PIRMĀS INSTANCES TIESAS SPRIEDUMS (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

2008. gada 9. jūlijā (*)

Valsts atbalsts – Itālijas iestāžu veikta Alitalia rekapitalizācija – Lēmums, ar kuru valsts atbalsts atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu – Lēmums, kas pieņemts pēc tam, kad Pirmās instances tiesa atcēlusi iepriekšēju lēmumu – Pieņemamība – EKL 233. panta pārkāpums – EKL 87. un 88. panta pārkāpums – Atbalsta piešķiršanas nosacījumi – Pienākums norādīt pamatojumu

Lieta T‑301/01

Alitalia – Linee aeree italiane SpA, Roma (Itālija), ko pārstāv M. Siraguza [M. Siragusa], Dž. M. Roberti [G. M. Roberti], Dž. Skasellati Sforcolīni [G. Scassellati Sforzolini], F. Moretti [F. Moretti] un F. Šaudone [F. Sciandone], advokāti,

prasītāja,

pret

Eiropas Kopienu Komisiju, ko pārstāv V. di Buči [V. Di Bucci], pārstāvis, kam palīdz A. Abate [A. Abate] un Dž. Konte [G. Conte], advokāti,

atbildētāja,

par prasību atcelt Komisijas 2001. gada 18. jūlija Lēmumu 2001/723/EK par sabiedrības Alitalia rekapitalizāciju (OV L 271, 28. lpp.).

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

šādā sastāvā: priekšsēdētājs M. Vilars [M. Vilaras], tiesneši E. Martinša Reibeiru [E. Martins Ribeiro], F. Deuss [F. Dehousse], D. Švābi [D. Šváby] un K. Jirimēe [K. Jürimäe],

sekretāre K. Kanca [C. Kantza], administratore,

ņemot vērā rakstveida procesu un 2006. gada 24. oktobra tiesas sēdi,

pasludina šo spriedumu.

Spriedums

 Prāvas priekšvēsture

1        Alitalia‑Linee aeree italiane SpA (turpmāk tekstā – “Alitalia” vai “prasītāja”) ir lidsabiedrība, kuras kapitāla turētāja kopš 1996. gada 1. jūlija līdz apmēram 90 % ir Itālijas valsts finansēta sabiedrība Istituto per la ricostruzione industriale SpA (turpmāk tekstā – “IRI”) un pārējā daļā privāti ieguldītāji.

2        90. gadu sākumā Alitalia cieta no nepietiekama kapitāla. Tajā pašā laikposmā tai bija jāpārvar grūtības saistībā ar Līča karu, ar lejupslīdi avionozarē 1992. un 1993. gadā un palielinātu konkurenci, kas radās no aviotransporta tirgus liberalizācijas procesa. Šie notikumi to noveda pie izmaksu samazināšanas un produktivitātes uzlabošanas, tā lai tā varētu atgūt rentabilitāti.

3        Šī situācija lika tai 1996. gada jūlijā pieņemt restrukturizācijas plānu 1996.–2000. gadam. Šim plānam, par ko Itālijas iestādes informēja Komisiju ar 1996. gada 29. jūlija vēstuli, bija atveseļošanās posms un attīstības posms. Finanšu daļā tas paredzēja kapitāla iepludināšanu no IRI puses par kopējo summu 2750 miljardi itāļu liru (ITL), pārskaitītu trīs daļās, otrās daļas pārskaitījumu paredzot 1998. gada maijā un trešo pārskaitījumu – 1999. gada maijā.

4        Komisija 1996. gada 9. oktobrī nolēma uzsākt procesu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu attiecībā uz plānā paredzēto kapitāla pieaugumu (OV C 346, 13. lpp.). Komisija dažādos procesa posmos izmantoja neatkarīgu konsultantu padomu (turpmāk tekstā – “Komisijas konsultanti”).

5        Procesa gaitā sākotnējo plānu izmainīja dažādi grozījumi. Itālijas iestādes tā pēdējo versiju Komisijai nosūtīja 1997. gada 26. jūnijā.

6        Komisija 1997. gada 15. jūlijā pieņēma Lēmumu 97/789/EK par sabiedrības Alitalia rekapitalizāciju (OV L 322, 44. lpp.; turpmāk tekstā – “1997. gada lēmums”). Komisija uzskatīja, ka kapitāla dotācija no IRI par labu Alitalia bija ar kopējo tirgu saderīgs valsts atbalsts ar nosacījumu, ka Itālijas iestādes ievēro 10 saistības, kas uzskaitītas 1997. gada lēmuma 1. pantā.

7        Ar 1998. gada 3. jūnija lēmumu, ņemot vērā jaunās saistības, ko Itālijas iestādes bija uzņēmušās pēc 1997. gada lēmumā noteikto nosacījumu pārkāpumiem, kas tika konstatēti pirmajos sešos mēnešos pēc tā pieņemšanas, Komisija neiebilda pret IRI kapitāla dotācijas trešās daļas pārskaitījumu.

8        Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 1997. gada 26. novembrī, Alitalia cēla prasību par 1997. gada lēmumu. Ar 2000. gada 12. decembra spriedumu lietā T‑296/97 Alitalia/Komisija, Recueil, II‑3871. lpp.; turpmāk tekstā – “spriedums lietā Alitalia I”, Pirmās instances tiesa apmierināja Alitalia lūgumu atcelt 1997. gada lēmumu, ņemot vērā, ka netika motivēts, kādēļ Komisija izmantoja to pašu minimālās peļņas likmi (turpmāk tekstā – “minimālā likme”), ko tā bija noteikusi Komisijas 1996. gada 31. janvāra Lēmumā 96/278/EK par sabiedrības Iberia rekapitalizāciju (OV L 104, 25. lpp.; turpmāk tekstā – “Iberia lēmums”), un ņemot vērā acīmredzamu kļūdu vērtējumā sakarā ar, pirmkārt, maksātnespējas izmaksu, kas IRI būtu jāsedz Alitalia likvidācijas gadījumā, neiekļaušanu iekšējās peļņas likmes (turpmāk tekstā – “iekšējā likme”) aprēķinā un, otrkārt, grozījumu, kas tika veikti restrukturizācijas plānā 1997. gada jūnijā, neņemšanu vērā.

9        2001. gada 1. jūnijā Komisijas konsultanti pēc Komisijas lūguma iesniedza tai ziņojumu, kas atjaunināja to iepriekšējo analīzi, kas tika veikta procesā, kura rezultātā tika pieņemts 1997. gada lēmums, lai ņemtu vērā restrukturizācijas plāna pēdējo versiju attiecībā uz minimālās likmes un iekšējās likmes aprēķinu.

10      Komisija 2001. gada 18. jūlijā pieņēma Lēmumu 2001/723/EK par sabiedrības Alitalia rekapitalizāciju (OV L 271, 28. lpp.; turpmāk tekstā – “apstrīdētais lēmums”).

 Apstrīdētais lēmums

11      Pēc tam, kad bija izklāstījusi savā juridiskajā vērtējumā, ka EKL 233. pants neuzliek tai pienākumu šajā gadījumā atkal uzsākt procedūru, kura rezultātā tika pieņemts 1997. gada lēmums, un atkārtot visu procesu pirms jauna lēmuma pieņemšanas, Komisija velta 20 apsvērumus (apstrīdētā lēmuma 15.–34. apsvērums) privāta ieguldītāja kritērija analīzei.

12      Attiecībā uz darījuma iekšējās likmes noteikšanu Komisija pieņem zināšanai pienākumu sagaidāmās peļņas aprēķinā iekļaut maksātnespējas izmaksas, kas IRI būtu jāsedz Alitalia likvidācijas gadījumā. Komisija noslēdz analīzi, apstiprinot, ka ieguldījuma summas 2750 miljardu liru apmērā Alitalia kapitālā 1997. gadā IRI tiek noteikta 25,2 % vai 26,1 % apmērā saskaņā ar tās vērā ņemto nodokļu prognozi (apstrīdētā lēmuma 23. apsvērums).

13      Attiecībā uz minimālās likmes noteikšanu, kam nepieciešams privāts ieguldītājs, kurš darbojas saskaņā ar tirgus likumiem, Komisija uzskata, balstoties uz tās rīcībā esošo informāciju, it īpaši tās konsultantu devumu, ka minimālā likme ir tuvu 30 % attiecīgās summas lieluma dēļ un galvenokārt darbības risku dēļ, kas ir paaugstināti, neraugoties uz 1997. gada jūnijā plānā veiktajiem uzlabojumiem. Tā šajā sakarā izklāsta, ka kapitāla iepludināšanas par labu Alitalia riski 1997. gada jūlijā ir vismaz tikpat būtiski kā tie, kas bija, iepludinot kapitālu par labu Iberia 1996. gada janvārī. Komisija apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā paskaidro, kā šo divu uzņēmumu situācija ir līdzīga, neraugoties uz īpašām atsevišķām atšķirībām.

14      Apstrīdētā lēmuma 33. apsvērumā Komisija secina, ka minimālā ikgadējā likme, ko prasītu ieguldītājs, kurš rīkojas saskaņā ar tirgus likumiem, lai piešķirtu Alitalia kapitāla dotāciju 2750 miljardu liru apmērā, esošajos apstākļos ir augstāka nekā šī darījuma iekšējā likme.

15      Noslēgumā (apstrīdētā lēmuma 35.–37. apsvērumā) Komisija uzskata, ka ir novērsusi abas vērtējuma kļūdas un pamatojuma trūkumu, ko Pirmās instances tiesa norādīja iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I. Attiecībā uz pārējo apstrīdētā lēmuma pamatojumu Komisija atsaucas uz 1997. gada lēmuma apsvērumiem, kuri, kā uzskata Komisija, ir jāuzskata par apstrīdētā lēmuma sastāvdaļu bez nepieciešamības tos atkārtot (apstrīdētā lēmuma 36. apsvērums).

16      Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, Komisija pieņēma apstrīdēto lēmumu, kura rezolutīvā daļa ir šāda:

“1. pants

Valsts atbalsts, ko [Itālijas Republika] piešķīrusi sabiedrībai Alitalia [..], kā kapitāla dotāciju par kopējo summu 2750 miljardi [liru], kas izmaksājama trīs daļās, kuras mērķis ir restrukturizēt sabiedrību saskaņā ar Komisijai 1996. gada 29. jūlijā paziņoto un 1997. gada 26. jūnijā pieņemto plānu, ir saderīgs ar kopējo tirgu un [Eiropas Ekonomikas zonas] līgumu saskaņā ar [EKL] 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un [Eiropas Ekonomikas zonas] līguma 61. panta 3. punkta c) apakšpunktu, ar nosacījumu, ka tiek ievērotas saistības un nosacījumi [1997. gada] lēmuma 1., 2. un 3. pantā, kas ir atkārtoti šī lēmuma 1. apsvērumā.

2. pants

Komisija neiebilst pret kapitāla dotācijas [otrās] daļas izmaksu sabiedrībai Alitalia [..].

3. pants

Itālijas Republika ir šī lēmuma adresāte.”

17      Apstrīdētā lēmuma 1. pantā paredzētie un lēmuma 1. apsvērumā esošie 10 nosacījumi ir šādi:

«1)      noteikt akcionāru normālu rīcību attiecībā pret Alitalia, kas tai ļautu tikt pārvaldītai saskaņā tikai ar komercprincipiem, un neiejaukties tās pārvaldībā citu iemeslu dēļ, kas nav cieši saistīti ar Itālijas valsts kā akcionāra statusu;

2)      vairs nepiešķirt Alitalia ne jaunu kapitāla dotāciju, ne citu atbalstu jebkādā formā, tajā skaitā aizņēmuma garantijas formā;

3)      nodrošināt, ka līdz 2000. gada 31. decembrim atbalstu izmantos tikai Alitalia, lai restrukturizētu sabiedrību, un nevis lai iegūtu jaunu dalību citās lidsabiedrībās;

4)      nepiešķirt jebkāda veida priekšrocības Alitalia salīdzinājumā ar citām Kopienas sabiedrībām, it īpaši jautājumā par satiksmes tiesību piešķiršanu (tajā skaitā uz trešām valstīm ārpus Eiropas Ekonomikas zonas), nepiešķirt laika nišu, lidlauka pakalpojumus un piekļuvi lidostas iekārtām, ciktāl šāda labvēlīgāka attieksme būtu pretrunā Kopienu tiesībām. It īpaši Itālijas iestādes apliecina, ka tās nepiemēros noteikumus, kas ir pretrunā Kopienu tiesībām, un tās garantē:

a)      ka tās nekavējoties uzsāk un, vēlākais, līdz 1998. gada 31. decembrim pabeidz 1992. gada 15. aprīļa līguma Nr. 4372, kas apstiprināts ar 1992. gada 16. aprīļa [..] dekrētu, pārskatīšanas procedūru, lai to padarītu atbilstīgu Kopienu tiesiskajam regulējumam, it īpaši attiecībā uz “priekšrocības tiesībām”, “valdības iejaukšanos”, “saderīgumu ar aviotransporta liberalizācijas tiesisko regulējumu” un “lidostas privilēģijām”;

b)      ka ir jau notikusi faktiska līguma pārskatīšana attiecībā uz iepriekš minētajiem punktiem pēc vēstuļu apmaiņas ar Alitalia, pamatojoties uz līguma 50. pantu, saskaņā ar kuru tas ir piemērojams, ciktāl tas atbilst Kopienu tiesībām;

c)      Alitalia ir atteikusies no prioritātes tiesībām, kas izriet no līguma 3. panta;

d)      ka visās Itālijas koordinētās vai pilnībā koordinētās lidostās pirms 1997./1998. gada ziemas sezonas ir iecelts koordinators, kam nav nekādas saistības ar Alitalia un kas attiecībā pret to rīkojās pilnībā neatkarīgi;

5)      nodrošināt, ka līdz 2000. gada 31. decembrim visu Alitalia izmantoto lidmašīnu vai citu pārvadātāju izmantoto lidmašīnu tādā formā, ka tas ietver risku Alitalia (wet‑leasing, joint venture block‑space u.c. līgumi), piedāvātās kapacitātes nepārsniedz šādus ierobežojumus:

a)      pieejamo sēdvietu skaits nepārsniedz 28 985, no kurām 26 350 tieši Alitalia flotei;

b)      katram kalendārajam gadam piedāvāto sēdvietu–kilometru pieaugums

–        Eiropas Ekonomikas zonā, izņemot Itāliju, un

–        Itālijā

nepārsniedz 2,7 %, sagaidot, ka netiks atļauts jebkāds pieaugums, ja atbilstošo tirgu pieaugums nepārsniedz 2,7 %. Tomēr, ja atbilstošo tirgu pieauguma likme pārsniedz 5 %, piedāvājums var palielināties papildus 2,7 % par pieauguma procentu zem 5 %;

6)      nodrošināt, ka Alitalia ir analītiska grāmatvedība, kas ļauj īsos termiņos noteikt katrā savienojumā konkrētu rentabilitātes rādītāju kā attiecību starp savienojumam atbilstošajiem visiem ienākumiem un visiem izdevumiem (kopējās izmaksas vienādas ar mainīgo izmaksu summu un fiksēto izmaksu summu);

7)      nodrošināt, ka līdz 2000. gada 31. decembrim Alitalia atturas piedāvāt zemākas cenas nekā tās konkurentu cenas par tādu pašu piedāvājumu tās izmantotajos savienojumos;

8)      nodrošināt, ka Alitalia atsavina savu dalību Mal[é]v, vēlākais, līdz [..];

9)      nodrošināt, ka Alitalia pilnībā ievieš restrukturizācijas plānu, kas Komisijai paziņots 1996. gada 29. jūlijā un pielāgots 1997. gada 26. jūnijā, it īpaši attiecībā uz produktivitātes, rentabilitātes un finanšu sanācijas mērķu izpildi, kas ir paredzēti VI [punktā] iepriekš;

10)      iesniegt Komisijai 1998. gada marta, 1999. gada marta, 2000. gada marta un 2001. gada marta beigās ikgadējo ziņojumu par restrukturizācijas plāna progresu, par Alitalia ekonomisko un finanšu situāciju un šo nosacījumu izpildi. Ziņojumā ietver Alitalia iepriekšējo komerciālas vai operatīvas sadarbības aprakstu (līdzslēdzēju klasifikācija un identitāte) par pabeigto finanšu gadu. Komisija vajadzības gadījumā pārbaudīs katrā ziņojumā esošo informāciju ar neatkarīga konsultanta, ko Komisija izvēlēsies kopā ar Itālijas iestādēm, palīdzību.”

 Process

18      Ar prasības pieteikumu, kas iesniegts Pirmās instances tiesas kancelejā 2001. gada 30. novembrī, Alitalia cēla šo prasību.

19      2002. gada 13. februārī Alitalia turklāt iesniedza prasību par zaudējumu atlīdzību ar mērķi gūt atlīdzinājumu par tās ciestajiem zaudējumiem sakarā ar 1997. gada lēmuma un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Tā tomēr atteicās no šīs prasības, un lieta ar Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2003. gada 8. aprīļa rīkojumu lietā T‑35/02 Alitalia/Komisija (Krājumā nav publicēts) tika svītrota.

20      Ar 2002. gada 19. jūnija vēstuli Komisija informēja Itālijas Republiku par savu lēmumu saistībā ar valsts atbalstiem, kas reģistrēti ar numuriem C 54/96 un N 318/02, konkrēti, par restrukturizācijas atbalsta trešās daļas pārskaitīšanu sabiedrībai Alitalia, ko Komisija apstiprināja 2001. gada 18. jūlijā, un par jaunu rekapitalizāciju 1432 miljonu euro apmērā (turpmāk tekstā – “2002. gada 19. jūnija lēmums”). 2002. gada 19. jūnija lēmums tika labots ar 2002. gada 27. augusta Lēmumu C (2002) 3151, galīgā redakcija, un tika publicēts Eiropas Kopienu Oficiālajā Vēstnesī 2002. gada 4. oktobrī (OV C 239, 2. lpp.). Ar prasības pieteikumu, kas Pirmās instances tiesas kancelejā iesniegts 2002. gada 21. novembrī, Air One SpA, Itālijas lidsabiedrība, lūdza atcelt 2002. gada 19. jūnija lēmumu (lieta T‑344/02). Alitalia iestājās šajā lietā Komisijas prasījumu atbalstam.

21      Ar kopīgu 2002. gada 5. septembra lūgumu lietas dalībnieki lūdza pārtraukt šo tiesvedību. Ar Pirmās instances tiesas 2002. gada 19. septembra rīkojumu tā tika pārtraukta līdz 2002. gada 30. novembrim.

22      Apstrīdētā lēmuma labojums tika publicēts Oficiālajā Vēstnesī 2003. gada 8. aprīlī (OV L 90, 54. lpp.). Pirmkārt, tika svītrots apstrīdētā lēmuma 20. apsvēruma pēdējais teikums, kurā tika norādīts, ka Alitalia bija pieņēmusi 750 miljardus liru kā kopējo maksātnespējas izmaksu ciparu. Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 22. apsvēruma pēdējā teikumā tika grozīti dati par IRI dalības Alitalia vērtību 2000. gada 31. decembrī.

23      Ar 2004. gada 10. marta vēstuli Pirmās instances tiesa lūdza Alitalia ieņemt nostāju attiecībā uz apgalvojumu Komisijas iesniegtajā 2003. gada 24. aprīļa atbildē uz repliku, ka Alitalia vairs nebija ieinteresēta turpināt uzturēt prasību. Alitalia atbildēja uz šo lūgumu 2004. gada 1. aprīlī.

24      Saskaņā ar tiesneša referenta ziņojumu Pirmās instances tiesa nolēma uzsākt mutvārdu procesu un Pirmās instances tiesas Reglamenta 64. pantā paredzēto organizatorisko procedūras pasākumu ietvaros uzdot rakstveidā jautājumus Alitalia un Komisijai. Lietas dalībnieki atbildēja noteiktajā termiņā.

25      Lietas dalībnieku paskaidrojumi un atbildes uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem jautājumiem tika uzklausītas 2006. gada 24. oktobra tiesas sēdē.

 Lietas dalībnieku prasījumi

26      Prasītāja lūdz Pirmās instances tiesai:

–        atcelt apstrīdēto lēmumu pilnībā;

–        pakārtoti, atcelt apstrīdētā lēmuma 1. pantu tajā daļā, kurā Komisija pakārto kapitāla dotācijas, par ko ir strīds, saderīgumu ar 1997. gada lēmumu noteikto nosacījumu ievērošanai;

–        piespriest Komisijai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

27      Komisija lūdz Pirmās instances tiesai:

–        prasību noraidīt;

–        piespriest prasītājai atlīdzināt tiesāšanās izdevumus.

 Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

28      Atbildē uz repliku Komisija apgalvo, ka Alitalia vairs nav ieinteresēta uzturēt prasību.

29      Pirmkārt, Komisija uzsver, ka Alitalia rekapitalizācija tika pilnībā atļauta un īstenota, jo ar 2002. gada 19. jūnija lēmumu Komisija necēla iebildumus par trešās un pēdējās daļas atbalsta daļas pārskaitīšanu. Alitalia līdz ar to negūtu nekādu labumu no apstrīdētā lēmuma atcelšanas. Gluži pretēji, šāda atcelšana liegtu juridisko pamatojumu 2002. gada 19. jūnija lēmumam.

30      Otrkārt, Komisija norāda, ka šī prasība nevar atvieglot prasījumu par zaudējumu atlīdzību un procentiem, jo Alitalia atteicās no prasības lietā T‑35/02, lai gan to bija iesniegusi šādam mērķim.

31      Visbeidzot, uzsverot, ka Air One iesniedza prasības pieteikumu par 2002. gada 19. jūnija lēmumu, kas reģistrēts ar numuru T‑344/02 un vēl arvien tiek izskatīts Pirmās instances tiesā, Komisija norāda, ka tieši tās prasījumu atbalstam Alitalia iestājās šajā lietā. Tādējādi līdz ar to uzskata, ka, ja Alitalia vēlas saglabāt [spēkā] 2002. gada 19. jūnija lēmumu, tai ir jāizdara secinājumi attiecībā uz šo prasību.

32      Alitalia 2004. gada 1. aprīļa atbildē uz Pirmās instances tiesas jautājumiem par Komisijas apgalvojumiem saistībā ar tās intereses celt prasību zudumu apgalvo, ka spriedums, kurā tiek konstatēts, ka kapitāla dotācija, par ko ir strīds, nav valsts atbalsts, ļauj tai lūgt šādu atbalstu nākotnē. Savukārt apstrīdētais lēmums šādu iespēju tai liedz, tai vairs nevar tikt piešķirts nekāds atbalsts. Turklāt šāda sprieduma dēļ kapitāla dotācijas, par ko ir strīds, trešās daļas pārskaitīšanai nebūtu vajadzīga Komisijas iepriekšēja atļauja.

33      Turklāt, kā uzskata Alitalia, spriedums, ko Pirmās instances tiesa pieņems šajā lietā, ietekmēs lietu T‑344/02. Vairāki Air One pamati ir lemti noraidīšanai, ja kapitāla dotācija, par ko ir strīds, netiktu kvalificēta kā valsts atbalsts.

34      Visbeidzot, Alitalia apgalvo, ka lietā T‑35/02 notikusī atteikšanās neliek šķēršļus tam, lai Alitalia no jauna celtu prasību par zaudējumu atlīdzību, šādas prasības noilguma termiņš nav iestājies. Katrā ziņā atceļošs spriedums šajā lietā nostiprina tās pozīciju iespējamas jaunas prasības par zaudējumu atlīdzību gadījumā, ko Alitalia noformulēja, lai saņemtu no apstrīdētā lēmuma izrietošo zaudējumu atlīdzību.

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

35      Pārbaudot šīs prasības pieņemamību, jāatgādina, ka saskaņā ar pastāvīgo judikatūru prasība atcelt tiesību aktu, ko ir iesniegusi fiziska vai juridiska persona, ir pieņemama tikai tad, ja šī persona ir ieinteresēta apstrīdētā lēmuma atcelšanā. Šai interesei jārodas un jāpastāv (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 14. aprīļa spriedumu lietā T‑141/03 Sniace/Komisija, Krājums, II‑1197. lpp., 25. punkts un tajā minētā judikatūra).

36      Šāda interese paredz, ka šāda akta atcelšanai ir jābūt tiesiskām sekām vai, citiem vārdiem sakot, ja prasība ir veiksmīga, tai jārada priekšrocības pusei, kura cēla prasību (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 28. septembra spriedumu lietā T‑310/00 MCI/Komisija, Krājums, II‑3253. lpp., 44. punkts un tajā minētā judikatūra).

37      Šajā sakarā ir jāatgādina, ka prasības pieņemamības nosacījumus, izņemot atsevišķo jautājumu par intereses zudumu celt prasību, novērtē prasības celšanas laikā (skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 21. marta spriedumu lietā T‑131/99 Shaw un Falla/Komisija, Recueil, II‑2023. lpp., 29. punkts un tajā minētā judikatūra). Tomēr pareizas tiesvedības interesēs šis apsvērums saistībā ar prasības pieņemamības vērtējumu netraucē Pirmās instances tiesai konstatēt, ka prasība vairs nav jāizskata gadījumā, kad prasītājs, kam sākotnēji bija interese celt prasību, ir zaudējis jebkādu personīgo interesi apstrīdētā lēmuma atcelšanā sakarā ar notikumu pēc šīs prasības celšanas. Lai prasītājs varētu uzturēt prasību par lēmuma atcelšanu, tam ir jāsaglabā personīga interese apstrīdētā lēmuma atcelšanā (skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 17. oktobra rīkojumu lietā T‑28/02 First Data u.c./Komisija, Krājums, II‑4119. lpp., 36. un 37. punkts un tajos minētā judikatūra).

38      Ir jākonstatē, ka Komisija nav apstrīdējusi Alitalia interesi celt prasību 2002. gada 25. marta aizstāvības rakstā. Turklāt Pirmās instances tiesa konstatēja iepriekš 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (74. punkts) šādi:

“[..] Fakts, ka Komisija [1997. gada] lēmumā kvalificēja kā valsts atbalstu IRI ieguldījumu prasītājas kapitālā, acīmredzami nodarīja tai kaitējumu. Šāda kvalificēšana ļāva Komisijai pārbaudīt [1997. gada] lēmumā pasākuma saderīgumu ar kopējo tirgu un uzlikt nosacījumus, kas tieši skar prasītājas darījumus.”

39      Komisija norādīja uz Alitalia intereses celt prasību zudumu 2003. gada 24. aprīļa atbildē uz repliku sakarā ar faktiem, kas radušies vēlāk. Runa, pirmkārt, ir par 2002. gada 19. jūnija lēmumu, kurā Komisija nolēma tostarp necelt iebildumus par atbalsta trešās daļās pārskaitīšanu Alitalia, un, otrkārt, par iepriekš 19. punktā minēto Pirmās instances tiesas trešās palātas priekšsēdētāja 2003. gada 8. aprīļa rīkojumu lietā Alitalia/Komisija, ar kuru Pirmās instances tiesa paziņoja par lietas T‑35/02 svītrošanu no reģistra pēc Alitalia atteikšanās.

40      Ir skaidrs, ka 2002. gada 19. jūnija lēmumā Komisija nolēma “pieņemt zināšanai [Alitalia] piešķirtā un ar 1997. gada lēmumu atļautā, 2001. gadā apstiprinātā atbalsta otrās daļas pārskaitīšanu un necelt iebildumus par trešās daļas pārskaitīšanu”. Līdz ar to Alitalia saņēma visu attiecīgā atbalsta maksājumu. Uz to vairs neattiecās nosacījumi un saistības, kas bija jāievēro plāna piemērošanas laikā.

41      Tomēr, uzskatot, ka kapitāla dotācija, par ko ir strīds, ir valsts atbalsts, apstrīdētā lēmuma dēļ atbalsta trešās daļas pārskaitījumam bija jāsaņem Komisijas atļauja. Apstrīdētais lēmums arī kalpoja par juridisko pamatu 2002. gada 19. jūnija lēmumam, jo Komisija tajā necēla iebildumus par šo trešo pārskaitījumu.

42      Līdz ar to, ja Pirmās instances tiesa atceltu apstrīdēto lēmumu, tā kā tas kvalificēja kapitāla dotāciju, par ko ir strīds, par valsts atbalstu, šādai atcelšanai būtu tiesiskas sekas 2002. gada 19. jūnija lēmumam, kam tiktu atņemts juridiskais pamats.

43      Ir skaidrs, ka lietas dalībnieki nav vienisprātis par šo seku precīzo raksturu.

44      Kā uzskata Alitalia, apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā 2002. gada 19. jūnija lēmumam zustu priekšmets par attiecīgā atbalsta otrās un trešās daļas pārskaitīšanu un argumenti, ko šajā sakarā norādījusi Air One savā prasībā par 2002. gada 19. jūnija lēmumu lietā T‑344/02, kļūtu neefektīvi. Air One turklāt nevarētu apšaubīt šos pārskaitījumus.

45      Komisija savukārt norāda, ka apstrīdētā lēmuma atcelšanas gadījumā tai ir no jauna jāpārbauda Alitalia rekapitalizācija 2002. gadā, lai noteiktu, vai tas ir valsts atbalsts.

46      Līdz ar to ir jākonstatē, ka abos gadījumos Air One prasība par 2002. gada 19. jūnija lēmumu, tā kā tā attiecas uz attiecīgā atbalsts pārskaitījumiem, vairs nevarētu tikt uzturēta juridiskā pamata trūkuma dēļ.

47      Alitalia līdz ar to saglabā interesi bez nepieciešamības pārbaudīt pārējos šajā sakarā norādītos argumentus.

 Par lietas būtību

48      Alitalia būtībā norāda sešus pamatus. Pirmais ir par procesuālām kļūdām, otrais par tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, trešais par EKL 233. panta pārkāpumu sakarā ar apstrīdētā lēmuma neatbilstību iepriekš 8. punktā minētajam spriedumam lietā Alitalia I, ceturtais par EKL 87. panta un EKL 88. panta pārkāpumu un kļūdainu piemērošanu, piemērojot privāta ieguldītāja principu, piektais par EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu, nosakot atbalsta nosacījumus, un sestais par EKL 253. panta pārkāpumu. Kā pirmais ir jāaplūko sestais pamats par pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu.

A –  Par pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

49      Šis pamats būtībā sadalās divās daļās: par, pirmkārt, apstrīdētā lēmuma secinājumu pamatojumu un, otrkārt, par tajā uzlikto nosacījumu pamatojumu.

1.     Apstrīdētā lēmuma secinājumu nepietiekamais pamatojums

a)     Lietas dalībnieku argumenti

50      Pēc tam, kad norādījusi uz judikatūru par Kopienu iestāžu pienākumu norādīt pamatojumu saviem aktiem, tostarp valsts atbalsta jautājumā, Alitalia uzsver, ka apstrīdētais lēmums nevar tikt pamatots ar 1997. gada lēmumu, jo Pirmās instances tiesa to atcēla, kam ir atpakaļejošs spēks. Līdz ar to apstrīdētajam aktam ir jārod pašam sava likumība.

51      No apstrīdētā lēmuma skaidri neizriet Komisijas veiktā tirgus ekonomikas privāta ieguldītāja kritērija piemērošana. Attiecībā uz minimālo likmi Komisija aprobežojas ar situācijas salīdzinājumu ar lēmumu par Iberia. Apstrīdētajā lēmumā nav nevienas norādes par konsultācijām ar finanšu ieguldītājiem par restrukturizācijas plāna pēdējo versiju. Netika ņemts vērā programmas galīgais saturs. Alitalia atsaucas tostarp uz Alitalia Team SpA (zemo cenu sabiedrība) projekta gaitu, uz lidlauka pakalpojumu līgumiem (handling), uz tarifu ierosinājumu projekta ieviešanu, uz personāla aiziešanu kā uz aspektiem, kuru ietekme, tāsprāt, varēja tikt izvērtēta, jo bija pagājuši seši mēneši kopš plāna izpildes sākuma.

52      Attiecībā uz iekšējo likmi – Alitalia apgalvo, ka apstrīdētais lēmums ir tik niecīgi pārskatāms, ka Pirmās instances tiesai būtu jāaplūko citi fakti, lai varētu kontrolēt to atbilstību. Arī ļoti niecīgas norādes tiek dotas, lai varētu novērtēt Alitalia beigu vērtību un maksātnespējas izmaksas, kas IRI būtu jāsedz Alitalia likvidācijas gadījumā.

53      Alitalia apgalvo, ka Komisija varēja pievienot apstrīdētajam lēmumam tās konsultantu 2001. gada jūnija ziņojumu vai iekļaut apstrīdētā lēmuma tekstā būtiskāko no tā.

54      Alitalia no tā secina, ka apstrīdētajam lēmumam būtiski trūkst pamatojuma un līdz ar to tas pārkāpj EKL 253. pantu.

55      Komisija visā savu procesuālo rakstu garumā apstrīd apstrīdētā lēmuma motivācijas trūkumu. Tā piebilst, ka Alitalia pamati un argumenti parāda, ka pamatojums pilnībā veic savu funkciju, proti, ļauj ieinteresētajiem saprast, kā iestāde ir piemērojusi Līgumu, vajadzības gadījumā aizstāvēt savas tiesības, vienlaikus ļaujot Kopienu tiesai veikt tiesas kontroli.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

56      Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru jautājums par to, vai lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām, ir jāvērtē, ņemot vērā ne tikai tā formulējumu, bet arī tā kontekstu, kā arī visus juridiskos noteikumus, kas regulē attiecīgo jautājumu. Lai gan Komisijai nav pienākuma, pamatojot lēmumu, atbildēt uz visiem administratīvā procesa laikā ieinteresēto personu norādītajiem faktu un tiesību jautājumiem, tai tomēr ir jāņem vērā visi attiecīgās lietas atbilstošie apstākļi un fakti, lai ļautu Kopienu tiesai veikt likumības kontroli un darīt zināmus apstākļus, kādos tā ir piemērojusi līgumu, gan dalībvalstīm, gan ieinteresētajiem iedzīvotājiem (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 25. jūnija spriedumu apvienotajās lietās T‑371/94 un T‑394/94 British Airways u.c./Komisija, Recueil, II‑2405. lpp., 94. punkts un tajā minētā judikatūra).

57      Atbilde uz jautājumu, vai Kopienu akts atbilst EKL 253. pantā paredzētajam pienākumam norādīt pamatojumu, ir atkarīga no akta rakstura un konteksta, kādā tas ir pieņemts. Tādējādi, ja ieinteresētā persona ir cieši iesaistīta apstrīdētā lēmuma izstrādes procesā un līdz ar to zina iemeslus, kuru dēļ administrācija nolēma tās lūgumu neapmierināt, pienākuma norādīt pamatojumu apjomu noteiks konteksts, ko būs radījusi šāda dalība. Šādā gadījumā judikatūras prasības šajā jautājumā tiek nozīmīgi atvieglotas (skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 12. jūnija spriedumu lietā T‑504/93 Tiercé Ladbroke/Komisija, Recueil, II‑923. lpp., 52. punkts un tajā minētā judikatūra).

58      Lai pārbaudītu prasību norādīt pamatojumu šajos apstākļos, ir jāprecizē, ka valsts atbalsta kontroles procedūra ir procedūra pret dalībvalsti, kas atbildīga par atbalsta piešķiršanu un kurā ieinteresētās personas EKL 88. panta 2. punkta nozīmē, kuru vidū ir atbalsta saņēmējs, nevar iesaistīties sacīkstes procesā ar Komisiju, kā to var minētā dalībvalsts (skat. Pirmās instances tiesas 2004. gada 8. jūlija spriedumu lietā T‑198/01 Technische Glaswerke Ilmenau/Komisija, Krājums, II‑2717. lpp., 61. punkts un tajā minētā judikatūra).

59      Saskaņā ar šiem principiem ir jāvērtē, vai apstrīdētā lēmuma pamatojums atbilst EKL 253. panta prasībām.

60      Šajā sakarā ir jākonstatē, ka faktiem un apsvērumiem ir būtiska nozīme apstrīdētā lēmuma sistēmā un tie ļauj zināt apstākļus, kādos Komisija ir no jauna piemērojusi tirgus ekonomikas privāta ieguldītāja kritēriju, kas izriet no apstrīdētā lēmuma, pēc tam, kad Pirmās instances tiesa atcēla 1997. gada lēmumu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. septembra spriedumu apvienotajās lietās T‑374/94, T‑375/94, T‑384/94 un T‑388/94 European Night Services u.c./Komsija, Recueil, II‑3141. lpp., 95. punkts).

61      Attiecībā uz minimālās likmes noteikšanas pamatojumu vispirms ir jāatsaucas uz apstrīdētā lēmuma 24.–29. apsvērumu, kuros aprakstīti iemesli, kas balstās uz Alitalia īpašo situāciju, kas pamatoja minimālās likmes noteikšanu 30 % apmērā. Pirms uzņēmuma īpašo risku izklāstīšanas apstrīdētā lēmuma 25. apsvērums sākas šādi:

“Šajā gadījumā un pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, it īpaši [tās konsultantu] devumu, Komisija uzskata, ka [minimālā likme] ir tuvu 30 % attiecīgās summas lieluma dēļ un galvenokārt riskiem, ko ietver darījums. Šī minimālā likme vismaz 30 % apmērā ietver iespēju, ka plāns nenorit kā paredzēts un ka [..] ieguldījuma patiesais ienesīgums beigās izrādīsies daudz mazāks. Turklāt likme var būt tikai augstāka par attiecīgajām kapitāla izmaksām, jo tajās netiek ņemti vērā ar sabiedrību saistītie riski. Neraugoties uz pielāgojumiem, kas plānā tika veikti 1997. gada februārī un jūnijā un kas Komisijai tika paziņoti 1997. gada 26. jūnijā, Alitalia šķita uzņēmums, kura īpašais risks saglabājās ļoti liels [..].”

62      Apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā Komisija turklāt pamato šajā lietā noteikto minimālo likmi, salīdzinot ar lēmumā Iberia noteikto (skat. šī sprieduma 109.–111. punktu).

63      Turklāt apstrīdētajā lēmumā ir formāls pamatojums par to, ka minimālās likmes izvērtēšanā ņemta vērā restrukturizācijas plāna pēdējā versija.

64      Apstrīdētā lēmuma 27. apsvērums ir šāds:

“Pēdējās izmaiņas plānā, ko Itālijas iestādes veikušas 1997. gada jūnijā un kas oficiāli paziņotas Komisijai 1997. gada 26. jūnijā, nav tādas, kas apšaubītu [minimālās likmes] vērtības vērtējumu. Turklāt papildus Itālijas iestāžu lēmumam, ka Alitalia jāsedz priekšlaicīgās pensionēšanās izmaksas, šajos grozījumos ir ietverts uzņēmuma izmaksu paātrināts samazinājums sakarā ar ātrāku Alitalia personāla pārcelšanu uz Alitalia Team, iepludināmā kapitāla kopējās summas samazinājums no 2800 uz 2750 miljardiem [liru], kā arī Alitalia dalības atsavināšana Ungārijas sabiedrībā Mal[é]v un sešās Itālijas reģionālās lidostās. Tie samazina darījumam raksturīgos riskus un palielina kapitāla iepludināšanas rentabilitāti, tomēr tie ir mazsvarīgi un izrādās daudz mazāk būtiski nekā pirmie grozījumi, ko Itālijas iestādes veica plānā 1997. gada februārī. 1997. gada jūnijā veiktajiem grozījumiem plānā ir tikai neliela ietekme uz plāna pamatrezultātiem un uz akcionāru gaidītajām dividendēm [..].”

