. pantā ir noteikts:
“1. Nevienu nedrīkst no jauna tiesāt vai sodīt kriminālprocesā tās pašas valsts jurisdikcijā par noziegumu, par kuru viņš jau ir ticis galīgi attaisnots vai notiesāts saskaņā ar šīs valsts likumu un soda izciešanas noteikumiem.
[..]”
32. No dalībvalstu attiecību aspekta princips ne bis in idem ir apstiprināts KĪŠN 54. pantā (14), kas formulēts šādi:
“Personu, kuras sakarā vienā Līgumslēdzējā Pusē ir pieņemts galīgais tiesas spriedums, nedrīkst par to pašu nodarījumu saukt pie atbildības citā Līgumslēdzējā Pusē, ar noteikumu, ka notiesāšanas gadījumā sods jau ir izciests, to izcieš vai to vairs nevar izpildīt atbilstīgi tās Līgumslēdzējas Puses tiesību aktiem, kurā spriedums pieņemts.”
33. KĪŠN 54. panta mērķis ir nodrošināt Savienības pilsoņu brīvu pārvietošanos Eiropas Savienībā. Tas paredz izvairīties no tā, ka persona, kas īsteno savas brīvas pārvietošanās tiesības, par to pašu nodarījumu tiek saukta pie atbildības vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijās (15).
34. Ņemot vērā, ka dalībvalstu krimināltiesību normas nav saskaņotas, šī principa piemērošana noteikti nozīmē, ka šo valstu starpā pastāv savstarpēja uzticība attiecībā uz to attiecīgajām krimināltiesību sistēmām un ka ikviena no minētajām valstīm akceptē pārējās dalībvalstīs spēkā esošo krimināltiesību piemērošanu pat tad, ja tās pašas valsts tiesību piemērošanas rezultātā būtu radies citāds risinājums (16).
35. Visbeidzot, princips ne bis in idem ir nostiprināts Hartas 50. pantā, liedzot īstenot dubultu sodīšanu gan vienas dalībvalsts tiesām, gan dažādu dalībvalstu tiesām, ar nosacījumu, ka uz situāciju attiecas Savienības tiesības (17). Šajā 50. pantā noteikts:
“Nevienu nedrīkst atkārtoti tiesāt vai sodīt krimināllietā par nodarījumu, par kuru viņš saskaņā ar tiesību aktiem Savienībā jau ticis attaisnots vai notiesāts ar galīgu spriedumu.” (18)
2) Principa ne bis in idem saturs
36. Principa ne bis in idem saturu precīzi, plašāk par iepriekš minēto ļoti vispārīgo definīciju, ir sarežģīti definēt (19). Tā var ievērojami atšķirties dažādās dalībvalstīs. Atšķirīgi var būt divi elementi, no kuriem atkarīga šī principa piemērošana, proti, “bis” un “idem”.
37. Jēdziens “bis” ietver to lēmumu noteikšanu, kas var būt par pamatu šī principa piemērošanai.
38. Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 7. protokola 4. pantā, KĪŠN 54. pantā un Hartas 50. pantā, tāpat kā pamatlēmuma 3. panta 2. punktā, paredzēts attaisnojošs vai notiesājošs galīgs spriedums. Tomēr KĪŠN 54. pantā un pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minēts arī papildu nosacījums – notiesājoša sprieduma gadījumā sods ir izciests vai to pašlaik izcieš, vai to vairs nevar izpildīt saskaņā ar notiesāšanas dalībvalsts tiesībām.
39. Tomēr jānoskaidro, vai šis nosacījums ietver apžēlošanas un amnestijas gadījumus, kā arī jānosaka, vai lēmumi, ar kuriem iespējams pamatot principa ne bis in idem piemērošanu, var būt tikai tiesu nolēmumi vai arī ietver kriminālvajāšanas iestāžu lēmumus, ja ar tiem pilnībā izbeidz kriminālprocesus, un, vajadzības gadījumā, ar kādiem nosacījumiem.
40. Jēdziens “idem” norāda uz tādiem elementiem, kas jāuzskata par jau iztiesātiem. Personām labvēlīgākā izpratnē runa var būt par tikai faktisko nodarījumu identiskumu, bet šaurākā nozīmē runa var būt par pārkāpumu, proti, šo faktisko nodarījumu kopā ar to juridisku kvalifikāciju, identiskumu.
41. Tiesa jau saskārusies ar vairākiem no šiem jautājumiem saistībā ar KĪŠN 54. panta interpretāciju.
42. Attiecībā uz jēdzienu “bis” Tiesa ir interpretējusi nosacījumu, saskaņā ar kuru līgumslēdzējas valsts tiesas piemērots sods jau “ir izciests” vai “to izcieš”, tādējādi, ka tam atbilst situācija, kurā tiesājamajam ticis piemērots brīvības atņemšanas sods, piespriežot to nosacīti. Turpretī šis jēdziens neattiecas uz gadījumu, kad tiesājamais īslaicīgi atradies apcietinājumā policijā un/vai izmeklēšanas apcietinājumā, arī tad, ja šādu apcietinājumu saskaņā ar notiesāšanas valsts tiesībām ieskaita vēlākā brīvības atņemšanas soda izpildē (20).
43. Tiesa arī nosprieda, ka princips ne bis in idem ir piemērojams līgumslēdzējas valsts tiesas nolēmumam, kas ir sniegts pēc apsūdzības celšanas un ar kuru apsūdzētais ir pilnībā atbrīvots no kriminālatbildības tādēļ, ka likumpārkāpumam, kas bija kriminālvajāšanas pamatā, ir iestājies noilgums (21).
44. Tāpat šis princips ir piemērojams galīgam attaisnojošam lēmumam pierādījumu trūkuma dēļ (22). Visbeidzot, tas attiecas uz aizmugurisku spriedumu, ko pasludinājusi tādas dalībvalsts tiesu iestāde, kas atrodas ārpus teritorijas, uz kuru attiecas KĪŠN (23).
45. Attiecībā uz lēmuma, kas var būt par iemeslu principa ne bis in idem piemērošanai, pieņēmēju Tiesa nosprieda, ka šis princips ir piemērojams arī tādām kriminālprocesa izbeigšanas procedūrām, ar kurām kādas dalībvalsts prokuratūra bez tiesas piedalīšanās pabeidz kriminālprocesu, kas uzsākts šajā valstī, pēc tam, kad apsūdzētais ir izpildījis zināmus pienākumus un, konkrētāk, samaksājis zināmu prokuratūras noteiktu naudas summu (24).
46. Turpretī princips ne bis in idem nav piemērojams vienas dalībvalsts tiesību aizsardzības iestāžu lēmumam, kurā pasludināts, ka lieta tiek izbeigta, neizskatot lietu pēc būtības, pēc tam, kad prokuratūra ir nolēmusi neveikt kriminālvajāšanu tikai tādēļ, ka pret to pašu apsūdzēto un par to pašu nodarījumu ir uzsākta kriminālvajāšana citā dalībvalstī (25).