65      Apstrīdētajā lēmumā turklāt ir šīs ietekmes izvērtēšanas tabula. Arī šajā punktā apstrīdētais lēmums līdz ar to ir pamatots.

66      Attiecībā uz pamatojumu iekšējās likmes noteikšanai – tas ir apstrīdētā lēmuma 19.–23. apsvērumā, kas izklāsta faktus, uz kuriem Komisija balstījās savā aprēķinā, un tostarp 20. apsvērumā attiecībā uz maksātnespējas izmaksām un 22. apsvērumā attiecībā uz beigu vērtību.

67      Turklāt ir jāuzsver, ka Alitalia bija ļoti cieši iesaistīta procesā, kura rezultātā tika pieņemts 1997. gada lēmums, procesu, ko Pirmās instances tiesa neatcēla (skat. šī sprieduma 96.–101. punktu). Alitalia tostarp bija piekļuve Komisijas konsultantu otrajam un trešajam ziņojumam, ko Alitalia pievienoja prasības pieteikumam šajā lietā.

68      Attiecībā uz Alitalia apgalvojumu, ka Komisija varēja apstrīdētajam lēmumam pievienot tās konsultantu 2001. gada 1. jūnija ziņojumu, tas nav atbilstošs, lai šajā lietā balstītu pamatojuma neesamību. Ciktāl tā norāda uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, tas tiks pārbaudīts šī sprieduma 164.–177. punktā.

69      Turklāt ir jāņem vērā fakts, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts pēc 1997. gada lēmuma un pēc Pirmās instances tiesas sprieduma, ar kuru atcēla šo lēmumu, pēc iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I (šajā sakarā skat. Tiesas 1996. gada 29. februāra spriedumu lietā C‑56/93 Beļģija/Komisija, Recueil, I‑723. lpp., 87. punkts). Iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I ir aprakstīti fakti, kas bija tiesvedības pamatā (1.–12. punkts), jo administratīvais process bija pamats 1997. gada lēmuma pieņemšanai (13.–35. punkts) un 1997. gada lēmuma saturam (36.–48. punkts). Apstrīdētais lēmums līdz ar to tika pieņemts prasītājai labi zināmā kontekstā (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedumu lietā T‑17/02 Olsen/Komisija, Krājums, II‑2031. lpp., 97. punkts).

70      Līdz ar to, ciktāl tas attiecas uz pirmajā pamatā Alitalia minētajiem faktiem, proti, minimālās likmes un iekšējās likmes noteikšanu un tirgus ekonomikas privātā ieguldītāja kritērija galīgo ieviešanu, ir jākonstatē, ka apstrīdētajā lēmumā ir pietiekams pamatojums.

71      Pārējā daļā, ciktāl Alitalia apstrīd minimālās likmes un iekšējās likmes noteikšanas pamatojumu, ir jāatsaucas uz šī sprieduma 178.–370. punktu.

2.     Par 1997. gada lēmumā noteikto nosacījumu pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā

a)     Lietas dalībnieku argumenti

72      Alitalia uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā nav pamatojuma attiecībā uz nosacījumiem, kam pakārtots kapitāla dotācijas, par ko ir strīds, saderīgums ar kopējo tirgu. Tā piebilst, ka Komisija nevarēja izmantot 1997. gadā izteikto pamatojumu, kas vairs nebija spēkā 2001. gadā, tā kā starpība starp minimālo likmi un iekšējo likmi vairs nebija 10 %, bet tikai 3,9 %. Apstrīdētajā lēmumā šajā sakarā nav nekāda vērtējuma. Alitalia precizē, ka tā neapstrīd nosacījumus, kas tika noteikti 1997. gada lēmumā, bet apliecina neiespējamību, ka Komisija atkal piemēroja šos pašus nosacījumus apstrīdētajā lēmumā, šajā sakarā nesniedzot pienācīgu pamatojumu.

73      Komisija atbild, ka tā izmantoja atsauces pamatojumu, kā to parāda apstrīdētā lēmuma 1. un 36. apsvērums. Turklāt nosacījumi patiesībā ir Itālijas valdības saistības un tos nevar piedēvēt Komisijai, tādējādi nekāds pamatojums šajā sakarā nevar tikt prasīts. Komisija piebilst, ka apstrīdētā lēmuma pamatojums, lai gan tas tika veikts atsauces veidā, neliedz Alitalia saprast apstrīdētā lēmuma pamatu.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

74      Nosacījumi, kas pakārto kapitāla dotācijas, par ko ir strīds, saderīgumu ar kopējo tirgu, tādi kā 1997. gada lēmumā esošie, ir atkārtoti apstrīdētā lēmuma 1. apsvērumā. Turklāt apstrīdētā lēmuma 36. apsvērumā Komisija pamatojumam tieši atsaucas “uz apsvērumiem 1997. gada lēmuma tekstā”.

75      Šajā sakarā ir jāuzsver, ka Alitalia precizē, ka tā nepavisam neapstrīd tai 1997. gada lēmumā uzliktos nosacījumus, bet apliecina neiespējamību, ka Komisija vēlreiz uzliek šādus pašus nosacījumus apstrīdētajā lēmumā, nesniedzot pienācīgu pamatojumu šajā sakarā.

76      Līdz ar to ir jākonstatē, ka Alitalia vispārīgi norādītais otrais pamats nav par to, ka tā apstrīdētu formu, bet gan pamatojumu to pašu nosacījumu noteikšanai apstrīdētajā lēmumā, kādi tika noteikti 1997. gada lēmumā. Tas tiks pārbaudīts šī sprieduma 399.–418. punktā. Vajadzības gadījumā tiks veikti precizējumi, pārbaudot katru no šiem nosacījumiem, atbildot uz Alitalia izteiktu konkrētu tiešu pamatojuma kritiku ārpus šī pamata.

77      Alitalia tādējādi nav šajā vispārīgajā pamatā konstatējusi apstrīdētā lēmuma pamatojuma neesamību, līdz ar to šis pamats ir pilnībā jānoraida.

B –  Par EKL 233. panta pārkāpumu

78      Alitalia norāda uz EKL 233. panta pārkāpumu pirmā pamata pirmajā daļā par pamatojuma neesamību jaunas pārbaudes procedūras uzsākšanai un trešajā pamatā. Tie ir jāizskata kopā.

1.     Lietas dalībnieku argumenti

79      Alitalia uzsver, ka pēc atceļoša sprieduma iestādei atbildētājai saskaņā ar EKL 233. pantu ir pienākums veikt vajadzīgos pasākumus, lai novērstu konstatētu nelikumību sekas, kas gadījumā, ja akts jau ir izpildīts, varētu ietvert tādas situācijas atjaunošanu, kādā prasītāja bija pirms akta.

80      Kā uzskata Alitalia, no pastāvīgās judikatūras izriet, ka EKL 233. pants liek iestādei izpildīt atceļošo spriedumu, ņemot vērā gan sprieduma rezolutīvo daļu, gan tā pamatojumu un rūpīgi novērtējot atceļošā sprieduma iedarbību uz iepriekšējiem procesa posmiem. Iestāde var atkārtot procesu no stadijas, kurā radās kļūda, ko nopēla tiesa, ja runa ir tikai par formas vai procesuālo kļūdu. Ja tai nav vajadzīgo izmeklēšanas faktu, lai veiktu jaunu pārbaudītās lietas vērtēšanu, iestādei ir pienākums atkārtot procedūru ab initio.

81      Šajā lietā Pirmās instances tiesas konstatētās nopeltās kļūdas iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I bija būtiskas, tādējādi Komisijai ir pienākums uzsākt jaunu pārbaudes procedūru.

82      Šī apgalvojuma pamatojumam Alitalia vispirms apgalvo, ka Pirmās instances tiesa nopēla Komisijas vērtējumus pēc būtības divos būtiskos punktos, proti, pirmkārt, maksātnespējas izmaksu neņemšanu vērā un, otrkārt, 1997. gada jūnijā prezentētā restrukturizācijas plāna pēdējās versijas neņemšanu vērā.

83      Turklāt, kā uzskata Alitalia, Komisijai katrā ziņā bija atkārtoti jāuzsāk formālās pārbaudes procedūra, kas paredzēta EKL 88. panta 2. punktā, jo tai bija nepilnīgs un pretrunīgs iespaids par izmeklēšanas faktiem un atbalsta saderīguma ar kopējo tirgu vērtējumā bija nopietnas kļūdas, kas netika pārvarētas sākotnējā posmā. Alitalia, precīzāk, uzskata, ka minimālās likmes noteikšanai bija nepieciešama institucionālo ieguldītāju aptauja. Kā uzskata Alitalia, nepieciešamība iegūt jaunus analīzes faktus ietver arī Komisijas jaunas tehniskās ekspertīzes uzsākšanu, veicot debates ar Alitalia un Itālijas iestādēm.

84      Komisija arī pārkāpa EKL 233. pantu, acīmredzami grozot iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I saturu, ko apstrīdētais lēmums neievēro.

85      Tādējādi apstrīdētajā lēmumā maksātnespējas izmaksas tika novērtētas 750 miljardu liru apmērā, lai gan saskaņā ar iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I tās sasniedza 140 miljardus liru. Šis skaitlis – 750 miljardi liru – nebija strīda priekšmets, tas nebija 1997. gada lēmumā un Alitalia to nebija pieņēmusi.

86      Attiecībā uz restrukturizācijas plāna pēdējo versiju – Alitalia uzsver, ka, lai ievērotu iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I, Komisijai bija pienākums, veicot pārrēķinu, lai ņemtu vērā šo plāna versiju, šķirties no līdz tam neapstrīdamās idejas, ka tas uzlabotu darījuma, par ko ir strīds, rentabilitāti un mazinātu tā riskus. Alitalia apgalvo, ka tā rezultātā bija jāpalielina iekšējā likme un jāsamazina minimālā likme. Kā uzskata Alitalia, Komisija līdz ar to nevarēja nonākt pie secinājuma, ka šīm pēdējām izmaiņām bija “tikai niecīga ietekme” uz iepriekš minētajiem parametriem, un atstāt aprēķinus nemainīgus.

87      Konkrētāk, Komisija neaprēķināja ietekmi uz riskiem, kas bija restrukturizācijas plāna pēdējām izmaiņām. Arī minimālā likme palika nemainīga. Turklāt Komisija no jauna neuzsāka posmus, kuru rezultātā tā sākotnēji nonāca pie šīs likmes noteikšanas 30 % apmērā. Tā nemainīja savu vērtējumu par Alitalia un Iberia attiecīgo situāciju atbilstību un neveica jaunas konsultācijas.

88      Attiecībā uz iekšējo likmi – Alitalia norāda, ka apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā esošā likme 26,1 % ir identiska tai, kas tika iegūta aprēķinā, ko Komisija pievienoja atbildei uz repliku lietā T‑296/97. Līdz ar to tas tika vienkārši “pārstrādāts” apstrīdētajā lēmumā un netika ņemti vērā visi restrukturizācijas plāna pēdējās versijas elementi.

89      Turklāt Pirmās instances tiesas apsvērumi par pamatojuma neesamību lēmumā Iberia piemērotās minimālās likmes attiecināšanai uz Alitalia 1997. gada lēmumā apšauba pašu Komisijas argumentācijas pamatu. Kā uzskata Alitalia, Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I ne tikai nopēla 1997. gada lēmumu pamatojuma nepietiekamības dēļ. Tā kritizēja pašu salīdzinājumu starp Alitalia un Iberia. Pirmās instances tiesa norāda reālu pretrunu starp, pirmkārt, Komisijas izdarīto izvēli no jauna piemērot Alitalia lēmumā Iberia piemēroto minimālo likmi un, otrkārt, Komisijas un tās konsultantu vērtējumu par vismazākajiem riskiem, kas Alitalia restrukturizācijas plānam bija atšķirībā no Iberia restrukturizācijas plāna. Pirmās instances tiesa līdz ar to nosprieda, ka nebija pamatojuma noteikt Alitalia piemērojamo minimālo likmi 30 % apmērā, atsaucoties uz Iberia noteikto. Līdz ar to apstrīdētais lēmums netieši ir pretrunā iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajam spriedumam lietā Alitalia I tā vietā, lai tam atbilstu, kā to nosaka EKL 233. pants. Izstrādājot jaunu pamatojumu nesamērīgai minimālai likmei, Komisija radīja arī jaunus attaisnojumus, ko tā iepriekš netika izteikusi administratīvajā procesā un kas Pirmās instances tiesai līdz ar to bija jānoraida.

90      Komisija apgalvo, ka Alitalia formulētie iebildumi ir pamatoti uz vāju iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I apjoma un seku sapratni, kā arī no EKL 233. panta Komisijai izrietošo pienākumu sapratni. Pirmās instances tiesas lēmums par atcelšanu attiecas tikai uz Komisijas galīgo vērtējumu un nevis uz pārbaudes procedūru, kuras rezultātā tika pieņemts 1997. gada lēmums. 1997. gada lēmuma nelikumība līdz ar to neskar sagatavojošos aktus tādējādi, ka Komisija varēja un tai pat bija jāatsāk pārbaudes procedūra tieši tajā brīdī, kad radās nelikumība, proti, 1997. gada lēmuma galīgās pieņemšanas brīdī.

91      Konkrētāk, Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I tikai nopēla pamatojuma kļūdu, nekonstatējot, ka Alitalia un Iberia situācijas varētu būt līdzīgas. Turklāt lēmums apstrīdētajā lēmumā noteikt 30 % minimālo likmi balstītos uz Alitalia attiecīgo situāciju un neizrietētu no vienkāršas atsauces uz Iberia lietu.

92      No apstrīdētā lēmuma 20. apsvēruma izriet, ka maksātnespējas izmaksas tika iekļautas iekšējās likmes aprēķinā. Komisija atgādina, ka ar tās gādību izstrādātajā tabulā lietas T‑296/97 ietvaros, ko Alitalia pievienojusi savam prasības pieteikumam šajā lietā, šīs izmaksas bija jau iekļautas iekšējās likmes aprēķinā. Komisija paskaidro, ka tā uzskatīja, ka tai bija pilnvaras pieņemt, ka Alitalia līgums bija par 750 miljardiem liru saskaņā ar faktu, ka Alitalia to neapstrīdēja lietā T‑296/97, lai gan to bija darījusi savos rakstveida procesuālajos dokumentos. Komisija pieņem zināšanai, ka tā tas nebija, tomēr apgalvojot, ka šajā lietā šim faktam nav nozīmes, jo tas nekalpo, lai pamatotu apstrīdētajā lēmumā pausto pamatojumu. Komisija turklāt precizē, ka iemesli, kas tai lika noteikt izmaksu summu 750 miljardu liru apmērā, ir apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā un tika prezentēti tās konsultantu 1997. gada 21. februāra un 18. jūnija ziņojumā, ko Alitalia ir pievienojusi prasības pieteikuma pielikumā.

93      Komisija apliecina, ka tā ir veikusi iekšējās likmes un minimālās likmes atkārtotu pārbaudi atbilstoši restrukturizācijas plāna pēdējā versijā veiktajām izmaiņām. Tā norāda, ka iekšējā likme, kas 1997. gada lēmumā sasniedz 20 %, apstrīdētajā lēmumā tika noteikta 26,1 % apmērā pēc tam, kad tās aprēķinā tika iekļautas maksātnespējas izmaksas. Apstrīdētā lēmuma 19.–23. apsvērumā Komisija precizēja atbilstošos aprēķina elementus.

94      Komisija turklāt uzsver, ka minimālās likmes noteikšana it īpaši ir atkarīga no subjektīviem faktiem – tādiem kā ieguldītāja attieksme pret risku – tādējādi, ka jebkādām jaunām pēc tam veiktām konsultācijām traucēja zināšanas par nozares attīstību kopumā un konkrēti attiecīgā uzņēmuma attīstību. Komisijas konsultanti tomēr ņēma vērā restrukturizācijas plāna pēdējā versijā veiktās izmaiņas un noteica, ka to ekonomiskās un finanšu sekas nebija tādas, kas grozītu minimālo likmi, kas sākotnēji tika noteikta 30 % apmērā.

95      Komisija vēlreiz atgādina, ka minimālās likmes noteikšana, ko prasa privāts ieguldītājs, paredz paredzējumu un nevis a posteriori novērtējumu. No tā izriet, ka 1997. gada rezultāti nav jāņem vērā.

96      Katrā ziņā Komisija apgalvo, ka, pat ja atceltajā aktā būtu kļūda pēc būtības, ir iespējams pamatot jaunu lēmumu uz iepriekš veiktas pārbaudes, ja novērtējamie fakti ir precīzi tie paši, kas jau ir pārbaudīti sākotnējā lēmumā. Tā šajā sakarā apgalvo, ka 2001. gadā bija nereāli veikt jaunu institucionālo ieguldītāju pārbaudi, lai ar atpakaļejošu datumu noteiktu minimālo likmi, ko tie uzskatītu par pienācīgu, ja tie lemtu 1997. gadā saskaņā ar restrukturizācijas plāna izmaiņām.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

97      Piemērojot EKL 233. pantu, iestādei, kura izdevusi atcelto aktu, ir jāveic pasākumi atceļošā sprieduma izpildei.

98      Lai panāktu atbilstību atceļošam spriedumam un to pilnībā izpildītu, iestādēm ir jāievēro ne tikai sprieduma rezolutīvā daļa, bet arī motīvi, kas pie tā noveda un kas veido nepieciešamo atbalstu, tādējādi, ka tie ir nepieciešami, lai noteiktu rezolutīvajā daļā nolemtā precīzu saturu. Tie ir motīvi, kas, pirmkārt, identificē konkrētus par nelikumīgiem uzskatītus noteikumus un, otrkārt, parāda skaidrus iemeslus rezolutīvajā daļā konstatētajai nelikumībai, kas attiecīgajām iestādēm jāņem vērā, aizstājot atcelto aktu (Tiesas 1988. gada 26. aprīļa spriedums apvienotajās lietās 97/86, 99/86, 193/86 un 215/86 Asteris u.c./Komisija, Recueil, 2181. lpp., 27. punkts).

99      Procedūra, kuras mērķis ir aizstāt šādu aktu, var atsākties tieši tajā brīdī, kurā radās nelikumība (skat. Tiesas 2000. gada 3. oktobra spriedumu lietā C‑458/98 P Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, I‑8147. lpp., 82. punkts un tajā minētā judikatūra).

100    Saskaņā ar pastāvīgo judikatūru Kopienu akta atcelšana var neietekmēt sagatavojošos aktus (Tiesas 1998. gada 12. novembra spriedums lietā C‑415/96 Spānija/Komisija, Recueil, I‑6993. lpp., 32. punkts; šajā sakarā skat. arī Tiesas 1990. gada 13. novembra spiedumu lietā C‑331/88 Fedesa u.c., Recueil, I‑4023. lpp., 34. punkts). Akta atcelšana, kas izbeidz administratīvo procesu ar dažādiem posmiem, ne vienmēr rada visas procedūras pirms apstrīdētā akta atcelšanas anulēšanu neatkarīgi no atceļošā sprieduma motīviem, kas saistīti ar lietas būtību vai procesu (skat. Pirmās instances tiesas 1998. gada 15. oktobra spriedumu lietā T‑2/95 Industrie des poudres sphériques/Padome, Recueil, II‑3939. lpp., 91. punkts un tajā minētā judikatūra).

101    Ja, neraugoties uz izmeklēšanas aktiem, kas ļauj pilnībā izvērtēt atbalsta saderīgumu, Komisijas veiktā analīze izrādās nepilnīga un izraisa arī lēmuma nelikumību, procedūra, kuras mērķis ir aizstāt šo lēmumu, var atsākties no šī brīža, veicot jaunu izmeklēšanas aktu analīzi (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 100. punktā minēto spriedumu lietā Spānija/Komisija, 34. punkts).

102    Tieši saskaņā ar šiem judikatūrā izklāstītajiem principiem ir jāpārbauda iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I rezolutīvā daļa, kurā ir lēmums par atcelšanu, vai Komisija apstrīdētajā lēmumā ir veikusi sprieduma izpildes pasākumus, un šajā sakarā it īpaši jāpārbauda, vai šī sprieduma motīvi liek, vai neliek Komisijai atsākt procedūru ab initio.

103    Šajā sakarā vispirms ir jāuzsver, ka, pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, judikatūra nepakārto iespēju neatsākt visu procedūru pirms akta, ko aizstāj ar citu aktu, nosacījumam, ka aizstājamajam aktam būtu jābūt atceltam procesuālu kļūdu dēļ (iepriekš šī sprieduma 100. punktā minētais 1998. gada 15. oktobra spriedums lietā Industrie des poudres sphériques/Padome, 91. punkts).

104    Iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I Pirmās instances tiesa tieši uzsvēra, ka “metode, ko Komisija izmantoja [1997. gada] lēmumā, pati par sevi nav kritizējama” (99. punkts). Pirmās instances tiesa tomēr atcēla 1997. gada lēmumu, motivējot ar to, ka tajā nebija “pamatots, kādēļ tā IRI ieguldījumam piemēroja to pašu likmi, kas tika noteikta lēmumā Iberia” (137. punkts). Turklāt tā atcēla 1997. gada lēmumu, motivējot, ka Komisija bija pieļāvusi divas acīmredzamas kļūdas vērtējumā, uzskatot, pirmkārt, “pamatojoties uz [1997. gada] lēmumā norādītajiem motīviem, ka maksātnespējas izmaksas saistībā ar Cofiri [kas ir IRI grupas sabiedrība] piešķirtajiem aizdevumiem būtu jāizslēdz no iekšējās likmes aprēķina” (150. punkts) un, otrkārt, “ka 1997. gada jūnijā veiktajām izmaiņām restrukturizācijas plānā, kas, kā tā pati atzīst, vēl samazina šim plānam raksturīgos riskus un uzlabo uzņēmuma rentabilitāti, nebija nekādas ietekmes uz minimālās likmes aprēķinu un līdz ar to uz to, vai IRI atbilda privāta ieguldītāja kritērijam” (169. punkts).

105    Ir jāpārbauda motīvi, kas noveda Pirmās instances tiesu pie šiem secinājumiem spriedumā lietā Alitalia I.

106    Attiecībā, pirmkārt, uz pamatojuma neesamību, nosakot minimālo likmi, ir jānorāda, ka pirms šī prasītājas norādītā pamata pārbaudes Pirmās instances tiesa aplūkoja un noraidīja prasītājas iebildumus saistībā ar faktiem, uz kuriem Komisija un tās konsultanti pamatojās, lai noteiktu minimālo likmi. Konkrētāk, Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka “neviens fakts nerada šaubas, ka ekspertiem, ar kuriem konsultējās [Komisijas konsultanti], nebija vajadzīgā informācija minimālās likmes novērtēšanā šajā lietā” (121. punkts).

107    Pārbaudot pamatojuma neesamību, pēc tam, kad bija atgādinājusi apsvērumus, kuru rezultātā Komisija lēmumā Iberia noteica minimālo likmi 30 % līmenī (128. punkts), Pirmās instances tiesa uzsvēra, ka prasītāja visā administratīvā procesa garumā apgalvojusi, ka tās situācija nav salīdzināma ar Iberia situāciju, tostarp uzstājot uz faktu, ka neskaidrie fakti, kas raksturīgi lietai Iberia, šajā gadījumā izpaliek (131. punkts). Pirmās instances tiesa tomēr konstatēja, ka “Komisija [1997. gada] lēmumā nepaskaidroja, kāpēc tā uzskatīja par vajadzīgu IRI ieguldījumam piemērot to pašu 30 % likmi, kas tika noteikta lietā Iberia, lai gan [1997. gada] lēmumā izdarītie secinājumi ļauj tostarp domāt, ka vairāki riska faktori, kuru rezultātā lēmumā lietā Komisija noteica minimālo likmi “ļoti augstā un pārākā par tirgū konstatētajām likmēm” līmenī, Alitalia gadījumā nebija vai bija niecīgi” (136. punkts). Pirmās instances tiesa secināja, ka 1997. gada lēmumam trūkst pamatojuma.

108    No šī pirmā atcelšanas motīva pārbaudes izriet, ka tā neapšauba procedūru, kura noveda pie minimālās likmes noteikšanas 30 % līmenī. Pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, Pirmās instances tiesa turklāt nekonstatēja ne to, ka minimālo likmi nevarēja noteikt 30 % līmenī, ne salīdzinājuma starp Alitalia un Iberia nederīgumu. No tā izriet, ka šis pirmais motīvs Pirmās instances tiesai atcelt 1997. gada lēmumu neradīja šķēršļus akta labošanai, pamatojoties uz pieejamajiem faktiem, sniedzot detalizētāku pamatojumu.

109    Apstrīdētajā lēmumā pēc garas iemeslu, kuri ir Alitalia situācijas pamatā, kas pamatoja minimālās likmes noteikšanu 30 % līmenī, aprakstīšanas 25.–29. apsvērumā un konstatējusi 30. apsvērumā, ka šī likme bija tāda pati kā tā, ko Komisija piemēroja lietā Iberia, Komisija izklāsta, kādēļ tā “uzskata, ka riski, ko rada kapitāla iepludināšana Alitalia 1997. gada jūlijā, ir vismaz tikpat būtiski kā kapitāla iepludināšanas Iberia 1996. gada janvārī radītie”. Komisija veic salīdzinājumu apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā.

110    Šajā sakarā attiecībā uz abu uzņēmumu sociālo situāciju, uz ko Pirmās instances tiesa norāda iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I, Komisija vēl secina, ka tā “ieguldītāja acīs varētu šķist ļoti tuva”. Tā uzsver, ka “nešaubīgi redzams tas, ka sociālie partneri (vadība un darbinieki) abās lietās zināmā mērā uzņēmās plāna ietvaros pieņemt produktivitātes pieaugumu un ražošanas izmaksu samazinājumu, bet, ka tie tomēr ņem vērā sociālās problēmas, kas iezīmēja abu lidsabiedrību dzīvi gados pirms kapitāla iepludināšanas, kā arī nepieciešamību, ar ko tām kopā jātiek galā, mainīt valsts uzņēmuma, kas ilgi bijis monopola stāvoklī, kultūru un pielāgot to jaunajiem tirgus apstākļiem” (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums).

111    Attiecībā turklāt uz Alitalia restrukturizācijas plāna reālistisko raksturu salīdzinājumā ar neskaidrību, kas bija raksturīga Iberia rekapitalizācijai, atšķirība, uz ko arī norādīja Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I, Komisija apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā turklāt norāda, ka “riska faktorus, kas raksturīgi Iberia, ieguldītāja acīs lielā daļā atsver divkāršā neskaidrība, ar ko saskaras Alitalia attiecībā uz tās attīstību Malpensā [Malpensa], kas ir plāna būtiska daļa, un uz Itālijas civilās aviācijas iekšējā tirgus liberalizācijas iedarbību”. Tā šajā sakarā atgādina, ka “Spānijas civilās aviācijas iekšējais tirgus tika liberalizēts vairākus gadus pirms Itālijas iekšējā tirgus un ka 1996. gadā jau [bija iespējams] noteikt šīs liberalizācijas ietekmi uz Iberia, kamēr Itālijas iekšējā tirgus atvēršanas ietekme uz Alitalia 1997. gadā bija ļoti neskaidra”. Komisija piebilst, ka “Iberia bija privileģēta vieta tirgū starp Eiropu un Latīņameriku un ka Alitalia tai pat nelīdzinās”.

112    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, ir jāuzskata, ka Komisija, šajā sakarā pamatojot apstrīdēto lēmumu, ievēro EKL 233. pantu.

113    Attiecībā uz, otrkārt, divām acīmredzamām kļūdām vērtējumā Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I vispirms konstatēja, “ka [1997. gada] lēmumā Komisija apstiprināja, ka iekšējās likmes aprēķina mērķiem tā izslēdza maksātnespējas izmaksas” (142. punkts). Tad tā izklāsta motīvus, kas noveda Komisiju pie šīs izslēgšanas (144. punkts), pirms to noraidīšanas un piebildes, ka Komisijas pamatojums par maksātnespējas izmaksām bija apļveidīgs (146.–149. punkts). Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka “Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, pamatojoties uz 1997. gada lēmumā norādītajiem motīviem, ka maksātnespējas izmaksas saistībā ar Cofiri izsniegtajiem aizdevumiem ir jāizslēdz no iekšējās likmes aprēķina” (150. punkts). Pirmās instances tiesa pēc tam noraidīja prasītājas argumentu par iespējami kļūdainu iekšējās likmes aprēķinu tādēļ, ka Komisija piespieda to uzņemties izmaksas par tās 700 darbinieku priekšlaikus pensionēšanos (152.–156. punkts).

114    Ir jākonstatē, ka, neapšaubot pārbaudes procedūru, ne tās laikā apkopoto pamatdatu precizitāti, it īpaši maksātnespējas izmaksas, Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I nosodīja šo maksātnespējas izmaksu neņemšanu vērā iekšējās likmes aprēķinā.

115    Šo izdarīto kļūdu pieejamās informācijas savākšanā un galīgajā apstrādē varēja izlabot, iekļaujot šīs izmaksas iekšējās likmes aprēķinā. Līdz ar to Komisija pamatoti izklāsta apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, ka šajā lietā šāda iekļaušana jāveic.

116    Komisija nosaka maksātnespējas izmaksas kopumā 750 miljardu liru apmērā, summa, kas Alitalia nebūtu jāapgalvo esam atklājušai apstrīdētajā lēmumā bez iespējas to apstrīdēt. Saskaņā ar 1997. gada 21. februāra ziņojumu (ko Alitalia pievienojusi prasības pieteikumam un ko Pirmās instances tiesa uzskatīja par 1997. gada lēmuma pamatojuma sastāvdaļu) Komisijas konsultanti apliecina, pabeidzot maksātnespējas izmaksu analīzi, ka to summai nebūtu jāpārsniedz 750 miljardi liru Alitalia piedāvāto 1140 miljardu liru vietā.

117    Šajā sakarā ir jākonstatē, kā to turklāt atzīst Alitalia, ka Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I nesprieda par šīs summas – 750 miljardi liru – atbilstību. Tā līdz ar to negalvoja par Alitalia apgalvotajiem 1140 miljardiem liru pirmās prasības pamatojumam (138. punkts). Līdz ar to no iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I nevar secināt, ka, lai atbilstu šiem motīviem, Komisijai būtu jāņem vērā maksātnespējas izmaksās tāda vai citāda summa.

118    Turklāt apgalvojums apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, ka Alitalia pieņēma skaitli 750 miljardi liru, tika svītrota no apstrīdētā lēmuma ar kļūdu labojumu (skat. šī sprieduma 22. punktu).

119    Turklāt ir jānorāda, ka iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (150. punkts) Pirmās instances tiesa izsecināja acīmredzamu kļūdu vērtējumā, “pamatojoties uz [1997. gada] lēmumā norādītajiem motīviem”. Citiem vārdiem sakot, Pirmās instances tiesa neizslēdza, ka Komisija varēja norādīt atbilstošākus motīvus.

120    Pirmās instances tiesa turklāt atgādināja, ka “tiesvedībā par atcelšanu tai nav [..] jāpārvērtē ieguldījuma iekšējā likme un jānovērtē, vai šī likme gadījumā, ja šīs maksātnespējas izmaksas būtu bijušas jāiekļauj tās aprēķinā, paliktu zemāka par minimālo likmi” (151. punkts). Tādējādi Pirmās instances tiesa neizslēdza, ka iekšējā likme paliek zemāka par minimālo likmi.

121    Ņemot vērā iepriekš minētos apsvērumus, Komisija apstrīdētajā lēmumā ievēro EKL 233. pantu, iekļaujot maksātnespējas izmaksas iekšējās likmes aprēķinā, neatkārtojot procedūru ab initio.

122    Visbeidzot, attiecībā uz 1997. gada jūnijā veikto pēdējo izmaiņu restrukturizācijas plānā ņemšanu vērā – Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I vispirms pārbaudīja notikumu hronoloģiju (158.–161. punkts). Pēc tam tā izklāstīja Komisijas argumentus, ka pēdējām restrukturizācijas plānā veiktajām izmaiņām nevarēja būt izšķiroša ietekme (163. punkts). Šis arguments ir jānoraida, pamatojot ar to, ka tas attiecas uz notikumiem pēc [1997. gada] lēmuma pieņemšanas (164. punkts). Visbeidzot Pirmās instances tiesa izklāsta, kā to apraksta Komisija, ka minimālā likme bija tieši proporcionāla ieguldījumam piemītošajam riskam un, kā uzskata Komisija, ka iekšējā likme norādīja darījuma pamatrentabilitāti. Pirmās instances tiesa līdz ar to piebilst, ka “Komisija pati [1997. gada] lēmumā bija konstatējusi, ka pēdējie restrukturizācijas plānā 1997. gada jūnijā veiktie uzlabojumi vēl vairāk samazina restrukturizācijas plānam raksturīgos riskus un vēl vairāk palielina kapitāla iepludināšanas rentabilitāti”. Tā uzsvēra, ka, “šķiet, līdz ar to šīs pēdējās izmaiņas palielināja iekšējo likmi (palielinātā rentabilitāte) un samazināja minimālo likmi (samazinātie riski)” (167. punkts). Šajos apstākļos Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, lai pareizi konstatētu, vai IRI ieguldījums atbilst privāta ieguldītāja kritērijam, Komisijai bija jāpārvērtē minimālā likme un iekšējā likme, pamatojoties uz restrukturizācijas plāna pēdējo versiju (168. punkts). Pirmās instances tiesa no tā secināja, ka “Komisija bija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka 1997. gada jūnijā restrukturizācijas plānā veiktās izmaiņas, kas, pēc tās pašas domām, vēl vairāk samazina plānam raksturīgos riskus un uzlabo uzņēmuma rentabilitāti, nebija ietekmes uz minimālās likmes un iekšējās likmes aprēķinu un līdz ar to vērtējumu, vai IRI ieguldījums atbilda privāta ieguldītāja kritērijam” (169. punkts).

123    No iepriekš minētā izriet, ka iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I noslēguma posmā, pieņemot lēmumu, pēc pēdējiem uzlabojumiem restrukturizācijas plānā tika izdarīta Pirmās instances tiesas konstatētā kļūda vērtējumā. Pirmās instances tiesa neapšauba pārbaudes procedūru, it īpaši attiecībā uz atbilstošo datu par šiem pēdējiem uzlabojumiem savākšanu un pārzināšanu. Tā turklāt nespriež par Komisijas konsultantu iepriekšējos ziņojumos aprēķināto minimālo likmi, ne arī par iekšējo likmi. Pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, Pirmās instances tiesa nesniedz norādes, kādām šīm likmēm bija jābūt. Tieši pretēji, tā apstiprina, ka tiesvedībā par tiesību akta atcelšanu Pirmās instances tiesai nav pienākuma “pārvērtēt minimālo likmi un iekšējo likmi ieguldījumam un spriest par to, vai privāts ieguldītājs būtu nonācis pie ieguldījuma, ko IRI piedāvāja veikt [1997. gada] lēmuma pieņemšanas brīdī” (170. punkts).

124    Ar iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I Komisijai uzliktais pienākums attiecas uz restrukturizācijas plāna pēdējās versijas ņemšanu vērā minimālās likmes un iekšējās likmes aprēķinā. Līdz ar to ir jāpārbauda, vai Komisija to izpildīja.

125    Attiecībā uz minimālās likmes noteikšanu no apstrīdētā lēmuma 27. apsvēruma izriet, ka Komisija šajā sakarā ņēma vērā izmaiņas plānā attiecībā uz to, ka Alitalia uzņēmās priekšlaikus pensionēšanas programmas izmaksas, personāla štata samazināšanas paātrināšanu dēļ ātrākas Alitalia personāla pārejas uz Alitalia Team, kapitāla iepludinājuma samazinājumu no 2800 uz 2750 miljardiem liru, kā arī Alitalia dalības atsavināšanu Ungārijas sabiedrībā Malév un sešās Itālijas reģionālajās lidostās.

126    Komisija arī pārvērta skaitļos šo izmaiņu ietekmi tajā pašā apstrīdētā lēmuma 27. apsvērumā.

127    Apstrīdētā lēmuma 25.–28. apsvērumā Komisija tomēr atsaucās uz virkni apstākļu, kas, kā uzskata Komisija, palielināja darījuma riskus un līdz ar to neitralizēja attiecīgo izmaiņu iedarbību.

128    Attiecībā uz iekšējās likmes noteikšanu – Alitalia netieši norāda, ka apstrīdētā lēmuma 23. apsvērumā esošā likme 26,1 % nav nekas vairāk kā Komisijas iepriekš jau noteiktas likmes atkārtošana. Tā līdz ar to nepārvērtēja šo likmi, pārlasot restrukturizācijas plāna pēdējo versiju, kā to tādējādi prasa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētais spriedums lietā Alitalia I.

129    Ir jānorāda, ka Komisija 1997. gada lēmumā iekšējo likmi noteica tuvu 20 % (VII punkts, astotā daļa). Likme 26,1 % nav līdz ar to likmes, kas ņemta vērā pirmajā procesā, ko noslēdza iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētais spriedums lietā Alitalia I, atkārtojums.

130    No iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I izriet, ka Komisija apgalvoja “atbildē uz repliku, ka likme, kas aprēķināta, pamatojoties uz plāna pēdējo versiju, [sasniedza] maksimums 26,1 % līmeni, ietvēra maksātnespējas izmaksas” (163. punkts). Šim procesuālajam dokumentam tika pievienota tabula. Pirmās instances tiesa neņēma vērā šos procentus viena vienīgā iemesla dēļ, ka saskaņā ar judikatūru, “lai novērtētu apstrīdētā lēmuma likumību, Pirmās instances tiesa ņem vērā tikai tos faktus, kas Komisijai bija brīdī, kad tā pieņēma apstrīdēto lēmumu”, un ka “visi Komisijas argumenti saistībā ar notikumiem, kas radās pēc [1997. gada] lēmuma pieņemšanas, līdz ar to ir jānoraida” (164. punkts).

131    No tā izriet, ka Komisija atbildes uz repliku lietā T‑296/97 posmā jau bija pārrēķinājusi šo likmi, pamatojoties uz plāna pēdējo versiju, pārvēršot to skaitlī 26,1 %, bet, ka Pirmās instances tiesa bez pārbaudes noraidīja iespēju ņemt to vērā, jo 1997. gada lēmumā tās nav. No iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I nebūtu jāsecina, ka šajā likmē 26,1 % neņēma vērā restrukturizācijas plāna pēdējo versiju.

132    Līdz ar to nekas Komisijai neliedz šajā sakarā atsaukties uz tabulu, kas izstrādāta ar tās pūliņiem iepriekšējās prasības ietvaros lietā T‑296/97, un Alitalia atkārtot to sava prasības pieteikuma pielikumā šajā lietā. Komisija līdz ar to nosprieda par derīgu vērsties pie konsultantiem, ar ko tā bija konsultējusies pirms 1997. gada lēmuma pieņemšanas, lūdzot tiem tostarp veikt “produktivitātes iekšējās likmes aprēķinu kapitāla iepludināšanai un prasītās minimālās likmes novērtējumu, ņemot vērā pamatojumu spriedumā lietā [Alitalia I, iepriekš minēts šī sprieduma 8. punktā]” (apstrīdētā lēmuma 10. apsvērums).