47. Šis princips nav piemērojams arī tādam lēmumam, ar kuru līgumslēdzējas valsts iestāde, pabeidzot tai nodotās lietas izskatīšanu pēc būtības, ir izdevusi rīkojumu par uzsāktās kriminālvajāšanas apturēšanu stadijā, kas ir pirms apsūdzības celšanas pret noziedzīga nodarījuma izdarīšanā aizdomās turēto personu, ja šis lēmums par apturēšanu saskaņā ar šīs valsts tiesībām neaizliedz galīgi turpināt kriminālprocesu un tādējādi nav šķērslis jaunai kriminālvajāšanai par tiem pašiem nodarījumiem šajā valstī (26).
48. Attiecībā uz jēdzienu “idem” Tiesa nosprieda, ka KĪŠN 54. pants jāinterpretē tādējādi, ka attiecīgais kritērijs minētā panta piemērošanai ir faktisko nodarījumu identiskums, ko saprot kā faktisko apstākļu, kas nedalāmi savstarpēji saistīti, kopuma esamību neatkarīgi no šo faktisko apstākļu juridiskās kvalifikācijas vai aizsargājamajām juridiskajām interesēm (27).
49. Attiecībā uz pārkāpumiem saistībā ar narkotiskām vielām Tiesa precizēja, ka netiek pieprasīts, lai minēto narkotisko vielu daudzums divās attiecīgajās līgumslēdzējās valstīs vai personas, kuras, iespējams, piedalījās nodarījumā divās valstīs, būtu identiski, un tādējādi nav izslēgts, ka situācija, kurā nav šādas nodarījuma identitātes, veido faktisko apstākļu kopumu, kuri pēc to rakstura vien ir nedalāmi savstarpēji saistīti. Šajā sakarā galīga izvērtēšana jāveic kompetentajām valsts iestādēm (28).
50. Šī judikatūra nosaka vienīgi principa ne bis in idem minimālo obligāto piemērojamību valstu savstarpējās attiecībās. Kā tas norādīts KĪŠN 58. pantā, šīs konvencijas 54. pantā nav aizliegts, īstenojot principu ne bis in idem attiecībā uz citās valstīs pieņemtiem tiesu nolēmumiem, piemērot valsts tiesību normas ar plašāku piemērojamību.
51. Attiecībā uz dalībvalstu pilnībā iekšējo tiesību sistēmu Eiropas Cilvēktiesību tiesa definē principa ne bis in idem minimālo saturu. Attiecībā uz jēdzienu “idem” minētā tiesa atbalstīja Tiesas judikatūru, saskaņā ar kuru jāanalizē tikai faktiski nodarījumi, neņemot vērā aizsargājamās juridiskās intereses (29).
C – Valsts tiesības
1) Vācijas tiesības
52. Pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir transponēts Vācijas tiesībās ar 83. panta 1. punktu 1982. gada 23. decembra Gesetz über die internationale Rechtshilfe in Strafsachen [Likumā par starptautisko juridisko palīdzību krimināllietās], kas grozīts ar 2006. gada 20. jūlija Europäisches Haftbefehlsgesetz [Likumu par Eiropas apcietināšanas orderi] (30). Šajā pantā “Pieļaujamības papildu nosacījumi” ir noteikts:
“Izdošana nav pieļaujama, ja
1. persona par to pašu nodarījumu, kurš ir pieprasījuma pamatā, ar spēkā stājušos tiesas spriedumu jau ir tikusi notiesāta citā dalībvalstī, ar nosacījumu, ka piespriestais sods jau ir ticis izciests, tiek izciests, vai saskaņā ar notiesāšanas dalībvalsts tiesībām to vairs nav iespējams izpildīt [..].
[..]”
2) Itālijas tiesības
53. Republikas prezidenta 1990. gada 9. oktobra Dekrēta Nr. 306/90 par “likumu par narkotiskajām un psihotropajām vielām konsolidētu tekstu” 73. un 74. panta redakcija ir šāda:
“73. pants. Narkotisko vai psihotropo vielu nelikumīga izgatavošana, aprite un glabāšana
1. Persona, kura bez 17. pantā minētās atļaujas audzē, izgatavo, ražo, ekstrahē, attīra, pārdod, piedāvā vai piegādā tirdzniecībai, pārvieto, izplata, tirgo, pārvadā, sagādā, sūta, nodod, nodod tranzītā vai piegādā [..] narkotiskās vai psihotropās vielas jebkādiem mērķiem, tiek sodīta ar brīvības atņemšanu uz laiku no sešiem līdz divdesmit gadiem un naudas sodu no EUR 26 000 līdz EUR 260 000.
[..]
6. Ja nodarījumu ir izdarījušas trīs vai vairākas personas, darbojoties kā līdzdalībnieki, sodu palielina.
74. pants. Grupa, kuras mērķis ir nelikumīga narkotisko vai psihotropo vielu aprite.
1. Ja trīs vai vairākas personas darbojas kā līdzdalībnieki ar mērķi izdarīt vairākus no 73. pantā uzskaitītajiem nodarījumiem, personu, kura veicina, nodibina, vada, organizē vai finansē šo grupu, tiek sodīta tikai ar brīvības atņemšanu uz vismaz divdesmit gadiem.
2. Jebkuru šīs grupas dalībnieku soda ar brīvības atņemšanu uz vismaz desmit gadiem.
3. Sodu palielina, ja līdzdalībnieku skaits ir desmit [..].
[..]”
54. Saskaņā ar Itālijas Kriminālprocesa kodeksa 649. pantu “pret apsūdzēto, kurš ir ticis attaisnots vai notiesāts krimināllietā ar galīgu spēku ieguvušu spriedumu vai rīkojumu, nevar ierosināt jaunu krimināllietu par to pašu nodarījumu, pat ja tas ir aplūkojams citādāk no juridiskās kvalifikācijas, smaguma pakāpes vai apstākļu viedokļa”.
55. Kā norādījusi Itālijas valdība, no Corte suprema di cassazione (Augstākā kasācijas tiesa) (Itālija) judikatūras tomēr izriet, ka “Kriminālprocesa kodeksa 649. pantā paredzētais izņēmums nav piemērojams, ja nodarījums, par kuru pieņemts galīgs spriedums, pieļauj sakritīgu noziedzīgu nodarījumu iespējamību, ar nosacījumu, ka rīcību, par kuru jau pieņemts galīgs spriedums, var pārkvalificēt par faktisku apstākli un atbilstoši atšķirīgam, proti, alternatīvam, vērtējumam klasificēt to plašākas apsūdzības kategorijā”.
II – Fakti un procedūra pamata prāvā
A – Konkrētais Eiropas apcietināšanas orderis
56. Tribunale di Catania, Sezione del Giudice per le indagini preliminari (Katānijas tiesa, Pirmstiesas izmeklēšanas palāta) (Itālija) 2008. gada 7. novembrī izdeva Eiropas apcietināšanas orderi par Mantello [Mantello] apcietināšanu, pamatojoties uz valsts apcietināšanas orderi, kas 2008. gada 5. septembrī izsniegts attiecībā uz Mantello un 76 citiem apsūdzētajiem.