133    Savā 2001. gada 1. jūnija ziņojumā, kas pievienots aizstāvības rakstam pielikumā, Komisijas konsultanti izklāsta, ka [skaidras naudas] plūsma, kas paredzēta atbildes uz repliku saistībā ar lietu T‑296/97 pielikumā, atbilst tai, ko Alitalia iesniedza plānā pēdējā 1997. gada jūnija versijā, izņemot sabiedrības beigu vērtību 2000. gada beigās, ar sabiedrības pieauguma likmi pēc šī gada saistīto iemeslu dēļ un atšķirīgai vērtībai, kas piešķirta 2000. gada “normalizētai” skaidras naudas plūsmai. Turklāt negatīva naudas plūsma, kas izriet no kapitāla pieauguma, kas paredzēts 1997. gada jūnijam (1000 miljardi liru), 1998. gada martam (500 miljardi liru) un 1999. gada martam (250 miljardi liru), tika aktualizēta, izmanotojot bezriska likmi (risk free rate). Turklāt attiecībā uz IRI dalību tika paredzēti divi scenāriji, proti, 79 vai 86 %.

134    Apstrīdētā lēmuma 19.–23. apsvērumā Komisija vienlīdz norāda, kā tā nonāca pie iekšējās likmes 25,2 vai 26,1 % saskaņā ar izdarīto pieņēmumu. Tā tostarp 22. apsvērumā precizē veidu Alitalia vērtības noteikšanai 2000. gada beigās.

135    No tā izriet, ka ne Komisijas konsultanti, ne Komisija nepiekrīt uzrādīt savus iepriekšējos aprēķinus.

136    Turklāt no 2001. gada 1. jūnija ziņojuma izriet, ka Komisijas konsultanti bija ņēmuši vērā kapitāla pieauguma samazinājumu, pārējās dalības atsavināšanu, Alitalia restrukturizācijas paātrināšanos un to, ka Alitalia uzņēmās priekšlaikus pensionēšanās sistēmas izmaksas. Tie pārvērsa skaitļos jauno pieņēmumu iedarbību uz plāna galvenajiem ekonomikas datiem.

137    Pārējā daļā Komisija nevarēja ņemt vērā faktus, kuru tai nebija 1997. gada lēmuma pieņemšanas laikā (šajā sakarā skat. Tiesas 2002. gada 16. maija spriedumu lietā C‑482/99 Francija/Komisija, Recueil, I‑4397. lpp., 71. punkts). Tai līdz ar to nebija jāņem vērā plāna ieviešanas laikposms starplaikā starp 1997. gada lēmumu un apstrīdēto lēmumu.

138    Noslēgumā, attiecībā uz pēdējo 1997. gada lēmuma atcelšanas pamatojumu iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I Komisija arī ievēro EKL 233. pantu.

139    Piemērojot šī sprieduma 98.–101. un 137. punktā minēto judikatūru, novērtējamie fakti ir tie paši, kas 1997. gada lēmumā pārbaudītie, un, tā kā Pirmās instances tiesa nenopēla pārbaudes procedūru, Komisija varēja to atsākt šajā posmā, kur Pirmās instances tiesa konstatēja pamatojuma neesamību un kļūdas vērtējumā. Lai izpildītu EKL 233. pantu un ievērotu iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I rezolutīvo daļu un pamatojumu, tai pietiek tikai motivēt tās pašas minimālās likmes izvēli kā lēmumā Iberia, iekļaut maksātnespējas izmaksas iekšējās likmes aprēķinā un ņemt vērā restrukturizācijas plāna pēdējo versiju minimālās likmes un iekšējās likmes aprēķinam.

140    Neviens no Alitalia izvirzītajiem argumentiem neapšauba šo secinājumu.

141    Attiecībā, vispirms, uz argumentu, ka Komisijai bija atkārtoti jāuzsāk formālā izmeklēšanas procedūra, tā kā tai nebija pilnībā nepretrunīga informācija, ir jāuzsver, ka Komisija uzsāka EKL 88. panta 2. punktā paredzēto formālo izmeklēšanas procedūru 1996. gada 9. oktobrī un ka šī procedūra noslēdzās ar 1997. gada lēmumu.

142    Tā kā 1997. gada lēmumu atcēla Pirmās instances tiesa, šāda akta aizstāšanas procedūra varēja arī atsākties precīzi tajā brīdī, kad bija radusies nelikumība. Komisijai pēc tam, kad Pirmās instances tiesa bija atcēlusi 1997. gada lēmumu, nebija pienākuma atsākt procedūru pirms brīža, kad notika sodītā nelikumība (skat. šī sprieduma 99. punktu). Šajā lietā Pirmās instances tiesas sodītās nelikumības nesniedzas līdz procedūras sākumam.

143    Turklāt attiecībā uz apgalvoto vajadzību pēc izmaiņu veikšanas restrukturizācijas plānā ar 1997. gada 26. jūnija versiju publicēt Oficiālajā Vēstnesī jaunu paziņojumu un atsākt mutvārdu procedūru, lai no jauna konsultētos ar finanšu ieguldītājiem un ekspertiem, ir jānorāda, ka neviens noteikums Padomes 1999. gada 22. marta Regulā (EK) Nr. 659/1999, ar ko nosaka sīki izstrādātus noteikumus [EKL 88.] panta piemērošanai (OV L 83, 1. lpp.), neparedz procedūras atkārtotu uzsākšanu, ja formālās pārbaudes laikā sākotnējā projektā ir veiktas izmaiņas un ja vienlaikus šādas izmaiņas ir paredzētas Regulas Nr. 659/1999 7. panta 2. un 3. punktā.

144    Turklāt no iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I, it īpaši no 123., 133., 143. un 163.–167. punkta izriet, ka Pirmās instances tiesa pārmeta Komisijai, ka tā netika pamatojusi vai ņēmusi vērā tās rīcībā esošos un tai zināmos faktus. Ja tai ir nepieciešamie fakti Pirmās instances tiesas prasītai jaunai analīzei un it īpaši par pēdējiem uzlabojumiem, kas veikti restrukturizācijas plānā 1997. gada jūnijā (167. punkts), Komisijai nebija pienākuma sākt no sākuma lietas izmeklēšanu, ne pat to papildināt ar jaunu konsultēšanos ar ieguldītājiem un ekspertiem vai ar jaunu tehnisko ekspertīzi.

145    Šajā sakarā, pretēji tam, ko uzskata Alitalia, no dokumenta, ko Komisija uzrādīja pēc Pirmās instances tiesas pieprasījuma un kurā ir definēts tās konsultantiem uzticētais uzdevums pēc 1997. gada lēmuma atcelšanas, izriet, ka tā tiem neuzdeva iegūt jaunu informāciju, bet pilnveidot un atjaunot to iepriekšējo ziņojumu, iekļaujot maksātnespējas izmaksas iekšējās likmes aprēķinā un ņemot vērā plānā veikto izmaiņu 1997. gada jūnija versijā iespējamās sekas iekšējās likmes un minimālās likmes aprēķinā. Komisijas konsultantiem uzticētajā uzdevumu aprakstā ir arī precizēts, ka tie jau bija paveikuši lielāko daļu darba, kad deva savu ieguldījumu Komisijas 1999. gada 13. jūlijā iesniegtās atbildes uz repliku lietā T‑296/97 sagatavošanā.

146    Turklāt būtu katrā ziņā pretēji judikatūrai likt Komisijai atkārtoti sākt procedūru, lai noskaidrotu faktus pēc 1997. gada lēmuma pieņemšanas. Lai noskaidrotu, vai valsts ir rīkojusies kā informēts ieguldītājs tirgus ekonomikā, ir jāpārceļas uz to laiku, kad tika noteikti finanšu atbalsta noteikumi, lai novērtētu valsts rīcības ekonomisko racionalitāti un līdz ar to atturētos no jebkāda vērtējuma, kas pamatots uz vēlāku situāciju (skat. šī sprieduma 137. punktu).

147    No tā izriet, ka pirmā pamata pirmā daļa par esošām procesuālām kļūdām un trešais pamats par apstrīdētā lēmuma neatbilstību iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajam spriedumam lietā Alitalia I nav pamatots.

C –  Par pamatu – pienākuma pieņemt lēmumu divu mēnešu laikā, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā, pārkāpumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

148    Pirmā pamata otrajā daļā Alitalia uzsver, ka pēc [tiesību akta] atcelšanas iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I Komisijai bija divi mēneši lēmuma pieņemšanai, piemērojot Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktu. Komisija esot šo pienākumu pārkāpusi.

149    Alitalia piebilst, ka tiesiskās drošības princips ir pārkāpts, ka iestādei ir ļauts brīvi izvēlēties termiņu sprieduma, kas atceļ pieņemtu lēmumu valsts atbalsta jomā, izpildei. Vēl jo vairāk ir tiesa, ka, tā kā Komisija neizmantoja tiesības iesniegt apelācijas sūdzību Tiesā par iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I, iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētais spriedums lietā Alitalia I kļuva par iztiesātu strīdu, kādēļ Alitalia varēja uzskatīt, ka tās juridiskā situācija bija pilnībā skaidra.

150    Komisijas bezdarbība starp iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I paziņošanu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu turklāt radīja netieši izteiktu lēmumu par apstrīdēta atbalsta saderīgumu saskaņā ar Regulas Nr. 659/1999 4. panta 6. punktu.

151    Replikā Alitalia piebilst, ka, pat ja pieņemtu, ka Komisijai nebija pienākuma no jauna uzsākt formālās pārbaudes procedūru par darījumu, par ko ir strīds, un līdz ar to ir piemērojams Regulas Nr. 659/1999 7. panta 6. punkts, procesa kopējais ilgums visādā ziņā bija pārmērīgs. Komisijai vajadzēja 29 mēnešus, skaitot no atbalsta projekta paziņošanas, lai šajā lietā nonāktu pie galīga lēmuma. Nedaudz vairāk kā septiņi mēneši arī pagāja starp iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I paziņošanu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Šāds termiņš ir nesaprātīgs, jo Komisijai bija tikai jāaprobežojas ar pārbaudes procedūras rezultātu pārbaudi un tā bija neaktīva pirmos četrus mēnešus.

152    Kā uzskata Komisija, pieņēmums, uz kura balstīta pirmā pamata otrā daļa, ir acīmredzami kļūdains. Iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētais spriedums lietā Alitalia I neatveda procedūru sākotnējā posmā, bet gan pie formālās izmeklēšanas procedūras nobeiguma. No tā izriet, ka Komisija bija pakļauta nevis divu mēnešu obligātajam termiņam, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā, bet 7. panta 6. punktā paredzētajam nepārtrauktam 18 mēnešu termiņam. Šajā gadījumā kopējais termiņš, kas bija nedaudz vairāk nekā 16 mēneši, kas bija vajadzīgi apstrīdētā lēmuma pieņemšanai, bija īsāks par minēto termiņu.

153    Turklāt judikatūra iestādei, kuras akts ir atcelts, piešķir saprātīgu termiņu atceļošā sprieduma izpildei. Termiņš, kas šajā lietā bija Komisijai, līdz ar to nebūtu automātiski jāizsecina no Regulas Nr. 659/1999 7. panta 6. punkta. Tieši pretēji, ir jāņem vērā jauna lēmuma pieņemšanai vajadzīgo pasākumu raksturs un nozīme.

154    Kā uzskata Komisija, Alitalia replikā norādītais arguments par “saprātīga termiņa” pārsniegšanu ir jauns pamats. Tā kā tas ir norādīts novēloti, tas ir nepieņemams un turklāt tam nav pamatojuma.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

155    Kopienu iestādes pienākums izpildīt Kopienu tiesas atceļošu spriedumu izriet no EKL 233. panta. Tiesa tika atzinusi, ka šai izpildei vajadzīgs zināms skaits administratīvo pasākumu un parasti to nevar veikt uzreiz, un ka iestādei ir saprātīgs termiņš, lai panāktu atbilstību spriedumam, ar kuru atceļ kādu no tās lēmumiem. Jautājums par to, vai termiņš ir saprātīgs, vai nē, ir atkarīgs no veicamajiem pasākumiem, kā arī no lietas blakusapstākļiem (skat. Pirmās instances tiesas 1997. gada 9. marta spriedumu lietā T‑73/95 Oliveira/Komisija, Recueil, II‑381. lpp., 41. punkts un tajā minētā judikatūra).

156    Šajā lietā pagāja nedaudz vairāk nekā septiņi mēneši starp iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I pasludināšanu un apstrīdētā lēmuma pieņemšanu. Šis termiņš nebūtu jāuzskata par pārmērīgu termiņu, lai izdarītu praktiskus secinājumus no iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I, it īpaši, balstoties uz jauniem pieejamiem faktiem, no jauna piemērot privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju – kura priekšnosacījums ir izsmeļoša finanšu analīze.

157    Turklāt, lai kontrolētu jaunus atbalstus, ko dalībvalstis varētu radīt, EKL 88. pants nošķir sākotnējās pārbaudes posmu un formālo izmeklēšanas procedūru. EKL 88. panta 3. punktā paredzētās sākotnējās pārbaudes mērķis ir noteikt Komisijai pietiekamu pētījumu un izmeklēšanas termiņu, kas tai ļautu radīt pirmo iespaidu par tai paziņotajiem projektiem, lai secinātu, ka tie nav atbalsti vai ka tie ir saderīgi ar kopējo tirgu, vai vēl, ka šajā sakarā esošās šaubas liek veikt detalizētu pārbaudi (Tiesas 1973. gada 11. decembra spriedums lietā 120/73 Lorenz, Recueil, 1471. lpp., 3. punkts, un 2001. gada 3. maija spriedums lietā C‑204/97 Portugāle/Komisija, Recueil, I‑3175. lpp., 34. punkts). Ņemot vērā attiecīgās dalībvalsts interesi [visu] nokārtot ātri, tā norāda principā uz steidzamības raksturu un tādēļ ierobežojumu divu mēnešu obligātā termiņā, kas sākas, skaitot no brīža, kad Komisija ir saņēmusi pilnu paziņojumu (iepriekš minētais Tiesas spriedums lietā Lorenz, 4. punkts, un 2003. gada 28. janvāra spriedums lietā C‑334/99 Vācija/Komisija, Recueil, I‑1139. lpp., 49. un 50. punkts).

158    Kas attiecas uz formālās izmeklēšanas procedūru, ko paredz EKL 88. panta 2. punkta pirmā daļa, tā ir būtiska, ja Komisija sākotnējās izskatīšanas fāzē nevar iegūt pārliecību, ka projekts nav uzskatāms par atbalstu vai ka, kaut arī tas ir uzskatāms par atbalstu, tas nav saderīgs ar kopējo tirgu. Šīs procedūras mērķis, no vienas puses, ir atļaut Komisijai gūt pilnīgu skaidrību par lietas faktiem, pirms galīgā lēmuma pieņemšanas veicot visas vajadzīgās konsultācijas, kas ir tās pienākums, un, no otras puses, aizsargāt iespējami ieinteresēto personu tiesības, tās uzklausot (Pirmās instances tiesas 2005. gada 15. jūnija spriedums lietā T‑171/02 Regione autonoma della Sardegna/Komisija, Krājums, II‑2123. lpp., 32. punkts).

159    Šajā lietā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka pēc 1997. gada lēmuma atcelšanas Komisijai nebija pienākuma atkārtot visu procedūru ab initio, atkāpjoties līdz precīzam brīdim, kad radās sodītās nelikumības, proti, formālas izmeklēšanas procedūras beigās (skat. šī sprieduma 97.–144. punktu).

160    Kopš Regulas Nr. 659/1999 stāšanās spēkā 1999. gada 16. aprīlī formālo izmeklēšanas procedūru regulē orientējošs 18 mēnešu termiņš, kas sākas, skaitot no šīs procedūras uzsākšanas. Tā kā šis Regulas Nr. 659/1999 7. panta 6. punktā paredzētais 18 mēnešu termiņš ir tikai orientējošs, šajā lietā ir jāpārbauda, vai formālās izmeklēšanas procedūras gaita parāda, ka Komisija neievēroja saprātīgu termiņu vai ir rīkojusies pārmērīgi novēloti (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 158. punktā minēto spriedumu lietā Regione autonoma della Sardegna/Komisija, 56. un 57. punkts).

161    Komisija 1996. gada 9. oktobrī nolēma uzsākt EKL 88. panta 2. punkta procedūru un 1997. gada 15. jūlijā pieņēma 1997. gada lēmumu. Pēc tam, kad Pirmās instances tiesa atcēla šo lēmumu iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I, kas pasludināts 2000. gada 12. decembrī, Komisija 2001. gada 18. jūlijā pieņēma apstrīdēto lēmumu. No tā izriet, ka formālā izmeklēšanas procedūra ilga nedaudz vairāk nekā deviņus mēnešus pirms atceļošā sprieduma un tika atkārtota nedaudz vairāk nekā septiņus mēnešus pēc atceļošā sprieduma. Līdz ar to kopējais formālās izmeklēšanas procedūras ilgums nepārsniedza Regulā Nr. 659/1999 paredzēto termiņu.

162    Turklāt no tā, ka netika iesniegta apelācijas sūdzība par iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I, Alitalia nevar atvasināt tiesiskās paļāvības aizsardzības principa pārkāpumu. Šis spriedums neizslēdz iespējamo apstrīdētā lēmuma labošanu. Turklāt termiņš, kas bija Komisijai, lai izdarītu praktiskus secinājumus no šī sprieduma, bija svarīgāks nekā divu mēnešu termiņš, kurā tai bija jāiesniedz apelācijas sūdzība par šo spriedumu.

163    Secinājumā, pirmā pamata otrā daļa par procesuālām kļūdām arī ir pilnībā jānoraida.

D –  Par pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.     Lietas dalībnieku argumenti

164    Alitalia norāda uz apstrīdētā lēmuma nelikumību tādējādi, ka Komisija esot smagi pārkāpusi tās tiesības uz aizstāvību. Tiesa īpaši apstiprināja tiesību uz aizstāvību nozīmi valsts atbalstu jomā, konkrēti atzīstot, ka valsts atbalsta saņēmēji var prasīt tiesību uz aizstāvību aizsardzību.

165    Alitalia apgalvo, ka katrā ziņā atbalsta saņēmējam ir jābūt tiesībām izteikt apsvērumus.

166    Neesot šādā sakarā izteiktam lūgumam, tai netika piešķirta iespēja paust savu viedokli gan par iespēju pieņemt jaunu lēmumu pēc 1997. gada lēmuma atcelšanas, gan par tā saturu. Nenotika diskusijas, kas balstītas uz sacīkstes principu, ar Itālijas iestādēm un Alitalia par Komisijas konsultantu ziņojumu. Visu procesuālo garantiju ievērošana būtu līdz ar to vēl būtiskāka, lai Komisijai nebūtu pienākuma atkārtot to nostāju, kas tai bija 1997. gada lēmumā.

167    Komisija saskaņā ar faktu, ka administratīvais process valsts atbalsta jautājumā tika uzsākts tikai pret attiecīgo dalībvalsti, no tā secināja, ka tikai dalībvalsts var balstīties uz reālām tiesībām uz aizstāvību.

168    Katrā ziņā Alitalia tiesības iesniegt apsvērumus tika garantētas kopš 1996. gada ar lēmuma par formālas izmeklēšanas procedūras uzsākšanu publikāciju. Pēc šīs publikācijas Alitalia tika tiešām izteikusi savu viedokli. Tās prasība par 1997. gada lēmuma atcelšanu tai ļāva arī aizstāvēt savus argumentus. Tā kā izmeklēšanas procedūras priekšmets pēc iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I palika tas pats un faktiskie pierādījumi, uz ko tā pamatojas apstrīdētajā lēmumā, bija precīzi tie paši, kas 1997. gada lēmumā, Komisija apgalvo, ka nebija jāaicina Alitalia no jauna iesniegt savus apsvērumus.

2.     Pirmās instances tiesas vērtējums

169    Saskaņā ar iedibināto judikatūru tiesību uz aizstāvību ievērošanā visā procesā, kas uzsākts pret personu un kura rezultātā var tikt pieņemts akts, kas izsaka tam iebildumus, ir Kopienu tiesību pamatprincips un tas ir jānodrošina, pat ja nav īpaša tiesiskā regulējuma. Šis princips prasa, ka attiecīgajai personai ir jāļauj administratīvā procesa laikā lietderīgi paust savu viedokli par Komisijas apgalvoto faktu, iebildumu un apstākļu patiesumu (skat. Pirmās instances tiesas 2003. gada 6. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑228/99 un T‑233/99 Westdeutsche Landesbank Girozentrale un Land Nordrhein‑Westfalen/Komisija, Recueil, II‑435. lpp., 121. punkts un tajā minētā judikatūra).

170    Administratīvais process valsts atbalsta jautājumā tiek uzsākts tikai pret attiecīgo dalībvalsti. Uzņēmumus atbalsta saņēmējus un teritoriālas kvazivalstiskas vienības, kas piešķir atbalstu, visus tāpat kā atbalsta saņēmēju konkurentus šajā procesā uzskata tikai par “ieinteresētajām personām” (skat. iepriekš šī sprieduma 169. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale/Komisija, 122. punkts un tajā minētā judikatūra).

171    Turklāt pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka EKL 88. panta 2. punktā paredzētās izmeklēšanas posmā Komisijai ir pienākums pieprasīt ieinteresētajām personām iesniegt savus apsvērumus. Attiecībā uz šo pienākumu Tiesa nosprieda, ka paziņojuma publikācija Oficiālajā Vēstnesī ir pienācīgs līdzeklis, lai visas ieinteresētās personas uzzinātu par procesa uzsākšanu, precizējot, ka šī paziņojuma mērķis ir tikai iegūt visa veida informāciju no ieinteresētajām personām, kas paredzēta Komisijas nākotnes rīcības izskaidrošanai (skat. iepriekš šī sprieduma 169. punktā minēto spriedumu apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale/Komisija, 123. un 124. punkts un tajos minētā judikatūra).

172    Šī judikatūra būtībā piešķir ieinteresētajām personām Komisijas informācijas avotu lomu saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu uzsāktajā administratīvajā procesā. No tā izriet, ka ieinteresētām personām, kas nevar balstīties uz aizstāvības tiesībām, kuras ir atzītas tām personām, pret ko ir uzsākta procedūra, ir tikai tiesības būt attiecīgi iesaistītām administratīvajā procedūrā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus (skat. iepriekš šī sprieduma 169. punktā minēto Pirmās instances tiesas spriedumu apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale/Komisija, 125. punkts un tajā minētā judikatūra).

173    Tā kā Alitalia nav tiesību pamatoties uz tiesībām uz aizstāvību, kas ir atzītas personām, pret ko ir uzsākta procedūra, tādējādi ir jāpārbauda uz šīs judikatūras pamata, vai tā bija attiecīgi iesaistīta administratīvajā procesā, ņemot vērā šīs lietas apstākļus.

174    Šajā sakarā no Pirmās instances tiesas izdarītajiem secinājumiem iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (22.–31. punkts) izriet, ka Itālijas iestādes un Alitalia bija cieši saistītas ar apstrīdētā atbalsta izmeklēšanu pirms 1997. gada lēmuma, ko aizstāj apstrīdētais lēmums pēc minētā lēmuma atcelšanas, pieņemšanas. Turklāt Komisijai bija jābalsta jaunā analīze tikai uz informāciju, kas tai bija tajā laikā (skat. šī sprieduma 137. punktu), informāciju, attiecībā uz kuru gan Itālijas Republika, gan Alitalia bija ieņēmušas nostāju, tādējādi nebija nepieciešams tās uzklausīt no jauna. Visbeidzot, trešo ieinteresēto personu tiesības izteikt savus apsvērumus tika nodrošinātas ar paziņojuma publikāciju Oficiālajā Vēstnesī 1996. gada 16. novembrī (OV C 346, 13. lpp.) un neviens Regulas Nr. 659/1999 noteikums neliek tai no jauna piedāvāt šādu iespēju, ja sākotnējais darījums tiek grozīts pārbaudes laikā.

175    Attiecībā, konkrētāk, uz argumentiem saistībā ar Komisijas konsultantu 2001. gada 1. jūnija ziņojumu, lai gan ir jāsecina, ka šīs lietas apstākļos bija pienākums sazināties ar Itālijas iestādēm par šo pēdējo ziņojumu, nebūtu jāsecina, piemērojot iepriekš šī sprieduma 169. punktā minētā sprieduma apvienotajās lietās Westdeutsche Landesbank Girozentrale/Komisija judikatūru, ka šāds pienākums būtu attiecināms uz trešām ieinteresētajām personām. Pēdējām būtībā ir informācijas avota loma un tās nevar balstīties uz tiesībām uz aizstāvību, kas ir atzītas personām, pret ko ir uzsākta procedūra (skat. šī sprieduma 172. punktu).

176    Katrā ziņā, kā arī izriet no šī sprieduma 145. punkta, Komisijas uzdevuma tās konsultantiem, tā kā tas bija tikai par esošā ziņojuma aktualizēšanu, ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I, mērķis bija tikai “sniegt nelielu tehnisku palīdzību Komisijai” (apstrīdētā lēmuma 10. apsvērums) jau esošās informācijas analīzē un vērtējumā, ko varētu būt izdarījis iestādes dienests. Apstrīdētajā lēmumā apsvērumos, kas veltīti kapitāla dotācijas, par ko ir strīds, juridiskajam vērtējumam nav tiešas norādes uz 2001. gada 1. jūnija ziņojumu. Šo ziņojumu līdz ar to nevarētu uzskatīt par būtisku apstrīdētā lēmuma pamatojuma sastāvdaļu.

177    Pamatojoties uz šiem apsvērumiem, otrais pamats ir jānoraida.

E –  Par pamatu – EKL 87. un 88. panta pārkāpumu un kļūdainu piemērošanu

178    Alitalia uzsver, ka Komisijas pieļautās kļūdas apstrīdētajā lēmumā lielā daļā attiecas tieši uz Pirmās instances tiesas iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I identificēto kļūdu labojumu. Pēc atsevišķiem sākotnējiem apsvērumiem par privāta ieguldītāja kritēriju tā apstrīd, pirmkārt, minimālās likmes un, otrkārt, iekšējās likmes noteikšanu.

1.     Minimālās likmes noteikšana

179    Šajā sakarā Alitalia apstrīd lēmumā Iberia izmantotās minimālās likmes piemērošanu tās gadījumā, restrukturizācijas plāna pēdējās versijas neņemšanu vērā un atsaukšanos uz kļūdainiem pieņēmumiem.

a)     Lēmumā Iberia izmantotās minimālās likmes piemērošana Alitalia

 Lietas dalībnieku argumenti

180    Alitalia pārmet Komisijai, ka tā nav rūpīgi salīdzinājusi tās situāciju ar Iberia situāciju, uz ko Komisija atsaucās minimālās likmes 30 % pamatošanai. Pirmās instances tiesa jau noraidīja Komisijas apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā izteiktos argumentus iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I.

181    Alitalia turklāt uzsver, ka šie argumenti ir kļūdaini. Alitalia un Iberia nav salīdzināma lieluma sabiedrības. Kapitāla iepludināšana abos gadījumos nav jūtami vienāda, jo Komisija neievēroja rekapitalizāciju, ko saņēma Spānijas sabiedrība. Būtu acīmredzami kļūdaini apgalvot, ka, jo lielāks kapitāla pieaugums, jo lielāks ir risks. Apgalvojums, ka abas sabiedrības darbojas tirgū, kas ģeogrāfiskā ziņā nav Centrāleiropā, ignorē Itālijas ziemeļu un centrālās Itālijas ģeogrāfisko situāciju. Iberia nebija noslēgusi reālus arodbiedrības līgumus, lai uzlabotu vienoto izmaksu līmeni, bet tikai īslaicīgi izmantoja īslaicīgu darbību, kamēr Alitalia jau bija inovatīvs un ilgtermiņa līgums, kas paredzēja akciju turējumu darbiniekiem, lai nodrošinātu tiem lielāku līdzdalību. Spānijas civilās aviācijas tirgus liberalizācija radīja apdraudējumu Iberia, jo lidlauka pakalpojumi, ko tā piedāvāja citām sabiedrībām, tika liberalizēti, kamēr Itālijas civilās aviācijas tirgus liberalizācija piedāvāja Alitalia iespēju attīstīt jaunu projektu tās darbības nozarē priekš sevis (self handling). Projekti saistībā ar Malpensas (Itālija) lidostu nav plāna, par ko ir strīds, ekonomisko prognožu būtisks elements. Alitalia arī nesaprot, kā fakts, ka tā nav privileģētā situācijā atsevišķos savienojumos, būtu riska faktors, kas varētu ietekmēt minimālo likmi. Iberia, kura pieredzēja ilgstošas grūtības, sociālā situācija bija atšķirīga no Alitalia. Itālijas civilās aviācijas tirgus liberalizācija būtu jāņem vērā plānā, par ko ir strīds, un tas ir (teikts) bez pārmērīga optimisma. Savukārt nebūtu pareizi apgalvot, ka laikā, kad Komisija pieņēma Iberia lēmumu, bija jau pilnībā iespējams novērtēt Spānijas tirgus liberalizācijas sekas uz Iberia tirgus daļām.

182    Visbeidzot, izdarītā atsauce apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā uz Continental Airlines, Air Partners un Air Canada, ir pilnībā nevietā.

183    Komisija savukārt apgalvo, ka Iberia un Alitalia ir salīdzināmas, jo tās abas ir vidēja lieluma un tām ir vienāda vērtība. Alitalia turklāt cieta no tā, ka tai nebija tāda privileģēta tirgus kā Iberia Latīņamerika. Kā arī sociālā klimata ziņā Alitalia situācija bija delikātāka nekā Iberia situācija. Turklāt Alitalia gadījumā ir jāņem vērā neskaidrības saistībā ar Itālijas tirgus liberalizāciju 1997. gadā.

184    Visbeidzot Komisija apstrīd maldinošo veidu, kādā Alitalia izmantoja Air Canada un Air Partners ieguldījumu Continental Airlines.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

185    Pirmkārt, ir jāatgādina, ka Komisijas vērtējumam par to, vai ieguldījums atbilst privāta ieguldītāja kritērijam, nepieciešams sarežģīts ekonomisks vērtējums. Komisijai, pieņemot aktu, kas ietver tik sarežģītu ekonomisko vērtējumu, ir plaša rīcības brīvība un šī akta kontrole tiesā, pat ja tas ir viens vesels saistībā ar jautājumu, vai pasākums ietilpst EKL 87. panta 1. punkta piemērošanas jomā, ierobežota ar procesuālo normu un pamatojuma normu ievērošanas pārbaudi, būtisko faktu, lai veiktu apstrīdēto izvēli, pārbaudi, acīmredzamas kļūdas faktu vērtējumā pārbaudi un pilnvaru nelikumīgas izmantošanas pārbaudi. Tostarp Pirmās instances tiesai nav pienākuma aizstāt lēmuma autora ekonomisko vērtējumu ar savējo (skat. iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I, 105. punkts un tajā minētā judikatūra).

186    Otrkārt, ir jāatgādina, ka no šī sprieduma 106.–112. punktā veiktās analīzes izriet, ka iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I Pirmās instances tiesa neapstrīdēja Alitalia un Iberia salīdzināšanas pašu principu. Pirmās instances tiesa tikai norāda uz pamatojuma neesamību šajā sakarā. Līdz ar to tā ir kļūda, ka Alitalia apgalvo, ka Pirmās instances tiesa ir noraidījusi apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā esošo salīdzinājumu.

187    Atbilstoši šiem apsvērumiem ir jānovērtē argumenti, ko lietas dalībnieki ir norādījuši šajā lietā.

188    Pirmkārt, apstrīdētā lēmuma 30. apsvērumā Komisija izklāsta virkni salīdzināmu faktu, kas vienlaikus raksturo Iberia un Alitalia. Abu sabiedrību apgrozījums ir kādi 4 miljardi euro, tās veic uzņēmējdarbību tajā pašā ekonomikas nozarē, kas ir Kopienas liberalizācijas procesā, kam ir iekšējais tirgus, kas ģeogrāfiski nav Centrāleiropā, un regulāri ir saskārušās ar zaudējumiem gados pirms kapitāla iepludināšanas, ko katra no tām ir saņēmusi. Turklāt brīdī, kad tās saņēma kapitāla iepludinājumu, tās abas bija ļoti sarežģītā finansiālā situācijā, ko raksturoja būtisks parāds un pašu līdzekļu samazinājums praktiski līdz nullei. Apstrīdētā lēmuma 31. apsvērumā Komisija piebilst, ka ieguldītāja acīs sociālā situācija abos uzņēmumos arī varēja šķist ļoti tuva.

189    Alitalia tomēr apstrīd vairākus no šiem faktiem.

190    Attiecībā, pirmkārt, uz Alitalia iepriekš iesniegtu skaitlisko datu nesalīdzināmību ir jākonstatē, ka Iberia un Alitalia, kā to turklāt atzīst Alitalia, ir vidēja izmēra salīdzinājumā ar lielām un mazām lidsabiedrībām. Šajā sakarā atbildē uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu Komisija iesniedza vairākas Association of European Airlines (AEA), Eiropas Lidsabiedrību asociācijas, tabulas. No tā izriet, ka attiecībā uz apgrozījumu, sēdvietu–kilometru skaita un pārvadāto pasažieru–kilometru skaitu Alitalia un Iberia ir tajā pašā vidus kategorijā.

191    Turklāt tiesas sēdē lietas dalībnieki neapstrīdēja Komisijas norādīto konsolidēto Alitalia un Iberia apgrozījumu un apstiprināja, ka tie ir dati, ko var salīdzināt, par ko tika izdarīta atzīme tiesas sēdes protokolā.

192    Attiecībā, otrkārt, uz Alitalia apstrīdēto faktu, ka abas sabiedrības darbojas tirgū, kas nav Centrāleiropā no ģeogrāfiskā viedokļa, ir jānorāda, ka arguments būtībā balstās uz apgalvojumu, ka centrālā un Ziemeļitālija nebūtu jāuzskata par decentralizētu tirgu. Itālijas iekšējais tirgus nosedz visu Itālijas teritoriju, ne tikai valsts ziemeļus, kādēļ nebūtu ģeogrāfiskā ziņā jāsalīdzina Ziemeļitālija ar visu Spānijas teritoriju.

193    Turklāt netika apstrīdēts, ka Spānijai un Itālijai Eiropā ir līdzīgs ģeogrāfiskais stāvoklis, lai gan to tirgus nav Centrāleiropas tirgus.

194    Attiecībā, treškārt, uz abu uzņēmumu sociālās situācijas līdzības apstrīdējumu, tas nešķiet pamatots. Pirmkārt, Alitalia nenoliedz “sociālās grūtības, kas raksturoja abu lidsabiedrību dzīvi gados pirms kapitāla iepludināšanas” (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums). Abu uzņēmumu pagātne šajā aspektā bija salīdzināma un varēja ietekmēt ieguldītāju, kā Komisija to norādīja apstrīdētajā lēmumā. Otrkārt, attiecībā uz nākotni, ja Alitalia izvirza priekšplānā savu ilgtermiņa arodbiedrības līgumu, tas ir, lai norādītu nevis uz Iberia bezdarbību, bet gan uz tās “ierobežotu rīcību neilgā laikposmā”. Šī atšķirība, kas mērķē būtībā uz uzņēmumu darbības ilgumu nākotnē, nenosaka, ka bija acīmredzami kļūdaini uzskatīt, ka “sociālā situācija abos uzņēmumos ieguldītāja acīm [varēja] šķist ļoti tuva”.

195    Otrkārt, apstrīdētā lēmuma 30. un 31. apsvērumā Komisija norāda arī faktus, kas atšķir abas lidsabiedrības risku ziņā, norādot, ka daži no tiem kompensējas.

196    No apstrīdētā lēmuma 30. apsvēruma, no vienas puses, izriet, ka kapitāla iepludināšanas summas bija jūtami atšķirīgas, respektīvi, 1,42 miljardi euro Alitalia un 0,522 miljardi euro Iberia, kas, kā uzskata Komisija, palielina riskus saistībā ar Alitalia rekapitalizācijas darījumu.

197    Šajā sakarā, ja tiek konstatēts, kā to uzsver Alitalia, ka Iberia saņēma divus kapitāla iepludinājumus, vienu 1992. gadā un otru 1995. gadā, Komisija lēmumā Iberia nosprieda tikai par otro – 0,522 miljardi euro, nosakot šim darījumam minimālo likmi 30 %. Šajā lietā darījums ir par 1,42 miljardiem euro. Līdz ar to nav jāuzskata par acīmredzamu kļūda, ka Alitalia gadījumā a priori darījums ietver lielāku risku ieguldītājam.

198    No otras puses, no apstrīdētā lēmuma 31. apsvēruma izriet, ka Iberia produktivitāte bija mazāka nekā Alitalia un ka Iberia saskaras ar neskaidrību attiecībā uz Spānijas lidlauka pakalpojumu tirgus liberalizācijas sekām. Iberia tomēr ir privileģēta vieta Eiropas un Latīņamerikas savienojumu tirgū. Savukārt Alitalia saskaras ar divkāršu nedrošību saistībā ar savu attīstību Malpensā un ar Itālijas civilās aviācijas tirgus liberalizāciju.

199    Alitalia tomēr apliecina, ka nesaprot, kā fakts, ka tā nav privileģētā situācijā atsevišķos savienojumos, būtu riska faktors.

200    Šajā sakarā ir jākonstatē, pirmkārt, ka šāds apgalvojums turklāt neatbilst Komisijas apgalvojumiem apstrīdētajā lēmumā, nepamato acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Alitalia ne apstrīd, ka nav privileģētā situācijā atsevišķos savienojumos, ne noliedz Iberia privileģēto stāvokli šajos savienojumos. Otrkārt, Komisija savos procesuālajos dokumentos paskaidro, ka Iberia Latīņamerika ir tirgus, kuram tai bija laba komercstratēģija, kādēļ tās nākotnē mazāk iezīmējās neskaidrība, tā teikt, riska ziņā. Uzskats, ka lidsabiedrības privileģētā situācija atsevišķos savienojumos var tai radīt priekšrocības, kas samazina riska faktoru, šajā sakarā nešķiet acīmredzami kļūdaina.

201    Attiecībā uz Spānijas lidlauka pakalpojumu tirgus liberalizāciju ir jānorāda, ka Komisija nenoliedz, bet gan uzsver, ka lidlauka pakalpojumi ir tikai 13 % no Iberia apgrozījuma un vēl mazāk procentu attiecībā uz visu grupu (apstrīdētā lēmuma 31. apsvērums). Alitalia neapstrīd šos procentus. Līdz ar to acīmredzama kļūda vērtējumā šajā sakarā nav jākonstatē.

202    Attiecībā uz Itālijas civilās aviācijas tirgus liberalizāciju ir jākonstatē, ka Alitalia neapstrīd sekas, bet gan apliecina, ka ir tās ņēmusi vērā savā plānā. Šis vienīgais apstāklis nenovērš risku, ko šī liberalizācija rada ieguldītāja skatījumā, ne līdz ar to aizliedz ņemt to vērā, nosakot minimālo likmi. Ir arī jānorāda, ka Spānijas civilās aviācijas tirgus liberalizācija sākās pirms Itālijas tirgus liberalizācijas. Tādēļ Komisija pareizi apstiprina, ka tā jau varēja noteikt sekas, kā šī liberalizācija ietekmēs Iberia, kamēr Itālijas iekšējā tirgus atvēršanas iespaids uz Alitalia 1997. gadā vēl bija ar riska faktoru.

203    Attiecībā, visbeidzot, uz argumentiem saistībā ar Malpensas lidostu – pēc to noliegšanas prasības pieteikumā Alitalia replikā atzina, ka Malpensas platforma bija stratēģiski svarīgs elements sabiedrības attīstībai.