57. Eiropas apcietināšanas orderī Mantello tiek vainots divos noziedzīgos nodarījumos.
58. Pirmkārt, laikposmā, kas sākās īsi pirms 2004. gada janvāra un ilga līdz 2005. gada novembrim, viņš piedalījās nelikumīgā kokaīna tirdzniecībā – Vitorijā (Itālija), citās Itālijas pilsētās, kā arī Vācijā – noziedzīgā grupējumā, kurā bija vismaz desmit citas personas. Mantello darbojās ne tikai kā pārvadātājs un starpnieks, bet arī bija atbildīgs par kokaīna iegādi un tirdzniecību.
59. Otrkārt, šajā laikā viņš tajās pašās vietās viens pats vai kopā ar citām personām neatļauti ir iegādājies kokaīnu, to glabājis, pārvadājis, pārdevis vai nodevis citām personām.
B – Lēmums, kas var liegt izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi
60. Valsts apcietināšanas orderī norādīts, ka kopš 2004. gada janvāra dažādas Itālijas iestādes ir veikušas izmeklēšanu sakarā ar nelikumīgu kokaīna tirdzniecību Vitorijas reģionā. Mantello telefonsakaru noklausīšanās, kas veikta no 2005. gada 19. janvāra līdz 13. septembrim, apstiprināja šīs personas līdzdalību minētajā tirdzniecībā. Izmeklētāji arī izsekoja Mantello dažos maršrutos, it īpaši viņam pārvietojoties starp Sicīliju (Itālija) un Milānu (Itālija) 2005. gada 28. jūlijā un 2005. gada 12. augustā, kā arī starp Sicīliju un Eslingeni (Vācija) un Katāniju 2005. gada 12. septembrī.
61. Pēdējā pārbraucienā Eslingenē Mantello nopirka 150 gramus kokaīna, un atpakaļceļā 2005. gada 13. septembra vakarā Katānijas stacijā pēc izkāpšanas no vilciena viņu aizturēja dzelzceļa policija. Viņš pārvadāja divus maisiņus ar attiecīgi 9,5 un 145,96 gramiem kokaīna, kas atbilst 599–719 tirdzniecības devām.
62. Ar 2005. gada 30. novembra spriedumu Tribunale di Catania notiesāja Mantello, piespriežot brīvības atņemšanu uz trim gadiem, sešiem mēnešiem un divdesmit dienām un naudas sodu EUR 13 000 apmērā par to, ka 2005. gada 13. septembrī Katānijā viņš bija nelikumīgi glabājis 155,46 gramus kokaīna, kas bija paredzēts tālākpārdošanai. Šo spriedumu apstiprināja Corte d’apello di Catania (Katānijas Apelācijas tiesa) ar 2006. gada 18. aprīļa spriedumu.
C – Tiesvedība izpildes tiesu iestādē
63. Ar Šengenas informācijas sistēmas starpniecību saņemot informāciju par Eiropas apcietināšanas orderi, 2008. gada 3. decembrī Generalstaatsanwaltschaft Stuttgart (Štutgartes ģenerālprokuratūra) apcietināja Mantello viņa dzīvesvietā un nodeva Amtsgericht Stuttgart (Štutgartes Pirmās instances tiesa) (Vācija). Nopratināšanā Mantello nepiekrita, ka tiek nodots izsniegšanas tiesu iestādei, un neatteicās no specialitātes principa piemērošanas. Pēc Generalstaatsanwaltschaft Stuttgart pieprasījuma, 2009. gada 22. janvārī Oberlandesgericht Stuttgart pieprasīja Itālijas iestādēm sniegt noteiktus dokumentus, lai noteiktu, vai 2005. gada 30. novembra sprieduma stāšanās spēkā nav šķērslis Eiropas apcietināšanas ordera izpildei.
64. Nesaņemot nekādu informāciju no šīm iestādēm, 2009. gada 20. martā Oberlandesgericht Stuttgart nolēma apturēt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi un norīkot Mantello aizstāvi.
65. 2009. gada 4. aprīlī Tribunale di Catania izmeklēšanas tiesnese atbildēja, ka princips ne bis in idem nav piemērojams. Tādēļ Generalstaatsanwaltschaft Stuttgart pieprasīja iesniedzējtiesai turpināt Eiropas apcietināšanas ordera izpildi.
66. Tomēr Oberlandesgericht Stuttgart ir šaubas par to, vai var pastāvēt šķērslis šī ordera izpildei, ņemot vērā turpmāk izklāstītos apstākļus. Laikā, kad notika izmeklēšana, kas ļāva notiesāt Mantello par tālākpārdošanai paredzētu kokaīna devu glabāšanu, izmeklēšanas iestāžu rīcībā jau bija pietiekami pierādījumi, lai šai personai izvirzītu apsūdzību un pret viņu uzsāktu kriminālvajāšanu saistībā ar Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem apsūdzības pamatiem, it īpaši par narkotiku tirdzniecību organizētā grupā. Tomēr izmeklēšanas interesēs, lai varētu atklāt šo tirdzniecību un apcietināt citas iesaistītās personas, šīs izmeklēšanas iestādes savā rīcībā esošo informāciju un pierādījumus nenodeva izmeklēšanas tiesnesei un nepieprasīja saistībā ar šiem nodarījumiem ierosināt krimināllietu.
67. Iesniedzējtiesa uzskata, ka Vācijas tiesībās, kā tās interpretējusi Bundesgerichtshof (Federālā augstākā tiesa) (Vācija), vēlāka kriminālvajāšanas uzsākšana sakarā ar nodarījumu, kas izpaužas kā līdzdalība noziedzīgā grupā, principā varētu būt iespējama, ja, pirmkārt, iepriekšējās apsūdzības un tiesas izmeklēšanas priekšmets ir bijušas tikai atsevišķas šādas organizācijas locekļa darbības un ja, otrkārt, apsūdzētajam nebija tiesiskās paļāvības uz to, ka iepriekšējā kriminālprocesā ir bijušas ietvertas visas grupā veiktās darbības. Iesniedzējtiesa uzskata, ka vēl būtu nepieciešams, lai notiesāšanas par atsevišķo noziedzīgo nodarījumu brīdī izmeklēšanas iestādēm nebūtu zināms par vēl citu atsevišķu noziedzīgu nodarījumu un nodarījuma, kas izpaužas kā līdzdalība noziedzīgā grupējumā, pastāvēšanu, tomēr Itālijas izmeklēšanas iestāžu situācija bija citādāka.
68. Turklāt minētā tiesa atzīmē, ka pamata prāvā nav pārrobežu aspekta, jo iespējamo elementu “idem” veido tiesas nolēmums, kas pieņemts pašā izsniegšanas dalībvalstī, nevis citā dalībvalstī. Tā arī uzsver, ka pamatlēmumā minēto jēdzienu “tas pats nodarījums” Tiesa vēl nav interpretējusi. Šajā sakarā minētajai tiesai ir šaubas par to, vai saistībā ar KĪŠN izveidoto judikatūru var transponēt ar Eiropas apcietināšanas orderi saistītajā judikatūrā.
III – Par prejudiciālajiem jautājumiem
69. Ņemot vērā šos apsvērumus, Oberlandesgericht Stuttgart nolēma apturēt tiesvedību un uzdot Tiesai šādus prejudiciālus jautājumus:
“1) Vai jautājums par to, vai pastāv “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” [pamatlēmuma] 3. panta 2. punkta izpratnē, ir izvērtējams saskaņā ar
a) izsniegšanas dalībvalsts tiesībām vai
b) izpildes dalībvalsts tiesībām, vai
c) jēdziena “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” autonomu Savienības interpretāciju?
2) Vai pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē nelikumīga narkotisko vielu ievešana ir “tāda pati darbība [tas pats nodarījums]” kā dalība grupā, kuras mērķis ir nelikumīga narkotisko vielu tirdzniecība, ja brīdī, kad tika pasludināts notiesājošs spriedums saistībā ar narkotisko vielu nelikumīgu ievešanu, izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija informācija un pierādījumi, kas pamatoja aizdomas par dalību grupā, tomēr izmeklēšanas interesēs tās šo informāciju un pierādījumus nenodeva tiesai un šajā sakarā neuzsāka kriminālvajāšanu?”
IV – Vērtējums
70. Oberlandesgericht Stuttgart lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu ir pieņemams no LES 35. panta viedokļa. No 1999. gada 1. maija Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī (31) publicētās informācijas par Amsterdamas līguma spēkā stāšanās datumu izriet, ka Vācijas Federatīvā Republika ir pieņēmusi deklarāciju saskaņā ar LES 35. panta 2. punktu, ar kuru tā ir atzinusi Tiesas kompetenci lemt saskaņā ar LES 35. panta 3. punkta b) apakšpunktā paredzētajiem noteikumiem, proti, visu Vācijas tiesu uzdotajiem jautājumiem.
71. Pirms tiek izskatīti iesniedzējtiesas uzdotie jautājumi, ir jānoskaidro, vai pamatlēmuma 3. panta 2. punktā paredzētais obligātas neizpildes pamats ir piemērojams, ja galīgais spriedums, ar ko varot tikt pamatota tā piemērošana, pasludināts izsniegšanas dalībvalstī.
A – Par pamatlēmuma 3. panta 2. punkta piemērošanu, ja par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem galīgs spriedums pasludināts izsniegšanas dalībvalstī
72. Vairākas dalībvalstis, kas iestājušās šajā lietā, uzskata, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punktā paredzētais obligātas neizpildes pamats nav piemērojams šajā gadījumā (32). Pamatojot šo apgalvojumu, tās ir norādījušas, ka princips ne bis in idem ir daļa no tiesību vispārējiem principiem un ka tiesu iestādēm, kuras izsniedz Eiropas apcietināšanas orderi, ir jānodrošina tā ievērošana. Tās uzsver, ka minētās iestādes ir vispiemērotākās, lai pārbaudītu, vai valstī, kur atrodas šīs iestādes, jau nav pieņemts notiesājošs spriedums par tiem pašiem nodarījumiem, notiesājot personu, attiecībā uz kuru ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis.
73. Kā norādījušas šo dalībvalstu valdības, pamatlēmuma 3. panta 2. punkta piemērošana šajā gadījumā būtu pretrunā savstarpējas atzīšanas principam un augstai savstarpējai uzticībai, ko izpildes tiesu iestādei vajadzētu izrādīt attiecībā uz izsniegšanas tiesu iestādi.
74. Itālijas valdība ir norādījusi, ka izsniegšanas tiesu iestādes vērtējums, saskaņā ar kuru princips ne bis in idem nav piemērojams, ir saistošs izpildes tiesu iestādei.
75. Spānijas valdība uzsver, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir jāinterpretē šauri, kā tas izriet no 2009. gada 6. oktobra sprieduma lietā Wolzenburg (33) motīvu daļas. Gan Spānijas, gan Čehijas valdība ir norādījušas, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minētajam principam ne bis in idem vienmēr ir pārrobežu raksturs, tāpat kā principam, kas paredzēts KĪŠN 54. pantā. Turklāt Spānijas valdība uzskata, ka principa ne bis in idem iespējams pārkāpums notiktu nevis nodošanu brīdī, bet gan tad, kad attiecīgā gadījumā izsniegšanas tiesu iestāde, iepriekš uzklausot pieprasīto personu, tomēr to nopratinātu.
76. Es nepiekrītu šo valdību nostājai, jo tā, manuprāt, ir pretrunā pamatlēmumā noteiktajai Eiropas apcietināšanas ordera sistēmai, turklāt pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir pamattiesību izpausme.
77. Tādējādi, lai arī pamatlēmuma sistēmas pamatā ir savstarpējas atzīšanas princips, ES likumdevējs nav vēlējies Eiropas apcietināšanas orderi pielīdzināt valsts apcietināšanas orderim, par kura izpildi tieša atbildība jāuzņemas izpildes dalībvalsts policijai. Likumdevējs paredzējis, ka Eiropas apcietināšanas ordera pamatā jābūt attiecīgo dalībvalstu tiesu iestāžu sadarbībai un ka lēmums par pieprasītās personas nodošanu jāpieņem izpildes tiesu iestādei, kura var celt iebildumus pret ordera izpildi atbilstoši kādam no pamatlēmumā uzskaitītajiem pamatiem.
78. Nosakot pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minēto pamatu par obligātas neizpildes pamatu, kaut gan ir uzskatāms, ka izsniegšanas tiesu iestāde pati ir pārbaudījusi, ka nodarījumi, par kuriem apsūdzēta attiecīgā persona, vēl nav iztiesāti, ES likumdevējs ir tieši vēlējis paredzēt, ka, pirmkārt, princips ne bis in idem ne vien liedz pieņemt jaunu spriedumu par attiecīgo personu, bet arī liedz viņu nodot un, otrkārt, šī principa ievērošana tiek izvērtēta ne tikai izsniegšanas tiesu iestādē, bet to garantē arī izpildes tiesu iestāde.
79. Tādēļ pamatlēmumā paredzēti vairāki noteikumi, kas ļauj izpildes tiesu iestādei praktiski nodrošināt minētā principa ievērošanu. Piemēram, Eiropas apcietināšanas orderī jāietver lietderīga informācija par noziedzīgiem nodarījumiem, par kuru izdarīšanu var apsūdzēt pieprasīto personu. Paredzēts arī, ka izpildes tiesu iestādei jāveic šīs personas uzklausīšana. Visbeidzot, vajadzības gadījumā šī iestāde var pieprasīt izsniegšanas tiesu iestādei jebkādu papildu informāciju saistībā ar obligātas neizpildes pamatu.