204    Turklāt no iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I izriet, ka “attīstības fāze galvenokārt pamatojās uz Malpensas pārsēšanās platformas palaišanu ekspluatācijā no 1998. gada” (12. punkts). Turklāt Malpensas platforma ir arī “plāna atslēgelementu” starpā, kas minēti kādā Alitalia dokumentā, uz ko ir atsauce šajā pašā sprieduma punktā (120. punkts).

205    Līdz ar to netiek apstrīdēts, ka Malpensas platformas attīstība bija būtiska Alitalia restrukturizācijas plāna sastāvdaļa. Fakts, ka Alitalia nevarēja atsaukties savā grāmatvedībā uz pozitīviem šīs pārsēšanās platformas (hub) rezultātiem tikai pēdējos divos šī plāna gados, ieguldītāja skatījumā nenovērš risku, ko ietver šis darījums, ne liedz to ņemt vērā, nosakot minimālo likmi. Turklāt nav apstrīdams, ka šis risks attiecās uz Alitalia un neskāra Iberia.

206    Noslēgumā, šī pārbaude neuzrādīja acīmredzamu kļūdu vērtējumā, ko pieļāvusi Komisija, salīdzinot Alitalia un Iberia situāciju. No šo divu sabiedrību situācijas salīdzināmā rakstura izriet, ka Komisija varēja, nepieļaujot acīmredzamu kļūdu, šajā lietā noteikt minimālo likmi 30 %, kas ir identiska tai, ko Komisija noteica lietā Iberia. Katrā ziņā ir jāuzsver, ka abu sabiedrību salīdzinājums ir tikai papildinošs un apliecinošs minimālās likmes 30 % noteikšanas pamatojumā.

207    Vēlreiz jāpiebilst, atbildot uz Alitalia apstrīdēto Komisijas veikto atsauci apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā uz Continental Airlines, ka salīdzinājumā, ko tā veic ar šīs ASV sabiedrības situāciju, Komisija ņem vērā laikposmu līdz 1998. gada novembrim. Līdz ar to runa ir par faktiem, kuru tai nebija 1997. gada lēmuma pieņemšanas laikā. Komisijai ir jāatturas no jebkāda vērtējuma, kas pamatots uz vēlāku situāciju (skat. šī sprieduma 137. punktu).

208    Līdz ar to apstrīdētā lēmuma 32. apsvērumā izdarītā atsauce uz ASV sabiedrību Continental Airlines ir jāuzskata par neatbilstīgu bez nepieciešamības pārbaudīt argumentus, ko šajā sakarā norāda Alitalia. Šīs papildinošās un pilnībā apstiprinošās norādes neatbilstība tomēr neietekmē Komisijas argumentāciju, ne arī apstrīdētā lēmuma likumību.

b)     Plāna pēdējās versijas ietekmes nopietna neņemšana vērā minimālās likmes aprēķinā

 Lietas dalībnieku argumenti

209    Alitalia uzsver, ka Komisija atzīst apstrīdētā lēmuma 27. apsvērumā, ka pēdējās izmaiņas restrukturizācijas plānā 1997. gada jūnijā “[..] samazina darījumam raksturīgos riskus”. Kā uzskata Alitalia, šī konstatējuma dēļ Komisijai būtu bijis jāpieņem lēmums par zemāku minimālo likmi nekā iepriekš noteiktā.

210    Alitalia piebilst, ka, lai novērtētu ieguldījuma uzņēmumā risku un no tā izrietošo minimālo likmi, analītiķi ņem vērā uzņēmuma finanšu stāvokli attiecībā pret tā pašu kapitālu. Lai pārveidotu šo indikatoru finanšu riska reālā signālā, neizbēgami tomēr ir jāsalīdzina konkrētā attiecība starp parādiem un pašu līdzekļiem (gearing) ar līdzīgu uzņēmumu vidējo parādu apjomu. Tā kā Alitaliagearing ir līdzīgs tās nozīmīgāko konkurentu gearing, tas, pretēji tam, ko apstrīdētā lēmuma 28. apsvērumā noteica Komisija, nav jāieskaita faktoros, kas, iespējams, varētu radīt augstāku minimālo likmi nekā parasti piemērotā likme ieguldījumiem nozarē.

211    Komisija uzsver, ka ir neatbilstoši salīdzināt Alitaliagearing, beidzoties restrukturizācijas plānam 2000. gadā, ar citu sabiedrību gearing, kā to dara Alitalia.

212    Komisija apgalvo, ka apstrīdētā lēmuma 28. apsvērumā tā norāda, ka plānā veiktās izmaiņas neietekmē gearing līmeni un vērtību, ko tas dod faktu kopumā, ko apsver privāts ieguldītājs, pieņemot lēmumu investēt, vai nē.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

213    Komisija apstrīdētā lēmuma 27. apsvērumā izklāsta, ka Alitalia restrukturizācijas plāna pēdējā versija samazina darījumam raksturīgos riskus un palielina kapitāla iepludināšanas rentabilitāti. Tā tomēr uzskata, ka plāna izmaiņas “paliek nenozīmīgas un izrādās nebūtiskākas nekā Itālijas iestāžu veiktās pirmās izmaiņas plānā 1997. gada februārī”.

214    Ir jāatgādina (skat. šī sprieduma 125.–136. punktu, kā arī apstrīdētā lēmuma 10. un 27. apsvērumu), ka Komisija izteica skaitļos šo izmaiņu ietekmi un ka šajā gadījumā tā vēlreiz izmantoja tās konsultantu veiktos aprēķinus 2001. gada 1. jūnija ziņojumā, kas ir aizstāvības raksta pielikumā. Alitalia neizsaka nevienu precīzu iebildumu par šiem aprēķiniem.

215    Apstrīdētā lēmuma 28. apsvērumā Komisija turpina šādi:

“Ir jāpiebilst, ka Alitalia parādi un attiecība parādi/pašu līdzekļi (gearing) 2000. gadam nav turklāt būtiski mainīti. Šie dati no ieguldītāja aspekta ir primārie, lai noteiktu risku, ko [tas] uzņemas. 1997. gada jūnijā plānā radušās izmaiņas līdz ar to praktiski neietekmē vērtējumu, ko veic ieguldītājs pēc komerciāliem kritērijiem, ņemot vērā ar darījumu saistīto un iepriekš aprakstīto risku noturīgumu.”

216    No lietas dalībnieku atbildēm uz Pirmās instances tiesas uzdotajiem rakstveida jautājumiem izriet, ka Alitalia neapstrīd faktu, ka plāna pēdējā versijā gearing nebija būtiski mainījies, bet tikai norāda, ka šādas izmaiņas nebija vajadzīgas, jo tās gearing bija pielīdzināts vidējai vērtībai nozarē.

217    Tādējādi, konstatējot, ka gearing 2000. gadam nebija būtiski mainījies, Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā. Fakts, ka Alitaliagearing varētu atbilst, kā arī tā to apliecina, nozares vidējam rādītājam, šajā secinājumā neko nemaina.

218    Līdz ar to Alitalia nav konstatējusi, ka Komisija nebūtu nopietni ņēmusi vērā restrukturizācijas plāna pēdējās versijas ietekmi minimālās likmes noteikšanā.

c)     Kļūdainu pieņēmumu ņemšana vērā minimālās likmes aprēķinā

 Lietas dalībnieku argumenti

219    Alitalia uzskata, ka minimālā likme ir jānosaka atkarībā no uzņēmuma attiecīgajām vidējām izmaksām, proti, atkarībā no iecerētās peļņas ieguldīšanas riska kapitālā šajā uzņēmumā. Šī pelņa ir jānosaka pēc formulas, kas atspoguļo ieguldījuma risku vispār un risku ieguldīt konkrētā uzņēmumā.

220    Alitalia nesaprot, kā Komisija var, no vienas puses, novērtēt pašu kapitāla izmaksas 14 % apmērā un, no otras puses, noteikt minimālo likmi 30 %. Alitalia uzskata, ka pašu kapitāla izmaksās 14 % apmērā, kas novērtētas saskaņā ar finanšu aktīvu vērtēšanas modeli [(FAVM) (Capital Asset Pricing Model)], ir jau ņemti vērā riska elementi gaisa transporta nozarē, kā arī uzņēmumam atbilstošais risks. No Komisijas konsultantu 1997. gada 18. jūnija ziņojuma izriet, ka tie nonāca pie šiem procentiem, pamatojoties uz īpaši paaugstinātu “koeficientu β” 1,23, kas izsaka savstarpējo saistību starp tirgus produktivitāti un attiecīgajā Biržā kotētā uzņēmuma produktivitāti, kas jau parāda vērtības vērtējumu attiecībā uz ieguldījumā, par ko ir strīds, esošo risku.

221    Šajā sakarā Alitalia kritizē dažādos Komisijas uzskaitītos faktorus apstrīdētā lēmuma 25. un 26. apsvērumā.

222    Alitalia turklāt uzsver, ka laikposmā pirms plāna tai ir fiksēti pozitīvi uzņēmuma darbības rādītāji, bet vairākus gadus tai nebija pozitīvu neto rezultātu sakarā ar nelīdzsvarotību starp tās pašu līdzekļiem un trešo personu līdzekļiem; nelīdzsvarotība, kuru koriģēt bija plāna mērķis. Turklāt Alitalia 1997. gada pirmajā pusgadā fiksēja pozitīvākus uzņēmuma darbības rezultātus, nekā plānā paredzēts. Visbeidzot, IRI kā jau sabiedrības esošo akcionāru holdings ir īpašā situācijā, kas ieguldījuma novērtējuma mērķiem dod labākas zināšanas un labāku spēju to saprast.

223    Par Komisijas analīzi, ka plāns balstīts uz dāsniem pieņēmumiem sabiedrības produktivitātes, darbības izmaksu, izpildījuma koeficienta un vienoto ieņēmumu novērtēšanas ziņā. Alitalia iebilst, ka Komisijas konsultanti ir pieņēmuši sabiedrības plānā paredzētos pieņēmumus, nesniedzot citus avotus, kas varētu tos atspēkot. Komisija pat atzina, ka tāds plāns, kādu tā uzlaboja un pielāgoja laikā no 1997. gada janvāra, bija reāls plāns.

224    Attiecībā uz Malpensas platformas lomu sagaidāmajā atlabšanā, Alitalia uzsver, ka šim faktam plānā bija neliela loma, pat ja attiecīgajam projektam neapšaubāmi bija vērā ņemama nozīme sabiedrībai. Tā šajā sakarā uzsver, ka šīs pārsēšanās platformas palaišanas ekspluatācijā ietekme būtu bijusi sajūtama tikai pēc 2000. gada un ka piesardzības dēļ tā netika iekļauta terminālās vērtības aprēķinā. Attiecībā uz attālumu, kas šķir Malpensu no Milānas (Itālija), tas esot līdzīgs tam, kas šķir citas Eiropas lidostas no to apkalpotajām pilsētām, kā Getvika un Stansteda (Apvienotā Karaliste), Minhene (Vācijā) un Oslo (Norvēģija). Laika ziņā, kas vajadzīgs, lai nonāktu Malpensas lidostā no Milānas, tas būtu tas pats.

225    Attiecībā uz Itālijas iekšējā tirgus liberalizāciju – Alitalia apgalvo, ka plānā pienācīgi ņemts vērā gan Alitalia, gan citu Eiropas gaisa pārvadātāju būtiskas tirgus daļas, paredzot vienoto ienākumu reālu vidējo kritumu (yield) par 23 %. Turklāt Alitalia norāda, ka nav vietā Komisijai uzsvērt, ka Itālijas iekšējais tirgus reāli tika liberalizēts 1995. gada beigās un ka uz veidu, kādā Alitalia spēs tikt galā ar konkurenci, gulstas liela neskaidrība.

226    Attiecībā uz ekspluatācijas vienotajām izmaksām – Alitalia apgalvo, ka tās bija pielīdzinātas tās galveno konkurentu izmaksām. Kā tā uzskata, apstrīdētajā lēmumā Komisija ieņem atšķirīgu nostāju no tās nostājas, kas tika pieņemta šajā sakarā 1997. gada lēmumā, jo tā pārbauda sabiedrības rezultātu attīstību ex post.

227    Visbeidzot, attiecībā uz Alitalia zināmajām lielām sociālām grūtībām 1995. un 1996. gadā – tā uzsver, ka uzņēmuma kultūras maiņa konkrēti izpaužas 1996. gadā parakstītajos arodbiedrības līgumos. Izmeklēšanas laikā nenotika neviens streiks.

228    Komisija savukārt apgalvo, ka minimālās likmes noteikšana šajā lietā ir darbība, kam jāiekļaujas noteiktā vēsturiskā kontekstā atkarībā no nākotnes novērtējuma, ņemot vērā nākotnes paredzējumu psiholoģisko un subjektīvo pakāpi un nepatiku pret risku noteiktā nozarē un no gaisa transporta savstarpēji atkarīgā nozarē. Tā uzskata, ka minimālās likmes aprēķinā ir jāņem vērā attiecīgā projekta attiecīgie riski.

229    Pašu kapitāla izmaksas, kuras saskaņā ar FAVM ir noteiktas 14 % apmērā, nav saistītas ar minimālo likmi un tiek savukārt ņemtas vērā iekšējās likmes aprēķinā. Koeficients β bija jāizmanto tikai IRI kopējās dalības Alitalia aprēķinā 2000. gada 31. decembrī. Šis koeficients izsaka uzņēmuma īpašo risku Biržas kontekstā un nav nozīmīgs, ņemot vērā, ka Alitalia nebija pietiekami kotēta.

230    Attiecībā uz Alitalia rezultātiem 1997. gada pirmajā pusgadā, tie ir neatbilstīgi, jo 1997. gada lēmuma pieņemšanas datumā nebija zināmi.

231    Alitalia argumentācija, kuras mērķis ir parādīt Malpensas pārsēšanās platformas ierobežoto ietekmi, ir pilnībā pretrunā šīs sabiedrības izteiktajām cerībām restrukturizācijas plāna pirmajā versijā. Komisija apstrīd arī argumentus par Malpensas platformas salīdzināšanu ar Getviku, Stanstedu, Minheni un Oslo.

232    Kā uzskata Komisija, Itālijas iekšējā tirgus liberalizācijas faktam ir nozīmīga konotācija Alitalia, tāpēc ka Itālijas Republika ir vienīgā lielā Kopienas dalībvalsts, kas izmanto visas iespējas, kas piedāvātas Padomes 1992. gada 23. jūlija Regulā (EEK) Nr. 2408/92 par Kopienas aviosabiedrību piekļuvi Kopienas iekšējiem gaisa ceļiem (OV L 240, 8. lpp.), lai aizsargātu savu tirgu vienīgi nacionālās sabiedrības labā. Līdz ar to 1997. gadā liberalizācijas un monopola situācijas beigšanās brīdī smagas negatīvas sekas Alitalia nevarēja tikt izslēgtas. Turklāt Alitalia norādīto trīs piemēru starpā tikai Spānijas Karalistes gadījums ir atbilstīgs, jo Apvienotā Karaliste un Vācijas Federatīvā Republika bija liberalizējušas savu tirgu atšķirīgā laikposmā no Alitalia izvēlētā atsauces laikposma 1992.–1995. gads.

233    Attiecībā uz darbības vienotajām izmaksām – Komisija uzsver, ka apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma ceturtajā ievilkumā tās attiecas uz laikposmu 1996.–1997. gads un nevis uz 2000. gadu, plāna noslēguma laikposmu. Tam tā esot, tā apstiprina, ka nav apstrīdams, ka Alitalia vienotās izmaksas bija lielākas par 12 %, nekā vidēji tās bija Eiropas konkurentiem.

234    Visbeidzot, streiku neesamība nav izšķiroša. Minimālā likme būtu krietni augstāka par 30 %, ja izmeklēšanas laikā būtu bijuši streiki.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

235    Alitalia, pirmkārt, formulē noteiktus iebildumus par minimālās likmes aprēķina metodi un, otrkārt, apstrīd risku izvēli, ko Komisija ņēmusi vērā likmes noteikšanai.

–       Minimālās likmes aprēķina metode

236    Iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (98. un 99. punkts) Pirmās instances tiesa konstatēja, ka Komisija, lai novērtētu, vai IRI ieguldījums atbilda privāta ieguldītāja kritērijam, un līdz ar to, lai novērtētu, vai tajā ir valsts atbalsta elementi EKL 87. panta 1. punkta izpratnē, vadījās no sava paziņojuma par [EKL 87.] panta un [EKL 88.] panta un Eiropas Ekonomikas zonas (EEZ) līguma 61. panta piemērošanu valsts atbalstiem aviācijas nozarē (OV 1994, C 350, 5. lpp.; turpmāk tekstā – “paziņojums par aviāciju”) principiem. Komisija 1997. gada lēmumā (VII punkts) salīdzināja IRI ieguldījuma summu ar diskontētas nākotnes skaidras naudas plūsmas vērtību, kas aktualizēta ar minimālās likmes palīdzību, ko prasītu privāts ieguldītājs. Tā secināja, ka šajā gadījumā iekšējā likme saglabājās zem minimālās likmes un ka līdz ar to ieguldījums neatbilda privāta ieguldītāja kritērijam. Pirmās instances tiesa piebilda, ka Komisijas izmantotā metode 1997. gada lēmumā nebūtu jākritizē.

237    Apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā Komisija izklāsta, ka “šajā gadījumā un pamatojoties uz tās rīcībā esošo informāciju, it īpaši [tās konsultantu] veikto darbu”, tā uzskata, ka “[minimālā likme] ir tuvu 30 % attiecīgās summas nozīmīguma dēļ un galvenokārt darījuma radīto risku dēļ”. Tā precizē, ka “vismaz 30 % likme ietver iespējamību, ka plāns nenoris kā paredzēts un ka ieguldījuma patiesais ienesīgums beigās izrādās daudz mazāks”. Tā turpina, norādot, ka “turklāt likme var būt tikai augstāka par pašu kapitāla izmaksām, tādēļ ka pēdējās minētās neņem vērā visus ar sabiedrību saistītos riskus”.

238    Attiecībā uz Alitalia izteikto iebildumu saistībā ar attiecību viens pret divi starp 14 % likmi, kas noteikta pašu kapitāla izmaksām, un minimālo likmi – no apstrīdētā lēmuma skaidri izriet, ka Komisija ņēma vērā Alitalia pašu kapitāla izmaksas, kas aprēķinātas ar FAVM, turklāt, lai novērtētu IRI dalības vērtību Alitalia 2000. gada decembrī (apstrīdētā lēmuma 22. apsvērums) un pēc tam, lai noteiktu uz šo datu bāzes iekšējo likmi (apstrīdētā lēmuma 23. apsvērums), nevis minimālo likmi.

239    Lasot Komisijas konsultantu otro un trešo ziņojumu, kas pievienoti prasības pieteikumam pielikumā, arī apstiprinās, ka 14 % likme tika aprēķināta, lai novērtētu vienu no faktiem, kas ir ņemti vērā, nosakot iekšējo likmi.

240    Tā kā šī 14 % likme kalpo iekšējās likmes aprēķinam un nevis minimālās likmes aprēķinam, ir kļūda, ka Alitalia to apstrīd minimālās likmes 30 % apmēra noteikšanas ietvaros un ka tā izvirza priekšplānā attiecību starp šīm divām likmēm viens pret divi.

241    Turklāt apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā un savos procesuālajos dokumentos Komisija uzsver, ka pašu kapitāla izmaksas, kas aprēķinātas, izmantojot Alitalia koeficientu β, ņem vērā riskus, kas izriet no sabiedrības kopējās situācijas, it īpaši Biržas kontekstā, kā arī attiecīgajai nozarei raksturīgos riskus. Komisija precizē, ka, tā kā Alitalia 1996.–1997. gadā nebija pietiekami kotēta, 14 % vērtējums un 2000. gadā aprēķinātais Alitalia koeficients β ir neizbēgami teorētiskas darbības rezultāts un ir pamatots uz citu salīdzināmu lidsabiedrību koeficientu β. Tā uzsver, ka tādējādi aprēķināts koeficients β nevar atspoguļot Alitalia īpašo risku 1996.–1997. gadā un ka uz šīs bāzes noteiktās kapitāla vidējās izlīdzinātās izmaksas “turklāt neņem vērā Alitalia atbilstošo īpašo risku” (apstrīdētā lēmuma 22. apsvērums).

242    Minimālā likme ņem vērā “attiecīgo summu un galvenokārt darījuma uzrādītos riskus” (apstrīdētā lēmuma 25. apsvērums). Līdz ar to Komisijas metode ir saskanīga un tas ir papildus tam, ka Alitalia pati apstiprina, ka minimālās likmes noteikšana ir nevis matemātiskas formulas piemērošanas rezultāts, bet veicamo empīrisko izmaiņu rezultāts, no skata neizlaižot ieguldītāja, kas salīdzināms ar publisku ieguldītāju, ieguldījumu mērķus (skat. arī apstrīdētā lēmuma 24. apsvērumu).

243    Visbeidzot, ir jāpiebilst, ka Komisija turklāt nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka IRI īpašais stāvoklis kā jau sabiedrības esošo akcionāru holdingam ieguldījuma vērtības novērtēšanai nedod tai labākas zināšanas un labāku sapratnes spēju. Ir jāuzsver, ka IRI ir pilnībā Itālijas valstij piederošas dalības holdings. Atsauces parametri minimālās likmes aprēķinam nav valsts, bet gan tirgus parametri. Turklāt, tā kā tā jau bija Alitalia akcionāre, IRI varēja būt interese pārspīlēt sabiedrības vērtību. No tā izriet, ka nebūtu jāprezumē, ka IRI dalība Alitalia kapitālā tai noteikti piešķir labāku spēju novērtēt minimālo likmi, ko prasa privāts ieguldītājs, kas darbojas saskaņā ar tirgus likumiem.

244    Līdz ar to Alitalia izteiktie iebildumi attiecībā uz Komisijas izmantoto metodi nav pamatoti.

–       Komisijas vērā ņemtie riski

245    Tā kā Alitalia apstrīd riskus, ko Komisija ņēmusi vērā apstrīdētajā lēmumā minimālās likmes noteikšanai, tie ir jāpārbauda viens pēc otra.

246    Attiecībā, pirmkārt, uz Komisijas apgalvojumu, ka gaisa transporta nozarē pelņa tradicionāli ir neliela un peļņas un zaudējumu gaistamība ir palielināta (apstrīdētā lēmuma 25. apsvēruma pirmais ievilkums), Alitalia to neapstrīd. Tās arguments drīzāk ir tāds, ka ar darbību saistītie riska elementi jau ir turklāt ņemti vērā.

247    Šajā sakarā ir jānorāda, pirmkārt, ka apstrīdētajā lēmumā šī ņemšana vērā caur FAVM formulas koeficientu ß ir ierobežota ar iekšējās likmes viena elementa noteikšanu, proti, terminālās vērtības 2000. gada beigās (apstrīdētā lēmuma 22. apsvērums). Turklāt koeficients ß neizsaka tieši risku saistībā ar attiecīgo nozari. Tādējādi, kā to atzīst Alitalia, tas ļauj izmērīt korelāciju starp tirgus produktivitātes mainību un uzņēmuma, uz ko attiecas novērtējums, produktivitātes mainību.

248    Otrkārt, minimālās likmes noteikšana neietilpst tajā pašā aspektā kā iekšējā likme, kas turklāt izriet no matemātiskas formulas piemērošanas. Runa ir par empīrisko un prospektīvo veidu, kādā minimālajā likmē, ko pieprasa privāts ieguldītājs, kurš šāda finanšu darījuma īstenošanai darbojas saskaņā ar tirgus likumiem, ņem vērā tostarp darījuma riskus (skat. šī sprieduma 242. punktu). Šajā sakarā privātam ieguldītājam ir pamats ar attiecīgo darījumu īpaši saistīto risku starpā ņemt vērā faktu, ka darījums notiek gaisa transporta nozarē, kurā peļņa parasti ir neliela un peļņas un zaudējumu gaistamība ir paaugstināta.

249    Komisija līdz ar to nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, minot šo risku apstrīdētā lēmuma 25. apsvērumā.

250    Attiecībā, otrkārt, uz to, ka nav pozitīvu nozīmīgu Alitalia darbības rezultātu (apstrīdētā lēmuma 25. apsvēruma otrais ievilkums), ir jākonstatē, ka tā to turklāt neapstrīd. Fakts, ka plāna, par ko ir strīds, mērķis varēja būt novērst nepietiekamu kapitalizāciju, neko nemaina Alitalia sliktajā finanšu situācijā, kas bija risks, ko varētu ņemt vērā privāts ieguldītājs pirms piekrist kapitāla palielinājumam.

251    Šo konstatējumu neapstrīd fakts, ka Alitalia 1997. gada pirmajā pusgadā bija fiksējusi pozitīvāku ekspluatācijas rezultātu nekā paredzēts restrukturizācijas plānā. Pieņemot, ka šie dati varētu iepriekš noteikt vēlākos plāna rezultātus, tie katrā ziņā bija zināmi laikposmā pēc riska novērtējuma 1997. gada lēmuma ietvaros un nebūtu līdz ar to jāņem vērā (skat. šī sprieduma 137. punktu).

252    Attiecībā uz 1997. gada pirmā pusgada rezultātu vērtējumu, kas izrādījās labāki nekā paredzēts, ir jāuzsver, ka tie balstās uz provizoriskiem, nepārbaudītiem datiem, ko Alitalia nav apstrīdējusi. Tā kā attiecīgie dati nav droši, kas papildina attiecīgā laikposma ārkārtīgo īsumu, tas ļāva Komisijai uzskatīt, ka tie apšaubītu tās vērtējumu par risku saistībā ar to, ka kopš 80. gadiem Alitalia nav būtisku pozitīvu darbības rezultātu, lai gan notika konjunktūras uzlabošana no 1994. gada.

253    Attiecībā, treškārt, uz Komisijas apgalvojumu, ka plāns balstīts uz devīgiem pieņēmumiem produktivitātes attīstības, darbības izdevumu, piepildījuma koeficienta un sabiedrības vienoto ieņēmumu jautājumā (apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma pirmais ievilkums), ir jānorāda, ka Komisijas konsultantu 1997. gada 18. jūnija ziņojumā, kas ir prasības pieteikuma pielikumā, norāda, pirmkārt, uz plānā iepriekš veiktām konkrētām izmaiņām, uzsverot, ka izmainītais plāns ir piesardzīgāks nekā sākotnējais plāns. Tomēr šis ziņojums, otrkārt, uzsver, ka plānā vēl ir vairāki optimistiski elementi un ka atsevišķus mērķus varētu būt grūti sasniegt. Elementi, kas tajā uzskaitīti, ir tieši tie paši, kas atkārtoti apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma pirmajā ievilkumā un attiecībā uz kuriem plānā ir “dāsni pieņēmumi”.

254    Turklāt papildu ziņojumā, kas pievienots 1997. gada 18. jūnija ziņojumam, Komisijas konsultanti novērtē restrukturizācijas plāna vispārējo dzīvotspēju un kapitāla dotācijas, par ko ir strīds, atbilstību. Tie paskaidro, ka savos iepriekšējos ziņojumos ir analizējuši plāna īpatnības, lai noteiktu ienesīguma likmi, ko potenciāls ieguldītājs saprātīgi prasītu ieguldījumam Alitalia. Komisijas konsultanti piebilst, ka šajā kontekstā elementi, ko viņi novērtēja kā “optimistiskus”, tika izmantoti ienesīguma likmes, ko prasītu privāts ieguldītājs, novērtēšanai. Līdz ar to viņi turpina, apstiprinot, ka šie elementi nenorāda uz plāna dzīvotspējas neesamību.

255    No tā izriet, ka Alitalia neapstrīd devīgo pieņēmumu ņemšanu vērā restrukturizācijas plānā, atsaucoties uz faktu, ka papildu ziņojumā Komisijas konsultanti secina par restrukturizācijas plāna vispārējo dzīvotspēju. Šajā papildu ziņojumā, kā arī 1997. gada 18. jūnija pamatziņojumā ir tieši atsauce uz optimistiskiem elementiem.

256    Katrā ziņā fakts, ka atsevišķi pieņēmumi tiek uzskatīti par dāsniem vai optimistiskiem, pats par sevi nav jāuzskata esam pretrunā restrukturizācijas plāna vispārējās dzīvotspējas vērtējumam.

257    Visbeidzot, pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, kontrolējot plāna izpildes stāvokli, Komisija vai tās konsultanti nav konstatējuši mērķu īstenošanu produktivitātes un darbības izmaksu ziņā. It īpaši no 1999. gada jūlija ziņojuma izvilkuma, ko replikas pielikumā norādījusi Alitalia, izriet, ka darbības izmaksas bija augstākas nekā paredzēts plānā un ka, lai gan uzlabojusies atsevišķos gadījumos 1997. gadā, produktivitāte nesasniedza mērķus.

258    Katrā ziņā šis Alitalia arguments un pamatojumam iesniegtie dati ir jānoraida, jo tie balstās uz ex post faktiem.

259    Komisija līdz ar to nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā citu riska papildfaktoru vidū, kurus varētu ņemt vērā privāts ieguldītājs, iekļaujot faktu, ka plāns balstījās uz devīgiem pieņēmumiem produktivitātes attīstības, darbības izmaksu, piepildījuma koeficienta un sabiedrības vienoto ieņēmumu ziņā.

260    Attiecībā uz, ceturtkārt, riskiem, kas saistīti ar faktu, ka Malpensas jaunās infrastruktūras konkrētais potenciāls, kā arī šīs pārsēšanās platformas laišanas ekspluatācijā apstākļi daļēji bija nezināmi (apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma otrais ievilkums), ir jāatsaucas uz šī sprieduma 203. un 204. punktu, no kuriem izriet, ka Malpensas lidosta bija restrukturizācijas plāna atslēgas elements. Komisija līdz ar to nebija pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, apstiprinot, ka sagaidāmais piepildījums lielā daļā bija atkarīgs no Malpensas lidostas centra laišanas ekspluatācijā 1998. gadā.

261    Alitalia neapstrīdēja Komisijas apgalvojumu, ka arī konkurence varētu gūt labumu no Malpensas lidostas attīstības, jo brīvo laika nišu tur ir vairāk nekā Linate (Itālija) lidostā, kas lielākoties ir piepildīta. Konkurences attīstība ir risks Alitalia.

262    Attiecībā uz salīdzinājumu attāluma ziņā ar citām Eiropas lidostām – šajā sakarā ir jāuzsver, ka attālums no Minhenes lidostas līdz Minhenes centram, proti, 37 km, nav salīdzināms ar Malpensas attālumu līdz Milānas centram, vai pēc Komisijas noteiktā attāluma, proti, 55 km, vai Alitalia apgalvotajiem 48 km. Attiecībā uz trīs pārējām lidostām šo distanci varētu uzskatīt par salīdzināmu. Malpensa līdz ar to ir to lidostu starpā, kas ir vistālāk no pilsētas, kuru tā apkalpo, centra. Tomēr Alitalia veiktais salīdzinājums saskaras ar vairākiem iebildumiem saistībā ar attiecīgo lidostu izmēra vai to vietas attiecīgajā lidostu sistēmā salīdzināmību. Pirmkārt, Oslo lidosta nav tikpat liela kā Milānas lidosta un, otrkārt, Getvikas un Stanstedas lidosta nav Londonas (Apvienotā Karaliste) galvenās lidostas atšķirībā no Malpensas mērķa par tādu kļūt priekš Milānas. Risks saistībā ar attālumu varētu līdz ar to tikt uzskatīts par vissvarīgāko Malpensas gadījumā.

263    Katrā ziņā būtiskais risks saistībā ar Malpensas lidostas centra laišanu ekspluatācijā 1998. gadā ir rezumēts apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma otrā ievilkuma pēdējā teikumā šādi:

“Jaunās infrastruktūras patiesās iespējas, kā arī [pārsēšanās platformas] laišanas ekspluatācijā apstākļi paliek daļēji nezināmi.”

264    Alitalia to neapstrīd. Komisija līdz ar to nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, uzskatot, ka Malpensas pārsēšanās platformas laišana ekspluatācijā ir papildu riska faktors, ko privāts ieguldītājs varētu ņemt vērā.

265    Attiecībā, piektkārt, uz Itālijas iekšējā tirgus liberalizāciju (apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma trešais ievilkums) ir skaidrs, ka tā sākās tikai 1995. gada beigās.

266    Argumentācijā ar mērķi pamatot 23 % yield, ko tā piemēroja savā plānā, Alitalia par salīdzinājuma punktiem izmanto Apvienoto Karalisti, Vāciju un Spāniju.

267    Ir jānorāda, ka ne Apvienotā Karaliste, ne Vācija atsauces laikposmā nebija līdzīgā situācijā kā Itālija. Šīs divas valstis bija atvērušas savu iekšējo tirgu – viena 80. gadu sākumā un otra – 80. gadu beigās. Turklāt atbilstoši Alitalia sniegtajām norādēm tās bija pilnībā liberalizējušas savu tirgu Kopienu līmenī, pirmā – 1993. gadā un otrā – 1997. gadā. Šī situācija nebūtu jāsalīdzina ar Itālijas situāciju, kas liberalizēja šos divus tirgus, iekšējo un Kopienu, gandrīz reizē, respektīvi, 1996. un 1997. gadā, liekot arī Alitalia vienlaikus tikt galā ar konkurenci divos līmeņos. Šī situācija līdz ar to privāta ieguldītāja skatījumā palielina darījuma riskus.

268    Komisija līdz ar to nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, minot to faktu starpā, ko varētu ņemt vērā privāts ieguldītājs, Itālijas iekšējā tirgus liberalizāciju 1995. gada beigās un neskaidrību, kas gūlās uz veidu, kādā Alitalia, kas līdz tam bija monopola stāvoklī, būs spējīga tikt galā ar konkurenci.

269    Attiecībā, sestkārt, uz Komisijas apgalvojumu, ka Alitalia vienotās izmaksas saglabājās lielākas par tās galveno Kopienas konkurentu izmaksām (apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma ceturtais ievilkums), ir jānorāda, ka šis formulējums nekādi neizslēdz situācijas uzlabošanos. Tieši pretēji, darbības vārda “saglabāties” lietošana šķietami to pat netieši nosaka.

270    Komisija apliecina, ka ir pamatojusi savu vērtējumu uz apgrozījumu, kas tai tika paziņots 1996. gadā. Alitalia izdara piezīmi, ka šis apgrozījums patiesībā ir datēts ar 1994. gadu; pēc tam šīs izmaksas uzlabojās. Lai pierādītu šo uzlabojumu, tā replikas pielikumā norāda statistikas datus no AEA publikācijas.

271    Šajā sakarā ir jāatgādina, ka Komisijai, pieņemot 1997. gada lēmumu, bija jāizmanto pieejamie dati (skat. šī sprieduma 137. punktu). Alitalia norādītie statistikas dati izriet no AEA konfidenciālas publikācijas, kuras kopijā, kas pievienota lietas materiāliem, nav oficiālā datuma, bet ir norāde uz datumu 1998. gada 26. jūnija rokrakstā. Komisija apgalvo, ka šī publikācija parādījās tikai 1997. gada beigās un ka Alitalia to pirmo reizi iesniedza replikas posmā šajā procedūrā. Alitalia līdz ar to nav pierādījusi, ka Komisija zināja vai varēja zināt par šiem datiem, pieņemot 1997. gada lēmumu.

272    Līdz ar to Komisijai nebūtu jāpārmet, ka tā pamatojās uz datiem, kas tai bija pieejami, pieņemot 1997. gada lēmumu, un ka tā saglabāja savu nostāju, ka Alitalia vienotās izmaksas saglabājās par 12 % augstākas nekā ar to konkurējošiem uzņēmumiem, kā tas tika izklāstīts 1997. gada lēmumā.

273    Attiecībā, septītkārt, uz apgalvojumu, ka sabiedrībai bija būtiskas sociālās grūtības 1995. un 1996. gadā un ka, vispārīgāk, uzņēmuma kultūras izmaiņas riskēja kļūt grūti vadāmas (apstrīdētā lēmuma 26. apsvēruma piektais ievilkums), ir jākonstatē, ka pirmais fakts ir patiess un ka tas varētu privātam ieguldītājam likt uzskatīt vajadzīgās izmaiņas par risku, neraugoties uz arodbiedrības līgumu noslēgšanu, kas nevarēja novērst visas neskaidrības saistībā ar personāla reakciju.

274    Nobeigumā, pārbaudot Komisijas norādītos riskus, lai pamatotu minimālās likmes noteikšanu 30 % apmērā, ir jāsecina, ka Komisija šajā sakarā nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

275    Līdz ar to ir jānoraida pamats par EKL 87. un 88. panta pārkāpumu un kļūdainu piemērošanu minimālās likmes noteikšanā.

2.     Iekšējās likmes noteikšana

276    Šajā sakarā Alitalia apstrīd maksātnespējas izmaksu summu, ko Komisija iekļāva iekšējās likmes aprēķinā, iekšējās likmes vērtējumu, pamatojoties uz plāna pēdējo versiju, Komisijas izmantotos parametrus un aizdevumu pārvēršanas kapitālā ietekmi uz iekšējās likmes aprēķinu.

a)     Maksātnespējas izmaksu summa

277    Jautājums par maksātnespējas izmaksu iekļaušanu tika jau aplūkots šī sprieduma 113.–121. punktā, bet tikai EKL 233. panta pārkāpuma aspektā, ņemot vērā iepriekš šī sprieduma 8. punktā minēto spriedumu lietā Alitalia I. Līdz ar to šeit ir runa par to, vai savā vērtējumā Komisija nav izmantojusi neprecīzus faktus un pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

 Lietas dalībnieku argumenti

278    Alitalia vispirms atgādina, ka, pretēji tam, ko apgalvo Komisija apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, tā nekad nav piekritusi Komisijas aprēķinātajiem 750 miljardiem liru.

279    Alitalia uzsver, ka kapitāla palielinājuma pirmā daļa tai ļāva atlīdzināt 900 miljardus liru kā IRI īstermiņa aizdevumu, kas nebūtu tikuši atlīdzināti, ja sabiedrība būtu bankrotējusi. Šie 900 miljardi liru ir minimālais, nevis maksimālais maksātnespējas izmaksu, no kā varētu arī izvairīties, ierobežojums. Ņemot vērā 900 miljardu liru atlīdzinājumu, maksātnespējas izmaksu vērtējums 750 miljardu liru apmērā ir nesaprotams un nepamatots.

280    Konkrētāk, Alitalia izklāsta, ka izmaksas IRI sabiedrības iespējamas maksātnespējas gadījumā tā ir noteikusi 1140 miljardu liru apmērā, cipars, kas, kā tā uzskata, ir vidējais starp maksātnespējas minimālo summu un maksimālo summu. Alitalia apgalvo, ka apstrīdētajā lēmumā norādītās maksātnespējas izmaksas būtu jāpalielina par 236 miljardiem liru, kas palielina iekšējo likmi par vairāk nekā 4 %.

281    Alitalia apstrīd, ka tā būtu par zemu novērtējusi zaudējuma riskus iemaksām gaisa flotes iegādei īsā termiņā. Kā tā uzskata, avanss par mašīnām maksātnespējas gadījumā nav atgūstams.