80. Šajā vērtējuma posmā es labi saprotu valdību argumentu, saskaņā ar kuru šajā sistēmā ieviestā dubultā kontrole būtu patiesi lietderīga vienīgi tad, ja pieprasītā persona jau būtu notiesāta dalībvalstī, kas nav izsniegšanas dalībvalsts. Nepastāvot Eiropas sodāmības reģistram, kurā būtu apkopota informācija par visu dalībvalstu tiesu piespriestajiem sodiem, izsniegšanas tiesu iestāde, kurai, iespējams, nebija iespējas nopratināt pieprasīto personu, var pamatoti nezināt, ka šī lieta jau ir iztiesāta citā dalībvalstī. Šāda iespēja turpretī nepastāv attiecībā uz izsniegšanas dalībvalstī pieņemtu lēmumu, a fortiori gadījumos, kad, kā tas ir arī šajā lietā, galīgo spriedumu, uz kuru atsaucas pieprasītā persona, pasludinājusi un Eiropas apcietināšanas orderi izsniegusi viena un tā pati tiesa.
81. Neuzskatu, ka šis arguments varētu kļūt par iemeslu pamatlēmuma 3. panta 2. punkta nepiemērošanai, ja galīgs spriedums ir pasludināts izsniegšanas dalībvalstī.
82. Ir tiesa, ka atbilstoši augstajai savstarpējai uzticībai, kādai jābūt izpildes tiesu iestāžu un izsniegšanas tiesu iestāžu attiecībās, izpildes tiesu iestādēm pēc savas ierosmes nav jāpārbauda, vai Eiropas apcietināšanas orderī minētie nodarījumi ir vai nav iztiesāti izsniegšanas dalībvalstī vai citā dalībvalstī. Pamatlēmuma 3. panta 2. punkts nenosaka, ka a priori jāveic šādas pārbaudes, jo tajā paredzēts, ka to piemēro, “ja izpildes tiesas iestāde ir informēta” par to, ka par pieprasīto personu jau ir pieņemts galīgs spriedums attiecībā uz to pašu nodarījumu.
83. Rodas jautājums, vai tad, ja tās rīcībā ir šāda informācija, šai tiesu iestādei jārīkojas atšķirīgi atkarībā no tā, vai galīgais spriedums ir pieņemts izsniegšanas dalībvalstī vai citā dalībvalstī?
84. Es tā neuzskatu turpmāk izklāstīto apsvērumu dēļ. Pirmkārt, kā to uzsvērusi Eiropas Komisija, pamatlēmuma 3. panta 2. punkts un sistēma, kuras mērķis ir nodrošināt tā ievērošanu, attiecas arī uz citiem, ne tikai tiem gadījumiem, kad par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem galīgais spriedums ir pieņemts dalībvalstī, kas nav izsniegšanas dalībvalsts.
85. Otrkārt, pamattiesībām, kuras paredzēts aizsargāt ar šo pamatlēmuma normu, ir vienāda vērtība abos gadījumos.
86. Princips ne bis in idem, atgādināšu, ir pamattiesības, kas iekļautas visu dalībvalstu tiesību sistēmās kā princips, kas raksturo tiesiskuma jēdzienu un kas ir tieši nostiprināts Hartā.
87. Pastāvīgajā judikatūrā noteikts, ka dalībvalstīm, ja tās īsteno Savienības tiesības, tas jādara, ievērojot pamattiesības (34). Šī judikatūra attiecas ne vien uz saistībā ar EK līgumu pieņemtajiem tiesību aktiem. Tā attiecas uz visiem tiesību aktiem, kas pieņemti Savienības ietvaros (35), jo saskaņā ar LES 6. pantu Savienības pamatā ir tiesiskuma un pamatbrīvību respektēšanas principi, ko nodrošina 1950. gada 4. novembrī Romā parakstītā Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām.
88. Tādēļ, tāpat kā trešā pīlāra ietvaros pieņemta tiesību akta, piemēram, pamatlēmuma, tiesiskumu var pārbaudīt saistībā ar pamattiesībām (36), dalībvalstu rīcībai, ja tās īsteno šādu tiesību aktu, jābūt atbilstošām šīm pašām tiesībām. Tādējādi, kā tas skaidri atgādināts pamatlēmuma 1. panta 3. punktā, izpildes tiesu iestādei jāpilda šis pienākums, ja tā ir atbildīga par Eiropas apcietināšanas ordera izpildīšanu.
89. Paredzot, ka princips ne bis in idem ne vien liedz izskatīt lietu izsniegšanas dalībvalstī, bet ir arī obligātas neizpildes pamats, Savienības likumdevējs ir ņēmis vērā un ir paredzējis novērst individuālo brīvību ierobežošanu, ko radītu Eiropas apcietināšanas ordera izpilde, ignorējot minēto principu.
90. Svarīgi atgādināt, ka, izpildot Eiropas apcietināšanas orderi, tiek apcietināta pieprasītā persona, pēc tam vajadzības gadījumā šai personai jāpaliek apcietinājumā izpildes dalībvalstī uz laiku līdz 60 dienām, ja pieprasītā persona nepiekrīt tās nodošanai, un, galu galā, viņa piespiedu kārtā tiek pārvietota uz citu dalībvalsti izsniegšanas tiesu iestādē. Ņemot vērā šo pasākumu ietekmi uz individuālajām brīvībām, Savienības likumdevējs pamatoti uzskatījis, ka Eiropas apcietināšanas ordera izpilde jāuzskata par neatņemamu daļu no izsniegšanas tiesu iestādes ierosināta kriminālprocesa.
91. Turklāt situācija, kad Eiropas apcietināšanas orderī minētie nodarījumi ir iztiesāti izsniegšanas dalībvalstī, nav pilnībā iekšēja situācija, kuras atbilstība pamattiesībām Eiropas Cilvēktiesību tiesas pārraudzībā būtu jāizvērtē tikai saistībā ar šīs dalībvalsts tiesībām.
92. Tiklīdz par pieprasīto personu ir izsniegts Eiropas apcietināšanas orderis, šīs personas situāciju reglamentē Savienības tiesības un šī ordera izpildei jāatbilst tiesību vispārējiem principiem, kuri ir gan ES rīcības, gan dalībvalstu rīcības, kad šīs valstis īsteno Savienības tiesības, pamatā.
93. Vērtējot, vai pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir vai nav piemērojams, izpildes tiesu iestāde nepārbauda, vai izsniegšanas tiesu iestāde ir pilnībā ievērojusi izsniegšanas dalībvalsts tiesību sistēmā noteikto principu ne bis in idem, bet uzrauga, vai ir ievērots šajā Savienības tiesību normā paredzētais princips, kā to ir definējusi Tiesa.