282    Alitalia arī noliedz, ka ir par zemu novērtējusi flotes tirgus vērtību. Tās vērtējums šajā pēdējā gadījumā balstās uz profesionālajos katalogos norādītajām pārdošanas vērtībām, kas, tāsprāt, būtu jāpiemēro ar atlaidi no 25 līdz 45 %, atkarībā no tā, vai pārdošana veikta saskaņā ar “going concern” vai piespiedu kārtā. Kopā vairāk par divām vai trijām pārdotu lidmašīnu vērtība jāsamazina vismaz par 12 % un ir jāparedz katra veida lidmašīnas vērtējums. Visbeidzot, atlaižu procentiem nebūtu jāpārsniedz 10 līdz 15 % pārdošanai vairumā salīdzinājumā ar mazumtirdzniecību, kam jāpieskaita Komisijas paredzētie 20 % jeb kopumā no 30 līdz 35 %. Alitalia turklāt uzsver, ka Komisija nenorāda nevienu faktu savu apgalvojumu pamatojumam.

283    Alitalia turklāt nenoliedz, ka ir par zemu novērtējusi likvidācijas izmaksas. Novērtējot tās izmaksas – kā apmēram 10 % no realizējamās vērtības, Alitalia ietver termiņus, kas vajadzīgi, lai pabeigtu procedūru, un likvidācijas procedūras izmaksas. Tā apliecina attiecībā uz likvidācijas izmaksām, ka nav varējusi apstrīdēt Komisijas izmantoto summu, jo šī summa netika norādīta un tās aprēķins saskaņā ar Komisijas konsultantu 1997. gada 18. jūnija ziņojumu balstīts uz viņu atbilstošo pieredzi.

284    Alitalia visbeidzot norāda uz faktu, ka tās likvidācijai būtu negatīva ietekme uz IRI finanšu stāvokli, ietverot Alitalia parāda vērtējuma pazemināšanos un radot paaugstinātas maksātnespējas izmaksas. Piesardzības dēļ tā tomēr neaprēķināja šo ietekmi.

285    Kopumā Alitalia atgādina, ka, ņemot vērā maksātnespējas izmaksas par vidējo vērtību 1140 miljardi liru, ieguldījuma produktivitāte būtu bijusi 33 %.

286    Komisija ņem vērā faktu, ka Alitalia nepieņēma 750 miljardu liru ņemšanu vērā, izskaidrojot, kā tā nonāca pie šāda secinājuma.

287    Attiecībā uz iemesliem, kuru rezultātā tika noteikta šī summa, Komisija izklāsta, ka tie ir izklāstīti apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, kā arī tās konsultantu 1997. gada 21. februāra un 18. jūnija ziņojumā. Tā precizē, ka tabulā, ko tā izstrādāja tiesvedībā, kurā tika pieņemts iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētais spriedums lietā Alitalia I, un ko Alitalia ir pielikusi klāt prasības pieteikumam, bija jau iekļautas maksātnespējas izmaksas iekšējās likmes aprēķinā.

288    Komisija turklāt apstrīd Alitalia apgalvojumu, ka tā sistemātiski izmantojusi pārmērīgas vērtības iekšējās likmes noteikšanai. Šajā sakarā tā sniedz piemērus par Alitalia izdevīgiem parametriem, kas izmantoti šajā aprēķinā.

289    Komisija atgādina, ka visas kļūdas, kuru labojums nepaaugstinātu iekšējo likmi zem 30 % minimālās likmes, neietekmē apstrīdētā lēmuma likumību. Komisija dažādās tabulās parāda esošās atšķirības starp tās vērtējumu un Alitalia vērtējumu, kas ietekmē flotes vērtējumu, kurš nodrošina aizdevumus, un uz atmaksāšanas vērtējumu ierindas kreditoriem aktīvu likvidācijas dēļ.

290    Komisija turklāt uzskata, ka fakts, ka ir atlīdzināts 900 miljardi liru aizdevums, izmantojot kapitāla palielinājuma pirmo daļu, nepamato to, ka maksātnespējas izmaksas tiek novērtētas ar šādu pašu summu.

291    Komisija apstrīd Alitalia vērtējumu dažādos aspektos. Tā iesniedz tabulu, kurā uzsvērtas domstarpības starp lietas dalībniekiem, novērtējot izmaksas kreditoriem, un precizē, ka atšķirības attiecas uz rubriku “Avansi par mašīnām”, “Flote”, “Kreditori” un “Likvidācijas izmaksas”.

292    Attiecībā uz avansiem par mašīnām – Komisija uzskata, ka tie ir 100 % atgūstami. Klauzula, kas paredz iespēju lauzt lidmašīnu piegādes līgumus, neizslēdz avansu atlīdzinājumu. Turklāt saskaņā ar pieejamo informāciju nevar attaisnot pamatošanos uz šo līdzekļu zudumu pilnībā, ne arī izslēgt iespēju cedēt līgumus citām sabiedrībām.

293    Attiecībā uz flotes vērtību bankrota gadījumā – Komisija precizē, ka vērtējumā jāizmanto 1996. gada, nevis 1999. gada vai 2000. gada vērtības, kā to apgalvo Alitalia. Komisija piebilst, ka tā esot pamatojusies uz tās konsultantu 1997. gada jūnija ziņojuma detalizētu vērtējumu, saskaņā ar kuru lidmašīnu tirgus vērtība tika samazināta par 10 līdz 20 %. Lai pārbaudītu šo aprēķinu, Komisijas konsultanti ar nozares speciālistu palīdzību izmantoja profesionālos katalogus, kas detalizēti norāda detalizētas lidmašīnu cenas. Nepārsniedzamie atlaides procenti atbilst pazeminājumam par 20 % salīdzinājumā ar vairumtirdzniecības cenu; cenu, kas ir jau par 8 vai 9 % samazināta salīdzinājumā ar mazumtirdzniecības cenu.

294    Attiecībā uz likvidācijas izmaksām – Komisija tās novērtē starp 64 un 92 miljardiem liru, lai gan Alitalia uzskata, ka tās ir starp 287 un 427 miljardiem liru. Komisija uzsver, ka, lai pareizi noteiktu šīs izmaksas, saskaņā ar Itālijas tiesisko regulējumu var nošķirt divas atšķirīgas likvidācijas shēmas, proti, brīvprātīga likvidācija un kolektīvās procedūras. Brīvprātīgi likvidāciju veic ārējs likvidators un tās izmaksas sasniedz 1 % no realizētajiem aktīviem, kam pieskaita atalgojuma izmaksas, kas atbilst 0,75 % no tieši novērtēta pasīva, šiem skaitļiem esot ņemtiem no Itālijas grāmatvedības ekspertu skalas. Kolektīvās procedūras gadījumā likvidators vai tieslietu komisārs, kas saņem līdz 0,9 % no realizētajiem aktīviem, kam pieskaita maksimālo atalgojumu 0,37 % apmērā no novērtētajiem pasīviem (ministrijas 1992. gada 20. jūlija dekrēta Nr. 570 1. un 2. pants). Abos gadījumos pēc tam ir jāpārbauda izmaksas, kas radušās ekspertīzēm, kas ļauj novērtēt likvidējamo preču vērtību. Šīs izmaksas aprēķina uz dažādu apvienību, kas pieder ekspertiem, skalas. Alitalia gadījumā ir jāatsaucas uz inženieru un arhitektu skalu, kas šāda veida gadījumā paredz 0,05 % nodevu par katru novērtēto preci. Piemērojot maksimālos tarifus likvidatoram un ekspertam, likvidācijas izmaksas, kā uzskata Komisija, līdz ar to sasniedz 2,2 % no kopējiem likvidētajiem aktīviem likvidācijas gadījumā vai 1,49 % no kopējiem likvidētajiem aktīviem kolektīvās procedūras gadījumā.

295    Attiecībā uz laika faktora ņemšanu vērā maksātnespējas izmaksu aprēķinā – Komisija apgalvo, ka nav pareizi apgalvot, ka būtu vajadzīgi seši gadi, lai pilnībā likvidētu Alitalia aktīvus kopumā. Šis skaitlis rodas no vidējās statistikas piemērošanas – turklāt tikai nedaudz atbilst akciju sabiedrībām un lielām industriālām grupām – no lielas valsts sabiedrības pilnībā atšķirīgam tirgus dalībniekam. Tomēr, pat ja ņemtu vērā šo vidējo ilgumu seši gadi, nav pilnībā pareizi, ne arī ir pierādāms, ka procedūras kopējā summa ir jāiekasē termiņā vienā reizē, kreditoriem var samaksāt pakāpeniski un atbilstoši īpašuma likvidācijai. Līdz ar to būtu neiespējami precīzi un ticami novērtēt laika faktora iedarbību. Turklāt, ja vēlamies ņemt vērā līdzekļu zaudējumu laika faktora dēļ, tam jāatbilst nevis līdzekļu nominālvērtībai, bet to aktualizētai vērtībai, kas ir jūtami zemāka.

296    Komisija, visbeidzot, norāda, ka Alitalia likvidācijas ietekme uz IRI būtu nenozīmīga. Vienīgie izdevumi, kas saistās ar maksātnespējas izmaksām, būtu IRI garantētie parādi aptuveni 41 miljards liru. Šī summa atbilst tikai 0,16 % no IRI grupas finanšu parāda, kas nekādi nav salīdzināms ar kapitāla pieaugumu par 2750 miljardiem liru, līdz ar to tam nebūtu nekādas ietekmes uz IRI grupas kopējo vērtējumu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

297    Vispirms, ir jāatgādina, ka Komisija 2003. gada 8. aprīlī publicēja apstrīdētā lēmuma labojumu, kurā tā ņēma vērā faktu, ka Alitalia nebija piekritusi maksātnespējas izmaksu novērtējumam 750 miljardu liru apmērā (skat. šī sprieduma 22. punktu).

298    Attiecībā uz šī cipara pamatojumu – tas ir apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, kā arī Komisijas konsultantu 1997. gada 18. jūnija ziņojumā, kas minēts tajā pašā apsvērumā un kam Alitalia varēja piekļūt (skat. šī sprieduma 66. un 67. punktu). Šis pamatojums turklāt tika precizēts Komisijas procesuālajos dokumentos, it īpaši aizstāvības rakstā. Līdz ar to nebūtu jāuzskata, ka šī summa – 750 miljardi liru – nebija pamatota.

299    Alitalia tomēr apstrīd šo summu – 750 miljardi liru – maksātnespējas izmaksu novērtējuma ietvaros, tāpat kā Komisija apstrīd Alitalia šajā sakarā norādīto skaitli 1140 miljardi liru. To domstarpības būtībā attiecas uz veidu, kādā ņemt vērā 900 miljardu liru īstermiņa aizdevumu atlīdzinājumu, avansu jaunu mašīnu iegādei atgūšanu, flotes vērtību bankrota gadījumā un likvidācijas izmaksu novērtējumu.

300    Attiecībā, pirmkārt, uz lietas dalībnieku strīdu par to, vai 900 miljardu liru aizdevums, kas atmaksāts ar kapitāla pieauguma pirmo daļu, ir maksātnespējas izmaksu, no kā varētu izvairīties, minimālā vai maksimālā robeža, tas neskar Komisijas izmantotās summas par maksātnespējas izmaksām kopumā pamatotību. Turklāt neviens lietas dalībnieku norādītais fakts nepamato, ka atmaksātā summa 900 miljardi liru būtu jāuzskata pati par sevi par maksātnespējas izmaksu, no kā varētu izvairīties, minimālo vai maksimālo robežu.

301    Attiecībā, otrkārt, uz jaunu lidaparātu iegādei pārskaitīto avansu atgūstamību, ir jānorāda, kā to atzīst Alitalia, ka Komisija, pieņemot 1997. gada lēmumu, nezināja par līguma protokolu, kas noslēgts starp lidmašīnu konstruktoru McDonnell Douglas un Alitalia, saskaņā ar kuru pēdējā minētā atsauca piecu lidmašīnu iegādi un McDonnell Douglas paturēja avansu 500 000 ASV dolāru (USD) apmērā par katru lidaparātu. Komisija līdz ar to nevarēja to ņemt vērā.

302    Turklāt, pat ja šis piemērs būtu jāņem vērā praktiskajā pārbaudē šajā jautājumā, Alitalia nav katrā ziņā pamata izdarīt jebkādus secinājumus no avansa par pieciem lidaparātiem neatgūstamības papildus tam, ka tā pati uzsver intuitu personae nozīmi, kas raksturo šo līguma protokolu.

303    Alitalia turklāt norāda uz faktu, ka “parasti” tās noslēgtajos lidmašīnu iegādes līgumos nav paredzēta pārskaitīto avansu atgūšana. Tā tomēr nesniedz pierādījumus par to.

304    Līguma laušanas klauzula maksātnespējas gadījumā (Termination for insolvency), kas noteikta aktīvu iegādes līgumā (Asset Purchase Agreement), kas noslēgts starp Airbus Industrie un Alitalia 1989. gadā un pievienots prasības pieteikumam, neizslēdz šo avansu atmaksāšanu. Tā skaidri nedefinē pārdevēja tiesības attiecībā uz maksātnespējīgu pircēju. Tā neparedz a fortiori avansa atmaksāšanu pircējam pilnībā. Katrā ziņā ar vienu līgumu pietiek, lai noteiktu vispārējo praksi.

305    Alitalia turklāt nav pierādījusi 1997. gada lēmuma pieņemšanas laikā iepriekš ievērotu praksi, pilnībā zaudējot jaunu lidaparātu iegādei pārskaitītos avansus. Līdz ar to nebūtu jāuzskata, ka Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nebalstot savus aprēķinus uz šo avansu neatgūšanu pilnībā.

306    Turklāt ir jāuzsver, ka, atbildot uz Pirmās instances tiesas vienu uzdoto rakstveida jautājumu, Alitalia, norādot uz šo neiespējamību pilnībā atgūt šos avansus, neuzskatīja par lietderīgu spriest par to daļējas atgūšanas ietekmi uz maksātnespējas izmaksu summu un iekšējās likmes aprēķinu. No Komisijas īstenotās modelēšanas atbildē uz Pirmās instances tiesas rakstveida jautājumu izriet, ka iespēja atgūt pārskaitītos avansus neietekmē iekšējo likmi, ja tiek atgūti līdz 50 % no avansiem, un avansu neatgūšanas gadījumā vai atgūstot 25 % apmērā – tā palielinās par 1 %.

307    No tā izriet, ka, pat ņemot vērā par kļūdainu pārskaitīto avansu daļēju atgūšanu, šī kļūda nekādi neietekmē Komisijas galīgo secinājumu, ka iekšējā likme bija zemāka par minimālo likmi. Šī kļūda ir neiedarbīga un ar to nepietiek, lai pamatotu apstrīdētā lēmuma atcelšanu, tā kā šīs lietas īpašajos apstākļos tai nav izšķirošas ietekmes uz rezultātu (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2002. gada 14. maija spriedumu lietā T‑126/99 Graphischer Maschinenbau/Komisija, Recueil, II‑2427. lpp., 49. punkts un tajā minētā judikatūra).

308    Attiecībā, treškārt, uz flotes tirgus vērtību, atsaucoties uz tās konsultantu 1997. gada 18. jūnija ziņojumu, Komisija izklāsta apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā, ka Itālijas iestāžu piedāvātā summa ir par zemu.

309    Šajā ziņojumā ir precizēts:

“Alitalia, in assessing the current market value of its used aircraft, reduced the current value indicated in aircraft catalogues, applying a discount ranging between 25 and 45 %. Lower discount rates (10–20 %) might be more reasonable, if one also considers that Alitalia, in its calculation, includes, in addition to the discounts, the financial effects of a one year selling process.”

310    Turklāt no aizstāvības raksta izriet, ka, lai pārbaudītu pirmo aprēķinu 1997. gadā, Komisijas konsultanti ar nozares ekspertu palīdzību izmantoja profesionālā kataloga skalu, kas detalizēti norāda pasažieru lidmašīnu cenas. Šajā katalogā piedāvāts šāds kritērijs:

“Fleet values are discounted from wholesale price (average price paid by dealers or airlines for four or more aircrafts) at one half of one per cent times number of aircraft in fleet not to exceed 20 per cent discount.”

311    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka, ciktāl tas to skar, Alitalia nebalsta savu norādi uz atlaidi, kas ir starp 25 un 45 %, uz jebkādu pārliecinošu faktu. Tā apliecina, ka norādītie atlaides procenti, vienlaikus pārdodot divas vai vairākas lidmašīnas, neparedzot tomēr pārdošanu piespiedu kārtā. Tās gadījums līdz ar to ir izņēmuma gadījums un tam vajadzīga īpaši paaugstināta atlaide, ko tā nosaka pati, nenorādot uz dokumentiem tās apgalvojumu pamatojumam. Alitalia skaidri norāda uz B., International Aircraft Remarketing LLC prezidenta, piezīmi par kādu konferenci 2001. gadā.

312    Tomēr papildus visai personīgajam šī kunga vērtējumam, kas datēts ar 2001. gadu un nevis attiecīgajā laikposmā, ir jāuzsver, ka atlaide, ko tā ir norādījusi savos paziņojumos, proti, atlaide starp 15 un 30 %, ir tuvāka vidējai Komisijas piemērotajai (20 %) nekā Alitalia apgalvotajai (vidēji 35 %).

313    Komisija līdz ar to nav pieļāvusi acīmredzamu kļūdu vērtējumā, piemērojot profesionālo katalogu 20 % atlaidi paredzētajai cenai, kuros ir ņemts vērā lidmašīnas veids un tā nesenā vai iepriekšējā koncepcija.

314    Turklāt ir jānorāda, ka Alitalia ir pretrunā sev, apgalvojot, pirmkārt, ka ir jāiekļauj papildu atlaide sakarā ar liela skaita tā paša tipa lidmašīnu pārdošanu kopā un, otrkārt, ka tik skaitliski lielas flotes pārdošana nav paveicama no vienas dienas nākamajā, un ka aprēķinos jāņem vērā laika faktors.

315    Attiecībā uz argumentu, ka Alitalia apgalvo, ka var gūt būtiskas atlaides, ko var radīt tiesiskā pārdošana, un Komisijas minēto nepārliecinoša rakstura pretējo piemēru par attiecīgo lidmašīnu pieprasīto veidu, no lietas dalībnieku strīda var izsecināt, ka tā paša tipa lidmašīnai, pat ja ļoti pieprasītai, iegūtā cena, pārdodot bankrota procedūras ietvaros, var būt nedaudz zemāka vai nedaudz augstāka par profesionālajos katalogos norādītajām cenām.

316    Tomēr no tabulas, ko šajā sakarā replikā iesniegusi Alitalia, izriet, ka pārdošanas cena, kas iegūta bankrota procedūras ietvaros, katrā ziņā būtu augstāka nekā profesionālajos katalogos norādīta vairumtirgus cena, ko tā norāda salīdzināšanas nolūkos. Komisija savos aprēķinos pamatojas uz vairumtirdzniecības cenu un maksimums 20 % atlaidi šai vairumtirgus cenai (skat. šī sprieduma 310. punktu). Šie divi Alitalia norādītie piemēri līdz ar to apstrīd Komisijas tēzi, ka lidmašīnu atkalpārdošanas cenā bankrota gadījumā noteikti nav būtisku pazeminājumu. Alitalia norādītie piemēri katrā ziņā neapstiprina tās tēzi par atlaidi no 25–45 % (jeb vidēji 35 %).

317    Visbeidzot, Komisija pamatoti uzsvēra, ka atkārtotas pārdošanas cenā, kas bija spēkā 1997. gada lēmuma laikā, ir jāņem vērā flotes vērtība.

318    Alitalia līdz ar to nav pierādījusi, ka, piemērojot 20 % atlaidi lidmašīnu atkārtotas pārdošanas vairumtirgus cenai, kas ir profesionālajos katalogos, lai novērtētu tās floti, Komisija pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

319    Attiecībā, ceturtkārt, uz apstrīdētā lēmuma 20. apsvērumā norādītajām likvidācijas izmaksām, Komisija pārmet arī Itālijas iestādēm to novērtēšanu par zemu. Turklāt Komisijas konsultantu 1997. gada 18. jūnija ziņojumā, uz ko tā norāda, ir izklāstīts šādi:

“Alitalia determined the liquidation costs (essentially the compensation of the official reviver and the expenses he supposed to occur) as a percentage (10 %) of the realised assets. According to the official professional fees and to our experience, the mentioned amount appears too high.”

320    Ir jānorāda, vispirms, ka, pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, pamatojot likvidācijas izmaksas, Komisija vai tās konsultanti neiztika tikai ar atsauci uz savu atbilstošo pieredzi, bet arī norādīja uz spēkā esošajām profesionālajām skalām.

321    No aizstāvības raksta izriet, ka likvidācijas izmaksu aprēķins pilnībā balstās uz profesionālām skalām un ka pieredzei atvēlētā vieta ir ļoti relatīva. Komisija izmantoja oficiālās grāmatvežu skalas iekšējam likvidatoram, un ministrijas 1992. gada 20. jūlija dekrētā Nr. 570 esošās skalas likvidatoram, kā arī inženieru un arhitektu skalas ekspertiem; skalas, ko tā piemēroja 1996. gada 31. marta īpašuma vērtībai maksātnespējas izmaksu aprēķinā (Estimated insolvency statements), ko iesniedza Alitalia. Ir jānorāda, ka aprēķinā Komisija ņēma vērā maksimālos tarifus, kas paredzēti gan likvidatoram, gan ekspertam. Alitalia līdz ar to nebija vajadzīgie dati, lai apstrīdētu Komisijas īstenoto likvidācijas izmaksu vērtējumu. Tā nenorādīja uz pamatojuma neesamību šajā sakarā.

322    Alitalia turklāt nav apstrīdējusi šo Itālijas profesionālo apvienību skalu izmantošanu. Tā uzsver, ka likvidācijas izmaksām nebūtu jāņem vērā tikai Komisijas veiktais aprēķins, bet būtu jāņem vērā termiņi, kas vajadzīgi, lai pabeigtu likvidācijas procedūru termiņā, un IRI grupas iegūtā pieredze šajā jautājumā.

323    Attiecībā uz laika faktora ņemšanu vērā, pieļaujot, ka ir tiesa, ka šāda veida procedūra var ilgt sešus gadus, nebūtu jāuzskata, ka likvidācijas izmaksas sadalās vienmērīgi visā procedūras garumā, to noslēdzot ar aktīvu realizēšanu.

324    Alitalia nav turklāt jebkādi paskaidrojusi, kādā apjomā šis laika faktors ņemtu vērā 10 % likvidācijas izmaksu, ko tā piemēro. Replikā Alitalia pārrēķināja tieši maksātnespējas izmaksas, aktualizējot kredītus, kas, kā tā uzskata, varētu tikt atgūti. Līdz ar to papildus faktam, ka šis jaunais maksātnespējas izmaksu aprēķins ir jānoraida, jo tā pirmo reizi to norāda replikas posmā, likvidācijas izmaksas tas neskar tieši.

325    Attiecībā uz Alitalia norādītajiem piemēriem, atsaucoties uz IRI gūto pieredzi savas grupas ietvaros, Komisija uzsvēra, ko Alitalia neapstrīdēja, ka tie attiecas uz brīvprātīgu likvidāciju un nevis bankrotu. Līdz ar to runa nav par nozīmīgiem skaitļiem.

326    Katrā ziņā Alitalia nekādi neprecizēja metodi un aprēķinus, kas to mudināja novērtēt likvidācijas izmaksas 10 % apmērā no aktīviem. Tā turklāt nav sniegusi nevienu pierādījumu, lai noteiktu, ka Komisija ir pieļāvusi acīmredzamu kļūdu likvidācijas izmaksu vērtējumā.

327    No visiem šiem apsvērumiem izriet, ka Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot maksātnespējas izmaksas 750 miljardu liru apmērā.

b)     Iekšējās likmes novērtēšana, pamatojoties uz restrukturizācijas plāna pēdējo versiju

 Lietas dalībnieku argumenti

328    Alitalia uzsver, ka, apstrīdētā lēmuma 27. apsvērumā uzskatot, ka plānā veiktajām izmaiņām 1997. gada jūnijā bija tikai niecīga ietekme uz plāna galvenajiem rezultātiem un uz akcionāru sagaidāmajām dividendēm, Komisija pilnībā neievēroja faktisko devumu, ko sniedz zemo izmaksu sabiedrības, Alitalia Team, izveidošanas paātrināšana un jaunu projektu uzsākšana to izmaksu samazināšanai un optimizācijai, kuras rezultātā samazinās risks saistībā ar plāna rentabilitātes mērķu īstenošanu.

329    Vispirms Alitalia norāda kā uz Komisijas kļūdu vērtējumā faktu, ka ir izmantota 79 % likme kā IRI dalības likme sabiedrības kapitālā. Pamatojoties uz tiesisko regulējumu tajā laikā, bija jābūt 86 %.

330    Alitalia uzsver, ka fakti, kas izskaidro Komisijas veikto iekšējās likmes aprēķinu apstrīdētajā lēmumā, ir tikai šī lēmuma 22. apsvērumā, kurā ir ļoti niecīgas norādes un kas neļauj veiktās darbības saprast pilnībā. Apstrīdētajā lēmumā reti norādītie parametri ir tie paši, kas ir tabulā, kas pievienota atbildei uz repliku lietā par prasību par 1997. gada lēmumu.

331    Alitalia apgalvo, ka Komisijai bija jāizskaidro, kā tā nonāca pie likmes 26,1 % vienlaikus gan uz iepriekšējās, gan jaunās plāna versijas pamata.

332    Komisija atbild, ka plāna pēdējā versijā paredzētās stratēģiskās darbības uzlabo perspektīvas, bet pašas par sevi nevar būt pierādījums efektīvas īstenošanas iespējām. Jaunā plāna saturs ietekmēja iekšējās likmes vērtējumu tikai zināmās robežās.

333    Kā uzskata Komisija, tās aprēķina izklāstu abos gadījumos, proti, IRI dalības Alitalia kapitālā 79 vai 86 % likme, diktēja neskaidrība, kas valdīja 1997. gada jūlijā attiecībā uz piemērojamo finanšu tiesisko regulējumu. Tomēr, lai aprēķinātu iekšējo likmi, tā ņēma vērā visizdevīgāko no abiem (86 %) un nonāca pie secinājuma, ka iekšējai likme bija jābūt, lielākais, 26,1 %.

334    Komisija izdara būtisku kļūdu apstrīdētā lēmuma 22. apsvērumā attiecībā uz IRI dalības Alitalia kapitālā vērtību 2000. gada decembrī, kas bija nevis 4206 vai 4330 miljardi liru, bet gan 4179 vai 4550 miljardi liru. Tomēr iekšējo likmi 25,2 vai 26,1 % Komisija aprēķināja, pamatojoties uz pareiziem skaitļiem.

335    Attiecībā uz aprēķina metodi, kas tai ļāva nonākt pie šī rezultāta, Komisija atsaucas uz skaidrojošo tabulu aizstāvības rakstā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

336    Attiecībā uz argumentiem saistībā ar restrukturizācijas plāna pēdējās versijas neņemšanu vērā ir jāatsaucas uz šī sprieduma 124.–138. punktu.

337    Attiecībā uz Komisijas izdarīto būtisko kļūdu ir jāatsaucas uz šī sprieduma 22. punktu.

338    Attiecībā uz Komisijas izmantoto parametru detaļām un metodi iekšējās likmes aprēķinam, tie tiks pārbaudīti šī pamata nākamajā daļā (šī sprieduma 352.–361. punkts).

339    Tas, ka Alitalia apstrīd 79 % likmes izmantošanu 86 % vietā kā IRI dalības Alitalia kapitālā likmi, nepārliecina. No apstrīdētā lēmuma 23. apsvēruma izriet, ka iekšējā likme ir 25,2 vai 26,1 % atkarībā no tā, vai ņem vērā vienu, vai otru pieņēmumu un nepamatojas tikai uz 79 % likmi. Līdz ar to apstrīdētajā lēmumā Komisija ņēma vērā 86 % likmi. Šajā kontekstā, pat ja ņemtu vērā vislielāko skaitli, kas izriet no 86 % likmes piemērošanas, iekšējā likme paliek zemāka par minimālo likmi.

340    Visbeidzot, ciktāl Alitalia argumentu mērķis ir minēt neesošu vai nepietiekamu pamatojumu, Pirmās instances tiesa jau konstatēja, ka Alitalia nebūtu jānorāda uz pamatojuma neesamību attiecībā uz iekšējās likmes aprēķinu (skat. šī sprieduma 66. punktu). Būtībā apstrīdētā lēmuma 19.–23. apsvērums ļauj saprast Komisijas izmantoto metodi un pamatdatus iekšējās likmes aprēķinam. Komisijas konsultantu pirmie divi ziņojumi, kas ir daļa no 1997. gada lēmuma, uz ko atsaucas apstrīdētais lēmums, sniedz detaļas.

341    Turklāt iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (163. punkts) tiek konstatēts fakts, ka Komisija atbildē uz repliku bija apliecinājusi, ka iekšējā likme, kas pārrēķināta, pamatojoties uz plāna pēdējo versiju, sasniedza 26,1 % līmeni, iekļaujot maksātnespējas izmaksas. Pirmās instances tiesa šajā sakarā atsaucas uz atbildi uz repliku un vienu no atbildes uz repliku, kas iesniegta lietas T‑296/97 ietvaros, pielikumiem. Alitalia apliecina šajā lietā iesniegtajā prasības pieteikumā, ka tai ir bijusi piekļuve šim dokumentam un tā to pievienoja prasības pieteikumam.

342    Turklāt, atbildot uz Alitalia norādītajiem argumentiem prasības pieteikumā, Komisija sniedz vēl papildu precizējumus par parametriem, ko tā izmantoja iekšējās likmes aprēķināšanai. No tā izriet, ka Alitalia nebūtu jāapgalvo, ka tai nav vajadzīgo faktu, lai apstrīdētu Komisijas aprēķināto iekšējo likmi.

c)     Atsevišķu Komisijas izmantoto parametru kļūdainais raksturs

 Lietas dalībnieku argumenti

343    Pirmkārt, ievērojot principu, ka iekšējās likmes aprēķins, kas ir apstrīdētā lēmuma pamatā, ir identisks tam, ko Komisijas norādīja lietā T‑296/97 iesniegtās atbildes uz repliku pielikumā, Alitalia apgalvo, ka uzņēmuma vērtības aprēķins ir kļūdains, jo tajā ņem vērā darbības bruto rezultātu (turpmāk tekstā – “BR”), kas norādīts priekšpēdējā plāna versijā un nevis tā pēdējā versijā, proti, 1485 miljardi liru.

344    Otrkārt, Alitalia apgalvo, ka kapitāla pieauguma daļu aprēķinā, kas paredzētas 1996. un 1997. gadā, Komisija nevarēja izmantot bezriska likmi 6,6 %. Iekšējās likmes aprēķins neparedz skaidras naudas plūsmas atjaunināšanu, bet nosaka to reinvestēšanu iekšējā likmē. Pamatoties uz ārpus riska atjaunināšanu būtu tas pats, kas apgalvot, ka ieguldītājam ir pienākums pārskaitīt kapitāla palielinājumu jebkurā gadījumā līgumisku iemeslu dēļ un ka ieguldītājs spēj veikt pārskaitījumu ar tādu paļāvību, ka to var pielīdzināt noteiktai solīdas ekonomikas valsts centrālai bankai. Šajā lietā IRI nebija pienākuma pārskaitīt kapitālu, lai kāda būtu ieguldījuma attīstība. Turklāt Alitalia apliecina, ka IRI kā uzņēmumam bija augstākas parāda izmaksas nekā ārpusriska likme.

345    Treškārt, Alitalia uzsver, ka plāna paredzējumos ir rezerves neparedzētiem gadījumiem (contingency costs), kas atbilst 30 % no peļņas, lai paredzētu iespējamo kavēšanos plāna īstenošanā. Tā līdz ar to uzskata, ka skaidras naudas plūsmas aprēķinā atsauces gadā nebūtu jāiekļauj šādas summas, ja projekta attīstība pārsniedz paredzēto. Komisijas argumentācijā ir pretruna, kas, no vienas puses, nesamazina plānoto atdeves likmi, pat saskaņā ar plāna pēdējo versiju, kurā ir būtiski piesardzības fakti (contingency), atturoties to noteikt 30 % apmērā, un, otrkārt, nevēlās ņemt vērā Alitalia vērtības aprēķinā faktu, ka piesardzības faktiem ilgtermiņā ir jāsamazinās.

346    Ceturtkārt, Alitalia norāda, ka skaidras naudas plūsmas pieauguma likme 4,5 %, ko ilgtermiņā nosaka Komisija, negatīvi ietekmē uzņēmuma beigu vērtību 2000. gada 31. decembrī. Komisija nonāk pie šīs likmes, izmantojot tostarp divus atslēgas elementus, proti, gaisa pārvadājumu yield un koeficienta mainību, kuru vērtības ir mazākas nekā ārējo avotu paredzētās. Komisija nav ņēmusi vērā Malpensas lidostas pozitīvo ietekmi uz Alitalia satiksmi. Alitalia norāda, ka tā Eiropā gaisa pārvadājumu nozarē vēl nebija sasniegusi savu maksimālo pieaugumu. Tomēr, pat ņemot par atsauci ASV situāciju, paredzētais pasažieru satiksmes palielinājums Ziemeļamerikas tirgū ir 6,6 %. Kā uzskata Alitalia, līdz ar to ir saprātīgi rēķināties ar nominālo pieaugumu 6,5 % jeb reālo pieaugumu 3,9 % pirmajos piecos gados, pēc tam stabilizējot šo skaitli līdz 4,5 vai 1,95 %.

347    Kā uzskata Alitalia, vienkārša šo trīs pēdējo elementu korekcija paceļ iekšējo likmi līdz 42,3 %, pat saglabājot maksātnespējas izmaksas 750 miljardu liru apmērā.

348    Komisija norāda, ka uzņēmuma vērtība tika pamatota uz BR 1485 miljardu liru apmērā. Aizstāvības rakstā tā atkārto aprēķinus, kas noveda pie iekšējās likmes novērtējuma 26,1 % apmērā.

349    Atbalsta nākamo daļu aktualizācijas atbilstoši bezriska likmei 6,6 % metodes izmantošanu pamato pats plūsmas raksturs. Daļu kapitāla palielinājums, uz ko IRI bija jau parakstījusies, Alitalia bija izdevumi, kas nebija nejauši izdevumi un kam bija paredzēts samaksas termiņš, kas būtu jāaplūko tikai atbilstoši “izmaksas–iespēja” nosacījumiem. Turklāt Alitalia grasīšanās samazināt atlikušās kapitāla palielinājuma daļas līdz 61,9 % nebūtu ieteicama, pareizi prezentējot ieguldījuma projekta vērtējumu, jo tas IRI veicamajiem atlikušajiem maksājumiem radīja ārkārtīgi samazinātu vērtību salīdzinājumā ar reālo vērtību.

350    Attiecībā uz rezervēm neparedzētiem izdevumiem – Komisija uzsver, ka plāna pēdējā versijā tās sasniedz 47 miljardus liru, kam, ja tos salīdzina ar BR 1485 miljardu liru apmērā, ir ierobežota iedarbība 3,2 % apmērā. Turklāt tā apliecina, ka bija jāparedz piesardzības komponents arī normālam gadam sakarā ar sanācijas plāna ambiciozo raksturu, projektu palielināto skaitu, nelīdzsvaroto stāvokli, kādā bija sabiedrība, kā arī vispārējām tendencēm nozarē. No Alitalia tēzes izriet apgalvojums, ka 2000. gadā tā bija sasniegusi visus mērķus, tādējādi nebija nepieciešama piesardzība.

351    Komisija arī uzsver, ka piesardzība tiek prasīta, arī nosakot skaidras naudas plūsmas pieauguma likmi. Aviācijas nozare Eiropā bija tuvu pārpildījumam, kādēļ jūtamu tās pieaugumu nevarēja vairs plānot. Kā uzskata atsevišķi autori, pieauguma faktors jeb “g faktors” ir vienkārša plānotā inflācijas likme. Īpašajā Alitalia gadījumā inflācijas, kas novērtēta 2,5 % apmērā, efekta novēršana ļauj, piemērojot Fišera [Fischer] vienādojumu, nonākt pie patiesās izauguma likmes 1,95 % apmērā. Komisija arī norāda uz Gvatri [Guatri] līgumu par uzņēmumu vērtēšanu, saskaņā ar kuru no vairākām starptautiskām norādēm, tostarp ASV, izriet, ka g faktors parasti ir no 0 līdz 5 %; visbiežāk vērtības ir no 1 līdz 3 %. Komisija arī norāda uz kļūdu Alitalia izmantotajā formulā galīgās vērtības aprēķinam, jo tā aizmirsa pareizināt skaitītāju ar (1 + g) saskaņā ar Gordona [Gordon] formulu.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

352    Attiecībā, pirmkārt, uz BR ir jākonstatē, ka aprēķini, saskaņā ar kuriem Komisija nonāca pie iekšējās likmes noteikšanas 26,1 % apmērā un ko Komisija norāda aizstāvības rakstā, noteikti ņem vērā skaitli 1485 miljardi liru, kas ir restrukturizācijas plāna pēdējā versijā. Komisija atbildē uz repliku sniedz arī aprēķinus, no kuriem izriet, ka, pamatojot priekšpēdējo plānu uz BR, proti, 1462 miljardiem liru, iegūtā iekšējā likme ir 24,6 %. Līdz ar to ir nepareizi, ka Alitalia norāda uz kļūdaina BR ņemšanu vērā.

353    Attiecībā, otrkārt, uz ārpusriska likmes 6,6 % piemērošanu – paredzēto kapitāla pieauguma daļu aktualizācijas aprēķinā attiecīgajā laikā IRI bija jau parakstījusies Alitalia kapitāla palielinājumam neatkarīgi no tās situācijas un tās ieguldījuma rezultātu pozitīva vai negatīva vērtējuma. Šis kapitāla pieaugums Alitalia nebija nejaušs. Tā kā ieguldītājs spēja veikt maksājumu ar augstu uzticamības līmeni, skaidras naudas plūsma starp IRI un Alitalia nebija salīdzināma ar citām skaidras naudas plūsmām, kas bija pakārtotas restrukturizācijas plāna īstenošanas nejaušībām. Tādos pašos apstākļos šķistu pamatota apstrīdētās ārpusriska likmes piemērošana. Tādējādi Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, izmantojot ārpusriska likmi, lai aprēķinātu IRI veiktā kapitāla palielinājuma daļu aktualizāciju.

354    Attiecībā, treškārt, uz Alitalia argumentāciju par rezervēm neparedzētiem izdevumiem – tā būtībā atsaucas, pirmkārt, uz nepieciešamību ņemt vērā plāna izpildes stāvokli un, otrkārt, uz to, kas šis risks ir ņemts vērā minimālajā likmē, proti, ņemts vērā divreiz. Attiecībā uz pirmo elementu ir jāatgādina, ka, lai novērtētu iekšējo likmi, Komisijai bija jāpamatojas uz faktiem, kas bija tās rīcībā, pieņemot 1997. gada lēmumu (skat. šī sprieduma 137. punktu). Tādējādi tā nevarēja ņemt vērā to, kā noris plāns, un iespējamo risku vēlāku samazināšanos, pieņemot, ka tādi tiktu konstatēti. Attiecībā uz otro elementu tas, ka privāts ieguldītājs ņem vērā minimālās likmes aprēķinā kopējo ieguldījuma risku, pats par sevi neaizliedz iekšējās likmes aprēķinā iekļaut apstākļu pamatotas neparedzētās rezerves. Ņemot vērā darījuma kontekstu un it īpaši sabiedrības parādus, sanācijas plāna nozīmi un tendenci nozarē 1997. gadā, Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot 47 miljardus liru rezervēm neparedzētiem izdevumiem.