94. Visbeidzot, nelabvēlīgajām sekām, ko pieprasītajai personai rada Eiropas apcietināšanas ordera izpilde līdz ar šī principa pārkāpšanu, ir tāda pati smaguma pakāpe neatkarīgi no tā, vai nodarījumi ir iztiesāti izsniegšanas dalībvalstī vai citā dalībvalstī.
95. Tādēļ izpildes tiesu iestādei jāpiemēro pamatlēmuma 3. panta 2. punktā paredzētais neizpildes pamats, ja pēkšņi izrādās, ka izsniegšanas dalībvalstī par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem jau ir pieņemts galīgs spriedums, vai arī ja tā nesaņem apmierinošu atbildi pēc tam, kad šajā saistībā saņēmusi informāciju un iztaujājusi izsniegšanas tiesu iestādi, lai pārbaudītu informācijas pareizību.
96. No tā izriet, ka šajā lietā Vācijas izpildes tiesu iestāde pēc tam, kad pieprasītā persona tai apstiprināja, ka ir notiesāta Itālijā par Tribunale di Catania izsniegtā Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem, pamatoti iztaujāja Itālijas tiesu iestādes par šī sprieduma esamību un saturu, lai novērtētu, vai, ņemot vērā iepriekš minēto, pamatlēmuma 3. panta 2. punktā paredzētais neizpildes pamats bija vai nebija piemērojams.
97. Pēc tam Vācijas izpildes tiesu iestāde likumīgi iesniedza Tiesai šo lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, jo tai bija šaubas par pamatlēmuma 3. panta 2. punkta piemērojamību pamata prāvas apstākļos un Tiesa vēl nebija precizējusi šajā normā minētā jēdziena “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” nozīmi.
98. Šiem prejudiciālajiem jautājumiem, kuru mērķis ir precizēt kritērijus, kas jāņem vērā šī jēdziena izvērtēšanā, patiešām ir nozīme, lai atrisinātu pamata prāvu, un tādēļ tie ir pieņemami.
B – Par pirmo prejudiciālo jautājumu
99. Uzdodot pirmo jautājumu, iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamatlēmuma 3. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā paredzētais jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” jāizvērtē saistībā ar izsniegšanas dalībvalsts tiesībām vai izpildes dalībvalsts tiesībām, vai arī tas uzskatāms par autonomu Savienības tiesību jēdzienu.
100. Apvienotās Karalistes valdība uzskata, ka attiecīgais jēdziens jānosaka atbilstoši izpildes dalībvalsts tiesībām turpmāk minēto iemeslu dēļ.
101. Pirmkārt, kā norāda minētā valdība, pamatlēmuma 3. panta 2. punkts jāīsteno tāpat kā citi šajā pantā minētie neizpildes pamati, kuros ir atsauce uz izpildes dalībvalsts tiesībām (37).
102. Otrkārt, ņemot vērā šīs lietas apstākļus, jautājums par attiecīgo nodarījumu pārklāšanās pakāpi un jautājums, vai, neierosinot krimināllietas par visiem zināmajiem noziedzīgiem nodarījumiem tad, kad kriminālprocess bija uzsākts tikai attiecībā uz daļu no šiem nodarījumiem, ir noticis procesuāls pārkāpums vai pārkāptas tiesības uz aizstāvību, ir atrisināms atbilstoši katras dalībvalsts materiālajām krimināltiesību normām.
103. Tādējādi pamatlēmuma 3. panta 2. punkta mērķis ir tieši tikt piemērotam tad, ja izpildes dalībvalstī principam ne bis in idem būtu plašāka piemērojamība nekā izsniegšanas dalībvalstī. Ja tas tā nebūtu un ja jēdziens “tas pats nodarījums” būtu jādefinē autonomi un vienveidīgi, tad iesākumā izsniegšanas dalībvalstij diez vai būtu iespējams izsniegt Eiropas apcietināšanas orderi.
104. Šai nostājai nepiekrītu. Tāpat kā citas šajā lietā iestājušos dalībvalstu valdības, kā arī Komisija, uzskatu, ka ir jāpiekrīt tam, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punktā atšķirībā no pamatlēmuma 3. panta 1. un 3. punkta ir atsauce nevis uz izpildes dalībvalsts tiesībām saistībā ar tā satura noteikšanu, bet vienīgi uz notiesāšanas dalībvalsts tiesībām un tikai attiecībā uz konkrēto jautājumu par to, vai galīgo spriedumu, ja runa ir par notiesājošu spriedumu, vairs nevar izpildīt.
105. Tādēļ es piekrītu nostājai, ko atbalsta citi šajā lietā iestājušies lietas dalībnieki, – ka ir jāpiemēro pastāvīgā judikatūra, saskaņā ar kuru Kopienu vai Savienības tiesību norma, ja tajā nav nevienas tiešas norādes uz dalībvalstu tiesībām saistībā ar tās satura un piemērošanas jomas noskaidrošanu, visās dalībvalstīs ir interpretējama autonomi un vienveidīgi, ņemot vērā šīs normas kontekstu un attiecīgā tiesiskā regulējuma mērķi (38). Tiesa jau ir piemērojusi šo judikatūru attiecībā uz pamatlēmumu, lai interpretētu tā 4. panta 6. punktā minētos terminus “paliek” un “rezidents” (39).
106. Tādēļ, manuprāt, pamatlēmuma 3. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā minētais jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens.
107. Valdības un Komisija, kas aizstāv šo tēzi, ierosina Tiesai atbildēt plašāk un nospriest, ka šis jēdziens jāinterpretē tāpat kā KĪŠN 54. pantā minētais jēdziens “tas pats nodarījums”. Es piekrītu šai nostājai.
108. Patiešām – lai atbildētu uz iesniedzējtiesas otro jautājumu, ir jāprecizē pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minētā jēdziena “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” saturs. Es piekrītu arī pamatojumam, ko izvirza šajā lietā iestājušies lietas dalībnieki, ierosinot atsaukties uz KĪŠN 54. pantu.
109. Pirmkārt, vairumā valodu versiju šo jēdzienu formulējums ir vienāds. Ir tiesa, ka vācu valodā tas tā nav, jo pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minēts jēdziens “derselben Handlung”, bet KĪŠN 54. pantā – “derselben Tat”. Tomēr rakstveida apsvērumos Vācijas valdība pati norāda, ka šai atšķirīgajai terminoloģijai nevajadzētu radīt šķērsli, kas liedz šīs abas normas interpretēt vienādi.
110. Kā uzskata šī valdība, otrkārt, šo vienādo interpretāciju it īpaši pamato līdzīgie mērķi, kas ietverti abās attiecīgajās normās.
111. KĪŠN 54. panta mērķis, kā tas jau iepriekš norādīts, ir izvairīties no tā, lai persona, kas izmanto tiesības uz brīvu pārvietošanos, tiek saukta pie kriminālatbildības par to pašu nodarījumu vairāku līgumslēdzēju valstu teritorijās (40). Šīs lietas apstākļos, pieņemot, ka par nodarījumiem, kuros Eiropas apcietināšanas orderī tiek apsūdzēts Mantello, Itālijā ir pieņemts galīgs spriedums, KĪŠN 54. pants tātad liegtu šo personu no jauna notiesāt Vācijā par to pašu nodarījumu.