355    Attiecībā, ceturtkārt, uz to, ka Alitalia apstrīd skaidras naudas plūsmas pieauguma likmi, tas nav pārliecinoši. Lai pamatotu savu argumentāciju, ka būtu saprātīgi rēķināties ar nominālo pieaugumu 6,5 % (vai reālo pieaugumu 3,9 % apmērā), Alitalia tikai atsaucas uz 1996. gada International Air Transport Association (IATA), starptautiskā gaisa transporta asociācijas gada ziņojumu, ko tā pati neiesniedz – saskaņā ar kuru pasažieru satiksmes pieaugums Ziemeļamerikas tirgū būtu 6,6 % gadā, kā arī uz 2001. gada ziņojumu – ko tā arī neiesniedz – saskaņā ar kuru ASV aviolīniju apgrozījuma pieaugumam laikā no 1996. līdz 2000. gadam būtu bijis jābūt 3,7 % gadā. Komisijas izmantotā yield izmaiņu un gaisa transporta koeficineta apstrīdēšana no Alitalia puses savukārt balstās uz Boeing pētījumu.

356    1997. gada 18. jūnija ziņojumā Komisijas konsultanti pārbauda dažādās vērtības, ko Alitalia ņēmusi vērā šiem diviem faktiem, un paskaidro, kāpēc tos izvēlējušies:

“On the basis of our analysis, we determined the GNP multiplier in 1.4. This value is consistent with the US Dept of Transportation analysis on the US market for the period 1980-1995.

The most important reasons behind our decision are the following:

–        higher values (UBS, Boeing) refer to the world-wide market;

–        Alitalia’s most relevant markets (domestic and international) can be considered, after the US one, amongst the more mature, with lower prospective growth rates;

–        as a consequence, in the long term, the US market multiplier (which has recently reduced) seems to be more realistic.

With reference to the real yield growth rate adopted by Alitalia on the basis of the Boeing studies, some considerations can be made:

–        in the long term, a study from McDonell Douglas foresees an average decline of 1.47 %;

–        both the mentioned studies (McDonell Douglas, Boeing) were prepared by aircrafts manufacturers; therefore they can be considered optimistic;

–        the estimate were prepared referring to the world-wide market, while Alitalia market has to be considered much more competitive than the average;

–        AEA historical data appear to be lower than those from Boeing and the forecasts for the period 1996-2000 are more prudent.

On the basis of the above and our experience, it appears that the negative trend of the yield could be worse.”

357    Turklāt Komisija pamato savu izvēli uz reālo pieauguma likmi 1,95 %, norādot uz Gvatri uzņēmumu vērtēšanas līgumu, saskaņā ar kuru no vairākām starptautiskām, tostarp ASV, norādēm izriet, ka pieauguma faktoru parasti saprot kā no 0 līdz 5 %. Turklāt Komisija norāda uz tabulu no šī paša avota, no kuras izriet, ka vidējā vērtība ir no 1 līdz 3 %. Līdz ar to Komisijas izvēle nevar tikt uzskatīta par pārmērīgu.

358    Attiecībā uz Malpensas lidostas attīstības ietekmi uz Alitalia pieauguma likmi bija grūti pilnībā to novērtēt ar 1997. gada jūlijā pieejamajiem datiem. Piesardzība, ko Komisija izrādīja attiecībā uz šo apstākli, nav acīmredzama kļūda vērtējumā (skat. šī sprieduma 260.–264. punktu). Turklāt Itālijas gaisa tirgus atvēršanai bija vairāki nezināmie, kas varēja radīt šaubas par pieņēmumu, ka Alitalia pieaugums bija lielāks nekā pārējā nozarē. To nekādi nevar uzskatīt par sasniegtu.

359    Ņemot vērā visus šos faktus un rīcības brīvību, kas ir Komisijai šajā sarežģītajā ekonomiskajā jautājumā, Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot skaidras naudas plūsmas pieauguma likmi 4,5 % apmērā (vai reālo pieaugumu 1,95 % apmērā).

360    Visbeidzot ir jānorāda, ka Alitalia šķietami atzīst replikā Komisijas uzsvērto kļūdu formulā, ko Alitalia piemēroja beigu vērtības aprēķināšanai.

361    Šī analīze turklāt neparādīja acīmredzamu kļūdu vērtējumā Komisijas izmantotajos parametros iekšējās likmes aprēķinam.

d)     Aizdevumu pārvēršanas kapitālā ietekme uz iekšējās likmes aprēķinu

 Lietas dalībnieku argumenti

362    Kā uzskata Alitalia, tā kā lielākā daļa 1000 miljardu liru kapitāla iepludināšanas kalpoja kā atlīdzinājums IRI apmēram 900 miljardu liru apmērā un ir uzskatāma par parādu pārvēršanu kapitālā, IRI paredzētais kapitāla palielinājums patiesībā bija tikai 1850 miljardi liru.

363    Ņemot vērā šo summu, iekšējā likme būtu 28,7 %. Tā palielinātos pat līdz 30,1 %, koriģējot 1462 miljardu liru BR, ko kļūdaini noteica Komisija. Turklāt minimālā likme būtu jāpārskata atbilstoši kritumam, jo līdzekļu ieplūdums bija ierobežots.

364    Komisija atbild, ka katrā ziņā iekšējā likme saglabājās zemāka par minimālo likmi, jo tā bija 28,7 %. Komisija apstrīd Alitalia tēzi, ka, ja nenotiek pārvēršana, kapitāls pilnībā tiktu zaudēts likvidācijas procesā. Saskaņā ar Komisijas paredzējumu tas ļautu apmierināt nenodrošinātos kreditorus, lielākais, par 30 %.

365    Komisija turklāt uzsver, ka 2750 miljardu liru iepludināšana Alitalia kapitālā un aizdevumu atmaksa Cofiri ir divi atšķirīgi darījumi. Šajā lietā ieguldījuma summa esot 2750 miljardi liru, no kuriem 1850 miljardi kapitāla pienesuma formā un 900 miljardi aizdevumu pārvēršanas kapitālā formā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

366    Ir jāatgādina, ka iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (145. punkts) Pirmās instances tiesa konstatēja, ka “netika apstrīdēts, ka lielākā daļa no 1000 miljardu liru kapitāla iepludinājuma, kas tika veikta 1996. gadā, kalpoja, lai atlīdzinātu IRI aizdevumus apmēram 900 miljardu liru apmērā, un ka šis darījums varēja tikt uzskatīts par aizdevuma pārvēršanu kapitālā”.

367    Tomēr, ja lietas dalībnieki ir vienisprātis par aizdevumu pārvēršanas kapitālā darījuma kvalifikāciju, tām ir domstarpības par no tā izdarāmajiem secinājumiem. Kā uzskata Alitalia, atlīdzināto aizdevumu summa ir vienkārši jāatskaita no kapitāla palielinājuma, ko IRI bija iecerējusi veikt.

368    Nebūtu jāapstrīd, ka aizdevumu atlīdzinājums un kapitāla iepludinājums, par ko ir strīds, ir divi atšķirīgi darījumi, kas šī iemesla dēļ nebūtu aplūkojami vienādi, pat ja no aritmētikas viedokļa iepludinātā summa kopumā atbilst atlīdzinātajai summai. Aizdevumu pārvēršana kapitālā maina vērtspapīra raksturu un sekas, kas no tā izriet vērtspapīra turētājam. Aizdevumi rada faktiski likmes procentus noteiktos datumos, kamēr akciju atdeve ir neskaidra. Turklāt kreditoru apmierināšanas kārtība likvidācijas gadījumā ir atšķirīga, akcionāram esot tikai pēc pārējiem kreditoriem. No tā izriet, ka privāta ieguldītāja skatījumā nejaušības saistībā ar abiem darījumiem ir atšķirīgas. Kapitāla iepludināšana no IRI 1000 miljardu liru apmērā 1996. gadā, pat ja lielākā daļa no tās kalpo, lai atlīdzinātu Cofiri aizdevumus apmēram 900 miljardu liru apmērā, tik un tā ir IRI ieguldījums, kas ir jāņem vērā, nosakot iekšējo likmi. Komisija līdz ar to nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, vienkārši neatskaitot atlīdzinātos aizdevumus no kopējās ieguldījuma summas jeb 2750 miljardiem liru.

369    Šajā sakarā jautājums par to, vai, nepārvēršot aizdevumus kapitālā, kapitāls tiktu pilnībā zaudēts, vai nē, nav būtisks, lai novērtētu šīs aizdevumu pārvēršanas kapitālā ietekmi uz iekšējās likmes aprēķinu, ko veica Komisija. Pakārtoti, ir jāpiebilst, ka katrā ziņā Alitalia aprēķinātā iekšējā likme, pamatojoties uz skaitli 1850 miljardi liru, proti, veiktais aizdevumu pārvēršanas kapitālā atskaitījums, paliek augstāka par minimālo likmi.

370    Pamatojoties uz visiem šiem apsvērumiem, izrādās, ka Komisija nepieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā, nosakot iekšējo likmi.

F –  Par pamatu – EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu

371    Šī pamata ietvaros Alitalia kritizē 1997. gada lēmumā – pirms to atcēla Pirmās instances tiesa – esošo nosacījumu atkārtošanu bez atkārtotas pārbaudes. Tā uzskata, ka šie nosacījumi ir nesamērīgi, diskriminējoši, nelikumīgi un nepamatoti.

372    Komisija uzsver, ka šis pamats ir nepieņemams, jo trūkst intereses celt prasību. Līdz ar to ir jāsāk ar šī panta pieņemamības pārbaudi.

1.     Par pieņemamību

a)     Lietas dalībnieku argumenti

373    Komisija apgalvo, ka attiecīgie nosacījumi netika uzlikti apstrīdētajā lēmumā, ne arī 1997. gada lēmumā, bet gan ir Itālijas iestāžu nolīgtās saistības. Kā tā uzskata, no tā izriet, ka šīs saistības nav nebūtiskas, bet ir projekta, par kura saderīgumu tā spriež, neatņemama sastāvdaļa. Šīs saistības ir piedēvējamas nevis Komisijai, bet gan Itālijas iestādēm.

374    Kā uzskata Komisija, šajos apstākļos no Pirmās instances tiesas 2002. gada 30. janvāra sprieduma lietā T‑212/00 Nuove Industrie Molisane/Komisija (Recueil, II‑347. lpp.) izriet, ka apstrīdētā lēmuma rezolutīvā daļa nenodara kaitējumu Alitalia interesēm tādēļ, ka tai nav intereses celt prasību. Līdzīgu argumentāciju attīstīja ģenerāladvokāts Mišo [Mischo] savos secinājumos lietā Tiesas 2002. gada 18. jūnija spriedumam lietā C‑242/00 Vācija/Komisija (Recueil, I‑5603. un I‑5605. lpp.).

375    Atbildē uz repliku Komisija apšauba arī iebildumu saistībā ar attiecīgo nosacījumu “lietderīgo iedarbību”. Tā uzsver, ka apstrīdētais lēmums tika pieņemts 2001. gadā, apmēram septiņus mēnešus pēc restrukturizācijas plāna ieviešanas beigām, kas bija noteiktas 2000. gada 31. decembrī, kas ietver saskaņā ar apstrīdētajiem nosacījumiem Alitalia noteikto pienākumu izbeigšanos. To iespējamā atcelšana līdz ar to nesniedz nekādu labumu Alitalia, vai tas būtu ekonomiskā, vai juridiskā ziņā.

376    Alitalia apgalvo, ka ne spriedums, ne secinājumi, uz ko atsaucas Komisija, nav tāda rakstura, lai pamatotu tās tēzi. Iepriekš šī sprieduma 374. punktā minētajā spriedumā lietā Nuove Industrie Molisane/Komisija Pirmās instances tiesa nekādi neizslēdza iespēju attiecīgajam uzņēmumam apstrīdēt lēmuma, ar ko tam nodarīts kaitējums, faktus gadījumā, kad tie izriet no valsts iestāžu apņemšanās Komisijai.

b)     Pirmās instances tiesas vērtējums

377    No apstrīdētā lēmuma 1. panta izriet, ka attiecīgais atbalsts ir atzīts par saderīgu ar kopējo tirgu, “ar nosacījumu, ka tiek ievērotas saistības un nosacījumi, kas ir 1997. gada lēmuma 1., 2. un 3. pantā, kas atkārtoti šī lēmuma apsvērumā”.

378    Turklāt administratīvā procesa norises apraksts iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (13.–35. punkts) skaidri parāda, ka Itālijas iestādes ar 1997. gada 26. jūnija vēstuli bija apņēmušās ievērot atsevišķus nosacījumus. Tomēr no šī paša sprieduma izriet (29. un 30. punkts), ka Komisija vispirms norādīja Alitalia un Itālijas iestādēm, ka šajā lietā tā nespēja pieņemt pozitīvu lēmumu, balstoties uz privāta ieguldītāja tirgus ekonomikā kritēriju. Tā, otrkārt, pārsūtīja Alitalia neoficiālu dokumentu, kurā bija, pirmkārt, paredzamās norādes restrukturizācijas plāna uzlabošanai un, otrkārt, norādes saistībā ar nosacījumiem, kuriem ir pakļauta atbalsta atļaušana Alitalia.

379    Turklāt atbildē uz repliku Komisija apliecināja, ka paziņojums par aviāciju (38. punkts) uzliek tai pienākumu atļaut atbalstus, ārkārtas gadījumos “pakārtojot restrukturizācijas plānus ļoti ierobežojošiem nosacījumiem”. Tā paskaidro, ka tai šie noteikumi vienmēr ir par sākumpunktu, pakārtojot līdzīgiem nosacījumiem kā Alitalia visus pirms tam atļautos atbalstus citām sabiedrībām. Komisija piebilst, ka, ja tā nebūtu pakārtojusi Alitalia piešķirto atbalstu šobrīd kritizētajiem nosacījumiem, apstrīdētais lēmums būtu nelikumīgs sakarā ar EKL 87. panta, aviācijas paziņojuma, kā arī vispārējo tiesību principu – tādu kā vienlīdzīgas attieksmes princips – pārkāpumu.

380    Līdz ar to Komisija nevarēja prezentēt šos nosacījumus kā tai piedēvējamus nosacījumus, bet gan kā tādus, ka izriet tikai un vienīgi no Itālijas iestāžu saistībām. Nav strīda, ka par šiem nosacījumiem tika diskutēts starp Komisiju, Alitalia un Itālijas iestādēm un Itālijas iestādes uzņēmās tos ievērot. Tas tomēr nemaina to, ka Komisijai ir ekskluzīva kompetence attiecībā uz atbalsta iespējamā nesaderīguma ar kopējo tirgu konstatēšanu (Tiesas 1977. gada 22. marta spriedums lietā 78/76 Steinike & Weinlig, Recueil, 595. lpp., 9. punkts, un Pirmās instances tiesas 2001. gada 15. marta spriedums lietā T‑73/98 Prayon‑Rupel/Komisija, Recueil, II‑867. lpp., 40. punkts). Šīs ekskluzīvās kompetences ietvaros Komisija varēja – tai pat bija, kā tā to apliecina, – jāpiesaista saderīguma lēmumam atsevišķi nosacījumi.

381    Šajos apstākļos pamats, kas vērsts pret nosacījumiem, kuru ievērošanai apstrīdētajā lēmumā ir pakārtots attiecīgā atbalsta saderīgums ar kopējo tirgu, nebūtu jāuzskata par nepieņemamu, pamatojot ar to, ka šie nosacījumi nav piedēvējami Komisijai.

382    Šo secinājumu neatspēko Komisijas minētā judikatūra.

383    Lai gan ir taisnība, ka iepriekš šī sprieduma 374. punktā minētajā spriedumā lietā Nuove Industrie Molisane/Komisija, Pirmās instances tiesa atzina prasību par pieņemamu, tā nebalstījās šajā sakarā uz Komisijas aizstāvēto argumentu, saskaņā ar kuru apstrīdēto koriģējošo koeficientu izvēlējās Itālijas iestādes un nevis Komisija pati. Šis spriedums līdz ar to nebūtu jāinterpretē kā tāds, kas izslēdz iespēju uzņēmumam atbalsta saņēmējam Kopienu tiesās apstrīdēt nosacījumus, ar kuriem ir saistīts lēmums, kas tam nodara kaitējumu gadījumā, kad tie ir pārrunāti starp Komisiju un valsts iestādēm, un pat saistības, ko uzņēmušās šīs valsts iestādes.

384    Turklāt, pretēji tam, ko apgalvo Komisija, iepriekš šī sprieduma 374. punktā minētais spriedums lietā Nuove Industrie Molisane/Komisija nebalstās uz faktu, ka atbalstu atļaujošs lēmums nevar kaitēt dalībvalsts un uzņēmuma saņēmēja tiesībām. Gluži pretēji, Pirmās instances tiesa tajā uzskatīja, ka fakts, ka apstrīdētais lēmums atzīst paziņotu atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu un līdz ar to principā nav pārmetums prasītājai šajā lietā, neatbrīvo to no pārbaudes, vai Komisijas vērtējumam bija tāda rakstura obligātas juridiskas sekas, kas ietekmē šīs prasītājas intereses. Pirmās instances tiesa šajā sakarā pēc analoģijas atsaucas uz Pirmās instances tiesas 2000. gada 22. marta spriedumu apvienotajās lietās T‑125/97 un T‑127/97 Coca‑Cola/Komisija (Recueil, II‑1733. lpp., 79. punkts).

385    Attiecībā uz iepriekš šī sprieduma 374. punktā minēto 2002. gada 18. jūnija spriedumu lietā Vācija/Komisija atšķirībā no šīs lietas [minētā] tiesvedība bija starp dalībvalsti un Komisiju. Vācijas Federatīvās Republikas prasība tika atzīta par nepieņemamu, jo Tiesa nosprieda, ka apstrīdētais lēmums bija izdevīgs Vācijas Federatīvajai Republikai un to neapgrūtināja. Nebūtu jāuzskata, ka šajā lietā Itālijas iestādes pašas lūdza, lai tiktu noteikti nosacījumi, kam apstrīdētais lēmums pakārtoja atbalsta atzīšanu par saderīgu, un ka tādēļ apstrīdētais lēmums neietekmē Itālijas Republiku nelabvēlīgi. Šie apsvērumi attiecas a fortioriAlitalia, kuru pārējā apstrīdētā lēmuma daļa apgrūtina, kā arī tika konstatēts šī sprieduma 38. punktā.

386    Attiecībā uz pamata par attiecīgajiem nosacījumiem “derīgo iedarbību” ir jāatgādina, pirmkārt, ka tās pamatprasījumu ietvaros Alitalia no šo nosacījumu nelikumības rada pamatu par apstrīdētā lēmuma atcelšanu pilnībā; atcelšanu, attiecībā uz kuru tā ir saglabājusi interesi, kā tas izriet arī no šī sprieduma 35.–47. punkta. Alitalia līdz ar to saglabā interesi pierādīt attiecīgo nosacījumu nelikumību.

387    Ir jāatgādina, otrkārt, ka aktam, kas jau ir izpildīts, vēl arvien var būt juridiskas sekas. Akts varēja radīt juridiskas sekas laikposmā, kad tas bija spēkā, un tā iedarbība var nebūt zudusi sakarā ar akta izpildi (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 1999. gada 25. marta spriedumu lietā T‑102/96 Gencor/Komisija, Recueil, II‑753. lpp., 41. punkts). Vai vismaz nosacījumi, kas apgrūtina tostarp piedāvātās kapacitātes ierobežojums un dalības atsavināšana ietekmēja Alitalia tiesības restrukturizācijas plāna izpildes laikā. Turklāt atsevišķu nosacījumu piemērošana radīja ilgstošu iedarbību uz Alitalia situāciju, kas ieilga pēc restrukturizācijas plāna ieviešanas.

388    Alitalia līdz ar to ir interese apstrīdēt attiecīgos nosacījumus.

2.     Par lietas būtību

389    Alitalia izsaka zināmu skaitu iebildumu par apstrīdētajā lēmumā esošajiem nosacījumiem. Vieni ir vispārēja rakstura un citi īpaši attiecībā uz noteiktajiem nosacījumiem. Līdz ar to tie ir jāizskata atsevišķi.

a)     Iebildumi, kas izteikti par apstrīdētajā lēmumā esošajiem nosacījumiem vispār

 Lietas dalībnieku argumenti

390    Alitalia uzsver, ka apstrīdētajā lēmumā Komisija tikai atgādina nosacījumus, kas ir 1997. gada lēmumā. Tā kā Pirmās instances tiesa to atcēla, šiem nosacījumiem nav juridiska pamata. Alitalia precizē, ka tā neapstrīd nosacījumus, kas tika uzlikti 1997. gada lēmumā, bet gan apliecina neiespējamību Komisijai atkārtoti uzlikt tos pašus nosacījumus apstrīdētajā lēmumā, nenorādot pienācīgu pamatojumu šajā sakarā.

391    Alitalia turklāt apgalvo, ka Komisijai bija atkārtoti jāpārbauda nosacījumi, par ko ir strīds, atbilstoši plāna pēdējai versijai un tās radītajam rentabilitātes pieaugumam. Šis pienākums izriet no fakta, ka Pirmās instances tiesa atcēla 1997. gada lēmumu, tostarp pamatojot ar to, ka Komisija to nepieņēma, pamatojoties uz pēdējo restrukturizācijas plāna versiju.

392    Alitalia visbeidzot apgalvo, ka šie nosacījumi katrā gadījumā ir nesamērīgi, diskriminējoši, nelikumīgi un nepamatoti. Ciktāl restrukturizācijas plānā ievēro paziņojuma par aviāciju kritērijus, tas bija jāapstiprina bez vajadzības uzlikt papildu nosacījumus. Tie uzlika sabiedrībai ārkārtīgi smagus upurus un ierobežojumus, un tas bija pretrunā vadlīnijām (Komisijas paziņojums par aviāciju un Komisijas paziņojums dalībvalstīm par [EKL 87.] un [EKL 88.] panta un Komisijas Direktīvas 80/723/EEK 5. panta piemērošanu ražošanas nozares publiskajiem uzņēmumiem (OV 1993, C 307, 3. lpp.)), kas paredz nosacījumu noteikšanu tikai divos gadījumos. Ar šo nosacījumu virkni Komisija ir būtiski diskriminējusi Alitalia salīdzinājumā ar citām lidsabiedrībām, kuras tika aplūkotas nesenos procesos valsts atbalsta jautājumā, tostarp Air France. Nekad Komisija vēl nebija uzlikusi vienlaikus virkni tik būtisku un stingru ierobežojumu sabiedrības pārvaldības autonomijai. Šādi nosacījumi nebūtu jānorāda kā atbilde uz apgalvoto Alitalia ļaunprātīgo rīcību, par ko būtu jābūt atsevišķam procesam.

393    Komisija apgalvo, ka, lai pienācīgi spriestu par apstrīdētajiem nosacījumiem, kas ir ilgstošu pārdomu un trīspusēju tikšanos starp Itālijas iestādēm, Alitalia un Komisiju rezultāts, ir jāanalizē ārkārtīgi smagais stāvoklis, kādā sabiedrība bija 1996. gadā.

394    Attiecībā uz apgalvoto attiecīgo nosacījumu nelikumību – Komisija izklāsta, ka Alitalia šķietami ignorē ļoti ciešo saistību, kas saista nosacījumus ar plānu un kas veido to ietvaru. Šajā kritikā Alitalia pilnībā abstrahējas no prasības par Kopienas kompensāciju, lai gan tas ir nosacījums, kas vajadzīgs, lai konstatētu atbalsta saderīgumu saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu un paziņojuma par aviāciju 41. punktu.

395    Attiecībā uz apgalvoto šo nosacījumu nesamērīgo raksturu – Komisija uzsver, ka, izņemot nosacījumu Nr. 4 un Nr. 8, kas ir specifiski Alitalia situācijai, lielākā daļa nosacījumu ir ierasti un papildina visas atļaujas par atbalstiem restrukturizācijai. Tikai trim no tiem, proti, nosacījumiem Nr. 3, 5 un 7, bija reāla ekonomiski finansiālā ietekme, kas nekādi nerada kaitīgo ietekmi, uz ko norāda Alitalia, nesniedzot ne mazākos pierādījumus. Šajā kontekstā būtu pilnībā nepamatoti konstatēt jebkādas formas nesamērīgumu.

396    Attiecībā uz apgalvoto vajadzību atkārtoti pārbaudīt nosacījumus pēc izmaiņām plānā – Komisija uzsver, ka Alitalia neprecizē attiecīgos nosacījumus, ne praktiskās sekas, kam būtu jābūt pēc to pārbaudes. Turklāt šie nosacījumi tika pabeigti pēc pēdējām plānā veiktajām izmaiņām, kuras tika ņemtas vērā. Visbeidzot, tā kā plāna rentabilitātes likme pacēlās no 25,7 līdz 26,1 %, nebūtu iespējams izdarīt secinājumus par jūtamu iedarbību uz nosacījumu saturu.

397    Attiecībā uz pamatojuma neesamību Komisija atsaucas uz apstrīdētā lēmuma 36. apsvērumu.

398    Attiecībā uz apgalvoto diskrimināciju, it īpaši salīdzinājumā ar Air France, no kuras cietusi Alitalia, Komisija uzsver, ka Alitalia šķietami neievēro faktu, ka atsevišķu nosacījumu kritērijus Komisija definēja saskaņā ar Komisijas 1994. gada 27. jūlija Lēmumu 94/653/EK par paziņoto Air France kapitāla pieaugumu (OV L 254, 73. lpp.; turpmāk tekstā – “Air France lēmums”) pēc tieša Itālijas iestāžu lūguma tieši vienlīdzīgas attieksmes vārdā.

 Pirmās instances tiesas vērtējums

399    Attiecībā, pirmkārt, uz apgalvoto tiesiskā pamata neesamību attiecīgajiem nosacījumiem ir jākonstatē, ka to pamatojums atrodams, vispirms, Itālijas iestāžu paziņojumā par restrukturizācijas plānu, kā arī Regulas Nr. 659/1999 7. panta 4. punktā. Šajā punktā noteikts:

“Pozitīvā lēmumā Komisija var ietvert nosacījumus, kurus ievērojot, atbalsts uzskatāms par saderīgu ar kopējo tirgu, un noteikt pienākumus, kas ļauj uzraudzīt tās lēmuma izpildi.”

400    Attiecīgie nosacījumi līdz ar to nebūtu jāuzskata par juridiski nepamatotiem.

401    Attiecībā, otrkārt, uz apgalvoto pienākumu atkārtoti pārbaudīt nosacījumus saskaņā ar plāna pēdējo versiju no iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētā sprieduma lietā Alitalia I (33. punkts) izriet, ka Itālijas iestāžu saistības, kas ir 1997. gada 26. jūnija vēstulē (pievienota aizstāvības rakstam), kas precīzi atbilst apstrīdētajā lēmumā esošajiem nosacījumiem, Itālijas iestādes nosūtīja Komisijai vienlaikus ar restrukturizācijas plāna galīgo versiju.

402    No šīs plāna pēdējās versijas un Itālijas iestāžu saistību vienlaikus nosūtīšanas un līdz ar to no apstrīdētajā lēmumā tai identiskajiem nosacījumiem izriet, ka tiem nebija vajadzīga pārskatīšana, lai tos pielāgotu šai pēdējai versijai.

403    Papildinot šo punktu, ir jānorāda, ka visu attiecīgo nosacījumu mērķis nebija uzņēmuma rentabilitātes atjaunošana. Daudzi no tiem paredz novērst konkurences traucējumus tādējādi, ka iekšējās likmes pieaugumam nebūtu jānoved pie to pielāgošanas. Alitalia nenorāda nevienu precīzu argumentu, kas ņem vērā šo apstākli.

404    Attiecībā, treškārt, uz apgalvoto attiecīgo nosacījumu nelikumību – Komisijai principā ir kompetence papildināt lēmumu, ar kuru saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu atļauj atbalstu, ar nosacījumiem, kuru mērķis ir nodrošināt, ka atļautajam atbalstam nav nelabvēlīga iespaida uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm (Pirmās instances tiesas 1995. gada 13. septembra spriedums apvienotajās lietās T‑244/93 un T‑486/93 TWD/Komisija, Recueil, II‑2265. lpp., 55. punkts, un iepriekš šī sprieduma 56. punktā minētais spriedums lietā British Airways u.c./Komisija, 288. punkts).

405    Turklāt pastāvīgā judikatūra ir tāda, ka Komisija šo izvērtēšanas pilnvaru īstenošanas vadlīnijas var paredzēt tādos tiesību aktos kā attiecīgās pamatnostādnes, ciktāl tajās ir iekļauti aptuveni kritēriji par pieeju, kāda ir jāievēro šai iestādei, un ciktāl tās nav pretrunā Līguma normām (šajā sakarā skat. Pirmās instances tiesas 2006. gada 6. aprīļa spriedumu lietā T‑17/03 Schmitz‑Gotha Fahrzeugwerke/Komisija, Krājums, II‑1139. lpp., 42. punkts).

406    Paziņojums par aviāciju, uz ko ir atsauce apstrīdētā lēmuma 15. apsvērumā, izvirza prasību, lai restrukturizācijas atbalstus kontrolētu plāns, kas paredzēts lidsabiedrības stabilizēšanai, lai tā saprātīgā termiņā varētu atgūt dzīvotspēju. Komisija var atļaut restrukturizācijas atbalstus tikai ārkārtējos apstākļos un ar ļoti stingriem nosacījumiem (38. punkta 1) un 2) apakšpunkts un 41. punkts).

407    No tā izriet, ka tādā lēmumā, kas pieņemts, pamatojoties uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kā apstrīdētais lēmums Komisija var noteikt jebkādus nosacījumus, ko tā uzskata par vajadzīgiem, lai nodrošinātu, ka uzņēmums atbalsta saņēmējs pēc restrukturizācijas ir dzīvotspējīgs.

408    Savukārt neviens no iepriekš minētajiem noteikumiem nenosaka, ka visiem šajā sakarā uzliktajiem nosacījumiem būtu jābūt vajadzīgiem uzņēmuma dzīvotspējas nodrošināšanai. No paziņojuma par aviāciju izriet gluži pretējais, ka Komisijai ir jācenšas ierobežot konkurences izkropļojumus (41. punkts) un jārūpējas, lai valdība atturētos iejaukties sabiedrības pārvaldībā citu iemeslu dēļ, nevis to, kas izriet no tās īpašuma tiesībām (38. punkta 5) apakšpunkts), un ka atbalsts tiek izlietots tikai restrukturizācijas programmai un nav nesamērīgs ar vajadzībām (38. punkta 6) apakšpunkts).

409    Pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, paziņojuma par aviāciju 38. punkta 3) apakšpunkts nekādi neparedz, ka Komisija var uzlikt nosacījumus tikai divos gadījumos, proti, ja to prasa atgriešanās pie finanšu dzīvotspējas vai tirgus pārprodukcija. Šis punkts ir izteikts šādi:

“Ja atgriešanās pie finanšu dzīvotspējas vai tirgus situācija prasa kapacitātes samazināšanu, tas ir jāparedz programmā.”

410    Ciktāl Alitalia varētu šķietami atsaukties uz Kopienu 1999. gada 9. oktobra pamatnostādnēm grūtībās esošu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai (OV C 288, 2. lpp.), ir jāatgādina, ka šajā lietā tās nav piemērojamas, jo Itālijas iestādes paziņoja Komisijai par restrukturizācijas plānu ar 1996. gada 26. jūlija vēstuli. Pakārtoti, tās nepamato Alitalia tēzi. Pamatnostādņu grūtībās esošu uzņēmumu glābšanai un restrukturizācijai 3.2.2. punkta c) un i) apakšpunkts paredz, ka “gadījumā, ja Kopienas un EEZ līmenī ir strukturālā pārprodukcija tirgū, kurā atbalsta saņēmējs veic savu darbību, restrukturizācijas plānam ir jādod ieguldījums tā sanācijā, izmantojot saņemto atbalstu un tā iedarbību uz attiecīgo tirgu, neatgriezeniski samazinot ražošanas kapacitāti”. Šo pamatnostādņu 3.2.2. punkta c) apakšpunkta ii) daļā precizēts, ka “savukārt gadījumā, kad ne Kopienā, ne EEZ nav strukturālās pārprodukcijas uzņēmuma atbalsta saņēmēja apkalpotajā tirgū, Komisija tomēr pārbauda iespēju prasīt kompensāciju”.

411    Komisija līdz ar to var noteikt nosacījumus, pat ja nav strukturālās pārprodukcijas. Pretēji tam, ko apgalvo Alitalia, Komisijai līdz ar to nav jāpierāda, ka pastāv strukturāla pārprodukcija, lai varētu atbalsta atļaujā noteikt nosacījumus.

412    Attiecībā, ceturtkārt, uz vispārīgo argumentu saistībā ar attiecīgo nosacījumu nesamērīgumu tikai fakts, ka rentabilitātes likme plāna pēdējā versijā tika uzlabota, nenozīmē, ka Komisijai to vajadzēja pieņemt bez nosacījumiem. Kā jau tas ir uzsvērts, Komisijai ir jācenšas ierobežot plāna radīto konkurences izkropļojumu. Līdz ar to šajā nolūkā tā var noteikt nosacījumus plāna atļaušanai.

413    Turklāt Alitalia arguments ir un paliek vispārīgs bez precīziem faktiem tās tēzes atbalstam. Pirmkārt, Alitalia nepierāda, kā uzliktie nosacījumi ir nesamērīgi attiecībā uz tās situāciju. Otrkārt, nebūtu jāpieņem, ka situācija, kādā tā bija, bija salīdzināma ar iepriekš minēto sabiedrību situāciju, par kurām jau bija pieņemti Komisijas lēmumi. Turklāt, pat ja pieņemtu, ka tās pārvaldība bija būtiski samazināta, ar to nepietiek, lai noteiktu tai uzlikto nosacījumu nesamērīgo raksturu.

414    Attiecībā, piektkārt, uz argumentu saistībā ar tādu nosacījumu noteikšanu, kas diskriminē Alitalia salīdzinājumā ar tās konkurentiem, it īpaši Air France, pie tā jāatgriežas, pārbaudot specifiskus iebildumus par atsevišķiem nosacījumiem. Tomēr šajā posmā vispārīgi ir jāatgādina, ka Pirmās instances tiesa noraidīja analogu iebildumu iepriekš šī sprieduma 56. punktā minētajā spriedumā lietā British Airways u.c./Komisija (443. punkts). Šajā spriedumā Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka, ņemot vērā šāda restrukturizācijas plāna pasākumus, Komisijai nebija pienākuma sniegt īpašus paskaidrojumus par Air France plāna un tādu citu lidsabiedrību kā Lufthansa un British Airways restrukturizācijas plānu salīdzināšanu. Šie plāni attiecas uz citā laikā restrukturizētām citām sabiedrībām. Līdz ar to ar šāda veida salīdzinājumu nepietiek, lai pamatotu diskriminācijas esamību, ņemot vērā konteksta dažādību.

415    Attiecībā, sestkārt, uz šo nosacījumu pamatojumu un neiespējamību tos atkārtoti noteikt apstrīdētajā lēmumā, vispirms, ir jāatsaucas uz šī sprieduma 74.–77. punktu.

416    Otrkārt, ir jāatgādina, ka, lai pieņemtu un pamatotu apstrīdēto lēmumu, Komisijai bija jāpārceļas laikposmā, kurā tika noteikti finanšu atbalsta pasākumi, un līdz ar to jāizmanto fakti, kas bija tās rīcībā, pieņemot 1997. gada lēmumu, tādējādi, ka tā nevarēja ņemt vērā vēlākus apstākļus (skat. šī sprieduma 137. punktu).

417    Turklāt apstrīdētajā lēmumā Komisija arī secina, ka minimālā likme ir augstāka par iekšējo likmi, neraugoties uz iekšējās likmes pieaugumu. Galīgais secinājums, proti, attiecīgā darījuma kvalifikācija par valsts atbalstu, līdz ar to paliek identisks ar 1997. gada lēmumā veikto analīzi. Šāda kvalifikācija par valsts atbalstu paredz atbalsta saderīguma novērtēšanu, ar ko ir saistīti attiecīgie nosacījumi. Tā kā tiem nav tiešas saiknes ar iekšējo likmi, iekšējās likmes pieaugums neliek Komisijai tos grozīt ar ad hoc pamatojumu.

418    Līdz ar to Alitalia vispārīgie iebildumi, kas izteikti par apstrīdētajā lēmumā esošajiem nosacījumiem, ir jānoraida pilnībā.

b)     Īpaši iebildumi, kas izteikti par atsevišķiem apstrīdētajā lēmumā esošiem nosacījumiem

419    Alitalia apstrīd apstrīdētajā lēmumā esošā nosacījuma Nr. 2 un Nr. 8 īpašo veidu. Tie jāizskata atsevišķi.

 Nosacījums Nr. 2: jauna atbalsta aizliegums

–       Lietas dalībnieku argumenti

420    Kā uzskata Alitalia, nosacījums, saskaņā ar kuru Itālijas iestādēm jāapņemas “vairs nepiešķirt Alitalia ne jaunu kapitāla dotāciju, ne citus atbalstus jebkādā formā, tajā skaitā aizņēmumu garantijas veidā”, sava vispārīgā rakstura dēļ ir patvaļīgs un to apgrūtinošs, vēl jo vairāk laikā, kad attiecīgā nozare piedzīvo ārkārtīgi smagu krīzi.

421    Šis nosacījums esot pretrunā paziņojuma par aviāciju loģikai. Komisija tajā tikai apliecina, ka restrukturizācijas atbalsti var tikt piešķirti tikai vienreiz. Tā arī precizē, ka programmas laikā nebūtu vajadzīga papildu palīdzība, bet “jāatstāj durvis vaļā nākotnei”.

422    Visbeidzot, Alitalia apgalvo, ka ir kļūdaini apstiprināt, ka šis nosacījums ir visos lēmumus, ar kuriem atļauj restrukturizācijas atbalstu konkurējošām lidsabiedrībām. Savā 1992. gada 22. jūlija lēmumā par rīkojumu par kapitālu un pilnu restrukturizācijas un ieguldījumu programmu par labu Iberia Komisijai bija kā atbalsta atļaujas nosacījums tostarp jānosaka, ka atbalstam jābūt “pēdējam stratēģiskā plāna laikā”.

423    Komisija uzskata, ka nosacījums Nr. 2 ir pilnībā pamatots un nebūtu jākvalificē par patvaļīgu un pārmērīgi apgrūtinošu. Šis nosacījums ir visos lēmumos, ar ko atļauj restrukturizācijas atbalstu par labu lidsabiedrībām.

424    Komisija uzsver, ka atbalstu aizliegums izriet no EKL 87. panta 1. punkta un ka, pats par sevi saprotams, individuāls lēmums nevar grozīt Līgumu. Tieši šajā kontekstā, kā uzskata Komisija, ir jālasa un jāinterpretē uzliktais nosacījums. Tam ir relatīva piemērojamība, jo tas ir piemērojams tikai Alitalia restrukturizācijas laikā un tas neaizliedz horizontālu atbalstu piešķiršanu dažādiem un no restrukturizācijas plānā paredzētajiem atšķirīgiem ieguldījumiem, ar nosacījumu, ka tiek ievērots EKL 87. panta 3. punkts.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

425    Lietas dalībnieki nav vienisprātis par apstrīdētajā lēmumā esošā jaunu atbalstu aizlieguma apjomu. Alitalia tajā saskata vispārēju un patvaļīgu laika ziņā neierobežotu nosacījumu.