112. Savā ziņā pamatlēmuma 3. panta 2. punkts ir instruments, kas papildina KĪŠN 54. pantu attiecībā uz Itālijas Republiku. Aizliedzot tiesu iestādēm izpildīt Eiropas apcietināšanas orderi, kas izsniegts par Mantello apcietināšanu, šīs pēdējās normas mērķis ir arī neļaut, ka tiek traucēta apsūdzētās personas uzturēšanās Vācijā vai citā dalībvalstī, lai gan par šajā orderī minētajiem nodarījumiem jau ir pieņemts galīgs spriedums.
113. Tādējādi pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minētais princips ne bis in idem paredz to pašu mērķi, kas noteikts KĪŠN 54. pantā. Šīs pēdējās normas mērķis ir garantēt, ka jau notiesāta persona var brīvi pārvietoties bez bailēm, ka par tiem pašiem nodarījumiem pret viņu tiks veikta jauna kriminālvajāšana dalībvalstī, uz kuru persona pārvietojas (41). Savukārt pamatlēmuma 3. panta 2. punkta mērķis ir neļaut, ka šīs personas uzturēšanos šajā valstī traucē citā dalībvalstī izsniegta Eiropas apcietināšanas ordera izpilde.
114. Tādēļ es ierosinu Tiesai atbildi uz pirmo jautājumu papildināt ar norādi, saskaņā ar kuru pamatlēmuma 3. panta 2. punktā minētais jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” jāinterpretē kā KĪŠN 54. pantā minētais jēdziens “tas pats nodarījums”.
C – Par otro prejudiciālo jautājumu
115. Uzdodot otro jautājumu, Oberlandesgericht Stuttgart vēlas noskaidrot, vai apstāklim, ka jau tad, kad Mantello 2005. gada 30. novembrī tika notiesāts par tālākpārdošanai iegādāta kokaīna glabāšanu 2005. gada 13. septembrī, Itālijas izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi, kas apliecināja, ka vairākus mēnešus šī persona piedalījusies narkotisko vielu tirdzniecībā starp Vāciju un Itāliju, ir nozīme, lai novērtētu, vai, šīs personas nodošana ir jāatsaka, piemērojot pamatlēmuma 3. panta 2. punktu.
116. Tātad iesniedzējtiesa būtībā vēlas noskaidrot, vai pamatlēmuma 3. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka jau tad, kad persona tika vajāta un notiesāta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā narkotisko vielu glabāšana, izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi, kas apliecināja, ka šī persona vairākus mēnešus bija piedalījies noziedzīgā grupējumā, kurš nodarbojas ar narkotisko vielu tirdzniecību, kaut gan izmeklēšanas interesēs šie pierādījumi netika nodoti kompetentās tiesas rīcībā, dod iemeslu uzskatīt, ka šī līdzdalība noziedzīgā grupējumā un atsevišķs narkotisko vielu glabāšanas akts ir “tas pats nodarījums”.
117. Iesniedzējtiesa šo jautājumu uzdod tāpēc, ka šāds apstāklis šīs tiesas valsts tiesību sistēmā, pastāvot zināmiem nosacījumiem, var izraisīt kriminālprocesa izbeigšanu attiecībā uz līdzdalību noziedzīgā grupējumā.
118. Tāpat kā šajā lietā iestājušos dalībvalstu valdības, kā arī Komisija, uzskatu, ka šādam apstāklim nav nozīmes un tas nevar būt par pamatu uzskatīt, ka atsevišķs noziedzīgs nodarījums, kas izpaužas kā narkotisko vielu glabāšana, un vairākus mēnešus ilgusī līdzdalība narkotisko vielu tirdzniecībā ir “tas pats nodarījums” tādā nozīmē, kādā šis jēdziens definēts saistībā ar KĪŠN 54. pantu.
119. Kā jau iepriekš norādīts, atbilstoši pastāvīgajai judikatūrai jēdziena “idem” novērtēšanā atbilstošais kritērijs ir faktisko nodarījumu identiskums, ko saprot kā faktisko apstākļu, kas savstarpēji nedalāmi saistīti, kopuma esamību neatkarīgi no šo faktisko apstākļu juridiskās kvalifikācijas vai aizsargājamajām juridiskajām interesēm (42). Šādas interpretācijas mērķis ir aizsargāt personas, kura jau ir notiesāta un kura ir izmantojusi savas tiesības brīvi pārvietoties, tiesisko paļāvību uz to, ka par to pašu nodarījumu šī persona netiks atkārtoti saukta pie atbildības tāpēc, ka šie nodarījumi pārkāptu katrā dalībvalstī atšķirīgi noteiktu krimināltiesību normu un uz tiem būtu jāattiecina atšķirīga kvalifikācija.
120. Kā norādīts spriedumā lietā Kraaijenbrink (43), tikai ar apstākli, ka tiesa, kuras izskatīšanā ir otrā tiesvedība, konstatē, ka varbūtējais šo darbību izdarītājs ir rīkojies ar vienotu noziedzīgu nodomu, nepietiek, lai no tā izsecinātu, ka tas ir savstarpēji nedalāmu apstākļu kopums KĪŠN 54. panta izpratnē (44).
121. Tādējādi, ņemot vērā šo judikatūru, jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē jāvērtē, pamatojoties uz pirmajā tiesvedībā objektīvi inkriminēto nodarījumu un Eiropas apcietināšanas orderī minēto nodarījumu salīdzinājumu. Ir jānosaka, vai apsūdzētā persona jau bija notiesāta pirmajā tiesvedībā par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem.
122. No tā izriet, pirmkārt, ka brīdim, kad izmeklēšanas iestādes atklāja Eiropas apcietināšanas orderī minētos nodarījumus, nav nozīmes, lai noteiktu, vai tie ir nedalāmi saistīti ar jau iztiesātiem nodarījumiem.
123. Otrkārt, var secināt, ka, veicot šādu salīdzinājumu, izpildes tiesu iestādei nav jāņem vērā subjektīvie elementi. Tādējādi šai iestādei, tāpat kā tai nav jāņem vērā pieprasītās personas noziedzīgais nodoms, nav jāņem vērā izmeklēšanas iestāžu stratēģija.
124. Turklāt, kā norāda Komisija, uz jautājumu par iespējām, ko šīs iestādes var izmantot, lai efektīvi veiktu uzsāktās izmeklēšanas sarežģītās un plaša mēroga lietās, piemēram, tādās, kas saistītas ar organizēto noziedzību, attiecas šo iestāžu dalībvalsts kriminālprocesa normas un šim jautājumam nav nozīmes, lai izvērtētu nodarījumu identiskuma esamību pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē.