426    Attiecībā uz principiālā valsts atbalstu aizlieguma vispārējo raksturu – tas izriet no EKL 87. panta 1. punkta un nevis no apstrīdētā lēmuma. Šis aizliegums nekādi nekavē dalībvalstis paziņot Komisijai par jauniem atbalsta projektiem, piemērojot EKL 88. panta 3. punktu. Ar pienākumu tos pārbaudīt Komisija ir noteikusi pamatnostādnes, kas regulē tās vērtējumu par atsevišķa veida atbalsta projektiem vai atbalsta projektiem atsevišķās nozarēs, tostarp aviācijā ar paziņojumu par aviāciju.

427    No paziņojuma par aviāciju 38. punkta 2) apakšpunkta izriet, ka Komisija “parasti prasa valdības apliecinājumu rakstveidā, ka attiecīgais atbalsts ir valsts līdzekļu pēdējais ieguldījums jebkādā formā programmas laikā un tas atbilst Kopienu tiesību noteikumiem”.

428    Aplūkots saskaņā ar šiem noteikumiem, nosacījums Nr. 2 līdz ar to nebūtu jāuzskata par tādu, kam ir vispārējs un patvaļīgs raksturs.

429    Attiecībā uz nosacījuma Nr. 2 neierobežotību laikā, neskarot EKL 87. panta 1. punktu, Itālijas iestāžu uzņemtās un apstrīdētajos nosacījumos atkārtotās saistības, kā tas izriet no paziņojuma par aviāciju un kā to apstiprina Komisija aizstāvības rakstā, ir ierobežotas ar restrukturizācijas plāna ilgumu. Nosacījuma Nr. 2 apjoms līdz ar to ir noteikti ierobežots laikā.

430    Attiecībā uz šāda nosacījuma esamību visos pārējos Komisijas šāda veida lēmumos, ar ko atļauj restrukturizācijas atbalstu par labu lidsabiedrībām, ir kļūda, ka Alitalia to apstrīd, atsaucoties uz Komisijas 1992. gada 22. jūlija lēmumu, ar ko atļauj restrukturizācijas atbalstu par labu lidsabiedrībai Iberia. Kā to pati Alitalia saka replikā, šajā lēmumā viens no nosacījumiem bija tāds, ka atbalstam jābūt “pēdējam stratēģiskā plāna laikā”. Līdz ar to ir pareizi, ka Komisija apstiprina, ka šajā lēmumā aizliegums ir izteikts nedaudz citādiem vārdiem nekā apstrīdētajā lēmumā, bet saturs ir vienāds, tā kā nosacījums abos gadījumos ir ierobežots ar restrukturizācijas plāna ilgumu (skat. iepriekšējo punktu). Līdz ar to vienīgais Alitalia norādītais piemērs nav tāds, lai atzītu par spēkā neesošu šāda nosacījuma klātesamību visos Komisijas tā paša veida lēmumos.

431    Alitalia nav centusies pierādīt, ka šī nosacījuma klātesamība bija pamatota pārējo attiecīgo sabiedrību gadījumā, bet ne tās gadījumā.

432    Nosacījumu Nr. 2 līdz ar to nav skāris neviens no Alitalia apgalvotajiem trūkumiem un līdz ar to šajā sakarā izteiktie iebildumi ir jānoraida.

 Nosacījums Nr. 3: aizliegums iegūt dalību citās lidsabiedrībās

–       Lietas dalībnieku argumenti

433    Alitalia norāda uz nosacījuma Nr. 3 nesamērīgo un diskriminējošo raksturu, saskaņā ar kuru Itālijas iestādēm “jāgarantē, ka līdz 2000. gada 31. decembrim Alitalia izmantos atbalstu vienīgi sabiedrības restrukturizācijai un nevis jaunai dalībai citos gaisa pārvadātājos (uzņēmumos)”.

434    Alitalia uzsver, ka Komisija 1993. gada 21. decembra Lēmumā 94/118/EK par Īrijas atbalsta piešķiršanu Aer Lingus grupai (OV 1994, L 54, 30. lpp.; turpmāk tekstā – “Aer Lingus lēmums”) un Komisijas 1994. gada 7. oktobra Lēmumā 94/696/EK par Grieķijas valsts piešķirto atbalstu sabiedrībai Olympic Airways (OV L 273, 22. lpp.; turpmāk tekstā – “Olympic Airways lēmums”) aprobežojas, uzliekot aizliegumu šīm sabiedrībām iegādāties dalību citās Kopienas un EEZ lidsabiedrībās. Tā piebilst, ka šāda veida aizlieguma nav Komisijas 1991. gada 24. jūlija Lēmumā 91/555/EEK par Beļģijas valdības paredzēto atbalstu gaisa pārvadātājam Sabena (OV L 300, 48. lpp.; turpmāk tekstā – “Sabena lēmums”).

435    Alitalia turklāt apgalvo, ka tās situācija nav salīdzināma ar Air France situāciju, kas acīmredzami bija kritiskāka, kādēļ aizliegumu varēja attaisnot Air France gadījumā. Tā uzskata, ka attiecībā uz Alitalia šāds aizliegums ir absolūti nesamērīgs, jo tika konstatēts, ka atbalsta summa un intensitāte ir pielāgotas restrukturizācijas prasībām un nodrošina lielāku produktivitāti, nekā ir pieņemts nozarē.

436    Alitalia piebilst, ka nosacījuma Nr. 3 pārmērīgais un diskriminējošais raksturs ir vēl jo vairāk redzams, ja to sasaista ar nosacījumu Nr. 8, kas liek Alitalia atsavināt tās dalību Malév. Šajā sakarā Komisija lika Air France tikai atbrīvoties no darbības ārvalstīs, kas ir uzņēmuma pamatuzņēmējdarbība (core business).

437    Komisija uzsver, ka nosacījumi Nr. 3, 5 un 7, kas veido restrukturizācijas kodolu, ir “jāaplūko blokā”, jo tiem ir tas pats mērķis, proti, atjaunot Alitalia rentabilitāti un konkurētspēju 2000. gadā, kā arī ierobežot atbalstam raksturīgo konkurences izkropļojumu. Tie rada līdzsvaru starp Alitalia interesēm un kopīgām interesēm.

438    Komisija turklāt izskaidro, ka aizlieguma iegādāties jaunas dalības apjoms ir saistīts ar aviācijas tirgus liberalizāciju EEZ mērogā 1997. gadā. Komisija šajā sakarā atsaucas uz paziņojumu par aviāciju.

439    Komisija šajā sakarā norāda, ka Alitalia norādītais Aer Lingus lēmums un Olympic Airways lēmums bija pirms šīs liberalizācijas. Turklāt šīm sabiedrībām bija būtībā reģionāls darbības loks un tās līdz ar to nebija pasaules tirgus dalībnieki. Tā nebija gadījumā ar Air France. Air France lēmumā ir tas pats aizliegums, ko attiecībā uz Alitalia paredz apstrīdētais lēmums, ko pamato fakts, ka abām pēdējām minētajām sabiedrībām ir pasaules mēroga stratēģija un tās daļēji ir konkurentes tajos pašos tirgos.

440    Visbeidzot Komisija norāda, ka nosacījums Nr. 3 nav nepamatots ierobežojums Alitalia līdzekļu izmantošanai, bet blakuspienākums tai paredzēt atbalstu tikai restrukturizācijai un nevis savai paplašināšanai saskaņā ar paziņojuma par aviāciju 38. punkta 4) apakšpunktu.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

441    Nav strīda par to, ka gaisa transporta nozare Kopienā tika liberalizēta pa posmiem, liberalizācijas programmai beidzoties 1997. gadā. Šī liberalizācija ir centrālais elements paziņojumā par aviāciju, kā to pierāda arī tās ievads. Ar virsrakstu “Gaisa transporta liberalizācija Kopienā” Komisija izklāsta:

“1. Pagātnē gaisa transportam Kopienā bija raksturīga masīva valsts iejaukšanās un divpusējība.

[..]

Padome tomēr no tā brīža vadīja savu gaisa transporta liberalizācijas Kopienā programmu. Palielinātas konkurences apstākļos ir acīmredzama vajadzība pēc stingrākas valsts atbalsta normu piemērošanas.

2. Pasākumi saistībā ar tirgus liberalizāciju un konkurenci, kas kopš tā laika ir stājušies spēkā, ir pamatos mainījuši gaisa transporta ekonomisko vidi.

[..]

Lielākas konkurences vidē valsts atbalstiem var būt stratēģiska, jūtami palielināta nozīme bažīgajām valdībām aizstāvēt to “atbilstošo” sabiedrību ekonomiskās intereses. Tas var novest pie subsīdiju izmantošanas, kas apdraudētu gan kopīgās intereses, gan liberalizācijas procesa pamatmērķus.”

442    Turklāt paziņojuma par aviāciju 38. punkta 2) apakšpunktā Komisija ņem vērā faktu, ka “kopēja aviācijas tirgus sasniegšana 1997. gadā būtiski palielinās konkurenci kopējā tirgū”. Tā piebilst, ka šajos apstākļos tā “varēs atļaut atbalstus restrukturizācijai tikai ļoti retos gadījumos un ar ļoti stingriem nosacījumiem”. Komisija to atkārto 41. punktā in fine.

443    Paziņojuma par aviāciju 38. punkta 4) apakšpunktā Komisija uzsver, ka “valsts atbalsta finansētu programmu var uzskatīt par tādu, kas “nav pretrunā kopīgām interesēm”, ja tās mērķis nav izplešanās, kas nozīmē, ka tās mērķim nav jābūt attiecīgās sabiedrības kapacitātes palielināšanai un piedāvājums par sliktu tās tiešajiem konkurentiem Eiropā”.

444    Visbeidzot, paziņojuma par aviāciju 38. punkta 6) apakšpunktā Komisija norāda, ka atbalsts “ir jāizmanto tikai restrukturizācijas programmas mērķiem un tā nevar būt nesamērīga ar vajadzībām”. Komisija no tā secina, ka “restrukturizācijas laikposmā sabiedrībai līdz ar to ir jāatturas no citu lidsabiedrību kapitāla daļu iegādes”.

445    No tā izriet, ka Alitalia uzliktais nosacījums Nr. 3 skaidri figurē to nosacījumu starpā, kuriem ir pakārtota Komisijas piekrišana atbalstam un kas tika precizēti paziņojumā par aviāciju, uz ko atsaucas apstrīdētais lēmums. Šos nosacījumus, kas iekļaujas gaisa transporta tirgus liberalizācijas kontekstā, Komisija definēja saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, saskaņā ar kuru restrukturizācijas atbalsts var būt saderīgs ar iekšējo tirgu, ja tam nav nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Līdz ar to tas, ka Komisija ņēma vērā tirdzniecības liberalizāciju un kopīgās intereses, atbilst Kopienu tiesībām.

446    Turklāt nosacījuma Nr. 3 piemērošana attiecībā pret Alitalia nav diskriminējoša.

447    Ir skaidrs, ka Aer Lingus lēmumā un Olympic Airways lēmumā Komisija aprobežojās ar aizliegumu šīm sabiedrībām iegūt dalību visos, respektīvi, Kopienas un EEZ, gaisa pārvadātājos. Tomēr, kā to arī apliecina Komisija, šie abi lēmumi bija pirms tirgus liberalizācijas un pirms paziņojuma par aviāciju pieņemšanas (1994. gada decembris). Šis konstatējums der a fortioriSabena lēmumam, kas, lai gan ir tiesa, ka tajā nav šāda rakstura aizliegums, sniedzas atpakaļ 1991. gadā. Neesot tajos pašos apstākļos, šajos lēmumos noteiktie nosacījumi nebūtu jāsalīdzina ar apstrīdētajā lēmumā uzliktajiem.

448    Pilnībai, pat ja būtu bijis jāņem vērā precedenti pirms tirgus liberalizācijas un pirms paziņojuma par aviāciju pieņemšanas, pēc sava lieluma un tās mērķa tirgus Alitalia būtu tuvāka Air France nekā Aer Lingus vai Olympic Airways. Air France lēmumā Komisija pakārto atbalsta atļaušanu vienam tāda paša apjoma nosacījumam, kādu tā uzliek Alitalia apstrīdētajā lēmumā, proti, nosacījumam, “ka plāna laikā atbalsts Air France ir jāizmanto tikai sabiedrības restrukturizācijas mērķiem un nevis lai iegādātos jaunas daļas citos gaisa pārvadātājos”.

449    Noslēgumā, nosacījums Nr. 3 nebūtu jāuzskata par nesamērīgu un diskriminējošu attiecībā pret Alitalia un līdz ar to šajā sakarā izteiktie iebildumi ir jānoraida.

 Nosacījums Nr. 4: aizliegums dot priekšroku Alitalia

–       Lietas dalībnieku argumenti

450    Nosacījums Nr. 4 liek Itālijas iestādēm samazināt zināmu labvēlīgu attieksmi, ko bauda Alitalia. Kā uzskata Alitalia, tiesiskais regulējums, kas Itālijā piemērojams gaisa transportam, it īpaši 1992. gada 15. aprīļa vienošanās Nr. 4372, kas apstiprināta ar 1992. gada 16. aprīļa dekrētu, pilnībā atbilst attiecīgajiem Kopienu tiesību noteikumiem. Tādējādi nosacījums Nr. 4 ir nepamatots un kļūdains. Turklāt tam nav pamatojuma.

451    Turklāt Itālijas Transporta ministrijas vēstule precizēja, pirmkārt, ka Alitalia atteicās no pirmtiesībām saskaņā ar 1997. gada lēmumā paredzēto, otrkārt, ka Alitalia jau bija paziņojusi par savu neizmantoto satiksmes tiesību beigšanos un, treškārt, ka objektīvie kritēriji, uz kuru pamata Alitalia atņemtās satiksmes tiesības vai citādi atbrīvotās tiesības ir sadalāmas, bija definēšanas stadijā.

452    Visbeidzot, Alitalia apstrīd to, ka Komisijas lēmumam, kas pieņemts uz EKL 87. un 88. panta pamata, var būt ietekme uz satiksmes tiesību piešķiršanu uz vai no trešās valsts, kas atrodas ārpus EEZ. Šīs tiesības regulē virkne starptautisko tiesību konvenciju, kas ir ārpus Komisijas kompetences.

453    Komisija iebilst, ka attiecīgais aizliegums var novest pie EKL 12. pantā esošā vispārēja diskriminācijas aizlieguma, ko papildina tiesiskais regulējums, kas paredz aviācijas nozares liberalizāciju. Komisija nevar atļaut atbalstu, kas ir pretrunā Kopienu tiesību normai vai principam un līdz ar to ir nesaderīgs ar Kopienu tiesībām.

454    Kā uzskata Komisija, konvencija Nr. 4372 piešķīra Alitalia virkni privilēģiju, kas minētas 1997. gada lēmuma 1. panta 4. punktā. Tā piebilst, ka šīs privilēģijas izraisīja likumīgus iebildumus tām sabiedrībām, kas iestājās tiesvedībā, kā arī par to liecina 1997. gada lēmuma IV punkts. Komisija atsaucas arī uz 1997. gada lēmuma IV punkta 4) apakšpunktu, kurā ir atgādināts, ka Itālijas iestādes atzina labvēlīgu attieksmi, kas Alitalia piešķirta satiksmes tiesību, laika nišu, apkalpošanas uz zemes un piekļuves lidostas iekārtām ziņā. Šāda diskriminācija turpinājās līdz 1998. gada janvārim.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

455    Piemērojot EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Komisija var atzīt restrukturizācijas atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu tikai tad, ja tam nav nelabvēlīgs iespaids uz tirdzniecības apstākļiem, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Komisijai līdz ar to bija šajā lietā jāpārbauda, vai šis nosacījums bija izpildīts, vēl jo vairāk tādēļ, ka ieinteresētās personas, kas bija iesniegušas apsvērumus formālajā izmeklēšanā pirms 1997. gada lēmuma, kas tika atkārtoti, pieņemot apstrīdēto lēmumu, bija skaidri lūgušas izbeigt diskrimināciju, no kuras dažādos aspektos guva labumu Alitalia.

456    Kad Komisija veica pārbaudi 1997. gada lēmuma pieņemšanas ietvaros, konvencija Nr. 4372 neatbilda Kopienu tiesībām. 1997. gada 26. jūnija vēstulē, kas pievienota aizstāvības rakstam, Itālijas iestādes garantēja, ka tās “nekavējoties uzsāks un, vēlākais, līdz 1998. gada 31. decembrim pabeigs” šīs konvencijas “pārskatīšanas procesu”. Konvencijas Nr. 4372 “de facto revīzija”, kas paredz, ka konvencija ir piemērojama tikai tiktāl, ciktāl tā ir saderīga ar Kopienu tiesībām, nevar tikt uzskatīta par pietiekamu tiesību grozīšanai un tās piemērošanai.

457    Alitalia līdz ar to nebūtu jāapgalvo, ka jau no sākuma konvencija Nr. 4372 atbilda Kopienu tiesībām, ne arī, ka 1997. gada lēmuma pieņemšanas laikā šim mērķim paredzētā pārskatīšana bija pabeigta. Nosacījums Nr. 4 līdz ar to bija vajadzīgs, lai atbalsts negrozītu tirdzniecības nosacījumus un būtu saderīgs ar kopējo tirgu. Šis nosacījums vēlāk tika pamatots un Alitalia, kura bija cieši iesaistīta procesā, kura rezultātā tika pieņemts 1997. gada lēmums, formālajā izmeklēšanā, kas atkārtota attiecībā uz apstrīdēto lēmumu, nevarētu apgalvot, ka pamatojums tai nebija zināms.

458    Attiecībā uz Itālijas transporta ministra 1998. gada 6. februāra vēstuli Komisijai, kas atkārtota Komisijas 1998. gada 18. septembra paziņojumā par Alitalia restrukturizācijas atbalsta otro daļu, ko Komisija apstiprināja 1997. gada 15. jūlijā (OV C 290, 3. lpp.), Komisija uz to nevar atsaukties, jo tā bija pēc 1997. gada lēmuma pieņemšanas un līdz ar to nevar tikt ņemta vērā, lai novērtētu šī nosacījuma pamatotību šajā datumā. Tas pats attiecas uz faktu, ko apgalvoja Komisija, ka šāda labvēlīga attieksme turpinājās līdz tās noregulējumam tehnisko sanāksmju laikā 1999. gada jūlijā un augustā.

459    Attiecībā uz argumentu, saskaņā ar kuru Komisijas lēmums, kas pieņemts, pamatojoties uz EKL 87. un 88. pantu, nevar ietekmēt satiksmes tiesību piešķiršanu no trešām valstīm, kas ir ārpus EEZ, ir jākonstatē, ka šāda pieņēmuma attiecīgajā nosacījumā, kas tostarp attiecas uz “satiksmes tiesību piešķiršanu (tajā skaitā uz trešām valstīm ārpus [EEZ]”, nav.

460    Attiecībā uz satiksmi uz trešām valstīm ir jāuzsver, ka lidsabiedrības konkurē arī līnijās uz valstīm ārpus EEZ (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 56. punktā minēto spriedumu lietā British Airways u.c./Komisija, 273. punkts).

461    Turklāt ir jānorāda, ka tas attiecas uz Itālijas iestādēm, ka nosacījums Nr. 4 nosaka nedot priekšroku Alitalia, it īpaši satiksmes tiesību piešķiršanas jautājumā. Komisija līdz ar to tieši neiejaucas šajā piešķiršanā. Tādējādi iebildums, ka Komisijai šajā sakarā nebija kompetences, ir bezjēdzīgs.

462    Līdz ar to Alitalia iebildumi attiecībā uz nosacījumu Nr. 4 ir jānoraida.

 Nosacījums Nr. 5: kapacitātes ierobežošana

–       Lietas dalībnieku argumenti

463    Alitalia uzsver, ka nosacījums Nr. 5 nosaka divkāršu nosacījumu tās izmantoto lidmašīnu piedāvātajai kapacitātei, proti, pieejamo sēdvietu ierobežojums un ikgadējā piedāvāto sēdvietu–kilometru skaita pieauguma ierobežojums. Šis nosacījums esot nesamērīgs, diskriminējošs un ir pretrunā nosacījumam Nr. 1, saskaņā ar kuru Alitalia ir jābauda neatkarīga pārvaldība, lai varētu labāk gūt labumu no tirgus attīstības iespējām. Tas to paralizē, kavējot darboties ar tirgū vajadzīgo fleksibilitāti. Nosakot nosacījumus, Komisija nepareizi novērtēja Alitalia individuālo situāciju, kā arī ekonomisko kontekstu, kādā tā darbojas. Komisija turklāt pamato sabiedrībai uzlikto ierobežojumu ar pilnībā formālu pamatojumu, kurš balstīts uz paziņojuma par aviāciju 38. punkta 4) apakšpunktu.

464    Attiecībā uz nosacījuma Nr. 5 a) punktu Alitalia turklāt norāda, ka izmantotais parametrs, proti, pieejamo sēdvietu skaita ierobežojums, ir it īpaši traucējošs, it īpaši salīdzinājumā ar Air France lēmumā uzlikto, kur Komisijai pietika ar maksimuma noteikšanu atbilstoši floti veidojošo lidmašīnu skaitam. Tas būtu vēl jo patiesāk, ka ierobežojums attiecas uz visas Alitalia grupas lidmašīnām. Turklāt attiecīgais ierobežojums attiecas arī uz valstīm ārpus EEZ un novirzās no paziņojuma par aviāciju.

465    Attiecībā uz nosacījuma Nr. 5 b) punktu, kas ierobežo sēdvietu–kilometru ikgadējo pieaugumu, Alitalia uzsver, ka tas acīmredzami ir aprēķināts saskaņā ar Air France lēmuma nosacījumu Nr. 8. Šis nosacījums esot pilnībā nepamatots un diskriminējošs, ciktāl to piemērotu ekonomiski veselam uzņēmumam. Šim nosacījumam ir daudz ierobežojošāks saturs nekā Air France gadījumā, jo tas attiecas uz Alitalia kopumā, kamēr Air France lēmumā bija nodalīts Air France, Air Charter un Air Inter. Alitalia smagi skarošais ierobežojums attiecas arī uz satiksmi valstī un ievieš papildu stīvumu. Turklāt Alitalia pieauguma ierobežojuma likme tika paņemta no Air France lēmuma bez paskaidrojuma. Visbeidzot, Komisija vēl pazemināja 1997. gada lēmumā noteikto maksimumu 1999. un 2000. gadam.

466    Komisija uzsver, ka kapacitātes ierobežojums un aizliegums piedāvāt viszemākos tarifus (price leadership aizliegums) “ir vienas medaļas divas puses”. Kā uzskata Alitalia, cena un daudzums ir divi galvenie mainīgie, uz kuriem uzņēmumi parasti balstās, lai definētu industriālo un komerciālo stratēģiju. Attiecībā uz vienu vai otru var iegūt atšķirīgas sekas, tiecoties uz vienu un to pašu piedāvājuma ierobežojuma mērķi. Līdz ar to šie divi mainīgie lielumi ir vienošanās jautājums un Alitalia gadījumā bija garu sarunu priekšmets, kas norisinājās ar pilnīgu un galīgu Alitalia pārstāvju dalību. Līdz ar to šie nosacījumi ir Komisijas veikta pamatīga, sarežģīta un rūpīga tirgus novērtējuma rezultāts, ievērojot sacīkšu principu, un ar ārējo konsultantu palīdzību. Komisija atgādina, ka līdzīgā gadījumā Pirmās instances tiesa varētu sodīt tikai par acīmredzamu kļūdu vērtējumā, novērtējot faktus un Līguma piemērošanu.

467    Attiecībā uz kapacitātes ierobežojuma jēgu – Komisija apgalvo, ka paziņojuma par aviāciju 38. punkta 3) un 4) apakšpunkts ļauj uzņēmumam atgūt savu dzīvotspēju.

468    Alitalia iebildums par diskrimināciju, kas vērsta pret to salīdzinājumā ar Air France pieejamām sēdvietām, ierobežojuma ziņā, kā tā uzskata, esot kļūdas rezultāts, jo Air France lēmums noteica ierobežojumus gan sēdvietām–kilometriem, gan atļauto lidojumu skaitam.

469    Iebildums saistībā ar apgalvoto aizliegumu veidot komerciālas apvienības ir nesvarīgs, tā kā Alitalia ir atļauts veidot apvienības uz nosacījuma Nr. 5 bāzes.

470    Attiecībā uz Alitalia argumentiem par ikgadējā piedāvāto sēdvietu–kilometru ikgadējā pieauguma likmes ierobežojumiem – Komisija uzskata, ka tajos neņem vērā pienākumu, kas ir Alitalia, piedāvāt Kopienas kompensāciju. Atšķirības saistībā ar Air France noteiktajiem nosacījumiem 1994. gadā ir izskaidrojamas ar jauniem apstākļiem – kas radušies starplaikā –, tādiem, kādi norādīti paziņojumā par aviāciju. Pēc izmaiņām, kas radušās tirgū, abu sabiedrību situācija nav vairs pilnībā salīdzināma.

471    Komisija turklāt uzskata, ka, lai gan attiecīgās sabiedrības kapacitātes un piedāvājuma pieaugumam nebūtu jābūt lielākam par tirgu pieaugumu, tam būtu noteikti jābūt zemākam vai, lielākais, vienādam ar šo likmi, kādēļ Alitalia arguments par paziņojuma par aviāciju 38. punkta 4) apakšpunkta neievērošanu nav saprotams. Nosakot likmi 2,7 % apmērā ar dažādiem iespējamiem pielāgojumiem, Komisija tikai ievēroja iepriekš minēto noteikumu.

472    Visbeidzot attiecībā uz nošķiršanu, kas Air France lēmumā veikta starp Air France un Air Inter, nepiemērojot pēdējai minētai pieauguma ierobežojumu, kas noteikts Air France, Komisija atgādina, ka tā bija veikusi vajadzīgos pasākumus, lai Air Inter negūtu labumu no atļautā atbalsta, un ka it īpaši šajā sakarā celtos iebildumus Pirmās instances tiesa precīzi noraidīja iepriekš šī sprieduma 56. punktā minētajā spriedumā lietā British Airways u.c./Komisija.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

473    Pirmkārt, ir jākonstatē, ka nosacījums Nr. 5, kas ierobežo Alitalia piedāvājuma kapacitāti, nav pretrunā nosacījumam Nr. 1. Pēdējais minētais nosacījums paredz, ka Itālijas iestādēm ir jāuzsāk “normāla akcionāra uzvedība pret Alitalia, ļaujot tai tikt pārvaldītai tikai saskaņā ar komercprincipiem, un iesaistīties tās pārvaldībā tikai ar Itālijas valsts kā akcionāra statusu saistītu iemeslu dēļ”. Nosacījums Nr. 1 attiecas uz Itālijas valsti, lai ierobežotu tās iejaukšanos Alitalia pārvaldībā. Tā primārais mērķis ir nodrošināt Itālijas valsts normālu akcionāra rīcību un nevis piešķirt Alitalia pārvaldības autonomiju, kā tā to apgalvo.

474    Katrā ziņā Alitalia nebūtu jāuzsver šajā sakarā pilnīga un galīga autonomija. Tas ir pretrunā EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktam un līdz ar to nosacījumam, ka restrukturizācijas atbalsts neiespaido nelabvēlīgi tirdzniecību, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm.

475    Saskaņā ar paziņojuma par aviāciju 38. punkta 4) apakšpunktu, tā kā “visi aviācijas nozarē piešķirtie atbalsti groza tirdzniecības nosacījumus dalībvalstu starpā”, ar valsts atbalstu finansēta programma var tikt uzskatīta par pretēju kopīgām interesēm tikai tad, ja tās “mērķis ir palielināt attiecīgās sabiedrības kapacitāti un piedāvājumu, kaitējot tās tiešajiem Eiropas konkurentiem”. Šis pats noteikums turklāt precizē, ka “katrā ziņā programmai nebūtu jānoved pie lidmašīnu skaita pieauguma vai attiecīgajos tirgos piedāvāto sēdvietu pieauguma, kas ir lielāks nekā šo tirgu pieaugums”.

476    Ir jāpiebilst, ka paziņojuma par aviāciju 38. punkta 3) apakšpunkts paredz, ka, “ja finansiālā dzīvotspēja vai tirgus situācija prasa kapacitātes samazināšanu, tas ir jāparedz programmā”.

477    Līguma noteikumi kopā ar noteikumiem, kurus uz šī pamata Komisija nosaka paziņojumā par aviāciju, līdz ar to atļauj Komisijai noteikt nosacījumus kapacitātes ziņā, lai nodrošinātu Alitalia rentabilitātes atjaunošanos un aizsargātu kopīgās intereses.

478    Attiecībā uz dažāda veida diskrimināciju, no kā ir cietusi Alitalia salīdzinājumā ar tostarp Air France, ir jāuzsver, ka, lai gan nevar tikt izslēgts, ka Komisija var salīdzināt Alitalia paredzētos restrukturizācijas pasākumus ar citu lidsabiedrību veiktajiem pasākumiem, nemazinās tas, ka uzņēmuma restrukturizācijai ir jābūt mērķētai uz tās būtiskajām problēmām un ka citu uzņēmumu pieredze atšķirīgos ekonomiskos un politiskos apstākļos citos laikposmos var būt bez nozīmes (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 56. punktā minēto spriedumu lietā British Airways/Komisija, 135. punkts).

479    Komisija pareizi norāda, ka Air France lēmuma konteksts un apstrīdētā lēmuma konteksts ir atšķirīgi tādējādi, ka Air France restrukturizācijas notika laikposmā no 1994. līdz 1996. gadam un Alitalia – no 1996. līdz 2000. gadam. Pēdējā ir pilnīgas tirgus liberalizācijas apstākļos un līdz ar to palielinātas konkurences apstākļos, kuros ir acīmredzama nepieciešamība pēc valsts atbalsta noteikumu stingrākas piemērošanas, kā tas ir uzsvērts arī paziņojumā par aviāciju. Šī apstākļu atšķirība ir pietiekama, lai apšaubītu vienai un otrai sabiedrībai noteikto nosacījumu salīdzinājuma neatbilstību.

480    Turklāt un katrā ziņā ir kļūdaini, ka Alitalia apgalvo, ka Air France lēmumā Komisija aprobežojas ar maksimuma paredzēšanu atbilstoši tās floti veidojošo lidmašīnu skaitam. No Air France lēmuma 1. panta 8., 11. un 12. punkta izriet, ka ar to uzliek ierobežojumus Air France un Air Charter gan sēdvietu–kilometru skaita ziņā, gan atļauto līniju ziņā.

481    Turklāt minētajā lietā viss atbalsts bija tikai Air France un tās meitas sabiedrībām, izņemot Air Inter (skat. Air France lēmuma 1. panta 1. punktu). Šo sistēmu atzina Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 56. punktā minētajā spriedumā lietā British Airways u.c./Komisija. Alitalia līdz ar to nebūtu jāizdara secinājumi no fakta, ka Air France lēmumā noteiktie nosacījumi neattiecas uz Air Inter.

482    Turklāt ir jānorāda uz Alitalia argumentācijas par tās gadījuma salīdzināšanu ar Air France pretrunīgo raksturu. Tā vairākkārt norāda uz faktu, ka tās situācija ir salīdzināma ar Air France situāciju tādējādi, ka būtu bijis jāpiemēro tie paši nosacījumi un nevis stingrāks nosacījums, piemēram, kā pieejamo sēdvietu skaita ierobežošana (nosacījuma Nr. 5 a) punkts). Bet attiecībā uz sēdvietu–kilometru skaita ikgadējā pieauguma likmi (nosacījuma Nr. 5 b) punkts) tā, gluži pretēji, uzsver, ka Komisija kļūdaini attiecībā uz to piemēroja to pašu ierobežojumu ko Air France, lai gan tās situācija nav salīdzināma.

483    Attiecībā uz pieauguma likmi 2,7 % apmērā, kas uzlikta nosacījumā Nr. 5, ir jākonstatē, ka, pirmkārt, paziņojums par aviāciju aprobežojas ar augstākā ierobežojuma noteikšanu lidmašīnu skaita un attiecīgajos tirgos piedāvāto sēdvietu pieaugumam attiecībā pret šo tirgu pieaugumu (skat. šī sprieduma 475. punktu). Likme, kas ir zemāka par attiecīgo tirgu pieaugumu, līdz ar to nav pretrunā paziņojumam par aviāciju.

484    Otrkārt, šī 2,7 % likme saskaņā ar apstrīdētā lēmuma vārdiem attiecas “uz katram kalendārajam gadam piedāvāto sēdvietu–kilometru skaita pieaugumu” un “[EEZ] iekšienē, izņemot Itāliju” un “Itālijas iekšienē”. Līdz ar to runa ir tikai par vienu Alitalia vispārējās situācijas parametru citu parametru starpā un pieaugumu. Skaitļi, ko Alitalia iesniegusi, atbildot uz Pirmās instances tiesas uzdoto jautājumu, vispārīgi attiecas uz “Alitalia pieauguma likmi”, [to] neprecizējot. Turklāt iesniegtajā tabulā esošie dati attiecas uz starptautisko tīklu un nevis uz EEZ.

485    Alitalia līdz ar to nav pierādījusi šīs nosacījumā Nr. 5 esošās likmes, kura turklāt var augt, nesamērīgumu.

486    Turklāt ir jāpiebilst, ka katrā ziņā Komisijas noteiktie parametri – tādi kā pieejamo sēdvietu skaits un nepārsniedzamo piedāvāto sēdvietu–kilometru ikgadējā pieauguma likme izriet no sarežģīta ekonomiskā vērtējuma. Komisijai līdz ar to šajā sakarā ir plaša rīcības brīvība.

487    Alitalia nav pierādījusi nevienu acīmredzamu Komisijas kļūdu tās situācijas un tās konteksta vērtējumā.

488    Konkrētāk, Alitalia nevarēja uzsvērt, ka nosacījuma Nr. 5 b) punkts ir nepamatots un diskriminējošs, ciktāl tas tiek piemērots ekonomiski veselam uzņēmumam. Situāciju, kas Komisijai bija jāņem vērā, pieņemot apstrīdēto lēmumu, proti, to, kas bija 1997. gada lēmuma pieņemšanas laikā un kas ir aprakstīta tostarp iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I (5.–7. punkts), raksturo drīzāk neiespējamība atrast rentabilitātes ceļu, parāds, kas rada būtiskus finansiālus izdevumus un ievērojamus zaudējumus.

489    Kļūda ir arī tā, ka Alitalia atsaucas uz apgalvotu aizliegumu veidot komercapvienības, kas izriet no nosacījuma Nr. 5. Nosacījumā Nr. 1 apstrīdētais lēmums atsaucas uz Itālijas iestāžu apņemšanos iesniegt ziņojumu ar “Alitalia parakstītajām komerciālas un operatīvās sadarbības vienošanās iepriekšējos gados” aprakstu (nosacījums Nr. 10). Otrkārt, ir skaidra atsauce uz Alitalia “vai citu pārvadātāju” izmantoto lidmašīnu piedāvāto kapacitāti “tādā formā, kas ietver komercrisku Alitalia” (wet‑leasing, block‑space, joint venture u.c. līgumi.). Šādu līgumu noslēgšanas risks nevar tikt pilnībā izslēgts.

490    Turklāt attiecībā uz argumentu, ka paredzētais nosacījums attiecas uz valstīm ārpus EEZ, ir jāatgādina, ka šis nosacījums attiecas uz pieejamo sēdvietu skaitu, ko Alitalia flote nevar pārsniegt, kā arī uz piedāvāto sēdvietu–kilometru pieauguma ierobežojumu “[EEZ] iekšienē, izņemot Itāliju” un “Itālijas iekšienē”.

491    Turklāt, pieņemot, ka maksimuma kritums 1999. un 2000. gadam būtu pierādīts, tam nav nozīmes, jo tas notika pēc vērā ņemamajiem faktiem.

492    Visbeidzot attiecībā uz nosacījuma Nr. 5 pamatojumu – tas izriet no apstrīdētā lēmuma un 1997. gada lēmuma, uz ko atsaucas apstrīdētais lēmums, un ļauj saprast iemeslus, kas lika Komisijai to piemērot (skat. šī sprieduma 74. punktu).

493    Līdz ar to neviens no iebildumiem saistībā ar nosacījumu Nr. 5 nevar tikt atbalstīts.

 Nosacījums Nr. 6: analītiska grāmatvedība

–       Lietas dalībnieku argumenti

494    Alitalia uzsver, ka nosacījums Nr. 6, kas liek tai veikt analītisku grāmatvedību katrai no tās izmantotajiem savienojumiem, ir pārmērīgs un nepamatots.

495    Šis nosacījums ietver Alitalia grāmatvedības struktūras reorganizāciju pilnībā, visai sarežģītas un būtiskas administratīvās izmaksas ietveroša darbība. Tā būtu pārmērība, jo 1997. gada lēmums jau paredzēja, ka Alitalia jāatstāj ievērojams skaits savienojumu. Turklāt savienojumu rentabilitāti nevar novērtēt, atsaucoties tikai uz vienu savienojumu, bet ir jāanalizē sabiedrības vispārējā tīkla kontekstā.

496    Nosacījums Nr. 6 esot pretrunā lidsabiedrību ievērotajai praksei to grāmatvedību pārvaldīt “saskaņā ar network analysis principu”, tā teikt, aplūkojot visus dažādos izmantotos savienojumus kopumā. Turklāt neviens no Komisijas lēmumiem par valsts atbalstu aviācijas nozarē neparedz šādu nosacījumu. Šāds nosacījums arī bez pamata atkāptos no lidsabiedrību un Komisijas prakses.

497    Alitalia arī apgalvo, ka Komisijai nebija kompetences noteikt šādu nosacījumu, tā kā tā piemērošanas neaprobežojas tikai ar EEZ iekšējām līnijām.

498    Visbeidzot, Alitalia izklāsta, ka nav iespējams pamatot nosacījumu Nr. 6, pamatojoties uz nosacījumu Nr. 10 (plāna pareiza izpilde, ko apliecina ikgadējie ziņojumi). Tā apgalvo, ka būtu pilnībā izpildījusi nosacījumā Nr. 10 paredzēto pienākumu, iesniedzot datus par visām tās izmantotajām līnijām. Katrā gadījumā nav pamatoti tai uzlikt šādu nastu ar vienu vienīgu mērķi atvieglot Komisijas konsultantu uzdevumus.

499    Komisija iebilst, ka analītiskās grāmatvedības ieviešanu diktē pārskatāmības princips un prasība par plāna izpildes dažādo fāžu kontrolējamo raksturu. Šī metode ļauj konkrēti īsos termiņos pārbaudīt katras līnijas, tajā skaitā līniju ārpus EEZ, rentabilitātes attīstību, kas ietekmē sabiedrības rentabilitāti. Šis nosacījums izrietētu vai būtu priekšnosacījums tam, ka Alitalia pienācīgi pilda nosacījumu Nr. 10, ko tā neapstrīd.

500    Komisija norāda, ka nosacījums Nr. 6 nav citos lēmumos, jo attiecīgajām sabiedrībām nebija Alitalia līdzīgas problēmas.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

501    Nosacījums Nr. 6 uzliek Itālijas iestādēm pienākumu “nodrošināt, ka Alitalia ir analītiska grāmatvedība, kas ļauj ātri noteikt katram savienojumam noteiktu rentabilitātes rādītāju – tādu kā attiecība starp kopējiem ieņēmumiem un kopējām izmaksām (kopējās izmaksas vienādas ar mainīgo izmaksu un fiksēto izmaksu summu)”.

502    Vispirms ir jānorāda, ka, pretēji tam, ko ļauj uzskatīt Alitalia, nosacījums Nr. 6, pienācīgi izsakoties, neliek tai veikt analītisko grāmatvedību par katru savienojumu, bet tikai veikt grāmatvedību, kas ļauj ātri noteikt rentabilitātes rādītāju katram savienojumam, kas nav viens un tas pats. Līdz ar to Alitalia argumentācija ir pamatota uz attiecīgā nosacījuma izkropļotu interpretāciju.