125. Tā kā jēdziens “tas pats nodarījums” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens, apstāklis, ka līdzīgā situācijā attiecīgā gadījumā izpildes dalībvalstī kriminālprocess tiktu izbeigts, pamatojoties uz valsts tiesībām, nevar pamatot atšķirīgu vērtējumu.
126. Tādējādi, ņemot vērā judikatūru par principa ne bis in idem piemērojamību saistībā ar KĪŠN 54. pantu, šis princips nav jāsaprot kā tāds, kas izmeklēšanas iestādēm nosaka pienākumu, sākot jau ar pirmo apsūdzības uzrādīšanu, izmeklēt visus nodarījumus, kuros varētu vainot attiecīgo personu, un informāciju par tiem iesniegt izskatīšanai tiesā.
127. Tādēļ apstāklis, ka tad, kad pieprasītā persona tika vajāta un notiesāta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā narkotisko vielu nelikumīga glabāšana, izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi, kas apliecināja, ka vairākus mēnešus šī persona piedalījusies narkotisko vielu tirdzniecībā, attiecībā uz kuru minētās iestādes tomēr nolēma nesākt kriminālvajāšanu un šos pierādījumus nenodot kompetentās tiesas rīcībā, lai netraucētu efektīvi veikt šo izmeklēšanu un ļautu pilnībā atmaskot šo noziedzīgo tīklu, nedod iemeslu uzskatīt, ka šie pēdējie izskatītie nodarījumi kopā ar pirmo nodarījumu veido nedalāmi saistītu kopumu, uz kuru attiecas pamatlēmuma 3. panta 2. punkts.
128. Turklāt, kā norāda Francijas valdība, apstākli, ka laikā, kad notika kriminālprocess, kura rezultātā 2005. gada 30. novembrī tika pasludināts notiesājošs spriedums, policija izvēlējās neveikt kriminālvajāšanu arī par Eiropas apcietināšanas orderī minētajiem nodarījumiem, lai netraucētu izmeklēšanu, nevar pielīdzināt “galīgam spriedumam” par šiem nodarījumiem pamatlēmuma 3. panta 2. punkta izpratnē.
129. Attiecībā uz šī jēdziena interpretāciju saistībā ar KĪŠN 54. pantu, ko Tiesa izklāstījusi iepriekš minētajos spriedumos apvienotajās lietās Gözütok un Brügge, lietā Miraglia, kā arī lietā Turanský, jāsecina, ka par attiecīgajiem nodarījumiem netika informēta ne tiesa, kurā notika pirmā tiesvedība, ne prokuratūra, un tādēļ šie nodarījumi nav izskatīti pēc būtības iestādē, kuras uzdevums ir piedalīties kriminālās tiesvedības īstenošanā attiecīgajā valsts tiesību sistēmā. Turklāt ar policijas iestādes lēmumu neuzsākt kriminālvajāšanu nav izbeigts kriminālprocess šajā valsts tiesību sistēmā.
130. Tādējādi šajā lietā apstāklis, ka jau tad, kad Tribunale di Catania 2005. gada novembrī notiesāja Mantello par to, ka 2005. gada 13. septembrī Katānijā viņš bija glabājis un pārvadājis 155,46 gramus kokaīna tālākpārdošanas nolūkā, Itālijas izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi, kas apliecināja, ka no 2004. gada janvāra līdz 2005. gada novembrim šī persona ir piedalījusies noziedzīgā grupējumā, kuras mērķis bija kokaīna tirdzniecība, neliedz nodot šo personu Itālijas tiesu iestādei saskaņā ar Eiropas apcietināšanas orderi, kurā minēta Mantello līdzdalība šajā grupējumā.
131. Ir tiesa, ka Itālijas tiesu iestādei būs jāizslēdz no pret Mantello ierosinātās jaunas krimināllietas tie nodarījumi, par kuriem attiecībā uz šo personu jau pieņemts galīgs spriedums. Tomēr tas ietilpst šīs tiesu iestādes, nevis izpildes tiesu iestādes, pienākumos. Saskaņā ar Eiropas apcietināšanas ordera pamatā esošo savstarpējas uzticības principu izpildes tiesu iestāde, sākot no brīža, kad tā varēja pārliecināties, ka Eiropas apcietināšanas orderī minētie nodarījumi nesakrīt ar jau iztiesātiem nodarījumiem, ir izpildījusi savus pienākumus, kas paredz uzraudzīt principa ne bis in idem ievērošanu, un tai jāpieņem lēmums par pieprasītās personas nodošanu.
132. Tādēļ es ierosinu atbildēt iesniedzējtiesai, ka pamatlēmuma 3. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka apstāklis, ka jau tad, kad persona tika vajāta un notiesāta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā narkotisko vielu glabāšana, izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi, kas apliecināja, ka šī persona vairākus mēnešus bija piedalījusies noziedzīgā grupējumā, kurš nodarbojas ar narkotisko vielu tirdzniecību, kaut gan izmeklēšanas interesēs šie pierādījumi netika nodoti kompetentās tiesas rīcībā, nedod pamatu uzskatīt, ka šī līdzdalība noziedzīgā grupējumā un atsevišķs narkotisko vielu glabāšanas akts ir “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” šīs normas izpratnē.
V – Secinājumi
133. Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, es ierosinu Tiesai uz Oberlandesgericht Stuttgart uzdotajiem prejudiciālajiem jautājumiem atbildēt šādi:
1) Padomes 2002. gada 13. jūnija Pamatlēmuma 2002/584/TI par Eiropas apcietināšanas orderi un par nodošanas procedūrām starp dalībvalstīm 3. panta 2. punkts jāinterpretē tādējādi, ka šajā normā minētais jēdziens “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” ir autonoms Savienības tiesību jēdziens.
Šim jēdzienam ir tāda pati nozīme kā jēdzienam “tas pats nodarījums”, kurš minēts 54. pantā Konvencijā, ar ko īsteno 1985. gada 14. jūnija Šengenas Nolīgumu starp Beniluksa Ekonomikas savienības valstu valdībām, Vācijas Federatīvās Republikas valdību un Francijas Republikas valdību par pakāpenisku kontroles atcelšanu pie kopīgām robežām, kas parakstīta 1990. gada 19. jūnijā Šengenā.
2) Apstāklis, ka jau tad, kad persona tika vajāta un notiesāta par atsevišķu noziedzīgu nodarījumu, kas izpaužas kā narkotisko vielu glabāšana, izmeklēšanas iestāžu rīcībā bija pierādījumi, kas apliecināja, ka šī persona vairākus mēnešus bija piedalījusies noziedzīgā grupējumā, kurš nodarbojas ar narkotisko vielu tirdzniecību, kaut gan izmeklēšanas interesēs šie pierādījumi netika nodoti kompetentās tiesas rīcībā, nedod pamatu uzskatīt, ka šī līdzdalība noziedzīgā grupējumā un atsevišķs narkotisko vielu glabāšanas akts ir “tādas pašas darbības [tas pats nodarījums]” Pamatlēmuma 2002/584 3. panta 2. punkta izpratnē.