503    Attiecībā uz šo nosacījumu ir jāatgādina, ka, piemērojot EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, Komisija var atzīt par saderīgiem ar kopējo tirgu tikai tos restrukturizācijas atbalstus, kas neiespaido tirdzniecību, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Līdz ar to tā varēja pārbaudīt attiecīgo pasākumu ietekmi uz tirdzniecību. Paziņojums par aviāciju turklāt 38. punkta 8) apakšpunktā paredz, ka “visi šie atbalsti ir jāstrukturē pārredzamā un kontrolējamā veidā”. Pienākums veikt analītisku grāmatvedību ietilpst tajā. Šī grāmatvedība ir viens no līdzekļiem, kam jāļauj Komisijai pārbaudīt, “kādā veidā restrukturizācijas programma, kas finansēta no valsts atbalsta, patiesībā tiek īstenota” (paziņojuma par aviāciju 40. punkts).

504    Attiecībā uz citiem Alitalia formulētajiem iebildumiem par nosacījumu Nr. 6, pirmkārt, analītiskas grāmatvedības veikšana, kas ļauj katram savienojumam noteikt rentabilitātes rādītāju, nebūtu jāuzskata par pretēju uzņēmuma rentabilitātes analīzes praksei, kas pamatota uz visiem dažādajiem izmantotajiem savienojumiem. Tie viens otru neizslēdz un var būt pamats vai papildinājums.

505    Tomēr, pat ja šis nosacījums uzliktu papildu nastu Alitalia, tas nebūtu jāuzskata par pārmērīgu, ņemot vērā vajadzību Komisijai spēt ātri pārbaudīt plāna patieso īstenošanu, tostarp pārējo daļu pārskaitīšanai, un vēl jo vairāk tādēļ, ka plāns pielāgotajā versijā paredz, kā to saka pati Alitalia, ka sabiedrība atstāj vērā ņemamu skaitu par nerentablām uzskatītu līniju un biežumu. Šī pasākuma ieviešana līdz ar to prasa grāmatvedību, kas parāda katra savienojuma rentabilitāti.

506    Šajā sakarā ir jākonstatē, ka nosacījumam Nr. 6 nav tas pats mērķis, kas ir nosacījumam Nr. 10. Pēdējā nosacījuma mērķis ir globāli kontrolēt restrukturizācijas plāna ieviešanu, uzņēmuma dzīvotspēju un uzlikto nosacījumu ievērošanu, kamēr nosacījuma Nr. 6 mērķis ir nodrošināt precīzu informāciju par katras līnijas rentabilitāti. Līdz ar to nebūtu jāuzskata, ka nosacījums Nr. 10 ļautu Komisijai ātri noteikt katras līnijas rentabilitātes rādītāju. Saskaņā ar paziņojuma par aviāciju 38. punkta 1) apakšpunktu, lai novērtētu programmu, Komisijai īpaša uzmanība jāpievērš tostarp “zaudējumus nesošu maršrutu slēgšanai”. Tas šķistu neiespējami, ja nebūtu precīza līdzekļa katra maršruta zaudējumus nesošā rakstura noteikšanai.

507    Otrkārt, fakts, ka pārējos Komisijas lēmumos šajā jautājumā nav paredzēts šāds nosacījums, nebūtu jāuzskata par diskriminējošu attiecībā pret Alitalia. Pirmkārt, ir mainījies vispārējais konteksts (skat. šī sprieduma 441., 447. un 479. punktu). Otrkārt, Alitalia praktizētā grāmatvedība varēja atšķirties no citu attiecīgo sabiedrību grāmatvedības tādējādi, ka tās gadījumā varēja būt nepieciešams paredzēt īpašu nosacījumu. No iepriekš šī sprieduma 56. punktā minētā sprieduma lietā British Airways u.c./Komisija (135. punkts) izriet, ka Komisijai nav pienākuma parādīt tos pašus apstākļus, kas bija pagātnē, bet tai ir jāņem vērā darījuma konteksts un uzņēmuma attiecīgā situācija.

508    Treškārt, ir kļūdaini, ka Alitalia apgalvo, ka Komisijai nav kompetences noteikt šādu nosacījumu, jo tā piemērošana nav ierobežota ar EEZ iekšējām līnijām. EEZ iekšienē reģistrētas sabiedrības tieši konkurē ar līnijām uz valstīm ārpus EEZ. Komisija līdz ar to pamatoti noteica pasākumu ar mērķi kontrolēt, ka Alitalia ievēro konkurenci attiecīgajās līnijās (skat. šī sprieduma 460. punktu).

509    Līdz ar to Alitalia iebildumi saistībā ar nosacījumu Nr. 6 ir jānoraida.

 Nosacījums Nr. 7: price leadership prakses aizliegums

–       Lietas dalībnieku argumenti

510    Alitalia apstrīd arī nosacījumu Nr. 7, saskaņā ar kuru tai ir jāatturas līdz 2000. gada 31. decembrim no zemāku tarifu piedāvāšanas nekā ir tās konkurentiem par tādu pašu piedāvājumu tās izmantotajos savienojumos.

511    Alitalia apgalvo, ka price leadership aizlieguma nav dokumentā, ko Komisija 1997. gada 14. maijā adresēja Itālijas iestādēm. No tā izriet, ka par šo nosacījumu netika diskutēts un ka tas ir tiesību uz aizstāvību pārkāpums.

512    Nosacījums Nr. 7 turklāt esot pārmērīgs un diskriminējošs salīdzinājumā ar Komisijas attieksmi pret citām lidsabiedrībām. Alitalia uzsver, ka Air France lēmumā Komisija ierobežoja šo price leadership aizliegumu tikai ar Air France izmantotajiem savienojumiem EEZ iekšienē, kamēr Alitalia gadījumā aizliegums attiecas uz visiem tās izmantotajiem savienojumiem, ieskaitot savienojumus ārpus EEZ. Turklāt uzliktais aizliegums Alitalia bija ilgāks nekā Air France. Šo bardzību attiecībā uz Alitalia vēl mazāk pamato tas, ka tā būtu daudz smagākā situācijā, nekā bija Air France.

513    Price leadership aizliegums ir kaitējošāks Alitalia nekā Air France, jo Alitalia gadījumā tā ir konkurence pilnībā atvērta tirgus, beznosacījumu satiksmes un cenu noteikšanos apstākļos.

514    Nosacījuma Nr. 7 diskriminējošais raksturs izriet arī no fakta, ka neviens price leadership aizliegums netika piemērots 1992. gada Iberia lēmumā, ne arī Aer Lingus lēmumā, un ka Olympic Airways lēmumā šis aizliegums tika aprobežots ar dažiem regulāriem savienojumiem starp Atēnām (Grieķija) un Stokholmu (Zviedrija) un Atēnām un Londonu.

515    Alitalia turklāt apšauba Komisijas kompetenci ieviest šādu pasākumu, ņemot vērā, ka rīcība, kura ir šī nosacījuma mērķis, neskar tieši Kopienu tirdzniecību. Šajā sakarā tā atsaucas uz paziņojumu par aviāciju.

516    Alitalia turklāt uzsver, ka nosacījums Nr. 7 ir nelikumīgs, ciktāl tā mērķis ir sodīt par rīcību, “ignorējot jebkādu to patiesās likumības konkrētu pārbaudi”. Alitalia saskata apliecinājumu savai tēzei, saskaņā ar kuru price leadership prakse ir jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi ar tādu pašu attieksmi, kādu Komisija pati ieņēma attiecībā uz to, ka Air France neievēroja vienu šādu aizliegumu.

517    Tiesas 1993. gada 15. jūnija spriedums lietā C‑225/91 Matra/Komisija (Recueil, I‑3203. lpp., 41. punkts) apliecinātu šī pamata pamatotību.

518    Visbeidzot Alitalia uzsver, ka nosacījums Nr. 7 ir pretrunā apstrīdētā lēmuma pamatā esošai loģikai. Šis aizliegums varētu radīt nopietnu apdraudējumu sabiedrības rentabilitātei. Konkrētāk, tas varētu kavēt Alitalia pienācīgā kārtā pārvarēt pieaugošo konkurenci valsts un starptautiskā līmenī, atvērt jaunus savienojumus un palaist jaunus piepilsētas transporta pakalpojumus noslogotas satiksmes savienojumos.

519    Kā uzskata Komisija, price leadership aizliegums tiecas izvairīties no tā, ka sabiedrība, kas gūst labumu no valsts līdzekļiem, iekaro tirgus daļas, kaitējot sabiedrībām konkurentēm, kam nav šādas iespējas. Šis aizliegums ir paredzēts, lai atjaunotu konkurences normas un dotu pienesumu paziņojumā par aviāciju paredzētās ražošanas kapacitātes samazināšanas mērķa sasniegšanai. Komisija atgādina, ka tā piemēroja šādu nosacījumu Olympic Airways lēmumā un Air France lēmumā.

520    Komisija piebilst, ka price leadership tika ilgi pārrunāts un Itālijas iestādes to ierosināja 1997. gada 26. jūnija vēstulē. Tās pat deva priekšroku plašākam price leadership aizliegumam nekā tikai ievērojamai kapacitātes samazināšanai. Turklāt tas bija Alitalia tiešs lūgums attiecināt aizliegumu uz lidojumiem visās līnijās tā vietā, lai ierobežotu tikai lidojumu skaitu. Itālijas iestāžu un Alitalia iesaistīšanās administratīvajā procesā izskaidro līdz ar to konstatēto atšķirību no Air France lēmuma. Turklāt price leadership aizlieguma nav 1992. gada 22. jūlija lēmumā, ar kuru atļauj restrukturizācijas atbalstu par labu sabiedrībai Iberia, ne arī Aer Lingus lēmumā, kas datēts ar 1993. gadu, jo tie tika pieņemti laikposmā pirms tirgu liberalizācijas. Olympic Airways lēmumā aizliegums skar vienīgi īpaši problemātiskās līnijas.

521    Attiecībā uz tās kompetenci uzlikt attiecīgo nosacījumu – Komisija apgalvo, ka saskaņā ar EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu tā ir kompetenta noteikt vajadzīgos nosacījumus, lai ļautu Alitalia atgūt tās ekonomiski finansiālo dzīvotspēju. Kompetence, kas tai izriet no šī noteikuma, ir neatkarīga no EKL 82. panta. Tā turklāt varētu no šī paša noteikuma saņemt kompetenci noteikt nosacījumus saistībā ar lidojumiem ārpus EEZ, ciktāl konkurence starp Kopienas sabiedrībām izpaužas ne tikai uz līnijām Kopienas iekšienē, bet arī uz aviolīnijām no un uz trešām valstīm. Turklāt no EKL 71. panta 1. punkta a) apakšpunkta un no 80. panta 2. punkta izriet, ka šie savienojumi nonāk kopējās transporta politikas piemērošanas jomā.

522    Visbeidzot, Komisija norāda, ka, sūdzoties par nespēju ar price leadership praksi piesaistīt jaunus klientus jaunās līnijās vai mudināt tos biežāk lidot ar lidmašīnu, Alitalia apgalvo, ka gūst labumu no atbalsta, lai sev rezervētu būtisku tirgus daļu, izņemot to no konkurences.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

523    Pirmkārt, attiecībā uz tiesību uz aizstāvību pārkāpumu, šī sprieduma 169.–172. punktā jau tika izklāstīts, ka administratīvo procesu valsts atbalsta jomā uzsāk tikai pret attiecīgo dalībvalsti, kura vienīgā bauda tiesības uz aizstāvību. Ieinteresētajām personām, kuru vidū ir atbalsta saņēmēji, primāri piešķirtā loma ir Komisijas informācijas avots. No tā izriet, ka ieinteresētajām personām, ne tuvu nevarot atsaukties uz tiesībām uz aizstāvību, kas atzītas personām, pret kurām uzsākta procedūra, ir vienīgi tiesības tikt pienācīgā kārtā pieaicinātām administratīvajā procesā, ņemot vērā lietas apstākļus. Alitalia līdz ar to nevar atsaukties uz savām tiesībām uz aizstāvību. Turklāt Alitalia bija cieši iesaistīta administratīvajā procesā pirms 1997. gada lēmuma pieņemšanas; procesā, kas netika atzīts par spēkā neesošu.

524    Otrkārt, Alitalia argumenti saistībā ar diskrimināciju, no kā tā cietusi salīdzinājumā ar citām lidsabiedrībām, par ko bijuši iepriekšējie Komisijas lēmumi, sadurās ar vispārējā konteksta, kādā šie lēmumi tika pieņemti, un attiecīgo sabiedrību attiecīgo situāciju nesalīdzināmību (skat. šī sprieduma 507. punktu). Ja Komisijai būtu pienākums pilnībā atkārtot tos pašus apstākļus visos tās lēmumos valsts atbalsta jomā gaisa transporta nozarē, tas būtu pretrunā Alitalia cildinātajai uzņēmumu rīcības vērtēšanai katrā gadījumā atsevišķi.

525    Turklāt Alitalia argumentācijā atkal ir (skat. šī sprieduma 482. punktu) pretruna. No vienas puses, jautājumā par attiecīgajiem savienojumiem un aizlieguma ilgumu tā lūdz tādu pašu attieksmi kā pret Air France – pieņemot, ka situācija ir salīdzināma. No otras puses, citos aspektos tā balstās uz atšķirīgu – un līdz ar to nesalīdzināmu kontekstu – tirgus liberalizāciju, kas starplaikā ir notikusi, vispārēji ļaujot sabiedrībām noteikt savus tarifus.

526    Ciktāl Alitalia atsaucas uz Alitalia gaisa transporta tirgus liberalizāciju, no paziņojuma par aviāciju skaidri izriet, ka Komisijai bija jābūt stingrākai valsts atbalstu atļaušanā un nosacījumu noteikšanā. Tā, piemēram, šī paziņojuma 41. punktā izklāstīts:

“Kopēja aviācijas tirgus iegūšana 1997. gada 1. aprīlī būtiski palielinās konkurenci kopējā tirgū. Šajos apstākļos Komisija var atļaut restrukturizācijas atbalstus tikai ārkārtas gadījumos un ar ļoti stingriem nosacījumiem.”

527    Treškārt, attiecībā uz Komisijas kompetenci uzlikt tādu nosacījumu kā nosacījums Nr. 7, tā balstās uz EKL 87. panta 3. punkta c) apakšpunktu, kas atļauj Komisijai atzīt valsts atbalstu par saderīgu ar kopējo tirgu tikai, ja tas neietekmē tirdzniecības apstākļus, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm. Kā Komisija to izklāsta paziņojuma par aviāciju 37. punkta otrajā daļā, “tieši saskaņā ar šo pēdējo minēto nosacījumu, kas jāinterpretē gaisa transporta kontekstā, Komisijai jānosaka normāli izpildāmie nosacījumi, lai varētu tikt piešķirta atkāpe”. Šajā sakarā Komisijai ir rīcības brīvība. Pat ja price leadership aizliegums nav skaidri redzams paziņojumā par aviāciju, tas acīmredzami dod ieguldījumu sasniegt mērķi, ka atbalsts neietekmē tirdzniecības apstākļus, kas būtu pretrunā kopīgām interesēm, atbilstoši Līgumam.

528    Ceturtkārt, lai gan ir tiesa, ka no Līguma vispārējās sistēmas izriet, ka EKL 87. un 88. pantā paredzētajai procedūrai nekad nebūtu jānoved pie īpašajiem Līguma noteikumiem pretēja rezultāta, nemainās tas, ka saskaņā ar EKL 81. un turpmākiem pantiem un EKL 87. un turpmākiem pantiem veiktās procedūras ir neatkarīgas procedūras, ko regulē īpašas normas (šajā sakarā skat. iepriekš šī sprieduma 517. punktā minēto spriedumu lietā Matra/Komisija, 41. un 44. punkts). Šī procedūra izriet nevis no EKL 82. panta, bet no 87. panta. Alitalia argumenti saistībā ar nepieciešamību sodīt pret konkurenci vērstu rīcību katrā gadījumā atsevišķi līdz ar to ir nebūtiski.

529    Piektkārt, kā jau tika izklāstīts šī sprieduma 460. punktā, Alitalia kļūdaini apgalvo, ka Komisijai nav kompetences uzlikt nosacījumu attiecībā uz savienojumiem ārpus EEZ. Šī nosacījuma piemērošana līdz ar to ir pamatota, jo Alitalia šajos lidojumos konkurē ar citām lidsabiedrībām Kopienas iekšienē.

530    Sestkārt, Alitalia arguments, ka nosacījums Nr. 7 ir pretrunā apstrīdētā lēmuma loģikai, tā kā tas var būtiski apdraudēt Alitalia rentabilitāti, nevar tikt atbalstīts. Piemērojot paziņojuma par aviāciju 38. punkta 1) un 2) apakšpunktu, mērķis ir sabiedrības dzīvotspējas atgriešanās. Pretēji tam, ko šķietami uzskata Alitalia, mērķis nav ļaut paplašināt, atvērt jaunus pakalpojumus maršrutos, kuros tās nebija, vai palaist jaunus piepilsētas transporta pakalpojumus noslogotas satiksmes savienojumos.

531    Attiecībā uz šī nosacījuma pamatojumu ir jāatsaucas uz šī sprieduma 74.–77. punktu. Apstrīdētajā lēmumā, tāpat kā 1997. gada lēmumā, Komisija tostarp atsaucas uz EKL 87. un 88. pantu un uz paziņojumu par aviāciju, kas liek Komisijai nodrošināt, ka atbalsta rezultātā sabiedrības grūtības netiek pārnestas uz tās konkurentiem. Šis pamatojums līdz ar to ļauj saprast iemeslus, kas lika Komisijai piemērot šo nosacījumu.

532    Tā kā šī pārbaude neparādīja jebkādu faktu, kas ietekmētu nosacījuma Nr. 7 spēkā esamību, pret to izteiktie iebildumi līdz ar to ir jānoraida.

 Nosacījums Nr. 8: dalības Malév atsavināšana

–       Lietas dalībnieku argumenti

533    Alitalia uzsver, ka apstrīdētā lēmuma nosacījums Nr. 8, saskaņā ar kuru tai ir pienākums atsavināt savu dalību Malév, nav pietiekami pamatots. Šis pienākums ir pretrunā 1997. gada lēmumā esošajiem apsvērumiem, saskaņā ar kuru Alitalia ir jāievēro tās darbības atkārtotas iecentrēšanas politika, lai koncentrētos uz tās pamatdarbībām un “neveicot ar tās pamatdarbību saistīto aktīvu cedēšanu, neapdraudot plāna izdošanos” (VIII punkts, astoņpadsmitā daļa). Alitalia apgalvo, ka tās dalība Malév ir aktīvs, kas būtiski saistīts ar tās centrālajām darbībām.

534    Šis nosacījums ir arī diskriminējošs tādējādi, ka Air France lēmumā Komisija lika Francijas sabiedrībai tikai atsavināt viesnīcu ķēdi Le Méridien, tā teikt, izbeigt nestratēģisku darbību.

535    Visbeidzot, nosacījumam Nr. 8 tiktu atņemts jebkāds tiesiskais pamatojums, ja restrukturizācijas plāna mērķis būtu ļaut atgriezties pie rentabilitātes un nevis sasniegt rentabilitāti, kas ir vienāda vai augstāka par privātajā sektorā esošo. Pat ja nebūtu šī nosacījuma, restrukturizācijas plāns būtu varējis sanēt lidsabiedrību tādējādi, lai tā saprātīgā termiņā varētu kļūt atkal dzīvotspējīga, tā teikt, parasti bez cita atbalsta piešķiršanas saskaņā ar paziņojuma par aviāciju 38. punkta 1) apakšpunktu.

536    Komisija iebilst, ka Alitalia dalības Malév atsavināšana tika pārrunāta un Alitalia tai piekrita administratīvā procesa laikā. Tā kā sinerģija starp Alitalia un Malév ir ļoti vāja, attiecīgā dalība tika uzskatīta par nestratēģisku aktīvu. Dalības atsavināšana izrādītos vajadzīga, lai konsolidētu restrukturizācijas plāna finanšu daļu. Komisija vēl norāda, ka Alitalia nesniedz iemeslus, kuru dēļ atsavināšana varētu radīt būtisku kaitējumu.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

537    Attiecībā uz apgalvoto nosacījuma Nr. 8 pretrunīgo raksturu ar atsevišķiem 1997. gada lēmumā esošajiem nosacījumiem ir jāuzsver, ka Alitalia min to daļēji. 1997. gada lēmumā Komisija neuzskatīja dalību Malév par Alitalia pamatdarbību. Šīs dalības pārdošana tika uzskatīta par Alitalia atkārtotas iecentrēšanās uz tās pamatdarbībām veicinātāju, kā to pierāda arī šādi fakti:

“[..] Sekojot lielākās daļas sabiedrību konkurenšu piemēram, kam bija jāpārvar gaisa transporta krīze [90.] gadu sākumā, Alitalia turklāt turpina tās darbību atkārtotas iecentrēšanās uz tās pamatdarbību politiku, proti, gaisa transportu. Tādējādi pēc daļu atsavināšanās “Societa Aeroporti di Roma” kapitālā, kas notika 1995. gadā, plāns tostarp paredzēja plānoto ēkas “Magliāna” [Magliana] pārdošanu, kā arī Alitalia dalības Alfa Romeo Avio, SISAM, Galileo rezervācijas informatizētā sistēmā, Mal[é]v un sešās reģionālās lidostās pārdošanu.

Uz šī pamata sagaidāmajiem ļoti pozitīvajiem rezultātiem līdz 2000. gadam bija vienlaikus jāapmierina nepieciešamība pēc darbības līdzekļiem, sabiedrības ilgtermiņa darbībai nepieciešamo ieguldījumu finansēšana un jāpiedāvā ilgtermiņa dzīvotspējas perspektīvas. Tiem bija arī jārada paļāvība ieguldītājos un jāatver ceļš apvienību ar citu sabiedrību attīstībai.

[..]

Centrējot savas darbības uz pamatdarbībām un atsaucot būtiskus ieguldījumus, Alitalia dod ieguldījumu finanšu vajadzību atmaksāšanā no pašas līdzekļiem.

[..]

Līdzekļi no atbalsta ir arī vajadzīgi, ciktāl Alitalia nespēj tos aizstāt ar pietiekamiem līdzekļiem no aktīvu atsavināšanas. Kā tas tika norādīts iepriekš, sabiedrība jau ir uzsākusi neieguldīšanas un pamatdarbību centrēšanas politiku. Tomēr šādi atbrīvotie līdzekļi, apmēram 600 miljardi [liru], kas var ļaut samazināt veicamo kapitāla palielinājuma summu, ir nesamērojami ar plānā prasīto finansējumu. Sabiedrība turklāt nevar veikt aktīvu atsavināšanu, neapdraudot plāna izdošanos.”

538    Malév pārdošanas mērķis līdz ar to saskaņā ar 1997. gada lēmumu bija samaksāt finanšu vajadzības un ļaut samazināt atbalsta summu. Pamatojums 1997. gada lēmumā, uz ko tieši atsaucas apstrīdētais lēmums, ļauj to saprast (skat. šī sprieduma 74.–77. punktu).

539    Turklāt Alitalia nenorāda nevienu tādu faktu, kas pierādītu, ka Komisija nevarēja uzskatīt, ka tās mazākuma dalība Malév (30 %) bija nestratēģisks aktīvs un ka šī aktīva pārdošana bija vajadzīga, lai ierobežotu kapitāla iepludinājumu, kā arī lai nodrošinātu atbalsta samērīgumu attiecībā pret no plāna izrietošajām vajadzībām. No tā izriet, ka nebūtu jāuzskata, ka Komisija šajā sakarā pieļāva acīmredzamu kļūdu vērtējumā.

540    Turklāt ne no apstrīdētā lēmuma, ne no Komisijas norādītajiem noteikumiem, ne no procesuālajiem dokumentiem šajā tiesvedībā neizriet, ka apstrīdētajā lēmumā uzlikto nosacījumu vienīgais mērķis bija restrukturizācijas plāna rentabilitātes uzlabošana.

541    Vispirms Komisija noteica, ka 1996. gada 29. jūlijā paziņotais sabiedrības restrukturizācijas plāns bija nepietiekams, lai pieņemtu pozitīvu lēmumu. Pēc tam Alitalia informēja Komisiju par savu vēlmi mainīt šo plānu. Pēc izmaiņu pārbaudes Komisija otrreiz ar 1997. gada 18. aprīļa vēstuli norādīja Itālijas iestādēm, ka šajā lietā tā nespēja pieņemt pozitīvu lēmumu, balstoties uz tirgus ekonomikas privāta ieguldītāja kritēriju, tādēļ, ka vienlaikus ir grūtības, kas raksturīgas IRI atmaksājamo maksātnespējas izmaksu ņemšanai vērā, Alitalia maksātnespējas gadījumā un sakarā ar plānā vēl esošo komercrisku nozīmi. Sākās trešais posms, kurā notika tikšanās starp Itālijas iestādēm un Komisiju. Šīs tikšanās ļāva definēt papildu uzlabojumus plāna atsevišķos punktos, proti, izmaksu samazināšanas procesa paātrināšanu, kapitāla pieauguma samazināšanu un Alitalia piederošo daļu Ungārijas sabiedrībā Malév, kā arī vēl sešās reģionālās lidostās atsavināšanu.

542    No tā izriet, ka plāns sākotnēji neatbilda nosacījumiem, lai varētu tikt uzskatīts par saderīgu ar kopējo tirgu. Alitalia turēto daļu Malév atsavināšana bija viens no uzlabojumiem, kas ļāva Komisijai pēc konsultācijām ar tās konsultantiem uzskatīt, ka šis plāns bija reāls un ļāva sapratīgā termiņā Alitalia atgūt rentabilitāti. Šī atsavināšana līdz ar to bija nosacījums sine qua non atbalsta atzīšanai par saderīgu ar kopējo tirgu.

543    Alitalia līdz ar to nebūtu jāapgalvo, ka nosacījuma Nr. 8 mērķis nav uzlabot plāna rentabilitāti un ka, tam neesot, plāns varēja atveseļot sabiedrību tādējādi, lai saprātīgā termiņā sabiedrība atkal kļūtu dzīvotspējīga. Alitalia katrā ziņā to nav pierādījusi.

544    Līdz ar to neviens no iebildumiem, kas izteikts par nosacījumu Nr. 8, nav pamatots.

 Netieši izteiktais nosacījums: sagaidāmās priekšlaicīgās pensionēšanās izmaksu uzņemšanās

–       Lietas dalībnieku argumenti

545    Alitalia izklāsta, ka sākotnējā plāna versija paredzēja 700 darbinieku agrāku pensionēšanos. Pēc lūgumiem par paskaidrojumiem no Komisijas, kura uzskatīja, ka šī pasākuma izmaksas jau pašas atbilst valsts atbalstam, Itālijas iestādes precizēja, ka tā nav, ne tikai tāpēc, ka šis bija vispārējas piemērošanas pasākums, bet arī tāpēc, ka tā saņēmējs būtu nevis uzņēmums, bet tā darbinieki. Draudot uzsākt procedūru ad hoc, Komisija tomēr piespieda Itālijas iestādes priekšlaicīgas pensionēšanas izmaksas pilnībā noteikt kā Alitalia atbildību.

546    Konfrontēta ar nespēju pieņemt pozitīvu Komisijas lēmumu, ja tā neuzņemās priekšlaicīgas pensionēšanas izmaksas, Alitalia norādīja, ka tā uzņemsies šo nastu ar nosacījumu, ka Komisija atzīst, ka darījums atbilda privāta ieguldītāja kritērijam.

547    Alitalia uzsver, ka prasībā lietā T‑296/97 tā bija pārmetusi Komisijai, ka tā bija pasliktinājusi iekšējā ražīguma aprēķina rezultātu, ņemot vērā šī pasākuma izmaksas un uzliekot tam šādu iepriekšēju nosacījumu, neradot pozitīvas sekas sabiedrībai. Iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I Pirmās instances tiesa spriež tikai par iebildumu par iekšējās likmes aprēķinu, nevis par Komisijas rīcību.

548    Pamatojoties uz šiem konstatējumiem, Alitalia izsaka divus iebildumus par apstrīdēto lēmumu. Pirmkārt, Komisijai nebūtu jāuzdod jautājums 2001. gadā par iespēju saglabāt nostāju, ko tā pieņēma 1997. gadā. Par šo jautājumu nebija nekādu debašu saskaņā ar sacīkstes principu, lai gan scenārijs bija mainījies. Kā uzskata Alitalia, ja Komisijai bija šaubas tajā laikā par sistēmas saderīgumu ar kopējo tirgu, šobrīd tai tās bija vai nu jāizbeidz, vai jāapstiprina, uzsākot procedūru.

549    Otrkārt, apstrīdētajā lēmumā Komisija nepamatoti sasaistīja IRI ieguldījumu Alitalia ar nosacījumu, ka tā apņemas samaksāt 700 tās darbinieku priekšlaicīgas pensionēšanās izmaksas; nosacījums, kas ir nelikumīgs, jo ir pamatots uz kļūdainu atbilstošā Itālijas tiesiskā regulējuma izpratni, uz virspusēju priekšlaicīgās pensionēšanās sistēmas analīzi, uz Līguma principu diskriminējošu piemērošanu attiecībā pret Alitalia un uz Komisijas nepienācīgu savu pilnvaru izmantošanu, piespiežot Alitalia pakļauties Komisijas vēlmei un veikt maksājumu pirms 1997. gada lēmuma.

550    Komisija konstatē, ka Alitalia cenšas atkal uzsākt diskusiju, ko Pirmās instances tiesa atrisināja jau iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I. Tā norāda, ka nav apstrīdams, ka sabiedrībai jāuzņemas attiecīgās izmaksas, tā kā tās vispirms ir piedēvējamas Itālijas iestādēm, kas acīmredzami vēlējās, ka Komisija vairs neizskata detalizētāk priekšlaicīgas pensionēšanās sistēmu saistībā ar valsts atbalstu. Tā piebilst, ka tā nebūtu varējusi uzsākt procedūru saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu, ja tai būtu bijušas nopietnas bažas par attiecīgās sistēmas raksturu, un tas ir ārpus jebkādas piespiešanas.

–       Pirmās instances tiesas vērtējums

551    Pirmās instances tiesa iepriekš šī sprieduma 8. punktā minētajā spriedumā lietā Alitalia I nosprieda (152.–156. punkts):

“Otrkārt, prasītāja uzsver, ka Komisija to patvaļīgi piespieda uzņemties izmaksas, kas saskaņā ar 1996. gada 23. oktobra dekrētlikumu Nr. 546 (tagad 1996. gada 20. decembra likums Nr. 640) piekrīt valstij, par 700 tās darbinieku priekšlaicīgu pensionēšanos, kas saskaņā ar Komisijas konsultantu aprēķiniem par vismaz diviem punktiem samazina IRI ieguldījuma rentabilitātes likmi.

Tomēr, kā to pareizi uzsver Komisija, prasītāja pirms [1997. gada] lēmuma pieņemšanas neatsaucami uzņēmās 700 darbinieku priekšlaicīgas pensionēšanās izmaksu nastu [..]. Šī iemesla dēļ juridiskajā vērtējumā un [1997. gada] lēmuma rezolutīvajā daļā nav norādes uz prasītājas lēmumu samaksāt šīs izmaksas. Komisija [1997. gada] lēmumā to norāda tikai sadaļā “Fakti”.

Pat ja sākotnēji prasītāja uzņēmās saistības ar nosacījumu, ka galīgajā lēmumā atzīst, ka rekapitalizācija ir ieguldījums, kas atbilst privāta ieguldītāja kritērijam, tomēr ir jākonstatē, ka, nosakot sekvestru 1997. gada jūlijā, šī apņemšanās kļuva neatsaucama [..]. Līdz ar to Komisijai bija jāpārbauda, vai ieguldījums atbilda privāta ieguldītāja kritērijam, ņemot vērā šo jauno situāciju.

Visbeidzot, prasītāja varēja administratīvajā procesā pretoties apgalvotajam Komisijas spiedienam uzņemties attiecīgās saistības vai, alternatīvi, tā varēja kā attiecībā uz citiem “nosacījumiem” izvairīties no neatsaucamas vienpusējas apņemšanās. Ja prasītāja būtu šādi rīkojusies administratīvajā procesā, Komisija varēja ieņemt nostāju par 700 darbinieku priekšlaicīgu pensionēšanos [1997. gada] lēmumā vai kādā citā lēmumā, kura likumību varētu novērtēt Pirmās instances tiesa.

No tā izriet, ka prasītājas arguments par apgalvoto kļūdaino iekšējās likmes aprēķinu tā fakta dēļ, ka Komisija to piespieda uzņemties 700 tās darbinieku priekšlaicīgas pensionēšanās izmaksas, ir jānoraida.”

552    No tā izriet, ka Pirmās instances tiesa ne tikai sprieda par iekšējās likmes kļūdaino aprēķinu sakarā ar priekšlaicīgas pensionēšanās izmaksu ņemšanu vērā, bet arī par apgalvoto spiedienu no Komisijas puses uzņemties attiecīgās saistības. Pirmās instances tiesa uzskatīja, ka Alitalia varēja tam pretoties vai varēja arī izvairīties no vienpusējas “neatsaucamas” apņemšanās. Arguments par piespiešanu līdz ar to tika noraidīts un šajā tiesvedībā nav jāizskata.

553    Ir arī kļūdaini, ka Alitalia norāda uz nepieciešamību Komisijai vēlreiz pārbaudīt 2001. gadā nostāju, ko tā ieņēma 1997. gadā. Lai pieņemtu jaunu lēmumu pēc tam, kad Pirmās instances tiesa atcēla 1997. gada lēmumu, Komisijai bija jāpārceļas 1997. gada lēmuma kontekstā un jānovērtē paziņotais plāns, ņemot vērā faktus, kas tai bija tajā laikā (skat. šī sprieduma 137. punktu).

554    Visbeidzot, ir jāuzsver, ka procedūras uzsākšana saskaņā ar EKL 88. panta 2. punktu ir pakārtota stingrām normām. Tā kā Alitalia uzņēmās neatsaucamas saistības segt priekšlaicīgas pensionēšanās izmaksas, Komisija vairs nevarēja uzsākt procedūru pret Itālijas Republiku, lai pārbaudītu šo priekšlaicīgās pensionēšanās sistēmu saistībā ar valsts atbalstu.

555    Līdz ar to ir jānoraida Alitalia iebildumi saistībā ar šo netieši izteikto nosacījumu attiecībā uz priekšlaicīgu pensionēšanos.

556    Tā kā neviens no Alitalia izteiktajiem iebildumiem par nelikumīgajiem nosacījumiem netika pieņemts, piektais pamats līdz ar to ir jānoraida.

557    No tā izriet, ka gan pirmais, gan otrais prasījums ir jānoraida.

558    Ņemot vērā visu iepriekš minēto, prasība ir pilnībā jānoraida.

559    Nav jāapmierina Alitalia lūgums par izmeklēšanas pasākumiem. Pirmkārt, Komisija aizstāvības raksta pielikumā ir pievienojusi tās konsultantu 2001. gada 1. jūnija ziņojumu. Otrkārt, dažādi apgalvotie aprēķina un vērtējuma fakti izriet no lietas materiāliem, tostarp no Alitalia prasības pieteikuma pielikumiem.

 Par tiesāšanās izdevumiem

560    Atbilstoši Reglamenta 87. panta 2. punktam lietas dalībniekam, kuram spriedums ir nelabvēlīgs, piespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus, ja to ir prasījis lietas dalībnieks, kuram spriedums ir labvēlīgs. Tā kā Alitalia spriedums ir nelabvēlīgs, tai jāpiespriež atlīdzināt tiesāšanās izdevumus saskaņā ar Komisijas prasījumiem.

Ar šādu pamatojumu

PIRMĀS INSTANCES TIESA (piektā palāta paplašinātā sastāvā)

nospriež:

1)      prasību noraidīt;

2)      Alitalia – Linee aeree italiane SpA atlīdzina tiesāšanās izdevumus.

Vilaras Martins Ribeiro Dehousse

Šváby       Jürimäe

Pasludināts atklātā tiesas sēdē Luksemburgā 2008. gada 9. jūlijā.

Sekretārs       Priekšsēdētājs

E. Coulon       M. Vilaras

Satura rādītājs

Prāvas priekšvēsture

Apstrīdētais lēmums

Process

Lietas dalībnieku prasījumi

Par pieņemamību

A –  Lietas dalībnieku argumenti

B –  Pirmās instances tiesas vērtējums

Par lietas būtību

A –  Par pamatu – pienākuma norādīt pamatojumu pārkāpumu

1.  Apstrīdētā lēmuma secinājumu nepietiekamais pamatojums

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

2.  Par 1997. gada lēmumā noteikto nosacījumu pamatojuma neesamību apstrīdētajā lēmumā

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

B –  Par EKL 233. panta pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

C –  Par pamatu – pienākuma pieņemt lēmumu divu mēnešu laikā, kas paredzēts Regulas Nr. 659/1999 4. panta 5. punktā, pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

D –  Par pamatu – tiesību uz aizstāvību pārkāpumu

1.  Lietas dalībnieku argumenti

2.  Pirmās instances tiesas vērtējums

E –  Par pamatu – EKL 87. un 88. panta pārkāpumu un kļūdainu piemērošanu

1.  Minimālās likmes noteikšana

a)  Lēmumā Iberia izmantotās minimālās likmes piemērošana Alitalia

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

b)  Plāna pēdējās versijas ietekmes nopietna neņemšana vērā minimālās likmes aprēķinā

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

c)  Kļūdainu pieņēmumu ņemšana vērā minimālās likmes aprēķinā

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

–  Minimālās likmes aprēķina metode

–  Komisijas vērā ņemtie riski

2.  Iekšējās likmes noteikšana

a)  Maksātnespējas izmaksu summa

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

b)  Iekšējās likmes novērtēšana, pamatojoties uz restrukturizācijas plāna pēdējo versiju

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

c)  Atsevišķu Komisijas izmantoto parametru kļūdainais raksturs

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

d)  Aizdevumu pārvēršanas kapitālā ietekme uz iekšējās likmes aprēķinu

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

F –  Par pamatu – EKL 87. panta 3. punkta pārkāpumu

1.  Par pieņemamību

a)  Lietas dalībnieku argumenti

b)  Pirmās instances tiesas vērtējums

2.  Par lietas būtību

a)  Iebildumi, kas izteikti par apstrīdētajā lēmumā esošajiem nosacījumiem vispār

Lietas dalībnieku argumenti

Pirmās instances tiesas vērtējums

b)  Īpaši iebildumi, kas izteikti par atsevišķiem apstrīdētajā lēmumā esošiem nosacījumiem

Nosacījums Nr. 2: jauna atbalsta aizliegums

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Nosacījums Nr. 3: aizliegums iegūt dalību citās lidsabiedrībās

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Nosacījums Nr. 4: aizliegums dot priekšroku Alitalia

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Nosacījums Nr. 5: kapacitātes ierobežošana

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Nosacījums Nr. 6: analītiska grāmatvedība

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Nosacījums Nr. 7: price leadership prakses aizliegums

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Nosacījums Nr. 8: dalības Malév atsavināšana

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Netieši izteiktais nosacījums: sagaidāmās priekšlaicīgās pensionēšanās izmaksu uzņemšanās

–  Lietas dalībnieku argumenti

–  Pirmās instances tiesas vērtējums

Par tiesāšanās izdevumiem

* Tiesvedības valoda – itāļu.